Lekciju cikls “Mūsdienu kapitālisma antropoloģija. Kulturoloģiskās kompetences kurss.”

Lekciju cikls “Mūsdienu kapitālisma antropoloģija” sastāv no 9 video lekcijām. Lekcijās tiek stāstīts par mūsdienu kapitālisma izpausmēm. Latvijas apstākļos šīs lekcijas ir unikālas ar to, ka tajās tiek skartas arī tēmas, kuras oficiālās instances nevēlas cilāt vai pat vēlas noklusēt. Lektors: as.prof. Arturs Priedītis.

1. Demogrāfiskā pāreja, 15.03.2012

2. Vašingtonas konsenss, 22.03.2012

3. Krīzes neekonomiskie faktori, 29.03.2012

4. Komunikācijas transformācijas un jaunā ekonomika, 05.04.2012

5. Masu fenomenu segmentācija, 12.04.2012

6. Izglītības civilizācija, 19.04.2012

7. Vadāmā haosa tehnoloģijas, 26.04.2012

8. Nelīnijisko procesu ētika: manipulācijas ar vēsturisko atmiņu, 03.05.2012

9. Kultūras determinisms un kulturoloģiskā paradigma, 10.05.2012

Lekciju cikla mājaslapa: http://musdienukapitalisms.wordpress.com/

Informācijas aģentūra
/14.09.2012/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Latvija neuzplauks kamēr netiks reabilitēts Padomju periods

Sergejs Kurginjans

Latvija neuzplauks, kamēr netiks reabilitēts Padomju periods, speciālā uzrunā teica krievu politologs Sergejs Kurginjans.

08.09.2012 Rīgā tika atklāta Krievijas sabiedriskās kustības „Laikmeta būtība”  fotoizstāde „20 gadi bez PSRS”, kurā fotogrāfijās ir attēloti Padomju laiku rūpnieciskie un sociālie objekti (izstādes mājaslapa: http://twentyyearsafter.su ).  Izstādi atklāja kustības līdera, Krievijas politologa, analītiķa, rakstnieka, režisora un politiķa Sergeja Kurginjana speciāli sagatavota videouzruna.  Videouzrunā Sergejs Kurginjans vēršas pie Latvijas iedzīvotājiem un tai skaitā pie saprātīgiem latviešu nacionālistiem, aicinot pārvērtēt Padomju periodu, jo bez tā laika adekvāta novērtējuma nekāda latviešu tautas pozitīva attīstība nav iespējama. Sergeja Kurginjana uzrunas tulkojums:

„Es vispār nesaprotu kā var ignorēt Padomju periodu, kurš bija tik ilgs. Pieņemsim, ka Latvijā to nosauks par okupācijas periodu. Un kas tālāk? Vai nu latviešu tauta eksistē un tad Padomju periods ir jāatzīst par dižu laiku latviešu tautas dzīvē, kurā tā formēja savu pašapziņu, savu kultūru un visu pārējo. Latviešu tauta šajā laikā pieņēmās spēkā, ieguva jaunas iespējas, latviešu tautai izveidojās citi priekšstati un attieksme pret apkārtni, un galu galā dižie latvieši piedalījās Padomju Krievijas izveidošanā un cīnījās par kopīgu lietu, kurā bija ļoti daudz kas cēls un dižs, kas pieder 21.gadsimtam.

Bet pats galvenais, un es te griežos arī pie saprātīgiem latviešu nacionālistiem un pie visiem konstruktīviem Latvijas politiskajiem spēkiem, ja tiek pateikts, ka latviešu tauta ir dzīvojusi grēkā un ļaunumā vairākas desmitgades, tad nekāda diža Latvija nebūs nekad. Latvija ir slima, pūstoša vieta, kurā kut kā knapi tiks vilkta dzīvība. Jūs varat pilnīgi nemīlēt Maskavu, jūs varat vienalga kā vērtēt Padomju periodu, bet jums vajadzētu pārdomāt to, kas reāli notiek gan vadoties no cēlākiem mērķiem, gan arī no savu pragmatisko interešu viedokļa.

Paskatīsimies tagad uz toreizējo un pašreizējo Latviju. Un ne jau no veikalu plauktu pārpilnības viedokļa, jo kā mēs visi labi saprotam, tas neko nenosaka un šai ziņā es pilnībā saprotu baltiešus, kuri vienu brīdi deklarēja: „Kaut pusbadā, bet brīvi”. Tad ko nozīmē brīvība?!

Es īpaši uzmanīgi sekoju procesiem, kuri norit Armēnijā. Armēnijai Padomju Savienībā bija divas zinātņu akadēmijas, diži zinātnieki, dižā armēņu kultūra, iedvesmojoša armēņu tautas iniciatīva, kas pētīja savu pagātni un veidoja savu nākotni. Kas Armēnija ir tagad? Vai Armēnija ir izrāvusies pretī jauniem horizontiem? Nē. Armēnija ir maza, provinciāla valsts, kura, līdzīgi kā pirmspadomju periodā, ir iespiesta starp lielām valstīm – Turciju, Irānu un Krieviju. Ko ir ieguvusi Armēnija? Vai tiešām nevar par šīm lietām parunāt godīgi?!

Ir mazas valstis. Pasaulē notiek ģeopolitiskā lielvaru veidošanās, ko varētu nosaukt par ģeopolitiskā kapitāla koncentrāciju. Tas taču notiek. Latvija tātad kļūst par Eiropas daļu, kas mūsu acu priekšā jūk un brūk. Un kas šai Eiropas perifērijas daļā ir sagatavots Latvijai?  Un vajag atbildēt sev uz jautājumu, kas ir labāk, būt par apkopējiem, trauku mazgātājiem un auklītēm dižciltīgajā Eiropā, kura starp citu jūk laukā un kurā drīz būs tādi konflikti, ka maz neliksies (un ir jau skaidrs, ka tas viss Eiropā būs un ka no Eiropas muks prom viena valsts pēc otras)? Tad par ko labāk kļūt bērniem un mazbērniem – par trauku mazgātājiem, auklītēm un dažādu vietu apkopējiem vai arī par izciliem fiziķiem, teātru režisoriem, mūziķiem, komponistiem.

Ja Latvija tāpat ieiet kaut kādā vienotā lielā veselumā, tad vieta šajā lielajā veselumā taču ir ļoti svarīga? Tad atcerēsimies kādu vietu lielajā veselumā ieņēma Padomju Baltija un kādu vietu lielajā veselumā (tajā, kurš jūk laukā) Latvija ieņem pašreiz. Un visiem jau ir skaidrs, ka šo vietu nosaka ne tikai Latvijas kā papildus balasta loma attiecībā pret Eiropu, bet arī Latvijas specifisks stāvoklis attiecībās ar Krieviju (es negribētu sīkāk runāt par šo sāpīgo jautājumu). Ja agrāk, PSRS sastāvā, šī vieta kopējā Padomju mājās ne tuvu nelīdzinājās pagrabam, tad tagad lomas ir stipri mainījušās un tās nav mainījušās attiecībā pret Eiropu, šis lomas ir mainījušās vispār. Tas nozīmē, ka sociālā situācija Latvijā tikai pasliktināsies, izmisums tikai pieaugs, atmiņa par pagātni neies prom un šo atmiņu varēs noslāpēt tikai ar nacismu. Labi, noslāpēs, bet ko tālāk? Nu pacēlāt debesīs nacistus. Bet kā atbalstīties uz nacistiem dižās un neatkarīgās Latvijas būvniecības lietā par kuru tik plaši runāja 1980-o gadu beigās? Nevar šai jautājumā uz viņiem atbalstīties. Jā, var pārvērsties par lielās Vācijas mājas pagrabstāvu vai Teitoņa ordeņa bruņinieku valsts pagrabstāvu. Bet nekādu patstāvīgu, laimīgu un attīstību nodrošinošu stāvokli tādā veidā iegūt nevar. Tātad, ir jādomā par nākotni.

Un nevajag visus, kas par to runā, uzskatīt par tādiem, kuri vēlas ar dzelzs zābaku sadragāt vārgos latviešu brīvības asnus. Pasarg Dievs, nē. Es pat teikšu vairāk, ka pēc visa notikušā jautājums par kādu kopēju kopā būšanu ir visai problemātisks. Bet pasaule mainās. Varbūt tomēr vajadzētu ieskatīties tajos elli veidojošajos procesos, kas ir pārņēmis visu teritoriju un kas ir noslaucījis no zemes virsas gan rūpnīcas, gan dziedinātavas un arī ko daudzkārt vērtīgāku – augstas morāles kultūru, ne izklaides veida teātri un kino, tautas iespēju augt un uzplaukt, protams, saskaņā ar citām tautām.

Neviens nerunā par burtisku pagātnes atkārtošanos, tas nav iespējams. Pat, ja kāds to ļoti gribētu, tāpat tas nav iespējams. Es pagājušos laikus uzskatu par dižu pagātni, kura satur vēl dižākas nākotnes asnus. Ja kas ir nomiris, tad nekāda mehāniska tā atjaunošana nav iespējama. Pagātnei ir jāpaklanās, tajā ir jāatrod viss diženais, jāizlabo pagātnē pieļautās kļūdas un tad, varbūt, atjaunosies labākais no tā, kas bija, un radīsies kaut kas pavisam jauns, kas nodrošinās patiesu cilvēku izaugsmi.

Bet tagad apskatieties apkārt. Cilvēks nepārtiek tikai no maizes vien. Ne veikalu plauktos esošo desu un sieru šķirņu daudzums nosaka cilvēka dzīves kvalitāti. Apskatieties cik daudz kas ir iznīcināts. Novērtējiet savas tautas nākotni un, ja jūs mīlat savu tautu, tad pārvērtējiet savas tautas pagātni nevis izejot no naidpilniem skatu punktiem, jo tas naids tai pašai tautai arī tiks adresēts, bet gan no cita skatu punkta – daudz dziļāka [ne virspusēja] , godprātīga, godīga un tāda, kurš ir atvērts nākotnei. „

Avots:

http://maksim-kot.livejournal.com/126595.html

Informācijas aģentūra
/14.09.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 17 komentāri

Izglītība mūsmājās. Otrā sērija

Arturs Priedītis

Baltijas Starptautiskās akadēmijas as.prof. Artura Priedīša intervija izdevumam „Kultūra un Vārds”

Šogad mācību gads sākās ar vētrainiem notikumiem augstākajā izglītībā…
Ministra Roberta Ķīļa pieeja, kas izraisīja aktīvu reakciju (neuzticības izteikšanu ministram) augstskolas rektoru aprindās, kopumā ir vērtējama pozitīvi. Es pat teiktu – priekš mums negaidīti iepriecinoši. Ministrs nesaudzīgi vēršas pret monolīto akadēmisko kliķi, kura pazemo valsts nāciju. Par to, kas ir noticis ar mūsu augstāko izglītību pēcpadomju veiksmīgi nelietīgi tēlotās „akadēmiskās brīvības” gados, apmierināti var būt tikai pelēkās un superpelēkās ekselences rektori un citi, kuri atrodas „pie siles” (kā saka Dainis Īvāns), gadā pelnot fantastiskas summas – simts un vairāk tūkstošus latu. Internetā bija lasāms par mūsu augstskolu priekšnieku algām sekojošais: „Rektoru kopējie ienākumi 2011. gadā • Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš – Ls 99 400 • Rīgas Tehniskā universitātes rektors Leonīds Ribickis – Ls 70 700 • Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektors Juris Skujāns – Ls 35 900 • Daugavpils universitātes rektors Arvīds Barševskis – Ls 37 000 • Rīgas Stradiņa universitātes rektors Jānis Gardovskis – Ls 105 000 • Liepājas universitātes rektors Jānis Rimšāns (amatā ievēlēts no 2010. gada decembra) – Ls 27 900 • Latvijas Kultūras akadēmijas rektors Jānis Siliņš – Ls 36 900 • Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs – Ls 42 500 • J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas rektors Artis Sīmanis – Ls 32 000”. Tāpēc ministrs vērtēja rektoru un augstskolu siles alkātīgo rijēju dumpi skaidri un atklāti: „[..] ir jāizbeidz prakse, ka augstākās izglītības sektors pats sevi vērtē, sit sev uz pleca un piešķir sev naudu. [..] Tas, ka vēlos nodot studiju virzienu akreditāciju ārējai un neatkarīgai institūcijai, kuras sastāvu veidos starptautiski eksperti, darba devēju un nozares politikas pārstāvji, protams, nav pa prātam vairumam Latvijas rektoru, kas vada vājas un nekonkurētspējīgas augstskolas. Domāju, Latvijas sabiedrībai būtu daudz lielāks pamats izteikt neuzticību Rektoru padomei, kuras atsevišķi biedri, vadot vājas augstskolas, algā saņem turpat 100 000 latu gadā. Vienlaikus neviena no viņu vadītajām augstskolām nav spējusi iekļūt pasaules augstskolu Top 1000. Domāju, ir pilnīgi skaidri Rektoru padomes lēmuma iemesli. Uzskatu to par apliecinājumu, ka darbojos pareizā virzienā”.

Rektori savās publiskajās denunciācijās atsaucās uz ministra interviju laikrakstam „Čas”. Vai lasījāt interviju?
Jā, lasīju. Tā ir interesanta intervija. Precīzāk sakot, šī publikācija interesanti raksturo ne tikai ministra viedokli, bet arī rektoru kompetences līmeni izglītības filosofijā un politikā. Intervija demonstrē ministra uzskatus par izglītības un zināšanu lomu mūsdienu sabiedrībā. Šajos uzskatos ir daudz, teikšu pēc iespējas maigāk, slidenu izteikumu. Un, lūk, ja mūsu izcilības rektori būtu daudzmaz ar lielāku izpratni, tad viņi savu kritiku varēja pavērst pret ministra izteikumiem. Tajos atspoguļojās Ķīļa kunga uzskati, un tie ir uzskati, kādi augstām amatpersonām nedrīkstētu būt un arī nemēdz būt intelektuāli un profesionāli normālos apstākļos. Rektori, ja būtu gudrāki, ar šo uzskatu kritiku varēja visai pasaulei norādīt, ka tāds cilvēks nedrīkst būt izglītības un zinātnes ministrs. Taču rektori demonstrē savas mazvērtības un sīkumaini patmīlīgās domāšanas grandiozo potenciālu, apvainojoties par viņu darba kvalitātes objektīvo vērtējumu: studiju programmu atpalicību, nepieciešamību slēgt vai apvienot divas trešdaļas no mūsu augstskolām, augstskolu organizēto lobēšanu, vietējo pasniedzēju protekcionismu valodas politikas aizsegā, līdzšinējo retrogrādo augstākās izglītības politiku vispār.

Vai mēs drīkstam spriest par ministra uzskatiem, balstoties tikai uz interviju laikrakstā?
Piekrītu – jautājums ir pamatots. Ministra teikto žurnāliste varēja atreferēt savādāk. Arī pats ministrs varēja atbildēt steigā un bez dziļākas apdomāšanās. Varbūt pat ir labi, ka satrauktie rektori nespēja „piekasīties” ministra uzskatiem, jo tad sāktos jauns „karš” – teksta interpretācijas sholastiskais „karš”. Tas mums pašlaik nav vajadzīgs, jo ministrs ir uzsācis „eiropeiskajā” Latvijā vēl neredzētu uzbrukumu vietējiem retrogrādiem, alkātīgiem naudas kampējiem, pseidozinātniekiem, pseidopatriotiem u.tml. Turklāt ir pamatotas bažas, ka uzbrukums var noslēgties „kā vienmēr”. Šajā sakarā rakstīju blogā: „Latvijā ministra Ķīļa atzinumi ir liels sasniegums, bet tas nebūs latviešu sasniegums izglītības politikā un dzīvē vispār. Latvija ir pelēko un pelēcības hegemonijas un uzvaras telpa. Katrai tautai ir savs liktenis. Latviešu liktenis ir pelēcība un pelēko prioritāte, un varenība”.

Tomēr, lūdzu, raksturojiet ministra „slidenos” izteikumus!
Daru to bez entuziasma, jo nākas izmantot žurnālistes gatavotu tekstu. Vienīgais mierinājums – ministra kungam ir visas iespējas publiski apliecināt savus īstos un pareizos uzskatus.  Lai mazāk grēkotu, ministra teikto no laikraksta vēlos citēt krievu valodā. Sāksim ar virsrakstu. Ņemot vērā intervijas tēmu, publikācijai ir divdomīgs (atkal maigi izsakoties) virsraksts „Roberts Ķīlis: no fundamentālā uz fragmentāro”. Ministra ieskatā tāda it kā būtu šodienas izglītības galvenā misija. Bet virsraksts lai paliek uz žurnālistu sirdsapziņas, kaut gan jau intervijas sākumā tiek apliecināta jocīga izpratne par zināšanu lomu. Žurnāliste runā par izmaiņām attieksmē pret zināšanu vērtību. Ja agrāk zināšanas sniedza enciklopēdiski plašu priekšstatu par pasauli, tad tagad tiek sniegtas diezgan fragmentāras zināšanas. Ministrs tam piekrīt un to atbalsta, jo tas esot neizbēgams process. Fragmentācijas neizbēgamības argumentācijā viņš atsaucās uz  vairākām parādībām: „Помните, нас в школе учили, что Плутон – это планета. Но сейчас Плутон планетой больше не считается. Когда мы учились в школе, мы и понятия не имели об антивеществе, а сегодня мы знаем, что есть антивещество, и это принципиально меняет всю картину физического мира… Даже казавшиеся незыблемыми экономические законы претерпели очень серьезные изменения.Так что представление о том, что новые кирпичики знаний все время кладутся на один и тот же фундамент, больше не соответствует действительности. Исходя из этого, наверное, можно сказать, что инвестиции в очень широкое академическое образование являются не совсем правильными с точки зрения вложения средств. Фрагментарное образование более рационально, поскольку оно дает навыки, которые сразу же можно использовать, хоть и не дает устойчивых фундаментальных представлений”. Ne visai man gribas ticēt ministra nesapratnei, ka Plutona un antivielu piemērā faktiski ir runa par jaunu zināšanu rašanos, bet nevis zināšanu fragmentāciju. Savukārt citāta pēdējos divus teikumus inteliģenti cilvēki vispār atsacīsies komentēt, jo teiktajā par investēšanu akadēmiskajā izglītībā un fragmentāro zināšanu racionālismu viss ir tūlīt skaidrs.  Patiesībā tikai ar to vien pietiktu rektoru paskvilām. Rektoriem tūlīt piebiedrotos, teiksim,  Toras cienītāji. Tora tika sarakstīta pirms vairāk kā 3 000 gadiem. Tajā laikā nebija, piemēram, tādi jēdzieni kā „atmosfēra”, „kosmoss”, „ūdeņradis”, „plazma”. Saskaņā ar ministra viedokli Toru kā zināšanu „fundamentu” var mest krūmos. Rektoriem piebiedrotos Klintons ar savu meitu Čelsiju un daudzi citi, kuri priekšroku ir devuši fundamentālajai akadēmiskajai izglītībai PPE un citās attiecīgajās studiju programmās. Pie tam viņi izvēlējās akadēmisko izglītību, lai patiešām  tūlīt varētu pilnvērtīgi dzīvot un strādāt, ko nekādā ziņā negarantē ministra rekomendētā racionālā „fragmentārā izglītība”. To zina gan mūsu darba devēji, gan darba ņēmēji ar mūsu augstskolu „koročkām”. Inteliģenti cilvēki atsacīsies komentēt arī tādu ministra izteikumu: „То, что люди забывают о целых пластах знания, помогает им выживать в современном мире. Сегодня в мире все меняется настолько стремительно, что у вас нет уверенности в том, что вы должны обязательно знать какие-то определенные вещи. Вы можете спокойно прожить всю свою жизнь, не зная, кто такой Данте, чем он занимался и в каком столетии он жил. Конечно, если вы знаете о Данте, это показывает ваш уровень образованности, но выжить вы можете без этого…”.

Ministrs varbūt ne visai precīzi izsacījās par radikālajām pārmaiņām mūsdienu pasaulē. Šīs pārmaiņas taču reāli eksistē. Ko Jūs par to variet teikt?
Pārmaiņas ir visdažādākās. Turklāt nākas konstatēt apzinātu politiku un konkrētu darbību, lai cilvēkiem būtu tikai fragmentāras zināšanas un viņi nebūtu spējīgi izprast sociālās tendences un iedziļināties parādību būtībā. Šai ciniskajai globāla mēroga politikai jau ir milzīgi panākumi. Sociuma satraucoši liela daļa ir pārstājusi domāt un pārstājusi par kaut ko nopietni interesēties vispār. Šīs daļas esamības prioritāte ir maniakāla patērēšana un dzīves baudīšana.  Šodien tādu politiku sauc par vadāmā haosa tehnoloģijām, kas ir jauns masu iznīcināšanas ierocis. Tā pielietojums izglītībā tagad ir vispārzināma lieta. Vadāmā haosa tehnologu izplatītie virusi jau ir pamatīgi inficējuši arī mūsu jaunatni, kuras attieksme pret izglītību un tajā skaitā augstāko izglītību radikāli atšķiras no to jauniešu vērtību orientācijas, kāda bija sastopama pirms gadiem divdesmit un par ko minētajā intervijā atgādināja žurnāliste. Atkārtoju, pārmaiņas ir visdažādākās.

Lūdzu, raksturojiet, tā teikt, objektīvi nosacītas pārmaiņas?
Nākas sastapties ar retoriku, kas veltīta tehnisko un humanitāro zināšanu, un profesiju pretstatam. Vieni saka, ka jāgatavo profesionāli tehniski labi sagatavoti speciālisti. Otrie saka, ka jāgatavo morāli atbildīga un vispusīgi izglītota personība. Par to runā humanitārās izglītības fani. Viņi apgalvo, ka tikai humanitārās zināšanas vislabāk spēj veidot personību. Profesionālā jeb funkcionālā izglītība bez fundamentālās, t.i., humanitārās izglītības ir himēra vai labākajā gadījumā skaista pils, kas faktiski uzbūvēta uz smilktīm un kuru katru brīdi var sabrukt, izraisot traģiskus pārdzīvojumus un lielu neizpratni. Pašlaik modīgā plurālisma demagoģijas apstākļos tiek „piarēta” nevērīga izturēšanās pret fundamentālo izglītību un tātad visiem kopīgiem zināšanu pamatiem. No plurālisma propagandas viedokļa mums perspektīvā ir jābūt katram sava izglītība. Tamlīdzīgas attieksmes pārstāvji acīmredzot nav spējīgi saprast, pie kā tas faktiski var novest. Un novest tas var pie tā, ka mums vairs nebūs kopīgas vērtības, kopīga cieņa pret savu vēsturi un kultūras mantojumu. Homēru, Kantu, Raini, Tolstoju būs lasījuši tikai sociuma viena daļa (arī intervijā minēto Danti). Piemēram, latviešu tikai viena daļa zinās, kad ir radusies latviešu tauta un ko tai ir devušas tādas personības kā Krišjāns Valdemārs, Kārlis Zāle, Gustavs Klucis u.c. Protams, ka tas ir viens no mūsu laikmeta paradoksiem: laikā, kad planētas iedzīvotāju skaits strauji palielinās un atsevišķām rasēm (īpaši „baltajai” rasei) vajadzētu maksimāli konsolidēties, Rietumu cilvēku apziņa ir nodarbināta ar plurālisma ideoloģiju un praktisko realizāciju. Savukārt acīmredzamais dzīves tehnicisms paver ceļu izglītības reformātoru retorikai, priekšplānā izvirzot eksaktās zināšanas. Tehnokrātija tagad var noliegt jebkuras pieredzes nepieciešamību, pakļaujot garu elementāriem bioloģiskajiem impulsiem un pārvēršot pasauli par fragmentāru plūsmu, kas veicina indivīdu atsvešināšanos, eksistences jēgas zudumu un galu galā sekmē totālu cinismu, neuzticību un cilvēka socializācijas kroplības. To veicina tehnokrātu aprindās iemīļotā informācijas un komunikācijas fetišizācija. Komunikācijas vispārpieejamība un pārspīlētā popularitāte faktiski komunikāciju padara neproduktīvu un seklu; dzīves patiesība vienmēr stāv tālu no virspusējas saziņas un bezatbildīgas pļāpāšanas. „Twittera” gudrinieki ir tālu no dzīves patiesības.

Pieaugot planētas iedzīvotāju skaitam, izmainās saimnieciskās darbības formāti. Vai tas atsaucās uz augstākās izglītības attīstību?
Izglītībā ja ne pats galvenais un konstruktīvākais elements ir skolēna un skolotāja, studenta un pasniedzēja komunikācija. Šajā komunikācijā izpaužās izglītības vitālākais spēks. Šo komunikāciju nespēj ietekmēt birokrātija, tehnokrātija, instrukcijas, teorijas, kā arī attiecīgā laikmeta saimnieciskās darbības formāti. Tikai skolotājs/pasniedzējs kā patiess paraugs pasaules atvērtībai un iekšējai pabeigtībai ir spējīgs piepildīt mācību procesu ar emocionālo un tikumisko saturu. Diemžēl šodien nākas ļoti bieži lasīt un ikdienā sastapties ar vienaldzību pret jauno talantu likteni. Tā ir mūsu ciniskā laikmeta tipiska iezīme. Cilvēkam ir jāsocializējās, izpildot noteiktu lomu, kas atbilst viņa statusam. Cilvēkam tātad ir jāmācās tas un tur, kas atbilst viņa statusam. Izglītības biznesa apstākļos izglītības biznesmeņi vismazāk domā par gudru un apdāvinātu jauniešu likteni. Turklāt nedrīkstam aizmirst, ka uz izglītību tāpat kā uz jebkuru kultūras segmentu atsaucās tādas svarīgas epistemoloģiskās nostādnes kā kultūras determinisms un demogrāfiskā imperatīva princips, nemaz jau nerunājot par tādu klasisku kulturoloģisko atziņu kā kultūras dinamiskums. Izglītības virzība ir atkarīga gan no kultūras kopējās tonalitātes, gan no iedzīvotāju demogrāfiskā stāvokļa. Kultūra ir dinamisks fenomens, un tādējādi arī izglītība nepārtraukti mainās. Labi ir zināms, ka cilvēces vēstures visjaunākajā periodā kultūra radikāli mainās. Mainās arī izglītība, ejot kopsolī ar visu kultūru. Uz izglītību pilnā mērā drīkst attiecināt Austrumu parunu: „Ļaudis vairāk ir līdzīgi savam laikam nekā saviem vecākiem”. Mūsdienās diemžēl daudz kas atgādina himēru.

Par ko Jūs runājat?
Himēriskums šodienas sabiedrības izglītībā izpaužas tādējādi, ka augstas skolas katru gadu absolvē simtiem tūkstošu jauniešu, bet darba ražīguma pieaugumu tas neietekmē un neatsaucās uz dzīves labklājības palielināšanos. Gluži pretēji – nemitīgi pieaug nabadzība; Rietumos izzūd XX gadsimtā pārticībā dzīvojusī slavenā vidusšķira, un no materiālās labklājības viedokļa intensīvi formējās tikai divi slāņi – bagātie un nabagie. Austrumeiropā intelektuāļi žēlojās, ka himēriski ir mācību/studiju apstākļi; proti, kopā mācās apdāvināti un gudri jaunieši ar deviantiem un pat krimināliem elementiem. Tātad kopā izglītību iegūst sabiedrības gaišākie prāti ar obskurantiem un dauniem. Par himēriskumu var liecināt Austrumeiropas atsevišķu valstu statistika. Tā, piemēram, no Eiropas valstīm Latvijā ir vismazākais finansējums zinātnei: 0.38% no nacionālā kopprodukta, Eiropā vidēji – 1.98 %. Taču tajā pašā laikā Latvijā ir vislielākais studentu skaits (Delfi.lv 2005.g.13.VII). Veselais saprāts tūlīt norāda, ka valstī kaut kas nav normāli, un par to runā arī ministrs Ķīlis. Himēriskums var atspoguļoties mācību literatūras un skolotāju kvalifikācijas paaugstināšanas jomā, kad mācību grāmatas raksta paši skolotāji atbilstoši savam intelektuālajam līmenim un erudīcijai, bet mācību literatūras izdošana ir pārvērsta par izmanīgu cilvēku biznesu. Par biznesu tiek pārvērsta arī skolotāju kvalifikācijas paaugstināšana, kad kvalifikācijai atvēlētā nauda tiek sadalīta starp „savējiem” un skolotāju profesionālās kvalitātes paaugstināšana nevienu neinteresē. Himēriskums izpaužās iespējā mācīties par valsts budžeta naudu vai par savu naudu. Turklāt valsts finansētajās augstskolās tagad studijas arī notiek par naudu, jo administrācija ātri izmantoja nepilnības likumdošanā, lai pelnītu un savā starpā sadalītu nopelnīto naudu. Alkātības kulta laikā arī asociāli jaunieši un jaunieši bez intelekta var tikt pie augstskolas diploma par naudu. Viduvējības augstskolās bija vienmēr, bet tās zināja savu vietu un vispār nedominēja studentu kontingentā, kā tas ne reti sastopams pašlaik. Mācību process šodien tiek pieskaņots viduvējībām, kuri mācās par naudu. Pie tam dzīve liecina, ka maksāt par mācībām visbiežāk spēj tie, kuri nespēj mācīties un apgūt zināšanas. Himēriskums atsaucās arī uz pasniedzējiem. Kā zināms, eiropeiskajās zemēs par augsti kvalificētu darbu ir pieņemts maksāt vairāk nekā par zemu kvalificētu darbu. Tiesa, Eiropas austrumu pusē šo tradīciju XX gs. sākumā pārtrauca boļševiki, kuri par intelektuālo darbu maksāja ievērojami mazāk nekā strādniekiem un kolhozniekiem par fizisko darbu. Boļševiku tradīciju tagad Austrumeiropas atsevišķās zemēs turpina jaunie biznesmeņi izglītībā, cenšoties izmantot lētāku darbaspēku (nolīgstot tikai asistentus, lektorus, „stundeniekus”) un nosakot pasniedzējiem fantastiski lielu slodzi (pat profesoriem vairāk kā 10 lekcijas nedēļā). Lai elementāri nopelnītu algu, respektīvi, izpildītu vienu slodzi, profesoriem mācību gada laikā nākas lasīt lekcijas desmit un pat vairāk studiju priekšmetos, kas, protams, liecina par izglītības politikas totālu degradāciju, jo tamlīdzīgu ekspluatāciju biznesmeņiem atļauj likumi. Amerikas dzīves periodā A.Einšteins žēlojās par milzīgo slodzi universitātē, kur viņām nedēļā bija divas lekcijas. A.Einšteins žēlojās, ka tik liela slodze viņam traucē produktīvi nodarboties ar zinātni. Pret pasniedzējiem tagad visbiežāk izturās kā pret izglītības pakalpojumu sniedzējiem. Grūti tāpēc ir tiem pasniedzējiem, kuri pret augstskolu izturās kā pret zinātnes un apgaismības centru –zinātniski izglītojošo centru, bet nevis izglītības biznesa firmu. Pasniedzējiem nākas „pārkvalificēties” darbam ar masu auditoriju, gatavojot primitīvas „poverpointa” prezentācijas. Pētījumi izzūd, – arī studenti netiek iesaistīti pētījumos – zināšanu kritiskā analīzē. Izglītības cenā nav iekļauti profesionālie pētījumi. Vecāki un studenti maksā tikai par pasniegšanu un infrastruktūru. Konkurences apstākļos aktuāls ir jautājums, kurš piedāvās lētāku izglītības pakalpojumu. Konkurencē uzvar tā „universitāte” vai „akadēmija”, kurā nav zinātnes un kuras pakalpojumi tāpēc ir lētāki. Tātad faktiski uzvar masu produkcijas pircēja primitīvā izpratne un seklās vērtības. Austrumeiropas atsevišķās zemēs jau ir paaudze ar „augšējo” izglītību, kura nepazīst vārdu „fakultāte” un „katedra”. Lai ekonomētu naudu un nemazinātu savu peļņu, jaunie biznesmeņi ir „optimizējuši” savas „universitātes”, „akadēmijas” struktūru, atsakoties no fakultāšu un katedru veidošanas, bez kā universitāte, akadēmija vispār nav iedomājama. Masu augstākajā izglītībā pasniedzēja unikalitāte zaudē nozīmi, jo dominē viedoklis, ka lekcijas var lasīt jebkurš, izmantojot svešu materiālu. Augstskolas vairs nepārvalda akadēmiskā pašpārvalde, bet paši „saimnieki” – izglītības biznesmeņi. Tā rezultātā akadēmiskā morāle degradējās. Pasniedzēji strādā arī cita profila biznesa struktūrās, lasa lekcijas vairākās augstskolās. Pasniedzēju „veco gvardi” nomaina pēcpadomju jaunie kadri, kuri gatavi strādāt par mazāku atalgojumu, kuri savā izcelsmē nāk no sabiedrības mazāk spēcīgās daļas – no mazāk „kreatīvās šķiras”. Visaktīvākie un visspējīgākie dodas uz ārzemēm. Tā visa rezultātā „universitāte”, „akadēmija” pārvēršas par supermārketu, neradot jaunas zināšanas, bet tikai zināšanu jaunu iepakojumu.

Vai to ir iespējams pārvarēt?
Eiropai ir liela pieredze stagnācijas pārvarēšanā un retrogrādu izolācijā. Lieta ir tā, ka tiek uzskatīts, ka eiropiešu vēsturē viens no stabilākajiem sociāli organizatoriskajiem institūtiem ir universitāte.  Piemēram, valsts kā sociāli organizatorisks institūts ir radikāli izmainījies kopš  XII gadsimta, kad radās pirmās universitātes. Kopš minētā laika ir izmainījusies arī baznīca, jo tā sabiedrībā ieņem pilnīgi citu lomu nekā viduslaikos. Eiropā nav izmainījusies vienīgi universitāte (jauno biznesmeņu „eksperimenti” Austrumeiropā nopietnā sarunā par universitāti, protams, netiek ņemti vērā un tiek uzskatīti par īslaicīgu anomāliju vai parādību, kas neattiecās uz tēmu). Universitātes kanonisko stabilitāti skaidro ar tās misijas un funkciju nemainību: zināšanu uzkrāšana un translācija studiju formā. Saprotams, nav noliedzamas izmaiņas zināšanu un to vērtības izpratnē. Atbilde uz jautājumu, kas ir zināšanas un kāpēc tās ir vajadzīgas sabiedrībai, ir noteikti izmainījusies kopš XII gadsimta. Zināms ir tas, ka universitātei nekad nebija politiskās varas un nekad nebija arī nauda pietiekamā mērā. Turklāt sabiedrība nekad nevarēja lepoties ar savu milzīgo interesi par universitāti. Drīzāk pretēji, – sabiedrība pret universitāti vienmēr ir izturējusies samērā vienaldzīgi. Tā tas ir bijis arī Latvijā agrāk un pašlaik. Universitāte savukārt visaugstāk vērtēja savu autonomiju, ko tai izdevās nosargāt līdz mūsdienām. Tiesa, universitātes autonomijas realitātes ir atkarīgas no zināmām universitātes funkcionēšanas tradīcijām. Rietumu pasaulē pastāv trīs universitātes funkcionēšanas tradīcijas – eiropiešu kontinentālā, britu un amerikāņu. Katra no tām ir gājusi savu ceļu. Kontinentālajai universitātei ir raksturīga valsts koordinējošā klātbūtne. Britu universitātes ir autonomākas, un tajās pastāv kolektīvās vadības princips. Valstij ir atvēlēta moderatora loma. Amerikāņu universitātēs pārsvaru guva spēcīga autonomija, taču profesori maz piedalās pārvaldīšanā.

Bet kas notiek šodien?
Mēs dzīvojam korporatīvisma laikmetā, kad korporatīvisma tendence jau ir pārklājusi ekonomiko dzīvi un lielā mērā arī garīgo kultūru. Tas ne visiem patīk, un šajā sakarā universitātei mēdz dzēlīgi atgādināt, ka tā ir vissenākā korporācija. Universitātes korporatīvisms nav nevienam noslēpums. Jau Apgaismības laikmetā un katrā ziņā Jaunajos laikos universitātes korporatīvisms ir izsmiekla objekts. Tas notika galvenokārt tāpēc, ka universitātei piemīta noslieksme pārvērsties par stagnatīvu korporāciju, nonākot intelektuālās dzīves nomalē. Stagnatīvais korporatīvisms izpaudās tāpēc, ka universitāte tiecās saglabāt monopolu uz zināšanām. Stāvoklis mainījās XVIII gadsimta beigās, kad politiskajā, ekonomiskajā, militārajā jomā notika lielas pārmaiņas, kurām universitāte nespēja izsekot. Tolaik vara bija spiesta balstīties uz dinamiskiem un pragmātiski orientētiem zināšanu institūtiem. Tāpēc tika radīts jauns institūts – Zinātņu akadēmija. Zinātņu akadēmija ir apgaismotas monarhijas un absolūtisma laikmeta produkts. Absolūtisma vara nevēlējās tērēt laiku cīņā ar stagnatīvo universitāti un tāpēc izveidoja jaunu institūtu – Zinātņu akadēmiju, lai izplatītu savu ietekmi garīgajā kultūrā un saimnieciskajā dzīvē. Universitāte varēja traucēt šīs ietekmes pieaugumu, jo universitāte pati pretendēja uz noteiktu viedokli par visu un vienmēr. Piemēram, Krievijā cara valdīšanas laikmetā un arī padomju varas periodā universitātei bija utilitāras funkcijas, kuras definēja valsts. Zinātne koncentrējās Zinātņu akadēmijā. Mūsdienās Zinātņu akadēmijas loma mazinās, izņemot Franciju un Krieviju.

Bet kā uz augstskolu atsaucās visu varēnā tirgus klātbūtne?
Ja pirmajos pastāvēšanas gadsimtos universitātei nācās rēķināties ar baznīcas varu un laicīgo varu, tad no XX gadsimta nācās rēķināties arī ar tirgus varu. Profesiju konjunktūra, zinātnes izmantošana preču ražošanā, menedžmentā, polittehnoloģijās, reklāmā, Public relations, mārketinga komunikācijās, mediju sfērā atsaucās uz universitātes dzīvi. Tirgus apstākļos universitātei nākas pievērsties autonomijas saglabāšanai, naudas iegūšanai un kompromisiem ar varu. Dereks Boks, Harvardas universitātes ilggadējais prezidents, ir sarakstījis grāmatu ar zīmīgu nosakumu – „Universities in the Marketplace”. Cenšoties izprast un vērtēt šodienas procesus izglītībā, nākas atcerēties zināšanu ceļu no izteikti individuālās sfēras uz korporatīvo sfēru, kas Eiropā aizsākās XII-XIII gadsimtā. Vēsturnieki uzskata, ka XII gadsimtā zināšanām bija individuāla forma, bet XIII gadsimtā jau bija radusies cita forma – korporatīvā forma. Korporatīvajā formā zināšanas ir ietērptas universitāšu statūtos, zinātņu doktora mantijā. To, kas ir vai nav zinātne un kurš ir vai nav zinātnieks, nosaka korporācija. Korporatīvajā formā, kas, saprotams, dominē arī tagad, zināšanas ir iepakotas respektabilitātes un pašpārliecinātības futrālī, zināšanu esamība tiek fiksēta dažādu simbolisko rituālu veidā. Zināšanu individuālā forma nav iespējama, un jebkuru tās pretendentu korporācija pasludina par šarlatānu. Tāda mēroga domātājs kā Rainis savā laikā vienu no šīm ambiciozajām korporācijām (vietējo universitāti) poētiski nosauca par „reakcijas stipro pili”. Korporatīvisma process zināmu kulmināciju ir sasniedzis šodienas sabiedrībā, kad zināšanu korporatīvo formu ir pārklājis totāls merkantīlisms un kastas marginalizācija. Tā, piemēram, žēlabām par ASV universitāšu akadēmiskā personāla marginalizāciju šodien jau ir hronisks raksturs: profesori vai nu pelna naudu ar saviem projektiem vai arī, sapņojot par Nobela prēmiju, maniakāli nododas jaunu teoriju izdomāšanai. Tagad ASV universitātēs nodarbības ne reti vada studenti,  jo profesori ir aizņemti ar zinātni.

Ko var teikt par komercalizācijas ietekmi uz izglītību?
Totālais merkantīlisms visuzkatāmāk tagad atspoguļojās izglītības komercializācijā, pārvēršot arī augstāko izglītību par masu parādību un augstskolās uzņemot visus, kuri ir gatavi samaksāt izsludināto summu. Šodienas izglītībā tāpēc dominē pretrunas, kuras izraisa atsacīšanās no klasiskā principa, ka zināšanas ir vienotas ar personību un tā prāta formēšanos. Kēnigsbergas universitātes profesors Imanuels Kants šajā sakarā mēdza atgādināt: „No cilvēku dzimuma greizajiem kupriem neko taisnu nepagatavosi”. Tas nekas, ka Aristotelis savu „Metafiziku” sāka ar vārdiem, ka visi cilvēki tiecās pēc zināšanām. Augstākā izglītība prasa noteiktu intelektuālo kapacitāti, kas visiem nav vienādā mērā. Amerikāņi augstskolu reflektantiem organizē speciālu testu, kas, protams, nepatīk politkorektuma ortodoksijas apsēstajiem. 1990.gadā „zinātnisko spēju testa” (SAT-Scholastic Aptitude Test) vietā stājās „zinātniskā vērtējuma tests” (SAT-Scholastict Assessment Test), kas lietas būtību nemainīja, kaut gan joprojām izraisa politkorektuma fanu kritiku. Amerikāņu SAT liktenis spilgti raksturo demokrātijas un egalitārisma interpretācijas kroplības. Kroplā attieksme no demokrātijas gaida to, lai visi uzsāk sacensības vienlaicīgi (visiem vienādas tiesības). Kroplā attieksme no egalitārisma savukārt gaita to, lai visi beidz sacensības vienlaicīgi (visiem ir jābūt vienlīdzīgiem). Tagad merkantīlisms izglītībā ir nonācis līdz tādai pakāpei, ka pret zināšanām izturās kā pret preci, kuras mērķis ir radīt citas preces. Personības, prāta, domāšanas spēju formēšana ir aizmirsta un izglītības biznesmeņus neinteresē. Galvenais – pārdot programmu, kursu, meistarklasi. Turklāt visaktīvākie izglītības biznesmeņi dedzīgi popularizē savu izglītības moderno izpratni un māca arī valsti pret izglītību izturēties kā pret biznesu, bet nevis kā pret valsts obligātu funkciju. Cilvēks, lūk, ieguldot laika un finansu resursus savā izglītībā un tāpēc izglītībā cilvēkam ir jāiegūst papildus vērtība, kas ļautu viņam izdevīgāk sevi pārdod darba tirgū. Tas esot izglītības pamatu pamats. Neoliberālisma modeli tagad vēlas attiecināt arī uz izglītību, sak’, tirgus visu nokārtos un noregulēs. Par laimi tam šodien neviens saprātīgs cilvēks vairs netic.

Bet kam tagad tic cilvēki?
Tagad ir izprasts, ka veiksmīga izglītības reforma labus rezultātus nedod tūlīt, teiksim, nākamajā gadā. Labus rezultātus var gaidīt tikai pēc 25-30 gadiem, kad izglītības reformu ir izjutusi vesela paaudze. Tagad ir izpētīta un konkrēti aprēķināta izglītības finansējuma un mācību ilguma ietekme uz valsts nacionālo kopproduktu. Ja asignācijas izglītībai palielina par 1%, tad valsts nacionālais kopprodukts palielinās par 0,35%. Ja valsts iedzīvotāju izglītības apguves vidējais laiks palielinās par vienu gadu, tad valsts nacionālais koprodukts var palielināties par 3-6 %. Zinātnieki tagad ir noskaidrojuši arī vienu izglītības paradoksālu sakarību. No vienas puses ir skaidrs, ka izglītības līmenis pozitīvi atsaucās uz darba ražīgumu un valsts dotācijas izglītībā mazina sociālās problēmas. Tomēr no otras puses jaunākie pētījumi liecina, ka tā tas notiek tikai tajās zemēs, kur valsts iedzīvotāji kopumā ir maz izglītoti. Tikai valstīs ar zemu vispārējās izglītības līmeni var izjust augstas izglītības labdabīgo ietekmi uz darba ražīgumu un sociālo problemātiku.

Bet kā tad rodās bagātnieki?
Šodien nākas ņemt vērā vēl vienu paradoksu. Saskaņā ar žurnāla „Forbs” veiktajām un publicētajām aptaujām no pasaules 500 bagātākajiem cilvēkiem augstākā izglītība nav 33 % miljardieru un miljonāru. Protams, negribētos ticēt, ka šis bēdīgi slavenais fakts varētu daudzus atturēt no universitātes diploma iegūšanas. Drīzāk tas raksturo šodienas biznesa vidi, kurā panākumus var gūt arī bez attiecīgās profesionālās izglītības un kurā izšķirošā loma var nebūt formāli sertificētajām zināšanām.

Un kas ir jāzina bagātniekiem?
Sarunā par izglītību, lietojot izglītības klasifikācijai tādus epitetus kā „klasiskā”, „humanitārā”, „fundamentāli teorētiskā”, vienmēr gribas zināt, kādas ir šīs izglītības perspektīvas nemitīga zinātniski tehniskā progresa apstākļos. Balstoties uz veselo saprātu un intuīciju, var pieņemt, ka ne „klasiskajai” (latīņu, sengrieķu valodas apguves prioritāte), ne „humanitārajai” (filosofijas, filoloģijas, vēstures apguves prioritāte) izglītībai nevar būt liela loma, salīdzinot ar matemātiku, fiziku, ķīmiju, bioloģiju. Zinātnes par garīgo kultūru it kā nevar būt aktuālas zinātniski tehniskā progresa laikmetā un neko nespēj dot šī progresa turpināšanai. Tā vien liekas, ka zinātnes par garīgo kultūru neko nevar palīdzēt tādās mūsdienās populārās sfērās kā mārketings, menedžments, Public Relations, reklāma. Tā vien liekas, ka zinātnes par garīgo kultūru nevar palīdzēt kļūt bagātam un piedalīties pasaules pārvaldīšanā, nodarboties ar ģeopolitiski un valstiski stratēģiskiem jautājumiem. Tā tas nav. Protams, pašlaik var debatēt, vai šodien jau ir izveidojusies jeb tikai veidojas jauna tipa elite, kurai tagad ir visdažādākie apzīmējumi: transnacionālā elite, šķira-hegemons, jaunā šķira, intelektuāļu šķira, kreatīvā šķira, kosmopolītiskā elite. Tā ir ļoti raiba publika. Tajā ietilpst politiķi, biznesa augstākā līmeņa administratori, tiesneši, advokāti, zinātniski tehniskā inteliģence, eksperti, birokrāti, ideokrāti u.c. Ne reti tiek runāts par šīs raibās publikas atsevišķām elitēm. Piemēram, politiķu eliti, juristu eliti, ekspertu eliti u.tml. Vārds „elite” šodien ir ļoti populārs. Skaidrs, ka ir arī elitāra izglītība – elites sagatavošanā biznesā, politikā, garīgajā kultūrā. Tādā gadījumā pieeja ir divējāda. Pirmkārt, mācot ietekmīgu un bagātu ģimeņu atvases pārējiem bērniem relatīvi slēgtās mācību iestādēs. Otrkārt, mācot speciāli meklētus apdāvinātus un gudrus bērnus augsta līmeņa mācību iestādēs, kā tas tiek deklarēts un praktizēts amerikāņu izglītības politikā, kampaņveidīgi cenšoties palīdzēt un atbalstīt bērnus no sabiedrības zemākajiem slāņiem. Par elitārās izglītības raksturu un trendiem var daudz uzzināt, iepazīstoties ar slavenu cilvēku un viņu bērnu biogrāfijām. Tā, piemēram, Čelsija Klintone maģistra grādu starptautiskajās tiesībās ieguva Oksfordas universitātē. Turpat doktora grādu ieguva Z.Bzežinska dēls Marks Bzežinskis, kurš strādāja ASV prezidenta B.Klintona administrācijā, kā arī vēlēšanu kampaņas laikā konsultēja B.Obamu.

Ko Jūs ieteiktu ministram?
Sākt visu no gala. Eiropiešu izglītības vēsture liecina par gudru pieeju, proti, netērēt laiku ar stagnatīvās un retrogrādās universitātes korporācijas reformēšanu un modernizēšanu, kas praktiski ir bezcerīgs pasākums. Tā vietā gudras valdības dibina jaunu vai jaunas institūcijas, tajā pašā laikā netieši efektīvi veicinot veco akadēmisko monstru relatīvi strauju sabrukumu un dabisko nāvi. Šajās dienās Maskavā Nacionālā Pētnieciskā universitāte „Ekonomikas augstskola” („Viška”) svin 20 gadu jubileju. Par to skaļi neklaigā, taču visiem ir labi zināms, ka „Višku” 1992.gadā dibināja tāpēc, lai izveidotu modernu pasaules līmeņa augstskolu un nemocītos ar Maskavas Valsts universitātes modernizēšanu. Gudrais mērķis ir sasniegts. „Viškā” šogad budžeta studentu skaits ir lielāks nekā MVU un „Viškai” ir labi rādītāji pasaules izglītības iestāžu reitingos, par ko intervijā pēdīgi minēja ministrs, raksturojot mūsu augstskolu izteikti nepilnvērtīgo darbu.

/09.09.2012/

Avots: http://www.artursprieditis.lv/files/augstskola_musmajas.pdf

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Jaunās izglītības programmas. Video cikls “Komunikācijas hegemonija”. 6.daļa

Jaunās izglītības programmas. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 13.09.2012

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Komunikācija un izglītība. Video cikls “Komunikācijas hegemonija”. 5.daļa

Komunikācija un izglītība. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 13.09.2012

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Informatīvā kara pamati

Krievu politologa Sergeja Kurginjana raksta fragmentu tulkojums par informatīvā kara pamatiem. Aprakstītai politiskās cīņas metodoloģijai ir universāls raksturs un tas var noderēt, katram, kurš vēlas izprast politiskās un ideoloģiskās cīņas būtību, bet teorētiski – faktoloģiskais politiskās sistēmas apraksts pilnībā atbilst arī Latvijai, jo arī  Latvijā VDK dzīlē tika izveidota „matrica” par ko runā un kuras darbības teorētisko pamatojumu un metodes apraksta Kurginjans. Šī „matrica” gan Krievijā, gan Latvijā darbojas joprojām, tiesa Latvijā ar šo matricu lielākā mērā konkurē un izspiež Rietumu specdienestu tieši izveidotas un kontrolētas struktūras, kuru izveidošanā savulaik noteicošā loma bija ārzemju latviešiem (šī ietekme joprojām ir, bet jau mazākā mērā, jo jaunākos kadrus Rietumu specdienesti jau var atlasīt un apmācīt pa tiešo). Lūk, arī pats raksts.

„Visu augustu es uzturos laukos un rakstu grāmatu par „pārbūvi”, kurā pētu pirmo [PSRS] „pārbūvi”, salīdzinu to ar otro [pašreiz notiekošo - Krievijas], nodarbojos ar „pārbūves” politisko spēļu un subjektu atšifrēšanu. [Subjekts ir persona vai personu grupa, kas ir spējīga patstāvīgi pieņemt lēmumus un ietekmēt apkārtējo vidi, pretstatā objektam, kurš uz to nav spējīgs. Politisko spēļu prakse (specdienestu, slepenu organizāciju, ēnā esošu cilvēku grupu prakse) tiecas pataisīt vairumu cilvēkus par politiskiem objektiem, tas ir par tādiem, kuri nav spējīgi ietekmēt politiskos procesus].

Netālu no gandrīz izmirušas mazpilsētas, kurā jau 22 gadus  es visai specifiskā veidā „atpūšos”, atrodas mazs, nīkstošs ciematiņš. Kādreiz tur bijusī fabrika vairs nestrādā. Ciematiņā ir vairāki veikali, kuri ir pārpildīti ar visdažādākajiem produktiem. Nu vārda burtiskā nozīmē piebāzti! Kāda tiem produktiem ir kvalitāte, tas ir pavisam cits jautājums. Un tātad, fabrika nestrādā, lauki ir aizauguši, sociālā sfēra ir izkropļota līdz nepazīšanai (bibliotēka, ēdnīca un klubs ir slēgti), toties veikalu plaukti ir pārpildīti! Un, ja jau veikali strādā, tātad kāds kaut ko tomēr tur pērk.

Un, lūk, viens mans novērojums, kurš pamudināja mani uzrakstīt šo rakstu.  Veikalā ienāk sieviete, viņai nav naudas un viņa paņem preci „uz parāda”. Kādu preci? Kartupeļu čipsus. Pārdevēja saka, ka čipsu cena ir kļuvusi lielāka. Sieviete ir sašutusi: čipsu cena jau pārsniedz gaļas cenu, bet tāpat ņem. Un kad viņai pajautā: „Kādēļ Jums tas vajadzīgs? Dārzā taču aug kartupeļi. Sagrieziet gabaliņos un uzcepiet! Būs gan veselīgāk, gan garšīgāk, gan lētāk!” Sieviete uz to atbild: „Jums taisnība, bet bērns grib čipsus. Viņš viņus redz pa televizoru un viņam ļoti, ļoti tos gribas”.

Lai kā arī es nejustu līdzi šai sievietei un lai kā es nebūtu sašutis par to cilvēku nelietības pakāpi, kuri viņu līdz šādam stāvoklim ir noveduši, es to visu kopumā nevaru nosaukt savādāk kā par sociālo klīniku [domāta analoģija ar psihiatrisko klīniku]. Jā, tā ir sociāla parādība. Tā ir cilvēku pārņēmusi sociālā psihoze. Nelieši šo psihozi ir apzināti radījuši. Šī sieviete ir šo neliešu upuris. Bet viņa tai pat laikā ir arī sociāli atbildīgs subjekts.  Viņa ir māte, kas audzina bērnus, saimniece utt. Kā sadalās atbildība par visu sociālo klīniku starp viņai līdzīgajiem un tiem neliešiem, kas šo klīniku ir radījuši? Pieņemsim, ka nelieši ir atbildīgi par 90%, bet upuri par 10%. Ko? Bet kāpēc ne 99%, kāds varētu iebilst? Bet tāpat paliek kaut vai 1% šīs sievietes kā mikrosociāla subjekta atbildība. Par cik viņa ir cilvēks, viņa nevar būt tikai reklāmas manipulācijas objekts. Bet, ja viņa kļūst par šādu objektu, tad ar pasauli ir cauri.

Tātad, ir „pārbūve” [domāts politekonomiskais mehānisms kā tika sagrauta PSRS un kā pašreiz mēģina sadalīt Krieviju] kā sarežģīta politiskā spēle, kurā piedalās dažādu veidu spēki, kam ir dažāds spēka apjoms, graujošā iedarbība utt. Un ir „pārbūve” kā sociālā klīnika. Un ne tikai sociālā, bet arī politiskā klīnika, vai ne? [atkal analoģija ar psihiatrisko klīniku, norādot uz politisko spēku šizofrēnisko un suicidālo dabu, ko Latvijas apstākļos visuzskatāmāk raksturo nostāja nacionālajā jautājumā un orientācijā uz Rietumiem]. Komunisti un patrioti [raksta autors ir pārliecināts komunists] ir ne tikai objekti pa kuriem tiek dots informatīvs trieciens, bet viņi ir arī cilvēki. Tātad – politiski mikrosubjekti. Un ne tikai cilvēki, bet gan vairāk vai mazāk organizētu politisku spēku pārstāvji. Tātad – ne tikai mikrosubjekti.

Ja šie cilvēki un šie spēki pilnībā pārvēršas no subjektiem par objektiem, tad politiskā ziņā stāvoklis ir tikpat katastrofāls cik sociālajā. Jo čipsi sociālajā klīnikā ir tas pats, kas informatīvie „čipsi” politiskajā klīnikā, ko pēc klīnikas radītāju domām ir „jāhavo pīplam” [krievu neoliberāļu iemīļots izteiciens, kurš ir atvasināts no angļu vārdiem „have people” un apzīmē cilvēku muļķošanu, dezinformēšanu, „ēsmu durakiem”].

Politiskās klīnikas iemītniekiem es jūtu līdzi ne mazākā mērā kā sociālās klīnikas iemītniekiem. Bet ne jau līdzi jušana ir vajadzīga, ne pēc tā ir jātiecas, mērķis ir  izkļūt no šīs elles, kas pēc būtības ir gan politiskā klīnika, gan sociālā klīnika, gan kultūras klīnika, gan metafiziskā klīnika. Lai cilvēkus izvestu no šīs elles (bet to neizdarot izglābt valsti nav iespējams [ tas pilnā mērā un pat daudz lielākā mērā attiecas arī uz Latviju]), ir jāsaprot elles darbībs likumsakatrības, kā tā ir iekārtota, kādā veidā cilvēkus ellē ievelk, kā viņus tur notur utt.

Apspriežot šo problēmu, es nekādā gadījumā negribu teikt, ka situācija ir bezcerīga. Pirmkārt, es nekad tā neteikšu, jo vienmēr ir kaut kāda izeja no jebkuras situācijas. Otrkārt, ja es uzskatītu, ka situācija ir bezcerīga, tad nerakstītu šāda veida rakstus.  Situācija, protams, nav bezcerīga, bet viņa ir katastrofāla. Un tikai šīs katastrofas apzināšanās un katastrofas būtības sapratne spēj dot risinājumu izejai no tās. Tad nu pamēģināsim to saprast.

Mums [tiem, kuri patiesi vēlas reālu sabiedrības atveseļošanos] būs jārīkojas ļoti sarežģītos apstākļos. Mūsu darbībām ir jābūt precīzām, mērķtiecīgām, gudrām un situācijai atbilstošām. Šī raksta mērķis ir veicināt, lai mūsu kolektīvās darbības būtu tieši tādas.

Sākumā pieņemsim, ka dažāda veida subjekti līdz galam ir pārvērsti par manipulācijas objektiem.

Tālāk apskatīsim vienkāršu kara situāciju. Ienaidnieks grib ieņemt svarīgu objektu, piemēram, kādu svarīgu augstieni vai arī transporta mezglu. Jums ir pretējs mērķis.  Vienkāršības labad pieņemsim, ka jūs nevis aizsargājat šo objektu, bet arī vēlaties to ieņemt. Tad rodas tā sauktā nulles summu situācija. Objekts nonāk vai nu jūsu kontrolē vai arī jūsu ienaidnieka kontrolē.

Tātad esat jūs, ir ienaidnieks un ir objekts, ko gribat ieņemt gan jūs, gan jūsu ienaidnieks. Ienaidniekam šī uzdevuma veikšanai ir noteiktas iespējas – noteikts daudzums kājnieku, artilērija utt. Arī jums ir noteiktas iespējas mērķa izpildei. Ienaidnieks izvēlas vienu darbības stratēģiju, jūs izvēlaties citu.

Un tagad mazliet sarežģīsim šo situāciju un pēc tam turpināsim to sarežģīt arvien vairāk un vairāk. Tas viss nepieciešams sapratnei un būtiski te ir situāciju sarežģīt tikai mazliet, lai labāk būtu saprotams.

Tagad pieņemsim, ka objekts par kuru notiek cīņa ar ienaidnieku ir nevis kāda ģeogrāfiska augstiene, bet gan sabiedrība, jeb vēl precīzāk sakot sabiedriskā apziņa. Jūs cīnāties par kontroli pār sabiedrisko apziņu un jūsu ienaidnieks dara to pašu. Es apzināti vienkāršoju situāciju, nosaucot sabiedrisko apziņu par objektu, bet tā ir nepieciešama pagaidu vienkāršošana. Kaujas līdzekļi par sabiedrisko apziņu ir nevis kājnieki, artilērija, tanki un aviācija, bet gan vārdi, tēli, domas, jūtas, jeb, citiem vārdiem sakot, noteikts saturs. Apzīmēsim šo saturu ar burtu S.

Tātad jums, lai uzvarētu karā par sabiedrisko apziņu nepieciešams noteikts saturs, pie tam nevis kā kaut kādu racionālu apgalvojumu summa, bet gan tāds saturs, kurš spēj reāli pārliecināt, aizraut, izraisīt emocijas.  Karā par sabiedrisko apziņu (informācijas karā, ideoloģiskā karā utt.) jūsu saturs līdzinās munīcijai. Tomēr munīcija S ir nepieciešama, bet tikai ar to nepietiek. Lādiņi un lodes ir jāsavieno ar lielgabaliem un automātiem, kas spēj nogādā šo munīciju līdz mērķim.

Ja saturs S (jūsu taisnība, jūsu situācijas sapratne utt.) ir sava veida lādiņš, tad televīzija, radio, avīzes (tas ir šī satura pārraidītāji un izplatītāji līdz sabiedrības apziņai, kas arī ir mērķis) līdzinās lielgabaliem un automātiem.

Tādējādi jūs nogādājat līdz cilvēku apziņai noteiktu saturu ar pārliecināšanas spēju S1, izmantojot raidītāju, kura jauda ir T1. Līdzīgi arī jūsu ienaidnieks nogādā līdz tiem pašiem cilvēkiem (vienkāršības labad pagaidām pieņemam, ka līdz tiem pašiem) savu saturu ar pārliecināšanas spēju S2 un izmantojot raidītājus ar jaudu T2.

Jūsu informatīvā kara potenciāls P1 ir vienāds ar jūsu satura pārliecināšanas spējas S1 un raidītāja jaudas T1 reizinājumu. Līdzīgā kārtā jūsu ienaidnieka informatīvā kara potenciāls P2=S2*T2.

Vēlreiz gribu atgādināt, ka lietās, kas skar cilvēku ietekmēšanu jebkādu matemātisku formulu pielietošanas iespēja ir ierobežota un augstāk minētā formula, lai gan ir patiesa, tomēr ir tikai sākotnēji visvienkāršotākā modifikācija.  Matemātika līdz galam nespēj aprakstīt cilvēkā notiekošos procesus. Ja es gribētu maksimāli precīzi aprakstīt šos procesus, tad dotu citu formulu, bet to es negribu, es gribu šos procesu aprakstīt maksimāli vienkārši.

Tātad informatīvā kara potenciāls P līdzinās satura pārliecināšanas spējas S un satura pārraidītāja jaudas T reizinājumam.

P=S*T

Šī ir ļoti svarīga formula, kuru ir iespējams praktiski pielietot un no kuras var izdarīt noteiktus secinājumus. Lūk, vienkāršākie no šiem secinājumiem.

Ja jūsu satura pārraides spējas līdzinās 0, tad jūsu satura pārliecināšanas spējai nav nekādas nozīmes. Jūs sēžat pie sevis mājās, jūsu prātā uzkrājas ļoti pārliecinošs saturs, bet jūs to pat uz papīra neuzrakstāt, nemaz nerunājot par tā nodošanu cilvēkiem. Kāds šai gadījumā ir jūsu informatīvā kara potenciāls? Nulle.

Līdzīgā kārtā var nonākt pie pretēja secinājuma. Ja jūsu satura pārliecināšanas spēja līdzinās nullei, tad satura pārraidītāja jaudai nav nekādas nozīmes. Ziņojiet cilvēkiem acīmredzamas aplamības no rīta līdz vakaram pa visiem kanāliem, drukājiet to. Un kāds gan no tā labums?! Ja S=0, tad informatīvo karu jūs esat zaudējuši.  Tas ir līdzīgi kā, ja jums ir milzīgs pārsvars lielgabalu un automātu ziņā, bet nav munīcijas.

Tiesa gan galēji gadījumi, kad S vai T līdzinātos nullei, satopami visai reti. Jā, jums ir zema informācijas izplatīšanas jauda T. Bet viņa nav vienāda ar nulli. Rakstiet cilvēkiem vēstules, izplatiet skrejlapas, izdodiet mājas apstākļu izdevumus (samizdatus). Tas tā bija kādreiz. Šodien ir tāds varens līdzeklis kā internets.  Vai jūs varat izplatīt savu S caur interneta raidītāju T? Varat. Jā, jūsu T būs tūkstoškārt mazāk jaudīgs kā pretiniekam. Un kas no tā?! Tātad, jūsu satura pārliecināšanas spējai S ir jābūt tūkstoškārt lielākam kā pretiniekam. Pie tam, izmantojot internetu, jūs varat audzēt sava raidītāja jaudu T, bet apvienojoties ar citiem, jūs to varat darīt vēl efektīvāk.

Konstatējuši šīs vienkāršās patiesības spersim nākamo solīti sarežģītības virzienā.  Atrunāsim, ka  nav tādas vienotas sabiedriskās apziņas (apzīmēsim to ar burtu O) kā kaut kāds vienots monolīts veselums. O šādā veidā reālajā dzīvē eksistē ļoti, ļoti reti un pašreiz mēs [Krievija; ar Latviju ir līdzīgi] esam tādā situācija, kad ir problemātiski runāt par kaut kādas vienotas sabiedrības eksistenci, attiecīgi arī vienota O eksistenci. Sabiedrība ir sociāla struktūra, kurai ir vienotas vērtības, vienotas regulējošās normas utt. Jums ir tāda sabiedrība?! Un kādas tad ir šīs vienotās sabiedrības konsensusa veida vērtības?! Un regulējošas normas un viss pārējais?! Jebkurā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka, ja arī sabiedrība ir, tad viņa ir pat ļoti nemonolīta un sadalīta ne tikai pēc šķiru principa. Sabiedrība, diemžēl, ir saplosīta gabalos. Pie tam sadalīta pietiekami sīkās sociālās vidēs. Un katram sabiedrības gabaliņam ir savs etoss (sava patība, sava būtība, tai skaitā savs priekšstats par vēsturi) ar savām vērtībām un etnisko saturu. Tātad šodien mēs vairs nekādi nevaram runāt par O kā vienotu monolītu veselumu. Un runājot par informatīvo karu, mums O ir jāapskata, kā visu sabiedrības subgrupu mazo O summu. Ja sabiedrības grupu kopējais skaits ir n, tad mūsu O = O1+O2+O3…+ON. Un par cik katram no šiem mazajiem O ir savs kalibrācijas koificents K, kurš maina pārraidāmā satura pārliecināšanas spēju atbilstoši konkrētas grupas vērtībām, normām, etosam (ja tas viss ir), referentiem spriedumiem (tie vienmēr ir) , tad nu situācija kļūst vēl sarežģītāka.

Mainās attiecīgi arī mūsu formula. Informatīvā kara potenciāls Pi, kurš ir mērķēts uz konkrētas sabiedrības grupas i apziņu Oi, līdzinās Si, Ti un arī kalibrācijas koificenta Ki reizinājumam, bet kopējais informatīvā kara potenciāls līdzinās visu uz konkrētām sabiedrības grupām orientēto potenciālu summai.

Pi=Si*Ti*Ki      un     P=P1+P2+P3+….+PN

Ko tas nozīmē? Paskaidroju. Vieniem, piemēram, avīze „Zavtra” [nosacīti, Kurginjana avīze] ir raidītājs ar milzīgu K, savukārt citiem šī informācijas kanāla K līdzinās nullei. Tas attiecas uz pilnīgi visiem plašsaziņas līdzekļiem.  Kaut vai, piemēram, tā pati televīzija. Vienām grupām viss, kas tiek pārraidīts pa centrāliem TV kanāliem ir vieni vienīgi meli, šie cilvēki vispār neskatās TV vai arī skatās to tikai lai uzkrātu naidu un nepatiku. Savukārt citiem pilnīgu melu avots ir liberālās opozīcijas radiostacija „Exo Moskvi”. Un ko gan vērta tad ir raidītāja jauda, ja tā kalibrēšanas koeficents ir tik zems?!

Tagad spersim vēl vienu soli sarežģītības virzienā.  Ko konkrēti  jūs, cīnoties ar ienaidnieku, vēlaties panākt? Jūs vēlaties kontrolēt visu sabiedrību, visu grupu Oi, kam ir pilnīgi dažādi kalibrēšanas koeficenti Ki? Vai arī jūs vēlaties pēc iespējas spēcīgāk nostiprināties to pamata atslēggrupu apziņā uz kurām grasāties atbalstīties? Ja jūs interesē visu sabiedrisko grupu kontrole, tad laipni lūgti uz Lubjanku [agrākā VDK, pašreizējā FSB galvenā ēka Maskavā pēc ielas nosaukuma, kurā tā atrodas] vai arī uz jebkuru citu ietekmīgu slepenu organizāciju.  Tāpēc, ka šai gadījumā jums par katru cenu ir jānoslēpj sevi kā vienots subjekts, kurš vēlas kontrolēt visu sabiedrību. Jo nosaucoties par Komunistisko partiju vai Vienoto Krieviju vai Parnas [jauns Kievijas politisks projekts ar pretenzijām uz vadošo lomu Krievijas politikā] jūs pilnīgi noteikti šādu kontroli neiegūsiet, jo attiecībā pret noteiktām sabiedriskām grupām jūsu sniegtās informācijas kalibrēšanas koeficients izrādīsies pārāk zems. Tas nozīmē, ka, lai realizētu savu apņemšanos, jums obligāti ir jāsavervē satura nesējus un raidītāju saimniekus, kam ir augsts kalibrēšanas koeficients attiecīgajās, jūs interesējušās grupās. Te nav nekādas konspiroloģijas, jums vienkārši tas ir jāizdara, pretējā gadījumā jūs līdz attiecīgās grupas apziņai vienkārši netiksiet.  Lūk, te ir principiāla atšķirība starp vertikālu ideoloģisku sistēmu, kas rīkojas atklāti, neslēpjoties un slepenu vadības sistēmu, kas ideoloģisko vertikāli nomaina ar daudzu un dažādu ideoloģisko novirzienu matricu.

No tā arī izriet atšķirības starp godīgu ideoloģisko karu un specpropogandu. Ja vēlaties kontrolēt visu sabiedrību, jums ir jānodarbojas ar specpropogandu un tad jums ir jāsaprot, ka, ja šis „spec” tiks atklāts, tad jūsu kontrole pār attiecīgo sabiedrisko grupu nokritīsies no maksimuma līdz nullei. Un tas vēl nebūt nav viss.

Ja jūs nodarbojaties ar specpropogandu, tad jums sevi ir jāpasniedz līdzīgā manierē kā to dara jūsu pretinieks un tad jūs varēsiet ar specpropogandas metodēm iekarot attiecīgās sabiedriskās grupas apziņu.  Pieņemsim, ka kāds no jūsu Tēvzemes ienaidniekiem (nav būtiski kurš – ASV, islāmisti vai kāds cits) veido bīstamu, valsti postošu struktūru.  Šī struktūra izvirza ideju par valsts iznīcināšanu, kas ir pievilcīga noteiktām jūsu valsts sabiedrības grupām. Šīs grupas sāk tuvoties šai struktūrai.  Rodas reālas briesmas, ka graujošā darbība varētu tikt veikta. Kā ir jārīkojas specdienestiem? Viņi var rīkoties tieši, iznīcinot šo struktūru.  Bet viņi var rīkoties arī smalki, izmantojot matricveidīgas shēmas. Piemēram, izveidot savu specstruktūru vai specstruktūras, ar viņu lūpām paust vēl rupjākus, nekaunīgākus, primitīvākus aicinājumus iznīcināt valsti, pārņemt savā kontrolē neapmierināto enerģiju un izlādēt to tukšumā.

Attiecīgi uz pretenzijām pret  „matricveida struktūru” darbībām: „Kāda velna pēc jūs ar savu aģentu palīdzību veicat tik destruktīvas darbības?”, tiek atbildēts:  „Mums ir jāiegūst pozīcijas šais sabiedriskajās grupās, bet jūs te lienat pie mums ar savu moralizēšanu”. Vai tamlīdzīga situācija ir izdomāta? Nebūt ne.

1980-o gadu beigās man bija pietiekami augsts statuss partijā un es mēģināju saņemt atbildi no „matricveida struktūrām” uz vienkāršu jautājumu: „Kādēļ jūs mobilizējat uz PSRS sagraušanu jūsu pašu kontrolētās „Tautas frontes”?” Un ko man uz to atbildēja? Ka, redzies, ir nepieciešamas pozīcijas nacionālo separātistu vidē. Bet islāmistu vidē ne tikai ir vajadzīgas pozīcijas, bet pat gandrīz simtprocentīga aktīvāko darboņu savervēšana. To pašu teica par citām īpaši bīstamām grupām. Ar mani kā ar PSRS Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pārstāvi, kurš tika nosūtīts uz „karstajiem punktiem” , sazinājās „matricas sistēmas” aģenti un teica apmēram sekojošo: „Pārlieciniet priekšniecību, lai tā nepieprasītu no mums pārāk destruktīvas darbības pret PSRS, jo pēc tam šī pati priekšniecība mūs arī iznīcinās.” Aģenti bija pārliecināti, ka viņus grib „upurēt”. Beidzās viss ar PSRS sabrukumu, jo „matricas sistēmas” elite tālejošu nolūku vadīta vēlējās šo sabrukumu. Kurš man var dot garantiju, ka pašreizējās „matricas sistēmas” elite nevēlas Krievijas Federācijas sabrukumu?  Vēl jo vairāk tādēļ, ka elites pārstāvji nāk un iet, bet „matrica” paliek. Šie ir ļoti sarežģīti jautājumi, kuros šī raksta ietvaros neiedziļināšos. Tas uz ko gribēju vērst uzmanību ir metodoloģiskais „vai nu – vai nu”.

Vai nu (pirmais scenārijs) jūs vēlaties iekarot objektu ar nosaukumu „visas sabiedriskās grupas” un tad jums ir jāizveido slepenu tīklu, aizpildot to ar saviem slepeniem aģentiem, uzticot katram no viņiem iegūt augstu kalibrēšanas koificentu Ki attiecīgajā grupā Oi un pēc tam „jānovāc „ specpropogandas „raža”, saprotot cik šī raža ir indīga un daudznozīmīga.

Vai nu (otrais scenārijs) jūs fokusējaties uz darbību ar noteiktu kontingentu, saprāta robežās paplašiniet šo kontingentu un balstāties savā darbībā uz to, bet netērējat savus vienmēr ierobežotos resursus, lai iegūtu speckontroli pār visām sabiedrības grupām.

Pirmo scenāriju Krievijas impērijā realizēja Sergejs Vasiljevičs Zubatovs. Viņš bija talantīgs cilvēks, kura rīcībā bija ļoti plašas iespējas. Otro scenāriju tai pašā Krievijas impērijā realizēja Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Viņš bija ģeniāls cilvēks, kura iespējas bija stipri ierobežotas. Tieši viņš izvirzīja ideju, ka masām ir jāsaka taisnību. Tas ir, ka nepieciešams nostiprināties savās atbalsta grupās, nemanipulējot ar to apziņu, bet gan to aktualizējot, mēģinot panākt pavisam citas kvalitātes saikni starp vertikālo ideoloģisko subjektu – boļševiku Krievijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju un šim subjektam īpaši svarīgo kontingentu, ko vienkāršības labad var saukt par proletariātu.  Uzvarēja Ļeņins, bet paša manipulācijās sapinies Zubatovs nošāvās, kad uzzināja par Februāra revolūciju.

Pagāja desmitgades un vertikālo ideoloģisko subjektu [PSRS komunistisko partiju] Ļeņina un Staļina mēroga cilvēki nomainīja Brežņeva un Suslova mēroga cilvēki un šis subjekts sāka zaudēt „ļeņinisko tipu” un attiecīgi arī kontroli pār daudzām sabiedriskām grupām. Ko šādos gadījumos dara adekvāti politiskie spēki ir skaidrs, viņi maina „mēbeles, meitenes un šampānieti„. [Analoģija ar padomju laiku anekdoti:  VDK, ārzemnieku savervēšanai un informācijas iegūšanai, ierīko bordeli Maskavas centrā, bet neviens ārzemnieks uz to nez kāpēc  neiet. Atbildīgais darbinieks ved kontroles komisiju pa bordeļa apartamentiem un ar lepnumu stāsta: „Pie mums ir labākie, padomju stila apartamenti, labākais padomju šampanietis un pašas labākās meitenes – pārliecinātas komunistes ar ilggadīgu darba stāžu partijā”]

Ko dara neadekvāti politiskie spēki arī ir skaidrs. Uzstāj uz to, ka „meitenēm ir jābūt īpaši pārbaudītām ar ne mazāk kā 40 gadu darba stāžu” [analoģija ar to pašu anekdoti].  Uzstājot uz to, neadekvātais subjekts pilnībā zaudē ideoloģisko kontroli. Un tad parādās Andropovs [ilggadīgs VDK vadītājs] un saka, ka ir jāatjauno cita veida kontrole – Zubatova matricveida kontrole. [Tas tika izdarīts un šāda veida matricveidīga sistēma joprojām pastāv gan Krievijā, gan arī Latvijā.]  Ko patiesībā vēlējās Andropovs ir pavisam cits stāsts, ko es izklāstīšu citā materiālā, bet te es gribēju vērst uzmanību uz šīm  dažādajām metodēm kā var cīnīties par sabiedrisko apziņu.

Visbeidzot pēdējais solis sarežģītības virzienā. Ko jūs vēlaties no tās grupas Oi ar kuru strādājat? Tas nav tukšs teorētisks jautājums un kā vēl nav! Jūs gribat to kontrolēt? Bet kādā mērā kontrolēt? Ja jūs esat iespiedis dūrē sniega pikuci un esat to ienesis siltā istabā, tad jūs viņu kontrolējat? Pēc kāda laika sniegs izkusīs. Jūs savāksiet ūdeni traukā un teiksiet ka kontrolējat šo sniega pikuci? Šai gadījumā jūs tik tiešām kontrolēsiet ūdeni, jeb pavisam citas kvalitātes substanci, bet pašu sniegu jūs nekontrolēsiet. Tātad jums interesē jūsu kontrolējamās substances kvalitāte vai arī kontrole pati par sevi jums ir augstāka par visu?

Piedāvājot noteiktu saturu Si noteiktai grupai Oi jūs ko vēlaties no grupas panākt? Lai grupa attīstās? Lai viņa stagnē? Lai viņa degradējas? Ja jūs esat devis spēcīgu aviācijas triecienu pa satiksmes mezglu, satiksmes mezgla vairs nav, bet teritoriju, kurā tas atradās, jūs kontrolējat. Līdzīgi ir arī ar augstieni kā piemēru. Jūs viņu ar saviem uzbrukumiem esat nolīdzinājuši un tās vietā izvietojuši kājniekus un artilēriju. Bet kādēļ jūs viņus tur izvietojāt? Augstienes taču vairs nav.

Ak, mums ir vajadzīgas pozīcijas! Atvainojiet, bet ne jau pozīcijas pašas par sevi.  Ir pozīcija sabiedrībā, kam ir sava konsistence [sava saistības, iekšējās strukturētības pakāpe] un ir atsevišķas sabiedriskās grupas Oi attiecībā pret kurām rodas tāda pat problēma. Ja šī grupa kļūs īpaši uzņēmīga  jūsu ziņojumiem Si, tad, kad viņa būs nojūgusies?  Pie tam ne tēlaini, bet vārda burtiskā nozīmē. Jūs tad sāksiet viņu novest līdz psihiski slimīgam stāvoklim, zinot, ka iegūsiet pozīcijas nevis grupā, bet atsevišķā psihiatriskās klīnikas nodaļā?

Ja jūs iekarojat pozīcijas, lai pēc tam tās izmantotu, tad jūs nemēģināsiet tās iekarot par katru cenu. Bet, ja jūs vēlaties pilnībā iznīcināt objektu, kuru vēlaties kontrolēt, tad jūs tieši tādā veidā arī strādāsiet.

„Pārbūve” tas ir dažādu sabiedrisko grupu apziņas iekarošanas veids, likvidējot šo grupu apziņu. [Ar šo nojūgšanos ir izskaidrojams arī tai skaitā Latvijas fenomens, kad cilvēki atbalsta un dara lietas, kuras pašiem kaitē un kuras pašus nogalina].  Ar to arī „pārbūve” atšķiras no revolūcijas.

„Pārbūve” tās ir pirmkārt darbības, lai izraisītu ārprāta stāvokli visdažādākajās iedzīvotāju grupās. Un pirmkārt tiek strādāts ar tām sabiedriskajām grupām, kuras vēl nav nojūgušās un tāpēc potenciāli var pretoties „pārbūvētāju” nodomiem.  Un šiem „pārbūvētājiem” ir nospļauties, ka pēc tam šīs sabiedriskās grupas nebūs spējīgas veikt nekādus konstruktīvus uzdevumus. „Pārbūvētāji” negrasās ierosināt objektam, kuru viņi kontrolē, veikt kaut ko konstruktīvu. Viņi grib arvien vairāk varas pār objektu un , izmantojot šīs matricveidīgās tehnoloģijas, viņi arvien vairāk pastiprina kontrolējamo sabiedrisko grupu ārprāta stāvokli. Komunisti, patrioti, nacionālisti – viss šis „pārbūvētājiem” bīstamais kontingents „matricai” ir jānoved līdz galēji neadekvātam stāvoklim. Gribu uzsvērt, ka „pārbūves” gadījumā runa nav par slaveno demoralizēšanas, deklasēšanas, sarīdīšanas (DDS) metodi, kuru aplūko visos, pat visvienkāršākajos, „spec” mācību līdzekļos. Un pat ne par DDS inversiju – „pretinieka nometnē atbalstām vājos un destruktīvos līderus, bet spēcīgajiem un konstruktīvajiem liekam šķēršļus”.  To dara visi specpropogandisti. „Pārbūvētāji” savukārt dara gan šo, gan arī daudz ko vairāk.  Viņi noved potenciāli bīstamo kontingentu līdz absolūti neadekvātam stāvoklim. Šim mērķim arī tika izdomāts bēdīgi slavenais postmodernisms, kurš daudziem vēl joprojām šķiet tikai estētisks, maznozīmīgs un salīdzinoši nekaitīgs laika kavēklis.

„Pārbūvētāji” mēģina panākt, lai viņu mērķkontingents nonāktu pilnīgas un galīgas dezorientācijas stāvoklī, ko pilnībā var apzīmēt ar vārdu „politklīnika” [atkal analoģija ar psihiatrisko klīniku]. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka ieviešot šo jēdzienu, es nebūt neņirgājos. Es uztveru šo situāciju kā absolūti traģisku un patiesi jūtu līdzi visiem, kuri ir novesti līdz šādam stāvokli. Un tāpat paziņoju, ka tie meistari, kuri noved vienkāršos cilvēku līdz šādam stāvoklim, ir mani ienaidnieki  – politiski, tikumiski un metafiziski ienaidnieki.

Ja jaunajiem „pārbūves” meistariem kārtējo reizi izdosies novest viņiem bīstamo kontingentu līdz vajadzīgajam politklīnikas kolapsa līmenim, tad šis kontingents pārvērtīsies no viņiem bīstama par vairāk kā noderīgu spēku. Jo šāda veida meistariņiem nebūt nav būtiski kādos vārdos ir iesaiņota sabiedriskā enerģija. Viņiem pats galvenais, lai šī enerģija strādātu sabiedrības suicīda labā [tas ir, lai sabiedrība pati sevi iznīcina]. Nokļūstot politklīniskā stāvoklī komunistiskā un patriotiskā enerģija, kas var izraisīt labdabīgu un nepieciešamu protestu, pārvēršas par sociāli suicidālu un tiks izmantota attiecīgu darbību veikšanai , lai līdz galam atrisinātu t.s. krievu jautājuma , ko vēl mēdz saukt par „krievu mantojuma jautājumu”.

„Pārbūvētāji” grib tieši to un, ja mēs vēlamies ar viņiem karot, tad mūsu uzdevums ir izglābt kaut vai daļu kontingenta, kam viņi uzbrūk, neļaujot tam nonākt līdz politklīnikas suicidālajam stāvoklim.  Šis ir ļoti nepateicīgs darbs.  Varu pateikt, ka jūtu līdzi visiem tiem, kuri uzņemsies šo uzdevumu izpildīt. Jau iepriekš brīdinu, ka viņiem ne tikai būs jāsaskaras ar „pārbūvētāju matricu”, kas, slēpjoties aiz visdažādākajām maskām, traucēs to veikt, bet viņiem būs jāsaskaras arī ar šo nelaimīgo, kas jau ir novesti līdz noteiktai kondīcijai,  dabisku aizsargreakciju.  Šāda pati  aizsargreakcija ir neizbēgama, piemēram, psihoanalīzes gadījumā. Slimnieks noteiktā psihoanalīzes veikšanas stadijā vienmēr sāk neieredzēt savu ārstu.

Reliģiski cilvēki zina, ka līdzīgā kārtā visas aizsargreakcijas aktivizējas, ne tikai neirotiķiem, alkaholiķiem un narkomāniem, bet arī ļaunu garu apsēstiem cilvēkiem. Ļaunus garus izdzenošais speciālists (eksorcists) saskaras ar milzīgu ļaunā gara pretestību.  Šis ir labs, tēlains salīdzinājums, tādēļ neredzu kādēļ lai ignorēju to.  Dostojveskis savulaik uzrakstīja romānu „Ļaunie gari” [Velni]. Tika uzskatīts, ka viņš ir rakstījis par boļševikiem [komunistiem], liekot to mutē vārdus: „Mēs izplatīsim alkoholismu, nodevību, mēs izplatīsim izvirtību… Mēs katru ģēniju nožņaugsim vēl mazotnē”. Boļševiki radīja ļoti tikumīgu sabiedrību un varenu kultūru, ko nekādi nav iespējams izdarīt, ja katrs ģēnijs tiek nožņaugts mazotnē. Viņi tātad izmantoja iegūtās politiskās pozīcijas, lai realizētu konstruktīvu sabiedrisku projektu, nevis, lai pilnībā likvidētu objektu ar nosaukumu sabiedrība.  „Pārbūvētāji” savukārt pilnībā realizēja Dostojevska pravietojumu, kļūstot par politiskajiem ļaunajiem gariem.

Tad nu, lūk, kad jūs dzīsiet ļaunos garus no viņu ieņemtās radības, kas viņiem ir transporta mezgls un augstiene, tad esiet gatavi gan paša ļaunā gara, gan pašas radības pretestībai. Ļaunie gari nikni rūc, kliedz un nolād. Viņi negrib pamest radību, kurā ir ieperinājušies, dodot labumu nodomātajam „pārbūves” ārprātam.  Sakāt, esat jau to izbaudījuši? Un? Nogurāt, tad paejiet malā. Bet, ja ne, tad kļūstiet par šīs nepateicīgajās, bet tik ļoti nepieciešamajās „antipārbūves” eksorcisma jomas profesionāļiem. Un nevajag attaisnoties ar to, ka šī darba efektivitāte nav pārāk liela. Cīņā ar ļauno garu radīto politklīniku nevar auksti salīdzināt ieguvumus un resursu patēriņu, jo te nevis aritmētika visu nosaka, bet gan augstākā matemātika – tikumiskā, eksistenciālā un pat metafiziskā. [Latvijas gadījumā šie ļaunie gari pagaidām ir uzvarējuši un pilnībā pārņēmuši gan visu politisko vidi, gan sabiedrību kopumā, kā visuzskatāmākais rezultāts ir krass iedzīvotāju skaita samazinājums, kā arī dramatisks intelektuālās, tikumiskās un tīri fiziskās kvalitātes kritums].

Avots:
http://eot.su/node/12891

Informācijas aģentūra
/06.09.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Irānas garīgā līdera ajatollas Alī Hamenei runa (pilns teksts)

ajatolla Alī Hamenei

Piektdien 30.08.2012 Teherānā notika XVI Nepievienojušos valstu kustības (NAM) samits, kurā piedalījās 120 valstis. Samitu atklāja Irānas garīgais līderis ajatolla Alī Hamenei. Zemāk pilns runas teksts.

„Slava Allāham, pasaules Kungam! Mēs izsakām miera vēlējumus un apsveikumus žēlsirdīgajam un uzticamajam vēstnesim, viņa ģimenei, līdzgaitniekiem un visiem praviešiem un vēstnešiem!

Es apsveicu Jūs, mīļie viesi, Nepievienojušos valstu kustības dalībnieku vadītāji, šīs valstis pārstāvošās delegācijas un citi šī nozīmīgā starptautiskā samita dalībvnieki!

Mēs šeit esam sapulcējušies, lai, pateicoties Visuvarenā vadībai un palīdzībai, ņemot vērā mūsdienu pasaules stāvokli un vajadzības, turpinātu to kustību, kuras pamati tika likti apmēram 60 gadus atpakaļ, pateicoties dažu gādīgu un atbildīgu politiķu drosmei un prasmei pareizi novērtēt situāciju. Pat vairāk, mums tajā ir jāiedveš jauna dzīvība un jāpadara tā dinamiskāka.

Mūsu viesi ir sapulcējušies gan no tālām, gan tuvākām valstīm; viņi pārstāv dažādas tautas un rases, kam ir dažādas ideoloģiskas, kultūras, vēsturiskas un citas intereses un tieksmes. Bet kā Bangdinskas konferencē 1955.gadā teica viens no šīs kustības dibinātājiem Ahmeds Sukarno, Kustības radīšanas pamats nav ne ģeogrāfiska, ne rasu, ne reliģiska vienotība, bet gan nepieciešamības spiesta.  Todien Kustības dalībvalstīm bija nepieciešami savstarpēja sadarbība un sakari, kas tās varētu pasargāt no imperiālistisko, koloniālo un nepiesātināmo valstu  valdošo ģimeņu kundzības; šodien uz imperiālistiskās kundzības instrumentu attīstības un izplatīšanās fona šī nepieciešamība joprojām ir spēkā.

Es gribētu parunāt par citu patiesību.

Islāms mūs māca, ka cilvēkiem, neskatoties uz rasu, valodas un kultūras atšķirībām, ir līdzīga būtība, kas tos virza tīrības, taisnīguma, labu darbu, līdzcietības, un sadarbības virzienā un tieši šī visiem cilvēkiem kopējā iezīme, ja vien tā spēs pārvarēt maldinošos un saprātu aptumšojošos stimulus, virzīs cilvēci viendievības un Visuvarenā būtības izpratnes virzienā.

Šai gaišai atziņai ir tāds potenciāls un iespējas, ka tā spēj kļūt par pamatu brīviem, labdabīgiem organizatoriskiem veidojumiem, kuri rīkojas pēc progresa un taisnīguma principiem un tiecas izplatīt garīguma sfēru uz visu materiālo un pasaulīgo cilvēku darbību, lai radītu viņiem paradīzi zemes virsū un lai pēcāk viņi varētu nokļūt arī reliģijās aprakstītajā viņsaules paradīzē. Un tieši šī atziņa var likt pamatus brālīgai tautu sadarbībai, neskatoties uz to, ka šīm tautām pēc ārējām formām, vēsturiskās pagātnes, reģiona un ģeogrāfijas nav nekas kopīgs. Katru reizi, kad starptautiskā sadarbība ‘tiek stiprināta, izmantojot šo principu, dažādu valstu valdības izveido savstarpējās attiecības, kas nebalstās  ne uz bailēm un draudiem, ne uz ekspansiju un vienpusēju interešu ievērošanu, ne uz nodevēju un pērkamu cilvēku starpniecību, bet gan balstās uz veselīgām kopējām interesēm, uz visas cilvēces interesēm, atbrīvojot tādējādi savas tautas no ciešanām. Šī uz ideāliem balstītā sadarbība ir pretstats pašreiz valdošai lietu kārtībai, kuras misionāri un pionieri pēdējo simtu gadu laikā ir Rietumu valstis un ko šodien pārstāv agresīvā un despotiskā Amerikas valdība.

Mīļie ciemiņi!
Šodien, pēc 60 gadiem, Kustības ideāli joprojām ir aktuāli un noturīgi. Šie ideāli ir:  cīņa ar koloniālismu, politiskā, ekonomiskā un kultūras neatkarība, neiesaistīšanās kara aliansēs un Kustības dalībvalstu sadarbības un saliedētības veicināšana. Diemžēl šodienas pasaule ir tālu no šiem ideāliem; tomēr kolektīvā griba un kopējie pūliņi šodienas realitātes pārvarēšanai un šo ideālu sasniegšanai, lai gan nenākas viegli, tomēr dod rezultātus un vieš cerības.

Nesenā pagātnē mēs kļuvām par lieciniekiem aukstā kara laika politikas un tai sekojošo vienpusējo akciju neveiksmei. Pasaule, mācoties no šiem vēsturiskajiem notikumiem, atrodas uz  jaunas pasaules kārtības sliekšņa un Nepievienojušos valstu kustība ir iespēja un tai ir jāvar šajos apstākļos uzņemties jaunu lomu. Šī jaunā pasaules kārtība ir jāveido uz visu tautu iesaistīšanas un vienlīdzīgu tiesību pamatiem; mūs Kustības saliedētība ir laikmeta diktēta nepieciešamība, lai vispār varētu izveidoties šī jaunā pasaules kārtība.

Pasaules pārveidošanās perspektīvas par laimi paredz daudzpolāru pasaules kārtību, kurā tradicionālo varas centru (polu) vietā stājas  dažādu civilizāciju un kultūras, dažādas ekonomiskās, sociālās un politiskās izcelsmes valstu komplekss. Pārsteidzošo pēdējo 30 gadu notikumi, kuru liecinieki mēs esam, uzskatāmi liecina, ka jaunu lielvaru dzimšana norit paralēli ar esošo lielvaru novājināšanos. Šī pakāpeniskā varas maiņa dod Kustības dalībvalstīm iespēju uzņemties jaunu lomu starptautiskā mērogā un sagatavot augsni taisnīgai un patiesi kopējai pasaules pārvaldei. Mēs , Nepievienojušos valstu kustības dalībvalstis, neskatoties uz uzskatu un pasaulskatu dažādību, ilgstošā laika periodā spējām saglabāt savu saliedētību un sadarbību kopēju ideālu ietvaros; un tas nav mazs un ikdienišķs sasniegums. Šī sadarbība var kalpot kā pāreja uz taisnīgāku un humānāku pasaules kārtību.

Pašreizējie apstākļi dod Nepievienojušos valstu kustībai unikālu iespēju. Mēs sakām, ka pasaules pārvaldes struktūras nedrīkst vadīt tikai dažas Rietumu valstis. Nepieciešams izveidot visu valstu demokrātisku līdzdalību starptautiskajā pārvaldē. Šī ir visu valstu nepieciešamība, kuras ir cietušas un turpina ciest dēļ dažām agresīvām imperiālistiskām valstīm. [Neskatoties uz to, ka Latvija ir šo imperiālistisko valstu kontrolēta pseidovalstiņa, tās iedzīvotāju vairums cieš līdzīgā kārtā kā Nepievienojušos valstu iedzīvotāji par ko runā Hamenei]

ANO Drošības padomes struktūra un mehānismi ir neloģiski, netaisnīgi un kopumā nedemokrātiski; tā ir atklāta diktatūra un sevi izsmēlusi pagātnes atlieka. Ļaunprātīgi izmantojot šos kļūdainos un nepareizos mehānismus, Amerika un tās līdzdalībnieki [arī Latvija diemžēl], aizsedzoties ar cēliem vārdiem un mērķiem, spēja uztiept pasaulei savu vardarbību. Viņi saka „cilvēktiesības”, bet saprot Rietumu intereses; viņi saka „demokrātija”, bet tā vietā veic militāru iebrukumu; viņi saka „cīņa ar terorismu” un par viņu aviācijas un ieroču upuriem kļūst neaizsargāti ciemu un pilsētu civiliedzīvotāji. Viņu sapratnē cilvēce ir iedalāma pirmās, otrās un trešās klases pilsoņos. Cilvēku dzīve Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā ir lēta, bet Amerikā un Rietumeiropā – dārga. Amerikas un Eiropas drošība ir svarīga, bet visas pārējās cilvēces drošībai nav nekādas nozīmes. Ja teroru un spīdzināšanas veic amerikāņi, cionisti un viņu marionetes, tad tas ir pieļaujams un tam var nepievērts uzmanību. Viņus nemoka sirdsapziņa par daudzajiem visā pasaulē izvietotajiem slepenajiem cietumiem, kuros pret neaizsargātiem ieslodzītajiem, kuriem nav pieejams advokāts un kuri tur atrodas bez tiesas lēmuma un pat bez izmeklēšanas,  izturās vispretīgākajā un cietsirdīgākajā veidā. Viņu sapratne par labo un ļauno ir izteikti vienpusēja un ir atkarīga no mirkļa interesēm. „Starptautisko likumu” aizsegā viņi uzspiež pasaules tautām savas intereses, bet savas pavēles viņi maskē ar „starptautiskās sabiedrības” jēdzienu, un ar plašsaziņas līdzekļu monopoltīklu palīdzību viņi savus melus attēlo kā patiesību un savu vardarbību attēlo kā tieksmi pēc taisnības; tas pats arī otrādi – katru patiesu vārdu, kas viņus atmasko, viņi sauc par meliem un katru taisnīgu prasību par nelietību.

Draugi! Tāds ļaunprātīgs un postošs stāvoklis ilgāk vairs nevar pastāvēt. Visi jau ir noguruši no šīs nepareizās starptautiskās ģeometrijas. 99% pašas Amerikas iedzīvotāju kustību ir pret varas centriem un ASV finansu institūtiem, un plašie protesti Rietumeiropā pret pašu valdību ekonomisko politiku tāpat liecina par to, ka esošais lietu stāvoklis ir izsmēlis tautu pacietības mēru. Ir jāizlabo šī nesaprātīgā lietu kārtība.  Ciešā, vispusīgā un loģiskā Kustības dalībvalstu sadarbība var stipri ietekmēt risinājuma rašanu un šo problēmu pārvarēšanu.

Cienījamie klātesošie!

Miers un drošība visā pasaulē tiek uzskatīts par aktuālu un problemātisku mūsdienu pasaules jautājumu, bet atbruņošanās un atteikšanās no nāvējošiem masu iznīcināšanas ieročiem ir neatliekama nepieciešamība un vispārēja prasība. Drošībai mūsdienu pasaulē ir vispārējs raksturs, kurā nevar būt nekādas diskriminācijas.  Balstoties uz saviem pret cilvēci vērstiem milzīgiem ieroču krājumiem, par vispasaules drošības karognesējiem uzmetas tie, kam nav nekādu morālu tiesību uz to.  Tas noteikti nespēs nodrošināt arī viņu pašu drošību. Par lielu nožēlu jāsaka, ka šodien mēs redzam,  ka valstis, kam ir vislielākais kodolieroču skaits, neizrāda nekādu nopietnu un reālu gribu šī cilvēcei nāvīgā ieroču veida izslēgšanai no savām militārajām doktrīnām un joprojām uzskata šos ieročus par draudu novēršanas garantu un par svarīgu kritēriju savas politiskās un starptautiskās vietas noteikšanu. Šāds uzskats ir kopumā nepieņemams un nepieļaujams.

Kodolieroči nav ne drošības garants, ne arī politiskās varas nostiprināšanas faktors, kodolieroči apdraud gan vienu, gan otru. Pagājušā gadsimta 90-o gadu notikumi parādīja, ka šo ieroču esamība nespēja glabt pat Padomju Savienības sabiedrisko iekārtu.  Un šodien mēs visi zinām valstis, kuras, neskatoties uz viņu rīcībā esošajiem kodolieročiem, apdraud pašu veikto vispārējās drošības principu pārkāpumu sekas.

Irānas Islāma Republika uzskata kodolieroču, ķīmisko ieroču un tamlīdzīgu ieroču pielietošanu par nepiedodamu grēku. Mēs sev esam izvirzījuši lozungu „Tuvie Austrumi bez kodolieročiem” un turpinām stingri turēties pie tā. Bet tas nenozīmē, ka mēs atsakāmies no kodolenerģijas civilas izmantošanas. Saskaņā ar starptautiskiem likumiem katra valsts ir tiesīga izmantot šo enerģiju civilos nolūkos.  Visiem ir jābūt iespējai izmantot šo enerģiju visdažādākās valstij eksistenciāli svarīgās civilās sfērās un katram ir jābūt iespējai būt neatkarīgam no cietiem šo tiesību realizācijā.  Dažas Rietumu valstsi, kurām ir kodolieroči un kuras ir paveikušas šo nepiedodamo grēku un to pielietojušas, grib ieviest monopolu uz kodoldegvielas ražošanu. Pašreiz tiek veidota slepena kustība, kuras mērķis ir zem starptautisku organizāciju izkārtnes, bet praktiski dažu Rietumu valstu rokās atstāt uz visiem laikiem nostiprināt kodoldegvielas ražošanas un izplatīšanas monopolu.

Vai tas nav ļauns un murgains šī laikmeta joks, ka Amerikas valdība, kurai ir vislielākie un visnāvīgākie kodolkrājumi un kura vienīgā ir šos ieročus pielietojusi, grasās ņemt savās rokās kodolieroču neizplatīšanas karogu?! Tā kopā ar saviem Rietumu sabiedrotajiem apgādāja ar kodolieročiem cionistu režīmu, tādējādi radot nopietnu draudu šim reģionam; tai pat laikā šī krāpnieku un avantūristu grupa nespēj paciest civilu kodolenerģijas izmantošanu no patiesi neatkarīgu valstu puses. Viņa, izmantojot visu savu militāro varenību, pat kategoriski iebilst pret kodoldegvielas ražošanu, kas nepieciešami rediopreparātiem un citiem humāniem un civiliem mērķiem. Viņu melīgais iegansts ir bailes par iespējamu kodolieroču ražošanu. Kas attiecas uz Irānas Islāma Republiku, tad viņi paši ļoti labi zina, ka melo; tā ir viņu reālpolitika, kurā nav ne kripatiņas no garīguma un kura atzīst par labiem jebkurus melus. Vai gan atturēsies no meliem un kaunēsies par to tas, kurš atļaujas draudēt ar kodolieroču pielietošanu un nemaz nekaunas par to?!

Es vēlreiz gribu uzsvērt, ka Irānas Islāma Republika nekad nav tiekusies un netieksies pēc kodolieročiem un tai pat laikā neatteiksies no savas tautas tiesībām uz kodolenerģijas civilu izmantošanu. Mūsu devīze ir: „kodolenerģija – visiem, kodolieroči – nevienam.” Mēs aizstāvēsim šos divus principus, un mēs zinām, ka dažu Rietumvalstu monopola uz kodolenerģiju novēršana līguma par kodolieroču neizplatību (NPT) ietvaros nāks par labu visām valstīm, tai skaitā arī  Kustības dalībvalstīm.

Trīsdesmit gadus ilgas pretošanās pieredze Amerikas un tās sabiedroto spiedienam un vardarbīgām akcijām viennozīmīgi ir pārliecinājusi  Irānu, ka saliedētas tautas, kam ir stingru griba, pretestība ir spējīga gūt virsroku pār naidīgām akcijām, stūrgalvību un pavērt jaunus ceļus pretī savu cēlo mērķu sasniegšanai. Vispusīgs mūsu valsts progress pēdējo 20 gadu laikā ir visiem redzama realitāte, ko ne reizi vien ir atzinuši arī oficiāli starptautiskie novērotāji;  tas viss notika uz ekonomiskā spiediena un sankciju fona, kā arī uz no Amerikas un cionistiem atkarīgu lielbagātnieku ģimeņu propagandas uzbrukuma fona.  Sankcijas, kuras tukšvārži nosauca par paralizējošām, ne tikai nav mūs paralizējušas, bet padarīja mūsu darbības noteiktākas, mūsu mērķus augstākus , pārliecību par mūsu situācijas novērtējumu stiprāku un tautas izturību un pašpietiekamību lielāku. Saskaroties ar šīm grūtībām mēs ne reizi vien esam novērojuši Visaugstākā palīdzību mūsu darbībai.

Mīļie ciemiņi1
Uzskatu par nepieciešamu izteikties šeit arī par citu ļoti svarīgu jautājumu. Lai gan tas skar mūsu reģionu, šīs problēmas ietekme ir izplatījusies stipri ārpus tā un jau vairākus gadu desmitus ietekmē visas pasaules politiku; tas ir sasāpējušais jautājums par Palestīnu. Runājot īsumā problēmas būtība ir apstāklī, ka baisas Rietumvalstu ar Lielbritāniju priekšgalā sazvērestības rezultātā 20.gadsimta 40-ajos gados palestīniešu tautai atņēma un uzurpēja neatkarīgu valsti, kam ir noteiktas vēsturiskas saknes un kas saucas Palestīna. Un ar ieroču, slepkavību un melu spēka palīdzību šī valsts tika nodota sabiedriskam veidojumam, kā locekļi pārsvarā sastāvēja no emigrantiem no Eiropas valstīm. Šī milzīgā uzurpācija, kas tās sākotnējā stadijā norisinājās paralēli ar neaizsargātu ciemu un pilsētu civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanu un cilvēku padzīšanu no dzimtajām vietām uz blakusvalstīm,  turpinājās vairāk kā 60 gadus un turpinās joprojām. Šis ir viens no svarīgākajiem cilvēces jautājumiem. Cionistu okupācijas režīma politiskie un militārie vadītāji šai laikā nesmādēja nekādu noziedzīgu rīcību: sākot no cilvēku slepkavībām, viņu māju sagraušanas, apsēto lauku izpostīšanas, vīriešu sieviešu un pat bērnu arestu un spīdzināšanu, līdz šīs tautas cilvēciskās cieņas pazemošanai, cenšoties to iznīcināt un izkropļot cionisma režīma spīlēs; un arī līdz uzbrukumiem bēgļu nometnēm gan pašas Palestīnas teritorijā, gan kaimiņvalstu teritorijā, kuras gādīgi uzņēma miljoniem bēgļu. Tādi nosaukumi kā Sabra, Šatila, Gana, Deirjasina un vēl daudzi citi ir ierakstīti mūsu reģiona vēsturē ar apspiestās Palestīnas tautas asinīm. Šodien, kad ir pagājuši vairāk kā 65 gadi, nežēlīgie cionistu vilki  joprojām turpina veikt šos noziegumus pret tiem, kuri palika okupētajās teritorijās. Viņi nepārtraukti pastrādā arvien jaunus noziegumus un ved visu reģionu pretī jaunai krīzei. Reta ir tā diena, kad netiktu ziņots par kāda jauna cilvēka nogalināšanu, ievainošanu vai sagūstīšanu, kurš ir cēlies savas dzimtenes aizsardzībai.

Cionistu režīms, kurš, izraisot karus, nogalinot cilvēkus, okupējot arābu zemes un valstiskā mērogā veicot teroristisku darbību gan reģionā, gan visā pasaulē, vairāku desmitgažu laikā nodarbojas ar ļaunuma izplatīšanu, saucot par teroristiem palestīniešu tautu, kura pretojas un cīnās par savu tiesību atjaunošanu. Bet cionistiem piederošie un daudzi Rietumu plašsaziņas līdzekļi, kā arī viņu algotņi, pretēji ētiskām, tikumiskām un žurnālistikas normām, atkārto šos nekaunīgos melus.
Savukārt politikāņi, kuri pretendē uz cilvēktiesību cīnītāju godu, piever acis uz šiem noziegumiem un ne no kā nebaidoties un bez sirdsapziņas pārmetumiem atbalsta šo režīmu un uzstājas tā advokātu lomā.

Mēs apgalvojam, ka Palestīna pieder palestīniešiem. Bet tās okupācijas turpināšana ir liels un nepiedodams grēks, kurš apdraud visas pasaules mieru un drošību. Visi no cionistu režīma atkarīgo Rietumvalstu priekšlikumi un mēģinājumi atrisināt Palestīna problēmu ir bijuši kļūdaini un nesekmīgi, un nākotnē būs tieši tāpat. Mēs esam piedāvājuši taisnīgu un visai demokrātisku šīs problēmas risinājumu; lai visi palestīnieši, gan Palestīnas esošie iedzīvotāji, gan arī tie, kuri tika padzīti uz citām valstīm un ir saglabājuši savu palestīnisko būtību, lai tie būtu musulmaņi, kristieši vai jūdaisti, lai viņi visi piedalās vispārējā palestīniešu referendumā, kuram jāveic rūpīga starptautiskā novērošana, un  izvēlas šīs valsts politisko iekārtu; un visi palestīniešu bēgļi, kas daudzu gadu laikā cieš dēļ atrautības no dzimtenes, lai atgriežas savā valstī un ņem dalību šai referendumā un pēc tam, saskaņā ar Konstitūciju, arī vēlēšanās. Šai gadījumā iestāsies miers.

Es amerikāņu poliķiem, kuri līdz šim  ir uzstājušies kā cionistu režīma aizstāvji un aizgādņi, gribētu teikt sekojošo: šis režīm jums līdz šim ir devis neskaitāmu daudzumu problēmu; tas ir padarījis nīstamu jūsu tēlu reģiona tautu acīs un padarīja jūs par galveno cionistu –uzurpatoru režīma noziegumu līdzdalībnieku; Amerikas valdības un tautas materiālais un garīgo spēku patēriņš un  izdevumi, kas ir saistīti ar šī režīma atbalstīšanu daudzu gadu desmitu garumā, ir milzīgs; nākotnē, ja šis kurss tiks turpināts, nav izslēgts, ka jūsu izdevumi var ievērojami pieaugt. Padomājiet par mūsu priekšlikumu atrisināt šo jautājumu ar visu palestīniešu referendumu un pieņemiet drosmīgu lēmumu, atbrīvojiet sevi no šīs pašreiz neatrisināmās problēmas. Neapšaubāmi, ka reģiona valstis un visi brīvību mīlošie pasaules iedzīvotāji atbalstīš šādu lēmumu.

Cienījamie viesi!

Tagad es atgriezīšos pie jau sākumā teiktā. Starptautiskā situācija ir ļoti jūtīga un pasaule pašreiz pārdzīvo ļoti būtisku vēsturisku pagriezienu. Ir sagaidāms, ka radīsies jauna pasaules kārtība. Nepievienojušos valstu kustība ietver sevī apmēram divas trešdaļas visu pasaules valstu un tā var ieņemt nozīmīgu lomu topošajā veidojumā. Fakts, ka šis nozīmīgais samits tiek rīkots Teherānā pats par sevi jau ir daudznozīmīgs. Mēs, šīs kustības dalībnieki, izmantojot mūsu savstarpējās iespējas un lielo potenciālu, varam nospēlēt vēsturisku un mūžīgu lomu pasaules glābšanā no destabilizācijas, kara un impēriskas kundzības.

To var panākt tikai ar vispusīgu mūsu savstarpējo sadarbību. Starp mums ir ne mazums ļoti bagātu valstu, kā arī valstis, kurām ir liela starptautiska ietekme. Problēmas pilnībā var atrisināt, izmantojot ekonomisko un plašsaziņas līdzekļu sadarbību un apmainoties ar progresīvākajām, attīstību veicinošajām metodēm un pieredzi. Mums ir jābūt apņēmības pilniem; mums ir jāpaliek uzticamiem mūsu mērķiem; mums nevajag baidīties no agresīvo lielvaru nepatikas un nevajag justies glaimotiem un cerību pilniem no viņu smaidiem; mums ir jāgūst mācība no komunistiskā bloka sakāves divdesmit gadus atpakaļ, kā arī no šodienas tā saucamo liberāli – demokrātisko Rietumu valstu politikas bankrota (visi redz šī bankrota izpausmes Eiropas valstu un Amerikas ielās, kā arī šo valstu ekonomisko problēmu neatšķetināmo kamolu). Un visbeidzot mums kā liela iespēja ir jāatzīst Islāma atmoda un no Amerikas atkarīgo un cionistu režīmu atbalstošo diktatoru krišana Ziemeļāfrikā. Mēs ir jāpadomā par Kustības darbības efektivitātes paaugstināšanu pasaules pārvaldībā; mēs varam izstrādāt vēsturisku dokumentu, kas noteiktu pārmaiņas starptautiskā pārvaldē un sagatavot instrumentus tā realizācijai;  mēs varam izstrādāt efektīvas ekonomiskās sadarbības programmu un nodibināt praktiskus kulturālos sakarus savā starpā. Neapšaubāmi, ka aktīva un motivēta Kustības sekretariāta apstiprināšana palīdzētu ātrāk, labāk un efektīvāk sasniegt šos mērķus. Paldies.”

Avoti:
http://sajjadi.livejournal.com/169550.html
http://www.shiatv.net/view_video.php?viewkey=64ccd4ec5d1f4b335c9b

Informācijas aģentūra
/06.09.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Komunikācijas perspektīvas. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” 4. daļa

Komunikācijas perspektīvas. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 06.09.2012

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Twitter mitoloģija. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” 3. daļa

Twitter mitoloģija. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 06.09.2012

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Fotoizstāde „20 gadi bez PSRS”

No 8. Līdz 16. septembrim Rīgā notiks fotoizstāde „20 gadi bez PSRS”, kurā fotogrāfijās ir attēloti pēdējo 20 gadu deindustrializācijas un desocializācijas sasniegumi exPSRS teritorijā.

Pēc krievu politologa Sergeja Kurginjana iniciatīvas fotogrāfijas uzņēma vairāk kā 3000 sabiedriskās kustības „Laikmeta būtība” aktīvistu. Akcijas laikā tika uzņemtas apmēram 40 000 fotogrāfijas. Izstādei Rīgā ir atlasītas pāri par 200 fotogrāfijām. Daļa fotogrāfiju ir apskatāmas arī internetā: http://twentyyearsafter.su

Fotogrāfijās attēloti kādreiz savas sociālās funkcijas pildošie, bet  pašreiz nolaistie un laika zoba sagrauztie padomju laiku objekti un tas, kas ir nācis to vietā. Latvijas gadījumā katrs pats var padomāt un salīdzināt, kas no Padomju laika tika nopostīts un kas radīts tā vietā kaut vai tikai aizbraucot uz veikaliem Alfa un Domina (agrākās rūpnīcas Alfa un VEF). Un tad arī top skaidrs kādēļ Latvijā ir tik krasi pasliktinājusies politekonomiskā un  sociālā situācija un kādēļ Latvijas iedzīvotāju skaits kopš padomju laikiem ir samazinājies pēc oficiāliem datiem par vairāk kā 600000 iedzīvotāju, bet iespējams pat par vairāk kā 1 miljonu iedzīvotāju.

Izstādi organizē sabiedriskā kustība „Laikmeta Būtība” un tā notiks “Maskavas kultūras-lietišķā centra” (Marijas iela 7, Rīga) koncertzāles foajē telpā. Izstāde būs apskatāma katru dienu no 8. līdz 16. Septembrim. Izstādes darba laiks: 11:00 – 18:00. Ieeja par brīvu.

Avots:
http://maksim-kot.livejournal.com/126595.html

Informācijas aģentūra
/06.09.2012/

Posted in Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 4 komentāri

Pedofīlu šovs

Rietumu mēdiju telpa ir uzrādījusi kārtējo postmoderniskā pretīguma sasniegumu. Nu Rietumu mēdiju telpa un visa „progresīvā” Rietumu pasaule var lepoties ar TV šovu pedofiliem un tamlīdzīgiem garīgiem kropļiem.

Jau labu laiku Discovery meitasuzņēmuma „TLC” ēterā tiek pārraidīts TV šova „Toddlers & Tiaras”, kurā mazgadīgi bērni tiek pārģērbti „seksīgā” apģērbā un imitē „seksīgu” uzvedību. Rietumu sabiedrības deģeneratīvo līmeni parāda šī šova popularitāte.

Nesen šovs uzstādīja kārtējo „rekordu”, ēterā parādot 4 gadus vecu meitenīti, kas uzstājās piegulošās biksēs, agresīvi „seksīgā” ādas jakā,  „erotiski” kustējās un nobeigumā, saskaņā ar scenāriju, uzpīpēja. Šova veidotāji protams, protams paziņoja, ka bērns nesmēķēja un ka tā bija tikai simulācija.

Latvijā šo ziņu izplatīja ziņu portāls www.kasjauns.lv un veids kā šī ziņa ir aprakstīta liecina, ka šāda veida debīlisma pazīmes ir vērojamas arī Latvijā. Tas, ka pedofiliem un garīgiem kropļiem šāda veida pārraides patīk nav nekāds pārsteigums, tāpat ir skaidrs, ka prātu izkūkojuši idioti nesapratīs par ko tāds sašutums. Jautājums ir par normālu cilvēku attieksmi – vai mēs gribam šāda veida preteklības arī Latvijā, vai Latvijai vajag vadīties un mācīties no deģenerātu sabiedrības, kur šāda veida preteklības (tās nebūt nav vienīgās) sāk kļūt par normu un vai normāli cilvēki, zinot par to un redzot, kas apkārt notiek, turpinās atbalstīt Rietumu ceļu un Rietumu izvēli, turpinās gulēt (būt iecietīgi) un neko nedarīt laikā kad pašu sabiedrība tiek arvien vairāk degradēta un šai degradācijā tai kā paraugs tiek stādīta jau totāli deģenerētā Rietumu sabiedrība.

Avots:
http://tlc.howstuffworks.com/tv/toddlers-tiaras/about-toddlers-and-tiaras.htm
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/92663/mazo-meitenu-skaistumkonkurss-atkal-soke-4-gadus-vecs-berns-uz-skatuves-seksigi-smeke-foto

Informācijas aģentūra
/06.09.2012/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Kultūra, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | 2 komentāri

Ekonomika domāta vergiem

Ekonomikas lielā nozīme mūsdienu dzīvē ir tādēļ, ka viss pārējais mūsu dzīvē ir nospiests otrajā plānā. Par to „visu pārējo” es piemēram uzskatu kultūru.

Kultūra nav kaut kādi sīkumi, tā nav glezna muzejā, kultūra pa lielam ir tas ar ko un kādēļ dzīvo cilvēks – tie ir viņa mīti, viņa ideāli, viņa „jēgas”, viņa sakrālie un eksistenciālie priekšstati par to, kas ir viņa esība; īstenībā kultūra tas ir viņš pats.

Kultūras nolaišanai līdz plikai izklaidei vienmēr ir bijušas graujošas sekas. Kaut vai atceramies slaveno „maizi un izpriecas”. Roma, sākot ieviest dzīvē lozungu „maizi un izpriecas”, ātri sabruka – vēsturiski ātri; tolaik tam bija nepieciešami gadsimti, bet mūsdienās tam var būt nepieciešami gadu desmiti, jo procesi vienkārši norit ātrāk.

Kopumā dzīve šodien pa lielam ir noreducēta līdz „maizei un izpriecām”. Paskatieties kaut vai TV repertuāru, tur nospiedoši lielākā daļa ir izklaide un vēl tiek teikts, ka izklaides daļu vajag vēl vairāk palielināt. Tas nozīmē, ka vietas cilvēkam kā tādam vairs nepaliek. Un kad Cilvēks kā tāds tiek sagrauts, tad rodas dzīvniekveidīgs radījums, „vēders”, biomasa. Varbūt esat kādreiz redzējuši, piemēram, ar insultu slimos, viņi daudz ēd utt., viņiem garīgā dzīve ir beigusies, ar cilvēku ir cauri, viņam vis tur ir nobloķēts. No šejienes arī rodas pārēšanās, īpaša uzmanība pret ēšanu, īpašs jūtīgums pret ēšanu, ēdiena baudīšana, pašu sagremošanas procesu baudīšana, tāpēc ka emocijas vajag tieši tik pat daudz cik iepriekš, saglabāšanās likums paliek spēkā, bet garīgās dzīves emociju vairs nav.

Atceros anekdoti, kad cilvēks, kurš ir pazaudējis naudasmaku un meklē par visām kabatām, bet vienā – pēdējajā baidās ieskatīties. Viņam prasa:  kādēļ? Viņš atbild: baidos un ja nu arī šajā kabatā nebūs. Līdzīgi šodienas cilvēks baidās paskatīties kultūras „kabatā” šī vārda plašākajā nozīmē, savas būtības „kabatai”, savas cilvēcības pamatsastāvdaļām. Šis ir  pārsteidzošs process. Pārsteidzošs, jo to uztvēra inteliģence (būtības karnevalizācija; Rablē ). Tai ir jābūt Rablē pasaulei, lai ekonomika tajā ieņemtu tādu vietu. Inteliģence taču visu laiku teica „ne no maizes vien pārtiek cilvēks”, „ei, cilvēki, vai zināt kas mūs sagaida?….. es zinu, jo nāku no turienes…”, es Graņinu citēju. Un te Strugacki, kas agrīnos darbos teica, ka visa dzīves jēga ir augstās kaislībās, pēkšņi saka, ka lēta desa tiek taisīta no cilvēku gaļas un ka visa jēga ir lūk šajā tirgū.

Te ir vērts atcerēties Dižo inkvizitoru. „Redzi šos karstos tuksneša akmeņus? Pārvērt tos par maizi un skries pakaļ Tev cilvēce kā lopu bars – pateicīgi, paklausīgi un vienmēr bailīgi, ka Tu varētu novērsties un pazudīs viņiem Tava maize. Bet Tu negribēji atņemt cilvēkam brīvību, noraidīji piedāvājumu, jo, kas gan tā par brīvību, ja paklausība tiek nopirkta par maizes cenu. Tu paziņoji, ka cilvēks nepārtiek tikai no maizes vien. Bet vai Tu zini, ka paies gadsimti un cilvēce ar zinātnes un gudrajo lūpām paziņos, ka noziegumu nav un attiecīgi nav arī grēka, bet ir tikai izsalkušie, tāpēc papriekšu pabaro viņus un tikai pēc tam pieprasi no viņiem tikumību. Un nekāda zinātne nespēs dot viņiem maizi, kamēr viņi paliks brīvi. Un beigsies tas vis ar to, ka viņi atnāks pie mums un teiks: „Labāk paverdziniet mūs, bet pabarojiet!” Un sapratīs tad visi, ka brīvība un maize katram abi reizē nav iespējami.” Es te citēju brīvi pēc atmiņas Dostojevska Dižo inkvizitoru, kas starp citu ir samērā tuvs Šillera Dižajam inkvizitoram. Tur bija teikts „Kam es atstāšu Spāniju? Pīšļiem, bet ne brīvībai.”

Tad nu lūk šī ekonomocentrisma jēga ir, ka tiek uzpūsts „vēders”, bet viss pārējais tiek saspiests. Bet pēc tam rodas ideja, ka „nekāda zinātne nespēs dot viņiem maizi, kamēr viņi paliks brīvi. Un beigsies tas vis ar to, ka viņi atnāks pie mums un teiks: „Labāk paverdziniet mūs, bet pabarojiet!”” Daži šo sabiedriskās iekārtas projektu sauc „Dižais inkvizitors”, tas ir šo dzīves ekonomizāciju. 

Ekonomika apmierina noteiktas vajadzības. Saka, ka tas esot marksisms. Nesen atcerējos, ka Engelsam (kas ir krietni vājāks par Marksu) ir darbi, kuros tiek runāts par trīs ražošanas veidiem – lietu ražošanu, cilvēku ražošanu un ideju ražošanu.  Tad nu lūk ir jābūt pilnīgi aprobežotam, lai noreducētu marksismu tikai līdz lietu ražošanai. Bet tas, kas reāli ir izveidots, protams, ir lietucentrisms. Un, protams, ir skaidrs, ka cilvēks, kurš pēc būtības ļoti baidās no nāves un kuram pašreiz vairs nav nekādu atbilžu uz šiem jautājumiem, cenšas apbruņoties un norobežoties ar šīm lietām. Viņš norobežojas no bezdibeņa, izveido sev savas pasaulītes, sastāvošas tikai un vienīgi no lietām, tāpēc, ka viņam nav nekas cits ar ko norobežoties.

Šai ziņā, protams, slikti, kad nav maizes, kad cilvēki ir badā, kad neprot radīt lietas, kad šo lietu trūkums neļauj apmierināt cilvēka pamatvajadzības. Cilvēkam ir jāvar apmierināt savas materiālās vajadzības, bet cilvēks nedrīkst tikt noreducēts tikai līdz lietu pasaulei. Tātad, jebkura ekonomikas uzpūšana ārpus noteiktām tās robežām, nozīmē to, ka kaut kas no cilvēku dzīves tiek izstumts. Un mēs, apmēram, redzam kas tieši.

Kas pēc būtības ir patērētāju sabiedrība? Jebkura kustība, progress, attīstība prasa ideālu motivāciju. Jebkura ideālu motivācija, kas rodas progresa rezultātā, atsedz vēsturisko netaisnību un valdošās šķiras mazspēju. Šī procesa rezultātā mainās valdošās šķiras, tādējādi tiek veidota vēsture. Vēsturiskais gars, kurš iepriekš bija, piemēram, feodāļiem, pāriet pie kāda cita, piemēram, buržuāzijas. Un tā tālāk. Šis vēsturiskais gars kā stafete tiek nodots no esošās valdošās šķiras topošajai.

Ja valdošā šķira grib nogalināt vēsturi un izdarīt tā, lai šīs šķiru maiņas vairs nebūtu (un to viņi nepārprotami sagribēja 20.gs. 50-ajos gados), tad kas tai ir jāizdara? Tai ir jānogalina ideālu motivācija, ir jānogalina viss mobilizējošais, par Dievu ir jāieceļ Dižais līdzsvars un miers, ir jāiznīcina cilvēkā tam raksturīgais dumpīgais nemierīgums. Valdošai šķirai tas viss ir jāaizvāc.

It kā likās, ka tas ir pārāk ambiciozs projekts. Es zinu, kā domātāji un politiķi sāka realizēt šo projektu sākot ar 50-ajiem gadiem, kā viņi to apsprieda. Tas nav īpaši liels noslēpums. Daļa šīs diskusijas ir gandrīz publiska, daļa – publiska. Pat tas, kas tika slēpts, tika ne pārāk labi noslēpts. Ir izveidots jauns cilvēks – „homo rīma”. Tas ir pavisam cits cilvēks.

Šī projekta saimnieki ir cilvēki ar pavisam citādu motivāciju. Iespējams ar ļoti nežēlīgu motivāciju. Katram no saimniekiem pie sienas stāv uzraksts: „Pār pasauli valda nemateriālais!” Pat, lai izveidotu bandu un sāktu laupīt, ir jābūt kaut kam vairāk par naudu. Bandai ir jābūt konsolidētai. Uz kā pamata to konsolidēt? Itāļu sicīlijas mafija taču ne tikai uz asinīm turas, bet arī uz sapņiem par Romu, par romas leģionāriem, te der kaut vai atcerēties „Krusttēvu”. Ja apskatām attīstītākas mafijas, tad tām blakām ir kāds ordenis – vai nu islāma, vai kristiešu, budistu, ķīniešu „Triādas”. Tās ir sarežģītas parādības!

Vienmēr visa pamatā ir kāda „jēga”. To labi atspoguļo klasiskais indiešu sabiedrības dalījums: brahmani, kšatriji, vaiši, šudras (ja pareizi atceros). Augstākā kasta ir „jēgu” kasta, tāpēc ka „jēgas” rada sociālo komunikāciju, un sociālā komunikācija, izveidojot bandu, ļauj tai „uzbraukt” citām bandām un laupīt. Tad rodas nauda. Pie tam naudu vajag ne tikai salaupīt, bet tā arī ir jānotur, pie tam vairākās paaudzēs. Jo kāpēc gan salaupīto uzreiz neiztērēt? Tam taču arī vajag kādu pamatojumu, atlīdzību, pietiekami dzelžainu argumentāciju. Tātad, katrs subjekts savā kodolā balstās kaut kādā ideālu motivācijā. Un, ja viņš iznīcina ideālu motivāciju, tad viņš iznīcina tikai konkurentu ideālu motivāciju, bet ne savu. Viņš nekad neļaus aiztikt savu ideālu motivāciju. Un to ir ļoti viegli pārbaudīt, vajag piedāvāt padiskutēt par kādiem jautājumiem.

Mums piedāvā: „Padiskutēsim kuram bija taisnība – Hitleram vai jums? Mēs taču esam inteliģenti cilvēki, tāpēc padiskutēsim par tādu jautājumu un šitādu.” Bet jūs pamēģiniet padiskutēt, piemēram, par Džordžu Vašingtonu vai kādu tamlīdzīgu jautājumu. Jūs uzreiz apstādinās. Sākumā jūs pārtrauks korekti, pēc tam stingri un vēl pēc tam ar jums vispār pārtrauks runāt. Un pareizi darīs! Tāpēc, ka tās ir viņu vērtības, tā ir viņu neapspriežama sakralitāte.

Visi sargā savas vērtības. Un ja arī viņi tās kaut kādā veidā papildina vai problematizē, tad ļoti uzmanīgi. Amerikā līdz galam nav diskriditēts neviens prezidents. Kenedijs, ja runājam atklāti, bija tuvu bezprātam seksuāli izlaists tips. Bet viņš ir bezmaz vai svētais! Labi, tika apspriestas Rūzvelta un Eleonoras uzvedības detaļas, bet viņi abi palika svēto kārtā!

Bet kas ir palicis neaptraipīts un samazgām neapliets manas Tēvijas (PSRS) vēsturē? Vai kaut ko atstāja? Būtu vismaz kaut ko atstājuši! Es uzskatīju, ka Gagarinu varēja atstāt – ja arī bija Partijas biedrs, tad ne CK biedrs, kosmosā lidoja, vienkāršs, labi izskatās. Bet nē, vajag uzņemt kaut kādu filmu un šai filmā kaut kādā veidā viņu appulgot un izkariķēt. Apskatieties albūmus , Lielā Tēvijas kara dokumentālos albūmus! Un kam gan ir jābūt, lai nosauktu sevi upurējušos puišeļus par neliešiem? Nu, protams, pēc tā visa pilnībā tiek zaudēta „jēgas” komponente un visu motivācijas lauku aizpilda „vēdera tiesas” motivācija.

Es vēl 80-o gadu beigās iegriezos dažādos armijas kontingentos. Tur tika apspriesti dažādi jautājumi: dzīvokļi, bērnudārzi utt. Tas viss protams ir svarīgi un ir vajadzīgs, bet karavīrs taču eksistē, lai mirtu. Tas, kurš uzvelk karavīra formu,  uzvelk bruņinieka mantiju! Un pēc tam tas viss noskaidrojās  – gan virsnieku sanāksmēs, gan viskur citur, kur bija jārisina valstiski jautājumi, bet tika risināti pavisam citi jautājumi.

Ekonomocentrisms ir „ņam-ņam” sabiedrība. „Ņam-ņam” cilvēks ir vēstures beigas. No šāda cilvēka kā no plastilīna var veidot visu, kas ienāk prātā. Tādā ziņā, tas ir materiāls jebkurai, pat pašai nežēlīgākai kundzībai. „Ņam-ņam” cilvēkā nav nekas no brīvības idejas. Nekā viņā nav, viņam vajag tikai rijamo.

Pietiek kaut vai apskatīties uz mūsu demokrātu – brīvības mīļotāju  ekonocentrismu, lai saprastu, ka nekāda brīvība viņus neinteresēja. Visu laiku notiek viena un tā pati saruna – priekš kam mums vispār brīvība? Priekškam? „Lai būtu uzplaukums, priekš „prospereķi””. Jomajo, nu apskatieties taču, lūk ķīnieši iet uz „prospereķi” bez brīvības, lūk vēl tie un tie. Tad ko Tev vajag – „prospereķi” vai brīvību? „Kāpēc  – vai nu, vai nu? Brīvība ir līdzeklis!” Nu kāds gan tas ir līdzeklis.

Ne pārāk tīkams man ir Jevtušenko, bet šī viņa frāze gan man patīk: „Kādēļ Kristu krustā sita?” – „Lai lieki svētki drīzāk būtu!”  Priekš kam nepieciešama brīvība? – Lai pierītos līdz nemaņai. Bet, ja var bez brīvības pierīties? Tad brīvību ar vairs nevajag!

Tātad šī ekonomiskās komponentes pārmērīga uzpūšana ir nepieciešama, lai radītu nebrīvu cilvēku (cilvēku, kam nav vajadzīga brīvība) un šādā ziņā vispār ne cilvēku, bet lopu. Šī ir cilvēces sadalīšanas realizācija pēc klasiskā iedalījuma – primātos (t.i. tie, kam nepieciešams tikai rijamais), psihiķos (cilvēki, kas dzīvo no jūtām) un pneimatiķos (cilvēki, kas dzīvo no gara). Un tas jau ir solis pretī tam uz ko tiecas esošā globālā elite – uz neatgriezenisku „daudzstāvu” cilvēces (dzelžaina un nepārvarama kastu sistēma) izveidošanu. Viņas pašreiz nav, bet teorētiski tāda ir iespējama. Un ekonomocentrisms ir radīts, lai rastos šī „daudzstāvu” cilvēce. Un ekonomika ir domāta vergiem.

Sergejs Kurginjans
http://www.kurginyan.ru/publ.shtml?cmd=add&cat=2

Informācijas aģentūra
/31.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Kognitīvās tehnoloģijas. Video cikla “Komunikācijas hegemonija” 2.daļa.

Kognitīvās tehnoloģijas. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 30.08.2012

Avots: http://komunikacijashegemonija.wordpress.com/

Informācijas aģentūra
/31.08.2012/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Video cikls “Komunikācijas hegemonija”. Ievads.

Ievads. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 30.08.2012

Avots: http://komunikacijashegemonija.wordpress.com/

Informācijas aģentūra
/31.08.2012/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Lietuvas vēsturiskie mīti

Alģirdas Paleckis

24.08.2012 Viļņā notika  konference „Manipulācija ar vēsturi, kā propagandas instruments”.  Tajā ar ziņojumu uzstājās asociācijas „Lietuva bez nacisma” priekšsēdētāja vietnieks Aļģirdas Paleckis

[Alģirdas Paleckis, dzimis 1971.gadā Bernē, ir pirmā Lietuvas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētāja  Justasa  Palecka mazdēls. Pabeidzis Viļņas universitāti un diplomātu skolu Parīzē, strādājis Lietuvas Ārlietu ministrijā, bijis Saeimas deputāts. 2011. gadā viņam tika izvirzīta apsūdzība par sekojošiem izteikumiem: „Un kas notika 13.janvārī pie TV torņa? [domāti 1991.gada notikumi, kad pie Lietuvas TV torņa gāja bojā vairāki cilvēki un atbildība par notikušo tik uzlikta PSRS bruņotajiem spēkiem]  Kā tagad izrādās savējie šāva uz savējiem.” Pirmās instances tiesa Palecki attaisnoja, bet otrās instances tiesa atzina par vainīgu un piesprieda naudas sodu. Šis tiesas process izraisīja Lietuvā lielu ažiotāžu , liekot daudziem pārvērtēt Lietuvas jaunāko laiku vēsturi.]

Savā ziņojumā Aļģirdas Paleckis uzsvēra, ka esošo Lietuvas varasiestāžu leģitimitātes pamats ir visai primitīva vēsturiska „shēma”.  Jebkas, kas kaut kādā veidā met ēnu vai apšauba šo „shēmu”, tiek administratīviem līdzekļiem ierobežots, kas liecina par Lietuvas valdošo aprindu vājumu.

Paleckis šo „shēmu” iedalīja piecās nosacītās daļās. Pirmā un galvenā daļa ir 1939.gada PSRS- Vācijas pakts (t.s.Molotova-Rībentropa pakts), kas saskaņā ar oficiālo Lietuvas historiogrāfiju tiek uzskatīts par visu Lietuvas nelaimju cēloni. Te jāatzīmē, ka tieši pateicoties šim paktam Lietuva  sākotnēji netika okupēta no nacistu puses, bet tai pašā gadā PSRS Lietuvai atgrieza Viļņu [1920.gadā Polija iekaroja un pievienoja sev Viļņu]  un pēc 2.pasaules kara arī Klaipēdu.

Kā otro daļu Paleckis min „padomju okupāciju”, norādot, ka starptautiskā Hāgas konference jau sen ir noteikusi, ka okupācija var būt tikai pēc militāra konflikta starp divām valstīm, bet starp PSRS un Baltijas valstīm militāru konfliktu nebija.

Kā trešā daļa tika minēts t.s. „partizānu karš”, kurš bija tik „varonīgs”, ka tā rezultātā „varonīgie” partizāni iznīcināja apmēram 25000 Lietuvas civiliedzīvotāju, tai skaitā pat veselas ģimenes ar bērniem.

Ceturtā Lietuvas oficiālās historiogrāfijas daļa stāsta par drūmajiem padomju laikiem, kas bija tik „drūmi”, ka šai laikā tika pilnībā atjaunota karā izpostītā tautsaimniecība, tika piedzīvots  lauksaimniecības un lietuviešu kultūras uzplaukums un Lietuvas iedzīvotāju skaits palielinājās trīskārtīgi. Pie tam Lietuvas tautsaimniecība un  lauksaimniecība ne tikai tika atjaunota pirmskara līmenī, bet gan radīta no jauna daudz lielākā un kvalitatīvākā apjomā [pirmskara Lietuva bija nabadzīga valsts, kuras iedzīvotāji, bija spiesti doties peļņā uz ārzemēm, tai skaitā arī uz Latviju] .

Un noslēgumā kā piekto daļu Paleckis minēja 1988.-1991.gada mierīgo Lietuvas atdzimšanu, kas bija tik „mierīga”, ka 13.janvārī atdzimstošās Lietuvas veidojošies bruņotie formējumi no māju jumtiem pie Lietuvas TV torņa šāva cilvēku pūlī.

Jāatzīmē, ka arvien vairāk Lietuvas plašsaziņas līdzekļos izskan viedokļi, kas patiesi novērtē reālo Lietuvas stāvokli un to vidū ir bijušie disidenti, kas savulaik cīnījās pret padomju varu.

Piemēram, viens no nozīmīgākajiem Lietuvas vēsturniekiem, Viļņas pedagoģiskās universitātes profesors Ludas Truska izteicās, ka vislabāk situāciju Lietuvā raksturo tās iedzīvotāju daudzskaitlīgā izceļošana, ko viņš nosauca par „masu evakuāciju”.  Intervijā avīzei „Nedēļas ekspresis” Truska teica, ka „nekad vēl tik strauji un tik lielos apmēros nav notikusi mazās Lietuvas tautas samazināšanās. Tikai 2010.gadā vien Lietuvu pameta 84 tūkstoši cilvēku – gandrīz tikpat daudz cik emigrēja laika posmā starp diviem pasaules kariem.

Pēdējā Padomju laiku tautas skaitīšanā 1989.gadā tika konstatēts, ka Lietuvā dzīvo 3,7 miljoni iedzīvotāju 80% no kuriem ir lietuvieši. Savukārt pēc šodienas [2011.g.] Statistikas departamenta datiem Lietuvā dzīvo 3,4 miljoni iedzīvotāju, bet domāju, ka šie dati ir neprecīzi , jo vairums aizbraukušo oficiāli nepaziņo par savu aizbraukšanu.” Te jāpiebilst, ka ir viedoklis, ka Lietuvā pašreiz dzīvo apmēram 3 miljoni cilvēku.

 [Ļoti līdzīgi ir Latvijā. Pēc 2011.gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvojot 2,067 miljoni iedzīvotāju un ir pamatotas aizdomas, ka šis cipars ir stipri optimistisks un reālais skaitlis ir apmēram 1,5 miljoni iedzīvotāju (šāds skaitlis vienu brīdi figurēja kā tautas skaitīšanas provizoriskais rezultāts, bet vēlāk tika atzīts par kļūdainu). Pēc pēdējās Latvijas PSR tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja apmēram 2,7 miljoni iedzīvotāju, bet pēc 2000.gada tautas skaitīšanas datiem – 2,377 miljoni iedzīvotāju.]

Avoti:
http://www.stoletie.ru/tekuschiiy_moment/litva_otrezvlenije_nachalos_518.htm
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9F%D0%B0%D0%BB%D0%B5%D1%86%D0%BA%D0%B8%D1%81,_%D0%90%D0%BB%D1%8C%D0%B3%D0%B8%D1%80%D0%B4%D0%B0%D1%81_%D0%AE%D1%81%D1%82%D0%B0%D1%81%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87
http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/2011gada-tautas-skaitisana-galvenie-raditaji-33608.html

Informācijas aģentūra
/31.08.2012/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Eiropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Nikolajs Starikovs: Anglosakši organizē 3.pasaules karu

Šobrīd anglosakši aktīvi organizē trešo pasaules karu gandrīz precīzi pēc tādas pašas shēmas kā viņi to ir darījuši jau iepriekš, pirmdien (27.08.2012) Rīgā paziņoja Krievijas rakstnieks, politologs, vēsturnieks un politiķis Nikolajs Starikovs. Karš ir nepieciešams, lai anglosakši varētu atrisinātu savas ekonomiskās problēmas, saglabājot vispasaules kundzību.

“Pašreiz ir analogs laiks 1931.gadam. Lai uzsāktu 3.pasaules karu ir jāveic virkne secīgu darbību: jāpalīdz nonākt pie varas Hitleram, jāatļauj viņam ieviest iepriekš nebijušās kara klausības, jāiedod viņam kredītus armijas apbruņošanai, pēc tam ir jāsāk no viņa stipri, stipri baidīties, lai gan armijas nemaz viņam vēl nav, jāatdod viņam Austrija, jāatdod Čehoslovākija, jāatdod Polija, jāatdod viņam viss, lai pietuvinātu viņu Krievijas robežām un piespiestu karot ar krieviem. Kaut ko ļoti līdzīgu islāma fundamentālisma “Hitlera” izskatā anglosakši pašreiz veido Tuvajos Austrumos.

Tiek radīts nestabilitātes un haosa avots par pamatu ņemot islāma fundamentālismu (radikālo islāmismu) un tas tiek izplatīts tālāk caur Afganistānu, un te kā par brīnumu ASV pamet Afganistānu. Blakām ir Pakistāna, kurā ir tik daudz islāma fundamentālistu, ka tos var droši eksportēt. Afganistāna un Pakistāna kļūst par islāma fundamentālisma bāzēm. Tālāk, kur viņi “dodas”?! Paskatieties kartē. Vidusāzija. Tur pēkšņi sāka pieņemties spēkos teroristiskas kustības, tur parādījās islāmistiski grupējumi un Vidusāzija robežojas gan ar Krieviju, gan ar Ķīnu. Tātad būs iespējas organizēt islāmistiskas revolūcijas (tā vismaz viņi grib) Tadžikistānā, Uzbekistānā, Kazahstānā. Tālāk dot triecienu Ķīnai, viņiem ir Uiguru autonomais apgabals, kurā dzīvo musulmaņi, bet Krievijā ir liels musulmaņu skaits, tāpēc viņi visdažādākajos veidos mēģinās pastiprināt  islāmistu grupējumus Kaukāzā un citur. Viņiem ir nepieciešams organizēt iekšējas problēmas gan Ķīnā, gan Krievijā. Tas ir tas pats, kas tika organizēts Krievijā 1905. un 1917.gadā, metedoloģija ir tāda pati, pilnīgi nekas jauns, tikai karogs cits. Ja 20.gs. sākumā to darīja zem sociāldemokrātijas un darbaļaužu tiesību aizsardzības karogiem, 20.gs. vidū ar fašisma palīdzību, tad tagad tiek izmantots radikālais islāmisms.

Videoieraksts:

Informācijas aģentūra
/28.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Nikolaja Starikova uzstāšanās Rīgā

27.08.2012 Rīgā, prezentējot savu jaunāko grāmatu „Staļins – atcerēsimies kopā” (Сталин – вспоминаем вместе),  uzstājās Krievijas rakstnieks, vēsturnieks, politologs, ekonomists un politiķis Nikolajs Starikovs.

Uzstāšanās laikā un atbildot uz klausītāju jautājumiem Nikolajs Starikovs skāra tādas tēmas kā revolūciju organizēšanas tehnoloģijas, pasaules ekonomiskās krīzes cēloņi, Krievijas un Tuvo Austrumu revolūcijas organizatori, PSRS sabrukums, Krievijas perspektīvas, Putina personība, Krievijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā (WTO), notikumi saistībā ar grupu Pussy Riot, anglosakšu pasaules kundzība, Lielbritānijas karalienes pilnvaras, 3.pasaules kara organizēšana u.c.

Tikšanos organizēja starptautiskais mēdiju klubs Format3(http://www.format-a3.ru/). Uz tikšanos bija atnākuši apmēram 200 cilvēku.

Pilns tikšanās videoieraksts:

Informācijas aģentūra
/28.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Mēdiji popularizē Breivīku

Mēdiji popularizē Breivīka personu, tēlu un līdz ar to viņa idejas un darbību, neadekvāti bieži, daudz un neadekvāti pozitīvos tēlos izplatot par viņu informāciju. Šis process notiek jau kopš 2011.gada jūlija, un 24.08.2012 Latvijā tika fiksēts kārtējais uzskatāmais piemērs (skat. bildes) kā Latvijas mēdiji popularizē Breivīku un kā vispār visa Latviju mēdiju telpa tiek centralizēti vadīta no viena avota.

24.08.2012 tika paziņots tiesas spriedums Breivīkam – 21 gads ieslodzījuma, un šī ziņa tūlīt parādījās visu lielāko Latvijas interneta plašsaziņas līdzekļu pirmajās lapās un goda vietās ar kvalitatīvām Breivīka bildēm, kas izstaro spēku, solīdumu un pašpārliecinātību par savu taisnību (un arī pilnīgu pārliecību par savu neaizskaramību un nesodāmību). Pēc tiesas sprieduma Breivīks uzspēlēti atvainojās Norvēģijas nacionālistiem, ka viņš esot nošāvis pārāk maz cilvēku (lielākā daļa Breivīka paziņojumu un ziņas par Breivīku ir uzspēlētas un mākslīgas, kas līdzinās mēdiju teātrim un realitātes šovam) .

Atgādinām, ka pēc 2011. gada 22. jūlijā pie vienas no pārtikušākās pasaules valsts – Norvēģijas valdības ēkas Oslo tika uzspridzināts spridzeklis, kura rezultātā gāja bojā 8 cilvēki, bet pēc tam  Norvēģijas valdošās Darba partijas organizētā jauniešu nometnē Anders Bērings-Breivīks , pārģērbies par policistu un aizbildinoties ar drošības pārbaudi, sapulcināja ap sevi jauniešus un sāka viņus šaut. Bojā gāja 69 cilvēki, galvenokārt pusaudži.

Pēc Breivīka aresta un savas vainas atzīšanas, visas pasaules masu mēdiji sāka popularizēt Breivīka personību un viņa idejas, kuras ir izklāstītas viņa internetā publicētajā manifestā.

Pēc ekspertu vērtējuma šāda mēroga operāciju ne tikai nevarēja paveikt viens cilvēks (kādu brīdi tika ziņots par vienu iespējamu Breivīka līdzdalībnieku), bet ko tādu varēja paveikt tikai profesionāļu grupa, kam ir līdzekļi, tehniskais nodrošinājums,  iespēja iegūt operatīvo informāciju un cilvēki šādu operāciju veikšanai. Un spriežot pēc Breivīka tēla nemitīgas popularizēšanas, terorakta organizatori spēj lielā mērā ietekmēt arī pasaules mēdiju telpas saturu.

Ko tas viss nozīmē? To, ka pastāv kāda pietiekami spēcīga un ļoti labi organizēta cilvēku grupa, kura ir spējīga veikt šāda veida noziegumus un reklamēt tos vispasaules mērogā. Bet reklamēšana visdrīzāk nepieciešama ne tikai, lai parādītu pārticībā izlepušajiem Eiropas mietpilsoņiem, kurš Eiropā ir saimnieks, bet arī, lai konsolidētu spēkus globāliem nākamo 5 – 10 – 15 utt. gadu notikumiem. Jeb citiem vārdiem sakot, visiem „breivīkiem” tiek teikts, mēs atdzimstam, mēs esam spēks.

Šai ziņā atklāts paliek jautājums, ko šāda tipa izdzimteņu konsolidācijas priekšvakarā darīs normāli cilvēki – vai turpinās nodoties savām sīkajām izpriecām,  nodoties sīkumainajiem ikdienišķajiem kašķiem  un „dzīves baudīšanai”, vai turpinās dzīties pēc ērtas, komfortablākas dzīves un pašlabumu gūšanas uz citu rēķina un vai turpinās bēgt un izvairīties no drūmās realitātes, kas ar katru dienu kļūst arvien drūmāka. Notikumu gaitai attīstoties pašreizējā virzienā, drūmā realitāte no kuras tā vairās vidusmēra cilvēks, draud  ar visu savu uzkrāto muļķīgu kļūdu smagumu uzgāzties viņiem uz galvas un nospiest vājākos un nesagatavotākos.

Avoti:
http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/385672-terors_norvegija_gajusi_boja_93_cilveki
http://www.kurginyan.ru/publ.shtml

Informācijas aģentūra
/28.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par bērnu adopciju

Kas tad ir adopcija? Kādi cilvēki uzņemas mātes un tēva funkcijas? Vai tas vispār iespējams? Māte un tēvs ir tie, kas radījuši jaunu dzīvību, katrs ieliekot tajā daļiņu no sevis. Jaunas dzīvības radīšana katram ir arī liels pārdzīvojums. It sevišķi, ja cilvēks tam nav sagatavots. Mums bija laiki, kad par visu atbildēja sabiedrība. Pašlaik esam nonākuši otrā galējībā – par visu jāatbild tikai pašam. Pat bērns ātri saprot, ka ne viss ir atkarīgs no viņa, šķiet, ka vēl labāk to vajadzētu saprast pieaugušajiem. Vajadzētu, bet daudziem šķiet ērtāk to nesaprast. Saprast nozīmētu arī daļēju sevis uzupurēšanu un līdzdalību otra cilvēka liktenī. Vai tad mums nav zināms, cik liels pārdzīvojums var būt sievietei, laižot pasaulē bērnu, it īpaši, ja tajā brīdī viņu neviens neatbalsta, pat bērna tēvs?

Zinām, ka psiholoģiskie pārdzīvojumi var atstāt ilgstošas sekas, it sevišķi, ja netiek saņemta nepieciešamā psiholoģiskā palīdzība. Bet cik dzemdību nodaļās mums strādā psihoterapeits? Labākajā gadījumā tiek sniegta tāda psihiatra konsultācija, kas no psiholoģijas nekā nesaprot. Kā kādā Āfrikas valstī mūsu dzemdību nodaļās katra dzemdētāja itin vienkārši var atteikties no sava bērna, pat īsti neizprotot, ko izdarījusi. Pat starptautiskajās konvencijās ir noteikts, ka atteikšanās no bērna nav pieļaujama agrāk par 6 nedēļām pēc dzemdībām, bet daudzās valstīs atteikšanās tiek pieļauta vienīgi gadījumā, kad psihologi ir pārliecinājušies par dzemdējušās sievietes psiholoģisko veselību.

Vai kāds ir centies iedziļināties, kāpēc tas notiek? Mums par bērna interesēm jārunā tikmēr, kamēr sabiedrība sapratīs, kas tās tādas ir? Tās nebūt nav bagātu ārzemnieku villas un to egoistiskie īpašnieki, kas par katru cenu cenšas apmierināt savas tieksmes.

Cilvēka zemapziņā, tātad bioloģiski, drošību uz visu mūžu dod māte un tēvs. Atņemot šo drošību, jūtīgākiem bērniem var sagraut visu vērtību sistēmu. Tikai tas, kas kaut reizi mūžā ir redzējis bērna acis brīdī, kad viņš uzzina, ka viņam vairs nav tēva un mātes, sapratīs, ka tā darīt nedrīkst. Tieši tāpēc laicīgā vara nedrīkst bērnam atņemt to, ko devis pats Dievs vai daba. Tieši tāpēc ANO Bērnu tiesību aizsardzības konvencijas komiteja nolēma, ka vecākiem nedrīkst atņemt viņu varu (t.i., vecāku tiesības). Mēģināsim to saprast arī mēs! Es negaidu sapratni no bērnu tirgotājiem, kam tas ir tikai bizness, bet no līdzcilvēkiem. Tieši tāpēc civilizētās valstīs aptur sociālās aprūpes tiesības. Jā, arī tas ir briesmīgi, kad māte un tēvs vairs nedrīkst aprūpēt savus bērnus. Protams, radīsies tādi oponenti, kas apsūdzoši skandinās: ko tad jūs gaidiet no šie dzērājiem un sadistiem, kas sit un spīdzina savus bērnus u.tml. No vienas puses, it kā viņiem būtu taisnība, bet tā ir primitīva un pārprasta taisnība, kas rodas sekas sajaucot ar cēloņiem. Tā ir bezatbildīga cilvēka pozīcija.

Cilvēks ir sociāla būtne. Tāds, kāds viņš izaug, viņš izaug mūsu pašu sabiedrībā un par to atbildību nesam mēs visi. Ja cilvēks aug kopā ar zvēriem, viņš izaug par “Maugli”. Diemžēl visi atrastie maugļi, ja tos mēģina pārvērst par sociālām būtnēm, ir aizgājuši bojā. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka Daba nav mūs radījusi par zvēriem un visus vienādus, – katrs cilvēks ir atšķirīgs un katram uz pasaules ir sava sūtība. Kāds ir mūsu pienākums un atbildība? – Censties to izprast un pieņemt, nevis pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības. Visbīstamākie bērnam un cilvēces nākotnei ir šie pārtaisītāji. Visvairāk no tiem cieš bērni – gan ģimenē, gan skolā, gan bērnu sabiedrībā. Cieš par to, ka viņi ar kādām niansēm atšķiras vai nav vienādi ar pārējiem. Princips, ka visiem jābūt vienādiem – tātad šodienas apstākļos vienādi nekaunīgiem – ir zemas inteliģences un kultūras līmeņa pazīme; tā ir mūsu pašu attīstības problēma.

Vai varam pretendēt uz augstu attīstības līmeni, ja nepārvaldām pat elementārākos cilvēka psihes darbības principus? Vai mums visiem nebūtu jāpārzina kaut galvenās temperamenta atšķirības? Kādas ir sangviniķu, flegmātiķu, holēriķu un melanholiķu pamatīpašības? Vai drīkst vienādi sodīt vai atbalstīt šos dažādo temperamentu pārstāvjus ģimenē, skolā vai darbā? Kā šodien, šai tirgus sistēmā, jūtas melanholiķi. kuriem ir iedzimta nedrošības sajūta, kuriem uz katra soļa nepieciešams ne vien atbalsts, bet arī sapratne? Melanholiķi ar savu jūtīgo nervu sistēmu jūt to, ko nejūt neviens cits temperaments. Tiem trūkst tirgus darboņu nekaunības un veiklības, lai citus pagrūstu malā. Bet tieši viņi ir tautas garīguma nesēji un cilvēces attīstītāji. Šodien šie bērni un cilvēki tiek samīti un norakstīti kā neveiksminieki. Bieži viņi izdara pašnāvību.

Vai apskatīsim citu iedzimtās sūtības variantu. Vieniem ir izteikts talants novērot un analizēt, citiem – dzirdēto, redzēto un teorijās aprakstīto pielietot praksē, bet vēl citi ir tikai darītāji. Viņi visi dzīvē ir vajadzīgi, ja to darbība ir saskaņota un līdzsvarota. Šodien visur aktivizējušies tieši diletantiski darītāji, kas nespēj ne novērot, ne analizēt, ne gūto pareizi pielietot. Kāpēc? Tāpēc, ka tie vienmēr izvirzās vadībā visos revolucionāros pārkārtojumos, kad sabiedrībā notiek radikālas pārmaiņas, jo novērošana, analīze un prasmīga pielietošana prasa lielāku laika patēriņu, bet, galvenais – tie ir pavisam citas kvalitātes sabiedrības attīstības virzītāji. Šodien “darītāji” lielākā daļa ir visdažādākie politiķi un biznesmeņi, kas nepārtraukti kliedz, ka te nav ko spriedelēt, vajag tik strādāt. Arī es kādreiz uzskatīju, ka tie ir tie īstie darba darītāji. Diemžēl no šādas “strādāšanas” mūsu dzīve paliek arvien ļaunāka, nevis labāka. Pieaug tikai “darītāju” maka biezums, bet arī ne visos gadījumos.
Zinātne un prakse ir pierādījusi, ka vidēji 75% no tā, ko šādi darītāji sastrādā, ir bezjēdzīgi un pat kaitīgi. Šī bezjēdzība visā pilnībā redzama arī pie mums, Latvijā. Viņu sadarīto nespēs labot vesela paaudze. Šie “darītāji” it kā bērnu tiesību interesēs veic arī savu bezjēdzīgo rosīšanos uz šo nelaimīgo bērnu rēķina.

Cilvēki izaug tādi, kāda ir sabiedrības attieksme pret tiem. Ar izsmieklu, nicināšanu, pazemošanu un naidu nevar izaudzināt žēlsirdīgus, labestīgus un mīlošus cilvēkus. Iznīcinot valsts pamatu – ražošanu, atņemot ģimenei darbu, pazemojot uz katra soļa, iet bojā ne tikai vājākie, bet arī jūtīgākie. Paliek bezjūtīgie “roboti”, kas labi jūtas tad, kad otram ir slikti. Konkurencē uzvar stiprākais un veiklākais. Diemžēl tā ir dzīvnieku pasaulei raksturīga iezīme, un tāpēc dzīvnieki nepazīst attīstību. Cilvēku pasaule nav radīta tik primitīvi. Cilvēkam ir dots saprāts, lai izzinātu un veidotu savu sociālo sabiedrību tādu, lai tā attīstītos! Sabiedrību, kur politika un ekonomika ņemtu vērā visus sabiedrības locekļus, arī melanholiķus un citus garīguma nesējus. Sabiedrībā, ģimenē un darbā nepieciešami visi Dabas dotie aspekti, kas piemīt tās locekļiem, tāpēc pret visiem jāizturas ar iecietību. Rūpes par līdzcilvēkiem mūsos attīsta cilvēcisko, tāpēc mēs attīstāmies arī paši. Nav normāla tāda sistēma, kas kādu no sabiedrības izslēdz un padara otršķirīgu.

Mani oponenti iebildīs, ka māte nav tā, kas dzemdē, bet gan tā, kas bērnu izaudzina. Šis strīds būtu tikpat bezjēdzīgs kā strīds par olu un vistu – kas bija pirmā. Gribu tikai atgādināt, ka tieši no bioloģiskiem faktoriem ir atkarīgs, kādi būs socializācijas faktoru iedarbības rezultāti! Vieniem šie paši faktori dos pozitīvu rezultātu, bet citiem – negatīvu. Tieši tāpēc viens audzinātājs nevar sekmīgi audzināt vairāk par 5 – 7 bērniem. Lielāku bērnu pulku var tikai uzraudzīt.

Bet cik viegli mēs šodien – tirgus apstākļos – nosodām gan bērnus, gan pieaugušos: redziet, visi melanholiķi ir vienkārši neveiksminieki, tie nespēj integrēties, nespēj iet līdzi laikam. Jā, starp citu, kādam laikam? – Nespēj atgriezties XVII – XVIII gadsimtā, tā laika primitīvajā tirgū, kas uz katra soļa pēc skaldi un valdi principa producē un virspusē izvirza arvien lielākus neliešus. Mēs nosodām sievieti, kas atteikusies no sava bērna, bet valsti un tās ierēdņus, kas no bērniem atteikušies, mēs slavējam! Tas ir liekulības kalngals! Mēs nosodījām krieviski runājošos, ka tie meklējot, kur labāk dzīvot, bet ko tad mēs paši darām? Varbūt tomēr vispirms padomāsim, kā sakārtot pašiem savu dzīvi. Mazāk klausīsimies Rietumu reklāmu par mūsu bērnu jauko dzīvi bagātajās ārzemnieku ģimenēs. Mums jādomā par to, lai neviens bērns šeit nejustos slikti, lai katrs bērns te justos kā bērns, lai pret katru no tiem mēs izturētos ar izpratni. Bērnu intereses ir šeit, Latvijā – te ir viņu māte, tēvs, vecvecāki, radi, draugi un Dzimtene. Kas mums devis tiesības to visu viņiem atņemt? Daudzi viņu vecāki ir mūsu nemākulīgās un kroplīgās sabiedrības produkts, diemžēl, to paliek arvien vairāk, tāpēc apstāsimies! Zināšanas tautu var vienot, bet nezināšana – šķeļ.

RBTAC telefonakcijā, kas ilga vienu nedēļu, mūsu darbinieki uzklausīja iedzīvotāju pieredzi par adopcijas jautājumu un sabiedrības domas par adopciju uz ārzemēm. Diemžēl izskanēja arī uzskats, ka bērnu adopcija ir visīstākais bizness. Adoptētāji maksā lielas naudas summas ar pārliecību, ka šī nauda tiek Latvijas bērnunamiem, taču reāli šī nauda nevienā bērnunamā nav nonākusi, stāstīja zvanītājs. Cits zvanītājs, kas pats bijis adoptēts, bija pārliecināts, ka jāatceļ adopcijas noslēpums, ka tas jau izdarīts daudzās valstīs, bet valstij ļoti rūpīgi un stingri jāseko visiem adopcijas gadījumiem. Telefonakcija parādīja, ka problēmu bērnu adoptācijas jautājumos ir daudz – tās ir nevis jānoklusē, bet jārisina.

Mūsu valsts nepilda konvenciju par bērna tiesībām un nenodrošina kvalificētu medicīnisko palīdzību, ja tā nav saņemama šeit, bet ārzemēs. Valsts nenodrošina arī atbilstošu sociālo palīdzību. Par to atbildīgie ierēdņi nemaz negrib pildīt savus pienākumus – meklēt vai veidot audžuģimenes, atrast aizbildņus, kā tas tiek darīts mūsu kaimiņvalstīs, bet labprāt bērnus transportē uz ārzemēm, jo tādējādi ir iespēja “izvērst biznesu” un valsts it kā gūstot ievērojamu “ekonomiju”. Tā, ja Rīgā 1999. gadā viena bērna uzturēšana bērnu iestādē (bērnunamā-patversmē) izmaksāja vidēji 183 latus mēnesī, tad gada laikā par 200 uz ārzemēm adoptētiem bērniem sanāk 439200 latu “ekonomija”; un kur tad vēl atbrīvotās vietas nākamajai “preces” partijai! Nav jāstrādā ne ar ģimenēm, ne jāveido audžu ģimenes, nav jāmeklē aizbildņi, bet papildus var saņemt pateicību par “sociālās vides humanizēšanu”, ārvalstu braucienus u.tml. Tikai neaizmirsīsim, ka starptautiskā adopcija pasaulē ir ienesīgs bizness un to kontrolē kriminālās struktūras. To esam izjutuši arī mēs, RBTAC darbinieki. Tikai aklais un kurlais var neredzēt šo struktūru piesedzējus masu informācijas līdzekļos un dažādās institūcijās, kas vienlaikus ir saistītas arī ar pedofiliju, bērnu orgānu tirdzniecību un prostitūciju.

Domāju, ka mums šai situācijā nav jāgaida jauns pārsteigums, bet jādara viss, lai izslēgtu šādu noziegumu iespējamību mūsu valstī. Diemžēl, pagaidām šāda pārliecība sabiedrībā nevalda. Par to liecina arī dažādu starpnieku izteiktie draudi telefonakcijas laikā. Mums nav ko atbildēt 18 gadus vecai jaunietei, kas grib atrast savu vienīgo brālīti, kurš “likumīgi” adoptēts uz ASV. Mums nav saprotams Valsts cilvēktiesību biroja vadītāja paziņojums, ka lai [bērnu adopcijas] starpnieki saņem kaut vai miljonu, ja tik ir kas maksā. Citās valstīs likums stingri reglamentē, kam vispār ir tiesības nodarboties ar adopcijas jautājumu kārtošanu, kā arī ir noteiktas šādu pakalpojumu oficiālās cenas. Ceru, ka arī mēs savu likumdošanu sakārtosim tā, lai attiecīgie ierēdņi un sabiedriskie darbinieki darbotos bērnu interesēs, nevis savējās.

Jānis Gulbis, [N.Ušakova likvidētā] RBTAC direktors
Avots: http://www.bernutiesibas.lv/?gr_id=13&id=260

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Sadzīve, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Augstskola mūsmājās

Baltijas Starptautiskās akadēmijas as.profesora Artura Priedīša intervija izdevumam „Kultūra un Vārds”

Internetā nesen varēja lasīt Jūsu atklāto vēstuli izglītības un zinātnes ministram. Kādēļ rakstījāt vēstuli?
Jau ilgāku laiku nodarbojos ar globālo procesu analītiku un tajā skaitā vadāmā haosa tehnoloģiju „panākumiem”, par kuriem ir svarīgi iegūt lietiskos pierādījumus jebkurā kultūras segmentā un tajā skaitā zinātnē un izglītībā. Vārdu sakot, vēlējos savu pieredzi un zināšanas par iracionālā kapitālisma laikmetu papildināt ar valsts oficiālo viedokli. Turklāt mūsu valsts oficiālajam viedoklim var būt īpaša vērtība. Kā zināms, Latvija tiek uzskatīta par tādu teritoriju uz planētas, kur „globalizācijas saimnieku” Vašingtonas konsensa ekonomiskās rekomendācijas un Džīna Šarpa neaizstājamās varas gāšanas kārtulas realizētas visefektīvāk. Tātad Latvija ir teritorija, kur amerikāņu „pasaules jauno kārtību” ir izdevies ieviest visvieglāk un visātrāk, kas graujoši atsaucās gan uz valsts suverenitāti, gan uz nacionālo kultūru. Un tam var būt lietiski pierādījumi.

Ko Jūs konkrēti vēlējaties noskaidrot?
Ne tikai mūsu zeme, bet arī pats esmu vadāmā haosa tehnoloģiju „produkts” un tāpēc manā darbā ir daudz absurdu un paradoksālu elementu, par kuriem vēlējos dzirdēt oficiālo viedokli un normatīvo dokumentu prasības jautājumos, kas manuprāt ir ļoti būtiski vienoti ar augstākās izglītības un zinātnes attīstības iespējām. Jautājumi bija vairāki. Mūsu akadēmijā as.profesora slodze ir 900 stundas gadā. Tāpēc ministram jautāju, vai minētais slodzes apjoms var veicināt profesora iespējas nodarboties ar zinātni. Mūsu 900 stundu slodzē zinātniskais un metodiskais darbs nav paredzēts. Interesanti bija uzzināt, vai mūsu valstī ir direktīvi noteikts minimālais/maksimālais slodzes apjoms augstskolu akadēmiskajam personālam. Jautāju arī par visbezjēdzīgāko savā darbā. Lai izpildītu minēto slodzi un saņemtu algu vienas slodzes apmērā, man katru mācību gadu ir jāpasniedz vidēji 10 priekšmeti. Pie tam vairākās modifikācijās: dienas nodaļai, vakara nodaļai, neklātienes nodaļai, distances izglītības nodaļai, latviešu plūsmai, krievu plūsmai. Tas ir tāpēc, ka akadēmijas saimnieku noteiktais kontaktstundu skaits ir niecīgs un konstatējama tendence katru mācību gadu kontaktstundu skaitu samazināt. Tā, piemēram, aizvadītajā mācību gadā 2 kredītpunktu priekšmetiem dienas nodaļā kontaktstundu skaits bija 16 stundas, vakara nodaļā – 8 stundas. Šajā sakarā ministram jautāju sekojošo. Vai Latvijā ir noteikts, cik priekšmetus augstskolā ir jāpasniedz, lai saņemtu algu par vienas slodzes izpildi? Vai Latvijā ir noteikts minimālais kontaktstundu skaits studiju priekšmetos?  Savukārt jautājumu, kā minētais (10 priekšmetu pasniegšana, 16/8 kontaktstundas) atsaucās uz izglītības kvalitāti un  zinātnes pastāvēšanas iespējām, lūdzu uzskatīt par retorisku jautājumu. Tikai pilnīgi debīls ministrs varētu atbildēt, ka pozitīvi atsaucās.

Vai saņēmāt atbildi?
Jā! Visai drīz saņēmu izvērstu, ļoti kompetenti un inteliģenti sagatavotu atbildi. To gatavoja vecākā referente Vēsma Abizāre-Vagre, bet parakstīja valsts sekretāra pienākumu izpildītāja Sandra Sidiki.

Un ko Jūs uzzinājāt par savu bezjēdzīgo stāvokli – nepieciešamību pasniegt 10 priekšmetus, lai elementāri nopelnītu sev „maizi”?  
Vēstule uz mani atstāja dziļu iespaidu. Kā jau teicu, tā ir inteliģenti sagatavota:  labā valodā, stilistiski skaidros un precīzos teikumos, bez gramatiskajām kļūdām, kas šodien ir liels retums administratīvajā telpā. Taču galvenais – vēstulē nepārprotami atspoguļojās tās autoru kritiskā un konstruktīvā attieksme pret problēmām, kuras ietvertas jautājumos ministram. Citiem vārdiem sakot, ministrijā strādā cilvēki, kuri ļoti labi apzinās, kādā stāvoklī ir novesta mūsu augstākā izglītība un zinātne augstskolās. Var uzskatīt, ka šie cilvēki lieliski saprot augstskolas un zinātnes organisko vienotību. Viņi saprot to, ka augstskola – tā ir zinātne, zinātne – tā ir augstskola. Latvijā tagad ir tikai „augstskolas zinātne”, jo Zinātņu akadēmijas institūti ir pievienoti studiju centriem. Latvijā neparasti operatīvi tika likvidēta „komunistu kārtība”, kad zinātne attīstās Zinātņu akadēmijā. Tā bija un joprojām daļēji saglabājās arī Ķīnā. Ķīnieši savas unikālās modernizācijas gados nerīkojās tik stulbi un tikai pakāpeniski transformē zinātnes sfēru.

Tātad ministrijā saprot, ka mums nav vajadzīgi tik universiāli  „spējīgi” profesori?
Šajā sakarā vēstulē ir teikts: „Atbildot uz Jūsu nākošo jautājumu – vai mūsu valstī ir noteikts, cik priekšmetu augstskolā ir jāpasniedz, lai saņemtu algu par vienas slodzes izpildi, informējam, ka Latvijas likumdošana šādu regulējumu neparedz. To, cik un kādi studiju kursi tiks iekļauti akadēmiskā personāla darba slodzē, nosaka augstskolas vadība, vienojoties ar katru konkrēto pasniedzēju”.

Bet kā ar iespējām nodarboties ar zinātni?
Vēstulē ir teikts: „Augstskolu likuma 27.panta otrā daļa nosaka, ka augstskolas akadēmiskais personāls veic zinātniskos pētījumus un piedalās studējošo izglītošanā, kā arī to, ka uzdevumu apjomu katrā no abiem pamatdarbības veidiem nosaka augstskola. Līdz ar to nebūtu pieļaujams, ka, nosakot darba slodzi veidojošos komponentus, netiek ņemts vērā akadēmiskā personāla zinātniskais un metodiskais darbs. Piekrītam Jūsu paustajām bažām, ka šāds profesora slodzes apjoms, kāds ir noteikts Jūsu pārstāvētajā augstskolā, neveicina profesora iespējas nodarboties ar zinātni un pilnveidot savas profesionālās prasmes. Šāds slodzes plānojums visticamāk ir vērsts uz augstskolas īpašnieku biznesa interesēm, bet nekādā veidā neveicina izglītības kvalitāti un augstskolas attīstību ilgtermiņā.[..] Diemžēl ir novērojams, ka augstskolas ne vienmēr godprātīgi izmanto likumdošanā noteikto autonomiju, par primāro mērķi izvirzot izmaksu optimizāciju un finanšu resursu konsolidāciju, nevis kvalitatīvu studiju procesa nodrošināšanu un zinātniski pētnieciskās darbības veicināšanu”.

Ja pareizi saprotu, liela loma ir arī slodzes apjomam?
Šajā sakarā vēstulē var lasīt: „MK noteikumu Nr.836 36.punkts nosaka, ka pedagoga darba slodze ir kopējais tarificēto stundu skaits nedēļā (gadā) un tas nedrīkst pārsniegt darba likumā noteikto normālo nedēļas darba laiku – 40 stundas nedēļā, neskaitot promesoša pedagoga aizvietošanu. Tātad Latvijā ir noteikts maksimālais slodzes apjoms un tas ir 40 stundas nedēļā. Augstskolu akadēmiskā personāla minimālo slodzes apjomu Latvijas likumdošana nereglamentē. Papildus informējam, ka MK noteikumu Nr.836 3.pielikumā ir noteikts, ka augstskolas akadēmiskā personāla – lektora, asistenta, profesora, asociētā profesora, docenta darba slodze, kas atbilst vienai mēneša darba algas likmei, ir 600-1000 stundas gadā”.

Ko var secināt par mūsu likumdošanu un valdības apstiprinātajiem noteikumiem?
Postmodernistiskā plurālisma caurejas apstākļos mēdz lepoties ar secinājumu daudzveidību. Viedokļu brīvības skaļa demonstrācija šodien ir modīga izdarība pseidointeliģences aprindās. Tomēr esmu pārliecināts, ka cilvēkiem ar veselu saprātu šajā gadījumā būs tikai viens secinājums. Proti, Latvijā likumi un noteikumi kalpo biznesam un peļņas gūšanai izglītībā. Mūsu likumi un noteikumi nevar veicināt augstākās izglītības un zinātnes attīstību. Tie drīzāk veicina „pelēkās zonas” rašanos bez labas izglītības un zinātnes, kas ir „globalizācijas saimnieku” mērķis viņu kolonijās. Starp citu, tā uzskata arī ministrijas darbinieki. Par to liecina vēstules noslēgumā teiktais: „Šobrīd IZM gatavo jaunus normatīvo aktu projektus, kas noteiks augstākās izglītības valsts standartus [..] standartu projektos ir iekļauta jauna prasība, – noteikts, ka no pamatstudiju programmu apjoma pilna laika studijās kontaktstundas veido ne mazāk kā 50% no kopējā programmas apjoma [..]. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir pamats cerēt, ka tas uzlabos studiju procesa kvalitāti un būs izdevīgs arī akadēmiskajam personālam, jo dos iespēju nodrošināt nepieciešamo darba slodzes apjomu ar mazāku studiju kursu skaitu”.

Vai Jūs ticat, ka drīz varēsiet pasniegt tikai divus priekšmetus par to pašu algu?
Tāda slodze ir maniem draugiem Amerikas un Izraēlas universitatēs. Savukārt pie mums augstskolu biznesa lobētāji var panākt visu, ko vien vēlas. Vienīgi viņi nevar palielināt dzimstību – savu potenciālo klientu pieaugumu, jo tas ir atkarīgs no transcendentāliem kosmiski antropiem procesiem, kas pagaidām mums nav saprotami. „Baltie” cilvēki izmirst, un mūsu izglītības miljonāri pret to ir bezspēcīgi. Protams, minētā prasība par 50% procentiem ir apsveicama lieta un Latviju diezgan ātri varētu pārvērst par labas zinātnes un augstākās izglītības oāzi. Bet manuprāt tā ir tikai teorētiska ilūzija. Dzīves prakse aizvadītajos pēcpadomju gados ir pilnīgi citādāka. Diemžēl arī turpmāk nāksies ņemt vērā vairākus drūmus faktorus.

Lūdzu, miniet tos?
Aizvadītā gadsimta 90.gadu sākumā augstākā izglītība būtiski izmainījās ne tikai bijušajās sociālisma zemēs. Tā, piemēram, Lielbritānijā 1992.gadā tika pieņemts „Akts par pēcskolas un augstāko izglītību”. Valsts 35 politehniskajiem institūtiem tika piešķirts universitātes statuss, formējot t.s. 4.paaudzi – new universities paaudzi. Tiek uzskatīts, ka Lielbritānijā katra jaunā universitāšu paaudze ir radusies tad, kad mainījās attieksme pret zinātni. 90.gadu sākumā no zinātnes sāka prasīt ne tikai teorētisko, bet arī praktisko devumu. Zīmīgi, ka tajā pašā 1992.gadā tika manāmi izmainīta arī ASV likumdošana, ļaujot topošajām augstskolām  vieglāk reģistrēties un iegūt akreditāciju. Rietumos minētās izmaiņas rosināja pakalpojumu ekonomikas uzplaukums, kas savukārt ir saistīts ar diplomētu kadru nepieciešamību. Pakalpojumu ekonomika stimulē jauniešus iegūt augstāko izglītību, un Rietumos studentu skaits jūtami palielinājās. Rietumos strādājošais ar augstāko izglītību tiek ļoti labi atalgots.

Arī pie mums studentu skaits palielinājās!
Jā, ar to drīkstam lepoties. Kādreiz Internetā lasīju priecīgu ziņu, ka Latvijā ir viens no lielākajiem studentu apjomiem pasaulē, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju. Diemžēl gandrīz nemaz nerunā par milzīgajām atšķirībām motivācijas ziņā un studēšanas buma sekām. Faktiski divas pēcpadomju zemes – Latvija un Krievija – piedzīvoja traģēdiju. Turklāt vismaz trijos aspektos.

Kādos?
Pirmkārt, augstākā izglītība kļuva par masu parādību. Un tā ir šausmīga sērga, ja kultūrā kaut kas iegūst masu parādības raksturu. Tā ir neārstējama un neapturāma sērga tāpat kā vēzis, izskaužot jebkuru kvalitāti un visu pārvēršot seklā un duļķainā peļķē. Otrkārt, ārkārtīgi kroplā veidā ieviesās privātā augstākā izglītība. Šajā sfērā uzplauka „valdenisms”, kā es to dēvēju.

Ko tas, lūdzu, nozīmē?
ASV ir valsts universitātes, privātās nekomerciālās universitātes (piemēram, Harvardas, Stenfordas, Prinstonas u.c.) un privātās komerciālās universitātes, no kurām vispopulārākā ir no 90. gadiem spoži plaukstošā Valdena universitāte. Tajā var nopirkt visu – grādu, sertifikātu, diplomu. Pie tam no mūsu Lomonosova ielas nav jābrauc uz Ameriku, jo Valdena universitāte ir distances izglītības fanātiķe. Tā visā pasaulē apkalpo klientus, kuriem grāds ir vajadzīgs karjerai. Ne velti Valdena universitātes devīze ir mūsdienīgi ciniska – „Augstāks grāds, augstāks mērķis”. Harvardas universitātes devīze ir vecmodīga – „Veritas” (patiesība). 1992.gada izmaiņas ASV likumdošanā arī šajā godīgajā un cienījamajā zemē veicināja izglītības dokumentu tirdzniecību. Tas visvairāk nepatīk amerikāņu intelektuāļiem. Par laimi amorālā norma „grāds karjerai” sekmes vēl negūst visās valstīs. Godīgajā Vācijā nepārtraukti kādu augstu priekšnieku atmasko par „sapeistoto” doktora disertāciju. Pamēģiniet to izdarīt Latvijā! Jūs tūlīt apvainos „nacionālo interešu” nodevībā un kalpošanā „Maskavas krieviem”. Taču pie mums grādu karjerai nevajag, jo, teiksim, parlamenta deputāta un ministra krēslā labu cilvēku nesavtīgā partija un sirsnīgā tauta iesēdinās pat bez augstākās izglītības. Arī izglītības un zinātnes ministra krēslā. Piemēri nav valsts noslēpums.

Kāds ir Jūsu minētās traģēdijas trešais aspekts?
Boļševisma saglabāšanās. Arī tas ir mans „termins”. Pēcpadomju gados jauniešu viena daļa tiecās iegūt augstāko izglītību, lai darbā saņemtu lielāku algu tāpat kā Rietumos, kur ir cieņā izglītība. Viņi cerēja, ka pie mums izbeigsies boļševiku ideologu ieviestā plebejiskā prakse traktoristam maksāt lielāku algu nekā profesoram, lai tādējādi demonstrētu proletariāta diktatūras sociālās priekšrocības. Diemžēl cerības nepiepildījās, un Latvijā (arī Krievijā) cilvēki ar augstāko izglītību netiek attiecīgi atalgoti. Viņus turpina sociāli ekspluatēt un pazemot. Augstākās izglītības prestižs pēcpadomju gados pie mums principā nav uzlabojies. Šajā ziņā mēs kopā ar Krieviju radikāli atšķiramies no pārējās pasaules.

Vai tas neattiecas arī uz privāto izglītību, no kuras visi gaidīja augstu kvalitāti tāpat kā tas ir Rietumos?
Jā, patiešām sabiedriskajā domā funkcionē mīts par Rietumu privāto izglītību. Ne visiem ir zināms, ka Lielbritānijā vienīgā privātā augstskola ir 1983.gadā dibinātā Bukinghemas universitāte, kurā studē apmēram 1000 studentu galvenokārt no ārzemēm un divu gadu laikā iegūst grādu. Pārējās universitātes pieder valstij. Kā jau minēju, arī ASV dominē valsts universitātes un nekomerciālās privātās universitātes. Atsevišķa tēma var būt par to, kā tās tiek pārvaldītas, kā veidojās to budžets, kāda loma ir akadēmiskajam personālam, kā tiek organizēts un finansēts zinātniskais darbs utt. Tā ir ļoti plaša tēma. Tagad gribu akcentēt tikai to, ka Rietumu augstskolās akadēmiskos jautājumus neizlemj valsts ierēdņi, mecenāti, sponsori, investori un pārējie, no kuriem ir atkarīgs finansējums. Latvijas privātajās augstskolās visu izlemj saimnieki. Arī akadēmiskos jautājumus. To pieļauj mūsu likumi un noteikumi. Un neapšaubāmi tas kopumā ir absurds stāvoklis. Tadējādi viss ir atkarīgs no saimnieka saistības ar izglītību un zinātni. Tātad no viņa kompetences, inteliģences, izpratnes un zināšanām izglītības filosofijā un politikā. Mums ir īpašnieki, kuriem pašiem nav augstākā izglītība un priekš kuriem turīga augstskola ir tikai viens no iespējamajiem biznesa veidiem, jo viņi tikpat enerģiski ir gatavi tirgot klozetpodus vai mušpapīru, ja tas viņiem garantē miljoniem latu lielu peļņu. Man ir bijis gods tikties un ilgāk parunāt gandrīz ar visiem mūsu privāto augstskolu saimniekiem. Piemēram, labi atceros tikšanos ar RSEBAA saimnieku Kurova kungu. Tas bija tolaik, kad naivi interesējos par elitāru programmu izveidi gudriem un talantīgiem jauniešiem, kuri masu augstākās izglītības primitīvajos apstākļos cieš visvairāk. Kurova kungs mani ātri atvēsināja, jo, lūk, pie viņiem jau esot daudzas elitārās programmas. Viņš tūlīt nosauca cenas – t.i., mācību maksu. Viņa gaišajā un viszinošajā pārliecībā zaigoja skaists kritērijs: jo lielāka cena, jo elitārāka programma. Kā saka, komentāri lieki! Vispār mūsu privāto augstskolu saimnieku korpuss ir krāšņa buķete. Kādas psihologu augstskolas saimniekam noteikti pašam ir vajadzīga psihiatra uzraudzība. Pie tam stacionārā veidā. Kādas citas augstskolas saimnieki ne tikai tirgo, bet paši sev un saviem biznesa partneriem pērk grādus un titulus. Saprotams, sastopami arī tādi, kuri sevi uzskata par Nobela prēmijas laureātiem. Viens no viņiem, tēlojot zinātnes ekselenci, darbdienās pēta „metodoloģijas metodikas metodoloģiju”, bet sestdienās un svētdienās pēta „metodikas metodoloģijas metodiku”. Šajās aprindās nenākās garlaicīgi žāvāties.

Vai tiešām nevar pārvarēt masu augstākās izglītības sērgu?
Par mūsu sarunas tematiku interesējos vismaz 30 gadus. Aizvadītos 8 gadus ļoti intensīvi, jo tagad attiecīgās informācijas iegūšanā Internets paver milzīgas iespējas. Regulāri sekoju līdzi 8 pasaules izcilāko universitāšu dzīvei. Kādas trīs četras mājas lapas apskatu katru dienu. Tajā skaitā Maskavas jaunās, bet jau slavenās „viškas” (Nacionālās Pētnieciskās universitātes „Ekonomikas augstskola”) mājas lapu. Tur strādā vairāki man dārgi draugi un kolēģi. Tajā pašlaik burtiski katru dienu atspoguļojās centieni pārvarēt minēto sērgu, jo Krievijā atšķirībā no Latvijas beidzot tiek atklāti runāts un rakstīts par augstākās izglītības anomālijām pēc PSRS sabrukuma. Tas, ka valstī augstākā izglītība ir pārvērtusies par masu fenomenu un iracionāli alkātīgu biznesu, tika publiski atzīts tikai nesen – apmēram pirms gada. Tikai nesen sāka atklāti kritizēt galvenās nelaimes: studentu pārlieku lielo skaitu, izglītības un zinātnisko pētījumu primitīvo kvalitāti, diplomu tirgošanu, „koročku” kultu, kā arī jau pieminēto „boļševismu”. Publikācijās ir konstatējama milzīga velme likvidēt traģēdijas sekas. Rekomendācijas ir visdažādākās. Piemēram, uzlabot un nostiprināt vidējo profesionālo izglītību, likvidēt „diplomu fabrīkas” (filiāles un mācību konsultāciju punktus), nomainīt visus rektorus, atjaunot un nostiprināt humanitāro komponentu studiju programmās, atjaunot universitātes ētosu – akadēmisko morāles normu, principu un ideālu kopumu. Nopietnā saruna ir sākusies ne tikai, kā šodien ir modīgi teikt, ekspertu līmenī, bet arī valdības un valsts prezidenta līmenī. Jāsaka, pati „viška” ir sava veida ceļš kā pārvarēt anomālijas. Universitāti izveidoja 1992.gadā; tajā strādā īsti zinātnieki, daudzi slaveni speciālisti atgriežās mājās pēc darba ASV augstskolās, nepārtraukti tiek modernizētas vecās un radītas jaunas modernas programmas, publikācijas, konferences, semināri, vieslektori…akadēmiskā dzīve intriģējoši pulsē tāpat kā Harvardā, Oksfordā un citās izcilās universitātēs. Budžeta vietu skaits jau lielāks nekā Maskavas Valsts universitātē. Tas ir panākts 20 gados tāpat kā 20 gados notika milzīgas pozitīvas izmaiņas „sarkanās” Ķīnas augstākajā izglītībā, kur tikai 20% jauniešu iestājās augstskolā pēc vidusskolas.

Bet ko saka Jūsu studenti?
Izglītība pieder tai pakalpojumu grupai, kuru pasaulē sauc par „uzticības preci”. Tā ir prece, kurai klients var vienīgi uzticēties, jo pats nevar pārbaudīt tās kvalitāti. Students nevar kritizēt ne studiju programmu, ne lekciju kursu. 1968.gadā studējošā jaunatne vērsās pret stagnāciju un novecojušiem dzīves standartiem vispār. Viņi nevērsās pret konkrētām mācību iestādēm, profesoriem un viņu lekciju kursiem. Studenti var būt revolucionāri, bet nevar būt reformātori, kas ietilpst profesionāļu kompetencē. Bet patiesībā kā vienmēr visu izšķir tauta un tās kultūra. „Globalizācijas saimnieki” gūst panākumus tikai tur, kur ir pasionāri vājš sociums un nacionāli patriotisku līderu deficīts.

Ko Jūs ar to gribat teikt?
Ar izglītību un zinātni ir tāpat kā ar politiķiem – kāda tauta, tādi tās politiķi. Šī likumsakarība attiecas arī uz izglītību un zinātni – kāda tauta, tāda tās izglītība un zinātne. Latvijas grandiozo zinātnes potenciālu sagrāva paši latvieši. Saprotams, kāds viņus veikli iedvesmoja un samācīja. Tiem, kuri grib koloniāli valdīt, nepatīk un nav vajadzīgi garīgi brīvi un patstāvīgi cilvēki, kurus spēj izaudzināt laba izglītība un zinātne. Īsti zinātnieki parasti ir cilvēki ar plašu sirdi; viņi ir atvērti un spēj brīnīties; viņi vēlas izmainīt pasauli un palīdzēt savai tautai un valstij; viņi nemīl un neatbalsta nebrīvību, uzkundzēšanos, garīgās un politiskās patstāvības ierobežošanu u.tml. Kolonijās izglītībai noteikti ir jābūt primitīvai, lai cilvēki neko nezinātu un nesaprastu. Kolonijās zinātne nav vajadzīga. Taču praktiski viss tika izdarīts un joprojām tiek darīts ar pašu rokām. Es kādreiz strādāju Zinātņu akadēmijā un vairākus gadus biju tās Prezidija Redakciju un izdevumu padomes zinātniskais sekretārs. Mans pienākums bija gatavot visas Latvijas zinātnisko izdevumu plānu, kas uzskatāmi atspoguļoja mūsu zinātnisko potenciālu. Labi zinu, kā pret šo potenciālu izturējās Maskavā „lielajā” PSRS Zinātņu akadēmijā. Tolaik mēs nebijām dzirdējuši vārdu „reitings”. Bet ja tāds tiktu sastādīts, tad manuprāt zinātnes potenciāla ziņā PSRS mēs būtu trešajā vietā pēc Krievijas un Ukrainas. „Lielajā akadēmijā” Latvijas zinātni ļoti augstu vērtēja un cienīja. Izglītība, zinātne, – tā vienmēr ir saruna par tautas genofonda kvalitāti un tautas intelektuālo potenciālu un orientāciju. Tā ir saruna par tautas attieksmi pret garīgumu, patiesību, izglītotību, inteliģenci, intelektu, morāli, talantu. Tā ir saruna par tautas attieksmi pret gudriem un talantīgiem cilvēkiem un viņu iespējām kalpot sabiedrībai, reālizējot savas zināšanas un prasmes. Diemžēl amerikāņi mūs nemāca nevajāt un neatstumpt gudrus cilvēkus. Diemžēl amerikāņi mūs nemāca profesoriem maksāt lielāku algu nekā traktoristiem. Amerikāņi mūs nemāca cienīt cilvēkus ar augstāko izglītību un valsts darbā balstīties uz zinātnieku rekomendācijām, kā tas tradicionāli notiek viņu pašu zemē. Vienīgi viņu vēstniece publiski sadumpojās pret mūsu šodienas galvenajām prioritātēm – kukuļņemšanu, zagšanu, dumjībām un blēdībām, no universitātes tribīnes nediplomātiski atklāti nosodot mūsu morālo un intelektuālo pagrimumu, kas par nelaimi atbalsojās arī mācību iestādēs. Manā pieredzē ir daudz paradoksālu gadījumu.

Lūdzu, miniet vismaz dažus piemērus!
Kādreiz aizgāju no darba vienā mūsu turīgā privātā augstskolā tāpēc, ka priekšnieks (saimnieki viņu dēvēja par „dekānu”) man sāka uzmākties un pieprasīt viņam uzrakstīt doktora disertāciju ekonomikā. Viņš man par to samaksāšot un tas nekas, ka es neesmu ekonomists. Ne reti manu vārdu mēdz iekļaut licenzēšanas un akreditācijas dokumentos. Tajos ir jābūt attiecīgam skaitam pasniedzēju ar doktora grādu, profesora amatu, publikācijām. Taču gandrīz vienmēr dzirdu komentāru: „Mēs jūs iekļaujam programmā, taču lekcijas lasīs mana draudzene…”. Zinu gadījumus, kad lekcijas neļauj lasīt cilvēkiem, kuri attiecīgajā jomā ir sarakstījuši starptautiski atzītas monogrāfijas un mācību grāmatas. Viņu vietā lekcijas lasa programmas direktora sieva vai kāds draugs, kuram ar zinātni nav nekā kopēja un kurš nekad neko nav publicējis un nepublicēs. Atsevišķu „kolekciju” veido piemēri par patoloģiskajām bailēm no intelektuālās konkurences, kad dažāda ranga vadītāji ap sevi pulcē (pieņem darbā) tikai tādus pašus pelēkus un vēl pelēkākus tipus. Lai „optimizētu izmaksas” un nemaksātu pienācīgu algu, saimnieki un viņu pakalpiņi ir gatavi uz visādām nelietībām. Tā, piemēram, 20 grāmatu autoram var nekaunīgi pateikts „grāmatas neko nenozīmē”, „jums vispār nav publikācijas”, var necienīgi ignorēt profesora dažāda veida iesniegumus algas jautājumos. Tomēr visnepatīkamākie un reizē visamizantākie ir gadījumi, kad saimnieki un amatpersonas ignorē priekšlikumus progresīvi uzlabot programmas un jaunu programmu projektus.

Jūsu mājas lapā ir iedaļas „Mācību plāni”, „Public Relations”, „Izglītības projekti”.
Rietumos 90.gadu sākumā nācās izmainīt augstkolu darbību lielā mērā tāpēc, ka izmainījās darba tirgus nosacījumi. Studiju saturu un procesu nācās organizēt tādā veidā, lai no vienas puses nodrošinātu jaunās paaudzes ātru un cienīgu socializāciju darba tirgū, bet no otras puses universitāšu absolventiem būtu sintētiskās domāšanas iemaņas. Tas bija jauns pavērsiens izglītības politikā. Taču tas nebija vienīgais pavērsiens. Uz augstskolas misiju kardināli atsaucās arī vispārējais ļoti straujais dzīves temps – dažādu transformāciju milzīgā dinamika, kad viss ātri noveco un neatbilst dzīves prasībām. Turklāt dažādi globālie procesi kļuva jebkuras profesionālās darbības ikdiena. Jau tolaik un šodien panākumus var gūt tikai tās augstskolas, kuras operatīvi pievēršās interaktivājām un kognitīvajām sociāli politiskajām un ekonomiskajām tehnoloģijām, t.s. jaunajai ekonomikai, Interneta ekonomikai un socioloģijai, Interneta menedžmentam un psiholoģijai, vadības stratēģijai un politikai digitālajā pasaulē. No augstskolām šodien gaida gan menedžmenta un inovāciju elites, gan pakalpojumu ekonomikas „melnstrādnieku” sagatavošanu. Darba tirgū šodien vispieprasītākās ir personības ar lielu domāšanas patstāvību un idejisko vispusību. Ne velti daudzās valstīs cieņā ir elitārās PPE programmas (filosofija, politika un ekonomika). Saprotams, var tikt izveidotas arī citas analoģiskas programmas, kuras var sniegt zināšanas par globalizācijas metafiziku un jaunatni sagatavot stratēģiski analītiskajam darbam nemitīgi mainīgajā pasaulē. Manā mājas lapā minētajās iedaļās esmu ievietojis tās izstrādes, kuras aizvadītajos gados esmu piedāvājis mūsu valsts un privātajām augstskolām tajās jomās, kurās cenšos sekot līdzi visam jaunākajam.

Kādi ir rezultāti?
Par rezultātiem var izlasīt mājas lapā. Pamats ir diezgan lielam gandarījumam. Bet vispār uz šo jautājumu varu atbildēt divējādi. Lakoniski un mazāk koncentrēti. Ja lakoniski, tad varu teikt sekojošo. Latviešu tautības dekāniem, programmu direktoriem, saimniekiem uz katru piedāvājumu ir muļķīga standarta atbilde – „pie mums tas jau sen darbojās”. Latvieši parasti nespēj aptvert, ka viņu mājas lapās un ministrijas  saitos ir skaidri redzams, kas pie viņiem „darbojās” un kas „nedarbojās”. Viņi acīmredzot nespēj saprast, ka Interneta laikmetā melot un „atkratīties” no papildus intelektuālās slodzes, pret ko viņiem tradicionāli ir panisks naids,  kļuvis nesalīdzināmi grūtāk nekā pirmsinterneta gadsimtos. Viņi laikam nespēj aptvert to, ka pirms tikšanās varbūt esmu pamatīgi izpētījis viņu programmas un visu pieejamo informāciju par lekciju kursiem, pasniedzēju publikāciju tematiku utt. Skaidrs, ka pašlaik mūsu lielākā bagātība ir mūsu fantastiskā atpalicība. Savukārt mazāk koncentrēta atbilde varētu būt sekojošā. Esmu daudz lasījis, kā t.s. globālā elite tiražē bezgarīgumu un „pelēkajās zonās” rada purvu, kurā var nogrimt jebkura sociāli politiskā un morāli intelektuālā pretestība, cenšanās glābt valsti un civilizāciju. Šī elite veido vienaldzīgo, tenkojošo un hēdonisko patērētāju sabiedrību, apzināti pazeminot izglītības līmeni un zinātni pārvēršot par imitāciju kloāku. Obligātie un humanitārie priekšmeti ar katru gadu kļūst mazāk, kā arī tiek direktīvi ieviesti odiozi obligātie priekšmeti. Zināšanu pārbaudē praktizē testēšanu un funkcionālās racionalitātes apliecināšanu. Vēl tikai jāievieš erotiskā masāža. Elite cenšas atlikušos domājošos uzsēdināt uz postmodernisma mieta, kura ticības un vērtību simbols ir haoss. Vēsturiski nesen mēs izglītību ieguvām, lai izprastu pasauli un lai mūsu apziņā izveidotu relatīvi vienotu pasaules ainu. Tagad tiek darīts viss, lai nostiprinātos jauns mentālais stāvoklis, kad mēs neko nevēlamies zināt un nododamies tikai patērēšanas kaislībām un tagadnes vilinājumu izbaudīšanai. Labi ir izprasts tas, ka šodien problēmas izglītībā nav saistītas tikai ar nekompetenci un alkātīgu biznesmeņu apmaksāto lobēšanu. Tās ir saistītas ar antropoloģiski fundamentālu problēmu – skaidra nākotnes mērķa trūkumu šodienas sociumā. Tā ir vēsturiski unikāla parādība, jo pirmo reizi cilvēki ir pārstājuši domāt par savu nākotni un sākuši bezrūpīgi dzīvot bez nākotnes ideāliem un nākotnes modeļa vispār. Iracionālais kapitālisms nepazīst nākotnes koncepciju, un nākotnes koncepcija  neeksistē publiskajā telpā. Tātad mēs nezinām, ko gribam no izglītības. Mēs nezinām, kāda tipa cilvēki (radoši, patstāvīgi, paklausīgi, iztapīgi, domājoši, pusdomājoši u.tml.) mums ir vajadzīgi. Arī latvieši patiesībā neko nezina par savu nākotni, un velti mūsu akadēmiskie prātvēderi un āmurgalvas atrunājās – „pie mums tas jau sen darbojās”.

/2012 augusts/
Avots: http://www.artursprieditis.lv/files/augstskola_musmajas.pdf

Posted in Kat.: Zinātne, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Globālās oligarhijas globālās spēlītes, jeb Rotšildi pret Rokfelleriem

Deivids de Rotšilds, Džeikobs Rotšilds, Deivids Rokfellers

30.05.2012 tika publiskota informācija par vienošanos, saskaņā ar kuru “Rothshild Investment Trust “Capital Partners”” (“RIT “CP””), kas pieder Rotšildu klanam, iegādājās ievērojamu daļu kompānijas “Rockefeller Financial services” (“RFS”), kas pārvalda Rokfelleru un citu ASV visbagātāko ģimeņu biznesu.

Lielākās daļas pasaules plašsaziņas līdzekļu šo vēsti komentēja virspusēji un visai līdzīgi. Šo komentāru būtība ir sekojoša: divi lielākie globālo oligarhu klani ir noslēguši vienošanos, lai „kopīgi pretdarbotos jaunam pasaules ekonomikas krīzes vilnim”. Īstenībā šādi apgalvojumi pilnībā neatbilst reālam lietu stāvoklim.

Abu oligarhisko grupu pēdējo gadu desmitu darbības stratēģija balstījās uz principu, ko savulaik noformulēja Rotšildu biogrāfs Frederiks Mortons: „Šodien ģimene cenšas panākt savu klātbūtni pasaulē neredzamu un nedzirdamu”.  Tas arī ir saprotams, jo liela un vēl jo vairāk ļoti liela nauda mīl klusumu. Un tieši šis klusums tika ļoti skaļi pārtraukts ar 30.maija paziņojumu, kas uzskatāmi parādīja šo klanu reālo ietekmi ne tikai globālajā ekonomikā, bet arī globālajā politikā.

Mūsuprāt , komentējot jauno „aliansi” , finansu analītiķi kā rādās vienkārši ir sajaukuši vietām cēloņus ar sekām: pati vispasaules krīze ir Rotšildu un Rokfelleru darbības produkts, nevis otrādi. Turpmāk pacentīsimies izskaidrot kas tieši ir noticis.

Īsumā, šis notikums liecina, ja ne par Rokfelleru kapitulāciju Rotšildu priekšā, tad vismaz par pietiekami nopietnu savu pozīciju atdošanu gan.  Lai „raktu dziļāk”, nepieciešama detalizētāka analīze ar īsu iesktu vēsturē, savādāk saprast kaut ko šodienas šo klanu spēku samērā nebūs iespējams. Tāpēc vispirms vēsturē.

Nepārvaramu  pretrunu mezgls starp abiem klaniem ir abi XX gadsimta pasaules kari. Pie tam abos gadījumos, karus izraisīja Rokfelleri un arī kara augļus plūca viņi.

Kad Pirmā pasaules kara gaitā kļuva skaidrs, ka Francija un Lielbritānija nespēj tikt galā ar Vāciju, bet Krievija dēļ Februāra revolūcijas vairs nav aktīva karotājvalsts, kā ASV iesaistīšanās karā nosacījumu Rokfelleri pieprasīja savas naftas impērijas “Standard Oil of New Jersey” pielaidi Rotšildu kontrolē esošajām Tuvo un Vidusaustrumu naftas atradnēm.

No 1927.gada “Standard Oil” iegūst 25% „IPC” (Irākas naftas kompānija), kas tika dibināta 1912.gadā un toreiz saucās „TPC” (Turcijas naftas kompānija). Dibinot  „TPC”  50% piederēja toreiz pastāvošajai Osmaņu impērijai, 25% ieguva Rotšildu „Shell”, bet 25% ieguva “Deutsche Bank”, ko Rotšildi pārņēma vēlāk. Atšķirībā no saviem pagaidu partneriem (kas visdrīzāk nemaz nenojauta, ka ir pagaidu), angļi zināja nākotni (jo paši aktīvi strādāja, lai to izveidotu), tas ir,ka pēc 1.Pasaules kara kā tā uzvarētāji viņi iegūs pilnīgi visus 100%.

Tā arī būtu noticis, ja Antante būtu spējusi viena pati uzvarēt Vāciju. Tomēr eiropas  sabiedrotie šo uzdevumu nespēja paveikt un bija nepieciešama ASV iejaukšanās – ģenerāļa Džona Peršinga komandēto vienību iesaistīšanās karā, izšķīra kara likteni Rietumu frontē (kas atšķirībā no Otrā pasaules kara bij izšķirošais arī visā karā).

ASV iesaistīšanās karā, lai piespiestu angļus izpildīt viņu prasības, amerikāņu valdībai tika uzspiesta visdažādākajos veidos. Vispirmāmkārtām ar „aizkulišu” valdības sagatavošanu „zemūdens” kara provokācijām, ko plaši pielietoja Vācija. No šīs taktikas Vācieši nevarēja izvairīties dēļ Lielbritānijas nospiedošā pārspēka uz jūras un pa lielam arī tādēļ, ka lielā mērā bija finansiāli atkarīgi no Rokfelleriem (attiecīgi tie spēja ietekmēt arī Vācijas politiku):  1914.-1916. gados  Rokfelleri piešķira milzīgus kredītus ne tikai Vācijas ķeizaram, bet arī viņa osmaņu sabiedrotajam.

Kā formālais iemesls, lai ASV iesaistītos karā, tika izvēlēts pasažieru kuģa „Luiziāna” nogremdēšanas fakts. Toreizējie ASV aizkulišu diplomātiskie manevri stipri atgādina laiku pirms Japānas uzbrukuma ASV kara bāzei Pērlhārborā 1941.gada decembrī. Toreiz , pēc kārtējās tikšanās ar Rūzveltu, ASV kara ministrs Stimsons ierakstīja savā dienasgrāmatā: „Mēs aizskārām delikātu diplomātisko darbību jautājumu, kura mērķis ir, lai Japāna pirmā spertu kļūmīgu soli – tiešas agresijas soli.” Tas, ka abiem šiem notikumiem ir vienas saknes, nav īpaši liels noslēpums.

Rotšildi protams centās traucēt šādai notikumu attīstībai. Viņu tolaiku galvenā politiskā figūra pulkvedis Edvards Hauss, kurš sevi dēvēja par pelēko kardinālu, visu 1914.gadu mēģināja panākt Rietumu alianses izveidošanos pret Krieviju, kurā piedalītos ASV, Lielbritānija, Francija un Vācija. „Anglija negrib līdz galam piebeigt Vāciju, jo tad viņa paliks viens pret vienu ar savu izseno ienaidnieku: Krieviju, – 1914.gada maijā prezidentam Vudro Vilsonam rakstīja Hauss, – bet, ja Vācija turpinās tik strauji palielināt savu floti, Anglijai nebūs citas izejas.”

Lai atstātu izvēles iespējas Anglijai (un attiecīgi arī Rotšildiem, kuri uz to brīdi jau vairāk kā 100 gadus kontrolēja Anglijas centrālo banku), Hauss pat apmeklēja Berlīni un tikās ar Vācijas ķeizaru Vilhelmu II un kara ministru fon Tirpicu. Tomēr viss bija veltīgi: Vācijas flote par Rokfellera naudu (kas, starpcitu, saskaņā ar Federālo rezervju likumu, tika kompensēta no ASV budžeta) auga kā sēnes pēc lietus, attiecīgi neuzsākt karu Anglija nemaz nevarēja, attiecīgi visi politiskie trumpji nonāca Rokfelleru rokās.

Otrajā pasaules karā ēnu politekonomiskās mahinācijas bija vēl iespaidīgākas.
Kad 1940.gada maijā vācieši uzbruka Francijai,  fraņču-britu karaspēks tika ātri vien sagrauts, franči parakstīja pamieru, atdodot pat Parīzi, bet angļu karaspēks tika piespiests pie Lamanša jūras šauruma beļģu Denkerkas rajonā.

Kopā ar 1939.-1940.gada rudens-ziemas „dīvaino karu”, viena no galvenajām 2.pasaules kara mīklām, uz ko vēsturnieki nekādi nevar rast sakarīgu atbildi, ir jautājums: kādēļ vācieši tā vietā, lai vienkārši piebeigtu pretinieku un „uz viņa pleciem” pārceltos pāri Lamanšam, pēkšņi apstājās  un neizkustējās no vietas pirms angļi nepārcēla visu savu karaspēku uz Britu salu. Pie tam vācieši pat neveica evakuācijas kuģu bombardēšanu.

Bet šī „mīkla” ir izskaidrojama, pie tam visai vienkārši.
Lieta tāda, ka Hitlers, ja arī nebija tiešs Rokfelleru algotnis (lai gan pārlieku pārspīlēts šāds apgalvojums arī nebūtu), tonmēr pilnībā bija no viņiem atkarīgs kara ekonomikas jomā, pirmkārt naftas un naftas produktu, pirmkārt benzīna jomā. Šādu apgalvojumu apstiprinoši fakti un skaitļi ir pietiekami daudz, sākot no 1930.gadā nacistu finansēšanas nolūkos izveidotās Bāzeles Starptautisko norēķinu bankas izveidošanas līdz 1934.gadā “Standard Oil”nopirktai 730 tūkstošus akrus lielajam zemes gabalam Hamburgas rajonā uz kā tika  uzcēlta naftas pārstrādes rūpnīca, kas darbojās visu kara laiku. Bet, lai neieslīgtu liekos sīkumos, visus šos faktus neuzskaitīsim.

Džons Fosters Dalles, Alens Dalles

Pie tam cilvēki, kas palīdzēja nonākt Hitleram pie varas, bija no ASV – brāļi Alens un Džons Fosters Dallesi (brāļu Rokfelleru brālēni). Vadīja visu procesu „trīsgalvainais” amerikāņu-britu-vācu astoņkājis – Šrēderu banka (Šrēderam bija nacistu valdības aģenta statuss) un ar to saistītās firmas (mūsdienu Gerhards Šrēders ir no šo pašu Šrēderu dzimtas).

F.Rūzvelts, ko ar tā paša Hausa palīdzību ved pie varas Rotšildi, praktiski izrādījās Rokfelleru figūra. Ne velti pašu Hausu jaunā prezidenta tuvākajā apkārtnē nomainīja B.Baruhs – globāla mēroga biržas spekulants (kaut kas līdzīgs Sorosam), kurš ievērojami palielināja savus kapitālus, kad 1.Pasaules kara laikā ieņēma ASV kara rūpniecības komitejas priekšsēdētāja amatu.

Franklins Rūzvelts, Edvards Hauss, Bernards Baruhs

Kad ASV specdienesti 1943.gadā ziņoja Rūzveltam par iespēju „novākt” Hitleru, tad viņš to kategoriski aizliedza. Toties 1944.gada jūnijā to mēģināja izdarīt angļi. Noslēguši pamieru ar „jauno” Vācijas valdību, viņi ļoti cerēja izraisīt ASV un PSRS domstarpības un izjaukt topošo padomju-amerikāņu aliansi. (tiesa gan šo aliansi tāpat izjauca, tiesa gan savādāk: Rūzvelta „Jaunā kursa” galvenā arhitekta Volesa vietā visai „mūsdienīgā” veidā Rotšildiem Baltajā namā izdevās ievest savu cilvēku – H.Trūmenu, kurš neilgi pirms Rūzvelta nāves kļuva par ASV viceprezidentu un pēc tam arī par ASV prezidentu).

Tāpēc Hitlers rīkojās tā, kā nepieciešams Rokfelleriem un instrukcijas, kas viņam jādara, 1940.gada maijā, viņš saņēma sekojošas:
– neaiztikt angļus Denkerkā
– nešķērsot Lamanšu un vispār likt mierā Lielbritāniju un pārstāt gatavot operāciju „Jūras lauva” (iebrukumu Lielbritānijā)
– darbotoies „plāna Barbarosa” virzienā, tas ir gatavoties iebrukumam PSRS

Hitlers šo instrukciju pilnībā izpildīja. Bet kādēl viņš vispār tādu saņēma?

Tāpēc, ka Čērčils, Denkerkas situācijā nonācis bezdibeņa malā (kas atgādināja viņam un visai britu sabiedrībai par katastrofālo Dardaneļu operāciju, kā realizāciju viņš kā Admiralitātes pirmais lords virzīja un stingri atbalstīja), piekrita izpildīt visus Rūzvelta nosacījumus (Čērčils ar Rūzveltu bija brālēni) apmaiņā pret ASV militŗo palīdzību. Konkrēti tas būtu:
– atdot amerikāņiem Lielbritānijas impērijas naftas briljantu – Saūdu Arābiju (kuru kronima ar lielām pūlēm ieguva britu izlūkdienests un konkrēti  T.Lorenss „Arābietis”, kurš tieši šī mērķa vārdā veica virkni sarežģītu specoperāciju Osmāņu impērijas sagrāvei);
– izvest no ASv visus Lielbritānijas kapitālus un pārdot visus angļu īpašumus ASV;
– pēc kara likvidēt Lielbritānijas impŗiju un dot Lielbritānijas kolonijām neatkarību (kā zināms, šis process sākās ar Indiju 1947.gadā un pēc Lielbritānijas impērijas pārveidošanās uz 1960.gadu pajuka arī pārējās „Rotšildu impērijas” – fraņču, holandiešu un beļģu.

Tomass Lorenss „Arābietis”

Tādējādi – par to raksta daudzi (pārsvarā Rietumu) globālās politikas un vēstures speciālisti – galvenais divu pasaules karu iemesls bija nekas cits kā Eirāzijas naftas aktīvu atsavināšana Rotšildiem un to konsolidācija Rokfelleru rokās. Tieši tādēļ Vāciju divreiz uzrīdīja Lielbritānijai (Hitleru, tāpat kā iepriekš ķeizaru Rokfelleri finansēja visu kara laiku. Jauno „kārtību”1944.gadā Lielbritānijas vēstniekam lordam Halifaksam (tam pašam Minhenes vienošanās dalībniekam, kurš vēl 1937.gadā veiksmīgi bija vienojies ar Hitleru)  nodiktēja personīgi pats Rūzvelts: Saūdu Arābija – Amerikai, Irāna – Lielbritānijai, bet Irāku un Kuveitu „slauksim” kopā.

Josifs Staļins, Franklins Rūzvelts, Vinstons Čērčils

Piekāpjoties, pie tam vēl divreiz, rupja spēka priekšā, Rotšildi viņiem „nodarīto” neaizmirsa un nepiedeva. Reālais karš beidzās un sākās aukstais karš.

Ja Rokfelleri galvenokārt ir „naftas” dinastija, tad Rotšildiem galvenais ir zelts un citi dārgmetāli. Tā ir viņu galvenā ietekmes un kontroles sfēra. Tāpēc Rotšildi sāka „rakt” zem dolāra ar mērķi aizstāt to ar zeltu (jāatzīst kā no šāda redzes viedokļa citādi izskatās dolāra atsaiste no zelta seguma, ko 1971.gadā veica Niksons).

N M Rothshild & Sons emblēma un Rotšildu ģērbonis

Galvenā Rotšildu ietekmes svira ir zelta cena. Tā tiek noteikta nevis ar tirgus mehānismiem, bet ar direktīvo metožu palīdzību. Jau kopš 1940-o gadu vidus divreiz dienā,  bez pārtraukumiem brīvdienās un svētku dienās, Londonas dārgmetālu tirgus asociācija veic tā saucamos „fiksingus”, kuros piedalās piecas bankas: Lielbritānijas Rotšildu atzara mātesbanka “N M Rothshild & Sons”, fraņču Rotšildu atzaram tuvu stāvoša bank “Societe Generale” (pie tās mēs vēl atgriezīsimies), „turku-irākas” darījuma 1910-1920-ajos gados ziņā vēsturiskā “Deutsche Bank”, Rotšildu Ķīnas „filiāle” “Hong Kong & Shanghai Banking Corp.” (“HSBC”), kā arī XIX gadsimtā narkotiku tirdzniecības rezultātā „uzaugušās” “ScotiaMocatta”, kas ir viens no pasaules līderiem zelta un dārgmetālu apgrozījuma ziņā, uzņēmums “Scotiabank Global Banking & Markets”.

Šie fiksingi protams tiek veikti “N M Rothshild & Sons” telpās un tieši šī banka līdz 2004.gadam izpildīja šī procesa priekšsēdētāju funkciju (bet pēc 2004.gada liekulīgi „nogāja ēnā”)

Visas šo gadu klanu cīņu peripetijas neuzskaitīsim. Atzīmēsim tikai to, ka pēdējo desmitgažu laikā zelta cena ir pieaugusi vairāk kā 10 reižu, bet dolārs kļūst arvien vājāks, dēļ arvien pieaugošā pārmērīgā ASV valsts parāda uz kā audzēšanas ceļa ameriku nostādīja tie paši Rotšildi ar slaveno „reiganomiku” (Reigana laika ekonomika), jeb citiem vārdiem sakot ar finansu burbuļu audzēšanas metodes ieviešanu.

Un ko gan citu varēja izdarīt Reigans, kad pēc viņa rīkojuma izveidotā komisija ar Federālo rezervju sistēma spriekšsēdētāju P.Volkeru priekšgalā (to pašu Rotšildu ielikteni) „noskaidroja”, ka Fortnoksā (ASV zelta rezervju glabātuvē)  nav ne grama ASV valstij piederošā zelta, tikai ārvalstu un privātpersonu zelts. Vajadzēja taču kaut kā finansēt „Stratēģiskās aizsardzības iniciatīvu” un citas bruņošanās sacensības inovācijas uz kurām „nejauši” uzķērās Brežnāva, Andropova laiku PSRS. Tad nu Reigans arī sāka pūst „ziepju burbuļus”, ar to palīdzību ceļot „potjomkina sādžas” un „gaisa pilis”. Tieši tad ASV arī parādījās valsts parāds.

ASV būtu novestas līdz kliņķim jau daudz ātrāk, apmēram uz 1995.gadu, bet tām paveicās ar PSRS sabrukumu, ko, balstoties uz sakariem PSRS iekšienē, gatavoja Rotšildi.  Pārāk sīki neiedziļinoties sīkumos (cita tēma), nosauksim tikai būtiskākos šo sakaru figurantus: Bērija – Kūsinens (Kominterna sakari ar masoniem) – Andropovs – Gorbačovs. Bez viņiem šai ķēdītē (un nebūt ne otrajā plānā) ir jāpiemin Mikojans un Kosigins.

Lavrentijs Berija, Oto Kūsinens, Jurijs Andropovs, Mihails Gorbačovs

Rokfelleri PSRS sabrukumā nebija ieinteresēti. Pat vairāk, viņiem PSRS bija kā pretsvars Rotšildiem. Rokfelleri vienādā mērā atbalstīja gan nacistus, gan arī PSRS industrializāciju.Atšķirībā no viņu konkurentiem Rotšildiem, Rokfelleriem nebija nebija nepieciešams Londonas pārvaldībā esošs „smalku izolāciju” balanss, bet gan apvienota Eirāzija ar visu tās naftu.  Kā potenciālus kontinenta līderus dēļ kaislīgu ideoloģiju esamības (tas nekas ka pretrunīgu) viņi redzēja gan Hitleru, gan Staļinu, vienalga lai kurš arī uzvarētu, bet protams zem viņu pašu kontroles (tādēļ bija nepieciešams abu valstu karš, lai novestu tās līdz tādam stāvoklim, kad tās nav spējīgas mest izaicinājumu ASV).

Pie tam, saņēmuši  1920-o gadu beigās koncesijas daļu Baku naftas atradnēs, Rokfelleri, jau ar Hitlera rokām, centās līdz galam to pārņemt savā varā, šai ziņā kļūdoties tiesa gan ar Staļingradu. (1942.gada kara kampaņas „ekonomisko” raksturu, atšķirībā no 1941.gada, kad Vērmahts uzbruka PSRS politiskajiem centriem, norāda daudzi pētnieki, tai skaitā arī vācu).

Oldžers Hiss

Apspēlējot savus „ceļabiedrus”, J.Staļins 1945.gadā kļuva par patstāvīgu globāla mēroga figūru. Atšķirībā no Molotova – Rībentropa pakta, maz zināms ir Molotova – Hissa pakts, kurš tika noslēgts 1944.-1945.gados ANO konferencēs Dumbartonoksā un Sanfrancisko un kuru patronēja nākamais Ņujorkas gubernators un ASV viceprezidents Nelsons Rokfellers. Šis pakts kļuva par ļoti nepatīkamu pārsteigumu ASV politiskajai elitei. Turpmāk ASV nevajadzēja jaukties PSRS un Austrumeiropas valstu lietās, bet Maskavai savukārt vajadzēja likt mierā „britu” Irānu un „amerikas” Saūdu Arābiju. (Makkartisma laikā Hissu pēc nacionālās antiamerikāniskās darbības komisijas locekļa R.Niksona ziņojuma notiesāja par „spiegošanu PSRS labā”).

Aleksejs Kosigins, Leonīds Brežņevs, Anastas Mikojans

Situācija strauji mainījās pēc Staļina nāves. Pēc „galma apvērsumus” piecgades (1953.-1958.gads), nostiprinājis savu varu, Hruščovs, būdams „trockists”, „atmaskoja” bēdīgi slaveno „personības kultu” un ne bez Mikajana palīdzības pieslējās Rotšildiem. Maz ko šai lietās saprotošā Brežņeva laikā spēkos pieņēmās Kosigins un jo īpaši Andropovs. Neuzspējis savas dzīves laikā realizēt graujošo „Eiropas projektu”, visuvarenais VDK šefs (Andropovs) „radīja” Gorbačovu, kurš aktivizēja šī projekta realizāciju vēl nebūdams ievētēts par partijas ģenerālsekretāru, 1984.gadā noslēdzot virkni slepenu vienošanos par ietekmes sfēru pārdali Eiropā ar „austroungārijas troņa” mantinieku Otto fon Hasburgu.

Otto fon Hasburgs

Tātad no vienas puses atbalstīties uz gorbačovlaiku PSRS, lai pretotos Rotšildu pieaugošajam spiedienam, Rokfelleri nevarēja. Bet no otras puses 1980-o gadu beigās  dēļ pieaugošā ASV parāda, radās viņu pašu bāzesvalsts sabrukuma draudi.

Un Rokgelleri devās par mazākās pretestības ceļu: kopā ar Rotšildiem pieslēdzās PSRS demontāžai:  gala konsensuss šai jautājumā tika panākts 1989.gadā „ietekmīgu cilvēku” slēgtā sēdē (ikgadējais Bildenbergas klubs), kas norisinājās Latohas salā Spānijā. (Turpat, neskatoties uz M.Tečeres izmisīgu pretestību, kas maksāja „dzelzs lēdijai” premjerministra krēslu, tika pieņemts lēmums par Vācijas apvienošanos).

Ar PSRS demontāžas palīdzību un uz tā rēķina amerikāņiem izdevās aizlāpīt daudzus savas ekonomikas un finanšu caurumus.Precīzus skaitļus cik daudz un kas tika izvests no PSRS 1995.gada 24.oktobra ASV armijas apvienotā štābu komitejas sēdē nosauca B.Klintons (dati tika atjaunoti 2000-ā gadā un tie ir ļoti iespaidīgi).

Tai pat laikā jāatzīst, ka Krievijas izjukšanai Rokfelleri cik vien varēja patraucēja, tai skaitā ar Jeļcina palīdzību (kurš atšķirībā no Gorbačova, iestājās par Krievijas Federācijas teritoriālo nedalāmību).Bet protams ne tikai ar Jeļcina palīdzību.

Ar to, kas tika salaupīts bijušajās PSRS teritorijās, ASV pietika divdesmit gadiem. Un atkal tika audzēts valsts parāds un atkal ASV ir „uz pēdējās robežas” (14 triljoni dolāru ir ne viena vien gada ASV budžets).

Un ko darīt Rokfelleriem, ja ASV vairs nebūs? Bžezinskis savā jaunajā grāmatā „Stratēģiskais redzējums: Amerikas un globālo spēku krīze” (izdota 2012.gada februārī) atklāti raksta, ka šodienas ASv līdzinās PSRS kāda tā bija pirms sabrukuma un apskata divus globālās attīstības scenārijus – ar amerikāņu līderību vai arī bez tās, jeb, saucot lietas īstajos vārdos, bez ASV.

Papildus eirozonas krīzei, globālo situāciju saasināja 2012.gada pavasarī sākušais Volstrītas lielo finansu kompāniju un korporāciju top menedžeru aiziešanas bums. (Lai nu kas, bet šie „kadri”, kuri perfekti orientējas finanšu un banku sfērā jebkurā diennakts laikā, ļoti labi zina un sajūt pārmaiņu vēsmas un zina kādos gadījumos kad un kur ir jābēg).

Kā rezerves gadījumam Rokfelleri pašreiz izpērk zemes Argentīnā un Čīlē. Tomēr pilnībā padoties acīmredzot viņi vēl negrasās.

Rotšildi savukārt uzbrūk. F.Olands ir viņu veidojums. Lepnā vientulībā un nocietinātās aizsardzības pozīcijās tagad atrodas arī A.Merkele. Orientējoties uz Lielbritāniju, sociāldemokrāti pašreiz „ņem” vienu Vācijas federālo zemi pēc otras (nesen uzvarēja simboliski svarīgās vēlēšanās Ziemeļreinā – Vestfālē). Jauns rokfellerisks „izņēmums” ŠrēderaNr2 personā pagaidām nav gaidāms.

Parlamenta vēlēšanas Vācijā ir paredzētas 2013.gadā un Vācijas Sociāldemokrātu partijas uzvara nozīmēs Rotšildu eiro zonas konsolidāciju . Un tad vienotas „eiropas valsts” vietā, ko vēl kopš Hitlera laikiem cēla Rokfelleri, ES pārvērtīsies par pašvaldībās saskaldītu haotisku mozaīku, ko, ja arī kas apvienos, tad tikai jebkādu nacionaluun reliģisku identitāti zaudējusi (un tādēļ pilnībā pakļauta Rotšildiem) „brīvas tirdzniecības zona”. Un šajā haosā vilks iekšā (jau velk) NVS un Krieviju, sāksies viss ar Ukrainu, Moldāviju un Baltiju, kur haoss jau plosās pilnā sparā.

Baraks Obama, Džordžš Soross

B.Obama ir Rotšildu radīts: kā Demokrātiskās partijas  prezidenta kandidātu 2006.gadā viņu ieteica neviens cits kā Dž.Soross – tuvākais Rotšildu līdzgaitnieks.

Krievijā Rotšildi kontrolē vēl Jeļcina prezidentūras laikā viņu pusē pārbēgušo „prezidenta ģimeni”. „Ģimenes” politisko interešu realizācijas atslēgfigūra šodien ir Vološins. Viņiem tāpat ir kopējs bizness ar oligarhu Deripasku, bet caur viņu ar A.Čubaisa kreatūrām – oligarhiem Potapovu un Prohorovu (tieši te ir saknes visdažādāko „oranžo”, „balto” un „bolotnās” ielu protestiem Maskavā).

Aleksandrs Vološins, Anatolijs Čubais, Oļegs Deripaska, Vladimirs Potaņins, Mihails Prohorovs

Čubaiss no viņiem visiem ir pats viltīgākais, viņam ir sakari gan ar Rotšildiem (caur ASV bijušo finanšu ministru L.Samersu, kurš vada Amerikas nacionālās ekonomikas padomi) un ar Rokfelleriem, būdams globālās bankas “JP Morgan Chase” padomes loceklis.  Viņa mērķis ir skaidrs: noturēties virs ūdnes jebkurā gadījumā – un „peld” taču, „negrimst” jau gadu desmitiem.

Īpaši svarīga Rotšildiem ir Ķīna. Ja viņiem izdosies „piežmiegt” ķīniešu eliti (bet spiežot pēc šķelšanās, kas sākās sakarā ar „Bo Silaja lietu”, šķiet tas ir sācis izdoties), tad Rotšildi varēs piesaistīt juaņu zeltam. Un pacelt tās statusu līdz jaunas pasaules rezervju valūtas statusam, kas ir nodrošināta nevis ar naftu, kā dolārs, bet gan ar zeltu (tādēļ arī zeltam uzpūš cenu). Un, ja tas izdosies, tad drīzumā varēs likvidēt gan dolāru, gan arī ASV (par ko tai pašā Krievijā daudzi sapņo kā par kaut ko labu un pozitīvu).

Kādēļ tas tiks darīts? Lai izveidotu „Ziemeļamerikas savienību” ar amero kā jaunu valūtu, bet pēc tam arī „Transatlantijas savienību”, kurā Ziemeļamerika, saskaņā ar Romas kluba globālo plānu, apvienotos ar Eiropu, bet amero ar eiro. Un izveidotos „visīstākā” pasaules valūta: sterliņmārciņa laikam, kas gan cits. (Šis atlantijas transformācijas projekts ir atrunāts Teksasas vienošanā, ko 2005.gada martā noslēdza NAFTA (Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības zonas) dalībvalstu pirmās personas).

Bet šīm grandiozajām pārmaiņām – no dolāra uz (visdrīzāk) sterliņmārciņām  – nepieciešams stabilizējošs starpposms. Pēc Rotšildu plāna par tādu ir jākļust juaņam, kurš ir nodrošināts ar zeltu (kā cenu, kā jau tika minēts, Rotšildi nosaka paši) un pastiprināts ar Ķīnas Tautas Republikas militāro un politisko varenību.

Starpcitu uz oligarhu apvienošanās fona (precīzāks formulējums: Rotšildi nopirka Rokfellerus) , Ķīna ar Japānu no pirmā jūnija pārtrauca savstarpējos norēķinus dolāros un izmantos savstarpējos norēķinos tikai juaņus un jēnas. Šīs pasaciņas tiesa gan ir domātas naiviem nezinīšiem, jo, lai to realizētu, juaņs un jēna ir jāattiecina pret vienotu mērekvivalentu. Agrāk šis ekvivalents bija dolārs (to kontrolē Rokfelleri). Un kāds tas ir tagad? Ja netiek minēts konkrēts mērekvivalents, tātad tas ir zelts. Tātad tā ir pāreja uz zelta standartu , no tā cenas būs atkarīgi Ķīnas-Japānas savstarpējie norēķini, attiecīgi tos kontrolēs Rotšildi.

Tātad klusīntiņām un izmanīgi Ķīna un Japāna iezīmēja globālās finanšu varas maiņas perspektīvu.  Jeb, citiem vārdiem sakot, Rokfelleri „atdeva” vēl vienu robežu. Un pēc tam, visdrīzāk, arī paprasīja pamieru. Tieši pamieru, nevis mieru. Tieši tāpatās 1917. un 1940. gada  starpklanu cīņās Rotšildi prasīja „pamieru” Rokfelleriem (un amerikāņu militāro palīdzību Lielbritānijai pret Vāciju).

Rotšildi tagad, līdzīgi kā Rokfelleri toreiz, laipni arī piekrita. Tieši šai apstāklī ir galvenā 30.05.2012 izziņotās vienošanās vēsturiskā jēga.

Ar to tad būtu pabeigts ieskats priekšvēsturē. Tagad apskatīsim vienošanās būtību.

Tātad Rotšildu – Rokfelleru alianses bizness izskatās sekojoši: jau minētā grupa “RIT “CP””, ko vada Džeikobs (Jakovs) Rotšilds, iegādājās 37% “RFS” akciju. No šā kļūst acīmredzams viens pikants sīkums: rotšildu kompānijas (pircēja)  pārvaldībā ir 3 miljardi, bet rokfelleru „pērkamās” kompānijas pārvaldībā  ir 34 miljardi dolāru (kopā mazliet mazāk kā 40 miljardi).

Kā tad tā? Bet viss nostājas savš vietās, kad mēs uzzinām, ka šo 37% daļas īpašnieks kādreiz bija fraņču banka “Societe Generale” – tā pati Londonas zelta fiksingu dalībniece. Un 2008.gadā, kad šī banka nopirka jau pieminēto Rokfelleru kompānijas daļu, tās pārvaldībā bija 71 miljardu vērti aktīvi, tātad 2 reizes vairāk kā tam, kas tika pirkts. Bet tagad šie 37% ir pārgājuši daudz mazākas kompānijas īpašumā, kura tagad iznāk ir līdzīpašniece par sevi daudz lielākai kompānijai.

Ko tas viss nozīmē? Pirmkārt jau to, ka „pamieru” Rokfelleri paprasīja jau 2008.gadā. Bet toreiz, visdrīzāk, viņus nolēma vēl vairāk „piežmiegt pie sienas”, kā rezultātā arī tapa ķīniešu-japāņu vienošanās par savstarpējiem norēķiniem. Tātad uz 2012.gadu Rokfelleru stāvoklis ir vēl vairāk pasliktinājies.

Un kāpēc Džeikoba Rotšilda kompānijai ir tikai 3 miljardi dolāru, kad Rotšildu ģimenes kopīpāsumu vērtība tiek lēsta no 2 līdz 20 triljoniem , bet daži karstgalvji pat vispār nosauc ciparu 300 triljoni? (Šeit ir jāpaskaidro, ka visiem zināmais „Forbs” bagātāko cilvēku saraksts ( visbagātākajam cilvēkam piederot  64 miljardu dolāru), neņem vērā kolektīvos, ģimenes kapitālus, tādējādi pēc būtības slēpjot tos, kas laikam ir šī saraksta galvenais uzdevums).

Bet paši  „3 miljardi” izriet no Rotšildu klana iekšējās struktūras.

Sākotnēji Rotšildu grupā bija 5 atzari, pēc tam to skaits samazinājās un palika tikai divi atzari – britu un fraņču (precīzāk sakot fraņču- šveiciešu).Atsevišķie atzari savā starpā īpaši nestrīdējās, bet tai pat laikā arī pārāk nesadarbojās – vāji konkurēja uz Rokfelleru līderības fona.

Evelīns de Rotšilds

1980.gadā britu atzarā notika šķelšanās un Evelīns de Rotšilds izdzina no ģimenes Džeikobu Rotšildu, aizliedzot savu firmu nosaukumos izmantot vārdu „Rotšilds”. Sankcijas tika mīkstinātas 1988.gadā, bet 2004.gadā, kad Evelīns nodeva ģimenes biznesa pārvaldību fraņču atzara pārstāvim Deividam de Rotšildam, Džeikobs tika pilnībā reabilitēts.

Deivids de Rotšilds

No tā izriet, ka Džeikobs, pēc būtības ir fraņču Rotšildu „ietekmes aģents” britu Rotšildu vidē. Tieši tāpēc viņu savulaik izdzina un atjaunoja tikai tad, kad sākās oficiāls abu atzaru apvienošanās process. (Bet noslēdzās šis process 2012.gada martā, kad franču un britu atzari apvienojās Parīzē).

No Džeikoba Rotšilda 3 miljardu kompānijas neatbilstības Rotšildu grupas kapitālam (kas liecina, ka nevar teikt, ka darījumā Rotšildi ir piedalījušies kā grupa) arī izriet, ka saskaņā ar uzvarētāju tiesībām, Rotšildi apvienotajā kompānijā iekļāva tikai niecīgu daļu no saviem aktīviem, bet Rokfelleriem „atņēma” vairākas ienesīgas kompānijas (“Johnson & Johnson”, “Procter & Gamble”, naftas koncernu “Vallares” utt.).

Bet no tā arī izriet, ka Rokfelleru pirmās personas – Deivida (dinastijas dibinātāja mazdēla) kapitulāciju nosūtīja pieņemt trešās šķiras Rotšildu – pēc iekšējās hierarhijas ne pirmās un ne pat otrās šķiras un tādu, kurš ilgu laiku ir bijis izdzīts no savējo vidus.

Deivids Rokfellers

Tas pats par sevi jau ir liels pazemojums, bet ar to tas neaprobežojās. Lai vēl vairāk un stiprāk aizskartu Rokfellerus:
– darījums tika plaši izafišēts, tādājādi acīmredzot nofiksējot „pamiera” prasīšanas faktu (kas netika izdarīts 2008.gadā);
– iekļāva vienošanās nosacījumos pušu tiesības tikai uz kopēju lēmumu un funkciju izpildi, ko pieņems kopējā pārvaldes kompānija (citiem vārdiem sakot, Rokfelleri turpmāk nav tiesīgi pie sevīm mājās, ASV un savā kantorī patstāvīgi rīkoties ne ar pašu, ne ar draudzīgo kompāniju aktīviem);

Pat „tolerantie” finansu analītiķi ( tie paši, kas stāsta pasakas sabiedrībai par „grupu apvienošanos cīņai ar krīzi”) atzīst, ka vienošanās paver ceļu daudz plašākai Rotšildu ekspansijai ASV banku sektorā.

Un ko tas nozīmē? Protams, ka jaunu un iespaidīgu soli pretī vēsturiskā nosacījuma (britu ASV aktīvu pārdošana) pārskatīšanai , ko 1940.gadā Rūzvelts (tātad Rokfelleri) uzstādīja savam brālēnam Čērčilam (tātad Rotšildiem). Tas ir apmēram tas pats, ko izdarīja vācieši ar frančiem 1940.gadā, uzstājot uz frančus apkaunojošā pamiera parakstīšanu tai pašā Kompeņjas mežā un tai pašā vagonā, kurā 1918.gada novembrī feldmaršals Fošs pieņēma vācu armijas faktisko kapitulāciju.

Patiesības labad jāatzīst, ka šī nosacījuma pārskatīšana sākaš jau 1980-ajos gados ar ASV naftas tirgus pārdali, kad ASV tirgū „ielīda” Lielbritānijas karalistes kompānija “British Petroleum”, un nevis viena pati, bet ASV pazemojošā aliansē – kopā ar saūduarābiem.

Vai Rokfelleriem ir kāda „kontrspēle” un, ja jā, tad kāda? (globālās politikas plānus mēdz saukt par spēlēm un salīdzināt ar spēlēm, jo šo procesu būtība līdzinās bērnu spēlītēm).

Šāda spēle ta ir, bet biznesa sfērā to realizēt būs grūti tādēļ, ka izsūknēt pa kluso aktīvus no kopējās kompānijas ir visai apgrūtinoši: vieni paši Rokfelleri šo jautājumu vairs atrisināt nespēj, bet atļauju tādu viņiem neviens tak nedos. Ne tādēļ Rotšildi tā centās.

Savus aktīvus varētu pamēģināt pārvietot Rokfelleru partneri?  Bet vai viņi uzdrošināsies mest atklātu izaicinājumu Rotšildiem? Daudzkārt izdevīgāk un ienesīgāk par šādām bīstamām spēlītēm ir vienkārši „uzmest” Rokfellerus un vienoties ar jaunajiem saimniekiem.  Un te nu mēs nonākam līdz pašam galvenajam: Rokfelleru klana patiešām nopietnas aizsardzības robežas ir nevis ekonomikas, bet gan politikas, precīzāk sakot, ģeopolitikas sfērā.

1. ASV prezidenta vēlēšanas. Tās būs ne tikai prezidenta vēlēšanas, jo 2012.gada novembrī tiks „atjaunota” ievērojama daļa ASV Senāta un štatu gubernatoru.

Ja Rokfelleriem izdosies iegūt republikāņu vairākumu ne tikai Pārstāvju palātā (kā tas ir pašreiz), bet arī Senātā, tad var mēģināt „pārvarēt”  2012.gada 23.decembri  – datumu, kad pēc Federālo rezervju likuma beidzas 99 gadus ilgais nomas līgums ar ko ASV kā valsts dod Federālo rezervju sistēmai (privāta kompānija) tiesībām radīt („drukāt”) dolārus.

Un te nu ir visdažādākās nianses. Lieta tāda tad, kad tiek pieņemti tāda tipa ļoti nozīmīgi kopīgi lēmumi kā Federālo rezervju sistēmas izveidošana uz 99 gadiem (tā tika radīta 1913.gadā), un radīja to Rotšildi kopā ar Rokfelleriem, tad vienmēr papildus likumiem , tiek slēgtas arī neformālas „džentalmeņu” vienošanās.  Pārkāpt tās protams var, bet tas šai līmenī nav pieņemts un skaitās „slikts tonis” (pārkāpuma gadījumā tevi vairs neņem par pilnu, neuzskata vairs par sev līdzīgu un līdzvērtīgu),  tāpēc tā riskēt ar savu reputāciju var tikai visgalējākā situācijā. Respektīvi gan vieni, gan otri iegūs pilnīgu rīcības brīvību tikai pēc 23.12.2012 un tad arī varēs redzēt ”kurš ir kurš”.

Federālo rezervju sistēmu pašreiz kontrolē nevis Rotšildi, bet Rokfelleri. Tāpēc Rotšildiem var būt izdevīgāk to sagraut, lai no dolāra pārietu uz zelta juaņu, izveidojot priekšnosacījumus Ziemeļamerikas valstu, tai skaitā ASV, pārveidošanai par vienotu Ziemeļamerikas savienību, lai vēlāk izveidotu „Transatlantisko” savienību.

Rokfelleri savukārt savā laikā (1927.gadā) saprata kādu mīnu Federālo rezervju izskatā tie ir izvietojuši ASV eksistences pamatos. Un laikā, kad viņiem bija pilnīga kontrole pār Balto namu un Kongresu, veica izmaiņas Federālo rezervju likumā, kas paredz atņemt Federālām rezervēm „drukājamo mašīnu” nevis stingri noteiktajā termiņā, bet gan tad, kad to nolems Kongress. (Rotšildi acīmredzot šo soli uztvēra kā neformālo vienošanos pārkāpumu un atbildēja ar Lielo depresiju un demokrāta Rūzvelta uzvaru pār republikāni Hūveru, kura tiesa gan kā jau minējām izrādījās „pirra uzvara” – formāla uzvara, kas praktiski neko nedod vai pat līdzinās zaudējumam).

Tādējādi tikai Obamas pārvēlēšana uz nākamo termiņu Rotšildiem ir obligāti nepieciešams, bet nebūt ne pietiekams nosacījums, lai izrēķinātos ar dolāru. Pat vairāk. Obama šai ziņā būs nepieciešams tikai pēdējā stadijā : lai „izlaistu cauri” un neuzliktu veto uz Kongresa lēmumu par „drukājamās mašīnas” nomas atsaukumu Federālo rezervju sistēmai (republikāņu prezidents šīs nomas tiesības visdrīzāk izmantotu).

Bet, lai šādu likumu pieņemtu un nosūtītu Obamam uz apstiprināšanu, nepieciešams iegūt vairākumu abās Kongresa palātās. Bet, ja pēc 2012.gada novembra vēlēšanām šis vairākums būs republikāņiem (kas ir sadalījušies starp Rokfelleriem un Rotšildiem), tad pieņemt likumu par nomas atsaukumu var būt problemātiski.

Interesanti, ka tie republikāņi, kuri, kā Rons Pols, pasteidzās pacelt jautājumu par nomas atsaukumu Federālo rezervju sistēmai jau prezidenta priekšvēlēšanu kampānas laikā, ātri vien no priekšvēlēšanu cīņas izstājās. Tas nozīmē, ka republikāņu partijā toni pa lielam tomēr joprojām nosaka Rokfelleri.

Gaidam tātad novembri.

2. Otrā Rokfelleru aizsardzības līnija ir Ķīnas komunistiskās partijas XVIII kongress (arī paredzēts 2012.gada novembrī). Ja Ķīnas augstākās vadības ešelonos kā pirms, tā pēc kongresa saglabāsies balanss, kurš nodrošina nepārtrauktu „divtaktu” varas nomaiņu  – sākumā Ķīnas komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāra un Ķīnas tautas republikas priekšsēdētāja, bet pēc pieciem „bufergadiem” arī  Centrālās kara padomes priekšsēdētāja, tad Rotšildu izredzes stipri pasliktinās.  Jo šai gadījumā Ķīna nevarēs kļūt par „klusu un mierīgu ostu”, kas būtu derīga pārejai uz zelta juaņu uz laiku kamēr tiek „pārformatēti” Rietumi.  Šim uzdevumam ir derīga tikai tāda Ķīna, kurā ir iekšējo spēku līdzsvars ir izjaukts par labu vienam no grupējumiem, kurš stingri un nežēlīgi apspiež pārējos, līdzīgi kā tas bija 1970-ajos gados.

Bez pilnīgi drošām, 100% garantijām (zelta juaņa un stratēģiskas politiskās Ķīnas – Japānas alianses formā) Rotšildi dolāru un ASv negremdēs, jo šai gadījumā ir pārlieku liels risks, ka situācija var kļūt nekontrolējama un tad izšķirošais arguments būs nevis nauda, bet gan ieroči. Šai gadījumā var rasties iespēja pazaudēt visu un uzreiz, tai skaitā arī dzīvību.

3. Nākamā Rokfelleru aizsardzības līnija (jāatzīst gan, ka pēc Francijas prezidenta vēlēšanām gandrīz jau zaudēta) ir Vācijas kanclere A.Merkele un visa esošā Vācijas valdības koalīcijas „ass, kā kodols ir Kristīgi-demokrātiskā savienība – Kristīgi-sociālā savienība.

23.maija ES samitā jaunais Francijas prezidents F.Olands praktiski uzstādīja Merkelei fraqņču – holandiešu (tas ir Rotšildu) ultimātu:
– atteikties no ES centralizācijas idejas
– regulēt eiro ar „eirobondiem” – kolektīvām, visas eirozonas kopējām parādzīmēm (Sorosa ideja, kurš Rotšildu vārdā visdrīzāk pretendē uz to kontroli)

Glābt situāciju var tikai viens: Merkeles kategoriska šī ultimāta noraidīšana un eirozonas krīzes forsēšana līdz pat eiro pilnīgai pārņemšanai no vācu puses , lai ko arī šī mērķa labā nevajadzētu „palūgt iziet”. Tas ir Vācijas pārvēršanās par vienīgo eiro emisijas centru.

Šai gadījumā situācija pēc būtības atgriestos 1940.gadā. Visa Eiropa Vācu kontrolē, bet šoreiz ne ar tanku, bet gan ar drukājamās mašīnas palīdzību. Tas tad būtu tāds sava veida „Ceturtais reihs”.

Angele Merkele, Nikolā Sarkozī

Tieši par to 2011.gada septembrī runāja Gerhards Šrēders, aicinot izveidot „Eiropas Savienotās Valstis”, izmantojot Merkeles – Sarkozī asi (ko jau ir paspējuši aizpūst „pārmaiņu vēji”).

Maz ticams, ka Merkelei tas izdosies: vispirms nepieciešams konsolidēt vācu sabiedrību, bet tā ir sašķelta un pa lielam neatbalsta „varas partijas”. Bet laiak līdz vēlēšanām (2013.gada septembris) ir palicis pārāk maz.

4. Pēdējā Rokfelleru politiskās aizsardzības robeža – V.Putina Krievija

2011.gadā pārslēdzot stratēģisko ”Rosneft „ alianses līgumu ar amerikāņu “Exxon-Mobil” (“British Petroleum” vietā), ko veicināja skandāls kompānijā „ТНК-BP” (liela Krievijas naftas kompānija), Krievijas līderis deva skaidru un viennozīmīgu signālu.

Henrijs Kisindžers un Jevgēnijs Primakovs

Viņš tika sadzirdēts un saprasts: tieši tāpēc 2012.gada janvārī, neskatoties uz Valsts sekretariāta un amerikāņu skaļo uzvedību, atbalstot ielu protestus, V.Putina kandidatūru atbalstīja Krievijas „politikas patriarhs”, akadēmiķis  J.Primakovs. Bet pēc nedēļas Maskavā parādījās tāda simboliska figūra kā H.Kisindžers.

Interesants fakts:  dienu pirms Džeikoba Rotšilda un Deivida Rokfellera vienošanās publiskošanas kompāniju “ТНК-BP” vadību pameta „Alfa grupas” vadītājs M.Frīdmans, kurš ir arī ASV Starptautisko attiecību Starptautiskās ekspertu padomes konsultants (zīmīgs ir viņa 2009.gada konflikts ar Rotšildu biznesa partneri Deripasku).

Pirms Frīdmana kompāniju pameta tagadējais “British Petroleum” vadītājs Roberts Dadli, ko Londonā uzskata par galveno „krievu oligarhu sazvērestības” upuri, pēc tam V.Vekselbergs u.c. Bet vēl pēc divām dienām no “ТНК-BP” pazuda arī pati “British Petroleum”, par savas uzturēšanās Krievijā atbiņu atstājot tikai sarkastiskus britu valsts informācijas korporācijas BBC komentārus.

Ko tas nozīmē? To, ka Rokfelleri ar savu zaudējumu nav samierinājušies, uzskata to tikai par cīņas starpposmu un ir gatavi tālākai cīņai. Un tam viņiem ir nepieciešama Krievija. Pie tam vienota, konsolidēta un stipra Krievija (bez „oranžiem” ekscesiem):  ne velti vēl pirms Putina inaugurācijas “Exxon-Mobil” pārstāvis viņa klātbūtnē parakstīja ar „Rosneft” vienošanos par naftas ieguvi Melnajā un Sarkanajā jūrā.

Saistība ar vienošanos ir arī kompānijām “Объединенная судостроительная корпорация” un „Rostekhnologii”. Tas nozīmē ka „Rosneft” – “Exxon-Mobil” nebūt neaprobežojas tikai ar naftas ieguvi.  I.Sečina (augstākā līmeņa Krievijas ierēdnis, birokrātiska tipa „pelēkais kardināls”) iecelšana par „Rosneft” prezidentu šai ziņā ir stratēģiski svarīgs solis.

Pašreizējasi spēku samērs viens pret vienu atkārto 1920-os gadus, kad Staļins atņēma Nobeļiem (Rotšildu partneriem) Baku naftas ieguves koncesijas un atdeva 50% no tās Rotšildiem apmaiņā pret finansiālu un tehnoloģisku padomju industrializācijas atbalstu. Vēsture atkārtojas.

Krievijai no vienas puses ir radusies unikāla iespēja uzspēlēt globālajā „Pasaules spēlē uz līdzīgiem nosacījumiem ar partneri (tas nekas ka tikai pagaidu), kuram Krievijas panākumi ir dzīvības un nāves jautājums.  (Kas būs rītdien ir pavisam cits jautājums, tā ir politika, kurā bez stratēģijas ir vēl arī taktika).

Vladimirs Putins

No otras puse šīs izdevības izmantošanai tiks likti šķēršļi no Rotšildu aģentūras puses. (Tas jau notiek, ne par velti V.Putinu Berlīnē un Parīzē sagaidīja ar „pasūtījuma” protestiem).

Jautājums tagad ir cik ātri un efektīvi Krievijas līderim izdosies apspiest „piekto kolonu”, ieviest nepieciešamos pārkārtojumus, padarot jauno spēku samēru par neatgriezenisku. Tas ir Krievijas kā valsts izdzīvošanas jautājums, jo Rotšildu stratēģijā Krievijas Federācijai ir jātiek sadalītai kā to visu dzīvi mēģināja panākt (un mēģina joprojām) Gorbačovs.

Noslēgumā apskatīsim likumsakarīgu jautājumu: kas Krievijai ir nepieciešams, lai atbrīvotos no globālo spēku ietekmes un uzsāktu patstāvīgu, suverēnu attīstību?

Pirmkārt pašreizējā etapā nepieciešmas izturēt un audzēt valsts varenību, konsolidējot sabiedrību  un „iegūstot” kādu ideoloģiju (lai cik arī baisi daudziem tas nešķistu). Un nevis ar abstraktu ideoloģiju (“par visu labo un pret visu slikto”), bet ar projekta tipa ideoloģiju. Ideoloģiju, kas ir spējīga piedāvāt Krievijai un visai pasaulei krievu redzējumu un plānu par taisnīgas pasaules kārtības radīšanu, kas būtu alternatīva pašreizējajai „naudas varas pasaulei”, kurā šodien tiek  „apēsti” cilvēki līdzīgi kā angļu industrializācijas revolūcijas laikā tika apēstas aitas.

Bez tam šodien veicināmais plurārisms (vārda visatļautība) neveido vērtību sistēmu koordinātes – normas, kas ikdienišķā līmenī atspoguļojot un fiksējot civilizācijas idejas, rada sapratni ar kā palīdzību iespējams noteikt kas ir labs un kas ir slikts, kāda ir sociāla (sabiedriska, sabiedrībai par labu ejoša)  uzvedība (politika), bet kāda – antisociāla (tāda, kas kaitē sabiedrībai kopumā, sabiedrības vairākumam) utt.

Ļoti nepieciešama ir jaunas elites izveidošana – necionālas, nevis kompradoru (uz ārzemju spēkiem un to interešu aizstāvību orientēta).

Kad šie pamatnosacījumi (bāze) tiks izpildīta, agri vai vēlu radīsies jautājums par Krievijas dalības Bāzeles klubā neizdevīgajiem un ierobežojošajiem nosacījumiem un tā rezultātā ieviesto “currency board” mehānismu (valsts naudas masas piesaiste zelta – valūtas rezervēm).  Citiem vārdiem sakot, radīsies jautājums par „Centrālās bankas”, kas pašreiz ir ārējas kontroles mehānisms, pārvēršanu par „valsts banku”, kas realizē naudas emisijas un aprites politiku nacionālās nevis globālās oligarhijas interesēs. (Ne velti tikai uzsākot sarunu par šo tēmu, „liberāļi” sāk kliegt kā aizkauti).
Jāatzīmē, ka ne Krievijas impērijā, ne PSRS nebija centrālās bankas (bija valsts pārvaldes struktūrvienības, kuras bija atbildīgas par naudas daudzuma plānošanu un nodrošināšanu). „Centrālā banka” parādījās tikai „attīstītās demokrātijas” laikā. Šais laikos tai arī ir jāpaliek kā jaunās „zelta ordas” (mūsdienu burtiskā nozīmē) „demokrātiskā” neokoloniālisma neatņemam atribūtam un simbolam.

Vispār tas ir ļoti smags jautājums:  ASV XIX gadsimtā, ejot pa šo ceļu, piedzīvoja pilsoņu karu un tāpat gala beigās sapinās globālās oligarhijas izliktajos tīklos, bet tas jau ir pavisam cits temats.

Vladimirs Pavļenko, Ģeopolitisko problēmu akadēmijas politisko zinātņu doktors
/06.06.2012/
Avots: http://akademiagp.ru/v-b-pavlenko-bolshaya-igra-rotshildov-i-rokfellerov-na-svetu-i-v-teni/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Par “E” vielām, jeb t.s.”pārtikas piedevām”

Cilvēki katru dienu masveidā tiek indēti, kas grauj to veselību, atņem enerģiju un padara tos slimus ar visdažādākajām kaitēm. Bieži vien ārsti nemaz pat neprot noteikt slimību cēloņus, daudzos gadījumos ārstēšana ir jāsāk ar indējošas pārtikas lietošanas pārtraukšanu. Veselībai nekaitīgas pārtikas ieguve ir viena no lielākajām mūsdienu cilvēku problēmām.

Lai pārtikas produkti ilgi uzglabātos, labi izskatītos, lai piešķirtu vai pastiprinātu to garšu utt. tiek izmantotas vairāk kā 300 dažādu piedevu ne visas no kurām ir nekaitīgas. Šīs vielas parasti tiek apzīmētas ar burtu E un aiz tās stāvošu trīs vai četru ciparu skaitli (lai gan reizēm tiek norādīts tikai piedevas nosaukums) un uz produktu iepakojuma tiek parasti rakstītas iespējami mazākiem burtiem. Tāpēc, lai saglabātu veselību, pie rokas vienmēr ir jābūt uzziņas informācijai par katras no šo vielu iespējamo ietekmi uz cilvēku. Tiem, kuri patiešām vēlas saglabāt savu veselību un domā par saviem pēcnācējiem, turpmāk izklāstītā informācija ir neaizvietojama.

„E” vielas, ko satur nopērkamie pārtikas produkti, ir pilnīgi nevajadzīgi un visbiežāk arī mūsu organismam kaitīgi svešķermeņi.  Gandrīz viss, ko satur pārtikas produkts, ir atzīmēts uz tā iepakojuma (bet tā tas var arī nebūt, Latvijā noteikti). Normatīvie akti nosaka, ka ir pārtikas produktā esošajām vielām ir jābūt norādītām to koncentrācijas (procentos no visas masas)  secībā. Esiet uzmanīgi, tas par ko būs runa parasti atrodas šī saraksta beigās. Šis saraksts ir pati svarīgākā informācija pēc kā jāvadās, iegādājoties pārtikas produktus.

Kam tas viss ir izdevīgi?

Protams, plaša piedevu izmantošana ir izdevīga ražotājiem, konkrēti:
– lētāka un atvieglotāka pārtikas produktu ražošana, pārvadāšana un uzglabāšana;
– preces pērkamības palielināšana (piemēram, pievienojot dažādas krāsvielas);
– pārdošanas apjomu palielināšana, radot „jaunus” produktus (piemēram, enerģijas dzērieni, arvien jauni maizes veidi utt.);
– iespēja slēpt vai mazināt atsevišķu produktu negatīvās īpašības (piemēram, speciāli līdzekļi maizes izstrādājumu produktos);
– iespēja nodrošināt ļoti smalku desu izstrādājumu šķēlīšu nogriešanu (izmantojot fosfātus);
-utt.

Interesanti, ka sākotnējā pārtikas piedevu attīstības periodā [Vācijā] tās saucās par svešķermeņiem, jeb piesārņotājiem (vāciski Fremdstoffe), jo mākslīgās krāsvielas, aromatizatori vai konservanti nav pārtikas vielas, bet tikai veicina preces ārējā izskata uzlabošanos, apetītes rosināšanu vai arī nebojāšanās laika paildzināšanu. Bet kaut kā nemanāmi šīs vielas sāka saukt daudzkārt pozitīvāk – par „pārtikas piedevām”. Un nav pārāk grūti iedomāties, kam tas ir izdevīgi.

Tiesa gan jāatzīmē, ka patērētājam arī ir dažas priekšrocības. Piemēram, tā saucamo „ātrās ēdināšanas” vietu apmeklēšana vai arī pusfabrikātu izmantošana ļauj ievērojami ietaupīt laiku. Bet, ja zinām kāda ir šī ietaupījuma patiesā cena, tad te nevar runāt par kādu izdevīgumu.

Kur mēs ejam?

Neliels ieskats vēsturē. Pārtikas piedevām ir ne viens vien tūkstotis gadu priekšvēstures. Cilvēki vienmēr ir meklējuši ceļu kā paildzināt produktu uzglabāšanās ilgumu, uzlabot tā garšu un izskatu un, lai to panāktu, izmantoja sāli, cukuru, medu, etiķi, eļļas, garšvielas utt. 20.gadsimtā šādu vielu skaits jau pārsniedza simtu. 1953.gadā pēc Vācijas iniciatīvas Rietumvalstis vienojās par vienotu šādu vielu ciparisku klasifikāciju ar burtu E priekšā (no vārda Eiropa) un šī sistēma tagad ir spēka Eiropas Savienībā. Daļēji tā tiek lietota visā pasaulē. PSRS šo marķēšanas sistēmu pieņēma 1978.gadā.

Līdz 1993.gadam Eiropā bija atļauts izmantot 297 dažādas piedevas, bet interesanti, ka tai pašā Vācijā tikai 265. Tolaik visi Vācijā pārdodamie produkti, tai skaitā Holandes saldumi un Fraņču garšvielas, drīkstēja saturēt tikai Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR) atļautās piedevas.

Un kāds ir stāvoklis pēc visai Eiropas Savienībai vienotas likumdošanas izstrādes? „Lielu pūliņu” rezultātā atļauto piedevu skaits palielinājās līdz 311, bet šodien (visdrīzāk 2011.g.) to skaits jau ir sasniedzis 320. Ar veselo saprātu un vienkāršu aritmētiku to nav iespējams izskaidrot. Pie tam ražotāji tagad drīkst izmantot dažādas piedevas daudz lielākā koncentrācijā kā agrāk. Lielākas iespējas ražotājiem nozīmē mazākas izredzes patērētājiem veselības saglabāšanas ziņā.

Pārtikas piedevu nozīme.

Visas izmantojamās piedevas, atkarībā no to nozīmes, iedala sekojošās grupās:
Krāsvielas (E100… E199) – tie pilda sava veida „dekoratīvās kosmētikas„ funkciju pārtikas produktiem, lai tie izskatītos pievilcīgi un garšīgi. Bieži pircējam, dēļ šo vielu izmantošanas šķiet, ka produkts satur ko tādu, kas patiesībā tajā nav: augļi saldumos vai arī olu dzeltenums cepumos.
Konservanti (E200… E299) – palielina produkta saglabāšanās laiku.
Antioksidanti (E300… E399) – traucē produkta saskābšanu un veicina tā derīguma termiņa palielināšanos.
Stabilizatori, emulgātori (E400… E499) – pielieto šķidrumu sasaistei produktos. Pie tam palielina apjomu (īpaši cepjamos produktos), ietekmē kušanas ilgumu (saldējumos). Bez šīm piedevām nebūtu iespējams sagriezt desu ļoti smalkos gabaliņos. Dod labumu tādā ziņā, ka iedarbojas uz gremošanas sistēmu kā organismam nepieciešamas balasta vielas.
Skābuma regulatori (E500… E599) – dod produktam skābu piegaršu un uztur taj’;a noteiktu skābuma līmeni. Papildus pilda konservantu un garšas piedevu lomu.
Garšas un aromāta pastiprinātāji (E600… E699) – pastiprina garšas izjūtas. Tās parasti provocē pārēšanos un rezultātā noved pie liekā svara problēmas. Papildus šīs vielas var izsaukt garšas orgānu atrofēšanos (cilvēks vairs nejūt dabisku garšu).
Antibiotikas (E700-E799).
Saldinātāji un citas piedevas (E900… E999) – padara produktus, jo īpaši dzērienus, saldus. Ir liela varbūtība pārdozēt ar šīs vielas saturošu produktu lietošanu, īpaši, ja uzturs nav sabalansēts.
Aromatizatori un citas papildus ķīmiskās vielas (E1000… E1999) Diemžēl ir vēl arī daudz piedevu bez attiecīgiem apzīmējumiem. Pie tādām var pieskaitīt gandrīz 2700 aromatizatorus. Diemžēl daudzi ražotāji izmanto to savā labā tādējādi, ka atsevišķas aromatizatoru sastāvdaļas paliek nenorādītas. Piemēram, pievieno aromatizatoram aizliegtu konservantu (propilenglikolu) un tādā veidā izvairās no nepieciešamības to uzrādīt produkta sastāvā. Citi ražotāji izmanto alkoholu saturošus aromatizatorus  bērnu pārtikas produktos, ne tikai izvairoties no pienākuma norādīt to produkta sastāvā, bet pieradinot bērnus pie alkohola garšas. Katrs aromatizators sastāv no 50-100 dažādām sastāvdaļām tāpēc ne tikai ir viegli „noslēpt „ aizliegto komponenti, bet arī nav grūti to izgatavot. Dēļ aromatizatoriem bulciņās, saldējumā un saldumos daudzi patērētāji, jo īpaši bērni, lielā mērā zaudē savu garšas orgānu dabīgās spējas. Kā papildus ievērojamas garšas sajūtu pastiprināšanas problēma ar aromatizatoru palīdzību ir pārēšanās un liekā svara parādīšanās.

Cik (ne)veselīgas ir pārtikas piedevas?

Pirms atļaut pielietot pārtikas piedevu ir jāveic plaši pētījumi, tomēr pat tas negarantē, ka konkrētā piedeva neatstāj negatīvu ietekmi uz cilvēka veselību. Vairumam piedevu eksperimentu uz dzīvniekiem rezultātā ir noskaidrots cik daudz attiecīgās vielas cilvēks var ikdienā uzņemt, lietojot to visas dzīves laikā. Tas ir pazīstams kā „ADI rādītājs” (Accetable Daily Intake – Pieļaujamā dienas deva) un tiek izteikts miligramos uz ķermeņa kilogramu.

Šie rādītāji par katru piedevu tiek noteikti divos etapos:
1.Dzīvnieku barošanas eksperimentos: tiek noteikta deva , kura, lietojot to ikdienā visas dzīves laikā, neatstāj nekādu negatīvu iespaidu uz dzīvnieku
2. Riska faktoru vērā ņemšana: Eksperimentu rezultāti ar dzīvniekiem netiek 1:1 pārnesti uz cilvēkiem.  Šādu eksperimentu rezultātā iegūtais ADI tiek samazināts 100kārtīgi un cilvēkiem tas tiek noteikts 1% apmērā no tā rādītāja, kurš tika konstatēts dzīvniekiem

Teorētiski šī metode var šķist droša. Tomēr pilnībā risku cilvēka veselībai tādā veidā izslēgt nevar, jo:
– Notestēt visus iespējamos mijiedarbību variantus ar citām vielām un faktoriem (piemēram, piesārņotu apkārtējo vidi, smēķēšanu, alkoholu, medikamentiem utt.) nav iespējams.
– Katra cilvēka individuālās īpašības var būt dažādas attiecīgi tā rezultātā piedevas var izraisīt alerģiskas reakcijas vai citas slimības. Šādas sekas bieži vien iestājas pēc palielinātas devas uzņemšanas vai ekstremālu fizisku vai psiholoģisku slodžu gadījumos.
– Pārmēru aizraujoties ar kādu no produktiem var sasniegt vai pat pārsniegt konkrētas piedevas pieļaujamo ADI rādītāju (piemēram, praksē daudzi pārlieku lieto saldinātos dzērienus, tādus kā Coca(Pepsi)-Cola, limonādes utt.)
– Novērtējot piedevas dažādi speciālisti reizēm nonāk pie dažādiem rezultātiem. Tā, piemēram, tāds konservants kā propinoskābe (E280) līdz 1988.gadam Vācijā bija aizliegts. Bet kopš 1996.gada to ir atļauts izmantot maizē, tortēs un keksos. Pie tam daudzi speciālisti nevar tikt uzskatīti par neatkarīgiem, jo viņu pētījumus apmaksā pārtikas industrija. Ir piedevas, kas ir aizliegtas ASV, bet ir atļautas ES vai arī ir atļautas Krievijā, bet ir aizliegtas ES utt.

Tātad, secinājums ir viens – neviens nevar dot 100% garantijas par pārtikas piedevu nekaitīgumu, attiecīgi veselību saglabāt griboša cilvēka devīzei ir jābūt: Jo mazāk piedevu, jo labāk!

Kaitīgāko pārtikas piedevu un to kodu uzskaitījums.

Viskaitīgākās e-vielas ir sekojošas. Lietot un vēl jo vairāk pirkt produktus, kas satur šīs vielas, nedrīkst.

E102(Tartrazīns).Dzeltenā krāsviela, tiek iegūta no akmeņogļu darvas atkritumiem, tā ir pati lētākā sintētiskā krāsviela. Tiek izmantota, lai piešķirtu produktam dzeltenīgu krāsu. Pielietojums: konditorejas izstrādājumi ,atspirdzinošie dzērieni, augļu sulas, marinēti dārzeņi, marcipāns, sausās zupas, siera cepumi, saldā kukurūza, saldējums, jogurti, sinepes, konfektes. Tiek pielietots arī: kosmētika, vilnas un zīda krāsa.
Iespējamā iedarbība: astma (hroniska slimība, kurai raksturīgas dažādas smaguma pakāpes atkārtotas elpas trūkuma un sēkšanas epizodes), dermatīts (ādas iekaisums), nātrene (slimība, kam raksturīgi nātres dzēlumiem līdzīgi ādas (retāk gļotādas) izsitumi un nieze) , depresija, bezmiegs, redzes pasliktināšanās
E104(Hinolīna dzeltenais). Pielietojums: dzērieni, tehnoloģiski apstrādāti produkti. Tiek pielietots arī: kosmētiskās krāsas, lūpu krāsa, ziepes, zobu pasta, matu kopšanas līdzekļi, odekolons. Vairākās valstīs (ASV, Japāna) aizliegts kā kancerogēns (vēzi izraisošs).
Iespējamā iedarbība: hiperaktivitāte (uzvedības traucējums, ja bērnu raksturo pārmērīga aktivitāte, impulsivitāte, uzbudināmība, kā arī uzmanības nenoturība un vāja kustību koordinācija), astma, nātrene, anafilakse (slimīgi pastiprināta organisma jutība pret svešas vielas atkārtotu ievadi organismā), jāizvairās pret aspirīnu jūtīgiem cilvēkiem
E110(Saulrieta dzeltenais FCF. Oranži-dzeltenais). Pielietojums:  augļu sulas, sausās zupas, konservētas zivis, konditorejas izstrādājumi, dzērienu pulveris, marcipāns, graudu produkti, želejas (apelsīnu un aprikozu), citronu biezpiens, siera mērces, cepumi, garšvielas, saldējums, marmelādes. E110 bieži tiek izmantota kopā ar E123, lai iegūtu brūnu krāsu (šokolādes un karameļu krāsu). Tiek pielietots arī: kosmētika, matu skalošanas līdzekļi.
Iespējamā iedarbība: Vemšana, siena drudzis, astma, nātrene, alerģijas (īpaši pret aspirīnu jūtīgiem cilvēkiem), hiperaktivitāte. Kancerogēns. Eksperimentos ar dzīvniekiem paaugstinātas devas izraisīja plaušu slimības.
E120(Karmīnskābe, košenils). Pielietojums: Pīrāgu pildījums, gaļas izstrādājumi, jogurts, cepti produkti, daži alkoholiskie dzērieni, sarkano ābolu biezenis. Tiek pielietots arī: kosmētika, šampūns, skropstu tuša, sarkanas krāsas acu dekoratīvā kosmētika.
Iespējamā iedarbība: anafilakse, astma, nātrene.
E123(Amarants). Sintētiskas izcelsmes ķīmiska viela , ko iegūst no akmeņogļu darvas un kas dod zilgani sarkanu, sarkanīgi brūnu un sarkanīgi violetu krāsu.
Pielietojums:  atspirdzinošie dzērieni, upeņu produkti, sausais kūku maisījums, želejas kristāli, graudu produkti.  Tiek pielietots arī: vaigu sārtumam un citos kosmētikas izstrādājumos, lūpu krāsās. ASV pētījumi uz žurkām parādīja, ka šīs vielas lietošana palielina vēža rašanās varbūtību pēc kā ASV šī piedeva tika aizliegta. Aizliegts vēl Krievijā, Norvēģijā, Austrijā, Somijā.
Iespējamā iedarbība: astma, nātrene, hiperaktivitāte. Kancerogēns. Var ietekmēt aknas, nieres. Lietojot grūtniecības laikā var izsaukt augļa iedzimtas anomālijas.
E124(Košenila sarkanais, kumačs 4R). Pielietojums: tomātu zupa, biskvītkūkas sausais maisījums, deserta garnējums, želejas kristāli.
Iespējamā iedarbība: kancerogēns,  hiperaktivitāte, astma, siena drudzis (alerģiska slimība, kas saistīta ar iesnām, lēkmjveida šķavām, asarošanu, konjunktivītu, bronhiālās astmas lēkmēm).
E127(Eritrozīns). Zilirozā vai sarkana krāsviela, kas tiek ražota no naftas pārstrādes atkritumiem. Pielietojums:  cukuroti ķirši, konservēti sarkanie ķirši, cepumi, desu apvalki, konservēti augļu kokteiļi, pusfabrikāti, keksi, biskvīti, sausās brokastis, želejas, dzērieni.  Tiek pielietots arī: vaigu sārtumam, zobu pasta, medikamenti. Eksperimentos ar dzīvniekiem tika konstatētas vēžveidīgas vairogdziedzera izmaiņas. Aizliegts Krievijā.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Hiperaktivitāte, astma, nātrene, var iespaidot aknas, vairogdziedzeri, kuņģi, vairošanās funkcijas, sirds darbību.
E128(Sarkanais 2G). Pielietojums: desas, hamburgeru gaļa, vārīti gaļas produkti.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Kuņģis, astma, hiperaktivitāte, nātrene, angioedēma (milzu nātrene, atšķirībā no parastās nātrenes, lokalizējas dziļākos ādas slāņos, tāpēc izpaužas kā izteikts audu pietūkums).
E129(Alūra sarkanais AC). Sarkana un oranža krāsviela. Pielietojums: želejas kristāli, sausais kūku maisījums, šokolādes cepumi, graudu produkti. Tiek pielietots arī: lūpu krāsa, kosmētika, ārstniecības līdzekļi.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Alerģijas, astma, hiperaktivitāte, nātrene.
E132(Indigotīns). Pielietojums: cepumi, saldējums, konditorejas izstrādājumi, pudelēs pildīti atspirdzinošie dzērieni, saldumi, maizes izstrādājumi. Tiek pielietots arī: tabletes un kapsulas, matu skalošanas līdzekļi.
Iespējamā iedarbība: hiperaktivitāte, astma
E133(Briljantzilais FCF). Pielietojums: konservēti zaļie zirnīši, deserti, piena produkti, graudaugu produkti, želantīns, atspirdzinošie dzērieni. Tiek pielietots arī: dezodorants, matu krāsa, zobu pasta, kosmētika.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Hiperaktivitāte, astma, jāizvairās pret aspirīnu jūtīgiem cilvēkiem.
E142(Zaļais S). Izgatavo no akmeņogļu darvas. Pielietojums:  siera kūkas sausais maisījums, konservēti zirņi, piparmētru mērce, saldējums, konfektes, konservēti zirņi.  Eksperimentos ar dzīvniekiem tika novērots spontānais aborts.
Iespējamā iedarbība: astma, izsitumi uz ādas, bezmiegs, hiperaktivitāte, Alcheimera slimība (centrālās nervu sistēmas (CNS) deģeneratīva slimība, kuras raksturīgās iezīmes ir prāta spēju pasliktināšanās, atmiņas traucējumi un izmaiņas uzvedībā ), spontānais aborts.
E150a(Karamele). Pielietojums: kolas dzērieni, džemi, saldumi, šokolāde, tumšā maize, dzērieni.
Iespējamā iedarbība: gremošanas orgānu problēmas, ietekmē vairošanās funkcijas
E150c(Amonija karamele). Pielietojums: cepumi, džemi, sojas mērce, šokolāde, tumšā maize, austeru mērce, marinēti dārzeņi.
Iespējamā iedarbība: hiperaktivitāte, var ietekmēt aknas,kuņģi. Testos uz dzīvniekiem izraisīja asins saindēšanos žurkām.
E151(Briljanta melnais BN, melnais PN). Pielietojums: dzeramais jogurts, upeņu kūkas sausais maisījums, brūnā mērce.
Iespējamā iedarbība: kancerogēns. Astma, ietekmē nieres, kuņģi, hiperaktivitāte
E154(Brūnais FK). Pielietojums: kūpinātas un sālītas zivis, žāvētas siļķes, kartupeļu čipsi, vārīts šķiņķis.
Iespējamā iedarbība: astma, alerģijas, var ietekmēt nieres, aknas, sirdi. Vajadzētu izvairīties cilvēkiem jūtīgiem pret aspirīnu.
E155(Brūnais HT). Pielietojums: šokolādes cepumi, šokolādes kūkas sausais maisījums. Aizliegts Krievijā.
Iespējamā iedarbība: astma, alerģijas, nātrene, var ietekmēt nieres. Jāizvairās cilvēkiem jūtīgiem pret aspirīnu.
E160b(Annato, biksīns, norbiksīns). Pielietojums:  cepti produkti, brokastu pārslas, piena produkti, margarīns, samazināta tauku satura pastas. Tiek pielietots arī: ziepes, auduma krāsviela.
Iespējamā iedarbība: dunoņu galvā. Pazemināts asinsspiediens. Prurīts (nieze). Bērniem var izraisīt aizkaitināmību.
E210(Benzoskābe). Pielietojums:  saldējums, margarīns, vārīti atspirdzinošie dzērieni, sidrs, uzkodu mērce, augļu sula, košļājamā gumija. Tiek pielietots arī: ādas tīrīšanas līdzeklis, kosmētika, matu skalošanas līdzeklis, medikamenti, smaržas.
Iespējamā iedarbība: ādas kairinājums, uzvedības problēmas, alerģijas. Astma, nātrene, var ietekmēt plaušas.
E211(Nātrija benzoāts). Var atrast kečupā, kaviārā, siera kūkā, pīrāgos, margarīnā, marinētos gurķīšos, ananāsu sulā, garnelēs, sojas mērcē, saldumos un galda olīvēs. Arī piena un gaļas produktos, konfektēs un dzērienos. Tiek pielietots arī: mutes dobuma ārstniecības līdzekļos, zobu pasta. Savienojumā ar askorbīnskābi (E 300, vitamīns C) var veidot kancerogēnu bezolu. Profesors Pēteris Paipers (Peter Piper) no Šefīldas universitātes uzstāj, Nātrija benzoāts var bojāt ļoti svarīgas šūnu  mitohondrija DNA daļas. Mitohondrijs sintezē adenozīntrifosforskābi {ATF) (oksidatīvās fosforilēšanās procesā). ATF apgādā ar enerģiju citus šūnas organoīdus un šūnu kopumā, tādēļ mitohondrijus bieži dēvē par šūnas spēkstacijām. Ir daudzas slimības, kuras saista ar bojātu DNA, tai skaitā Pārkinsona slimība un novecošanas process.
Iespējamā iedarbība: Mutes un ādas kairinājums, hiperaktivitāte, anafilakse, kontakta dermatīts, astma, nātrene. 
E212(Kālija benzoāts). Var atrasties cukurotos ķiršos, džemos un pastās, čili pastā.Lieto arī kosmētikā.
Iespējamā iedarbība: Kuņģa kairinājums, alerģijas, astma, nātrene, ekzēma (alerģisks neinfekciozs ādas iekaisums).
E213(Kalcija benzoāts). Var būt košļājamā gumijā, augļu sulās, margarīnā un saldējumā, kā arī vārītos atspirdzinošos dzērienos.
Iespējamā iedarbība: Anafilakse, hiperaktivitāte, ekzēma, uzvedības problēmas, astma, nātrene.
E214(Etil-p-hidroksibenzoāts). Var būt saldējumā, sidrā, margarīnā, košļājamā gumijā, augļu sulās un vārītos atspirdzinošos dzērienos. Lieto arī kosmētikā.
Iespējamā iedarbība: alerģijas, ādas apsārtums, nieze, uztūkums, anafilakse, astma, nātrene.
E215(Nātrija etil-p-hidroksibenzoāts).
Iespējamā iedarbība: mutes nejūtīgums, alerģisks kontakta dermatīts, kuņģa kairinājums, astma.
E216(Propil-p-hidroksibenzoāts). Pielietojums: saldumi, cepti izstrādājumi, želejas konservi, dzērieni. Tiek pielietots arī: kosmētika, tonālais krēms, šampūns.
Iespējamā iedarbība: ādas kairinājums, uzpampums, alerģijas, astma, anafilakse.
E217(Nātrija propil-p-hidroksibenzoāts). Iespējamā iedarbība: Kuņģa kairinājums, alerģisks kontakta dermatīts, nātrene, astma, mutes nejūtīgums.
E218(Metil-p-hidroksibenzoāts), E219 (Nātrija metil-p-hidroksibenzoāts). Var būt konservos, želejās, ceptos izstrādājumos, augļu sulās un slātu mērcēs. Tiek pielietots arī: ādas  un matu kopšanas līdzekļi, kosmētika.
Iespējamā iedarbība: Alerģijas, ādas apsārtums, nieze, uztūkums, anafilakse, astma, nātrene.
E220(Sēra dioksīds). Var atrasties alū, sidrā, vīnos, žāvētos augļos, etiķī, želatīnā un augļu sulā.
Iespējamais pielietojums: Iespējamā iedarbība: astma un bronhu spazmas, bronhu sažņaugšanās, pazemināts asinsspiediens, anafilakse, bronhīts (bronhu gļotādas iekaisums, kam raksturīgs gļotādas pietūkums un pastiprināta gļotu izdalīšanās), pārtikā noārda A un B vitamīnu
E221(Nātrija sulfīts). Var būt saldētos ābolos, maraschino ķiršos, žāvētos un grieztos augļos, augļu pīrāga sausajos maisījumos.
Iespējamā iedarbība: Astma, kuņģa kairinājums, izsitumi uz ādas, nelabums, caureja, pārtikā iznīcina B vitamīnu.
E222(Nātrija hidrogēnsulfīts). Var atrasties augļu sulās, tomātu pastā, žāvētos augļos, džemos un želejās. Tiek pielietots arī: mutes skalošanas līdzeklis, kārpu noņēmējs un matu krāsa.
Iespējamā iedarbība: astma, nātrene, ādas kairinājums, mutagēns (izraisa mutāciju)
E223(Nātrija metabisulfīts). Var atrasties žāvētos augļos, tomātu pastā, maizes un miltu izstrādājumos, maraschino ķiršos un želejās. Tiek pielietots arī: vannas putas un matu kopšanas līdzekļi, padušu dezodorants.
Iespējamā iedarbība: astma (dzīvībai bīstamas lēkmes), siena drudzis, nātrene, atopisks dermatīts (hroniski recidivējoša ādas iekaisuma saslimšana).
E224(Kālija metabisulfīts). Var būt sierā un to saturošos produktos, kā arī mājas vīna gatavošanas komplektos.
Iespējamā iedarbība: anafilakse, astma, nātrene, uzvedības problēmas, kuņģa kairinājums.
E226(Kalcija sulfīts), E227(Kalcija hidrogensulfīts). Konservēti dārzeņi un augļi.
Iespējamā iedarbība: astma, ādas un kuņģa kairinājums, var ietekmēt nieru, zarnu trakta, plaušu un aknu darbību.
E228(Kālija hidrogēnsulfīts). Var atrasties žāvētos augļos un maz-kaloriju džemā.
Iespējamā iedarbība: astma, ādas kairinājums, anafilakse, kuņģa kairinājums, hiperaktivitāte
E230(Difenils, bifenils). Pielietojums: Var atrasties marmelādē, citrusaugļu mizā. Lieto dažu augļu dezinficēšanai (atliekas var būt mizā), pārtikā, kas ietīta papīrā, kurš impregnēts ar difenilu. Aizliegts Krievijā.
Iespējamā iedarbība:  var izraisīt tādas acu un deguna kairinājumu, vemšana, depresija, toksiska iedarbība uz nierēm, elpošanas orgāniem, asinsrites orgāniem ,nervu sistēmu un sirdi.
E231(Ortofenilfenols). Lieto pārtikas piedevu ražošanā. Aizliegts Krievijā.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Krampji, nelabums, iedarbojas uz CNS un aknām.
E232(Nātrija o-fenilfenols). Lieto cīņai ar nezālēm, kaitēkļiem un augu slimībām. Tiek apsmidzināta augļu miza. Var atrasties produktos, kas satur augļu mizu, marmelādē. Aizliegts Krievijā.
Iespējamā iedarbība: Kairina acis un ādu, vemšana, krampji.
E235(Natamicīns). Konservants-antibiotika, ko iegūst no mikroorganismiem. Atļauts lietošanai tikai siera mizas un vārītos, apstrādātos gaļas izstrādājumos (desās). Nedrīkst būt produktā dziļāk par 5 milimetriem (bet kā to var pārbaudīt?). Attiecīgi desu un sieru mizas ir jānoņem un pēc tam ir jānomazgā rokas. Ja ražotājs uzskata, ka siera vai desas mizu nav iespējams apēst, viņš var neuzrādīt šo komponenti. Tāpat tiek lietots kā ārējas iedarbības ārstniecības līdzeklis pret sēnīšu infekciju ārstēšanu (acu plakstiņu sēnīšu infekciju ārstēšanā).
Iespējamā iedarbība: Nelabums, vemšana, caureja, anoreksija (apetītes zudums), ādas kairinājums
E239(Heksametilēntetramīns). Var būt provolones sierā. Tiek pielietots arī: kosmētika, lubrikantu eļļa.
Iespējamā iedarbība: Aizdomas, ka ir kancerogēns. Dermatīts, kuņģa un zarnu trakta traucējumi, nieru bojājumi.
E249(Kālija nitrīts), E250(Nātrija nitrīts), E251(Kālija nitrāts), E252(Nātrija nitrāts). Visbiežāk izmantotie konservanti. Tiek izmantoti kā līdzeklis pret botulisma baktērijām šķiņķos, karbonādēs, bekonos un citos gaļas produktos, kā arī zivju izstrādājumos, pusfabrikātos, konservos, picās un desās. Cilvēka asinīs izraisa skābekļa piegādes traucējumus. Īpaši bīstami zīdaiņiem. Pie temperatūras virs 130°С reakcijā ar olbaltumvielām var radīt kancorigēnas vielas. Neskatoties uz to šīs vielas ir atļauts izmantot „bioproduktos”. Produktus ar šīm piedevām nedrīkst cept, grilēt vai sautēt krāsnī (jo tā rezultātā var izveidoties kancerogēnās vielas). Daži produkti ar šīm piedevām ir paredzēti lietošanai tikai pēc pagatavošanas pie augstām temperatūrām.
Iespējamā iedarbība: Astma, nieru iekaisums, reibonis, galvassāpes, vemšana, nelabuma sajūta, var ietekmēt vairogdziedzeri, uzvedības problēmas, nieru iekaisums, reibonis.
E280(Propionskābe). Var tikt lietots saldējumā, kausētos sieros, saldumos, ceptos izstrādājumos, maizes rūpniecībā.
Iespējamā iedarbība: migrēna, ādas kairinājums, galvassāpes.
E281(Nātrija propionāts). Tiek lietots kūku glazūrām, ceptos  un konditorejas izstrādājumos. Tiek pielietots arī: kosmētika, ādas sēnīšu infekciju apstrādei medicīnā.
Iespējamā iedarbība: ādas kairinājums, mācīšanās grūtības, astma, kuņģa kairinājums, galvassāpes
E284(Borskābe). Tiek  izmantota sēnīšu slimību noteikšanai citrusaugļos. Var būt kaviāros.
Tiek pielietots arī: pūderis bērniem, ziepes, krēms ādai ap acīm, mutes skalošanas līdzeklis, kosmētika.
Iespējamā iedarbība: toksiska (indējoša) iedarbība uz nierēm, asinsrites orgāniem, dzimumorgāniem, aknām un centrālo nervu sistēmu.
E285(Nātrija tetraborāts,; boraks). Var atrasties no ASV importētos gaļas produktos. Tiek pielietots arī: tonālais krēms, skūšanās krēms. Aizliegts lielākajā daļā valstu.
Iespējamā iedarbība: patstāvīga saskare var izraisīt nieru mazspēju, krampjus. Toksisks.
E320(Butilēts hidroksianizols). Naftas derivāts. Var tikt lietots košļājamā gumijā(piemēram Orbit), pārtikas taukos un eļļās, ātri pagatavojamās kartupeļu biezputrās, saldējumā, margarīnā un gaļas izstrādājumos. Pielieto arī kosmētikā.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Galvassāpes, nogurums, miegainība, astma, hormonu līdzsvara sagraušana. Var ietekmēt nieres, aknas, dzimumorgānus.
E321(Butilēts hidroksitoluols). Var tikt lietots pārtikas taukos un eļļās, zivju produktos, alus un iesala dzērienos, polietilēna plēve pārtikas produktu iesaiņošanai, košļājamā gumija, sausās brokastu pārslas. Tiek pielietots arī: eļļa un losjons bērniem, skūšanās krēms, acu kontūrzīmulis, lūpu krāsa, reaktīvo lidmašīnu degviela.
Iespējamā iedarbība: hroniska nātrene, dermatīts, nogurums, astma, agresīva uzvešanās, bronhu spazmas.
E385(Kalcija dinātrija etilēndiamīntetraacetāts). Atļauts lietošanai konservētiem produktiem stikla burkās, margarīnos ar zemu tauku līmeni un žāvētās garnelēs.  Var tikt lietots šķīstošās tējās, margarīnā, dažādās mērcēs, atspirdzinošos dzērienos un alū, gaišajā alū un sviestmaižu pastā. Lieto arī medicīnā saindēšanās gadījumos ar smagajiem metāliem. Dažās valstīs aizliegts.
Iespējamā iedarbība: vielmaiņas traucējumi, asinis urīnā, zarnu darbības traucējumi, nieru bojājumi, hromosomu bojājumi, muskuļu krampji.
E407(Karagināns). Var tikt lietots saldējumā, konditorejas izstrādājumos, cepumos, šokolādes produktos, smalkmaizītēs un deserta maisījumos. Tiek pielietots arī: zobu pasta, klepus zāles, kosmēttika.
Iespējamā iedarbība: var ietekmēt gremošanas orgānus, kuņģi, čūlains stomatīts.
E420(Sorbīts; sorbīta sīrups). Var būt sūkājamās konfektēs uz kociņa, šokolādē, košļājamā gumijā, konditorejas izstrādājumi, žāvēti augļi. Tiek pielietots arī: šampūns, mutes skalojamais līdzeklis, matu aerosols, kosmētika, zobu pasta, antifrīzs. Iekļauts NIH (National Institutes of Health) bīstamo vielu sarakstā.
Iespējamā iedarbība: Kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi, vēdera uzpūšanās, katarakta, caureja, zarnu krampji.
E421(Mannīts). Var būt pārtikā ar modificētiem ogļhidrātiem un samazinātu kaloriju daudzumu, saldumi, džemi, želejas un košļājamā gumija. Tiek pielietots arī: matu kopšanas līdzekļi, krēms rokām.
Iespējamā iedarbība: vemšana, caureja, nātrene, nieru disfunkcija, anafilakse. Īpaši nav ieteicams diabētiķiem.
E425(Konjacs). Želejveida viela, ko iegūst no kāda Āzijas auga saknes. Pielieto Āzijas tautu nacionālajos ēdienos un „stikla” makaronos. Var būt sūkājamās konfektēs, džemā, majonēzē, zupā, gaļas mērcēs. Organisms šo vielu nespēj pārstrādāt.
Iespējamā iedarbība: Caureja, vēdergraizes, uzturvielu sagremošanas traucējums.
E433(Polioksietilēna sorbitāna monooleāts; polisorbāts 80), E435(Polioksietilēna sorbitāna monostearāts; polisorbāts 60). Var būt saldētā ogu krēmā, majonēzē, šerbertā, marinētos dārzeņos, saldējumā, kūku sausajos maisījumos, kūkās, glazūrās, dzērienu sausajos maisījumos un konditorejas izstrādājumos. Lieto arī vitamīnu un minerālvielu piedevās. Līdzīgs indīgai vielai – 1,4-dioksānam, ko pazīst, kā vēža izraisītāju dzīvniekiem.
E434(Polioksietilēna sorbitāna monopalmiāts; polisorbāts 40), E436(Polioksietilēna sorbitāna tristearāts; polisorbāts 65). Var būt putukrējumā, konditorejas izstrādājumos, zupās, dzērienos, saldētā olu krēmā, saldējumā, sausos kūku maisījumos, glazūrā un pildījumos. Piedevu lietošanas rezultātā produkts var saturēt kaitīgu ķīmisku vielu atliekas.
E469(Fermentatīvi hidrolizēta karboksimetilceluloze). Var būt treknos gaļas izstrādājumos, saldējumā un zupās.
Iespējamā iedarbība: Izraisa vēzi dzīvniekiem, caureja, zarnu trakta darbības traucējumi.
E512(Alvas hlorīds). Atļauts tikai baltas krāsas augļu konservēšanai. Var būt konservētās augļu sulās, konservētos sparģeļos un konservētos atspirdzinošos dzērienos. Papildus lieto krāsu ražošanā. Lielu koncentrāciju gadījumā dod metālisku piegaršu. Aizliegts Krievijā.
Iespējamā iedarbība: var kairināt gļotādu, ādu, izraisīt sliktu dūšu un vemšanu.
E553b(Talks). Var būt košļājamās gumijas bāzē, šokolādē, slīpētajos rīsos, konditorejas izstrādājumos un garšvielās. Tiek pielietots arī: pūderis pēc vannas, pūderis bērniem, barība dzīvniekiem, vitamīnu piedevas, acu dekoratīvā kosmētika.
Iespējamā iedarbība: kuņģa un olvadu vēzis, vemšana, audzēji, elpošanas problēmas.
E579(Dzelzs (ll) glukonāts). Pielietojums: piena maisījums zīdaiņiem, konservētas olīvas, diētiskie produkti. Var būt ģenētiski modificēts.
Iespējamā iedarbība: vemšana, var ietekmēt kuņģi un zarnu traktu.
E621(Mononātrija glutamāts), E622(Monokālija glutamāts), E623(Kalcija diglutamāts), E624(Monoamonija glutamāts). Var atrasties ātri pagatavojamās zupās, sausajās zupās, aromatizētās nūdelēs, iesala ekstraktā, rauga ekstraktā, sojas gaļā, sojas mērcē, želatīnā, aromatizētājos (vista, liellopu gaļa, dūmi, cūkgaļa) un sāls aizvietotāji.
Tiek pielietots arī: ziepes, kosmētika, šampūns, lielākā daļa dzīvo vīrusu vakcīnas. Var būt ģenētiski modificēts.
Iespējamā iedarbība: aizkaitināmība, bezmiegs, depresija, migrēna, astma, redzes pasliktināšanās, vēdergraizes, bronhu spazmas.
E634(Kalcija 5′ ribonukleotīts). Pielietojums: aromatizētas uzkodas, pīrāgi.
Iespējamā iedarbība: hiperaktivitāte, lūpu, kakla, mēles pampums, astma.
E635(Dinātrija 5′ ribonukleotīdi). Var būt aromatizētos kraukšķos, rūpnieciski pagatavotos pīrāgos un ātri pagatavojamās nūdelēs. Aizliegts izmantot zīdaiņu pārtikā.
Iespējamā iedarbība: garastāvokļa maiņas, astma, nieru problēmas, hiperaktivitāte.
E912(Montānskābes esteri). Līdzeklis citrusaugu un citu eksotisko augļu, piemēram, mango un avokado, virsmas apstrādei. Eksperimentos ar dzīvniekiem tika novērota negatīva iedarbība. Tāpēc augļi ir rūpīgi jāmazgā, bet to mizu nekādā gadījumā nedrīkst ēst.
E914(Oksidēti polietilēna sveķi). Iegūst no naftas produktiem. Izmanto augļu un dārzeņu virsmas apstrāde.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Izraisa nieru un aknu bojājums.
E950(Acesulfāms K). Košļenes, maz-kaloriju produkti.
Iespējamā iedarbība: Dzīvniekiem izraisījis vēzi.
E951(Aspartāms), E962(Aspartāma – acesulfāma sāls). Mākslīgi saldinātāji, diētiskie dzērieni, košļenes. Pielieto daudzos diētiskos produktos, arī Latvijā ražotajās «dabiskajās» sulās, jogurtā utt. Var būt pievienots jebkuram produktam bez cukura. Var būt izgatavots ar ģenētiski modificēta enzīma palīdzību. Piena produktus, ievārījumu, pārslas, augļu sulu, eļļu, saldinātājus, bezalkoholiskos dzērienus, vīnu, alu utt. bieži ražo ar ģenētiski modificētu enzīmu palīdzību. ASV Pārtikas un zāļu admistrācija jau 1995.gada augustā ziņoja par 92 ar aspartāma lietošanu pārtikā saistītām saslimšanām, tostarp nāvi. Pilotiem aizliegts lietot ēdienus un dzērienus, kas saldināti ar aspartāmu, jo tas izraisījis epilepsijai līdzīgu bezsamaņu un smaržas halucinācijas. Aspartāms, kas iebērts par 30C karstākos dzērienos, izdala toksisko metanolu (metilspirtu), kas ir arī daudzu metilspirta jeb krutkas dzērāju nāves cēlonis.
Iespējamā iedarbība: depresija, astma, aklums, agresivitāte, bezmiegs, atmiņas zudumi, lēkmes.
E952(Ciklāmskābe un tās nātrija un kalcija sāļi). Konservēti augļi, maz-kaloriju produkti.
Iespējamā iedarbība: migrēna (periodiskas hroniskas galvassāpes), ādas slimība, nātrene, sirds, asinsrite.
E954(Saharīns un tā nātrija, kālija un kalcija sāļi). Diētiskie dzērieni. Daudzās valstīs aizliegts. Kancerogēns.
E999(Kvilaija ekstrakts). Putu veidotājs, ko iegūst no kvilaijas (rets koks) mizas. Stabilizē ilgstošu putu veidošanos. Tomēr satur hepatoksīnus, kas ir kaitīgi asinsritei un aknām. Vācijā ilgu laiku bija aizliegts, bet tagad atļauts tikai bezalkoholisko dzērienu aromatizēšanai.
E1201(Polivinilpirolidons), E1202(Polivinilpolipirolidons). Var tikt izmantots alus, etiķa un vīna ražošanai. Tiek pielietots arī: matu aerosols un laka, šampūns, pret-iedeguma līdzeklis.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Audzēji, plaušu un nieru bojājumi, gāzes, alerģisks kontakta dermatīts lietojot pret-iedeguma līdzekli.
E1520(Propān-1,2-diols; propilēnglikols). Viskozs, bezkrāsains šķidrums ar vārgu, bet specifisku smaku un saldu garšu. Pielietojums: šokolāde, konditorejas izstrādājumi.
Iespējamā iedarbība: toksisks elpošanas orgāniem, nervu sistēmai, imūnsistēmai. Dermatīts (ādas iekaisums). Depresija.

Lūk, visvairāk izmantoto kaitīgo E vielu saraksts: E150c, E150d, E161g, E173, E174, Е175, Е180, E210-E219, E220-E228, E249-E252, E280-E283, E315, E320, E321, E330, E331, E450-452, E491-E495, E541, E574,E620-E625, E951, E952, Е953, Е954, E965-E967, E1201, E1202. No tām visplašāk lietotās ir šīs piedevas:
E249, E250, E251, E252.

Vairāk par konkrētām „E” vielām var uzzināt te: http://www.evielas.lv 
 
Kas vēl būtu jāpasaka?

Vēl jāpiebilst, ka likumdošana pret ražotājiem ir iecietīga un atļauj sekojošo.
– Produkta sastāvā drīkst nenorādīt piedevas, ja tās nerada “tehnoloģisku” ietekmi uz galaproduktu. Piemēram, ja jēls kartupelis pēc nomizošanas no ārpuses tiek apstrādāts ar pretbojāšanās līdzekli, tad kartupeļu biezeņa ražotājam nav obligāti jānorāda šis līdzeklis.
– Sēra dioksīds un viņu saturošas vielas tiek uzrādītas uz iepakojuma tikai, ja to daudzums pārsniedz 10mg.
– Vairākiem produktiem drīkst vispār nenorādīt to sastāvu. Šie produkti ir: alkoholiskie produkti ar stiprumu virs 1,2% (izņemot alu), atsevišķi iepakotas cukura figūriņas, mazizmēra pārtikas produkti ar kopējo platību mazāku kā 10cm2, kondensētais piens vai arī sausā piena izstrādājumi, kakao, šokolādes un konfektes.

Tas viss attiecas uz produktiem, kuri pārdodas iepakojumos. Produktiem, kuri tiek pārdoti neiepakotā veidā, uz atsevišķas lapiņas vai plakāta ir jānorāda krāsvielas, konservantus, antioksidantus, garšas piedevas, saldinātāji, vasks, fosfāti, un sērs. Kurš gan ir redzējis šādas lapiņas veikalos, tirgū un ēstuvēs?!

Un vēl. Arvien vairāk pārtikas piedevu sāk izgatavot mākslīgā ceļā, tai skaitā izmantojot gan gēnu inženierijas, gan nanotehnoloģijas, kuru abu izmantošanas sekas pārtikas industrijā ir neprognozējamas.

Daudzi var iebilst, ka šeit aprakstītais ir pārāk pārspīlēts, jo ir cilvēki, kas, lietojot mūsdienu pārtiku, dzīvo ilgi un ka vidējais dzīves ilgums nav nemaz tik zems. Uz šādu iebildumu ir jāaizrāda, ka cilvēki, kam pašreiz ir 50-80 gadu, bērnībā, kad tiek likts pamats cilvēka veselībai (veidojas veselības bāze, kas pavada cilvēku visu mūžu), lietoja dabīgus, nevis “mūsdienīgus” produktus.

Pie tam mūsdienu pārtikas un dzērienu graujošās sekas ir pietiekami uzskatāmi redzamas. Tā, piemēram, nesen Lietuvā tika publicēts pētījums, saskaņā ar kuru lielākā daļa Lietuvas pirmsskolas vecuma bērni ir slimi ar kādu slimību, respektīvi, lielākā daļa pirmsskolas vecuma bērnu Lietuvā ir slimi. Līdzīga situācija, ja ne vēl sliktāka, visdrīzāk ir arī Latvijā. Un ja tā, tad par kādu šo bērnu dzīves ilgumu un dzīves kvalitāti var runāt?!

Ko iespējams darīt lietas labā?

Pirmkārt katrs sev var palīdzēt vienkārši vienmēr izlasot uz iepakojuma norādīto produkta sastāvu un nelietojot tos produktus, kuri satur vai par kuriem ir aizdomas, ka tie satur kaitīgas vielas. Latvijā gan situācija ir īpaša, jo dēļ cilvēku augstā pērkamības līmeņa, ļoti izplatītas ir dažāda veida legālas krāpniecības, attiecīgi uz daudziem Latvijā vai speciāli Latvijai ražotiem produktiem var vienkārši nebūt norādīts to patiesais sastāvs.

Var lietot t.s.”biopārtiku”, ko par tādu var nosaukt tikai nosacīti, tai pat laikā tā nesatur garšas piedevas, mākslīgos aromatizatorus un konservantus (izņemot E220-228 vīnos un E249-253 gaļas izstrādājumos). Kopumā “bioproduktos” tiek izmantota tikai sestā daļa no visām 320 pārtikas piedevām, kas tomēr ir būtiski. Tai pat laikā daudzi produkti, kuriem nav marķējums “bio” un kuri nesatur nekādas piedevas. Protams “bioprodukti” ir dārgāki un arī starp tiem var būt tādi produkti, kuri maz atšķiras no “parastiem produktiem”, bet kuriem apzīmējumam “bio” ir tikai mārketinga nozīme.

Tas, ko var un ko vajadzētu izdarīt katram, pārstāt lietot tos produktus par kuriem pilnīgi noteikti ir zināms, ka tie ir kaitīgi, un tie būtu – Coca(Pepsi)-Cola un citi līdzīga veida saldināti, dzirkstoši dzērieni, ātrās ēdināšanas iestādījumu (McDonalds, Hesburger utt.) produkcija, čipsi, košļenes, enerģijas dzērieni, konfektes un citi saldumi, krāsaini saldējumi, alus, veikalos nopērkamās desas utt.

Par katru cenu vajadzētu izvairīties no lielveikalos radītas produkcijas pirkšanas, jo lielveikalu tehnoloģiskais process ir tā atstrādāts, ka neatkarīgi no tā cik ilgi kāds produkts tur atrodas galu beigās tiek pārstrādāts un pārdots pilnīgi viss. Tas ir, produktiem bojājoties, tie tiek pārstrādāti un izmantoti kur citur un tā vairākas reizes līdz pilnīgi visi atlikumi tiek pārdoti. Citiem vārdiem sakot, lielveikali bojātos produktus ārā nemet, bet to pārstrādā un pilnībā izlieto.

No alkahola un cigaretēm vajadzētu atteikties vispār, jo tie paši par sevi ievērojami bojā veselību, bet komplektā ar indējošu pārtiku, kaitējums veselībai ir daudzkārt lielāks. Ja vēl pie visa pieskaita mazkustīgu un stresa pārbagātu dzīvesveidu, tad kaitējums vēl vairākkārtīgi pastiprinās.

Uzturā vajadzētu lietot vairāk augļus, dārzeņus un tādus izstrādājumus, kas izskatās vai šķiet dabīgi. Viens no mazkaitīgas pārtikas ieguves risinājumiem, ir to iegādāties pa tiešo no zemniekiem. Tas prasa laiku, ir neērti, dārgāk un arī nav pilnīgas garantijas, ka attiecīgais zemnieks nav izmantojis kādas kaitīgas vielas vai metodes, tomēr kopumā tas ir labāk kā pārtikt tikai no veikalos un ēstuvēs iegādājamās produkcijas.

Visbeidzot pats drošākais puslīdz veselīgas pārtikas ieguves veids ir audzēt pārtiku pašiem (tiem kam ir sava zeme) un vasarā pašiem iet mežā pēc sēnēm un ogām. Un pat ja nav iespējams sevi pilnībā nodrošināt ar šāda veida pārtiku, tad tāpat ir jācenšas to iegūt un maksimāli palielināt šāda tipa lietojamās pārtikas īpatsvaru.

Nobeigumam

No senās Romas vēstures ir zināms, ka šī impērija, pateicoties labi organizētai un apbruņotai armijai, vairākus gadsimtus valdīja teju pār visu pasauli. Bet sabruka tā dēļ pusmežonīgu, vāji bruņotu barbaru regulāriem iebrukumiem. Paradoksāli, vai ne?

Lūk, viens maz kam zināms fakts, ko atklāja angļu arheologs, kurš visu dzīvi veltīja senās Romas arheoloģiskajiem pētījumiem. Šis arheologs konstatēja, ka romieši noteiktā savas attīstības stadijā , iemācījušies izkausēt svinu, sāka no tā izgatavot dažādus mājsaimniecības priekšmetus, tai skaitā traukus un galda piederumus. Plaši svina trauki tika izmantoti vīna uzglabāšanā, jo tas vīnam deva saldenu piegaršu un veicināja konservāciju. Tika arī realizēti pilsētas ūdensapgādes projekti, kurās ūdens tika piegādāts pa svina trubām. Šodien, zinot par svina uzkrāšanās organismā kaitīgo ietekmi uz nākamajām paaudzēm, grūti nepiekrist angļu zinātnieka izteiktai hipotēzei, ka tieši “tehnoloģiskais progress” varēja būt galvenais iemesls Romas iedzīvotāju kvalitātes kritumam un attiecīgi arī pašas Romas impērijas bojāejai. Un vai gan nav iespējams, ka līdzīgi arī mūsu pēcnācēji vēlāk brīnīsies kā gan varēja nepievērst pietiekamu uzmanību tehnoloģiskā progresa ēnu pusēm.

Vecāka gadagājuma cilvēka vēl atceras, ka kādreiz no saskābuša piena iznāca rūgušpiens, bet pārgriezti āboli kļuva vietām brūngani. Izskatās, ka plaši zināmajam teicienam, ka “cilvēks sev roka kapu ar nazi un dakšiņu” ir jāpievieno “paātrinātā tempā”. Ir jāsaprot, ka papildus citiem draudiem (alkaholisma, narkotiku, kara, tehnoloģisko katastrofu utt.) eksistē arī pārtikas drošības draudi un nevis vietējo ražotāju apdraudējuma ziņā, bet gan pārtikas kvalitātes un līdz ar to cilvēku veselības apdraudējuma ziņā. Ir pienācis pēdējais laiks, kad kādam jāpasaka STOP un šis ārprāts ir jāapstādina. Tas ir grūts, bet tomēr izpildāms uzdevums.

Avoti:
http://nstarikov.ru/blog/19787
http://www.heko.ch/toxin/index.html .
http://www.medicine.lv/raksti
http://www.metalinfo.ru/ru/magazine/2007/7-8/408
http://www.dabatev.lv/e-numuru-saraksts.html
http://www.evielas.lv

Informācijas aģentūra
/13.08.2012/

Posted in Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Krievu politologs: Irānai jau ir kodolieroči

Sergejs Kurginjans

„Irāna jau ir kodolvalsts”, vēl 2009.gadā paziņoja Krievijas politologs Sergejs Kurginjans. „Irānai, visdrīzāk ir dažas, ne pārāk lielas  atombumbas, ar ko vēl [2009.gadā] nav iespējams aprīkot nesējraķetes, bet pēc pāris gadiem Irānas kodolarsenāls būs daudz lielāks”

„Kodolieroču izplatības problēmai nav nekāda sakara ar to, ko apspriež starptautiskā sabiedrība. Tie nav atsevišķi kodolzinātnieki-avantūristi, kas braukā pa pasauli un rada valstīm kodolieročus. Tas ir valstu slepeno dienestu konsorcijs, kurš pārvieto figūras pa pasaules spēļu laukumu. Šādā ziņā nav obligāti, ka kāda valsts pati rada atomieročus, tos vienkārši tai iedos. Divas nedēļas pēc tam, kad Irāna pierādīs, ka tai ir atomieroči (veiks atomizmēģinājumu/paraugdemonstrējumu), Saūdu Arābija arī paziņos par atomieroču esamību tās arsenālā. Saūdu Arābija jau sen ir nopirkusi atomieročus, Saūdu Arābija finansēja Pakistānas atomprogrammu, Pakistānas kodolprogramma bija kopuzņēmums, kurā piedalījās tai skaitā arī Ziemeļkoreja un citas valstis.

Kāda ir kodolieroču izplatības procesa būtība? Par cik starptautiskās tiesības ir iemītas dubļos, visnoziedzīgāk pirmo reizi to izdarīja Klintons Serbijā, veicot Serbijas bombardēšanas un paziņojot, ka Serbija tiks iedzīta akmens laikmetā. Par cik starptautiskās tiesības praktiski nedarbojas, valstis grib iegūt savas drošības garantijas. Spēks ir vislabākā garantija. Viņi uzskata, ka, ja viņiem būs atombumba un viņiem būs iespēja to nomest kaut kur blakām, tad viņus nemēģinās iebombardēt akmens laikmetā. Bet, ja viņiem šādas garantijas nebūs, tad ar viņiem darīs visu, kas ienāk prātā. Šīs valstis uzskata, ka atomieroči ir vienīgais viņu aizsardzības līdzeklis un tāpēc viņi visiem spēkiem tieksies to iegūt un pašreizējā „mīkstajā” pasaulē viņiem tas izdosies. Šī ir fundamentāla problēma.

Kad man jautā vai es esmu kategorisks vienpolāras pasaules pretinieks, es atbildu un varu atbildēt vēlreiz, ka pirmkārt vispār nesaprotu, ko nozīmē polāra pasaule. Kad tiek teikts, ka pasaule ir daudzpolāra, tas nenozīmē, ka ir tik daudz polu cik ir valstu. Tātad tiek saprasts, ka ir lielas valstis un ir lielo valstu satelītvalstis. ANO statūti principā izslēdz šādu sistēmu, bet ANO drošības padomes eksistence to apstiprina. Tātad visi saprot, kas ir daudzpolāra pasaule, tā ir lielu valstu un to satelītvalstu pasaule. Otrkārt, lai ir vienpolāra pasaule, tikai, ja ASV grib kļūt par 4.Romu, tad viņiem ir jāsaprot, ka par to nāksies maksāt. Bet maksa par to ir sekojoša – 200000 kontingents Irākā, 400000 liels kontingents Irānā, gatavība karot tālāk pa visu Islāma valstu joslu, ieskaitot ar Pakistānu un Indonēziju, vismaz 3 miljonu liela armija, kas atradīsies provincēs, kā Romas leģioni un skaidrs impērijas provinču attīstības plāns, tas ko kādreiz sauca par „Pax Romania” Ko ASV var piedāvāt valstīm? Japānai un Vācijai savulaik bija ļoti skaidrs piedāvājums, bet kas tika piedāvāts Irākai? Irāku praktiski sadalīja, vienu tās daļu atdeva Irānai, jo tā ir šītu, Irākas sunītu daļu pārvērta par bandītu perēkli, bet kurdus pataisīja par Turcijas pretiniekiem tādējādi sākot graut vislaicīgāko reģiona valsti, lūk ko amerikāņi izdarīja.

Lai izdarītu savādāk, varēja pakārt vienalga ko, bet vakjadzēja atbalstīties uz Irākas nacionālajiem spēkiem, kas veiktu valsts modernizāciju, tas ir uz to pašu BAAS partiju, kas tika pasludināta par noziedzīgu. Tika nolemts balstīties uz liberāļiem. Atklāt jums noslēpumu, Irākā vispār nav liberāļu. Tiklīdz mēs šajās valstīs uzsākam demokrātiskās spēlītes tā uzreiz tur uzvar radikālie islāmisti tādi kā „Brāļi musulmaņi”. Formālās demokrātijas pasludināšana šajās valstīs ir nonsenss. Ja ir vēlēšanās kaut ko darīt, tad pasludiniet modernizācijas prioritātes un veiciet to kā tas ir darīts iepriekš, kā to darīt ir zināms, vēsture ir bagāta ar modernizācijas veikšanas piemēriem.

Par cik ASV neko tādu nedara, nepasludina nekādu sakarīgu šo valstu attīstības programmu un neizvieto tajās savus leģionus, tā nav Roma. Ja viņi nav Roma, tad kas viņi ir? Un kurš aizpilda vakuumu, kurš ir izveidojies pēc komunistiskās sistēmas sabrukšanas? Šo vakuumu neviens neaizpilda. Bet dabā tā taču nenotiek, ka tukša vieta paliek brīva, tāpēc  šai vakuumā lien visnešķīstākie spēki. Pasaule kļūst haotiska, bet ASV  kļūst nevis par Romu, bet par Kartāgu. ASV iejaucas un aiziet, iejaucas un aiziet, aiz sevis atstājot haosu. Un kamēr pasaule tā ir iekārtota, atomieroču izplatība ir neizbēgama.

Atomieroči varēja neizplatīties, kad pasaulē bija divas lielvalstis, katra no lielvalstīm sekoja saviem sabiedrotajiem, lai tiem nebūtu kodolieroču, bet pasaules drošības garantija bija abu lielvalstu stratēģiskie kodolieroči. Šodien, katrs grib sev iegūt šīs drošības garantijas un viņi viņas arī iegūs, pasaulē rit vēl nepieredzēta bruņošanās sacensība, kam pievienojas krīzes. Iepriekš teica ka krīzes nebūs, jo pasaule pēc PSRS sabrukuma ir kļuvusi saprātīga, bet kā izrādās tās krīzes ir. Un ko, krīzes būs, bet konfliktu nebūs?!

Vai nu cilvēce tik tiešām pārvarēs kādu barjeru un ieies citā attīstības stadijā vai arī kodolieroči turpinās izplatīties. Runas šai sakarā par visko citu ir surogāts, tukša pļāpāšana, jo problēmas ir jārisina pēc būtības pašā saknē. Tāpēc nav būtiski vai Irānai ir atomieroči. Un, ja tur valdītu šaha režīms, tad viss būtu kārtībā?! Tad Irāna būtu labs Rietumu sabiedrotais?! Problēma tātad ir apstāklī, ka Irānā pie varas ir noteikti spēki. Bet kādēļ viņi ir pie varas? Tāpēc, ka citi spēki neizvirza sakarīgu rīcības programmu un nespēj konsolidēt iedzīvotājus. Tātad programma minimums ir panākt, lai Irānā pie varas būtu sakarīgi spēki, bet programma maksimums ir tā pārveidot pasauli, lai tā atkal kļūtu stabila. Un es neredzu kā to ir iespējams izdarīt, pilnvērtīgi neatjaunojot Krieviju. Praksē izrādījās, ka tās lielvalsts, kas varbūt nebij perfekta, demontāža pārvērš pasauli par vienkārši drausmīgu un tas tukšums, kas ir izveidojies šīs lielvalsts vietā, kļūst par tādu kā ģeopolitisko melno caurumu, kas ievelk  pasauli atomkarā. Tā nav baiļu pārdošana, tā ir realitāte.

Šādā ziņā vis kas notiek Irānā tik tiešām ir bīstami. Un? Kā ar to tiek piedāvāts cīnīties? ASV bombardēs Irānu? Vai viņi atstās šo godu Izraēlai? Un ko Izraēla tur var izdarīt? Viņi sagraus dažus objektus, bet tālāk viss atkal sāksies no jauna, tikai daudzkārt naidīgākā atmosfērā. Un šādā atmosfērā agri vai vēlu Tuvajos Austrumos pa kādu no valstīm tiks dots nopietns trieciens. Un tas,  ko neviens nesaprot, bet ko vajadzētu saprast visiem, ka nopietns trieciens no vienas puses piespiedīs otru pusi dot atbildes triecienu, kas savukārt pilnībā izlādēs visus kodolarsenālus. Sāksies ķēdes reakcija. Un tad tik tiešām mēs nokritīsim pavisam citā pasaulē, pēc tam esošā cilvēce tik tiešām pārvērtīsies par kaut ko citu.

Pasaule karājas mata galā, līdzīgi kā tā karājās PSRS un ASV saspīlējuma lāikā. Ir laiks atvērt acis un ieraudzīt šo problēmu. Tā vietā tiek teikts, ka nevajag dramatizēt. Bet ko nevajag dramatizēt?! Kāds ir risinājums? ASV nespēj pildīt vienpolāras pasaules funkcijas. Un, kuram tad tās funkcijas vajag pildīt? Kam ir jāaizvieto šai ziņā ASV? Daudzpolārai pasaulei? Kas ar to tiek saprasts? Kurš ir Tuvo Austrumu pols? Izraēla? Irāna? Indija? Vai varbūt Pakistāna? Bet bez lielu valstu kā stabilitātes garantu eksistences visas mazās un vidējās valstis tieksies pēc kodolieročiem. Tāpēc ir jābūt  lieliem drošības garantiem  un ir jāpārveido šajā virzienā pasaule. Vai nu tas ir jauns Vīnes kongress vai nu tā ir līdzīga balansa izveidošana kāds savulaik bija  starp ASV un PSRS, bet kaut kādam globālam risinājumam ir jābūt. Bet, ja viņa nebūs, tad visi būs ar kodolieročiem un tad agri vai vēlu tie tiks izmantoti un tālāk sāksies domino efekts.„

Avots:

Informācijas aģentūra
/13.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

“Mācītājs” aizvilina bērnu un panāk aprūpes tiesību atņemšanu mātei

Žanna Pilsētniece

Nav vajadzīga pat minūte, lai māte, kura līdz šim nav bijusi bērnu tiesību aizstāvju redzeslokā, zaudētu meitas aprūpes tiesības, pārliecinājusies siguldiete Žanna Pilsētniece.

“To, ka pie mums notiek šausmu lietas, es jau zināju, taču nekad nebūtu domājusi, ka ar mani un manu bērnu kas tāds varētu atgadīties,” ar asarām acīs stāsta Žanna. Septiņus ar pusi gadus vecās Alīnas mātei liegta iespēja meitiņu no rītiem modināt, izķemmēt viņai matus un vakarā nolikt gulēt.

Žannai, tāpat kā viņas vīram, atņemtas aprūpes tiesības. Viņi vairs nav mazās Alīnas juridiskie vecāki, tikai – bioloģiskie. Pilsētnieku ģimene, pēc pašu teiktā, nesirgst no atkarībām, nedzīvo graustā un bērnus badā nemērdē. Žannai ir sava versija, kāpēc tas tā noticis. Turklāt, tā ir pilnīgi pretēja vietējās bāriņtiesas apgalvotajam.

Pievērš ticībai pret mātes gribu

“12. jūlijā pēc pusdienām mana meita izgāja ārā paspēlēties smilškastē mājas pagalmā. Meita zināja, ka drīkst uzturēties tikai mājas priekšā, kur viņu redzu,” stāsta mamma. Kādu brīdi Žanna no loga novērsusi skatienu, un Alīnas vairs tuvākajā apkārtnē nebija. Sieviete sākusi meitu meklēt, aptaujājusi kaimiņus, zvanījusi uz policiju. Likumsargi Žannai teikuši, ka jāraksta iesniegums par pazudušu bērnu.

Kaspars Gulbis un Lilija Gulbe (“mācītāji” no ASV)

Sieviete turpinājusi meitu meklēt pati saviem spēkiem. Vispirms apstaigājusi kaimiņus. Kāds no viņiem redzējis, kā meitene kopā ar vietējās reliģiskās organizācijas “Žēlastības upe”( 28251765, e-pasts lilijag@inbox.lv)  mācītāju Kasparu Gulbi esot devusies uz viņa dzīvokli, kas atrodas divas mājas tālāk.

“Tas cilvēks mums ir zināms, jo ne tikai manai ģimenei, bet arī citiem mājas iedzīvotājiem piedāvāja iesaistīties viņa vadītājā draudzē. Es gan mācītājam vairākkārt skaidroju, ka neesam ticīgi. Tas viņu netraucēja uzrunāt Alīnu un aicināt viņu uz lūgšanām,” stāsta izmisusī māte, piebilstot, ka uzreiz devusies pie šā vīrieša. Mācītājs no sākuma nav atbildējis, bet pēc brīža devis ziņu un stingri norādījis, ka pašlaik notiekot dievkalpojums, lai viņa neuztraucoties.

“Tā ir mana meita, un jūs nevarat tā vienkārši viņu paņemt. Tas nekas, ka jūs mani mazliet pazīstat. Tas nedod tiesības manu meitu vest pie sevis uz mājām. Teicu, ka saukšu policiju,” tās dienas notikumus atminas Žanna. Pēc viņas teiktā, līdz ar policijas ierašanos mācītājs kopā ar Alīnu esot iznākuši no viņa mājas. Taču meiteni pie mātes nelaidis. Teicis, ka jāsauc bāriņtiesa, kas, kā atminas Žanna, esot ieradusies neticamā ātrumā.

Māte stāsta, ka klātesošais “Žēlastības upes” līderis policijai un bāriņtiesai esot paziņojis, ka ir mācītājs, kurš meiteni ņēmis pie sevis, jo viņai esot interesanti. Pilsētniekiem, redz, esot vienistabas dzīvoklis, bet viņam – divas istabas. “Protams, ka bērns ies pie svešiem cilvēkiem, ja viņam piedāvās, piemēram, paspēlēt datorspēles, kuru mums mājās nav, jo neesam tik bagāti,” tā Žanna.

Bāriņtiesas pārstāve, pēc sievietes teiktā, esot kaut ko klusi pajautājusi mācītājam, tad pagriezusies pret māti un teikusi, ka aprūpes tiesības ir atņemtas. Savukārt meitenei pavēlošā tonī norādīts, lai kāpj mašīnā.

“Man aprūpes tiesības atņēma 40 sekunžu laikā. Pat nepazīstot. Tas nekas, ka es nekad līdz šim nebiju viņu redzeslokā,” raudot stāsta Alīnas māte.

Nelabvēlīga vide eiroremonta dzīvoklī?

Tad tiesībsargājošo institūciju “kompānija”, pēc mātes teiktā, esot atminējusies, ka jāapmeklē arī bērna dzīvesvieta. Mājās bijis Žannas vīrs un jaunākā meita Elīna.

Pirmais jautājums no neaicināto ciemiņu puses esot bijis par to, kāpēc meitenes guļot vienā gultā. To vajagot mainīt. Uz norādījumu, ka jāmeklē plašākas telpas, sieviete atbildējusi, ka esošo mitekli jaunajā projektā esot ņēmuši kredītā, tādēļ tā vienkārši nevarot to samainīt uz labāku. Turklāt arī rocība to neļaujot. Izskanējusi piebilde, ka ģimene pārāk pieticīgi dzīvojot. Tas nekas, ka ir eiroremonts. Taču neesot gultas pietiekamā skaitā, katrai meitenei vajagot savu.

“Mēs varbūt esam trūcīgi, taču bērnus mīlam. Viņi ir paēduši, apģērbti. Labi, mēs dzīvojam viesistabas dzīvoklī, taču ir karstais ūdens, elektrība un viss pārējais,” teic izmisusī māte. Viņa norāda, ka uz mudinājumiem aprunāties ar kaimiņiem policisti un bāriņtiesa neesot reaģējuši, sakot, ka esot jau parunājušies ar mācītāju. Tikmēr Alīna nonākusi krīzes centrā Valmierā.

Pie krīzes centra kliedz, ka mīl meitu

Sieviete nav bijusi mierā ar šādu bērnu tiesību aizsargu lēmumu, tādēļ jau nākamajā dienā devusies uz Sociālo dienestu, pēcāk – policiju un krīzes centru Valmierā.

“Biju tur četras reizes. Pēdējā centra darbiniece man norādīja, ka ar mani laikam viss nav kārtībā, ja visu laiku braucot. Atbildēju, ka tā ir mana meita un es tā vienkārši nevaru aizmirst,” stāsta sieviete.

Viņa uz turieni bija devusies kopā ar jaunāko meitu: “Mēs ar Elīnu izskrējām ārā un sākām mājas priekšā kliegt, cik bija spēka: “Alīna, es tevi mīlu. Es, tava mamma!” Mēs kliedzām tik ilgi, cik bija spēks, lai dzird visa Valmiera. Cilvēki, kas gāja, apstājās, un mašīnas, kas brauca, apstājās. Pat Elīna kliedzot raudāja: “Māsa… Alīna!”

Glābšana no varmākas?

Daina Reizenberga, Siguldas bāriņtiesas priekšsēdētāja

Tikai vēlāk Žanna uzzinājusi, ka ierosināta krimināllieta par vardarbību. To apliecina arī Siguldas bāriņtiesas vadītāja Daina Reizenberga (67970846, daina.reizenberga@sigulda.lv). Lūgta komentēt situāciju, viņa jautāja, kādēļ šī lieta esot tik nozīmīga un diez vai bērnam nākšot par labu, ja par to rakstīs presē. Pēcāk gan piekrita atbildēt rakstiski caur Siguldas novada domes Sabiedrisko attiecību departamentu.

“Siguldas novada bāriņtiesa 12. jūlijā, atsaucoties uz Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Siguldas policijas iecirkņa zvanu, ieradās notikuma vietā, kur nepilngadīga meitene kategoriski atteicās atgriezties pie saviem vecākiem un apgalvoja, ka viņu fiziski ir iespaidojis tēvs, rādot zilumus uz kājām. Notikuma vietā bija klāt arī meitenes māte, kura šajā laikā ar meitu nekontaktējās,” rakstīts atsūtītajā atbildē.

Atsūtītajā dokumentā arī teikts, ka Siguldas novada bāriņtiesa, pamatojoties uz Bāriņtiesas likuma 23. panta pirmo daļu, kurā ir noteikts – ja dzīves apstākļu pārbaudē vai kā citādi atklājas, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību, bāriņtiesas priekšsēdētājs vienpersoniski pieņem lēmumu par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem un bērna nogādāšanu drošos apstākļos. Bāriņtiesu likuma 22. panta piektajā daļā ir teikts, ka bāriņtiesa lemj par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem, ja konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu.

Žannai par to gan ir cits skaidrojums: “Kad man atņēma aprūpes tiesības, viņi vēl nebija pie mums atnākuši, nebija runājuši ar manu vīru. Ja tiešām būtu bijusi vardarbība, kāpēc policija un bāriņtiesa mūs uzreiz nenopratināja?”

Par spīti mātes centieniem, Alīnu iekārtoja “Valdardzes” krīzes centrā. Taču Žanna padoties negrasās. Viņai ir savs skaidrojums, kāpēc tas tā noticis.

“Mēs dzīvojam noslēgti, ienaidnieku nav. Bagāti neesam. Vienīgais iemesls varētu būt vēlme adoptēt manu bērnu. Varbūt kādi ārzemnieki to grib,” spriež Žanna. Par to liecinot arī tas, ka tikai viena kaimiņiene esot parakstījusi dokumentus, apliecinot vardarbību šajā ģimenē. Tā, pēc viņas teiktā, esot vietējā Ģimenes atbalsta centra vadītāja Kristīne Freiberga.

Sazvanīta darbā, K. Freiberga gan teic, ka kā kaimiņiene nekādus dokumentus neesot parakstījusi. Arī viņa aicina sazināties ar novada Sabiedrisko attiecību nodaļu un uzsver, ka “šis jautājums esot ļoti sensitīvs, jo iesaistīta maza meitene”.

Pārdeklarē dzīvesvietu

Daudz runātīgāka ir Cēsu bāriņtiesas priekšsēdētāja Velga Keviņa, pie kuras vērsusies izmisusī māte. Žanna, neticot Siguldas bāriņtiesas objektivitātei, nolēmusi meitu deklarēt Cēsīs. Sieviete cer uz taisnīgumu.

“Es saprotu, ka cilvēks ir izmisis un meklē jebkurus veidus, kā atgūt meitu. Pašlaik mamma ir pārsūdzējusi Siguldas bāriņtiesas lēmumu Administratīvajā tiesā, kura vēlreiz izvērtēs šo gadījumu. Tas, ka viņa tagad deklarēsies Cēsīs, nebūt nenozīmē, ka mūsu pašvaldības institūcijas var atcelt Siguldas bāriņtiesas lēmumu,” teic V. Keviņa.

Par otru meitu aizmirsās…

Uz jautājumu, vai viņu nemulsina fakts, ka šajā it kā “varmācīgajā” ģimenē ir palicis otrs bērns, Cēsu bāriņtiesas vadītāja tieši neatbild, tikai norāda, ka agresija, iespējams, varētu būt vērsta tikai pret vienu meitu. Kāpēc ģimenē atstāja jaunāko, tas ir tikai viens no neskaidrajiem jautājumiem.

Iespējams, miglu izklīdināt palīdzētu iesaistītais draudzes “Žēlastības upe” mācītājs, taču internetā norādītie tālruņa numuri saziņai vairākas dienas klusēja, bet uz nosūtītajām e-pasta vēstulēm atbildes nebija.

Māte ilgi cenšas runāt lietišķi, taču, stāstot par to, kā netika laista pie meitas Valmieras krīzes centrā, emocijas ņem virsroku un sieviete izplūst asarās.Māte ilgi cenšas runāt lietišķi, taču, stāstot par to, kā netika laista pie meitas Valmieras krīzes centrā, emocijas ņem virsroku un sieviete izplūst asarās.

Līga Greiškane, Apriņķis.lv, 10.08.2012 

Saistītie raksti:

Vienbalsīgā vienaldzība un revolucionārā sirdsapziņa. http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/nikomeds/vienbalsiga-vienaldziba-un-revolucionara-sirdsapzina

Bērnu un vecāku beztiesība jeb 21. gadsimta inkvizīcija.  http://www.diena.lv/blogi/bernu-un-vecaku-beztiesiba-jeb-21-gadsimta-inkvizicija-745125

Bērni kā upuri.  Bērnu tiesību konvencija.  http://www.diena.lv/blogi/berni-ka-upuri-bernu-tiesibu-konvencija-13933559

Avoti:
http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/4103-sokejosi-sigulda-macitajs-aizvilina-bernu-matei-atnem-aprupes-tiesibas
http://blogs.krustaskola.lv/2012/07/31/religiskas-organizacijas-zelastibas-upe-sadarbiba-ar-barintiesu-veiktais-juvenalais-terors/

Informācijas aģentūra
/13.08.2012/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Irāna gatavojas drīzam karam un pasaules galam

Irānas garīgais līderis ajatolla Alī Hamenei 27.07.2012 pirms piektdienas lūgšanām izsauca pie sevis valsts augstākās militārpersonas uz „pēdējo kara padomi”. „Mēs nonāksim kara stāvoklī tuvāko nedēļu laikā”, paziņoja Hamenei.

Sanāksmē piedalījās aizsardzības ministrs ģenerālis Ahmads Vahids, Hamenei kara lietu padomnieks Jahja Rahims – Safavi, bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Seijeds Hasans Firuzabadi, Revolucionārās gvardes komandieris ģenerālis Muhameds Ali Džafari, Al-Kuda brigāžu komandieris gēnerālis Kasems Suleimans. Tapat padomes sanāksmē piedalījās citas augstākā ranga Irānas militārpersonas.Katrs no dalībniekiem atskaitījās par savu struktūru vai sektoru gatavību gaidāmajiem ārkārtas uzdevumiem. Ģenerāļi ziņoja, ka ir gatavi sagaidīt ienaidnieku.

Hamenei ir pavēlējis par katru cenu saglabāt valsts kodolprogrammu no visjaudīgākajiem ASV rīcībā esošajiem ieročiem – daudztonnīgām bunkuru bumbām, un realizēt nocietinājumu būvniecību. Rezultātā valsts galvenie kodolobjekti
ir aizkrauti ar milzīgiem klintsgabaliem, pārlieti ar tonnām betona un tas viss pārklāts ar tērauda segumu.

Tai pat dienā – 27.jūlijā, ASV Gaisa spēki sniedza informāciju par savām jaunajām bunkuru bumbām, kas sver 15 tonnas un ir spējīgas caursist dzelzsbetonu līdz pat 20 metru dziļumā.

Kara padome pavēstīja, ka speciālas pretgaisa aizsardzības vienības ir kaujas gatavībā un ir gatavas atvairīt potenciālos ASV vai Izraēlas triecienus pa valsts kodolobjektiem. Pati sanāksme sākās ar paziņojumu par urāna bagātināšanas sākumu līdz 60%, kas ir tuvs kaujas līmenim.

Iepriekš pārbaudītās ballistiskās raķetes „Šehab-3” steidzami gatavo triecieniem pa Saūdu Arābiju, Izraēlu un ASV militārajiem objektiem Tuvo austrumu un Persijas jūras līča rajonos. „Hezbollah” Libānā un Hamas kopā ar „Islāma džihādu” Gazas rajonā ir gatavi atbalstīt Irānu, uzbrūkot Izraēlai no Ziemeļiem un Dienvidrietumiem.

Saūdu Arābijas naftas iekraušanas termināli tiks uzspridzināti, bet Ormūzas šaurums tiks mīnēts, lai traucētu no reģiona izvest naftu, kuras kopējais apjoms sastāda piekto daļu no pasaules naftas krājumiem. Homeinī izvirzīja kara padomei termiņu – dažu nedēļu laikā būt gataviem militāram konfliktam.

Savukārt 27.jūlijā Baltajā namā apstiprināja to, ko iepriekš bija teicis Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, k a līdz šim ieviestās sankcijas pret Irānu nav devušas rezultātus. „Mēs piekrītam [Izraēlas] premjerministram, ka Irānas režīms līdz šim nav pieņēmis tos lēmumus, kas viņam būtu jāpieņem – pārtraukt izstrādāt kodolieročus. Tas sarūgtina. Sankciju mērķis bija panākt Irānas varasiestāžu kursa maiņu, bet izmaiņas pagaidām nav novērojamas. Bet tas gan nenozīmē, ka sankcijas vispār ir bijušas bezjēdzīgas”, paziņoja Baltā nama preses sekretārs Džeks Karni.

Atgādinām, ka 12.07.2012 izteiktajā paziņojumā tautai Alī Hamenei aicinājis gaidīt divpadsmitā imāma Mahdi atnākšanu, kam ir jāatnāk Pastarās tiesas laikā pasaules glābšanai.

«Jautājums par imāmu Mahdi ir ļoti svarīgs, par viņa atnākšanu teikts mūsu svētajā reliģijā,» uzsvēris garīgais līderis, piebilstot, ka jāgatavojas tā atnākšanai.

«Ja mēs sevi uzskatām par divpadsmitā imāma kareivjiem, mums jābūt gataviem karam Allāha vadībā. Tas ir mūsu liktenis,» sacīja ajatolla.

Pēc vietējo mediju ziņotā, Irānā tiek izplatīta brošūra «Pēdējie seši mēneši», kurā aicināts gatavoties imāma atnākšanai un pretoties Rietumiem. Turklāt Irānas Revolucionārā gvarde izteikusi brīdinājumu ASV un Izraēlai, norādot, ka tām nāksies minēt, kādas kaujas galviņas būs pret minētajām valstīm vērstajām irāņu raķetēm.

Pēc Irānas aplēsēm, liela mēroga karadarbība Tuvajos Austrumos varētu sākties septembrī vai oktobrī.

Avots:
http://bnn.lv/iranas-garigais-lideris-aicina-gatavoties-karam-pasaules-galam-75334
http://www.mignews.com/news/society/world/010812_195240_35713.html

Informācijas aģentūra
/07.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Ziņa | 1 komentārs