Komunikācijas perspektīvas. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” 4. daļa

Komunikācijas perspektīvas. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 06.09.2012

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Twitter mitoloģija. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” 3. daļa

Twitter mitoloģija. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 06.09.2012

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Fotoizstāde „20 gadi bez PSRS”

No 8. Līdz 16. septembrim Rīgā notiks fotoizstāde „20 gadi bez PSRS”, kurā fotogrāfijās ir attēloti pēdējo 20 gadu deindustrializācijas un desocializācijas sasniegumi exPSRS teritorijā.

Pēc krievu politologa Sergeja Kurginjana iniciatīvas fotogrāfijas uzņēma vairāk kā 3000 sabiedriskās kustības „Laikmeta būtība” aktīvistu. Akcijas laikā tika uzņemtas apmēram 40 000 fotogrāfijas. Izstādei Rīgā ir atlasītas pāri par 200 fotogrāfijām. Daļa fotogrāfiju ir apskatāmas arī internetā: http://twentyyearsafter.su

Fotogrāfijās attēloti kādreiz savas sociālās funkcijas pildošie, bet  pašreiz nolaistie un laika zoba sagrauztie padomju laiku objekti un tas, kas ir nācis to vietā. Latvijas gadījumā katrs pats var padomāt un salīdzināt, kas no Padomju laika tika nopostīts un kas radīts tā vietā kaut vai tikai aizbraucot uz veikaliem Alfa un Domina (agrākās rūpnīcas Alfa un VEF). Un tad arī top skaidrs kādēļ Latvijā ir tik krasi pasliktinājusies politekonomiskā un  sociālā situācija un kādēļ Latvijas iedzīvotāju skaits kopš padomju laikiem ir samazinājies pēc oficiāliem datiem par vairāk kā 600000 iedzīvotāju, bet iespējams pat par vairāk kā 1 miljonu iedzīvotāju.

Izstādi organizē sabiedriskā kustība „Laikmeta Būtība” un tā notiks “Maskavas kultūras-lietišķā centra” (Marijas iela 7, Rīga) koncertzāles foajē telpā. Izstāde būs apskatāma katru dienu no 8. līdz 16. Septembrim. Izstādes darba laiks: 11:00 – 18:00. Ieeja par brīvu.

Avots:
http://maksim-kot.livejournal.com/126595.html

Informācijas aģentūra
/06.09.2012/

Posted in Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 4 komentāri

Pedofīlu šovs

Rietumu mēdiju telpa ir uzrādījusi kārtējo postmoderniskā pretīguma sasniegumu. Nu Rietumu mēdiju telpa un visa „progresīvā” Rietumu pasaule var lepoties ar TV šovu pedofiliem un tamlīdzīgiem garīgiem kropļiem.

Jau labu laiku Discovery meitasuzņēmuma „TLC” ēterā tiek pārraidīts TV šova „Toddlers & Tiaras”, kurā mazgadīgi bērni tiek pārģērbti „seksīgā” apģērbā un imitē „seksīgu” uzvedību. Rietumu sabiedrības deģeneratīvo līmeni parāda šī šova popularitāte.

Nesen šovs uzstādīja kārtējo „rekordu”, ēterā parādot 4 gadus vecu meitenīti, kas uzstājās piegulošās biksēs, agresīvi „seksīgā” ādas jakā,  „erotiski” kustējās un nobeigumā, saskaņā ar scenāriju, uzpīpēja. Šova veidotāji protams, protams paziņoja, ka bērns nesmēķēja un ka tā bija tikai simulācija.

Latvijā šo ziņu izplatīja ziņu portāls www.kasjauns.lv un veids kā šī ziņa ir aprakstīta liecina, ka šāda veida debīlisma pazīmes ir vērojamas arī Latvijā. Tas, ka pedofiliem un garīgiem kropļiem šāda veida pārraides patīk nav nekāds pārsteigums, tāpat ir skaidrs, ka prātu izkūkojuši idioti nesapratīs par ko tāds sašutums. Jautājums ir par normālu cilvēku attieksmi – vai mēs gribam šāda veida preteklības arī Latvijā, vai Latvijai vajag vadīties un mācīties no deģenerātu sabiedrības, kur šāda veida preteklības (tās nebūt nav vienīgās) sāk kļūt par normu un vai normāli cilvēki, zinot par to un redzot, kas apkārt notiek, turpinās atbalstīt Rietumu ceļu un Rietumu izvēli, turpinās gulēt (būt iecietīgi) un neko nedarīt laikā kad pašu sabiedrība tiek arvien vairāk degradēta un šai degradācijā tai kā paraugs tiek stādīta jau totāli deģenerētā Rietumu sabiedrība.

Avots:
http://tlc.howstuffworks.com/tv/toddlers-tiaras/about-toddlers-and-tiaras.htm
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/92663/mazo-meitenu-skaistumkonkurss-atkal-soke-4-gadus-vecs-berns-uz-skatuves-seksigi-smeke-foto

Informācijas aģentūra
/06.09.2012/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Kultūra, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | 2 komentāri

Ekonomika domāta vergiem

Ekonomikas lielā nozīme mūsdienu dzīvē ir tādēļ, ka viss pārējais mūsu dzīvē ir nospiests otrajā plānā. Par to „visu pārējo” es piemēram uzskatu kultūru.

Kultūra nav kaut kādi sīkumi, tā nav glezna muzejā, kultūra pa lielam ir tas ar ko un kādēļ dzīvo cilvēks – tie ir viņa mīti, viņa ideāli, viņa „jēgas”, viņa sakrālie un eksistenciālie priekšstati par to, kas ir viņa esība; īstenībā kultūra tas ir viņš pats.

Kultūras nolaišanai līdz plikai izklaidei vienmēr ir bijušas graujošas sekas. Kaut vai atceramies slaveno „maizi un izpriecas”. Roma, sākot ieviest dzīvē lozungu „maizi un izpriecas”, ātri sabruka – vēsturiski ātri; tolaik tam bija nepieciešami gadsimti, bet mūsdienās tam var būt nepieciešami gadu desmiti, jo procesi vienkārši norit ātrāk.

Kopumā dzīve šodien pa lielam ir noreducēta līdz „maizei un izpriecām”. Paskatieties kaut vai TV repertuāru, tur nospiedoši lielākā daļa ir izklaide un vēl tiek teikts, ka izklaides daļu vajag vēl vairāk palielināt. Tas nozīmē, ka vietas cilvēkam kā tādam vairs nepaliek. Un kad Cilvēks kā tāds tiek sagrauts, tad rodas dzīvniekveidīgs radījums, „vēders”, biomasa. Varbūt esat kādreiz redzējuši, piemēram, ar insultu slimos, viņi daudz ēd utt., viņiem garīgā dzīve ir beigusies, ar cilvēku ir cauri, viņam vis tur ir nobloķēts. No šejienes arī rodas pārēšanās, īpaša uzmanība pret ēšanu, īpašs jūtīgums pret ēšanu, ēdiena baudīšana, pašu sagremošanas procesu baudīšana, tāpēc ka emocijas vajag tieši tik pat daudz cik iepriekš, saglabāšanās likums paliek spēkā, bet garīgās dzīves emociju vairs nav.

Atceros anekdoti, kad cilvēks, kurš ir pazaudējis naudasmaku un meklē par visām kabatām, bet vienā – pēdējajā baidās ieskatīties. Viņam prasa:  kādēļ? Viņš atbild: baidos un ja nu arī šajā kabatā nebūs. Līdzīgi šodienas cilvēks baidās paskatīties kultūras „kabatā” šī vārda plašākajā nozīmē, savas būtības „kabatai”, savas cilvēcības pamatsastāvdaļām. Šis ir  pārsteidzošs process. Pārsteidzošs, jo to uztvēra inteliģence (būtības karnevalizācija; Rablē ). Tai ir jābūt Rablē pasaulei, lai ekonomika tajā ieņemtu tādu vietu. Inteliģence taču visu laiku teica „ne no maizes vien pārtiek cilvēks”, „ei, cilvēki, vai zināt kas mūs sagaida?….. es zinu, jo nāku no turienes…”, es Graņinu citēju. Un te Strugacki, kas agrīnos darbos teica, ka visa dzīves jēga ir augstās kaislībās, pēkšņi saka, ka lēta desa tiek taisīta no cilvēku gaļas un ka visa jēga ir lūk šajā tirgū.

Te ir vērts atcerēties Dižo inkvizitoru. „Redzi šos karstos tuksneša akmeņus? Pārvērt tos par maizi un skries pakaļ Tev cilvēce kā lopu bars – pateicīgi, paklausīgi un vienmēr bailīgi, ka Tu varētu novērsties un pazudīs viņiem Tava maize. Bet Tu negribēji atņemt cilvēkam brīvību, noraidīji piedāvājumu, jo, kas gan tā par brīvību, ja paklausība tiek nopirkta par maizes cenu. Tu paziņoji, ka cilvēks nepārtiek tikai no maizes vien. Bet vai Tu zini, ka paies gadsimti un cilvēce ar zinātnes un gudrajo lūpām paziņos, ka noziegumu nav un attiecīgi nav arī grēka, bet ir tikai izsalkušie, tāpēc papriekšu pabaro viņus un tikai pēc tam pieprasi no viņiem tikumību. Un nekāda zinātne nespēs dot viņiem maizi, kamēr viņi paliks brīvi. Un beigsies tas vis ar to, ka viņi atnāks pie mums un teiks: „Labāk paverdziniet mūs, bet pabarojiet!” Un sapratīs tad visi, ka brīvība un maize katram abi reizē nav iespējami.” Es te citēju brīvi pēc atmiņas Dostojevska Dižo inkvizitoru, kas starp citu ir samērā tuvs Šillera Dižajam inkvizitoram. Tur bija teikts „Kam es atstāšu Spāniju? Pīšļiem, bet ne brīvībai.”

Tad nu lūk šī ekonomocentrisma jēga ir, ka tiek uzpūsts „vēders”, bet viss pārējais tiek saspiests. Bet pēc tam rodas ideja, ka „nekāda zinātne nespēs dot viņiem maizi, kamēr viņi paliks brīvi. Un beigsies tas vis ar to, ka viņi atnāks pie mums un teiks: „Labāk paverdziniet mūs, bet pabarojiet!”” Daži šo sabiedriskās iekārtas projektu sauc „Dižais inkvizitors”, tas ir šo dzīves ekonomizāciju. 

Ekonomika apmierina noteiktas vajadzības. Saka, ka tas esot marksisms. Nesen atcerējos, ka Engelsam (kas ir krietni vājāks par Marksu) ir darbi, kuros tiek runāts par trīs ražošanas veidiem – lietu ražošanu, cilvēku ražošanu un ideju ražošanu.  Tad nu lūk ir jābūt pilnīgi aprobežotam, lai noreducētu marksismu tikai līdz lietu ražošanai. Bet tas, kas reāli ir izveidots, protams, ir lietucentrisms. Un, protams, ir skaidrs, ka cilvēks, kurš pēc būtības ļoti baidās no nāves un kuram pašreiz vairs nav nekādu atbilžu uz šiem jautājumiem, cenšas apbruņoties un norobežoties ar šīm lietām. Viņš norobežojas no bezdibeņa, izveido sev savas pasaulītes, sastāvošas tikai un vienīgi no lietām, tāpēc, ka viņam nav nekas cits ar ko norobežoties.

Šai ziņā, protams, slikti, kad nav maizes, kad cilvēki ir badā, kad neprot radīt lietas, kad šo lietu trūkums neļauj apmierināt cilvēka pamatvajadzības. Cilvēkam ir jāvar apmierināt savas materiālās vajadzības, bet cilvēks nedrīkst tikt noreducēts tikai līdz lietu pasaulei. Tātad, jebkura ekonomikas uzpūšana ārpus noteiktām tās robežām, nozīmē to, ka kaut kas no cilvēku dzīves tiek izstumts. Un mēs, apmēram, redzam kas tieši.

Kas pēc būtības ir patērētāju sabiedrība? Jebkura kustība, progress, attīstība prasa ideālu motivāciju. Jebkura ideālu motivācija, kas rodas progresa rezultātā, atsedz vēsturisko netaisnību un valdošās šķiras mazspēju. Šī procesa rezultātā mainās valdošās šķiras, tādējādi tiek veidota vēsture. Vēsturiskais gars, kurš iepriekš bija, piemēram, feodāļiem, pāriet pie kāda cita, piemēram, buržuāzijas. Un tā tālāk. Šis vēsturiskais gars kā stafete tiek nodots no esošās valdošās šķiras topošajai.

Ja valdošā šķira grib nogalināt vēsturi un izdarīt tā, lai šīs šķiru maiņas vairs nebūtu (un to viņi nepārprotami sagribēja 20.gs. 50-ajos gados), tad kas tai ir jāizdara? Tai ir jānogalina ideālu motivācija, ir jānogalina viss mobilizējošais, par Dievu ir jāieceļ Dižais līdzsvars un miers, ir jāiznīcina cilvēkā tam raksturīgais dumpīgais nemierīgums. Valdošai šķirai tas viss ir jāaizvāc.

It kā likās, ka tas ir pārāk ambiciozs projekts. Es zinu, kā domātāji un politiķi sāka realizēt šo projektu sākot ar 50-ajiem gadiem, kā viņi to apsprieda. Tas nav īpaši liels noslēpums. Daļa šīs diskusijas ir gandrīz publiska, daļa – publiska. Pat tas, kas tika slēpts, tika ne pārāk labi noslēpts. Ir izveidots jauns cilvēks – „homo rīma”. Tas ir pavisam cits cilvēks.

Šī projekta saimnieki ir cilvēki ar pavisam citādu motivāciju. Iespējams ar ļoti nežēlīgu motivāciju. Katram no saimniekiem pie sienas stāv uzraksts: „Pār pasauli valda nemateriālais!” Pat, lai izveidotu bandu un sāktu laupīt, ir jābūt kaut kam vairāk par naudu. Bandai ir jābūt konsolidētai. Uz kā pamata to konsolidēt? Itāļu sicīlijas mafija taču ne tikai uz asinīm turas, bet arī uz sapņiem par Romu, par romas leģionāriem, te der kaut vai atcerēties „Krusttēvu”. Ja apskatām attīstītākas mafijas, tad tām blakām ir kāds ordenis – vai nu islāma, vai kristiešu, budistu, ķīniešu „Triādas”. Tās ir sarežģītas parādības!

Vienmēr visa pamatā ir kāda „jēga”. To labi atspoguļo klasiskais indiešu sabiedrības dalījums: brahmani, kšatriji, vaiši, šudras (ja pareizi atceros). Augstākā kasta ir „jēgu” kasta, tāpēc ka „jēgas” rada sociālo komunikāciju, un sociālā komunikācija, izveidojot bandu, ļauj tai „uzbraukt” citām bandām un laupīt. Tad rodas nauda. Pie tam naudu vajag ne tikai salaupīt, bet tā arī ir jānotur, pie tam vairākās paaudzēs. Jo kāpēc gan salaupīto uzreiz neiztērēt? Tam taču arī vajag kādu pamatojumu, atlīdzību, pietiekami dzelžainu argumentāciju. Tātad, katrs subjekts savā kodolā balstās kaut kādā ideālu motivācijā. Un, ja viņš iznīcina ideālu motivāciju, tad viņš iznīcina tikai konkurentu ideālu motivāciju, bet ne savu. Viņš nekad neļaus aiztikt savu ideālu motivāciju. Un to ir ļoti viegli pārbaudīt, vajag piedāvāt padiskutēt par kādiem jautājumiem.

Mums piedāvā: „Padiskutēsim kuram bija taisnība – Hitleram vai jums? Mēs taču esam inteliģenti cilvēki, tāpēc padiskutēsim par tādu jautājumu un šitādu.” Bet jūs pamēģiniet padiskutēt, piemēram, par Džordžu Vašingtonu vai kādu tamlīdzīgu jautājumu. Jūs uzreiz apstādinās. Sākumā jūs pārtrauks korekti, pēc tam stingri un vēl pēc tam ar jums vispār pārtrauks runāt. Un pareizi darīs! Tāpēc, ka tās ir viņu vērtības, tā ir viņu neapspriežama sakralitāte.

Visi sargā savas vērtības. Un ja arī viņi tās kaut kādā veidā papildina vai problematizē, tad ļoti uzmanīgi. Amerikā līdz galam nav diskriditēts neviens prezidents. Kenedijs, ja runājam atklāti, bija tuvu bezprātam seksuāli izlaists tips. Bet viņš ir bezmaz vai svētais! Labi, tika apspriestas Rūzvelta un Eleonoras uzvedības detaļas, bet viņi abi palika svēto kārtā!

Bet kas ir palicis neaptraipīts un samazgām neapliets manas Tēvijas (PSRS) vēsturē? Vai kaut ko atstāja? Būtu vismaz kaut ko atstājuši! Es uzskatīju, ka Gagarinu varēja atstāt – ja arī bija Partijas biedrs, tad ne CK biedrs, kosmosā lidoja, vienkāršs, labi izskatās. Bet nē, vajag uzņemt kaut kādu filmu un šai filmā kaut kādā veidā viņu appulgot un izkariķēt. Apskatieties albūmus , Lielā Tēvijas kara dokumentālos albūmus! Un kam gan ir jābūt, lai nosauktu sevi upurējušos puišeļus par neliešiem? Nu, protams, pēc tā visa pilnībā tiek zaudēta „jēgas” komponente un visu motivācijas lauku aizpilda „vēdera tiesas” motivācija.

Es vēl 80-o gadu beigās iegriezos dažādos armijas kontingentos. Tur tika apspriesti dažādi jautājumi: dzīvokļi, bērnudārzi utt. Tas viss protams ir svarīgi un ir vajadzīgs, bet karavīrs taču eksistē, lai mirtu. Tas, kurš uzvelk karavīra formu,  uzvelk bruņinieka mantiju! Un pēc tam tas viss noskaidrojās  – gan virsnieku sanāksmēs, gan viskur citur, kur bija jārisina valstiski jautājumi, bet tika risināti pavisam citi jautājumi.

Ekonomocentrisms ir „ņam-ņam” sabiedrība. „Ņam-ņam” cilvēks ir vēstures beigas. No šāda cilvēka kā no plastilīna var veidot visu, kas ienāk prātā. Tādā ziņā, tas ir materiāls jebkurai, pat pašai nežēlīgākai kundzībai. „Ņam-ņam” cilvēkā nav nekas no brīvības idejas. Nekā viņā nav, viņam vajag tikai rijamo.

Pietiek kaut vai apskatīties uz mūsu demokrātu – brīvības mīļotāju  ekonocentrismu, lai saprastu, ka nekāda brīvība viņus neinteresēja. Visu laiku notiek viena un tā pati saruna – priekš kam mums vispār brīvība? Priekškam? „Lai būtu uzplaukums, priekš „prospereķi””. Jomajo, nu apskatieties taču, lūk ķīnieši iet uz „prospereķi” bez brīvības, lūk vēl tie un tie. Tad ko Tev vajag – „prospereķi” vai brīvību? „Kāpēc  – vai nu, vai nu? Brīvība ir līdzeklis!” Nu kāds gan tas ir līdzeklis.

Ne pārāk tīkams man ir Jevtušenko, bet šī viņa frāze gan man patīk: „Kādēļ Kristu krustā sita?” – „Lai lieki svētki drīzāk būtu!”  Priekš kam nepieciešama brīvība? – Lai pierītos līdz nemaņai. Bet, ja var bez brīvības pierīties? Tad brīvību ar vairs nevajag!

Tātad šī ekonomiskās komponentes pārmērīga uzpūšana ir nepieciešama, lai radītu nebrīvu cilvēku (cilvēku, kam nav vajadzīga brīvība) un šādā ziņā vispār ne cilvēku, bet lopu. Šī ir cilvēces sadalīšanas realizācija pēc klasiskā iedalījuma – primātos (t.i. tie, kam nepieciešams tikai rijamais), psihiķos (cilvēki, kas dzīvo no jūtām) un pneimatiķos (cilvēki, kas dzīvo no gara). Un tas jau ir solis pretī tam uz ko tiecas esošā globālā elite – uz neatgriezenisku „daudzstāvu” cilvēces (dzelžaina un nepārvarama kastu sistēma) izveidošanu. Viņas pašreiz nav, bet teorētiski tāda ir iespējama. Un ekonomocentrisms ir radīts, lai rastos šī „daudzstāvu” cilvēce. Un ekonomika ir domāta vergiem.

Sergejs Kurginjans
http://www.kurginyan.ru/publ.shtml?cmd=add&cat=2

Informācijas aģentūra
/31.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Kognitīvās tehnoloģijas. Video cikla “Komunikācijas hegemonija” 2.daļa.

Kognitīvās tehnoloģijas. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 30.08.2012

Avots: http://komunikacijashegemonija.wordpress.com/

Informācijas aģentūra
/31.08.2012/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Video cikls “Komunikācijas hegemonija”. Ievads.

Ievads. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 30.08.2012

Avots: http://komunikacijashegemonija.wordpress.com/

Informācijas aģentūra
/31.08.2012/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Lietuvas vēsturiskie mīti

Alģirdas Paleckis

24.08.2012 Viļņā notika  konference „Manipulācija ar vēsturi, kā propagandas instruments”.  Tajā ar ziņojumu uzstājās asociācijas „Lietuva bez nacisma” priekšsēdētāja vietnieks Aļģirdas Paleckis

[Alģirdas Paleckis, dzimis 1971.gadā Bernē, ir pirmā Lietuvas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētāja  Justasa  Palecka mazdēls. Pabeidzis Viļņas universitāti un diplomātu skolu Parīzē, strādājis Lietuvas Ārlietu ministrijā, bijis Saeimas deputāts. 2011. gadā viņam tika izvirzīta apsūdzība par sekojošiem izteikumiem: „Un kas notika 13.janvārī pie TV torņa? [domāti 1991.gada notikumi, kad pie Lietuvas TV torņa gāja bojā vairāki cilvēki un atbildība par notikušo tik uzlikta PSRS bruņotajiem spēkiem]  Kā tagad izrādās savējie šāva uz savējiem.” Pirmās instances tiesa Palecki attaisnoja, bet otrās instances tiesa atzina par vainīgu un piesprieda naudas sodu. Šis tiesas process izraisīja Lietuvā lielu ažiotāžu , liekot daudziem pārvērtēt Lietuvas jaunāko laiku vēsturi.]

Savā ziņojumā Aļģirdas Paleckis uzsvēra, ka esošo Lietuvas varasiestāžu leģitimitātes pamats ir visai primitīva vēsturiska „shēma”.  Jebkas, kas kaut kādā veidā met ēnu vai apšauba šo „shēmu”, tiek administratīviem līdzekļiem ierobežots, kas liecina par Lietuvas valdošo aprindu vājumu.

Paleckis šo „shēmu” iedalīja piecās nosacītās daļās. Pirmā un galvenā daļa ir 1939.gada PSRS- Vācijas pakts (t.s.Molotova-Rībentropa pakts), kas saskaņā ar oficiālo Lietuvas historiogrāfiju tiek uzskatīts par visu Lietuvas nelaimju cēloni. Te jāatzīmē, ka tieši pateicoties šim paktam Lietuva  sākotnēji netika okupēta no nacistu puses, bet tai pašā gadā PSRS Lietuvai atgrieza Viļņu [1920.gadā Polija iekaroja un pievienoja sev Viļņu]  un pēc 2.pasaules kara arī Klaipēdu.

Kā otro daļu Paleckis min „padomju okupāciju”, norādot, ka starptautiskā Hāgas konference jau sen ir noteikusi, ka okupācija var būt tikai pēc militāra konflikta starp divām valstīm, bet starp PSRS un Baltijas valstīm militāru konfliktu nebija.

Kā trešā daļa tika minēts t.s. „partizānu karš”, kurš bija tik „varonīgs”, ka tā rezultātā „varonīgie” partizāni iznīcināja apmēram 25000 Lietuvas civiliedzīvotāju, tai skaitā pat veselas ģimenes ar bērniem.

Ceturtā Lietuvas oficiālās historiogrāfijas daļa stāsta par drūmajiem padomju laikiem, kas bija tik „drūmi”, ka šai laikā tika pilnībā atjaunota karā izpostītā tautsaimniecība, tika piedzīvots  lauksaimniecības un lietuviešu kultūras uzplaukums un Lietuvas iedzīvotāju skaits palielinājās trīskārtīgi. Pie tam Lietuvas tautsaimniecība un  lauksaimniecība ne tikai tika atjaunota pirmskara līmenī, bet gan radīta no jauna daudz lielākā un kvalitatīvākā apjomā [pirmskara Lietuva bija nabadzīga valsts, kuras iedzīvotāji, bija spiesti doties peļņā uz ārzemēm, tai skaitā arī uz Latviju] .

Un noslēgumā kā piekto daļu Paleckis minēja 1988.-1991.gada mierīgo Lietuvas atdzimšanu, kas bija tik „mierīga”, ka 13.janvārī atdzimstošās Lietuvas veidojošies bruņotie formējumi no māju jumtiem pie Lietuvas TV torņa šāva cilvēku pūlī.

Jāatzīmē, ka arvien vairāk Lietuvas plašsaziņas līdzekļos izskan viedokļi, kas patiesi novērtē reālo Lietuvas stāvokli un to vidū ir bijušie disidenti, kas savulaik cīnījās pret padomju varu.

Piemēram, viens no nozīmīgākajiem Lietuvas vēsturniekiem, Viļņas pedagoģiskās universitātes profesors Ludas Truska izteicās, ka vislabāk situāciju Lietuvā raksturo tās iedzīvotāju daudzskaitlīgā izceļošana, ko viņš nosauca par „masu evakuāciju”.  Intervijā avīzei „Nedēļas ekspresis” Truska teica, ka „nekad vēl tik strauji un tik lielos apmēros nav notikusi mazās Lietuvas tautas samazināšanās. Tikai 2010.gadā vien Lietuvu pameta 84 tūkstoši cilvēku – gandrīz tikpat daudz cik emigrēja laika posmā starp diviem pasaules kariem.

Pēdējā Padomju laiku tautas skaitīšanā 1989.gadā tika konstatēts, ka Lietuvā dzīvo 3,7 miljoni iedzīvotāju 80% no kuriem ir lietuvieši. Savukārt pēc šodienas [2011.g.] Statistikas departamenta datiem Lietuvā dzīvo 3,4 miljoni iedzīvotāju, bet domāju, ka šie dati ir neprecīzi , jo vairums aizbraukušo oficiāli nepaziņo par savu aizbraukšanu.” Te jāpiebilst, ka ir viedoklis, ka Lietuvā pašreiz dzīvo apmēram 3 miljoni cilvēku.

 [Ļoti līdzīgi ir Latvijā. Pēc 2011.gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvojot 2,067 miljoni iedzīvotāju un ir pamatotas aizdomas, ka šis cipars ir stipri optimistisks un reālais skaitlis ir apmēram 1,5 miljoni iedzīvotāju (šāds skaitlis vienu brīdi figurēja kā tautas skaitīšanas provizoriskais rezultāts, bet vēlāk tika atzīts par kļūdainu). Pēc pēdējās Latvijas PSR tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja apmēram 2,7 miljoni iedzīvotāju, bet pēc 2000.gada tautas skaitīšanas datiem – 2,377 miljoni iedzīvotāju.]

Avoti:
http://www.stoletie.ru/tekuschiiy_moment/litva_otrezvlenije_nachalos_518.htm
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9F%D0%B0%D0%BB%D0%B5%D1%86%D0%BA%D0%B8%D1%81,_%D0%90%D0%BB%D1%8C%D0%B3%D0%B8%D1%80%D0%B4%D0%B0%D1%81_%D0%AE%D1%81%D1%82%D0%B0%D1%81%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87
http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/2011gada-tautas-skaitisana-galvenie-raditaji-33608.html

Informācijas aģentūra
/31.08.2012/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Eiropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Nikolajs Starikovs: Anglosakši organizē 3.pasaules karu

Šobrīd anglosakši aktīvi organizē trešo pasaules karu gandrīz precīzi pēc tādas pašas shēmas kā viņi to ir darījuši jau iepriekš, pirmdien (27.08.2012) Rīgā paziņoja Krievijas rakstnieks, politologs, vēsturnieks un politiķis Nikolajs Starikovs. Karš ir nepieciešams, lai anglosakši varētu atrisinātu savas ekonomiskās problēmas, saglabājot vispasaules kundzību.

“Pašreiz ir analogs laiks 1931.gadam. Lai uzsāktu 3.pasaules karu ir jāveic virkne secīgu darbību: jāpalīdz nonākt pie varas Hitleram, jāatļauj viņam ieviest iepriekš nebijušās kara klausības, jāiedod viņam kredītus armijas apbruņošanai, pēc tam ir jāsāk no viņa stipri, stipri baidīties, lai gan armijas nemaz viņam vēl nav, jāatdod viņam Austrija, jāatdod Čehoslovākija, jāatdod Polija, jāatdod viņam viss, lai pietuvinātu viņu Krievijas robežām un piespiestu karot ar krieviem. Kaut ko ļoti līdzīgu islāma fundamentālisma “Hitlera” izskatā anglosakši pašreiz veido Tuvajos Austrumos.

Tiek radīts nestabilitātes un haosa avots par pamatu ņemot islāma fundamentālismu (radikālo islāmismu) un tas tiek izplatīts tālāk caur Afganistānu, un te kā par brīnumu ASV pamet Afganistānu. Blakām ir Pakistāna, kurā ir tik daudz islāma fundamentālistu, ka tos var droši eksportēt. Afganistāna un Pakistāna kļūst par islāma fundamentālisma bāzēm. Tālāk, kur viņi “dodas”?! Paskatieties kartē. Vidusāzija. Tur pēkšņi sāka pieņemties spēkos teroristiskas kustības, tur parādījās islāmistiski grupējumi un Vidusāzija robežojas gan ar Krieviju, gan ar Ķīnu. Tātad būs iespējas organizēt islāmistiskas revolūcijas (tā vismaz viņi grib) Tadžikistānā, Uzbekistānā, Kazahstānā. Tālāk dot triecienu Ķīnai, viņiem ir Uiguru autonomais apgabals, kurā dzīvo musulmaņi, bet Krievijā ir liels musulmaņu skaits, tāpēc viņi visdažādākajos veidos mēģinās pastiprināt  islāmistu grupējumus Kaukāzā un citur. Viņiem ir nepieciešams organizēt iekšējas problēmas gan Ķīnā, gan Krievijā. Tas ir tas pats, kas tika organizēts Krievijā 1905. un 1917.gadā, metedoloģija ir tāda pati, pilnīgi nekas jauns, tikai karogs cits. Ja 20.gs. sākumā to darīja zem sociāldemokrātijas un darbaļaužu tiesību aizsardzības karogiem, 20.gs. vidū ar fašisma palīdzību, tad tagad tiek izmantots radikālais islāmisms.

Videoieraksts:

Informācijas aģentūra
/28.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Nikolaja Starikova uzstāšanās Rīgā

27.08.2012 Rīgā, prezentējot savu jaunāko grāmatu „Staļins – atcerēsimies kopā” (Сталин – вспоминаем вместе),  uzstājās Krievijas rakstnieks, vēsturnieks, politologs, ekonomists un politiķis Nikolajs Starikovs.

Uzstāšanās laikā un atbildot uz klausītāju jautājumiem Nikolajs Starikovs skāra tādas tēmas kā revolūciju organizēšanas tehnoloģijas, pasaules ekonomiskās krīzes cēloņi, Krievijas un Tuvo Austrumu revolūcijas organizatori, PSRS sabrukums, Krievijas perspektīvas, Putina personība, Krievijas iestāšanās Pasaules tirdzniecības organizācijā (WTO), notikumi saistībā ar grupu Pussy Riot, anglosakšu pasaules kundzība, Lielbritānijas karalienes pilnvaras, 3.pasaules kara organizēšana u.c.

Tikšanos organizēja starptautiskais mēdiju klubs Format3(http://www.format-a3.ru/). Uz tikšanos bija atnākuši apmēram 200 cilvēku.

Pilns tikšanās videoieraksts:

Informācijas aģentūra
/28.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Mēdiji popularizē Breivīku

Mēdiji popularizē Breivīka personu, tēlu un līdz ar to viņa idejas un darbību, neadekvāti bieži, daudz un neadekvāti pozitīvos tēlos izplatot par viņu informāciju. Šis process notiek jau kopš 2011.gada jūlija, un 24.08.2012 Latvijā tika fiksēts kārtējais uzskatāmais piemērs (skat. bildes) kā Latvijas mēdiji popularizē Breivīku un kā vispār visa Latviju mēdiju telpa tiek centralizēti vadīta no viena avota.

24.08.2012 tika paziņots tiesas spriedums Breivīkam – 21 gads ieslodzījuma, un šī ziņa tūlīt parādījās visu lielāko Latvijas interneta plašsaziņas līdzekļu pirmajās lapās un goda vietās ar kvalitatīvām Breivīka bildēm, kas izstaro spēku, solīdumu un pašpārliecinātību par savu taisnību (un arī pilnīgu pārliecību par savu neaizskaramību un nesodāmību). Pēc tiesas sprieduma Breivīks uzspēlēti atvainojās Norvēģijas nacionālistiem, ka viņš esot nošāvis pārāk maz cilvēku (lielākā daļa Breivīka paziņojumu un ziņas par Breivīku ir uzspēlētas un mākslīgas, kas līdzinās mēdiju teātrim un realitātes šovam) .

Atgādinām, ka pēc 2011. gada 22. jūlijā pie vienas no pārtikušākās pasaules valsts – Norvēģijas valdības ēkas Oslo tika uzspridzināts spridzeklis, kura rezultātā gāja bojā 8 cilvēki, bet pēc tam  Norvēģijas valdošās Darba partijas organizētā jauniešu nometnē Anders Bērings-Breivīks , pārģērbies par policistu un aizbildinoties ar drošības pārbaudi, sapulcināja ap sevi jauniešus un sāka viņus šaut. Bojā gāja 69 cilvēki, galvenokārt pusaudži.

Pēc Breivīka aresta un savas vainas atzīšanas, visas pasaules masu mēdiji sāka popularizēt Breivīka personību un viņa idejas, kuras ir izklāstītas viņa internetā publicētajā manifestā.

Pēc ekspertu vērtējuma šāda mēroga operāciju ne tikai nevarēja paveikt viens cilvēks (kādu brīdi tika ziņots par vienu iespējamu Breivīka līdzdalībnieku), bet ko tādu varēja paveikt tikai profesionāļu grupa, kam ir līdzekļi, tehniskais nodrošinājums,  iespēja iegūt operatīvo informāciju un cilvēki šādu operāciju veikšanai. Un spriežot pēc Breivīka tēla nemitīgas popularizēšanas, terorakta organizatori spēj lielā mērā ietekmēt arī pasaules mēdiju telpas saturu.

Ko tas viss nozīmē? To, ka pastāv kāda pietiekami spēcīga un ļoti labi organizēta cilvēku grupa, kura ir spējīga veikt šāda veida noziegumus un reklamēt tos vispasaules mērogā. Bet reklamēšana visdrīzāk nepieciešama ne tikai, lai parādītu pārticībā izlepušajiem Eiropas mietpilsoņiem, kurš Eiropā ir saimnieks, bet arī, lai konsolidētu spēkus globāliem nākamo 5 – 10 – 15 utt. gadu notikumiem. Jeb citiem vārdiem sakot, visiem „breivīkiem” tiek teikts, mēs atdzimstam, mēs esam spēks.

Šai ziņā atklāts paliek jautājums, ko šāda tipa izdzimteņu konsolidācijas priekšvakarā darīs normāli cilvēki – vai turpinās nodoties savām sīkajām izpriecām,  nodoties sīkumainajiem ikdienišķajiem kašķiem  un „dzīves baudīšanai”, vai turpinās dzīties pēc ērtas, komfortablākas dzīves un pašlabumu gūšanas uz citu rēķina un vai turpinās bēgt un izvairīties no drūmās realitātes, kas ar katru dienu kļūst arvien drūmāka. Notikumu gaitai attīstoties pašreizējā virzienā, drūmā realitāte no kuras tā vairās vidusmēra cilvēks, draud  ar visu savu uzkrāto muļķīgu kļūdu smagumu uzgāzties viņiem uz galvas un nospiest vājākos un nesagatavotākos.

Avoti:
http://www.tvnet.lv/zinas/arvalstis/385672-terors_norvegija_gajusi_boja_93_cilveki
http://www.kurginyan.ru/publ.shtml

Informācijas aģentūra
/28.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par bērnu adopciju

Kas tad ir adopcija? Kādi cilvēki uzņemas mātes un tēva funkcijas? Vai tas vispār iespējams? Māte un tēvs ir tie, kas radījuši jaunu dzīvību, katrs ieliekot tajā daļiņu no sevis. Jaunas dzīvības radīšana katram ir arī liels pārdzīvojums. It sevišķi, ja cilvēks tam nav sagatavots. Mums bija laiki, kad par visu atbildēja sabiedrība. Pašlaik esam nonākuši otrā galējībā – par visu jāatbild tikai pašam. Pat bērns ātri saprot, ka ne viss ir atkarīgs no viņa, šķiet, ka vēl labāk to vajadzētu saprast pieaugušajiem. Vajadzētu, bet daudziem šķiet ērtāk to nesaprast. Saprast nozīmētu arī daļēju sevis uzupurēšanu un līdzdalību otra cilvēka liktenī. Vai tad mums nav zināms, cik liels pārdzīvojums var būt sievietei, laižot pasaulē bērnu, it īpaši, ja tajā brīdī viņu neviens neatbalsta, pat bērna tēvs?

