Standarta hominīdu komunikatīvās īpašības. Video cikls “Komunikācijas hegemonija”. 10.daļa

Standarta hominīdu (masu cilvēka) komunikatīvās īpašības. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 26.09.2012

Avots: http://komunikacijashegemonija.wordpress.com/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Komunikācijas manipulācijas priekšnoteikumi. Video cikls “Komunikācijas hegemonija”. 9.daļa

Komunikācijas manipulācijas priekšnoteikumi. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 26.09.2012

Avots: http://komunikacijashegemonija.wordpress.com/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Teātra maģiskā būtība

Teātris ir parādība, kas ir daudzkārt plašāka par plaši pazīstamo teātri. Ir teātris kā mākslas veids un ir arī citi teātra paveidi. Teātris kā mākslas veids ir klasiskais teātris –  teatrāli izklaidējošs uzņēmums, kurš radās buržuāzijas veidošanās (klasicisma) laikmetā. Tur uz teātri atnāk cilvēki, skatās uz aktieriem, gūst gandarījumu. Kā piemēru var minēt kaut vai Šekspīra „Globusu”. Tas, lūk, ir teātris.

Bet jau Šekspīrs teica, ka: „Visa pasaule ir teātris, kur cilvēki ir aktieri, un viņi katrs nāk un iet no skatuves, un katram sava loma ir ne viena vien”.

Šos „stage” [skatuve], „actors” principus izmanto politikā, kā pasaules skatuvi, kā aktieru izvietošanu uz šīs skatuves, kā Spēli [izrādi]. Spēlēs ir figūras (marionetes), Spēlēs ir cilvēki, kuri paši spēlē –  aktori [aktieri, jeb darbības veicēji, no vārda „act”], Spēlēs ir režisori un Spēlēs ir „masters of game” (spēles meistari) – Spēļu noteikumu radītāji un mainītāji. Tajā visā jau ir kaut kas no postmodernisma un vēl sarežģītākām nevis mākslas, bet politikas formām, kurās arī tika izstrādāts Lielās Spēles termins. Ar to ir nodarbojušies ļoti daudzi jau kopš Džona Dī [John Dee, Elizabetes I padomnieks, 1527.-1608.] laikiem. Starp citu, Jūs zināt vispār, kurš  ir aģents 007? Džeims Bonds, ja. Bet kurš bija pirmais aģents 007? Džons Dī, kurš šādi parakstīja savus ziņojumus Elizabetei I. Lūk visa šī „Game” (Spēle) – aktieri, lomas, režisors, figūru izkārtojums, fundamentāla Spēle kā pretstats Vēsturei [domāta maksimalizēta specdienestu tipa struktūru kontrole pār sabiedrību] ir viens ļoti liels teātra slānis (paveids).

Vēl cits teātra paveids ir t.s. „skatuves sabiedrība”. „Skatuves sabiedrība” ir imitāciju sabiedrība. Tā ir situācija, kad nevar saprast, kas ir tēls un kas ir īsta figūra. Tā ir īstuma, patiesuma problematizēšana. Kā, piemēram: „„Skatos TV, tur kāds ar godīgām acīm ko saka.” ”Bet varbūt viņš ir nelietis?” ”Velns viņu zina. Viņš ir aktieris.”” [Kaut kāds citāts.] Paskatieties, ar kādu prieku pašreiz pie mums [2009.g. Krievijā] politiķi sākuši izpildīt lomas teātrī, sākot no Hakomadas un beidzot ar Žirinovski. Visiem gribas paspēlēt teātros, jo visi jūt, ka jaunā elite pārvērš politiku par šovu un degradē politiķi  kā patiesu valdnieku, līdz šovmenam. Bet ar to pašu gan jaunā elite, gan arī cita elite izvirza šajā tukšajā patiesā valdnieka vietā (daba nemīl tukšumu, kā zināms) kādu citu, kurš nav politiķis. „Skatuves sabiedrība” ir sabiedrība, kurā politiķus degradē, bet viņu vietā liek kaut ko citu – jauna tipa globālus spēlmaņus (viņi vēl pat līdz galam nav redzami, varam viņus nosaukt par jauno globālo eliti, bet nu tā ir nākotne).

Postmodernisma sakarā runā par politikas nāvi.  Postmodernisms saka, ka politika mirst. Uz politiskās skatuves visi kļūst par tādām kā pusdzīvām lellēm, kuras ir līdzīgas viena otrai un kurām nav ideju, nav lielu sabiedrisku projektu. Var ļoti daudz ko sliktu pateikt par Ļeņinu, daļēji pamatoti, daļēji nepamatoti, bet nu tas, ka eseru dumpja laikā [kritiska situācija, kad boļševiki varēja zaudēt varu] viņš atrāva ļoti ierobežotos armijas resursus un sūtīja tos palīdzēt sākt Volhovas HES būvniecību, tas ir pilnīgs ārprāts. Jūs tagad varat ko tādu iedomāties?! Viņš ir uz bojāejas sliekšņa, viņam ir dumpis, pret viņu bija veikts atentāts, bet tai pat laikā viņš sāk Volhovas HES būvniecību. Cik gan viņš bija pārliecināts par savu uzvaru un cik gan viņam tā uzvara bija saistīta ar kaut kādu ideālistisku apsēstību (attīstību utt.), ka viņš tā dēļ atrauj resursus šī brīža politisko mērķu sasniegšanai. Viņš taču varēja pateikt, ka pa priekšu apspiedīsim eseru dumpi, pēc tam tiksim galā ar Deņikinu, pēc tam vēl to un šito un pēc tam, kaut kad gan jau. Bet viņš teica, nē, tagad, tūlīt un nekavējoties. Tie ir cilvēki, kuri fanātiski tic kādām dižām idejām un pat nav būtiski pareizām vai nepareizām, šīs idejas viņus sadedzina. Šodienas politiķis domā kategorijās no vēlēšanām līdz vēlēšanām, viņš ir spēlmanis, kurš jau ir ierēķināts visā lielajā kalkulācijā, viņš pats saprot, ka viņu kāds virza, tos pašus ASV prezidentus sauc par karaļiem un tūlīt pat saka, ka ir arī kingmeikeri [karaļu veidotāji]. Un vispār visa šitā politika ir kā tāda piedeva lielajai elišu Spēlei, lielajam globālajam preferansam, kurā tiek risināti pavisam citi jautājumi. Un tie nav jautājumi par nacionālajām interesēm. Nacionālās intereses kā reiz tiek noteiktas, izejot no Lielās Spēles nosacījumiem, kurā likmes ir milzīgas, piemēram – vai ir jāattīstās visai cilvēcei.

It kā modernisma sabiedriskais projekts un viss, kas notika pirms modernisma gadsimtos, teica, ka jāattīstās ir visiem. Āfrikāņus sāksim attīstīt, latīņamerikāņus sāksim attīstīt, palīdzēsim visiem sasniegt baltā cilvēka līmeni. Kiplings rakstīja: „Nesiet balto slogu un spējiet paciest visu”. Viņš bija koloniālisma dzejnieks, viņš runāja par „balto slogu”.

Tagad ir sācies Romas kluba laiks. Kā tas ir – attīstīsim visus? Pusotram miljardam ķīniešu būs kotedžas, mašīnas un citi labumi? Un enerģija kur radīsies? Un indieši ir vēl miljards. Un, ja viņi visi tā sāks attīstīties, kur tad paliks ASV un Rietumi? Tāpēc – nē, nē, nevajag attīstīties.

Kā uz politiskās skatuves parādījās spēlmanis ar nosaukumu „globālais islāms”? Viņš parādījās, jo jaunajā Spēlē noteiktiem pasaules reģioniem neviens negrib nekādu attīstību. Bet visi pasaules reģioni saka, ka viņi grib attīstību. Nu tad attīstieties demokrātiski. Bet pasaulē neviens nav attīstījies demokrātiski. Jā, ir funkcionējuši demokrātiski, bet attīstījās savādāk. Vai tad franči Robespjēra un Napoleona laikā attīstījās demokrātiski? Vai tad Dienvidaustrumu Āzija attīstījās demokrātiski? Ķīna pašreiz attīstās demokrātiski? Linkolna laiku Amerika attīstījās demokrātiski? (Nobendēja vairākus miljonus cilvēku. Kāpēc? Tāpēc, ka nevarēja attīstīties, kamēr bija latifundijas un vergi.) Utt.

Pasaule pārsvarā attīstās nedemokrātiski. Un, kad saka, ka: „Jūs attīstieties, tikai demokrātiski,” un vēl, ka: „izmantojot tikai ekoloģiskās tehnoloģijas” („bet kā mēs iegūsim ekoloģiskās tehnoloģijas, mēs esam nabadzīga valsts?” „nē, nē, ekoloģija ir pirmajā vietā”), tas faktiski nozīmē, ka tiek teikts – nevajag attīstīties. Bet tā taču ir Lielā Spēle. Un ko tagad darīt?

Šī visa procesa kodolā ir cilvēki ar noteiktiem metafiziskiem uzskatiem [ļoti dziļa un ļoti fundamentāla pārliecība] ar noteiktiem priekšstatiem par lietu kārtību, ar notiktiem mērķiem (vai nu ar transedentāliem vai arī ar sabiedrisko projektu mēŗkiem) un viņi nākotnes pasauli redz pavisam citādu, kāda tā ir tagad. Un visas šīs cilvēku grupas, lai kādas tās arī nebūtu, pa savam ir mistiskas un katrā no tām eksistē sava mistērija, tas ir – savs iekšējais teātris. Ārējā pasaulē viņi spēlē vienu teātri, bet pie sevis iekšienē viņi spēlē pavisam citu teātri. Tie ir divi dažādi teātri.

Nav iespējama saliedēta, ezotēriska, ļoti noslēgta, elitāra un konsolidēta cilvēku kopība bez savas iekšējās mistērijas. Un šai iekšējai mistērijai ir jābūt realizētai kaut kādā teātrī, lai ar kā viņi sevi nesauktu. Vai tad dervišu dejas nav izrādes? Es redzēju, kā lūdz Dievu Kali templī Indijā, vai tad tā nav izrāde? Tā visa ir darbība.

Teātris ir ļoti smalka parādība. Teātrim vienīgajam ir maģiskas saknes. Teātris vienmēr ir bijis slēpts, slepens un ekskluzīvs darbības lauks, kurā tika realizēti dažāda veida mistiski rituāli un tamlīdzīgas lietas. Tā ir viena no teātra sastāvdaļām.

Un ir vēl viens teātra paveids – t.s. parateātris. Attīstīties tas sāka Francijā 1960-ajos gados, pēc 1968.gada revolūcijas [Čehoslovākijā], kad sākās vilšanās attiecībā uz visu kreiso, attiecībā uz nākotni, sākās konservācija – dažādu konservatoru triumfs utt. Šai situācijā radās fundamentāls jautājums: „Vai ir iespējama 21.gadsimta mistērija?” Kaut kāda noslēpumainība, kas nebūtu stingri reliģiska kā, piemēram, kristiešu baznīcas liturģija vai arī kā sufistu mistērijas Islāmā, vai arī kā maģiskās šamaņu dejas. Vai teātris var atklāt kādus mistiskus noslēpumus laicīgam [nereliģiozam, „neticīgam”] cilvēkam? Vai ir iespējama kāda noslēpumainība, kas ir orientēta uz zinātnes kultu, uz nākotnes cilvēku, uz iegrimšanu apziņas dzīlēs utt.?

Šai jomā bija daži cilvēki, ar kuriem es biju pazīstams vai arī ar kuriem man bija pietiekami cieša saskarsme, tas ir Jeržijs Grotovskis – dižais poļu režisors, Euženio Barba, daļēji šai sakarā ir minams Pīters Bruks, bet viņš ātri vien pārorentējās uz klasisko teātri. Šie cilvēki meklēja aktierī tādu parādību, ko Vahtangovs nosauca par pašatklāsmi. Tā nav pašizpausme, nedrīkst jaukt šīs lietas. Pašizpausme ir tad, kad jūs kaut ko zināt par sevi un gribat to nodot skatītājam, bet, kad ir kaut kāds noslēpums, kurā jūs ieslīgstat un atklājat sevi pašam sev, tad jums jau ir nospļauties, vai tas skatītājs ir tai zālē vai nav, jums ir nospļauties, gūsiet jūs panākumus un atzinību vai arī nē. Jūs esat līdz jaunām atziņām nonācis, jūs pēkšņi esat kaut ko sapratis par sevi pašu. Šai sakarā bija Marino psiholoģiskā drāma, Rietumos bija ļoti vērienīgas smadzeņu izpētes programmas un teātris visā tajā organiski iekļaujas, jo teātris nav literatūra, jo viņam ir saknes, kuras sakņojas līdz pat šamaņu dejām.

Teātris tātad eksistē kā klasikais teātris, teātris eksistē kā Lielā Spēle, teātris eksistē kā parateātris un teātris eksistē kā „skatuves sabiedrība”. Un mēs varam apskatīt katru šo teātra sastāvdaļu atsevišķi, bet, ja mēs apskatīsim viņas visas kopā, tad mums atklāsies dižais teātra noslēpums, kurš pašreiz ļoti daudziem ir apslēpts.

Sergejs Kurginjans
/2009/

Informācijas aģentūra
/20.09.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Facebook cenzūra

Kļuvis zināms kārtējais Facebook cenzūras gadījums. 19.09.2012 Irānas mēdijukompānija Press TV izplatīja paziņojumu, ka Facebook ir bloķējis minireklāmas (adds) funkcionalitāti Press TV Facebook kontam, pamatojot to ar frāzi, ka Press TV atrodas „ reģionā, kurš nav tiesīgs lietot šo pakalpojumu”. E-pastā Facebook pārstāvji paskaidroja, ka viņu drošības sistēma ir bloķējusi Press TV konta pakalpojumu apmaksas funkcionalitāti.

Press TV ir vairāk kā 140000 Facebook „fanu” un pēdējā laikā tas popularitātes ziņā ir kļuvis par vienu no straujāk augošajiem Facebook kontiem.

Press TV ir pirmā Irānas mēdijakompānija, kura cauru diennakti raida ziņas angļu valodā. Ziņu satura un noformējuma kvalitātes ziņā Press TV pilnībā atbilst deklarētajiem Rietumu standartiem, tikai atšķirībā no Rietumu mēdijakompānijām, Press TV nevilto ziņas un nav tik tendenciozi. Press TV mājaslapa: http://www.presstv.ir/

Atgādinām, ka šis ir tikai viens no piemēriem, kad t.s.”brīvās” pasaules pārstāvji, pārkāpjot pašu deklarētos vārda brīvības principus, brutāli bloķē nozīmīgākos alternatīvās informācijas avotus, kuru sniegtā informācija nesaskan ar Rietumu mēdijakoorporāciju tiražētajiem meliem, puspatiesībām un tendenciozām ziņām. Iepriekš jau tika ziņots, ka 2011.gada decembrī Facebook slēdza Sīrijas TV kontu pēc tam, kad tajā parādījās materiāls, kurš uzskatāmi pierādīja, kā ASV telekompānija „ABC” manipulē ar saturu, līdz nepazīšanai izkropļojot interviju ar Sīrijas prezidentu Bašaru al-Assadu.

Avots:
http://www.presstv.ir/detail/2012/09/18/262308/facebook-blocks-press-tv-ads/

Informācijas aģentūra
/20.09.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | 2 komentāri

Multikulturālisma būtība

Katrs dzīves veids sasaucās ar noteiktu cilvēka tipu; respektīvi, katru dzīves veidu realizē noteikts cilvēciskais tips. Nevar būt tā, ka katra puse – dzīves veids un cilvēciskais tips – eksistē atsevišķi: dzīves veids – atsevišķi, cilvēciskais tips – atsevišķi. Abas puses ir koleratīvi vienotas – atbilst viena otrai. Starp abām pusēm pastāv adekvātas attiecības. Cilvēks ir adekvāts dzīves veidam. Cilvēkam piemīt adekvāta garīgā struktūra.

Multikulturālisms kā mentālā parādība arī ir adekvāta izpausme noteiktam cilvēciskajam tipam un noteiktai dzīves realitātei – polietniskai un multikulturālai sabiedrībai.

Indivīdu kritiskā masa, kura izprot multikulturālismu kā jaunu mentālo paradigmu/domāšanas veidu, jau ir pietiekami liela Rietumu civilizācijā. Taču tā nav tik liela, lai pretotos un nepieļautu multikulturālisma izmantošanu etnopolitiskajās manipulācijās. Tātad – lai novērstu praksi domāt vienu, rakstīt otru, runāt trešo un darīt ceturto. Tātad – lai novērstu šizofrēniju etnopolitikā. Šodienas etnopolitiķi vēl nespēj aptvert, ka līdzāssadzīvošanas paradigmu vajadzēs institucionalizēt,  jo nav un nebūs citas izejas.

Cilvēku garīgi morālā mobilizācija vēsturiski ir nepārtraukti mainījusies. Tā ir progresējusi, radot arvien tolerantāku attieksmi pret svešajiem, citiem, otru cilvēku. Morālā mobilizācija no pašaudzināšanas un pašdisciplīnas viedokļa ir bijusi ļoti liela. Cilvēki savā laikā nepazina ne to,  ko mēs tagad saucam par darba ētiku un bioētiku, ne to, ko šodien modīgi dēvējam par korporatīvo sociālo atbildību.  Arī vārds „multikulturālisms” ir ļoti jauns vārds.

Rietumu civilizācijā īpaši kopš Reformācijas laikmeta reliģiskajā ideoloģijā sāka apzināti un speciāli „strādāt” ar indivīdu. Reformācijas laikmetā sākās baznīcas pedagoģiskā kampaņa, kas nevarēja neietekmēt morāli tikumisko līmeni cilvēku komunikācijā. Reformācijas laikmetā radušās un nostiprinātās baznīcas humanitāri antropoloģiskās ambīcijas saglabājās arī mūsdienās.

Multikulturālisms ir transdisciplināra koncepcija, kas kļuva iespējama tikai noteiktā sociālajā un antropoloģiskajā kontekstā, kad zinātnē ir jau radīts samērā plašs starpdisciplinārais konceptuālais arsenāls, par kuru ir diezgan labi informēta sabiedrības izglītotākā daļa.

Multikulturālisms vispirms un galvenokārt ir jauns domāšanas veids, sociālā un kulturoloģiskā konteksta jauna izpratne. Multikulturālisms ir jaunās realitātes izpratne, kad kultūras videi ir trīs plūsmas: 1) etnopartikulārā, 2) nacionālā un 3) globālā.

Multikulturālismā atspoguļojās sabiedrības/cilvēces pašsaglabāšanās instinkts, respektīvi, vēlēšanās izdzīvot izteikti polietniskos apstākļos, kad katrs etnoss fanātiski tiecas nosargāt savu identitāti un tas apgrūtina etnisko līdzāspastāvēšanu, bremzē solidaritātes principa realizāciju etniski iekšējās un starpetniskajās attiecībās. Mūsdienās vairs nav iespējami senie paņēmieni vērsties pret ļaunajiem un sliktajiem. Agrāk iznīcināja sliktos. Varēja izpildīt nāves sodu zagļa sievai un bērniem. Skitiem bija tradīcija nogalināt slikta cilvēka vīrieša dzimuma visus bērnus.

Multikulturālisms ir transetniska identitāte un arī transetniskās identitātes ideoloģija. Līdz multikulturālisma izpratnei ir „jāizaug” tāpat kā līdz pilsoniskās sabiedrības izpratnei. Tas ir intelektuāls process, kura laikā tiek sasniegts noteikts mentāls rezultāts.

Savā laikā multikulturālisms ieguva jaunu spēku pēc tam, kad elite saprata kultūras identitātes saglabāšanas svētīgumu. Labāk ir saglabāt kultūras identitāti nekā visus asimilēt „pārkausēšanas katlā”. Pēc tam Rietumos elite saprata etniskās daudzveidības un kultūru plurālisma ekonomisko labumu – veicina konkurenci, inovācijas, kreativitāti. Multikulturāla vide ir lieliska augsne minētajām parādībām, un multikulturāla vide tādējādi ir liela bagātība.

XXI gadsimta sākumā Rietumeiropā izgāzās nevis multikulturālisma koncepcija, bet gan atsevišķu valstu etnopolitika. Rietumeiropas postmodernistiskā elite nemīl stingras etniskās un reliģiskās identitātes saglabāšanos savas valsts iedzīvotāju slānī, kas tiek saukts lakoniski – migranti. Rietumeiropas postmodernistiskās elites smadzenes ir aptumšojušas politkorekti lietotās Apgaismības un postmodernisma abstrakcijas – demokrātija, cilvēka tiesības, brīvais tirgus, liberālā demokrātija. Izgāšanās atgādina par „balto” cilvēku pasionaritātes izsīkšanu un norietu. „Baltie” cilvēki vairs nav spējīgi konstruktīvi iekārtot savu dzīvi, un viņi paši sevi ir iedzinuši strupceļā – Rietumu sociokulturālajā pašnāvībā. Multikulturālisms pie tā nav vainīgs. Uz multikulturālismu jau tagad var attiecināt V.I. Ļeņina aforismu: jebkuras darbības morālo vērtību nosaka ieguldījums vēsturē.

Multikulturālisms ir sabiedriskās apziņas jauna stadija, kas izpaužās visās sabiedriskās apziņas formās: filosofijā, zinātnē, morālē, reliģijā, mākslā, tiesiskajā apziņā, politiskajā apziņā. Multikulturālisms kā sabiedriskās apziņas jauna stadija organiski sasaucas ar sava laikmeta citām jaunām izpausmēm. Piemēram, globalizāciju kā sabiedriskās apziņas jaunu stadiju.

Sabiedriskās apziņas stadija vienmēr ir vienota ar vēsturisko procesu – sabiedrības esamības realitāti. Tas attiecas arī uz tādām agrākajām sabiedriskās apziņas stadijām kā internacionālisms un sociālistiskais internacionālisms. Internacionālisms ir starptautiska strādnieku šķiras solidaritāte, atzīstot katra līdztiesību un patstāvību. Internacionālisms izpaužās politikā, ideoloģijā, psiholoģijā. Sociālistiskais internacionālisms ir jauna tipa draudzības, līdztiesības, sadarbības apliecinājums starp tautām un nācijām. Sociālistiskais internacionālisms balstās uz patriotismu un ir naidīgs pret nacionālismu un kosmopolītismu. Sociālistiskajā internacionālismā liela loma ir audzināšanas darbam.

Noteikti ir jāņem vērā, ka sabiedriskā apziņa ir vēsturiskā procesa garīgā sfēra sociumā. Sabiedriskajai apziņai ir tiko minētās formas, kā arī funkcionēšanas/realizācijas līmeņi: teorētiskais, psiholoģiskais, ideoloģiskais, ikdienišķi praktiskais.

Multikulturālisma objektīva izpratne ir iespējama tikai tādā gadījumā, kad tiek ņemtas vērā cilvēciskās esamības visas sfēras – viss konteksts. Tāpat ir nepieciešams zināt, kādā ceļā sabiedriskajā apziņā ir radusies jaunā stadija. Savukārt jaunās stadijas izpratne, novērtējums un praktiskais pielietojums nav iespējams bez zināmas sagatavotības un kompetences. Nepieciešams ir tas, ko saucu par „Jaunas kompetences ABC”. Tātad – jaunas kompetences ābeci. Multikulturālisma pamatā ir kultūras jēdziens un attieksme pret kultūru, tāpēc jaunās kompetences ABC centrā ir kultūra.

Atliek piebilst, ka multikulturālismu nevar imitēt. Ar multikulturalismu nevar koķetēt un manipulēt. Multikulturālisms ir īsta un patiesa tendence, ar kuru nevar mānīties un liekuļot tāpat kā nevar mānīties un liekoļot ar jebkuru īstu un patiesu fenomenu.

Tie, kuri neizprot multikulturālisma būtību un vēsturisko ģenēzi cilvēces morāli intelektuālajā attīstībā, priecājās par tā norietu visā pasaulē. 2010.-2011.gada notikumi Lielbritānijā, Francijā, Austrālijā, Norvēģijā, Dānijā patiešām var liecināt par radikālām izmaiņām attiecībā pret tā tipa multikulturālisma politiku, ko realizēja Rietumu valstis, faktiski ideoloģiski sludinot vienu, domājot otru, praktiski darot trešo un likumos rakstot ceturto, kas nevarēja neizraisīt to cilvēku neuzticību, kuriem tamlīdzīga šizofrēniska un amorāla politika bija adresēta. Tomēr viena daļa atklāti priecājās, ka „multikulturālisma viltīgā un melīgā maska” ir norauta un šo ideju vairs nevarēs propagandēt mūsdienu pasaulē. Tika melīgi iestāstīts, ka multikulturālisms esot maskēts veids, kā likvidēt kultūru, kuras vietā ir jāveidojās kaut kam citam.

Šodien ir arī tādi cilvēki, kuri izsakās par multikulturālisma perspektīvām tikai stingra ideoloģiskā diktāta apstākļos, kas bija raksturīgs totalitārismam PSRS. Daži atcerās O.Špenglera atziņu par visu augsto kultūru „necaurlaidību” – nevēlēšanos uzsūkt citu kultūru materiālu. Tāpat tiek rakstīts, ka Austrumu „jaunie barbari” nav spējīgi piedāvāt dzīvotspējīgus sociālos ideālus un viņu tradicionālisms pakāpeniski izšķīst, jo viņu sociālo ilgu objekts ir tas pats mums labi pazīstamais Rietumu hēdonisms un patērēšanas kults, kas tikai formāli ir pakļauts islama ideokrātijai. Praktiski „jaunie barbari” tiecās pēc Rietumu „labumiem”, un viņi piedalās vispasaules „tenderā” par tiesībām iegūt bojāejošo Rietumu civilizāciju. Globalizācijas totālais karnevāls un tā efektīvās iluminācijas piesaista cilvēku uzmanību. Šajā „tenderā” uzvarēs (proti, izdzīvos kā kultūra/civilizācija) tikai tie, kuriem vēl ir spēcīgs tradicionālisms un kuri bez kompromisa savu tradicionālismu spēs aizstāvēt. Šodienas „jaunie barbari” Rietumeiropā ir bezkompromisa masa. Bet multikulturālisms nav iespējams bez kompromisa. Diemžēl tiek aizmirsts vai neizprasts, ka kompromiss ir nepieciešams ne tikai no „jauno barbaru” puses.

Arturs Priedītis
/23.08.2012/
Avots: http://www.artursprieditis.lv/ 

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Psihiskā komunikācija. Video cikls “Komunikācijas hegemonija”. 8.daļa

Psihiskā komunikācija. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 20.09.2012

Avots: http://komunikacijashegemonija.wordpress.com/

Informācijas aģentūra
/20.09.2012/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Komunikācijas modeļi. Video cikls “Komunikācijas hegemonija”. 7.daļa

Komunikācijas modeļi. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 20.09.2012

Avots: http://komunikacijashegemonija.wordpress.com/

Informācijas aģentūra
/20.09.2012/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Austrumu būtība un cilvēku izaugsmes problēma

Austrumi no Rietumiem atšķiras ne jau ar to, ka Austrumi neko nedara (var rasties tāds priekšstats, ka Austrumi neko nedara), bet gan ar savu attieksmi pret subjektu [to, kurš dara] un tehnoloģijām. Ir tādi pamatjautājumi kā „Ko darīt?” un „Kas jādara?” Rietumu tūdaļ domā ko tagad un tūlīt izdarīt.

Bet problēmā taču vienmēr ir nelineāra. Lūk, man tas ir jāizdara, bet es to nevaru izdarīt. Tā ir klasiska dihotomija (pretrunīgums), kuru katrs cilvēks atrisina pa savam. Kā man izdarīt to, ko jāizdara, ja es to nevaru izdarīt? Atbilde ir vienkārša – Tev sevi ir jāpaceļ jaunā kvalitātē, tas vairs nebūsi Tu [tas būs TU+] un tas to izdarīs. Bet pāriet jaunā kvalitātē cilvēks var tikai spēcīgas katarses procesā, kāda traģiska satricinājuma rezultātā, kurš var vai nu salauzt cilvēku vai arī to pārveidot – transedentēt. Kā saka „Smags āmurs, smalcinot stiklu, kaļ tēraudu” [citāts no Puškina poēmas „Poltava”]. Visa jēga tātad ir pārbaudījumā, cilvēkā pašā.

Rietumi uzskata, ka viss ir atrisināms, nemainot sevi pašu, bet kaut ko gudru darot. Ne jau sevī es kaut ko daru, es kaut ko daru ārējā pasaulē. Kā piemēru var minēt Rietumu medicīnu. Ar ko Austrumu medicīna atšķiras no Rietumu medicīnas? To, laikam, visi saprot. Rietumu medicīnai pats cilvēks nav nepieciešams. Rietumu medicīna pieprasa, lai cilvēks izpilda ārsta norādījumus, kurš visu zina, lai cilvēks apēstu lūk šo tabletīti, lai viņš šo cilvēces sasniegumu savienotu ar sevi, tādu, kāds viņš ir un tālāk turpinātu dzīvot tā, kā viņš iepriekš ir dzīvojis.

Austrumu medicīna saka ko citu, es varu Tev dot zāles, bet es pieprasīšu Tev pilnībā izmainīt sevi visu. Tas ir pēc principa: „Bet Tu pats?” Ja kaut kas ir noticis, tad tas ir noticis kaut kāda iemesla dēļ. Piemēram, Konfūcijs un citi Austrumu gudrie uzskata, ka viss sliktais notiek tikumības krituma dēļ. Tātad, kas ir jāizdara? Jāatjauno tikumība.

Austrumi – tā ir pavisam cita kultūra. Paskatieties kā viņi skatās uz mums [Krieviju; Rietumiem]! Viņi saprot, ka nedrīkst „zaudēt seju”. Viņi saprot, ka visas nelaimes ir tikumības zuduma dēļ. Tātad viņi labos tikumus. Šie cilvēki veica afēras [zaga, prihvatizēja, ņēma kukuļus utt.]? Tad viņi tiks ar nāvi sodīti. Viņiem lēni, lēni nodīrās ādu. Viņi kliegs. Pēc tam viņus apkaisīs ar sāli. Viņi atkal kliegs. Tas vis notiks lēni un izsmalcināti. Un visu laiku tiks paskaidrots kādēļ tas tā tiek darīts. Paskatieties uz viņu masveida nošaušanām. Viņiem ir korupcija un nošaušanas, korupcija un nošaušanas. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi labo tikumību. Un tikumus var izlabot vispirmām kārtām tikai ar nežēlīgiem sodiem un pēc tam, protams, arī ar kaut ko citu. Lūk tas ir skatījums, kurš nāk no sevis, no situācijas uz centru. Tā ir mana kļūda un man vispirms kaut kas ir jālabo sevī.

Rietumu cilvēks, turpretim, cenšas kaut ko izlabot apkārtējā pasaulē, bet sevi atstāt tādu, kāds bijis. Rietumu cilvēkam pašreiz nav pieejami traģiski pārdzīvojumi un viss, kas ar to saistīts. Lūk te tad arī ir galvenā principiālā atšķirība starp Austrumiem un Rietumiem.

Un tagad paskatīsimies uz rezultātiem. Kam pašreiz [2009.g.] ir vislielākie ekonomiskās izaugsmes tempi? Ķīnas Tautas republikai. Ja arī nav pienācis t.s.”vēstures beigu” laiks, tad kaut kādu kopsavilkumu un secinājumu izdarīšanas laiks gan. Ja jau Ķīna finišā pienāk pirmā, tad kam galu galā ir taisnība? Visu laiku tika teikts, ka Austrumi ir sastinguši? Kā tas ir sastinguši? Ja viņiem ir šie ekonomiskās izaugsmes procenti, bet visiem pārējiem ir -5%, -6% un pat -7%.

Un mums [Krievijai, bet to var attiecināt arī uz Latviju] šai ziņā protams nevajag krist galējībās un, atmetot visu, ko ir sasnieguši Rietumi, tagad sākt mācīties tikai no Austrumiem. Tomēr mums ir jāsaprot lietas būtība, mums ir jāsaprot ka zināma Austrumu pieredze un gudrība ir nenovērtējama un nemainīga. Un šī gudrība ir apstāklī, ka Tev ir jāsāk pašam ar sevi, ka Tev ir jāuzdod jautājumi pašam sev, ka Tev ir jāsāk no subjekta nevis no tehnoloģijām, ir jāsāk ar „būt” nevis ar „darīt”. Ja izlabosi kaut ko tur sevī, tad pasaule kļūs labāka.

Tas ir t.s. „escape of freedom”, bēgšanas no sevis jautājums. Tā ir bēgšana no sevis, ko Rietumu kultūra uzsāka kādā savas attīstības brīdī. Rietumi sevi ir pazaudējuši. Jautājums jau nav apstāklī, ka Austrumiem ir jāatgūst Rietumi. Oi, kurš tik ar to nav nodarbojies. Austrumu guru svētceļojumi uz Rietumiem, viņi maitāja tos Rietumus, viņi ņirgājās par viņiem, visas šīs neskaitāmās pseidomācības, visi šie tantristi, vedantisti, daoisti, budisti, hipiji, mipiji utt. Tas viss ir surogāts, ko Austrumi ir izgāzuši pār Rietumiem. Jautājums jau nav tur, ka to visu vajadzētu pārņemt, jo īpaši New Age un ko tamlīdzīgu. Tas viss ir surogāts. Kā teica viena mana paziņa: „Tie ir Austrumi nabagajiem”. Var jau, bet…..

Puse Maskavas ir kā apsēsta ar lētiem grupveida seksa pasākumiem, ko dēvē par tantru, bet neviens nemaz nesaprot, kas tad īsti tantra ir un ar ko, piemēram, tantra joga atšķiras no radžajanas utt. Tie visi ir surogāti, ko cilvēki mēģina sev pielaikot. Cilvēkiem ir jāsaprot pavisam kaut kas cits. Cilvēkiem ir jānonāk līdz sevīm [jāatrod sevi], pie savas kultūrvēsturiskās būtības, pie savas patības, pie sava centra. Austrumu pieredzes esence jau nav apstāklī, ka ir jāpieslienas kādam citam. Kreivija, aizejot no sevis, visu laiku grib kādam pieslieties, te Ķīnai, te Islāmam, te Rietumiem. Bet jautājums jau ir, ka nepieciešams atrast sevi. Tā, lūk, ir Austrumu recepte.

Ja esat Rietumi, tad meklējiet īstos Rietumus. Ja esat Austrumi, tad meklējiet īstos Austrumus. Ja esat Krievija, tad meklējiet īsto Krieviju. Atradīsiet īstumu, īsto sevi, tad krīze beigsies. Krīze liecina par to, ka īstums, sava patība, sava būtība ir pazaudēta.

21.gadsimts ir laiks, kad, kā vēl nekad, cilvēkam ir iespēja apvienoties ar savas personīgās izaugsmes resursiem un atklāt savus iekšējos noslēpumus un tai pat laikā tas ir laiks, kad viņam šī iespēja vislielākā mērā ir atņemta – no cilvēkiem ir atsvešinātas personiskās izaugsmes tehnoloģijas. Cilvēks jūt, ka šīs tehnoloģijas ir kaut kur blakām, bet viņš nekādi nespēj ar tām savienoties. Un jo vairāk viņš pēc tām tiecas, jo vairāk tās attālinās. Cilvēks pārvēršas par viendimensiju būtni. Tā ir tā „Escape Off Freadom” – bēgšana no brīvības. Šis viendimensiju cilvēks nespēj izmantot šīs izaugsmes tehnoloģijas. Viņš to saprot, viņš instinktīvi pēc tām tiecas, viņš jūt, ka kaut kur ļoti, ļoti tuvu šo tehnoloģiju ir vairāk kā pietiekami.

Un te nu izrādās, ka tikai neliels elites loks reāli spēj izmantot šos augstos sasniegumus un iespējas, kas saistītas ar personīgo izaugsmi, bet pārējiem cilvēkiem nav tam nepieciešamo atslēgu [fundamentālas pamatatziņas, kuras nodrošina pareizu lietu izpratni], viņiem šīs atslēgas ir atņemtas. Lūdzu, katrs var skraidīt apkārt, bļaustīties, izvēlēties jebko vislētākā sortimenta ietvaros, pierīties, sildīt savu miesu jebkuros kūrortos, iegriezties vienā vai otrā klubā……. Tikai nedrīkst līst sevī, nelien sevī, tāpēc, ka tas ir bīstami, tāpēc, ka mēs [elite] negribam, lai Tu [vienkāršais cilvēks] apvienotos ar šiem personiskās izaugsmes resursiem, jo 21.gadsimtā šie resursi katram ir pieejami.

Nekad vēl līdz šim cilvēkam nav bijusi tāda patiesa un pilnīga iespēja uzplaukt un attīstīties kā tagad. Un, ja cilvēki sāks uzplaukt, tad mainīsies pilnīgi viss, tad pārāk krasi mainīsies pasaule, tad pārāk krasi mainīsies vara, tāpēc [elitesprāt] to darīt nedrīkst.

Ir divi veidi kā nepieļaut šo katra cilvēka izaugsmi. Pirmais – radīt lopam līdzīgu cilvēku, kurš vienkārši negribēs attīstību un šo uzplaukumu. Galvenais, lai viņš aizmirstu par nāvi, aizmirstu par eksistenciālo problēmu, vienkārši rītu, čurātu, kakātu, drāztos, kaifotu un ārējās vides ietekmē inerciāli svārstītos. Svārstītos līdzīgi kā, kad kādam konjunktūristam vaicāja uz kuru pusi nosvērās jūsu ideoloģiskie uzskati [PSRS laika] 20-ajos gados, pa kreisi vai pa labi, tas atbildēja: „Lūdzu pierakstiet – svārstījos kopā ar partijas ideoloģisko virzienu.” Tātad šādam cilvēkam ir nekavējoties jāsvārstās pēc ārējiem apstākļiem, pēc konjunktūras, pēc visa iespējamā. Un tad nekādas personiskās izaugsmes nebūs, tad cilvēks nemaz negribēs nekādu personisko izaugsmi.

Bet, ja ir cilvēki, kuri tomēr grib personisko izaugsmi, tad viņiem ir jāsaņem surogāts, fufelis, viltojums, personiskās dezorientācijas līdzeklis. Tirgū ir jābūt izsviestam tik lielam šo pseidolīdzekļu daudzumam, lai cilvēks tajos apmaldītos, bet cilvēka smadzenēs nedrīkst būt kritēriju pēc kuriem varētu izvēlēties un atšķirt īstus personiskās izaugsmes līdzekļus no surogātiem, derīgos no nederīgajiem. Cilvēkam nedrīkst būt izvēles instrumentu, viņam ir jāatņem reāla izvēles iespēja. Cilvēkam nedrīkst būt Skolotāju, visi Skolotāji ir jāsakompromitē un jāizdzēš atšķirības starp īstiem Skolotājiem un šarlatāniem.

Pie tam, viss īstais ir grūts. Lēns un grūts. Visam īstajam cilvēkam pilnībā jāvelta sevi visu. Tas ir mokoši. Bet tā vietā tiek piedāvāts kaut kas pavisam vienkāršs, „na haļavu”. Piemēram, piecreiz ievelc elpu, divreiz nošķaudies, apsēdies šai pozā, apkamp šo dāmīti (tas tak patīkami) un Tu saņemsi nemirstīgo smalko ķermeni. Nesanāca? Nekas, rīt sanāks! Nu vēl pacenties! Tā iemāna lohus un muļķus šai pseidolīdzekļu laukā, izmantojot viņu dabisko, instinktīvo un pareizo cilvēcisko tieksmi pēc personiskās pilnības.

Cilvēki jūt dzīves nepilnību, viņi vēlas atrast sevi, viņi grib atrast savu patību, viņi grib apgūt cilvēka iespējas pilnā apjomā. Cilvēki mirst, izmantojot tikai 2% – 3% no sevis, tas nav pareizi un cilvēki to saprot. Cilvēki saprot, ka šie personiskās izaugsmes līdzekļi ir kaut kur blakām. Un tieši tāpēc šiem cilvēkiem ir jāparāda neīstie personiskās izaugsmes līdzekļi, lai viņi tvertos pie tiem. Tie, kuri vēlas personisko izaugsmi ķersies pie surogātiem, bet pārējiem cilvēkiem ir jāatņem pati šī vēlme.

Sent-Ekziperī reiz teica, ka brīvība nozīmē atmodināt slāpes un parādīt ceļu uz aku. Tad nu lūk – ceļam jābūt neīstam un slāpes nedrīkst būt. Šī ir 21.gadsimta lielā Spēle pret cilvēku. Bet kāda ir Spēle par cilvēku arī ir skaidrs – atrast cilvēkus, kuri spēj atšķirt mēslus no konfektēm, īsto no viltojumiem, patiesus personiskās izaugsmes līdzekļus no surogātiem.

Mēs zinām, ka brīnumi patiesībā pastāv. Taču ir īsti brīnumi, kuri ir saistīti ar cilvēka neaptveramajām spējām un ir „brīnumi” iluzionisma veidā, kurus kā fokusus rāda idiotiem, lai tie nepieskartos īstajiem brīnumiem. Bet tie īstie brīnumi taču ir!

Iedomājaties, ja mēs patiesi fokusētos uz to, lai cilvēks, t.s. „cilvēka kapitāls” katrā atsevišķā cilvēkā kļūtu labā nozīmē kvalitatīvi pavisam cits?! Ja mēs izmantotu sevišķi intensīvas apmācības programmas?! Mēs taču pašreiz darām tieši pretējo. Ko saka Fursenko [toreizējais Krievijas izglītības ministrs] – bērni pārāk daudz mācoties. Bērni mācās 10x mazāk kā vajadzētu.

Ja mēs gribam izdzīvot, ja Krievija [arī Latvija] grib izdzīvot, tad tas ir izdarāms tikai uz „cilvēkkapitāla” attīstības rēķina. Un tad ir patiesi jāpievēršas cilvēkam. Ir tik daudz ko iespējams izdarīt, bet mēs taču vienkārši negribam neko darīt.

Sergejs Kurginjans
/2009.g./

Avots:
http://www.kurginyan.ru/publ.shtml?cmd=add&cat=2&id=15

Informācijas aģentūra
/14.09.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Lekciju cikls “Mūsdienu kapitālisma antropoloģija. Kulturoloģiskās kompetences kurss.”

Lekciju cikls “Mūsdienu kapitālisma antropoloģija” sastāv no 9 video lekcijām. Lekcijās tiek stāstīts par mūsdienu kapitālisma izpausmēm. Latvijas apstākļos šīs lekcijas ir unikālas ar to, ka tajās tiek skartas arī tēmas, kuras oficiālās instances nevēlas cilāt vai pat vēlas noklusēt. Lektors: as.prof. Arturs Priedītis.

1. Demogrāfiskā pāreja, 15.03.2012

2. Vašingtonas konsenss, 22.03.2012

3. Krīzes neekonomiskie faktori, 29.03.2012

4. Komunikācijas transformācijas un jaunā ekonomika, 05.04.2012

5. Masu fenomenu segmentācija, 12.04.2012

6. Izglītības civilizācija, 19.04.2012

7. Vadāmā haosa tehnoloģijas, 26.04.2012

8. Nelīnijisko procesu ētika: manipulācijas ar vēsturisko atmiņu, 03.05.2012

9. Kultūras determinisms un kulturoloģiskā paradigma, 10.05.2012

Lekciju cikla mājaslapa: http://musdienukapitalisms.wordpress.com/

Informācijas aģentūra
/14.09.2012/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Latvija neuzplauks kamēr netiks reabilitēts Padomju periods

Sergejs Kurginjans

Latvija neuzplauks, kamēr netiks reabilitēts Padomju periods, speciālā uzrunā teica krievu politologs Sergejs Kurginjans.

08.09.2012 Rīgā tika atklāta Krievijas sabiedriskās kustības „Laikmeta būtība”  fotoizstāde „20 gadi bez PSRS”, kurā fotogrāfijās ir attēloti Padomju laiku rūpnieciskie un sociālie objekti (izstādes mājaslapa: http://twentyyearsafter.su ).  Izstādi atklāja kustības līdera, Krievijas politologa, analītiķa, rakstnieka, režisora un politiķa Sergeja Kurginjana speciāli sagatavota videouzruna.  Videouzrunā Sergejs Kurginjans vēršas pie Latvijas iedzīvotājiem un tai skaitā pie saprātīgiem latviešu nacionālistiem, aicinot pārvērtēt Padomju periodu, jo bez tā laika adekvāta novērtējuma nekāda latviešu tautas pozitīva attīstība nav iespējama. Sergeja Kurginjana uzrunas tulkojums:

„Es vispār nesaprotu kā var ignorēt Padomju periodu, kurš bija tik ilgs. Pieņemsim, ka Latvijā to nosauks par okupācijas periodu. Un kas tālāk? Vai nu latviešu tauta eksistē un tad Padomju periods ir jāatzīst par dižu laiku latviešu tautas dzīvē, kurā tā formēja savu pašapziņu, savu kultūru un visu pārējo. Latviešu tauta šajā laikā pieņēmās spēkā, ieguva jaunas iespējas, latviešu tautai izveidojās citi priekšstati un attieksme pret apkārtni, un galu galā dižie latvieši piedalījās Padomju Krievijas izveidošanā un cīnījās par kopīgu lietu, kurā bija ļoti daudz kas cēls un dižs, kas pieder 21.gadsimtam.

Bet pats galvenais, un es te griežos arī pie saprātīgiem latviešu nacionālistiem un pie visiem konstruktīviem Latvijas politiskajiem spēkiem, ja tiek pateikts, ka latviešu tauta ir dzīvojusi grēkā un ļaunumā vairākas desmitgades, tad nekāda diža Latvija nebūs nekad. Latvija ir slima, pūstoša vieta, kurā kut kā knapi tiks vilkta dzīvība. Jūs varat pilnīgi nemīlēt Maskavu, jūs varat vienalga kā vērtēt Padomju periodu, bet jums vajadzētu pārdomāt to, kas reāli notiek gan vadoties no cēlākiem mērķiem, gan arī no savu pragmatisko interešu viedokļa.

Paskatīsimies tagad uz toreizējo un pašreizējo Latviju. Un ne jau no veikalu plauktu pārpilnības viedokļa, jo kā mēs visi labi saprotam, tas neko nenosaka un šai ziņā es pilnībā saprotu baltiešus, kuri vienu brīdi deklarēja: „Kaut pusbadā, bet brīvi”. Tad ko nozīmē brīvība?!

Es īpaši uzmanīgi sekoju procesiem, kuri norit Armēnijā. Armēnijai Padomju Savienībā bija divas zinātņu akadēmijas, diži zinātnieki, dižā armēņu kultūra, iedvesmojoša armēņu tautas iniciatīva, kas pētīja savu pagātni un veidoja savu nākotni. Kas Armēnija ir tagad? Vai Armēnija ir izrāvusies pretī jauniem horizontiem? Nē. Armēnija ir maza, provinciāla valsts, kura, līdzīgi kā pirmspadomju periodā, ir iespiesta starp lielām valstīm – Turciju, Irānu un Krieviju. Ko ir ieguvusi Armēnija? Vai tiešām nevar par šīm lietām parunāt godīgi?!

Ir mazas valstis. Pasaulē notiek ģeopolitiskā lielvaru veidošanās, ko varētu nosaukt par ģeopolitiskā kapitāla koncentrāciju. Tas taču notiek. Latvija tātad kļūst par Eiropas daļu, kas mūsu acu priekšā jūk un brūk. Un kas šai Eiropas perifērijas daļā ir sagatavots Latvijai?  Un vajag atbildēt sev uz jautājumu, kas ir labāk, būt par apkopējiem, trauku mazgātājiem un auklītēm dižciltīgajā Eiropā, kura starp citu jūk laukā un kurā drīz būs tādi konflikti, ka maz neliksies (un ir jau skaidrs, ka tas viss Eiropā būs un ka no Eiropas muks prom viena valsts pēc otras)? Tad par ko labāk kļūt bērniem un mazbērniem – par trauku mazgātājiem, auklītēm un dažādu vietu apkopējiem vai arī par izciliem fiziķiem, teātru režisoriem, mūziķiem, komponistiem.

Ja Latvija tāpat ieiet kaut kādā vienotā lielā veselumā, tad vieta šajā lielajā veselumā taču ir ļoti svarīga? Tad atcerēsimies kādu vietu lielajā veselumā ieņēma Padomju Baltija un kādu vietu lielajā veselumā (tajā, kurš jūk laukā) Latvija ieņem pašreiz. Un visiem jau ir skaidrs, ka šo vietu nosaka ne tikai Latvijas kā papildus balasta loma attiecībā pret Eiropu, bet arī Latvijas specifisks stāvoklis attiecībās ar Krieviju (es negribētu sīkāk runāt par šo sāpīgo jautājumu). Ja agrāk, PSRS sastāvā, šī vieta kopējā Padomju mājās ne tuvu nelīdzinājās pagrabam, tad tagad lomas ir stipri mainījušās un tās nav mainījušās attiecībā pret Eiropu, šis lomas ir mainījušās vispār. Tas nozīmē, ka sociālā situācija Latvijā tikai pasliktināsies, izmisums tikai pieaugs, atmiņa par pagātni neies prom un šo atmiņu varēs noslāpēt tikai ar nacismu. Labi, noslāpēs, bet ko tālāk? Nu pacēlāt debesīs nacistus. Bet kā atbalstīties uz nacistiem dižās un neatkarīgās Latvijas būvniecības lietā par kuru tik plaši runāja 1980-o gadu beigās? Nevar šai jautājumā uz viņiem atbalstīties. Jā, var pārvērsties par lielās Vācijas mājas pagrabstāvu vai Teitoņa ordeņa bruņinieku valsts pagrabstāvu. Bet nekādu patstāvīgu, laimīgu un attīstību nodrošinošu stāvokli tādā veidā iegūt nevar. Tātad, ir jādomā par nākotni.

Un nevajag visus, kas par to runā, uzskatīt par tādiem, kuri vēlas ar dzelzs zābaku sadragāt vārgos latviešu brīvības asnus. Pasarg Dievs, nē. Es pat teikšu vairāk, ka pēc visa notikušā jautājums par kādu kopēju kopā būšanu ir visai problemātisks. Bet pasaule mainās. Varbūt tomēr vajadzētu ieskatīties tajos elli veidojošajos procesos, kas ir pārņēmis visu teritoriju un kas ir noslaucījis no zemes virsas gan rūpnīcas, gan dziedinātavas un arī ko daudzkārt vērtīgāku – augstas morāles kultūru, ne izklaides veida teātri un kino, tautas iespēju augt un uzplaukt, protams, saskaņā ar citām tautām.

Neviens nerunā par burtisku pagātnes atkārtošanos, tas nav iespējams. Pat, ja kāds to ļoti gribētu, tāpat tas nav iespējams. Es pagājušos laikus uzskatu par dižu pagātni, kura satur vēl dižākas nākotnes asnus. Ja kas ir nomiris, tad nekāda mehāniska tā atjaunošana nav iespējama. Pagātnei ir jāpaklanās, tajā ir jāatrod viss diženais, jāizlabo pagātnē pieļautās kļūdas un tad, varbūt, atjaunosies labākais no tā, kas bija, un radīsies kaut kas pavisam jauns, kas nodrošinās patiesu cilvēku izaugsmi.

Bet tagad apskatieties apkārt. Cilvēks nepārtiek tikai no maizes vien. Ne veikalu plauktos esošo desu un sieru šķirņu daudzums nosaka cilvēka dzīves kvalitāti. Apskatieties cik daudz kas ir iznīcināts. Novērtējiet savas tautas nākotni un, ja jūs mīlat savu tautu, tad pārvērtējiet savas tautas pagātni nevis izejot no naidpilniem skatu punktiem, jo tas naids tai pašai tautai arī tiks adresēts, bet gan no cita skatu punkta – daudz dziļāka [ne virspusēja] , godprātīga, godīga un tāda, kurš ir atvērts nākotnei. „

Avots:

http://maksim-kot.livejournal.com/126595.html

Informācijas aģentūra
/14.09.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 17 komentāri

Izglītība mūsmājās. Otrā sērija

Arturs Priedītis

Baltijas Starptautiskās akadēmijas as.prof. Artura Priedīša intervija izdevumam „Kultūra un Vārds”

Šogad mācību gads sākās ar vētrainiem notikumiem augstākajā izglītībā…
Ministra Roberta Ķīļa pieeja, kas izraisīja aktīvu reakciju (neuzticības izteikšanu ministram) augstskolas rektoru aprindās, kopumā ir vērtējama pozitīvi. Es pat teiktu – priekš mums negaidīti iepriecinoši. Ministrs nesaudzīgi vēršas pret monolīto akadēmisko kliķi, kura pazemo valsts nāciju. Par to, kas ir noticis ar mūsu augstāko izglītību pēcpadomju veiksmīgi nelietīgi tēlotās „akadēmiskās brīvības” gados, apmierināti var būt tikai pelēkās un superpelēkās ekselences rektori un citi, kuri atrodas „pie siles” (kā saka Dainis Īvāns), gadā pelnot fantastiskas summas – simts un vairāk tūkstošus latu. Internetā bija lasāms par mūsu augstskolu priekšnieku algām sekojošais: „Rektoru kopējie ienākumi 2011. gadā • Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš – Ls 99 400 • Rīgas Tehniskā universitātes rektors Leonīds Ribickis – Ls 70 700 • Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors Juris Skujāns – Ls 35 900 • Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis – Ls 37 000 • Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Gardovskis – Ls 105 000 • Liepājas universitātes rektors Jānis Rimšāns (amatā ievēlēts no 2010. gada decembra) – Ls 27 900 • Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš – Ls 36 900 • Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs – Ls 42 500 • J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Artis Sīmanis – Ls 32 000”. Tāpēc ministrs vērtēja rektoru un augstskolu siles alkātīgo rijēju dumpi skaidri un atklāti: „[..] ir jāizbeidz prakse, ka augstākās izglītības sektors pats sevi vērtē, sit sev uz pleca un piešķir sev naudu. [..] Tas, ka vēlos nodot studiju virzienu akreditāciju ārējai un neatkarīgai institūcijai, kuras sastāvu veidos starptautiski eksperti, darba devēju un nozares politikas pārstāvji, protams, nav pa prātam vairumam Latvijas rektoru, kas vada vājas un nekonkurētspējīgas augstskolas. Domāju, Latvijas sabiedrībai būtu daudz lielāks pamats izteikt neuzticību Rektoru padomei, kuras atsevišķi biedri, vadot vājas augstskolas, algā saņem turpat 100 000 latu gadā. Vienlaikus neviena no viņu vadītajām augstskolām nav spējusi iekļūt pasaules augstskolu Top 1000. Domāju, ir pilnīgi skaidri Rektoru padomes lēmuma iemesli. Uzskatu to par apliecinājumu, ka darbojos pareizā virzienā”.

Rektori savās publiskajās denunciācijās atsaucās uz ministra interviju laikrakstam „Čas”. Vai lasījāt interviju?
Jā, lasīju. Tā ir interesanta intervija. Precīzāk sakot, šī publikācija interesanti raksturo ne tikai ministra viedokli, bet arī rektoru kompetences līmeni izglītības filosofijā un politikā. Intervija demonstrē ministra uzskatus par izglītības un zināšanu lomu mūsdienu sabiedrībā. Šajos uzskatos ir daudz, teikšu pēc iespējas maigāk, slidenu izteikumu. Un, lūk, ja mūsu izcilības rektori būtu daudzmaz ar lielāku izpratni, tad viņi savu kritiku varēja pavērst pret ministra izteikumiem. Tajos atspoguļojās Ķīļa kunga uzskati, un tie ir uzskati, kādi augstām amatpersonām nedrīkstētu būt un arī nemēdz būt intelektuāli un profesionāli normālos apstākļos. Rektori, ja būtu gudrāki, ar šo uzskatu kritiku varēja visai pasaulei norādīt, ka tāds cilvēks nedrīkst būt izglītības un zinātnes ministrs. Taču rektori demonstrē savas mazvērtības un sīkumaini patmīlīgās domāšanas grandiozo potenciālu, apvainojoties par viņu darba kvalitātes objektīvo vērtējumu: studiju programmu atpalicību, nepieciešamību slēgt vai apvienot divas trešdaļas no mūsu augstskolām, augstskolu organizēto lobēšanu, vietējo pasniedzēju protekcionismu valodas politikas aizsegā, līdzšinējo retrogrādo augstākās izglītības politiku vispār.

Vai mēs drīkstam spriest par ministra uzskatiem, balstoties tikai uz interviju laikrakstā?
Piekrītu – jautājums ir pamatots. Ministra teikto žurnāliste varēja atreferēt savādāk. Arī pats ministrs varēja atbildēt steigā un bez dziļākas apdomāšanās. Varbūt pat ir labi, ka satrauktie rektori nespēja „piekasīties” ministra uzskatiem, jo tad sāktos jauns „karš” – teksta interpretācijas sholastiskais „karš”. Tas mums pašlaik nav vajadzīgs, jo ministrs ir uzsācis „eiropeiskajā” Latvijā vēl neredzētu uzbrukumu vietējiem retrogrādiem, alkātīgiem naudas kampējiem, pseidozinātniekiem, pseidopatriotiem u.tml. Turklāt ir pamatotas bažas, ka uzbrukums var noslēgties „kā vienmēr”. Šajā sakarā rakstīju blogā: „Latvijā ministra Ķīļa atzinumi ir liels sasniegums, bet tas nebūs latviešu sasniegums izglītības politikā un dzīvē vispār. Latvija ir pelēko un pelēcības hegemonijas un uzvaras telpa. Katrai tautai ir savs liktenis. Latviešu liktenis ir pelēcība un pelēko prioritāte, un varenība”.

Tomēr, lūdzu, raksturojiet ministra „slidenos” izteikumus!
Daru to bez entuziasma, jo nākas izmantot žurnālistes gatavotu tekstu. Vienīgais mierinājums – ministra kungam ir visas iespējas publiski apliecināt savus īstos un pareizos uzskatus.  Lai mazāk grēkotu, ministra teikto no laikraksta vēlos citēt krievu valodā. Sāksim ar virsrakstu. Ņemot vērā intervijas tēmu, publikācijai ir divdomīgs (atkal maigi izsakoties) virsraksts „Roberts Ķīlis: no fundamentālā uz fragmentāro”. Ministra ieskatā tāda it kā būtu šodienas izglītības galvenā misija. Bet virsraksts lai paliek uz žurnālistu sirdsapziņas, kaut gan jau intervijas sākumā tiek apliecināta jocīga izpratne par zināšanu lomu. Žurnāliste runā par izmaiņām attieksmē pret zināšanu vērtību. Ja agrāk zināšanas sniedza enciklopēdiski plašu priekšstatu par pasauli, tad tagad tiek sniegtas diezgan fragmentāras zināšanas. Ministrs tam piekrīt un to atbalsta, jo tas esot neizbēgams process. Fragmentācijas neizbēgamības argumentācijā viņš atsaucās uz  vairākām parādībām: „Помните, нас в школе учили, что Плутон – это планета. Но сейчас Плутон планетой больше не считается. Когда мы учились в школе, мы и понятия не имели об антивеществе, а сегодня мы знаем, что есть антивещество, и это принципиально меняет всю картину физического мира… Даже казавшиеся незыблемыми экономические законы претерпели очень серьезные изменения.Так что представление о том, что новые кирпичики знаний все время кладутся на один и тот же фундамент, больше не соответствует действительности. Исходя из этого, наверное, можно сказать, что инвестиции в очень широкое академическое образование являются не совсем правильными с точки зрения вложения средств. Фрагментарное образование более рационально, поскольку оно дает навыки, которые сразу же можно использовать, хоть и не дает устойчивых фундаментальных представлений”. Ne visai man gribas ticēt ministra nesapratnei, ka Plutona un antivielu piemērā faktiski ir runa par jaunu zināšanu rašanos, bet nevis zināšanu fragmentāciju. Savukārt citāta pēdējos divus teikumus inteliģenti cilvēki vispār atsacīsies komentēt, jo teiktajā par investēšanu akadēmiskajā izglītībā un fragmentāro zināšanu racionālismu viss ir tūlīt skaidrs.  Patiesībā tikai ar to vien pietiktu rektoru paskvilām. Rektoriem tūlīt piebiedrotos, teiksim,  Toras cienītāji. Tora tika sarakstīta pirms vairāk kā 3 000 gadiem. Tajā laikā nebija, piemēram, tādi jēdzieni kā „atmosfēra”, „kosmoss”, „ūdeņradis”, „plazma”. Saskaņā ar ministra viedokli Toru kā zināšanu „fundamentu” var mest krūmos. Rektoriem piebiedrotos Klintons ar savu meitu Čelsiju un daudzi citi, kuri priekšroku ir devuši fundamentālajai akadēmiskajai izglītībai PPE un citās attiecīgajās studiju programmās. Pie tam viņi izvēlējās akadēmisko izglītību, lai patiešām  tūlīt varētu pilnvērtīgi dzīvot un strādāt, ko nekādā ziņā negarantē ministra rekomendētā racionālā „fragmentārā izglītība”. To zina gan mūsu darba devēji, gan darba ņēmēji ar mūsu augstskolu „koročkām”. Inteliģenti cilvēki atsacīsies komentēt arī tādu ministra izteikumu: „То, что люди забывают о целых пластах знания, помогает им выживать в современном мире. Сегодня в мире все меняется настолько стремительно, что у вас нет уверенности в том, что вы должны обязательно знать какие-то определенные вещи. Вы можете спокойно прожить всю свою жизнь, не зная, кто такой Данте, чем он занимался и в каком столетии он жил. Конечно, если вы знаете о Данте, это показывает ваш уровень образованности, но выжить вы можете без этого…”.

Ministrs varbūt ne visai precīzi izsacījās par radikālajām pārmaiņām mūsdienu pasaulē. Šīs pārmaiņas taču reāli eksistē. Ko Jūs par to variet teikt?
Pārmaiņas ir visdažādākās. Turklāt nākas konstatēt apzinātu politiku un konkrētu darbību, lai cilvēkiem būtu tikai fragmentāras zināšanas un viņi nebūtu spējīgi izprast sociālās tendences un iedziļināties parādību būtībā. Šai ciniskajai globāla mēroga politikai jau ir milzīgi panākumi. Sociuma satraucoši liela daļa ir pārstājusi domāt un pārstājusi par kaut ko nopietni interesēties vispār. Šīs daļas esamības prioritāte ir maniakāla patērēšana un dzīves baudīšana.  Šodien tādu politiku sauc par vadāmā haosa tehnoloģijām, kas ir jauns masu iznīcināšanas ierocis. Tā pielietojums izglītībā tagad ir vispārzināma lieta. Vadāmā haosa tehnologu izplatītie virusi jau ir pamatīgi inficējuši arī mūsu jaunatni, kuras attieksme pret izglītību un tajā skaitā augstāko izglītību radikāli atšķiras no to jauniešu vērtību orientācijas, kāda bija sastopama pirms gadiem divdesmit un par ko minētajā intervijā atgādināja žurnāliste. Atkārtoju, pārmaiņas ir visdažādākās.

Lūdzu, raksturojiet, tā teikt, objektīvi nosacītas pārmaiņas?
Nākas sastapties ar retoriku, kas veltīta tehnisko un humanitāro zināšanu, un profesiju pretstatam. Vieni saka, ka jāgatavo profesionāli tehniski labi sagatavoti speciālisti. Otrie saka, ka jāgatavo morāli atbildīga un vispusīgi izglītota personība. Par to runā humanitārās izglītības fani. Viņi apgalvo, ka tikai humanitārās zināšanas vislabāk spēj veidot personību. Profesionālā jeb funkcionālā izglītība bez fundamentālās, t.i., humanitārās izglītības ir himēra vai labākajā gadījumā skaista pils, kas faktiski uzbūvēta uz smilktīm un kuru katru brīdi var sabrukt, izraisot traģiskus pārdzīvojumus un lielu neizpratni. Pašlaik modīgā plurālisma demagoģijas apstākļos tiek „piarēta” nevērīga izturēšanās pret fundamentālo izglītību un tātad visiem kopīgiem zināšanu pamatiem. No plurālisma propagandas viedokļa mums perspektīvā ir jābūt katram sava izglītība. Tamlīdzīgas attieksmes pārstāvji acīmredzot nav spējīgi saprast, pie kā tas faktiski var novest. Un novest tas var pie tā, ka mums vairs nebūs kopīgas vērtības, kopīga cieņa pret savu vēsturi un kultūras mantojumu. Homēru, Kantu, Raini, Tolstoju būs lasījuši tikai sociuma viena daļa (arī intervijā minēto Danti). Piemēram, latviešu tikai viena daļa zinās, kad ir radusies latviešu tauta un ko tai ir devušas tādas personības kā Krišjāns Valdemārs, Kārlis Zāle, Gustavs Klucis u.c. Protams, ka tas ir viens no mūsu laikmeta paradoksiem: laikā, kad planētas iedzīvotāju skaits strauji palielinās un atsevišķām rasēm (īpaši „baltajai” rasei) vajadzētu maksimāli konsolidēties, Rietumu cilvēku apziņa ir nodarbināta ar plurālisma ideoloģiju un praktisko realizāciju. Savukārt acīmredzamais dzīves tehnicisms paver ceļu izglītības reformātoru retorikai, priekšplānā izvirzot eksaktās zināšanas. Tehnokrātija tagad var noliegt jebkuras pieredzes nepieciešamību, pakļaujot garu elementāriem bioloģiskajiem impulsiem un pārvēršot pasauli par fragmentāru plūsmu, kas veicina indivīdu atsvešināšanos, eksistences jēgas zudumu un galu galā sekmē totālu cinismu, neuzticību un cilvēka socializācijas kroplības. To veicina tehnokrātu aprindās iemīļotā informācijas un komunikācijas fetišizācija. Komunikācijas vispārpieejamība un pārspīlētā popularitāte faktiski komunikāciju padara neproduktīvu un seklu; dzīves patiesība vienmēr stāv tālu no virspusējas saziņas un bezatbildīgas pļāpāšanas. „Twittera” gudrinieki ir tālu no dzīves patiesības.

Pieaugot planētas iedzīvotāju skaitam, izmainās saimnieciskās darbības formāti. Vai tas atsaucās uz augstākās izglītības attīstību?
Izglītībā ja ne pats galvenais un konstruktīvākais elements ir skolēna un skolotāja, studenta un pasniedzēja komunikācija. Šajā komunikācijā izpaužās izglītības vitālākais spēks. Šo komunikāciju nespēj ietekmēt birokrātija, tehnokrātija, instrukcijas, teorijas, kā arī attiecīgā laikmeta saimnieciskās darbības formāti. Tikai skolotājs/pasniedzējs kā patiess paraugs pasaules atvērtībai un iekšējai pabeigtībai ir spējīgs piepildīt mācību procesu ar emocionālo un tikumisko saturu. Diemžēl šodien nākas ļoti bieži lasīt un ikdienā sastapties ar vienaldzību pret jauno talantu likteni. Tā ir mūsu ciniskā laikmeta tipiska iezīme. Cilvēkam ir jāsocializējās, izpildot noteiktu lomu, kas atbilst viņa statusam. Cilvēkam tātad ir jāmācās tas un tur, kas atbilst viņa statusam. Izglītības biznesa apstākļos izglītības biznesmeņi vismazāk domā par gudru un apdāvinātu jauniešu likteni. Turklāt nedrīkstam aizmirst, ka uz izglītību tāpat kā uz jebkuru kultūras segmentu atsaucās tādas svarīgas epistemoloģiskās nostādnes kā kultūras determinisms un demogrāfiskā imperatīva princips, nemaz jau nerunājot par tādu klasisku kulturoloģisko atziņu kā kultūras dinamiskums. Izglītības virzība ir atkarīga gan no kultūras kopējās tonalitātes, gan no iedzīvotāju demogrāfiskā stāvokļa. Kultūra ir dinamisks fenomens, un tādējādi arī izglītība nepārtraukti mainās. Labi ir zināms, ka cilvēces vēstures visjaunākajā periodā kultūra radikāli mainās. Mainās arī izglītība, ejot kopsolī ar visu kultūru. Uz izglītību pilnā mērā drīkst attiecināt Austrumu parunu: „Ļaudis vairāk ir līdzīgi savam laikam nekā saviem vecākiem”. Mūsdienās diemžēl daudz kas atgādina himēru.

Par ko Jūs runājat?
Himēriskums šodienas sabiedrības izglītībā izpaužas tādējādi, ka augstas skolas katru gadu absolvē simtiem tūkstošu jauniešu, bet darba ražīguma pieaugumu tas neietekmē un neatsaucās uz dzīves labklājības palielināšanos. Gluži pretēji – nemitīgi pieaug nabadzība; Rietumos izzūd XX gadsimtā pārticībā dzīvojusī slavenā vidusšķira, un no materiālās labklājības viedokļa intensīvi formējās tikai divi slāņi – bagātie un nabagie. Austrumeiropā intelektuāļi žēlojās, ka himēriski ir mācību/studiju apstākļi; proti, kopā mācās apdāvināti un gudri jaunieši ar deviantiem un pat krimināliem elementiem. Tātad kopā izglītību iegūst sabiedrības gaišākie prāti ar obskurantiem un dauniem. Par himēriskumu var liecināt Austrumeiropas atsevišķu valstu statistika. Tā, piemēram, no Eiropas valstīm Latvijā ir vismazākais finansējums zinātnei: 0.38% no nacionālā kopprodukta, Eiropā vidēji – 1.98 %. Taču tajā pašā laikā Latvijā ir vislielākais studentu skaits (Delfi.lv 2005.g.13.VII). Veselais saprāts tūlīt norāda, ka valstī kaut kas nav normāli, un par to runā arī ministrs Ķīlis. Himēriskums var atspoguļoties mācību literatūras un skolotāju kvalifikācijas paaugstināšanas jomā, kad mācību grāmatas raksta paši skolotāji atbilstoši savam intelektuālajam līmenim un erudīcijai, bet mācību literatūras izdošana ir pārvērsta par izmanīgu cilvēku biznesu. Par biznesu tiek pārvērsta arī skolotāju kvalifikācijas paaugstināšana, kad kvalifikācijai atvēlētā nauda tiek sadalīta starp „savējiem” un skolotāju profesionālās kvalitātes paaugstināšana nevienu neinteresē. Himēriskums izpaužās iespējā mācīties par valsts budžeta naudu vai par savu naudu. Turklāt valsts finansētajās augstskolās tagad studijas arī notiek par naudu, jo administrācija ātri izmantoja nepilnības likumdošanā, lai pelnītu un savā starpā sadalītu nopelnīto naudu. Alkātības kulta laikā arī asociāli jaunieši un jaunieši bez intelekta var tikt pie augstskolas diploma par naudu. Viduvējības augstskolās bija vienmēr, bet tās zināja savu vietu un vispār nedominēja studentu kontingentā, kā tas ne reti sastopams pašlaik. Mācību process šodien tiek pieskaņots viduvējībām, kuri mācās par naudu. Pie tam dzīve liecina, ka maksāt par mācībām visbiežāk spēj tie, kuri nespēj mācīties un apgūt zināšanas. Himēriskums atsaucās arī uz pasniedzējiem. Kā zināms, eiropeiskajās zemēs par augsti kvalificētu darbu ir pieņemts maksāt vairāk nekā par zemu kvalificētu darbu. Tiesa, Eiropas austrumu pusē šo tradīciju XX gs. sākumā pārtrauca boļševiki, kuri par intelektuālo darbu maksāja ievērojami mazāk nekā strādniekiem un kolhozniekiem par fizisko darbu. Boļševiku tradīciju tagad Austrumeiropas atsevišķās zemēs turpina jaunie biznesmeņi izglītībā, cenšoties izmantot lētāku darbaspēku (nolīgstot tikai asistentus, lektorus, „stundeniekus”) un nosakot pasniedzējiem fantastiski lielu slodzi (pat profesoriem vairāk kā 10 lekcijas nedēļā). Lai elementāri nopelnītu algu, respektīvi, izpildītu vienu slodzi, profesoriem mācību gada laikā nākas lasīt lekcijas desmit un pat vairāk studiju priekšmetos, kas, protams, liecina par izglītības politikas totālu degradāciju, jo tamlīdzīgu ekspluatāciju biznesmeņiem atļauj likumi. Amerikas dzīves periodā A.Einšteins žēlojās par milzīgo slodzi universitātē, kur viņām nedēļā bija divas lekcijas. A.Einšteins žēlojās, ka tik liela slodze viņam traucē produktīvi nodarboties ar zinātni. Pret pasniedzējiem tagad visbiežāk izturās kā pret izglītības pakalpojumu sniedzējiem. Grūti tāpēc ir tiem pasniedzējiem, kuri pret augstskolu izturās kā pret zinātnes un apgaismības centru –zinātniski izglītojošo centru, bet nevis izglītības biznesa firmu. Pasniedzējiem nākas „pārkvalificēties” darbam ar masu auditoriju, gatavojot primitīvas „poverpointa” prezentācijas. Pētījumi izzūd, – arī studenti netiek iesaistīti pētījumos – zināšanu kritiskā analīzē. Izglītības cenā nav iekļauti profesionālie pētījumi. Vecāki un studenti maksā tikai par pasniegšanu un infrastruktūru. Konkurences apstākļos aktuāls ir jautājums, kurš piedāvās lētāku izglītības pakalpojumu. Konkurencē uzvar tā „universitāte” vai „akadēmija”, kurā nav zinātnes un kuras pakalpojumi tāpēc ir lētāki. Tātad faktiski uzvar masu produkcijas pircēja primitīvā izpratne un seklās vērtības. Austrumeiropas atsevišķās zemēs jau ir paaudze ar „augšējo” izglītību, kura nepazīst vārdu „fakultāte” un „katedra”. Lai ekonomētu naudu un nemazinātu savu peļņu, jaunie biznesmeņi ir „optimizējuši” savas „universitātes”, „akadēmijas” struktūru, atsakoties no fakultāšu un katedru veidošanas, bez kā universitāte, akadēmija vispār nav iedomājama. Masu augstākajā izglītībā pasniedzēja unikalitāte zaudē nozīmi, jo dominē viedoklis, ka lekcijas var lasīt jebkurš, izmantojot svešu materiālu. Augstskolas vairs nepārvalda akadēmiskā pašpārvalde, bet paši „saimnieki” – izglītības biznesmeņi. Tā rezultātā akadēmiskā morāle degradējās. Pasniedzēji strādā arī cita profila biznesa struktūrās, lasa lekcijas vairākās augstskolās. Pasniedzēju „veco gvardi” nomaina pēcpadomju jaunie kadri, kuri gatavi strādāt par mazāku atalgojumu, kuri savā izcelsmē nāk no sabiedrības mazāk spēcīgās daļas – no mazāk „kreatīvās šķiras”. Visaktīvākie un visspējīgākie dodas uz ārzemēm. Tā visa rezultātā „universitāte”, „akadēmija” pārvēršas par supermārketu, neradot jaunas zināšanas, bet tikai zināšanu jaunu iepakojumu.

Vai to ir iespējams pārvarēt?
Eiropai ir liela pieredze stagnācijas pārvarēšanā un retrogrādu izolācijā. Lieta ir tā, ka tiek uzskatīts, ka eiropiešu vēsturē viens no stabilākajiem sociāli organizatoriskajiem institūtiem ir universitāte.  Piemēram, valsts kā sociāli organizatorisks institūts ir radikāli izmainījies kopš  XII gadsimta, kad radās pirmās universitātes. Kopš minētā laika ir izmainījusies arī baznīca, jo tā sabiedrībā ieņem pilnīgi citu lomu nekā viduslaikos. Eiropā nav izmainījusies vienīgi universitāte (jauno biznesmeņu „eksperimenti” Austrumeiropā nopietnā sarunā par universitāti, protams, netiek ņemti vērā un tiek uzskatīti par īslaicīgu anomāliju vai parādību, kas neattiecās uz tēmu). Universitātes kanonisko stabilitāti skaidro ar tās misijas un funkciju nemainību: zināšanu uzkrāšana un translācija studiju formā. Saprotams, nav noliedzamas izmaiņas zināšanu un to vērtības izpratnē. Atbilde uz jautājumu, kas ir zināšanas un kāpēc tās ir vajadzīgas sabiedrībai, ir noteikti izmainījusies kopš XII gadsimta. Zināms ir tas, ka universitātei nekad nebija politiskās varas un nekad nebija arī nauda pietiekamā mērā. Turklāt sabiedrība nekad nevarēja lepoties ar savu milzīgo interesi par universitāti. Drīzāk pretēji, – sabiedrība pret universitāti vienmēr ir izturējusies samērā vienaldzīgi. Tā tas ir bijis arī Latvijā agrāk un pašlaik. Universitāte savukārt visaugstāk vērtēja savu autonomiju, ko tai izdevās nosargāt līdz mūsdienām. Tiesa, universitātes autonomijas realitātes ir atkarīgas no zināmām universitātes funkcionēšanas tradīcijām. Rietumu pasaulē pastāv trīs universitātes funkcionēšanas tradīcijas – eiropiešu kontinentālā, britu un amerikāņu. Katra no tām ir gājusi savu ceļu. Kontinentālajai universitātei ir raksturīga valsts koordinējošā klātbūtne. Britu universitātes ir autonomākas, un tajās pastāv kolektīvās vadības princips. Valstij ir atvēlēta moderatora loma. Amerikāņu universitātēs pārsvaru guva spēcīga autonomija, taču profesori maz piedalās pārvaldīšanā.

Bet kas notiek šodien?
Mēs dzīvojam korporatīvisma laikmetā, kad korporatīvisma tendence jau ir pārklājusi ekonomiko dzīvi un lielā mērā arī garīgo kultūru. Tas ne visiem patīk, un šajā sakarā universitātei mēdz dzēlīgi atgādināt, ka tā ir vissenākā korporācija. Universitātes korporatīvisms nav nevienam noslēpums. Jau Apgaismības laikmetā un katrā ziņā Jaunajos laikos universitātes korporatīvisms ir izsmiekla objekts. Tas notika galvenokārt tāpēc, ka universitātei piemīta noslieksme pārvērsties par stagnatīvu korporāciju, nonākot intelektuālās dzīves nomalē. Stagnatīvais korporatīvisms izpaudās tāpēc, ka universitāte tiecās saglabāt monopolu uz zināšanām. Stāvoklis mainījās XVIII gadsimta beigās, kad politiskajā, ekonomiskajā, militārajā jomā notika lielas pārmaiņas, kurām universitāte nespēja izsekot. Tolaik vara bija spiesta balstīties uz dinamiskiem un pragmātiski orientētiem zināšanu institūtiem. Tāpēc tika radīts jauns institūts – Zinātņu akadēmija. Zinātņu akadēmija ir apgaismotas monarhijas un absolūtisma laikmeta produkts. Absolūtisma vara nevēlējās tērēt laiku cīņā ar stagnatīvo universitāti un tāpēc izveidoja jaunu institūtu – Zinātņu akadēmiju, lai izplatītu savu ietekmi garīgajā kultūrā un saimnieciskajā dzīvē. Universitāte varēja traucēt šīs ietekmes pieaugumu, jo universitāte pati pretendēja uz noteiktu viedokli par visu un vienmēr. Piemēram, Krievijā cara valdīšanas laikmetā un arī padomju varas periodā universitātei bija utilitāras funkcijas, kuras definēja valsts. Zinātne koncentrējās Zinātņu akadēmijā. Mūsdienās Zinātņu akadēmijas loma mazinās, izņemot Franciju un Krieviju.

Bet kā uz augstskolu atsaucās visu varēnā tirgus klātbūtne?
Ja pirmajos pastāvēšanas gadsimtos universitātei nācās rēķināties ar baznīcas varu un laicīgo varu, tad no XX gadsimta nācās rēķināties arī ar tirgus varu. Profesiju konjunktūra, zinātnes izmantošana preču ražošanā, menedžmentā, polittehnoloģijās, reklāmā, Public relations, mārketinga komunikācijās, mediju sfērā atsaucās uz universitātes dzīvi. Tirgus apstākļos universitātei nākas pievērsties autonomijas saglabāšanai, naudas iegūšanai un kompromisiem ar varu. Dereks Boks, Harvardas universitātes ilggadējais prezidents, ir sarakstījis grāmatu ar zīmīgu nosakumu – „Universities in the Marketplace”. Cenšoties izprast un vērtēt šodienas procesus izglītībā, nākas atcerēties zināšanu ceļu no izteikti individuālās sfēras uz korporatīvo sfēru, kas Eiropā aizsākās XII-XIII gadsimtā. Vēsturnieki uzskata, ka XII gadsimtā zināšanām bija individuāla forma, bet XIII gadsimtā jau bija radusies cita forma – korporatīvā forma. Korporatīvajā formā zināšanas ir ietērptas universitāšu statūtos, zinātņu doktora mantijā. To, kas ir vai nav zinātne un kurš ir vai nav zinātnieks, nosaka korporācija. Korporatīvajā formā, kas, saprotams, dominē arī tagad, zināšanas ir iepakotas respektabilitātes un pašpārliecinātības futrālī, zināšanu esamība tiek fiksēta dažādu simbolisko rituālu veidā. Zināšanu individuālā forma nav iespējama, un jebkuru tās pretendentu korporācija pasludina par šarlatānu. Tāda mēroga domātājs kā Rainis savā laikā vienu no šīm ambiciozajām korporācijām (vietējo universitāti) poētiski nosauca par „reakcijas stipro pili”. Korporatīvisma process zināmu kulmināciju ir sasniedzis šodienas sabiedrībā, kad zināšanu korporatīvo formu ir pārklājis totāls merkantīlisms un kastas marginalizācija. Tā, piemēram, žēlabām par ASV universitāšu akadēmiskā personāla marginalizāciju šodien jau ir hronisks raksturs: profesori vai nu pelna naudu ar saviem projektiem vai arī, sapņojot par Nobela prēmiju, maniakāli nododas jaunu teoriju izdomāšanai. Tagad ASV universitātēs nodarbības ne reti vada studenti,  jo profesori ir aizņemti ar zinātni.

Ko var teikt par komercalizācijas ietekmi uz izglītību?
Totālais merkantīlisms visuzkatāmāk tagad atspoguļojās izglītības komercializācijā, pārvēršot arī augstāko izglītību par masu parādību un augstskolās uzņemot visus, kuri ir gatavi samaksāt izsludināto summu. Šodienas izglītībā tāpēc dominē pretrunas, kuras izraisa atsacīšanās no klasiskā principa, ka zināšanas ir vienotas ar personību un tā prāta formēšanos. Kēnigsbergas universitātes profesors Imanuels Kants šajā sakarā mēdza atgādināt: „No cilvēku dzimuma greizajiem kupriem neko taisnu nepagatavosi”. Tas nekas, ka Aristotelis savu „Metafiziku” sāka ar vārdiem, ka visi cilvēki tiecās pēc zināšanām. Augstākā izglītība prasa noteiktu intelektuālo kapacitāti, kas visiem nav vienādā mērā. Amerikāņi augstskolu reflektantiem organizē speciālu testu, kas, protams, nepatīk politkorektuma ortodoksijas apsēstajiem. 1990.gadā „zinātnisko spēju testa” (SAT-Scholastic Aptitude Test) vietā stājās „zinātniskā vērtējuma tests” (SAT-Scholastict Assessment Test), kas lietas būtību nemainīja, kaut gan joprojām izraisa politkorektuma fanu kritiku. Amerikāņu SAT liktenis spilgti raksturo demokrātijas un egalitārisma interpretācijas kroplības. Kroplā attieksme no demokrātijas gaida to, lai visi uzsāk sacensības vienlaicīgi (visiem vienādas tiesības). Kroplā attieksme no egalitārisma savukārt gaita to, lai visi beidz sacensības vienlaicīgi (visiem ir jābūt vienlīdzīgiem). Tagad merkantīlisms izglītībā ir nonācis līdz tādai pakāpei, ka pret zināšanām izturās kā pret preci, kuras mērķis ir radīt citas preces. Personības, prāta, domāšanas spēju formēšana ir aizmirsta un izglītības biznesmeņus neinteresē. Galvenais – pārdot programmu, kursu, meistarklasi. Turklāt visaktīvākie izglītības biznesmeņi dedzīgi popularizē savu izglītības moderno izpratni un māca arī valsti pret izglītību izturēties kā pret biznesu, bet nevis kā pret valsts obligātu funkciju. Cilvēks, lūk, ieguldot laika un finansu resursus savā izglītībā un tāpēc izglītībā cilvēkam ir jāiegūst papildus vērtība, kas ļautu viņam izdevīgāk sevi pārdod darba tirgū. Tas esot izglītības pamatu pamats. Neoliberālisma modeli tagad vēlas attiecināt arī uz izglītību, sak’, tirgus visu nokārtos un noregulēs. Par laimi tam šodien neviens saprātīgs cilvēks vairs netic.

Bet kam tagad tic cilvēki?
Tagad ir izprasts, ka veiksmīga izglītības reforma labus rezultātus nedod tūlīt, teiksim, nākamajā gadā. Labus rezultātus var gaidīt tikai pēc 25-30 gadiem, kad izglītības reformu ir izjutusi vesela paaudze. Tagad ir izpētīta un konkrēti aprēķināta izglītības finansējuma un mācību ilguma ietekme uz valsts nacionālo kopproduktu. Ja asignācijas izglītībai palielina par 1%, tad valsts nacionālais kopprodukts palielinās par 0,35%. Ja valsts iedzīvotāju izglītības apguves vidējais laiks palielinās par vienu gadu, tad valsts nacionālais koprodukts var palielināties par 3-6 %. Zinātnieki tagad ir noskaidrojuši arī vienu izglītības paradoksālu sakarību. No vienas puses ir skaidrs, ka izglītības līmenis pozitīvi atsaucās uz darba ražīgumu un valsts dotācijas izglītībā mazina sociālās problēmas. Tomēr no otras puses jaunākie pētījumi liecina, ka tā tas notiek tikai tajās zemēs, kur valsts iedzīvotāji kopumā ir maz izglītoti. Tikai valstīs ar zemu vispārējās izglītības līmeni var izjust augstas izglītības labdabīgo ietekmi uz darba ražīgumu un sociālo problemātiku.

Bet kā tad rodās bagātnieki?
Šodien nākas ņemt vērā vēl vienu paradoksu. Saskaņā ar žurnāla „Forbs” veiktajām un publicētajām aptaujām no pasaules 500 bagātākajiem cilvēkiem augstākā izglītība nav 33 % miljardieru un miljonāru. Protams, negribētos ticēt, ka šis bēdīgi slavenais fakts varētu daudzus atturēt no universitātes diploma iegūšanas. Drīzāk tas raksturo šodienas biznesa vidi, kurā panākumus var gūt arī bez attiecīgās profesionālās izglītības un kurā izšķirošā loma var nebūt formāli sertificētajām zināšanām.

Un kas ir jāzina bagātniekiem?
Sarunā par izglītību, lietojot izglītības klasifikācijai tādus epitetus kā „klasiskā”, „humanitārā”, „fundamentāli teorētiskā”, vienmēr gribas zināt, kādas ir šīs izglītības perspektīvas nemitīga zinātniski tehniskā progresa apstākļos. Balstoties uz veselo saprātu un intuīciju, var pieņemt, ka ne „klasiskajai” (latīņu, sengrieķu valodas apguves prioritāte), ne „humanitārajai” (filosofijas, filoloģijas, vēstures apguves prioritāte) izglītībai nevar būt liela loma, salīdzinot ar matemātiku, fiziku, ķīmiju, bioloģiju. Zinātnes par garīgo kultūru it kā nevar būt aktuālas zinātniski tehniskā progresa laikmetā un neko nespēj dot šī progresa turpināšanai. Tā vien liekas, ka zinātnes par garīgo kultūru neko nevar palīdzēt tādās mūsdienās populārās sfērās kā mārketings, menedžments, Public Relations, reklāma. Tā vien liekas, ka zinātnes par garīgo kultūru nevar palīdzēt kļūt bagātam un piedalīties pasaules pārvaldīšanā, nodarboties ar ģeopolitiski un valstiski stratēģiskiem jautājumiem. Tā tas nav. Protams, pašlaik var debatēt, vai šodien jau ir izveidojusies jeb tikai veidojas jauna tipa elite, kurai tagad ir visdažādākie apzīmējumi: transnacionālā elite, šķira-hegemons, jaunā šķira, intelektuāļu šķira, kreatīvā šķira, kosmopolītiskā elite. Tā ir ļoti raiba publika. Tajā ietilpst politiķi, biznesa augstākā līmeņa administratori, tiesneši, advokāti, zinātniski tehniskā inteliģence, eksperti, birokrāti, ideokrāti u.c. Ne reti tiek runāts par šīs raibās publikas atsevišķām elitēm. Piemēram, politiķu eliti, juristu eliti, ekspertu eliti u.tml. Vārds „elite” šodien ir ļoti populārs. Skaidrs, ka ir arī elitāra izglītība – elites sagatavošanā biznesā, politikā, garīgajā kultūrā. Tādā gadījumā pieeja ir divējāda. Pirmkārt, mācot ietekmīgu un bagātu ģimeņu atvases pārējiem bērniem relatīvi slēgtās mācību iestādēs. Otrkārt, mācot speciāli meklētus apdāvinātus un gudrus bērnus augsta līmeņa mācību iestādēs, kā tas tiek deklarēts un praktizēts amerikāņu izglītības politikā, kampaņveidīgi cenšoties palīdzēt un atbalstīt bērnus no sabiedrības zemākajiem slāņiem. Par elitārās izglītības raksturu un trendiem var daudz uzzināt, iepazīstoties ar slavenu cilvēku un viņu bērnu biogrāfijām. Tā, piemēram, Čelsija Klintone maģistra grādu starptautiskajās tiesībās ieguva Oksfordas universitātē. Turpat doktora grādu ieguva Z.Bzežinska dēls Marks Bzežinskis, kurš strādāja ASV prezidenta B.Klintona administrācijā, kā arī vēlēšanu kampaņas laikā konsultēja B.Obamu.

Ko Jūs ieteiktu ministram?
Sākt visu no gala. Eiropiešu izglītības vēsture liecina par gudru pieeju, proti, netērēt laiku ar stagnatīvās un retrogrādās universitātes korporācijas reformēšanu un modernizēšanu, kas praktiski ir bezcerīgs pasākums. Tā vietā gudras valdības dibina jaunu vai jaunas institūcijas, tajā pašā laikā netieši efektīvi veicinot veco akadēmisko monstru relatīvi strauju sabrukumu un dabisko nāvi. Šajās dienās Maskavā Nacionālā Pētnieciskā universitāte „Ekonomikas augstskola” („Viška”) svin 20 gadu jubileju. Par to skaļi neklaigā, taču visiem ir labi zināms, ka „Višku” 1992.gadā dibināja tāpēc, lai izveidotu modernu pasaules līmeņa augstskolu un nemocītos ar Maskavas Valsts universitātes modernizēšanu. Gudrais mērķis ir sasniegts. „Viškā” šogad budžeta studentu skaits ir lielāks nekā MVU un „Viškai” ir labi rādītāji pasaules izglītības iestāžu reitingos, par ko intervijā pēdīgi minēja ministrs, raksturojot mūsu augstskolu izteikti nepilnvērtīgo darbu.

/09.09.2012/

Avots: http://www.artursprieditis.lv/files/augstskola_musmajas.pdf

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Jaunās izglītības programmas. Video cikls “Komunikācijas hegemonija”. 6.daļa

Jaunās izglītības programmas. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 13.09.2012

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Komunikācija un izglītība. Video cikls “Komunikācijas hegemonija”. 5.daļa

Komunikācija un izglītība. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 13.09.2012

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Informatīvā kara pamati

Krievu politologa Sergeja Kurginjana raksta fragmentu tulkojums par informatīvā kara pamatiem. Aprakstītai politiskās cīņas metodoloģijai ir universāls raksturs un tas var noderēt, katram, kurš vēlas izprast politiskās un ideoloģiskās cīņas būtību, bet teorētiski – faktoloģiskais politiskās sistēmas apraksts pilnībā atbilst arī Latvijai, jo arī  Latvijā VDK dzīlē tika izveidota „matrica” par ko runā un kuras darbības teorētisko pamatojumu un metodes apraksta Kurginjans. Šī „matrica” gan Krievijā, gan Latvijā darbojas joprojām, tiesa Latvijā ar šo matricu lielākā mērā konkurē un izspiež Rietumu specdienestu tieši izveidotas un kontrolētas struktūras, kuru izveidošanā savulaik noteicošā loma bija ārzemju latviešiem (šī ietekme joprojām ir, bet jau mazākā mērā, jo jaunākos kadrus Rietumu specdienesti jau var atlasīt un apmācīt pa tiešo). Lūk, arī pats raksts.

„Visu augustu es uzturos laukos un rakstu grāmatu par „pārbūvi”, kurā pētu pirmo [PSRS] „pārbūvi”, salīdzinu to ar otro [pašreiz notiekošo - Krievijas], nodarbojos ar „pārbūves” politisko spēļu un subjektu atšifrēšanu. [Subjekts ir persona vai personu grupa, kas ir spējīga patstāvīgi pieņemt lēmumus un ietekmēt apkārtējo vidi, pretstatā objektam, kurš uz to nav spējīgs. Politisko spēļu prakse (specdienestu, slepenu organizāciju, ēnā esošu cilvēku grupu prakse) tiecas pataisīt vairumu cilvēkus par politiskiem objektiem, tas ir par tādiem, kuri nav spējīgi ietekmēt politiskos procesus].

Netālu no gandrīz izmirušas mazpilsētas, kurā jau 22 gadus  es visai specifiskā veidā „atpūšos”, atrodas mazs, nīkstošs ciematiņš. Kādreiz tur bijusī fabrika vairs nestrādā. Ciematiņā ir vairāki veikali, kuri ir pārpildīti ar visdažādākajiem produktiem. Nu vārda burtiskā nozīmē piebāzti! Kāda tiem produktiem ir kvalitāte, tas ir pavisam cits jautājums. Un tātad, fabrika nestrādā, lauki ir aizauguši, sociālā sfēra ir izkropļota līdz nepazīšanai (bibliotēka, ēdnīca un klubs ir slēgti), toties veikalu plaukti ir pārpildīti! Un, ja jau veikali strādā, tātad kāds kaut ko tomēr tur pērk.

Un, lūk, viens mans novērojums, kurš pamudināja mani uzrakstīt šo rakstu.  Veikalā ienāk sieviete, viņai nav naudas un viņa paņem preci „uz parāda”. Kādu preci? Kartupeļu čipsus. Pārdevēja saka, ka čipsu cena ir kļuvusi lielāka. Sieviete ir sašutusi: čipsu cena jau pārsniedz gaļas cenu, bet tāpat ņem. Un kad viņai pajautā: „Kādēļ Jums tas vajadzīgs? Dārzā taču aug kartupeļi. Sagrieziet gabaliņos un uzcepiet! Būs gan veselīgāk, gan garšīgāk, gan lētāk!” Sieviete uz to atbild: „Jums taisnība, bet bērns grib čipsus. Viņš viņus redz pa televizoru un viņam ļoti, ļoti tos gribas”.

Lai kā arī es nejustu līdzi šai sievietei un lai kā es nebūtu sašutis par to cilvēku nelietības pakāpi, kuri viņu līdz šādam stāvoklim ir noveduši, es to visu kopumā nevaru nosaukt savādāk kā par sociālo klīniku [domāta analoģija ar psihiatrisko klīniku]. Jā, tā ir sociāla parādība. Tā ir cilvēku pārņēmusi sociālā psihoze. Nelieši šo psihozi ir apzināti radījuši. Šī sieviete ir šo neliešu upuris. Bet viņa tai pat laikā ir arī sociāli atbildīgs subjekts.  Viņa ir māte, kas audzina bērnus, saimniece utt. Kā sadalās atbildība par visu sociālo klīniku starp viņai līdzīgajiem un tiem neliešiem, kas šo klīniku ir radījuši? Pieņemsim, ka nelieši ir atbildīgi par 90%, bet upuri par 10%. Ko? Bet kāpēc ne 99%, kāds varētu iebilst? Bet tāpat paliek kaut vai 1% šīs sievietes kā mikrosociāla subjekta atbildība. Par cik viņa ir cilvēks, viņa nevar būt tikai reklāmas manipulācijas objekts. Bet, ja viņa kļūst par šādu objektu, tad ar pasauli ir cauri.

Tātad, ir „pārbūve” [domāts politekonomiskais mehānisms kā tika sagrauta PSRS un kā pašreiz mēģina sadalīt Krieviju] kā sarežģīta politiskā spēle, kurā piedalās dažādu veidu spēki, kam ir dažāds spēka apjoms, graujošā iedarbība utt. Un ir „pārbūve” kā sociālā klīnika. Un ne tikai sociālā, bet arī politiskā klīnika, vai ne? [atkal analoģija ar psihiatrisko klīniku, norādot uz politisko spēku šizofrēnisko un suicidālo dabu, ko Latvijas apstākļos visuzskatāmāk raksturo nostāja nacionālajā jautājumā un orientācijā uz Rietumiem]. Komunisti un patrioti [raksta autors ir pārliecināts komunists] ir ne tikai objekti pa kuriem tiek dots informatīvs trieciens, bet viņi ir arī cilvēki. Tātad – politiski mikrosubjekti. Un ne tikai cilvēki, bet gan vairāk vai mazāk organizētu politisku spēku pārstāvji. Tātad – ne tikai mikrosubjekti.

Ja šie cilvēki un šie spēki pilnībā pārvēršas no subjektiem par objektiem, tad politiskā ziņā stāvoklis ir tikpat katastrofāls cik sociālajā. Jo čipsi sociālajā klīnikā ir tas pats, kas informatīvie „čipsi” politiskajā klīnikā, ko pēc klīnikas radītāju domām ir „jāhavo pīplam” [krievu neoliberāļu iemīļots izteiciens, kurš ir atvasināts no angļu vārdiem „have people” un apzīmē cilvēku muļķošanu, dezinformēšanu, „ēsmu durakiem”].

Politiskās klīnikas iemītniekiem es jūtu līdzi ne mazākā mērā kā sociālās klīnikas iemītniekiem. Bet ne jau līdzi jušana ir vajadzīga, ne pēc tā ir jātiecas, mērķis ir  izkļūt no šīs elles, kas pēc būtības ir gan politiskā klīnika, gan sociālā klīnika, gan kultūras klīnika, gan metafiziskā klīnika. Lai cilvēkus izvestu no šīs elles (bet to neizdarot izglābt valsti nav iespējams [ tas pilnā mērā un pat daudz lielākā mērā attiecas arī uz Latviju]), ir jāsaprot elles darbībs likumsakatrības, kā tā ir iekārtota, kādā veidā cilvēkus ellē ievelk, kā viņus tur notur utt.

Apspriežot šo problēmu, es nekādā gadījumā negribu teikt, ka situācija ir bezcerīga. Pirmkārt, es nekad tā neteikšu, jo vienmēr ir kaut kāda izeja no jebkuras situācijas. Otrkārt, ja es uzskatītu, ka situācija ir bezcerīga, tad nerakstītu šāda veida rakstus.  Situācija, protams, nav bezcerīga, bet viņa ir katastrofāla. Un tikai šīs katastrofas apzināšanās un katastrofas būtības sapratne spēj dot risinājumu izejai no tās. Tad nu pamēģināsim to saprast.

Mums [tiem, kuri patiesi vēlas reālu sabiedrības atveseļošanos] būs jārīkojas ļoti sarežģītos apstākļos. Mūsu darbībām ir jābūt precīzām, mērķtiecīgām, gudrām un situācijai atbilstošām. Šī raksta mērķis ir veicināt, lai mūsu kolektīvās darbības būtu tieši tādas.

Sākumā pieņemsim, ka dažāda veida subjekti līdz galam ir pārvērsti par manipulācijas objektiem.

Tālāk apskatīsim vienkāršu kara situāciju. Ienaidnieks grib ieņemt svarīgu objektu, piemēram, kādu svarīgu augstieni vai arī transporta mezglu. Jums ir pretējs mērķis.  Vienkāršības labad pieņemsim, ka jūs nevis aizsargājat šo objektu, bet arī vēlaties to ieņemt. Tad rodas tā sauktā nulles summu situācija. Objekts nonāk vai nu jūsu kontrolē vai arī jūsu ienaidnieka kontrolē.

Tātad esat jūs, ir ienaidnieks un ir objekts, ko gribat ieņemt gan jūs, gan jūsu ienaidnieks. Ienaidniekam šī uzdevuma veikšanai ir noteiktas iespējas – noteikts daudzums kājnieku, artilērija utt. Arī jums ir noteiktas iespējas mērķa izpildei. Ienaidnieks izvēlas vienu darbības stratēģiju, jūs izvēlaties citu.

Un tagad mazliet sarežģīsim šo situāciju un pēc tam turpināsim to sarežģīt arvien vairāk un vairāk. Tas viss nepieciešams sapratnei un būtiski te ir situāciju sarežģīt tikai mazliet, lai labāk būtu saprotams.

Tagad pieņemsim, ka objekts par kuru notiek cīņa ar ienaidnieku ir nevis kāda ģeogrāfiska augstiene, bet gan sabiedrība, jeb vēl precīzāk sakot sabiedriskā apziņa. Jūs cīnāties par kontroli pār sabiedrisko apziņu un jūsu ienaidnieks dara to pašu. Es apzināti vienkāršoju situāciju, nosaucot sabiedrisko apziņu par objektu, bet tā ir nepieciešama pagaidu vienkāršošana. Kaujas līdzekļi par sabiedrisko apziņu ir nevis kājnieki, artilērija, tanki un aviācija, bet gan vārdi, tēli, domas, jūtas, jeb, citiem vārdiem sakot, noteikts saturs. Apzīmēsim šo saturu ar burtu S.

Tātad jums, lai uzvarētu karā par sabiedrisko apziņu nepieciešams noteikts saturs, pie tam nevis kā kaut kādu racionālu apgalvojumu summa, bet gan tāds saturs, kurš spēj reāli pārliecināt, aizraut, izraisīt emocijas.  Karā par sabiedrisko apziņu (informācijas karā, ideoloģiskā karā utt.) jūsu saturs līdzinās munīcijai. Tomēr munīcija S ir nepieciešama, bet tikai ar to nepietiek. Lādiņi un lodes ir jāsavieno ar lielgabaliem un automātiem, kas spēj nogādā šo munīciju līdz mērķim.

Ja saturs S (jūsu taisnība, jūsu situācijas sapratne utt.) ir sava veida lādiņš, tad televīzija, radio, avīzes (tas ir šī satura pārraidītāji un izplatītāji līdz sabiedrības apziņai, kas arī ir mērķis) līdzinās lielgabaliem un automātiem.

Tādējādi jūs nogādājat līdz cilvēku apziņai noteiktu saturu ar pārliecināšanas spēju S1, izmantojot raidītāju, kura jauda ir T1. Līdzīgi arī jūsu ienaidnieks nogādā līdz tiem pašiem cilvēkiem (vienkāršības labad pagaidām pieņemam, ka līdz tiem pašiem) savu saturu ar pārliecināšanas spēju S2 un izmantojot raidītājus ar jaudu T2.

Jūsu informatīvā kara potenciāls P1 ir vienāds ar jūsu satura pārliecināšanas spējas S1 un raidītāja jaudas T1 reizinājumu. Līdzīgā kārtā jūsu ienaidnieka informatīvā kara potenciāls P2=S2*T2.

Vēlreiz gribu atgādināt, ka lietās, kas skar cilvēku ietekmēšanu jebkādu matemātisku formulu pielietošanas iespēja ir ierobežota un augstāk minētā formula, lai gan ir patiesa, tomēr ir tikai sākotnēji visvienkāršotākā modifikācija.  Matemātika līdz galam nespēj aprakstīt cilvēkā notiekošos procesus. Ja es gribētu maksimāli precīzi aprakstīt šos procesus, tad dotu citu formulu, bet to es negribu, es gribu šos procesu aprakstīt maksimāli vienkārši.

Tātad informatīvā kara potenciāls P līdzinās satura pārliecināšanas spējas S un satura pārraidītāja jaudas T reizinājumam.

P=S*T

Šī ir ļoti svarīga formula, kuru ir iespējams praktiski pielietot un no kuras var izdarīt noteiktus secinājumus. Lūk, vienkāršākie no šiem secinājumiem.

Ja jūsu satura pārraides spējas līdzinās 0, tad jūsu satura pārliecināšanas spējai nav nekādas nozīmes. Jūs sēžat pie sevis mājās, jūsu prātā uzkrājas ļoti pārliecinošs saturs, bet jūs to pat uz papīra neuzrakstāt, nemaz nerunājot par tā nodošanu cilvēkiem. Kāds šai gadījumā ir jūsu informatīvā kara potenciāls? Nulle.

Līdzīgā kārtā var nonākt pie pretēja secinājuma. Ja jūsu satura pārliecināšanas spēja līdzinās nullei, tad satura pārraidītāja jaudai nav nekādas nozīmes. Ziņojiet cilvēkiem acīmredzamas aplamības no rīta līdz vakaram pa visiem kanāliem, drukājiet to. Un kāds gan no tā labums?! Ja S=0, tad informatīvo karu jūs esat zaudējuši.  Tas ir līdzīgi kā, ja jums ir milzīgs pārsvars lielgabalu un automātu ziņā, bet nav munīcijas.

Tiesa gan galēji gadījumi, kad S vai T līdzinātos nullei, satopami visai reti. Jā, jums ir zema informācijas izplatīšanas jauda T. Bet viņa nav vienāda ar nulli. Rakstiet cilvēkiem vēstules, izplatiet skrejlapas, izdodiet mājas apstākļu izdevumus (samizdatus). Tas tā bija kādreiz. Šodien ir tāds varens līdzeklis kā internets.  Vai jūs varat izplatīt savu S caur interneta raidītāju T? Varat. Jā, jūsu T būs tūkstoškārt mazāk jaudīgs kā pretiniekam. Un kas no tā?! Tātad, jūsu satura pārliecināšanas spējai S ir jābūt tūkstoškārt lielākam kā pretiniekam. Pie tam, izmantojot internetu, jūs varat audzēt sava raidītāja jaudu T, bet apvienojoties ar citiem, jūs to varat darīt vēl efektīvāk.

Konstatējuši šīs vienkāršās patiesības spersim nākamo solīti sarežģītības virzienā.  Atrunāsim, ka  nav tādas vienotas sabiedriskās apziņas (apzīmēsim to ar burtu O) kā kaut kāds vienots monolīts veselums. O šādā veidā reālajā dzīvē eksistē ļoti, ļoti reti un pašreiz mēs [Krievija; ar Latviju ir līdzīgi] esam tādā situācija, kad ir problemātiski runāt par kaut kādas vienotas sabiedrības eksistenci, attiecīgi arī vienota O eksistenci. Sabiedrība ir sociāla struktūra, kurai ir vienotas vērtības, vienotas regulējošās normas utt. Jums ir tāda sabiedrība?! Un kādas tad ir šīs vienotās sabiedrības konsensusa veida vērtības?! Un regulējošas normas un viss pārējais?! Jebkurā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka, ja arī sabiedrība ir, tad viņa ir pat ļoti nemonolīta un sadalīta ne tikai pēc šķiru principa. Sabiedrība, diemžēl, ir saplosīta gabalos. Pie tam sadalīta pietiekami sīkās sociālās vidēs. Un katram sabiedrības gabaliņam ir savs etoss (sava patība, sava būtība, tai skaitā savs priekšstats par vēsturi) ar savām vērtībām un etnisko saturu. Tātad šodien mēs vairs nekādi nevaram runāt par O kā vienotu monolītu veselumu. Un runājot par informatīvo karu, mums O ir jāapskata, kā visu sabiedrības subgrupu mazo O summu. Ja sabiedrības grupu kopējais skaits ir n, tad mūsu O = O1+O2+O3…+ON. Un par cik katram no šiem mazajiem O ir savs kalibrācijas koificents K, kurš maina pārraidāmā satura pārliecināšanas spēju atbilstoši konkrētas grupas vērtībām, normām, etosam (ja tas viss ir), referentiem spriedumiem (tie vienmēr ir) , tad nu situācija kļūst vēl sarežģītāka.

Mainās attiecīgi arī mūsu formula. Informatīvā kara potenciāls Pi, kurš ir mērķēts uz konkrētas sabiedrības grupas i apziņu Oi, līdzinās Si, Ti un arī kalibrācijas koificenta Ki reizinājumam, bet kopējais informatīvā kara potenciāls līdzinās visu uz konkrētām sabiedrības grupām orientēto potenciālu summai.

Pi=Si*Ti*Ki      un     P=P1+P2+P3+….+PN

Ko tas nozīmē? Paskaidroju. Vieniem, piemēram, avīze „Zavtra” [nosacīti, Kurginjana avīze] ir raidītājs ar milzīgu K, savukārt citiem šī informācijas kanāla K līdzinās nullei. Tas attiecas uz pilnīgi visiem plašsaziņas līdzekļiem.  Kaut vai, piemēram, tā pati televīzija. Vienām grupām viss, kas tiek pārraidīts pa centrāliem TV kanāliem ir vieni vienīgi meli, šie cilvēki vispār neskatās TV vai arī skatās to tikai lai uzkrātu naidu un nepatiku. Savukārt citiem pilnīgu melu avots ir liberālās opozīcijas radiostacija „Exo Moskvi”. Un ko gan vērta tad ir raidītāja jauda, ja tā kalibrēšanas koeficents ir tik zems?!

Tagad spersim vēl vienu soli sarežģītības virzienā.  Ko konkrēti  jūs, cīnoties ar ienaidnieku, vēlaties panākt? Jūs vēlaties kontrolēt visu sabiedrību, visu grupu Oi, kam ir pilnīgi dažādi kalibrēšanas koeficenti Ki? Vai arī jūs vēlaties pēc iespējas spēcīgāk nostiprināties to pamata atslēggrupu apziņā uz kurām grasāties atbalstīties? Ja jūs interesē visu sabiedrisko grupu kontrole, tad laipni lūgti uz Lubjanku [agrākā VDK, pašreizējā FSB galvenā ēka Maskavā pēc ielas nosaukuma, kurā tā atrodas] vai arī uz jebkuru citu ietekmīgu slepenu organizāciju.  Tāpēc, ka šai gadījumā jums par katru cenu ir jānoslēpj sevi kā vienots subjekts, kurš vēlas kontrolēt visu sabiedrību. Jo nosaucoties par Komunistisko partiju vai Vienoto Krieviju vai Parnas [jauns Kievijas politisks projekts ar pretenzijām uz vadošo lomu Krievijas politikā] jūs pilnīgi noteikti šādu kontroli neiegūsiet, jo attiecībā pret noteiktām sabiedriskām grupām jūsu sniegtās informācijas kalibrēšanas koeficients izrādīsies pārāk zems. Tas nozīmē, ka, lai realizētu savu apņemšanos, jums obligāti ir jāsavervē satura nesējus un raidītāju saimniekus, kam ir augsts kalibrēšanas koeficients attiecīgajās, jūs interesējušās grupās. Te nav nekādas konspiroloģijas, jums vienkārši tas ir jāizdara, pretējā gadījumā jūs līdz attiecīgās grupas apziņai vienkārši netiksiet.  Lūk, te ir principiāla atšķirība starp vertikālu ideoloģisku sistēmu, kas rīkojas atklāti, neslēpjoties un slepenu vadības sistēmu, kas ideoloģisko vertikāli nomaina ar daudzu un dažādu ideoloģisko novirzienu matricu.

No tā arī izriet atšķirības starp godīgu ideoloģisko karu un specpropogandu. Ja vēlaties kontrolēt visu sabiedrību, jums ir jānodarbojas ar specpropogandu un tad jums ir jāsaprot, ka, ja šis „spec” tiks atklāts, tad jūsu kontrole pār attiecīgo sabiedrisko grupu nokritīsies no maksimuma līdz nullei. Un tas vēl nebūt nav viss.

Ja jūs nodarbojaties ar specpropogandu, tad jums sevi ir jāpasniedz līdzīgā manierē kā to dara jūsu pretinieks un tad jūs varēsiet ar specpropogandas metodēm iekarot attiecīgās sabiedriskās grupas apziņu.  Pieņemsim, ka kāds no jūsu Tēvzemes ienaidniekiem (nav būtiski kurš – ASV, islāmisti vai kāds cits) veido bīstamu, valsti postošu struktūru.  Šī struktūra izvirza ideju par valsts iznīcināšanu, kas ir pievilcīga noteiktām jūsu valsts sabiedrības grupām. Šīs grupas sāk tuvoties šai struktūrai.  Rodas reālas briesmas, ka graujošā darbība varētu tikt veikta. Kā ir jārīkojas specdienestiem? Viņi var rīkoties tieši, iznīcinot šo struktūru.  Bet viņi var rīkoties arī smalki, izmantojot matricveidīgas shēmas. Piemēram, izveidot savu specstruktūru vai specstruktūras, ar viņu lūpām paust vēl rupjākus, nekaunīgākus, primitīvākus aicinājumus iznīcināt valsti, pārņemt savā kontrolē neapmierināto enerģiju un izlādēt to tukšumā.

Attiecīgi uz pretenzijām pret  „matricveida struktūru” darbībām: „Kāda velna pēc jūs ar savu aģentu palīdzību veicat tik destruktīvas darbības?”, tiek atbildēts:  „Mums ir jāiegūst pozīcijas šais sabiedriskajās grupās, bet jūs te lienat pie mums ar savu moralizēšanu”. Vai tamlīdzīga situācija ir izdomāta? Nebūt ne.

1980-o gadu beigās man bija pietiekami augsts statuss partijā un es mēģināju saņemt atbildi no „matricveida struktūrām” uz vienkāršu jautājumu: „Kādēļ jūs mobilizējat uz PSRS sagraušanu jūsu pašu kontrolētās „Tautas frontes”?” Un ko man uz to atbildēja? Ka, redzies, ir nepieciešamas pozīcijas nacionālo separātistu vidē. Bet islāmistu vidē ne tikai ir vajadzīgas pozīcijas, bet pat gandrīz simtprocentīga aktīvāko darboņu savervēšana. To pašu teica par citām īpaši bīstamām grupām. Ar mani kā ar PSRS Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pārstāvi, kurš tika nosūtīts uz „karstajiem punktiem” , sazinājās „matricas sistēmas” aģenti un teica apmēram sekojošo: „Pārlieciniet priekšniecību, lai tā nepieprasītu no mums pārāk destruktīvas darbības pret PSRS, jo pēc tam šī pati priekšniecība mūs arī iznīcinās.” Aģenti bija pārliecināti, ka viņus grib „upurēt”. Beidzās viss ar PSRS sabrukumu, jo „matricas sistēmas” elite tālejošu nolūku vadīta vēlējās šo sabrukumu. Kurš man var dot garantiju, ka pašreizējās „matricas sistēmas” elite nevēlas Krievijas Federācijas sabrukumu?  Vēl jo vairāk tādēļ, ka elites pārstāvji nāk un iet, bet „matrica” paliek. Šie ir ļoti sarežģīti jautājumi, kuros šī raksta ietvaros neiedziļināšos. Tas uz ko gribēju vērst uzmanību ir metodoloģiskais „vai nu – vai nu”.

Vai nu (pirmais scenārijs) jūs vēlaties iekarot objektu ar nosaukumu „visas sabiedriskās grupas” un tad jums ir jāizveido slepenu tīklu, aizpildot to ar saviem slepeniem aģentiem, uzticot katram no viņiem iegūt augstu kalibrēšanas koificentu Ki attiecīgajā grupā Oi un pēc tam „jānovāc „ specpropogandas „raža”, saprotot cik šī raža ir indīga un daudznozīmīga.

Vai nu (otrais scenārijs) jūs fokusējaties uz darbību ar noteiktu kontingentu, saprāta robežās paplašiniet šo kontingentu un balstāties savā darbībā uz to, bet netērējat savus vienmēr ierobežotos resursus, lai iegūtu speckontroli pār visām sabiedrības grupām.

Pirmo scenāriju Krievijas impērijā realizēja Sergejs Vasiljevičs Zubatovs. Viņš bija talantīgs cilvēks, kura rīcībā bija ļoti plašas iespējas. Otro scenāriju tai pašā Krievijas impērijā realizēja Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Viņš bija ģeniāls cilvēks, kura iespējas bija stipri ierobežotas. Tieši viņš izvirzīja ideju, ka masām ir jāsaka taisnību. Tas ir, ka nepieciešams nostiprināties savās atbalsta grupās, nemanipulējot ar to apziņu, bet gan to aktualizējot, mēģinot panākt pavisam citas kvalitātes saikni starp vertikālo ideoloģisko subjektu – boļševiku Krievijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju un šim subjektam īpaši svarīgo kontingentu, ko vienkāršības labad var saukt par proletariātu.  Uzvarēja Ļeņins, bet paša manipulācijās sapinies Zubatovs nošāvās, kad uzzināja par Februāra revolūciju.

Pagāja desmitgades un vertikālo ideoloģisko subjektu [PSRS komunistisko partiju] Ļeņina un Staļina mēroga cilvēki nomainīja Brežņeva un Suslova mēroga cilvēki un šis subjekts sāka zaudēt „ļeņinisko tipu” un attiecīgi arī kontroli pār daudzām sabiedriskām grupām. Ko šādos gadījumos dara adekvāti politiskie spēki ir skaidrs, viņi maina „mēbeles, meitenes un šampānieti„. [Analoģija ar padomju laiku anekdoti:  VDK, ārzemnieku savervēšanai un informācijas iegūšanai, ierīko bordeli Maskavas centrā, bet neviens ārzemnieks uz to nez kāpēc  neiet. Atbildīgais darbinieks ved kontroles komisiju pa bordeļa apartamentiem un ar lepnumu stāsta: „Pie mums ir labākie, padomju stila apartamenti, labākais padomju šampanietis un pašas labākās meitenes – pārliecinātas komunistes ar ilggadīgu darba stāžu partijā”]

Ko dara neadekvāti politiskie spēki arī ir skaidrs. Uzstāj uz to, ka „meitenēm ir jābūt īpaši pārbaudītām ar ne mazāk kā 40 gadu darba stāžu” [analoģija ar to pašu anekdoti].  Uzstājot uz to, neadekvātais subjekts pilnībā zaudē ideoloģisko kontroli. Un tad parādās Andropovs [ilggadīgs VDK vadītājs] un saka, ka ir jāatjauno cita veida kontrole – Zubatova matricveida kontrole. [Tas tika izdarīts un šāda veida matricveidīga sistēma joprojām pastāv gan Krievijā, gan arī Latvijā.]  Ko patiesībā vēlējās Andropovs ir pavisam cits stāsts, ko es izklāstīšu citā materiālā, bet te es gribēju vērst uzmanību uz šīm  dažādajām metodēm kā var cīnīties par sabiedrisko apziņu.

Visbeidzot pēdējais solis sarežģītības virzienā. Ko jūs vēlaties no tās grupas Oi ar kuru strādājat? Tas nav tukšs teorētisks jautājums un kā vēl nav! Jūs gribat to kontrolēt? Bet kādā mērā kontrolēt? Ja jūs esat iespiedis dūrē sniega pikuci un esat to ienesis siltā istabā, tad jūs viņu kontrolējat? Pēc kāda laika sniegs izkusīs. Jūs savāksiet ūdeni traukā un teiksiet ka kontrolējat šo sniega pikuci? Šai gadījumā jūs tik tiešām kontrolēsiet ūdeni, jeb pavisam citas kvalitātes substanci, bet pašu sniegu jūs nekontrolēsiet. Tātad jums interesē jūsu kontrolējamās substances kvalitāte vai arī kontrole pati par sevi jums ir augstāka par visu?

Piedāvājot noteiktu saturu Si noteiktai grupai Oi jūs ko vēlaties no grupas panākt? Lai grupa attīstās? Lai viņa stagnē? Lai viņa degradējas? Ja jūs esat devis spēcīgu aviācijas triecienu pa satiksmes mezglu, satiksmes mezgla vairs nav, bet teritoriju, kurā tas atradās, jūs kontrolējat. Līdzīgi ir arī ar augstieni kā piemēru. Jūs viņu ar saviem uzbrukumiem esat nolīdzinājuši un tās vietā izvietojuši kājniekus un artilēriju. Bet kādēļ jūs viņus tur izvietojāt? Augstienes taču vairs nav.

Ak, mums ir vajadzīgas pozīcijas! Atvainojiet, bet ne jau pozīcijas pašas par sevi.  Ir pozīcija sabiedrībā, kam ir sava konsistence [sava saistības, iekšējās strukturētības pakāpe] un ir atsevišķas sabiedriskās grupas Oi attiecībā pret kurām rodas tāda pat problēma. Ja šī grupa kļūs īpaši uzņēmīga  jūsu ziņojumiem Si, tad, kad viņa būs nojūgusies?  Pie tam ne tēlaini, bet vārda burtiskā nozīmē. Jūs tad sāksiet viņu novest līdz psihiski slimīgam stāvoklim, zinot, ka iegūsiet pozīcijas nevis grupā, bet atsevišķā psihiatriskās klīnikas nodaļā?

Ja jūs iekarojat pozīcijas, lai pēc tam tās izmantotu, tad jūs nemēģināsiet tās iekarot par katru cenu. Bet, ja jūs vēlaties pilnībā iznīcināt objektu, kuru vēlaties kontrolēt, tad jūs tieši tādā veidā arī strādāsiet.

„Pārbūve” tas ir dažādu sabiedrisko grupu apziņas iekarošanas veids, likvidējot šo grupu apziņu. [Ar šo nojūgšanos ir izskaidrojams arī tai skaitā Latvijas fenomens, kad cilvēki atbalsta un dara lietas, kuras pašiem kaitē un kuras pašus nogalina].  Ar to arī „pārbūve” atšķiras no revolūcijas.

„Pārbūve” tās ir pirmkārt darbības, lai izraisītu ārprāta stāvokli visdažādākajās iedzīvotāju grupās. Un pirmkārt tiek strādāts ar tām sabiedriskajām grupām, kuras vēl nav nojūgušās un tāpēc potenciāli var pretoties „pārbūvētāju” nodomiem.  Un šiem „pārbūvētājiem” ir nospļauties, ka pēc tam šīs sabiedriskās grupas nebūs spējīgas veikt nekādus konstruktīvus uzdevumus. „Pārbūvētāji” negrasās ierosināt objektam, kuru viņi kontrolē, veikt kaut ko konstruktīvu. Viņi grib arvien vairāk varas pār objektu un , izmantojot šīs matricveidīgās tehnoloģijas, viņi arvien vairāk pastiprina kontrolējamo sabiedrisko grupu ārprāta stāvokli. Komunisti, patrioti, nacionālisti – viss šis „pārbūvētājiem” bīstamais kontingents „matricai” ir jānoved līdz galēji neadekvātam stāvoklim. Gribu uzsvērt, ka „pārbūves” gadījumā runa nav par slaveno demoralizēšanas, deklasēšanas, sarīdīšanas (DDS) metodi, kuru aplūko visos, pat visvienkāršākajos, „spec” mācību līdzekļos. Un pat ne par DDS inversiju – „pretinieka nometnē atbalstām vājos un destruktīvos līderus, bet spēcīgajiem un konstruktīvajiem liekam šķēršļus”.  To dara visi specpropogandisti. „Pārbūvētāji” savukārt dara gan šo, gan arī daudz ko vairāk.  Viņi noved potenciāli bīstamo kontingentu līdz absolūti neadekvātam stāvoklim. Šim mērķim arī tika izdomāts bēdīgi slavenais postmodernisms, kurš daudziem vēl joprojām šķiet tikai estētisks, maznozīmīgs un salīdzinoši nekaitīgs laika kavēklis.

„Pārbūvētāji” mēģina panākt, lai viņu mērķkontingents nonāktu pilnīgas un galīgas dezorientācijas stāvoklī, ko pilnībā var apzīmēt ar vārdu „politklīnika” [atkal analoģija ar psihiatrisko klīniku]. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka ieviešot šo jēdzienu, es nebūt neņirgājos. Es uztveru šo situāciju kā absolūti traģisku un patiesi jūtu līdzi visiem, kuri ir novesti līdz šādam stāvokli. Un tāpat paziņoju, ka tie meistari, kuri noved vienkāršos cilvēku līdz šādam stāvoklim, ir mani ienaidnieki  – politiski, tikumiski un metafiziski ienaidnieki.

Ja jaunajiem „pārbūves” meistariem kārtējo reizi izdosies novest viņiem bīstamo kontingentu līdz vajadzīgajam politklīnikas kolapsa līmenim, tad šis kontingents pārvērtīsies no viņiem bīstama par vairāk kā noderīgu spēku. Jo šāda veida meistariņiem nebūt nav būtiski kādos vārdos ir iesaiņota sabiedriskā enerģija. Viņiem pats galvenais, lai šī enerģija strādātu sabiedrības suicīda labā [tas ir, lai sabiedrība pati sevi iznīcina]. Nokļūstot politklīniskā stāvoklī komunistiskā un patriotiskā enerģija, kas var izraisīt labdabīgu un nepieciešamu protestu, pārvēršas par sociāli suicidālu un tiks izmantota attiecīgu darbību veikšanai , lai līdz galam atrisinātu t.s. krievu jautājuma , ko vēl mēdz saukt par „krievu mantojuma jautājumu”.

„Pārbūvētāji” grib tieši to un, ja mēs vēlamies ar viņiem karot, tad mūsu uzdevums ir izglābt kaut vai daļu kontingenta, kam viņi uzbrūk, neļaujot tam nonākt līdz politklīnikas suicidālajam stāvoklim.  Šis ir ļoti nepateicīgs darbs.  Varu pateikt, ka jūtu līdzi visiem tiem, kuri uzņemsies šo uzdevumu izpildīt. Jau iepriekš brīdinu, ka viņiem ne tikai būs jāsaskaras ar „pārbūvētāju matricu”, kas, slēpjoties aiz visdažādākajām maskām, traucēs to veikt, bet viņiem būs jāsaskaras arī ar šo nelaimīgo, kas jau ir novesti līdz noteiktai kondīcijai,  dabisku aizsargreakciju.  Šāda pati  aizsargreakcija ir neizbēgama, piemēram, psihoanalīzes gadījumā. Slimnieks noteiktā psihoanalīzes veikšanas stadijā vienmēr sāk neieredzēt savu ārstu.

Reliģiski cilvēki zina, ka līdzīgā kārtā visas aizsargreakcijas aktivizējas, ne tikai neirotiķiem, alkaholiķiem un narkomāniem, bet arī ļaunu garu apsēstiem cilvēkiem. Ļaunus garus izdzenošais speciālists (eksorcists) saskaras ar milzīgu ļaunā gara pretestību.  Šis ir labs, tēlains salīdzinājums, tādēļ neredzu kādēļ lai ignorēju to.  Dostojveskis savulaik uzrakstīja romānu „Ļaunie gari” [Velni]. Tika uzskatīts, ka viņš ir rakstījis par boļševikiem [komunistiem], liekot to mutē vārdus: „Mēs izplatīsim alkoholismu, nodevību, mēs izplatīsim izvirtību… Mēs katru ģēniju nožņaugsim vēl mazotnē”. Boļševiki radīja ļoti tikumīgu sabiedrību un varenu kultūru, ko nekādi nav iespējams izdarīt, ja katrs ģēnijs tiek nožņaugts mazotnē. Viņi tātad izmantoja iegūtās politiskās pozīcijas, lai realizētu konstruktīvu sabiedrisku projektu, nevis, lai pilnībā likvidētu objektu ar nosaukumu sabiedrība.  „Pārbūvētāji” savukārt pilnībā realizēja Dostojevska pravietojumu, kļūstot par politiskajiem ļaunajiem gariem.

Tad nu, lūk, kad jūs dzīsiet ļaunos garus no viņu ieņemtās radības, kas viņiem ir transporta mezgls un augstiene, tad esiet gatavi gan paša ļaunā gara, gan pašas radības pretestībai. Ļaunie gari nikni rūc, kliedz un nolād. Viņi negrib pamest radību, kurā ir ieperinājušies, dodot labumu nodomātajam „pārbūves” ārprātam.  Sakāt, esat jau to izbaudījuši? Un? Nogurāt, tad paejiet malā. Bet, ja ne, tad kļūstiet par šīs nepateicīgajās, bet tik ļoti nepieciešamajās „antipārbūves” eksorcisma jomas profesionāļiem. Un nevajag attaisnoties ar to, ka šī darba efektivitāte nav pārāk liela. Cīņā ar ļauno garu radīto politklīniku nevar auksti salīdzināt ieguvumus un resursu patēriņu, jo te nevis aritmētika visu nosaka, bet gan augstākā matemātika – tikumiskā, eksistenciālā un pat metafiziskā. [Latvijas gadījumā šie ļaunie gari pagaidām ir uzvarējuši un pilnībā pārņēmuši gan visu politisko vidi, gan sabiedrību kopumā, kā visuzskatāmākais rezultāts ir krass iedzīvotāju skaita samazinājums, kā arī dramatisks intelektuālās, tikumiskās un tīri fiziskās kvalitātes kritums].

Avots:
http://eot.su/node/12891

Informācijas aģentūra
/06.09.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Irānas garīgā līdera ajatollas Alī Hamenei runa (pilns teksts)

ajatolla Alī Hamenei

Piektdien 30.08.2012 Teherānā notika XVI Nepievienojušos valstu kustības (NAM) samits, kurā piedalījās 120 valstis. Samitu atklāja Irānas garīgais līderis ajatolla Alī Hamenei. Zemāk pilns runas teksts.

„Slava Allāham, pasaules Kungam! Mēs izsakām miera vēlējumus un apsveikumus žēlsirdīgajam un uzticamajam vēstnesim, viņa ģimenei, līdzgaitniekiem un visiem praviešiem un vēstnešiem!

Es apsveicu Jūs, mīļie viesi, Nepievienojušos valstu kustības dalībnieku vadītāji, šīs valstis pārstāvošās delegācijas un citi šī nozīmīgā starptautiskā samita dalībvnieki!

Mēs šeit esam sapulcējušies, lai, pateicoties Visuvarenā vadībai un palīdzībai, ņemot vērā mūsdienu pasaules stāvokli un vajadzības, turpinātu to kustību, kuras pamati tika likti apmēram 60 gadus atpakaļ, pateicoties dažu gādīgu un atbildīgu politiķu drosmei un prasmei pareizi novērtēt situāciju. Pat vairāk, mums tajā ir jāiedveš jauna dzīvība un jāpadara tā dinamiskāka.

Mūsu viesi ir sapulcējušies gan no tālām, gan tuvākām valstīm; viņi pārstāv dažādas tautas un rases, kam ir dažādas ideoloģiskas, kultūras, vēsturiskas un citas intereses un tieksmes. Bet kā Bangdinskas konferencē 1955.gadā teica viens no šīs kustības dibinātājiem Ahmeds Sukarno, Kustības radīšanas pamats nav ne ģeogrāfiska, ne rasu, ne reliģiska vienotība, bet gan nepieciešamības spiesta.  Todien Kustības dalībvalstīm bija nepieciešami savstarpēja sadarbība un sakari, kas tās varētu pasargāt no imperiālistisko, koloniālo un nepiesātināmo valstu  valdošo ģimeņu kundzības; šodien uz imperiālistiskās kundzības instrumentu attīstības un izplatīšanās fona šī nepieciešamība joprojām ir spēkā.

Es gribētu parunāt par citu patiesību.

Islāms mūs māca, ka cilvēkiem, neskatoties uz rasu, valodas un kultūras atšķirībām, ir līdzīga būtība, kas tos virza tīrības, taisnīguma, labu darbu, līdzcietības, un sadarbības virzienā un tieši šī visiem cilvēkiem kopējā iezīme, ja vien tā spēs pārvarēt maldinošos un saprātu aptumšojošos stimulus, virzīs cilvēci viendievības un Visuvarenā būtības izpratnes virzienā.

Šai gaišai atziņai ir tāds potenciāls un iespējas, ka tā spēj kļūt par pamatu brīviem, labdabīgiem organizatoriskiem veidojumiem, kuri rīkojas pēc progresa un taisnīguma principiem un tiecas izplatīt garīguma sfēru uz visu materiālo un pasaulīgo cilvēku darbību, lai radītu viņiem paradīzi zemes virsū un lai pēcāk viņi varētu nokļūt arī reliģijās aprakstītajā viņsaules paradīzē. Un tieši šī atziņa var likt pamatus brālīgai tautu sadarbībai, neskatoties uz to, ka šīm tautām pēc ārējām formām, vēsturiskās pagātnes, reģiona un ģeogrāfijas nav nekas kopīgs. Katru reizi, kad starptautiskā sadarbība ‘tiek stiprināta, izmantojot šo principu, dažādu valstu valdības izveido savstarpējās attiecības, kas nebalstās  ne uz bailēm un draudiem, ne uz ekspansiju un vienpusēju interešu ievērošanu, ne uz nodevēju un pērkamu cilvēku starpniecību, bet gan balstās uz veselīgām kopējām interesēm, uz visas cilvēces interesēm, atbrīvojot tādējādi savas tautas no ciešanām. Šī uz ideāliem balstītā sadarbība ir pretstats pašreiz valdošai lietu kārtībai, kuras misionāri un pionieri pēdējo simtu gadu laikā ir Rietumu valstis un ko šodien pārstāv agresīvā un despotiskā Amerikas valdība.

Mīļie ciemiņi!
Šodien, pēc 60 gadiem, Kustības ideāli joprojām ir aktuāli un noturīgi. Šie ideāli ir:  cīņa ar koloniālismu, politiskā, ekonomiskā un kultūras neatkarība, neiesaistīšanās kara aliansēs un Kustības dalībvalstu sadarbības un saliedētības veicināšana. Diemžēl šodienas pasaule ir tālu no šiem ideāliem; tomēr kolektīvā griba un kopējie pūliņi šodienas realitātes pārvarēšanai un šo ideālu sasniegšanai, lai gan nenākas viegli, tomēr dod rezultātus un vieš cerības.

Nesenā pagātnē mēs kļuvām par lieciniekiem aukstā kara laika politikas un tai sekojošo vienpusējo akciju neveiksmei. Pasaule, mācoties no šiem vēsturiskajiem notikumiem, atrodas uz  jaunas pasaules kārtības sliekšņa un Nepievienojušos valstu kustība ir iespēja un tai ir jāvar šajos apstākļos uzņemties jaunu lomu. Šī jaunā pasaules kārtība ir jāveido uz visu tautu iesaistīšanas un vienlīdzīgu tiesību pamatiem; mūs Kustības saliedētība ir laikmeta diktēta nepieciešamība, lai vispār varētu izveidoties šī jaunā pasaules kārtība.

Pasaules pārveidošanās perspektīvas par laimi paredz daudzpolāru pasaules kārtību, kurā tradicionālo varas centru (polu) vietā stājas  dažādu civilizāciju un kultūras, dažādas ekonomiskās, sociālās un politiskās izcelsmes valstu komplekss. Pārsteidzošo pēdējo 30 gadu notikumi, kuru liecinieki mēs esam, uzskatāmi liecina, ka jaunu lielvaru dzimšana norit paralēli ar esošo lielvaru novājināšanos. Šī pakāpeniskā varas maiņa dod Kustības dalībvalstīm iespēju uzņemties jaunu lomu starptautiskā mērogā un sagatavot augsni taisnīgai un patiesi kopējai pasaules pārvaldei. Mēs , Nepievienojušos valstu kustības dalībvalstis, neskatoties uz uzskatu un pasaulskatu dažādību, ilgstošā laika periodā spējām saglabāt savu saliedētību un sadarbību kopēju ideālu ietvaros; un tas nav mazs un ikdienišķs sasniegums. Šī sadarbība var kalpot kā pāreja uz taisnīgāku un humānāku pasaules kārtību.

Pašreizējie apstākļi dod Nepievienojušos valstu kustībai unikālu iespēju. Mēs sakām, ka pasaules pārvaldes struktūras nedrīkst vadīt tikai dažas Rietumu valstis. Nepieciešams izveidot visu valstu demokrātisku līdzdalību starptautiskajā pārvaldē. Šī ir visu valstu nepieciešamība, kuras ir cietušas un turpina ciest dēļ dažām agresīvām imperiālistiskām valstīm. [Neskatoties uz to, ka Latvija ir šo imperiālistisko valstu kontrolēta pseidovalstiņa, tās iedzīvotāju vairums cieš līdzīgā kārtā kā Nepievienojušos valstu iedzīvotāji par ko runā Hamenei]

ANO Drošības padomes struktūra un mehānismi ir neloģiski, netaisnīgi un kopumā nedemokrātiski; tā ir atklāta diktatūra un sevi izsmēlusi pagātnes atlieka. Ļaunprātīgi izmantojot šos kļūdainos un nepareizos mehānismus, Amerika un tās līdzdalībnieki [arī Latvija diemžēl], aizsedzoties ar cēliem vārdiem un mērķiem, spēja uztiept pasaulei savu vardarbību. Viņi saka „cilvēktiesības”, bet saprot Rietumu intereses; viņi saka „demokrātija”, bet tā vietā veic militāru iebrukumu; viņi saka „cīņa ar terorismu” un par viņu aviācijas un ieroču upuriem kļūst neaizsargāti ciemu un pilsētu civiliedzīvotāji. Viņu sapratnē cilvēce ir iedalāma pirmās, otrās un trešās klases pilsoņos. Cilvēku dzīve Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā ir lēta, bet Amerikā un Rietumeiropā – dārga. Amerikas un Eiropas drošība ir svarīga, bet visas pārējās cilvēces drošībai nav nekādas nozīmes. Ja teroru un spīdzināšanas veic amerikāņi, cionisti un viņu marionetes, tad tas ir pieļaujams un tam var nepievērts uzmanību. Viņus nemoka sirdsapziņa par daudzajiem visā pasaulē izvietotajiem slepenajiem cietumiem, kuros pret neaizsargātiem ieslodzītajiem, kuriem nav pieejams advokāts un kuri tur atrodas bez tiesas lēmuma un pat bez izmeklēšanas,  izturās vispretīgākajā un cietsirdīgākajā veidā. Viņu sapratne par labo un ļauno ir izteikti vienpusēja un ir atkarīga no mirkļa interesēm. „Starptautisko likumu” aizsegā viņi uzspiež pasaules tautām savas intereses, bet savas pavēles viņi maskē ar „starptautiskās sabiedrības” jēdzienu, un ar plašsaziņas līdzekļu monopoltīklu palīdzību viņi savus melus attēlo kā patiesību un savu vardarbību attēlo kā tieksmi pēc taisnības; tas pats arī otrādi – katru patiesu vārdu, kas viņus atmasko, viņi sauc par meliem un katru taisnīgu prasību par nelietību.

Draugi! Tāds ļaunprātīgs un postošs stāvoklis ilgāk vairs nevar pastāvēt. Visi jau ir noguruši no šīs nepareizās starptautiskās ģeometrijas. 99% pašas Amerikas iedzīvotāju kustību ir pret varas centriem un ASV finansu institūtiem, un plašie protesti Rietumeiropā pret pašu valdību ekonomisko politiku tāpat liecina par to, ka esošais lietu stāvoklis ir izsmēlis tautu pacietības mēru. Ir jāizlabo šī nesaprātīgā lietu kārtība.  Ciešā, vispusīgā un loģiskā Kustības dalībvalstu sadarbība var stipri ietekmēt risinājuma rašanu un šo problēmu pārvarēšanu.

Cienījamie klātesošie!

Miers un drošība visā pasaulē tiek uzskatīts par aktuālu un problemātisku mūsdienu pasaules jautājumu, bet atbruņošanās un atteikšanās no nāvējošiem masu iznīcināšanas ieročiem ir neatliekama nepieciešamība un vispārēja prasība. Drošībai mūsdienu pasaulē ir vispārējs raksturs, kurā nevar būt nekādas diskriminācijas.  Balstoties uz saviem pret cilvēci vērstiem milzīgiem ieroču krājumiem, par vispasaules drošības karognesējiem uzmetas tie, kam nav nekādu morālu tiesību uz to.  Tas noteikti nespēs nodrošināt arī viņu pašu drošību. Par lielu nožēlu jāsaka, ka šodien mēs redzam,  ka valstis, kam ir vislielākais kodolieroču skaits, neizrāda nekādu nopietnu un reālu gribu šī cilvēcei nāvīgā ieroču veida izslēgšanai no savām militārajām doktrīnām un joprojām uzskata šos ieročus par draudu novēršanas garantu un par svarīgu kritēriju savas politiskās un starptautiskās vietas noteikšanu. Šāds uzskats ir kopumā nepieņemams un nepieļaujams.

Kodolieroči nav ne drošības garants, ne arī politiskās varas nostiprināšanas faktors, kodolieroči apdraud gan vienu, gan otru. Pagājušā gadsimta 90-o gadu notikumi parādīja, ka šo ieroču esamība nespēja glabt pat Padomju Savienības sabiedrisko iekārtu.  Un šodien mēs visi zinām valstis, kuras, neskatoties uz viņu rīcībā esošajiem kodolieročiem, apdraud pašu veikto vispārējās drošības principu pārkāpumu sekas.

Irānas Islāma Republika uzskata kodolieroču, ķīmisko ieroču un tamlīdzīgu ieroču pielietošanu par nepiedodamu grēku. Mēs sev esam izvirzījuši lozungu „Tuvie Austrumi bez kodolieročiem” un turpinām stingri turēties pie tā. Bet tas nenozīmē, ka mēs atsakāmies no kodolenerģijas civilas izmantošanas. Saskaņā ar starptautiskiem likumiem katra valsts ir tiesīga izmantot šo enerģiju civilos nolūkos.  Visiem ir jābūt iespējai izmantot šo enerģiju visdažādākās valstij eksistenciāli svarīgās civilās sfērās un katram ir jābūt iespējai būt neatkarīgam no cietiem šo tiesību realizācijā.  Dažas Rietumu valstsi, kurām ir kodolieroči un kuras ir paveikušas šo nepiedodamo grēku un to pielietojušas, grib ieviest monopolu uz kodoldegvielas ražošanu. Pašreiz tiek veidota slepena kustība, kuras mērķis ir zem starptautisku organizāciju izkārtnes, bet praktiski dažu Rietumu valstu rokās atstāt uz visiem laikiem nostiprināt kodoldegvielas ražošanas un izplatīšanas monopolu.

Vai tas nav ļauns un murgains šī laikmeta joks, ka Amerikas valdība, kurai ir vislielākie un visnāvīgākie kodolkrājumi un kura vienīgā ir šos ieročus pielietojusi, grasās ņemt savās rokās kodolieroču neizplatīšanas karogu?! Tā kopā ar saviem Rietumu sabiedrotajiem apgādāja ar kodolieročiem cionistu režīmu, tādējādi radot nopietnu draudu šim reģionam; tai pat laikā šī krāpnieku un avantūristu grupa nespēj paciest civilu kodolenerģijas izmantošanu no patiesi neatkarīgu valstu puses. Viņa, izmantojot visu savu militāro varenību, pat kategoriski iebilst pret kodoldegvielas ražošanu, kas nepieciešami rediopreparātiem un citiem humāniem un civiliem mērķiem. Viņu melīgais iegansts ir bailes par iespējamu kodolieroču ražošanu. Kas attiecas uz Irānas Islāma Republiku, tad viņi paši ļoti labi zina, ka melo; tā ir viņu reālpolitika, kurā nav ne kripatiņas no garīguma un kura atzīst par labiem jebkurus melus. Vai gan atturēsies no meliem un kaunēsies par to tas, kurš atļaujas draudēt ar kodolieroču pielietošanu un nemaz nekaunas par to?!

Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka Irānas Islāma Republika nekad nav tiekusies un netieksies pēc kodolieročiem un tai pat laikā neatteiksies no savas tautas tiesībām uz kodolenerģijas civilu izmantošanu. Mūsu devīze ir: „kodolenerģija – visiem, kodolieroči – nevienam.” Mēs aizstāvēsim šos divus principus, un mēs zinām, ka dažu Rietumvalstu monopola uz kodolenerģiju novēršana līguma par kodolieroču neizplatību (NPT) ietvaros nāks par labu visām valstīm, tai skaitā arī  Kustības dalībvalstīm.

Trīsdesmit gadus ilgas pretošanās pieredze Amerikas un tās sabiedroto spiedienam un vardarbīgām akcijām viennozīmīgi ir pārliecinājusi  Irānu, ka saliedētas tautas, kam ir stingru griba, pretestība ir spējīga gūt virsroku pār naidīgām akcijām, stūrgalvību un pavērt jaunus ceļus pretī savu cēlo mērķu sasniegšanai. Vispusīgs mūsu valsts progress pēdējo 20 gadu laikā ir visiem redzama realitāte, ko ne reizi vien ir atzinuši arī oficiāli starptautiskie novērotāji;  tas viss notika uz ekonomiskā spiediena un sankciju fona, kā arī uz no Amerikas un cionistiem atkarīgu lielbagātnieku ģimeņu propagandas uzbrukuma fona.  Sankcijas, kuras tukšvārži nosauca par paralizējošām, ne tikai nav mūs paralizējušas, bet padarīja mūsu darbības noteiktākas, mūsu mērķus augstākus , pārliecību par mūsu situācijas novērtējumu stiprāku un tautas izturību un pašpietiekamību lielāku. Saskaroties ar šīm grūtībām mēs ne reizi vien esam novērojuši Visaugstākā palīdzību mūsu darbībai.

Mīļie ciemiņi1
Uzskatu par nepieciešamu izteikties šeit arī par citu ļoti svarīgu jautājumu. Lai gan tas skar mūsu reģionu, šīs problēmas ietekme ir izplatījusies stipri ārpus tā un jau vairākus gadu desmitus ietekmē visas pasaules politiku; tas ir sasāpējušais jautājums par Palestīnu. Runājot īsumā problēmas būtība ir apstāklī, ka baisas Rietumvalstu ar Lielbritāniju priekšgalā sazvērestības rezultātā 20.gadsimta 40-ajos gados palestīniešu tautai atņēma un uzurpēja neatkarīgu valsti, kam ir noteiktas vēsturiskas saknes un kas saucas Palestīna. Un ar ieroču, slepkavību un melu spēka palīdzību šī valsts tika nodota sabiedriskam veidojumam, kā locekļi pārsvarā sastāvēja no emigrantiem no Eiropas valstīm. Šī milzīgā uzurpācija, kas tās sākotnējā stadijā norisinājās paralēli ar neaizsargātu ciemu un pilsētu civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanu un cilvēku padzīšanu no dzimtajām vietām uz blakusvalstīm,  turpinājās vairāk kā 60 gadus un turpinās joprojām. Šis ir viens no svarīgākajiem cilvēces jautājumiem. Cionistu okupācijas režīma politiskie un militārie vadītāji šai laikā nesmādēja nekādu noziedzīgu rīcību: sākot no cilvēku slepkavībām, viņu māju sagraušanas, apsēto lauku izpostīšanas, vīriešu sieviešu un pat bērnu arestu un spīdzināšanu, līdz šīs tautas cilvēciskās cieņas pazemošanai, cenšoties to iznīcināt un izkropļot cionisma režīma spīlēs; un arī līdz uzbrukumiem bēgļu nometnēm gan pašas Palestīnas teritorijā, gan kaimiņvalstu teritorijā, kuras gādīgi uzņēma miljoniem bēgļu. Tādi nosaukumi kā Sabra, Šatila, Gana, Deirjasina un vēl daudzi citi ir ierakstīti mūsu reģiona vēsturē ar apspiestās Palestīnas tautas asinīm. Šodien, kad ir pagājuši vairāk kā 65 gadi, nežēlīgie cionistu vilki  joprojām turpina veikt šos noziegumus pret tiem, kuri palika okupētajās teritorijās. Viņi nepārtraukti pastrādā arvien jaunus noziegumus un ved visu reģionu pretī jaunai krīzei. Reta ir tā diena, kad netiktu ziņots par kāda jauna cilvēka nogalināšanu, ievainošanu vai sagūstīšanu, kurš ir cēlies savas dzimtenes aizsardzībai.

Cionistu režīms, kurš, izraisot karus, nogalinot cilvēkus, okupējot arābu zemes un valstiskā mērogā veicot teroristisku darbību gan reģionā, gan visā pasaulē, vairāku desmitgažu laikā nodarbojas ar ļaunuma izplatīšanu, saucot par teroristiem palestīniešu tautu, kura pretojas un cīnās par savu tiesību atjaunošanu. Bet cionistiem piederošie un daudzi Rietumu plašsaziņas līdzekļi, kā arī viņu algotņi, pretēji ētiskām, tikumiskām un žurnālistikas normām, atkārto šos nekaunīgos melus.
Savukārt politikāņi, kuri pretendē uz cilvēktiesību cīnītāju godu, piever acis uz šiem noziegumiem un ne no kā nebaidoties un bez sirdsapziņas pārmetumiem atbalsta šo režīmu un uzstājas tā advokātu lomā.

Mēs apgalvojam, ka Palestīna pieder palestīniešiem. Bet tās okupācijas turpināšana ir liels un nepiedodams grēks, kurš apdraud visas pasaules mieru un drošību. Visi no cionistu režīma atkarīgo Rietumvalstu priekšlikumi un mēģinājumi atrisināt Palestīna problēmu ir bijuši kļūdaini un nesekmīgi, un nākotnē būs tieši tāpat. Mēs esam piedāvājuši taisnīgu un visai demokrātisku šīs problēmas risinājumu; lai visi palestīnieši, gan Palestīnas esošie iedzīvotāji, gan arī tie, kuri tika padzīti uz citām valstīm un ir saglabājuši savu palestīnisko būtību, lai tie būtu musulmaņi, kristieši vai jūdaisti, lai viņi visi piedalās vispārējā palestīniešu referendumā, kuram jāveic rūpīga starptautiskā novērošana, un  izvēlas šīs valsts politisko iekārtu; un visi palestīniešu bēgļi, kas daudzu gadu laikā cieš dēļ atrautības no dzimtenes, lai atgriežas savā valstī un ņem dalību šai referendumā un pēc tam, saskaņā ar Konstitūciju, arī vēlēšanās. Šai gadījumā iestāsies miers.

Es amerikāņu poliķiem, kuri līdz šim  ir uzstājušies kā cionistu režīma aizstāvji un aizgādņi, gribētu teikt sekojošo: šis režīm jums līdz šim ir devis neskaitāmu daudzumu problēmu; tas ir padarījis nīstamu jūsu tēlu reģiona tautu acīs un padarīja jūs par galveno cionistu –uzurpatoru režīma noziegumu līdzdalībnieku; Amerikas valdības un tautas materiālais un garīgo spēku patēriņš un  izdevumi, kas ir saistīti ar šī režīma atbalstīšanu daudzu gadu desmitu garumā, ir milzīgs; nākotnē, ja šis kurss tiks turpināts, nav izslēgts, ka jūsu izdevumi var ievērojami pieaugt. Padomājiet par mūsu priekšlikumu atrisināt šo jautājumu ar visu palestīniešu referendumu un pieņemiet drosmīgu lēmumu, atbrīvojiet sevi no šīs pašreiz neatrisināmās problēmas. Neapšaubāmi, ka reģiona valstis un visi brīvību mīlošie pasaules iedzīvotāji atbalstīš šādu lēmumu.

Cienījamie viesi!

Tagad es atgriezīšos pie jau sākumā teiktā. Starptautiskā situācija ir ļoti jūtīga un pasaule pašreiz pārdzīvo ļoti būtisku vēsturisku pagriezienu. Ir sagaidāms, ka radīsies jauna pasaules kārtība. Nepievienojušos valstu kustība ietver sevī apmēram divas trešdaļas visu pasaules valstu un tā var ieņemt nozīmīgu lomu topošajā veidojumā. Fakts, ka šis nozīmīgais samits tiek rīkots Teherānā pats par sevi jau ir daudznozīmīgs. Mēs, šīs kustības dalībnieki, izmantojot mūsu savstarpējās iespējas un lielo potenciālu, varam nospēlēt vēsturisku un mūžīgu lomu pasaules glābšanā no destabilizācijas, kara un impēriskas kundzības.

To var panākt tikai ar vispusīgu mūsu savstarpējo sadarbību. Starp mums ir ne mazums ļoti bagātu valstu, kā arī valstis, kurām ir liela starptautiska ietekme. Problēmas pilnībā var atrisināt, izmantojot ekonomisko un plašsaziņas līdzekļu sadarbību un apmainoties ar progresīvākajām, attīstību veicinošajām metodēm un pieredzi. Mums ir jābūt apņēmības pilniem; mums ir jāpaliek uzticamiem mūsu mērķiem; mums nevajag baidīties no agresīvo lielvaru nepatikas un nevajag justies glaimotiem un cerību pilniem no viņu smaidiem; mums ir jāgūst mācība no komunistiskā bloka sakāves divdesmit gadus atpakaļ, kā arī no šodienas tā saucamo liberāli – demokrātisko Rietumu valstu politikas bankrota (visi redz šī bankrota izpausmes Eiropas valstu un Amerikas ielās, kā arī šo valstu ekonomisko problēmu neatšķetināmo kamolu). Un visbeidzot mums kā liela iespēja ir jāatzīst Islāma atmoda un no Amerikas atkarīgo un cionistu režīmu atbalstošo diktatoru krišana Ziemeļāfrikā. Mēs ir jāpadomā par Kustības darbības efektivitātes paaugstināšanu pasaules pārvaldībā; mēs varam izstrādāt vēsturisku dokumentu, kas noteiktu pārmaiņas starptautiskā pārvaldē un sagatavot instrumentus tā realizācijai;  mēs varam izstrādāt efektīvas ekonomiskās sadarbības programmu un nodibināt praktiskus kulturālos sakarus savā starpā. Neapšaubāmi, ka aktīva un motivēta Kustības sekretariāta apstiprināšana palīdzētu ātrāk, labāk un efektīvāk sasniegt šos mērķus. Paldies.”

Avoti:
http://sajjadi.livejournal.com/169550.html
http://www.shiatv.net/view_video.php?viewkey=64ccd4ec5d1f4b335c9b

Informācijas aģentūra
/06.09.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Komunikācijas perspektīvas. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” 4. daļa

Komunikācijas perspektīvas. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 06.09.2012

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Twitter mitoloģija. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” 3. daļa

Twitter mitoloģija. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 06.09.2012

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Fotoizstāde „20 gadi bez PSRS”

No 8. Līdz 16. septembrim Rīgā notiks fotoizstāde „20 gadi bez PSRS”, kurā fotogrāfijās ir attēloti pēdējo 20 gadu deindustrializācijas un desocializācijas sasniegumi exPSRS teritorijā.

Pēc krievu politologa Sergeja Kurginjana iniciatīvas fotogrāfijas uzņēma vairāk kā 3000 sabiedriskās kustības „Laikmeta būtība” aktīvistu. Akcijas laikā tika uzņemtas apmēram 40 000 fotogrāfijas. Izstādei Rīgā ir atlasītas pāri par 200 fotogrāfijām. Daļa fotogrāfiju ir apskatāmas arī internetā: http://twentyyearsafter.su

Fotogrāfijās attēloti kādreiz savas sociālās funkcijas pildošie, bet  pašreiz nolaistie un laika zoba sagrauztie padomju laiku objekti un tas, kas ir nācis to vietā. Latvijas gadījumā katrs pats var padomāt un salīdzināt, kas no Padomju laika tika nopostīts un kas radīts tā vietā kaut vai tikai aizbraucot uz veikaliem Alfa un Domina (agrākās rūpnīcas Alfa un VEF). Un tad arī top skaidrs kādēļ Latvijā ir tik krasi pasliktinājusies politekonomiskā un  sociālā situācija un kādēļ Latvijas iedzīvotāju skaits kopš padomju laikiem ir samazinājies pēc oficiāliem datiem par vairāk kā 600000 iedzīvotāju, bet iespējams pat par vairāk kā 1 miljonu iedzīvotāju.

Izstādi organizē sabiedriskā kustība „Laikmeta Būtība” un tā notiks “Maskavas kultūras-lietišķā centra” (Marijas iela 7, Rīga) koncertzāles foajē telpā. Izstāde būs apskatāma katru dienu no 8. līdz 16. Septembrim. Izstādes darba laiks: 11:00 – 18:00. Ieeja par brīvu.

Avots:
http://maksim-kot.livejournal.com/126595.html

Informācijas aģentūra
/06.09.2012/

Posted in Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 4 komentāri

Pedofīlu šovs

Rietumu mēdiju telpa ir uzrādījusi kārtējo postmoderniskā pretīguma sasniegumu. Nu Rietumu mēdiju telpa un visa „progresīvā” Rietumu pasaule var lepoties ar TV šovu pedofiliem un tamlīdzīgiem garīgiem kropļiem.

Jau labu laiku Discovery meitasuzņēmuma „TLC” ēterā tiek pārraidīts TV šova „Toddlers & Tiaras”, kurā mazgadīgi bērni tiek pārģērbti „seksīgā” apģērbā un imitē „seksīgu” uzvedību. Rietumu sabiedrības deģeneratīvo līmeni parāda šī šova popularitāte.

Nesen šovs uzstādīja kārtējo „rekordu”, ēterā parādot 4 gadus vecu meitenīti, kas uzstājās piegulošās biksēs, agresīvi „seksīgā” ādas jakā,  „erotiski” kustējās un nobeigumā, saskaņā ar scenāriju, uzpīpēja. Šova veidotāji protams, protams paziņoja, ka bērns nesmēķēja un ka tā bija tikai simulācija.

Latvijā šo ziņu izplatīja ziņu portāls www.kasjauns.lv un veids kā šī ziņa ir aprakstīta liecina, ka šāda veida debīlisma pazīmes ir vērojamas arī Latvijā. Tas, ka pedofiliem un garīgiem kropļiem šāda veida pārraides patīk nav nekāds pārsteigums, tāpat ir skaidrs, ka prātu izkūkojuši idioti nesapratīs par ko tāds sašutums. Jautājums ir par normālu cilvēku attieksmi – vai mēs gribam šāda veida preteklības arī Latvijā, vai Latvijai vajag vadīties un mācīties no deģenerātu sabiedrības, kur šāda veida preteklības (tās nebūt nav vienīgās) sāk kļūt par normu un vai normāli cilvēki, zinot par to un redzot, kas apkārt notiek, turpinās atbalstīt Rietumu ceļu un Rietumu izvēli, turpinās gulēt (būt iecietīgi) un neko nedarīt laikā kad pašu sabiedrība tiek arvien vairāk degradēta un šai degradācijā tai kā paraugs tiek stādīta jau totāli deģenerētā Rietumu sabiedrība.

Avots:
http://tlc.howstuffworks.com/tv/toddlers-tiaras/about-toddlers-and-tiaras.htm
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/92663/mazo-meitenu-skaistumkonkurss-atkal-soke-4-gadus-vecs-berns-uz-skatuves-seksigi-smeke-foto

Informācijas aģentūra
/06.09.2012/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Kultūra, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | 2 komentāri

Ekonomika domāta vergiem

Ekonomikas lielā nozīme mūsdienu dzīvē ir tādēļ, ka viss pārējais mūsu dzīvē ir nospiests otrajā plānā. Par to „visu pārējo” es piemēram uzskatu kultūru.

Kultūra nav kaut kādi sīkumi, tā nav glezna muzejā, kultūra pa lielam ir tas ar ko un kādēļ dzīvo cilvēks – tie ir viņa mīti, viņa ideāli, viņa „jēgas”, viņa sakrālie un eksistenciālie priekšstati par to, kas ir viņa esība; īstenībā kultūra tas ir viņš pats.

Kultūras nolaišanai līdz plikai izklaidei vienmēr ir bijušas graujošas sekas. Kaut vai atceramies slaveno „maizi un izpriecas”. Roma, sākot ieviest dzīvē lozungu „maizi un izpriecas”, ātri sabruka – vēsturiski ātri; tolaik tam bija nepieciešami gadsimti, bet mūsdienās tam var būt nepieciešami gadu desmiti, jo procesi vienkārši norit ātrāk.

Kopumā dzīve šodien pa lielam ir noreducēta līdz „maizei un izpriecām”. Paskatieties kaut vai TV repertuāru, tur nospiedoši lielākā daļa ir izklaide un vēl tiek teikts, ka izklaides daļu vajag vēl vairāk palielināt. Tas nozīmē, ka vietas cilvēkam kā tādam vairs nepaliek. Un kad Cilvēks kā tāds tiek sagrauts, tad rodas dzīvniekveidīgs radījums, „vēders”, biomasa. Varbūt esat kādreiz redzējuši, piemēram, ar insultu slimos, viņi daudz ēd utt., viņiem garīgā dzīve ir beigusies, ar cilvēku ir cauri, viņam vis tur ir nobloķēts. No šejienes arī rodas pārēšanās, īpaša uzmanība pret ēšanu, īpašs jūtīgums pret ēšanu, ēdiena baudīšana, pašu sagremošanas procesu baudīšana, tāpēc ka emocijas vajag tieši tik pat daudz cik iepriekš, saglabāšanās likums paliek spēkā, bet garīgās dzīves emociju vairs nav.

Atceros anekdoti, kad cilvēks, kurš ir pazaudējis naudasmaku un meklē par visām kabatām, bet vienā – pēdējajā baidās ieskatīties. Viņam prasa:  kādēļ? Viņš atbild: baidos un ja nu arī šajā kabatā nebūs. Līdzīgi šodienas cilvēks baidās paskatīties kultūras „kabatā” šī vārda plašākajā nozīmē, savas būtības „kabatai”, savas cilvēcības pamatsastāvdaļām. Šis ir  pārsteidzošs process. Pārsteidzošs, jo to uztvēra inteliģence (būtības karnevalizācija; Rablē ). Tai ir jābūt Rablē pasaulei, lai ekonomika tajā ieņemtu tādu vietu. Inteliģence taču visu laiku teica „ne no maizes vien pārtiek cilvēks”, „ei, cilvēki, vai zināt kas mūs sagaida?….. es zinu, jo nāku no turienes…”, es Graņinu citēju. Un te Strugacki, kas agrīnos darbos teica, ka visa dzīves jēga ir augstās kaislībās, pēkšņi saka, ka lēta desa tiek taisīta no cilvēku gaļas un ka visa jēga ir lūk šajā tirgū.

Te ir vērts atcerēties Dižo inkvizitoru. „Redzi šos karstos tuksneša akmeņus? Pārvērt tos par maizi un skries pakaļ Tev cilvēce kā lopu bars – pateicīgi, paklausīgi un vienmēr bailīgi, ka Tu varētu novērsties un pazudīs viņiem Tava maize. Bet Tu negribēji atņemt cilvēkam brīvību, noraidīji piedāvājumu, jo, kas gan tā par brīvību, ja paklausība tiek nopirkta par maizes cenu. Tu paziņoji, ka cilvēks nepārtiek tikai no maizes vien. Bet vai Tu zini, ka paies gadsimti un cilvēce ar zinātnes un gudrajo lūpām paziņos, ka noziegumu nav un attiecīgi nav arī grēka, bet ir tikai izsalkušie, tāpēc papriekšu pabaro viņus un tikai pēc tam pieprasi no viņiem tikumību. Un nekāda zinātne nespēs dot viņiem maizi, kamēr viņi paliks brīvi. Un beigsies tas vis ar to, ka viņi atnāks pie mums un teiks: „Labāk paverdziniet mūs, bet pabarojiet!” Un sapratīs tad visi, ka brīvība un maize katram abi reizē nav iespējami.” Es te citēju brīvi pēc atmiņas Dostojevska Dižo inkvizitoru, kas starp citu ir samērā tuvs Šillera Dižajam inkvizitoram. Tur bija teikts „Kam es atstāšu Spāniju? Pīšļiem, bet ne brīvībai.”

Tad nu lūk šī ekonomocentrisma jēga ir, ka tiek uzpūsts „vēders”, bet viss pārējais tiek saspiests. Bet pēc tam rodas ideja, ka „nekāda zinātne nespēs dot viņiem maizi, kamēr viņi paliks brīvi. Un beigsies tas vis ar to, ka viņi atnāks pie mums un teiks: „Labāk paverdziniet mūs, bet pabarojiet!”” Daži šo sabiedriskās iekārtas projektu sauc „Dižais inkvizitors”, tas ir šo dzīves ekonomizāciju. 

Ekonomika apmierina noteiktas vajadzības. Saka, ka tas esot marksisms. Nesen atcerējos, ka Engelsam (kas ir krietni vājāks par Marksu) ir darbi, kuros tiek runāts par trīs ražošanas veidiem – lietu ražošanu, cilvēku ražošanu un ideju ražošanu.  Tad nu lūk ir jābūt pilnīgi aprobežotam, lai noreducētu marksismu tikai līdz lietu ražošanai. Bet tas, kas reāli ir izveidots, protams, ir lietucentrisms. Un, protams, ir skaidrs, ka cilvēks, kurš pēc būtības ļoti baidās no nāves un kuram pašreiz vairs nav nekādu atbilžu uz šiem jautājumiem, cenšas apbruņoties un norobežoties ar šīm lietām. Viņš norobežojas no bezdibeņa, izveido sev savas pasaulītes, sastāvošas tikai un vienīgi no lietām, tāpēc, ka viņam nav nekas cits ar ko norobežoties.

Šai ziņā, protams, slikti, kad nav maizes, kad cilvēki ir badā, kad neprot radīt lietas, kad šo lietu trūkums neļauj apmierināt cilvēka pamatvajadzības. Cilvēkam ir jāvar apmierināt savas materiālās vajadzības, bet cilvēks nedrīkst tikt noreducēts tikai līdz lietu pasaulei. Tātad, jebkura ekonomikas uzpūšana ārpus noteiktām tās robežām, nozīmē to, ka kaut kas no cilvēku dzīves tiek izstumts. Un mēs, apmēram, redzam kas tieši.

Kas pēc būtības ir patērētāju sabiedrība? Jebkura kustība, progress, attīstība prasa ideālu motivāciju. Jebkura ideālu motivācija, kas rodas progresa rezultātā, atsedz vēsturisko netaisnību un valdošās šķiras mazspēju. Šī procesa rezultātā mainās valdošās šķiras, tādējādi tiek veidota vēsture. Vēsturiskais gars, kurš iepriekš bija, piemēram, feodāļiem, pāriet pie kāda cita, piemēram, buržuāzijas. Un tā tālāk. Šis vēsturiskais gars kā stafete tiek nodots no esošās valdošās šķiras topošajai.

Ja valdošā šķira grib nogalināt vēsturi un izdarīt tā, lai šīs šķiru maiņas vairs nebūtu (un to viņi nepārprotami sagribēja 20.gs. 50-ajos gados), tad kas tai ir jāizdara? Tai ir jānogalina ideālu motivācija, ir jānogalina viss mobilizējošais, par Dievu ir jāieceļ Dižais līdzsvars un miers, ir jāiznīcina cilvēkā tam raksturīgais dumpīgais nemierīgums. Valdošai šķirai tas viss ir jāaizvāc.

It kā likās, ka tas ir pārāk ambiciozs projekts. Es zinu, kā domātāji un politiķi sāka realizēt šo projektu sākot ar 50-ajiem gadiem, kā viņi to apsprieda. Tas nav īpaši liels noslēpums. Daļa šīs diskusijas ir gandrīz publiska, daļa – publiska. Pat tas, kas tika slēpts, tika ne pārāk labi noslēpts. Ir izveidots jauns cilvēks – „homo rīma”. Tas ir pavisam cits cilvēks.

Šī projekta saimnieki ir cilvēki ar pavisam citādu motivāciju. Iespējams ar ļoti nežēlīgu motivāciju. Katram no saimniekiem pie sienas stāv uzraksts: „Pār pasauli valda nemateriālais!” Pat, lai izveidotu bandu un sāktu laupīt, ir jābūt kaut kam vairāk par naudu. Bandai ir jābūt konsolidētai. Uz kā pamata to konsolidēt? Itāļu sicīlijas mafija taču ne tikai uz asinīm turas, bet arī uz sapņiem par Romu, par romas leģionāriem, te der kaut vai atcerēties „Krusttēvu”. Ja apskatām attīstītākas mafijas, tad tām blakām ir kāds ordenis – vai nu islāma, vai kristiešu, budistu, ķīniešu „Triādas”. Tās ir sarežģītas parādības!

Vienmēr visa pamatā ir kāda „jēga”. To labi atspoguļo klasiskais indiešu sabiedrības dalījums: brahmani, kšatriji, vaiši, šudras (ja pareizi atceros). Augstākā kasta ir „jēgu” kasta, tāpēc ka „jēgas” rada sociālo komunikāciju, un sociālā komunikācija, izveidojot bandu, ļauj tai „uzbraukt” citām bandām un laupīt. Tad rodas nauda. Pie tam naudu vajag ne tikai salaupīt, bet tā arī ir jānotur, pie tam vairākās paaudzēs. Jo kāpēc gan salaupīto uzreiz neiztērēt? Tam taču arī vajag kādu pamatojumu, atlīdzību, pietiekami dzelžainu argumentāciju. Tātad, katrs subjekts savā kodolā balstās kaut kādā ideālu motivācijā. Un, ja viņš iznīcina ideālu motivāciju, tad viņš iznīcina tikai konkurentu ideālu motivāciju, bet ne savu. Viņš nekad neļaus aiztikt savu ideālu motivāciju. Un to ir ļoti viegli pārbaudīt, vajag piedāvāt padiskutēt par kādiem jautājumiem.

Mums piedāvā: „Padiskutēsim kuram bija taisnība – Hitleram vai jums? Mēs taču esam inteliģenti cilvēki, tāpēc padiskutēsim par tādu jautājumu un šitādu.” Bet jūs pamēģiniet padiskutēt, piemēram, par Džordžu Vašingtonu vai kādu tamlīdzīgu jautājumu. Jūs uzreiz apstādinās. Sākumā jūs pārtrauks korekti, pēc tam stingri un vēl pēc tam ar jums vispār pārtrauks runāt. Un pareizi darīs! Tāpēc, ka tās ir viņu vērtības, tā ir viņu neapspriežama sakralitāte.

Visi sargā savas vērtības. Un ja arī viņi tās kaut kādā veidā papildina vai problematizē, tad ļoti uzmanīgi. Amerikā līdz galam nav diskriditēts neviens prezidents. Kenedijs, ja runājam atklāti, bija tuvu bezprātam seksuāli izlaists tips. Bet viņš ir bezmaz vai svētais! Labi, tika apspriestas Rūzvelta un Eleonoras uzvedības detaļas, bet viņi abi palika svēto kārtā!

Bet kas ir palicis neaptraipīts un samazgām neapliets manas Tēvijas (PSRS) vēsturē? Vai kaut ko atstāja? Būtu vismaz kaut ko atstājuši! Es uzskatīju, ka Gagarinu varēja atstāt – ja arī bija Partijas biedrs, tad ne CK biedrs, kosmosā lidoja, vienkāršs, labi izskatās. Bet nē, vajag uzņemt kaut kādu filmu un šai filmā kaut kādā veidā viņu appulgot un izkariķēt. Apskatieties albūmus , Lielā Tēvijas kara dokumentālos albūmus! Un kam gan ir jābūt, lai nosauktu sevi upurējušos puišeļus par neliešiem? Nu, protams, pēc tā visa pilnībā tiek zaudēta „jēgas” komponente un visu motivācijas lauku aizpilda „vēdera tiesas” motivācija.

Es vēl 80-o gadu beigās iegriezos dažādos armijas kontingentos. Tur tika apspriesti dažādi jautājumi: dzīvokļi, bērnudārzi utt. Tas viss protams ir svarīgi un ir vajadzīgs, bet karavīrs taču eksistē, lai mirtu. Tas, kurš uzvelk karavīra formu,  uzvelk bruņinieka mantiju! Un pēc tam tas viss noskaidrojās  – gan virsnieku sanāksmēs, gan viskur citur, kur bija jārisina valstiski jautājumi, bet tika risināti pavisam citi jautājumi.

Ekonomocentrisms ir „ņam-ņam” sabiedrība. „Ņam-ņam” cilvēks ir vēstures beigas. No šāda cilvēka kā no plastilīna var veidot visu, kas ienāk prātā. Tādā ziņā, tas ir materiāls jebkurai, pat pašai nežēlīgākai kundzībai. „Ņam-ņam” cilvēkā nav nekas no brīvības idejas. Nekā viņā nav, viņam vajag tikai rijamo.

Pietiek kaut vai apskatīties uz mūsu demokrātu – brīvības mīļotāju  ekonocentrismu, lai saprastu, ka nekāda brīvība viņus neinteresēja. Visu laiku notiek viena un tā pati saruna – priekš kam mums vispār brīvība? Priekškam? „Lai būtu uzplaukums, priekš „prospereķi””. Jomajo, nu apskatieties taču, lūk ķīnieši iet uz „prospereķi” bez brīvības, lūk vēl tie un tie. Tad ko Tev vajag – „prospereķi” vai brīvību? „Kāpēc  – vai nu, vai nu? Brīvība ir līdzeklis!” Nu kāds gan tas ir līdzeklis.

Ne pārāk tīkams man ir Jevtušenko, bet šī viņa frāze gan man patīk: „Kādēļ Kristu krustā sita?” – „Lai lieki svētki drīzāk būtu!”  Priekš kam nepieciešama brīvība? – Lai pierītos līdz nemaņai. Bet, ja var bez brīvības pierīties? Tad brīvību ar vairs nevajag!

Tātad šī ekonomiskās komponentes pārmērīga uzpūšana ir nepieciešama, lai radītu nebrīvu cilvēku (cilvēku, kam nav vajadzīga brīvība) un šādā ziņā vispār ne cilvēku, bet lopu. Šī ir cilvēces sadalīšanas realizācija pēc klasiskā iedalījuma – primātos (t.i. tie, kam nepieciešams tikai rijamais), psihiķos (cilvēki, kas dzīvo no jūtām) un pneimatiķos (cilvēki, kas dzīvo no gara). Un tas jau ir solis pretī tam uz ko tiecas esošā globālā elite – uz neatgriezenisku „daudzstāvu” cilvēces (dzelžaina un nepārvarama kastu sistēma) izveidošanu. Viņas pašreiz nav, bet teorētiski tāda ir iespējama. Un ekonomocentrisms ir radīts, lai rastos šī „daudzstāvu” cilvēce. Un ekonomika ir domāta vergiem.

Sergejs Kurginjans
http://www.kurginyan.ru/publ.shtml?cmd=add&cat=2

Informācijas aģentūra
/31.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Kognitīvās tehnoloģijas. Video cikla “Komunikācijas hegemonija” 2.daļa.

Kognitīvās tehnoloģijas. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 30.08.2012

Avots: http://komunikacijashegemonija.wordpress.com/

Informācijas aģentūra
/31.08.2012/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Video cikls “Komunikācijas hegemonija”. Ievads.

Ievads. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 30.08.2012

Avots: http://komunikacijashegemonija.wordpress.com/

Informācijas aģentūra
/31.08.2012/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Lietuvas vēsturiskie mīti

Alģirdas Paleckis

24.08.2012 Viļņā notika  konference „Manipulācija ar vēsturi, kā propagandas instruments”.  Tajā ar ziņojumu uzstājās asociācijas „Lietuva bez nacisma” priekšsēdētāja vietnieks Aļģirdas Paleckis

[Alģirdas Paleckis, dzimis 1971.gadā Bernē, ir pirmā Lietuvas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētāja  Justasa  Palecka mazdēls. Pabeidzis Viļņas universitāti un diplomātu skolu Parīzē, strādājis Lietuvas Ārlietu ministrijā, bijis Saeimas deputāts. 2011. gadā viņam tika izvirzīta apsūdzība par sekojošiem izteikumiem: „Un kas notika 13.janvārī pie TV torņa? [domāti 1991.gada notikumi, kad pie Lietuvas TV torņa gāja bojā vairāki cilvēki un atbildība par notikušo tik uzlikta PSRS bruņotajiem spēkiem]  Kā tagad izrādās savējie šāva uz savējiem.” Pirmās instances tiesa Palecki attaisnoja, bet otrās instances tiesa atzina par vainīgu un piesprieda naudas sodu. Šis tiesas process izraisīja Lietuvā lielu ažiotāžu , liekot daudziem pārvērtēt Lietuvas jaunāko laiku vēsturi.]

Savā ziņojumā Aļģirdas Paleckis uzsvēra, ka esošo Lietuvas varasiestāžu leģitimitātes pamats ir visai primitīva vēsturiska „shēma”.  Jebkas, kas kaut kādā veidā met ēnu vai apšauba šo „shēmu”, tiek administratīviem līdzekļiem ierobežots, kas liecina par Lietuvas valdošo aprindu vājumu.

Paleckis šo „shēmu” iedalīja piecās nosacītās daļās. Pirmā un galvenā daļa ir 1939.gada PSRS- Vācijas pakts (t.s.Molotova-Rībentropa pakts), kas saskaņā ar oficiālo Lietuvas historiogrāfiju tiek uzskatīts par visu Lietuvas nelaimju cēloni. Te jāatzīmē, ka tieši pateicoties šim paktam Lietuva  sākotnēji netika okupēta no nacistu puses, bet tai pašā gadā PSRS Lietuvai atgrieza Viļņu [1920.gadā Polija iekaroja un pievienoja sev Viļņu]  un pēc 2.pasaules kara arī Klaipēdu.

Kā otro daļu Paleckis min „padomju okupāciju”, norādot, ka starptautiskā Hāgas konference jau sen ir noteikusi, ka okupācija var būt tikai pēc militāra konflikta starp divām valstīm, bet starp PSRS un Baltijas valstīm militāru konfliktu nebija.

Kā trešā daļa tika minēts t.s. „partizānu karš”, kurš bija tik „varonīgs”, ka tā rezultātā „varonīgie” partizāni iznīcināja apmēram 25000 Lietuvas civiliedzīvotāju, tai skaitā pat veselas ģimenes ar bērniem.

Ceturtā Lietuvas oficiālās historiogrāfijas daļa stāsta par drūmajiem padomju laikiem, kas bija tik „drūmi”, ka šai laikā tika pilnībā atjaunota karā izpostītā tautsaimniecība, tika piedzīvots  lauksaimniecības un lietuviešu kultūras uzplaukums un Lietuvas iedzīvotāju skaits palielinājās trīskārtīgi. Pie tam Lietuvas tautsaimniecība un  lauksaimniecība ne tikai tika atjaunota pirmskara līmenī, bet gan radīta no jauna daudz lielākā un kvalitatīvākā apjomā [pirmskara Lietuva bija nabadzīga valsts, kuras iedzīvotāji, bija spiesti doties peļņā uz ārzemēm, tai skaitā arī uz Latviju] .

Un noslēgumā kā piekto daļu Paleckis minēja 1988.-1991.gada mierīgo Lietuvas atdzimšanu, kas bija tik „mierīga”, ka 13.janvārī atdzimstošās Lietuvas veidojošies bruņotie formējumi no māju jumtiem pie Lietuvas TV torņa šāva cilvēku pūlī.

Jāatzīmē, ka arvien vairāk Lietuvas plašsaziņas līdzekļos izskan viedokļi, kas patiesi novērtē reālo Lietuvas stāvokli un to vidū ir bijušie disidenti, kas savulaik cīnījās pret padomju varu.

Piemēram, viens no nozīmīgākajiem Lietuvas vēsturniekiem, Viļņas pedagoģiskās universitātes profesors Ludas Truska izteicās, ka vislabāk situāciju Lietuvā raksturo tās iedzīvotāju daudzskaitlīgā izceļošana, ko viņš nosauca par „masu evakuāciju”.  Intervijā avīzei „Nedēļas ekspresis” Truska teica, ka „nekad vēl tik strauji un tik lielos apmēros nav notikusi mazās Lietuvas tautas samazināšanās. Tikai 2010.gadā vien Lietuvu pameta 84 tūkstoši cilvēku – gandrīz tikpat daudz cik emigrēja laika posmā starp diviem pasaules kariem.

Pēdējā Padomju laiku tautas skaitīšanā 1989.gadā tika konstatēts, ka Lietuvā dzīvo 3,7 miljoni iedzīvotāju 80% no kuriem ir lietuvieši. Savukārt pēc šodienas [2011.g.] Statistikas departamenta datiem Lietuvā dzīvo 3,4 miljoni iedzīvotāju, bet domāju, ka šie dati ir neprecīzi , jo vairums aizbraukušo oficiāli nepaziņo par savu aizbraukšanu.” Te jāpiebilst, ka ir viedoklis, ka Lietuvā pašreiz dzīvo apmēram 3 miljoni cilvēku.

 [Ļoti līdzīgi ir Latvijā. Pēc 2011.gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvojot 2,067 miljoni iedzīvotāju un ir pamatotas aizdomas, ka šis cipars ir stipri optimistisks un reālais skaitlis ir apmēram 1,5 miljoni iedzīvotāju (šāds skaitlis vienu brīdi figurēja kā tautas skaitīšanas provizoriskais rezultāts, bet vēlāk tika atzīts par kļūdainu). Pēc pēdējās Latvijas PSR tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja apmēram 2,7 miljoni iedzīvotāju, bet pēc 2000.gada tautas skaitīšanas datiem – 2,377 miljoni iedzīvotāju.]

Avoti:
http://www.stoletie.ru/tekuschiiy_moment/litva_otrezvlenije_nachalos_518.htm
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9F%D0%B0%D0%BB%D0%B5%D1%86%D0%BA%D0%B8%D1%81,_%D0%90%D0%BB%D1%8C%D0%B3%D0%B8%D1%80%D0%B4%D0%B0%D1%81_%D0%AE%D1%81%D1%82%D0%B0%D1%81%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87
http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/2011gada-tautas-skaitisana-galvenie-raditaji-33608.html

Informācijas aģentūra
/31.08.2012/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Eiropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Nikolajs Starikovs: Anglosakši organizē 3.pasaules karu

Šobrīd anglosakši aktīvi organizē trešo pasaules karu gandrīz precīzi pēc tādas pašas shēmas kā viņi to ir darījuši jau iepriekš, pirmdien (27.08.2012) Rīgā paziņoja Krievijas rakstnieks, politologs, vēsturnieks un politiķis Nikolajs Starikovs. Karš ir nepieciešams, lai anglosakši varētu atrisinātu savas ekonomiskās problēmas, saglabājot vispasaules kundzību.

“Pašreiz ir analogs laiks 1931.gadam. Lai uzsāktu 3.pasaules karu ir jāveic virkne secīgu darbību: jāpalīdz nonākt pie varas Hitleram, jāatļauj viņam ieviest iepriekš nebijušās kara klausības, jāiedod viņam kredītus armijas apbruņošanai, pēc tam ir jāsāk no viņa stipri, stipri baidīties, lai gan armijas nemaz viņam vēl nav, jāatdod viņam Austrija, jāatdod Čehoslovākija, jāatdod Polija, jāatdod viņam viss, lai pietuvinātu viņu Krievijas robežām un piespiestu karot ar krieviem. Kaut ko ļoti līdzīgu islāma fundamentālisma “Hitlera” izskatā anglosakši pašreiz veido Tuvajos Austrumos.

Tiek radīts nestabilitātes un haosa avots par pamatu ņemot islāma fundamentālismu (radikālo islāmismu) un tas tiek izplatīts tālāk caur Afganistānu, un te kā par brīnumu ASV pamet Afganistānu. Blakām ir Pakistāna, kurā ir tik daudz islāma fundamentālistu, ka tos var droši eksportēt. Afganistāna un Pakistāna kļūst par islāma fundamentālisma bāzēm. Tālāk, kur viņi “dodas”?! Paskatieties kartē. Vidusāzija. Tur pēkšņi sāka pieņemties spēkos teroristiskas kustības, tur parādījās islāmistiski grupējumi un Vidusāzija robežojas gan ar Krieviju, gan ar Ķīnu. Tātad būs iespējas organizēt islāmistiskas revolūcijas (tā vismaz viņi grib) Tadžikistānā, Uzbekistānā, Kazahstānā. Tālāk dot triecienu Ķīnai, viņiem ir Uiguru autonomais apgabals, kurā dzīvo musulmaņi, bet Krievijā ir liels musulmaņu skaits, tāpēc viņi visdažādākajos veidos mēģinās pastiprināt  islāmistu grupējumus Kaukāzā un citur. Viņiem ir nepieciešams organizēt iekšējas problēmas gan Ķīnā, gan Krievijā. Tas ir tas pats, kas tika organizēts Krievijā 1905. un 1917.gadā, metedoloģija ir tāda pati, pilnīgi nekas jauns, tikai karogs cits. Ja 20.gs. sākumā to darīja zem sociāldemokrātijas un darbaļaužu tiesību aizsardzības karogiem, 20.gs. vidū ar fašisma palīdzību, tad tagad tiek izmantots radikālais islāmisms.

Videoieraksts:

Informācijas aģentūra
/28.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Nikolaja Starikova uzstāšanās Rīgā

27.08.2012 Rīgā, prezentējot savu jaunāko grāmatu „Staļins – atcerēsimies kopā” (Сталин – вспоминаем вместе),  uzstājās Krievijas rakstnieks, vēsturnieks, politologs, ekonomists un politiķis Nikolajs Starikovs.

Uzstāšanās laikā un atbildot uz klausītāju jautājumiem Nikolajs Starikovs skāra tādas tēmas kā revolūciju organizēšanas tehnoloģijas, pasaules ekonomiskās krīzes cēloņi, Krievijas un Tuvo Austrumu revolūcijas organizatori, PSRS sabrukums, Krievijas perspektīvas, Putina personība, Krievijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā (WTO), notikumi saistībā ar grupu Pussy Riot, anglosakšu pasaules kundzība, Lielbritānijas karalienes pilnvaras, 3.pasaules kara organizēšana u.c.

Tikšanos organizēja starptautiskais mēdiju klubs Format3(http://www.format-a3.ru/). Uz tikšanos bija atnākuši apmēram 200 cilvēku.

Pilns tikšanās videoieraksts:

Informācijas aģentūra
/28.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs