„Jezuītu pavasaris” Vatikānā. Franciska I ievēlēšana par Romas pāvestu

Jezuītisms satur sevī gan farizejiskumu (liekulību), gan vienlaicīgi arī indiferentismu (relatīvismu) un fanātismu, tāpēc tas ir viens no lielākajiem tikumiskajiem ļaunumiem.

Kā „aizgāja” pāvests Benedikts XVI

Pāvesta Benedikta XVI atkāpšanās notika pēc bezprecidenta spiediena uz viņu no virsnacionālo finanšu klanu puses, kuri jau sen bija ieplānojuši Vatikāna pārbūvi. Šos uzbrukumus pāvestam aprakstīju rakstā „Par Benedikta XVI atkāpšanos„[1], tomēr kopš tā laika ir nākuši gaismā jauni fakti, kas ievieš lielāku skaidrību par notikušo.

Kass Sansteins

Kass Sansteins

Februāra beigās no Veina Medsena (Wayne Madsen/ Уэйн Мэдсен) publikācijas Intrepid Report[2]  kļuva zināms, ka aiz 2012.gada marta „Vatiliks”( The Vatileaks/ Ватиликс) skandāla stāv Kass Sansteins (Cass Robert Sunstein/ Касс Санстейн )– Baltā nama Informācijas un regulējamo jautājumu nodaļas priekšnieks (līdz 2012.gada augustam), kurš tika uzskatīts par galveno Obamas padomnieku juridiskajos jautājumos. „Vatiliks” tika popularizēts pēc līdzīgas shēmas kā „WikiLeaks” projekts, kura realizācijā Sansteinam bija ievērojama loma.

[„Vatiliks” – notikumu virkne, kura ir saistīta ar pāvesta Benedikta XVI kamerdinera (virssulaiņa) Paulo Gabrieles Vatikāna slepenu dokumentu zādzību un to nodošanu žurnālistam Džanluidži Nucci, kurš publicēja dažus no saņemtajiem dokumentiem un 2012.gada maijā izdeva grāmatu „Viņa svētība: Benedikta XVI slepenās vēstules”, kurā autors stāsta par korupciju un seksuāliem skandāliem Vatikānā. ]

Kad „WikiLeaks”, kura sākotnējais mērķis bija Ķīna, nesen kā tika nodibināts (2006.g.), tieši Sansteins nodrošināja tā sākotnējo nokļūšanu vadošajos ASV plašsaziņas līdzekļos. Savā personiskajā „Washington post” slejā viņš toreiz ierakstīja: „WikiLeaks.org, ko nodibināja Ķīnas disidenti, ir apņēmības pilni ievietot internetā arī citu valstu valdību dokumentus un aizsargāt šīs valstis no cenzūras ar „maigā kara” metodēm.” Tas pats Sansteins 2008.gada janvārī savā darbā par sazvērestības teorijām, kas tika sagatavots Hārvardas juridiskajai koledžai, uzstāja uz to, ka ASV valdībai ir jāizmanto slepenie aģenti vai pseidoneatkarīgi ietekmes aģenti, infiltrējot tos „ekstrēmistiskās grupās”, ar tām, pēc Sansteina skaidrojuma, saprotot, organizācijas, internetportālus un individuālus aktīvistus, kuri brīvi interpretē „falšās sazvērastību teorijas”. Šāda infiltrācija nepieciešama, lai novērstu plašu sabiedrības masu uzmanību no domām un publiskām diskusijām par ekonomiskās politikas negatīvajām sekām un par  mūsdienu pasaules nepieciešamību atbrīvoties no globālo oligarhu varas.[3]

Un tā 2012.gada pavasarī pienāca Vatikāna kārta. Kā izriet no jau minētās Veina Medsena publikācijas, labi informēts avots Romā ziņo, ka šī gada maijā Sansteins saviem tuvākajiem līdzgaitniekiem esot paziņojis, ka „pēc „arābu pavasara” mums būs „Vatikāna pavasaris””[4]. Būtisks šāda lēmuma iemesls, pēc ziņotāja teiktā, esot toreizējais Vatikāna atbalsts BRICS valstu (Brazil, Russia, India, China, South Africa ) iniciatīvai par pasaules finanšu sistēmas reorganizāciju, kas ļautu tām izveidot savu kopējo finanšu sistēmu, kurai varētu pievienoties arī Latīņamerikas un arābu valstis. Tieši, lai nepieļautu jebkādu neatkarīgu finansu institūtu eksistenci, arī tika sākts „Vatiliks” skandāls, kurā kā galvenais vaininieks tika parādīts nelaimīgais pāvesta virssulainis Paolo Gabriele, bet kā reālie organizatori bija ar ASV Valsts departamentu saistītas nevalstiskās organizācijas un plašsaziņas līdzekļi.  [Vatikāna banka visa cita starpā līdz šim ir bijusi no globālām pārvaldes sistēmām neatkarīga banka, jo tā no vienas puses juridiski ir komercbanka, uz kuru neattiecas valstu centrālās bankas reglamentējošie mehānismi, bet no otras puses to aizsargā Vatikāna kā valsts un kā garīgas organizācijas augstais statuss un reputācija, kas to ievērojami izceļ pārējo komercbanku vidū (Vatikāna banka tādēļ varēja atļauties nepildīt daudzas prasības, ko neuzdrošinājās neviena cita komercbanka) un tāpēc Vatikāna banka reāli bija viens no drošākajiem „ofšoriem” un visdažādāko slepeno darījumu veikšanas vieta.]

Marsels Degollado

Marsels Degollado

Skandāla priekšvēstneši bija vairākas paraugakcijas: sākumā J.P.Morgan finanšu holdings Milānā slēdza Vatikāna bankas kontu, aizbildinoties ar informācijas trūkumu, bet drīz pēc tam ASV pirmo reizi iekļāva Vatikānu to valstu sarakstā, kurās ir naudas atmazgāšanai labvēlīga vide [reāli Vatikāna banka ir viena no drošākajām un prestižākajām naudas atmazgāšanas un citu nelegālu darījumu veikšanas vietām, un visi noteiktās aprindās par to zina]. Tas viss tika veikts pēc Sansteina un viņa kolēģu no ASV finanšu ministrijas rīkojuma. Līdzīgā kārtā arī tika uzsākta un vadīta informatīvā kampaņa, kas ir saistīta ar 1983.gadā pazudušās Emanuēlas Orlandi, kura bija Vatikāna bankas pietiekami informēta darbinieka meita, līķa meklēšanu. Šīs informatīvās kampaņas lozungs un galvenā tēze bija –„Emanuēla Orlandi bija nolaupīta seksuālām izklaidēm Vatikānā”. Tika aktualizēts arī homoseksuālais skandāls Vatikānā, plašsaziņas līdzekļiem izplatot informāciju par slepenu ziņojumu pāvestam par daudzu augstāko katoļu garīdznieku netradicionālo seksuālo orientāciju. Te gan jāsaka, ka diez vai pāvestu varēja pārsteigt „svēto tēvu” morālā stāja, viņš par to bija gana labi informēts jau iepriekš. Te kā piemēru var minēt Vatikāna pūliņus slāpēt skandālu ap Marseļa Degollado (Maciel Degollado) homoseksualitāti, kurš bija konservatīvākās kongregācijas „Kristus Leģionāri” dibinātājs un vadītājs un viens no galvenajiem Benedikta XVI balstiem. Tikai pēc viņa nāves (2008.gada decembrī) tika paziņots, ka viņš bija veicis darbības, kuras nav savienojamas ar katolicisko morāli, un tika sākta „Kristus Leģionāru” darbības izmeklēšana visā pasaulē. Tāpēc droši var apgalvot, ka pārsteigt pāvestu ar viņa līdzgaitnieku morālo stāju nebija iespējams, toties kādam tieši tobrīd bija nepieciešams to plaši izpropogandēt pa visu pasauli.

Tādējādi pret Vatikānu tika vests visaptverošs informatīvs karš, kurš aptvēra visas tā darbības sfēras – finansu, administratīvo, politisko un reliģisko. Un mērķis tam bija viens – parādīt Vatikāna vadības nespēju vadīt baznīcu, kurai ir nepieciešamas kardinālas izmaiņas (pārbūve).

2013.gada sākumā globālās finansu aprindas uzsāka pēdējo „Vatikāna pavasara” stadiju. 1.janvārī tika apturētas visu Vatikāna teritorijā notiekošo banku maksājuma karšu un elektronisko norēķinu operāciju apstrāde. Iemesls – starptautisko noteikumu par naudas atmazgāšanu neievērošana pilnā apjomā no Vatikāna puses. Mēneša laikā Vatikāns šādi esot zaudējis (ar maksājuma kartēm notiek muzeju biļešu un suvenīru iegāde) 1,7 miljonus eiro.[5]

Maltas ordeņa bruņinieku gājiens Vatikānā

Maltas ordeņa bruņinieku gājiens Vatikānā

Pēc šī gadījuma procesā iesaistījās galvenie katoļu pārrunu procesa speciālisti – Maltas ordeņa bruņinieki. 9.februārī, par godu ordeņa dibināšanai 1113.gada februārī, Svētā Pētera katedrālē Vatikānā notika svinības, uz kurām ieradās vairāk kā 1000 Maltas ordeņa bruņinieku un lēdiju, lai iegūtu Benedikta XVI svētību. Ar maltiešiem pāvests runāja vairākas stundas, bet jau 11.februārī paziņoja par savu plānoto atkāpšanos. Un uzreiz nākamajā dienā tika atjaunota maksājuma karšu darbība Vatikāna teritorijā, bet 15.februārī (tieši Maltas ordeņa dibināšanas dienā) pāvests pieņem savu pēdējo nozīmīgo lēmumu: par Vatikāna bankas direktoru (šis amats bija vakants kopš 2012.gada maija) tiek iecelts maltas ordeņa dalībnieks, vācu jurists un finansists Ernsts fon Freibergs (Эрнст фон Фрайберг/ Ernst von Freyberg), kurš ir speciālists finansu saplūšanas un pārņemšanas biznesā.

Ernsts fon Freibergs

Ernsts fon Freibergs

Jāatgādina, ka Maltas ordenis, kas ir valstisks veidojums ar savu konstitūciju, ir viens no ietekmīgākajiem katoļu ordeņiem. Maltas ordenis ir cieši saistīts ar lielākajām masonu ložām un tam ir savi atzari visdažādākajās sfērās: tirdzniecībā, politikā, banku sektorā, specdienestos, armijā, izglītības sistēmā utt. Daudzi Maltas ordeņa bruņinieki ir Starptautisko attiecību padomes un citu virsnacionālu ēnorganizāciju biedri, un viņi atbalsta spēkus, kuri aktīvi strādā Jaunās pasaules kārtības labā un ir orientēti Vatikāna virzienā. Pietiek kaut vai atcerēties tādus Maltas ordeņa bruņiniekus kā bijušais CIP direktors Viljams Keisijs (George William Casey /Уильям Кейси), viņa vietnieks Vernons Volters (Верной Уолтер) un ASV valsts sekretārs Aleksandrs Heigs (Alexander Haig/ Александр Хэйг).

Ņemot vērā Maltas ordeņa nozīmi un lomu, fon Freiberga iecelšana par Vatikāna bankas vadītāju var uzskatīt kā augsnes sagatavošanu Vatikāna finanšu sistēmas pārvešanai zem tiešas globālo finanšu klanu kontroles. Interesanti, ka Benedikts XVI nekad nav ticies ar jauno direktoru, bet viņa kandidatūru piedāvāja starptautiskā top-menedžeru atlases firma Spencer & Stuart. Acīmredzot šāda pāvestam neraksturīga distancēšanās no tik svarīga lēmuma pieņemšanas ir viens no vienošanās ar maltiešiem nosacījums.

Andželo Skola

Andželo Skola

Ar pāvesta atkāpšanos noslēdzās pirmais „Vatikāna pavasara” etaps un 12.martā ar konklāva darba usākšanu sākās šī procesa otrs posms. Lai gan izteikta līdera uz pāvesta amatu nebija, itāļu eksperti (konkrēti Marko Tozatti) par galveno pretendentu uzskatīja Milānas arhibīskapu Andželo Skola (Angelo Scola /Анджело Скола). Tomēr šķietami it kā nesaistītu notikumu virkne parādīja, ka tiek izdarīts spēcīgs spiediens, lai netiktu ievēlēts itāļu kandidāts.

2013.gada marta sākumā Milānas tiesa visnotaļ ietekmīgai Itālijas biznesa figūrai Silvio Berluskoni piesprieda 1 gadu cietumsoda par līdzdalību konfidenciālas informācijas atklāšanā sakarā ar apdrošināšanas grupas Unipol iegādi. Gandrīz tajā pašā laikā no sava kabineta loga izlēca Itālijas vecākās bankas Monte dei Paschi di Siena preses sekretārs Deivids Rossi. 2013.gada janvārī izcēlās skandāls, kad kļuva zināms, ka šī banka ir slēpusi no regulatora informāciju par saviem zaudējumiem. Pēc tam visa Monte dei Paschi di Siena vadība tika atlaista, bet prokuratūra uzsāka izmeklēšanu. Kā norāda eksperti, par „grēkāzi” izvēlētā Rossi nāve visdrīzāk aiz sevis slēpj virkni notikumu, kas saistīti ar pasaules finanšu sistēmas pārkārtošanu, kas interesantā kārtā saskan ar notikumiem Vatikānā.

Pāvests – latīņamerikānis

Franciskss I jeb Horhe Mario Bergoljo

Franciskss I jeb Horhe Mario Bergoljo

13.martā par jauno pāvestu tika ievēlēts Buenosairesas (Argentīna) arhebīskaps Horhe Mario Bergoljo (Jorge Mario Bergoglio /Хорхе Марио Бергольо), kurš pieņēma Franciska vārdu. Lai gan viņa vārds netika minēts konklāva favarītu vidū, 2005.gada konklāvā viņš palika otrais aiz Jozefa Raicingera (Benedikta XVI), tā ka Bergoljo ievēlēšanu nevar uzskatīt par nejaušību. Ņemot vērā konklāva darbības rekordīso laiku, jautājums par jauno pāvestu bija izlemts jau iepriekš. Ievērības cienīgi ir fakti, ka Bergoljo ir pirmais pāvests – latīņamerikānis un pirmais pāvests – jezuīts.

Pirmais fakts (pāvests – latīņamerikānis) liecina par to, ka straujās katolicisma nozīmes mazināšanās Eiropā dēļ pieaug Latīņamerikas baznīcas loma. Tomēr šai ziņā nevajag lolot liekas ilūzijas. Visaptverošais kristietības izstumšanas process notiek arī Latīņamerikā, ieskaitot Argentīnu. Šai ziņā zīmīgi, ka Argentīna, kurā ir pasludināta pilnīga reliģiskā brīvība, ir vienīgā Latīņamerikas valsts, kurā ir legalizētas viendzimuma „laulības” (tas notika 2010.gada jūlijā). Bijušais Palensijas bīskaps Nikolas Kasteljanos atzina, ka, saskaņā ar Svētās Marijas biedrības pētījumiem, Latīņamerikas jaunieši neuzticas katoļu baznīcai.[7]  Daudzi reālo lietu stāvokli zinoši mācītāji apgalvo, ka Vatikānam Latīņamerikas katoļu vidū nav autoritātes un ka maz cilvēku tic Vatikānam. Tāpēc pāvesta – latīņamerikāņa ievēlēšana mazāk liecina par Latīņamerikas katolicisma spēku, bet gan vairāk par pretējo – Vatikāna vēlmi stiprināt savu autoritāti šai reģionā.

Īpaši simboliski, ka tas notika gandrīz vienlaicīgi ar Ugo Čavesa nāvi, kurš bija antiglobālistiskās Latīņamerikas simbols. Kā zināms pats Čavess uzskatīja, ka viņa saslimstība ar vēzi ir mākslīgi izraisīta, līdzīgi kā citiem Latīņamerikas kreisajiem politiķiem (piemēram, Argentīnas prezidentes Kristīnes Fernandesas), kuri cīnās par ciešāku Dienvidamerikas integrāciju pretstatā ASV dominancei.[8]

Kas attiecas uz Čavesa attiecībām ar baznīcu, tad tās bija tik saspringtas, ka nebija izslēgta pilnīga attiecību saraušana starp Venecuēlu un Vatikānu, kurš atbalstīja prezidenta opozīciju. Tā vienā no savām runām Čavess par katoļu garīdzniekiem pateica sekojošo: „Viņi joprojām vēl domā, ka ir noteicošais spēks valstī. Aizmirstiet par to, alu cilvēki!” Tāpat ir zināms, ka Venecuēlas prezidents kā pretspēku Vatikānam atbalstīja [pēc citiem avotiem – izveidoja] „Venecuēlas reformēto katoļu baznīcu”, kura simpatizēja Čavesa realizētai politikai. Šīs baznīcas garīdzniekiem bija noteikts kalpošanas aizliegums par dažādiem kanoniskiem pārkāpumiem: viņi iestājās pret obligātu celibātu, neuzskatīja homoseksuālismu par grēku un pieļāva šķiršanos.

Tāpēc pāvesta – latīņamerikāņa atnākšanai, acīmredzot, ir jāsimbolizē Čavesa ēras „norietu”, kad „tautas prezidents” nodod stafeti „tautas baznīcai”. Un ne velti tobrīd Venecuēlas prezidenta pienākumu izpildītājs Nikolass Maduro pat atļāvās paziņot sekojošo: „ Mēs zinām, ka mūsu komandante ir sasniedzis šos augstumus, viņš atrodas blakām Kristum. Viņš izdarīja kaut ko tādu, lai par pāvestu kļūtu latīņamerikānis… un Kristus tad teica – ir pienācis Latīņamerikas laiks.”[9]

Bet faktiski runa ir par to, lai katoļu baznīca pārņemtu nacionāli domājošo politiķu sociālos lozungus un dotu tiem tādu saturu, kas padarītu tos globālai elitei nekaitīgus.

Pāvests – jezuīts
00230_Jezuitu_ietekme
Ziņas par pirmo pāvestu – latīņamerikāni sensacionālais raksturs tomēr ir mazāk nozīmīgs  kā fakts, ka par pāvestu pirmo reizi ir kļuvis Jēzus Biedrības (Jezuītu) biedrs. Tā ir pati ietekmīgākā, varenākā, aktīvākā un vislabāk strukturētā katoļu organizācija, kura atbild par vadītāju elites, kas ir spējīga efektīvi rīkoties jaunās globālās pasaules kārtības apstākļos, apziņas formēšanu.

Būdams izveidots Reformācijas kulminācijas brīdī (1534.gads), faktiski, lai glābtu pāvesta varu, jezuītu ordenis no citiem atšķiras ar to, ka parastajiem trim mūku svētsolījumiem (paklausībai, šķīstībai, nabadzībai) tas pievienoja bezierunu paklausības un uzticīgas kalpošanas pāvestam svētsolījumu (sevis pilnīga nodošana pāvesta rīcībā). Tam ir raksturīga stingra, pusmilitāra disciplīna, noslīpēta pārvaldes sistēma un bezierunu paklausība priekšniecībai. Ne velti ordeņa ģenerālpārzini (ģenerālpriekšnieku) sauc par „ģenerāli” vai par „melno pāvestu” (pēc sutanas krāsas).

Ignacijs Lojola

Ignacijs Lojola

Galvenā katram jezuītam izvirzītā prasība ir absolūta paklausība. Lūk, ko par to savā darbā „Garīgie vingrinājumi” raksta ordeņa dibinātājs Ignācijs Lojola: jezuītam „ir jāskatās uz savu vecāko kā uz pašu Kristu, viņam ir jāpakļaujas vecākajam kā līķim, kuru var pārvietot jebkurā virzienā, kā nūjai, kura pakļaujas jebkurām kustībām, kā vaska bumbai, kuru var pārveidot un izstiept visos virzienos.” Šī jezuītu pilnīgas personības paklausības panākšanas tehnika visnotaļ ieinteresēja arī nacistiskās Vācijas vadību. Pēc Valtera Šelenberga teiktā, SS dienestu vadītāji veidoja savu organizāciju, vadoties tieši pēc jezuītu principiem. Savukārt par SS vadītāju Himleru Hitlers teica: „Es viņā redzu mūsu Ignāciju Lojolu.” Jezuītu ordenis tāpat ir bijis kā paraugs un pamats, dibinot arī citus specdienestus.

Henrijs Himlers un Ādolfs Hitlers

Henrijs Himlers un Ādolfs Hitlers

Kopš saviem pirmsākumiem ordenis koncentrēja savu darbību trijos virzienos, kuri arī šodien nosaka tā ietekmi: izglītība, misionāru darbība un grēksūdzes. Attiecīgi jezuīti bija un joprojām ir slaveni kā skolotāji, misionāri un garīdznieki, vienlaikus pildot arī Vatikāna aģentu un specdienesta lomu. Jezuītu ļoti veiksmīgās misionārās darbības pamatā ir unikāla, tikai viņiem raksturīga kultūradaptācijas un mīmikrijas (imitējošas uzvedības) metode, kas ļauj viņiem iekļūt jebkurā reliģiskā organizācijā un piemēroties jebkuriem sociālkultūras apstākļiem.

Tieši jezuīti izstrādāja viselastīgāko metodi darbam ar Pareizticīgo baznīcu (un ne tikai). Īpaši šai ziņā slavens ir franču jezuīts Mišels Derbiņi (Михаил д’Эрбиньи), kurš vadīja 1925.gadā pie Austrumu baznīcas kongregācijas izveidoto komisiju Pro Russia, kuras uzdevums bija Padomju Krievijai piemērotu garīdznieku sagatavošana. Pie tam īpaša uzmanība tika pievērsta t.s. kriptokatolicismam (slēptajam katolicismam), kura galamērķī tika plānots panākt, ka par Krievijas patriarhu kļūst bīskaps, kurš ir devis uzticības zvērestu pāvestam (tas ir – slepeni pārgājis katoļticībā). Kriptokatolicisms šai ziņā ir ļoti ērts, jo neprasa saraut formālās saites ar Pareizticīgo (vai jebkuru citu) baznīcu un tā pieņēmējs var turpināt tajā kalpot, pakāpeniski veicinot draudzē simpātijas pret pāvestu un katoļu baznīcu.

Lai nodrošinātu jezuītu darbības efektivitāti, ordeņa brāļiem ir atļauts laicīgs dzīvesveids, viņi var neafišēt dalību organizācijā, tiem ir plašas privilēģijas un viņi par savām darbībām atbild tikai priekšniecībai. Tādējādi viņi ļoti viegli iekļūst gan masonu, gan citās okultās struktūrās.

Par sava veida ordeņa vizītkarti ir kļuvusi slavenā jezuītu morāle, kuras pamatā ir pielāgošanās teoloģija, kura ļauj patvaļīgi interpretēt galvenās reliģiski-tikumiskās prasības un pielāgoties jebkura laika un teritorijas cilvēku pasaulskatam un tikumiem, kā arī attaisnot jebkuras netikumiskas darbības, ja tās nav darbības mērķis (tas ir slavenais „mērķis attaisno līdzekļus” princips). Tieši jezuītu „tikumiskās teoloģijas” sistēma, kura izaudzināja veselas katoliciskās (un ne tikai) Eiropas elites paaudzes, lika pamatus tai dubultajai morālei, kas kļuva par Rietumu diplomātijas galveno principu un ļoti ērtu ieroci, aizstāvot Rietumu valdošo aprindu intereses pasaules politikā. Tieši tāpēc vārds „jezuīts”, vismaz Krievijā, ir ieguvis pārnestu, izteikti negatīvu nozīmi.

Galvenā jezuītu darbības sfēra ir izglītība, kurā tie ir guvuši ievērojamus panākumus, pateicoties kam viņi kontrolē valstu augstākā un vidējā līmeņa intelektuālo eliti. Jezuīti šodien izdod vairāk kā 1100 žurnālus, kurus lasa vairāk kā 40 miljoni cilvēku. Viņu pārziņā ir 195 universitātes visā pasaulē[10], tai skaitā Pāvesta Gregoriāņu universitāte Romā, Sentluizas, Fordhemas un Džordžtaunas universitātes ASV (pēdējā ir vienīgā ASV diplomātu universitāte) un daudzas citas. Tas ļauj viņiem izvirzīt savus cilvēkus nozīmīgākajos valsts pārvaldes amatos ne tikai Eiropā, bet arī ASV. Te der atgādināt, ka privātās jezuītu universitātes ir pabeiguši virkne bijušo CIP vadītāju – V.Keisi (Fordhemas universitāte), D.Tenets (Džordžtaunas universitāte), R.Geits (Džordžtaunas universitāte), L.E.Panetta (Sv.Klāras universitāte). Savukārt Fordhemas universitāti ir pabeidzis pašreizējais CIP direktors Džons Brennans (John Owen Brennan /Джон Бреннан).

Augustīns Bea

Augustīns Bea

Šādi nostiprinātas ordeņa un tā ģenerāļa pozīcijas, kas tika uzskatīts par ietekmīgāko Vatikāna instrumentu, ar laiku ļāva ordenim panākt maksimālu autonomiju un sākt kontrolēt gan pašu Svēto Krēslu, gan arī pāvesta lēmuma izpildi par iekļūšanu dažādu valstu pārvaldes struktūrās un virsnacionālās ēnorganizācijās, lai, aizsedzoties ar katolicisma pielāgošanu reālai dzīvei, piedalītos jaunas vienotas pasaules reliģijas formēšanā. Te ir jāatgādina, ka tieši jezuītu kardinālam Augustīnam Bea (Augustin Bea/ Августин Беа), kurš bija viens no tuvākajiem pāvesta padomniekiem un t.s. progresistu grupas līderis, bija izšķirošā loma Otrā Vatikāna koncilā (1962-1965) notikušajā ekumēniskajā apvērsumā. [Ekumēnisms – 1. Dažādu kristīgo konfesiju savstarpējais dialogs; 2.Kustība par visu konfesiju apvienošanu vienā baznīcā; 3.Mācība par visu reliģiju apvienošanu vienā reliģijā.] Tieši pateicoties šī ļoti ietekmīgā masona un teologa-modernista plašajiem personiskajiem sakariem (viņš vadīja jezuītu Pāvesta Gregoriāņu universitātes Starptautisko pētījumu centru), notika Vatikāna un jūdaistu organizāciju (Vispasaules ebreju kongress, Bnai Brit) tuvināšanās, kas beidzās ar katoļu pilnīgu kapitulāciju, piekrītot pamatnostādnēm par to, ka ebreji ir Dieva izredzētā tauta, kas pilnībā maina visu kristietības mācību un praktiski pārvērš kristietību par jūdaisma piedēkli.

Par Jezuītu ordeņa darbības tumšajām pusēm Pāvila VI un Jāņa Pāvila II laikā ir izdoti vairāki darbi, ko ir sarakstījuši bijušais jezuīts Alberts Rivera (Альберт Ривера) un bijušais bīskaps Žerārs Buffaroms (Жерар Буффаром), kurš 6 gadus bija atbildīgs par saraksti starp pāvestu un jezuītu vadītājiem, un nosauca ordeni par jaunās pasaules kārtības „garīgo kontrolieri”, kurš strādā, lai izveidotu tīklveida transnacionālu valdību. Kaut kas līdzīgs ir teikts tādu autoru kā Bila Hjūza (Бил Хьюз)  darbos „Atmaskotais ienaidnieks”,  „Teroristu noslēpums” un Ērika Džona Felpa (Eric Jon Phelps /Эрик Джон Фелпс) darbā „Vatikāna slepkavas”. [11] Te gan ir jāņem vērā, ka šie darbi ir rakstīti no protestantu redzes viedokļa un ņemot vērā viņu intereses, tomēr tajos ļoti labi ir parādīti jezuītu mērķi un metodes, kas ļauj tiem ļoti efektīvi izpildīt globālās oligarhijas pasūtījumus.

Jaunā pāvesta misija.

Benedikts XVI un Adolfo Nikolass

Benedikts XVI un Adolfo Nikolass

Pāvesta-jezuīta ievēlēšana pierāda, ka iepriekš paveiktais titāniskais darbs, lai panāktu Benedikta XVI atkāpšanos, nebija veltīgs. Pārmaiņas katoļu baznīcā ir sākušās un to būtība ir sekojoša. Ja agrāk nozīmīgākie katoļu ordeņi, kuri nodrošināja sakarus ar visdažādākajiem pasaules valdošās šķiras pārstāvjiem, darbojās ēnā (slēpti, netieši), tad tagad viņi tieši un atklāti pārņem Vatikāna vadību ar attiecīgi sekojošo funkciju pārdali, kas ļaus visefektīvāk implementēt katoļu baznīcu jaunveidojamajā globālās pasaules kārtības sistēmā. Vatikāna finanses nonāca maltas ordeņa rokās (viņi uzņēmās „visnetīrāko” darbu – „attīrīt” finanses), bet pašu Svēto Krēslu pa tiešo kontrolē jezuīti, kuri tagad pilnībā spēs koncentrēties savai „misionāru” darbībai.

Jezuīti

Jezuīti

Jēzus Biedrības ģenerālis (Adolfo Nikolass) ir pakļauts tieši pāvestam. Bet kļūstot par pāvestu, Bergoljo palika ordeņa biedrs, tāpēc viņa rīcība būs atkarīga no faktiskajām attiecībām ar jezuītu vadību, kuri būs viņa reālie „palīgi”. Franciska personā notika ordeņa un baznīcas varas faktiska saplūšana, tāpēc pāvesta patstāvība ir visai nosacīta, un likumsakarīgs kļūst jautājums: Kurš pāvests reāli valdīs – „baltais” vai „melnais”? Pats Nikolass uzsvēra, ka ordenim ir raksturīga „īpaša vienotība” ar pāvestu, ar kuru jezuītus saista „mīlestības un kalpošanas saites” un ka Bergoljo ievēlēšana „atver Baznīcai jaunu, cerības pilnu etapu.”[12]

Galvenie ordeņa pūliņi tiks sakoncentrēti, lai pārveidotu Vatikāna pārvaldes sistēmu, mazinot veco iekšējo baznīcas klanu ietekmi, kuri nespēj adekvāti reaģēt uz pasaules pārmaiņu vējiem. Jezuītu plānos ietilpst Romas kūrijas reformēšana. Reformu būtība – varas decentralizācija un augstākās vadības internacionalizācija, kas joprojām tiek uzskatīta par „pārāk romisku”. Visdrīzāk kūrija tiks samazināta, bet tās struktūra vienkāršota (un izveidots kaut kas līdzīgs Ministru kabinetam), kas savukārt vienkāršos piekļuvi pāvestam. Tas, neapšaubāmi, veicinās zemāko katoļu organizāciju, kuras lielā mērā kontrolē jezuīti, neatkarību un pozīciju nostiprināšanos. Te jāņem vērā, ka 2011.gadā notika paša jezuītu ordeņa kūrijas pārveidošana, kā rezultātā tika nodibināti trīs galvenie sekretariāti, kuri atbild par mācību, justīciju un sadarbību ar citiem dienestiem, un sekretariāts, kurš atbild par jezuītu īpašās apustuliskās darbības formas atbalstīšanu un izglītību.

Horhe Mario Bergoljo sinagogā

Horhe Mario Bergoljo sinagogā

Savukārt galvenais jaunās vadības uzdevums ir paātrināt „jauno evaņģelizāciju”. Šim smukajam nosaukumam ir vecu vecais saturs, kura būtība ir ekumēnistiskā atvērtība un starpreliģiozais dialogs, kā mērķis ir tālāka kristīgās ētikas un kristīgās dogmatikas izšķīdināšana kopējā „vienotā vispasaules reliģijā” Romas pāvesta vadībā, kuru pašu kontrolē „vecākais brālis” [jūdaisms].

Ronalds Lauders

Ronalds Lauders

Šai ziņā zīmīgi, cik labvēlīgi jaunā pāvesta ievēlēšanu uzņēma Vispasaules ebreju kongress (VEK), kura prezidents Ronalds Lauders paziņoja, ka viņi pazīst Francisku, kurš vairākkārtīgi ir apmeklējis VEK organizētās starpkonfesionālās tikšanās, un  uzsvēra, ka jaunais pāvests ir vienmēr atvērts dialogam un ir spējīgs radīt sapratnes tiltu starp katoļu un citām reliģijām, kas liek viņam cerēt, ka pāvests pieņems mērus pret tiem garīdzniekiem, kuri noliedz holokaustu un nostiprinās attiecības starp Vatikānu un Izraēlu. Cits jūds, pāvesta draugs Baruhs Tembaums izteicās par viņu vēl labāk: „Viņš ir ļoti vienkāršs, ļoti pieticīgs un garīgs cilvēks. Kā neviens cits viņš piedalījās visās starpreliģiozās tikšanās. Viņam ir daudz draugu rabīnu vidū, ar kuriem kopā viņš ir publicējis savas grāmatas. Viņš ir apmeklējis daudz sinagogu. Es saku tā nevis tāpēc, ka esmu jūds, bet gan tāpēc, ka esmu cilvēks, kurš ir dziļas cieņas iedvesmots pret visām personībām, kurām ir tiesības būt citādām”[13] Labāk i nepateiksi.

Te nedrīkst aizmirst, ka jezuītu būtība ir viņu farizejiskums (liekulība), viņu pielāgošanās morāle, kura māca ticīgos tikumības likumu izpildes vārdā pēc būtības pārkāpt tos pašiem, bieži vien pat nenojaušo to. Ja Pareizticība tiecas saglabāt mūžīgo mūsu nepilnīgajā un niecīgajā pasaulē, tad jezuītisms šo mūžīgo piemēro pasaulei, tādējādi izkropļojot to. Kā rakstīja Jurijs Samarins (Юрий Фёдорович Самарин), jezuītu ordenis ir noslēdzis milzu „globālu darījumu”, izveidojot „ūniju starp patiesību un meliem, labo un ļauno, Dievišķo patiesību un cilvēcisko nepatiesību.”

Adolfo Nikolass

Adolfo Nikolass

Šai ziņā uzskatāma ir pašreizējā „melnā pāvesta”, spāņa Adolfo Nikolasa saruna Sibīrijas katoļu telekanāla studijā, kur viņš stāsta par jezuītu kalpošanas būtību mūsdienu laicīgajā sabiedrībā. [14] Nikolass vairākus gadus strādāja Japānā un ir aktīvs dažādu kultūru, jo īpaši Austrumu, tuvināšanās pieejas piekritējs. Sarunā viņš ne reizi nepieminēja Kristus vārdu, toties uzsvēra nepieciešamību „kontekstualizēt” un „inkulturēt” labo vēsti (evanģēliju), kas ir galvenās formas, kuras veicina dažādu kultūru dialogu. Un tikai šai dialogā tiek „meklēta pilnīga patiesība”, uz ko aicina Romas pāvests. Nikolass pieminēja arī nepieciešamību liecināt (sludināt) un ticēt, tikai jāliecina ir par to, ka „mūsu dzīve ir dzīves realitāte”, bet jātic ir „iespējai saglabāt cilvēka dzīves pilnīgumu”.Un, visbeidzot, tā kā izšķirošais pašreiz ir fakts, ka mēs dzīvojam globalizētā, daudzveidīgā un savstarpēji saistītā vidē, pasaulei, Nikolasa prāt, ir nepieciešama tāda pārvaldes sistēma, kura būtu efektīva jau šodien.

Tieši šie elastīgie uzskati radīja grūtības jezuītu un Benedikta XVI attiecībās, kurš nolēma balstīties uz konservatīvo kongregāciju „Kristus Leģionāri” un „Opus Dei”. Jezuīti savukārt palika otrajā plānā. Ir kļuvis zināms, ka tika pat sastādīts 250 jezuītu teologu „melnais saraksts”, kuriem tika plānots aizliegt pasniegt daļā augstskolu.[15] Un tikai „Kristus Leģionāru” autoritātes kritums ( ziņu par tās vadītāja homoseksualitāti dēļ) un pieaugošā „Opus Dei” noslēgtība veicināja jezuītu daļēju pozīciju atjaunošanu, kā izpausmes piemērs ir jezuīta un Vatikāna radio direktora Frederiko Lombardi (Federico Lombardi / Фредерико Ломбарди) iecelšana par Svētā Krēsla preses sekretāru 2006.gadā. Tomēr, kā atzina daži jezuīti, viņi tāpat „nejutās kā šveices gvarde”un nebija noskaņoti savu uzticības pāvestam svētsolījumu uzskatīt kā sinonīmu aklai paklausībai.

Franciskss I

Franciskss I

Ar Franciska ievēlēšanu ordenis ne tikai revanšējās, bet guva spīdošu uzvaru. Jaunais pāvests, kā elastīgs jezuīts ir ideāli piemērots ekumēniskai misijai.

„Atvērtību” dialogam ar visiem jaunais pāvests labi nodemonstrēja svinībās par godu savai inaugurācijai. Viņš pastāvīgi atcerējās Otrā Vatikāna koncila mantojumu, nepārtraukti citēja modernistisko pāvestu Jāni XXIII, slavējot pontifikālās padomes lēmumus starpreliģiozā dialoga padziļināšanas virzienā. Kā izteicās Lombardi, runa ir par „dialoga attīstību visos virzienos – gan ar citām kristīgām baznīcām, gan ar jūdaistiem, musulmaņiem un jebkuru cilvēku, kurš atrodas labā, skaistā un patiesas meklēšanas ceļā”.[16] Pāvesta viesi minētajā pieņemšanā bija pārstāvji no dažādām jūdaistu organizācijām, musulmaņu kopienām (itāļu, bulgāru un serbu) un budistiem (ir zināms, ka jezuīti finansiāli atbalsta Tibetas lamas).

Tomēr īpaša uzmanība tika pievērsta Pareizticīgo baznīcai. Un ne velti pirmo reizi kristietības vēsturē pāvesta inaugurācijā piedalījās slavenais ekumēnists, Konstantinopoles patriarhs Bartolomejs, kurš sēdēja pa labi no pāvesta tādā pat krēslā kā viņš (kas tāds nav noticis ne tikai pēc 1054.gada, kad kristīgā baznīca sadalījās katoļos un pareizticīgajos, bet arī pirms tam). Un ne par velti pāvests daudz laika veltīja sarunām ar Krievijas Pareizticīgo baznīcas Ārējo baznīcas sakaru nodaļas vadītāju metropolītu Ilarionu, kurš uzskata, ka galvenais šķērslis, lai varētu notikt Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarha un pāvesta tikšanās, ir neatrisinātās problēmas ar ukrainas uniātiem. [Ukrainas grieķu katoļu baznīca – Pareizticīgo Kijevas metropolija, kura 1596.gadā atzina pāvesta virsvadību, pie nosacījuma, ka draudzēs tiek saglabāta to laiku pareizticīgo tradīcijas un rituāli.] Un, atkal, ne velti jaunais pāvests, vēl būdams Buenosairesas arhibīskaps, bija austrumu katoļu ordinārijs, attiecīgi viņš labi pārzina pareizticīgo tradīcijas un viņam ir labas attiecības ar Ukrainas grieķu katoļu baznīcas vadītāju Ševčuku.[17]

Tā kā galvenā sfēra, ar kuras palīdzību katoļiem un pareizticīgajiem ir visvieglāk tuvināties, ir palīdzība nabagiem un nelaimē nonākušajiem, īpaši tiek uzsvērta tieši pāvesta vienkāršība. Tomēr šis jaunais pāvesta uzvedības stils, kurš tā sajūsmina plašsaziņas līdzekļus, un ļoti atgādina bēdīgi slavenā „pārbūvētāja” Mihaila Gorbačova ārišķīgo pieticību, demokrātiskumu un neoficiālumu, ir neraksturīgi pāvestam un līdzinās jezuītu metodikai, kura paredz maksimālu piemērošanos un „iegrimšanu” apkārtējā sociālajā vidē. [Analoģija ar PSRS, kuras vadītāja M.Gorbačova apzinātas kaitnieciskās darbības rezultātā valsts tika sagrauta, ir vairāk kā vietā, jo PSRS „pārbūvi” un turpmāko tās sagraušanu plānoja padomju slepenpolicija - Valsts drošības komiteja (VDK) ar Juriju Andropovu priekšgalā, kurš arī nodrošināja Gorbačova, Jakovļeva u.c. „pārbūvētāju” izvirzīšanos vadošajos amatos. Neilgi pirms PSRS likvidācijas pēdējā posma pats Andropovs personīgi kļuva par Komunistiskās partijas vadītāju (augstākais amats PSRS), līdzīgi kā tagad par katoļu augstāko vadītāju ir kļuvis Vatikāna specdienesta – jezuītu  pārstāvis.] Francisks Svētajā Krēslā ir „mīkstais spēks” (soft power; slepena tipa struktūru māņu un manipulatīvo metožu kopums) jezuītu stilā.

Apstākļos, kad  pieaugošās nabadzības un masveida sociālo apstākļu pasliktināšanās dēļ briest sociālais sprādziens, šīs pasaules varenajiem ir ļoti nepieciešams „nabadzīgs pāvests”, kurš varētu pastiprināt ticīgo tikumisko apziņu [lai izmisumā iedzītie cilvēki nesāktu bruņotu cīņu ar viņus nelaimē iedzinušajiem neliešiem un viņu līdzskrējējiem]. Savukārt jezuītu galvenais uzdevums ir nostiprināt transnacionālās kungu šķiras varu, radot ilūziju par pāvesta brīnumaino pārtapšanu cilvēces glābējā. Un kamēr pāvests veidos „nabadzīgo baznīcu”, globālie lielbagātnieki pabeigs pasaules tautu aplaupīšanu, lai pēcāk nodibinātu totālu savu kundzību pār visu pasauli.

[1] http://reosh.ru/index.php?option=com_content&view=article&id=392:-vi&catid=1:jdiscms&Itemid=22
[2] http://www.intrepidreport.com/archives/6202 ; http://perevodika.ru/articles/22600.html
[3] http://www.narpolit.com/po_suti_dela/vikiliks_i_cvetnye_revoliucii__17-55-15.htm
[4] http://www.intrepidreport.com/archives/6202
[5] http://www.catholique-sedevacantiste.com/categorie-10478482.html
[7]  http://m.newsru.com/arch/religy/03mar2011/castelyanos.html
[8] http://www.fondsk.ru/news/2012/01/10/rakovye-eksperimenty-cru-na-prezidentah-latinskoj-ameriki-12174.html
[9] http://www.ntv.ru/novosti/518796
[10] http://www.gazeta.ru/social/2013/03/14/5057333.shtml
[11] http://revelation2013.canalblog.com/archives/2012/12/12/25830595.html
[12] http://ru.radiovaticana.va/news/
[13] http://www.catholique-sedevacantiste.com/categorie-10478482.html
[14] https://www.youtube.com/watch?v=YFWLKazIvsM
[15] http://www.elmostrador.cl/noticias/pais/2013/03/14/la-venganza-de-los-jesuitas/
[16] http://www.la-croix.com/Religion/Actualite/Le-pape-Francois-maintient-le-cap-de-l-aecumenisme-_NG_-2013-03-20-923008
[17] http://podrobnosti.ua/society/2013/03/14/893408.html

Olga Četverikova, vēsturniece
/22.03.2013/

Avoti:
http://ruskline.ru/analitika/2013/03/22/iezuitskaya_vesna_v_vatikane/
http://www.reosh.ru/index.php?option=com_contact&view=contact&id=2%3A2012-03-27-13-37-42&catid=4%3A2012-03-26-19-54-04&Itemid=3

Informācijas aģentūra
/24.04.2013/

This entry was posted in Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Bookmark the permalink.

3 Responses to „Jezuītu pavasaris” Vatikānā. Franciska I ievēlēšana par Romas pāvestu

  1. Visu cieņu par šāda ajomīga, pamatīga un ticama materiāla sagatavošanu. Ar faktiem un avotu norādēm.
    Vēl vienīgi varētu vēlēties, lai autors neapsaukājas (“lai izmisumā iedzītie cilvēki nesāktu bruņotu cīņu ar viņus nelaimē iedzinušajiem neliešiem un viņu līdzskrējējiem”), bet redz cilvēku nepilnības un cilvēcīgā skatījumā tās arī piemin.
    Mēs visi esam ne tikai savas evolūcijas veidotāji, bet arī – upuri, kuri ir pelnījuši ne tikai nosodījumu, bet arī – zinātnieka izpratni un līdzjūtību.
    Imants Vilks

  2. Kaķkope says:

    “bezprecidenta” – mazliet izbrīna šī gramatiskā kļūda tik varenā pētījumā. Avoti it kā ir, kas laikam arī rada “absolūtās ticamības” ilūziju. Bet kāpēc VISI vai gandrīz visi avoti ir tikai no Krievijas un tikai interneta resursi??? Nopietnai analīzei tā kā pārāk maz, tendenciozi un vienpusēji.

  3. Pingback: Pāvests Francisks – vai tiešām ekoloģijas un dzīvības aizstāvis? | Dabas vide

Atstāj atbildi

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s