Zinām, ka psiholoģiskie pārdzīvojumi var atstāt ilgstošas sekas, it sevišķi, ja netiek saņemta nepieciešamā psiholoģiskā palīdzība. Bet cik dzemdību nodaļās mums strādā psihoterapeits? Labākajā gadījumā tiek sniegta tāda psihiatra konsultācija, kas no psiholoģijas nekā nesaprot. Kā kādā Āfrikas valstī mūsu dzemdību nodaļās katra dzemdētāja itin vienkārši var atteikties no sava bērna, pat īsti neizprotot, ko izdarījusi. Pat starptautiskajās konvencijās ir noteikts, ka atteikšanās no bērna nav pieļaujama agrāk par 6 nedēļām pēc dzemdībām, bet daudzās valstīs atteikšanās tiek pieļauta vienīgi gadījumā, kad psihologi ir pārliecinājušies par dzemdējušās sievietes psiholoģisko veselību.

Vai kāds ir centies iedziļināties, kāpēc tas notiek? Mums par bērna interesēm jārunā tikmēr, kamēr sabiedrība sapratīs, kas tās tādas ir? Tās nebūt nav bagātu ārzemnieku villas un to egoistiskie īpašnieki, kas par katru cenu cenšas apmierināt savas tieksmes.

Cilvēka zemapziņā, tātad bioloģiski, drošību uz visu mūžu dod māte un tēvs. Atņemot šo drošību, jūtīgākiem bērniem var sagraut visu vērtību sistēmu. Tikai tas, kas kaut reizi mūžā ir redzējis bērna acis brīdī, kad viņš uzzina, ka viņam vairs nav tēva un mātes, sapratīs, ka tā darīt nedrīkst. Tieši tāpēc laicīgā vara nedrīkst bērnam atņemt to, ko devis pats Dievs vai daba. Tieši tāpēc ANO Bērnu tiesību aizsardzības konvencijas komiteja nolēma, ka vecākiem nedrīkst atņemt viņu varu (t.i., vecāku tiesības). Mēģināsim to saprast arī mēs! Es negaidu sapratni no bērnu tirgotājiem, kam tas ir tikai bizness, bet no līdzcilvēkiem. Tieši tāpēc civilizētās valstīs aptur sociālās aprūpes tiesības. Jā, arī tas ir briesmīgi, kad māte un tēvs vairs nedrīkst aprūpēt savus bērnus. Protams, radīsies tādi oponenti, kas apsūdzoši skandinās: ko tad jūs gaidiet no šie dzērājiem un sadistiem, kas sit un spīdzina savus bērnus u.tml. No vienas puses, it kā viņiem būtu taisnība, bet tā ir primitīva un pārprasta taisnība, kas rodas sekas sajaucot ar cēloņiem. Tā ir bezatbildīga cilvēka pozīcija.

Cilvēks ir sociāla būtne. Tāds, kāds viņš izaug, viņš izaug mūsu pašu sabiedrībā un par to atbildību nesam mēs visi. Ja cilvēks aug kopā ar zvēriem, viņš izaug par “Maugli”. Diemžēl visi atrastie maugļi, ja tos mēģina pārvērst par sociālām būtnēm, ir aizgājuši bojā. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka Daba nav mūs radījusi par zvēriem un visus vienādus, – katrs cilvēks ir atšķirīgs un katram uz pasaules ir sava sūtība. Kāds ir mūsu pienākums un atbildība? – Censties to izprast un pieņemt, nevis pārtaisīt pēc sava ģīmja un līdzības. Visbīstamākie bērnam un cilvēces nākotnei ir šie pārtaisītāji. Visvairāk no tiem cieš bērni – gan ģimenē, gan skolā, gan bērnu sabiedrībā. Cieš par to, ka viņi ar kādām niansēm atšķiras vai nav vienādi ar pārējiem. Princips, ka visiem jābūt vienādiem – tātad šodienas apstākļos vienādi nekaunīgiem – ir zemas inteliģences un kultūras līmeņa pazīme; tā ir mūsu pašu attīstības problēma.

Vai varam pretendēt uz augstu attīstības līmeni, ja nepārvaldām pat elementārākos cilvēka psihes darbības principus? Vai mums visiem nebūtu jāpārzina kaut galvenās temperamenta atšķirības? Kādas ir sangviniķu, flegmātiķu, holēriķu un melanholiķu pamatīpašības? Vai drīkst vienādi sodīt vai atbalstīt šos dažādo temperamentu pārstāvjus ģimenē, skolā vai darbā? Kā šodien, šai tirgus sistēmā, jūtas melanholiķi. kuriem ir iedzimta nedrošības sajūta, kuriem uz katra soļa nepieciešams ne vien atbalsts, bet arī sapratne? Melanholiķi ar savu jūtīgo nervu sistēmu jūt to, ko nejūt neviens cits temperaments. Tiem trūkst tirgus darboņu nekaunības un veiklības, lai citus pagrūstu malā. Bet tieši viņi ir tautas garīguma nesēji un cilvēces attīstītāji. Šodien šie bērni un cilvēki tiek samīti un norakstīti kā neveiksminieki. Bieži viņi izdara pašnāvību.

Vai apskatīsim citu iedzimtās sūtības variantu. Vieniem ir izteikts talants novērot un analizēt, citiem – dzirdēto, redzēto un teorijās aprakstīto pielietot praksē, bet vēl citi ir tikai darītāji. Viņi visi dzīvē ir vajadzīgi, ja to darbība ir saskaņota un līdzsvarota. Šodien visur aktivizējušies tieši diletantiski darītāji, kas nespēj ne novērot, ne analizēt, ne gūto pareizi pielietot. Kāpēc? Tāpēc, ka tie vienmēr izvirzās vadībā visos revolucionāros pārkārtojumos, kad sabiedrībā notiek radikālas pārmaiņas, jo novērošana, analīze un prasmīga pielietošana prasa lielāku laika patēriņu, bet, galvenais – tie ir pavisam citas kvalitātes sabiedrības attīstības virzītāji. Šodien “darītāji” lielākā daļa ir visdažādākie politiķi un biznesmeņi, kas nepārtraukti kliedz, ka te nav ko spriedelēt, vajag tik strādāt. Arī es kādreiz uzskatīju, ka tie ir tie īstie darba darītāji. Diemžēl no šādas “strādāšanas” mūsu dzīve paliek arvien ļaunāka, nevis labāka. Pieaug tikai “darītāju” maka biezums, bet arī ne visos gadījumos.
Zinātne un prakse ir pierādījusi, ka vidēji 75% no tā, ko šādi darītāji sastrādā, ir bezjēdzīgi un pat kaitīgi. Šī bezjēdzība visā pilnībā redzama arī pie mums, Latvijā. Viņu sadarīto nespēs labot vesela paaudze. Šie “darītāji” it kā bērnu tiesību interesēs veic arī savu bezjēdzīgo rosīšanos uz šo nelaimīgo bērnu rēķina.

Cilvēki izaug tādi, kāda ir sabiedrības attieksme pret tiem. Ar izsmieklu, nicināšanu, pazemošanu un naidu nevar izaudzināt žēlsirdīgus, labestīgus un mīlošus cilvēkus. Iznīcinot valsts pamatu – ražošanu, atņemot ģimenei darbu, pazemojot uz katra soļa, iet bojā ne tikai vājākie, bet arī jūtīgākie. Paliek bezjūtīgie “roboti”, kas labi jūtas tad, kad otram ir slikti. Konkurencē uzvar stiprākais un veiklākais. Diemžēl tā ir dzīvnieku pasaulei raksturīga iezīme, un tāpēc dzīvnieki nepazīst attīstību. Cilvēku pasaule nav radīta tik primitīvi. Cilvēkam ir dots saprāts, lai izzinātu un veidotu savu sociālo sabiedrību tādu, lai tā attīstītos! Sabiedrību, kur politika un ekonomika ņemtu vērā visus sabiedrības locekļus, arī melanholiķus un citus garīguma nesējus. Sabiedrībā, ģimenē un darbā nepieciešami visi Dabas dotie aspekti, kas piemīt tās locekļiem, tāpēc pret visiem jāizturas ar iecietību. Rūpes par līdzcilvēkiem mūsos attīsta cilvēcisko, tāpēc mēs attīstāmies arī paši. Nav normāla tāda sistēma, kas kādu no sabiedrības izslēdz un padara otršķirīgu.

Mani oponenti iebildīs, ka māte nav tā, kas dzemdē, bet gan tā, kas bērnu izaudzina. Šis strīds būtu tikpat bezjēdzīgs kā strīds par olu un vistu – kas bija pirmā. Gribu tikai atgādināt, ka tieši no bioloģiskiem faktoriem ir atkarīgs, kādi būs socializācijas faktoru iedarbības rezultāti! Vieniem šie paši faktori dos pozitīvu rezultātu, bet citiem – negatīvu. Tieši tāpēc viens audzinātājs nevar sekmīgi audzināt vairāk par 5 – 7 bērniem. Lielāku bērnu pulku var tikai uzraudzīt.

Bet cik viegli mēs šodien – tirgus apstākļos – nosodām gan bērnus, gan pieaugušos: redziet, visi melanholiķi ir vienkārši neveiksminieki, tie nespēj integrēties, nespēj iet līdzi laikam. Jā, starp citu, kādam laikam? – Nespēj atgriezties XVII – XVIII gadsimtā, tā laika primitīvajā tirgū, kas uz katra soļa pēc skaldi un valdi principa producē un virspusē izvirza arvien lielākus neliešus. Mēs nosodām sievieti, kas atteikusies no sava bērna, bet valsti un tās ierēdņus, kas no bērniem atteikušies, mēs slavējam! Tas ir liekulības kalngals! Mēs nosodījām krieviski runājošos, ka tie meklējot, kur labāk dzīvot, bet ko tad mēs paši darām? Varbūt tomēr vispirms padomāsim, kā sakārtot pašiem savu dzīvi. Mazāk klausīsimies Rietumu reklāmu par mūsu bērnu jauko dzīvi bagātajās ārzemnieku ģimenēs. Mums jādomā par to, lai neviens bērns šeit nejustos slikti, lai katrs bērns te justos kā bērns, lai pret katru no tiem mēs izturētos ar izpratni. Bērnu intereses ir šeit, Latvijā – te ir viņu māte, tēvs, vecvecāki, radi, draugi un Dzimtene. Kas mums devis tiesības to visu viņiem atņemt? Daudzi viņu vecāki ir mūsu nemākulīgās un kroplīgās sabiedrības produkts, diemžēl, to paliek arvien vairāk, tāpēc apstāsimies! Zināšanas tautu var vienot, bet nezināšana – šķeļ.

RBTAC telefonakcijā, kas ilga vienu nedēļu, mūsu darbinieki uzklausīja iedzīvotāju pieredzi par adopcijas jautājumu un sabiedrības domas par adopciju uz ārzemēm. Diemžēl izskanēja arī uzskats, ka bērnu adopcija ir visīstākais bizness. Adoptētāji maksā lielas naudas summas ar pārliecību, ka šī nauda tiek Latvijas bērnunamiem, taču reāli šī nauda nevienā bērnunamā nav nonākusi, stāstīja zvanītājs. Cits zvanītājs, kas pats bijis adoptēts, bija pārliecināts, ka jāatceļ adopcijas noslēpums, ka tas jau izdarīts daudzās valstīs, bet valstij ļoti rūpīgi un stingri jāseko visiem adopcijas gadījumiem. Telefonakcija parādīja, ka problēmu bērnu adoptācijas jautājumos ir daudz – tās ir nevis jānoklusē, bet jārisina.

Mūsu valsts nepilda konvenciju par bērna tiesībām un nenodrošina kvalificētu medicīnisko palīdzību, ja tā nav saņemama šeit, bet ārzemēs. Valsts nenodrošina arī atbilstošu sociālo palīdzību. Par to atbildīgie ierēdņi nemaz negrib pildīt savus pienākumus – meklēt vai veidot audžuģimenes, atrast aizbildņus, kā tas tiek darīts mūsu kaimiņvalstīs, bet labprāt bērnus transportē uz ārzemēm, jo tādējādi ir iespēja “izvērst biznesu” un valsts it kā gūstot ievērojamu “ekonomiju”. Tā, ja Rīgā 1999. gadā viena bērna uzturēšana bērnu iestādē (bērnunamā-patversmē) izmaksāja vidēji 183 latus mēnesī, tad gada laikā par 200 uz ārzemēm adoptētiem bērniem sanāk 439200 latu “ekonomija”; un kur tad vēl atbrīvotās vietas nākamajai “preces” partijai! Nav jāstrādā ne ar ģimenēm, ne jāveido audžu ģimenes, nav jāmeklē aizbildņi, bet papildus var saņemt pateicību par “sociālās vides humanizēšanu”, ārvalstu braucienus u.tml. Tikai neaizmirsīsim, ka starptautiskā adopcija pasaulē ir ienesīgs bizness un to kontrolē kriminālās struktūras. To esam izjutuši arī mēs, RBTAC darbinieki. Tikai aklais un kurlais var neredzēt šo struktūru piesedzējus masu informācijas līdzekļos un dažādās institūcijās, kas vienlaikus ir saistītas arī ar pedofiliju, bērnu orgānu tirdzniecību un prostitūciju.

Domāju, ka mums šai situācijā nav jāgaida jauns pārsteigums, bet jādara viss, lai izslēgtu šādu noziegumu iespējamību mūsu valstī. Diemžēl, pagaidām šāda pārliecība sabiedrībā nevalda. Par to liecina arī dažādu starpnieku izteiktie draudi telefonakcijas laikā. Mums nav ko atbildēt 18 gadus vecai jaunietei, kas grib atrast savu vienīgo brālīti, kurš “likumīgi” adoptēts uz ASV. Mums nav saprotams Valsts cilvēktiesību biroja vadītāja paziņojums, ka lai [bērnu adopcijas] starpnieki saņem kaut vai miljonu, ja tik ir kas maksā. Citās valstīs likums stingri reglamentē, kam vispār ir tiesības nodarboties ar adopcijas jautājumu kārtošanu, kā arī ir noteiktas šādu pakalpojumu oficiālās cenas. Ceru, ka arī mēs savu likumdošanu sakārtosim tā, lai attiecīgie ierēdņi un sabiedriskie darbinieki darbotos bērnu interesēs, nevis savējās.

Jānis Gulbis, [N.Ušakova likvidētā] RBTAC direktors
Avots: http://www.bernutiesibas.lv/?gr_id=13&id=260

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Sadzīve, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Augstskola mūsmājās

Baltijas Starptautiskās akadēmijas as.profesora Artura Priedīša intervija izdevumam „Kultūra un Vārds”

Internetā nesen varēja lasīt Jūsu atklāto vēstuli izglītības un zinātnes ministram. Kādēļ rakstījāt vēstuli?
Jau ilgāku laiku nodarbojos ar globālo procesu analītiku un tajā skaitā vadāmā haosa tehnoloģiju „panākumiem”, par kuriem ir svarīgi iegūt lietiskos pierādījumus jebkurā kultūras segmentā un tajā skaitā zinātnē un izglītībā. Vārdu sakot, vēlējos savu pieredzi un zināšanas par iracionālā kapitālisma laikmetu papildināt ar valsts oficiālo viedokli. Turklāt mūsu valsts oficiālajam viedoklim var būt īpaša vērtība. Kā zināms, Latvija tiek uzskatīta par tādu teritoriju uz planētas, kur „globalizācijas saimnieku” Vašingtonas konsensa ekonomiskās rekomendācijas un Džīna Šarpa neaizstājamās varas gāšanas kārtulas realizētas visefektīvāk. Tātad Latvija ir teritorija, kur amerikāņu „pasaules jauno kārtību” ir izdevies ieviest visvieglāk un visātrāk, kas graujoši atsaucās gan uz valsts suverenitāti, gan uz nacionālo kultūru. Un tam var būt lietiski pierādījumi.

Ko Jūs konkrēti vēlējaties noskaidrot?
Ne tikai mūsu zeme, bet arī pats esmu vadāmā haosa tehnoloģiju „produkts” un tāpēc manā darbā ir daudz absurdu un paradoksālu elementu, par kuriem vēlējos dzirdēt oficiālo viedokli un normatīvo dokumentu prasības jautājumos, kas manuprāt ir ļoti būtiski vienoti ar augstākās izglītības un zinātnes attīstības iespējām. Jautājumi bija vairāki. Mūsu akadēmijā as.profesora slodze ir 900 stundas gadā. Tāpēc ministram jautāju, vai minētais slodzes apjoms var veicināt profesora iespējas nodarboties ar zinātni. Mūsu 900 stundu slodzē zinātniskais un metodiskais darbs nav paredzēts. Interesanti bija uzzināt, vai mūsu valstī ir direktīvi noteikts minimālais/maksimālais slodzes apjoms augstskolu akadēmiskajam personālam. Jautāju arī par visbezjēdzīgāko savā darbā. Lai izpildītu minēto slodzi un saņemtu algu vienas slodzes apmērā, man katru mācību gadu ir jāpasniedz vidēji 10 priekšmeti. Pie tam vairākās modifikācijās: dienas nodaļai, vakara nodaļai, neklātienes nodaļai, distances izglītības nodaļai, latviešu plūsmai, krievu plūsmai. Tas ir tāpēc, ka akadēmijas saimnieku noteiktais kontaktstundu skaits ir niecīgs un konstatējama tendence katru mācību gadu kontaktstundu skaitu samazināt. Tā, piemēram, aizvadītajā mācību gadā 2 kredītpunktu priekšmetiem dienas nodaļā kontaktstundu skaits bija 16 stundas, vakara nodaļā – 8 stundas. Šajā sakarā ministram jautāju sekojošo. Vai Latvijā ir noteikts, cik priekšmetus augstskolā ir jāpasniedz, lai saņemtu algu par vienas slodzes izpildi? Vai Latvijā ir noteikts minimālais kontaktstundu skaits studiju priekšmetos?  Savukārt jautājumu, kā minētais (10 priekšmetu pasniegšana, 16/8 kontaktstundas) atsaucās uz izglītības kvalitāti un  zinātnes pastāvēšanas iespējām, lūdzu uzskatīt par retorisku jautājumu. Tikai pilnīgi debīls ministrs varētu atbildēt, ka pozitīvi atsaucās.

Vai saņēmāt atbildi?
Jā! Visai drīz saņēmu izvērstu, ļoti kompetenti un inteliģenti sagatavotu atbildi. To gatavoja vecākā referente Vēsma Abizāre-Vagre, bet parakstīja valsts sekretāra pienākumu izpildītāja Sandra Sidiki.

Un ko Jūs uzzinājāt par savu bezjēdzīgo stāvokli – nepieciešamību pasniegt 10 priekšmetus, lai elementāri nopelnītu sev „maizi”?  
Vēstule uz mani atstāja dziļu iespaidu. Kā jau teicu, tā ir inteliģenti sagatavota:  labā valodā, stilistiski skaidros un precīzos teikumos, bez gramatiskajām kļūdām, kas šodien ir liels retums administratīvajā telpā. Taču galvenais – vēstulē nepārprotami atspoguļojās tās autoru kritiskā un konstruktīvā attieksme pret problēmām, kuras ietvertas jautājumos ministram. Citiem vārdiem sakot, ministrijā strādā cilvēki, kuri ļoti labi apzinās, kādā stāvoklī ir novesta mūsu augstākā izglītība un zinātne augstskolās. Var uzskatīt, ka šie cilvēki lieliski saprot augstskolas un zinātnes organisko vienotību. Viņi saprot to, ka augstskola – tā ir zinātne, zinātne – tā ir augstskola. Latvijā tagad ir tikai „augstskolas zinātne”, jo Zinātņu akadēmijas institūti ir pievienoti studiju centriem. Latvijā neparasti operatīvi tika likvidēta „komunistu kārtība”, kad zinātne attīstās Zinātņu akadēmijā. Tā bija un joprojām daļēji saglabājās arī Ķīnā. Ķīnieši savas unikālās modernizācijas gados nerīkojās tik stulbi un tikai pakāpeniski transformē zinātnes sfēru.

Tātad ministrijā saprot, ka mums nav vajadzīgi tik universiāli  „spējīgi” profesori?
Šajā sakarā vēstulē ir teikts: „Atbildot uz Jūsu nākošo jautājumu – vai mūsu valstī ir noteikts, cik priekšmetu augstskolā ir jāpasniedz, lai saņemtu algu par vienas slodzes izpildi, informējam, ka Latvijas likumdošana šādu regulējumu neparedz. To, cik un kādi studiju kursi tiks iekļauti akadēmiskā personāla darba slodzē, nosaka augstskolas vadība, vienojoties ar katru konkrēto pasniedzēju”.

Bet kā ar iespējām nodarboties ar zinātni?
Vēstulē ir teikts: „Augstskolu likuma 27.panta otrā daļa nosaka, ka augstskolas akadēmiskais personāls veic zinātniskos pētījumus un piedalās studējošo izglītošanā, kā arī to, ka uzdevumu apjomu katrā no abiem pamatdarbības veidiem nosaka augstskola. Līdz ar to nebūtu pieļaujams, ka, nosakot darba slodzi veidojošos komponentus, netiek ņemts vērā akadēmiskā personāla zinātniskais un metodiskais darbs. Piekrītam Jūsu paustajām bažām, ka šāds profesora slodzes apjoms, kāds ir noteikts Jūsu pārstāvētajā augstskolā, neveicina profesora iespējas nodarboties ar zinātni un pilnveidot savas profesionālās prasmes. Šāds slodzes plānojums visticamāk ir vērsts uz augstskolas īpašnieku biznesa interesēm, bet nekādā veidā neveicina izglītības kvalitāti un augstskolas attīstību ilgtermiņā.[..] Diemžēl ir novērojams, ka augstskolas ne vienmēr godprātīgi izmanto likumdošanā noteikto autonomiju, par primāro mērķi izvirzot izmaksu optimizāciju un finanšu resursu konsolidāciju, nevis kvalitatīvu studiju procesa nodrošināšanu un zinātniski pētnieciskās darbības veicināšanu”.

Ja pareizi saprotu, liela loma ir arī slodzes apjomam?
Šajā sakarā vēstulē var lasīt: „MK noteikumu Nr.836 36.punkts nosaka, ka pedagoga darba slodze ir kopējais tarificēto stundu skaits nedēļā (gadā) un tas nedrīkst pārsniegt darba likumā noteikto normālo nedēļas darba laiku – 40 stundas nedēļā, neskaitot promesoša pedagoga aizvietošanu. Tātad Latvijā ir noteikts maksimālais slodzes apjoms un tas ir 40 stundas nedēļā. Augstskolu akadēmiskā personāla minimālo slodzes apjomu Latvijas likumdošana nereglamentē. Papildus informējam, ka MK noteikumu Nr.836 3.pielikumā ir noteikts, ka augstskolas akadēmiskā personāla – lektora, asistenta, profesora, asociētā profesora, docenta darba slodze, kas atbilst vienai mēneša darba algas likmei, ir 600-1000 stundas gadā”.

Ko var secināt par mūsu likumdošanu un valdības apstiprinātajiem noteikumiem?
Postmodernistiskā plurālisma caurejas apstākļos mēdz lepoties ar secinājumu daudzveidību. Viedokļu brīvības skaļa demonstrācija šodien ir modīga izdarība pseidointeliģences aprindās. Tomēr esmu pārliecināts, ka cilvēkiem ar veselu saprātu šajā gadījumā būs tikai viens secinājums. Proti, Latvijā likumi un noteikumi kalpo biznesam un peļņas gūšanai izglītībā. Mūsu likumi un noteikumi nevar veicināt augstākās izglītības un zinātnes attīstību. Tie drīzāk veicina „pelēkās zonas” rašanos bez labas izglītības un zinātnes, kas ir „globalizācijas saimnieku” mērķis viņu kolonijās. Starp citu, tā uzskata arī ministrijas darbinieki. Par to liecina vēstules noslēgumā teiktais: „Šobrīd IZM gatavo jaunus normatīvo aktu projektus, kas noteiks augstākās izglītības valsts standartus [..] standartu projektos ir iekļauta jauna prasība, – noteikts, ka no pamatstudiju programmu apjoma pilna laika studijās kontaktstundas veido ne mazāk kā 50% no kopējā programmas apjoma [..]. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir pamats cerēt, ka tas uzlabos studiju procesa kvalitāti un būs izdevīgs arī akadēmiskajam personālam, jo dos iespēju nodrošināt nepieciešamo darba slodzes apjomu ar mazāku studiju kursu skaitu”.

Vai Jūs ticat, ka drīz varēsiet pasniegt tikai divus priekšmetus par to pašu algu?
Tāda slodze ir maniem draugiem Amerikas un Izraēlas universitatēs. Savukārt pie mums augstskolu biznesa lobētāji var panākt visu, ko vien vēlas. Vienīgi viņi nevar palielināt dzimstību – savu potenciālo klientu pieaugumu, jo tas ir atkarīgs no transcendentāliem kosmiski antropiem procesiem, kas pagaidām mums nav saprotami. „Baltie” cilvēki izmirst, un mūsu izglītības miljonāri pret to ir bezspēcīgi. Protams, minētā prasība par 50% procentiem ir apsveicama lieta un Latviju diezgan ātri varētu pārvērst par labas zinātnes un augstākās izglītības oāzi. Bet manuprāt tā ir tikai teorētiska ilūzija. Dzīves prakse aizvadītajos pēcpadomju gados ir pilnīgi citādāka. Diemžēl arī turpmāk nāksies ņemt vērā vairākus drūmus faktorus.

Lūdzu, miniet tos?
Aizvadītā gadsimta 90.gadu sākumā augstākā izglītība būtiski izmainījās ne tikai bijušajās sociālisma zemēs. Tā, piemēram, Lielbritānijā 1992.gadā tika pieņemts „Akts par pēcskolas un augstāko izglītību”. Valsts 35 politehniskajiem institūtiem tika piešķirts universitātes statuss, formējot t.s. 4.paaudzi – new universities paaudzi. Tiek uzskatīts, ka Lielbritānijā katra jaunā universitāšu paaudze ir radusies tad, kad mainījās attieksme pret zinātni. 90.gadu sākumā no zinātnes sāka prasīt ne tikai teorētisko, bet arī praktisko devumu. Zīmīgi, ka tajā pašā 1992.gadā tika manāmi izmainīta arī ASV likumdošana, ļaujot topošajām augstskolām  vieglāk reģistrēties un iegūt akreditāciju. Rietumos minētās izmaiņas rosināja pakalpojumu ekonomikas uzplaukums, kas savukārt ir saistīts ar diplomētu kadru nepieciešamību. Pakalpojumu ekonomika stimulē jauniešus iegūt augstāko izglītību, un Rietumos studentu skaits jūtami palielinājās. Rietumos strādājošais ar augstāko izglītību tiek ļoti labi atalgots.

Arī pie mums studentu skaits palielinājās!
Jā, ar to drīkstam lepoties. Kādreiz Internetā lasīju priecīgu ziņu, ka Latvijā ir viens no lielākajiem studentu apjomiem pasaulē, rēķinot vidēji uz vienu iedzīvotāju. Diemžēl gandrīz nemaz nerunā par milzīgajām atšķirībām motivācijas ziņā un studēšanas buma sekām. Faktiski divas pēcpadomju zemes – Latvija un Krievija – piedzīvoja traģēdiju. Turklāt vismaz trijos aspektos.

Kādos?
Pirmkārt, augstākā izglītība kļuva par masu parādību. Un tā ir šausmīga sērga, ja kultūrā kaut kas iegūst masu parādības raksturu. Tā ir neārstējama un neapturāma sērga tāpat kā vēzis, izskaužot jebkuru kvalitāti un visu pārvēršot seklā un duļķainā peļķē. Otrkārt, ārkārtīgi kroplā veidā ieviesās privātā augstākā izglītība. Šajā sfērā uzplauka „valdenisms”, kā es to dēvēju.

Ko tas, lūdzu, nozīmē?
ASV ir valsts universitātes, privātās nekomerciālās universitātes (piemēram, Harvardas, Stenfordas, Prinstonas u.c.) un privātās komerciālās universitātes, no kurām vispopulārākā ir no 90. gadiem spoži plaukstošā Valdena universitāte. Tajā var nopirkt visu – grādu, sertifikātu, diplomu. Pie tam no mūsu Lomonosova ielas nav jābrauc uz Ameriku, jo Valdena universitāte ir distances izglītības fanātiķe. Tā visā pasaulē apkalpo klientus, kuriem grāds ir vajadzīgs karjerai. Ne velti Valdena universitātes devīze ir mūsdienīgi ciniska – „Augstāks grāds, augstāks mērķis”. Harvardas universitātes devīze ir vecmodīga – „Veritas” (patiesība). 1992.gada izmaiņas ASV likumdošanā arī šajā godīgajā un cienījamajā zemē veicināja izglītības dokumentu tirdzniecību. Tas visvairāk nepatīk amerikāņu intelektuāļiem. Par laimi amorālā norma „grāds karjerai” sekmes vēl negūst visās valstīs. Godīgajā Vācijā nepārtraukti kādu augstu priekšnieku atmasko par „sapeistoto” doktora disertāciju. Pamēģiniet to izdarīt Latvijā! Jūs tūlīt apvainos „nacionālo interešu” nodevībā un kalpošanā „Maskavas krieviem”. Taču pie mums grādu karjerai nevajag, jo, teiksim, parlamenta deputāta un ministra krēslā labu cilvēku nesavtīgā partija un sirsnīgā tauta iesēdinās pat bez augstākās izglītības. Arī izglītības un zinātnes ministra krēslā. Piemēri nav valsts noslēpums.

Kāds ir Jūsu minētās traģēdijas trešais aspekts?
Boļševisma saglabāšanās. Arī tas ir mans „termins”. Pēcpadomju gados jauniešu viena daļa tiecās iegūt augstāko izglītību, lai darbā saņemtu lielāku algu tāpat kā Rietumos, kur ir cieņā izglītība. Viņi cerēja, ka pie mums izbeigsies boļševiku ideologu ieviestā plebejiskā prakse traktoristam maksāt lielāku algu nekā profesoram, lai tādējādi demonstrētu proletariāta diktatūras sociālās priekšrocības. Diemžēl cerības nepiepildījās, un Latvijā (arī Krievijā) cilvēki ar augstāko izglītību netiek attiecīgi atalgoti. Viņus turpina sociāli ekspluatēt un pazemot. Augstākās izglītības prestižs pēcpadomju gados pie mums principā nav uzlabojies. Šajā ziņā mēs kopā ar Krieviju radikāli atšķiramies no pārējās pasaules.

Vai tas neattiecas arī uz privāto izglītību, no kuras visi gaidīja augstu kvalitāti tāpat kā tas ir Rietumos?
Jā, patiešām sabiedriskajā domā funkcionē mīts par Rietumu privāto izglītību. Ne visiem ir zināms, ka Lielbritānijā vienīgā privātā augstskola ir 1983.gadā dibinātā Bukinghemas universitāte, kurā studē apmēram 1000 studentu galvenokārt no ārzemēm un divu gadu laikā iegūst grādu. Pārējās universitātes pieder valstij. Kā jau minēju, arī ASV dominē valsts universitātes un nekomerciālās privātās universitātes. Atsevišķa tēma var būt par to, kā tās tiek pārvaldītas, kā veidojās to budžets, kāda loma ir akadēmiskajam personālam, kā tiek organizēts un finansēts zinātniskais darbs utt. Tā ir ļoti plaša tēma. Tagad gribu akcentēt tikai to, ka Rietumu augstskolās akadēmiskos jautājumus neizlemj valsts ierēdņi, mecenāti, sponsori, investori un pārējie, no kuriem ir atkarīgs finansējums. Latvijas privātajās augstskolās visu izlemj saimnieki. Arī akadēmiskos jautājumus. To pieļauj mūsu likumi un noteikumi. Un neapšaubāmi tas kopumā ir absurds stāvoklis. Tadējādi viss ir atkarīgs no saimnieka saistības ar izglītību un zinātni. Tātad no viņa kompetences, inteliģences, izpratnes un zināšanām izglītības filosofijā un politikā. Mums ir īpašnieki, kuriem pašiem nav augstākā izglītība un priekš kuriem turīga augstskola ir tikai viens no iespējamajiem biznesa veidiem, jo viņi tikpat enerģiski ir gatavi tirgot klozetpodus vai mušpapīru, ja tas viņiem garantē miljoniem latu lielu peļņu. Man ir bijis gods tikties un ilgāk parunāt gandrīz ar visiem mūsu privāto augstskolu saimniekiem. Piemēram, labi atceros tikšanos ar RSEBAA saimnieku Kurova kungu. Tas bija tolaik, kad naivi interesējos par elitāru programmu izveidi gudriem un talantīgiem jauniešiem, kuri masu augstākās izglītības primitīvajos apstākļos cieš visvairāk. Kurova kungs mani ātri atvēsināja, jo, lūk, pie viņiem jau esot daudzas elitārās programmas. Viņš tūlīt nosauca cenas – t.i., mācību maksu. Viņa gaišajā un viszinošajā pārliecībā zaigoja skaists kritērijs: jo lielāka cena, jo elitārāka programma. Kā saka, komentāri lieki! Vispār mūsu privāto augstskolu saimnieku korpuss ir krāšņa buķete. Kādas psihologu augstskolas saimniekam noteikti pašam ir vajadzīga psihiatra uzraudzība. Pie tam stacionārā veidā. Kādas citas augstskolas saimnieki ne tikai tirgo, bet paši sev un saviem biznesa partneriem pērk grādus un titulus. Saprotams, sastopami arī tādi, kuri sevi uzskata par Nobela prēmijas laureātiem. Viens no viņiem, tēlojot zinātnes ekselenci, darbdienās pēta „metodoloģijas metodikas metodoloģiju”, bet sestdienās un svētdienās pēta „metodikas metodoloģijas metodiku”. Šajās aprindās nenākās garlaicīgi žāvāties.

Vai tiešām nevar pārvarēt masu augstākās izglītības sērgu?
Par mūsu sarunas tematiku interesējos vismaz 30 gadus. Aizvadītos 8 gadus ļoti intensīvi, jo tagad attiecīgās informācijas iegūšanā Internets paver milzīgas iespējas. Regulāri sekoju līdzi 8 pasaules izcilāko universitāšu dzīvei. Kādas trīs četras mājas lapas apskatu katru dienu. Tajā skaitā Maskavas jaunās, bet jau slavenās „viškas” (Nacionālās Pētnieciskās universitātes „Ekonomikas augstskola”) mājas lapu. Tur strādā vairāki man dārgi draugi un kolēģi. Tajā pašlaik burtiski katru dienu atspoguļojās centieni pārvarēt minēto sērgu, jo Krievijā atšķirībā no Latvijas beidzot tiek atklāti runāts un rakstīts par augstākās izglītības anomālijām pēc PSRS sabrukuma. Tas, ka valstī augstākā izglītība ir pārvērtusies par masu fenomenu un iracionāli alkātīgu biznesu, tika publiski atzīts tikai nesen – apmēram pirms gada. Tikai nesen sāka atklāti kritizēt galvenās nelaimes: studentu pārlieku lielo skaitu, izglītības un zinātnisko pētījumu primitīvo kvalitāti, diplomu tirgošanu, „koročku” kultu, kā arī jau pieminēto „boļševismu”. Publikācijās ir konstatējama milzīga velme likvidēt traģēdijas sekas. Rekomendācijas ir visdažādākās. Piemēram, uzlabot un nostiprināt vidējo profesionālo izglītību, likvidēt „diplomu fabrīkas” (filiāles un mācību konsultāciju punktus), nomainīt visus rektorus, atjaunot un nostiprināt humanitāro komponentu studiju programmās, atjaunot universitātes ētosu – akadēmisko morāles normu, principu un ideālu kopumu. Nopietnā saruna ir sākusies ne tikai, kā šodien ir modīgi teikt, ekspertu līmenī, bet arī valdības un valsts prezidenta līmenī. Jāsaka, pati „viška” ir sava veida ceļš kā pārvarēt anomālijas. Universitāti izveidoja 1992.gadā; tajā strādā īsti zinātnieki, daudzi slaveni speciālisti atgriežās mājās pēc darba ASV augstskolās, nepārtraukti tiek modernizētas vecās un radītas jaunas modernas programmas, publikācijas, konferences, semināri, vieslektori…akadēmiskā dzīve intriģējoši pulsē tāpat kā Harvardā, Oksfordā un citās izcilās universitātēs. Budžeta vietu skaits jau lielāks nekā Maskavas Valsts universitātē. Tas ir panākts 20 gados tāpat kā 20 gados notika milzīgas pozitīvas izmaiņas „sarkanās” Ķīnas augstākajā izglītībā, kur tikai 20% jauniešu iestājās augstskolā pēc vidusskolas.

Bet ko saka Jūsu studenti?
Izglītība pieder tai pakalpojumu grupai, kuru pasaulē sauc par „uzticības preci”. Tā ir prece, kurai klients var vienīgi uzticēties, jo pats nevar pārbaudīt tās kvalitāti. Students nevar kritizēt ne studiju programmu, ne lekciju kursu. 1968.gadā studējošā jaunatne vērsās pret stagnāciju un novecojušiem dzīves standartiem vispār. Viņi nevērsās pret konkrētām mācību iestādēm, profesoriem un viņu lekciju kursiem. Studenti var būt revolucionāri, bet nevar būt reformātori, kas ietilpst profesionāļu kompetencē. Bet patiesībā kā vienmēr visu izšķir tauta un tās kultūra. „Globalizācijas saimnieki” gūst panākumus tikai tur, kur ir pasionāri vājš sociums un nacionāli patriotisku līderu deficīts.

Ko Jūs ar to gribat teikt?
Ar izglītību un zinātni ir tāpat kā ar politiķiem – kāda tauta, tādi tās politiķi. Šī likumsakarība attiecas arī uz izglītību un zinātni – kāda tauta, tāda tās izglītība un zinātne. Latvijas grandiozo zinātnes potenciālu sagrāva paši latvieši. Saprotams, kāds viņus veikli iedvesmoja un samācīja. Tiem, kuri grib koloniāli valdīt, nepatīk un nav vajadzīgi garīgi brīvi un patstāvīgi cilvēki, kurus spēj izaudzināt laba izglītība un zinātne. Īsti zinātnieki parasti ir cilvēki ar plašu sirdi; viņi ir atvērti un spēj brīnīties; viņi vēlas izmainīt pasauli un palīdzēt savai tautai un valstij; viņi nemīl un neatbalsta nebrīvību, uzkundzēšanos, garīgās un politiskās patstāvības ierobežošanu u.tml. Kolonijās izglītībai noteikti ir jābūt primitīvai, lai cilvēki neko nezinātu un nesaprastu. Kolonijās zinātne nav vajadzīga. Taču praktiski viss tika izdarīts un joprojām tiek darīts ar pašu rokām. Es kādreiz strādāju Zinātņu akadēmijā un vairākus gadus biju tās Prezidija Redakciju un izdevumu padomes zinātniskais sekretārs. Mans pienākums bija gatavot visas Latvijas zinātnisko izdevumu plānu, kas uzskatāmi atspoguļoja mūsu zinātnisko potenciālu. Labi zinu, kā pret šo potenciālu izturējās Maskavā „lielajā” PSRS Zinātņu akadēmijā. Tolaik mēs nebijām dzirdējuši vārdu „reitings”. Bet ja tāds tiktu sastādīts, tad manuprāt zinātnes potenciāla ziņā PSRS mēs būtu trešajā vietā pēc Krievijas un Ukrainas. „Lielajā akadēmijā” Latvijas zinātni ļoti augstu vērtēja un cienīja. Izglītība, zinātne, – tā vienmēr ir saruna par tautas genofonda kvalitāti un tautas intelektuālo potenciālu un orientāciju. Tā ir saruna par tautas attieksmi pret garīgumu, patiesību, izglītotību, inteliģenci, intelektu, morāli, talantu. Tā ir saruna par tautas attieksmi pret gudriem un talantīgiem cilvēkiem un viņu iespējām kalpot sabiedrībai, reālizējot savas zināšanas un prasmes. Diemžēl amerikāņi mūs nemāca nevajāt un neatstumpt gudrus cilvēkus. Diemžēl amerikāņi mūs nemāca profesoriem maksāt lielāku algu nekā traktoristiem. Amerikāņi mūs nemāca cienīt cilvēkus ar augstāko izglītību un valsts darbā balstīties uz zinātnieku rekomendācijām, kā tas tradicionāli notiek viņu pašu zemē. Vienīgi viņu vēstniece publiski sadumpojās pret mūsu šodienas galvenajām prioritātēm – kukuļņemšanu, zagšanu, dumjībām un blēdībām, no universitātes tribīnes nediplomātiski atklāti nosodot mūsu morālo un intelektuālo pagrimumu, kas par nelaimi atbalsojās arī mācību iestādēs. Manā pieredzē ir daudz paradoksālu gadījumu.

Lūdzu, miniet vismaz dažus piemērus!
Kādreiz aizgāju no darba vienā mūsu turīgā privātā augstskolā tāpēc, ka priekšnieks (saimnieki viņu dēvēja par „dekānu”) man sāka uzmākties un pieprasīt viņam uzrakstīt doktora disertāciju ekonomikā. Viņš man par to samaksāšot un tas nekas, ka es neesmu ekonomists. Ne reti manu vārdu mēdz iekļaut licenzēšanas un akreditācijas dokumentos. Tajos ir jābūt attiecīgam skaitam pasniedzēju ar doktora grādu, profesora amatu, publikācijām. Taču gandrīz vienmēr dzirdu komentāru: „Mēs jūs iekļaujam programmā, taču lekcijas lasīs mana draudzene…”. Zinu gadījumus, kad lekcijas neļauj lasīt cilvēkiem, kuri attiecīgajā jomā ir sarakstījuši starptautiski atzītas monogrāfijas un mācību grāmatas. Viņu vietā lekcijas lasa programmas direktora sieva vai kāds draugs, kuram ar zinātni nav nekā kopēja un kurš nekad neko nav publicējis un nepublicēs. Atsevišķu „kolekciju” veido piemēri par patoloģiskajām bailēm no intelektuālās konkurences, kad dažāda ranga vadītāji ap sevi pulcē (pieņem darbā) tikai tādus pašus pelēkus un vēl pelēkākus tipus. Lai „optimizētu izmaksas” un nemaksātu pienācīgu algu, saimnieki un viņu pakalpiņi ir gatavi uz visādām nelietībām. Tā, piemēram, 20 grāmatu autoram var nekaunīgi pateikts „grāmatas neko nenozīmē”, „jums vispār nav publikācijas”, var necienīgi ignorēt profesora dažāda veida iesniegumus algas jautājumos. Tomēr visnepatīkamākie un reizē visamizantākie ir gadījumi, kad saimnieki un amatpersonas ignorē priekšlikumus progresīvi uzlabot programmas un jaunu programmu projektus.

Jūsu mājas lapā ir iedaļas „Mācību plāni”, „Public Relations”, „Izglītības projekti”.
Rietumos 90.gadu sākumā nācās izmainīt augstkolu darbību lielā mērā tāpēc, ka izmainījās darba tirgus nosacījumi. Studiju saturu un procesu nācās organizēt tādā veidā, lai no vienas puses nodrošinātu jaunās paaudzes ātru un cienīgu socializāciju darba tirgū, bet no otras puses universitāšu absolventiem būtu sintētiskās domāšanas iemaņas. Tas bija jauns pavērsiens izglītības politikā. Taču tas nebija vienīgais pavērsiens. Uz augstskolas misiju kardināli atsaucās arī vispārējais ļoti straujais dzīves temps – dažādu transformāciju milzīgā dinamika, kad viss ātri noveco un neatbilst dzīves prasībām. Turklāt dažādi globālie procesi kļuva jebkuras profesionālās darbības ikdiena. Jau tolaik un šodien panākumus var gūt tikai tās augstskolas, kuras operatīvi pievēršās interaktivājām un kognitīvajām sociāli politiskajām un ekonomiskajām tehnoloģijām, t.s. jaunajai ekonomikai, Interneta ekonomikai un socioloģijai, Interneta menedžmentam un psiholoģijai, vadības stratēģijai un politikai digitālajā pasaulē. No augstskolām šodien gaida gan menedžmenta un inovāciju elites, gan pakalpojumu ekonomikas „melnstrādnieku” sagatavošanu. Darba tirgū šodien vispieprasītākās ir personības ar lielu domāšanas patstāvību un idejisko vispusību. Ne velti daudzās valstīs cieņā ir elitārās PPE programmas (filosofija, politika un ekonomika). Saprotams, var tikt izveidotas arī citas analoģiskas programmas, kuras var sniegt zināšanas par globalizācijas metafiziku un jaunatni sagatavot stratēģiski analītiskajam darbam nemitīgi mainīgajā pasaulē. Manā mājas lapā minētajās iedaļās esmu ievietojis tās izstrādes, kuras aizvadītajos gados esmu piedāvājis mūsu valsts un privātajām augstskolām tajās jomās, kurās cenšos sekot līdzi visam jaunākajam.

Kādi ir rezultāti?
Par rezultātiem var izlasīt mājas lapā. Pamats ir diezgan lielam gandarījumam. Bet vispār uz šo jautājumu varu atbildēt divējādi. Lakoniski un mazāk koncentrēti. Ja lakoniski, tad varu teikt sekojošo. Latviešu tautības dekāniem, programmu direktoriem, saimniekiem uz katru piedāvājumu ir muļķīga standarta atbilde – „pie mums tas jau sen darbojās”. Latvieši parasti nespēj aptvert, ka viņu mājas lapās un ministrijas  saitos ir skaidri redzams, kas pie viņiem „darbojās” un kas „nedarbojās”. Viņi acīmredzot nespēj saprast, ka Interneta laikmetā melot un „atkratīties” no papildus intelektuālās slodzes, pret ko viņiem tradicionāli ir panisks naids,  kļuvis nesalīdzināmi grūtāk nekā pirmsinterneta gadsimtos. Viņi laikam nespēj aptvert to, ka pirms tikšanās varbūt esmu pamatīgi izpētījis viņu programmas un visu pieejamo informāciju par lekciju kursiem, pasniedzēju publikāciju tematiku utt. Skaidrs, ka pašlaik mūsu lielākā bagātība ir mūsu fantastiskā atpalicība. Savukārt mazāk koncentrēta atbilde varētu būt sekojošā. Esmu daudz lasījis, kā t.s. globālā elite tiražē bezgarīgumu un „pelēkajās zonās” rada purvu, kurā var nogrimt jebkura sociāli politiskā un morāli intelektuālā pretestība, cenšanās glābt valsti un civilizāciju. Šī elite veido vienaldzīgo, tenkojošo un hēdonisko patērētāju sabiedrību, apzināti pazeminot izglītības līmeni un zinātni pārvēršot par imitāciju kloāku. Obligātie un humanitārie priekšmeti ar katru gadu kļūst mazāk, kā arī tiek direktīvi ieviesti odiozi obligātie priekšmeti. Zināšanu pārbaudē praktizē testēšanu un funkcionālās racionalitātes apliecināšanu. Vēl tikai jāievieš erotiskā masāža. Elite cenšas atlikušos domājošos uzsēdināt uz postmodernisma mieta, kura ticības un vērtību simbols ir haoss. Vēsturiski nesen mēs izglītību ieguvām, lai izprastu pasauli un lai mūsu apziņā izveidotu relatīvi vienotu pasaules ainu. Tagad tiek darīts viss, lai nostiprinātos jauns mentālais stāvoklis, kad mēs neko nevēlamies zināt un nododamies tikai patērēšanas kaislībām un tagadnes vilinājumu izbaudīšanai. Labi ir izprasts tas, ka šodien problēmas izglītībā nav saistītas tikai ar nekompetenci un alkātīgu biznesmeņu apmaksāto lobēšanu. Tās ir saistītas ar antropoloģiski fundamentālu problēmu – skaidra nākotnes mērķa trūkumu šodienas sociumā. Tā ir vēsturiski unikāla parādība, jo pirmo reizi cilvēki ir pārstājuši domāt par savu nākotni un sākuši bezrūpīgi dzīvot bez nākotnes ideāliem un nākotnes modeļa vispār. Iracionālais kapitālisms nepazīst nākotnes koncepciju, un nākotnes koncepcija  neeksistē publiskajā telpā. Tātad mēs nezinām, ko gribam no izglītības. Mēs nezinām, kāda tipa cilvēki (radoši, patstāvīgi, paklausīgi, iztapīgi, domājoši, pusdomājoši u.tml.) mums ir vajadzīgi. Arī latvieši patiesībā neko nezina par savu nākotni, un velti mūsu akadēmiskie prātvēderi un āmurgalvas atrunājās – „pie mums tas jau sen darbojās”.

/2012 augusts/
Avots: http://www.artursprieditis.lv/files/augstskola_musmajas.pdf

Posted in Kat.: Zinātne, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Globālās oligarhijas globālās spēlītes, jeb Rotšildi pret Rokfelleriem

Deivids de Rotšilds, Džeikobs Rotšilds, Deivids Rokfellers

30.05.2012 tika publiskota informācija par vienošanos, saskaņā ar kuru “Rothshild Investment Trust “Capital Partners”” (“RIT “CP””), kas pieder Rotšildu klanam, iegādājās ievērojamu daļu kompānijas “Rockefeller Financial services” (“RFS”), kas pārvalda Rokfelleru un citu ASV visbagātāko ģimeņu biznesu.

Lielākās daļas pasaules plašsaziņas līdzekļu šo vēsti komentēja virspusēji un visai līdzīgi. Šo komentāru būtība ir sekojoša: divi lielākie globālo oligarhu klani ir noslēguši vienošanos, lai „kopīgi pretdarbotos jaunam pasaules ekonomikas krīzes vilnim”. Īstenībā šādi apgalvojumi pilnībā neatbilst reālam lietu stāvoklim.

Abu oligarhisko grupu pēdējo gadu desmitu darbības stratēģija balstījās uz principu, ko savulaik noformulēja Rotšildu biogrāfs Frederiks Mortons: „Šodien ģimene cenšas panākt savu klātbūtni pasaulē neredzamu un nedzirdamu”.  Tas arī ir saprotams, jo liela un vēl jo vairāk ļoti liela nauda mīl klusumu. Un tieši šis klusums tika ļoti skaļi pārtraukts ar 30.maija paziņojumu, kas uzskatāmi parādīja šo klanu reālo ietekmi ne tikai globālajā ekonomikā, bet arī globālajā politikā.

Mūsuprāt , komentējot jauno „aliansi” , finansu analītiķi kā rādās vienkārši ir sajaukuši vietām cēloņus ar sekām: pati vispasaules krīze ir Rotšildu un Rokfelleru darbības produkts, nevis otrādi. Turpmāk pacentīsimies izskaidrot kas tieši ir noticis.

Īsumā, šis notikums liecina, ja ne par Rokfelleru kapitulāciju Rotšildu priekšā, tad vismaz par pietiekami nopietnu savu pozīciju atdošanu gan.  Lai „raktu dziļāk”, nepieciešama detalizētāka analīze ar īsu iesktu vēsturē, savādāk saprast kaut ko šodienas šo klanu spēku samērā nebūs iespējams. Tāpēc vispirms vēsturē.

Nepārvaramu  pretrunu mezgls starp abiem klaniem ir abi XX gadsimta pasaules kari. Pie tam abos gadījumos, karus izraisīja Rokfelleri un arī kara augļus plūca viņi.

Kad Pirmā pasaules kara gaitā kļuva skaidrs, ka Francija un Lielbritānija nespēj tikt galā ar Vāciju, bet Krievija dēļ Februāra revolūcijas vairs nav aktīva karotājvalsts, kā ASV iesaistīšanās karā nosacījumu Rokfelleri pieprasīja savas naftas impērijas “Standard Oil of New Jersey” pielaidi Rotšildu kontrolē esošajām Tuvo un Vidusaustrumu naftas atradnēm.

No 1927.gada “Standard Oil” iegūst 25% „IPC” (Irākas naftas kompānija), kas tika dibināta 1912.gadā un toreiz saucās „TPC” (Turcijas naftas kompānija). Dibinot  „TPC”  50% piederēja toreiz pastāvošajai Osmaņu impērijai, 25% ieguva Rotšildu „Shell”, bet 25% ieguva “Deutsche Bank”, ko Rotšildi pārņēma vēlāk. Atšķirībā no saviem pagaidu partneriem (kas visdrīzāk nemaz nenojauta, ka ir pagaidu), angļi zināja nākotni (jo paši aktīvi strādāja, lai to izveidotu), tas ir,ka pēc 1.Pasaules kara kā tā uzvarētāji viņi iegūs pilnīgi visus 100%.

Tā arī būtu noticis, ja Antante būtu spējusi viena pati uzvarēt Vāciju. Tomēr eiropas  sabiedrotie šo uzdevumu nespēja paveikt un bija nepieciešama ASV iejaukšanās – ģenerāļa Džona Peršinga komandēto vienību iesaistīšanās karā, izšķīra kara likteni Rietumu frontē (kas atšķirībā no Otrā pasaules kara bij izšķirošais arī visā karā).

ASV iesaistīšanās karā, lai piespiestu angļus izpildīt viņu prasības, amerikāņu valdībai tika uzspiesta visdažādākajos veidos. Vispirmāmkārtām ar „aizkulišu” valdības sagatavošanu „zemūdens” kara provokācijām, ko plaši pielietoja Vācija. No šīs taktikas Vācieši nevarēja izvairīties dēļ Lielbritānijas nospiedošā pārspēka uz jūras un pa lielam arī tādēļ, ka lielā mērā bija finansiāli atkarīgi no Rokfelleriem (attiecīgi tie spēja ietekmēt arī Vācijas politiku):  1914.-1916. gados  Rokfelleri piešķira milzīgus kredītus ne tikai Vācijas ķeizaram, bet arī viņa osmaņu sabiedrotajam.

Kā formālais iemesls, lai ASV iesaistītos karā, tika izvēlēts pasažieru kuģa „Luiziāna” nogremdēšanas fakts. Toreizējie ASV aizkulišu diplomātiskie manevri stipri atgādina laiku pirms Japānas uzbrukuma ASV kara bāzei Pērlhārborā 1941.gada decembrī. Toreiz , pēc kārtējās tikšanās ar Rūzveltu, ASV kara ministrs Stimsons ierakstīja savā dienasgrāmatā: „Mēs aizskārām delikātu diplomātisko darbību jautājumu, kura mērķis ir, lai Japāna pirmā spertu kļūmīgu soli – tiešas agresijas soli.” Tas, ka abiem šiem notikumiem ir vienas saknes, nav īpaši liels noslēpums.

Rotšildi protams centās traucēt šādai notikumu attīstībai. Viņu tolaiku galvenā politiskā figūra pulkvedis Edvards Hauss, kurš sevi dēvēja par pelēko kardinālu, visu 1914.gadu mēģināja panākt Rietumu alianses izveidošanos pret Krieviju, kurā piedalītos ASV, Lielbritānija, Francija un Vācija. „Anglija negrib līdz galam piebeigt Vāciju, jo tad viņa paliks viens pret vienu ar savu izseno ienaidnieku: Krieviju, – 1914.gada maijā prezidentam Vudro Vilsonam rakstīja Hauss, – bet, ja Vācija turpinās tik strauji palielināt savu floti, Anglijai nebūs citas izejas.”

Lai atstātu izvēles iespējas Anglijai (un attiecīgi arī Rotšildiem, kuri uz to brīdi jau vairāk kā 100 gadus kontrolēja Anglijas centrālo banku), Hauss pat apmeklēja Berlīni un tikās ar Vācijas ķeizaru Vilhelmu II un kara ministru fon Tirpicu. Tomēr viss bija veltīgi: Vācijas flote par Rokfellera naudu (kas, starpcitu, saskaņā ar Federālo rezervju likumu, tika kompensēta no ASV budžeta) auga kā sēnes pēc lietus, attiecīgi neuzsākt karu Anglija nemaz nevarēja, attiecīgi visi politiskie trumpji nonāca Rokfelleru rokās.

Otrajā pasaules karā ēnu politekonomiskās mahinācijas bija vēl iespaidīgākas.
Kad 1940.gada maijā vācieši uzbruka Francijai,  fraņču-britu karaspēks tika ātri vien sagrauts, franči parakstīja pamieru, atdodot pat Parīzi, bet angļu karaspēks tika piespiests pie Lamanša jūras šauruma beļģu Denkerkas rajonā.

Kopā ar 1939.-1940.gada rudens-ziemas „dīvaino karu”, viena no galvenajām 2.pasaules kara mīklām, uz ko vēsturnieki nekādi nevar rast sakarīgu atbildi, ir jautājums: kādēļ vācieši tā vietā, lai vienkārši piebeigtu pretinieku un „uz viņa pleciem” pārceltos pāri Lamanšam, pēkšņi apstājās  un neizkustējās no vietas pirms angļi nepārcēla visu savu karaspēku uz Britu salu. Pie tam vācieši pat neveica evakuācijas kuģu bombardēšanu.

Bet šī „mīkla” ir izskaidrojama, pie tam visai vienkārši.
Lieta tāda, ka Hitlers, ja arī nebija tiešs Rokfelleru algotnis (lai gan pārlieku pārspīlēts šāds apgalvojums arī nebūtu), tonmēr pilnībā bija no viņiem atkarīgs kara ekonomikas jomā, pirmkārt naftas un naftas produktu, pirmkārt benzīna jomā. Šādu apgalvojumu apstiprinoši fakti un skaitļi ir pietiekami daudz, sākot no 1930.gadā nacistu finansēšanas nolūkos izveidotās Bāzeles Starptautisko norēķinu bankas izveidošanas līdz 1934.gadā “Standard Oil”nopirktai 730 tūkstošus akrus lielajam zemes gabalam Hamburgas rajonā uz kā tika  uzcēlta naftas pārstrādes rūpnīca, kas darbojās visu kara laiku. Bet, lai neieslīgtu liekos sīkumos, visus šos faktus neuzskaitīsim.

Džons Fosters Dalles, Alens Dalles

Pie tam cilvēki, kas palīdzēja nonākt Hitleram pie varas, bija no ASV – brāļi Alens un Džons Fosters Dallesi (brāļu Rokfelleru brālēni). Vadīja visu procesu „trīsgalvainais” amerikāņu-britu-vācu astoņkājis – Šrēderu banka (Šrēderam bija nacistu valdības aģenta statuss) un ar to saistītās firmas (mūsdienu Gerhards Šrēders ir no šo pašu Šrēderu dzimtas).

F.Rūzvelts, ko ar tā paša Hausa palīdzību ved pie varas Rotšildi, praktiski izrādījās Rokfelleru figūra. Ne velti pašu Hausu jaunā prezidenta tuvākajā apkārtnē nomainīja B.Baruhs – globāla mēroga biržas spekulants (kaut kas līdzīgs Sorosam), kurš ievērojami palielināja savus kapitālus, kad 1.Pasaules kara laikā ieņēma ASV kara rūpniecības komitejas priekšsēdētāja amatu.

Franklins Rūzvelts, Edvards Hauss, Bernards Baruhs

Kad ASV specdienesti 1943.gadā ziņoja Rūzveltam par iespēju „novākt” Hitleru, tad viņš to kategoriski aizliedza. Toties 1944.gada jūnijā to mēģināja izdarīt angļi. Noslēguši pamieru ar „jauno” Vācijas valdību, viņi ļoti cerēja izraisīt ASV un PSRS domstarpības un izjaukt topošo padomju-amerikāņu aliansi. (tiesa gan šo aliansi tāpat izjauca, tiesa gan savādāk: Rūzvelta „Jaunā kursa” galvenā arhitekta Volesa vietā visai „mūsdienīgā” veidā Rotšildiem Baltajā namā izdevās ievest savu cilvēku – H.Trūmenu, kurš neilgi pirms Rūzvelta nāves kļuva par ASV viceprezidentu un pēc tam arī par ASV prezidentu).

Tāpēc Hitlers rīkojās tā, kā nepieciešams Rokfelleriem un instrukcijas, kas viņam jādara, 1940.gada maijā, viņš saņēma sekojošas:
– neaiztikt angļus Denkerkā
– nešķērsot Lamanšu un vispār likt mierā Lielbritāniju un pārstāt gatavot operāciju „Jūras lauva” (iebrukumu Lielbritānijā)
– darbotoies „plāna Barbarosa” virzienā, tas ir gatavoties iebrukumam PSRS

Hitlers šo instrukciju pilnībā izpildīja. Bet kādēl viņš vispār tādu saņēma?

Tāpēc, ka Čērčils, Denkerkas situācijā nonācis bezdibeņa malā (kas atgādināja viņam un visai britu sabiedrībai par katastrofālo Dardaneļu operāciju, kā realizāciju viņš kā Admiralitātes pirmais lords virzīja un stingri atbalstīja), piekrita izpildīt visus Rūzvelta nosacījumus (Čērčils ar Rūzveltu bija brālēni) apmaiņā pret ASV militŗo palīdzību. Konkrēti tas būtu:
– atdot amerikāņiem Lielbritānijas impērijas naftas briljantu – Saūdu Arābiju (kuru kronima ar lielām pūlēm ieguva britu izlūkdienests un konkrēti  T.Lorenss „Arābietis”, kurš tieši šī mērķa vārdā veica virkni sarežģītu specoperāciju Osmāņu impērijas sagrāvei);
– izvest no ASv visus Lielbritānijas kapitālus un pārdot visus angļu īpašumus ASV;
– pēc kara likvidēt Lielbritānijas impŗiju un dot Lielbritānijas kolonijām neatkarību (kā zināms, šis process sākās ar Indiju 1947.gadā un pēc Lielbritānijas impērijas pārveidošanās uz 1960.gadu pajuka arī pārējās „Rotšildu impērijas” – fraņču, holandiešu un beļģu.

Tomass Lorenss „Arābietis”

Tādējādi – par to raksta daudzi (pārsvarā Rietumu) globālās politikas un vēstures speciālisti – galvenais divu pasaules karu iemesls bija nekas cits kā Eirāzijas naftas aktīvu atsavināšana Rotšildiem un to konsolidācija Rokfelleru rokās. Tieši tādēļ Vāciju divreiz uzrīdīja Lielbritānijai (Hitleru, tāpat kā iepriekš ķeizaru Rokfelleri finansēja visu kara laiku. Jauno „kārtību”1944.gadā Lielbritānijas vēstniekam lordam Halifaksam (tam pašam Minhenes vienošanās dalībniekam, kurš vēl 1937.gadā veiksmīgi bija vienojies ar Hitleru)  nodiktēja personīgi pats Rūzvelts: Saūdu Arābija – Amerikai, Irāna – Lielbritānijai, bet Irāku un Kuveitu „slauksim” kopā.

Josifs Staļins, Franklins Rūzvelts, Vinstons Čērčils

Piekāpjoties, pie tam vēl divreiz, rupja spēka priekšā, Rotšildi viņiem „nodarīto” neaizmirsa un nepiedeva. Reālais karš beidzās un sākās aukstais karš.

Ja Rokfelleri galvenokārt ir „naftas” dinastija, tad Rotšildiem galvenais ir zelts un citi dārgmetāli. Tā ir viņu galvenā ietekmes un kontroles sfēra. Tāpēc Rotšildi sāka „rakt” zem dolāra ar mērķi aizstāt to ar zeltu (jāatzīst kā no šāda redzes viedokļa citādi izskatās dolāra atsaiste no zelta seguma, ko 1971.gadā veica Niksons).

N M Rothshild & Sons emblēma un Rotšildu ģērbonis

Galvenā Rotšildu ietekmes svira ir zelta cena. Tā tiek noteikta nevis ar tirgus mehānismiem, bet ar direktīvo metožu palīdzību. Jau kopš 1940-o gadu vidus divreiz dienā,  bez pārtraukumiem brīvdienās un svētku dienās, Londonas dārgmetālu tirgus asociācija veic tā saucamos „fiksingus”, kuros piedalās piecas bankas: Lielbritānijas Rotšildu atzara mātesbanka “N M Rothshild & Sons”, fraņču Rotšildu atzaram tuvu stāvoša bank “Societe Generale” (pie tās mēs vēl atgriezīsimies), „turku-irākas” darījuma 1910-1920-ajos gados ziņā vēsturiskā “Deutsche Bank”, Rotšildu Ķīnas „filiāle” “Hong Kong & Shanghai Banking Corp.” (“HSBC”), kā arī XIX gadsimtā narkotiku tirdzniecības rezultātā „uzaugušās” “ScotiaMocatta”, kas ir viens no pasaules līderiem zelta un dārgmetālu apgrozījuma ziņā, uzņēmums “Scotiabank Global Banking & Markets”.

Šie fiksingi protams tiek veikti “N M Rothshild & Sons” telpās un tieši šī banka līdz 2004.gadam izpildīja šī procesa priekšsēdētāju funkciju (bet pēc 2004.gada liekulīgi „nogāja ēnā”)

Visas šo gadu klanu cīņu peripetijas neuzskaitīsim. Atzīmēsim tikai to, ka pēdējo desmitgažu laikā zelta cena ir pieaugusi vairāk kā 10 reižu, bet dolārs kļūst arvien vājāks, dēļ arvien pieaugošā pārmērīgā ASV valsts parāda uz kā audzēšanas ceļa ameriku nostādīja tie paši Rotšildi ar slaveno „reiganomiku” (Reigana laika ekonomika), jeb citiem vārdiem sakot ar finansu burbuļu audzēšanas metodes ieviešanu.

Un ko gan citu varēja izdarīt Reigans, kad pēc viņa rīkojuma izveidotā komisija ar Federālo rezervju sistēma spriekšsēdētāju P.Volkeru priekšgalā (to pašu Rotšildu ielikteni) „noskaidroja”, ka Fortnoksā (ASV zelta rezervju glabātuvē)  nav ne grama ASV valstij piederošā zelta, tikai ārvalstu un privātpersonu zelts. Vajadzēja taču kaut kā finansēt „Stratēģiskās aizsardzības iniciatīvu” un citas bruņošanās sacensības inovācijas uz kurām „nejauši” uzķērās Brežnāva, Andropova laiku PSRS. Tad nu Reigans arī sāka pūst „ziepju burbuļus”, ar to palīdzību ceļot „potjomkina sādžas” un „gaisa pilis”. Tieši tad ASV arī parādījās valsts parāds.

ASV būtu novestas līdz kliņķim jau daudz ātrāk, apmēram uz 1995.gadu, bet tām paveicās ar PSRS sabrukumu, ko, balstoties uz sakariem PSRS iekšienē, gatavoja Rotšildi.  Pārāk sīki neiedziļinoties sīkumos (cita tēma), nosauksim tikai būtiskākos šo sakaru figurantus: Bērija – Kūsinens (Kominterna sakari ar masoniem) – Andropovs – Gorbačovs. Bez viņiem šai ķēdītē (un nebūt ne otrajā plānā) ir jāpiemin Mikojans un Kosigins.

Lavrentijs Berija, Oto Kūsinens, Jurijs Andropovs, Mihails Gorbačovs

Rokfelleri PSRS sabrukumā nebija ieinteresēti. Pat vairāk, viņiem PSRS bija kā pretsvars Rotšildiem. Rokfelleri vienādā mērā atbalstīja gan nacistus, gan arī PSRS industrializāciju.Atšķirībā no viņu konkurentiem Rotšildiem, Rokfelleriem nebija nebija nepieciešams Londonas pārvaldībā esošs „smalku izolāciju” balanss, bet gan apvienota Eirāzija ar visu tās naftu.  Kā potenciālus kontinenta līderus dēļ kaislīgu ideoloģiju esamības (tas nekas ka pretrunīgu) viņi redzēja gan Hitleru, gan Staļinu, vienalga lai kurš arī uzvarētu, bet protams zem viņu pašu kontroles (tādēļ bija nepieciešams abu valstu karš, lai novestu tās līdz tādam stāvoklim, kad tās nav spējīgas mest izaicinājumu ASV).

Pie tam, saņēmuši  1920-o gadu beigās koncesijas daļu Baku naftas atradnēs, Rokfelleri, jau ar Hitlera rokām, centās līdz galam to pārņemt savā varā, šai ziņā kļūdoties tiesa gan ar Staļingradu. (1942.gada kara kampaņas „ekonomisko” raksturu, atšķirībā no 1941.gada, kad Vērmahts uzbruka PSRS politiskajiem centriem, norāda daudzi pētnieki, tai skaitā arī vācu).

Oldžers Hiss

Apspēlējot savus „ceļabiedrus”, J.Staļins 1945.gadā kļuva par patstāvīgu globāla mēroga figūru. Atšķirībā no Molotova – Rībentropa pakta, maz zināms ir Molotova – Hissa pakts, kurš tika noslēgts 1944.-1945.gados ANO konferencēs Dumbartonoksā un Sanfrancisko un kuru patronēja nākamais Ņujorkas gubernators un ASV viceprezidents Nelsons Rokfellers. Šis pakts kļuva par ļoti nepatīkamu pārsteigumu ASV politiskajai elitei. Turpmāk ASV nevajadzēja jaukties PSRS un Austrumeiropas valstu lietās, bet Maskavai savukārt vajadzēja likt mierā „britu” Irānu un „amerikas” Saūdu Arābiju. (Makkartisma laikā Hissu pēc nacionālās antiamerikāniskās darbības komisijas locekļa R.Niksona ziņojuma notiesāja par „spiegošanu PSRS labā”).

Aleksejs Kosigins, Leonīds Brežņevs, Anastas Mikojans

Situācija strauji mainījās pēc Staļina nāves. Pēc „galma apvērsumus” piecgades (1953.-1958.gads), nostiprinājis savu varu, Hruščovs, būdams „trockists”, „atmaskoja” bēdīgi slaveno „personības kultu” un ne bez Mikajana palīdzības pieslējās Rotšildiem. Maz ko šai lietās saprotošā Brežņeva laikā spēkos pieņēmās Kosigins un jo īpaši Andropovs. Neuzspējis savas dzīves laikā realizēt graujošo „Eiropas projektu”, visuvarenais VDK šefs (Andropovs) „radīja” Gorbačovu, kurš aktivizēja šī projekta realizāciju vēl nebūdams ievētēts par partijas ģenerālsekretāru, 1984.gadā noslēdzot virkni slepenu vienošanos par ietekmes sfēru pārdali Eiropā ar „austroungārijas troņa” mantinieku Otto fon Hasburgu.

Otto fon Hasburgs

Tātad no vienas puses atbalstīties uz gorbačovlaiku PSRS, lai pretotos Rotšildu pieaugošajam spiedienam, Rokfelleri nevarēja. Bet no otras puses 1980-o gadu beigās  dēļ pieaugošā ASV parāda, radās viņu pašu bāzesvalsts sabrukuma draudi.

Un Rokgelleri devās par mazākās pretestības ceļu: kopā ar Rotšildiem pieslēdzās PSRS demontāžai:  gala konsensuss šai jautājumā tika panākts 1989.gadā „ietekmīgu cilvēku” slēgtā sēdē (ikgadējais Bildenbergas klubs), kas norisinājās Latohas salā Spānijā. (Turpat, neskatoties uz M.Tečeres izmisīgu pretestību, kas maksāja „dzelzs lēdijai” premjerministra krēslu, tika pieņemts lēmums par Vācijas apvienošanos).

Ar PSRS demontāžas palīdzību un uz tā rēķina amerikāņiem izdevās aizlāpīt daudzus savas ekonomikas un finanšu caurumus.Precīzus skaitļus cik daudz un kas tika izvests no PSRS 1995.gada 24.oktobra ASV armijas apvienotā štābu komitejas sēdē nosauca B.Klintons (dati tika atjaunoti 2000-ā gadā un tie ir ļoti iespaidīgi).

Tai pat laikā jāatzīst, ka Krievijas izjukšanai Rokfelleri cik vien varēja patraucēja, tai skaitā ar Jeļcina palīdzību (kurš atšķirībā no Gorbačova, iestājās par Krievijas Federācijas teritoriālo nedalāmību).Bet protams ne tikai ar Jeļcina palīdzību.

Ar to, kas tika salaupīts bijušajās PSRS teritorijās, ASV pietika divdesmit gadiem. Un atkal tika audzēts valsts parāds un atkal ASV ir „uz pēdējās robežas” (14 triljoni dolāru ir ne viena vien gada ASV budžets).

Un ko darīt Rokfelleriem, ja ASV vairs nebūs? Bžezinskis savā jaunajā grāmatā „Stratēģiskais redzējums: Amerikas un globālo spēku krīze” (izdota 2012.gada februārī) atklāti raksta, ka šodienas ASv līdzinās PSRS kāda tā bija pirms sabrukuma un apskata divus globālās attīstības scenārijus – ar amerikāņu līderību vai arī bez tās, jeb, saucot lietas īstajos vārdos, bez ASV.

Papildus eirozonas krīzei, globālo situāciju saasināja 2012.gada pavasarī sākušais Volstrītas lielo finansu kompāniju un korporāciju top menedžeru aiziešanas bums. (Lai nu kas, bet šie „kadri”, kuri perfekti orientējas finanšu un banku sfērā jebkurā diennakts laikā, ļoti labi zina un sajūt pārmaiņu vēsmas un zina kādos gadījumos kad un kur ir jābēg).

Kā rezerves gadījumam Rokfelleri pašreiz izpērk zemes Argentīnā un Čīlē. Tomēr pilnībā padoties acīmredzot viņi vēl negrasās.

Rotšildi savukārt uzbrūk. F.Olands ir viņu veidojums. Lepnā vientulībā un nocietinātās aizsardzības pozīcijās tagad atrodas arī A.Merkele. Orientējoties uz Lielbritāniju, sociāldemokrāti pašreiz „ņem” vienu Vācijas federālo zemi pēc otras (nesen uzvarēja simboliski svarīgās vēlēšanās Ziemeļreinā – Vestfālē). Jauns rokfellerisks „izņēmums” ŠrēderaNr2 personā pagaidām nav gaidāms.

Parlamenta vēlēšanas Vācijā ir paredzētas 2013.gadā un Vācijas Sociāldemokrātu partijas uzvara nozīmēs Rotšildu eiro zonas konsolidāciju . Un tad vienotas „eiropas valsts” vietā, ko vēl kopš Hitlera laikiem cēla Rokfelleri, ES pārvērtīsies par pašvaldībās saskaldītu haotisku mozaīku, ko, ja arī kas apvienos, tad tikai jebkādu nacionaluun reliģisku identitāti zaudējusi (un tādēļ pilnībā pakļauta Rotšildiem) „brīvas tirdzniecības zona”. Un šajā haosā vilks iekšā (jau velk) NVS un Krieviju, sāksies viss ar Ukrainu, Moldāviju un Baltiju, kur haoss jau plosās pilnā sparā.

Baraks Obama, Džordžš Soross

B.Obama ir Rotšildu radīts: kā Demokrātiskās partijas  prezidenta kandidātu 2006.gadā viņu ieteica neviens cits kā Dž.Soross – tuvākais Rotšildu līdzgaitnieks.

Krievijā Rotšildi kontrolē vēl Jeļcina prezidentūras laikā viņu pusē pārbēgušo „prezidenta ģimeni”. „Ģimenes” politisko interešu realizācijas atslēgfigūra šodien ir Vološins. Viņiem tāpat ir kopējs bizness ar oligarhu Deripasku, bet caur viņu ar A.Čubaisa kreatūrām – oligarhiem Potapovu un Prohorovu (tieši te ir saknes visdažādāko „oranžo”, „balto” un „bolotnās” ielu protestiem Maskavā).

Aleksandrs Vološins, Anatolijs Čubais, Oļegs Deripaska, Vladimirs Potaņins, Mihails Prohorovs

Čubaiss no viņiem visiem ir pats viltīgākais, viņam ir sakari gan ar Rotšildiem (caur ASV bijušo finanšu ministru L.Samersu, kurš vada Amerikas nacionālās ekonomikas padomi) un ar Rokfelleriem, būdams globālās bankas “JP Morgan Chase” padomes loceklis.  Viņa mērķis ir skaidrs: noturēties virs ūdnes jebkurā gadījumā – un „peld” taču, „negrimst” jau gadu desmitiem.

Īpaši svarīga Rotšildiem ir Ķīna. Ja viņiem izdosies „piežmiegt” ķīniešu eliti (bet spiežot pēc šķelšanās, kas sākās sakarā ar „Bo Silaja lietu”, šķiet tas ir sācis izdoties), tad Rotšildi varēs piesaistīt juaņu zeltam. Un pacelt tās statusu līdz jaunas pasaules rezervju valūtas statusam, kas ir nodrošināta nevis ar naftu, kā dolārs, bet gan ar zeltu (tādēļ arī zeltam uzpūš cenu). Un, ja tas izdosies, tad drīzumā varēs likvidēt gan dolāru, gan arī ASV (par ko tai pašā Krievijā daudzi sapņo kā par kaut ko labu un pozitīvu).

Kādēļ tas tiks darīts? Lai izveidotu „Ziemeļamerikas savienību” ar amero kā jaunu valūtu, bet pēc tam arī „Transatlantijas savienību”, kurā Ziemeļamerika, saskaņā ar Romas kluba globālo plānu, apvienotos ar Eiropu, bet amero ar eiro. Un izveidotos „visīstākā” pasaules valūta: sterliņmārciņa laikam, kas gan cits. (Šis atlantijas transformācijas projekts ir atrunāts Teksasas vienošanā, ko 2005.gada martā noslēdza NAFTA (Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības zonas) dalībvalstu pirmās personas).

Bet šīm grandiozajām pārmaiņām – no dolāra uz (visdrīzāk) sterliņmārciņām  – nepieciešams stabilizējošs starpposms. Pēc Rotšildu plāna par tādu ir jākļust juaņam, kurš ir nodrošināts ar zeltu (kā cenu, kā jau tika minēts, Rotšildi nosaka paši) un pastiprināts ar Ķīnas Tautas Republikas militāro un politisko varenību.

Starpcitu uz oligarhu apvienošanās fona (precīzāks formulējums: Rotšildi nopirka Rokfellerus) , Ķīna ar Japānu no pirmā jūnija pārtrauca savstarpējos norēķinus dolāros un izmantos savstarpējos norēķinos tikai juaņus un jēnas. Šīs pasaciņas tiesa gan ir domātas naiviem nezinīšiem, jo, lai to realizētu, juaņs un jēna ir jāattiecina pret vienotu mērekvivalentu. Agrāk šis ekvivalents bija dolārs (to kontrolē Rokfelleri). Un kāds tas ir tagad? Ja netiek minēts konkrēts mērekvivalents, tātad tas ir zelts. Tātad tā ir pāreja uz zelta standartu , no tā cenas būs atkarīgi Ķīnas-Japānas savstarpējie norēķini, attiecīgi tos kontrolēs Rotšildi.

Tātad klusīntiņām un izmanīgi Ķīna un Japāna iezīmēja globālās finanšu varas maiņas perspektīvu.  Jeb, citiem vārdiem sakot, Rokfelleri „atdeva” vēl vienu robežu. Un pēc tam, visdrīzāk, arī paprasīja pamieru. Tieši pamieru, nevis mieru. Tieši tāpatās 1917. un 1940. gada  starpklanu cīņās Rotšildi prasīja „pamieru” Rokfelleriem (un amerikāņu militāro palīdzību Lielbritānijai pret Vāciju).

Rotšildi tagad, līdzīgi kā Rokfelleri toreiz, laipni arī piekrita. Tieši šai apstāklī ir galvenā 30.05.2012 izziņotās vienošanās vēsturiskā jēga.

Ar to tad būtu pabeigts ieskats priekšvēsturē. Tagad apskatīsim vienošanās būtību.

Tātad Rotšildu – Rokfelleru alianses bizness izskatās sekojoši: jau minētā grupa “RIT “CP””, ko vada Džeikobs (Jakovs) Rotšilds, iegādājās 37% “RFS” akciju. No šā kļūst acīmredzams viens pikants sīkums: rotšildu kompānijas (pircēja)  pārvaldībā ir 3 miljardi, bet rokfelleru „pērkamās” kompānijas pārvaldībā  ir 34 miljardi dolāru (kopā mazliet mazāk kā 40 miljardi).

Kā tad tā? Bet viss nostājas savš vietās, kad mēs uzzinām, ka šo 37% daļas īpašnieks kādreiz bija fraņču banka “Societe Generale” – tā pati Londonas zelta fiksingu dalībniece. Un 2008.gadā, kad šī banka nopirka jau pieminēto Rokfelleru kompānijas daļu, tās pārvaldībā bija 71 miljardu vērti aktīvi, tātad 2 reizes vairāk kā tam, kas tika pirkts. Bet tagad šie 37% ir pārgājuši daudz mazākas kompānijas īpašumā, kura tagad iznāk ir līdzīpašniece par sevi daudz lielākai kompānijai.

Ko tas viss nozīmē? Pirmkārt jau to, ka „pamieru” Rokfelleri paprasīja jau 2008.gadā. Bet toreiz, visdrīzāk, viņus nolēma vēl vairāk „piežmiegt pie sienas”, kā rezultātā arī tapa ķīniešu-japāņu vienošanās par savstarpējiem norēķiniem. Tātad uz 2012.gadu Rokfelleru stāvoklis ir vēl vairāk pasliktinājies.

Un kāpēc Džeikoba Rotšilda kompānijai ir tikai 3 miljardi dolāru, kad Rotšildu ģimenes kopīpāsumu vērtība tiek lēsta no 2 līdz 20 triljoniem , bet daži karstgalvji pat vispār nosauc ciparu 300 triljoni? (Šeit ir jāpaskaidro, ka visiem zināmais „Forbs” bagātāko cilvēku saraksts ( visbagātākajam cilvēkam piederot  64 miljardu dolāru), neņem vērā kolektīvos, ģimenes kapitālus, tādējādi pēc būtības slēpjot tos, kas laikam ir šī saraksta galvenais uzdevums).

Bet paši  „3 miljardi” izriet no Rotšildu klana iekšējās struktūras.

Sākotnēji Rotšildu grupā bija 5 atzari, pēc tam to skaits samazinājās un palika tikai divi atzari – britu un fraņču (precīzāk sakot fraņču- šveiciešu).Atsevišķie atzari savā starpā īpaši nestrīdējās, bet tai pat laikā arī pārāk nesadarbojās – vāji konkurēja uz Rokfelleru līderības fona.

Evelīns de Rotšilds

1980.gadā britu atzarā notika šķelšanās un Evelīns de Rotšilds izdzina no ģimenes Džeikobu Rotšildu, aizliedzot savu firmu nosaukumos izmantot vārdu „Rotšilds”. Sankcijas tika mīkstinātas 1988.gadā, bet 2004.gadā, kad Evelīns nodeva ģimenes biznesa pārvaldību fraņču atzara pārstāvim Deividam de Rotšildam, Džeikobs tika pilnībā reabilitēts.

Deivids de Rotšilds

No tā izriet, ka Džeikobs, pēc būtības ir fraņču Rotšildu „ietekmes aģents” britu Rotšildu vidē. Tieši tāpēc viņu savulaik izdzina un atjaunoja tikai tad, kad sākās oficiāls abu atzaru apvienošanās process. (Bet noslēdzās šis process 2012.gada martā, kad franču un britu atzari apvienojās Parīzē).

No Džeikoba Rotšilda 3 miljardu kompānijas neatbilstības Rotšildu grupas kapitālam (kas liecina, ka nevar teikt, ka darījumā Rotšildi ir piedalījušies kā grupa) arī izriet, ka saskaņā ar uzvarētāju tiesībām, Rotšildi apvienotajā kompānijā iekļāva tikai niecīgu daļu no saviem aktīviem, bet Rokfelleriem „atņēma” vairākas ienesīgas kompānijas (“Johnson & Johnson”, “Procter & Gamble”, naftas koncernu “Vallares” utt.).

Bet no tā arī izriet, ka Rokfelleru pirmās personas – Deivida (dinastijas dibinātāja mazdēla) kapitulāciju nosūtīja pieņemt trešās šķiras Rotšildu – pēc iekšējās hierarhijas ne pirmās un ne pat otrās šķiras un tādu, kurš ilgu laiku ir bijis izdzīts no savējo vidus.

Deivids Rokfellers

Tas pats par sevi jau ir liels pazemojums, bet ar to tas neaprobežojās. Lai vēl vairāk un stiprāk aizskartu Rokfellerus:
– darījums tika plaši izafišēts, tādājādi acīmredzot nofiksējot „pamiera” prasīšanas faktu (kas netika izdarīts 2008.gadā);
– iekļāva vienošanās nosacījumos pušu tiesības tikai uz kopēju lēmumu un funkciju izpildi, ko pieņems kopējā pārvaldes kompānija (citiem vārdiem sakot, Rokfelleri turpmāk nav tiesīgi pie sevīm mājās, ASV un savā kantorī patstāvīgi rīkoties ne ar pašu, ne ar draudzīgo kompāniju aktīviem);

Pat „tolerantie” finansu analītiķi ( tie paši, kas stāsta pasakas sabiedrībai par „grupu apvienošanos cīņai ar krīzi”) atzīst, ka vienošanās paver ceļu daudz plašākai Rotšildu ekspansijai ASV banku sektorā.

Un ko tas nozīmē? Protams, ka jaunu un iespaidīgu soli pretī vēsturiskā nosacījuma (britu ASV aktīvu pārdošana) pārskatīšanai , ko 1940.gadā Rūzvelts (tātad Rokfelleri) uzstādīja savam brālēnam Čērčilam (tātad Rotšildiem). Tas ir apmēram tas pats, ko izdarīja vācieši ar frančiem 1940.gadā, uzstājot uz frančus apkaunojošā pamiera parakstīšanu tai pašā Kompeņjas mežā un tai pašā vagonā, kurā 1918.gada novembrī feldmaršals Fošs pieņēma vācu armijas faktisko kapitulāciju.

Patiesības labad jāatzīst, ka šī nosacījuma pārskatīšana sākaš jau 1980-ajos gados ar ASV naftas tirgus pārdali, kad ASV tirgū „ielīda” Lielbritānijas karalistes kompānija “British Petroleum”, un nevis viena pati, bet ASV pazemojošā aliansē – kopā ar saūduarābiem.

Vai Rokfelleriem ir kāda „kontrspēle” un, ja jā, tad kāda? (globālās politikas plānus mēdz saukt par spēlēm un salīdzināt ar spēlēm, jo šo procesu būtība līdzinās bērnu spēlītēm).

Šāda spēle ta ir, bet biznesa sfērā to realizēt būs grūti tādēļ, ka izsūknēt pa kluso aktīvus no kopējās kompānijas ir visai apgrūtinoši: vieni paši Rokfelleri šo jautājumu vairs atrisināt nespēj, bet atļauju tādu viņiem neviens tak nedos. Ne tādēļ Rotšildi tā centās.

Savus aktīvus varētu pamēģināt pārvietot Rokfelleru partneri?  Bet vai viņi uzdrošināsies mest atklātu izaicinājumu Rotšildiem? Daudzkārt izdevīgāk un ienesīgāk par šādām bīstamām spēlītēm ir vienkārši „uzmest” Rokfellerus un vienoties ar jaunajiem saimniekiem.  Un te nu mēs nonākam līdz pašam galvenajam: Rokfelleru klana patiešām nopietnas aizsardzības robežas ir nevis ekonomikas, bet gan politikas, precīzāk sakot, ģeopolitikas sfērā.

1. ASV prezidenta vēlēšanas. Tās būs ne tikai prezidenta vēlēšanas, jo 2012.gada novembrī tiks „atjaunota” ievērojama daļa ASV Senāta un štatu gubernatoru.

Ja Rokfelleriem izdosies iegūt republikāņu vairākumu ne tikai Pārstāvju palātā (kā tas ir pašreiz), bet arī Senātā, tad var mēģināt „pārvarēt”  2012.gada 23.decembri  – datumu, kad pēc Federālo rezervju likuma beidzas 99 gadus ilgais nomas līgums ar ko ASV kā valsts dod Federālo rezervju sistēmai (privāta kompānija) tiesībām radīt („drukāt”) dolārus.

Un te nu ir visdažādākās nianses. Lieta tāda tad, kad tiek pieņemti tāda tipa ļoti nozīmīgi kopīgi lēmumi kā Federālo rezervju sistēmas izveidošana uz 99 gadiem (tā tika radīta 1913.gadā), un radīja to Rotšildi kopā ar Rokfelleriem, tad vienmēr papildus likumiem , tiek slēgtas arī neformālas „džentalmeņu” vienošanās.  Pārkāpt tās protams var, bet tas šai līmenī nav pieņemts un skaitās „slikts tonis” (pārkāpuma gadījumā tevi vairs neņem par pilnu, neuzskata vairs par sev līdzīgu un līdzvērtīgu),  tāpēc tā riskēt ar savu reputāciju var tikai visgalējākā situācijā. Respektīvi gan vieni, gan otri iegūs pilnīgu rīcības brīvību tikai pēc 23.12.2012 un tad arī varēs redzēt ”kurš ir kurš”.

Federālo rezervju sistēmu pašreiz kontrolē nevis Rotšildi, bet Rokfelleri. Tāpēc Rotšildiem var būt izdevīgāk to sagraut, lai no dolāra pārietu uz zelta juaņu, izveidojot priekšnosacījumus Ziemeļamerikas valstu, tai skaitā ASV, pārveidošanai par vienotu Ziemeļamerikas savienību, lai vēlāk izveidotu „Transatlantisko” savienību.

Rokfelleri savukārt savā laikā (1927.gadā) saprata kādu mīnu Federālo rezervju izskatā tie ir izvietojuši ASV eksistences pamatos. Un laikā, kad viņiem bija pilnīga kontrole pār Balto namu un Kongresu, veica izmaiņas Federālo rezervju likumā, kas paredz atņemt Federālām rezervēm „drukājamo mašīnu” nevis stingri noteiktajā termiņā, bet gan tad, kad to nolems Kongress. (Rotšildi acīmredzot šo soli uztvēra kā neformālo vienošanos pārkāpumu un atbildēja ar Lielo depresiju un demokrāta Rūzvelta uzvaru pār republikāni Hūveru, kura tiesa gan kā jau minējām izrādījās „pirra uzvara” – formāla uzvara, kas praktiski neko nedod vai pat līdzinās zaudējumam).

Tādējādi tikai Obamas pārvēlēšana uz nākamo termiņu Rotšildiem ir obligāti nepieciešams, bet nebūt ne pietiekams nosacījums, lai izrēķinātos ar dolāru. Pat vairāk. Obama šai ziņā būs nepieciešams tikai pēdējā stadijā : lai „izlaistu cauri” un neuzliktu veto uz Kongresa lēmumu par „drukājamās mašīnas” nomas atsaukumu Federālo rezervju sistēmai (republikāņu prezidents šīs nomas tiesības visdrīzāk izmantotu).

Bet, lai šādu likumu pieņemtu un nosūtītu Obamam uz apstiprināšanu, nepieciešams iegūt vairākumu abās Kongresa palātās. Bet, ja pēc 2012.gada novembra vēlēšanām šis vairākums būs republikāņiem (kas ir sadalījušies starp Rokfelleriem un Rotšildiem), tad pieņemt likumu par nomas atsaukumu var būt problemātiski.

Interesanti, ka tie republikāņi, kuri, kā Rons Pols, pasteidzās pacelt jautājumu par nomas atsaukumu Federālo rezervju sistēmai jau prezidenta priekšvēlēšanu kampānas laikā, ātri vien no priekšvēlēšanu cīņas izstājās. Tas nozīmē, ka republikāņu partijā toni pa lielam tomēr joprojām nosaka Rokfelleri.

Gaidam tātad novembri.

2. Otrā Rokfelleru aizsardzības līnija ir Ķīnas komunistiskās partijas XVIII kongress (arī paredzēts 2012.gada novembrī). Ja Ķīnas augstākās vadības ešelonos kā pirms, tā pēc kongresa saglabāsies balanss, kurš nodrošina nepārtrauktu „divtaktu” varas nomaiņu  – sākumā Ķīnas komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāra un Ķīnas tautas republikas priekšsēdētāja, bet pēc pieciem „bufergadiem” arī  Centrālās kara padomes priekšsēdētāja, tad Rotšildu izredzes stipri pasliktinās.  Jo šai gadījumā Ķīna nevarēs kļūt par „klusu un mierīgu ostu”, kas būtu derīga pārejai uz zelta juaņu uz laiku kamēr tiek „pārformatēti” Rietumi.  Šim uzdevumam ir derīga tikai tāda Ķīna, kurā ir iekšējo spēku līdzsvars ir izjaukts par labu vienam no grupējumiem, kurš stingri un nežēlīgi apspiež pārējos, līdzīgi kā tas bija 1970-ajos gados.

Bez pilnīgi drošām, 100% garantijām (zelta juaņa un stratēģiskas politiskās Ķīnas – Japānas alianses formā) Rotšildi dolāru un ASv negremdēs, jo šai gadījumā ir pārlieku liels risks, ka situācija var kļūt nekontrolējama un tad izšķirošais arguments būs nevis nauda, bet gan ieroči. Šai gadījumā var rasties iespēja pazaudēt visu un uzreiz, tai skaitā arī dzīvību.

3. Nākamā Rokfelleru aizsardzības līnija (jāatzīst gan, ka pēc Francijas prezidenta vēlēšanām gandrīz jau zaudēta) ir Vācijas kanclere A.Merkele un visa esošā Vācijas valdības koalīcijas „ass, kā kodols ir Kristīgi-demokrātiskā savienība – Kristīgi-sociālā savienība.

23.maija ES samitā jaunais Francijas prezidents F.Olands praktiski uzstādīja Merkelei fraqņču – holandiešu (tas ir Rotšildu) ultimātu:
– atteikties no ES centralizācijas idejas
– regulēt eiro ar „eirobondiem” – kolektīvām, visas eirozonas kopējām parādzīmēm (Sorosa ideja, kurš Rotšildu vārdā visdrīzāk pretendē uz to kontroli)

Glābt situāciju var tikai viens: Merkeles kategoriska šī ultimāta noraidīšana un eirozonas krīzes forsēšana līdz pat eiro pilnīgai pārņemšanai no vācu puses , lai ko arī šī mērķa labā nevajadzētu „palūgt iziet”. Tas ir Vācijas pārvēršanās par vienīgo eiro emisijas centru.

Šai gadījumā situācija pēc būtības atgriestos 1940.gadā. Visa Eiropa Vācu kontrolē, bet šoreiz ne ar tanku, bet gan ar drukājamās mašīnas palīdzību. Tas tad būtu tāds sava veida „Ceturtais reihs”.

Angele Merkele, Nikolā Sarkozī

Tieši par to 2011.gada septembrī runāja Gerhards Šrēders, aicinot izveidot „Eiropas Savienotās Valstis”, izmantojot Merkeles – Sarkozī asi (ko jau ir paspējuši aizpūst „pārmaiņu vēji”).

Maz ticams, ka Merkelei tas izdosies: vispirms nepieciešams konsolidēt vācu sabiedrību, bet tā ir sašķelta un pa lielam neatbalsta „varas partijas”. Bet laiak līdz vēlēšanām (2013.gada septembris) ir palicis pārāk maz.

4. Pēdējā Rokfelleru politiskās aizsardzības robeža – V.Putina Krievija

2011.gadā pārslēdzot stratēģisko ”Rosneft „ alianses līgumu ar amerikāņu “Exxon-Mobil” (“British Petroleum” vietā), ko veicināja skandāls kompānijā „ТНК-BP” (liela Krievijas naftas kompānija), Krievijas līderis deva skaidru un viennozīmīgu signālu.

Henrijs Kisindžers un Jevgēnijs Primakovs

Viņš tika sadzirdēts un saprasts: tieši tāpēc 2012.gada janvārī, neskatoties uz Valsts sekretariāta un amerikāņu skaļo uzvedību, atbalstot ielu protestus, V.Putina kandidatūru atbalstīja Krievijas „politikas patriarhs”, akadēmiķis  J.Primakovs. Bet pēc nedēļas Maskavā parādījās tāda simboliska figūra kā H.Kisindžers.

Interesants fakts:  dienu pirms Džeikoba Rotšilda un Deivida Rokfellera vienošanās publiskošanas kompāniju “ТНК-BP” vadību pameta „Alfa grupas” vadītājs M.Frīdmans, kurš ir arī ASV Starptautisko attiecību Starptautiskās ekspertu padomes konsultants (zīmīgs ir viņa 2009.gada konflikts ar Rotšildu biznesa partneri Deripasku).

Pirms Frīdmana kompāniju pameta tagadējais “British Petroleum” vadītājs Roberts Dadli, ko Londonā uzskata par galveno „krievu oligarhu sazvērestības” upuri, pēc tam V.Vekselbergs u.c. Bet vēl pēc divām dienām no “ТНК-BP” pazuda arī pati “British Petroleum”, par savas uzturēšanās Krievijā atbiņu atstājot tikai sarkastiskus britu valsts informācijas korporācijas BBC komentārus.

Ko tas nozīmē? To, ka Rokfelleri ar savu zaudējumu nav samierinājušies, uzskata to tikai par cīņas starpposmu un ir gatavi tālākai cīņai. Un tam viņiem ir nepieciešama Krievija. Pie tam vienota, konsolidēta un stipra Krievija (bez „oranžiem” ekscesiem):  ne velti vēl pirms Putina inaugurācijas “Exxon-Mobil” pārstāvis viņa klātbūtnē parakstīja ar „Rosneft” vienošanos par naftas ieguvi Melnajā un Sarkanajā jūrā.

Saistība ar vienošanos ir arī kompānijām “Объединенная судостроительная корпорация” un „Rostekhnologii”. Tas nozīmē ka „Rosneft” – “Exxon-Mobil” nebūt neaprobežojas tikai ar naftas ieguvi.  I.Sečina (augstākā līmeņa Krievijas ierēdnis, birokrātiska tipa „pelēkais kardināls”) iecelšana par „Rosneft” prezidentu šai ziņā ir stratēģiski svarīgs solis.

Pašreizējasi spēku samērs viens pret vienu atkārto 1920-os gadus, kad Staļins atņēma Nobeļiem (Rotšildu partneriem) Baku naftas ieguves koncesijas un atdeva 50% no tās Rotšildiem apmaiņā pret finansiālu un tehnoloģisku padomju industrializācijas atbalstu. Vēsture atkārtojas.

Krievijai no vienas puses ir radusies unikāla iespēja uzspēlēt globālajā „Pasaules spēlē uz līdzīgiem nosacījumiem ar partneri (tas nekas ka tikai pagaidu), kuram Krievijas panākumi ir dzīvības un nāves jautājums.  (Kas būs rītdien ir pavisam cits jautājums, tā ir politika, kurā bez stratēģijas ir vēl arī taktika).

Vladimirs Putins

No otras puse šīs izdevības izmantošanai tiks likti šķēršļi no Rotšildu aģentūras puses. (Tas jau notiek, ne par velti V.Putinu Berlīnē un Parīzē sagaidīja ar „pasūtījuma” protestiem).

Jautājums tagad ir cik ātri un efektīvi Krievijas līderim izdosies apspiest „piekto kolonu”, ieviest nepieciešamos pārkārtojumus, padarot jauno spēku samēru par neatgriezenisku. Tas ir Krievijas kā valsts izdzīvošanas jautājums, jo Rotšildu stratēģijā Krievijas Federācijai ir jātiek sadalītai kā to visu dzīvi mēģināja panākt (un mēģina joprojām) Gorbačovs.

Noslēgumā apskatīsim likumsakarīgu jautājumu: kas Krievijai ir nepieciešams, lai atbrīvotos no globālo spēku ietekmes un uzsāktu patstāvīgu, suverēnu attīstību?

Pirmkārt pašreizējā etapā nepieciešmas izturēt un audzēt valsts varenību, konsolidējot sabiedrību  un „iegūstot” kādu ideoloģiju (lai cik arī baisi daudziem tas nešķistu). Un nevis ar abstraktu ideoloģiju (“par visu labo un pret visu slikto”), bet ar projekta tipa ideoloģiju. Ideoloģiju, kas ir spējīga piedāvāt Krievijai un visai pasaulei krievu redzējumu un plānu par taisnīgas pasaules kārtības radīšanu, kas būtu alternatīva pašreizējajai „naudas varas pasaulei”, kurā šodien tiek  „apēsti” cilvēki līdzīgi kā angļu industrializācijas revolūcijas laikā tika apēstas aitas.

Bez tam šodien veicināmais plurārisms (vārda visatļautība) neveido vērtību sistēmu koordinātes – normas, kas ikdienišķā līmenī atspoguļojot un fiksējot civilizācijas idejas, rada sapratni ar kā palīdzību iespējams noteikt kas ir labs un kas ir slikts, kāda ir sociāla (sabiedriska, sabiedrībai par labu ejoša)  uzvedība (politika), bet kāda – antisociāla (tāda, kas kaitē sabiedrībai kopumā, sabiedrības vairākumam) utt.

Ļoti nepieciešama ir jaunas elites izveidošana – necionālas, nevis kompradoru (uz ārzemju spēkiem un to interešu aizstāvību orientēta).

Kad šie pamatnosacījumi (bāze) tiks izpildīta, agri vai vēlu radīsies jautājums par Krievijas dalības Bāzeles klubā neizdevīgajiem un ierobežojošajiem nosacījumiem un tā rezultātā ieviesto “currency board” mehānismu (valsts naudas masas piesaiste zelta – valūtas rezervēm).  Citiem vārdiem sakot, radīsies jautājums par „Centrālās bankas”, kas pašreiz ir ārējas kontroles mehānisms, pārvēršanu par „valsts banku”, kas realizē naudas emisijas un aprites politiku nacionālās nevis globālās oligarhijas interesēs. (Ne velti tikai uzsākot sarunu par šo tēmu, „liberāļi” sāk kliegt kā aizkauti).
Jāatzīmē, ka ne Krievijas impērijā, ne PSRS nebija centrālās bankas (bija valsts pārvaldes struktūrvienības, kuras bija atbildīgas par naudas daudzuma plānošanu un nodrošināšanu). „Centrālā banka” parādījās tikai „attīstītās demokrātijas” laikā. Šais laikos tai arī ir jāpaliek kā jaunās „zelta ordas” (mūsdienu burtiskā nozīmē) „demokrātiskā” neokoloniālisma neatņemam atribūtam un simbolam.

Vispār tas ir ļoti smags jautājums:  ASV XIX gadsimtā, ejot pa šo ceļu, piedzīvoja pilsoņu karu un tāpat gala beigās sapinās globālās oligarhijas izliktajos tīklos, bet tas jau ir pavisam cits temats.

Vladimirs Pavļenko, Ģeopolitisko problēmu akadēmijas politisko zinātņu doktors
/06.06.2012/
Avots: http://akademiagp.ru/v-b-pavlenko-bolshaya-igra-rotshildov-i-rokfellerov-na-svetu-i-v-teni/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Par “E” vielām, jeb t.s.”pārtikas piedevām”

Cilvēki katru dienu masveidā tiek indēti, kas grauj to veselību, atņem enerģiju un padara tos slimus ar visdažādākajām kaitēm. Bieži vien ārsti nemaz pat neprot noteikt slimību cēloņus, daudzos gadījumos ārstēšana ir jāsāk ar indējošas pārtikas lietošanas pārtraukšanu. Veselībai nekaitīgas pārtikas ieguve ir viena no lielākajām mūsdienu cilvēku problēmām.

Lai pārtikas produkti ilgi uzglabātos, labi izskatītos, lai piešķirtu vai pastiprinātu to garšu utt. tiek izmantotas vairāk kā 300 dažādu piedevu ne visas no kurām ir nekaitīgas. Šīs vielas parasti tiek apzīmētas ar burtu E un aiz tās stāvošu trīs vai četru ciparu skaitli (lai gan reizēm tiek norādīts tikai piedevas nosaukums) un uz produktu iepakojuma tiek parasti rakstītas iespējami mazākiem burtiem. Tāpēc, lai saglabātu veselību, pie rokas vienmēr ir jābūt uzziņas informācijai par katras no šo vielu iespējamo ietekmi uz cilvēku. Tiem, kuri patiešām vēlas saglabāt savu veselību un domā par saviem pēcnācējiem, turpmāk izklāstītā informācija ir neaizvietojama.

„E” vielas, ko satur nopērkamie pārtikas produkti, ir pilnīgi nevajadzīgi un visbiežāk arī mūsu organismam kaitīgi svešķermeņi.  Gandrīz viss, ko satur pārtikas produkts, ir atzīmēts uz tā iepakojuma (bet tā tas var arī nebūt, Latvijā noteikti). Normatīvie akti nosaka, ka ir pārtikas produktā esošajām vielām ir jābūt norādītām to koncentrācijas (procentos no visas masas)  secībā. Esiet uzmanīgi, tas par ko būs runa parasti atrodas šī saraksta beigās. Šis saraksts ir pati svarīgākā informācija pēc kā jāvadās, iegādājoties pārtikas produktus.

Kam tas viss ir izdevīgi?

Protams, plaša piedevu izmantošana ir izdevīga ražotājiem, konkrēti:
– lētāka un atvieglotāka pārtikas produktu ražošana, pārvadāšana un uzglabāšana;
– preces pērkamības palielināšana (piemēram, pievienojot dažādas krāsvielas);
– pārdošanas apjomu palielināšana, radot „jaunus” produktus (piemēram, enerģijas dzērieni, arvien jauni maizes veidi utt.);
– iespēja slēpt vai mazināt atsevišķu produktu negatīvās īpašības (piemēram, speciāli līdzekļi maizes izstrādājumu produktos);
– iespēja nodrošināt ļoti smalku desu izstrādājumu šķēlīšu nogriešanu (izmantojot fosfātus);
-utt.

Interesanti, ka sākotnējā pārtikas piedevu attīstības periodā [Vācijā] tās saucās par svešķermeņiem, jeb piesārņotājiem (vāciski Fremdstoffe), jo mākslīgās krāsvielas, aromatizatori vai konservanti nav pārtikas vielas, bet tikai veicina preces ārējā izskata uzlabošanos, apetītes rosināšanu vai arī nebojāšanās laika paildzināšanu. Bet kaut kā nemanāmi šīs vielas sāka saukt daudzkārt pozitīvāk – par „pārtikas piedevām”. Un nav pārāk grūti iedomāties, kam tas ir izdevīgi.

Tiesa gan jāatzīmē, ka patērētājam arī ir dažas priekšrocības. Piemēram, tā saucamo „ātrās ēdināšanas” vietu apmeklēšana vai arī pusfabrikātu izmantošana ļauj ievērojami ietaupīt laiku. Bet, ja zinām kāda ir šī ietaupījuma patiesā cena, tad te nevar runāt par kādu izdevīgumu.

Kur mēs ejam?

Neliels ieskats vēsturē. Pārtikas piedevām ir ne viens vien tūkstotis gadu priekšvēstures. Cilvēki vienmēr ir meklējuši ceļu kā paildzināt produktu uzglabāšanās ilgumu, uzlabot tā garšu un izskatu un, lai to panāktu, izmantoja sāli, cukuru, medu, etiķi, eļļas, garšvielas utt. 20.gadsimtā šādu vielu skaits jau pārsniedza simtu. 1953.gadā pēc Vācijas iniciatīvas Rietumvalstis vienojās par vienotu šādu vielu ciparisku klasifikāciju ar burtu E priekšā (no vārda Eiropa) un šī sistēma tagad ir spēka Eiropas Savienībā. Daļēji tā tiek lietota visā pasaulē. PSRS šo marķēšanas sistēmu pieņēma 1978.gadā.

Līdz 1993.gadam Eiropā bija atļauts izmantot 297 dažādas piedevas, bet interesanti, ka tai pašā Vācijā tikai 265. Tolaik visi Vācijā pārdodamie produkti, tai skaitā Holandes saldumi un Fraņču garšvielas, drīkstēja saturēt tikai Vācijas Federatīvajā Republikā (VFR) atļautās piedevas.

Un kāds ir stāvoklis pēc visai Eiropas Savienībai vienotas likumdošanas izstrādes? „Lielu pūliņu” rezultātā atļauto piedevu skaits palielinājās līdz 311, bet šodien (visdrīzāk 2011.g.) to skaits jau ir sasniedzis 320. Ar veselo saprātu un vienkāršu aritmētiku to nav iespējams izskaidrot. Pie tam ražotāji tagad drīkst izmantot dažādas piedevas daudz lielākā koncentrācijā kā agrāk. Lielākas iespējas ražotājiem nozīmē mazākas izredzes patērētājiem veselības saglabāšanas ziņā.

Pārtikas piedevu nozīme.

Visas izmantojamās piedevas, atkarībā no to nozīmes, iedala sekojošās grupās:
Krāsvielas (E100… E199) – tie pilda sava veida „dekoratīvās kosmētikas„ funkciju pārtikas produktiem, lai tie izskatītos pievilcīgi un garšīgi. Bieži pircējam, dēļ šo vielu izmantošanas šķiet, ka produkts satur ko tādu, kas patiesībā tajā nav: augļi saldumos vai arī olu dzeltenums cepumos.
Konservanti (E200… E299) – palielina produkta saglabāšanās laiku.
Antioksidanti (E300… E399) – traucē produkta saskābšanu un veicina tā derīguma termiņa palielināšanos.
Stabilizatori, emulgātori (E400… E499) – pielieto šķidrumu sasaistei produktos. Pie tam palielina apjomu (īpaši cepjamos produktos), ietekmē kušanas ilgumu (saldējumos). Bez šīm piedevām nebūtu iespējams sagriezt desu ļoti smalkos gabaliņos. Dod labumu tādā ziņā, ka iedarbojas uz gremošanas sistēmu kā organismam nepieciešamas balasta vielas.
Skābuma regulatori (E500… E599) – dod produktam skābu piegaršu un uztur taj’;a noteiktu skābuma līmeni. Papildus pilda konservantu un garšas piedevu lomu.
Garšas un aromāta pastiprinātāji (E600… E699) – pastiprina garšas izjūtas. Tās parasti provocē pārēšanos un rezultātā noved pie liekā svara problēmas. Papildus šīs vielas var izsaukt garšas orgānu atrofēšanos (cilvēks vairs nejūt dabisku garšu).
Antibiotikas (E700-E799).
Saldinātāji un citas piedevas (E900… E999) – padara produktus, jo īpaši dzērienus, saldus. Ir liela varbūtība pārdozēt ar šīs vielas saturošu produktu lietošanu, īpaši, ja uzturs nav sabalansēts.
Aromatizatori un citas papildus ķīmiskās vielas (E1000… E1999) Diemžēl ir vēl arī daudz piedevu bez attiecīgiem apzīmējumiem. Pie tādām var pieskaitīt gandrīz 2700 aromatizatorus. Diemžēl daudzi ražotāji izmanto to savā labā tādējādi, ka atsevišķas aromatizatoru sastāvdaļas paliek nenorādītas. Piemēram, pievieno aromatizatoram aizliegtu konservantu (propilenglikolu) un tādā veidā izvairās no nepieciešamības to uzrādīt produkta sastāvā. Citi ražotāji izmanto alkoholu saturošus aromatizatorus  bērnu pārtikas produktos, ne tikai izvairoties no pienākuma norādīt to produkta sastāvā, bet pieradinot bērnus pie alkohola garšas. Katrs aromatizators sastāv no 50-100 dažādām sastāvdaļām tāpēc ne tikai ir viegli „noslēpt „ aizliegto komponenti, bet arī nav grūti to izgatavot. Dēļ aromatizatoriem bulciņās, saldējumā un saldumos daudzi patērētāji, jo īpaši bērni, lielā mērā zaudē savu garšas orgānu dabīgās spējas. Kā papildus ievērojamas garšas sajūtu pastiprināšanas problēma ar aromatizatoru palīdzību ir pārēšanās un liekā svara parādīšanās.

Cik (ne)veselīgas ir pārtikas piedevas?

Pirms atļaut pielietot pārtikas piedevu ir jāveic plaši pētījumi, tomēr pat tas negarantē, ka konkrētā piedeva neatstāj negatīvu ietekmi uz cilvēka veselību. Vairumam piedevu eksperimentu uz dzīvniekiem rezultātā ir noskaidrots cik daudz attiecīgās vielas cilvēks var ikdienā uzņemt, lietojot to visas dzīves laikā. Tas ir pazīstams kā „ADI rādītājs” (Accetable Daily Intake – Pieļaujamā dienas deva) un tiek izteikts miligramos uz ķermeņa kilogramu.

Šie rādītāji par katru piedevu tiek noteikti divos etapos:
1.Dzīvnieku barošanas eksperimentos: tiek noteikta deva , kura, lietojot to ikdienā visas dzīves laikā, neatstāj nekādu negatīvu iespaidu uz dzīvnieku
2. Riska faktoru vērā ņemšana: Eksperimentu rezultāti ar dzīvniekiem netiek 1:1 pārnesti uz cilvēkiem.  Šādu eksperimentu rezultātā iegūtais ADI tiek samazināts 100kārtīgi un cilvēkiem tas tiek noteikts 1% apmērā no tā rādītāja, kurš tika konstatēts dzīvniekiem

Teorētiski šī metode var šķist droša. Tomēr pilnībā risku cilvēka veselībai tādā veidā izslēgt nevar, jo:
– Notestēt visus iespējamos mijiedarbību variantus ar citām vielām un faktoriem (piemēram, piesārņotu apkārtējo vidi, smēķēšanu, alkoholu, medikamentiem utt.) nav iespējams.
– Katra cilvēka individuālās īpašības var būt dažādas attiecīgi tā rezultātā piedevas var izraisīt alerģiskas reakcijas vai citas slimības. Šādas sekas bieži vien iestājas pēc palielinātas devas uzņemšanas vai ekstremālu fizisku vai psiholoģisku slodžu gadījumos.
– Pārmēru aizraujoties ar kādu no produktiem var sasniegt vai pat pārsniegt konkrētas piedevas pieļaujamo ADI rādītāju (piemēram, praksē daudzi pārlieku lieto saldinātos dzērienus, tādus kā Coca(Pepsi)-Cola, limonādes utt.)
– Novērtējot piedevas dažādi speciālisti reizēm nonāk pie dažādiem rezultātiem. Tā, piemēram, tāds konservants kā propinoskābe (E280) līdz 1988.gadam Vācijā bija aizliegts. Bet kopš 1996.gada to ir atļauts izmantot maizē, tortēs un keksos. Pie tam daudzi speciālisti nevar tikt uzskatīti par neatkarīgiem, jo viņu pētījumus apmaksā pārtikas industrija. Ir piedevas, kas ir aizliegtas ASV, bet ir atļautas ES vai arī ir atļautas Krievijā, bet ir aizliegtas ES utt.

Tātad, secinājums ir viens – neviens nevar dot 100% garantijas par pārtikas piedevu nekaitīgumu, attiecīgi veselību saglabāt griboša cilvēka devīzei ir jābūt: Jo mazāk piedevu, jo labāk!

Kaitīgāko pārtikas piedevu un to kodu uzskaitījums.

Viskaitīgākās e-vielas ir sekojošas. Lietot un vēl jo vairāk pirkt produktus, kas satur šīs vielas, nedrīkst.

E102(Tartrazīns).Dzeltenā krāsviela, tiek iegūta no akmeņogļu darvas atkritumiem, tā ir pati lētākā sintētiskā krāsviela. Tiek izmantota, lai piešķirtu produktam dzeltenīgu krāsu. Pielietojums: konditorejas izstrādājumi ,atspirdzinošie dzērieni, augļu sulas, marinēti dārzeņi, marcipāns, sausās zupas, siera cepumi, saldā kukurūza, saldējums, jogurti, sinepes, konfektes. Tiek pielietots arī: kosmētika, vilnas un zīda krāsa.
Iespējamā iedarbība: astma (hroniska slimība, kurai raksturīgas dažādas smaguma pakāpes atkārtotas elpas trūkuma un sēkšanas epizodes), dermatīts (ādas iekaisums), nātrene (slimība, kam raksturīgi nātres dzēlumiem līdzīgi ādas (retāk gļotādas) izsitumi un nieze) , depresija, bezmiegs, redzes pasliktināšanās
E104(Hinolīna dzeltenais). Pielietojums: dzērieni, tehnoloģiski apstrādāti produkti. Tiek pielietots arī: kosmētiskās krāsas, lūpu krāsa, ziepes, zobu pasta, matu kopšanas līdzekļi, odekolons. Vairākās valstīs (ASV, Japāna) aizliegts kā kancerogēns (vēzi izraisošs).
Iespējamā iedarbība: hiperaktivitāte (uzvedības traucējums, ja bērnu raksturo pārmērīga aktivitāte, impulsivitāte, uzbudināmība, kā arī uzmanības nenoturība un vāja kustību koordinācija), astma, nātrene, anafilakse (slimīgi pastiprināta organisma jutība pret svešas vielas atkārtotu ievadi organismā), jāizvairās pret aspirīnu jūtīgiem cilvēkiem
E110(Saulrieta dzeltenais FCF. Oranži-dzeltenais). Pielietojums:  augļu sulas, sausās zupas, konservētas zivis, konditorejas izstrādājumi, dzērienu pulveris, marcipāns, graudu produkti, želejas (apelsīnu un aprikozu), citronu biezpiens, siera mērces, cepumi, garšvielas, saldējums, marmelādes. E110 bieži tiek izmantota kopā ar E123, lai iegūtu brūnu krāsu (šokolādes un karameļu krāsu). Tiek pielietots arī: kosmētika, matu skalošanas līdzekļi.
Iespējamā iedarbība: Vemšana, siena drudzis, astma, nātrene, alerģijas (īpaši pret aspirīnu jūtīgiem cilvēkiem), hiperaktivitāte. Kancerogēns. Eksperimentos ar dzīvniekiem paaugstinātas devas izraisīja plaušu slimības.
E120(Karmīnskābe, košenils). Pielietojums: Pīrāgu pildījums, gaļas izstrādājumi, jogurts, cepti produkti, daži alkoholiskie dzērieni, sarkano ābolu biezenis. Tiek pielietots arī: kosmētika, šampūns, skropstu tuša, sarkanas krāsas acu dekoratīvā kosmētika.
Iespējamā iedarbība: anafilakse, astma, nātrene.
E123(Amarants). Sintētiskas izcelsmes ķīmiska viela , ko iegūst no akmeņogļu darvas un kas dod zilgani sarkanu, sarkanīgi brūnu un sarkanīgi violetu krāsu.
Pielietojums:  atspirdzinošie dzērieni, upeņu produkti, sausais kūku maisījums, želejas kristāli, graudu produkti.  Tiek pielietots arī: vaigu sārtumam un citos kosmētikas izstrādājumos, lūpu krāsās. ASV pētījumi uz žurkām parādīja, ka šīs vielas lietošana palielina vēža rašanās varbūtību pēc kā ASV šī piedeva tika aizliegta. Aizliegts vēl Krievijā, Norvēģijā, Austrijā, Somijā.
Iespējamā iedarbība: astma, nātrene, hiperaktivitāte. Kancerogēns. Var ietekmēt aknas, nieres. Lietojot grūtniecības laikā var izsaukt augļa iedzimtas anomālijas.
E124(Košenila sarkanais, kumačs 4R). Pielietojums: tomātu zupa, biskvītkūkas sausais maisījums, deserta garnējums, želejas kristāli.
Iespējamā iedarbība: kancerogēns,  hiperaktivitāte, astma, siena drudzis (alerģiska slimība, kas saistīta ar iesnām, lēkmjveida šķavām, asarošanu, konjunktivītu, bronhiālās astmas lēkmēm).
E127(Eritrozīns). Zilirozā vai sarkana krāsviela, kas tiek ražota no naftas pārstrādes atkritumiem. Pielietojums:  cukuroti ķirši, konservēti sarkanie ķirši, cepumi, desu apvalki, konservēti augļu kokteiļi, pusfabrikāti, keksi, biskvīti, sausās brokastis, želejas, dzērieni.  Tiek pielietots arī: vaigu sārtumam, zobu pasta, medikamenti. Eksperimentos ar dzīvniekiem tika konstatētas vēžveidīgas vairogdziedzera izmaiņas. Aizliegts Krievijā.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Hiperaktivitāte, astma, nātrene, var iespaidot aknas, vairogdziedzeri, kuņģi, vairošanās funkcijas, sirds darbību.
E128(Sarkanais 2G). Pielietojums: desas, hamburgeru gaļa, vārīti gaļas produkti.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Kuņģis, astma, hiperaktivitāte, nātrene, angioedēma (milzu nātrene, atšķirībā no parastās nātrenes, lokalizējas dziļākos ādas slāņos, tāpēc izpaužas kā izteikts audu pietūkums).
E129(Alūra sarkanais AC). Sarkana un oranža krāsviela. Pielietojums: želejas kristāli, sausais kūku maisījums, šokolādes cepumi, graudu produkti. Tiek pielietots arī: lūpu krāsa, kosmētika, ārstniecības līdzekļi.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Alerģijas, astma, hiperaktivitāte, nātrene.
E132(Indigotīns). Pielietojums: cepumi, saldējums, konditorejas izstrādājumi, pudelēs pildīti atspirdzinošie dzērieni, saldumi, maizes izstrādājumi. Tiek pielietots arī: tabletes un kapsulas, matu skalošanas līdzekļi.
Iespējamā iedarbība: hiperaktivitāte, astma
E133(Briljantzilais FCF). Pielietojums: konservēti zaļie zirnīši, deserti, piena produkti, graudaugu produkti, želantīns, atspirdzinošie dzērieni. Tiek pielietots arī: dezodorants, matu krāsa, zobu pasta, kosmētika.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Hiperaktivitāte, astma, jāizvairās pret aspirīnu jūtīgiem cilvēkiem.
E142(Zaļais S). Izgatavo no akmeņogļu darvas. Pielietojums:  siera kūkas sausais maisījums, konservēti zirņi, piparmētru mērce, saldējums, konfektes, konservēti zirņi.  Eksperimentos ar dzīvniekiem tika novērots spontānais aborts.
Iespējamā iedarbība: astma, izsitumi uz ādas, bezmiegs, hiperaktivitāte, Alcheimera slimība (centrālās nervu sistēmas (CNS) deģeneratīva slimība, kuras raksturīgās iezīmes ir prāta spēju pasliktināšanās, atmiņas traucējumi un izmaiņas uzvedībā ), spontānais aborts.
E150a(Karamele). Pielietojums: kolas dzērieni, džemi, saldumi, šokolāde, tumšā maize, dzērieni.
Iespējamā iedarbība: gremošanas orgānu problēmas, ietekmē vairošanās funkcijas
E150c(Amonija karamele). Pielietojums: cepumi, džemi, sojas mērce, šokolāde, tumšā maize, austeru mērce, marinēti dārzeņi.
Iespējamā iedarbība: hiperaktivitāte, var ietekmēt aknas,kuņģi. Testos uz dzīvniekiem izraisīja asins saindēšanos žurkām.
E151(Briljanta melnais BN, melnais PN). Pielietojums: dzeramais jogurts, upeņu kūkas sausais maisījums, brūnā mērce.
Iespējamā iedarbība: kancerogēns. Astma, ietekmē nieres, kuņģi, hiperaktivitāte
E154(Brūnais FK). Pielietojums: kūpinātas un sālītas zivis, žāvētas siļķes, kartupeļu čipsi, vārīts šķiņķis.
Iespējamā iedarbība: astma, alerģijas, var ietekmēt nieres, aknas, sirdi. Vajadzētu izvairīties cilvēkiem jūtīgiem pret aspirīnu.
E155(Brūnais HT). Pielietojums: šokolādes cepumi, šokolādes kūkas sausais maisījums. Aizliegts Krievijā.
Iespējamā iedarbība: astma, alerģijas, nātrene, var ietekmēt nieres. Jāizvairās cilvēkiem jūtīgiem pret aspirīnu.
E160b(Annato, biksīns, norbiksīns). Pielietojums:  cepti produkti, brokastu pārslas, piena produkti, margarīns, samazināta tauku satura pastas. Tiek pielietots arī: ziepes, auduma krāsviela.
Iespējamā iedarbība: dunoņu galvā. Pazemināts asinsspiediens. Prurīts (nieze). Bērniem var izraisīt aizkaitināmību.
E210(Benzoskābe). Pielietojums:  saldējums, margarīns, vārīti atspirdzinošie dzērieni, sidrs, uzkodu mērce, augļu sula, košļājamā gumija. Tiek pielietots arī: ādas tīrīšanas līdzeklis, kosmētika, matu skalošanas līdzeklis, medikamenti, smaržas.
Iespējamā iedarbība: ādas kairinājums, uzvedības problēmas, alerģijas. Astma, nātrene, var ietekmēt plaušas.
E211(Nātrija benzoāts). Var atrast kečupā, kaviārā, siera kūkā, pīrāgos, margarīnā, marinētos gurķīšos, ananāsu sulā, garnelēs, sojas mērcē, saldumos un galda olīvēs. Arī piena un gaļas produktos, konfektēs un dzērienos. Tiek pielietots arī: mutes dobuma ārstniecības līdzekļos, zobu pasta. Savienojumā ar askorbīnskābi (E 300, vitamīns C) var veidot kancerogēnu bezolu. Profesors Pēteris Paipers (Peter Piper) no Šefīldas universitātes uzstāj, Nātrija benzoāts var bojāt ļoti svarīgas šūnu  mitohondrija DNA daļas. Mitohondrijs sintezē adenozīntrifosforskābi {ATF) (oksidatīvās fosforilēšanās procesā). ATF apgādā ar enerģiju citus šūnas organoīdus un šūnu kopumā, tādēļ mitohondrijus bieži dēvē par šūnas spēkstacijām. Ir daudzas slimības, kuras saista ar bojātu DNA, tai skaitā Pārkinsona slimība un novecošanas process.
Iespējamā iedarbība: Mutes un ādas kairinājums, hiperaktivitāte, anafilakse, kontakta dermatīts, astma, nātrene. 
E212(Kālija benzoāts). Var atrasties cukurotos ķiršos, džemos un pastās, čili pastā.Lieto arī kosmētikā.
Iespējamā iedarbība: Kuņģa kairinājums, alerģijas, astma, nātrene, ekzēma (alerģisks neinfekciozs ādas iekaisums).
E213(Kalcija benzoāts). Var būt košļājamā gumijā, augļu sulās, margarīnā un saldējumā, kā arī vārītos atspirdzinošos dzērienos.
Iespējamā iedarbība: Anafilakse, hiperaktivitāte, ekzēma, uzvedības problēmas, astma, nātrene.
E214(Etil-p-hidroksibenzoāts). Var būt saldējumā, sidrā, margarīnā, košļājamā gumijā, augļu sulās un vārītos atspirdzinošos dzērienos. Lieto arī kosmētikā.
Iespējamā iedarbība: alerģijas, ādas apsārtums, nieze, uztūkums, anafilakse, astma, nātrene.
E215(Nātrija etil-p-hidroksibenzoāts).
Iespējamā iedarbība: mutes nejūtīgums, alerģisks kontakta dermatīts, kuņģa kairinājums, astma.
E216(Propil-p-hidroksibenzoāts). Pielietojums: saldumi, cepti izstrādājumi, želejas konservi, dzērieni. Tiek pielietots arī: kosmētika, tonālais krēms, šampūns.
Iespējamā iedarbība: ādas kairinājums, uzpampums, alerģijas, astma, anafilakse.
E217(Nātrija propil-p-hidroksibenzoāts). Iespējamā iedarbība: Kuņģa kairinājums, alerģisks kontakta dermatīts, nātrene, astma, mutes nejūtīgums.
E218(Metil-p-hidroksibenzoāts), E219 (Nātrija metil-p-hidroksibenzoāts). Var būt konservos, želejās, ceptos izstrādājumos, augļu sulās un slātu mērcēs. Tiek pielietots arī: ādas  un matu kopšanas līdzekļi, kosmētika.
Iespējamā iedarbība: Alerģijas, ādas apsārtums, nieze, uztūkums, anafilakse, astma, nātrene.
E220(Sēra dioksīds). Var atrasties alū, sidrā, vīnos, žāvētos augļos, etiķī, želatīnā un augļu sulā.
Iespējamais pielietojums: Iespējamā iedarbība: astma un bronhu spazmas, bronhu sažņaugšanās, pazemināts asinsspiediens, anafilakse, bronhīts (bronhu gļotādas iekaisums, kam raksturīgs gļotādas pietūkums un pastiprināta gļotu izdalīšanās), pārtikā noārda A un B vitamīnu
E221(Nātrija sulfīts). Var būt saldētos ābolos, maraschino ķiršos, žāvētos un grieztos augļos, augļu pīrāga sausajos maisījumos.
Iespējamā iedarbība: Astma, kuņģa kairinājums, izsitumi uz ādas, nelabums, caureja, pārtikā iznīcina B vitamīnu.
E222(Nātrija hidrogēnsulfīts). Var atrasties augļu sulās, tomātu pastā, žāvētos augļos, džemos un želejās. Tiek pielietots arī: mutes skalošanas līdzeklis, kārpu noņēmējs un matu krāsa.
Iespējamā iedarbība: astma, nātrene, ādas kairinājums, mutagēns (izraisa mutāciju)
E223(Nātrija metabisulfīts). Var atrasties žāvētos augļos, tomātu pastā, maizes un miltu izstrādājumos, maraschino ķiršos un želejās. Tiek pielietots arī: vannas putas un matu kopšanas līdzekļi, padušu dezodorants.
Iespējamā iedarbība: astma (dzīvībai bīstamas lēkmes), siena drudzis, nātrene, atopisks dermatīts (hroniski recidivējoša ādas iekaisuma saslimšana).
E224(Kālija metabisulfīts). Var būt sierā un to saturošos produktos, kā arī mājas vīna gatavošanas komplektos.
Iespējamā iedarbība: anafilakse, astma, nātrene, uzvedības problēmas, kuņģa kairinājums.
E226(Kalcija sulfīts), E227(Kalcija hidrogensulfīts). Konservēti dārzeņi un augļi.
Iespējamā iedarbība: astma, ādas un kuņģa kairinājums, var ietekmēt nieru, zarnu trakta, plaušu un aknu darbību.
E228(Kālija hidrogēnsulfīts). Var atrasties žāvētos augļos un maz-kaloriju džemā.
Iespējamā iedarbība: astma, ādas kairinājums, anafilakse, kuņģa kairinājums, hiperaktivitāte
E230(Difenils, bifenils). Pielietojums: Var atrasties marmelādē, citrusaugļu mizā. Lieto dažu augļu dezinficēšanai (atliekas var būt mizā), pārtikā, kas ietīta papīrā, kurš impregnēts ar difenilu. Aizliegts Krievijā.
Iespējamā iedarbība:  var izraisīt tādas acu un deguna kairinājumu, vemšana, depresija, toksiska iedarbība uz nierēm, elpošanas orgāniem, asinsrites orgāniem ,nervu sistēmu un sirdi.
E231(Ortofenilfenols). Lieto pārtikas piedevu ražošanā. Aizliegts Krievijā.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Krampji, nelabums, iedarbojas uz CNS un aknām.
E232(Nātrija o-fenilfenols). Lieto cīņai ar nezālēm, kaitēkļiem un augu slimībām. Tiek apsmidzināta augļu miza. Var atrasties produktos, kas satur augļu mizu, marmelādē. Aizliegts Krievijā.
Iespējamā iedarbība: Kairina acis un ādu, vemšana, krampji.
E235(Natamicīns). Konservants-antibiotika, ko iegūst no mikroorganismiem. Atļauts lietošanai tikai siera mizas un vārītos, apstrādātos gaļas izstrādājumos (desās). Nedrīkst būt produktā dziļāk par 5 milimetriem (bet kā to var pārbaudīt?). Attiecīgi desu un sieru mizas ir jānoņem un pēc tam ir jānomazgā rokas. Ja ražotājs uzskata, ka siera vai desas mizu nav iespējams apēst, viņš var neuzrādīt šo komponenti. Tāpat tiek lietots kā ārējas iedarbības ārstniecības līdzeklis pret sēnīšu infekciju ārstēšanu (acu plakstiņu sēnīšu infekciju ārstēšanā).
Iespējamā iedarbība: Nelabums, vemšana, caureja, anoreksija (apetītes zudums), ādas kairinājums
E239(Heksametilēntetramīns). Var būt provolones sierā. Tiek pielietots arī: kosmētika, lubrikantu eļļa.
Iespējamā iedarbība: Aizdomas, ka ir kancerogēns. Dermatīts, kuņģa un zarnu trakta traucējumi, nieru bojājumi.
E249(Kālija nitrīts), E250(Nātrija nitrīts), E251(Kālija nitrāts), E252(Nātrija nitrāts). Visbiežāk izmantotie konservanti. Tiek izmantoti kā līdzeklis pret botulisma baktērijām šķiņķos, karbonādēs, bekonos un citos gaļas produktos, kā arī zivju izstrādājumos, pusfabrikātos, konservos, picās un desās. Cilvēka asinīs izraisa skābekļa piegādes traucējumus. Īpaši bīstami zīdaiņiem. Pie temperatūras virs 130°С reakcijā ar olbaltumvielām var radīt kancorigēnas vielas. Neskatoties uz to šīs vielas ir atļauts izmantot „bioproduktos”. Produktus ar šīm piedevām nedrīkst cept, grilēt vai sautēt krāsnī (jo tā rezultātā var izveidoties kancerogēnās vielas). Daži produkti ar šīm piedevām ir paredzēti lietošanai tikai pēc pagatavošanas pie augstām temperatūrām.
Iespējamā iedarbība: Astma, nieru iekaisums, reibonis, galvassāpes, vemšana, nelabuma sajūta, var ietekmēt vairogdziedzeri, uzvedības problēmas, nieru iekaisums, reibonis.
E280(Propionskābe). Var tikt lietots saldējumā, kausētos sieros, saldumos, ceptos izstrādājumos, maizes rūpniecībā.
Iespējamā iedarbība: migrēna, ādas kairinājums, galvassāpes.
E281(Nātrija propionāts). Tiek lietots kūku glazūrām, ceptos  un konditorejas izstrādājumos. Tiek pielietots arī: kosmētika, ādas sēnīšu infekciju apstrādei medicīnā.
Iespējamā iedarbība: ādas kairinājums, mācīšanās grūtības, astma, kuņģa kairinājums, galvassāpes
E284(Borskābe). Tiek  izmantota sēnīšu slimību noteikšanai citrusaugļos. Var būt kaviāros.
Tiek pielietots arī: pūderis bērniem, ziepes, krēms ādai ap acīm, mutes skalošanas līdzeklis, kosmētika.
Iespējamā iedarbība: toksiska (indējoša) iedarbība uz nierēm, asinsrites orgāniem, dzimumorgāniem, aknām un centrālo nervu sistēmu.
E285(Nātrija tetraborāts,; boraks). Var atrasties no ASV importētos gaļas produktos. Tiek pielietots arī: tonālais krēms, skūšanās krēms. Aizliegts lielākajā daļā valstu.
Iespējamā iedarbība: patstāvīga saskare var izraisīt nieru mazspēju, krampjus. Toksisks.
E320(Butilēts hidroksianizols). Naftas derivāts. Var tikt lietots košļājamā gumijā(piemēram Orbit), pārtikas taukos un eļļās, ātri pagatavojamās kartupeļu biezputrās, saldējumā, margarīnā un gaļas izstrādājumos. Pielieto arī kosmētikā.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Galvassāpes, nogurums, miegainība, astma, hormonu līdzsvara sagraušana. Var ietekmēt nieres, aknas, dzimumorgānus.
E321(Butilēts hidroksitoluols). Var tikt lietots pārtikas taukos un eļļās, zivju produktos, alus un iesala dzērienos, polietilēna plēve pārtikas produktu iesaiņošanai, košļājamā gumija, sausās brokastu pārslas. Tiek pielietots arī: eļļa un losjons bērniem, skūšanās krēms, acu kontūrzīmulis, lūpu krāsa, reaktīvo lidmašīnu degviela.
Iespējamā iedarbība: hroniska nātrene, dermatīts, nogurums, astma, agresīva uzvešanās, bronhu spazmas.
E385(Kalcija dinātrija etilēndiamīntetraacetāts). Atļauts lietošanai konservētiem produktiem stikla burkās, margarīnos ar zemu tauku līmeni un žāvētās garnelēs.  Var tikt lietots šķīstošās tējās, margarīnā, dažādās mērcēs, atspirdzinošos dzērienos un alū, gaišajā alū un sviestmaižu pastā. Lieto arī medicīnā saindēšanās gadījumos ar smagajiem metāliem. Dažās valstīs aizliegts.
Iespējamā iedarbība: vielmaiņas traucējumi, asinis urīnā, zarnu darbības traucējumi, nieru bojājumi, hromosomu bojājumi, muskuļu krampji.
E407(Karagināns). Var tikt lietots saldējumā, konditorejas izstrādājumos, cepumos, šokolādes produktos, smalkmaizītēs un deserta maisījumos. Tiek pielietots arī: zobu pasta, klepus zāles, kosmēttika.
Iespējamā iedarbība: var ietekmēt gremošanas orgānus, kuņģi, čūlains stomatīts.
E420(Sorbīts; sorbīta sīrups). Var būt sūkājamās konfektēs uz kociņa, šokolādē, košļājamā gumijā, konditorejas izstrādājumi, žāvēti augļi. Tiek pielietots arī: šampūns, mutes skalojamais līdzeklis, matu aerosols, kosmētika, zobu pasta, antifrīzs. Iekļauts NIH (National Institutes of Health) bīstamo vielu sarakstā.
Iespējamā iedarbība: Kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumi, vēdera uzpūšanās, katarakta, caureja, zarnu krampji.
E421(Mannīts). Var būt pārtikā ar modificētiem ogļhidrātiem un samazinātu kaloriju daudzumu, saldumi, džemi, želejas un košļājamā gumija. Tiek pielietots arī: matu kopšanas līdzekļi, krēms rokām.
Iespējamā iedarbība: vemšana, caureja, nātrene, nieru disfunkcija, anafilakse. Īpaši nav ieteicams diabētiķiem.
E425(Konjacs). Želejveida viela, ko iegūst no kāda Āzijas auga saknes. Pielieto Āzijas tautu nacionālajos ēdienos un „stikla” makaronos. Var būt sūkājamās konfektēs, džemā, majonēzē, zupā, gaļas mērcēs. Organisms šo vielu nespēj pārstrādāt.
Iespējamā iedarbība: Caureja, vēdergraizes, uzturvielu sagremošanas traucējums.
E433(Polioksietilēna sorbitāna monooleāts; polisorbāts 80), E435(Polioksietilēna sorbitāna monostearāts; polisorbāts 60). Var būt saldētā ogu krēmā, majonēzē, šerbertā, marinētos dārzeņos, saldējumā, kūku sausajos maisījumos, kūkās, glazūrās, dzērienu sausajos maisījumos un konditorejas izstrādājumos. Lieto arī vitamīnu un minerālvielu piedevās. Līdzīgs indīgai vielai – 1,4-dioksānam, ko pazīst, kā vēža izraisītāju dzīvniekiem.
E434(Polioksietilēna sorbitāna monopalmiāts; polisorbāts 40), E436(Polioksietilēna sorbitāna tristearāts; polisorbāts 65). Var būt putukrējumā, konditorejas izstrādājumos, zupās, dzērienos, saldētā olu krēmā, saldējumā, sausos kūku maisījumos, glazūrā un pildījumos. Piedevu lietošanas rezultātā produkts var saturēt kaitīgu ķīmisku vielu atliekas.
E469(Fermentatīvi hidrolizēta karboksimetilceluloze). Var būt treknos gaļas izstrādājumos, saldējumā un zupās.
Iespējamā iedarbība: Izraisa vēzi dzīvniekiem, caureja, zarnu trakta darbības traucējumi.
E512(Alvas hlorīds). Atļauts tikai baltas krāsas augļu konservēšanai. Var būt konservētās augļu sulās, konservētos sparģeļos un konservētos atspirdzinošos dzērienos. Papildus lieto krāsu ražošanā. Lielu koncentrāciju gadījumā dod metālisku piegaršu. Aizliegts Krievijā.
Iespējamā iedarbība: var kairināt gļotādu, ādu, izraisīt sliktu dūšu un vemšanu.
E553b(Talks). Var būt košļājamās gumijas bāzē, šokolādē, slīpētajos rīsos, konditorejas izstrādājumos un garšvielās. Tiek pielietots arī: pūderis pēc vannas, pūderis bērniem, barība dzīvniekiem, vitamīnu piedevas, acu dekoratīvā kosmētika.
Iespējamā iedarbība: kuņģa un olvadu vēzis, vemšana, audzēji, elpošanas problēmas.
E579(Dzelzs (ll) glukonāts). Pielietojums: piena maisījums zīdaiņiem, konservētas olīvas, diētiskie produkti. Var būt ģenētiski modificēts.
Iespējamā iedarbība: vemšana, var ietekmēt kuņģi un zarnu traktu.
E621(Mononātrija glutamāts), E622(Monokālija glutamāts), E623(Kalcija diglutamāts), E624(Monoamonija glutamāts). Var atrasties ātri pagatavojamās zupās, sausajās zupās, aromatizētās nūdelēs, iesala ekstraktā, rauga ekstraktā, sojas gaļā, sojas mērcē, želatīnā, aromatizētājos (vista, liellopu gaļa, dūmi, cūkgaļa) un sāls aizvietotāji.
Tiek pielietots arī: ziepes, kosmētika, šampūns, lielākā daļa dzīvo vīrusu vakcīnas. Var būt ģenētiski modificēts.
Iespējamā iedarbība: aizkaitināmība, bezmiegs, depresija, migrēna, astma, redzes pasliktināšanās, vēdergraizes, bronhu spazmas.
E634(Kalcija 5′ ribonukleotīts). Pielietojums: aromatizētas uzkodas, pīrāgi.
Iespējamā iedarbība: hiperaktivitāte, lūpu, kakla, mēles pampums, astma.
E635(Dinātrija 5′ ribonukleotīdi). Var būt aromatizētos kraukšķos, rūpnieciski pagatavotos pīrāgos un ātri pagatavojamās nūdelēs. Aizliegts izmantot zīdaiņu pārtikā.
Iespējamā iedarbība: garastāvokļa maiņas, astma, nieru problēmas, hiperaktivitāte.
E912(Montānskābes esteri). Līdzeklis citrusaugu un citu eksotisko augļu, piemēram, mango un avokado, virsmas apstrādei. Eksperimentos ar dzīvniekiem tika novērota negatīva iedarbība. Tāpēc augļi ir rūpīgi jāmazgā, bet to mizu nekādā gadījumā nedrīkst ēst.
E914(Oksidēti polietilēna sveķi). Iegūst no naftas produktiem. Izmanto augļu un dārzeņu virsmas apstrāde.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Izraisa nieru un aknu bojājums.
E950(Acesulfāms K). Košļenes, maz-kaloriju produkti.
Iespējamā iedarbība: Dzīvniekiem izraisījis vēzi.
E951(Aspartāms), E962(Aspartāma – acesulfāma sāls). Mākslīgi saldinātāji, diētiskie dzērieni, košļenes. Pielieto daudzos diētiskos produktos, arī Latvijā ražotajās «dabiskajās» sulās, jogurtā utt. Var būt pievienots jebkuram produktam bez cukura. Var būt izgatavots ar ģenētiski modificēta enzīma palīdzību. Piena produktus, ievārījumu, pārslas, augļu sulu, eļļu, saldinātājus, bezalkoholiskos dzērienus, vīnu, alu utt. bieži ražo ar ģenētiski modificētu enzīmu palīdzību. ASV Pārtikas un zāļu admistrācija jau 1995.gada augustā ziņoja par 92 ar aspartāma lietošanu pārtikā saistītām saslimšanām, tostarp nāvi. Pilotiem aizliegts lietot ēdienus un dzērienus, kas saldināti ar aspartāmu, jo tas izraisījis epilepsijai līdzīgu bezsamaņu un smaržas halucinācijas. Aspartāms, kas iebērts par 30C karstākos dzērienos, izdala toksisko metanolu (metilspirtu), kas ir arī daudzu metilspirta jeb krutkas dzērāju nāves cēlonis.
Iespējamā iedarbība: depresija, astma, aklums, agresivitāte, bezmiegs, atmiņas zudumi, lēkmes.
E952(Ciklāmskābe un tās nātrija un kalcija sāļi). Konservēti augļi, maz-kaloriju produkti.
Iespējamā iedarbība: migrēna (periodiskas hroniskas galvassāpes), ādas slimība, nātrene, sirds, asinsrite.
E954(Saharīns un tā nātrija, kālija un kalcija sāļi). Diētiskie dzērieni. Daudzās valstīs aizliegts. Kancerogēns.
E999(Kvilaija ekstrakts). Putu veidotājs, ko iegūst no kvilaijas (rets koks) mizas. Stabilizē ilgstošu putu veidošanos. Tomēr satur hepatoksīnus, kas ir kaitīgi asinsritei un aknām. Vācijā ilgu laiku bija aizliegts, bet tagad atļauts tikai bezalkoholisko dzērienu aromatizēšanai.
E1201(Polivinilpirolidons), E1202(Polivinilpolipirolidons). Var tikt izmantots alus, etiķa un vīna ražošanai. Tiek pielietots arī: matu aerosols un laka, šampūns, pret-iedeguma līdzeklis.
Iespējamā iedarbība: Kancerogēns. Audzēji, plaušu un nieru bojājumi, gāzes, alerģisks kontakta dermatīts lietojot pret-iedeguma līdzekli.
E1520(Propān-1,2-diols; propilēnglikols). Viskozs, bezkrāsains šķidrums ar vārgu, bet specifisku smaku un saldu garšu. Pielietojums: šokolāde, konditorejas izstrādājumi.
Iespējamā iedarbība: toksisks elpošanas orgāniem, nervu sistēmai, imūnsistēmai. Dermatīts (ādas iekaisums). Depresija.

Lūk, visvairāk izmantoto kaitīgo E vielu saraksts: E150c, E150d, E161g, E173, E174, Е175, Е180, E210-E219, E220-E228, E249-E252, E280-E283, E315, E320, E321, E330, E331, E450-452, E491-E495, E541, E574,E620-E625, E951, E952, Е953, Е954, E965-E967, E1201, E1202. No tām visplašāk lietotās ir šīs piedevas:
E249, E250, E251, E252.

Vairāk par konkrētām „E” vielām var uzzināt te: http://www.evielas.lv 
 
Kas vēl būtu jāpasaka?

Vēl jāpiebilst, ka likumdošana pret ražotājiem ir iecietīga un atļauj sekojošo.
– Produkta sastāvā drīkst nenorādīt piedevas, ja tās nerada “tehnoloģisku” ietekmi uz galaproduktu. Piemēram, ja jēls kartupelis pēc nomizošanas no ārpuses tiek apstrādāts ar pretbojāšanās līdzekli, tad kartupeļu biezeņa ražotājam nav obligāti jānorāda šis līdzeklis.
– Sēra dioksīds un viņu saturošas vielas tiek uzrādītas uz iepakojuma tikai, ja to daudzums pārsniedz 10mg.
– Vairākiem produktiem drīkst vispār nenorādīt to sastāvu. Šie produkti ir: alkoholiskie produkti ar stiprumu virs 1,2% (izņemot alu), atsevišķi iepakotas cukura figūriņas, mazizmēra pārtikas produkti ar kopējo platību mazāku kā 10cm2, kondensētais piens vai arī sausā piena izstrādājumi, kakao, šokolādes un konfektes.

Tas viss attiecas uz produktiem, kuri pārdodas iepakojumos. Produktiem, kuri tiek pārdoti neiepakotā veidā, uz atsevišķas lapiņas vai plakāta ir jānorāda krāsvielas, konservantus, antioksidantus, garšas piedevas, saldinātāji, vasks, fosfāti, un sērs. Kurš gan ir redzējis šādas lapiņas veikalos, tirgū un ēstuvēs?!

Un vēl. Arvien vairāk pārtikas piedevu sāk izgatavot mākslīgā ceļā, tai skaitā izmantojot gan gēnu inženierijas, gan nanotehnoloģijas, kuru abu izmantošanas sekas pārtikas industrijā ir neprognozējamas.

Daudzi var iebilst, ka šeit aprakstītais ir pārāk pārspīlēts, jo ir cilvēki, kas, lietojot mūsdienu pārtiku, dzīvo ilgi un ka vidējais dzīves ilgums nav nemaz tik zems. Uz šādu iebildumu ir jāaizrāda, ka cilvēki, kam pašreiz ir 50-80 gadu, bērnībā, kad tiek likts pamats cilvēka veselībai (veidojas veselības bāze, kas pavada cilvēku visu mūžu), lietoja dabīgus, nevis “mūsdienīgus” produktus.

Pie tam mūsdienu pārtikas un dzērienu graujošās sekas ir pietiekami uzskatāmi redzamas. Tā, piemēram, nesen Lietuvā tika publicēts pētījums, saskaņā ar kuru lielākā daļa Lietuvas pirmsskolas vecuma bērni ir slimi ar kādu slimību, respektīvi, lielākā daļa pirmsskolas vecuma bērnu Lietuvā ir slimi. Līdzīga situācija, ja ne vēl sliktāka, visdrīzāk ir arī Latvijā. Un ja tā, tad par kādu šo bērnu dzīves ilgumu un dzīves kvalitāti var runāt?!

Ko iespējams darīt lietas labā?

Pirmkārt katrs sev var palīdzēt vienkārši vienmēr izlasot uz iepakojuma norādīto produkta sastāvu un nelietojot tos produktus, kuri satur vai par kuriem ir aizdomas, ka tie satur kaitīgas vielas. Latvijā gan situācija ir īpaša, jo dēļ cilvēku augstā pērkamības līmeņa, ļoti izplatītas ir dažāda veida legālas krāpniecības, attiecīgi uz daudziem Latvijā vai speciāli Latvijai ražotiem produktiem var vienkārši nebūt norādīts to patiesais sastāvs.

Var lietot t.s.”biopārtiku”, ko par tādu var nosaukt tikai nosacīti, tai pat laikā tā nesatur garšas piedevas, mākslīgos aromatizatorus un konservantus (izņemot E220-228 vīnos un E249-253 gaļas izstrādājumos). Kopumā “bioproduktos” tiek izmantota tikai sestā daļa no visām 320 pārtikas piedevām, kas tomēr ir būtiski. Tai pat laikā daudzi produkti, kuriem nav marķējums “bio” un kuri nesatur nekādas piedevas. Protams “bioprodukti” ir dārgāki un arī starp tiem var būt tādi produkti, kuri maz atšķiras no “parastiem produktiem”, bet kuriem apzīmējumam “bio” ir tikai mārketinga nozīme.

Tas, ko var un ko vajadzētu izdarīt katram, pārstāt lietot tos produktus par kuriem pilnīgi noteikti ir zināms, ka tie ir kaitīgi, un tie būtu – Coca(Pepsi)-Cola un citi līdzīga veida saldināti, dzirkstoši dzērieni, ātrās ēdināšanas iestādījumu (McDonalds, Hesburger utt.) produkcija, čipsi, košļenes, enerģijas dzērieni, konfektes un citi saldumi, krāsaini saldējumi, alus, veikalos nopērkamās desas utt.

Par katru cenu vajadzētu izvairīties no lielveikalos radītas produkcijas pirkšanas, jo lielveikalu tehnoloģiskais process ir tā atstrādāts, ka neatkarīgi no tā cik ilgi kāds produkts tur atrodas galu beigās tiek pārstrādāts un pārdots pilnīgi viss. Tas ir, produktiem bojājoties, tie tiek pārstrādāti un izmantoti kur citur un tā vairākas reizes līdz pilnīgi visi atlikumi tiek pārdoti. Citiem vārdiem sakot, lielveikali bojātos produktus ārā nemet, bet to pārstrādā un pilnībā izlieto.

No alkahola un cigaretēm vajadzētu atteikties vispār, jo tie paši par sevi ievērojami bojā veselību, bet komplektā ar indējošu pārtiku, kaitējums veselībai ir daudzkārt lielāks. Ja vēl pie visa pieskaita mazkustīgu un stresa pārbagātu dzīvesveidu, tad kaitējums vēl vairākkārtīgi pastiprinās.

Uzturā vajadzētu lietot vairāk augļus, dārzeņus un tādus izstrādājumus, kas izskatās vai šķiet dabīgi. Viens no mazkaitīgas pārtikas ieguves risinājumiem, ir to iegādāties pa tiešo no zemniekiem. Tas prasa laiku, ir neērti, dārgāk un arī nav pilnīgas garantijas, ka attiecīgais zemnieks nav izmantojis kādas kaitīgas vielas vai metodes, tomēr kopumā tas ir labāk kā pārtikt tikai no veikalos un ēstuvēs iegādājamās produkcijas.

Visbeidzot pats drošākais puslīdz veselīgas pārtikas ieguves veids ir audzēt pārtiku pašiem (tiem kam ir sava zeme) un vasarā pašiem iet mežā pēc sēnēm un ogām. Un pat ja nav iespējams sevi pilnībā nodrošināt ar šāda veida pārtiku, tad tāpat ir jācenšas to iegūt un maksimāli palielināt šāda tipa lietojamās pārtikas īpatsvaru.

Nobeigumam

No senās Romas vēstures ir zināms, ka šī impērija, pateicoties labi organizētai un apbruņotai armijai, vairākus gadsimtus valdīja teju pār visu pasauli. Bet sabruka tā dēļ pusmežonīgu, vāji bruņotu barbaru regulāriem iebrukumiem. Paradoksāli, vai ne?

Lūk, viens maz kam zināms fakts, ko atklāja angļu arheologs, kurš visu dzīvi veltīja senās Romas arheoloģiskajiem pētījumiem. Šis arheologs konstatēja, ka romieši noteiktā savas attīstības stadijā , iemācījušies izkausēt svinu, sāka no tā izgatavot dažādus mājsaimniecības priekšmetus, tai skaitā traukus un galda piederumus. Plaši svina trauki tika izmantoti vīna uzglabāšanā, jo tas vīnam deva saldenu piegaršu un veicināja konservāciju. Tika arī realizēti pilsētas ūdensapgādes projekti, kurās ūdens tika piegādāts pa svina trubām. Šodien, zinot par svina uzkrāšanās organismā kaitīgo ietekmi uz nākamajām paaudzēm, grūti nepiekrist angļu zinātnieka izteiktai hipotēzei, ka tieši “tehnoloģiskais progress” varēja būt galvenais iemesls Romas iedzīvotāju kvalitātes kritumam un attiecīgi arī pašas Romas impērijas bojāejai. Un vai gan nav iespējams, ka līdzīgi arī mūsu pēcnācēji vēlāk brīnīsies kā gan varēja nepievērst pietiekamu uzmanību tehnoloģiskā progresa ēnu pusēm.

Vecāka gadagājuma cilvēka vēl atceras, ka kādreiz no saskābuša piena iznāca rūgušpiens, bet pārgriezti āboli kļuva vietām brūngani. Izskatās, ka plaši zināmajam teicienam, ka “cilvēks sev roka kapu ar nazi un dakšiņu” ir jāpievieno “paātrinātā tempā”. Ir jāsaprot, ka papildus citiem draudiem (alkaholisma, narkotiku, kara, tehnoloģisko katastrofu utt.) eksistē arī pārtikas drošības draudi un nevis vietējo ražotāju apdraudējuma ziņā, bet gan pārtikas kvalitātes un līdz ar to cilvēku veselības apdraudējuma ziņā. Ir pienācis pēdējais laiks, kad kādam jāpasaka STOP un šis ārprāts ir jāapstādina. Tas ir grūts, bet tomēr izpildāms uzdevums.

Avoti:
http://nstarikov.ru/blog/19787
http://www.heko.ch/toxin/index.html .
http://www.medicine.lv/raksti
http://www.metalinfo.ru/ru/magazine/2007/7-8/408
http://www.dabatev.lv/e-numuru-saraksts.html
http://www.evielas.lv

Informācijas aģentūra
/13.08.2012/

Posted in Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Krievu politologs: Irānai jau ir kodolieroči

Sergejs Kurginjans

„Irāna jau ir kodolvalsts”, vēl 2009.gadā paziņoja Krievijas politologs Sergejs Kurginjans. „Irānai, visdrīzāk ir dažas, ne pārāk lielas  atombumbas, ar ko vēl [2009.gadā] nav iespējams aprīkot nesējraķetes, bet pēc pāris gadiem Irānas kodolarsenāls būs daudz lielāks”

„Kodolieroču izplatības problēmai nav nekāda sakara ar to, ko apspriež starptautiskā sabiedrība. Tie nav atsevišķi kodolzinātnieki-avantūristi, kas braukā pa pasauli un rada valstīm kodolieročus. Tas ir valstu slepeno dienestu konsorcijs, kurš pārvieto figūras pa pasaules spēļu laukumu. Šādā ziņā nav obligāti, ka kāda valsts pati rada atomieročus, tos vienkārši tai iedos. Divas nedēļas pēc tam, kad Irāna pierādīs, ka tai ir atomieroči (veiks atomizmēģinājumu/paraugdemonstrējumu), Saūdu Arābija arī paziņos par atomieroču esamību tās arsenālā. Saūdu Arābija jau sen ir nopirkusi atomieročus, Saūdu Arābija finansēja Pakistānas atomprogrammu, Pakistānas kodolprogramma bija kopuzņēmums, kurā piedalījās tai skaitā arī Ziemeļkoreja un citas valstis.

Kāda ir kodolieroču izplatības procesa būtība? Par cik starptautiskās tiesības ir iemītas dubļos, visnoziedzīgāk pirmo reizi to izdarīja Klintons Serbijā, veicot Serbijas bombardēšanas un paziņojot, ka Serbija tiks iedzīta akmens laikmetā. Par cik starptautiskās tiesības praktiski nedarbojas, valstis grib iegūt savas drošības garantijas. Spēks ir vislabākā garantija. Viņi uzskata, ka, ja viņiem būs atombumba un viņiem būs iespēja to nomest kaut kur blakām, tad viņus nemēģinās iebombardēt akmens laikmetā. Bet, ja viņiem šādas garantijas nebūs, tad ar viņiem darīs visu, kas ienāk prātā. Šīs valstis uzskata, ka atomieroči ir vienīgais viņu aizsardzības līdzeklis un tāpēc viņi visiem spēkiem tieksies to iegūt un pašreizējā „mīkstajā” pasaulē viņiem tas izdosies. Šī ir fundamentāla problēma.

Kad man jautā vai es esmu kategorisks vienpolāras pasaules pretinieks, es atbildu un varu atbildēt vēlreiz, ka pirmkārt vispār nesaprotu, ko nozīmē polāra pasaule. Kad tiek teikts, ka pasaule ir daudzpolāra, tas nenozīmē, ka ir tik daudz polu cik ir valstu. Tātad tiek saprasts, ka ir lielas valstis un ir lielo valstu satelītvalstis. ANO statūti principā izslēdz šādu sistēmu, bet ANO drošības padomes eksistence to apstiprina. Tātad visi saprot, kas ir daudzpolāra pasaule, tā ir lielu valstu un to satelītvalstu pasaule. Otrkārt, lai ir vienpolāra pasaule, tikai, ja ASV grib kļūt par 4.Romu, tad viņiem ir jāsaprot, ka par to nāksies maksāt. Bet maksa par to ir sekojoša – 200000 kontingents Irākā, 400000 liels kontingents Irānā, gatavība karot tālāk pa visu Islāma valstu joslu, ieskaitot ar Pakistānu un Indonēziju, vismaz 3 miljonu liela armija, kas atradīsies provincēs, kā Romas leģioni un skaidrs impērijas provinču attīstības plāns, tas ko kādreiz sauca par „Pax Romania” Ko ASV var piedāvāt valstīm? Japānai un Vācijai savulaik bija ļoti skaidrs piedāvājums, bet kas tika piedāvāts Irākai? Irāku praktiski sadalīja, vienu tās daļu atdeva Irānai, jo tā ir šītu, Irākas sunītu daļu pārvērta par bandītu perēkli, bet kurdus pataisīja par Turcijas pretiniekiem tādējādi sākot graut vislaicīgāko reģiona valsti, lūk ko amerikāņi izdarīja.

Lai izdarītu savādāk, varēja pakārt vienalga ko, bet vakjadzēja atbalstīties uz Irākas nacionālajiem spēkiem, kas veiktu valsts modernizāciju, tas ir uz to pašu BAAS partiju, kas tika pasludināta par noziedzīgu. Tika nolemts balstīties uz liberāļiem. Atklāt jums noslēpumu, Irākā vispār nav liberāļu. Tiklīdz mēs šajās valstīs uzsākam demokrātiskās spēlītes tā uzreiz tur uzvar radikālie islāmisti tādi kā „Brāļi musulmaņi”. Formālās demokrātijas pasludināšana šajās valstīs ir nonsenss. Ja ir vēlēšanās kaut ko darīt, tad pasludiniet modernizācijas prioritātes un veiciet to kā tas ir darīts iepriekš, kā to darīt ir zināms, vēsture ir bagāta ar modernizācijas veikšanas piemēriem.

Par cik ASV neko tādu nedara, nepasludina nekādu sakarīgu šo valstu attīstības programmu un neizvieto tajās savus leģionus, tā nav Roma. Ja viņi nav Roma, tad kas viņi ir? Un kurš aizpilda vakuumu, kurš ir izveidojies pēc komunistiskās sistēmas sabrukšanas? Šo vakuumu neviens neaizpilda. Bet dabā tā taču nenotiek, ka tukša vieta paliek brīva, tāpēc  šai vakuumā lien visnešķīstākie spēki. Pasaule kļūst haotiska, bet ASV  kļūst nevis par Romu, bet par Kartāgu. ASV iejaucas un aiziet, iejaucas un aiziet, aiz sevis atstājot haosu. Un kamēr pasaule tā ir iekārtota, atomieroču izplatība ir neizbēgama.

Atomieroči varēja neizplatīties, kad pasaulē bija divas lielvalstis, katra no lielvalstīm sekoja saviem sabiedrotajiem, lai tiem nebūtu kodolieroču, bet pasaules drošības garantija bija abu lielvalstu stratēģiskie kodolieroči. Šodien, katrs grib sev iegūt šīs drošības garantijas un viņi viņas arī iegūs, pasaulē rit vēl nepieredzēta bruņošanās sacensība, kam pievienojas krīzes. Iepriekš teica ka krīzes nebūs, jo pasaule pēc PSRS sabrukuma ir kļuvusi saprātīga, bet kā izrādās tās krīzes ir. Un ko, krīzes būs, bet konfliktu nebūs?!

Vai nu cilvēce tik tiešām pārvarēs kādu barjeru un ieies citā attīstības stadijā vai arī kodolieroči turpinās izplatīties. Runas šai sakarā par visko citu ir surogāts, tukša pļāpāšana, jo problēmas ir jārisina pēc būtības pašā saknē. Tāpēc nav būtiski vai Irānai ir atomieroči. Un, ja tur valdītu šaha režīms, tad viss būtu kārtībā?! Tad Irāna būtu labs Rietumu sabiedrotais?! Problēma tātad ir apstāklī, ka Irānā pie varas ir noteikti spēki. Bet kādēļ viņi ir pie varas? Tāpēc, ka citi spēki neizvirza sakarīgu rīcības programmu un nespēj konsolidēt iedzīvotājus. Tātad programma minimums ir panākt, lai Irānā pie varas būtu sakarīgi spēki, bet programma maksimums ir tā pārveidot pasauli, lai tā atkal kļūtu stabila. Un es neredzu kā to ir iespējams izdarīt, pilnvērtīgi neatjaunojot Krieviju. Praksē izrādījās, ka tās lielvalsts, kas varbūt nebij perfekta, demontāža pārvērš pasauli par vienkārši drausmīgu un tas tukšums, kas ir izveidojies šīs lielvalsts vietā, kļūst par tādu kā ģeopolitisko melno caurumu, kas ievelk  pasauli atomkarā. Tā nav baiļu pārdošana, tā ir realitāte.

Šādā ziņā vis kas notiek Irānā tik tiešām ir bīstami. Un? Kā ar to tiek piedāvāts cīnīties? ASV bombardēs Irānu? Vai viņi atstās šo godu Izraēlai? Un ko Izraēla tur var izdarīt? Viņi sagraus dažus objektus, bet tālāk viss atkal sāksies no jauna, tikai daudzkārt naidīgākā atmosfērā. Un šādā atmosfērā agri vai vēlu Tuvajos Austrumos pa kādu no valstīm tiks dots nopietns trieciens. Un tas,  ko neviens nesaprot, bet ko vajadzētu saprast visiem, ka nopietns trieciens no vienas puses piespiedīs otru pusi dot atbildes triecienu, kas savukārt pilnībā izlādēs visus kodolarsenālus. Sāksies ķēdes reakcija. Un tad tik tiešām mēs nokritīsim pavisam citā pasaulē, pēc tam esošā cilvēce tik tiešām pārvērtīsies par kaut ko citu.

Pasaule karājas mata galā, līdzīgi kā tā karājās PSRS un ASV saspīlējuma lāikā. Ir laiks atvērt acis un ieraudzīt šo problēmu. Tā vietā tiek teikts, ka nevajag dramatizēt. Bet ko nevajag dramatizēt?! Kāds ir risinājums? ASV nespēj pildīt vienpolāras pasaules funkcijas. Un, kuram tad tās funkcijas vajag pildīt? Kam ir jāaizvieto šai ziņā ASV? Daudzpolārai pasaulei? Kas ar to tiek saprasts? Kurš ir Tuvo Austrumu pols? Izraēla? Irāna? Indija? Vai varbūt Pakistāna? Bet bez lielu valstu kā stabilitātes garantu eksistences visas mazās un vidējās valstis tieksies pēc kodolieročiem. Tāpēc ir jābūt  lieliem drošības garantiem  un ir jāpārveido šajā virzienā pasaule. Vai nu tas ir jauns Vīnes kongress vai nu tā ir līdzīga balansa izveidošana kāds savulaik bija  starp ASV un PSRS, bet kaut kādam globālam risinājumam ir jābūt. Bet, ja viņa nebūs, tad visi būs ar kodolieročiem un tad agri vai vēlu tie tiks izmantoti un tālāk sāksies domino efekts.„

Avots:

Informācijas aģentūra
/13.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

“Mācītājs” aizvilina bērnu un panāk aprūpes tiesību atņemšanu mātei

Žanna Pilsētniece

Nav vajadzīga pat minūte, lai māte, kura līdz šim nav bijusi bērnu tiesību aizstāvju redzeslokā, zaudētu meitas aprūpes tiesības, pārliecinājusies siguldiete Žanna Pilsētniece.

“To, ka pie mums notiek šausmu lietas, es jau zināju, taču nekad nebūtu domājusi, ka ar mani un manu bērnu kas tāds varētu atgadīties,” ar asarām acīs stāsta Žanna. Septiņus ar pusi gadus vecās Alīnas mātei liegta iespēja meitiņu no rītiem modināt, izķemmēt viņai matus un vakarā nolikt gulēt.

Žannai, tāpat kā viņas vīram, atņemtas aprūpes tiesības. Viņi vairs nav mazās Alīnas juridiskie vecāki, tikai – bioloģiskie. Pilsētnieku ģimene, pēc pašu teiktā, nesirgst no atkarībām, nedzīvo graustā un bērnus badā nemērdē. Žannai ir sava versija, kāpēc tas tā noticis. Turklāt, tā ir pilnīgi pretēja vietējās bāriņtiesas apgalvotajam.

Pievērš ticībai pret mātes gribu

“12. jūlijā pēc pusdienām mana meita izgāja ārā paspēlēties smilškastē mājas pagalmā. Meita zināja, ka drīkst uzturēties tikai mājas priekšā, kur viņu redzu,” stāsta mamma. Kādu brīdi Žanna no loga novērsusi skatienu, un Alīnas vairs tuvākajā apkārtnē nebija. Sieviete sākusi meitu meklēt, aptaujājusi kaimiņus, zvanījusi uz policiju. Likumsargi Žannai teikuši, ka jāraksta iesniegums par pazudušu bērnu.

Kaspars Gulbis un Lilija Gulbe (“mācītāji” no ASV)

Sieviete turpinājusi meitu meklēt pati saviem spēkiem. Vispirms apstaigājusi kaimiņus. Kāds no viņiem redzējis, kā meitene kopā ar vietējās reliģiskās organizācijas “Žēlastības upe”( 28251765, e-pasts lilijag@inbox.lv)  mācītāju Kasparu Gulbi esot devusies uz viņa dzīvokli, kas atrodas divas mājas tālāk.

“Tas cilvēks mums ir zināms, jo ne tikai manai ģimenei, bet arī citiem mājas iedzīvotājiem piedāvāja iesaistīties viņa vadītājā draudzē. Es gan mācītājam vairākkārt skaidroju, ka neesam ticīgi. Tas viņu netraucēja uzrunāt Alīnu un aicināt viņu uz lūgšanām,” stāsta izmisusī māte, piebilstot, ka uzreiz devusies pie šā vīrieša. Mācītājs no sākuma nav atbildējis, bet pēc brīža devis ziņu un stingri norādījis, ka pašlaik notiekot dievkalpojums, lai viņa neuztraucoties.

“Tā ir mana meita, un jūs nevarat tā vienkārši viņu paņemt. Tas nekas, ka jūs mani mazliet pazīstat. Tas nedod tiesības manu meitu vest pie sevis uz mājām. Teicu, ka saukšu policiju,” tās dienas notikumus atminas Žanna. Pēc viņas teiktā, līdz ar policijas ierašanos mācītājs kopā ar Alīnu esot iznākuši no viņa mājas. Taču meiteni pie mātes nelaidis. Teicis, ka jāsauc bāriņtiesa, kas, kā atminas Žanna, esot ieradusies neticamā ātrumā.

Māte stāsta, ka klātesošais “Žēlastības upes” līderis policijai un bāriņtiesai esot paziņojis, ka ir mācītājs, kurš meiteni ņēmis pie sevis, jo viņai esot interesanti. Pilsētniekiem, redz, esot vienistabas dzīvoklis, bet viņam – divas istabas. “Protams, ka bērns ies pie svešiem cilvēkiem, ja viņam piedāvās, piemēram, paspēlēt datorspēles, kuru mums mājās nav, jo neesam tik bagāti,” tā Žanna.

Bāriņtiesas pārstāve, pēc sievietes teiktā, esot kaut ko klusi pajautājusi mācītājam, tad pagriezusies pret māti un teikusi, ka aprūpes tiesības ir atņemtas. Savukārt meitenei pavēlošā tonī norādīts, lai kāpj mašīnā.

“Man aprūpes tiesības atņēma 40 sekunžu laikā. Pat nepazīstot. Tas nekas, ka es nekad līdz šim nebiju viņu redzeslokā,” raudot stāsta Alīnas māte.

Nelabvēlīga vide eiroremonta dzīvoklī?

Tad tiesībsargājošo institūciju “kompānija”, pēc mātes teiktā, esot atminējusies, ka jāapmeklē arī bērna dzīvesvieta. Mājās bijis Žannas vīrs un jaunākā meita Elīna.

Pirmais jautājums no neaicināto ciemiņu puses esot bijis par to, kāpēc meitenes guļot vienā gultā. To vajagot mainīt. Uz norādījumu, ka jāmeklē plašākas telpas, sieviete atbildējusi, ka esošo mitekli jaunajā projektā esot ņēmuši kredītā, tādēļ tā vienkārši nevarot to samainīt uz labāku. Turklāt arī rocība to neļaujot. Izskanējusi piebilde, ka ģimene pārāk pieticīgi dzīvojot. Tas nekas, ka ir eiroremonts. Taču neesot gultas pietiekamā skaitā, katrai meitenei vajagot savu.

“Mēs varbūt esam trūcīgi, taču bērnus mīlam. Viņi ir paēduši, apģērbti. Labi, mēs dzīvojam viesistabas dzīvoklī, taču ir karstais ūdens, elektrība un viss pārējais,” teic izmisusī māte. Viņa norāda, ka uz mudinājumiem aprunāties ar kaimiņiem policisti un bāriņtiesa neesot reaģējuši, sakot, ka esot jau parunājušies ar mācītāju. Tikmēr Alīna nonākusi krīzes centrā Valmierā.

Pie krīzes centra kliedz, ka mīl meitu

Sieviete nav bijusi mierā ar šādu bērnu tiesību aizsargu lēmumu, tādēļ jau nākamajā dienā devusies uz Sociālo dienestu, pēcāk – policiju un krīzes centru Valmierā.

“Biju tur četras reizes. Pēdējā centra darbiniece man norādīja, ka ar mani laikam viss nav kārtībā, ja visu laiku braucot. Atbildēju, ka tā ir mana meita un es tā vienkārši nevaru aizmirst,” stāsta sieviete.

Viņa uz turieni bija devusies kopā ar jaunāko meitu: “Mēs ar Elīnu izskrējām ārā un sākām mājas priekšā kliegt, cik bija spēka: “Alīna, es tevi mīlu. Es, tava mamma!” Mēs kliedzām tik ilgi, cik bija spēks, lai dzird visa Valmiera. Cilvēki, kas gāja, apstājās, un mašīnas, kas brauca, apstājās. Pat Elīna kliedzot raudāja: “Māsa… Alīna!”

Glābšana no varmākas?

Daina Reizenberga, Siguldas bāriņtiesas priekšsēdētāja

Tikai vēlāk Žanna uzzinājusi, ka ierosināta krimināllieta par vardarbību. To apliecina arī Siguldas bāriņtiesas vadītāja Daina Reizenberga (67970846, daina.reizenberga@sigulda.lv). Lūgta komentēt situāciju, viņa jautāja, kādēļ šī lieta esot tik nozīmīga un diez vai bērnam nākšot par labu, ja par to rakstīs presē. Pēcāk gan piekrita atbildēt rakstiski caur Siguldas novada domes Sabiedrisko attiecību departamentu.

“Siguldas novada bāriņtiesa 12. jūlijā, atsaucoties uz Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Siguldas policijas iecirkņa zvanu, ieradās notikuma vietā, kur nepilngadīga meitene kategoriski atteicās atgriezties pie saviem vecākiem un apgalvoja, ka viņu fiziski ir iespaidojis tēvs, rādot zilumus uz kājām. Notikuma vietā bija klāt arī meitenes māte, kura šajā laikā ar meitu nekontaktējās,” rakstīts atsūtītajā atbildē.

Atsūtītajā dokumentā arī teikts, ka Siguldas novada bāriņtiesa, pamatojoties uz Bāriņtiesas likuma 23. panta pirmo daļu, kurā ir noteikts – ja dzīves apstākļu pārbaudē vai kā citādi atklājas, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību, bāriņtiesas priekšsēdētājs vienpersoniski pieņem lēmumu par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem un bērna nogādāšanu drošos apstākļos. Bāriņtiesu likuma 22. panta piektajā daļā ir teikts, ka bāriņtiesa lemj par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem, ja konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu.

Žannai par to gan ir cits skaidrojums: “Kad man atņēma aprūpes tiesības, viņi vēl nebija pie mums atnākuši, nebija runājuši ar manu vīru. Ja tiešām būtu bijusi vardarbība, kāpēc policija un bāriņtiesa mūs uzreiz nenopratināja?”

Par spīti mātes centieniem, Alīnu iekārtoja “Valdardzes” krīzes centrā. Taču Žanna padoties negrasās. Viņai ir savs skaidrojums, kāpēc tas tā noticis.

“Mēs dzīvojam noslēgti, ienaidnieku nav. Bagāti neesam. Vienīgais iemesls varētu būt vēlme adoptēt manu bērnu. Varbūt kādi ārzemnieki to grib,” spriež Žanna. Par to liecinot arī tas, ka tikai viena kaimiņiene esot parakstījusi dokumentus, apliecinot vardarbību šajā ģimenē. Tā, pēc viņas teiktā, esot vietējā Ģimenes atbalsta centra vadītāja Kristīne Freiberga.

Sazvanīta darbā, K. Freiberga gan teic, ka kā kaimiņiene nekādus dokumentus neesot parakstījusi. Arī viņa aicina sazināties ar novada Sabiedrisko attiecību nodaļu un uzsver, ka “šis jautājums esot ļoti sensitīvs, jo iesaistīta maza meitene”.

Pārdeklarē dzīvesvietu

Daudz runātīgāka ir Cēsu bāriņtiesas priekšsēdētāja Velga Keviņa, pie kuras vērsusies izmisusī māte. Žanna, neticot Siguldas bāriņtiesas objektivitātei, nolēmusi meitu deklarēt Cēsīs. Sieviete cer uz taisnīgumu.

“Es saprotu, ka cilvēks ir izmisis un meklē jebkurus veidus, kā atgūt meitu. Pašlaik mamma ir pārsūdzējusi Siguldas bāriņtiesas lēmumu Administratīvajā tiesā, kura vēlreiz izvērtēs šo gadījumu. Tas, ka viņa tagad deklarēsies Cēsīs, nebūt nenozīmē, ka mūsu pašvaldības institūcijas var atcelt Siguldas bāriņtiesas lēmumu,” teic V. Keviņa.

Par otru meitu aizmirsās…

Uz jautājumu, vai viņu nemulsina fakts, ka šajā it kā “varmācīgajā” ģimenē ir palicis otrs bērns, Cēsu bāriņtiesas vadītāja tieši neatbild, tikai norāda, ka agresija, iespējams, varētu būt vērsta tikai pret vienu meitu. Kāpēc ģimenē atstāja jaunāko, tas ir tikai viens no neskaidrajiem jautājumiem.

Iespējams, miglu izklīdināt palīdzētu iesaistītais draudzes “Žēlastības upe” mācītājs, taču internetā norādītie tālruņa numuri saziņai vairākas dienas klusēja, bet uz nosūtītajām e-pasta vēstulēm atbildes nebija.

Māte ilgi cenšas runāt lietišķi, taču, stāstot par to, kā netika laista pie meitas Valmieras krīzes centrā, emocijas ņem virsroku un sieviete izplūst asarās.Māte ilgi cenšas runāt lietišķi, taču, stāstot par to, kā netika laista pie meitas Valmieras krīzes centrā, emocijas ņem virsroku un sieviete izplūst asarās.

Līga Greiškane, Apriņķis.lv, 10.08.2012 

Saistītie raksti:

Vienbalsīgā vienaldzība un revolucionārā sirdsapziņa. http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/nikomeds/vienbalsiga-vienaldziba-un-revolucionara-sirdsapzina

Bērnu un vecāku beztiesība jeb 21. gadsimta inkvizīcija.  http://www.diena.lv/blogi/bernu-un-vecaku-beztiesiba-jeb-21-gadsimta-inkvizicija-745125

Bērni kā upuri.  Bērnu tiesību konvencija.  http://www.diena.lv/blogi/berni-ka-upuri-bernu-tiesibu-konvencija-13933559

Avoti:
http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/4103-sokejosi-sigulda-macitajs-aizvilina-bernu-matei-atnem-aprupes-tiesibas
http://blogs.krustaskola.lv/2012/07/31/religiskas-organizacijas-zelastibas-upe-sadarbiba-ar-barintiesu-veiktais-juvenalais-terors/

Informācijas aģentūra
/13.08.2012/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Irāna gatavojas drīzam karam un pasaules galam

Irānas garīgais līderis ajatolla Alī Hamenei 27.07.2012 pirms piektdienas lūgšanām izsauca pie sevis valsts augstākās militārpersonas uz „pēdējo kara padomi”. „Mēs nonāksim kara stāvoklī tuvāko nedēļu laikā”, paziņoja Hamenei.

Sanāksmē piedalījās aizsardzības ministrs ģenerālis Ahmads Vahids, Hamenei kara lietu padomnieks Jahja Rahims – Safavi, bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Seijeds Hasans Firuzabadi, Revolucionārās gvardes komandieris ģenerālis Muhameds Ali Džafari, Al-Kuda brigāžu komandieris gēnerālis Kasems Suleimans. Tapat padomes sanāksmē piedalījās citas augstākā ranga Irānas militārpersonas.Katrs no dalībniekiem atskaitījās par savu struktūru vai sektoru gatavību gaidāmajiem ārkārtas uzdevumiem. Ģenerāļi ziņoja, ka ir gatavi sagaidīt ienaidnieku.

Hamenei ir pavēlējis par katru cenu saglabāt valsts kodolprogrammu no visjaudīgākajiem ASV rīcībā esošajiem ieročiem – daudztonnīgām bunkuru bumbām, un realizēt nocietinājumu būvniecību. Rezultātā valsts galvenie kodolobjekti
ir aizkrauti ar milzīgiem klintsgabaliem, pārlieti ar tonnām betona un tas viss pārklāts ar tērauda segumu.

Tai pat dienā – 27.jūlijā, ASV Gaisa spēki sniedza informāciju par savām jaunajām bunkuru bumbām, kas sver 15 tonnas un ir spējīgas caursist dzelzsbetonu līdz pat 20 metru dziļumā.

Kara padome pavēstīja, ka speciālas pretgaisa aizsardzības vienības ir kaujas gatavībā un ir gatavas atvairīt potenciālos ASV vai Izraēlas triecienus pa valsts kodolobjektiem. Pati sanāksme sākās ar paziņojumu par urāna bagātināšanas sākumu līdz 60%, kas ir tuvs kaujas līmenim.

Iepriekš pārbaudītās ballistiskās raķetes „Šehab-3” steidzami gatavo triecieniem pa Saūdu Arābiju, Izraēlu un ASV militārajiem objektiem Tuvo austrumu un Persijas jūras līča rajonos. „Hezbollah” Libānā un Hamas kopā ar „Islāma džihādu” Gazas rajonā ir gatavi atbalstīt Irānu, uzbrūkot Izraēlai no Ziemeļiem un Dienvidrietumiem.

Saūdu Arābijas naftas iekraušanas termināli tiks uzspridzināti, bet Ormūzas šaurums tiks mīnēts, lai traucētu no reģiona izvest naftu, kuras kopējais apjoms sastāda piekto daļu no pasaules naftas krājumiem. Homeinī izvirzīja kara padomei termiņu – dažu nedēļu laikā būt gataviem militāram konfliktam.

Savukārt 27.jūlijā Baltajā namā apstiprināja to, ko iepriekš bija teicis Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, k a līdz šim ieviestās sankcijas pret Irānu nav devušas rezultātus. „Mēs piekrītam [Izraēlas] premjerministram, ka Irānas režīms līdz šim nav pieņēmis tos lēmumus, kas viņam būtu jāpieņem – pārtraukt izstrādāt kodolieročus. Tas sarūgtina. Sankciju mērķis bija panākt Irānas varasiestāžu kursa maiņu, bet izmaiņas pagaidām nav novērojamas. Bet tas gan nenozīmē, ka sankcijas vispār ir bijušas bezjēdzīgas”, paziņoja Baltā nama preses sekretārs Džeks Karni.

Atgādinām, ka 12.07.2012 izteiktajā paziņojumā tautai Alī Hamenei aicinājis gaidīt divpadsmitā imāma Mahdi atnākšanu, kam ir jāatnāk Pastarās tiesas laikā pasaules glābšanai.

«Jautājums par imāmu Mahdi ir ļoti svarīgs, par viņa atnākšanu teikts mūsu svētajā reliģijā,» uzsvēris garīgais līderis, piebilstot, ka jāgatavojas tā atnākšanai.

«Ja mēs sevi uzskatām par divpadsmitā imāma kareivjiem, mums jābūt gataviem karam Allāha vadībā. Tas ir mūsu liktenis,» sacīja ajatolla.

Pēc vietējo mediju ziņotā, Irānā tiek izplatīta brošūra «Pēdējie seši mēneši», kurā aicināts gatavoties imāma atnākšanai un pretoties Rietumiem. Turklāt Irānas Revolucionārā gvarde izteikusi brīdinājumu ASV un Izraēlai, norādot, ka tām nāksies minēt, kādas kaujas galviņas būs pret minētajām valstīm vērstajām irāņu raķetēm.

Pēc Irānas aplēsēm, liela mēroga karadarbība Tuvajos Austrumos varētu sākties septembrī vai oktobrī.

Avots:
http://bnn.lv/iranas-garigais-lideris-aicina-gatavoties-karam-pasaules-galam-75334
http://www.mignews.com/news/society/world/010812_195240_35713.html

Informācijas aģentūra
/07.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Interneta meklētāji koriģē meklēšanas rezultātus

ASV organizētā agresija Sīrijā ir atklājusi vēl vienu Rietumvalstu dubultās morāles iezīmi – populārākie interneta meklētāji Google un Yahoo koriģē meklēšanas rezultātus. 

Google un Yahoo meklētāji, uzrādot Sīrijas nacionālās ziņu aģentūras SANA lapas (http://sana.sy/ ), uzrāda nepareizu lapas adresi kā rezultātā to nav iespējams atvērt.  Interesanti, ka vēl 03.08.2012, kad Google meklētājs SANA lapu vairs neatvēra,  yahoo.com interneta meklētājā SANA lapas uzrādījās un atvērās korekti. 06.08.2012 šī „kaite” jau skārusa arī yahoo meklētāju.  Šāda „nejauša kļūme” ļauj ASV varasiestādēm no vienas puses ievērojami ierobežot nejaušu apmeklētāju piekļuvi vienam no pirmavotiem par notikumiem Sīrijā, tai pat laikā tas ļauj arī turpmāk nezinātāju masās uzturēt ilūziju par internetcenzūras un kontroles neesamību t.s. „demokrātiskajās” valstīs.

Atgādinām, ka Rietumvalstu propoganda ik pa brīdim ziņo, par interneta ierobežojumiem „nedemokrātiskās” valstīs. Pat pēc oficiāli zināmas informācijas Google jau ir pieredze meklēšanas rezultātu korekcijā, ko kompānija veic pēc Ķīnas valdības pieprasījuma.

Tāpat der atcerēties, ka tieši ASV ir pirmavots gan vietēja, gan globāla mēroga likumdošanas iniciatīvām (ACTA, SOPA, PIPA utt.), kas pat formāli pilnībā ierobežotu internetbrīvību un dotu formāli juridisku pamatu izsekot katru interneta lietotāju un pēc nepieciešamības saukt pie kriminālatbildības interneta lietotājus par apšaubāma un praktiski neizpildāma rakstura likumu neievērošanu.

Iepriekš jau tika ziņots par klaju cenzūru portālā Facebook, kad pēc primitīvas un nekvalitatīvas Sīrijas prezidenta Bašara al-Assada intervijas sagrozīšanas Rietumu plašsaziņas līdzekļos, Facebook slēdza Sīrijas TV kontu, kas Facebookā bija izvietojusi pilnu un nesagrozītu Sīrijas prezidenta interviju. Rietumu mēdiju intervijas montāža bija tik primitīvi tendencioza, ka katram kurš noskatījās abas intervijas versijas, kļuva skaidrs, ka Sīrijas valdības pārstāvjiem ir taisnība un Rietumu mēdiji vienkārši melo par notikumiem Sīrijā.

Atgādinām arī, ka jaunās ASV ģeopolitiskās stratēģijas ietvaros kopš 2011.gada turpinās ASV un NATO specdienestu organizēta agresija pret Sīrijas likumīgo valsts varu ar mērķi izraisīt valstī haosu un panākt visradikālāko islāmistu nākšanu pie varas, līdzīgi kā tas ir noticis Ēģiptē, Irākā un citās arābu valstīs. Agresijas rezultātā Sīrijā notiek karš starp NATO specdienestu apmācītiem, apbruņotiem un atbalstītiem teroristiem un Sīrijas armiju, kura rezultātā ir gājuši bojā jau tūkstošiem cilvēku, tai skaitā daudzi civiliedzīvotāji, lielu daļu no kuriem ir nogalinājuši pret Sīrijas armiju karojošie kaujinieki. Savukārt Rietumu plašsaziņas līdzekļi notikumus Sīrijā atspoguļo ne tikai tendenciozi un vienpusēji, visā vainojot Sīrijas valdības spēkus, bet arī klaji melīgi – gan pilnībā sagrozot faktus, gan arī radot viltotas fotogrāfijas un videosižetus.

Informācijas aģentūra
/07.08.2012/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Latvijai aizliegts pat rīkot referendumus

Andris Bērziņš

Latvija ir tik lielā mērā zaudējusi savu neatkarību, ka tai pat nav iespējams rosināt referendumus par likumiem, kas īsteno Lisabonas līgumā un citos starptautiskos līgumos noteikto, tā, pēc NRA 06.08.2012 sniegtām ziņām, paziņoja Latvijas prezidents Andris Bērziņš, pamatojot kādēļ atgriež Saeimas caurskatīšanai likumprojektu, kas ierobežo cilvēku iespējas rosināt referendumus un attiecīgi ierobežo demokrātiju kā tādu.

„Nosūtot likumprojektu atkārtotai caurskatīšanai, A. Bērziņš norāda, ka referenduma rīkošana par tā dēvēto referendumu likumu pašlaik nav iespējama, jo likums satur normas, kas īsteno Lisabonas līgumā noteikto, bet referendumus par starptautiskiem līgumiem nepieļauj Satversme. Tāpēc «ir jānodala Eiropas pilsoņu iniciatīva un jāvirza atsevišķā likumprojektā. Valsts prezidents aicina Saeimu sadalīt likuma grozījumus, lai iespējamā referenduma dēļ netiktu pārkāpta Satversme un par Eiropas Savienības tiesību aktu neizpildi netiktu uzsākta pārkāpuma procedūra».”

Savukārt daudzās pseidonacionālistu organizācijas un partijas, tai skaitā pie varas esošās (tādas kā Demokrātiskie patrioti, Visu Latvijai – LNNK, Vienotība, (Zatlera) Reformu partija u.c.) uz kārtējo publisko notikumu, kas apliecina jau absurdam tuvojošos Latvijas republikas suverenitātes (neatkarības) ierobežojumus, pilnīgi nekādi nav reaģējušas, un turpina atbalstīt režīmu, kurš arvien vairāk ierobežo cilvēktiesības, demokrātiju un atdod pēdējās pat formālās Latvijas neatkarības atliekas Eiropas Savienībai, NATO, starptautiskam kapitālam un citām starptautiskām organizācijām.

Avots:
http://nra.lv/latvija/politika/77126-prezidents-uzklausa-zzs-aicinajumu.htm

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Sociālistisko vērtību atjaunošanas perspektīva Latvijā

Sociālistisko vērtību atjaunošanas perspektīvu Latvijā ir jāskata kopējā sociālistiskas civilizācijas uzbūves kontekstā. Bez sistēmiskām izmaiņām un vēsturiskās pieredzes vērā ņemšanas iepriekšējās sociālistiskās civilizācijas elementu burtiska kopēšana būs dzīvot nespējīga, jo īpaši pašreiz dominējošā neoliberālisma apstākļos.

Zinātniski ar civilizāciju apzīmē sabiedrisku sistēmu, kurā tās elementi ir saistīti vienotām vērtībām: reliģiskām, tikumiskām, kultūras, ekonomiskām, politiskām, kas ir saistītas vienotā sociālā organizācijā un cieši saistītas savā starpā. Objektīva atbilde uz jautājumu “Vai ir iespējama sociālistisko vērtību atjaunošana Latvijā”, var tik dota gadījumā, ja pietiekami precīzi tiks novērtētas sociālisma potenciālās iespējas pēc šādiem kritērijiem:

1) vēsturiskā atmiņa, uzticība pirmās sociālistiskās sistēmas izveidošanas tiešiem lieciniekiem, veicinošās un traucējošās ideoloģisko doktrīnu tēzes cilvēku prātos;
2) kultūra un tradīcijas, kas nosaka cilvēku attieksmi;
3) ekonomiskā efektivitāte katastrofālo izmaiņu pasaules ekonomikā kontekstā
4) cilvēku politiskās cerības un ārpolitiskie faktori;
5) sabiedrības sociālās organizācijas valdošās formas

Sociālistiskās vērtības Latvijā ir iespējams un nepieciešams atjaunot ņemot vērā šodienas realitāti. Tas var tik izdarīts, ja izpildās vairāki turpmāk formulēti nosacījumi. Neapšaubāmi jaunā sociālistiskā projekta pamatā ir jābūt garīgām un tikumiskām vērtībām, kā pamatā ir  sociālisma un kristietības pasaulskatu metafiziskā līdzība. Īpaša uzmanība sociālisma atjaunošanā jāpievērš ciešai sadarbībai ar visiem progresīvi-konservatīvajiem spēkiem Rietumos un Austrumos, un vispirmām kārtām ar kreisā tipa partijām un tautas kustībām.

Pats svarīgākais mērķa sasniegšanas priekšnosacījums ir sociālistisko pārveidojumu subjekta (līdzīgi domājošu cilvēku kopas, organizācijas) radīšana, kurš neizbēgamā vispasaules sociālekonomiskās attīstības fundamentālu pārmaiņu brīdī (lūzuma punktā) būtu gatavs pilnībā uzņemties atbildības par sabiedrību smago nastu. Paralēli ir jāizveido sociālistisko pārmaiņu politiskā platforma, kam jākļūst par konsolidācijas pamatu ievērojamai sabiedrības daļai ar kreisiem politiskiem uzskatiem, kas, balstoties uz pagātnes sasniegumiem un kļūdu atskārsmes, ir vērsti uz attīstību ne tikai kādā atsevišķā reģionā, bet pasaulē kopumā.

Turpmāk dotas četru cilvēku formulētās tēzes par sociālisma atjaunošanas perspektīvām Latvijā.

1. Georgija Krivošapkina tēzes

1.1. Sociālistisko vērtību atjaunošana nav iespējama ārpus sociālistiskas civilizācijas projekta;

1.2. Sociālistiska projekta veiksmīga, dzīvotspējīga realizācija tikai Latvijā nav iespējama ;

1.3. Visbūtiskākais priekšnosacījums sociālisma projekta realizācijai Latvijā ir sociālisma projekta realizācija bijušās Padomju Savienības teritiorijā, vispirmāmkārtām PSRS mantinieces – Krievijas teritorijā;

1.4. Sociālistisko vērtību atjaunošana notiks spēcīgas ideoloģiskās pretdarbības apstākļos;

1.5. Pašreizējās elites pusē ir skaitlisks pārākums, no kā izriet, ka esošās ideoloģiskās mašīnas pārvarēšanai nepieciešams kvalitatīvs pārākums; citas iespējas mums nav pieejamas

1.6. Kvalitatīva pārākuma iegūšanas obligāts nosacījums ir sapratne par patiesu vērtību rašanās mehānismu. Esošai elitei šādas sapratnes nav.

1.7. Šis mehānisms neizmanto manipulāciju (esošās elites galvenais līdzeklis, lai ieviestu cilvēku apziņā neīstas (melīgas, imitētas) vērtības), bet vēršas pie sabiedrības visdziļākajiem priekšstatiem par taisnīgumu, labo un ļauno, un tāpēc šīs vērtības ir īstas (un cilvēki ar šādām vērtībām kvalitatīvi pārāki savā darbībā)

1.8. Vispārīgs šī mehānisma raksturojums:
Visaugstākie pamatprincipi (metafiziskais pasaules modelis un cilvēka vieta tajā) – Ideāli – Stratēģiskais virziens – Stratēģiskais projekts – Vērtības un normas + ideālu sfēras radīta motivācija;

1.9. Nepieciešamība radīt un izplatīt metafiziska līmeņa domas, pirmām kārtām tās cilvēku grupas kodolā, kam ir tuvas sociālistiskās vērtības un, kas ir gatavi tās aizstāvēt

2. Jevgēņija Fursa tēzes

2.1. Pārmaiņu procesā esošā ģeopolitiskā un globāli ekonomiskā situācija salīdzinoši tuvā nākotnē novedīs līdz atsevišķu pasaules reģionu un visas pasaules fundamentālu pārmaiņu sākuma  (lūzuma, bifurkācijas,) punktam. Jau pašreiz redzami divi galvenie nākotnes attīstības virzieni: pseidoliberālais (neoliberālais) fašisms (cilvēks cilvēkam vilks) un sociālisms (garīgums). Tāpat kā visai pasaulei arī Latvijai vajadzēs izdarīt savu (visdrīzāk nebūt ne brīvu) vēsturisko izvēli. Šo izvēli noteiks kā iekšējie, tā ārējie faktori.

2.1.1. Ārējie faktori:

2.1.1.1. Latvijas dalība Eiropas Savienībā un NATO un attiecīga vietējās elites integrācija Rietumu projektā. Šī faktora vājā puse ir Latvijas iedzīvotāju neuzticība pašreiz valdošai elitei un Latvijas rūpnieciskās bāzes sagraušana līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Šī faktora stiprā puse ir apstāklī, ka, tikmēr, kamēr Latvijas sabiedrība pacieš esošo eliti, tai ir pietiekami lielas iespējas būtiski ietekmēt valsts attīstības virzienu, ko visdrīzāk noteiks rīkojumi no Vašingtonas un Briseles, nevis Latvijas iedzīvotāju intereses.

2.1.1.2. Latvijas ģeogrāfiskā un joprojām arī vēsturiskā tuvība Krievijai. Šī faktora vājā puse ir gan kategoriska esošās elites nepatika pret jebkāda veida tuvināšanos Krievijai, gan arī vairuma iedzīvotāju prātos valdošie priekšstati par kopējo pagātni. Šī faktora stiprā puse ir (spriežot pēc vēsturiskās pieredzes) vietējās ražošanas, zinātnes un mākslas attīstība pārtraucot pašreiz praktizēto lēta darbaspēka eksportu. Tas, protams, būs iespējams tikai tādā gadījumā, ja pati Krievija attīstīsies pareizajā virzienā. Pretējā gadījumā Latvija nebūs ieinteresēta tuvināties.

Ir jāsaprot, ka Latvija nav patstāvīgs vispasaules mēroga spēlētājs un neizbēgami atradīsies kāda no vērā ņemamo civilizācijas subjektu orbītām. Ja abas puses (“Eiroatlantika” un Krievija) attīstīsies vienā virzienā (pseidoliberālā fašisma vai sociālisma), tad Latvijai diez vai radīsies stimuls kaut ko mainīt tās esošajās ģeopolitiskajās simpātijās. Virzienu dažādība, ņemot vērā kā iekšējos, tā ārējos faktorus, gan var mainīt pašreizējo situāciju.

2.1.2. Iekšējie faktori:

2.1.2.1. Pašreizējā iedzīvotāju vairākuma neapmierinošā labklājība, kas pieaugošās globālās ekonomikas katastrofas apstākļos tikai pasliktināsies;

2.1.2.2.  Arvien pieaugošā cilvēku pašrealizācijas neiespējamība, jo neoliberālais modelis savā galējā izpausmē paredz pilnīgi visa iegūšanu par naudu; šai modelī tikai “efektīviem” sabiedrības locekļiem var būt pieejama kvalitatīva izglītība, veselības aizsardzība un citas mūsdienu sabiedrības vērtības;

2.1.2.3. Vēl joprojām dzīvās atmiņas par to, kā vairums cilvēku dzīvoja sociālismā ar visām tā pozitīvajām un negatīvajām iezīmēm;

2.1.2.4. Fakts, ka, neskatoties uz nepatiku pret vārdu “sociālisms”, iedzīvotāju vairākums (neatkarīgi no tautības) faktiski ir orientēti uz sociālistiskām vērtībām.

2.2. Ņemot vērā augstāk minēto ir loģiski pieņemta, ka patiešām brīvas Latvijas attīstības apstākļos fundamentālu pasaules pārmaiņu brīdī (lūzuma, bifurkācijas punktā) vairums iedzīvotāju izvēlētos vienlīdzīgu iespēju sabiedrības modeli, attiecīgi jauna sociālisma modeļa radīšana Latvijā ir iespējama. Pat vēl vairāk, sociālistiskas civilizācijas izveidošana ir obligāts priekšnosacījums, lai Latvijas iedzīvotāji saglabātu savu kultūras identitāti, jo jau tagad pseidoliberālā fašisma adepti aktīvi strādā, lai likvidētu visu tradicionālo un, ja radīsies tāda iespēja, viņi savu darbību izvērsīs arvien intensīvāk.

3. Tomēr Latvijas virzību sociālistiskās civilizācijas virzienā vai arī prom no tās noteiks nevis tikai virzošo spēku (gan veicinošo, gan slāpējošo) summa, bet arī vairumam sabiedrības skaidra, saprotama un pieņemama nākotnes modeļa eksistence.

3. Maksima Važeņina tēzes

Sociālisma atjaunošanas perspektīvu ietekmē vairāki faktori. Tie nav sakarātoti pēc svarīguma pakāpes, bet katrs no tiem var kļūt par izšķirošo, pieņemoties spēkā vai mazinoties citiem faktoriem.

3.1. Stipra mūsu mazās valsts politiskā atkarība no vareno kaimiņu – ģeopolitisko spēlētāju, lēmumiem, kas var „norakt” jebkādus jaunievedumus. Un te pat nav runa par sociālistiskām vērtībām kā tādām. Latvijai tiks uzspiesta tāda sabiedriskā iekārta, kāda ir nepieciešama šiem spēlētājiem. Neitralizēt šo faktoru var ar garā līdzīga kaimiņa atbalstu vai arī vispārēja haosa apstākļos, kad kaimiņiem ir maz daļas gar mums, līdzīgi kā tas bija 1917.-1918.gados.

3.2. Iespējamo pārmaiņu virzošais spēks neizbēgami atdursies pret iesīkstējušām politiskām un ekonomiskām elitēm. Elišu attieksme izšķirošajos brīžos būs noteicošā. Jautājums, vai esošās elites saprota, ka turpinot izdāļāt Latvijas suverenitāti eiropejisko vērtību vārdā, tās neizbēgami iznīcinās daudz lielākie un spēcīgākie transnacionālie sindikāti? Pašreizējā politiskā vadība vairāk līdzinās ES un SVF ieceltiem krīzes menedžeriem. Sašķeltās biznesa elites atliekas neizbēgami tiks pilnībā pārņemtas tiklīdz būs pieņemts lēmums līdz galam „attīrīt” šo teritoriju un atdot visas suverenitātes funkcijas „lielajai Eiropai”. Visdrīzāk mums atstās iespējas ievēlēt tikai pilsētu mērus.

3.3. Par spīti neoliberālā garā domājošajiem, sociālistiskiem pārkārtojumiem nav nekādu nopietnu iekšēju šķēršļu. Precīzāk sakot, visi ar šādiem pārkārtojumiem saistītie jautājumi un grūtības ir iespējams atrisināt. Nespēja izveidot sociālismu vienā atsevišķā valstī pilnībā atduras pret ārpolitisku spiedienu, nevis pret sabiedrības un valsts iespējām. Sabiedrības uzdevums ir izveidot pieprasījumu pēc sociālistiskām pārmaiņām un piespiest elites to apmierināt.

4. Valērija Buhvalova tēzes

4.1. Sociālistisko vērtību atjaunošanas perspektīvu Latvijā ir jāskata kopējā sociālistiskas civilizācijas uzbūves kontekstā. Sociālistisko elementu reģenerācija arī ir iespējama, bet dominējošā neoliberālisma apstākļos, tā būs mazefektīva „lāpīšanās”. Zinātniski ar civilizāciju apzīmē sabiedrisku sistēmu, kurā tās elementi ir saistīti vienotām vērtībām: reliģiskām, tikumiskām, kultūras, ekonomiskām, politiskām, kas ir saistītas vienotā sociālā organizācijā un cieši saistītas savā starpā.

4.2.  Objektīva atbilde uz jautājumu “Vai ir iespējama sociālistisko vērtību atjaunošana Latvijā”, var tik dota gadījumā, ja pietiekami precīzi tiks novērtētas sociālisma potenciālās iespējas pēc šādiem kritērijiem:
4.2.1. vēsturiskā atmiņa, uzticība pirmās sociālistiskās sistēmas izveidošanas tiešiem lieciniekiem, veicinošās un traucējošās ideoloģisko doktrīnu tēzes cilvēku prātos;
4.2.2. kultūra un tradīcijas, kas nosaka cilvēku attieksmi;
4.2.3. ekonomiskā efektivitāte katastrofālo izmaiņu pasaules ekonomikā kontekstā
4.2.4. cilvēku politiskās cerības un ārpolitiskie faktori;
4.2.5. sabiedrības sociālās organizācijas valdošās formas

4.3. Vēsturiskā atmiņa. Socioloģiskās aptaujas „Latvijas ārpolitikas mīti: Eiropas Savienība un Krievija” rezultāti parādīja, ka vairāk kā 50% iedzīvotāju uzskata, ka Latvijai PSRS sastāvā bija pietiekami labi, bet 70% ir pārliecināti, ka rietumvalstis izmanto Latviju savās interesēs un ka Eiropas Savienības vadību neuztrauc Latvijas iedzīvotāju labsajūta. Divas trešdaļas (64,6%) domā, ka Latvijas ekonomiskais glābiņš ir ciešākā sadarbībā ar Krieviju un NVS valstīm.

4.4. Uzticība. „Latvijas fakti” aptaujas rezultāti liecina, ka tuviniekiem un draugiem uzticas 95,5%, skolai – 78,6%, radio – 76,8%, Dievam – 75,5% aptaujāto. No valsts iestādēm uzticas Valsts kontrolei (74,3%), policijai (72,1%), Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (67,2%). Baznīcai uzticas 67,2%, prezidentam – 64,5%, pašvaldībai – 61,7%, presei – 60,8%, Valsts ieņēmumu dienestam – 59,9%, KNAB – 57,1%, Latvijas bankai – 52% respondentu.

4.5. Ideoloģija. Pēc SKDS «Populares Latvija» aptaujas datiem 55,1% Latvijas iedzīvotāju ir ar politiski kreisiem uzskatiem, lai gan to ir gatavi atzīt tikai 15,5% aptaujāto, pie tam nekādas būtiskas atšķirības atkarībā no tautības netika konstatētas. Pēc būtības 43,6% Latvijas iedzīvotāju ir tendēti uz politiski kreisu ideoloģiju, 11,5% – galēji kreisu, 39,5% – ne kreisu un ne labēju un tikai 5,4% ir labējas ideoloģijas piekritēji.

4.6. Par kultūru un tradīcijām precīzu zinātniska tipa informāciju pagaidām nav izdevies iegūt. Tomēr ir pamats pieņemt, ka sabiedrībā kopumā sociālā taisnīguma, kolektīvisma un tikumības tradīcijas ir pietiekami spēcīgas.

4.7. Ekonomiskā efektivitāte un perspektīvas. Ekonomisti ir aprēķinājuši, ka 1990.gadā Latvijas IKP bija 6,8 miljardi latu. Pēc PSRS sabrukuma mēs esam zaudējuši pusi. 1990-o gadu attīstības līmeni mums izdevās sasniegt tikai 2005.gadā. Un tagad mēs atkal esam atgriezušies 1990.gada līmenī. Zinātniski pamatotas ekonomiskās attīstības programmas Latvijai nav.

4.8. Politiskās cerības. 2011.gadā, atbildot uz jautājumu „Kas Jums visvairāk pietrūkst no padomju laikiem?” 47% respondentu atbildēja, ka viņiem pietrūkst bezmaksas izglītības un veselības aizsardzības. 41% atbildēja, ka viņiem pietrūkst „dzīves bez stresa”, jo padomju laikā „bija vienkāršāk atrast darbu, apmaksāt rēķinus un dzīves līmenis bija augstāks”

4.9. Secinājumi. Ievērojama Latvijas sabiedrības daļa izjūt nepieciešamību pēc sociālistiska projekta , kurš var tikt īstenots, ievērojot galvenos metodoloģiskos nosacījumus:
4.9.1. Ideoloģija (platforma);
4.9.2. Vadības subjekts (analītiskā, ekspertu grupa);
4.9.3. Informatīvi tīklaveida struktūra;
4.9.4. Organizatoriski propogandiska darbība (apziņas socializācija)

Semināra “Sociālistisko vērtību atjaunošana Latvijā – utopija vai perspektīva?” materiāls
Avots:
http://svoi.lv/index.php?lang=ru&level=2&cat2=1031

Informācijas aģentūra
/26.07.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

ASV daļēji kontrolē Krieviju

Jevgēnijs Fjodorovs

Krievija ir daļēji okupēta, tās mēdijus kontrolē ASV, lielāko Krievijas uzņēmumu īpašnieki ir reģistrēti ārvalstīs, Krievijas valsts pārvaldi izveidoja un lielā mērā joprojām vada ASV, tā intervijā paziņoja ilggadīgs Krievijas valsts domes deputāts un bijušais tautsaimniecības komisijas vadītājs Jevgēnijs Fjodorovs.

Intervija ar četru Krievijas Valsts domes sasaukumu deputātu Jevgēniju Fjodorovu, bijušo Valsts domes Ekonomiskās politikas un uzņēmējdarbības komitejas priekšsēdētāju un partijas „Vienotā Krievija” ģenerālpadomes locekli. Intervē Inna Novikova, portāla „Правда.Ру” galvenā redaktore.

I.N.: Jūs tikāt atstādināts no Valsts domes Ekonomiskās politikas un uzņēmējdarbības komitejas priekšsēdētāja amata un jums ir liegta iespēja uzstāties plašsaziņas līdzekļos dēļ saviem uzskatiem par Krievijas suverenitāti. Kas Jums tāds par nepopulāru viedokli?

J.F.: Man vispār ir aizliegts runāt par suverenitāti (neatkarību). Daudzas problēmas pie mums maz tiek apspriestas tāpēc, ka pie mums nav pieņemts runāt par reālās politikas likumsakarībām un nopietni runāt par dzīvi. Nopietna un dziļa situācijas analīze publiskajā informatīvajā telpā vispār netiek izlaista.

1991.gadā Padomju Savienība zaudēja karā tādēļ, ka pretinieks (ASV) bija mūs ļoti labi izpētījis un izpratis un spēja nodrošinbāt sava aģenta – Gorbačova karjeras izaugsmi, kurš sešu gadu laikā spēja radīt valsts likvidācijas mehānismu. Mēs zaudējām 40 gadus ilgušā karā, ko nez kāpēc sauc par „auksto karu”. Un šodien Krievijas valsts pārvalde daļēji ir pakļauts uzvarētājiem, tas ir – ASV. Mēs maksājam viņiem nodevas un viņi mūs pilnībā kontrolē.

I.N.: Par kādām nodevām Jūs runājat? Pasakiet lūdzu kādu piemēru.

J.F.:  Paskatieties uz jebkuru Krievijas naudaszīmi, uz tās ir rakstīts „Krievijas bankas naudaszīme”. Ja Jūs apskatīsieties uz padomju laiku naudaszīmi, tad tur ir rakstīts „Valsts kases naudaszīme”. Tātad šos papīrīšus šodien izlaiž nevis Krievijas Federācija kā valsts, bet gan tikai viena konkrēta banka. Tās ir 1991.gada sekas.

Rada šos papīrīšus pamatojoties uz Krievijas Konstitūciju un pamatojoties uz likumu par Centrālo banku, kas nosaka, ka izlaižamo rubļu daudzumam ir jābūt proporcionālam iepirktajam ārvalstu virtuālās valūtas daudzumam caur tā saucamo zelta-valūtas rezervju mehānismu. Respektīvi, lai es veikalā varētu norēķināties ar 100 rubļiem, Krievijas ekonomika ir samaksājusi ASV šīs summas nominālvērtību. Tas rada inflāciju. Mēs nekad neatrisināsim inflācijas problēmu, neatrisinot Centrālās bankas problēmu. ASV ir uzvarējusi vairumu pasaules valstu, tāpēc šodien viņi patērē vairāk kā pusi no visas pasaules kopprodukta (IKP). Un amerikāņi ļoti labi saprot, ka šī problēma viņus pašus arī sagraus. Tāpēc Obamas galvenais jautājums kongresam ir – samazināt ASV iekšējo patēriņu. Paradoksāli, vai ne? Bet viņi nevar to izdarīt, tāpēc ka nevar izraut no amerikāņu mutes kumosu, kurš tur jau atrodas.

Attiecīgi katru gadu Krievija katru gadu kā nodevu ASV maksā apmēram 200-300 miljardus dolāru. Tas atbilst visu Krievijas nodokļu ieņēmumu, atskaitot muitas, gada summai. Nosacīti runājot katrs maksā divus nodokļus: vieni nodokļi tiek maksāti Krievijas valsts budžetā, bet citi tādā pašā apjomā tiek maksāti ASV budžetā. Šos noteikumus izdomāja amerikāņi. Noteikumus raksta uzvarētāji.

I.N.: Jūs teicāt, ka „viņi mūs patstāvīgi kontrolē”. Kādā veidā?

J.F.: Nodeva tā ir tikai viena medaļas puse. Otra – pilnīga biznesa kontrole. Krievijā vispār neeksistē nacionālais lielais un vidējais bizness. Tas ir, Krievijas privātbiznesam ir aizliegts būt par īpašniekiem lieliem objektiem, tas ir uzvarētāju aizliegums. Viss Krievijas privātbizness ir spiests reģistrēties ārvalstu jurisdikcijā, ko kontrolē ASV. Jūs nenosauksiet nevienu Krievijas biznesmeni, kurš de-jure nebūtu ārvalstu biznesmenis. Katra no viņiem oficiālais statuss ir „ārvalstu kompānijas īpašumu pārvaldnieks Krievijas Federācijā”, kaut arī viņiem var būt Krievijas pilsoņu pases.

I.N.:  „Noriļskas niķelis” ir ārvalstu kompānija?

J.F.: Protams. Jūs ko, nezinājāt? Pat „Gazprom” par 40% ir ārvalstu kompānija. Nevienai Krievijas firmai – lielai un vidējai, nav tiesības uz eksistenci bez reģistrācijas ārvalstīs, tas ir noteikums, ko amerikāņi uzstādīja vēl 1990-x gados.

I.N.:  Kur šis noteikums ir rakstīts? Kam tas ir uzdots izpildīt?

J.F.: Visi viņu izpilda, Jūs neatradīsiet nevienu izņēmumu. Esot biznesmenim, Jums ir jābrauc uz Gibraltāru, Kipru vai Londonu un jāpārved viņu jurisdikcijā visus īpašumus. Nacionālajā jurisdikcijā ir aizliegts turēt lielus privātīpašumus. Patiešām es Jums kaut ko jaunu stāstu?

I.N.:  Jā, esmu pārsteigta.

J.F.: Par to pat īpaši nestrīdas, jo tas ir acīmredzami. Ja Jūs uz to paskatīsieties no 1991.gada pozīcijas un valsts zaudējuma karā, tad sapratīsiet, ka privatizācijas mehānisms bija kontribūcijas forma: visi privatizētie uzņēmumi automātiski nonāca ārvalstu jurisdikcijā. Iespēju iegūt savā jurisdikcijā Krievijas Federācijas īpašumus ASV uzticēja vairākām valstīm: Francijai, Anglijai, Kiprai, Vācijai u.c.

I.N.:  Tātad uzņēmuma tur jābūt reģistrētam un tur tam jāmaksā nodokļi?

J.F.: Nē, pats uzņēmums var būt reģistrēts Krievijā, bet uzņēmuma īpašniekiem jābūt reģistrētiem ārvalstīs. Īpašumu jurisdikcijas ziņā mums vispār nav sava nacionālā biznesa.

Izņēmums ir mazais un vidējais bizness. Ja Jūs, piemēram, esat veiksmīgs uzņēmējs un no mazām bodītēm sākat pāriet uz nopietnākiem objektiem, Jums jūsu baņķieris teiks: „Lai ar kādā bankā Jūs būtu, pārejiet uz ārvalstu jurisdikciju”. Un nepārejot uz ārvalstu jurisdikciju Jūs nemaz nevarat cerēt uz labu sadarbību ar bankām.

Starp citu, Krievijas centrālā banka, kas pēc likuma nepakļaujas Krievijas valdībai, ir pakļauta Ņujorkas tiesvedības jurisdikcijai. Tas ir Krievijas centrālā banka ir tiesīga tiesāties ar Krievijas valdību Ņujorkas tiesā. Tas ir rakstīts likumā par Centrālo banku.

Starpcitu, visus Krievijas pamatlikumus sarakstīja amerikāņi 1990-x gados.

I.N.:  …bet pieņēma šos likumus Valsts dome, tai skaitā arī Jūs

J.F.: Jā, pieņēma šos likumus Valsts dome. Kontroles sistēma, jeb daļēja okupācija, vispirmāmkārtām ir sistēma. Un to kontrolē amerikāņi caur finansu mehānismiem, jo Krievijā vienkārši nav nacionāla kapitāla politikai. Tas ir – visas partijas lielākā vai mazākā mērā ir atkarīgas no grantiem, kas pēc būtības ir nekas cits kā alga. Ja mēs runājam par opozīcijas partijām, tad viņas no amerikāņu puses tiek kontrolētas pēc jauktas sistēmas: daļēji caur grantiem, daļēji manipulējot caur koruptīviem mehānismiem (tā saucamiem elišu mehānismiem). Ja mēs runājam par valdošām aprindām, tad viņu izveidošanās mehānismu ir izdomājuši amerikāņi.

I.N.:  Atgriezīsimies pie jautājuma par biznesu

J.F.: Jā, ir arī šī jautājuma otra puse.  Amerikāņu konsultanti, kas pēc 1991.gada atbrauca uz Krievijas Federāciju pārveidot valsts pārvaldi, atlasīja nākamos oligarhus un izdāļāja viņiem padomju un pēcpadomju īpašumus uz zināmiem noteikumiem.

Tāpēc, ja man jautāsiet, vai lielie krievu biznesmeņi patiešām ir ar viņu vārdu asociēto uzņēmumu patiesie īpašnieki, es atbildēšu, ka nezinu, bet pēc noteikumiem uz kā pamata viņi ieguva šos uzņēmumus, nojaušu ka daudzi no viņiem nav patiesie īpašnieki. Viņi saka: „Mēs esam īpašnieki”, bet patiesībā viņi „ir uz āķa”.

I.N.: Piemēram, cik gan ilgs laiks bija nepieciešams, lai noskaidrotu, kam pieder lidlauks „Domoģedovo” …

J.F.: Tas vienkārši ir mazs, atsevišķs gadījums un valsts ātri vien pārstāja par to interesēties, jo tiem, kas to darīja pa galvu iedeva un pateica: „Šeit nelīst.” Valsts tiek pārvaldīta ar koruptīvu mehānismu palīdzību un tieši tāpēc korupcija tā ir neatrisināma problēma. Risināt šo problēmu mums ir aizlieguši amerikāņi.

I.N.: Pastāstiet sīkāk, kā strādā korupcijas mehānisms Krievijā?

J.F.: Iedomājieties milzu korupciju. Pirms atdot kādam pusi no PSRS īpašumiem, tiek pateikts: „Kas Jūs esat? Ārsts? Labi, tagad būsi miljardieris.” To sauc par „privatizāciju”. Vai gan ir iespējama vēl lielāka korupcija? Jā, ir „otkati” (procents amatpersonām no darījuma summas), kukuļi. Bet, kad vienkārši paņem pusi no valsts īpašuma un izdāļā pēc saraksta, pie tam amerikāņu sastādīta…

I.N.: Bet tas taču bija 20 gadus atpakaļ…

J.F.: Bet nekas taču nav mainījies. Kā tos īpašumus atdeva, tā arī ir palicis. Tas ir pirmkārt. Bet otrkārt oligarhiska pārvaldes sistēma ir kad ierēdni bizness ir iecēlis un viņš strādā biznesa labā.

I.N.: Bet visās valstīs taču savā ziņā ierēdņi ir biznesa iecelti un strādā biznesa labā.

J.F.: Viņi neatskaitās. Kad ierēdņa funkcionālais pienākums ir apkalpot savu biznesmeni, tad tā ir „kadru” korupcija. Šodienas korupcijas mehānisms sakņojas valsts pārvaldes sistēmā. Tas ir Krievijas kā valsts funkcionēšanas mehānisms, kas radās 20 gadus atpakaļ kā 1991.gada kapitulācijas rezultāts.

I.N.: Jūs gribat teikt, ka 1991.gadā mums korupcijas nebija?

J.F.: Bija, bet cita tipa. Šodienas korupcijas mērķis ir politisks, atšķirībā no cariskās Krievijas, kad tai bija personisks mērķis – bajāra vai ierēdņa labklājība. Šodienas korupcijas mehānisms ir viens no Krievijas pārvaldes un manipulācijas ar to mehānismiem. Amerikāņi var atrisināt korupcijas problēmu Krievijā burtiski divu dienu laikā, jo visa koruptīvā sistēma, viss tās tehnoloģiskais process bāzējas ārvalstu jurisdikcijā un ir organizēts tur. Atrisināt korupcijas problēmu Krievijas iekšienē, neatrisinot suverenitātes problēmu nav iespējams.

Valsts pārvalde pie mums ir daļējas okupācijas mehānisms, ko 1991.gadā izveidoja amerikāņi. Tāpēc kad valsts pārvalde kaut ko dara, man tas automātiski nenozīmē ka tas ir labi un patriotiski. Valsts pārvalde, kad ir nepieciešams mierīgi strādā amerikāņu labā. Viņiem ir savi mehānismi kā to panākt.

I.N.: Un ko gan Jūs kā politiķis ar lielu stāžu ieteiktu darīt saviem līdzpilsoņiem lietas labā?

J.F.: Bet kādēļ, kā Jums šķiet, mūsu senči negribēja zaudēt karos un ziedoja neskaitāmās kaujās savas dzīvības? Katram normālam cilvēkam ir skaidrs: ja esi zaudējis karā, tad tu, tavi bērni un mazmazbērni ilgi par to maksās. Uzvarētājam ir ietekmes mehānismi uz visiem uzvarētās valsts procesiem. Zaudētājiem ļoti daudz laika un spēka jātērē, lai atjaunotu valstisko, ekonomisko un kultūras suverenitāti.

Paskatīsimies uz 1991.gada notikumiem kā uz zaudējumu karā. Atbrauca amerikāņi, izveidoja Krievijas valsti, kādu laiku pa tiešo to arī vadīja. Kozirevs un Gaidars bija tikai personas, kas piesedza ASV valdību, kas strādāja Maskavā caur konsultantu sistēmu.

Viņi izvēlējās personas, kurām bija jākļūst par oligarhiem, drošības labad pārveda visus īpašumus savā jurisdikcijā un izveidoja banku mehānismu. Oligarhs pa tiešo vadīja ierēdņus caur kvotu mehānismu; viņam pakļāvās ministri, departamentu vadītāji, lielo valsts uzņēmumu direktori. Ierēdņi katru nedēļu atskaitījās oligarham un viņš varēja jebkurā mirklī atbrīvot no amata jebkuru ierēdni. Šis oligarhijas mehānisms Krievijā pastāvēja līdz 1999.gadam, kad Putins to iznīcināja.

Putins palaida daļēju nacionālas atdzimšanas (atbrīvošanās) mehānismu. Bet sistēma ir tā iekārtota, ka, ja viens varas posms, piemēram prezidents, kļūst amerikāņiem nekontrolējams, tad sistēma kopumā tomēr nemainās. Ja arī Putins var rīkoties pretēji ASV interesēm, par ko viņš arī daudz runā, tad pret savas valsts eliti viņš nostāties nevar. AVS spēks Krievijā ir apstāklī, ka 20 gadu laikā Krievijas elites kļuvusi par amerikānisku. Reāli Krieviju pārvalda nenacionālas elites.

Es negribu teikt, ka amerikāņi grib likvidēt Krieviju [notikumu attīstība gan liecina, ka grib], bet daļa viņu vadošo darbinieku pieņēma šādu lēmumu un izskatīja kāda būtu pasaule, ja Krievijas Federācija tiks likvidēta.

I.N.: Vai Jums gadījumā nav paranojas, ka amerikāņi visu kontrolē; gan visas mūsu darbības, gan sarunas? Cik gan milzīgu informācijas apjomu viņiem vajadzētu tad apstrādāt!

J.F.: Es Jums piekritīšu, ka viņi to neapstrādā, bet ieraksta visu noteikti. ASV Nacionālās drošības aģentūrai ir divreiz lielāks budžets kā CIP.

I.N.: Pašreizējai valsts varai pārmet, ka tā pārāk lielu uzmanību pievērš Čečenijai: neviens cits reģions netiek finansēts tā kā Čečenija.

J.F.: Zināt, kurš Krievijas reģions saņem vislielāko finansējumu rēķinot uz vienu iedzīvotāju? Kuriļu salu apgabals. Viņi pēc Federālām programmām saņem apmēram 30 reizes vairāk naudas uz iedzīvotāju, kā tā pati Čečenija. Un Čečenija, ja skatās kopumā, līdzīgi kā viss Kaukāzs, tiek vidēji finansēta. Kaukāzs nav visfinansētākais Krievijas reģions. Vienkārši Čečenijā suverenitātes ir vairāk, bet zog mazāk. Augstāka pārvaldes efektivitāte.

I.N.: Tad sanāk tā, ka citos Krievijas reģionos zog tādos apmēros, ka viss reģions ir nabadzīgs. Un kur gan tas sazagtais paliek? Uz ārzemēm tiek pārvests?

J.F.: Mēs nesen apspriedām Krievijas grantu mehānismu, ko ieviesa Medveģevs. Krievijas valdībai arī ir jāpiešķir granti. Vispār interesanti. Septiņdesmit procenti Krievijas nacionālo grantu saņēmēju ir no ASV. Mēs pajautājām: „Kāpēc 70%?” un mums ministrijā atbildēja: „Tādēļ, lai mēs visai pasaulei varētu parādīt, ka arī mēs spējam finansēt grantu saņēmējus.”  Tātad valdībai tas ir svarīgi. Krievijas valsts pārvalde ir izveidota tā, lai to varētu vadīt no ārpuses un tas, ka prezidentam ir cits viedoklis un ir pietiekami daudz godprātīgu ierēdņu, pašu sistēmu nemaina.

I.N.: Valsts dome arī ir viens no elementiem?

J.F.: Valsts dome tā ir partiju sistēma. Partiju sistēmā daļa opozīcijas ir ārvalstu grantu saņēmēji, daļa tiek kontrolēta caur korupcijas mehānismiem, bet daļa caur elišu manipulācijām. Un visa cita starpā neaizmirstiet, ka pastāv vēl primitīva spiediena mehānismi, kad cilvēki saprot, ka strīdēties ir bezjēdzīgi, ka, ja iesi pret sistēmu, tiksi samīts un izmests.

Mums ir jāatkaro Krievijas informatīvā telpa, tas ir, jāpieņem likumi par nacionālo reitingu sistēmu, par plašsaziņas līdzekļu pašregulāciju; tas ir, jāatrisina krievu cilvēka pašsajūtas problēma. Pašreizējā informatīvā telpā mēs šo problēmu neatrisināsim, šī informatīvā telpa mūs iznīcina.

I.N.: Nesen Facebook bija diskusija par to, ka ir jāaizliedz ārzemniekiem ieņemt vadošos amatus Krievijas plašsaziņas līdzekļos. Un bija tāda neapmierināta reakcija: „Kā ārzemniekiem var aizliegt ieņemt vadošus amatus plašsaziņas līdzekļos? Tas nav iespējams, tas ir brīvības ierobežojums!”

J.F.: Mums ir jāsaprot, ka amerikāņu izpratnē ideoloģijas un noteikumu (likumdošanas) sfēra nav Krievijas suverēnās varas darbības sfēra. Pēc nopietniem pārkāpumiem šajās jomās sekos bombardēšana, Hāgas tribunāls un līdz pat īpašām slepkavu brigādēm. Amerikāņi cīnīsies par šīm sfērām uz dzīvību un nāvi.

Krievijas televīzijas centrālie kanāli ir pakļauti pa tiešo Vašingtonai. ASV budžetā ir paredzēta nauda Krievijas plašsaziņas līdzekļu vadībai.

Manuprāt, neskatoties uz šo okupācijas sistēmu, mums ir pietiekami daudz spēka. Bet šie nav ātri procesi. Mums ir jāsaprot sekojošais: pirmkārt mēs esam izsmēluši kolonizētas valsts izaugsmes iespējas; tas ir – pacelt sabiedrības dzīves līmeni augstāk kā pašreiz neviens mums neļaus. Otrkārt, pēdējo trīs, četru gadu laikā nacionālie spēki pie mums atkāpjas „visās frontēs”. Tas ir saistīts ar to, ka savulaik amerikāņi aizliedza Putinam balotēties trešajam prezidentūras termiņam. Viņi reāli pārtvēra iniciatīvu Krievijas pārvaldē. Starpcitu Krievijas ekonomiskā izaugsme (tai skaitā  līdz pat desmitkārtīgs algu pieaugums) bija iespējama tikai tāpēc, ka Putins savulaik daļēji pārņēma Krievijas vadību. Tam sekoja reakcija un mēs jau četrus gadus atrodamies atkāpšanās stāvoklī.

Pēdējā pusgada laikā, amerikāņu spiediena rezultātā, mēs pat jau bēgam visās frontes līnijās. Tas pats mītiņš Bolotnajas laukumā? Kurš to organizēja? Vairāk nekā puses no organizatoriem ir oficiāli ASV grantu saņēmēji.

Kad es runāju ar Obamu un viņa komandu, viņi man atklāti pateica: „Mēs nenovērtējām Krieviju, turpmāk to uztversim nopietni.”. Nopietnāk, tas nozīmē, ka tiks izdalīti lielāk līdzekļi opozīcijas darbībai Krievijā. To mēs pašreiz arī novērojam. ASV budžetā ir propogandas izdevumi Krievijā, Hilarija Klintone publiski kongresā šo naudu sauc par „naudu karam ar Krieviju”. Šajā karā, kā viņa saka, nav uzvarētāju, tajā ir tikai cīņa.

Šodien galvenais Putina uzdevums, protams, balstoties uz tautas atbalstu, ir vienoties ar elitēm, bet pa lielam – nomainīt elites. Kad viņš runā par Krievijas modernizāciju un ekonomikas tipa maiņu, viņš pēc būtības runā par mehānismu kā pārveidot esošās elites par nacionālām elitēm.

I.N.: Bet Jūs teicāt, ka pie mums visi uzņēmumu īpašnieki ir reģistrēti Rietumos. Kā viņš var to mainīt?

J.F.: Mainīt ekonomikas tipu nozīmē mainīt likumdošanu, lai iegūtu vietējās varas ietekmes mehānismus uz situāciju un uz sabiedrību. Tā, lai būtu nevis ārvalstu uzņēmēji, bet vietējie, tā, lai rublis būtu nevis ārvalstu naudaszīme (pašreiz pēc būtības rublis ir dolāra filiāle), bet Krievijas, tā, lai televīzija būtu nevis ārvalstu, bet vietējā.

Pieņemsim, ka rītdien brīnumainā kārtā pilsoņu labklājība palielināsies dubultā. Domājat mainīsies cilvēku attieksme pret varu? Nē. Problēma nav naudā. Problēma ir apstāklī, ka Krievija ir zaudējusi suverenitāti (neatkarību) un ļaudis intuitīvi to jūt. Mūsu valsts pārvaldes sistēma strādā ASV labā; ASV to radīja un ASV labā tā strādā.

Tulkotāja komentārs

Šī intervija ir noderīga ne tikai tādēļ, ka viss, kas tiek teikts par Krieviju, pilnā mērā attiecas arī uz Latviju, bet arī tādēļ, ka tiek runāts par to, ka ASV lielā mērā kontrolē un nosaka notikumu attīstības gaitu Krrievijā. Latvijas kontekstā to ir īpaši būtiski saprast tādēļ, ka Krievija Latvijā tiek demonizēta. Saprotot, ka ASV lielā mērā kontrolē Krieviju un vēl lielākā mērā kontrolē Latviju (plašsaziņas līdzekļus, politiķus, biznesu), kļūst skaidrs, ka ASV ir pilnībā atbildīga par visu, kas notiek un ir noticis Latvijā pēdējo 20 gadu laikā (emigrāciju, tautas degradāciju un izmiršanu, ekonomiskajām grūtībām, izglītības sistēmas sagrāvi utt.), bet antikrieviskā un cita propoganda plašsaziņas līdzekļos un politiķu runās ir pa lielam ASV polittehnologu roku darbs, lai pēc „ķeriet zagli” principa novērstu cilvēku uzmanību no īstā vaininieka.

Avots:
http://svoim.info/201229/?29_1_2

Informācijas aģentūra
/26.07.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Simbolu intervence

Cilvēces vēsturē mēdz būt visdažādākie radikālie pavērsieni jeb revolūcijas. Saprotams, vispopulārākās ir politiskās varas revolūcijas. Taču mēdz būt arī cita satura revolūcijas. Tā, piemēram, mēdz būt kognitīvās revolūcijas – radikāli pavērsieni matērijas izpratnē un gnozeoloģiskajos procesos. Visjaunākā tāda satura revolūcija sākās XX gs. 70. gados, kad tā dēvēto klasisko paradigmu nomaina postklasiskā paradigma, balstoties uz pilnīgi jauniem zinātniskajiem priekšstatiem. XXI gadsimta sākumā aktuāla kļūst kulturoloģiskā paradigma.

Mēdz būt arī simbolizācijas revolūcijas, kad sociumā izzūd līdzšinējo simbolu reālā filiācija. Tātad izzūd līdzšinējo simbolu pēctecība un radniecība ar jaunajiem simboliem. Simbolizācijas revolūcijas laikā sociumā sāk nostiprināties agrāk nepazīstami simboli: zīmes, kas var izraisīt viendabīgu sociālo reakciju sabiedrības darbībā, uzvedībā un komunikācijā.

Vēsture liecina, ka jebkuras radikālās ekonomiskās, politiskās, sociālās, tehnoloģiskās izmaiņas pavada tikpat radikālas izmaiņas simboliskajā vidē. To laikā tiek pārkodēta sabiedriskā apziņa un sabiedrība aklimatizējās jaunajā simboliskajā vidē.  Mēs to labi zinām, jo faktiski dzīvojam tādā laikmetā un pilnā mērā izjūtam simbolizācijas revolūcijas priekus un bēdas.

Bez simboliem cilvēks nekad nav dzīvojis. Tie viņa dzīvē ir ieņēmuši noteiktu vietu vienmēr. Cilvēks vienmēr ir bijis simbolu gūsteknis tāpat kā intelektuālais gūsteknis – sava prāta potenciāla un īpatnību gūsteknis. Kārlis Marks ne velti teica, ka simboliskās idejas, kuras ir pārņēmušas ļaužu masas, kļūst par materiālo spēku. Ernsts Kasīrers pret kultūru izturējās kā pret simbolisku realitāti. Karls Gustavs Jungs kultūru uzskatīja par simbolu sistēmu un simbolizāciju par cilvēka vitālāko nepieciešamību. Ar simbolu palīdzību cilvēks sintezē apkārtējās pasaules ainu, kaļ savas darbības plānus, prognozē notikumu scenārijus, orietējās vēsturiskajā un sociālajā telpā. Simboli var attiekties uz kultūras arhetipiem, cilvēka darbības mērķiem un lietām ap cilvēku.

Taču simboli var mainīties un arī mainās, ja radikāli mainās cilvēka dzīve vispār. Neapšaubāmi, cilvēka dzīve ir viņa esamība kulturā. Tāpēc var teikt: mainoties kultūrai, mainās arī tajā funkcionējošie simboli, un kultūras procesos iejaucās jauni simboli. Šo iejaukšanos var dēvēt par simbolu intervenci.

Simbolu intervence var ietekmēt hermeneitiskos konfliktus, jo pat vienas valodas un kultūras pārstāvji var dažādi izskaidrot kāda konkrēta simbola nozīmību. Simbolisko līdzekļu atšķirības raksturo ne tikai tradīciju, bet arī kultūru atšķirības, specifiku, idejisko orientāciju. Izpratnes un saziņas optimizācija nav iespējama bez simbolu interpretācijas optimizācijas. Komunikatīvās kopības faktors ne reti ir simbolu interpretācijas kopība. Ja komunikantiem ir atšķirīga simbolu interpretācija, tad nav nekādu cerību īstenot dialogu. Mēs arī to labi zinām, jo esam liecinieki cilvēku un postcilvēku, kultūras un postkultūras antidialogam.

Zinātne nav spējīga formalizēti aprakstīt simbolu funkcionēšanas problēmas tāpat kā nav spējīga formalizēti aprakstīt morāles problēmas. Zinātnei nav fundamentāla pozīcija šajā jomā. Zinātnieka viedoklis par to, kas ir labs vai kas ir ļauns, ir tikpat analītiski nepamatots kā jebkuras citas profesijas pārstāvja spriedums par minētajām izpausmēm – labo vai ļauno. Tātad principā zinātnieka viedoklis par morāles problēmām ne ar ko neatšķirsies, pieņemsim, no šofera, inženiera, skolotāja viedokļa par morāles problēmām. Arī simbolu vidē zinātnieks tāpat kā šoferis, inženieris, skolotājs var apliecināt tikai savas attiecīgās izjūtas.

Simbolu vide ir vienota ar cilvēka emocijām, un simbolu vide var izraisīt ļoti lielu emocionālo intensitāti, stimulējot izteikti kontrastīvus pārdzīvojumus – bailes un padevību, naidu un dievināšanu, toleranci un šovinismu.

Emocionālā reakcija savukārt ir saistīta ar cilvēka psihi, kā arī fizioloģisko satvaru – visu organismu. Emocionālo reakciju var izraisīt apziņas un zemapziņas darbība. Par to mūsu kompetence ir niecīga un tāda vienmēr saglabāsies. Tā, piemēram, mēs nevaram perfekti atbildēt uz jautājumu, vai emocijas ir saistītas ar informācijas apstrādi zemapziņas līmenī jeb tās ir pilnīgi citas indivīda psihiskās īpašības, kuras atšķiras ne tikai no apziņas, bet arī no zemapziņas īpašībām.

Mēs zinām to, ka cilvēka psihes normāla funkcionēšana ir iespējama vienīgi nepārtrauktas informācijas saņemšanas apstākļos. Prieks, bēdas, naids, pārsteigums, mīlestība…,- tas viss balstās uz noteiktu informāciju. Ja tiek liegta informācija, tad psihē rodas nopietni traucējumi. Cilvēks nepārtraukti alkst saņemt informāciju, lai viņa psihē būtu nemitīgs informācijas apstrādes process – jēdzienisko tēlu veidošana un emocionālā reakcija.

Mūsdienu zinātne  uzskata, ka informatīvajiem procesiem vienmēr ir mērķis un jebkuru dzīvu organismu var uzskatīt par informatīvu sistēmu. Mūsdienu zinātne tāpat uzskata, ka dzīvo sistēmu evolūcijas dzinējspēks ir informatīvais faktors – noteikta mērķtiecība.

Tādējādi nepieciešams atcerēties, ka simbolizācijas revolūcija nav iespējama bez revolucionāra pavērsiena informācijas vidē. Un šajā ziņā XX gadsimta beigās sākās jauns laikmets – cilvēka apziņas mērķtiecīgas vadīšanas laikmets. Pateicoties jaunajām informatīvajām tehnoloģijām, apzināti un speciāli organizētas manipulācijas ar cilvēka apziņu sāka iegūt radikāli jaunu vērienu. Tāpēc nākas runāt par revolucionāru pavērsienu, kas iezīmē jaunu etapu cilvēces vēsturē. Informācijas revolūcija ļauj pārkodēt apziņu, sākot ar izmaiņām vēsturiskajā atmiņā un beidzot ar simbolu vidi, kura ir ļoti svarīga sociālajos procesos – sociālajā atmiņā. Sociālā atmiņa balstās uz simbolu jēgu.

XX gadsimta beigās sākās sabiedrības noburšanas jauns laikmets, salīdzinot ar ko pāvesta Klementija XVI gs. izveidotās „Congregeratio propaganda fide” darbība nobāl un atgādina diletantu rotaļāšanos ar nopietnām lietām. Taču vārds „noburšana” neiederās Interneta ērā. Tāpēc ir jārunā smalkāk: sākas neirolingvistisko, neirosemantisko, neirosemiotisko procesu, nelīnijiskās dinamikas, sociālo tīklu kontrolēšanas programmu apzināta masveida realizācija. Un tas notiek legālā un atklāti ciniskā veidā. 2006.gadā Pentagons oficiāli atzina, ka Internetā izplata dezinformāciju. Ne visai gribas ticēt, ka izplata tikai kara retorikas formātā savus modīgos simbolus/klišejas: „terorists”, „antiteroristiskā koalīcija”, „preventīvi pasākumi”, „arābu teroristiskās organizācijas” , „cietais spēks” utt.

Tradicionāli mēdz uzskatīt, ka cilvēks vienmēr ir eksistējis trijās dimensijās: 1) reālajā vidē, 2) informācijas vidē un 3) simbolu vidē. Pie tam simbolu vide cilvēka esamības komponentu hierarhijā vienmēr ir ieņēmusi vienu no svarīgākajām pozīcijām.

Piemēram, uzskatāmi tas attiecās uz mitoloģisko simbolu stabilitāti cilvēces kultūras vēsturē – antīkajā, viduslaiku kultūrā un arī pēc tam. Tiesa, tiek izsmieta šodienas mītu simboliskā materiāla nabadzība, salīdzinot ar antīkās kultūras simbolisko materiālu. Antīkajā kultūrā sastopamajos mītos liela nozīme ir pagātnes simbolizācijai, dažādu fenomenu ģenēzes skaidrojumiem, priekšstatiem par laiku un telpu, kosmosu un haosu, centru un perifēriju, pasaules un cilvēka izcelsmi. Antīkā laikmeta mītu tematika ir intelektuāli piesātināta un eksistenciāli nozīmīga. Turpretī šodienas mītu simboliskais materiāls pamatā ir orientēts uz ikdienišķi tukšu prātuļošanu un fizioloģiskajām prasībām – ķermeņa komfortu un glamūru kā garīgo kompleksu.

Taču bēdīgākais – šodienas mītu simboliskais materiāls ir orientēts tikai uz tagadni. Mēs dzīvojam intensīvas tagadnes laikmetā. Cilvēces vēsturē tas ir pirmo reizi. XX gs. beigās mēs pārstājām dzīvot nākotnei. Nākotne priekš mums ir tukša skaņa un veclaicīgas domāšanas pazīme. Dominē tagadnes notikumu ātri mainīgā straume, kurā vienu spožu notikumu nekavējoties nomaina nākamais, aiznākamais, aizaiznākamais spožais notikums un mums nav laika domāt par nākotni. Mēs spējam jūsmot tikai par tagadnes notikumu kaleidoskopisko vibrēšanu – tagadnes spožajiem izaicinājumiem.

Mēs pārvēršamies par vibrējošās tagadnes faniem. Un tādā vibrējošā tagadnē nemaz nav vietas, tā teikt, īstiem simboliem – abstraktām konstrukcijām, kuru jēgu nevar apgūt bez vērošanas un apceres. Kā zināms, kontemplācija prasa noteiktu mentālo gatavību – laika „apstāšanos” un dvēselisko mieru. Tagadnes amoka skrējiena dalībniekiem tāpēc arī simboli ir īslaicīgi, ātri pārejoši un bez kādām idejiskajām perspektīvām.

Šodienas simboliskais kapitāls galvenokārt koncentrējas ap glamūru, kas pats ir kļuvis par postmodernisma kultūras simbolu un universiālu estētisko kritēriju. Šodienas simboliskajā kapitālā glamūrs funkcionē kā bezidejiska ideoloģija, kura tajā pašā laikā ļoti dziļi ietekmē cilvēku domāšanu un uzvedību, demonstrējot absolūtu vienaldzību pret tiem aksioloģiskajiem simboliem, kurus sabiedrība cienīja līdz šim.

Glamūrs atspoguļo visjaunāko laiku kapitālisma kultūras loģiku. Šī loģika balstās uz vairākām primitīvām premisām: greznību, eksotiku, erotiku, seksualitāti, ķermeņa kultu, dzīves baudīšanu. Šo premisu institucionālās formas: reitingi, nominācijas, prezentācijas, projekti, hitu parādes, „imidži”, brendi, „mesidži”, Public Relations. Dominē cilvēka ārējās eksotikas prioritāte, nevis intelekta un talanta prioritāte. Cilvēka ārējais izskats (skūta galva, tetovējumi, „ornamentāla” frizūra, neparasts apģērbs) un ārējā poza (trokšņaina introspekcija, skandaloza uzvedība) ir tas, uz kā balstās šodienas pseidointelektuālie līderi un dažāda tipa glamūra elki – kulta vēsturnieki, filosofi, sociologi, ekonomisti, divdesmitgadīgie eksperti. Viņu diskursos metafizikas un patiesības vietā pulsē „efektivitāte” un „plurālisms”. Viņu „ekspertīzes” pamattendence – postmodernistiska dekonstrukcija.

Šodien tiek pamatoti akcentēta plašu saziņas līdzekļu (PSL) milzīgā loma. Jaunās tehnoloģijas un komunikācijas tehniskās iespējas sabiedrības apziņā izmaina attieksmi pret realitāti. Konstatējams process, kuru var saukt par realitātes mediatizāciju. Proti, sabiedriskajā apziņā ir radies priekšstats, ka reālie notikumi kļūst nozīmīgi tikai tad, ja par tiem raksta, stāsta, rāda PSL. Un, saprotams, PSL to izmanto, lai formētu vajadzīgo simbolu vidi.

PSL loma simboliskās vides formēšanā agrāk nebija tik kardināla. Agrāk simboliskās vides formēšanā būtiska loma bija citām garīgajām autoritātēm – baznīcai, skolai, izcilām radošām personībām, valdniekiem, nācijas politiskajiem līderiem. Patiesībā agrāk mediji sabiedrību sargāja no dažādām mentālajām „infekcijām”, kalpojot savai cēlajai profesionālajai misijai. Nākas secināt, ka daudzi šodienas žurnālisti nemaz nav dzirdējuši par žurnālistikas profesionālo misiju – aizstāvēt sabiedrības intereses.

Tas ir skaidrs – glamūrs bez medijiem nevar pastāvēt. Glamūra akcijas zaudē jēgu, ja tās netiek atspoguļotas medijos. Skaidrs ir arī tas, ka šodienas publiskā telpa ir pārsātināta ar glamūra medijiem, kas ir jauns mediju tips mediju vēsturē. Atsevišķās zemēs glamūra mediju īpatsvars ir ļoti liels – apm. 90 un vairāk procentu. Viss ir atkarīgs no tā, cik liels ir postcilvēku/homo glamorousus īpatsvars attiecīgajā sociumā. Sastopamas teritorijas, kurās masu fenomenu, respektīvi, postcilvēku/homo glamorousus, segmentācija totāli triumfē. Tāpēc var apgalvot, ka glamūrs nevar pastāvēt bez medijiem tāpat kā šodienas mediji nevar pastāvēt bez glamūra.

Mediji ne tikai formē glamūra simbolus, bet arī nosaka simbolu hierarhiju attiecīgās sabiedrības un attiecīgā laika simboliskajā kapitālā. Mediji nosaka simbolu sakrālo zonu – neaizskaramos „dievus”, kuri veido visaugstāko pakāpi simbolu hierarhijā. No medijiem ir atkarīga sakrālās zonas nomenklatūra un izmaiņas šajā nomenklatūrā. Mediji spēj samērā ātri vecos „dievus” nomainīt ar jauniem „dieviem”. Vecos „dievus” drīkst kritizēt un apšaubīt to leģitimitāti simboliskajā kapitālā. Svēti un neaizskarami kļūst jaunie „dievi”.

Jauno „dievu” vārdā var nosaukt ielas, kuģus, skvērus. Tā tiek veidoti simboli ilgākai lietošanai, ja simboliskā revolūcija sabalsojās ar politiskās varas revolūciju. Glamūra simboli nav domāti ilgākai lietošanai. Glamūrs kā visas spožas, primitīvas un garīgi seklas parādības ir pakļauts samērā ātrai erozijai sabiedriskajā apziņā. Mediji to zina, un erozijas pārvarēšanai ir izstrādāts prāvs tehnoloģiskais arsenāls.
  Cilvēka apziņas mērķtiecīgas vadīšanas laikmetā, saprotams, neeksistē tikai glamūra simboli. Apziņas mērķtiecīgas vadīšanas laikmetā ir sastopams arī tāds simbolu līmenis, kas ir adresēts sociuma saprātīgajai daļai – domājošiem cilvēkiem, intelektuālā Interneta lietotājiem. Lai vadītu sabiedrisko apziņu, nepieciešams ir katra indivīda prātu integrēt t.s. masu prātā. Šajā līmenī nākas runāt par diviem simbolizācijas atzariem – „gudrā spēka” un vadāmā haosa tehnoloģijām.

 „Gudrā spēka” tehnoloģijas pielieto lielvalstis savu stratēģisko un ģeopolitisko mērķu realizācijai. Šajā simbolizācijas atzarā valda tādi simboli kā „demokrātija”, „liberālisms”, „cilvēktiesības”, „atvērta sabiedrība”, „tirgus ekonomika”, „pilsoniskā sabiedrība”, „stabilitāte”, „starptautiskā ekonomika”, „globalizācija”, „kultūru dialogs”, „civilizāciju dialogs”. Simboli adresēti elitei – politiskajai un ekonomiskajai elitei, lai tās apziņā iepotētu vajadzīgās nostādnes.

Tajā skaitā jaunāko pieeju sociālo sistēmu analītikā. Tagad pat ar zināmu mesiānistisku patosu tiek atzīts, ka sociālās sistēmas nevar modelēt ar formālām metodēm. Sociālo sistēmu modeļos ir jāiekļauj atsevišķu indivīdu esamības sociohumanitārie faktori. Agrāk sociālo sistēmu modeļos izpaudās formālistiski kauzāla pieeja: iemesls – sekas. Tagad arvien lielāka nozīme ir teleoloģiskajam aspektam – cilvēka iekšējās cēlonības momentiem.

Tādējādi tiek patētiski propagandēta skaista attieksme – cilvēku nevar „formalizēt”. Taču tajā pašā laikā analītisko pētījumu centrā reāli vēl vairāk nostiprinās „kolektīvās domāšanas” funkcionālās racionalitātes studijas – kolektīvistisko refleksīvo procesu, vērtību orientācijas, stratēģiskās refleksīvās projektēšanas analīze.  Reāli šodien ne tik daudz domā par atsevišķa cilvēka socializāciju, kā par sociālo klubu/tīklu kontroli un vadīšanu. Labi ir zināms, ka šajos tīklos var ātri izplatīt „virusus”, kas operatīvi izmainīs tautas pārliecību. Ne velti tādu kompetentu speciālistu kā Albert-Laszlo Barabasi 2010. gadā Pentagons iesaistīja savos projektos.

Patērēšanas sabiedrībā sociālie klubi/ tīkli ir galvenie sociālās organizācijas formāti. Sociālie klubi/tīkli balstās uz kopīgu gaumi, kopīgiem dzīves standartiem, kopīgiem simboliem, jo mūsdienu industrija ražo nevis utilitāras preces, bet simboliskus signālus. Patērēšana ir demonstratīva darbība. Tajā galvenais ir nevis prece, bet gan tās cena un cenas simboliskā iedarbība uz citiem. Patērēšanas sabiedrībā simboli paceļas pāri jebkurai realitātes formai tāpat kā mākslas simboliem nav tiešs sakars ar realitāti.

Vadāmā haosa tehnoloģiju tāpat kā „gudrā spēka” (smart power) tehnoloģiju pielietošana šodien asociējās ar ASV politiku un tās nacionālo interešu īstenošanu planetārā mērogā. ASV vairs neražo zeķes, televīzorus un vēl daudz ko citu. Tā vietā ASV ir pievērsusies svarīgāku „preču” ražošanai.

Amerikāņu izplatītie vadāmā haosa simboli ir adresēti antipatriotiski, kosmopolītiski, materiālistiski noskaņotai izveicīgu un alkātīgu cilvēku daļai, kuras intelektuālo un morālo potenciālu lielvalstis veikli novirza savu politisko un ekonomisko mērķu sasniegšanai attiecīgajā zemē. Šajā simbolizācijas atzarā dominē tādi simboli kā „vara”, „nauda”, „elite”, „villa”, „jahta”, „banka”, „bizness”.

Šajā simbolizācijas atzarā var iekļauties arī glamūra simboli, ja „sapņi” par varu un naudu ir piepildījušies. Un „sapņi” par varu un naudu nevar nepiepildīties, jo vadāmā haosa struktūrā organiski ietilpst bagāta un paklausīga sociālā slāņa radīšana no varaskārām un alkātīgām padibenēm, kuras mans tēvs sauca par „plikadīdām”. Savā laikā Makss Vēbers interesanti rakstīja par kundzības psiholoģiju. Kundzība nav iespējama bez gribas minimuma, brīvprātīgi vēloties pakļauties kungam. Kundzība nav iespējama bez „vadības štaba” – starpniekiem, kuri realizē kunga pavēles. Visbiežāk „vadības štabs” pakļaujas kungam materiālās ieinteresētības motivēts.

Vadāmā haosa simbolu hierarhijā augstu pozīciju ieņem simbols „informācija”. Izveicīgie un alkātīgie cilvēki mīl lepoties ar savu informētību. Turklāt, kā viņi saka, tā nav tradicionālā informētība saskaņā ar principu: tas, kuram ir informācija, pārvalda pasauli. Viņi darbojās saskaņā ar citu principu: tas, kurš prot sistematizēt informāciju un no tā iegūt zināšanas, pārvalda pasauli.

Dzimtenē ir nācies novērot, ka vadāmā haosa praktiskie izpildītāji var arī nesaprast, kādā „tīklā” viņi ir iepīti un kurš reāli pārvalda valsti/pasauli un, protams, arī viņu apziņu. Sergejs Kara-Murza viņus dēvē par „trulā siciāldarvinismā” eksistējošu sabiedrības grupu, kāda nav nekad agrāk bijusi cilvēces vēsturē. Neviens nedomāja, ka var rasties tāds „sociālais radījums”, kuram grūti pat vārdu atrast. Savukārt Karens Svasjans atgādina, ka zinātniski tehniskais progress demonstrē intelekta attīstību. Taču zinātniski tehniskā progresa augļi nonāk „sociālo mēslu” rokās – politiķu, militāristu, alkātīgu biznesmeņu rokās. Viņaprāt pat Osvalds Špenglers savā rekviēmā eiropeiskajai kultūrai neesot paredzējis to, kas notiek šodien. Špenglers paredzēja tikai  „civilizāciju” un „fellahismu”, kas viņam simbolizēja bojāeju un degradāciju.

Taču Osvaldam Špengleram pieder arī terapeitiski vārdi: „Mēs neesam spējīgi izmainīt to, ka piedzimām īstas civilizācijas pirmājā salā, bet nevis saules apspīdētajā kultūrā Fīdija vai Mocarta laikā”.  Osvalds Špenglers pats sevi ārstējoši mierināja: „Mans laiks – rokoko; tur es esmu kā savās mājās”.

Arturs Priedītis
/2012 jūlijs/
Avots: http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Pasaules lielbagātnieki uzkrājuši vismaz 21 triljonu dolāru nelegālu naudaslīdzekļu

Pasaules lielbagātnieki uz 2010.gada beigām ir noslēpuši no nodokļiem vismaz 21 triljonu dolāru, teikts Lielbritānijas sabiedriskās organizācijas „Tax Justice Network” ziņojumā. Šī summa ir līdzvērtīga ASV un Japānas ekonomikām kopā ņemtām.

Kopējais naudas līdzekļu daudzums, ko visas pasaules lielbagātnieki glabā nedeklarētos „ofšoru” kontos, ir vismaz 21 triljons dolāru. Pie tāda atzinuma ir nonācis konsultantfirmas „McKinsey” bijušais galvenais ekonomists Džeims Henrijs.

Ziņojums „The Price of Offshore Revisited” tika sagatavots pēc starptautiskas sabiedriskās organizācijas „Tax Justice Network”, kura cīnās ar nodokļu nemaksāšanu, pasūtījuma.

Pēc Henrija teiktā skaitlis 21 triljons sanāca pēc viskonservatīvākā novērtējuma, viņš pieļauj, ka reālais no nodokļu nomaksas apslēptais bagātību apjoms varētu būt līdz pat 32 triljoniem dolāru. Minētajā summā ir iekļauti tikai finanšu aktīvi, neņemot vērā nekustamos īpašumus, jahtas un luksuspreces. Kā novērtējuma izejas materiāli tika izmantoti Bāzeles starptautiskās norēķinu bankas, Starptautiskā valūtas fonda, Pasaules bankas un nacionālo valdību dati.

Ziņojuma autors īpaši uzsver, ka pārvietot naudu pa visu pasauli un aizsargāt to  palīdz „augsti apmaksātu un čaklu profesionālu darboņu bars banku, juridiskajā, grāmatvedības un investīciju nozarēs”

Pēc pētījuma datiem 50 pasaules lielākās bankas, lielākās no kurām ir UBS, Credit Suisse un Goldman Sachs,  pārvalda 12,1 triljonu dolāru privātpersonu līdzekļu. Mazāk kā 100 tūkstoši privātpersonu pasaulē „ofšoros” glabā 9,8 triljonus dolāru.

„Pēc mūsu vērtējuma neiekasēto nodokļu summa ir milzīga. Tā ir pietiekama, lai strauji uzlabotu daudzu valstu finansiālo situāciju, – saka ziņojuma autors. – Tai pat laikā šis pētījums ir patiešām laba ziņa. Pasaule tikko ir atradusi ļoti daudz finanšu resursu, no kuriem var pasmelties, lai varētu atrisnāt sasāpējušās problēmas” (un nebūtu jārealizē aklās griešanas un neadekvātās taupības politika).

Īpaša uzmanība ziņojumā ir pievērsta attīstības valstīm. „Tax Justice Network „ pētījumā ir apskatītas 139 valstis ar vidēju ‘vai zemāku ienākumu līmeni, kas kopumā sastāda 85% pasaules iedzīvotāju, 51% pasaules IKP, 75% pasaules zelta-valūtas rezervēm un 4,1 triljonu ārējo parādu.

Laika posmā no 1970ajiem gadiem līdz 2010.gadam šo valstu pilsoņi „ofšoros” noglabāja no 7,3 līdz 9,3 triljoniem dolāru. Piemēram, no Krievijas kopš 1990.gada bija izvesti 798 miljardi dolāru. Salīdzinājumā no Ķīnas ilgākā laika posmā kopš 1970ajiem gadiem tika izvesti 1,189 triljoni dolāru. Trešo vietu kapitāla aizplūdes ziņā ieņem Dienvidkoreja ar 779 miljardiem dolāru. Pēc tam seko Brazīlija (520 miljardi), Kuveita (496 miljardi), Meksika (496 miljardi), Venecuēla (406 miljardi), Argentīna (399 miljardi), Indonēzija (331 miljards) un Saūdu Arābija (308 miljardi). No Ukrainas tika izvesti 167 miljardi, bet no Kazahstānas 138 miljardi dolāru.

Iepriekš „Tax Justice Network” jau bija ziņojis, ka galvenā nodokļu nemaksātāju glābējvalsts ir Šveice, kas salīdzinoši ar citām attīstītajām valstīm, nelabprāt dod datus un sauc pie atbildības nodokļu nemaksātājus. Otrā vietā nodokļu nemaksātāju paradīzes reitingā ieņem Kaimānu salas, trešajā – Luksenburga, kam seko Honkonga, ASV, Džersijas sala, Japāna, Vācija un Bahreina.

Avoti:
http://www.vz.ru/economy/2012/7/23/589776.html
http://www.guardian.co.uk/business/2012/jul/21/global-elite-tax-offshore-economy
http://collapseofindustrialcivilization.com/tag/the-price-of-offshore-revisited/
http://www.taxjustice.net/cms/upload/pdf/The_Price_of_Offshore_Revisited_Presser_120722.pdf http://www.taxjustice.net/cms/front_content.php?idcat=148
http://www.apollo.lv/zinas/pasaules-turigakie-iedzivotaji-noslepusi-21-triljonu-dolaru/523077

Informācijas aģentūra
/26.07.2012/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa | Komentēt

Pieci gadi kopš krīzes sākuma

Krīze. Cilvēki aplūko slēgto NASDAQ studiju Timeskvērā, New York, September 30, 2008. (Photo: Librado Romero / The New York Times)

Monday, 09 July 2012  By Richard D Wolff, Truthout | News Analysis

Izdarīsim kopsavilkumu:

1. 1970.g. kapitālisti datorizē ražošanu un pārvieto uz lēta darbaspēka zemēm.

2. Tas viņiem ļauj iesaldēt algas (grafikus skat. http://www.basicrulesoflife.wordpress.com) un vēl vairāk palielināt peļņu.

3. Lai iesaistītu masu cilvēku preču patērēšanā un ievilinātu nekaustamo īpašumu pirkšanā, finanšu kapitālisti rada lētus un vilinošus aizdevumus.

4. Kad ar trūcīgajām algām  pamatsummas un aizdevumu procentus kredītu ņēmēji vairs nespēj nomaksāt, sistēma sabrūk.

5. Kapitālisti un tie, kas vinnēja finanšu spēlēs (Latvijā viņus sauc par ‘starptautiskiem aizdevējiem’ – I.V.), sāk aizdot naudu valdībām, politiķi spiesti izveidot ‘taupības pasākumus’.

6. Veselas nācijas daudzus gadus atmaksās aizdevumus un procentus.

Avots: http://truth-out.org/news/item/10190-after-five-years-report-card-on-crisis-capitalism

Autors piedāvā risinājumu: strādniekiem jāpiedalās radītās virsvērtības sadalē. Un vēl autors raksta, ka beidzot mums jāiemācās sākt domāt.

Kapitālisma demokrātijas mācībstunda.

Ir pagājis laiks, krīzes beigas nav redzamas, mums jānovērtē, kas ir noticis un ko jādara. Viens no galvenajiem krīzes cēloņiem ir kapitālisma struktūra: uzņēmuma iekšējā organizācija nostāda strādniekus pret direktoru padomēm un galvenajiem akciju īpašniekiem. Padomes cenšas maksimizēt korporācijas peļņu un izaugsmi. Tas nozīmē maksimizēt starpību starp ieguldītā darba vērtību un strādnieku algām. Padomes lemj, kā izmantot iegūto virsvērtību – lai nodrošinātu korporācijas attīstību un izaugsmi. Galvenie akciju īpašnieki un direktoru padome lemj ko, cik daudz un kur ražot, un kā izmantot iegūto virsvērtību (apmaksātas ekskursijas un bonusi, ražošanas izvietošana lēta darbaspēka zemēs, politiķu pirkšana, u.t.t.). Strādnieki (vairākums) iztiek ar mazākuma (akciju īpašnieki un direktori) pieņemtiem lēmumiem. Strādnieki nepiedalās lēmumu pieņemšanā. Avots: diskusiju grupa AVOID-L.

Plašākā skatījumā mums jāierauga, ka pēdējos 20-30 gados pasaules attītsītajās valstīs darba ražīgums atsevišķās nozarēs (piemēram, informācijas meklēšana un apstrāde) palielinājies 500 reižu, bet vidēji tas palielinājies vairkākkārt. To var novērtēt ar kopprodukta pieaugumu uz vienu iedzīvotāju viena gada laikā. Mums vajadzētu iedomāties: ja jau darba ražīgums būtiski palielinājies, tad tam kaut kā vajadzētu būt redzamam mūsu labklājībā (to var mērīt ar patērēto preču un pakalpojumu daudzumu) un darba laika samazinājumā. Man šķiet, ka iedzīvotāju vairākumam Latvijā labklājība (salīdzinot ar padomju laikiem) palielinājusies, bet kāpēc mums jāpieļauj miljoniem reižu liela nevienlīdzība, bezdarbs un traģiski, neattaisnojami zema dzīves kvalitāte daudziem Latvijas cilvēkiem? Ja kāds negrib strādāt, pats vainīgs. Bet tie, kas nevar atrast darbu, nav vainīgi. Vainīga ir sistēma.

24.07.2012, sagatavoja Imants Vilks

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs