Iracionalitātes apoloģija

Iespējams, šī ir pirmā apoloģija iracionālitātei. Līdz šim apoloģijas sacerēja racionalitātei. Jau seno grieķu un romiešu filosofi rakstīja traktātus par racionalitāti. Tā tas turpinājās viduslaikos un Jaunajos laikos. Arī mūsdienās iznāk grāmatas ar nosaukumu „Racionalitātes apoloģija”. Piemēram, tā saucas Olgas Sedakovas grāmata.

Bet tagad ir pienākusi kārta iracionalitātei. Tagad ir jāraksta apoloģijas iracionalitātei. Iemesls nav noslēpums – racionalitātes praktiskā pielietojuma mazināšanās. Var pat teikt: racionalitātes jeb veselā saprāta atmiršana, kad sociumā kolektīvi apjūsmotu prioritāti iegūst racionalitātes pretmets – iracionalitāte. Piemēram, tāds franču sociāli drosmīgs intelektuālis kā Žaks Sapirs nepārtraukti norāda par eiropiešu politiskās elites ieslīgšanu intelektuālajā marasmā, kas reāli izpaužās veselajam saprātam neatbilstošu lēmumu pieņemšanā un nespējā izstrādāt konstruktīvas direktīvas. Intelektuālā patoloģija ekonomistu un menedžeru aprindās neļauj veikt reformas un novērst kapitālisma nepilnības. Par Rietumu civilizācijas intelektuālo krīzi šodien raksta ne tikai Žaks Sapirs. Par to izsakās ļoti daudzi politologi, filosofi, sociologi, žurnālisti, rakstnieki Atlantijas okeāna abos krastos. XXI gadsimta Rietumu publiskajā telpā tā ir ikdienišķa tēma.

*   *   *

Vidējais rādītājs var būt ne tikai sekmēm skolā. Vidējo rādītāju var aprēķināt arī sociuma racionalitātei. Ja mēs pret cilvēci izturamies kā pret vienotu veselumu, tad noteikts vidējais rādītājs var būt arī visas cilvēces racionalitātei. Un ja mēs respektējam demogrāfisko imperatīvu, proti, to, ka viss ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita, tad cilvēces racionalitātes vidējais rādītājs ir atkarīgs no planētas iedzīvotāju kopējā skaita. Tā, piemēram, viens rādītājs būs 100 tūkstošiem iedzīvotāju, otrs rādītājs būs 1 miljardam iedzīvotāju, trešais – 7 miljardiem iedzīvotāju, ceturtais – 12 miljardiem iedzīvotāju.

Balstoties uz masu fenomenu teoriju, mēs zinām, kā izmainīsies šis rādītājs atkarībā no iedzīvotāju skaita. Mēs zinām, ka šis radītājs samazināsies tāpat kā samazinās citi kvalitātes rādītāji, ja pieaug masu fenomenu kvantitāte. Likumsakarība valda konsekventi: jo masveidīgāka parādība, jo zemāka tās kvalitāte. Turpinām: jo lielāks ir iedzīvotāju skaits, jo zemāks kļūst racionalitātes vidējais rādītājs. Tātad no minētajiem piemēriem racionalitātes visaugstākais rādītājs būs 100 tūkstošiem iedzīvotāju, viszemākais – 12 miljardiem iedzīvotāju.

Prāta darbība savā dziļākajā būtībā ir sociāls process. Katrs, kurš pievēršās minētajam procesam, organizē dialogu ar noteiktu auditoriju un orientējās uz racionalitātes kritērijiem un loģiskumu, kas tiek akceptēts attiecīgajā kultūrā. Ja auditorijā uzplaukst iracionalitātes reputācija un nenosoda veselajam saprātam neatbilstošu domu un rīcību, tad nākas secināt, ka „Homo” arvien mazāk ir pelnījis precizējumu „sapiens” . Tātad ir reāls pamats jēdziena „Homo sapiens” vietā praktizēt jēdzienu „antroposi”, kā to dara mūsdienu sociālo sistēmu bifurkāciju ģeniālais pētnieks Sergejs Kurginjans.

Tagad ir fiksēts, kas ir iracionalitāte XXI gadsimtā. Spilgti par to izsakās, piemēram, Džordžs Soross grāmatā “Finansu alķīmija”. Viņš kritizē vienu no visiracionālākajiem paraugiem; proti, kritizē to, ka tagad diskurss par naudu ir vērtīgāks par pašu naudu. Vārdi „uzspridzina” realitāti. Runas par realitāti, bet nevis pati realitāte, ir galvenais. Pati realitāte paliek ēnā un nevienu tā pa īstam neinteresē. Galvenais ir diskurss par realitāti jeb, kā varbūt teiktu mūsu dārgais nepolitkorektais Pietuku Krustiņš, tukša pļāpāšana un muldēšana ir galvenais. Un tā jau ir izteikti iracionāla situācija – nenormāla situācija.

Bet atgriezīsimies pie teiktā par sociuma racionalitātes vidējo rādītāju. Minētā tēze nav gluži fantastiska hipotēze. Fantastiska ir tikai iedoma racionalitātes vidējo rādītāju saistīt ar demogrāfisko imperatīvu; respektīvi, censties aprēķināt planētas visu iedzīvotāju (pašlaik – 7 miljardi) racionalitātes vidējo rādītāju. Acīmredzot tā nav praktiski realizējama ideja, kaut gan par tamlīdzīgiem mērījumiem interese ir bijusi vienmēr. Teiksim, Rainis gribēja katru dienu fiksēt un pēc tam saskaitīt savas idejas, lai galu galā beigās aprēķinātu savu intelektuālo produktivitāti nedēļā, mēnesī, gadā.

Mūsdienās ar cilvēku racionalitātes/prāta pētījumiem nodarbojās daudzi zinātnieki. Populāri ir Jaunzelandes profesora Džeimsa Flinna pētījumi un viņa vārdā nosauktais „Flinna efekts”. Viņš ASV arhīvos analizēja intelektuālā koeficienta (turpmāk – IQ) pārbaudes protokolus no 1932. gada līdz 1978.gadam. 1984.gadā viņš publicēja pētījumu rezultātus, un ļaužu visplašākajās masās tie izraisīja milzīgu pārsteigumu. Tos komentēja ne tikai speciālisti, bet arī žurnālisti masu izdevumos. Profesors Flinns secināja, ka pēc katriem desmit gadiem vidējais IQ pieaug par 3 punktiem. Tātad ir konstatējama tendence, ka cilvēku intelektuālais potenciāls palielinās. Tas visus patīkami pārsteidza, jo IQ mērījumi sabiedrības apziņā tradicionāli asociējās ar prāta pieaugumu – cilvēki kļūst gudrāki. Minēto tendenci kāds nosauca par „Flinna efektu”, un tagad par to var lasīt visdažādākajās vārdnīcās un enciklopēdijās.

Pēc 1984.gada profesors Flinns darbu turpināja. Viņš paplašināja izmantoto ziņu areālu, analizējot attiecīgo informāciju vairāk kā 20 valstīs. Jaunu pārskatu par IQ vēsturisko virzību viņš publicēja 1999.gadā. Tas atkal visus pārsteidza. Tikai tagad nepatikāmi pārsteidza. Tika konstatēta IQ samazināšanās no XX gs.70.gadiem.

Tagad šo nepatīkamo tendenci ir apstiprinājuši arī citu valstu zinātnieku darbi. Piemēram, Oslo universitātes  zinātniskais līdzstrādnieks Jons Sundets 2004.gadā žurnālā „Intelligence” publicēja IQ mērījumu analīzi jauniesaucamajiem 1950.-2002.gadā. Pirmajos divos gadu desmitos IQ pieauga, taču no 70.gadiem sāka samazināties. Tādu pašu ainu konstatēja dāņu un angļu zinātnieki vidusskolēnu IQ mērījumos: 1976.-2003.g. vidējais IQ samazinās.

2008.gada jūnijā kādā Vācijas žurnālā tika ievietota intervija ar Džeimsu Flinnu. Protams, viņu iztaujāja par „Flinna efektu” un tā izpausmēm mūsdienu sabiedrībā. Profesors atkal mūs apbēdināja. Viņaprāt mēs dzīvojam zināma pagrieziena laikmetā, kad IQ samazinās. Taču intervijā ir interesantas atziņas. Pie tam, tādas atziņas, kuras manuprāt var palīdzēt izskaidrot iracionalitātes uzplaukumu šodienas ģenerācijā.

Profesors Flinns norāda, ka IQ testi patiesībā neko neliecina par kreativitāti. Pilnā mērā cilvēka garīgās spējas var apliecināt tikai atsevišķu parametru kopums. Piemēram, universitātes reflektanta spējas var optimāli novērtēt, ņemot vērā sekmes 1) uzrakstītajā esejā, 2) IQ testā un 3) mācībās vidusskolā.

Izrādās, arī „Flinna efekts” neliecina par intelekta pieaugumu XX gadsimtā. Gadsimta sākumā dzīvojošie cilvēki nebija muļķāki par tiem cilvēkiem, kuri dzīvoja gadsimta vidū vai beigās. IQ izmaiņas (pieaugums vai samazināšanās) liecina par izmaiņām cilvēku domāšanas veidā, pasaules izziņas un atspoguļošanas veidā, kad pieaug vai samazinās konkretizējošas loģikas klātbūtne garīgajos procesos. XX gs. pirmajā pusē masveidīgi progresēja zinātniskais domāšanas stils, kas Rietumu sabiedrībā ieviesās jau XIX gs. beigās.  Turpretī XX gs. nogalē IQ sāka samazināties tāpēc, ka samazinājās intelektuālā slodze, jo informāciju un nepieciešamās iemaņas var saņemt gatavā veidā. Informācijas pārbagātības periodā cilvēkam nav tik daudz jānopūlās ar dažādiem garīgajiem meklējumiem.

Viens no IQ samazināšanās iemesliem profesora ieskatā ir nelasīšana. Cilvēki nelasa, bet tikai savāc realatīvi lakonisku informāciju no Interneta. Viņu prāta darbībā pietrūkst garīgā līdzdalība un pārdzīvojums, kas ir iespējams lasīšanas laikā. Vēl nākas piebilst, ka profesors Flinns pieder tai speciālistu grupai, kurai IQ izpausmēs primārā ir kultūras loma. Viņaprat ģenētiskās (iedzimtās) atšķirības IQ ietekmē tikai apmēram 25% apjomā. Sastopams arī cits viedoklis. Piemēram, vācu tautas dedzīgais patriots Tilo Sarracins sludina, ka Vācijas nabagi un dažādas sociāli marginālās grupas vismaz 50% ir ģenētisks „produkts”.

Bet tagad par perspektīvām izskaidrot iracionalitātes uzplaukumu. Profesors Flinns interesanti raksturo IQ jēgu, – IQ uzskatāmi atspoguļo izmaiņas cilvēku domāšanas veidā. Tas ir interesanti. Un manuprāt ļoti būtiski mūsdienu iracionalitātes kontekstā.

Mūsdienu filosofija un zinātne atzīst, ka katrs dzīves veids formē savu cilvēcisko tipu. Katrs dzīves veids formē adekvātu sociālo tipu ar attiecīgajam dzīves veidam adekvātu refleksīvo un juteklisko struktūru. Tātad, mainoties dzīves veidam jeb, plašāk izsakoties, sociāli ekonomiskajai formācijai, mainās cilvēks, proti, mainās viņa domāšanas veids. Piemēram, agrārās sabiedrības cilvēks neko nezināja par to, ko mēs šodien lepni saucam par personisko brīvību – iespēju darīt to, ko vēlamies. Zemnieka dzīve bija stingri reglamentēta, un viņš nevarēja ignorēt dabas diktēto lauksaimniecisko darbu grafiku un „justies brīvs”, ko mēs varam atļauties.

Turklāt pārejā no vienas sociāli ekonomiskās formācijas uz citu sociāli ekonomisko formāciju ir nepieciešama zināma kritiskā masa – pasionāru cilvēku kontingents. Kā noskaidrots, pāreja no agrārās saimniekošanas uz industriālo saimniekošanu bija iespējama, pateicoties t.s. pilsētas proletariāta izveidei. Tie bija cilvēki (kritiskā masa), kuru domāšanas veids ļoti lielā mērā atšķīrās no zemnieku domāšanas veida, kaut gan viņu izcelsme arī sākās laukos.

Un, lūk, tikko minētais ir organiski saistīts ar iracionalitātes izskaidrojumu. Šodienas iracionalitāte arī jau ir konsolidējusies zināmā kritiskā masā. Žēlabas par prāta trūkumu tiek attiecinātas ne tikai uz politiķiem, bet arī uz biznesmeņiem, mediju darbiniekiem, Interneta „čatotājiem” un „tviterotājiem”. Un acīmredzot tas ir saistīts ar kapitālisma radikālām transformācijām, ko pēdējā laikā prognozē daudzi gudri speciālisti. Mainās sociāli ekonomiskā formācija, mainās cilvēku domāšanas veids. Tātad rodas kaut kas tāds, kam cilvēku iracionalitāte ir ļoti piemērota garīgā izpausme. Tātad rodas kaut kas tāds, kam cilvēku racionalitāte vairs nav vajadzīga. Kapitālisma jaunā modifikācija var iztikt bez racionalitātes un priekšroku dod iracionalitātei.

Cilvēku racionalitātes problemātikā, iespējams, filosofi ir viskompetentākie. Filosofi lieliski zina par racionalitātes dažādību. Racionalitātes pamatā ir loģikas likumi – domāšanas un esamības fundamentāli principi. Tāpēc racionalitāte ir tas pats, kas loģiskums. Tas viss, kas ir loģisks, reizē ir arī racionāls. Tas viss, kas nav loģisks, ir iracionāls.

Taču faktiski „loģiskums” un „racionalitāte” nav sinonīmi. Filosofi to zina. Racionalitātes kritēriji var būt ne tikai loģikas likumi, bet arī citi „mērīšanas” instrumenti: mērķtiecīgums, efektivitāte, ekonomiskums, harmoniskums, sistemātiskums u.c.

Rietumu sabiedrībā populāra ir logocentriskā pieeja racionalitātes vērtēšanā, kad galvenais un vienīgais kritērijs ir loģikas likumi. Taču loģiski korekta var būt arī pilnīgi bezjēdzīga un neloģiska prāta izpausme. Arī to filosofi zina. Turklāt filosofi runā par racionalitātes dažādiem vēsturiskajiem tipiem (antīko, viduslaiku utt.), kā arī saprātīgu racionalitāti, kurā visu izšķir intelektuālā intuīcija, radošā iztēle, kreatīvā drosme, fantāzija, kritiskā refleksija, instinkti utt.

Filosofi slavē spēju izvēlēties racionalitātes tādus kritērijus, kas racionalitātes vērtējumu nepārvērš par klaji dogmātisku konstrukciju un prāta vienpusības un stagnācijas demonstrāciju. Un kas manuprāt ir pats interesantākais – filosofi atzīst, ka racionalitātes kritēriju izvēli nevar racionāli pamatot. Racionalitātes kritēriju izvēle var būt iracionāla. Pie tam daži filosofi izsakās tipiski postmodernistiskā terminoloģijā. Viņi saka, ka racionalitātes kritēriju izvēle var būt plurālistiska.

Tādējādi var uzdrošināties rezumēt sekojošo. Šodienas iracionalitāte ir racionalitātes noteikts (postindustriālā/postmodernisma laikmeta) vēsturiskais tips. Savukārt dzēlīgā attieksme pret šodienas iracionalitāti nav nekas cits, ka racionalitātes filosofijas profanācija un neprasme saskatīt modīgi visuvarenā plurālisma līdzdalību racionālitātes/iracionalitātes interpretācijā. Vārdu sakot, izsmējīgā attieksme, teiksim, pret šodienas politiķu intelektuālo impotenci vispirms un galvenokārt liecina par mūsu pašu prāta nabadzību un aptumsumu.

Taču par laimi viss tomēr ir mazliet savādāk.

Tikko minētajā rezumējumā taisnība ir tam, ka iracionalitāte tik tiešām zināmā mērā var būt racionalitātes vēsturiskais tips. Precīzāk sakot, iracionalitāte var ietilpt racionālā modelī, kā arī kļūt par racionalitātes kritēriju. Tas ir plaši izplatīts mākslā. Piemēram, slavenais literatūras teorētiķis Viktors Šklovskis visu mūžu it kā rīkojās iracionāli. Savos tekstos viņš katru teikumu rakstīja jaunā rindkopā, nerūpējoties ne par papīra ekonomiju, ne par lasītāju koncentrācijas noturību. Taču patiesībā tas ir efektīvs paņēmiens  autora katras idejas akcentēšanai.

Tikko minētajā rezumējumā taisnība nav tam, ka mums nevajadzētu dusmoties par politiķu un citu „valdnieku” intelektuālo impotenci. Taisnība nav tam, ka mums pieklātos samierināties ar modīgi visuvarenā plurālisma līdzdalību racionalitātes/iracionalitates interpretācijā. Taisnība nav tam, ka mums būtu jāuztraucās par mūsu pašu prāta nabadzību un aptumsumu (vismaz sarunā par iracionālitātes izplatīšanos šodienas dzīvē). Veselais saprāts nebūt nav „norakstīts”, un nebūt nav pienākuši iracionalitātes „ziedu laiki”. Atkārtoju vēlreiz – veselais saprāts pagaidām vēl nav „baltās” rases atavisms.

Racionalitātes visiem modeļiem ir kopēja spēja nodrošināt produktīvu intelektuālo un praktisko komunikāciju. Tā tas cilvēces vēsturē ir bijis un iespējams būs vienmēr. Produktīva intelektuālā un praktiskā komunikācija ir tas, kas nodrošina cilvēka kā sociālās būtnes esamību vispār. Produktīva intelektuālā un praktiskā komunikācija starp cilvēkiem ir iespējama tikai tad, ja visiem komunikantiem ir kopīga valoda un vienāda attieksme pret faktiem un novērojumiem, to loģiskajām sakarībām un eksistences normām, noteikumiem, darbības paraugiem utt. Bet tas ir tas, kas šodien pietrūkst visvairāk, jo atsevišķu komunikācijas dalībnieku iracionalitāte traucē un vispār neveicina komunikāciju mūsdienu sabiedrībā, stimulējot pretrunas un nesaskaņas starp dažādiem sociālajiem slāņiem, grupām, subkultūrām. Atsevišķu komunikācijas dalībnieku iracionalitāte nožogo tādus ideoloģiskos surogātus kā pseidonacionālisms, pseidodemokrātiskums, pseidoliberālisms u.c., tādējādi sabiedrisko apziņu piesārņojot ar ideoloģiskajiem getto. Konfliktu starp sabiedrību un varas struktūrām noteikti veicina racionalitātes trūkums „tautas kalpu” darbībā.

Lieta ir arī tā, ka cilvēki nekad nav pratuši pa īstam izmantot gudrākās personības un uzkrātās zināšanas. Prāta kapitāla izmantošanas lietderības koeficients ir mazāks nekā tvaika mašīnai un kamīnam. Cilvēki savu garīgo mantojumu neprot izmantot savā labā. Cilvēki parasti ignorē savus laikabiedrus – izcilus filosofus, zinātniekus, rakstniekus, politiskos domātājus. Nav noslēpums, ka savā laikā neviens valstsvīrs neuzklausīja Tokvīlu, Maksu Vēberu, Rozu Luksemburgu. Krievijas varas elite tagad ignorē Sergeju Kurginjanu. Ne velti tiek runāts ne tikai par šodienas politiķu, bet arī par viņu padomnieku iracionalitāti, perifērijā nobīdot veselo saprātu ekonomiskajā un politiskajā analītikā.

*  *  *

Racionalitātes un iracionalitātes sakarības nosaka kultūra. Savukārt jebkura kultūra ir dinamiska parādība. Kultūra mainās, un mainās cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija. Visjaunāko laiku iracionalitātes uzplaukums noteikti ir skaidrojams ar radikālajām izmaiņām kultūrā, kuras autoriem ir sava izpratne un domāšanas veids. Mēs zinām, ka dzīvojam unikālā pārejas laikmetā cilvēces vēsturē, kad notiek agrāk nepiedzīvota parādība – demogrāfiskā pāreja. Krasi pieaug planētas iedzīvotāju skaits, mainās sabiedrības etniskā un sociālā struktūra, un mainās cilvēks,  izmaiņu lavīnā ieraujot visu jauno paaudzi.

Rietumos XX gs. 90.gados dzimušo paaudzi dēvē dažādi: Generation C, C-connected, communicating, content-centric, computerized, community-oriented; visatjautīgākais epitets – clicking. 2020.gadā viņu būs 40% no Eiropas un ASV iedzīvotājiem. Cilvēces vēsturē tā būs pirmā paaudze, kas pazīst tikai to realitāti, kura ir Internetā, mobīlajos telefonos, sociālajos tīklos. Viņi radīs jauna formāta sabiedrību. Tajā sociālie sakari (ģimene, draugi, kolēģi) radikāli atšķirsies no tradicionālajiem sociālajiem sakariem cilvēces vēsturē. Viņu sakaru pamatā būs interešu kopība – subkultūras kaislības un korporatīvie instinkti. Tāpēc daži lieto savādāku terminoloģiju – “sociālie dzīvnieki 2.0″. Paškritiskākie sevi apsaukā par „jaunajiem stulbeņiem”.

XX gs. 90.gados dzimusī paaudze ir iedvesmojusi nepierastu tēmu – Homo sapiens sapiens. Intelektuālās aprindas nodarbina jautājumi par saprātīgo saprātīgo cilvēku.

Jautājumi ir elementāri: kas ir šis saprātīgais saprātīgais cilvēks? Vai tas ir tas cilvēks, kurš nepārtraukti izdomā sev jaunas lietas, lai ērtāk iekārtotu savu dzīvi? Vai tas ir tas cilvēks, kurš nepārtraukti tiecas pēc progresa, ar to saprotot „vairāk un vairāk”, „tālāk un tālāk”, „labāk un labāk”? Jeb varbūt tas ir tas cilvēks, kurš tiecas taupīt visus resursus, domā par resursu racionālu pielietošanu, rūpējās par rītdienu un to, lai visi resursi pietiktu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem? Jeb varbūt tas ir tas cilvēks, kurš sevis labā ir gatavs citos cilvēkos apzināti iznīdēt racionalitāti, veselo saprātu un ir gatavs manipulēt ar citu cilvēku apziņu un viņu dzīvē ieviest haosu?

Šodien atbildēt uz jautājumu, kas ir saprātīgais saprātīgais cilvēks nav viegli. Homo sapiens sapiens var būt gan godīgs cilvēks, gan pēdējais nelietis. Mūsdienās dzīve ir ievirzījusies tādā gultnē, ka uz minēto jautājumu nevar būt viena relatīvi aksiomātiska atbilde. Nekļūdīgi skaidrs ir tikai tas, pie kā mēs esam nonākuši. Un nonākuši mēs esam pie tā, ka esam spiesti apšaubīt saprātīgā saprātīgā cilvēka racionalitāti, morālās perspektīvas un saprātīgumu vispār.

Faktiski šodienas Homo sapiens sapiens ir vajadzīgs advokāts, jo saprātīgumu apzināti ignorē, neciena, izsmej. Domājoši, gudri cilvēki tiek voluntāri nobīdīti malā, atbrīvoti no darba. Par domājošiem, gudriem cilvēkiem neviens nebalso un viņus nekur neievēlē. Viņus vispār neuzņem nevienā politiskajā partijā. Domājošu, gudru cilvēku viedoklis neatspoguļojās publiskajā telpā, jo arī mediji mīl tikai pusdomātājus un nedomātājus ar viņu veselajam saprātam neatbilstošajām elegantajām glamūra frāzēm.

Toties iracionalitātei advokāts nav vajadzīgs. Prāts, kas jau prot klonēt cilvēku, radīt mākslīgo intelektu un kosmosā jūtas kā mājās, ir visiem apnicis. Prātu vairs neciena, no prāta izvairās un, izvairoties no prāta, daudzi iebēg iracionalitātes purvā.

Neierobežotā progresa optimisms ir beidzies. Gandrīz visi saprot, ka te kaut kas nav kārtībā. Daudzi saprot, ka jaglābj ir nevis prāts, bet no prāta ir jāglabj daba un tās resursi. Vadāmā haosa triumfa apstākļos no prāta ir jāglābj tautas, valstis, civilizācijas. Tā ir visjaunākā atziņa. Cilvēka prāts mēdza sagandēt otra cilvēka dzīvi arī agrāk. Taču tagad šī velme ir ieguvusi planetāri globālu vērienu, apzināti retušējot un izkliedējot prātu, atņemot Homo viņa lielāko vērtību – sapiens.

*  *  *

Filosofijai patīk kategorija „racionalitāte”. Filosofijai patīk arī kategorija „iracionalitāte”. Filosofija pret iracionalitāti vienmēr ir izturējusies kā pret racionalitātes fonu. Iracionalitāte ir fons, uz kura uzskatāmi un spilgti atspoguļojās racionalitāte – saprātīga darbība, uzvedība, komunikācija.

Tā tas ir redzams šodienas sociāli politiskajos notikumos. Neizdevušās valstis ir fons tām valstīm, kurās saglabājās veselais saprāts. Tiesa, tagad tas attiecas ne tikai uz valstīm. Tagad nākas runāt par civilizācijām, kurās ir milzīgas problēmas ar veselo saprātu. Piemērs ir visiem labi zināms. T.s. civilizāciju konflikts ir konflikts starp saprātīgajiem un nesaprātīgajiem. Musulmaņi atklāti saka, ka „baltie” ir zaudējuši prātu, jo pat bērnus vairs negrib dzemdēt.

Racionalitātes problemātikā filosofijas kompetence ir nepārspēta. Savādāk ir iracionalitātes problemātikā, jo  iracionalitāte ir organiski vienota ar cilvēka psihes visdziļākajiem slāņiem, kuros noteicošais vārds ir psiholoģijai.

Bet vispār cilvēku iracionalitāti nav viegli izskaidrot. Nav nekādi saprotams, kāpēc šodien tik lielā mērā nākas sastapties ar cilvēku iracionālu rīcību. Tas ir pretrunā ar visu līdzšinējo pieredzi. Turklāt vajadzētu pieaugt racionalitātei. Cilvēki turpina izgudrot dažādas lietas, kas balstās uz stingri racionālu pieeju. Tomēr tajā pašā laikā nākas konstatēt iracionalitātes uzplūdus. To gribas izskaidrot. Un izskaidrojumi var būt visdažādākie. Arī sekojošais izskaidrojums.

Mūsdienu postklasiskā zinātne paver iespēju atklāt pasauli, kas ir bezgalīgi bagāta, pārsteidzoša, mainīga, nepastāvīga, bet reizē arī daudz bīstamāka nekā tā pasaule, kuru atklāja un interpretēja klasiskā zinātne – Bekona, Galileja, Dekarta, Ņutona un viņu sekotāju zinātne.

Klasiskā zinātne vadījās no atziņas, ka dabas likumi ir tikpat globāli un nemainīgi kā viss esošais. Klasiskā zinātne priecājās, ka pasaules notikumus var izskaidrot ar unificētu shēmu palīdzību un šīs shēmas atbilst racionalitātes postulātiem. Klasiskā zinātne ticēja, ka dabas fenomenus var izzināt un izprast. Klasiskā zinātne cilvēkus pieradināja uzskatīt, ka var atrisināt jebkuru fundamentālu dabaszinātnisko problēmu.

Taču tā bija izlūzija. Ilūzija izrādījās arī atziņa, ka daba uzvedās kā automāts saskaņā ar relatīvi vienkāršiem matemātiskajiem likumiem. Tagad zinātne ir noskaidrojusi, ka nedeterminētība un neatgriezeniskums ir galvenais. Izrādās, determinētība ir tikai margināla izpausme. Tagad uzmanības centrā ir neatgriezeniskie procesi – dabas stihiskā pašorganizācija un nelīdzsvarotība.

Bet kāds tam sakars ar iracionalitātes uzplūdiem? Lieta ir tā, ka, palielinoties mūsu zināšanām par dabas procesu superkomplicēto un neprognozējamo raksturu, pieaug mūsu gara vājums šo prātam neaptveramo procesu priekšā. Mēs redzam, ka daba ir kaut kas bezgalīgs, atrodas nemitīgā transformācijā un mēs sākam saprast, ka mums nekad neizdosies dabu „savaldīt”. Mēs esam bezspēcīgi šīs globālās transformācijas un bezgalīgās savstarpējās mijietekmes priekšā. Mums nolaižās rokas. Mūsu eksistenciālais nemiers pāraug iracionālās izdarībās. Mēs vairs necenšamies visu darīt racionāli, jo apzināmies savas darbības fatālo niecību.

Mēs esam samierinājušies būt dabas vergi, bet nevis kungi. Ne velti Hēgelis savus studentus mācīja, ka vieglāk ir būt vergam nekā kungam. Mēs redzam, ka Visumā ieņemam ļoti niecīgu vietu. No mūsu gribas faktiski nekas nav atkarīgs. Daba visu laiku rada kaut ko jaunu, un mūsu radošais gars nav spējīgs to operatīvi apgūt. Mēs atpaliekam no dabas. Mūsu dialogs ar dabu ir bezperspektīvs komunikatīvais akts. Daba ir pārāka par mums. Mutācijas dabā nav prognozējamas. Arī mūsu komunikācija ar dabu nav prognozējama. Mēs vairs pret dabu neizturamies kā pret perfekti sakārtotu, stingri determinētu un tāpēc lieliski prognozējamu fenomenu, kas konsekventi ievēro visus „dabas likumus”. Tā tas vairs nav. Dabu nevar interpretēt ar klasiskās mehānikas likumiem. Dabas daudzveidība principā ir neaprakstāma. Tāpēc pret dabu tagad izturāmies kā pret noslēpumu, brīnumu, neierobežotu dinamiku. Cilvēka pozīcija Visumā kļūst arvien nosacītāka. Antropocentrisms ir kļuvusi smieklīga konstrukcija. Mūsu niecība uz Visuma fona ir kļuvusi acīmredzama konstatācija.

Minēto izskaidrojumu galvenokārt propagandē zinātnes filosofija.  Iespējami arī citi izskaidrojumi. Teiksim, manā metodoloģiskajā kolekcijā prioritāte ir demogrāfiskajam imperatīvam. Respektīvi, cilvēku dzīvē viss ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita, un planētas iedzīvotāji funkcionē kā vienots veselums. Tāpēc iracionalitātes uzplūdus skaidroju kā sekas milzīgajām izmaiņām planētas iedzīvotāju etniskajā struktūrā un apjomā.

„Baltie” cilvēki izmirst. Uz planētas iniciatīvu pārņem citu rasu pārstāvji, kuru skaits joprojām turpina pieaugt.  Viņi nekautrīgi „okupē” Eiropu, Ziemeļameriku,  Austrāliju. „Baltie” cilvēki nav akli. Viņi visu redz un visu saprot. Vienīgais, kas viņiem pietrūkst, ir spēja enerģiski aizsargāties un aizstāvēt savas intereses. Var pat uzskatīt, ka demogrāfiskā apātija jau ir totāli nobūrusi Rietumu civilizāciju. Eiropeīdi ir samierinājušies ar savu traģisko likteni. Tāpēc viņi vairs ne par ko nedomā ar galvu un maniakāli nododas dzīves baudīšanai. Un viņus pat vairs neinteresē tas, vai viņi rīkojās saprātīgi vai iracionāli. Galvenais ir izbaudīt iepirkšanās prieku, patērēšanas prieku, izklaides un izpriecu emocijas. Un tas nekas, ka tāda dzīve ir līdzīga „dzīrēm mēra laikā”.

 Arturs Priedītis
/2012 jūlijs/
http://www.artursprieditis.lv/books.html

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Piektās kārtas ģenēze jeb debilizācijas panākumi

Globālās transformācijas var būt visdažādākās. Tajā skaitā sociālās stratifikācijas jomā. Tātad sabiedrības iedalījumā relatīvi nošķirtos slāņos, kastās, šķirās, statusa grupās, kārtās. Arī sociālā stratifikācija var kardināli izmainīties.

Kā labi noprotams, sociālā stratifikācija vispār ir vēsturiski dinamisks fenomens. Turklāt divējādā ziņā. Pirmkārt, rodas jauna tipa sociālie slāņi. Otrkārt, starp sociālajiem slāņiem mainās iekšējā hierarhija, kad dominējošo slāni nomaina cits slānis, kuru savukārt pēc kāda laika var nomainīt vēl kāds cits slānis. Tā, piemēram, noteiktu transformāciju rezultātā XIX gs. radās strādnieku slānis/šķira, kas vēlāk XX gs. atsevišķās teritorijās kļuva dominējošais slānis/šķira, bet tagad sāk izzust un jau labu laiku ir zaudējis dominējošo lomu.

Pašlaik ir sācies diskurss par jauna slāņa/kārtas (turpmāk galvenokārt tiks izmantots jēdziens „kārta”) veidošanos. Pie tam izkristalizējusies zināma vienprātība, ka veidojas jauns cilvēks jeb precīzāk – cilvēku jauna suga. Tā izsakās visradikālākie diskursa dalībnieki, kuri pret šo globālās transformācijas procesu izturās skeptiski, akcentējot skaidri izteiktu regresu jeb debilizāciju vēsturiskajā sociālajā stratifikācijā.

Viņus var saprast. Dominējošās kārtas regress attiecīgi (respektīvi, regresīvi) atsaucās uz civilizācijas tipu – sociāli politisko iekārtu, ekonomiku, mākslu, morāli, zinātni, izglītību utt. Citiem vārdiem sakot, kāda ir dominējošā kārta, tāda ir cilvēku dzīve vispār. Piemēram, Austrumeiropieši labi atceras, kāda bija dzīve proletariāta diktatūras periodā, kuru formāli nomainīja „visas tautas valsts”. Tagad austrumeiropieši ir spiesti adaptēties vidē, kurā dominē intelektuāli un morāli vēl destruktīvāks slānis nekā partokrātija. Iespējams, daudziem cilvēkiem vislielāko vilšanos sagādā neticamā un viņus klaji pazemojošā „kadru transformācija”, kad pēkšņi „otrā rītā uz brokastu laiku” (Jura Bojāra izteikums) par dzīves noteicējiem kļuva dažāda kalibra kretīni, dzērāji, muļķi, sliņķi, zagļi, balamutes, kuri savas morālās un intelektuālās impotences dēļ padomju laikā nevarēja ieņemt nekādu amatu. Tikai vēlāk cilvēki uzzināja, ka tamlīdzīgām „transformācijām” ir viltīgs autors un skaists nosaukums – „vadāmais haoss”. Tā tehnoloģijas pielietoja gan Gorbačovs, gan amerikāņi. Šodien Gorbačova un amerikāņu atlasītie deģenerāti „pie siles” (Daiņa Īvāna izteikums) bīda savas atvases, uzskatāmi demonstrējot ģenētiskās kontinuitātes triumfu. Internetā katru dienu nākas priecāties par viņu kropli apgarotajām sejām. Tāpēc tīkamāka ir atsevišķu fantastisko romānu realitāte. Piemēram, tēlojums par cilvēku pārakmeņošanu uz 20 miljoniem gadu. Šajā laikā Zemi apdzīvo ģenētiski modificētas būtnes, no kurām tikai daži veidi ir apveltīti ar saprātu. Tik tiešām šodien ir labāk ļaut sevi pārakmeņot nekā savā dzimtenē un citur būt totālas debilizācijas lieciniekam.

Par regresu vēsturiskajā sociālajā stratifikācijā „balto” cilvēku intelektuālajās aprindās tagad nerunā pirmo reizi. Rietumu kultūrā faktiski tā ir tradicionāla tēma. Tradicionāla ir arī šīs tēmas interpretācija; proti, iepriekšējo laiku dominējošā kārta pret jauno dominējošo kārtu izturās kā pret regresīvu parādību. Piemēram, aristokrātija pret buržuāziju izturās kā pret lumpenisku un plebejisku kārtu. Savukārt buržuāzija proletariāta diktatūras varas eliti uzskata par mežoņu baru. Šodienas „kreatīvo šķiru” un „kriminālo buržuāziju” arī vērtē ļoti negatīvi, to izcelsmi saskatot sabiedrības padibenēs un amorālos elementos.

Rietumu historiogrāfijā tiek runāts par četrām kārtām – sakrālo eliti, aristokrātiju, buržuāziju un „vienkāršo tautu”. Pagātnē kādreiz šīs kārtas varēja eksistēt paralēli, un starp šīm četrām kārtām pastāvēja stingra hierarhija. Taču stingrā hierarhishā piramīda sabruka, un lejupslīde/regress ieviesās tad, kad sāka dominēt kāda no minētajām četrām kārtām. Sakrālā elite un aristokrātija pārstāja dominēt pēc buržuāzijas nostiprināšanās. Šajā ziņā vēsturiski simbolisks atskaites punkts ir franču revolūcija, kad pie varas nonāca buržuāzija jeb trešā kārta – „ogļu, tērauda un benzīna šķira” (tā to dēvēja Juliuss Evola), uz visiem laikiem nostumjot malā sakrālo eliti un aristokrātiju. 1789.gada 26.augustā Francijas Nacionālā sapulce pieņēma „Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju”, aizsākot „balto” cilvēku pašnāvības procesu, kuru līdz juridiskajai kulminācijai noveda 1948.gada 10.decembrī ANO apstiprinātā „Vispārējā cilvēktiesību deklarācija”, legalizējot un stimulējot planetāro migrāciju, morālo bezatbildību un visatļautību privātajā un ģimenes dzīvē. Buržuāzija deva priekšroku liberālisma un industriālisma principiem, kuru realizācijas gaitā strauji formējās ceturtā kārta – proletariāts un tā garīgais satelīts sociālisma mācība. No minētās hierarhijas ceturtā kārta pie varas nonāca un sāka veidot savu „civilizāciju” vēsturiski nesen. Tagad ceturtās kārtas ēra izbeidzās, jo neapšaubāmi rodas jauna „galveno varoņu” grupa – piektā kārta. Šajā sakarā nākas minēt likumsakarību: jo tuvāk mūsdienām, jo dominējošās kārtas mūžs ir īsāks.

Zinot par tik tikko ieskicētajām pārmaiņām, nākas runāt nevis par vēsturiskās sociālās stratifikācijas attīstības jēgu, bet gan par bezjēdzību. Acīmredzami kārtu maiņa liecina par regresīvu virzību. Lejupslīdes rezultātā dominē arvien bālāka un bālāka intelektuāli un morāli nepievilcīgāka kārta.

Literatūrā ir sastopams asprātīgs minējums, vai Platons un Sokrāts vispār spētu un gribētu dzīvot mūsdienu sabiedrībā. Neapšaubāmi atšķirības ir grandiozas, un mūsdienu sabiedrībā varbūt nevēletos dzīvot vēsturiski daudz jaunākas personības – Gēte, Puškins, Tolstojs. Nākas atcerēties, ka Rainis nevēlējās dzīvot 20.gadu Latvijas amorālajā zaņķī un pārdomāja iespēju „iziet no tautas”, un pārcelties uz dzīvi citā kontinentā. Tāpēc šodien var rasties sakramentāls jautājums: vai lejupslīde vēsturiski noslēdzās ar ceturto kārtu un tai nesekos piektās kārtas formēšanās ar visām no tā izrietošajām sekām – civilizācijas menedžmenta pārņemšanu?

Jautājums it kā loģisks. Taču tas var būt tikai retorisks jautājums. Atbilde ir zināma. Cilvēces vēsture jau ir pietiekami skaidri demonstrējusi savu tendenci, lai mēs uz to tagad varētu nepaļauties. Izņēmumu nebūs. Atbilde ir formulēta. Vēsturiskā sociālā stratifikācija nenoslēdzās ar ceturtās kārtas uzvaru – marksismu, kolektīvismu, masu kultūru, proletariāta diktatūru, „vienkāršās tautas” demagoģisko kultu.

Vēsturiskā sociālā stratifikācija nenoslēdzās arī ar trešās kārtas dominēšanu. Plutokrātiskā buržuāzija papildinās ar „kriminālo buržuāziju” (sastopami arī citi apzīmējumi), kas var jaunajā piektajā kārtā sintezēties ar ceturtās kārtas „materiālu”. Austrumeiropā šis process ir ļoti spilgts. „Kriminālās buržuāzijas” un „vienkāršās tautas” sociālā sintēze ir ļoti uzskatāma. Patiesībā „kriminālās buržuāzijas” ģenētiskā bāze ir „vienkāršā tauta”. Austrumeiropā pēc kapitālistisko valdošo šķiru (aristokrātijas un buržuāzijas) totālas iznīcināšanas XX gs. sākumā tas citādāk nemaz nevar būt. Šodienas „jaunbagātnieku” sociālā izcelsme ir rūpniecības un lauksaimniecības proletariāts.

Ne mazāk pārliecinoša aina ir konstatējama arī Rietumos t.s. finansu kapitālisma „ziedu laikos” kopš XX gs. beigām, kad plutokrātiskajā buržuāzijā cenšās iespiesties finansu afēristu un spekulantu „jaunatne”. Rietumu plutokrātiskajā buržuāzijā tiecas iekļūt arī Austrumeiropas „kriminālās buržuāzijas” kārta, kuras pārstāvjus, piemēram, Krievijā šodien atklāti sauc par nacionālajiem nodevējiem, jo bijušajām „plikadīdām” savas alkātības un mazvērtības kompleksa diktētās ambīcijas ir svarīgākas par valsts interesēm. Protams, Krievija nav vienīgais piemērs nacionālo nodevēju ģenēzē, un latviešiem tas ir labi zināms.

Varam droši rezumēt: jaunā piektā kārta galvenokārt sintezējas no diviem sociālajiem komponentiem – trešās un ceturtās kārtas pārstāvjiem.

Kārtu hierarhijas maiņu un jaunu kārtu veidošanos var izskaidrot ar nelīnijiskās dinamikas teoriju, izturoties pret vēsturisko sociālo stratifikāciju kā pret sistēmu ar pašorganizācijas spējām. Šajā sistēmā funkcionē divi spēki – 1) „dēmoniskie” (Gētes apzīmējums) uz haosu tendētie spēki un 2) sociāli konstruktīvie spēki, kuri balstās uz augstākajām garīgajām vērtībām. Sistēma normāli funkcionē tikmēr, kamēr sociāli konstruktīvie spēki ir spējīgi apvaldīt „dēmoniskos” spēkus. Sociāli konstruktīvo spēku enerģija var apsīkt un nespēt izpildīt savu misiju, tādējādi paverot ceļu destruktīvo spēku mobilizācijai un dominēšanai. Savukārt ar vadāmā haosa tehnoloģijām var sociāli konstruktīvos spēkus apzināti nobīdīt malā un neintralizēt, kā tas notiek amerikāņu uzraudzībā.

Kad vēstures grāmatās tiek runāts par revolūciju, tad patiesībā tiek runāts par radikālām izmaiņām vēsturiskajā sociālajā stratifikācijā. Fenomens „revolūcija” (un tagad arī fenomens „vadāmais haoss”) vienmēr ir saistīts ar kaut kāda jauna un pirmajā laikā neskaidra sociālā substrāta nostiprināšanos uz „vēstures skatuves”. Šī substrāta sociālās perspektīvas, kā arī morālā un intelektuālā patiesā seja atklājās tikai vēlāk pēc revolūcijas. Tā tas, piemēram, notika arī Austrumeiropā, kad pēc „perestroikas” un dižvalstu ģeopolitiskajām mahinācijām tikai ar laiku atklājās jauno „dēmonu” šausmīgie vaibsti, stimulējot drūmo sarunu par cilvēku jaunas sugas ģenēzi.

Austrumeiropas sociālās stratifikācijas pieredze „perestroikas” un vadāmā haosa ieviešanas kontekstā, saprotams, ir aizraujošs pētnieciskais priekšmets. Tā, piemēram, atsevišķās zemēs sociālā vertikālā mobilitāte var dot iespēju „dēmonisko” spēku pārstāvim vienā dienā kļūt par valsts prezidentu, ministru prezidentu, ministru, kā arī „intelektuālo mesiju” savai laimīgajai tautai. Ne velti Aleksandrs Zinovjevs pēcpadomju laikmetu dēvēja par „paradīzi”. Priekš zinātniekiem tā ir „paradīze”, – visi procesi ir skaidri redzāmi, tikai ir jāskatās ar atvērtām acīm un smadzeņu noteiktu ievirzi.

*  *  *

Vēsturiskās sociālās transformācijas var dažādi izskaidrot, jo procesus ietekmē visdažādākie faktori. Tajā skaitā ne tikai sociālais un politiskais konteksts, bet arī cilvēka personības veidošanās un attīstības apstākļi. Un šajā ziņā nevaram žēloties par novērojumu un spriedumu trūkumu. Gluži pretēji. Īpaši XX gadsimts ir bagāts ar personības problemātikai veltītiem darbiem. Arī mūsu gadsimtā tam tiek atvēlēta liela uzmanība. Un, protams, ir labi zināms, kādā toņkārtā ir sarakstīti šie teksti. Toņkārta visbiežāk ir izteikti negatīva – indivīda degradācijas konstatācija. Tekstos visbiežāk ir runa par tādām norisēm, kas traucē personības brīvu attīstību. Pat tāds liberālisma atvērtas sabiedrības patriots kā Karls Popers bija spiests atzīt „daļējas sociālās inženierijas” („piecemeal social engineering”) klātbūtni Rietumu kapitālismā.

Cilvēces vēsturē dažādu nelietību un zvērību nekad nav trūcis. Personības brīvu attīstību varēja traucēt gan iekarotāji, gan baznīctēvi, gan valdnieki. Tomēr no XX gadsimta nākas runāt par  vēsturiski jaunu tendenci – apzinātu un racionāli pārdomātu cilvēku metodisku garīgo izkropļošanu, lai cilvēkos likvidētu gribasspēku un viņus pārvērstu par nedomājošām un akli paklausīgām marionetēm. Arī agrāk, saprotams, tika praktizēta sabiedrības ideoloģiskā ietekmēšana. Acīmredzot var pat teikt, ka ideoloģiskā darbība ir bijusi vienmēr – kopš „Ādama un Ievas laikiem”. Cita lieta, tās masveida vēriens un ciniskais aprēķins XX gadsimtā un tagad, kad cilvēku kritiskās refleksijas notrulināšana un izskaušana nav kaut kāda margināla ideoloģija, bet ir civilizācijas „sociālās organizācijas”, kā teiktu jau minētais Aleksandrs Zinovjevs, taktikas un stratēģijas pamats. Turklāt tā nebūt nav padomju ideoloģijas cēlā darbība „jauna cilvēka” veidošanā ar mākslinieciski radošo „dvēseļu inženieru” palīdzību. Tā nav arī B.F.Skinnera ideālās sabiedrības koncepcija biheiviorisma garā. Faktiski tā ir darbība, kuras produkts jau tagad ir „stupid white man”, kā konstatē ģeniālais Karens Svasjans, – kā viņu vērtē: pēdējais īstais „balto” filosofs.

Protams, cilvēks nav ideāli racionāla būtne. Ja cilvēks vēlas tikai ēdienu un miegu, tad viņš ir dzīvnieks. Patērēšanas sabiedrība apspiež cilvēkā cilvēku un stimulē dzīvnieciskus instiktus. Turklāt mūsdienu pasaulē attīstās milzīga nevienlīdzība: gars būs tikai „augstākajai kārtai”, pārējie – dzīvnieki. Patērēšanas sabiedrība to panāk ļoti strauji. Ap mums jau ir garīgi mirušu cilvēku bari – dzīvnieku bari.

*   *   *

Daiļliteratūra un filosofija saka, ka kapitālisma galvenais varonis ir traģiskais individuālists. Taču tajā pašā laikā kapitālisma galvenais varonis ir arī ļoti racionāls cilvēks, jo kapitālisms ir pirmā sociāli ekonomiskā formācija, kurā prioritāte ir racionalitātei. Vēsturiski iepriekšējās formācijas galvenokārt balstījās uz mītiskiem, reliģiskiem, etnogrāfiski folkloristiskiem pamatiem.

Racionalitātes galvenais kritērijs ir prāts. Hēgelis mācīja: prāts ir darbība, kas vērsta uz noteiktu mērķi. Nav prāta, nav arī nekādu mērķu! Tā varbūt teiktu pats Hēgelis un arī viņa skolnieks Kārlis Markss. Šodien tā var teikt jebkurš no mums, jo mūsu dzīvei (valsts sabiedriskajiem un politiskajiem institūtiem) nav nekādu mērķu. Tomēr mūsu dzīvei nav nekādu mērķu ne tikai tāpēc, ka nav prāta tiem, kuru pienākums ir cementēt mūsu dzīves jēgu un ideoloģisko stratēģiju. Godīgi jāatzīst, ka arī daudziem no mums pašiem nav nekādu, tā teikt, individuālo mērķu savai dzīvei. Un kādi esam paši, un tādi ir arī mūsu valdnieki un ideologi.

Līdz zināmam laikam kapitālisms saprata, ka mērķiem ir jābūt racionāliem. Prāts izvēlās racionālus līdzekļus dzīves mērķu sasniegšanai, taču arī formulētajiem mērķiem ir jābūt racionāliem.

Īpaši pirmajā laikā kapitālisma mērķi bija racionāli. Ne velti Makss Vēbers lietoja jēdzienu „mērķracionalitāte”. Un tas nav aizmirsts, ka kapitālisma „mērķracionalitātes” stratēģiskais ideāls bija parādība ar nosaukumu „labklājība”. Turklāt runāts tiek par sociālo labklājību.

Taču kapitālisma attīstībā ir posms, kuru Kārlis Markss dēvēja par „sākotnējā uzkrājuma” posmu. Šim posmam nav nekāda sakara ar tirgus ekonomiku. Tātad nav nekāda sakara ar kapitālisma racionalitāti. „Kapitāla” 1.sējumā Kārlis Markss skaidro, ka sākotnējā kapitāla veidošanai nav nekāda sakara ne tikai ar tirgus ekonomiku, bet ekonomisko darbību vispār. Minētajā posmā dominē laupīšana, blēdīšanās, spēka pielietošana, kam nav nekā kopēja ar kapitālisma izslavēto īpašību – racionalitāti. Mēs tagad varam papildināt sākotnējā kapitāla uzkrāšanas stadijas – savas mīļās pirātisma karalistes – iezīmes ar mūslaiku slaveno „prihvatizāciju”, „finansu burbuļiem”, „Vašingtonas konsesu”, „demokratizāciju”, „liberalizāciju” u.c.

Tas, ka kapitālisms ir zaudējis racionalitāti un tātad arī sociāli tendētus dzīves mērķus, ir jau vispāratzīts fakts, jo stratēģiskā apjukuma un nenoteiktības laiks turpinās jau vairākus gadu desmitus. Noteikta skaidrība ir arī par iemesliem.

Pirmais iemesls ir demogrāfiskais faktors – „balto” cilvēku izmiršana, kad, vairāk vai mazāk intuitīvi apzinoties savu galu, prāta loģika tiek koncentrēta tikai fizeoloģisko interešu apmierināšanai jeb, sadzīves leksikā izsakoties, dzīves izbaudīšanai ne par ko nedomājot.

Otrais iemesls – kapitāla sākotnējā uzkrājuma intensīvs posms ne tikai Austrumeiropā pēc sociālisma sistēmas sabrukuma, bet arī kapitāla sākotnējā uzkrājuma aktīva renesanse Rietumos finansu kapitālisma apstākļos, kad XX gs. 90.gados iniciatīvu pārņēma finansu afēristu un spekulantu „jaunatne”. Tās darbība ir tipoloģiski līdzīga tai darbībai, kas notiek Kārļa Marksa analizētā sākotnējā uzkrājuma posmā un nekādā ziņā nevar lepoties ar „mērķracionalitāti”.

Šodien kapitālisma analīze atkal ir cieņā. Pirmo reizi kopš Jozefa Šumpētera grāmatu publicēšanas. Tiek pat atklāti rakstīts par kapitālisma sairumu. Tiesa, Rietumos to uzdrīkstās atzīt vienīgi drosmīgākie intelektuāļi. Kapitālisma sairuma iemeslus saista ar jauna tipa „kapitālistu” rašanos. Tātad jaunas sociālās kārtas veidošanos, kā rezultātā veidojas arī jauna tipa sociāli ekonomiskā formācija vispār.

Saprotams, runa ir finansu afēristu un spekulantu „jaunatni”, kā arī Austrumeiropas „kriminālo buržuāziju”. Kapitālisma sairuma argumentācijā tiek akcentēta jaunās kārtas sociāli ģenētiskā daba. Respektīvi, tiek uzsvērts tas, ka zagļa un blēža kriminālais instinkts nav izskaužams. Naivi ir gaidīt no „kriminālās buržuāzijas” sociāli konstruktīvu, radošu un sabiedrības dzīvi pilnveidojošu darbību un konceptuāli analītisku pieeju ekonomikā, politikā, valsts pārvaldē, izglītībā utt.

Faktiski „kriminālās buržuāzijas” atrašanās pie varas jau ir sekmējusi sabiedrības politiskās organizācijas jaunu formu rašanos. Spilgtākās jaunās formas ir „mafija”, „korupcija”, „oligarhija”. Šodienas mafija, korupcija, oligarhija nav tas pats, ko šie vārdi apzīmēja iepriekšējos gadsimtos. Šodien šie vārdi raksturo noteiktu dzīves kārtību un dažādu institūtu funkcionāli organizatorisko satvaru.

Kas ir mafija, par kuras izšķirošo lomu tik bieži žēlojās mūsdienās? Mafija faktiski ir vienošanās – ietekmes sfēru, darbības nozaru, peļņas sadalījums noteiktā sabiedriskajā segmentā. Mafija ir pretmets konkurencei. Cilvēki gaida brīvu konkurenci, par kuru nepārtraukti kladzina neoliberālie mediji, taču reāla konkurence nav nevienā sabiedriskajā segmentā un visu jautājumu izlemšana balstās uz ieinteresēto pušu vienošanos. Vienošanās notiek slepeni, demagoģiski aizplīvuroti ar minēto kladzināšanu medijos, tēlojot atklātību, konkurenci, godīgumu,  nesavtīgumu, demokrātiskumu u.tml. Tas vēl vairāk satracina cilvēkus pret mafiju, kas patiesībā ir mūsdienu kapitālisma finansiāli ekonomiskās organizācijas un menedžmenta pamats.

Cits jautājums: kas ir korupcija? Tas pats, kas lobēšana. Tikai nelegāla, slepena, juridiski nenoformēta, salīdzinot ar lobēšanu tajās valstīs, kur to regulē speciāla likumdošana.

Jau Aleksandrs Hercens savā laikā saprata, ka „atpalikušas” pirmskapitālistiskās sabiedrības realizē sociālā taisnīguma ideālus reāli dziļāk nekā kapitālisma „progresīvās” sabiedrības. Mūsdienās viņa novērojums ir pilnā mērā apstiprinājies. Jo kapitālisms kļūst tehnoloģiski un institucionāli vispusīgāks, jo mazāka loma ir sociālā taisnīguma principiem. Pirmskapitālistisko sabiedrību tautiskuma etoss ir morāli vērtīgāks nekā postindustriālās sabiedrības liberāli demokrātiskais sociālais etoss. Aleksandrs Hercens redzēja, ka „visu zemju proletārieši” ir nākamie buržuji. Tomēr viņš turpināja paļauties uz sociālisma konceptu. Viņaprāt sociālisms panāks masu attīstību līdz personības līmenim – brīva indivīda lepnajai pašapziņai.

A.Hercena sociālisma pamats bija humānistiskais personālisms, kad cēlu cilvēku pienākums ir bruņinieciska kalpošana citiem. Var teikt, ka krievu aristokrātijas lielai daļai vispār bija raksturīgs bruņinieciskais humānistiskais individuālisms. Utilitāra vidusšķira, kas nav spējīga uz romantisku estētismu un nav spējīga pretoties mietpilsonībai, Krievijā tāpat kā citur Austrumeiropā un Rietumeiropā radās XX gadsimtā. Šodien ir konstatējama ne tikai vidusšķiras zemākā slāņa diktatūra, bet esam nonākuši līdz atklātam cinismam un ģenētiskajai augstprātībai pret „nabadzīgajiem” un „vienkāršo tautu”.

Cinisms uzplauka XX gs. otrajā pusē reizē ar demogrāfiskās pārejas sākumu 60.gados. Tam tā bija jābūt – „baltie” uzsāka instinktīvi pretoties savam galam. Tiesa, bija arī tādi „baltie” kā amerikāņu biologs Pols Erlihs un citi. Viņi dedzīgi aicināja samazināt dzimstību un drosmīgi brīdināja par „demogrāfiskās bumbas” (tā saucas P.Erliha 1968.g. izdotā grāmata 2 miljonus lielā tirāžā) katastrofālajām sekām.

Kapitālisma līdzšinējā vēsturē var konstatēt  trīs modeļus: 1) brīvās konkurences racionālais kapitālisms, 2) monopolistiskās konkurences pusracionālais kapitālisms, 3) maniakālas patērēšanas un finansu burbuļu iracionālais kapitālisms. Katrā modelī figurē savi „galvenie varoņi”, kuri veido un kontrolē cilvēku dzīvi. Turklāt pārejā no viena modeļa uz otru modeli ir fiksējama izteikta tendence – „galveno varoņu” alkātības, sociālās bezatbildības un cinisma pieaugums, kas atņem prātu un ievieš iracionālisma „kostrukcijas” – visu sabiedrisko apziņu padara iracionālu.

Taču ir fiksējama vēl viena tendence – kapitālisma telpas paplašināšanās. Ja pirmajā modelī kapitālisms realizējās atsevišķās zemēs, otrajā modelī – atsevišķos kontinentos, tad trešajā modelī kapitālisms pārņem visu planētu, maniakālās alkātības vadīts ekspluatējot visu cilvēci un savas darbības resursu iegūšanai ir gatavs okupēt visu Zemi, saprotams, demagoģiski maskējoties ar cēlajiem „demokratizācijas” lozungiem.

Tagad mēs esam liecinieki jauna, ceturtā, modeļa izveidei. Arī tajā būs savi „galvenie varoņi”. Ļoti iespējams, viņi jau ir starp mums. Ļoti iespējams,  viņi ir tie bioloģiskie eksemplāri, kuriem jau ir sugas apzīmējums – postcilvēki. Tā būs piektā kārta, kura uz planētas vairs nesastapsies ne ar kādu cilvēcisko konkurenci XXI gs. vidū. Pagaidām viņi ir spiesti rēķināties ar cilvēku klātbūtni, kaut gan intelektuālā/mentālā plaisa starp cilvēkiem un postcilvēkiem jau tagad ir nepārvarāma. Postcilvēki veido savu kultūru – postkultūru. Tajā nebūs tā kontinuitāte, kas bija raksturīga kultūrai, teiksim, no Platona līdz Karenam Svasjanam. Postkultūra neko nepārmanto no kultūras, un tajā viss sākās no jauna – postkultūra ir izteikti oriģināla izpausme.

*  *  *

Interesanti, ka jaunās piektās kārtas primāti savu eksistenciālo tiesību un vispārcilvēciskās misijas pamatojumos igonorē politkorektuma normas. Viņi nebaidās atgādināt par cilvēku ģenētisko dažādību un nevienlīdzību, tādējādi pamatojot savas privileģētās tiesības sabiedrībā.

Šajā ziņā īpaši aktīva ir „kreatīvā šķira”, publiski demontrējot ne tikai savu hipertrofēto pašapziņu un sociālās ambīcijas, bet pat nekorektiem vārdiem apsaukājot viņuprāt nepilnvērtīgo cilvēces daļu – ģenētiskos atkritumus. Tā, piemēram, Krievijas publiskajā telpā pašlaik viens no populārākajiem ir apzīmējums – „генетическое отребье”. Tā tiek apsaukāts V.Putina elektorāts. Savukārt Rietumu medijos (galvenokārt ASV) laiku pa laikam izskan žēlabas par vēsturisko netaisnību, kad gāzes un naftas visbagātākās atradnes uz planētas atrodas tajās teritorijās, kuras apdzīvo mazāk attīstītas etniskās grupas.

Minētā rīcība interesanta ir tāpēc, ka Rietumos un tagad arī Austrumeiropā izslavētā politkorektuma autors ir viens no jaunās piektās kārtas komponentiem – plutokrātiskā buržuāzija. Visbagātākais sabiedrības slānis politkorektumu ieviesa, lai vieglāk sasniegtu savu mērķi – sociuma mentālo un morālo degradāciju, kas savukārt minimalizētu „tautas” velmi gāzt buržuāzisko iekārtu. Pēc 1917.gada rūgtajiem notikumiem Rietumu buržuāzija veica visdažādākos preventīvos pasākumus, lai viņus neapdraudētu krievu buržuāzijas un aristokrātijas nežēlīgais liktenis. Un šo pasākumu komplektā noteikti ietilpst arī politkorektums.

Politkorektums ir pārvērtis sociuma prāta un tikumiski morālo dzīvi par cietumu. Politkorektums ir prāta un morāles cietums. Cietumā ir ieslodzīta cilvēka dabiskā tieksme garīgajos procesos balstīties uz veselo saprātu un atspoguļot dzīves realitāti. Aiz restēm ir nonākusi cilvēka tieksme savā diskursā balstīties uz reālo pieredzi, bet nevis mitoloģiskām fantāzijām un manipulatīvām klišejām. Cilvēkam parasti nepatīk runāt tā, kā tas ir kādam izdevīgi. Ja arī cilvēks ir spiests tā rīkoties, tad tas uz viņu atstāj sliktu psiholoģisko ietekmi. Cilvēks tiecas runāt patiesību, bet nevis izlikties un izteikties neskaidri, pretrunīgi, neatbilstoši veselajam saprātam. Cilvēks vēlas negodīgu un netikumisku rīcību nosodīt skaidri un tieši, bet nevis to „komentēt politkorekti”.

Politkorektums šodien nevis izlīdzina negludumus cilvēku apziņā, bet gan gluži pretēji – vēl vairāk saasina kolīzijas. Piemēram, reāli tas izpaužās, neļaujot objektīvi apspriest rasu un starpetniskās problēmas, attieksmi pret seksuālajām minoritātēm, feminismu utt. Tiek devalvēti humānisma principi, vēršanās pret cietsirdību, nežēlastību, agresiju. Politkorektuma aizsegā ieviešās un nostiprinās dubultie standarti, kas ir izdevīgi kādas sociālās grupas interesēm.

Protams, politkorektums ir viena no Rietumu mūsdienu kultūras sērgām. Vērsties pret aplami izprasto un praktizēto politkorektumu ir nepieciešams. Taču jocīgi ir tas, ka „kreatīvā šķira”, it  kā nepolitkorekti runājot par cilvēku dažādību un tādējādi norādot uz savām privileģētajām tiesībām, pati nav ne ar ko labāka par tiem, kurus sauc par ģenētiskajiem atkritumiem. Starptautiskā diskusija par „kreatīvo šķiru” un arī „kriminālo buržuāziju” atklāj, ka tā veidojas no vēl lielākiem mēsliem nekā viņu noniecinātā sabiedrības daļa.

Mēs faktiski tiekamies ar neindustriālajā sektorā nodarbinātās „kreatīvās šķiras” (profesijas reklāmā, Public Relations, mārketingā, žurnālistikā, juridiskajos pakalpojumos u.c.) pašslavināšanos. Rietumos tie ir arī labi apmaksāti banku un biržu darbinieki, firmu menedžeri, kuri kalpo „saimniekiem”.

ASV atsevišķi diskusijas dalībnieki uzskata, ka „kreatīvā šķira” ir finansu kapitālisma produkts, kura galvenā un vienīgā funkcija ir apkalpot kapitālu. Tas ir darbaspēks, kas nav saistīts ar zināšanu radīšanu. Tā ir darbinieku daļa, kurai nav nekā kopīga ar patiesu novatorismu – jaunu ideju un intelektuālo vērtību radīšanu. Taču „kreatīvā šķira” ir ļoti enerģiska. Tā izspieda no publiskās sfēras īstos intelektuāļus, kuri kautrējās sevi „piarēt”. „Kreatīvā šķira” tagad ar savu seklo un tukšo daudzvārdību piesārņo visu publisko telpu – TV, radio, presi, Internetu. Tā tas ir visur gan Rietumos, gan Austrumeiropā.

Mūsdienu iracionālajam kapitālismam tas ir izdevīgi, jo tas ir sava veida manipulāciju instruments: īstajiem intelektuāļiem nedod iespēju izskaidrot lietas un parādības, lai auditorija nevarētu izprast parādību un tendenču patiesās saknes u.tml. Domāšana tiek aizstāta ar izklaidi „intelektuālajā sfērā”. Bieži ir novērots, ka „kreatīvā šķira” ir nekaunīgi drosmīga, nebaidoties izteikties par jebkuru jautājumu.

„Kreatīvā šķira” ir labi izskolota, lai varētu apkalpot bagātību vairošanu tiem, kuriem pieder bagātības. Viņi var būt godīgi cilvēki, taču viņu nodarbošanās veids liek viņiem veikt amorālu darbību. Viņi var kaut ko izdomāt no jauna, taču tas nekādā gadījumā nekalpo visai sabiedrībai. Pie tam „kreatīvā šķira” ir tirgus produkts un atkarīgs no tirgus kaprīzēm. Darbību, ko veic „kreatīvā šķira”, atzīst tikai tad, ja to atzīst tirgus. Un savukārt tirgū var gūt panākumus tikai tad, ja „panākumi” tiek gūti publiskajā telpā, kad visu nosaka publiskā drosme, nekaunība, puszināšanas, primitivitāte, vulgarizēšana, melošana.

Diskusijā par „kriminālās buržuāzijas” un „kreatīvās šķiras” ģenēzi iespējams vēl viens skaidrojums. Proti, skaidrojums par citu hominīdu eksistenci mums līdzās. Iespējams, kopā ar mums līdz šim ir dzīvojuši citas sugas hominīdi, jo varbūt uz planētas ir paralēli eksistējuši dažādu sugu hominīdi. Viņi dzīvoja mums līdzās, bet tikai mēs nespējām viņus identificēt dažādu hominīdu masā ar kopēju nosaukumu „cilvēce”. Iespējams, viņi prata labi „nomaskēties” no mums. Tagad viņi vairs „nemaskējās”, un mēs varam viņus konstatēt. Mēs jau esam izdomājuši viņiem vārdu – postcilvēki. Un mēs zinām, ka viņiem pieder nākotne.

Arturs Priedītis
/2012 jūnijs/
http://www.artursprieditis.lv/books.html

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Komunikācijas transformācijas un jaunā ekonomika. Lekciju cikla „Mūsdienu kapitālisma antropoloģija” 4. lekcija

Komunikācija un ekonomika ir ļoti cieši saistītas. Mainoties komunikācijā izmantotajiem tehniskajiem līdzekļiem, mainās arī ekonomika.

Palielinoties informācijas plūsmas intensitātei cilvēku prāti tiek nogurdināti un tie pārstāj interesēties par tagadni. Par cik nav iespējams pat uztvert visu tagadnes informāciju, cilvēki pārstāj interesēties arī par pagātni un nākotni. Tagadnes samazināšanās samazina informatīvo materiālu uz ko cilvēks var paļauties, kas nodrošina tā eksistences stabilitāti.

Postindustrializācijas laikmetā masu ražošanu ir nomainījusi elastīga ražošana (dinamiska specializācija, ātra modeļu maiņa, ražošana pēc pasūtījuma), vidusšķiru nomaina jauns sociālais slānis, kam darbs ir līdzeklis, bet mērķis ir izklaide, preču ražošanas izmaksas ir daudzkārt zemākas par ražošanas uzsākšanas un realizācijas izmaksām.

Patērētājs nenosaka mēdiju saturu, bet mēdiji veido patērētāju. Mēdiju saturā dominē izklaidējošā žanra īpatsvars, lai ar tā starpniecību stimulētu patēriņu. Glamūra dzīves prakse – koncentrēšanās uz ārišķībām, hierarhiskums, materiālā labklājība, augstprātība un vīzdegunība. Glamūrs – elites imitācija.

Lekcijas konspektīvā versija (25min.):

https://vimeo.com/41436610

Lekcijas pilnā versija (1st.10min.):

https://vimeo.com/41433188

Lekcijas „ Komunikācijas transformācijas un jaunā ekonomika” konspekts.

Komunikācija un ekonomika ir ļoti cieši saistītas. Mainoties komunikācijai un komunikācijā izmantotajiem tehniskajiem līdzekļiem, mainās arī ekonomika, attiecīgajā komunikācijas līmenī ir attiecīga ekonomika, un ir ļoti grūti pateikt kas šai gadījumā ir primārais, jeb, tēlaini izsakoties, kas ir vista un kas ir ola.

Piemēram, kad komunikācija notika pa pastu, ekonomika bija amatniecības un manufaktūru līmenī. Pašreiz komunikācija ir planetāra un attiecīgi ir izmainījusies visa ekonomika. Un ir tāds viedoklis, ka attīstoties datortehnikas jaudām un komunikācijas iespējām uz apmēram 2020.gadu visa pasaules ekonomika būs 100% plānojama līdzīgi kā tas bija Padomju Savienībā, nevis stihiska tirgus ekonomika.

1. Komunikācijas vides portrets

Pret jēdzienu “komunikācijas vide” var izturēties kā pret metaforu un var izturēties kā pret terminoloģisku jēdzienu, kas apzīmē noteiktu laiku un telpu, kurā notiek komunikācijas process. Šajā gadījumā termins komunikācijas vide raksturo atsevišķas sociāli ekonomiskās formācijas vidi kā var saukt kapitālismu.

Komunikācijas vide – noteikts laiks un telpa, kurā notiek komunikācija, jeb sociāli ekonomiskās formācijas vide.

Analizējot pēdējo 30 un vairāk gadu kapitālismu lieto visdažādākos terminus vispopulārākais no kuriem ir postindustriālisms, kas ir raksturīgs ar to, ka masu ražošanu nomaina cita veida ražošana – elastīgā ražošana, kas balstās uz dinamisku specializāciju, preču ražošanu saskaņā ar konkrētu pasūtījumu, ātru ražoto modeļu maiņu utt. Ja industrializācijas laikmetā vienu modeli varēja ražot gadiem ilgi, tad postindustrializācijas laikmetā vienu modeli var ražot dažas nedēļas vai pat īsāku laiku. Šo ātrumu un modeļu maiņu lielā mērā nosaka arī komunikācijas iespējas kādas ir postindustrializācijas laikmetā.

Postindustrializācijas laikmetā masu ražošanu ir nomainījusi elastīga ražošana (dinamiska specializācija, ātra modeļu maiņa, ražošana pēc pasūtījuma)

Postindustrializācijas laikmetā ir radusies jauna sociāla grupa, jauns sociālais slānis – firmu īpašnieku vietā visatbildīgākajos amatos ir stājies algots darbaspēks, kas kopumā veidojas kā tāda jauna elite un kuriem viena no būtiskām un nepieciešamām kompetencēm ir komunikācijas kompetence.

Kapitālismam postindustriālajā stadijā ļoti radikāli ir izmainījusies vidusšķira, pat tiek uzskatīts ka kapitālismam vairs nav vidusšķiras, ka tā ir pārveidojusies par pavisam jaunu sociālu slāni, kam vēl nav nostiprinājies kāds konkrēts nosaukums.Šim jaunajam sociālajam slānim ir pavisam savādāka vērtību orientācija kā vidusšķirai. Ja klasiskā vidusšķira asociējas vēl ar kādām garīgām darbībām, garīgām interesēm, tad šai jaunai šķirai darbs ir līdzeklis, bet dzīves mērķis ir izklaide.

Postindustrializācijas laikmetā vidusšķiru nomainīja jauns sociālais slānis, kam darbs ir līdzeklis, bet mērķis ir izklaide.

Postidustriālajā laikmetā preču ražošanas izmaksas ir daudzkārt zemākas nekā preču realizācijas izmaksas un “pirmsceha” izmaksas, jeb plānošanas, projektēšanas un  ražošanas uzsākšanas izmaksas. Agrāk lielākā daļa izmaksu bija preču ražošanas fāzei. Pašreiz lielākā daļa izmaksu ir jaunu modeļu izdomāšanā, reklāmā un mārketingā. Preču ražošana ir daudzkārt lētāka nekā mārketinga troksnis, lai šīs preces pārdotu.

Postindustrializācijas laikmetā preču ražošanas izmaksas ir daudzkārt zemākas par ražošanas uzsākšanas un realizācijas izmaksām.

Informācija ir nauda, informācija ir svarīgākais, bet ir radusies informācijas pārpilnības problēma no kuras rodas virkne citu problēmu.

Palielinoties informācijas plūsmas intensitātei cilvēku prāti tiek nogurdināti un tie pārstāj interesēties par tagadni, notiek tagadnes samazināšanās cilvēkos. Par cik cilvēki vairs nespēj sekot līdzi pat tagadnei cilvēki pārstāj interesēties gan par pagātni, gan arī par nākotni.

Palielinoties informācijas plūsmas intensitātei cilvēku prāti tiek nogurdināti un tie pārstāj interesēties par tagadni. Par cik nav iespējams pat uztvert visu tagadnes informāciju, cilvēki pārstāj interesēties arī par pagātni un nākotni.

Tagadnes samazināšanās samazina arī to informatīvo materiālu uz ko cilvēks var paļauties, kas nodrošina tā eksistences stabilitāti. Pagātni cilvēks vairs nav spējīgs hronoloģiski uztvert, to spēj tikai speciālisti, masu apziņa notikumus uztver tikai klipveidā, izrauti no konteksta, nesaprotot kopainu un neizprotot būtību. Tas noved pie tādas parādības kā relevantās informācijas dominēšanas, tas ir pie tādas informācijas dominēšanas, kas ir aktuāla tikai konkrētajā brīdī.

Tagadnes samazināšanās samazina informatīvo materiālu uz ko cilvēks var paļauties, kas nodrošina tā eksistences stabilitāti.

Masu komunikāciju līdzekļi, jeb mēdiji funkcionē kā atsevišķa ekonomiskā sfēra. Pašreiz lielāko daļu pasaules mēdijus kontrolē 6 transnacionālās korporācijas. Mēdiji ir galvenie ekonomikas un patērēšanas stimulētāji, dažādu dzīvesstilu propogandētāji. Viena no galvenajām mēdiju funkcijām ir kapitālisma ekonomikas propoganda.

Varētu likties, ka mēdiji ir atkarīgi no patērētāja, ka patērētāji nosaka mēdiju saturu. Tas ir maldīgs priekšstats, jo mēdiji formē patērētāju, mēdiji veido cilvēku gaumi, cilvēku intereses, izmantojot manipulatīvas tehnoloģijas un veselas zinātniskas nozares sasniegumus šajā jomā.

Patērētājs nenosaka mēdiju saturu, bet mēdiji veido patērētāju.

20.gs.90 gados notika vienošanās starp starptautisko oligarhiju un mēdiju īpašniekiem, ka mēdiji tiks izmantoti tikai ekonomiskām manipulācijām un neveiks nevēlamu ideoloģisko propagandu (piemēram sociālistisku).Vienošanās rezultātā mēdiju īpašnieki, kas piedalījās šai vienošanā, ieguva iespēju iegūt savā īpašumā citus mēdijus, kas noveda pie praktiska vispasaules mēdiju tirgus monopolizācijas, kad lielāko daļu pasaules mēdiju kontrolē 6 transnacionālās korporācijas.

Mēdiju saturā dominē izklaidējošā žanra īpatsvars, lai ar tā starpniecību stimulētu patēriņu.

Mēdījos notiek ļoti rūpīga informācijas šķirošana un atlase gan informācijas, gan formas ziņā.

Izklaides žanra (entertainment)  dominance attīstījusies jau tik tālu, ka pat ziņas un citas nopietnas lietas tiek pasniegtas izklaides formā (t.s.infotainment tendences), piemēram ziņas par slepkavībām, kariem, nelaimēm pasniedz izklaidējošā, uzjautrinošā formā.

Mēdijos dominē glamūrs. Šo jēdzienu var attiecināt gan uz preču un pakalpojumu stimulēšanu, gan arī uz jaunu dzīvesstilu, kas izteikti raksturīgs ir tai šķirai, kas nomaina vidusšķiru.

Finanšu mahināciju rezultātā jaunbagātnieku slānis radās ne tikai Austrumeiropā, bet arī rietumos. Labs piemērs te ir jahtu īpašnieku vecuma izmaiņas. Ja agrāk jahtu īpašnieku caurmēra vecums bija 60-80 gadi, tad tagad 50% pasaules jahtu pieder 30 – 40 gadus veciem cilvēkiem.

Glamūra dzīves prakse – koncentrēšanās uz ārišķībām (ārišķiģu skaistumu, šarmu, spilgtumu), moderns apģērbs, kosmētiskās preces, restorāni, kūrorti, fitnesa klubi, rotaslietas, sporta mašīnas, dārgi alkaholiskie dzērieni, dārgas mēbeles, Šveices pulksteņi, eksotiski augi un dzīvnieki, labāko aprindu tusiņi. Piemēram epopeja ap dārga Šveices pulksteņa esamību Krievijas pareizticīgās baznīcas metropolītam Kirilam ir glamūra izpausme.

Glamūra dzīves stils ir hierarhisks un tas nav iespējams bez noteiktas materiālas labklājības, noteiktas augstprātības un vīzdegunības un glamūra subkultūras komunikāciju līdzekļiem.

Glamūra dzīves prakse – koncentrēšanās uz ārišķībām, hierarhiskums, materiālā labklājība, augstprātība un vīzdegunība. Glamūrs – elites imitācija.

Daudzi glamūru uzskata par īpašu masu kultūras parādību, kurā noteicošā loma ir elites imitācijai un atdarināšanai.

Latvijā nav elites, Latvijā ir valdošā kliķe, kas cenšas atdarināt īstu eliti. Līdzīgi rīkojas arī Rietumu jaunbagātnieki.

Līdz ar interneta attīstību ir iestājusies jauna mēdiju ēra. Jaunie mēdiji izmaina pilnīgi visu, tai skaitā arī profesionālo žurnālistiku. Jaunie mēdiji aktivizē sabiedrības radošāko daļu.

Viena no jaunākām tendencēm – klipveida komunikācijas vietā nostiprinās lēnā komunikācija, kad ilga uzmanība tiek veltīta vienam materiālam, kas ir pozitīvi, jo klipveida komunikācija nedod lietas būtības saprašanu.

2. Sociālie tīkli/servisi

Dzīve attīstās tik strauji, ka nav iespējams izdomāt terminus jaunām parādībām.

Piemēram socioloģijā termins “sociālie tīkli” pastāv jau no 1954.gada un ar to apzīmē sabiedrības iekšējo grupu sociālo komunikāciju nevis interneta servisus, ko vienā brīdī arī sāka saukt par sociālajiem tīkliem. Labāks nosaukums būtu sociālie servisi.

Sociālo tīklu ēra sākās 2003.gadā (linked, myspace, facebook u.c.)

Plaši tiek popularizēti tikai daži sociālie tīkli, bet reāli to ir daudzkārt vairāk, angļu valodā to ir 100iem. Ir tādi sociālie tīkli, kur nav brīva ieeja, tikai ar rekomendācijām, līdzīgi angļu klubiem. Ir specifiski subkultūru sociālie tīkli.

Sociālie tīklu parādība ir cieši saistīta ar jauno ekonomiku.

Sākotnējā interneta attīstības fāzē (WEB 1.0) interneta komunikācija virzījās vienā virzienā, cilvēki tikai meklēja informāciju. Otrais interneta attīstības etaps (WEB 2.0) sākās 2003.gadā un turpinās joprojām un tas ir raksturīgs ar to, ka informācijas apmaiņa notiek abos virzienos, ir raksturīga interaktivitāte, ir ne tikai teksti, bet ir arī video, audio utt. Nākotnes interneta attīstības stadija (WEB 3.0), kas jau ir sākusies, raksturīga ar gaumes industriju, zināšanu menedžeru darbību.

3. Jaunā ekonomika

Pieaug izdevumi par informāciju. Kņada ap produktu ir lielāka nekā produkta ražošana.

Produktu izdevumu aprēķinos neietilpst patērētāja izdevumi par produktu izvēlēšanos, jo patērētājs patērē lielu enerģiju un laiku preces izvēlē un ir vērojama tendence tam pieaugt.

Kopējā patēriņa struktūrā pieaug nematerializēti labumi.  Pieaug arī sadzīves sfērā izdevumi par priekšmetu izvēli un atlasi. Ekonomisti visus šos izdevumus mēģina aprēķināt, kas ir jauna parādība, jo līdz šim ekonomisti ar patērētāju izdevumiem nenodarbojās.

Patērētājs vairs nav spējīgs noteikt produkta vērtību, jo viņam neatliek tam laika.

Pircējs ir apjucis, jo viņš redz milzīgu preču piedāvājumu, nemitīgu modeļu maiņu un zina, ka nevar uzticēties tradicionālai reklāmai un mārketinga materiāliem.

Produkta cena ir saistīta ar kaut ko citu nevis tā utilitāro funkciju, produkta cenā arvien vairāk ietilps blakus nosacījumi. Produkta cenu lielā mērā bieži nosaka tā autoritāte, zīmols, kādi citi ārēji apstākļi, kam agrāk nebija saistība ar attiecīgo produktu. Piemēram pēc epopejas ap Kirila Šveices pulksteni, šādu pulksteņu noiets noteikti ir pieaudzis. Šādas parādības rada ekonomistiem problēmas, ekonomisti šo sfēru sauc par semiosfēru, kad ap produktu tiek apvīts kaut kāds simbolisks, mītisks loks, kad galvenais nav pats produkts, bet gan mīts par produktu. Par cik šīm mītiskajām parādībām nav redzams gals un tās pieaug un patērētāji arvien vairāk nonāk mītu varā, ekonomisti sākuši veidot jaunu pieeju.

Sociālie tīkli un internets paver iespēju izstrādāt un ieviest pilnīgi citus preču un pakalpojumu atlases principus. Pircējs šodien var nebalstīties uz preces reklāmu, mārketingu un PR, bet gan pircējs var ieiet speciālā tematiskā mājaslapā un uzzināt ko par preci saka tie, kas to jau lieto. Veidojas preču subkultūra. Šo jauno parādību sauc par kolaboratīvo filtrāciju (no vārda collaboration – sadarbība).Šī sadarbība ir vērsta uz preču un pakalpojumu izvēli, tā ir ekonomiska darbība, kuras iespējas paver sociālie tīkli. To vēl sauc par “otro neredzamo roku” pēc analoģijas ar slaveno izteicienu par tirgu kā neredzamo roku, kas visu noregulējot.

Ideoloģiskās rekomendācijas – cilvēku idejiskā sagatavošana pozitīvā idejiskā gultnē, jo visas rekomendācijas pārsvarā ir labas gaumes rekomendācijas.

Potenciāla problēma: labas gaumes mājaslapas ir jākontrolē un to kontrole tiek veikta “no augšas” un šai sakarā pastāv riski, ka šo kontroli varētu veikt tie, tie kam nav laba gaume vai arī nav godīgi nolūki.

Garīgā kultūras nākotnes perspektīvas sakarā galvenais jautājums ir par tās cenu. Pērkot grāmatu vai ejot uz kino cilvēki sākumā samaksā, nezinot par ko maksā un tikai tad lieto produktu. Jaunās ekonomikas pieeja ir maksāt par garīgās kultūras produktiem pēc to patērēšanas un tādu cenu ko nosaka pats patērētājs.

************************************
Lekcija notika 05.04.2012. Lektors as.prof. Arturs Priedītis (http://www.artursprieditis.lv/ )

Lekcijas lejupielāde:
http://www.mediafire.com/?4jfw84ydbsp203j (pilna versija, 1st.10min.)
http://www.mediafire.com/?p68z9pwcmdd9m6d (konspektīvā versija, 25min.)
************************************

Lekciju cikla “Mūsdienu kapitālisma antropoloģija” tēmas:
1. Demogrāfiskā pāreja. (http://politologija2.wordpress.com/2012/03/22/demografiska-pareja-lekciju-cikla-%e2%80%9emusdienu-kapitalisma-antropologija-1-lekcija/ )
2. Vašingtonas konsenss. (http://politologija2.wordpress.com/2012/04/01/vasingtonas-konsenss-lekciju-cikla-%E2%80%9Emusdienu-kapitalisma-antropologija-2-lekcija/ )
3. Krīzes neekonomiskie faktori. (http://politologija2.wordpress.com/2012/04/09/krizes-neekonomiskie-faktori-lekciju-cikla-%e2%80%9emusdienu-kapitalisma-antropologija-3-lekcija/ )
4. Komunikācijas transformācijas un jaunā ekonomika.
5. Masu fenomenu segmentācija.
6. Izglītības civilizācija.
7. Vadāmā haosa tehnoloģijas: izaicinājumi un draudi.
8. Nelīnijisko procesu ētika: manipulācijas ar vēsturisko atmiņu.
9. Kultūras determinisms un kulturoloģiskā paradigma.

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Imants Ziedonis: Mēdiji ir debili un infantili

Imants ZiedonisVai Jums nešķiet, ka masu medijos bieži notiek derdzīga infantilizācija?

Imants Ziedonis: Jā. Infantilizācija ir ļoti izplatīta masu medijos. Droši vien draugs draugam palīdz dabūt darbu un tāds tādu meklē. Visi ir debili un infantili. To ir grūti noskatīties. Turklāt tas ir pašpārliecināti bezkaunīgs infantilisms.

Izskatās, ka tas tiek veidots mērķtiecīgi…

Imants Ziedonis: Viņi paši jau to mērķtiecību neveido, to dara mediju vadība, kura zina lielu mūsu sabiedrības daļu, kas ir “debila”. Tā tad arī tiek barota ar gudreļu muldēšanu. Tas ir nožēlojami. Tā ir deklasēšanās. Tā ir pauperizēšanās, kad strādniecība pārvēršas par nabagiem. Tā deklasējas informācijas lauks, parādās arvien muļķīgākas meitenes. Viņas jau pašā sākumā ir muļķes……

/30.10.2001/
Avots:  Laikraksts „Rīgas balss”

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Francija bez autoru atļaujas digitalizēs un izplatīs grāmatas

2012.gada martā Francijā tika pieņemts „Likums par 20.gs. nepieejamajām grāmatām”. Likums paredz uzsākt masveida franču autoru darbu digitalizēšanu, neprasot to atļauju. Likums neattiecas uz visām grāmatām, bet tikai uz tām, kuras vairs nevar iegādāties papīra formā.  Pēc digitalizēšanas tās paredzēts tirgot elektroniskā formā. Digitalizējamo grāmatu sarakstu jāsastāda Francijas Nacionālajai bibliotēkai, bet projektu kopumā nodrošinās speciāls uzņēmums 40% no kura kontrolēs valsts, bet 60% – izdevēji.

Šis likums ir ievērības cienīgs ar to, ka tas paredz grāmatu digitalizēšanu neatkarīgi no tā vai ir beidzies autortiesību termiņš vai nav un tas paredz digitalizēt arī tās grāmatas, kam autortiesību turētājus ir grūti atrast. Likums paredz autortiesību turētājiem iespēju pus gada laikā pieprasīt grāmatas izņemšanu no projekta, bet tai pat laikā tas paredz, ka šai gadījumā autortiesību turētājiem divu gadu laikā jānodrošina grāmatas atkārtota izdošana, pretējā gadījumā grāmata atkārtoti tiks iekļauta projektā.

Jaunais likums tiek plaši apspriests Francijas autoru vidū un daudzi no tiem grasās sūdzēt valsti tiesā par autortiesību principu pārkāpumu, kas pēc būtības tā arī ir, jo mūsdienās joprojām praktizētās autortiesību likumdošanas pamatā ir tēze par to, ka autoram ir absolūtas tiesības uz darbu līdzīgi kā uz zemi vai automašīnu.

Šai ziņā fraņču likumdevēji ir pelnījuši uzslavu par to, ka uzdrošinājās pārkāpt šīs neierobežotās autoru tiesības, un izdarīja viņi to, vadoties no Francijā tradicionālās kultūras pārākuma ideoloģijas un sapratnes, ka nevar piemērot 21.gadsimtā 19.gadsimta likumu principus. Fraņču kultūra ir tās valoda, literatūra un kino un Francija dara visu, lai no vienas puses sargātu un veicinātu savu kultūru, bet no otras puses bremzētu citu, galvenokārt sava lielākā kulturoloģiskā ienaidnieka – ASV masu kultūru.

„Likums par 20.gs. nepieejamajām grāmatām” ir fraņču kultūras aizsardzības politikas kārtējā izpausme, kad fraņču kultūrai, šai gadījumā literatūrai, radušies jauni draudi -  masveidā pieejamās elektroniskās grāmatas lielāko daļu no kā sastāda Amozon produkcija ar savu Kindle un Kanādas Kobo ar savu bukrīderi. Pretoties šai ārvalstu e-grāmatu invāzijai ir grūti dēļ ļoti pieticīgā un ierobežotā vietējā e-grāmatu sortimenta. Tirgus acīmredzami netiek galā ar šo svarīgo uzdevumu.

Avoti:
http://www.chaskor.ru/article/reforma_kopirajta_kak_eto_delaetsya_vo_frantsii_27674
http://www.legifrance.com/affichTexte.do?cidTexte=JORFTEXT000025422700&fastPos=2&fastReqId=1301362333&categorieLien=id&oldAction=rechTexte

Informācijas aģentūra
/22.04.2012/

Posted in Kat.: Kultūra, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Vidējais latvietis – etnocentriski orientēts kreisais

Cilvēks, kurš, pašam to neapzinoties, simpatizē kreisi orientētiem politiskajiem uzskatiem un vēlas, lai valsts vairāk rūpētos par latviešu interešu aizstāvību – tāds ir vidējais latvietis. Par to liecina pēc konservatīvo ideju institūta Populares Latvija pasūtījuma pētījumu centra SKDS veiktās aptaujas rezultāti.

Pētījumā atklājās, ka Latvijas sabiedrībā valda liela neatbilstība starp iedzīvotāju priekšstatiem par to, vai viņu uzskati ir kreisi vai labēji, un viņu faktiskajām ideoloģiskajām orientācijām.

Novērtējot savu uzskatu sistēmu un vērtību orientācijas, 37% respondentu atbildēja, ka sevi uzskata par labēji noskaņotiem (t.sk. 19% sevi uzskata par pilnībā labējiem). Savukārt apkopojot respondentu atbildes uz jautājumiem, kas ļauj novērtēt faktiskās kreisās un labējās vērtību orientācijas, atklājas, ka Latvijā ir tikai apmēram 5% labēji domājošu iedzīvotāju. Taču arī viņi būtu raksturojami kā drīzāk, nevis pilnībā labēji noskaņoti.

Atšķirīga aina atklājas, analizējot kreiso uzskatu izplatību. Tikai 16% respondentu paši sevi atzina par kreisi noskaņotiem (tikai 4% sevi uzskata par pilnībā kreisi noskaņotiem). Savukārt saskaņā ar aptaujas datiem faktiski vairāk nekā puse Latvijas iedzīvotāju (55%) būtu jāuzskata par kreisi orientētiem, turklāt 12% būtu jāuzskata par galēji kreisi domājošiem. Interesanti, ka dvēselē kreisi noskaņoto īpatsvars ir būtisks arī starp tiem respondentiem, kuru ienākumi pārsniedz vidējos – 64%.

Aptaujas dati liecina, ka neatbilstība starp pašvērtējumu un faktiskajām vērtību orientācijām pastāv gan grupā, kas sevi uzskata par kreisi, gan grupā, kas par labēji, gan grupā, kas par centriski domājošiem. Turklāt visneprecīzāk savu ideoloģisko orientāciju raksturo tie Latvijas iedzīvotāji, kuri sevi uzskata par labēji domājošiem. Aptauja atklāj, ka patiesībā gandrīz puse (47%) no viņiem ir kreisi (turklāt 8% – galēji kreisi), bet 44% – ne izteikti kreisi, ne labēji domājoši, un tikai katrs desmitais (10%) būtu uzskatāms par labējo uzskatu piekritēju.

Pētījuma autori norāda, ka Latvijas politiķi un politiskās partijas, gan raksturojot sevi, gan kritizējot konkurentus, publiskajā telpā itin bieži runā par labējām un kreisām idejām. Taču pieredze liecina, ka viens no pēdējā laika vēlēšanu kampaņu vadmotīviem ir etniskās konfrontācijas aktualizācija, kur jēdzienos labējie un kreisie iekodē citu saturu: par latviešiem vai par krieviem.

Iepriekš veikti pētījumi liecina, ka šīs tēmas pastāvīgas aktualitātes uzturēšanas rezultātā daudziem vēlētājiem pirmais partiju izvēles kritērijs ir partijas atbalsts vēlētāja pārstāvētajai etniskajai grupai.

Aptaujas dati liecina, ka no visiem Latvijas iedzīvotājiem kopumā katrs trešais (33%) uzskata, ka Latvijā būtu vairāk jāaizstāv latviešu intereses, bet 42% sliecas domāt, ka pret visām šeit dzīvojošajām tautībām būtu jāizturas vienādi. Savukārt ģimenēs, kurās runā latviski, par nepieciešamību vairāk aizstāvēt latviešu intereses ir pārliecināti 53% respondentu.

/16.04.2012/
Avots: http://nra.lv/latvija/politika/70109-videjais-latvietis-etnocentriski-orientets-kreisais.htm

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 11 komentāri

Vācu rakstnieks: Izraēla var izprovocēt trešo pasaules karu

Ginters Grass„Ja Izraēla uzbruks Irānas kodolobjektiem, tas var izprovocēt trešo pasaules karu” – atsaucoties uz slaveno vācu rakstnieku un Nobela prēmijas laureātu Ginteru Grasu (Günter Grass ) vēsta Vācijas informācijas aģentūra.

04.04.2012 vācu laikrakstā  publicētā dzejolī „Kas jāpasaka” Grass izteica bažas par Izraēlas uzbrukuma Irānai sekām.

„Kādēļ gan tagad neklusēju vairs …. par to ka ar atombumbu Izraēla apdraud mieru pasaulē? Tik tādēļ, ka par vēlu rīt var būt jau”, raksta Grass

Nākamajā dienā Grass paziņoja, ka nosaukt Izraēlu par kodolvalsti Vācijā ir stingri aizliegts, bet viņš vairs negrib piedalīties vispārējā klusēšanā.

Dzejolis izsauca asu Izraēlas pretreakciju. Izraēlas vēstniecība Berlīnē paziņoja, ka viņa „neuzņemas to lomu, ko tai piedēvē Ginters Grass”. Savukārt Izraēlas iekšlietu ministrs Eli Jušais paziņoja, ka „Gintera Grasa darbs ir mēģinājums radīt naidu pret Izraēlu un Izraēlas tautu. Ja rakstnieks arī turpmāk domā izplatīt savus melīgos sacerējumus, es viņam ieteiktu to darīt Irānā, kur viņam būs auditorijas atbalsts”. Pēc dzejoļa publicēšanas Ginters Grass tika iekļauts Izraēlai nevēlamo personu sarakstā, kam ir liegta ieceļošana Izraēlā. Kā oficiāls iemesls tam kalpoja, tas, ka 1927.gadā dzimušais rakstnieks 2.pasaules kara pēdējos mēnešos dienēja  SS vienībās par ko viņš pats publiski atzinās 2006.gadā.

Savukārt Vācijas ārlietu ministrs Gvido Vestervels atklāti apvainoja Irānu centienos realizēt „kodolieroču radīšanas programmu” un raksturoja to kā „draudu Izraēlai un visam reģionam.”

Ginters Grass paziņoja, ka pēc dzejoļa publicēšanas viņš ir saņēmis ļoti daudz pozitīvu atsauksmju un kritizēja Vācijas plašsaziņas līdzekļus mēģinājumos uzsākt pret viņu nomelnošanas kampaņu.

„Vispārējā noskaņa ir neapspriest dzejoļa saturu pēc būtības, bet gan nomelnot mani un paziņot, ka man ir slikta reputācija” – paziņojas Grass – „Atkal tika izmantotas vecās labās klišejas. Dažas no tām aizskar sevišķi stipri”

Ginters Grass saņēma Nobela prēmiju 1999.gadā.

Šis notikums ir ievērojams ar to, ka nekad vēl pēckara Vācijas vēsturē nav bijis tik ass un atklāts vācu intelektuāļa uzbrukums Izraēlai.

Izraēla ir vienīgā valsts Tuvajos Austrumos, kam ir kodolieroči, tā nekad nav pieļāvusi veikt starptautiskas pārbaudes savos kodolobjektos un tāpat Izraēla nav pievienojusies līgumam par kodolieroču neizplatīšanu.

Saskaņā ar 2011.gadā veiktu pētījumu, ko veica Frīdriha Eberta fonds, vairāk kā 50% Eiropas iedzīvotāju uzskata Izraēlu par vislielāko draudu pasaules drošībai.

Pilns Gintera Grasa dzejoļa „Kas jāpasaka” teksts latviešu valodā:

Kas jāpasaka
Kādēļ es klusēju, tas klusums pārāk garš
Un acīmredzami mēs esam simulanti
Mēmi izliekamies – mēs izdzīvojušie
Mēs esam zemteksts tikai labi ja

Un citus verdzinoši  ērgļi
Par preventīviem uzbrukumiem runā
Ar sadistisku prieku izplānotiem
Lai persu tautu slaucītu no zemes virsas
Ar atom puspatiesību un melu
Lietussargu aizsedzoties

Bet kādēļ gan es prasu sev
Neviens vārdā nesauc citu valsti
Kas gadiem, lai gan slēpti
Tik audzē savas kodolspējas
Bez kontroles un nepieļaujot
Pat šādas ķecerīgas runas

Šo nozīmīgo patiesību
Ko, paklausīgi klusējot, mēs slēpjam
Es izjūtu kā melus lielus
Kam, ja nu pretī runāt sāksi
Nikniem uzbrukumiem tiksi pakļauts
Un publisks spriedums Tev būs:  antisemīts

Bet tagad, par cik mana Zeme
Kas baisos noziegumos apsūdzēta
(Kam nav un nebūs piedošanas
Par ko tai piemin katru dienu)
Iet pavadā tiem merkantiliem
Bezgodīgiem repatrācijsludinātājiem
Kas gatavo ar brendu „Izpirkums”
Kaut kādu zemūdeni Izraēlai

Kādēļ gan klusēju līdz šim?
Tik tādēļ ka uz manas dvēseles
Guļ noziegums neizpērkams
Lūk kas patiesību liedza teikt līdz šim
Izraēlas tautai, kam gribētos man ļoti
Par ienaidnieku nekļūt…

Kādēļ tagad neklusēju vairs
Vecs vīrs ar tintes lāsēm beidzamām
Par to ka ar atombumbu
Izraēla apdraud mieru pasaulē
Mūsu brīvību un trauslo „visu”?
Tik tādēļ, ka par vēlu rīt var būt jau
Un mēs, vācieši, ar pagājības neģēlību slogu
Par jaunu noziegumu instrumentu kļūstam
Paredzamu – tātad esam līdzvainīgi
Ko vēlāk attaisnot vairs nevarēs nekādi….

Es atsakos no klusēšanas solījuma
(Pretīga man Rietumliekulība )
Cerībā no klusēšanas paglābt citus
Atslēgas un skavas noņemot no mutēm
Un stingrā balsī viņi pieprasīs
Kontroli pār Izraēlas atomindustriju
Pār persu ar, lai pielaiž abas valstis atomkomisiju
Un atzīst mandātu tās starptautisko

Un tik tad gan izraēļi, palestīnši
Nē, kas vairāk: cilvēki okupzonā
Važām sieti brāļi, ienaidnieki
Palīdzēs gan sev, gan mums

Avoti:
http://mixednews.ru/archives/16702
http://www.lifenews.ru/news/88079
http://www.sueddeutsche.de/kultur/gedicht-zum-konflikt-zwischen-israel-und-iran-was-gesagt-werden-muss-1.1325809
http://www.rv.ru/content.php3?id=9538
http://www.ir.lv/2012/4/9/izraela-liedz-nobela-premijas-laureatam-grasam-iecelosanu

Informācijas aģentūra
/22.04.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Zviedrija – valsts, kas grib likvidēt dzimumus

Pēc daudziem standartiem Zviedrija ir kā paradīze atbrīvotajām sievietēm. Tur ir pasaulē augstākais strādājošo sieviešu īpatsvars. Bērnu kopšanas atvaļinājums ilgst 480 dienas, un vismaz 60 no šīm dienām ir rezervētas tikai tēviem, kas tos stimulē kopt bērnus. 2010.gadā Pasaules Ekonomikas forumā Zviedrija tika izraudzīta kā dzimumvienlīdzības ziņā pirmā valsts pasaulē.

Bet daudziem zviedriem nu ar dzimumlīdztiesību vien vairs nepietiek. Tie iestājas par to, lai šī ziemeļvalsts būtu ne tikai dzimumvienlīdzīga, bet arī dzimumneitrāla. Ideja ir tāda – ne valdība, ne sabiedrība nedrīkst pieļaut vispār nekādas atšķirības starp dzimumiem. Tas nozīmē, ka sabiedrībai jābūt sensitīvai pret tiem cilvēkiem, kuri neidentificē sevi kā vīrietis vai sieviete, nerunājot nemaz par to, ka tiek akceptētas jebkura veida laulības. Bet arī tā ir mazāk radikālā daļa no projekta. Ko dzimumneitrālaktīvisti vēlas – tā ir tāda sabiedrība, kurā ir pilnībā dzēstas tradicionālās dzimumu lomas un stereotipi pat visikdienišķākajā līmenī.

Aktīvisti lobē tādu kārtību, lai vecāki varētu izvēlēties jebkādu vārdu saviem bērniem (pašlaik Zviedrijā ir tikai 170 tiesiski atzīti unisex – abiem dzimumiem piemēroti vārdi). Cilvēku vārdi nedrīkstot vispār būt saistīti ar dzimumu, tāpēc būtu pieņemami, ja vecāki nosauktu meiteni par Džeku un zēnu par Līzi. Zviedrijas bērnu apģērbu kompānija savos veikalos jau ir likvidējusi nodaļas “Zēni” un “Meitenes”, šī ideja tika plaši diskutēta vecāku blogos. Zviedru rotaļlietu katalogā nesen lietas mainītas tā, ka zēns Spider-Man kostīmā tagad stumj rozā ratiņus, bet meitene džinsos brauc dzeltenā traktorā.

Zviedrijas Boulinga asociācija ir paziņojusi par plāniem apvienot vīriešu un sieviešu boulinga turnīrus, lai sportu padarītu  dzimumneitrālu. Sociāldemokrātu politiķi ir ierosinājuši ierīkot dzimumneitrālas tualetes, lai sabiedrības locekļiem netiktu uzspiests kategorizēt sevi par dāmām vai kungiem. Dažās pirmsskolas iestādēs skolotājam jāsaka “Labrīt, draugi”, vai “Labrīt, Liza, Tom, un Jack”, nevis, “Labrīt, zēni un meitenes”.  Lai “pretstāvētu tradicionālām džendera (gender) struktūrām un dotu iespēju bērniem attīstīt intereses un spējas bez stereotipiskajiem džendera lomu ierobežojumiem”.

Nu dzimumneitralitātes kustība ir sasniegusi pagrieziena punktu: tūlīt pēc Starptautiskās sieviešu dienas jauns vietniekvārds HEN tika pievienots Nacionālās enciklopēdijas tiešsaistes versijai. HEN definēts kā “dzimumneitrāls personu vietniekvārds HAN [zviedriski viņš] un HON [zviedriski viņa] vietā.”
Tas nāca vienlaikus ar karstām un niknām diskusijām par dzimumneitralitāti Zviedrijas laikrakstu slejās, TV studijās, vecāku blogos un feministu vietnēs. To izraisīja Zviedrijas pirmās dzimumneitrālās bērnu grāmatas Kivi och Monsterhund publicēšana. Autors Jespers Lundkvists šajā grāmatā lieto HEN un ievieš vairākus dzimumneitrālus vārdus. Piemēram vārdus MAMMOR un PAPPOR (mammas un tēti) tur aizstāj ar MAPPOR un PAMMOR. Latviski to varētu tulkot kā PAPMAMMS un MAMMPAPA vai MAMMPAPS un PAPMAMMA.

Vārdu HEN zviedru valodnieki pirmo reizi minēja 1960-to gadu vidū un 1994. gadā valodnieks Hanss Karlgrens ierosināja ieviest HEN kā jaunu personu vietniekvārdu, galvenokārt praktisku iemeslu dēļ. Karlgrens centās atrast veidu, kā izvairīties no tādām neērtām situācijām, kad jārunā par personu, neprecizējot tās dzimumu. Viņš apgalvoja, ka tas varētu uzlabot zviedru valodu un padarīt to niansētāku.

Šodien tam ir cita politiskā agenda. Piemēram, izdevniecība ar nosaukumu Olika, kas nozīmē citādi vai dažādi, izdod tikai tādas grāmatas, kas izaicina “stereotipus, novecojušas normas un tradīcijas literatūras pasaulē”. No šīm grāmatām var minēt “100 iespējas, nevis 2!” (http://www.olika.nu/index.php?option=com_content&task=view&id=121&Itemid=91 ) – grāmata pieaugušajiem, kuri “vēlas dot bērniem vairāk iespējas dzimumu stereotipu pilnajā ikdienas dzīvē”, “Reiz bija … zīmēšanas grāmata!” (http://www.olika.nu/index.php?option=com_content&task=view&id=121&Itemid=91 ) – pirmā “dzimumu izpētīšanas” zīmēšanas burtnīca bērniem, kas “rosina pārskatīt tradicionālās meiteņu un zēnu, vīriešu un sieviešu lomas.”

Bet ne visiem patīk šī politiskā iejaukšanos zviedru valodā. Savā nesenajā intervijā viens no Zviedrijas pazīstamākajiem rakstniekiem apgalvoja, ka “feminisma aktīvisti vēlas iznīcināt mūsu valodu’”. Citi kritiķi uzskata, ka tas var būt psiholoģiski un sociāli kaitīgi, īpaši bērniem. Tajā laikā, kad attīstās viņu smadzeņu struktūras, var rasties neskaidrība un apmulsums par trešo “starpdzimumu”. Pieaugušie nedrīkst pārtraukt bērniem pašiem atklāt savu dzimumu un seksualitāti, apgalvo Elise Claeson. Viņa paziņoja Zviedrijas avīzei, Dagens Nyheter, ka “dzimumu ideologiem” ir izdevies mainīt mācību programmu, lai pierādītu, ka skolām vajadzētu aktīvi apkarot dzimumu lomas.

Claeson varētu būt taisnība. Zviedrijas skolu sistēma ar sirdi un dvēseli pārāk ātri un labprātīgi pieņēmusi šo jauno programmu. Pagājušajā rudenī 200 skolotāji apmeklēja valdības sponsorētu konferenci par to, kā izvairīties no “tradicionālajām dzimumu struktūrām” skolās.

Stokholmas pirmsskolas iestādē Egalia viss – grāmatas, rotaļlietas utt. tiek rūpīgi atlasīts, lai veicinātu dzimumvienlīdzībai atbilstošu perspektīvu un izvairītos no tradicionālo dzimumu un vecāku lomu izpausmēm. Skolotāji cenšas lietot “džendera frāzes” cik maz vien iespējams. Ziemsvētkos Egalia darbinieki, protams, arī pārrakstīja zviedru tradicionālo dziesmu par “HEN cep kūkas”.

Tie, kas uzskata, ka dzimumlīdztiesībai vai dzimumneitralitātei vajadzētu būt mūsdienu sabiedrības neatņemamai pazīmei, ir pārliecināti, ka šādas “vērtības” ir jāieaudzina agrīnā vecumā. Zaļā partija ir pat ieteikusi nozīmēt “džendera pedagogus”, kuri darbotos kā uzraugi ikvienā pirmsskolas iestādē. Bet mazi bērni nevar izsvērt argumentus par vai pret iejaukšanos valodas lietās un tie nevar analizēt dzimumu lomas tā, kā pieaugušie to dara.

Ironiski, ka centienos atbrīvot zviedru bērnus no tā sauktās normatīvās uzvedības, dzimumneitrālitātes piekritēji pakļauj viņus visam jauno noteikumu komplektam un jaunajām normām, kad tradicionālas formas kļūst par tabu, valoda tiek reglamentēta, un šajā sakarā bērnus cieši novēro audzinātāji. Kāda zviedru skola izmeta ārā savas rotaļu automašīnas, jo zēnus tas “dzimumkodējot” un automašīnām esot augstāks statuss nekā citām rotaļlietām. Vēl viena pirmsskolas iestāde izņēma “brīvo rotaļu laiku” no sava grafika tādēļ, ka tad, kad bērni brīvi spēlējas, rodas un nostiprinās stereotipiski dzimumu modeļi. Brīvā spēlē ir hierarhija, izslēgšana, un iebiedēšanas iedīgļi.” Un tāpēc katra bērna  darbība tiek vērota un vadīta – kādas attiecības viņi veido, kādas spēles viņi spēlē un kādas dziesmas viņi dzied…

Pēc Nathalie Rothschild, http://www.slate.com .
Saistītais raksts: http://www.diena.lv/blogi/vienlidzibas-del-aizliegta-sniegbaltite-13924353

Nikomēds
/14.04.2012/
Avots: http://www.diena.lv/blogs/nikomeds-292

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Ja bērni nerastos neplānoti, viņu nebūtu vispār

Lai latvieši spētu izdzīvot nākotnē, nepietiek ar vienu bērnu ģimenē. Diemžēl pat ar diviem ir par maz – nākotne sākas ar trešo. Šajā intervijā par to, kāpēc ģimene neizšķiras par trešo bērniņu, stāsta Ieva un Māris. Viņus attur nestabilitāte dzīvē – lai gan abiem ir ģimenes bizness, tas nevedas. Viņu mēneša ienākumi ir minimālās algas apmērā, tāpēc ģimene ar bērniem dzīvo vienā istabā vecāku mājās.

Esat pazīstami jau astoņus gadus. Kā mainījušās attiecības, kopš jūsu dzīvē ienākuši bērni?

Ieva. Lai gan saka – bērni ir attiecību pārbaudījums -, mums tās ir uzlabojušās. Tagad ir vairāk kopēja, nekā bija periodā līdz bērniem. Mazāk skatāmies uz savām problēmās, retāk ievērojam sīkumus, kas agrāk kaitināja, dzīvojam pilnvērtīgāk. Protams, mums ir strīdi par bērnu audzināšanas metodēm, bet attiecības starp mums kļuvušas kvalitatīvākas.

Vai bērni jums ir plānoti?

Ieva. Man bija iecerēts apprecēties nevainīgai un bērnus plānot – pirmo, otro, vēlāk trešo, bet to ir grūti izdarīt, ja ir draudzība. Pirmais bērns nebija plānots. To, ka zem sirds nēsāju mazuli, uzzināju brīdī, kad attiecībās bija strīds. Biju tik nikna uz tagadējo vīru, ka pat šaubījos, vai palikt kopā. Es gribēju aiziet – sākt visu no gala. Uzzinājusi, ka esmu stāvoklī, protams, biju šokā. Tā brīža izjūtas bija nepatīkamas… Tā ir tīra patiesība par mani – tās sajūtas es nevaru noliegt! Bet tajā pašā laikā zināju, ka bērniņu dzemdēšu, man nebija domas par abortu.

Māris. Kad ieraudzīju Ievu, jau zemapziņā zināju, ka man ar šo sievieti būs bērni. Jā, mazulis pieteicās brīdī, kad mums abiem emocijas sita augstu vilni neizrunātu lietu dēļ. Es kā vīrietis neizpratu sievietes jūtu pasauli. Sieviete stāvoklī kļūst emocionāla – ar tādu labāk tikai ar labu, bet es uguni tikai uzkurināju, jo nesapratu, kas ar manu Ievu notiek. Man gribas domāt, ka, gaidot otro bērnu, biju gudrāks un savu sievu – ui! – krustu nesu klusējot. (Smejas.)

Jūsu bērniem ir maza gadu starpība. Kalāt dzelzi, kamēr karsta?

Ieva. Nuja… Negribas atzīt un izklausīties pēc muļķes, bet arī otrs nebija plānots. Brīdī, kad pieteicās otrais mazulis, baroju pirmo bērnu ar krūti un nevarēju un negribēju lietot kontracepciju. Centāmies lietot prezervatīvu, bet acīmredzot ir bijusi reize, kad tas netika darīts. Mans vīrs jau smējās, vai zibens tik tiešām otrreiz vienā un tajā pašā vietā spers. Ir cilvēki, kas cenšas gadiem ieņemt bērnu, bet to kā nav, tā nav. Mums pietiek ar vienu reizi, un bērns ir klāt. Bērnu pieteikšanās, šķiet, dažkārt ir ārpus mūsu kontroles.

Māris. Ko tur brīnīties – vai tad nezini, kā bērni rodas? Tiem, kuriem nepatīk prezervatīvi, tiem taču bērni rodas!

Par bērnu skaitu ģimenē veci ļaudis saka – viens bērns – ne bērns, divi bērni – pusbērns, trīs bērni – viens vesels!

Ieva. Ha-ha! Mūsu ideālais bērnu skaits ģimenē tik tiešām ir trīs. Abi nākam no triju bērnu ģimenes, bet pagaidām par labu trešajam attur vairāki iemesli. Tagad vēlos plānotu bērniņu, un – svarīgi – pēc vairākiem gadiem, kad būs skaidrs, kur dzīvot, kā pelnīt naudu. Gribu arī pati mazliet atpūsties. Gribētu sagaidīt brīdi, kad vecākais sāks iet skolā, lai rūpju mazāk.

Māris. Nē, nu mana sieva tik tiešām ir naiva! Spriežot pēc tā, kā pieteikušies abi bērni, trešais var atnākt kā zibens no skaidrām debesīm! (Smejas.)

Ieva. Nē! Šoreiz es gribu ļoti plānotu bērnu. Ir lieli sirdsapziņas pārmetumi, ka pirmajā brīdī, uzzinot – esmu stāvoklī, neesmu bijusi priecīga, bet gan rūpju pilna par nākotni. Bērni ir jāgaida, jāmīl, tad viņi ir pašpārliecinātāki, laimīgāki. Tagad cenšos bērniem dot tik daudz mīlestības, cik viņi prasa, lai kompensētu tā mirkļa izjūtas, kas bija, kad uzzināju – esmu gaidībās.

Ieva, minēji, ka vēlies plānotu bērniņu tad, kad būs skaidrs, kur dzīvot, kā pelnīt naudu. Vai tev ir bažas par finansiālo pusi ?

Ieva. Katru rītu. Pieceļoties pirmā doma ir par to. Arī ejot gulēt. Ir bažas, vai varēsim izvilkt, vai varēsim pabarot bērnus. Kad pēcnācēji vēl nav sadzimuši, ir vienalga, ko strādāsi, cik pelnīsi, kur dzīvosi. (Māris iziet no istabas.) Tad ir sajūta, ka var strādāt arī vienkāršu darbu, sevi jau pabarosi. Kad ir bērni, nevari uz galda uzlikt to, kas pagadās. Ir nepieciešama droša sajūta par nākotni, lai tu zini, ka būs maize un jumts virs galvas. Varu teikt, ka bērnu dēļ gājām uz risku un nodevāmies biznesam – atvērām ēstuvi. Bija cerība, ka tas būs mūsu naudas avots. Zini, kas ir sliktākais – sajūta, ka neiet tik labi, lai spētu parūpēties par bērniem. Tu katru vakaru ej gulēt un jūties kā pirms eksāmena, kam neesi pietiekami sagatavojies, – un zini, ka slikti noliksi.

No daudzbērnu ģimenēm esmu dzirdējusi gudrību – būs bērniņš, būs krekliņš! Vai tas tevi neiedrošina?

Ieva. Pirmo reizi dzirdu ko tādu! Ļoti labs teiciens. Es par to tagad meditēšu! (Smejas.) Man spiedienu savā ziņā rada vīrs, kuram gribas noteiktu dzīves līmeni. Viņš ir audzis labāk nekā es – bērnībā daudz ceļojis ar vecākiem, viņam bērnība bijusi saulaina. Manam vīram dzīves latiņa ir augstāka nekā man. Esmu sapratusi, ka viņš nevēlētos samierināties ar zemāku dzīves līmeni savām atvasēm, nekā bija viņam. Un es stresoju, ka mums neizdodas veidot dzīvi tā, kā viņš ieplānojis. Vīrietis, kurš nevar apmierināt savas ambīcijas, mēdz būt īgns. Labi, ka viņš izgāja, vīra klātbūtnē to nevarētu pateikt.

Kā viens no populārākajiem dzimstības veicināšanas instrumentiem tiek minēta pabalstu palielināšana. Vai jūs tas motivētu rīkoties? Vai lielāki pabalsti būtu atspaids?

Ieva. Man visi pabalsti, ko sniedz valsts, ir bijuši minimālie. Nebiju nostrādājusi tik daudz mēnešu, cik nepieciešams, lai saņemtu lielākus. Tagad par vecāko bērnu saņemu astoņus latus, par jaunāko ik mēnesi mazliet vairāk par 50 latiem. Tu man prasi, vai tas ir atspaids. Nav liels, bet tas ir labāk nekā nekas. Ja cilvēkam tie ir vienīgie ienākumi, ir traki grūti izdzīvot. Es to zinu, jo mums dzīvē bija brīdis, kad tie 50 lati bija vienīgais ienākuma avots. Ar to naudiņu var iztikt – sanāk vismaz pamperiem vai acu vai deguna pilieniem bērnam, ja saslimst. Man laimējās, ka varēju mazuli barot ar krūti un nebija jāpērk piena maisījums. Ja tas būtu jāpērk, es nevarētu pabarot savu bērnu. Nedēļas laikā iziet viena pamperu paka. Tā maksā vidēji 10 latu. Rēķini pati, cik un kas sanāk, kas paliek pāri.

Bet es nevaru gribēt, lai valsts man dod, ja neesmu maksājusi nodokļus, bet ģimenes politika Latvijā, manuprāt, ir nepārdomāta. Zinu, ka tiem vecākiem, kuri saņem pabalstus, neiet spīdoši. Pašlaik esmu pārliecināta, ja valsts palielinātu sociālos pabalstus, tāpēc vien bērnu neradītu. Ja ir runa par trešo bērnu, vēlētos to pēc četriem vai pieciem gadiem. Es gribu stabilitāti. Man ģimenīte jau tagad šķiet kupla pat ar diviem bērniem. Kopā esam četri! Iziet no mājas ar diviem mazuļiem nav viegli – jāsapucē, jāizlemj, kurp doties, jāpieskata. Tādā brīdī bērni vairāk ir darbs nekā atpūta.

Kā jūs iztiekat tagad?

Ieva. Dzīvojam pie vecākiem. Nevaram atļauties dzīvot atsevišķi – maksāt par īri, elektrību, jo mēs tik daudz nepelnām. Kad pieteicās otrs bērniņš, nolēmām riskēt un izlēmām piepildīt savu sapni – atvērt ēstuvi. Vasarā gāja labi, bet ziemā knapi velkam dzīvību. Pašlaik mums nav ienākumu – strādājam ar mīnusiem un maksājumus veicam no iekrājumiem, kuri tūlīt izsīks, ja nekas nemainīsies. Tā kā dzīvojam pie vecākiem, dzīvību velkam. Tas ir iemesls, kāpēc es katru dienu nevaru aizmigt un mostos ar bailēm – kā būs un ko darīsim, ja būs jābankrotē. Ja runa ir par nākamo bērnu – to gribu plānot, izbaudīt grūtniecību un bērna kopšanas atvaļinājumu. Tieši biznesa dēļ sāku strādāt jau kopš grūtniecības pirmajām nedēļām, nākamajā dienā pēc dzemdībām gulēju slimnīcā un zvanīju – kārtoju līgumus, meklēju sadarbības partnerus. Mums bērns un bizness dzima paralēli. Es nemaz nezinu, ko nozīmē dzīvot ar bērnu mājās. Mēs visu laiku raujamies uz pusēm, bet jēgas, šķiet, mūsu pūlēm nav. Labi, ka, par spīti stresam, otrais bērns tāds mierīgs gadījies.

Cik, tavuprāt, būtu jāpelna, lai izaudzinātu divus bērnus?

Ieva. Ar vīru esam runājuši, ja mēs ik mēnesi par abiem kopā saņemtu vismaz 500 latu, pagaidām pietiktu un es pa naktīm nemurgotu. Protams, bērniem augot, pieaug arī izdevumi. Mums ienākumi ik pa mēnesi atšķiras. Ir mazāki un ir pavisam mazi. Tur jau ir tā nedrošība – dari savu lietu un nezini, ko darīsi pēc diviem mēnešiem. Zinu un redzu, ka mans vīrs jūtas kā neveiksminieks. Es viņam neko nevaru pārmest, jo viņš cenšas.

Kas, tavuprāt, nepieciešams, lai situācija uzlabotos?

Ieva. Cilvēkiem nav maksātspējas, tā arī problēma. Visiem ir grūti, kāpēc lai mēs uz to, ka cilvēki knapi velk dzīvību, uzvārītos ar savu ēstuvi. Saprotu, ka jāiztur kaut kādi procesi un viss mainīsies, bet es neredzu krīzei beigas. Saprotu, ka dzīvē nekas nenāksies viegli – visi noveco, daļa darbspējīgo aizbraukuši, valstī ir depresīvs noskaņojums. Kas mūs gaida nākotnē? Valstī būs daudz pensionāru un mazs strādājošo īpatsvars. Kas pensionārus uzturēs? Mēs! Ir tikai viens scenārijs, ko redzu, – milzīgs nodokļu slogs.

Māris. (Ielec sarunā.) Tāpēc es gribu braukt prom no Latvijas. Te cilvēki ir pārāk depresīvi, norūpējušies par nākotni. Dzīves līmenis atpaliek no tā, kāds ir Eiropā. Kad mēs pietuvosimies Eiropas dzīves līmenim? Pēc 40-50 gadiem? Ap to laiku es sen jau būšu miris. Es Latvijā jūtos piespiests pie sienas. Nezinu, ko mana sieva te redz – viņa te [Latvijā] ir ieķērusies. Ja mēs tik tiešām Latvijā bankrotēsim, es meklēšu iespēju braukt un attīstīt savu biznesu ārzemēs.

Ieva. Bet kurš mūs tur gaida? Laimes izjūta nav tik ļoti atkarīga no saules vai pozitīviem cilvēkiem. Es negribu nolikt Latviju un nepiekrītu tam, ka labāk ir tur, kur naudas ziņā ir izdevīgāk dzīvot. Manuprāt, par došanos prom no dzimtenes ir jādomā pirms bērnu radīšanas. Ir ļoti svarīgi jautājumi, uz kuriem man nepieciešams jau tagad zināt atbildes: kur tu liksi bērnus, kur strādāsi, kur dzīvosi, kā pelnīsi. Es esmu dzīvojusi citur, tas nav vienkārši – ģimeni veidot citā valstī. Ir grūti atteikties no tradīcijām, kultūras.

Jūsu ģimenei ir liels vecvecāku atbalsts – viņi jums devuši pajumti. Kā viņi uztvēra ziņas par bērniem?

Ieva. Vecākiem mēs esam pirmie, kuri devuši mazbērnus. Par pirmo viņi ļoti priecājās. Man šķiet, ka ir ļoti labi būt vecvecākam, jo tad bērnus var baudīt – vecāki rūpējas par audzināšanu. Kad mana mamma uzzināja par otro, teica – tas taču nav iespējams, ka tu paturēsi?! Mums patiešām bija slikta situācija, lai gan abi strādājām. Toreiz dzīvojām pie vīra vecākiem vienā istabā, kur nebija vietas pašiem, kur nu vēl diviem bērniem. Vīratēvs bija šokā, kad paziņojām, – viņš palika bez vārdiem. Vīramāte viņam uzšāva pa dibenu ar tekstu – tev jau nu gan nevajadzēja neko pārmest. Sapratu, ka pašiem bērni pieteikušies neplānoti. Tāda ir dzīve!

Māri, tagad dzīvojat pie sievas vecākiem. Kā jūties?

Māris. Viņi mums daudz palīdz – pieskata bērnus, kad strādājam, bet man ir neērti viņu mājās. Jūtos ne savā ādā! Vienmēr jādomā, ko par mani padomās. Citreiz ir sajūta, ka esi palikts zem lupas – mani vēro – ne kritiski, bet skatās kā uz mazu, melnu cilvēciņu. (Rāda ar žestiem, cik mazu, un abi ar Ievu smejas.) Pats trakākais, ka nevaru apenēs staigāt, kad vēlos. Izlienot no dušas, jāskrien pa gaiteni, lai kāds neierauga. Sievastēvam ir regulāra vēdera izeja – kā pēc pulksteņa. Katru rītu pulksten astoņos es viņu sastopu tualetē, jo viņš nav aizkrampējis durvis. Mani tas tracina!

Tomēr pajautāšu tev, Māri, – ja tagad neplānots pieteiktos trešais bērniņš, kā tu kā ģimenes galva rīkotos?

Māris. Darām visu, lai tā nebūtu. Bet, ja pieteiktos, tad būtu. Bērns ir bērns. Aborti man nav pieņemami. Tas ir neatgriezenisks process. Maniem bērniem vārdi atnāca ātri – jau tajā brīdī, kad uzzinājām, ka gaidām. Negribu bikstīt ar pirkstu – nevajag abortus taisīt -, lai katrs domā, ko dara. Man vienai paziņai nesen bija aborts. Meitenei 18 gadu. Man tik tiešām veselais saprāts teica, ka viņa ir pārāk jauna bērnam, bet es to viņai neteicu. Gluži otrādi – ar sievu meklējām veidus, kā viņai palīdzēt, jo bērns ir svētība. Tomēr viņa lēmumu par abortu pieņēma tik ātri un to izdarīja, ka nepaspējām ne aci pamirkšķināt. Nesen meitene ar asarām acīs atzinās, ka pieļāvusi kļūdu. Šim apziņas mirklim jābūt drausmīgam – tādu es negribētu piedzīvot. Es kaut ko izdomātu, lai iegūtu stabilitāti dzīvē, spētu savus bērnus pabarot, apģērbt un izskolot. Nauda nav iemesls, lai atkratītos no dzīvības.

Inga Patmalniece
/13.04.2012/
Avots: http://www.diena.lv/latvija/zinas/ja-berni-nerastos-neplanoti-vinu-nebutu-vispar-13941733

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Sadzīve, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Hakera kļūda

Higinio O. Ochoa Hakeris ar segvārdu Higinio O. Ochoa no hakeru grupas CabinCr3w, kas esot atzars no Anonymous grupas, tika aizturēts pēc tam, kad internetā bija publicējis savas draudzenes krūšu bildi.

Higinio O. Ochoa, kurš pastāvīgi dzīvo Teksasā, tiek apsūdzēts par to, ka ir ielauzies vismaz četru ASV tiesībsargājošo aģentūru interneta lapās, un vismaz vienā gadījumā ir publicējis policistu personālo informāciju, ieskaitot mājas adreses un telefonu numurus.

Puisis bija ar savu iPhone uzņēmis draudzenes bildi, kura tur plakātu ar uzrakstu “PwNd by w0rmer & CabinCr3w <3 u BiTch’s”, izgriezis no bildes daļu, lai nebūtu redzama draudzenes seja, un publicējis šo bildi internetā. Un te arī bija viņa kļūda, jo puisis bija aizmirsis, ka bildei līdzi nāk tā saucamie metadati, tas ir — telefona modelis, ekspozīcijas informācija, ģeogrāfiskā informācija, kur šī bilde ir uzņemta un virkne citas tehniskas informācijas. Šī informācija, kura ir automātiski ievietota vairāk vai mazāk standartizētos EXIF laukos katrai fotogrāfijai, izmeklētājiem atklāja, ka bilde ir uzņemta ar iPhone 4 Melburnas priekšpilsētā un pēc tam apstrādāta ar Photoshop. GPS informācija ļāva policijai ātri noskaidrot nofotogrāfētās sievietes domājamo dzīves vietu, kas komplektā ar Ochoas Facebook lapās atrodamo informāciju, ka viņa draudzene ir austrāliete, ļāva jau samērā ātri un droši izskaitļot viņu pašu.


Avoti:
http://drosiba.pudele.com/2012/04/fbi-track-anonymous-hacker-using-his-girlfriends-boobs/
http://www.theregister.co.uk/2012/04/13/fbi_track_anon_from_iphone_photo/
http://www.opposingviews.com/i/society/crime/hacker-higinio-ochoa-caught-fbi-sexy-pictures-his-girlfriend

Informācijas aģentūra
/22.04.2012/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Krīzes neekonomiskie faktori. Lekciju cikla „Mūsdienu kapitālisma antropoloģija” 3. lekcija

Sabiedrība ir slima, jo tā bezjēdzīgi patērē lietas, kas tai nav vajadzīgas un, ja patēriņš tiek pārtraukts, iestājas krīze.  Neekonomiskos faktorus nosaka sabiedrības stāvoklis kopumā – tās intelektuālais un morālais stāvoklis, profesionālās un sociālās atbildības līmenis.

Krīze – pastāvošās finanšu sistēmas izgāšanās. Krīze – finanšu sistēmas regulēšanas un kontroles sliktās kvalitātes rezultāts. Rietumu sabiedrība vairs nespēj racionāli domāt. Biznesā trūkst ideālisms, godīgums, labestība un taisnīgums. ASV nepārtraukti drukā ne ar ko nenosegtu naudu. Patreiz visa pasaule uztur dolāru un ASV. Neviens nezina, kā iziet no krīzes, bet visi to grib. Kā reālākais krīzes risinājums tiek minēts karš.

Lekcijas konspektīvā versija (27min.):

http://rutube.ru/tracks/5513805.html

Lekcijas pilnā versija (1st.13min.):

http://rutube.ru/tracks/5513795.html

Lekcijas „Krīzes neekonomiskie faktori” konspekts.

1. Saruna par krīzi vispār

Diskurss par krīzi sākās uzreiz jau 2008.gadā, un tas vairāk varēja ieinteresēt kulturologus un humanitārās jomas speciālistus, bet nevis ekonomistus un finansistus. Saruna par krīzi jau kopš paša sākuma koncentrējās ap sociāla rakstura problemātiku.

Nav materiālu par krīzes neekonomiskajiem faktoriem. 2009.gada 18.februārī Sergejs Kapica organizēja sarunu par krīzes neekonomiskajiem faktoriem ar Aleksandru Neklesu, bet saruna neizdevās, jo Neklesa galvenokārt runāja par krīzes ekonomiskajiem faktoriem, bet neko nepateica par neekonomiskajiem faktoriem. Kapica ar sarunu palika neapmierināts.

Jau sākumā bija skaidrs, ka aiz krīzes stāv daudz kas cits tikai ne klasiskie ekonomikas teorijas faktori.

Par krīzi rakstīja daudzi, bet paši finansisti par krīzi gandrīz nemaz nerunāja. Par krīzi izteicās tikai tie finansisti, kuri iepriekš jau bija slaveni ar saviem drosmīgajiem izteikumiem par finanšu sistēmu: par krīzi izteicās Džordžs Soross, FRS priekšsēdētājs Bens Šaloms Bernanke, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans, ERAB dibinātājs Žaks Atalī, franču ekonomists Žaks Sapīrs, SVF bijušais galvenais ekonomists Saimons Džonsons.

2008.gada krīze ir lielākā krīze cilvēces vēsturē, kam ir planetāri globāls mērogs, visaptverošs raksturs, tā ietiecas gan finansēs, gan ekonomikā, gan politikā, gan sociālajos procesos, garīgajā kultūrā, ideoloģijā, tādējādi aptverot visu kultūru tās sistēmas veselumā. ASV lielās depresijas laikā 20.gs. 30.gados pārsvarā runāja par ekonomiku un ekonomiskiem faktoriem.

2008.gada krīze ir lielākā krīze cilvēces vēsturē, kam ir planetārs un visapverošs raksturs.

Krīze parādīja, cik pasaule ir globalizēta no finansu viedokļa, tā parādīja, cik cieši pasaule finansiāli ir saistīta.

Jau pašā sākumā kļuva skaidrs, ka par krīzes rašanos nevienu konkrēti nevar vainot. Sākumā vainoja politiķus, bet drīz kļuva skaidrs, ka viņus vainot nevar. Krīzē nav vainīgi konkrēti cilvēki un konkrētas institūcijas.

Tas, ka nevar nevienu konkrēti vainot, norādīja uz to, ka krīzei ir citi iemesli, nevis ekonomiski un finansu iemesli, ka krīzes pamatā ir neekonomiskie faktori, ka krīzes cēlonis ir tādos kultūras segmentos, kas tieši ar ekonomiku nav saistīti.

Mākslas filma Volstrīta: Nauda nekad neguļ / Wall Street: Money Never Sleeps / Уолл Стрит: Деньги не спят (2010) – http://kinozal.tv/details.php?id=842077

Krīzes galvenie iemesli meklējami pašos cilvēkos, sabiedrībā kopumā. Krīzē vainojama sabiedrība kopumā nevis atsevišķi cilvēki vai konkrētas institūcijas.Sabiedrība kopumā ir nonākusi zināmā kondīcijā – līdz zināmam stāvoklim, kas noveda līdz krīzei.

Krīzē vainojama sabiedrība kopumā nevis atsevišķi cilvēki vai konkrētas institūcijas. Sabiedrība kopumā ir nonākusi līdz zināmam stāvoklim, kas izraisīja krīzi.

Krīze sākās ar nekustamā īpašuma tirgus burbuļa plīšanu. Krīzes pārvarēšana sākās ar naudas aizdošanu no FDS puses, jeb, precīzāk sakot, naudas drukāšanu, jeb, vēl precīzāk sakot, naudas radīšanu.

Tūlīt bija skaidrs, ka krīze ir saistīta ar sociālām problēmām, pirmkārt, ar patērēšanu. Krīzes pašā sākumā samazinājās patēriņš, kas visus pārsteidza. Kļuva skaidrs, cik lielā mērā cilvēku sabiedrība ir atkarīga no patēriņa. Ja cilvēki pārtrauc pirkt preces, kuras pēc būtības tiem nevajag, tad sabiedrībā iestājas ļoti nepatīkams stāvoklis. Patērēšana nesamazinājās pārtikai, bet gan plaša patēriņa precēm – cilvēki pārtrauca pirkt trešās, ceturtās bikses, trešo, ceturto mašīnu, pārtrauca pirkt lietas, bez kurām viņi var iztikt. Šis patērēšanas apsīkums parādīja, ka sabiedrība ir slima, jo tā patērē, patērē un patērē bez jēgas, bez loģikas un bez reālas nepieciešamības. Un tiklīdz beidzas šī bezjēdzīgā patērēšana, tūlīt iestājas problēmas.

Sabiedrība ir slima, jo tā bezjēdzīgi patērē lietas, kas tai nav vajadzīgas un, ja patēriņš tiek pārtraukts, iestājas krīze.

Finansu mahināciju laikā ievērojami tika papildināta vārdnīca. Mūsdienu angļu valoda papildinājās ar apmēram 1500 vārdiem. No jaunajiem vārdiem vispopulārākais kļuva vārds “recesija”, ko manīgi izmantoja politiķi savas mazspējas attaisnošanai.

No pasaules politiķiem par krīzi drosmīgi nerunāja gandrīz neviens. Viens no retajiem politiķiem, kas atklāti izteicās par krīzi, ir Vladimirs Putins, par ko lielā mērā viņu Rietumos arī nemīl. 2009.gada janvārī savā runā Davosas forumā Putins atklāti pateica, kas ir notices pasaules ekonomikā.

Putins pateica, ka krīze ir pastāvošās finanšu sistēmas izgāšanās. Finanšu sistēmas regulēšanas un kontroles sliktās kvalitātes rezultāts. Krīzi veicināja kolosāls balansa trūkums starp finansu operācijām un aktīvu fundamentālo vērtību, starp kredītu pieprasījuma pieaugumu un reālām iespējām tos atmaksāt. Nopietni traucējumi atklājās pasaules ekonomiskā sistēmā, kur viens no finanšu centriem – ASV-  bez jebkāda nodrošinājuma nepārtraukti drukā naudu. Krīze liecināja par mēra trūkumu, par pārāk nereālajām cilvēku vēlmēm vispār, korporāciju nesamērīgo apetīti, ticot preču pieprasījuma nemitīgajam kāpumam un nepārtraukti kāpinot ražošanu. Putins runāja par to, ka krīzes cēloņi ir neekonomiski un ka tie ir saistīti ar Rietumu sabiedrības stāvokli, Rietumu sabiedrības nespēju racionāli domāt, Rietumos izplatītām sabiedriskās domas manipulācijām, veicinot negausīgu patērēšanu.

Putins asi izteicās par to, ka finansisti nespēj novērtēt riska pakāpes. Risku nenovērtēšana ir saistīta ar morālo stāvokli. Vienaldzīga izturēšanās pret riskiem, risku (briesmu) ignorēšana, necenšanās izprast un aptvert risku jēgu ir morālas dabas jautājums, tā ir milzīga bezatbildība.

Putins runāja par ideālisma trūkumu, labestības trūkumu biznesā. Runāja par savaldības nepieciešamību, godīguma nepieciešamību, taisnīguma nepieciešamību, kolektīvisma izjūtu.

Putins izteicās ļoti asi un nesaudzīgi, kas Rietumu politiķiem un sabiedrībai ļoti nepatika. Putina runa ir vienīgā no tā laika politiķu runām, kas atklāti raksturoja lietas būtību.

Krīze – pastāvošās finanšu sistēmas izgāšanās.
Krīze – finanšu sistēmas regulēšanas un kontroles sliktās kvalitātes rezultāts.
ASV bez jebkāda seguma nepārtraukti drukā naudu.
Rietumu sabiedrība vairs nespēj racionāli domāt.
Biznesā trūkst ideālisms, godīgums, labestība un taisnīgums.
/Vladimira Putina runā izteiktās domas/

Krīzes sakarā īpaši aktuāli kļuva vairāki klasiski autori – M.Vēbers, F.A.fon Hajeks, Dž.M.Keinss, Dž.Gelbreits, J.Šumpēters

Klasiskais kapitālisms ir racionāls un godīgs /Maksa Vēbera (1865-1920) atziņa/

Ekonomika un sabiedrība ir cilvēka iekšējo pretrunu kopums un prasa no cilvēka lielu mēra izjūtu. /Frīdriha Augusta fon Hajeka (1899-1992) atziņa/

Keinsu atcerējās, jo viņa pieeja bijusi pareiza. ASV valstsvīrs Gelbreits visu savu darbību veltīja, lai pieradinātu amerikāņus pie mērenības, pieradinātu ka valstij jāiejaucas ekonomikas dzīvē, ļoti kritiski izturējās prêt liberālisma ideoloģiju.

Kapitālisms agri vai vēlu novedīs līdz globālai krīzei. /Jozefa Šumpētera (1883-1950) atziņa/

Neekonomiskos faktorus nosaka sabiedrības stāvoklis kopumā – tās garīgais, intelektuālais un morālais stāvoklis, profesionālās un sociālās atbildības līmenis.

Krīzes neekonomiskie faktori:
1. Demogrāfiskais;
2. Antropoloģiskais, jeb cilvēka dabas;
3. Ideoloģiskās identitātes.

2. Demogrāfiskais krīzes faktors

Klods Levī-Stross (1908-2009) vienā no savām pēdējām intervijām par galveno problēmu cēloni min demogrāfisko faktoru un brīdināja ka demogrāfiskas pārmaiņas vēl sagādās milzīgas problēmas uz planētas. Viņš uzskata ka grandiozais cilvēku skaita pieaugums atsauksies ne tikai uz ekonomiku, bet arī uz daudzām citām lietām, tai skaitā tas veicinās alkatību, transnacionālo korporāciju diktatūru utt.

Demogrāfiskā globalizācija. Vēsturiski tā pirmo reizi izpaudās, kad eiropeiskās rases pasionārās enerģijas pārpalikums izprovocēja transatlantisko ekspansiju. Jeb citiem vārdiem sakot, eiropieši, izjūtot sevī milzīgu enerģiju, sāka ietekmēt dzīvi citos kontinentos, pārcēlās uz dzīvi tur.

No 18.gs. līdz 20.gs. sākumam eiropieši lielā daudzumā pārcēlās uz dzīvi citos kontinentos, ļoti būtiski izmainot to pamatiedzīvotāju stāvokli un acīmredzot tas ir viens no iemesliem, kādēļ tagad pieaug iedzīvotāju skaits uz planētas.

Demogrāfiskā globalizācija – kādas tautas, rases izklīšana pa visu pasauli.

Eiropeiskā rase, pateicoties demogrāfiskai globalizācijai (izklīšanai pa pasauli), sāka pārvaldīt apmēram 80% planētas resursu, lai gan baltie cilvēki līdz 20.gs. bija tikai trešdaļa no planētas iedzīvotājiem.

Tiek uzskatīts, ka demogrāfiskajā parejā ir vainojama baltā rase.

Ne visur, kur strauji pieaug iedzīvotāju skaits, simetriski attīstās saimnieciskā darbība un sākas ekonomiskais uzplaukums. Piemēram Āfrikas valsīs iedzīvotāju skaits pieaug radikāli, bet valstis slīgst arvien lielākā nabadzībā.

Demogrāfiskie procesi nepakļaujas voluntārai iedarbībai, tos nevar regulēt ar spēku, no augšas vai ar dekrētiem, pat indiešu un ķīniešu iejaukšanās, mēģinot regulēt dzimstību, nedod manāmu rezultātu. Šai sakarā nav pat ideju ko darīt, pārmaiņas notiek straujāk, nekā rodas kādas idejas.

Ar demogrāfisko faktoru tiek saistīts arī ideju trūkums vispār. Ir veikts speciāls pētījums, kas parādīja, ka pēdējo reizi planētas iedzīvotāju radošais gars, radot jaunas idejas, visaktīvākais ir bijis 1873.gadā.

3. Antropoloģiskais krīzes faktors

Antropoloģiskais krīzes faktors – cilvēka psiholoģiskās dabas loma.

Nevis dabas resursu trūkums ierobežo cilvēces attīstību, bet gan cilvēka daba. Nevis materiālā bāze ir virzošais spēks, bet gan pats cilvēks ir virzošais spēks. Par to rakstīja jau iepriekš – Kants, Žans Žaks Ruso u.c.

Ir arī nihilistiskā visu izskaidrošanas tendence, kas saka, ka cilvēks nebūt nav enerģisks un nebūt netiecas pēc visa jaunā, garīgā, bet gan gluži pretēji, saka ka cilvēks ir slinks, kūtrs, skubināms uz darbību utt. Šāds uzskats pašreiz tiek pētīts un aprakstīts ļoti plaši sakarā ar reklāmas attīstību un cilvēku pakļaušanos patērēšanas bumam.

Pašreiz kapitālismam ir milzīgas problēmas ar racionālismu. Liberālie kapitālistiskās teorijas klasiķi ir akcentējuši ka kapitālisms ir stingri racionāls – godīgs, atbildīgs un racionāls. Tas bija iemesls kādēļ radās, attīstījās un izplatījās kapitālisms.

Par kapitālisma racionālo dabu daudz rakstīja Makss Vēbers. Viņš gan atzina, ka kapitālismā ir sastopami arī iracionāli elementi (spekulanti un avantūristi), bet viņi pēc Vēbera ir mazākums, kurš nediktē visiem noteikumus un nenosaka kopējās tendencies. Vēbers arī raksta par alkatību, ka tā bija un vienmēr būs, bet tā nav saistīta ar kapitālisma garu. Kapitālisma gars pēc Vēbera ir racionāla un godīga pieeja lietām, kam ir sveša alkatība un iracionāla pieeja lietām.

Krīzes izraisītāji ir alkatīgi, nedomājoši spekulanti un avantūristi.

Kapitālisma gars ir racionāls un godīgs un tam ir sveša alkatība. Mūsdienu kapitālismam ir milzīgas problēmas ar racionālismu un godīgumu, kas arī ir krīzes iemesls.

Par alkatību rakstīja arī Hajeks. Viņš rakstīja par morālo praksi. Viņa ieskatā cilvēka morālā puse jāsaista gan ar ekonomisko darbību, gan ar cilvēka attieksmi pret privātīpašumu, cilvēka attieksmi pret līguma morālo autoritāti, pret uzticību līgumiem, pret godīgumu tirzniecībā, pret godīgumu konkurencē. Hajeks morālo praksi saista ar valsti un tās iespējām piedalīties morāles veidošanās procesā. Hajeks rakstīja, ka ļoti svarīga loma ir valsts paplašinātai kārtībai, kad valsts nodarbojas ar cilvēku audzināšanu un izglītošanu, kas agri vai vēlu atsaucas arī uz ekonomisko darbību. Cilvēkiem ir jāpalīdz un viens no tādiem palīgiem ir valsts ar saviem pedagoģijas un izglītības instrumentiem.

Pagrimuma periodi iestājas tad, kad cilvēki zaudē mēra sajūtu, kad cilvēkos sāk dominēt tieksme uz pārpilnību, izšķērdību, tieksme uz nepamatotu, iracionālu darbošanos, cilvēki sāk rīkoties neapzinīgi, nedomājot vai tas viņiem ir vajadzīgs vai arī nav vajadzīgs.

Pagrimuma pirmās pazīmes ir saindēšanās ar maldīgām domām, maldīgām ilūzijām un tieksmi uz komfortu. Garīgā pagrimuma stāvoklis ir nabadzīgas dvēseles nabadzīga gara stāvoklis. Pagrimuma laikā cilvēki pārstāj reaģēt uz racionālo, zaudē veselo saprātu, pakļaujas dažādiem mītiem, atzīst un pieņem apmelošanu, nomelnošanu, noklusēšanu. Garīgā pagrimuma laikā nav vajadzīgi gudri un talantīgi cilvēki, jo viņi tikai traucē. Tos apsaukā par ideālistiem, jo viņi tikai nemitīgi domājot par citiem. Garīgā pagrimuma laikā ideālisti nav vajadzīgi.

Pagrimuma pirmās pazīmes ir saindēšanās ar maldīgām domām, ilūzijām un tieksmi uz komfortu. Pagrimuma laikā cilvēki pārstāj reaģēt uz racionālo, zaudē veselo saprātu un pakļaujas dažādiem mītiem.

Garīgā pagrimuma laikā sabiedrība atgrūž ideālistus, gudrus un talantīgus cilvēkus.

Kapitālismā daudz ko nosaka nerakstītie likumi.Tie attiecas uz morālo sfēru un uz profesionālo sfēru.

Piemēram, japāņi savas ekonomiskās augšupejas laikā visu savu darbību veica, pamatojoties uz norunu bez savstarpējiem līgumiem. Šāda pieeja klasiskajā kapitālismā ir raksturīga, par ko krīzes laikā tika atgādināts.

Klasiskā kapitālisma iezīme: norunas, savstarpējā uzticībā balstīti bezlīgumu darījumi

4. Ideoloģiskās identitātes krīzes faktors

Viens no krīzes galvenajiem iemesliem ir kapitālisma attieksme pret ideoloģiju, tas ir, ka ideoloģija nav nepieciešama, kas ir sava veida ideoloģija. Bezideoloģijas ideoloģija grauj morāli, jo jebkura ideoloģija satur kaut kādas morāles normas.

Ideoloģija ir viens no varas instrumentiem. Ideoloģija ir stratēģiska darbība. Ideoloģija ir politisko zināšanu un priekšstatu novirzīšana uz masām uz cilvēkiem. Ideoloģija vada visu sabiedrību kopumā, kultūru, ekonomiku, sabiedrisko domu, tiesisko apziņu, visu nosaka ideoloģija. Šajā ziņā Rietumos ir milzīgas problēmas.

Ideoloģija ir ideju un uzskatu sistēma. Ideoloģija ir varas instruments. Ideoloģija ir politisko zināšanu un priekšstatu novirzīšana masām. Ideoloģija vada visu sabiedrību kopumā.

Jebkura sociāli ekonomiska formācija balstās uz noteiktu  ideoloģiju, kas ir arī mūsdienu kapitālismam.

Pēc otrā pasaules kara Rietumos pret ideoloģiju sāka izturēties ļoti skeptiski, runāja par ideoloģijas nāvi, ideoloģijas norietu, ideoloģijas nevajadzību. Rietumos pret ideoloģiju sāka izturēties kā pret nevajadzīgu lietu. Šodien var droši teikt, ka tā bija ciniska manipulācija. Apgalvojums, ka mēs negribam ideoloģiju, ka mums nav ideoloģijas, arī ir ideoloģija, pie tam sliktāka nekā jebkāda atklāta ideoloģija. Rietumos šāda attieksme pret ideoloģiju mēdiju telpā tika virzīta apzināti, vēršoties pret sociālisma sistēmu, lai iegūtu vēl vienu argumentu sociālisma sistēmas kaitīgumam.

Apgalvojums, ka valstij nav ideoloģijas arī ir ideoloģija, sliktāka par atklātu ideoloģiju.

Arī  Latvijā 20.gs. 90. gados bija runa, ka Latvijai ideoloģiju nevajag un tai nekad vairs nebūs nekādas ideoloģijas. Šādi apgalvojumi ir liela aplamība, kas Latvijas valdošajām aprindām tika iestāstīta no malas. Šī problēma Latvijā ir aktuāla joprojām.

Rietumu ideoloģiskā pozīcija noveda pie nepatīkamām sekām viņus pašus. Visas manipulācijas ar ideoloģijas nāvi masu komunikācijas līdzekļos un zinātniskajās aprindās noveda pie nepatīkamām sekām pašus Rietumus. Tas ietekmēja bezatbildību, kas ir viens no krīzes iemesliem. Ideoloģija var būt slikta vai laba, tā var patikt vai nepatikt, bet tā vienmēr satur noteiktus morāles principus, profesionālos principus, sociālās atbildības principus, sociālā taisnīguma principus.

Jebkura ideoloģija satur morāles, profesionālos, sociālās atbildības, sociālā taisnīguma u.c. principus.

Ideoloģija ir adresēta sistēmai, kultūrai, valstij kā sistēmai, attiecīgi ideoloģija ir adresēta visiem sistēmas elementiem, jeb visiem sabiedrības locekļiem, attiecīgi ideoloģija sastāv no visdažādākajām tēzēm.

Amerikāņu un Rietumu aizsāktā deideoloģizācijas kampaņa noveda pie tā, ka radās mikroideoloģijas. Mikroideoloģijas ir ideoloģijas kādās noteiktās kultūras sfērās, noteiktos kultūras segmentos.

Rietumu aizsāktā deideoloģizācija noveda pie mikroideoloģiju rašanās dažādām sabiedrības sastāvdaļām, sabiedrības saskaldīšanu pa šīm sastāvdaļām, iekšējās komunikācijas likvidēšanu starp šīm sastāvdaļām un atsevišķu sabiedrības sastāvdaļu degradāciju.

Ideoloģijas sakarā ir jāapskata tautas intereses, valsts intereses, demokrātijas intereses, pilsoniskās sabiedrības intereses, atklātuma intereses un citi valsts funkcionēšanas svarīgi komponenti. Deideoloģizācija sašķēla visus šos komponentus un likvidēja iekšējo komunikāciju starp šiem komponentiem, un atsevišķos gadījumos noveda līdz atsevišķu komponentu degradācijai, obskurācijai, noveda līdz stāvoklim, kad tie zaudēja savu kapacitāti, savu morālo un intelektuālo skaidrību. Labs piemērs ir tāds būtisks kapitālistiskās sabiedrības faktors kā korporatīvās intereses.

Sava ideoloģija izveidojās Volstrītā, finansistiem. Finansistiem izdevās uzpiest pārējiem savas ideoloģiskās nostādnes, tādēļ prioritāte visur šodien ir finansistiem, nevis materiālai (rūpnieciskai, lauksaimnieciskai) ražošanai. Finansistu uztieptā mirkoideoloģija ir panākusi ka daudzi sabiedrības locekļi domā, ka pats galvenais ir finanses. To sauc par finansistu kluso apvērsumu.

Viena no finansistu mikroideoloģijas tēzēm ir par valsts lomas atmiršanu, nepieciešamību liberalizēt finanšu tirgu. Tas sākās Tečeres un Reigana laikā, viņu darbības rezultātā finansisti ieguva iespējas attīstīt un uzspiest savu mikroideoloģiju.

Krīzes veicinātā jaunā mikroideoloģija vēsta, ka ir jāatjauno valsts loma. Finanšu krīze nāca par labu valsts institūtam. Cilvēki uzticas valstij pat neskatoties uz to, ka pēdējos gados valsts darbība pārsvarā bija vērsta pret sabiedrības interešu aizstāvēšanu, jo valstis arvien vairāk atsacījās no sociālajām programām un saplūda ar starptautisko finanšu oligarhiju.

Drosmīgākās valstis sāka nacionalizēt bankas. Pirmā to izdarīja Lielbritānija, pēc tam arī ASV. Interesanti procesi notiek Islandē, kurā arī bija liela krīze.

Bijušais SVF galvenais ekonomists  Saimons Džonsons savos darbos apraksta politiķu lomu finanšu darbībā, viņš apraksta SVF aizdevumu došanas procesu, kā valstu vadītāji uzvedas, kā ar viņiem ir jārunā, ko viņi grib, kā notiek naudas dalīšana, valstu vadītāju korupciju, alkatību, savtīgumu.

Amerikas finanšu sistēmu vada nevalstiska organizācija – Federālo rezervju sistēma.

Tiek prognozēts kapitālisma krahs. Tiek prognozēts kapitālisma saplūšana ar sociālisma principiem. Ir skaidrs ka ar kapitālismu kaut kas nav labi. Nav labi arī kaut kas ar kapitālisma laikmeta cilvēkiem, jo viņi nespēj saprast kas ar viņiem var notikt un kā var attīstīties viņu dzīve un vispār nezina, kas būtu jādara, lai krīzes neatkārtotos. Aktuāls ir kļuvis arī Kārļa Marksa Kapitāls.

Ar kapitālismu kaut kas nav kārtībā, tiek prognozēts tā krahs, tā saplūšana ar sociālisma principiem.

Lielu satraukumu izraisa balto cilvēku stāvoklis, jo ar viņiem kaut kas nav kārtībā.

Tēma par izeju no krīzes visiem ir apnikusi, jo izejas nav, neviens nevar izvirzīt konkrētas idejas, konkrētus priekšlikumus izejai no krīzes.

Trūkst drosmes pieņemt konkrētus mērus sakarā ar to, ka ASV nepārtraukti drukā ar neko nenosegtu naudu un faktiski visu pasauli tur savā atkarībā, jo visa pasaule pašreiz uztur dolāru un uztur amerikāņus. Par to pašreiz atklāti runā, bet rīkoties pagaidām drosmes pietrūkst. Pašreiz reālākais priekšlikums krīzes pārvarēšanai ir karš. Arī pirms 1.pasaules kara un 2.pasaules kara sarunas par karu iesākās savlaicīgi – pirms paša kara. Cilvēki gaidīja karu jau iepriekš un runāja, ka visa dzīve virzās uz karu, tā ir arī šodien. Doma par karu ir sevis mierināšana, cilvēki grib atrast izeju, atrast risinājumu gan alkatībai, gan patērēšanas ārprātam, gan finanšu burbuļiem, gan dolāra nepārtrauktai drukāšanai, visiem ir skaidrs, ka tas viss nevar beigties labi, bet kaut kā tam tomēr ir jābeidzas, visi grib pēc iespējas ātrāk redzēt beigas. Un cilvēki neko citu nevar izdomāt, kā sevi mierināt ar karu.

ASV nepārtraukti drukā  ne ar ko nenosegtu naudu. Patreiz visa pasaule uztur dolāru un ASV.

Neviens nezina, kā iziet no krīzes, bet visi to grib. Kā reālākais krīzes risinājums tiek minēts karš.

************************************
Lekcija notika 29.03.2012. Lektors as.prof. Arturs Priedītis (http://www.artursprieditis.lv/ )

Lekcijas lejupielāde:
http://www.mediafire.com/?ckn69ob6x6i2l1k (pilna versija, 1st.13min.)
http://www.mediafire.com/?cl5gltioehzkziu (konspektīvā versija, 27min.)
************************************

Lekciju cikla “Mūsdienu kapitālisma antropoloģija” tēmas:
1. Demogrāfiskā pāreja. (http://politologija2.wordpress.com/2012/03/22/demografiska-pareja-lekciju-cikla-%e2%80%9emusdienu-kapitalisma-antropologija-1-lekcija/ )
2. Vašingtonas konsenss. (http://politologija2.wordpress.com/2012/04/01/vasingtonas-konsenss-lekciju-cikla-%E2%80%9Emusdienu-kapitalisma-antropologija-2-lekcija/ )
3. Krīzes neekonomiskie faktori.
4. Komunikācijas transformācijas un jaunā ekonomika.
5. Masu fenomenu segmentācija.
6. Izglītības civilizācija.
7. Vadāmā haosa tehnoloģijas: izaicinājumi un draudi.
8. Nelīnijisko procesu ētika: manipulācijas ar vēsturisko atmiņu.
9. Kultūras determinisms un kulturoloģiskā paradigma.

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Vašingtonas konsenss. Lekciju cikla „Mūsdienu kapitālisma antropoloģija” 2. lekcija

Vašingtonas konsenss jeb Vašingtonas vienošanās ir metodoloģisko principu apkopojums, ko izmanto, lai aizdotu valstīm naudu.  Tas ir valstu finansēšanas mehānisms. Vašingtonas konsensa pamatprincips: dodiet man iespēju kontrolēt valsts naudu un man nebūs svarīgi, kurš kontrolēs valsti.

Vašingtonas konsensa mērķi: 1. ASV nacionālo interešu aizstāvība; 2. Pasaules pārvaldīšana,  piesaistot valstu valūtas dolāram; 3. Pasaules lielbagātnieku ģimeņu bagātību vairošana.

Vašingtonas konsensa realizācijas sekas – valsts totāla suverenitātes zaudēšana. Suverenitātes atgūšana jāsāk ar naudu – jāatgūst kontrole pār vietējo finanšu sistēmu.

Lekcijas konspektīvā versija (30min.):

http://rutube.ru/tracks/5486771.html

Lekcijas pilnā versija (1st.10min.):

http://rutube.ru/tracks/5486742.html

Lekcijas „Vašingtonas konsenss” konspekts.

Vašingtonas konsenss jeb Vašingtonas vienošanās ir metodoloģisko principu apkopojums, ko izmanto, lai aizdotu valstīm naudu.  Tas ir valstu finansēšanas mehānisms.

Vašingtonas konsenss – unikāla ekonomiskā manipulācija planetārā mērogā.

Vašingtonas konsensa pamatprincipu izsaka vārdi, kurus piedēvē Rotšildam: dodiet man iespēju kontrolēt valsts naudu un man nebūs svarīgi, kurš kontrolēs valsti.

Šodienas realitāte valstīs, kurās ir pielietoti Vašingtonas konsensa principi: valsts naudu kontrolē vieni cilvēki, bet pašu valsti šķietami vada citi cilvēki. Valsts naudu kontrolē spēki, kas atrodas ārpus valsts.

Baltijas valstis – labākie panākumi Vašingtonas konsensa principu pielietošanā.

1. Apstākļi, mērķi un risinājumi

Pēc 2.pasaules kara Rietumeiropa palika ASV kontrolē. Eiropa ātri atlaba pēc kara. Šai laikā sākās demogrāfiskā pāreja. Viss kopumā izraisīja īpašu attieksmi valdošajā kapitālistiskajā elitē, kas nolēma atteikties no apgaismības laikmeta ideāliem. 20.gs.60. gados valstu elites kļuva arvien ciniskākas pret sabiedrību, pret vienkāršo tautu, pret vienkāršajiem cilvēkiem. Šis cinisms pārauga konkrētā politikā.

Bretonvudas vienošanās rezultātā (1944.g.22.VII)  tika izveidots Starptautiskais valūtas fonds (SVF) un Pasaules banka, ar kuru palīdzību ASV pārvalda pasauli. Par cik šīs struktūras atrodas Vašingtonā, no tā arī radies nosaukums Vašingtonas konsenss.

Pēc 2.pasaules kara sāka veidoties transnacionālās korporācijas tādas, kādas tās ir pašreiz. Eiropas lielbagātnieku ģimenes saplūst ar ASV lielbagātnieku ģimenēm, izveidojās t.s. anglosakšu klanu kārtība jeb globālā oligarhija (Bilderbergas klubs – 1954.g.; Romas klubs – 1968.g.; Trīspusējā komisija – 1973.g.)

Cīrihes pētījums – pasauli pārvalda 147 transnacionālās korporācijas, bet, ņemot vērā to iespējamo saistību, ko pagaidām nevar pierādīt, šis skaitlis var būt arī ievērojami mazāks.

Latīņamerikas kolonizācija no ASV puses 20.gs. 60.-70.gados – Vašingtonas konsensa izmantošanas pirmsākumi.

Sociālisma sistēmas/PSRS sabrukums un Austrumeiropas nonākšana ASV pārziņā – jaunas iespējas Vašingtonas konsensa izmantošanā, Vašingtonas konsensa globālās dominances sākums.

Vašingtonas konsensa mērķi:
1. ASV nacionālo interešu aizstāvība
2. Pasaules pārvaldīšana,  piesaistot valstu valūtas dolāram (t.s. Currency board)
3. Pasaules lielbagātnieku ģimeņu bagātību vairošana. Dominējošās lielbagātnieku ģimenes – Goldman Sachs, Rockefellers, Lehmans, Kuhn Loebs, Rothshilds, Warburgs, Lazards, Israel Moses Seifs.

Ļoti svarīga Vašingtonas konsensa sastāvdaļa ir valsts valūtas piesaiste dolāram. Ja to neizdodas izdarīt, tad sākas visādas problēmas. Piemēram, savā laikā Francijas prezidents Šarls de Golls (1890 – 1970) pieprasīja apmainīt dolārus pret zeltu. Drīz vien de Golls mira mīklainos apstākļos.

ASV prezidents Kenedijs vērsās pret ASV lielbagātnieku ģimenēm un parakstīja vienošanos par sudraba sertifikāta izlaišanu, apejot Federālo rezerves sistēmu (t.s. dolāru sistēmu). Pēc pusgada Kenediju nogalināja.

Citi piemēri: Sadams Huseins un Muammārs Kadafi, kas arī gribēja atteikties no ASV dolāru izmantošanas. Natālija Vetrenko, ekonomikas zinātņu doktore, kandidēja Ukrainas prezidenta vēlēšanās, pirmsvēlēšanu programmā bija centieni saglabāt Ukrainas neatkarību un nepakļauties ASV monetārajam diktātam. Notika atentāta mēģinājums pret Vetrenko, kurā cieta apmēram 40 cilvēki.

2. Vašingtonas konsensa praktiskie risinājumi

2.1. Vašingtonas konsensa praktiskie (juridiskie, politiskie, ekonomiskie, metodoloģiskie) risinājumi (principi)

Vašingtonas konsensa praktiskie principi  – 10 rekomendācijas, kas jāizpilda valstīm, kas vēlas saņemt SVF/Pasaules bankas aizdevumu. Naudu aizdod tikai valstīm, kas pakārto valsti Vašingtonas konsensa principiem.

Vašingtonas konsensa praktiskie principi:
1. Fiskālās disciplīnas nodrošināšana (minimāls budžeta deficīts, lai netiktu radīta lieka nauda)
2. Valsts izdevumu prioritāte veselības aizsardzībā, izglītībā, vides infrastruktūrā (nav zinātnes, kas ir visa pamats)
3. Nodokļu samazināšana (domājot par ārvalstu kompānijām, lai tām nav lieku izdevumu un galvenokārt tajās jomās, kurās darbojas ārvalstu kompānijas)
4. Finansu tirgus liberalizācija (kredītu zemi procenti)
5. Nacionālās valūtas brīvs apmaiņas kurss (lai nojauktu iekšējo tirgu aizsargājošās monetārās barjeras un radītu papildus priekšrocības ārvalstu kapitālam)
6. Ārējās tirdzniecības liberalizācija (importa preču nodokļa samazināšana)
7. Ārzemju investīciju ierobežojumu atcelšana (ierobežojumu atcelšana ārvalstu kapitālam izmantot vietējos resursus brīvi pēc saviem ieskatiem)
8. Privatizācija (valsts īpašumu izpārdošana pēc iespējas lētāk un ar maksimāli izdevīgākiem nosacījumiem ārvalstniekiem)
9. Ekonomikas deregularizācija (valsts neiejaukšanās, tas ir valsts un valstī notiekošo procesu atstāšana pašplūsmā un neiejaukšanās ārvalstu korporāciju darbībās, kas atstāj ietekmi uz valstī notiekošajiem procesiem un valsts labklājību)
10. Privātīpašuma aizsardzība (pirmāmkārtām – ārvalstniekiem piederoša privātīpašuma aizsardzība)

Vašingtonas konsensa praktiskos principus 1989.gadā formulēja Džons Viljamsons (1937). Pašreiz Viljamsons ir spiests taisnoties, jo visiem ir acīmredzams, ka praktiski viņa definētie principi nestrādā tā, kā tika deklarēts, bet gan diametrāli pretēji.

No 2012.gada Lielbritānija pārtrauc finansēt humanitārās zinātnes.

Rietumi prasa totālu privatizāciju, bet paši pie sevis svarīgākās nozares atstāj valsts pārziņā.

Ekonomikas deregularizācija. Rietumi uzskata, ka ekonomika ir jāregulē, bet no citiem prasa  to neregulēt.

“Es ļoti uzticos plānošanai (ekonomiskai, sociālai, politiskai). Plānošana ir galvenais valsts dzīvē.”
/Nelsons Rokfellers/

2.2. Vašingtonas konsensa ideoloģiski demagoģiskie principi

Vašintonas konsenss bez ideoloģiski demagoģiskiem risinājumiem nebūtu guvis panākumus.

Vašingtonas konsensa ideoloģiski demagoģiskie principi:
1. Globalizācijas fetišizācija
2. Demokrātijas vai vēl labāk liberālās demokrātijas prioritāte
3. Ekonomiskās liberalizācijas prioritāte
4. Mīts par tirgus ekonomikas visvarenību

Globalizācija tiek pataisīta par bubuli, ar ko var biedēt bērnus, ar ko biedē oponenti, ar ko atrunājas un attaisnojas, ar ko attaisno savu neizdarību. Globalizācija tiek pārspīlēta.

Globalizācija tika uzpūsta apzināti. Globalizācija tika padarīta par modes tēmu ASV universitātēs.

Demokrātija ir vairākuma griba, bet vairākuma griba ne vienmēr ir labāk – tā ir nekvalitatīva, tendencioza, bieži vien amorāla.

„Demokrātija ir mimētisks ierocis”
/Stivens Manns/

Nekas nenotiek pats no sevis. Tirgus neko neregulē. Nekādas konkurences biznesā nav. Viss balstās uz savstarpēju vienošanos.

3. Vašingtonas konsensa rezultāti

Vašingtonas konsensa rezultāti:
1.Pasaules finansiālā krīze no 2008.g.
2.Valstu suverenitātes zaudēšana
3.Valstīs iet bojā atsevišķas ekonomikas nozares
4.Atsevišķu tautu un valstu ļoti šaura specializācija, piemēram specializācija “Adidas” čību šūšanā

„Vašingtonas konsenss ir izgāzies”.
/Dominiks Štrauss-Kāns/

Vašingtonas konsensa realizācijas sekas – valsts totāla suverenitātes zaudēšana.

Suverenitātes atgūšana jāsāk ar naudu – jāatgūst kontrole pār vietējo finanšu sistēmu.

4. Vašingtonas konsensa paškritika

Vašingtonas konsensu kritizē paši amerikāņi – Dž.Soross („Amerikas pārākuma ziepju burbulis”), F.Fukujama, Dž.Stiglics, Z.Bzežinskis, R.Keigans u.c.

„Visi ienīst ASV. Pasaulē briest neapmierinātība ar amerikāņiem”. /Zbigņevs Bžezinskis/

Vašingtonas konsensa atmaskojoša kritika – Džons Perkins “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”,  Naomi Kleina “Šoka doktrīna”

Pasaulē sāk gaist mīts par demokrātiju un globalizāciju.

5. Vašingtonas konsensa kritika vispār  jeb alternatīvie modeļi

Vašingtonas konsensa visnopietnākā kritika – reāli eksistējošas alternativas valsts iekārtas un saimniekošanas veidi, piemēram Norvēģija, Ķīna, arābu zemes u.c.

Norvēģi saprātīgi izlieto naudu par naftas atradnēm. Pirmkārt, viņi naftas atradnes neprivatizēja. Norvēģu iekrājumi ir vairākām paaudzēm uz priekšu.

Globālās sociāldemokrātijas priekšlikumi globālās krīzes sakarā:
- norakstīt visus parādus
- jauns Maršala plāns nabadzīgo valstu ekonomikas atveseļošanai
- militāro akciju bezjēdzība

Barselonas konsenss  (2003 – 2005) – Pasaules bankas priekšlikumi, krīzes gaidās. Savas pieredzes (Vašingtonas konsensa realizācijā) apkopošana. Plašu rezonansi neieguva, jo sākās krīze.

Latīņamerikas valstīm izdevās atbrīvoties no Vašingtonas konsensa uzspiestās kārtības, un tajās pašreiz vērojama ekonomiskā augšupeja.

************************************
Lekcija notika 22.03.2012. Lektors as.prof. Arturs Priedītis (http://www.artursprieditis.lv/ )

Lekcijas lejupielāde:
http://www.mediafire.com/?x5burdhc5na7ph5 (pilna versija, 1st.10min.)
http://www.mediafire.com/?hihj97uoqjuh6vc (konspektīvā versija, 30min.)
************************************

Lekciju cikla “Mūsdienu kapitālisma antropoloģija” tēmas:
1. Demogrāfiskā pāreja. (http://politologija2.wordpress.com/2012/03/22/demografiska-pareja-lekciju-cikla-%e2%80%9emusdienu-kapitalisma-antropologija-1-lekcija/ )
2. Vašingtonas konsenss.
3. Krīzes neekonomiskie faktori.
4. Komunikācijas transformācijas un jaunā ekonomika.
5. Masu fenomenu segmentācija.
6. Izglītības civilizācija.
7. Vadāmā haosa tehnoloģijas: izaicinājumi un draudi.
8. Nelīnijisko procesu ētika: manipulācijas ar vēsturisko atmiņu.
9. Kultūras determinisms un kulturoloģiskā paradigma.

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Pornopera “Dievu mijkrēslis”

Noskatījos “Dievu mijkrēsli”. Kā Vāgnera mākslas cienītājs esmu apmeklējis pilnīgi visas triloģijas pirmizrādes Rīgā. No vienas puses tas ir izaicinājums mūsu operai un interesanti novērtēt rezultātu, no otras puses ir interesanti noskatīties jaunu interpretāciju un salīdzināt ārzemju un mūsu redzējumus.

Skaidrs, ka mūsdienu Vāgnera interpretācijas ir tālu no meistara norādēm. Vāgners bija ne tikai savu muzikālo drāmu mūzikas un tekstu autors, viņš bija arī pedantisks režisors, kuram skaidri ir norādīts kā, kam, kur un kad jābūt izrādē. Vāgners kā “Gesamtkunstwerk” (vienotais mākslas darbs) piekritējs pieškīra īpašu uzmanību tam, lai ne tikai mūzika un teksts saplūstu harmonijā, bet arī skatuves darbība, drāma atbilstu viņa muzikāltekstuālajām iecerēm. Faktiski visas viņa partitūras un klavierizvilkumi ir pilni ar skatuves norādēm, kurus pierakstīja gan pats Vāgners, gan viņa asistenti.

Ilgus gadus Vāgnera uzvedumi bija samērā konservatīvi un daudz maz atbilda autora iecerēm. To veicināja gan tradīcija (ko sevišķi kopa Vāgnera atraitne Kozīma), gan arī publikas konservatīva gaume, kas nepieļāva eksperimentus ar uzvedumiem.

Diemžēl pēckara ideologiskie štampi lika piepildīt Vāgnera darbus ar jaunu un bieži vien svešu saturu, kā rezultātā režisori attālinājās no meistara norādēm. Tas notika nevis uzreiz, bet pakāpeniski. Zināms pagrieziena punkts bija 1976. gada Patrisa Šero Bairoitas “Nibelunga gredzena” iestudējums, ar kuru atzīmēja triloģijas pimrizrādes simtsgadi. Uzvedums sākotnēji likās ultramoderns un pirmajā brīdī publika to nesaprata. Ir pagājuši vēl 35 gadi un šis uzvedums var tikt uzskatīts par klasisku uzvedumu nesasniedzamo konservatīvo paraugu. Vienkāršs piemērs – kādreiz “Dievu mijkrēslis” nebija iedomājams bez Granes – Brunhildes zirga. Vēlāk jau nolēma atteikties no dzīva zirga un izmantot mulāžu, tad atteicās arī no zirga mulāžas. Rīgas variantā zirga izskatā mēs redzam apšaubama izskata zābakus.

Diemžēl opera ir žanrs, kurš faktiski neattīstās, operteātros tiek uzvesta parasti laika pārbaudīta klasika. Protams, tiek rakstītas arī nedaudzas modernas operas, kuras repertuārā gandrīz nenoturas vai tam ir strikti lokāla nozīme (nu kurš normāls cilvēks Latvijā pavadītu vakaru operā un skatītos izrādi ar nosaukumu „Niksons Ķīnā” vai operu par ķīlnieku sagrābšanu?), ņemot vērā, ka nav tādu modernu komponistu, kuri varētu muzikālas apdāvinātības ziņā līdzināties atzītajiem vecmeistariem. Līdz ar to, opera kļūst it kā vecmodīga, elitāra, to visu laiku cenšas padarīt rentablāku, modernizēt un padarīt jaunajai un plašākajai publikai par saprotamu un piējamu. Tā, Minhenē „Rigoletto” uzvedumu režisēja kāda režisore, kura vienā intervijā teica, ka līdz šim par Verdi mūziku zināja tik daudz, kā vienreiz dzirdēja Hercoga dziesmiņu piccas reklāmā. Rezultāts ir atbilstošs – jaunu publiku ar to nepievilināja, bet vecajai lika mocīties, skatoties „Rigoletto” jauno redzējumu. Tas ir pirmais variants kā attīstīt operu. Cits veids attīstīt operas žanru – ir uzvest to, kas kādreiz bija populārs, bet laika gaitā kļuva neaktuāls (šis tas no Mejerbēra agrīnajiem darbiem, Maira, Grauna mantojuma, piemēram). Vēl eksistē trešais veids – kaut ko atskaņot super-puper autentiskajā veidā. Pateicoties tam, piemēram, mums tagad ir „Klīstošā holandieša” ieraksts ar Zentas baladi oriģināltoņkārtā (par vienu toni augstāk), vienīga nelaime, ka Zentas izpildītājai ir grūtības nodziedāt šo vienu noti augstāk. Toties tas ir autentiski.
Diemžēl mums, parastiem operas apmeklētājiem, faktiski ir liegta iespēja izteikt savu viedokli par operu un ko mēs tur gribam redzēt, un – galvenais – arī kā mēs gribam to redzēt. Mums nav izvēles tiesību, jo mums ir viena opera pilsētā (un arī valstī). Ja kaut kas tiek uzvests jauns, tad mums it kā jāsaka paldies arī par to pašu, ka kaut ko uzveda. Mums nav iespēju izteikt savu viedokli, kādu mēs gribētu redzēt operu. Mēs ēdam (skatamies) to, ko mums dod. Mūsu publikas mentalitātei nav raksturīgi izsvilpt sliktu izrādi. Turklāt ne jau visi zina kas ir slikts un kas ir labs. Un gaumes ir dažādas. Pārsvarā tas ir atkarīgs no tā, cik daudz cilvēks ir informēts par vēsturisku tradīciju vai pirmavotu, jo nav ko noliegt – arī profesionāli mūziķi bieži vien neko nezin tālāk par notīm, kas viņiem jānospēlē, lai nopelnītu dienišķo maizi. Arī mākslinieciskiem ideāliem ir nozīme, ja tādi vispār kādam ir. Neskatoties uz to mēs tāpat vienmēr aplaudējam – ja nu ne režisoram, tad vismaz solistiem par viņu sniegumu. Mēs nevaram atļauties Vāgnera pasludināto greznību – „Labāk vispār bez teātra, nekā sliktu teātri”.

Vismaz pēdējais attiecas uz šodienas izrādi Latvijas Nacionālajā operā. Ja vajadzētu raksturot izrādi ar vienu ietilpīgu vārdu, tad laikam no visas latviešu valodas es izvēlētos vārdu “sūds”, bet no angļu valodas – “epic fail”. Es ļoti reti veltu šādus asos vārdus operu izrādēm, jo esmu daudz ko redzējis, un, škiet, ka pēc 2004. gada Štutgartes “Zīgfrīda”, 2005. gada Hamburgas “Loengrina” un 2006. gada Minhenes “Valkīras” mani būtu grūti ar kaut ko pārsteigt, it īpaši negatīvā ziņā. Esmu tolerants gandrīz pret visiem eksperimentiem, vismaz cenšos tos uztvert filozofiski. Ja minetā “Valkīra” un “Zīgfrīds” bija vokāli meistardziedoņu meistarsniegumi, kas daļēji remdēja sāpes par Vagnera daiļrades kropļošanu un zaimošanu, tad šodienas “Dievu mijkrēslis” bija kronis bezgaumībai, kuru sen nenācās piedzīvot operā.

Viena mana kolēģe bija atnākusi uz ģenerālmēģinājumu un aizgājusi pēc pirmā cēlienā. Teica, ka neko perversāku nav redzējusi. Viņa šad tad pārspīlē ar vērtējumiem, tāpēc es pietiekami skeptiski izturējos pret viņas viedokli. Esmu taču redzējis visu no “Gredzena” un iepriekš nekas tik traks jau nebija! Pēc pirmā cēliena pirmie aplausi, kas atskanējuši zālē, ir bijuši mani. Starpbrīdī piezvanīju kolēģei un pateicu, ka viņa ir stipri kļūdījusies, ka, neskatoties uz dažiem “bet”, izrāde “rullē”. Tomēr gala rezultātā viņai izrādijās taisnība. Pēc otrā cēlienā es jau nebiju tik entuziastisks, bet pēc trešā cēliena mana sejas izteiksme laikam atgādināja Votana sejas izteiksmi, kurš tikko nocirta pasaules osi un rezignēti raugās uz malkas kaudzi.

Pēc tam, kad Latvijas Nacionāla Opera nomainīja savu skaisto konservatīvo logo uz kaut kādu bezgaumīgu ideju vulkānu, tad es atļaušos ierosināt nomainīt Latvijas Nacionālās Operas nosaukumu pret Latvijas Nacionālā Pornopera. Vismaz, spriežot pēc aprakstītas izrādes, tas labi raksturotu piedāvātu izrāžu būtību Mēs jau redzējam “Valkīrā” pilnīgi kailus vīriešus ar maisiem uz galvas (visu trešo cēlienu sievietes man blakus nevis koncentrējās uz drāmas, bet rupīgi raudzījās binokļos nolūkā noskaidrot, vai tie veči ir īsti). Arī Berlīnes Hansa Noienfelsa “Burvju flautas” iestudējumā burvju flauta princim Tamino tiek pasniegta mākslīgā falla veidā. Esam arī to redzējuši. Arī biseksuālais trio no “Dievu mijkrēšļa” vizuāli gan ir apstrīdams, bet teorētiski var eksistēt – izvirtušiem cilvēkiem ir izvirtušas domas. Bet Reinas nāras ar acīmredzamām lesbianisma iezīmēm, no kuram divas imitē deju pie striptīza stieņa, bet trešā veic kustības, kuras savādāk nevar uztvert kā savas vagīnas kasīšanu pret solu (un visas trīs veic dziļdomīgas manipulācaijas ar elektrības kontaktiem), jau ir par daudz. Vispār skatoties šo ainu, es atcerējos skolas laiku parafrāzi par “Jevgēņiju Oņeginu” (iepriekš lūdzu piedošanu par citātu):

Татьяна утром рано встала,
П_зду о лавку почесала,
И подошла к окну смотреть
Как Бобик будет Жучку еть.

Kad šāda satura “dzeja” tiek atstāstīta pubertātes vecuma puišu stārpā, to vēl var saprast. Bet kad pieaudzis (?) režisors tās tēlus izvelk publikas priekšā prestīžajā (?) operteātrī, kurš vēl saņem valsts atbalstu uzvedumos, rodas jautājums, kādu zālīti pīpē šis režisors? Skaidrs, Brunhilde kopā ar Valtrauti iesit pa kasīti, režisors arī. Pārfrazējot filmu “Thank you for smoking”, skaidrs, ka dziedātājiem ir jāmaksā hipotekārais kredīts, līdz ar to viņiem ir svarīgs angažements un viņiem nav brīvas mēles sava viedokļa paušanai. Bet ko pīpē tie, kuriem ir pienākums uzraudzīt izrādes tapšanu – režisora kolēģiem, dziedoņiem, operteātra vadībai, (sub?)kultūras ministrijas amatpersonām?

Opera nebūt nav māksla tikai pieaugušajiem, noteikti jāpatur prātā, ka bieži vien uz izrādēm tiek ņemti arī bērni. Vāgners, protams, nav bērnu izrāde, bet pārvērst to par izteiktu “adult opera” ar pornoelementiem ir vienkārši amorāli un bezgaumīgi. Es jau nepiederu pie tiem, kas ieraudzījuši kailu puiku uz opera plakāta, uzreiz saskata tajā pedofilijas pazīmes. Taču man sen nebija tik pretīgas pēcgaršas no operas apmeklējuma, jo režisors ir tik aizrāvies ar kailumiem, ka pārklāja ar Guntara lomas atveidotāja pliku megaresno pēcpusi visu izrādi kopumā. Ja iepriekšējie Vāgnera uzvedumi daudz maz tomēr atbilda Vāgnera iecerēm, tad “Dievu mījkrēšļa” nobeigums vispār ir “Dievu mijkrēšļa” mijkrēslis. Episkākais jebkad uzrakstītais stāsts par pasaules likteņiem bija bezcerīgi sagandēts. Epic fail Tā bija vilšanās. Es tā arī neieraudzīju Zīgfrīda sārtu, neieraudzīju Brunhildes uzupurēšanos. Iedomājieties ainu: „Grane(s), mani zābaki! Vai zināt, kurp es jūs vedīšu?” utt. Es tā arī neieraudzīju Gibihungu pils un Valhallas bojāeju. Par kuru tad mijkrēsli ir runa šajā izrādē? Saprāta un gaumes mījkrēsli? Kur ir jauna pasaule, kuru mums deva Vāgners un kuru nolaupīja režisors? Noslēguma aina neizraisīja manī itin nekādas emocijas. Tā bija emocionāli tukša. Šāda izrāde līdzinās parodijai. Vāgners ar savu maniakālo pārliecību par savu taisnību gan spēja atrast fanatiskus atbalstītājus, gan pretiniekus un pat ienaidniekus. Vāgnera dzīves laikā bieži vien uzveda parodijas par vinja mūzikalajām drāmām, piemēram „Tristan und Isolde” vietā „Tristanderl und Süssholde” (Tristaniņš un Saldmaigumiņš), „Lohengrin” (=Lohengrün) vietā „Lohengelb” (Loendzeltenais), „Nībelunga gredzenu” (Ring des Nibelungen) daži Vāgnera pretinieki mēdza saukt par „Der Ring, der nie gelungen” (Nekad neizdevies gredzens). Ja vēl var saprast šādas parodijas laikā, kad pasaule un laikabiedri nevarēja pilnīgi izprast Vāgnera ģēnija nozīmi, tad kā var veidot parodijas laikā, kad Vāgners ir atzīts par vienu no pasaules kultūras pīlāriem?

Pēc izrādes neko negribējās. Arī aplaudēt negribējās nemaz. Režisoram izkliedzu divus “bū” (angl. boo – negatīvs vērtējums izpildītājam operā). Šis ir trešais “bū” – šoreiz publiskais. Man škiet, ka par šeit norādītajām lietām ir publiski jārunā, kamēr režisora perversijas un visatļautība, ko pasniedz par radošu izpausmi, nekļuva par normu.

Skatītājs, kurš tā arī nesaņēma atbildi no Kultūras ministrijas un Latvijas Nacionālās operas
/05.03.2012/
Avots: http://kultura.delfi.lv/news/liela-muzikas-balva-2011/lmb-2011-par-izcilu-sniegumu-dievu-mijkreslis.d?id=42181118

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Kultūra, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Raiņa Saeimas runa par kultūru, valsti un veikalnieciskumu.

…. Tāds uzskats par kultūru, kā ārējo spožumu, piekrīt autokrātijai, ne demokrātijai. Demokrātijai ir kultūra nevis ārējs spožums, bet gan iekšēja būtība. Demokrātija mazās valstīs nav domājama bez kultūras un nav domājama bez kultūras tik tālu, ka demokrātija pēc savas pastāvēšanas prasa, lai iekšēja kultūra būtu katram viņas loceklim. Tas ir jauns princips, jo autokrātija to neprasa. Autokrātijai nav vajadzīgs, ka pavalstniekiem būtu kultūra. Viņus ne par velti sauc par pavalstniekiem, bet ne par pilsoņiem. Pavalstniekiem nav jābūt kultureliem, bet pilsoņiem ir jābūt kultureliem. Te ir tā pamata starpība starp autokrātiju un demokrātiju. Starpība vēl ir tā, ka autokrātijā viss atkarājas no vienas koncentrētas gribas. Tā ir absolūta. Viņa nepazīst pretrunas, viņa ir kopota vienā personā, valdniekā, un šī persona dibinās uz varas izstarojumu, uz zināmas privileģētas šķiras, un tā savukārt dibinās uz karaspēka ārējo varu. Demokrātiju, sevišķi mazās valstīs, nevar dibināt uz ārējo varu. Vispirms demokrātija ir miers, autokrātija ir karš. Pretim autokrātijas absolūtai gribai demokrātijā jāstāda likumības princips, tas princips, ka katram pilsonim ir līdzīgas tiesības un šo tiesību kopums ir suverēnā vara, augstākā vara. No tā izriet, ka demokrātijā likumībai vajaga pāriet katra pilsoņa miesās un asinīs. Likumības atmosfērai vajaga būt valdošai, tā prasa zināmu ētiku, lai ētikas normas tiktu izpildītas. Viņa prasa, lai katrs pilsonis būtu patstāvīga personība par sevi un šo patstāvīgo personību kopums solidarizējoties dod augstāko varu. Tādi ir demokrātijas principi. Viņi ir nepieciešami mazās valstīs, jo mazām valstīm, kuras nevar dibināties uz ārējo varu, jāstiprinās iekšēji, un tās būs stipras tad, kad katra mazākā daļiņa valstī, katrs pilsonis ir kulturels. Šo tautu jāsauc par pirmklasīgu kultūras tautu. Pirmklasīgu kultūru no saviem pavalstniekiem neprasa autokrātija, bet demokrātija prasa. No šīs prasības izriet tas, ka kultūra nedrīkst būt koncentrēta zināmā šķirā, kuru agrāk sauca par augstāko, bet tai vajaga būt katrā vismazākā daļiņā — katrā pilsonī. Kā pie mums tas nostādīts? Mums grūtība ir tā, ka mēs savā valstī, kurai vajaga būt demokrātiskai valstij, ieauguši iekšā no citas atmosfēras, no autokrātijas atmosfēras. Mēs gandrīz visi esam dzimuši, auguši un savus uzskatus nodibinājuši autokrātijas atmosfērā. Tā ir vislielākā grūtība mūsu valsts tagadējā jaunuzbūvē un būs vēl ilgi, kamēr mums būs paaudzes, kas augušas vecos cariskos laikos. Kā mums stāv ar principiem, kurus sauc par vadošiem un galveniem? Kā mēs skatāmies uz mieru? Vai pie mums tiek miera ideja kā tāda ieaudzēta? Es to neredzu. Pie mums pat tad, ja notur kādu sapulci par mieru, uzskata to kā kaut ko naidīgu valstij. Pastāv tāds uzskats, ka valstij vajaga dibināties uz militāriem pamatiem. Tas ir aplami. Skolās netiek gādāts par to, lai jaunās dvēselēs iepotētu uzskatu, ka miers ir viss, ka tikai uz mieru var dibināt valsti. Es gribu prasīt, kā stāv ar otru lietu, likumību. Kā ar to pie mums stāv? Mēs jau pie vispārējām debatēm redzējām, ka likumība pie mums netiek ievērota. Pie Tieslietu ministrijas debatēm mēs redzam, ka tiesās valda vecu vecais uzskats, monarķistiskais uzskats, ka pat mūsu augstākās tiesās ir tā psiholoģija, kas ir nodibināta agrākos laikos, un mēs mūsu augstākās tiesas varam uzskatīt par zināmas šķiras tiesām. Daudzi lēmumi liek publikai domāt, ka mūsu tiesa ir šķiru tiesa, un tas ir tas, kas mūsu demokrātiskā valstī nebūtu ciešams. Mums ir tādi tiesas spriedumi kā Niedras attaisnošana1, kurš plašām tautas masām, sevišķi tiem, kas cīnījās par tautas brīvību, ir nesaprotams. Tam pretim pat tādos gadījumos, kuri nav skaidri politiski, atmosfēra ir neveselīga. Pie mums varbūt vairāk vainīga prese nekā tiesa pati. Katra prāva presē papriekšu tiek uzpūsta visnegatīvākā ziņā. Piemēra dēļ es minēšu Korneta prāvu2. Avīzes mēnešiem ilgi rakstīja par to, nešaubījās, ka mākslinieks ir vainīgs, un beidzot, pēc ilgiem, ilgiem mēnešiem, izrādījās, ka viņš nav vainīgs. Izrādījās, ka tā lieta ir uzpūsta. Nupat vēl pēdējās dienās tika ļoti uzpūsta lieta par Leonu Paegli3. Paegle tika apvainots, un beigu beigās izrādījās, ka viņš nav vainīgs — jāattaisno. Vēl viena raksturīga lieta — baltkrievu4. Baltkrievu prāva vilkās ilgus mēnešus, vairāk kā gadu. Baltkrievu kultūras darbinieki visi tika paralizēti, lielākā daļa tika apcietināti. Baltkrievu skolu lieta tika novesta gandrīz uz nulli. Veselu gadu izmocīja skolu jaunatni, pedagogus un beigu iznākums — no visiem šiem valsts nodevēju noziegumiem izrādījās beigās nulle, nekas — visi tika attaisnoti. Bet par ko tad viņi tika mocīti visu to laiku, kam tas bija vajadzīgs? Vai tas bija politiski vajadzīgs? Tas nebija vajadzīgs, un jāprasa: vai tiešām mūsu valstij ir vajadzīgs, ka viena liela iedzīvotāju šķira, viena tautība, kura sastāda 5% no visas mūsu valsts, vai bija vajadzīgs, ka tā tiek apvainota, ka viņa tiek uzskatīta par neuzticīgu. Un beigās atkal atlaiž: «Jā, jūs neesat vainīgi, vaina nav atrasta.» Ar to vēl nebeidzās. Avīzēs parādījās ziņas, ka no jauna sāks izmeklēšanu administrācijas ceļā. Tas ir pilnīgi pēc vecās krievu caristiskās sistēmas: ja tiesa attaisnoja kādu politisku noziedznieku, tad administrācija viņu ņēma rokās. Vai mums pie šīm metodēm būtu jāturas? Vai te mūsu latviešu tautai, kura pēc savas būtības — es zinu to un es tam ticu — ir toleranta, vai tai vajadzēja caur savu valdību pāri darīt vienai citai tautai? Es domāju, tas nebija vajadzīgs, un politiski es nezinu, vai tas mums nāks par labu. Tas mūsu slavu nepavairos kā tolerantas tautas slavu. Bet likumības jautājums ne še vien parādās tādā gaismā, kā viņam vajadzētu būt. Vai mēs varētu saukt valsts dzīvē to par veselīgu parādību, ka tā šķira, kura tagad ir valdošā, kura ir valdošā pēc sava materiālā stāvokļa, — mūsu lielzemniecība, ka tā, kā tas izrādījās budžeta debatēs, vairāk ņem no valsts nekā dod valstij, un tomēr viņa saucas par to šķiru, uz kuras dibinājas valsts? Vai tam vajadzētu būt demokrātijā, ka tā šķira, kura dara visus darbus — pamata šķira, strādniecība, ka tā tiek apkrauta samērā vairāk ar spaidiem, vairāk ar nodokļiem, ievērojot viņas mazturību, nekā turīgās šķiras? Lai te būtu varbūt sīkumos daudz iebildumi, bet tauta pati, neskatoties uz tiem sīkiem iebildumiem, jūt to slogu, un viņa zin, ka tā nevajadzētu būt valstī, kura ir demokrātiska valsts, kurā viņai pašai vajadzētu līdzi runāt. Pēdējais gadījums ir tik zīmīgs, ka par viņu ir pat nepatīkami runāt. Mūsu likumības sajūta varbūt parādījās savā mazumā visvairāk tur, kur vismazāk bija cerams, ka tā parādīsies. Bija priekšlikums, un viņš vēl tagad pāri mums karājas, ka valdības priekšstāvjiem ministriem jādod lielākas tiesības. Viņu dēļ likums jāgroza, lai viņi varētu materiāli stāties sakarā ar valsti, lai viņi materiāli varētu savu stāvokli uzlabot. Vai to var ieskatīt par likumības parādību? Es domāju, visā tautā laikam nebūs neviena, kas neaizrādīs uz to: «Jūs prasāt no mums likumību un jūs pirmie likumu neievērojāt; jums tam likumam vajadzētu piemēroties, bet jūs prasāt sev materiālus labumus.» Kā varēja nākt tāds priekšlikums, kurš nav iedomājams īsti demokrātiskā valstī? To pašu mēs redzam arī no citām pusēm. Tāpat garīdzniecība prasa sev materiālus labumus. Viņa dabūja šos materiālos labumus ļoti plašos apmēros. Varbūt nav vietā runāt par garīdzniecību pie Izglītības ministrijas budžeta.  Bet vai tas nav raksturīgi, ka par garīdzniecību, kurai jābūt kulturelai parādībai, jārunā pilnīgi legāli tikai pie Iekšlietu ministrijas. Tas nozīmē, ka garīdzniecība tiek ieskaitīta nevis kultūras iestādēs, bet administratīvās iestādēs. Faktiski tā arī iznāk. Mūsu baznīca ir sevi tā nostādījusi, ka reliģija nav vairs kultūras jautājums, bet tikai pārvaldes jautājums, gandrīz varētu teikt — nodokļu iekasēšanas jautājums. Baznīca pati sevi ir degradējusi. Kā viņa skatās uz savu reliģisko pārliecību, par to man ir ļoti sīks, bet ļoti raksturīgs gadījums. Kad še no šī katedra bij runa par šīs pārliecības dziļumu un stiprumu, kad viens ieprasījās: «Vai jūs ejat pie dievgalda, jūs, kas aizstāvat reliģiju?» — kāda bija atbilde? Tik jautri smiekli šinī augstā namā vēl laikam nekad nebij atskanējuši, kā toreiz atskanēja. Par ko viņi smējās? Taču prasīja, vai viņi izpilda savu pārliecību, un atbilde uz to bij smiekli. Vecie romiešu auguri smējās, kad viņi satikās un viens uz otru paskatījās. Vai šie vecie romiešu auguri vēl nav izmiruši? Kas tagad mūsu dzīvē ir tas valdošais, ja likumības atmosfēras mums tagad nav? Visu mūsu dzīvi tagad noteic veikals. Patlaban mūsu valstī ir spēku savākšanas periods, kurā kapitāls sakopojas. Par nožēlošanu šis veikalisms ir ieviesies tādās sfērās, kurās viņam nevajadzētu būt. Es gribu vienu piemēru minēt, un proti, uz mūsu loto klubu laikiem. Kas zīmējas uz šiem loto klubiem, tad jāsaka, ka taisni ar strādniecības gādību loto klubu kultūra Latvijā iznīcināta, un par nožēlošanu jāsaka, ka pie loto klubu peļņas turēja par iespējamu piedalīties arī daži mūsu rakstnieki. Rakstniekam vajaga būt kultūras augstākam reprezentantam, un tomēr, neskatoties uz to, bija iespējams tas, ka daži rakstnieki piedalījās pie loto klubu peļņas it kā aiz ideāliem nolūkiem, un proti, ar šīs peļņas palīdzību gribēja veicināt Latvijas kultūru. Man jāsaka, ka tāda kultūra, kas tiek veikta ar loto kluba līdzekļiem, nav kulturela. Tagad loto klubu vietā grib ievest totalizatora kultūru. Atkal ir ļoti zīmīgi tas, ka šo totalizatora kultūru pabalsta tik augsta persona, kurai gan vajadzētu būt neitrālai šinī ziņā. Vispār jāsaka, ka veikalisms ir diezgan dziļi iesūcies tautas slāņos. Parādās, piemēram, viena otra tāda parādība mūsu kultūrā, kā arī mūsu presē, kura agrākos laikos bija ļoti ideāli nostādīta, ka tā prese tagad ir pa lielākai daļai veikala prese. Te tika minēts no dažiem runātājiem, ka lielu daļu ir literatūras, ir preses var apzīmēt par pornogrāfisku un ka viss tas notiek aiz veikaliskiem nolūkiem. Mūsu presē, avīžniecībā ir novērojama tāda sistēma, kura agrākos gados nebija manāma mūsu avīžniecībā, un proti, sensāciju sistēma. Kuru katru gadījumu, katru nelaimes gadījumu, pašnāvību, slepkavību, mūsu prese padara par lielu sensāciju. Šiem gadījumiem avīze ir nodalījusi atsevišķas rubrikas, apvilkusi apkārt melnu strīpu, virsrakstu nodrukājusi sevišķi lieliem burtiem, lai tikai nu publika grieztu uz to vērību, lai ar sensācijas palīdzību pievilktu vairāk lasītājus. Tāda sensāciju sistēma nepastāvēja agrāk mūsu kultūras dzīvē. Un jāatzīst, ka arī tas tiek darīts veikaliskos nolūkos. Es negribu šeit runāt par visām ļaunām pusēm mūsu presē. Šis veikalisms ir iegājis visos mūsu tautas slāņos, mūsu prese ir aizņemta ar veikalismu. Tad tālāk šeit tika aizrādīts uz laucinieku ieplūšanu Rīgā. Man jāsaka, ka arī tā ir tomēr nožēlojama parādība, jo visi kulturelākie spēki, kas uz laukiem ir, dzenas uz Rīgu aiz materiāliem nolūkiem un aiz garīgiem tik tālu, cik tālu šie garīgie nolūki noder nevis kultūras radīšanai, bet kultūras baudīšanai. Lauku inteliģence tādēļ iet uz Rīgu, lai varētu koncertos noklausīties, lai varētu teātros ko redzēt. Pilnīgi labs nolūks, bet, ja viņi tikai grib noklausīties koncertos un teātrī iet tikai baudīt, tad nolūks ir paviršs, tas nav nolūks radīt līdz kultūras darbu. Būtu pareizāki, ja šī inteliģence nāktu gan baudīt kultūru, bet vēl labāki, ja viņa pārnestu šos kultūras labumus uz laukiem. Tā inteliģence, kas uz laukiem ir, tā stiprinātos še Rīgā un aiznestu tad atpakaļ savus baudījumus uz laukiem. Bet pie mums ir pilnīga centralizācijas sistēma šinī kultūras ziņā. Rīga pie sevis visus spēkus pievelk, nav mums lielāku spēku uz laukiem — provincē, kuri kā tādi varētu spēlēt tur lielāku lomu, un tomēr tas būtu mērķis, kas ļoti vēlams, kā Lasals teica. Mūsu province, mūsu mazākās pilsētas, kuras varētu būt par kultūras centriem, tās pa šo laiku kultūras centienos nav vis gājušas uz priekšu, bet gājušas atpakaļ, viņas atdevušas savus labākos spēkus Rīgai. Rīgā saplūst visi Latvijas spēki, visi saplūst šurpu, vai nu pēc materiālā labuma, vai pēc baudas. Vai viņi atrod tos materiālos labumus un baudu? Mēs redzam, ka dzīve nebūt nav ņēmusi pie mums normālu gaitu. Mēs tikai pastāvam nedaudzus gadus, un šajos 6 – 7 gados mūsu tautā ir paspējis attīstīties zināms pesimisms. Jau pēc šiem nedaudziem gadiem mēs lasām avīzēs gandrīz katrā numurā, ka aiz dzīves apnikuma aizgājis nāvē cilvēks. Jauna valsts prasa vislielāko darbību, prasa daudz darba, bet jau parādās tādi, kuriem ir dzīves apnikums. Jaunām valstīm dzīves apnikums ir ļauna parādība, un tomēr viņa ir tik plaša, ka mēs gandrīz ikkatrā avīzes numurā par to lasām. Ir daudzi, kas aiziet aiz trūkuma. Liela daļa aiz dzīves apnikuma, tad — aiz romantiskiem iemesliem. Vai tie neizsaka to pašu dzīves apnikumu? Aiziet aiz romantiskiem iemesliem, aiziet jauna dzīvība pilnā spēkā — viņiem ir bijuši nepatīkami piedzīvojumi un nav nekā sabiedriskā garīgā dzīvē, kas varētu viņiem dot apmierinājumu darbā. Tā jaunā dzīvība nevar atrast apmierinājumu darbā, viņa labāk sevi iznīcina. Tā ir dziļi nenormāla parādība un jo nenormālāka, ja tā ir demokrātiskā valstī, un vēl jo nenormālāka, ja tā ir jaunā valstī. Mēs esam skatījušies, kur ir izeja no šī stāvokļa, un mēs atrodam arī izeju caur jaunatni, atrodam izeju un cerību savā strādniecībā, bet jāsaka, ka apstākļi pēc šiem gadiem tagad ir tik slikti tapuši, atmosfēra ir tik spiedoša tikusi, tik šauri jūtas še garīgs cilvēks, ka jārunā par bēgšanu. Bet mums cerība ir uz jaunatni. Jaunatnē ir daudz neveselīgu parādību no ārienes ienestas. Šīs parādības bieži ienes ar organizāciju palīdzību, kuras novelk no garīgā darba uz ārieni. Par viņām ir daudz runāts, par to es plašāk nerunāšu. Bet tik daudz gan cerības ir, ka jaunatne tanīs skolās, kur ir demokrātisks gars, tur jaunatne nepadosies šai pagrimšanas dzīvei, tur viņai ir spēks, tur viņa grib strādāt un var strādāt. Tas pats gars ir strādniecībā. Arī tā strādā un ir strādājusi kultūras darbu, un, ja mums ir kultūras panākumi, par kuriem mēs varam tagad runāt, tad tie ir nākuši no mūsu demokrātiskām strāvām, nevis no augstākām šķirām, bet no zemākiem slāņiem. Piemēri tika iepriekš minēti. Mums ir vajadzīgs pēc teorijas, kā es jau teicu, lai katrs pilsonis ir augsti izglītots cilvēks. Mums vajaga, lai mūsu tauta ir augsta kalibra tauta, mums vajaga, lai visa tautas attīstība kopībā vienotu mūs ar Eiropu. Vēsture rāda, ka mazās demokrātiskās tautas ir bijušas tās, kas visvairāk kultūru devušas. Ņemsim piemēram Grieķiju un visdemokrātiskāko Grieķijas daļu Atēnas. Atēnas deva nedaudz gados to kultūru, no kuras mēs varam tagad dzīvot. Atēna bija demokrātiska valsts, viņas tauta bija demokrātiska tauta. Kad skatāmies tagad atpakaļ uz vēsturi, tad redzam, ka gandrīz visa Grieķijas vēsture bijusi tikai, lai sagatavotu priekš lieliem kultureliem darbiem, radošiem darbiem, lieliem mākslas darbiem. Grieķija bijusi tikai, lai būtu Homērs, lai būtu Ešils, lai būtu Sofokls, lai būtu Fidijs, lai būtu Platons. Tie palikuši no visas Grieķijas pāri — nekas cits. Ja mēs gribam ieiet Eiropas tautās kā līdztiesīgi locekļi, tad mums jāiet tur iekšā ar saviem kultūras darbiem. Es ceru, ka mūsu tautai, kura varēja radīt mūsu tautas dziesmas, tās skaistās tautas dziesmas, tai tautai viņas ģēnijs nebūs iznīcis. Bet šis ģēnijs prasa brīvību savai attīstībai. Ģēnijs prasa demokrātiju, tas ģēnijs prasa īstu brīvību mūsu jaunā valstī, tas prasa, lai šī ģēnija darbiem dotu vietu. (Aplausi pa kreisi.)

Fragments no Raiņa runas pirmās Saeimas 8. Sesijas 19. Sēdē 1925. gada 20.maijā
J.Rainis „Runas un intervijas” (Rīga, „Zinātne”, 1993)
Avots: http://www.tautasforums.lv/?p=5251

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Latvijas veiksmes stāsts

1991.gadā izstājāmies no vienas Savienības, lai iestātos citā Savienībā.

Līdz 1991.gadam bijām Savienībā, kuras okupācijas karaspēks bija mūsu valstī. Esam Savienībā, kuras karaspēkā okupējam citas valstis.

Līdz 1991.gadam bijām Savienībā, kurā bijām viens no rūpnieciski un lauksaimnieciski visattīstītākajiem reģioniem. Esam Savienībā, kurā esam viena no visnabadzīgākajām valstīm.

1991.gadā pēc neatkarības atgūšanas valstij parādu nebija vispār. Pēc 20 gadiem parādā ir gan valsts, gan iedzīvotāji. Un pat tie, kuri nav parādā, spiesti norēķināties par valsts parādu palielinātu nodokļu veidā.

Līdz 1991.gadam iedzīvotāju skaits uz dabiskā pieauguma rēķina palielinājās. Iedzīvotāju dabiskais pieaugums 80.gadu vidū bija 2,5-3 tūkstoši gadā. 20gadu laika posmā pēc neatkarības iegūšanas latviešu un Latvijas iedzīvotāju skaits nemitīgi samazinās. Iedzīvotāju skaita samazinājums negatīvā dabiskā pieauguma dēļ katru gadu samazinās par 15-20 tūkstošiem gadā. Iedzīvotāju skaits valstī kopumā samazinājies par apmēram 700 tūkstošiem.

Līdz 1991.gadam par krīzēm zinājām tika no sabiedriskajiem medijiem. Pēc 20gadiem Latvijā nav neviena cilvēka, kurš nebūtu zaudējis savus noguldījumus un kuru nebūtu skārusi krīze.

Līdz 1991.gadam bija bezmaksas medicīna, nereti gan par apšaubāmu kvalitāti. Pēc 20 gadiem medicīna tās dārdzības dēļ lielai daļai ir kļuvusi par nepieejamu. Medicīnas apšaubāmā kvalitāte cenu nepieejamības vai sniegto pakalpojuma līmeņa dēļ saglabājusies.

Līdz 1991.gadam valsts nodrošināja bezmaksas pamata, vidējo un augstāko izglītību. Pēc 20 gadiem lielai daļai studējošo ņemtais studiju kredīts ir kļuvis par vienu no parādu veidiem.

Līdz 1991.gadam iecienītas bija tehniskās specialitātes un mācību iestādes sagatavoja visdažādāko tautsaimniecības jomu speciālistus. Pēc 20 gadiem lielākā studētāju daļa apgūst humanitārās specialitātes, jo tehniskās specialitātes valsts darba tirgū kļuvušas faktiski liekas.

Līdz 1991.gadam lielai daļai iedzīvotāju tika nodrošināta un piešķirta bezmaksas dzīvojamā platība. Pēc 20 gadiem iegādātās dzīvojamās platības apmaksāta iedzīvotāji paši ņemot ilggadīgus, nereti mājokļu reālajai vērtībai neatbilstošus kredītus, kas ir kļuvuši par vienu no parādu veidiem.

Līdz 1991.gadam komunālie maksājumi bija nebūtiski. Pēc 20 gadiem liela daļa mājsaimniecību nespēj par tiem norēķināties un komunālie maksājumi ir kļuvuši par vienu no parādu veidiem.

Līdz 1991.gadam ar darbu bija nodrošināti pilnīgi visi. Pēc 20gadiem 1/5 no visiem darba spējīgajiem ir ilgstoši bezdarbnieki.

Līdz 1991.gadam rūpnīcas nodrošināja darbu tūkstošiem cilvēku. Pēc 20gadiem lielākā daļa rūpnīcu ir vai nu pamestas un kļuvušas par graustiem, vai arī – par ārvalstniekiem piederošiem veikaliem, kuros pārsvarā tiek tirgotas ievestas preces.

Līdz 1991.gadam lielāko daļu tautsaimniecībā un ikdienas lietošanā nepieciešamo lietu saražoja Latvijā, pēc 20gadiem lielākā daļa lietas tiek ievestas.

Līdz 1991.gadam lauki bija apsaimniekoti un liela daļa no saimniecībām bija saimniecības – miljonāri. Pēc 20gadiem lielākā daļa lauku ir nekopti un aizauguši, liela daļa zemes pieder ārvalstniekiem.

Līdz 1991.gadam Latvijā tika izaudzēta un iegūta lauksaimniecības produkcija 1,5reizes vairāk nekā tika patērēts uz vietas. Pēc 20gadiem tikai ¼ no nepieciešamās lauksaimniecības produkcijas tiek izaudzēta un iegūta uz vietas, bet pārējās ¾ tiek ievestas.

Līdz 1991.gadam bija izbūvēts faktiski viss pašlaik valstī pastāvošais ceļu tīkls. Ceļu tīkla lielākā daļa bija labā vai ļoti labā tehniskā stāvoklī. Pēc 20 gadiem ceļu tīkla kopgarums ir palicis gandrīz tas pats. Puse no ceļu tīkla atrodas sabrukušā vai pussabrukušā stāvoklī.

Līdz 1991.gadam gandrīz viss bija par brīvu, bet brīvības nebija. Pēc 20gadiem par brīvu ir gaiss, kuru elpojam, vārda brīvība un iespējas aizbraukt.

GuntisG.
/27.03.2012/
Avots: http://www.diena.lv/blogs/guntis-graveris

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Liekie

Tāpat kā katru gadu, Latvijā martā un aprīlī pārmaiņas dabā liecina par pavasara tuvošanos. Kūst sniegs un upēs iziet ledus, plaukst pūpoli, zied lazdas un uzplaukst sniegpulkstenīši, un uz ziemeļiem dodas gājputni. Un kā katru gadu arvien no jauna pavasaris dabā atmodina alkas pēc jaunas dzīves un jaunas dzīvības sākuma. Daba mostas, lai kārtējo reizi un tomēr katrreiz no jauna piedzīvotu radīšanas un jaunas dzīvības ierašanās pasaulē brīnumu.

Lai cik mēs katrs nebūtu iegrimuši savos ikdienas darbos vai nomākti ar savām ikdienas rūpēm, tomēr pārmaiņas dabā mēs nevaram nepamanīt, un pat nemanot ielaižam sevī prieku par gaišākām un garākām dienām, siltāku sauli un gaidāmajām izmaiņām.

Daba un katra dzīva būtne priecājas ne tikai par pavasara iestāšanos, bet par dzīvi vispār. Bet cik daudzi no mums priecājas par dzīvi un cik daudzi no mums ir patiešām laimīgi dzīvojot Latvijā? Varbūt priecājas tie, kuri ir Latvijas miljonāru sarakstā, vai tie 2%, kuru mājsaimniecības ir turīgas un labi nodrošinātas? Varbūt priecājas tie, kuri lemj par tautu un par to, kam piešķirt un nepiešķirt, kam atņemt vai samazināt? Varbūt priecājas tie, kuri aizdod naudu un dzīvo ne tikai no parādu nekad neapmaksājamajiem procentiem, bet arī no parādniekiem atņemtajiem mājokļiem un īpašuma? Varbūt priecājas tie, kuriem prieku sagādā citu nelaimes un ciešanas, jo lielāko prieku taču sagādā prieks par cita nelaimi? Prieka var būt tik daudz un tik daudz var būt veidu un iemeslu, par ko priecāties. Bet kā ir ar mums, ar tiem, kas dzīvo šeit?

Prieku, tāpat kā laimi ir grūti izmērīt. Toties pēc dažām lietām var spriest par to, vai tauta ir vai nav apmierināta ar dzīvi. Laikam ir grūti iedomāties veselīgu un laimīgu ģimeni, kurai nav bērnu. Protams, ir ģimenes, kurās dažādu apstākļu dēļ vecākiem bērnu nevar būt. Tomēr šādu ģimeņu ir nedaudz. Un galvenokārt to, vai ģimenē būs bērni un cik daudz to būs, nosaka vecāki. Lai izlemtu par bērnu laišanu pasaulē, ģimenē ir vajadzīga mīlestība, uzticēšanās otram tuvajam cilvēkam, kopīgiem mērķiem, izglītības līmenim un kaut cik līdzīgai pasaules uztverei un interesēm. Bet bez visām šīm vecāku īpašībām un kopīgās saskaņas, ģimenei ir vajadzīgi arī līdzekļi ne tikai šodien, bet arī rīt un tuvākā un tālākā nākotnē.

Lai nodrošinātu līdzekļus, ģimenē vienam vai abiem no vecākiem ir jāstrādā, un šeit saskaras ģimenes un valsts intereses. Jo ģimenei ir vajadzīgs darbs, kas nodrošina ģimeni, savukārt valstij ir vajadzīgi nodokļi, kas veido ienākumus visdažādāko valsts funkciju veikšanai.

Līdz ar to gan Latvijas neatkarības iepriekšējos gados ik pa brīdim aktualizētais jautājums par zemo dzimstību un iedzīvotāju skaita samazināšanos, gan arī pašlaik atkārtoti demogrāfa I.Meža un valdībā cilātais dzimstības jautājums, ir pirmkārt saistīts ar tādas vides radīšanu valstī, kurā ģimenes var ne tikai strādāt un ar nopelnīto nodrošināt sevi un savus bērnus, bet arī ar ticību, ka darbs un ar to saistītie ienākumi būs arī tuvākos desmit, divdesmit gadus, vai vēl labāk – līdz pat aiziešanai pensijā.

Bet kāda bija un kāda ir reālā situācija valstī?

Salīdzinājumam var paanalizēt stāvokli Latvijā laika posmā no 1980. līdz 1990.gadam. Šajā laikā Latvijā bija 1,37-1,4 miljoni ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Praktiski visi ekonomiski aktīvie iedzīvotāji bija nodrošināti ar darbu un strādāja. Nestrādājošie darba meklētāji 1980.gadā bija 2,4tūkstoši jeb 0,2% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, bet 1990.gadā – 7,6tūkstoši jeb 0,5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Darba meklētāju pastāvēšana tomēr nenozīmēja to, ka valstī ir bezdarbs. Jo Latvijā līdz pat 1991.gadam bezdarbs nepastāvēja kā tāds un bezdarbnieku nebija vispār!

Mums, kuri divdesmit gadus dzīvo tā saucamajā neatkarīgajā un demokrātiskajā Latvijā, vai tiem no mums, kuri ir piedzimuši un uzauguši Latvijā brīvā tirgus apstākļos, ir vai nu aizmirsies vai arī nav zināms, ka Latvijā ir bijusi tāda tautsaimniecība, kad darbs ir bijis visiem, katastrofāli ir trūkušas darba rokas, jaunie speciālisti jau laicīgi bija „sadalīti” un norīkoti uz nākošajām darba vietām un nebija bezdarba.

Kāds šajos gados bija stāvoklis ar tautas dzīvotspēju un dabisko pieaugumu?

Tautas dabīgais pieaugums laikā no 1980.līdz 1990.gadam bija 6000 – 10000 iedzīvotāju gadā, t.i., katru gadu piedzimušo skaits pārsniedza mirušo skaitu par vidēji 8000 cilvēku gadā. Jo pie vidējās mirstības ~ 32000cilvēku gadā, katru gadu piedzima 36000 – 42000 bērnu.

Bet vislielākās izmaiņas sākās mums visiem tik svarīgajā 1991.gadā. Šis un turpmākie gadi tautas dzīvesveidā ienesa milzīgas pārmaiņas.

1991.gadā Latvijā vēl bezdarba nebija. Bet tam „durvis atvēra” jaunās valdības un tās padomdevēju veiktās ekonomiskās reformas – atteikšanās no ilgtermiņa plānošanas un plānveida ekonomikas, atteikšanās no pastāvošajiem izejvielu, pasūtījumu un preču noietu tirgiem, brīvā tirgus ekonomikas ieviešana, privatizācija un atļauja dibināt privātas bankas.

Līdz ar veiktajām reformām, rūpnīcu daļēju vai pilnīgu slēgšanu, valstī parādījās pirmās „reformu bezdelīgas” – bezdarbs. Tā rezultātā 1992.gadā nestrādājošie darba meklētāji bija 53000, bet bez darba palika 12,4 tūkstoši iedzīvotāju. 1993.gadā nestrādājošie darba meklētāji bija 115300, bet bezdarbnieki – 75,8 tūkstoši iedzīvotāju. 1996.gadā nestrādājošie darba meklētāji jau bija 245100, bet oficiālie bezdarbnieki – 88,2 tūkstoši iedzīvotāju.

Tomēr, lai arī šie skaitļi šķiet iespaidīgi, tomēr Latvijas „rekordi” vēl nebūt nebija sasniegti un „sisti”! 1998. un 1999.gadā valstī jau bija 111 tūkstoši bezdarbnieku. Savukārt „trekno gadu” norieta un „Nothing special” aizdevumam sekojošajā 2009.gadā valstī jau bija 179 tūkstoši bezdarbnieku, bet 2011.gadā, kurš tāpat kā 2010.gads tika apzīmēts par Latvijas kārtējo izaugsmes gadu (IKP taču ir sācis augt!), valstī bija 130 tūkstoši bezdarbnieku.

Neatkarīgi no tā, vai cilvēki pirms darba pazaudēšanas bija strādājuši „pelēkajā” vai „baltajā” ekonomikā un nemaksājuši vai maksājuši nodokļus, darbu zaudējot ienākumi un uzkrājumi, pat ja tādi bija, beidzās. Liela mēroga bezdarba apstākļos darbu izdevās atrast tikai daļai, bet lielai daļai, vieniem vai kopā ar ģimenēm nācās pamest šo valsti darba meklējumos.

Kā tas atsaucās uz tautu, tās dabisko pieaugumu un dzimstību?

Pirmajā neatkarības gadā, 1991., dabiskais pieaugums bija tikai 199 cilvēki. Bet sākot no 1992.gada dabiskais pieaugums kļuva negatīvs un iedzīvotāju skaits samazinājās par 3511 cilvēkiem. Savukārt turpmākajos gados iedzīvotāju skaits samazinātās dzimstības dēļ katru gadu saruka un joprojām turpina sarukt par 10000 – 15000 cilvēkiem.

Ko kopumā ir atnesuši divdesmit pēdējie gadi tautai? Laika posmā no 1990. līdz 2011. gadam negatīvā dabiskā pieauguma dēļ iedzīvotāju skaits samazinājās par 236500 cilvēkiem. Cik tās ir Latvijas pilsētas vai ciemi, vai lauku sētas? Tās varētu būt, piemēram, izmirušas desmit pilsētas Cēsis. Vai citas pilsētas vai ciemi… Kas nu kuram ir ērtāk, ja ir vēlme salīdzināt.

Papildus zaudējumiem negatīvā dabiskā pieauguma dēļ, uz citām valstīm devušies vismaz 400000 cilvēku. Protams, daļu no tiem sastāda bijušās Savienības karaspēka daļas, virsnieki, mums nemīlamie viesstrādnieki u.c. Bet liela daļa no aizbraukušajiem ir arī latvieši, no kuriem liela daļa nemaz nedomā vairāk atgriezties Latvijā.

Kopumā divdesmit gadu laikā iedzīvotāju skaits ir samazinājies par gandrīz 700 tūkstošiem. Apstākļos, kad valstī valda bezdarbs, tiek samazināti sociālie izdevumi, tiek slēgtas skolas, slimnīcas, tiek palielināti nodokļi valstī palicējiem, ģimenēs nedzimst bērni un cilvēki aizbrauc no šīs valsts nereti ar lāstiem uz lūpām un rūgtumu sirdī. Šie nedzimušie un aizbraukušie ir Latvijas valstij liekie. Visi, kuri varēja strādāt, attīstīt un kopt Latviju, bet nepiedzima, nepiedzims, aizbrauca un aizbrauks, ir liekie.

Šajos apstākļos no valdības puses priecāties par iekšzemes kopprodukta pieauguma skaitļiem, sludināt to, ka krīze ir pārvarēta, rakstīt par to grāmatas un mācīt citas valstis, kā pārvarēt krīzi, ir tikpat nekaunīgi un melīgi kā tā vietā, lai slīcēju glābtu, dot padomus viņam par to, kā priecāties par dzīvi. Tikpat melīgi ir imitēt bezrezultāta darbību iedzīvotāju dzimstības veicināšanai, uz kuru tik nesekmīgi jau gadiem valdību aicina demogrāfs Ilmārs Mežs.

Šī valdība par to nedomās. Jo tai ir daudz svarīgākas nodarbes un mērķi. Piemēram, eiro ieviešana vai finansu sektora stabilitātes nodrošināšana. Bet pie tā jau mēs esam pieraduši, vai ne? Nav jau pirmā valdība, kuru mēs ar tādu sajūsmu un cerībām ievēlam, un ne pirmā un pēdējā, kuru mēs nepildīto solījumu dēļ lādam. Bet varbūt joprojām mīlam?

GuntisG.
/30.03.2012/
Avots: http://www.diena.lv/blogs/guntis-graveris

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Tevi kāds vēro

Sociālais portāls Facebook ir atzinis, ka lasa savu lietotāju telefonu īsziņas, pagājušā nedēļā rakstīja Diena. Dažas no aplikācijām ļauj pat pārtvert telefonu zvanus, savukārt citas – kā, piemēram, Youtube – spēj autonomi pieslēgties viedtelefonu kamerām un jebkurā brīdī ar tām uzņemt fotogrāfijas vai video.

Savas dzīves fotografēšana, filmēšana un pierakstīšana ir kļuvusi par ikdienas sastāvdaļu. Šodien mēs uzņemam tūkstošiem vairāk fotogrāfiju nekā pirms 20 gadiem, taču daudz mazāk nekā senāk mēs tās ieraugām fiziskā veidā. Vairumā gadījumu attēli, video un ieraksti sociālajos tīklos kļūst par virtuāliem atkritumiem, kas ātri vien nonāk aizmirstībā. Taču skaidrs, ka šie atkritumi ir daļa no mūsu dosjē biznesa kompāniju un tiesībsargājošo iestāžu kartotēkās, kas šo informāciju var izmantot savām vajadzībām. Izpētot mūsu paradumus, vieni var efektīvāk iesmērēt savus produktus un pakalpojumus, citi – iekasēt soda naudas par nelegālu mūzikas vai filmu lejupielādi. Šodienas bērniem pat var nākties nākotnē maksāt par savām muļķībām, kas izdarītas draugiem.lv un Facebook – pēc 20 gadiem šodienas kļūdas var kļūt par šķērsli, piemēram, politiķa karjerai, jo tās ir “ierakstītas”.

Google tehnoloģiju advokāts Maikls T. Džonss intervijā žurnālam Foam paredz, ka nemaz ne tik tālā nākotnē videokameras tiks iestrādātas automašīnās un tās konstanti filmēs braukšanas procesu. Vajadzības gadījumā videomateriāls noderētu satiksmes negadījumu analīzē. Visai saprotami, ka kameras fiksēs ne tikai braukšanas procesu, bet arī visu, kas notiek apkārt uz ielas. Ar laiku cilvēki arī ikdienā “valkās” videokameras. Tās iebūvēs cepurēs, šlipsēs vai brillēs, un cilvēki varēs 24 stundas diennaktī filmēt visu savu dzīvi. Ja būs atgadījies kaut kas interesants, varēs patīt atpakaļ un to noskatīties. Materiālu varētu aizsargāt ar īpašām parolēm vai bioloģiskām atslēgām, taču daudzi izvēlētos to “šeirot”, tāpāt kā tagad savas ikdienas bildes Facebook un Twitter. Un, pat ja jūs nelietosiet nevienu no modernajām tehnoloģijām, jūs gribot negribot iekļūsiet citu cilvēku ierakstos. Principā tas nozīmē, ka teju par visiem būs piejama kaut kāda veida informācija.

Cilvēkiem patīk satraukties par privātumu, taču 21. gadsimtā privātums kļūst par arvien utopiskāku jēdzienu. Jau tagad ik dienu mūs filmē novērošanas kameras (CCTV), fotografē satelīti un mobilie tālruņi, veikalu lojalitātes programmu kartes ieraksta datus par mūsu pirktspēju un patērēšanas paradumiem, bet ACTA pavērs iespēju piefiksēt to, ko mēs darām internetā, un vajadzības gadījumā to izmantot pret mums. Jo ilgāk mēs dzīvojam, jo vairāk pēdu atstājam.

Arnis Balčus
/06.03.2012/
Avots:  http://www.diena.lv/kd/eksperti-blogeri/tevi-kads-vero-13935393

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Demogrāfiskā pāreja. Lekciju cikla „Mūsdienu kapitālisma antropoloģija” 1. lekcija

Sākot no 1960ā gada ir sācies unikāls laikmets, jo cilvēku skaits krasi pieaug un tā tas turpināsies līdz 2050.gadam. Šī demogrāfiskā pāreja izraisa milzīgas pārmaiņas. Dēļ iedzīvotāju skaita strauja pieauguma strauji samazinās attīstības laiks, dēļ kā  cilvēki dzīvo patstāvīgā stresa stāvoklī, jo neko nevar uzspēt, neko nevar izdarīt.

Demogrāfiskā pāreja balstās uz citu rasu cilvēku skaita pieaugumu. Baltās rases cilvēku skaits tai pat laikā samazinās, baltajiem bērni vairs nedzimst. Bērnu nedzimšanu baltai rasei veicina naidīgu spēku iedarbība, valsts atbalsta trūkums, sociāldarvinisma nostiprinšānās, feminisms un seksuālā visatļautība. Feminismam ir ļoti drūmas sekas, jo sievietes ir nelaimīgas, domā tikai par izglītību un karjeru nevis par ģimeni un bērniem. Baltā rase kļūst arvien muļķāka, jo bērni pārsvarā dzimst ne tai labākai baltās rases sabiedrības daļai. Rietumos pašreiz var novērot apzinātu idiotismu, organizētu haosu un pašiznīcināšanos. Nav, bet ir ļoti nepieciešama teorija par rasu attīstību.

Lekcijas konspektīvā versija (24min.)

http://rutube.ru/tracks/5456143.html

Lekcijas pilnā versija (1st.25min.)

http://rutube.ru/tracks/5456128.html

Lekcijas „Demogrāfiskā pāreja” konspekts.

Sākot no 1960ā gada ir sācies unikāls laikmets, jo cilvēku skaits krasi pieaug un tā tas turpināsies līdz 2050.gadam. Šī demogrāfiskā pāreja izraisa milzīgas pārmaiņas.

Vēsturnieki, sociālo, humanitāro zinātņu pārstāvji ir pievērsuši ļoti maz uzmanības demogrāfijai un tās (pasaules iedzīvotāju skaita) ietekmei uz kultūru, vēsturi un cilvēces attīstību.

Ir tikai divi cilvēki no Rietumu domātājiem, kas pievērsuši nopietnu uzmanību demogrāfijas problēmai – Verners Zombarts (1863 – 1941) un Hosē Ortega i Gasets (“Masu sacelšanās”).

1.Demogrāfiskās pārejas teorija un realitāte

Demogrāfiskās pārejas teorija balstās uz augstāko matemātiku un teorētisko fiziku, tās ir formulas. Šīs teorijas tika veidotas balstoties uz reālo situāciju – iedzīvotāju skaita statistiku.

Viens no tiem, kas devis vislielāko ieguldījumu demogrāfijas izpratnē ir profesors Sergejs Kapica (1928), kurš pievērsās šai tēmai dzīvojot Anglijā. Teorija tika radīta 90ajos gados, bet pirmā publikācija – 1999.gadā.

Teorijas pamatā ir matemātiski moduļi, kuros ir vairāki komponenti (iedzīvotāju skaits, ierdzīvotāju skaita izmaiņu laiks, proporcionalitāte starp iedzīvotāju skaita izmaiņām un laiku).

Kapicas secinājums: demogrāfiskā attīstība ir nevis lineāra, bet gan hiperboliska. Tas ir, sasniedzot noteiktu kritisko punktu izmaiņas kļūst lavīnveidīgas.

Šīs hiperboliskās izmaiņas sākās 20.gs. sešdesmitajos gados, kad planētas iedzīvotāju skaits palielinājās neredzēti strauji.

Pēc jaunākajām demogrāfijas teoriju atziņām pret cilvēci ir jāizturas kā pret vienu veselu sistēmu. Demogrāfiskās teorijas, demogrāfiskos modeļus var piemērot tikai uz visiem planētas iedzīvotājiem, nevis uz atsevišķām planētas teritorijām. Attiecīgi ir jāpārkārtojas esošai demogrāfijas zinātnei, kas nodarbojās ar demogrāfijas jautājumu pētīšanu lokalizētās teritorijās.

2. Teorijas galvenie motīvi

Mūs gaida katastrofa, un jūs to drīz sapratīsiet. Bet es jau esmu sapratis.
/Hose Ortega i Gasets/

Līdz 20.gadsimta vidum cilvēce attīstījās pakāpeniski (eksponenta attīstība)

Pasaules iedzīvotāju skaita izmaiņas:
• 1.g. – 300 milj.
• 1000.g. – 310 milj.
• 1250.g. – 400 milj.
• 1500.g. – 500 milj.
• 1750.g. – 791 milj.
• 1800.g. – 978 milj.
• 1850.g. – 1 262 milj.
• 1900.g. -  1 650 milj.
• 1950..g. – 2 529 milj.

1800.-1930.g. (130 gadu laikā) pasaules iedzīvotāju skaits pieauga par vienu miljardu. Šī pieauguma iemesls -  demogrāfiskais sprādziens) Eiropā:
1800.g. – 195 milj. [1799.g.-180 milj.]
1900.g. – 413 milj. [1914.g.- 460 milj.]

100 gadu laikā balto cilvēku skaits pieaug 3 reizes. 19.gadsimts bija ļoti nozīmīgs baltajiem cilvēkiem. Balto cilvēku demogrāfija palielinājās ļoti strauji. 20.gs. balto cilvēku skaits neizmainās un demogrāfiskās pārejas sākumā sākas pat pretēji procesi.
No šodienas pozīcijām atskatoties pagātnē nākas secināt, ka baltie cilvēki visu savu demogrāfisko potenciālu iztērēja 19.gadsimtā.

Verners Zombarts un Hose Ortega i Gasets 20.gadsimta sākumā konstatēja to, ko šodien sauc par masu kultūru, masu sabiedrību, masu cilvēku utt. Radās epitets “masu”. Tas bija pirmo reizi cilvēces vēsturē, līdz tam epitetu “masu” nepielietoja.
Hose Ortega i Gaseta darbam “Masu sacelšanās” ir klasiska nozīme (pielīdzināms K.Marksa “Kapitālam” ekonomikā), tajā viņš emocionāli apraksta jaunās “masu” parādības – visur kur ej, priekšā ir cilvēku masas, visas dzīves sfēras tiek pakārtotas cilvēku masām.

20.gs.vidū pakāpenisko attīstību nomaina hiperboliskā attīstība un tā turpināsies līdz 2050.gadam (1960.-2050.g.  – 90 gadi), kad attīstība atkal kļūs pakāpeniska.

Iedzīvotāju skaita pieaugums gadā:
• 60.gados – 2% gadā
• Pašlaik (2012.gadā) – 1,15% gadā
• 2050.gada prognoze  – 0,5% gadā

Pasaules iedzīvotāju skaita statistika:
• 1950.g. – 2 529 milj.
• 1960.g. -  3 023 milj.
• 2000.g. -  6 115 milj.
• 2012.g. -  7 023 milj.
• 2050.g. -  9 149 milj. (12 miljardi)

Iedzīvotāju skaits strauji pieauga pirmos 40 gadus, pēc tam pieauguma tempi sāk samazināties un prognozējas ka pieaugums stabilizēsies 2050.gadā.

3. Demogrāfiskās pārejas galvenās iezīmes

3.1. Attīstības laika saspiešanās
Pasaules iedzīvotāju skaita pieauguma temps:
• 130 gados (1800.-1930.g.) pieauga par 1 miljardu,
• trešais miljards – 30 gadu laikā,
• ceturtais miljards – 15 gadu laikā,
• piektais miljards – 13 gadu laikā,
• 40 gadu laikā (1960.-2000.g.) iedzīvotāju skaita dubultošanās (no 3 miljar. uz 6 miljar.)
• 50 gadu laikā (2000.- 2050.g.) iedzīvotāju skaita dubultošanās (no 6 miljar. uz 12 miljar.)

Dēļ iedzīvotāju skaita strauja pieauguma strauji samazinās attīstības laiks, attīstības laiks tiek saspiests. Attīstības laika saspiešanos cilvēki izjūt dažādi, viens no veidiem, ka cilvēki dzīvo patstāvīgā stresa stāvoklī, jo neko nevar uzspēt, neko nevar izdarīt.

3.2. Rasu disproporcija

Demogrāfiskā pāreja balstās uz “krāsaino” rasu pieaugumu;

Musulmaņu skaita pieauguma dinamika 1990.-2030.g.:
• 1990.g.-19,9%;
• 2000.g.-21,6%;
• 2010.g.-23,4%;
• 2020.g.-24,9%;
• 2030.g.-26,4%;

Demogrāfiskā pāreja balstās uz citu rasu cilvēku skaita pieaugumu. Baltās rases cilvēku skaits tai pat laikā samazinās.

Krievijā 1993.-2009.g. iedzīvotāju skaits samazinājās par 6,6 milj. (4,4%).

Latvijas iedzīvotāju skaits:
• 1995.g. 2,5 milj.;
• 2003.g. 2,3 milj.;
• 2012.g. 1,9 milj.

Dzimstības jautājums ir vissmagākais jautājums baltajiem cilvēkiem, jo baltajiem cilvēkiem bērni vairs nedzimst.

Fertilitātes koificents – cik vidēji vienai sievietei reproduktīvā vecumā ir bērnu.

Fertilitātes koificents:
• Bosnija un Hercogovina- 1,2;
• Spānija- 1,4;
• Krievija-1,3;
• Lietuva-1.3;
• Igaunija-1,5;
• Gvineja-7,4;
• Nigērija-7,0;
• Timora- 7.0;
• Somālija-6,7;
• Meksika – 2,7
• Eiropā vidēji – 1,6

Fertilitātes koificentsLatvijā:
• 1987.g.-2,21;
• 1997.g.-1,13;
• 2006.g.-1,35.

3.3. Vecuma struktūras disproporcija

Sabiedrība noveco. Palielinās vecu cilvēku kopskaits. Samazinās jaunu cilvēku kopskaits.

Citām rasēm pieaug jaunu cilvēku īpatsvars, bet baltaj rasei pieaug vecu cilvēku īpatsvars.

Iedzīvotāju, kas vecāki par 60 gadiem, īpatsvars ES:
• 1950.g. – 12%;
• 2000.g. – 20%;
• 2050.g. – 40%;

Iedzīvotāju, kas vecāki par 60 gadiem, īpatsvars Latvijā:
• 1995.g. – 19%;
• 2002.g. -  22%;

Rietumu problēma – kurš uzturēs proporcionāli pārlieku daudzskaitliskos vecos cilvēkus.

4. Demogrāfiskās pārejas iemesli

Pārliecinošu izskaidrojumu demogrāfiskai pārejai nav. Zinātnieki cenšas to kaut kā izskaidrot, bet tie ir nepārliecinoši.

Populārākie demogrāfiskās pārejas izskaidrojumi: uz demogrāfiju atsaucas dabas apstākļi, medicīnas līmeņa uzlabošanās, baltie cilvēki daudz ko iemācijuši citām rasēm, balto cilvēku tehnoloģiskā palīdzība citām rasēm.

Jaunākais secinājums: apkārtējai videi un klimatam nav izšķiroša nozīme demogrāfiskās izmaiņās.

Pēc S.Kapicas domām galvenais demogrāfisko izmaiņu iemesls ir cilvēka iekšējais, cilvēka dvēseles faktors.

Bērnu nedzimšanu baltai rasei veicina naidīgu spēku iedarbība, valsts atbalsta trūkums, sociāldarvinisma nostiprinšānās, feminisms un seksuālā visatļautība.

Feminismam ir ļoti drūmas sekas, jo sievietes ir nelaimīgas, domā tikai par izglītību un karjeru nevis par ģimeni un bērniem.

Baltā rase kļūst arvien muļķāka, jo bērni pārsvarā dzimst ne tai labākai baltās rases sabiedrības daļai.

5. Demogrāfiskās pārejas sekas

Revolūcija demogrāfijas zinātnē: demogrāfiskās likumsakarības var pētīt tikai cilvēces mērogā, nevis atsevišķu teritoriju un valstu mērogā.

Iedzīvotāju skaita pieaugums nav migrācijas iemesls, migrācijas iemesli ir citi. Migrācija ietekme uz iedzīvotāju skaita izmaiņām atsevišķās teritorijās ir salīdzinoši neliela un pārspīlēta.

5.1. Demogrāfiskais imperatīvs

Demogrāfiskais imperatīvs – visu sabiedrisko pārmaiņu iemesls ir iedzīvotāju skaita izmaiņas nevis otrādi.

Baltās rases īpatsvars samazinās un 2050.gadā tā sastādīs 1/10 daļu planētas iedzīvotāju.

Dēļ iedzīvotāju skaita pieauguma saasināsies konfrontācija valstīs, starp valstīm, starp tautām, starp rasēm to attīstības nevienmērības dēļ

Iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ  pieaug un pieaugs vispārēja nabadzība

Palielināsies Ķīnas un islama zemju ietekme. Ķīna nevar visus pabarot, viņiem vajadzīga zeme, viņiem vajadzīga pārtika. Ķīna iepērk zemi, ir iepirkusi milzīgas zemes platības Āfrikā. ASV mēģina izdzīvot Ķīnu no Āfrikas.

Baltās rases globālo eliti arvien vairāk nomainīs polirasu globālā elite.

5.2. Migrācijas vitālā nepieciešamība.

Dzīves ilguma pieaugums: baltajiem cilvēkiem 2050.g.- 76,5 gadi, citu rasu pārstāvjiem– 65,4 un 54,6 gadi.

Eiropa staruji noveco. Jūtams liels darbaspēka trūkums. 2020.g. ES pietrūks 20,8 milj. darbaroku.

Lai Eiropā saglabātu šodienas dzīves līmeni, līdz 2050.g. Eiropā jāimportē 1,4 miljardi strādājošo (1 pensionieram Eiropā strādā 4,8 cilvēki). Latvijā vienam pensionāram strādājot viens cilvēks.

5.3. Kulturoloģiskās sekas

Veidojas pilnīgi jauna, pilnīgi cita tipa kultūra, kas vairs nebūs tāda kāda bija aizvadītajos gadu tūkstošos.

Baltai rasei izzūd kultūrcentrisma (vadošās lomas) apziņa. (Buchanan Patrik. The Death of the West (2002)), savukārt citu rasu pārstāvjiem tā aug. Islama ideologi māca, ka islamticīgo pienākums ir pārņemt Eiropu, jo baltā rase ir degradējusies un ne uz ko vairs nav spējīga. Ķīnas elite savukārt vadās no idejām par to, ka dzeltenai rasei jāvalda pār pasauli un realize to lēnām un uzmanīgi.

Baltās rases dzīves loģika: “dzīres mēra laikā” (patērēšanas ārprāts, dzīves baudīšanas un tagadnes kults, iracionālisms, enerģijas un mērķtiecības trūkums, alkatība, asocializācija, neinteresēšanās par pagātni un nākotni, elites cinisms utt.). Piemērs – Augusta pučš 1991.gadā PSRS. Ja puča organizatori būtu rīkojušies enerģiski, viss būtu izdevies.

Rietumos pašreiz var novērot apzinātu idiotismu, organizētu haosu un pašiznīcināšanos. /Karens Svasjans/

Piemēram kādā Vācijas pilsētā izveidoja skulptūru no vārītiem bivštekiem. Un neviens nejautāja priekš kam tas vajadzīgs un neviens neuztraucās, ka otrā dienā skulptūra pamatīgi smirdēja.

Cits piemērs: kāds angļu zinātnieks paziņoja, ka zina kā panākt ka vīrieši dzemdēs bērnus. Ļoti plaši Lielbritānijas sabiedrības slain, ieskaitot premjerministru un karaļnama pārstāvjus, iesaistījās diskusijā par šo tēmu un interesējās, kad tad tas varētu notikt, bet neviens nejautāja kādēļ vispār vīriešiem vajadzētu dzmedēt bērnus.

Žaks Atelī, Eiropas un Rekonstrukcijas bankas dibinātājs, Bildenburgas kluba biedrs atbildot uz jautājumu vai ES ir kāds dalībvalsts vadītājs, kurš patiešām saprot, kas notiek pasaulē, izteicās, ka ir tikai viens ES dalībvalsts vadītājs, kurš to kaut kādā mērā saprot – Luksemburgas premjerministrs, pārējie ES dalībvalstu vadītāji neko nesaprot.

No ES dalībvalstu vadītājiem tikai Luksemburgas premjerministrs kaut ko saprot no tā, kas notiek pasaulē, pārējo ES dalībvalstu vadītāji neko nesaprot. /Žaks Atelī/

Eiropas saprātīgie cilvēki uz Krieviju raugās kā uz pēdējo baltās rases cerību, kurā baltie cilvēki saglabās veselo saprātu un spēju loģiski rīkoties /Olga Sedakova/

6. Rases dinamikas teorija

Ir civilizācijas teorijas, ir kultūras teorijas, bet nav rasu attīstības teorijas, kas skaidrotu rases rašanos, rases attīstību un rases bojāeju. Ir teorijas par kultūru un tautu bojāeju, bet nav teorijas par rasu bojāeju.

Nav, bet ir ļoti nepieciešama teorija par rasu attīstību.
************************************
Lekcija notika 15.03.2012. Lektors as.prof. Arturs Priedītis (http://www.artursprieditis.lv/ )

Lekcijas lejupielāde:
http://www.mediafire.com/?3tk8ccc2a8njk2z  (pilna versija, 1st.25min.)
http://www.mediafire.com/?8klpg3tptdog434  (konspektīvā versija, 24min.)
************************************

Lekciju cikla “Mūsdienu kapitālisma antropoloģija” tēmas:
1. Demogrāfiskā pāreja.
2. Vašingtonas konsenss: ilūzijas un realitāte.
3. Krīzes neekonomiskie faktori.
4. Komunikācijas transformācijas un jaunā ekonomika.
5. Masu fenomenu segmentācija.
6. Izglītības civilizācija.
7. Vadāmā haosa tehnoloģijas: izaicinājumi un draudi.
8. Nelīnijisko procesu ētika: manipulācijas ar vēsturisko atmiņu.
9. Kultūras determinisms un kulturoloģiskā paradigma.

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Raiņa intelektuālais mantojums 21. gadsimtā

06.03.2012 Latvijas Universitātē Raiņa bulvārī 19 notika Artura Priedīša lekcija „Raiņa intelektuālais mantojums 21. gadsimtā”. Arturs Priedītis ir viens no Raiņa akadēmisko kopotu rakstu sastādītājiem un Raiņa daiļrades pētnieks, sava darba rezultātu apkopojis grāmatā „Mans Rainis” („A.K.A.”, 1996). Grāmata bez maksas ir pieejama internetā:  http://www.artursprieditis.lv/files/Mans_Rainis.pdf

Lekcijas konspektīvā videoversija (15 minūtes):

Pilna lekcijas videoversija (1 stunda):

Artura Priedīša lekcijas „Raiņa intelektuālais mantojums 21. gadsimtā” konspekts

Mākslinieka mantojums:
- Materiālais mantojums – fiziski priekšmeti, celtnes, bērni utt.;
- Garīgais mantojums;

Garīgais mantojums:
- Radoši mākslinieciskais mantojums – dzeja, proza, dramaturģija utt.,  iedarbojas uz mantojuma saņēmējiem ar saviem tēliem, tēlu valodu;
- Estētiskais mantojums – uzskati par daiļradi, mākslu, stilu, dažādām poētiskām kategorijām, daiļrades metodēm utt., iedarbojas uz mantojuma saņēmējiem emocionāli subjektīvā veidā, tas ir, ar autora pozīcijas spēku, ar viņa viedokļa dziļumu. Raiņa estētiskais mantojums nav sistemātiski apkopots.
- Intelektuālais mantojums -  racionāli prāta spriedumi par zinātni, politiku, reliģiju, filozofiju utt. , ar intelektuālo spēku, ar gudrību, ar domas dziļumu, domas vērienu. Arī Raiņa intelektuālais mantojums nav sistemātiski apkopots.

1. Rainis kā intelektuālais kreditors – potenciālais un perspektīvais

1.1. Intelektuālā mantojuma potenciāls.

Mākslinieka intelektuālās spējas ir saistītas ar to, cik lielā mērā viņš spēj pārvarēt sava laikmeta robežas. Cik tas materiāls, par kuru autors spriež, izsaka savas atziņas, savus vērtējumus, spēj atrauties no attiecīgā laikmeta (Raiņa gadījumā 19.gs.beigas un 20.gs.sākums).

Svarīga ir domas universiālā precizitāte, cik šī doma ir vispārināta, cik šī doma balstās uz iepriekšējo intelektuālo mantojumu par attiecīgajām tēzēm un cik šī doma ir  leksiski, terminoloģiski precīzi formulēta, lai to varētu izmantot.

Raiņa intelektuālā potenciāla sakarā visvērtīgākās ir Raiņa Saeimas runas, kuras nav iekļautas Raiņa kopotos rakstos, bet ir izdotas atsevišķi (J.Rainis “Runas un intervijas”, R., Zinātne, 1993).

1.1.1. Raiņa pašapziņa

Raiņa pašapziņa ir dažāda, bet to labi raksturo ieraksts Raiņa dieneasgrāmatā 1919.gada 10.jūnijā, ko viņam bija neērti rakstīt latviešu valodā (ieraksts ir vāciski): “Uzrakstu man kopš gadiem attīstītos vārdus: stipram būt, uzvarēt visus savus ienaidniekus, uzvarēt visus nelabvēlīgos apstākļus, uzvarēt visu ļaunumu, man vienmēr jāatjaunojas, vienmēr jātop jaunam, stipram, veselam un neizsakāmi laimīgam, vienmēr jābūt kopā ar progresu, vienmēr jātop un jābūt visas pasaules literatūras vadošajam garam, man sava mīļā Iniļa, sava mīļā tauta, visa mīļā pasaule, savi mīļie draugi un sevi pašu jādara jaunu, stipru, veselu, neizsakāmi laimīgu, man jāizveido sava mīļā Latvija par brīvu, politiski un ekonomiski neatkarīgu valsti vēl šajā gadā (1919.g.-A.P.), man tā jādara par pirmo pasaules nākotnes valsti, man tā jādara laimīga, man jātop par tās pirmo prezidentu vēl šajā gadā (1919.g.-A.P.), man jātop par latviešu, krievu un eiropeiskās republikas prezidentu vēl šinī gadā, man jātop par Raini Lielo, man jāsasniedz apbrīnu radoša laime, man jābūt stipram un jāuzvar, man jātop par pasaules un proletariāta pirmo dzejnieku, man jātop par pirmo Eiropas valdnieku, man jātop par pirmo jauno cilvēku, man jātop par jaunās nākotnes proletriskās dramatikas, lirikas un epikas dibinātāju un piepildītāju, man jādzīvo ilgāk par 300 gadiem pilnā gara un miesas spēkā, sirdsapziņas tīrībā, man jāiegūst Nobela prēmija un bezgalīga bagātība, man jātiek uzaicinātam un sauktam vēl šajā gadā (1919.g.-A.P.) par Latvijas, Krievijas revolūcijas un sociālisma glābēju, man tās jāglābj un jākļūst par latviešu, krievu un Eiropas republiku pirmo prezidentu vēl šajā gadā, man jākļūst par pasaules valdnieku.”

Pret Raiņa ambīcijām jāizturas mierīgi un kritiski.

No intelektuālā potenciāla viedokļa ir svarīgi, ka Rainis pats sevi uzskatīja par intelektuāli spējīgu, par sociālisma vedēju un sagatavotāju Latvijā, par proletariāta pārstāvi, par cilvēku, kurš spēj vadīt tautas lielāko daļu. Rainim proletariāts bija tautas vairākums.

Raiņa pašapziņu ietekmēja tas, ka viņu sāka publiski saukt par ģēniju, sākot no 1903.gada – tūlīt pēc “Fausta” tulkojuma latviešu valodā un vēl pirms Raiņa paša pirmā dzejoļu krājuma “Tālas noskaņas zilā vakarā” izdošanas. Tas ir unikāls gadījums pasaules literatūras vēsturē, kad kādu cilvēku publiski sauc par ģēniju pirms pirmo viņa daiļrades darbu publiska apkopojuma.

1.1.2. Laikabiedru vērtējums

Fēlikss Cielēns rakstīja, ka Rainis ir ideoloģisks dzejnieks un ka Raiņa dzeja, Raiņa daiļrade galvenokārt spēj piesaistīt ar savu intelektuālo ietekmi, ar savu racionālo ietekmi, nevis ar emocionālo ietekmi. Gan Fēlikss Cielēnss, gan arī citi autori rakstīja, ka Rainis ir viens no dziļākajiem latviešu nacionālās domas izteicējiem un Latvijas valstiskuma idejas paudējiem.

1.1.3. Raiņa ideju perspektīvas

Perspektīvas tiek saskatītas un vērtētas, ņemot vērā šodienas vajadzības (aktualitātes).

Pirmajā vietā šai ziņā ir Raiņa izteikumi par tautas morāli, par garīgo nostiprināšanos. Tautas morāli garīgais aspekts arī šodien ir viens no galvenajiem jautājumiem. Otrais – valstiskuma un etnopolitikas problemātika. Trešais – tautas vēsturiskās nākotnes perspektīvas. Uz visiem šiem jautājumiem Rainis sniedz atbildes, un šajā ziņā Raiņa mantojums var noderēt.

2. Ideoloģiskā metafizika

2.1. Pamatvērtības jeb cilvēces dzinējspēki

Pamatvērtības jeb cilvēces dzinējspēki ir paši būtiskākie jautājumi cilvēka dzīvē. Tie ir spēki, kas virza cilvēci, uz kā cilvēce balstās, uz kā cilvēce ir balstījusies agrāk, uz kā cilvēce balstīsies turpmāk.

Galvenās cilvēces vērtības un dzinējspēki:
1.Garīgums;
2.Mīlestība;
3.Māksla un garīgā kultūra;
4.Izglītība.

Garīgums ir vissvarīgākais cilvēka elements, cilvēka darbības pamats.

2.2. Ideoloģiski – politiskā sfēra

Rainis sevi uzskatīja ne tikai par dzejnieku, bet arī par ideologu un politiķi. Ar praktisko politiku Rainis nodarbojas visai maz, jo mūža lielāko daļu pavadīja ārpus Latvijas. Cita lieta ir Raiņa paša ieskati par viņa ietekmi ideoloģiski politiskajā sfērā. No šī viedokļa Rainis sevi vērtēja ļoti augstu.

Rainis ideoloģiski politiskos jautājumus vērtē no iepriekš minēto cilvēces dzinējspēku viedokļa. Rainis politiku un ideoloģisko darbību vērtē no garīguma viedokļa, jo visam pāri stāv garīgums un visam pāri stāv mīlestība (morālā stāja).

Rainis politiku un ideoloģiju saista ar kultūru kopumā šī vārda visplašākajā nozīmē (kultūra – cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas sfēra).

2.3. Sociālā taisnīguma likums

Sociālā taisnīguma likums – vienlīdzīgas tiesības visu šķiru pārstāvjiem.

Rainis asi izjuta sociālo taisnīgumu.  Rainis par sociālo taisnīgumu daudz izsakās dienasgrāmatā, daudz izsakās Saeimas runās, bet Raiņa pašaprāt vispilnīgāk to pateikt viņam ir izdevies t.s.”Zaļenieku runā” 1894.gadā, kad viņu kā “Dienas Lapas” redaktoru uzaicināja uz pasākumu Zaļeniekos un viņš tur uzstājās kā politiķis. Rainis noteikti nebija politisks orators un politisks tribūns. 1905.gada revolūcijas laikā teiktajās runās Rainis izgāzās, cilvēki nespēja tās noklausīties līdz galam. Bet Zaļeniekos acīmredzot viņam izdevās pateikt to,  ko viņš vēlējās, tā kā viņš vēlējās un publika viņu uztvēra pietiekami normāli, tāpēc šī runa uz Raini atstāja ļoti lielu iespaidu un viņš to nekad neaizmirsa.

Zaļenieku runā Rainis lielu uzmanību velta sociālam taisnīgumam. Šai runā Rainis dala cilvēkus nevis šķirās, bet gan godīgos un negodīgos cilvēkos, gudros un ne visai gudros. Tajā laikā jau sāka veidoties t.s. latviešu buržuāzija jeb latviešu jaunbagātnieki, kuri sāka uzvesties savādāk.

Rainim sociālā taisnīguma izjūta bija ļoti attīstīta, un tā nebija nekāda izlikšanās, tā nebija manipulācija, tā nebija pielabināšanās proletariātam, tā nebija izpatikšana sociālistiski marksistiskai ideoloģijai.

Zaļenieku runā Rainis arī ļoti asi kritizēja miegainību un atpakaļrāpulību. Raiņa darbībā šis virziens ieņem ļoti lielu lomu. Visvairāk latviešu pašu necienītā Raiņa luga ir “Pusideālists”, kurā viņš izsmej latviešu tautā visas tās negatīvās iezīmes, kuras ir radušās,  attīstoties vietējai buržuāzijai – veikalnieciskums, savtīgums, augstprātība, uzpūtība, zems izglītības un inteliģences līmenis.

Rainis asi kritizē miegainību, atpakaļrāpulību un latviešu jaunbagātnieku negatīvās iezīmes – veikalnieciskumu, savtīgumu, augstprātību, uzpūtību, zemu izglītības un inteliģences līmeni.

3. Tautas kapitāls

Rainis tautas kapitāla jautājumam pievēršas daudz,  un viņa pieeja šim jautājumam tā laika pasaules prakses kontekstā ir ļoti nopietna.

3.1. Tautas attīstība

Rainis, runājot par latviešu tautas attīstību, par latviešu tautas ģenēzi, kas ir pirmais aspekts tautas kapitāla jautājumā, izmantoja t.s. filoģenēzes likumu, kurš tolaik bija populārs un arī mūsdienās pilnībā nav zaudējis savu nozīmi.

Saskaņā ar filoģenēzes likumu atsevišķi cilvēki, atsevišķas tautas savas dzīves laikā koncentrētā veidā iziet visu cilvēces vēsturi.

Raiņa iecerētā luga “Imants” ir par latviešu tautas rašanos, attīstību un garīgo izaugsmi.

Runājot par tautas ģenēzes problemātiku Rainis uzskatīja, ka latviešu tauta var bāzēties tikai uz garīgo spēku un ne uz militāro, ekonomisko spēku. Rainis ir viens no tiem, kurš ir attīstījis šo domu.

Mēs esam garā pārāki par visiem.
Ar garu varam visus uzvarēt.
/Rainis/

Protams, Rainis šo momentu neattīstīja vienpusīgi, viņš ļoti labi saprata, kāds ir tautas potenciāls, cik tālu tauta ir tikusi viņa laikā, kādas ir tautas attīstības izredzes turpmāk, tādēļ ne tikai “Pusideālistā”, bet arī Saeimas runās viņš pamatīgi nolika pie vietas tos, kas šo mītu centās uzturēt un demagoģiski izmanto.

3.2. Mācīšanās

Ir jāmācās nepārtraukti un ir jāmācās no citiem.

Mācīšanās problemātikā Rainis izdala īpašu momentu – mesiānisma izjūtu. Šī mesiānisma izjūta tiek piedēvēta arī latviešu tautai un tiek apskatīta latviešu tautas attīstības sakarā. Mesiānisma izjūta Raiņa izpratnē ir spēja glābt citus, spēja glābt citu tautu utt. Šī mesiānisma izjūta Raiņa variantā ir gan tīri individuāla, gan arī kolektīva.

Mesiānisms – spēja glābt citus.

3.3. Nākotne

Nākotnes tēma Rainim ir ļoti svarīga. Par nākotni Rainis izsaka visraibākās lietas. Viņš pat izsakās, ka cilvēces nākotne izvērtīsies vientautībā, kosmopolītismā, starptautībā, ka galu galā uz planētas būs viscilvēce, vientauta.

Nākotnes doma ir ideāli. Tauta bez ideāliem ir mirusi.

3.4. Sociālais taisnīgums nacionālā aspektā

Rainis sociālo taisnīgumu saista ar latviešu tautas pastāvēšanas iespējām vispār.

Rainis asi kritizē jaunlatviešu kustības arhaisko spārnu. Rainis ļoti asi izsakās, ka jaunlatviešu labās idejas tika trivializētas un radās virkne pseidopatriotu, kuri veicināja nevis modernu attīstību, bet veicināja stagnāciju un arhaiska laikmeta iestāšanos.

Rainis sociālo taisnīgumu saista ar citu terminu – veikalniekiem. Mūsdienās mums ir citi termini, bet Rainis runāja par veikalniekiem. Veikalnieki Raiņa tekstos parādās jau ļoti agri, 80-ajos gados, bet 20-ajos gados viņi uzplaukst un par to ir runāts ļoti asi un ļoti bieži, tāpēc Raini 20-ajos gados vairs reti kurš mīlēja, jo īpaši deputāti.

Bez sociālā taisnīguma tautai nav nākotnes.

Rainis kritiski izteicās arī par lieliniekiem (boļševikiem) dēļ to vienpusīgās pieejas sociālā taisnīguma izšķiršanā. Boļševiku pieeja bija šķiriskā pieeja, un tā bija vienpusīga pieeja, jo tā atbalstīja tikai noteiktu sabiedrības daļu, kas Rainim nebija pieņemams.

Rainis boļševikus kritizēja arī par viņu vienaldzību pret pamatvērtībām (dzinējspēkiem) – garīgumu, mīlestību, mākslu un izglītību.

Rainis sociālo taisnīgumu saistīja arī ar baltvācu likteni, kas daudziem nepatika. Rainis saprata, ka tauta, kura tagad ir pie varas, nedrīkst vienpusīgi izturēties pret tik svarīgu lietu kā sociālais taisnīgums.

3.5. Personības loma sabiedrībā, kultūrā

Šis aspekts Raiņa daiļradē ir pamatīgi izstrādāts. Rainis uzskatīja, ka cilvēka personība ir viens no galvenajiem faktoriem, kas virza sabiedrības, valstu dzīvi.

Runājot par personību lomu vēsturē, tautas liktenī, Rainis šim jautājumam piegāja diferencēti. Tas ir, Rainis ļoti labi saprata, ka viņš pats pieder mazai tautai. Šai ziņā Rainis tautas diferencēja un apzinājās, ka to ignorēt ir aplami. Rainis runāja par mazu tautu pašsajūtu, mazu tautu mentalitāti, par mazu tautu dažādām fobijām, par mazu tautu dažādām stihijām, Rainis ļoti dzēlīgi runāja par mazu tautu tieksmi visus vienādi nivilēt, par mazu tautu nespēju novērtēt personības, no kā viņš pats daudz cieta.

Lai gan Raini ļoti agri publiski nosauca par ģēniju, tas drīz beidzās un viņu lamāja nepārtraukti praktiski visu mūžu. Raiņa liktenis ir traģisks, jo visi par viņu runā, bet neviens viņu nelasa, ko Rainis jau redzēja savā dzīves laikā.

Raiņa traģēdija: visi par Raini runā, bet neviens viņu nelasa.

Runājot par personības īpašībām, Rainis pirmajā vietā izvirzīja mesiānistisko spēju un arī spēju ziedot sevi tautai. Personības lielumu nosaka spēja ziedot sevi tautai. Personībai ir jākalpo tautai un visa sava darbība ir jāvelta sabiedrībai.

Lieli domātāji ir atkarīgi no sava laika, bet viņiem jāspēj iet pāri laika robežām. Pats sevi Rainis vērtē no šī viedokļa un visas savas domas, visas savas idejas cenšas tā formulēt, lai tās noderētu pēcnācējiem citos laikos.

Personības liktenis ir traģisks – tā ir varoņa traģēdija. Cilvēki, kas kalpo savai tautai, kas spēj palīdzēt savai tautai agri vai vēlu iet bojā. Šī fatālā varoņa bojāejas nots Raiņa darbībā ir ļoti izteikta.

Personības vērtējumā Rainis atceras filoģenēzes likumu. Viņš raksta, ka “katrs indivīds izdzīvo sevī visu pasauli”.

Rainis jebkuru parādību centās izvērtēt ļoti plašā kontekstā.

Rainis saprata personību un viduvējību konfliktu. Rainis savos darbos asi pārdzīvo konfrontāciju, saskarsmi ar viduvējībām, kuras traucē, cenšas ierobežot personības darbību, nesaprot to vai izliekas, ka nesaprot. Kā risinājumu Rainis redz viduvējību pacelšanā, viduvējību izglītošanā.

Viduvējības traucē personībai, cenšas ierobežot tās darbību, nesaprot to vai izliekas nesaprotam. Tāpēc jāceļ viduvējības, tās izglītojot.

********************************

Lekciju videofailu lejupielāde:
http://www.mediafire.com/?dtskp27uurc9877
http://www.mediafire.com/?dde73veza3m3sq9

Rainis, “Pusideālists”
www.ppf.lu.lv/v.3/eduinf/skoleniem/Rainis/pusidealists.pdf

Raiņa darbi internetā:
http://www.korpuss.lv/klasika/Senie/Rainis/rainissat.htm

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Lukašenko kritizē ES noteiktās sankcijas pret Baltkrieviju

Aleksandrs Lukašenko

Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko svētdien masu slēpošanas pasākumā kritizēja Eiropas Savienības (ES) noteiktās sankcijas pret Baltkrieviju.

“Tā [ES sankcijas prêt Baltkrieviju] ir absolūta histērija, kuras avangardā ir divi politiķi. Viens dzīvo Varšavā, bet otrs – Berlīnē”, teica Baltkrievijas prezidents

“Tas ka viens mūsu kaimiņš nevar nomierināties, tas ir saprotams, tās kartes jau ir sazīmētas, kur Polijas teritorija sniedzas līdz Minskai. Šos zīmējumus vajag kaut kā īstenot, tāpēc arī ir visādi paziņojumi. Es tikai nezinu kāds sakars ir poļu tautai ar šiem politiķiem, tie vispār ir Polijai sveši cilvēki, tāpēc nav ko daudz par viņiem runāt, tāpat ir skaidrs kā politiku viņi realizē.

Kas attiecas uz otru – ne ta rozā vai ne ta zilo, kurš tur par diktatūru kliedza. Es kad to izdzirdēju nodomāju, ka labāk būt diktatoram nekā zilajam, bet nu lai. Daudz būtiskāks ir kas cits. Mēs visi atceramies pagājušā gadsimta vidu un to ko pasaule saņēma no viņu [Vācijas] diktatūras. Mūsu tauta no tā vēl līdz šim brīdim nav atkopusies, tāpeč ne viņiem mums par diktatūru stāstīt.“

Vēl Aleksandrs Lukašenko kritizēja ES spiedienu uz Baltkrievijas tiesnešiem un milicijas darbiniekiem. “Visi runā, ka tiesai jābūt neatkarīgai. Viņi [ES] sāka izdarīt spiedienu uz tiesnešiem un tas nav nejauši. Tas ir signāls visiem tiesnešiem: “ja Jjūs netiesāsiet kā vajag Briselei vai vašingtonai, mēs jums vīzu nedosim”. Bet tiesnesis īstenībā ir pats atkarīgākais cilvēks, nav neatkarīgu tiesnešu. Tiesnesis ir atkarīgi vienīgi no likuma panta. Viņš atver likumi, lūk pārkāpums, lūk pants, pēc tā arī jātiesā. Viņam nav tiesību rīkoties savādāk. Tiesnesis ir no likuma pats atkarīgākais cilvēks, par ko tad prêt viņiem tā vērsties?!

Tur nokļuva arī divi miliči. Arī tas ir signāls: “Cīnīsieties par baltkrievijas stabilitāti, vērsīsieties prêt 5.kolonu, mēs jums arī vīzas nedosim”. Tie visi ir vienvirziena signāli, viņi vēlas iznīcināt mūsu stabilitāti un valsti”

Savukārt tendenciozie Rietumu plašsaziņas līdzekļi, piemēram proamerikāniskā ziņu aģentūra BNS, izraujot atsevišķas frāzes no Lukašenko teiktā, izplatīja ziņu, liekot uzsvaru uz Lukašenko izteikumu, ka labāk būt diktatoram nekā zilajam.

Baltkrievijas prezidenta izteikumu pilna versija:

Avoti:
http://www.diena.lv/pasaule/lukasenko-labak-but-diktatoram-neka-gejam-13934931   
http://www.youtube.com/watch?v=aPJii-DroGg#!

Informācijas aģentūra
/04.03.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Amerikas sapnis vai Amerikas murgs?

Vai jūs domājat, ka jūs esat brīvi? Lielākā daļa amerikāņu joprojām uz šo jautājumu atbildēs “jā”.  Bet vai tiešām tā ir? Filmā Edge of Darkness, Mels Gibsons paziņoja, ka “Masačusetā viss ir nelikumīgi”. Bet to var arī teikt teikt par ASV kopumā. Mūsu dzīvi regulē miljoniem likumu un noteikumu, un tie vairojas ik brīdi. 40000 jauni likumi stājās spēkā janvārī. Katrs jaunais likums ierobežo brīvību arvien vairāk. Patiesība ir tāda, ka Amerikā gandrīz viss ir strikti reglamentēts.

Jūs, iespējams, šobrīd pārkāpjat vairākus likumus, bet jūs pat nezināt, ka tādi pastāv. Mēs visi esam kļuvuši par noziedzniekiem un likumpārkāpējiem, jo gandrīz viss ir kļuvis nelikumīgs. Mūsu politiķi ir pārliecināti, ka viņi ir “padara dzīvi labāku”, uzveļot gigantiskus likumu  kalnus uz mūsu mugurām, un tiesībsargājošās iestādes ir pārliecinātas, ka tās palīdz sabiedrībai “bargi vēršoties pret noziedzību”, bet realitāte ir tāda, ka mūsu brīvības tiek nožņaugtas.

Jā, katrā sabiedrībā ir nepieciešami likumi. Bet likumiem jābūt pietiekami īsiem un pietiekami vienkāršiem, lai ikviens varētu tos izlasīt un saprast.

Lielākā daļa no mums vienkārši dzīvo savu ikdienas dzīvi un mēģināt to darīt godīgi un pareizi. Bet nav garantijas, ka kādu dienu pie jūsu durvīm parādīsies bruņoti vīri, jo jūs būsiet pārkāpuši dažas nepazīstamas regulas.

Daži piemēri:

# 1 Kādā Kalifornijas pilsētā cilvēkiem ir aizliegts smēķēt pat savā pagalmā. http://www.dailymail.co.uk/news/article-2106269/Rocklin-California-town-ban-smoking-ANYWHERE-outside-backyard.html

# 2 Luizianā baznīcai aizliedz izsniegt bezmaksas ūdeni. http://radio.foxnews.com/toddstarnes/top-stories/church-ordered-to-stop-giving-away-free-water.html

# 3 ASV ir aizliegts vadīt vilcienu, ja vilciena priekšā nav zīme ar burtu “F”. http://www.economist.com/node/21547789

# 4 Daudzās ASV pavalstīs ir aizliegts savākt lietus ūdeņus savā īpašumā. http://www.naturalnews.com/029286_rainwater_collection_water.html

# 5 Amerikā ir nelikumīgi slaukt savu govi un pārdot pienu kaimiņam. http://www.economist.com/node/21547789

# 6 Vašingtonā ir aizliegts neutilizēt kaķu pakaišus. http://www.myfoxdc.com/dpp/news/dc/dc-resident-fined-thousands-for-not-recycling-cat-litter-121311#ixzz1gSaP6zTy

# 7 Vašingtonā ir aizliegts vadīt pieminekļu aplūkošanu bez licences.  http://www.ij.org/economicliberty/3493

# 8 Savienotajās Valstīs ir aizliegta vēža dziedniecība ar dabas līdzekļiem – pat ja tam ir rezultāti.  http://www.naturalnews.com/033573_FDA_abduction.html

# 9 Alabamā ir pilnīgi aizliegts cīkstēties ar lāci. http://www.dumblaws.com/law/1557

# 10 Lake Elmo, Minesota, tur ir aizliegts pārdot ķirbjus vai Ziemassvētku eglītes, ja tos audzē ārpus pilsētas robežām. http://www.ij.org/economicliberty/3349

# 11 Ir federālais likums, kas nosaka, ka ir nelikumīgi būt “kaitinošam” internetā.  http://news.cnet.com/2010-1028-6022491.html

# 12 Ja Jūs reģistrējaties ar citu vārdu MySpace vai Facebook, jums, iespējams, nāksies pavadīt piecus gadus federālajā cietumā.  http://www.foxnews.com/story/0,2933,376202,00.html

# 13 Viscaur ASV bērni nedrīkst tirgot limonādi. http://endoftheamericandream.com/archives/police-shut-down-lemonade-stands-and-cookies-stands-run-by-kids-all-over-america-is-there-anything-we-are-still-free-to-do-without-government-permission

# 14 Floridā, ir aizliegts nest uz skolu plastmasas sviesta nazi.  http://endoftheamericandream.com/archives/19-crazy-things-that-school-children-are-being-arrested-for-in-america

# 15 San Juan Capistrano, Kalifornijā ir aizliegts noturēt mājās Bībeles studijas bez īpašas atļaujas. http://www.wnd.com/2011/09/345073/

# 16 Filadelfijā ir aizliegts no sludinājumiem blogos nopelnīt kaut vienu dolāru, ja nav nopirkta license par 300 dolāriem. http://money.cnn.com/2010/08/24/technology/philadelphia_blogger_tax/index.htm

Diemžēl, šo nenormālo likumu un smieklīgo noteikumu sarakstu varētu turpināt tūkstošos.

Šī “Lielā Brāļa” domāšanas veids ir ļoti bīstams. Arī visbriesmīgākās totalitārās sabiedrības ir dibinātas “labu nodomu” vārdā. http://endoftheamericandream.com/archives/category/big-brother

Miljoni likumu un noteikumu padara sabiedrības locekļus vairāk “prognozējamus”, bet tāda sabiedrība drīzāk līdzinās milzu cietumam.  http://endoftheamericandream.com/archives/30-signs-that-the-united-states-of-america-is-being-turned-into-a-giant-prison

Tas nav tas, ko paredzēja ASV dibinātāji, un tas nav tas, par ko Amerikai bija jākļūst.

***

Šajā 40 minūšu video John Stossel rāda, ka šodien ASV gandrīz viss ir nelikumīgs:

 

***

Materiāli no The American Dream  http://endoftheamericandream.com

P.S. Raksts ir par tālo Ameriku, bet attiecas arī uz mums. Arī mēs pamazām pieļaujam savu Atmodas laikā iecerēto sapņu zemi brīvo Latviju pārvērst par murgu un nebrīves zonu. Savas piekāpības un iecietības pret varturiem dēļ.

Nikomēds
/02.03.2012/
Avots: http://www.diena.lv/blogs/nikomeds-292

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Brīvības alkas uzvarēs

Mikis Teodorakis

„Ar visu miesu un dvēseli es sevi pilnībā atdodu šim mērķim – vienot tautu vienotā frontē. Ar ieroci rokās esmu cīnījies pret Hitlera okupāciju. Esmu smacis Gestapo pagrabos, vācieši man piesprieda nāves sodu, un tikai brīnumainā kārtā esmu izglābies. 1967. gadā es dibināju „Patriotisko fronti pret diktatūru”, kas bija pirmā pretošanās organizācija „melno pulkvežu” huntai. Es cīnījos pagrīdē, mūs apcietināja un ieslodzīja huntas „lopkautuvē”, bet arī tad es izdzīvoju. Šodien esmu 87 gadus vecs un, iespējams, vairs nepiedzīvošu savas mīļotās zemes atbrīvošanu. Bet es miršu ar tīru apziņu, ka esmu līdz pēdējam elpas vilcienam pildījis savu Pienākumu pret Brīvības un Taisnīguma ideāliem.”

Manoli Glezo

Tā šā gada 12. februārī savā vēstulē pasaulei „Patiesība par Grieķiju” rakstīja savas zemes patriots un pasaulē slavenais grieķu mūziķis Mikis Teodorakis, kurš kopā ar vēl vienu antihitleriskās pretestības varoni Manoli Glezo Grieķijā pulcina un iedvesmo nu jau savā mūžā trešo pretošanās kustību Ellada (Tēvzeme). Gestapo un „melno pulkvežu” vietā Grieķijas brīvību un nākotni nu apdraud starptautisko baņķieru Troika (SVF, ECB un EK), kas Grieķijai jau uzspiedusi savu „tehnokrātu” diktatūru. Paralēles ar Latviju – satriecošas. Tehnokrāta Papademos lomu Latvijā uzņēmies tehnokrāts Dombrovskis, kuru tautā iesaukuši par „Konsolidovski”. Bet arī atšķirības ir milzīgas, jo grieķi baņķieru diktātu noraida, kamēr Latvijas iedzīvotāji to pieņēmuši bez mazākajām pretestības pazīmēm.

Šķiet, latvieši tā pieraduši kalpot svešām varām un tā sapinušies šo varu radīto partiju klonu intrigās, ka vairs nespēj pat iedomāties, ko nozīmē brīvība, solidaritāte, taisnīgums, valsts suverenitāte, pienākums pret Dzimteni un nākamajām paaudzēm. Latvija kļuvusi par teritoriju ar sociāli un morāli sagrautu sabiedrību, bez saviem mērķiem, varoņiem un ideāliem.

Ja nav savu ideālu, varbūt kādu iedvesmos varonīgi cilvēki citās valstīs, kuri cīnās par brīvību un taisnīgumu savā dzimtenē. Seko Grieķijas laikrakstā „Jaunās Atēnas” 19. februārī publicētās intervijas ar Miki Teodoraki nedaudz īsināts tulkojums.

Jaunās Atēnas: Kāpēc jūs jaunās taupības programmas pieņemšanu uzskatāt par nodevību?

M. Teodorakis: 2009. gadā Grieķijas līmenis bija, teiksim, 100. Divos gados Troika (paralēles ar Staļina represīvo orgānu struktūru – tulk. piez.), SVF un mūsu valdība, mūs nodzinusi līdz nulles līmenim, kā to atzinis arī premjers Papademos. Vai tas kādam nešķiet dīvaini, kāpēc valsts ieslīd haosā, lai gan, kā mums bieži stāsta, Eiropa mums sūtījusi desmitiem miljardus eiro? Kur tā nauda palikusi? Tā taisnā ceļā atgriezusies kreditoru kabatās, kamēr mūsu valsts tiek apkrauta ar jauniem parādiem un procentiem. Tādā veidā parādu nasta sasniegusi 160% no IKP, bet ar nākamo 130 miljardu “glābšanas” paketi parāds izaugs līdz 180% un vairāk. Tas nozīmē, ka mūs aiz rokām un kājām piesitīs parādu un procentu krustā nākamos 150 gadus.

Kādas tiesības partijām, kuras pārstāv mazākumu (Pasoks bauda 6% atbalstu, “Jaunā demokrātija” – 20%), lemt Grieķijas nākotni nākamajiem 100 gadiem?

J.A.: Kādas bija jūsu domas, sekojot parlamenta debatēm par glābšanas paketes pieņemšanu?

M.T.: Mani neinteresē parlaments, kas pārstāv nācijas mazākumu. No konstitūcijas viedokļa viņu lēmums ir nelikumīgs. Tas ir tāds pats apvērsums, kādu 1967. gadā veica hunta.

J.A. Vai tad haotisks valsts bankrots vidusslānim un trūcīgajiem būtu labāks par šādu glābšanas paketi?

M.T. Kā kāds var runāt par bankrotu nākotnes izteiksmē, ja mēs jau tagad esam absolūti bankrotējuši – slēgti 423 000 uzņēmumu, vairāk nekā 20% cilvēku palikuši bez darba. Vai jūs neredzat, kā cilvēki rakņājas atkritumos un naktīs guļ uz trotuāriem? Tie, kuri mūs mērķtiecīgi virzīja uz bankrotu – Troika un valdība – tagad apgalvo, ka viņi mūs gribējuši paglābt no bankrota. Tas ir neticami!

Ar jauno memorandu (saistību vēstule SVF, ECB un EK, kādas paraksta arī Latvijas valdība un LB – tulk. piez.) viņi legitimizē iepriekšējo 2010. gada memorandu, kurš nesaņēma triju piektdaļu deputātu atbalstu, kāds nepieciešams valsts suverenitātes deleģēšanai. Tiesību profesors J. Kasimatis pamatojis, ka pat 300 deputātiem nav tiesību pieņemt lēmumus, kas skar mūsu nacionālo suverenitāti. Tāpēc visi lēmumi, kas izriet no minētajiem memorandiem, ir nelikumīgi. Troika, valdība un politiķi, kas pieņēma šos lēmumus, ir nelikumīgi. Varat būt pārliecināti, ka nākotnē viņi par to tiks tiesāti un sodīti.

J.A.: Vai kreisais spārns spēs novērst memoranda īstenošanu?

M.T. Ne tikai kreisie, bet visa tauta – no kreisajiem patriotiem līdz labējiem patriotiem. Tēvzeme! Hellas! Apvienoti vienā dūrē, mēs vienu dienu izmēzīsim mūsu nodevīgo valdību, troikas un Merkeli ar Sarkozī.

Grieķija ir ļoti bagāta un mūsu tauta ir strādīga. Kā mums trūkst? Mums trūkst nacionālās neatkarības. Kopš pilsoņu kara 1950. gados visus galvenos jautājumus – diplomātijā, aizsardzībā, ekonomikā un politikā – mums lemj amerikāņi. Kas ir tās partijas, kuras valdījušas Grieķijā? Tās ir partijas, kas veidotas ar ASV valdības svētību un kuras tautu pārstāvošas organizācijas turējušas iedzītas stūrī. Taču nu sākusies kreiso patriotu atmoda. Tie ir spēki, kuri Grieķiju atbrīvoja no nacistiem, kuri cīnījās pret pulkvežu huntu un atjaunoja demokrātiju.

Tās divas partijas („Jaunā demokrātija” un Pasok), kuras valdīja Grieķijā, mūs ieveda bezatbildīgos aizņēmumos (galvenokārt NATO bruņojuma iepirkšanai), korupcijā, atkarībā no SVF un caur to – katastrofā. Tā domā cilvēki, kuri savu atbalstu mazināja no 44% 2009. gada vēlēšanās līdz 6% šodien.

J.A. Kas vainojams par krīzi – grieķi, vācieši ar savu finansiālās bardzības modeli vai visvarenie tirgus spēki?

M.T. Vienīgā krīze ir starptautiskā kapitālisma krīze, kuru pārņēmusi internacionālā finanšu kapitāla mafija, ko veido finanšu kapitāla (virtuālās naudas) giganti. Finanšu kapitāls ir uzpircis Eiropas līderus, kuri nesaprot, ka līdz ar to viņi paši sev uzlikuši kaklā cilpu. Šodien Eiropas līderi rīkojas un šantažē kā laupītāji, bet rīt viņi (visa Eiropa) kļūs par upuriem. Gluži tāpat kā mēs, Grieķija.

J.A.: Kā veidosies politiskā sistēma pēc Pasok un JD deputātu izstumšanas?

M.T.: „Jaunā demokrātija” piedzīvos tādu pašu norietu kā Pasok. Var rasties jaunas partijas, bet tās veidos tie paši cilvēki, ar līdzīgu pasaules uztveri, cilvēki, kuri pieņem mūsu valsts atkarību no būtībā ārvalstu varas. Mūsu politiskā sistēma ir kā vilciens, kurš brauc pa ārzemnieku ierīkotām sliedēm. Pa sliedēm, kuras mūs ved ārzemniekiem nepieciešamajā virzienā. Kāda gan atšķirība, ja šāda vilciena vagonos sakāps jaunu partiju cilvēki? Vai pat nomainīs vilciena pavadoni – premjeru? Šis vilciens taču nespēj pagriezties ne pa labi, ne pa kreisi, tam nav stūres, bet ātrumu un bremzes darbina (diktē) ārzemnieki. Pašlaik viņi mūs ved postā un haosā. Vienīgais risinājums ir nojaukt šīs sliedes un to vietā sliežu ceļu ierīkot tajā virzienā, kurā grib pati Grieķijas tauta.

J.A.: Kāpēc jums neizdevās tautu apvienot antimemoranda frontē? Vai jaunā organizācija Ellada tiek veidota šim mērķim?

M.T.: Manolis Glezos un es aicinājām cilvēkus piepludināt Atēnas ar protestiem un viņi to izdarīja. Sapulcējās simti tūkstoši. Vara bailēs pret mums vērsa indīgas gāzes, lai mūs nogalinātu. Glezos zaudēja samaņu un saļima zemē. Es redzēju, kā mira Čarons, un arī pats vairs nespēju paelpot. Kad atguvos, tūlīt devos uz savu posteni nemieru apspiešanas policijas priekšā, kuri sargāja parlamenta ēku. Es paņēmu skaļruni un teicu: „Nebaidieties, šodien mēs ēku nešturmēsim. Mēs to darīsim vēlāk, kad būsim gatavi!” Tad viņi sāka mūs apmētāt ar dažādiem spridzekļiem. Viss gaiss satumsa no spridzekļu dūmiem un indīgām gāzēm. Mani paglāba gāzmaska. Tāpēc varat būt droši, ka Elladai klājas labi, un tā sasniegs to mērķi, kam tā tika radīta.

J.A.: Vai bija ieplānota Atēnu sagraušana? Vai pastāv sociālā sprādziena briesmas?

M.T. Varas mērķis bija iebaidīt cilvēkus. Ja nemieru apspiešanas policija nebūtu sarīkojusi gāzu uzbrukumu un vardarbību, parlamentu ielenktu miljons cilvēku. Kopā ar policiju mums uzbruka cilvēki maskās. Tad uzradās zagļu un grāvēju bandas, kas sāka laupīt un dedzināt. Izveidojās murgaina situācija, kurā patiesība – simti tūkstoši miermīlīgu protestētāju – tika paslēpta aiz gāzu un dūmu mākoņiem. Vara nobijās no tautas dusmām, nicinājuma un apņēmības, tāpēc tā centās protestu izkliedēt visos iespējamos veidos, galvenokārt caur vardarbību. Tāpēc par šodien sarīkoto elli atbildīga ir vienīgi valsts politiskā vadība – valdība!

Tulkojis Jānis Kučinskis

Avots: http://www.diena.lv/blogi/brivibas-alkas-uzvares-13934425

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Par sēklu brīvību

Aizkustinošā ziņa par to, ka krievu zinātnieku gādībā uzziedējusi puķīte no 30 000 gadu vecas ledājā saglabājušās sēklas audiem, kuru kāda sena vāvere aprakusi Kolimas krastos, sakritusi ar tomātu sēklu skandālu, kura centrā ir dārzniecība “Neslinko”. Senā puķīte, kura zied un ir spējīga vairoties tālāk, parāda sēklu lielo nozīmi un spēku – sēklas ir unikāls visas cilvēces mantojums, kas nodrošina dabas daudzveidību un šķirņu attīstību, bet tikai tad, ja tām tiek dota iespēja vairoties un tās “ceļo” dažādās vidēs un tādējādi attīsta jaunas īpašības. Tieši ar to nodarbojās dārzkopju ģimene no “Neslinko”, un arī neskaitāmi citi zemnieki un dārzkopji gan vēsturiski, gan mūsdienās.

Tomātu skandāls ir lielākas un ļoti būtiskas globālas tēmas lokālā šķautne, un šī tēma ir sēklu brīvība. Mūsdienās sēklu dabīgā aprite tiek arvien striktāk ierobežota un kontrolēta, sēklu industrija ir komercializēta – pasaules desmit lielākajām sēklu firmām pieder 67 % no pasaules sēklām. Tas apdraud globālo dabas daudzveidību un šķirņu attīstību.

Stabilu un unificētu šķirņu izveide kļuva par atsevišķu zinātnisku jomu tikai 20. gadsimtā, kad tā aizstāja tautas selekciju. Kopš tā laika ir stipri sašaurinājusies lauksaimniecības kultūraugu daudzveidība. Tas saistīts arī ar pārtikas globalizāciju un lielveikalu dominanti – pārtika šobrīd tiek transportēta lielos attālumos un ilgi un lēti saglabāta, un šīm prasībām atbilstošās šķirnes arī tiek audzētas. Tā sekas:

20. Gadsimta laikā 95 % kāpostu, 91 % kukurūzas, 94 % zirņu, un 81 % tomātu šķirnes ir izzudušas (arī nav gēnu bankās);
1980. gados no Eiropas Kopējā kataloga tika izslēgtas 1500 dārzeņu šķirnes (Mooney 1983);
2008. gadā pasaules Pārtikas un lauksaimniecības organizācija (FAO) atzina, ka 20. gadsimtā ģenētiskā daudzveidība lauksaimniecībā sarukusi par 75 %.

Šobrīd lielākā daļa cilvēces uztura nāk no tikai 12 augu un 14 dzīvnieku šķirnēm. Tik liela paļaušanās uz dažām šķirnēm ir bīstama gan no ekoloģiskā, gan ekonomiskā viedokļa. Kas notiek ja kādai no šīm sugām piemetas kāda slimība vai klimata ietekmē tā nespēj dot labu ražu?

Tāpēc ir svarīgi, lai līdzās zinātniskajai un specializētajai sēklu selekcijai un uzglabāšanai gēnu bankās pastāvētu arī tā saucamās “zemnieku sēklas”, kuras top saimniecībās uz esošo šķirņu pamata. Tās nodrošina ģenētisko daudzveidību, kas ļauj augiem pielāgoties un iegūt jaunas īpašības. Tām piemīt garšas un uzturvielu bagātība. Tā ir ne tikai sēklu pavairošana, bet iesaistīšanās evolūcijas procesā.

Sēklas ir visas dzīvības pamats, un šobrīd tās lielākoties ir monopolizēta komercspēlētāju loka īpašums. Arī likumdošana – kā ES noteikumi, kurus pārkāpa dārzkopji no “Neslinko” ir strikta un ierobežojoša.

Ko mēs katrs individuālā līmenī varam darīt sēklu daudzveidības labā:
- sākt ar savu, savu vecāku vai vecvecāku dārzu un saglabāt tur esošo kultūraugu sēklas
- mainīties ar sēklām ar citiem, lai nodrošinātu sēklu “ceļošanu”
- balsojot ar savu maku, izvēlēties vietējo un mazo ražotāju audzēto nevis ārzemju lielražotājus.
- Pieprasīt likumu izmaiņas, lai veicinātu bioloģisko daudzveidību, videi draudzīgu saimniekošanu un attīstītu vietējo ražošanu.

Sēklas un to daudzveidība zudīs, ja tauta nesacelsies pret šādiem « likumiem ». Ļaudis paši sevi varēs vainot pie savas turpmākās veselības / izdzīvošanas spējām, par laicīgu neatmošanos un visas varas atdošanu zinātniekiem un no firmām uzpērkamiem ierēdņiem.

Sandra Stabinge

* * *

Neslinkosim – domāsim.
[Atklāta vēstule Valsts augu aizsardzības dienestam (VAAD)]

Pēdējo nedēļu laikā Latvijas presē un interneta vidē ir izvērsusies asa diskusija par neseno administratīvā pārkāpuma noteikšanu dārzniecībai “Neslinko,” kura jau 33 gadus uztur vienu no Latvijas plašākām privātām tomātu, paprikas un citu dārzeņu šķirņu kolekcijām. Ir nācies dzirdēt gan patriotiskus lūgumus neaizliegt audzēt Latvijas dārzeņu šķirnes, gan arī skeptisku sašutumu, kad cilvēki uzzina, ka tās visas nemaz nav Latvijas šķirnes. Diskusija lielā mērā arī ir balstījusies uz to, vai saimniecība tik tiešām ir pārkāpusi kādus likumus, vai nē. Taču vēlos aicināt VAAD apskatīt jautājumu no mazliet citas puses.

Pilsoniskā sabiedrībā pilsoņu pienākums nav tikai sekot likumiem, bet gan arī tos aktīvi izvērtēt. Tāpēc nevēlos spriest, vai un kā dārzniecība “Neslinko” ir pārkāpusi likumus, bet gan vēlos apskatīt likumus pēc būtības. Eiropas Savienības zemnieki un mazdārznieki jau pēdējos desmit gadus ir līdzīgi vērtējuši 40 gadu garumā Eiropā izveidojušos paradoksu sēklu un šķirņu daudzveidības regulējošos likumos, kuri no vienas puses augsti vērtē agrobiodaudzveidību, bet no otras aizliedz to kultivēt.

Eiropas sēklu tīkls, kurš sastāv no vairākiem nacionāliem sēklu tīkliem Francijā, Itālijā, Spānijā, Vācijā, Austrijā, Šveicē, Apvienotā karalistē un citās valstīs, komentē likumprojektus un cenšas panākt saskaņu likumos, rīko gadskārtēju agrobiodaudzveidības saietu “Atbrīvosim daudzveidību” (Let’s Liberate Diversity), organizē protestu akcijas, un ļoti bieži apmainās ar sēklām. Nu jau Eiropas līmenī reti kurš uzstās, ka zemniekiem nav atļauts brīvi apmainīties ar sēklām. Šī ir arī viena no pamatnormām 2001. gada Pasaules pārtikas un lauksaimniecības organizācijas Starptautiskajā līgumā par augu ģenētisko resursu saglabāšanu. Sēklu tirdzniecība, savukārt, tiek traktēta kā svēta lieta, ko nu gan zemnieki vai mazdārznieki nedrīkstētu darīt, nereģistrējoties kā sēklu audzētājam, nelūdzot atļauju no škirņu īpašnieka, neizejot neskaitāmus testus un kontroles. Šo likumu aizstāvji pārsvarā orientējas uz vairākiem argumentiem: ir jāpasargā no nekvalitatīvu sēklu vai slimību izplatīšanas, jāaizsargā patērētājs, utt. Taču, ja katrs zemnieks un mazdārznieks savas sēklas dalītu pa velti, un tās tiktu stādītas, tad šīs “nekvalitatīvās” sēklas un slimības tāpat teorētiski varētu izplatīties, taču tas netiek regulēts. Tātad runa acīmredzot nav (tikai) par sēklu pašu, bet gan par naudu.

Jāatceras, no kurienes ir cēlies Eiropas aizliegums pārdot to šķirņu sēklas, kuras nav iekļautas Eiropas kopējā vai dalībvalstu šķirņu katalogos. Šie likumi ir radīti 60.os un 70.os gados ar mērķi veicināt ražīgumu un brīvo tirdzniecību, tanī pašā laikmetā, kad radās tā saucamā “Zaļā revolūcija”, kas veicināja stipri ķimizētas un industrializētas monokultūras lauksaimniecības modeli. Tagad jau vairākus gadu desmitus esam sapratuši, ka šī revolūcija nudien nebija zaļa. Šķietami esam no kļūdām mācījušies, sapratuši, ka pārlieka mēslošana un pesticīdu lietošana kaitē gan apkārtējai videi, gan cilvēku veselībai un, ka monokultūras veicina kaitēkļu lielāku savairošanos, tāpēc jāveicina videi draudzīgāki, un uz daudzveidību balstīti lauksaimniecības modeļi un prakses. Pat, ja augstāk minētās mācības vēl nav visur līdz galam apgūtas, Eiropas likumi teorētiski veicina videi draudzīgāku saimniekošanu. Taču sēklu tirdzniecības ierobežojumi vēl joprojām pastāv, kā dinozaurs un drauds no cita laikmeta.

Eiropas kopējā kataloga šķirņu ierobežošana ir vistiešākā veidā ietekmējusi agro-biodaudzveidības krīzi lauksaimniecībā. Pasaules līmenī pēc Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas datiem, pēdējo simts gadu laikā ir izzudušas vairāk kā 75% lauksaimniecības šķirņu. Savukārt desmit lielākām sēklu komercfirmām pieder 67% no visām pasaules sēklām. Daudzi uzskata, ka šīs tendences ir stipri saistītas – jo vairāk zemnieki pērk sēklas tikai no komercfimām, jo mazāk tiek uzturētas šīs nekomerciālās senās šķirnes.

Zemniekiem un mazdārzniekiem, kuri vēlas saglabāt sēklas, ir divi iespējami uzdevumi: pirmais ir uzturēt un atražot esošās šķirnes, bet otrs – veicināt daudzveidību ļaujot šķirnēm arī attīstīties un pārveidoties, atražojot stādus ar labākām īpašībām, tāpat kā lielākā daļa mums pazīstamās šķirnes ir izveidojušās paaudžu gaitā tautas selekcijas ceļā. Arī visas selekcionāru šķirnes, kuras šodien mēdz aizsargāt ar autortiesībām, nav viena cilvēka vai firmas “izgudrojums” ne no kā, bet gan šo cilvēces un dabas sadarbības rezultāts. Tālab arī jautājums par “Latvijas šķirnēm” kļūst sarežģīts. Ir tiesa, ka daudzas no dārzniecības “Neslinko” šķirnēm ir krievu vai citu valstu šķirnes, taču daudzas no tām arī jau divdesmit vai trīsdesmit gadu laikā būs mainījušās, pielāgojušās Latvijas apstākļiem, kas pati par sevi ir unikāla vērtība.

Turklāt sēklas un stādi ir vienmēr ceļojuši līdzi cilvēkiem un arī bez tiem, un nepazīst mākslīgi radītās valsts un administratīvas robežas. Drīzāk stādi pazīst reģionālus klimatiskus apstākļus, tātad augi no kaimiņu valstīm varbūt būs vairāk piemēroti vietējiem apstākļiem, piemēram, rietumu Krievijas šķirnes būs vairāk piemērotas audzēšanai Latvijā, nekā dienvidu Spānijas. Kā zemnieki paši man ir vairākkārt teikuši, pārejot “no vienas Savienības otrā” viss mainījās. Taču vēsture un ieradumi neizzūd ne ar likumu, ne ar varas maiņu, un ir loģiski, ka daudzi audzētāji, kuri jau gadu desmitiem pazīst Krievijas šķirnes, vēlēsies tās turpināt audzēt, un iegādāties šo šķirņu sēklas turpat, kur visus šos iepriekšējos gadus.

Ir sacēlies arī uztraukums, ka uz sēklu paciņām ir tulkoti nosaukumi, kas esot pircēju maldināšana. Pirmkārt, es uz šīm sēklu paciņām esmu redzējusi, ka parādās, piemēram, gan krievu, gan latviešu nosaukumi, un ja parādītos uzraksti tikai svešvalodā tad būtu valodniekiem par ko uztraukties. Pie tam, tautas nosaukumi vienmēr pārklājas, šķirnes tiek pārsauktas citos vārdos ceļojot no rokas rokā. Esmu arī ārzemēs atradusi angliski nosauktas “latviešu šķirnes,” kuras ceļo ar tā cilvēka vārdu, kas ir šo šķirni kādam iedāvinājis (vai varbūt pat pārdevis!): Ilse’s Yellow (Ilzes dzeltenais) un Aunt Astrid’s Oxheart (Astrīdas tantes vēršu sirds). Taču kas to lai zina, kāda šīm sēklām ir patiesā izcelsme – vai tās ir latviešu tautas selekcijas šķirnes, kuras Latvijā pazīstamas pēc cita vārda vai jau pat izzudušas, vai krievu šķirnes, kuras ilgus gadus pielāgojās Latvijas apstākļiem un vēlāk izceļoja, vai kas cits?

Patiesībā sēklas ir kaut kas daudz vairāk, nekā tikai prece ražas iegūšanai. Tās ir kultūrmantojums. Daudzās kultūrās senas šķirnes un sēklas tika nosauktas aizgājēju vārdos, lai atgādinātu palicējus. Sēklas ir atmiņu nesējas, un sēklu apmaiņa ne tikai uztur šķirņu dzīvotspēju, bagātinot to ģenētisko daudzveidību, bet arī veido un uztur sociālos tīklus, gan radinieku, gan draugu starpā. Vai nav jauki, ka 150 cilvēki vēlējās ierasties uz dārzkopības semināru, ka krīzes laikā ziemas vidū tie sanāca kopā, apmainījās ar viedokļiem, un plānoja savas nākamās vasaras dobes? Nākamgad varbūt katrs paņems līdzi savas saglabātās sēklas, satiksies vēlreiz un apmainīsies.

Arī šķirnēm, ko uztur Bražūnu ģimene, ir katrai sava vēsture, kā tā ir nonākusi pie viņiem. Pagājušā vasarā apciemoju Bražūnu saimniecību, un viņi man ar sajūsmu stāstīja, kā padomju laikos jūrnieki no tālām zemēm viņiem veduši sēklas, un kā citas ir pie viņiem nonākušas no Sibīrijas latviešiem, taču ar leģendu, ka tās pirms tam nestas pāri ledus tiltam no Aļaskas. Kas to lai zina, kur vēl šī šķirne vēl vispār atrodama?

Taču solījos rakstīt par likumiem. VAAD uzskata, ka pēc 2011.g. sēklu aprites likuma “atvieglojumiem” (MK not. 32) saglabājamām un noteiktos apstākļos audzējamām dārzeņu šķirnēm, dārzniecībai Neslinko vajadzēja sakārtot saimniecību pēc šiem likumiem. Taču ir apšaubāms, cik lielā mērā jaunie likuma grozījumi tiešām atvieglo šādu saimniecības sakārtošanu, ja abu šo kategoriju sēklām tāpat būtu jāiziet atšķirīguma, viendabīguma un stabilitātes pārbaudes, (lai gan iespējams uz “minimālām prasībām”). Neskatoties uz prasībām, šis process ir dārgs un laika ietilpīgs, un to izdarīt visām šķirnēm nebūtu mazai saimniecībai iespējams. Evelonas kundze Latvijas radio raidījumā 24. februārī ieteica, ka saimniecībai vajadzētu izvēlēties tikai dažas šķirnes, ar kurām cer ieiet tirgus nišā, un atzīt šīs. Taču kā lai šāda saimniecība izvēlas divas no 160 vai vairāk šķirnēm, un atmet ar roku pārējām? Tieši šāda loģika ir novedusi pie straujās seno šķirņu izzušanas, un tas ir tieši tas, ko Direktīvā 2009/145/EK mēģina panākt.

Lasot direktīvu, rodas vēl svarīgāks jautājums: Kāpēc Latvijas MK noteikumos šīs AVS pārbaudes vispār ir vajadzīgas, un saimniecībām tiek teikts, ka šīs šķirnes nedrīkst pārdot? Direktīvas pamatojumā ir skaidri noteikts, ka “šķirnes, kas ir dabiskā veidā pielāgotas vietējiem un reģionālajiem apstākļiem un kam draud ģenētiska erozija (“šķirnes uzturēšanai”), jāaudzē un jāpārdod, pat ja tās neatbilst vispārīgajām prasībām par šķirņu atzīšanu,” un 5. pantā ir teikts, ka “oficiāla pārbaude nav vajadzīga, ja pietiek ar šādu informāciju, lai pieņemtu lēmumu par saglabāšanas šķirņu atzīšanu:

a) saglabāšanas šķirnes apraksts un tās nosaukums;
b) neoficiālu testu rezultāti;
c) audzēšanas, pavairošanas un izmantošanas periodā iegūtā praktiskā pieredze un zināšanas, kuras pieteikuma iesniedzējs paziņojis attiecīgajai dalībvalstij,
d) cita informācija, kas iegūta jo īpaši augu ģenētisko resursu iestādēs vai organizācijās, ko šim mērķim atzinušas dalībvalstis.” Citās dalībvalstīs, piemēram, Apvienotajā Karalistē, lai iekļautu šķirni katalogā pēc šiem noteikumiem, tik tiešām tiek pieprasīts vienīgi morfoloģisks apraksts attiecībā uz protokolā noteiktām īpašībām, bet AVS pārbaude kā tāda tiek atcelta. Tātad arī Latvijā, redzot pirmās problēmas attiecībā uz pastāvošiem MK noteikumiem, tagad būtu lieliska iespēja tos pārmainīt un pielāgot vietējām vajadzībām.

Bet ir vēl būtiskāks jautājums. Eiropas dārzeņu sēklu direktīva nosaka, ka nedrīkst tirgot sēklas kuras nav reģistrētas Eiropas vai dalībvalsts katalogā. Latvijas ierēdņi ar vārdu “tirdzniecība” saprot pārdošanu. Taču, izlasot direktīvu rūpīgāk izrādās, ka “tirdzniecības” definīcijā, 2. pantā, skaidri rakstīts, ka runa ir par “izmantošanai komerciālos nolūkos paredzētu sēklu pārdošanu.” Tātad svarīgs nav “pārdošanas” moments pats par sevi, bet gan kādiem nolūkiem tiek paredzēta sēkla. Vēl pie tam, MK noteikumos, pēc kuriem “Neslinko” tika lūgts sakārtot saimniecību, par noteiktos apstākļos audzējamu dārzeņu šķirni, var atzīt tikai tādu, kurai “nav būtiskas vērtības komerciālā dārzeņu ražošanā” (7. pants). Un pat ja šķirne nav iekļauta šai sarakstā, mazu dārzniecību ražotās sēklas, kuras tiks izmantotas mazdārzniekiem pašpatēriņa vajadzībām nekādi nevar uzskatīt par komerciāliem nolūkiem izmantotu sēklu. Tāpat sēklu izplatīšanu amatieru dārzniecības kluba sabiedriskā pasākumā arī nevarētu uzskatīt par komerciālu pasākumu. Faktiski Francijā 2011. gadā izmainīja valsts likumdošanu, pamatojoties tieši uz šo likumu pantu, atvieglojot zemniekiem iespēju kā audzēt, tā arī pārdot katalogā vispār neiekļautas šķirnes šādiem nekomerciāliem nolūkiem. Šim likumam būtu jākļūst par modeli arī pārējām dalībvalstīm, ja mums tiešām rūp bioloģiskās daudzveidības saglabāšana.

Taču arī Francijā notiek sīvas cīņas par sēklām. Organizācija Kokopelli aprīlī gaida Eiropas augstākās tiesas lēmumu lietā, kur viņus iesūdzēja par nelegālu, katalogā neiekļautu, sēklu tirdzniecību. Augstākās tiesas ģenerāladvokāte Juliāna Kokote šī gada 19. janvārī sniedza savus secinājumus par šo lietu, kas ļauj cerēt uz pozitīvām pārmaiņām un sapratni Eiropas līmenī amatieru sēklu jautājumā. Dokumentā ir vairāki svarīgi secinājumi attiecībā uz aizliegumu tirgot neatzītas šķirnes, kurus ir vērts citēt pilnībā:

73. Pirmajā brīdī varētu šaubīties par aizlieguma tirgot neatzītu šķirņu sēklas nepieciešamību. Proti, minētos mērķus lielā mērā var sasniegt arī ar tādiem mazāk ierobežojošiem pasākumiem kā marķēšanas prasības. Ja sēklu pircējs zina, ka attiecīgā šķirne neatbilst Šķirņu kataloga prasībām, tad viņš var atteikties pirkt vai izmantot šo šķirni. Šādi varētu izvairīties no nelabvēlīgām sekām, kas saistītas ar šķirnes ražīgumu, un arī patērētāji būtu aizsargāti.
82. Šāda pastāvošā sistēma būtiski ierobežo saimnieciskās darbības subjektus, kuru primārajās interesēs nav ražīgums. Sēklu ražotāji, sēklu tirgotāji, lauksaimnieki, kā arī lauksaimniecības produktu lietotāji nevar izmantot šķirnes, kurām piemīt citas īpašības nekā atzītajām šķirnēm. Pat tad, ja neatzīta šķirne garšo nedaudz citādāk nekā atzītā šķirne vai noteiktos kultivēšanas apstākļos dod labāku ražu, šo šķirni tik un tā nevar piedāvāt. Tiek apgrūtinātas arī iespējas tālāk attīstīt neatzītas šķirnes, lai tās kļūtu par šķirnēm, kuras atbilst atzīšanas nosacījumiem.
83. Vienlaicīgi tiek ierobežota arī patērētāju izvēle. Patērētājiem nav pieejami pārtikas produkti vai citi produkti, kas ražoti no šķirnēm, kuras neatbilst atzīšanas nosacījumiem, kā arī patērētāji paši nevar šīs šķirnes audzēt – piemēram, savā dārzā.
84. Galu galā lauksaimnieku ierobežošana, ļaujot izvēlēties tikai atzītas šķirnes, ierobežo ģenētisko daudzveidību Eiropas laukos, jo tiek kultivēts mazāk šķirņu un šo šķirņu krājumiem ir aizvien mazākas ģenētiskās atšķirības starp atsevišķiem augiem (36).
90. Nav arī jābaidās, ka Eiropas lauksaimniecība zaudēs piekļuvi kvalitatīvi augstvērtīgam sēklām. Arī nepastāvot neatzītu šķirņu tirdzniecības aizliegumam, lauksaimnieki var izmantot šķirnes, kuras ir uzskaitītas Šķirņu katalogā un līdz ar to atbilst atzīšanas prasībām. Ņemot vērā atzītu šķirņu ražīguma īpašības, nav sagaidāms, ka neatzītās šķirnes varētu izraisīt tādu konkurenci, kas atzītās šķirnes izspiestu no tirgus.
94. Līdz ar to ir jāsecina, ka neatzītu šķirņu sēklu tirdzniecības aizlieguma nelabvēlīgās sekas ir acīmredzami būtiskākas nekā aizlieguma priekšrocības.

Ģenerāladvokāte iesaka Tiesai lemt, ka aizliegums tirgot neatzītas sēklas ir spēkā neesošs, jo tas “ir pretrunā samērīguma principam, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantā paredzētajai brīvībai veikt uzņēmējdarbību, LESD 34. pantā paredzētajai preču brīvai apritei, kā arī ES Pamattiesību hartas 20. pantā paredzētajam vienlīdzīgas attieksmes principam.”

Būtu pēdējais laiks. Eiropas Savienībā drīzumā beidzot pārskatīt novecojušās Sēklu tirdzniecības direktīvas, un jācer, ka šie nesamērīgie likuma panti tiks atcelti, un daudzveidības saglabāšana tiks brīvi atļauta. Taču jau tagad, dalībvalstīm ir iespēja interpretēt likuma burtu, lai tas labāk atbilstu likuma būtībai. Akli sekot nepareiziem likumiem arī ir slinkošana. Neslinkosim. Domāsim.

Guntra Aistara, ANO Universitāte miera veicināšanai un Centrāleiropas universitāte
2012. g. 27. februārī
Avots: http://www.tautasforums.lv/?p=4950

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Mentālā lavīna: piemēri un iemesli

Постмодерн – это ад.
Sergejs Kurginjans
И не оспоривай глупца.
Aleksandrs Puškins

Sāpīgi aktuālā fenomena apzīmējumi ir visdažādākie: garīgā krīze, metafiziskā katastrofa, garīgā degradācija, kognitīvā degradācija, veselā saprāta atmiršana, garīgais pagrimums, intelektuālā mazspēja, iracionālisma invāzija, antropoloģiskā bojāeja, civilizācijas lūzums, civilizācijas nogurums, paradigmu maiņa, kognitīvais šoks u.c.

Sāpīgi aktuālā fenomena apzīmējumā metaforiski iederas arī vārds „lavīna”. Lavīnu neviens nespēj apturēt. Lavīnas stihijai ir fatāls raksturs. Sastopoties ar lavīnu, šausmās sastinguši, mēs varam vienīgi gaidīt tās galu. Mēs instinktīvi saprotam, ka process ir neatturāms. Mums nolaižās rokas pretoties un totāli zūd griba kaut ko pasākt, lai apturētu drausmīgo nogruvumu, kas aizvien palielinās apjomā.

Apjomā palielinās arī tas, ko tagad varam dēvēt par mentālo lavīnu. Pēdējā laikā (aizvadītajos pāris gados) arvien regulārāk un regulārāk nākas sastapties ar nesaudzīgi atspoguļotiem mentālās lavīnas faktiem. Proti, publiskajā telpā (valstu medijos) tiek runāts un rakstīts par atsevišķu indivīdu, sociālo grupu, tautu un pat rasu debilizāciju, oligofrēniju, intelektuālo impotenci, morālo pagrimumu u.tml. Turklāt ir tendence saukt vārdā konkrētus cilvēkus (amatpersonas), sociālās subkultūras, tautas, rases. Tā tas agrāk nebija. Agrāk varēja kritiski raksturot nepatīkamās izpausmes (īpaši politikā), taču vārdi un uzvārdi, etnonīmi un socioloģiskā klasifikācija palika aiz kadra. Tagad ir savādāk. Regularitāte izpaužās tajā ziņā, ka, piemēram, par ekonomiku, finansu sfēru, Eiropas Savienības, ASV augstāko vadību vairs gandrīz nemaz citādāk neizsakās. Ja nākas lasīt vai klausīties par minētajām sfērām un amatiem, tad jau iepriekš varam būt gatavi kārtējo reizi tikties ar garīgās nepilnvērtības dzēlīgu fiksāciju.

Žozē Barozu, Džordžs Bušs (juniors), Baraks Obama, Nikolā Sarkozī, Benjamins Netanjahu

Nav liela jēga atsaukties uz medijos sastopamajiem piemēriem no politiskās dzīves: Borrouzo, Bušs (jaunākais), Obama, Sarkozī, Natanjahu, atsevišķu valstu un kontinentu administratīvie kadri, ministri u.c. Viņu garīgos trūkumus ik dienas kāds izsmējīgi atgādina. Tamlīdzīgu piemēru kolekcija papildinās burtiski katru dienu. Rakstot šo darbu, Internetā izlasīju par „мягкотелые европейцы”, jo eiropiešu ierēdņi vairs nespēj savu dzīvi nokārtot saprātīgi. Tātad sarkastiski tiek raksturots vesels subkontinents – Eiropa. Marta sākumā Internetā bija runa par „stulbajiem latvjiem”. Tātad rupji tiek raksturota atsevišķa tauta. To nebaidījās pateikt LU Socioloģijas fakultātes profesors.

Analītiska vērtība ir gudru un dziļu domātāju viedoklim, cenšoties izprast procesu iemeslus, trendus un to, ar ko tas var beigties. Domāt ar gudru un dziļu analītiķu palīdzību vienmēr ir vilinoši un perspektīvi. Tāpēc liksim mierā politiķus.

Olga Sedakova

Krievu dzejniece, tulkotāja un literatūrzinātniece Olga Sedakova, Romas pāvesta Jāņa Pāvila II intelektuālā salona dalībniece, savas analītiskās apceres velta diviem tematiskajiem lokiem – „Poetica” un „Morali” (skat.: olgasedakova.com). Savukārt abos tematiskajos lokos ir vairākas pastāvīgas tēmas. Piemēram, par brīvības jēdziena neadekvāto izpratni mūsdienās.

Kā zināms, šī tēma šodien ir populāra. Tiek uzskatīts, ka brīvības kroplā izpratne ir daudzu nelaimju avots. Brīvību traktējot kā neierobežotu visatļautību, postmodernisma laikmetā ir uzspridzinātas slūžas, kas agrāk relatīvi aizturēja pusdomātāju, mēnessērdzīgo un pusmēnessērdzīgo inteliģentu un pusinteliģentu „viedokļu” lavīnu. Tagad šī lavīna jau pilnā mērā ir pārklājusi atsevišķu tautu kultūras publisko telpu. Latvijas nācijai tas ir labi zināms. Visur dominē muldoņas ar izvalbītām acīm. Citās kultūrās par laimi vēl notiek nemitīga cīņa ar „viedokļu” uzplūdiem. Īpaši Internetā. Tāpēc daudzi joprojām nemīl Internetu un pret to izturās kā pret mentālo mēslu bedri. Internets ir kļuvis par visapjomīgāko „viedokļu” platformu. „Viedokļu” tipoloģiskās formas blogos, forumos, komentāros ir labi zināmas: „Es neesmu lasījis viņa darbus, bet mans viedoklis par viņu ir sekojošais…”; „Es par to neko neesmu dzirdējis, bet man ir savs viedoklis…”; „Es šajā jautājumā neesmu kompetents, bet manuprāt vajadzētu rīkoties sekojoši…” utt. u.tml.

Brīvības kroplā izpratne, kurai ir savs demagoģiskais arguments – „uzskatu un viedokļu plurālisms”, mūsdienās ir viena no vislielākajām sērgām, ar kuru visplašāk inficēta ir jaunatne – „новые тупые”. Tā ir sabiedrības daļa, kas ir uzaugusi un skolā gājusi postmodernisma dekoratīvā intelekta, lingvistiskās ekzēmas un diskursīvā ārprāta laikmetā. Taču tā ir sabiedrības daļa, kura faktiski pati nav vainīga slūžu uzspridzināšanā un „viedokļu” lavīnas dārdēšanā. Vainas lauvas tiesa ir jāuzņemās tiem gudriniekiem, kuri formēja ideoloģiju un kognitīvajos procesos (izglītībā, publicistikā, sociālajās zinātnēs, politiskajā filosofijā) ieviesa un nostiprināja brīvības neadekvāto izpratni. Vainīgi ir tie, kuri acīmredzot paši vāji orientējās brīvības būtībā, bet kuriem par katru cenu gribējās atriebties „nebrīvības” laikmetam un tā reprezentantiem – visiem tiem, kuri viņuprāt ierobežoja brīvību katram cilvēkam publiski izteikt savu viedokli. Faktiski idejiskā plurālisma konceptu radīja un „piarēja” ne būt tie, kuri tagad paši sevi dēvē – „новые тупые”. Tomēr mums diemžēl ir paaudze, kura sava „viedokļa” publiskajā demonstrācijā saskata dzīves galveno jēgu un „blogošana” ir viņu esamības centrālā stihija.

Tas tagad ir labi zināms, ka brīvības manipulatīvi plurālistiskā izpratne ir radījusi visatļautību, haosu, nelikumības un cilvēkā atmodinājusi visu to graujošo, kas cilvēkā ir sastopams. Brīvības jēdziens ir zaudējis savu morālo patosu. Brīvība nozīmē nepakļaušanos ļaunajam, negodīgai pavēlei, meliem. Brīvība ir atsacīšanās piedalīties ļaunuma akcijās. Brīvība izsaka nevis to, ka cilvēks negrib būt nebrīvs, bet gan to, ka cilvēks nevēlās būt vainīgs. Brīvības galvenais princips ir atbildības princips – neizmantot brīvību ļaunprātīgi, savtīgi, personiski izdevīgi, lai nejustos vainīgs. Tagad pārāk daudzi brīvību izprot kā aizliegumu un ierobežojumu neeksistēšanu un atbrīvošanos no jebkādas varas pakļautības. Liekas, daudzi nemaz nesaprot brīvības un varas, brīvības un atbildības organisko saistību. Faktiski brīvība pati ir vara. Brīvība ir vara pār cilvēku un sociumu.

Olga Sedakova interesanti raksta par brīvības estētisko aspektu. No brīvības jēdziena ir izzudusi poēzija. Poēzijas jēga vienmēr bija brīvības filosofiski poētiskajā interpretācijā. Poēzijas galvenā tēma ir brīvība. Tagad brīvības jēdziens ir materializējies un piezemējies. Mūsdienu sabiedrībā brīvības jēdziens asociējās ar politiskās varas struktūrām, minoritāšu tiesībām, pakalpojumu un preču izvēles brīvību. Brīvība ir ne tikai poēzijas galvenā tēma, bet arī daiļrades primārais nosacījums. Verdziska, bailīga, izkalpīga, konformistiska pozīcija nav skaista. Skaista ir brīvības caurstrāvota pozīcija – brīvības caurstrāvota pašapziņa. Skaists ir tikai garīgi brīvs cilvēks.

Postmodernisms visiem ir apnicis. Cilvēki ir noilgojušies pēc tēliem un simboliem. Cilvēkiem ir apnikušas aukstās un bezdvēseliskās postmodernisma „koncepcijas”. Cilvēkiem ir apnikušas iemarinētās haizivis, ar briljantiem aplīmētie galvaskausi, skatījums uz pasauli caur zirga dibenu.

Olga Sedakova izsaka oriģinālu novērojumu: Krievija ir vienīgā zeme, kurā brīvība vēl kaut ko nozīmē vēsturiski tradicionālajā brīvības izpratnē, kad pirmkārt un galvenokārt ir runa par cilvēka iekšējo brīvību. Rietumos valda materiālistiskā brīvības izpratne bez reliģiskā, poētiskā, morālā patosa. Arī paši Rietumu intelektuāļi atzīst, ka Krievija ir pēdējā cerība brīvības un vispār garīguma saglabāšanā. Olga Sedakova par to no viņiem ir dzirdējusi vairākkārt un dažādās valstīs. Rietumos ir zudusi cerība, ka pēc postmodernisma atgriezīsies kultūras agrākās vērtības un brīvības/garīguma vēsturiski tradicionālā izpratne. Tātad – atgriešanās pie „vecajām vērtībām” nenotiks. Tātad – tiekamies ar mentālās lavīnas konstatāciju „balto” rases un tās civilizācijas mērogā.

Tāds pats mērogs ir viņas tekstos par saprātu. Olga Sedakova ir pārliecināta, ka jautājums par saprātu jeb Homo sapiens sapiens ir aktuāls politikā, ekonomikā, kā arī sociālajā un mākslas sfērā. Minētajās sfērās mūsu civilizācija nerīkojās gudri un saprātīgi. Un vispār saprāta idejas izkropļošana ir mūsu laikmeta lielākais izaicinājums.

Rietumu cilvēki daudzus gadsimtus jūsmoja par saprāta iespējām un rezultātiem. Arī Olga Sedakova savu grāmatu nosauca tipiski – „Saprāta apoloģija”. Taču tagad saprāta izraisītā neierobežotā progresa optimisms un apoloģētika ir beigusies. Tagad no saprāta ir jāaizsargā jūtas, fantāzija, intuīcija, ticība, iedvesma. Tās ir izpausmes, kurām ir vajadzīgs advokāts. Saprātam advokāts nav vajadzīgs.

Taču, kā akcentē Olga Sedakova, jūsmojot par saprātu, esam aizmirsuši muļkību. Esam aizmirsuši, ka muļķis var būt agresīvs, augstprātīgs, ambiciozs tik pat lielā mērā kā saprātīgais. Muļķis nav spējīgs cienīt, un muļķis neko neciena. Tā ir muļķa pirmā un svarīgākā īpašība. Tāpēc nav jābrīnās, ka šodien visur sastopamies ar necienīgu attieksmi. Tas tāpēc, ka visur ir ieperinājušies muļķi.

Olga Sedakova citē Dostojevski: „Смирись, гордый ум!”. Citāts patiešām tagad ir aktuāls. Mēs mīlam saprātīgos, gudros, talantīgos „nolikt savā vietā”. Taču mēs šodien esam aizmirsuši Puškina nosodījumu: „И ты, бездарная глупость, уймись!”. Masu fenomenu segmentācijas paraugteritorijās faktiski vairs netiek pie vārda tie, kuri gribētu un spētu muļķus „nolikt savā vietā”. Intelektuālajā konkurencē ir uzvarējuši muļķi, priekš kuriem faktiski ir vajadzīgs šis pasākums – intelektuālā konkurence. Gudriem cilvēkiem intelektuālā konkurence nav vajadzīga, un viņi no tās nebaidās. Baidās tikai muļķi. Un šajā ziņā varam formulēt kulturoloģisko likumsakarību: jo pliekanāka kultūra, jo intelektuālajā konkurencē lielākas izredzes uzvarēt muļķiem; jo spēcīgāka kultūra, jo intelektuālajā konkurencē lielākas izredzes uzvarēt gudriem. Tāpēc tagad Latvijā nav jābrīnās, ka, piemēram, par gudriem studentiem neviens nerūpējās, kā tas bija padomju laikā. Nerūpējās tāpēc, ka visur ir muļķi, kuriem ir iedzimtas bailes pat no gudriem bērniem un jauniešiem.

Karens Svasjans

Tagad nākas lasīt, ka eiropieši grāmatas pērk savas dzīves uzlabošanai tāpat kā pērk labus apavus un zobu protēzes. Tā par eiropiešiem izsakās Karens Svasjans grāmatā „Eiropa. Divi nekrologi” (skat.: rvb.ru). Viņaprāt Rietumu civilizācija ir „nonākusi marasmā” un marasmā nonākušo cilvēku galvenās iezīmes var parodiski formulēt sekojoši: „demokrātiskums, kompatibelums, politkorekts, tusējošais, pederastmīļotājs, makdonaldiskais, vienā vārdā sakot, o’kejiskais”.

Var diskutēt par Rietumu bojāeju garīgās kultūras atsevišķās sfērās, politikā, saimnieciskajā darbībā, žurnālistikā. Taču ir naivi, uzsver Karens Svasjans, neredzēt un noliegt Rietumu lasītāju nāvi. Rietumu lasītāji ir pārvērtušies par oligofrēniem. Filosofa grāmatā ir vārdi par to, ka Eiropas vēsture no XX gs. otrās puses ir konsekventa un plebiscistiski likumīga afroamerikanizācija. Rietumu mūsdienu civilizācija ir lietu civilizācija – elektroniski un lāzeriski superprecīzu izlutinātu pusaudžu iemīļotu gudru lietu civilizācija. XX gs. filosofiskās problēmas risina klerki un ģenerāļi, bet nevis gara cilvēki. Klerki un ģenerāļi nedomā par īstenību reālās īstenības tēlos. Turklāt mūsdienās velme vērot un domāt ir totāli paralizēta. Vērošanas un domāšanas vietā ir stājusies runāšana, ko modīgi sauc par diskursu, ignorējot šī vārda latīnisko nozīmi – haotisku un bezjēdzīgu skraidīšanu. Rietumos daudzi tāpēc ir vispār atraduši vērot un domāt. Viņi ir spējīgi uztvert un saprast tikai to, kas ir formulēts īsos teikumos un rakstīts ar lielajiem burtiem.

Karens Svasjans ironiski atstāsta vienu piemēru. „American Airlines” pasažieriem piedāvā riekstus, uz kuru iepakojuma ir instrukcija: „Atveriet iesaiņojumu, apēdiet riekstus!” Kā rezumē filosofs, slinkais prāts atrofējās: „Prāts kļūst vājš, un vājš prāts ir vājprāts. Mēs nonākam vājprāta laikmetā. Vājprāta pirmais simptoms: kliedzieni par dabai draudošajām briesmām un par nepieciešamību glābt dabu. Taču dabu nevajag aizsargāt no „izplūdes gāzēm”, bet gan no „izplūdes domām”; ekoloģiskās katastrofas zonas var konstatēt nevis saskaņā ar Geigera skaitītāja bultiņas novirzēm, bet gan saskaņā ar inteliģences blīvuma klātbūtni. Domāšanai draud briesmas. Būtībā šīs briesmas izpaužās intelektā, bet dzīves variācijās tās izpaužās labklājībā, komfortā, inertumā, gausumā, trafaretumā, bezsejainībā, bailīgumā, loģiskā un morālā netīrībā, augstprātībā, frāzes kundzībā, muldēšanā”.

Karens Svasjans raksta par ASV lomu Eiropas liktenī. Eiropas liktenis amerikāņu interpretācijā sākās ar to, ka eiropiešu aizbraucēji, nonākot ASV, Eiropu tūlīt nolādēja kā Sātana tirānijas vidi un Eiropu pārvērta par pagrimušas pasaules simbolu, jo, lūk, Eiropā esot vēl lielāka verdzība nekā senajā Ēģiptē. Amerikāņu izpratnē Eiropa kļuva par elli.

1947.gada 6.martā ASV prezidents Trumens teica: „Pasaulei ir jāpārņem amerikāņu sistēma. Pati amerikāņu sistēma var izdzīvot Amerikā tikai tādā gadījumā, ja tā kļūst par visas pasaules sistēmu.” Karena Svasjana ieskatā tamlīdzīga attieksme kļuva par nāves spriedumu Eiropas kultūrai. Viņš atsaucās uz Rūdolfu Šteineru, kurš 1917.gada 16.novembrī precīzi raksturoja Amerikas un Eiropas konfrontāciju: „Amerikas tieksmes ir visu mehanizēt un visu redzēt tīrā naturālismā, pakāpeniski noslaucīt Eiropas kultūru no zemes”.

Šodienas eiropieši jau ir totāli pārņemti ar visu to, kas ir apzīmogots ar maģisko „Made in USA”. Šodienas eiropieši pat vēlas, lai amerikāņi rūpējas par viņiem, tādējādi neslēpjot savu novecošanu un atpalicību. Kā raksta Karens Svasjans, pēc II Pasaules kara Eiropa pati apzinājās savu bankrotu – pēc Osvencimas dzejoļus vairs nevar rakstīt. Eiropa apzinās savu neprasmi pašai tikt galā ar sevi, un tāpēc ērtāk ir saplūst ar American Dream un atmosties āfrikāņu īstenībā – afroamerikānisma vidē ap sevi Eiropā.

Intervijā armēņu laikrakstam Karens Svasjans teica, ka orientēties uz Rietumeiropu ir bezprāts (skat.: karenswassjan.com). Viņa viedoklis par Rietumeiropas tagadnes kultūru veidojās no 1993.gada, kad viņš sāka dzīvot Rietumos un strādāt Šveices, Austrijas, Vācijas augstskolās. Pirms tam viņam esot bijis pilnīgi cits priekšstats par Rietumeiropu. Izrādās, tās ir bijušas ilūzijas. Viņa pārliecībā Rietumeiropa ir „organizēts haoss”, kuru vada pašiznīcināšanās griba. Zinot to, ka pēc II Pasaules kara Rietumeiropa patiešām ir sevi iedzinusi strupceļā un iet bojā pati savas rīcības dēļ (aizraušanās ar migrantu uzņemšanu, cilvēku tiesībām, politkorektumu, amerikāņu tipa neoliberālismu), filosofam nevar neticēt.

Eiropa tēlo vienotību, taču faktiski pēc Berlīnes mūra krišanas un ES paplašināšanās tā ir kļuvusi vēl partikulārāka, – garīgajā ziņā nav nekas tāds, kas būtu visiem kopējs. Amerikāņu ideja par eiropiešu pēckara dzīves miermīlīgu nokārtošanu faktiski ir grandioza manipulācija – ārēja formālistiska darbība ar Eiropas valstīm, tautām, kultūrām. Pati Eiropa tagad nedzīvo saskaņā ar savu pašapziņu, bet orientējoties uz Ameriku. Eiropa ir pazaudējusi identitāti, par ko raksta Karens Svasjans. Starp eiropiešiem vēl ir spēki, kuri pretojās Amerikas ietekmei. Taču šos spēkus neviens nopietni neuzklausa, nerespektē un ignorē to rekomendācijas.

Taču Rietumeiropā Karenu Svasjanu visvairāk pārsteidz, kā viņš formulē, „idiotisma apzināta griba”. Rietumeiropas idiotisms nav spēlēšanās un izlikšanās. Filosofs min idiotisma piemērus. Anglijā nesen notika intensīva diskusija. Tajā aktīvi iesaistījās protestantu arhibīskaps, princis Čarlzs, premjerministrs, populāri intelektuāļi. Diskusijas iemesls bija kāda ārsta paziņojums par iespēju ķirurģiskā ceļā panākt, ka vīrietis dzemdē bērnus. Diskusijas dalībnieki interesējās tikai par to, vai tas tik tiešām var reāli izdoties. Idiotisms izpaužās tajā ziņā, ka neviens nejautāja, kāpēc tas ir vajadzīgs un kāpēc vīrietim ir jādzemdē bērni. Kā domā filosofs, Armēnijā tāda tēma izraisītu smieklus, un tāda tēma netiktu nopietni apspriesta vispār, jo par to tikai visi smietos. Idiotisma privilēģētība; lūk, kas atšķir Eiropu no Armēnijas, kurā arī ir sastopami idioti. Tikai Armēnijā idioti nav privileģēti būt sabiedrības uzmanības centrā.

Rietumeiropas idiotisma fundamentāls iemesls ir amerikāņu propagandētā „laimes teorija”, kad cilvēciskās esamības galvenais ideāls ir būt laimīgam, ko garantē ASV konstitūcija. Amerikāņu „laimes teorija” ir adresēta nedomātājiem, lai viņus vadītu. „Laimes teorija” ir buržuāziska teorija, kura radās reizē ar buržuāzijas izveidošanos. Lai cilvēks būtu laimīgs, ir jāzina, kas cilvēku dara nelaimīgu. Un buržuāzijai tas ir labi zināms. Cilvēku nelaimīgu dara viņa prāts. Par to ir teikts Bībelē. Kā ironizē Karens Svasjans, tagad nedomāt māca pat dziesmās – „Dont worry, be happy”.

Otrs cilvēka nelaimīguma iemesls ir atmiņa – noslieksme pēc tradīcijas, kultūras mantojuma, vēstures. Tāpēc tiek darīts viss, lai cilvēki neko neatcerētos un viņiem zustu interese par pagātni. Cilvēkiem tāpēc iestāsta, ka viņi ir brīvi un var darīt visu, ko vēlas. Cilvēki var baudīt dzīvi visā tās šodienas daudzveidībā. Cilvēkus pārliecina, ka tikai viņi paši ir savas dzīves noteicēji. Miljoniem cilvēku tagad tam paklausa un bauda dzīvi ne par ko nedomājot ar prātu un neko neatceroties/nemācoties no pagātnes – vectēvu, tēvu mantojuma, kā arī neko nevēloties zināt par rītdienu.

Saprotams, uz eiropiešu apziņu atsaucās ne tikai amerikāņu plānveidīgi realizētā „Eiropas nolaupīšana”. Eiropiešu tāpat kā citu planētas iedzīvotāju apziņu XX gs. nogalē būtiski sāka ietekmēt process, kuru tagad var dēvēt par apziņas globalizāciju, ko savukārt veicina globalizācijas reālie notikumi. Kā raksta amerikāņu zinātnieks Stepans Meštrovičs, globālo transformāciju rezultātā izveidojās „postemocionālā sabiedrība”. Tās garīgo dzīvi diktē reklāma, patērēšana, „fizioloģiskā” baudīšana. Tagad lieliski saprotam, kāpēc mūsu nogurusī hēdoniskā civilizācija, kuras centrā ir bauda un komforts, šodien kaitina citas civilizācijas, stimulējot pret „baltajiem” fundamentālismu, ekstrēmismu, radikālismu.

No 2008.gada ir jauns iemesls kariķēt „balto” cilvēku intelektuālo un morālo pagrimumu, kā  arī visdažādākā ģenētiskā lējuma „tviterotājiem” enerģiski demonstrēt savu „viedokli”. Tā ir finansu krīze. Finansu krīze turpinās, un visus šos gadus varējām lasīt par finansistu, ekonomistu un politiķu nekompetenci, alkātību un sociālo bezatbildību.

Žaks Atali

Tā, piemēram, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas dibinātājs un ilggadējais direktors franču ekonomists, rakstnieks, Francijas prezidenta F.Miterāna uzticības persona, Bilderbergas kluba biedrs Žaks Attali 2009.gada jūnijā radiointervijā „Euronews” ļoti kritiski izteicās par eirobirokrātiju. Intervija notika eiroparlamenta vēlēšanu laikā. Viņa ieskatā cilvēki neaktīvi piedalās vēlēšanās tāpēc, ka neuzticās deputātu kandidātiem. Cilvēki ne mazākajā mērā nav pārliecināti par politiķu spēju risināt problēmas. Pie tam katra valsts darbā uz Briseli deleģē otrās un trešās šķiras politiķus, kuri savā valstī vairs nav vajadzīgi. Aizvadītajos 30-40 gados bija tikai viens spējīgs eirokomisijas priekšsēdētājs – Žaks Delorā. Pārējie – pelēkas viduvējības, kas nav spējīgas patstāvīgi pieņemt lēmumus. ES vadība funkcionē ārkārtīgi zemā līmenī.

Atbildot uz jautājumu par G-20 lomu krīzes pārvarēšanā, Žaks Attali izsaka bažas par pasaules bagātāko valstu līderu darbību. Tā drīzāk atgādina veikli nospēlētu farsu visas planētas skatītājiem. G-20 ar farsa komediantu ārišķīgajiem efektiem apliecina absurdu un nenopietnu pieeju.

Žaks Attali „Euronews” atkal runāja 2010.gada maijā. Intervijas iemesls – stāvoklis Grieķijā. Bija beidzies ES sammits par palīdzību Grieķijai. Franču ekonomists uzskata, ka ES valstu vadītāju rīcība ir aloģiska. Sammits notika pārāk vēlu. Ja tas būtu noticis dažas nedēļas agrāk, varēja iztikt ar 40 miljardiem. Pirmajā laikā vispār negribēja dot naudu, bet tad pēkšņi piekrita. Taču bija jau par vēlu. Pie tam eirovadītāju piedāvātais mehānisms nekur neder. Summas ir milzīgas, taču Grieķijas ekonomikai piedāvātais plāns nav realizējams.

Raksturojot finansu krīzi kopumā, Žaks Attali kritizēja transnacionālo banku amorālo rīcību un valstu vadītāju bezatbildību. Sākumā bija amerikāņu neliela hipotekārā krīze, kura varēja izmaksāt 10 miljardus dolāru. Nekas netika darīts, un izvērtās pasaules finansiālā krīze, kas var izmaksāt 500 miljardus dolāru. Atkal nekas netika darīts. Vienīgi tika izdevumu smagums novelts uz nodokļu maksātāju pleciem. Sākās valstu parādu krīze, kas aptver 7-8 triljonus dolāru. Bankas turpina spekulēt un amorāli rīkoties. Tas notiek tāpēc, ka pie varas ir atpalikuši politiķi. Viņu izpratne un domāšana atpaliek par simts gadiem. Un „Euronews” uzdot jautājumu, kāds vēl nesen publiskajā telpā nebija iespējams. Proti, Žakam Attali jautā, vai mūsdienu Eiropā vispār ir sastopams kāds saprātīgs valsts vadītājs. Atbilde ir satriecoša. Esot tikai viens – Luksemburgas premjerministrs. Orientējās arī Eiropas Centrālās bankas pārvaldes priekšsēdētājs, taču viņš nenodarbojās ar politiku. Žaks Attali runā par „veco un bagāto” valstu nogurumu. Tās ir nogurušas strādāt un domāt. Tāpēc sāka dzīvot uz parāda, ko tagad nākas atmaksāt. Turklāt „politiskā šķira” joprojām guļ un pat krīze nav to atmodinājusi.

Pārdomājot Olgas Sedakovas, Karena Svasjana, Žaka Attali novērojumus, bet īpaši „baltajiem” veltītos vārdus, nākas atcerēties krīzes neekonomiskos faktorus. Pirmais krīzes neekonomiskais faktors, kuram noteikti nākas vispirms pievērst uzmanību, ir demogrāfiskais faktors. Atziņa (demogrāfiskā imperatīva princips), ka demogrāfiskā problēma ir vissvarīgākā cilvēces dzīvē un planētas iedzīvotāji funkcionē kā vienota sistēma, tagad sāk ieņemt arvien stabilāku vietu mūsdienu mentalitātē, nosakot domāšanas veidu, dzīves uztveri un emocionālo ievirzi. Tā, piemēram, demogrāfiskās problēmas emocionālā ievirze spilgti atspoguļojās XX gs. Rietumu zinātnes patriarha Kloda Levī-Strosa intervijā sakarā ar viņa 100 dzimšanas dienu 2008.gada beigās. Intervijā franču zinātnieks atceras, ka viņa jaunībā, kad viņš sāka nodarboties ar zinātni XX gs. 30.gados, uz Zemes dzīvoja 2 miljardi iedzīvotāju, bet tagad pēc 50-60 gadiem iedzīvotāju skaits pieaudzis līdz 6 miljardiem un turpina pieaugt. Tieši tas, kā atzīstas slavenais zinātnieks, viņu satraucot visvairāk nekā jebkurš cits notikums. Viņaprāt visas nelaimes vai vismaz viena daļa no visām nelaimēm, no kurām mēs ciešam dažādās dzīves jomās, notiek iedzīvotāju masas straujā pieauguma rezultātā vai kā šī straujā pieauguma sekas. Cilvēce iegūst arvien lielāku un lielāku antihumāno tendenci un kļūst naidīga pati pret sevi, kļūst pati par savu ienaidnieku. Dažādo civilizāciju un kultūru ideoloģijas un reliģijas, kuras mūsdienās asi pretstata vienu otrai, ir tikai ārējā fenomenoloģiskā izpausme kaut kam daudz dziļākam. Tik grandiozā apjomā uzblīdusī cilvēce arvien vairāk un vairāk atklāti atsedz nopietnas problēmas dzīvot visiem kopā. Etniskie un civilizāciju konflikti ir tikai fasādes dekors, aiz kura slēpjās principiāli svarīgākās demogrāfiski eksistenciālās intereses.

Zināma emocionālā nostāja pret šodienas pasauli var būt ne tikai izciliem zinātniekiem. Katram domājošam cilvēkam noteikti ir saprotams, ka iedzīvotāju skaita grandiozais pieaugums nevar neatsaukties uz ekonomiku – pārtikas produktu un sadzīves preču masu ražošanu, kas savukārt veicina peļņas pieaugumu, paver spožas perspektīvas alkātībai, sekmē transnacionālo korporāciju un planetāra mēroga finansu monstru rašanos. Demogrāfiskā problēma ir pamatā rūpnieciskās ražošanas pārvietošanai no Rietumiem uz Dienvidāzijas zemēm ar lielu iedzīvotāju skaitu un lētu darbaspēku.

Planētas iedzīvotāju skaita pieaugums psiholoģiski atsaucās uz biznesmeņu apziņu; iedzīvotāju skaits pieaug un tātad ir garantija, ka arī biznesa apjoms neapsīks. Turklāt cilvēku skaits palielinās un palielinās, un tam nav redzams gals. Labi ir zināms, ka Ķīnas, Indijas, Indonēzijas attīstības pamatā ir demogrāfiskie motīvi – nepieciešamība rūpēties par miljardiem cilvēku eksistences nodrošināšanu.

Demogrāfiskā imperatīva princips ir teorētiskais kodols demogrāfiskās globalizācijas koncepcijai. Saskaņā ar šo koncepciju nevis globalizācija izraisīja iedzīvotāju iesaistīšanos globālajos procesos, bet gan pretēji: iedzīvotāju globalizācija, proti, demogrāfiskā globalizācija izraisīja uz planētas totālu globalizāciju. Citiem vārdiem sakot, demogrāfiskā globalizācija ir iedzīvotāju pārvietošanās dzīves vietas izvēlē un darbībā planetāri globālā mērogā.

Vēsturiski vispirms demogrāfiskā globalizācija izpaudās tad, kad eiropeiskās rases pasionārās enerģijas kvantuma pārpalikums provocēja transatlantisko ekspansiju. Eiropeiskā rase sāka ietekmēt dzīves procesus gan Vecajā, gan Jaunajā pasaulē Atlantijas okeāna krastos, kā arī ekspansija virzījās uz ziemeļaustrumiem Eirāzijas kontinentā. Eiropeiskās rases pārstāvji ne tikai sāka dzīvot, bet arī valdīt praktiski visos kontinentos. Notikumi Ziemeļamerikā (indiāņu apzināta iznīcināšana) lika eiropeiskās rases kolonizatoriem meklēt darbaspēku Āfrikā.

No XVIII gs. līdz 1925.gadam eiropeiskās rases pārstāvju skaits nemitīgi palielinājās, jo palielināt cilvēcisko kapitālu ļāva teritoriālais potenciāls, dabas resursu bezmaksas pieejamība praktiski visos kontinentos, kā arī zinātniski tehniskais progress un ražošanas tehnoloģiskā attīstība ļāva eiropeiskajai rasei dzemdēt bērnus, daudz nebēdājot par viņu eksistences nodrošināšanu. Cilvēku skaita pieaugums provocēja ekonomikas pieaugumu, bet ekonomika pati sevi stimulēja ražot vairāk un vairāk.

Eiropeiskā rase, pateicoties demogrāfiskajai globalizācijai, pārvaldīja 80% no planētas resursiem, bet 1925.gadā bija 1/3 daļa no planētas iedzīvotājiem – apm. 850 miljoni cilvēku. Eiropeiskā rase uz planētas bija monopoliste politisko un ekonomisko jautājumu risināšanā, – tā bija totāla hegemonija, jo „baltie” cilvēki kontrolēja 80% no planētas sauszemes teritorijas.

Tiek uzskatīts, ka eiropeiskās rases demogrāfiskā globalizācija ir galvenais iemesls demogrāfiskajai pārejai, kad no XX gs. vidus 90 gadus (1960-2050) strauji palielinās citu rasu iedzīvotāju skaits Āfrikā un Āzijā. Eiropeiskās rases iespiešanās planētas visos kontinentos veicināja vietējo iedzīvotāju mirstības samazināšanos un dzimstības pieaugumu, daudzbērnu ģimenes tradīciju.

„Baltās” rases demogrāfiskās globalizācijas sekas tātad ir cilvēces iedzīvotāju skaita straujais pieaugums, kas noslēgsies mūsu gadsimta vidū, kad planētas kopējais cilvēciskais kapitāls būs 12 miljardi un „baltie” cilvēki būs tikai 1/10 daļa no planētas iedzīvotājiem.

Eiropeiskās rases demogrāfiskā globalizācija acīmredzot nevarēja turpināties bezgalīgi, un pēc uzplaukuma sekoja straujš atslābums. No XX gs. otrās puses „baltās” rases pozīcijas strauji mazinās pat Eiropā, Ziemeļamerikā, Austrālijā, jo citu rasu pārstāvju migrācija uz „balto” zemēm jau sen ir labi zināms fakts. Tagad labi zināms fakts ir arī tas, ka ne visur, kur strauji pieaug iedzīvotāju skaits, simetriski attīstās saimnieciskā darbība, nodrošinot iedzīvotāju eksistenci. Ķīnā, Indijā, Indonēzijā strauji pieaug iedzīvotāju skaits un uzplaukst ekonomika. Diemžēl citās valstīs (īpaši Āfrikā) pieaug iedzīvotāju skaits un palielinās nabadzība, un atpalicība. Tas sekmē jaunu grandiozu demogrāfisko globalizāciju, un šoreiz planētu savā varā nepārņem „baltā” rase, bet gan citas rases.

Šodien analītiskajā literatūrā jau samērā regulāri nākas sastapties ar atziņu, ka dzimstības, mirstības, migrācijas, nodarbinātības dinamika ir galvenie globālo pārmaiņu faktori. Saprotams, šī atziņa daudziem var likties pārāk abstrakta un subjektīva, kas drīzāk var noderēt kā morālā maksima, bet nevis kā rekomendācija konkrētai politiskajai rīcībai. 1992.gadā amerikāņu populārais politologs Frensis Fukujama izdeva grāmatu „Vēstures beigas un pēdējais cilvēks”. Tās mērķis ir pievērst lasītāju uzmanību grandiozajām pārmaiņām cilvēces vēsturē. Tā vēsture, kas bija līdz mūsdienām, ir beigusies. Tagad sākās jauna vēsture ar jauniem „spēles noteikumiem”. 1999.gadā F.Fukujama izdeva grāmatu „Lielais sairums: cilvēka daba un sociālās kārtības pārveidošana”. Tajā viņš apskata dzīvi „vēstures beigu” grandiozo pārmaiņu periodā, kad sairuma pazīmes ir konstatējamas cilvēku dzīves visos līmeņos – ģimenes, valsts, indivīdu, garīgās kultūras. Tas ir tāpēc, ka pārejas laikmetiem ir raksturīgs strukturāls sairums, jo cilvēkiem nav laika izstrādāt stabilus morālos, tikumiskos, reliģiskos, zinātniskos priekšstatus par sabiedrības dzīves organizāciju.

Zinātnieki šodien rūgti skaidro, ka uz dziļo pārmaiņu procesu praktiski nav iespējams iedarboties. Demogrāfiskie procesi nepakļaujas voluntārai iedarbībai. Pat ķīniešu un indusu iejaukšanās dzimstības regulēšanā nedod manāmu rezultātu. Idejas nav, jo pārmaiņas notiek straujāk nekā „nobriest” idejas – politiskās, ekonomiskās, filosofiskās.

Mēs jau formulējām vienu kulturoloģisko likumsakarību. Kulturoloģiskās likumsakarības autoritāte ir arī tēzei, ka kultūras (valsts, civilizācijas, valstu politiskās koalīcijas) bojāejas priekšvakarā sākās garīgais pagrimums, morālā izlaidība, amatpersonu vienaldzība, elites cinisms  un nodevība. Jūtot savu galu, kultūrā padziļinās stagnācija un sākās tas, ko dēvē „dzīres mēra laikā”. Cilvēki maniakāli nododās dzīves baudīšanai, nedomā par rītdienu, rūpējās tikai katrs par sevi, izsmej jebkuras vērtības un ideālus, bērni pārstāj cienīt vecākus, tauta pārstāj interesēties par savu pagātni. Kultūras visās institūcijās iespiežās pusdomātāji un muļķi ar verbālo caureju, kā mēs šodien teiktu Latvijā. Viņi ātri konsolidējās un galu galā sāk visu kontrolēt.

Acīmredzot tas pašlaik pilnā mērā attiecas uz „balto” cilvēku kultūru/civilizāciju. „Baltie” cilvēki noveco, viņiem nedzimst bērni, viņu pilsētas ir pārpildītas ar citu rasu pārstāvjiem un citu kultūru/civilizāciju artefaktiem. Ļoti drīz „baltie” uz planētas būs nomācošā skaitliskajā mazākumā un zaudēs iniciatīvu jebkurā dzīves sfērā. Viņus varbūt pat neiekļaus „pasaules valdībā”, un Bilderbergā pulcēsies tikai „krāsainie”. Tas ir scenārijs, kas vēsturē ir atkārtojies, sākot no Romas impērijas un beidzot ar sociālisma valstu koalīcijas sabrukumu XX gs. beigās. Tiem, kuriem interesē arī citi piemēri, iesakāms lasīt Ļeva Gumiļeva grāmatas.

Sergejs Kurginjans

„Balto” cilvēku civilizācijā pašlaik vislielāko optimismu un cerību izraisa krievu ģeniālā ideologa un domātāja Sergeja Kurginjana stratēģiskie un ģeopolitiskie priekšlikumi, kuriem jau ir milzīga pozitīvā rezonanse ne tikai Krievijas, bet arī daudzu citu zemju sabiedrībā. Tā tas ir neskatoties uz to, ka priekšlikumi adresēti tikai Krievijas nācijai un krievu tautai kā potenciāli pasionāram spēkam ieceru realizācijā.

Ļoti svarīgi ir tas, ka Sergejam Kurginjanam ir izdevies konsolidēt valsts visaugstāko intelektuālo potenciālu. Viņa stratēģisko un ģeopolitisko doktrīnu atbalsta visgrudrākie cilvēki šodienas Krievijā. Valstī faktiski ir radies „trešais spēks” (tā viņi sevi dēvē), kas ir apņēmies nepieļaut Krievijas degradācijas turpināšanos un formulējis konkrētus sociāli politiskos un ekonomiskos nākotnes mērķus.

Aizvadītajos pēcpadomju gados vislielākā nelaime bija tas, ko Sergejs Kurginjans dēvē par metafizisko katastrofu. Runa ir par visaugstāko garīgo ideālu trūkumu cilvēkos. Jēdziens „metafizika” apzīmē galējās nostādnes par cilvēka dzīves jēgu. Ja cilvēks ir pārtraucis interesēties par savas dzīves jēgu, tad viņa gars ir salauzts un vairs nav iespējama nekāda attīstība, kustība, tieksmes u.tml. Metafizika cilvēkam sniedz mierinājumu. Bez mierinājuma cilvēks nespēj dzīvot. Dzīve bez mierinājuma nav cilvēka cienīga dzīve.

Pēcpadomju gados cilvēkiem nepārtraukti iestāstīja, ka ir jādzīvo šodienai, bet nevis jāsapņo par rītdienas ideāliem. Krievijas sabiedrību centās pārliecināt, ka šodienai dzīvo visi Rietumu iedzīvotāji, kuriem primārais ir intereses, bet nevis ideāli. Krievijā tika sagrauts ideālais vispār un radās zvēru bars bez ideāliem. Vainīga ir politiskā vara, kura diskreditēja ideālus un ideālismu vispār. Sergejs Kurginjans norāda, ka tā nerīkojās neviena vara. Pat Ļeņins saprata, ka tautai ir vajadzīgi ideāli, bet ne tikai „gulašs”, kā materiālistisko interešu substrātu dēvēja Ēriks Froms. Rezultātā šodienas sabiedrība domā tikai par „gulašu” un kļuvusi sociāli apātiska, zaudējusi lojalitāti valstij un tās politiskajai šķirai, zaudējusi iniciatīvu un spēju pretoties ierēdņu anarhijai un jaunbagātnieku snobismam un cinismam. Valstī radusies neoliberālā fašisma diktatūra, visu laiku liekot cilvēkiem atsacīties no būtiskākā un aizmirst eksistenciāli fundamentālos jautājumus. Tādējādi tiek grauta cilvēka identitāte un pašcieņa, kā arī ir iestājies antropoloģiskās nevienlīdzības laikmets. Atklāti tiek norādīts, ka „tautai” ir vajadzīgs tikai „gulašs” un neko citu tā nav pelnījusi.

Sergejs Kurginjans savā Interneta televīzijā (skat.: kurginyan.ru) runā par Krieviju kā „pasaules lokomotīvi”. Krievijai ir nākotne, kas balstās uz tās grandiozo mantojumu. Taču pats galvenais ir krievu tautas mesiānisms, kas ir tautas gara konsolidācijas avots. Krievu tauta vienmēr ir dzīvojusi ar sava mesiānisma apziņu. Pat sociālisma periodā šī apziņa bija centrālais virzošais spēks. Kriminālās buržuāzijas kapitālisma laikmets ir beidzies. Buržuāzija ir mirusi, jo tā nav spējīga realizēt savu galveno principu – attīstību. Krievijā sekos laikmets, kas balstīsies uz nacionālisma, patriotisma un sociālisma sintēzi, kad katrs minētais elements funkcionēs jaunā kvalitātē.

Gribas ticēt – vismaz vienā teritorijā lavīna ir nodārdējusi, un cilvēki ir sākuši rūpēties par jaunu dzīvi, precīzāk – vēlas atgūt cilvēcisko stāju. Latvijas mentālajā kontekstā tas izklausās neticami.

Saprotams, arī Krievijā ir izaugusi amerikāņu projektu rijēju paaudze. Tā izkalpīgi atstrādā saņemtos miljardus. Taču Krievijā netriumfē masu fenomenu segmentācija. Visās jomās ir sastopamas izcilas personības – Kremlī, valdībā, baznīcā, zinātnē, augstskolās, biznesā, pašvaldībās, medijos, garīgajā kultūrā. Krievijā ir izveidotas lieliskas universitātes ar ļoti modernām studiju programmām. Krievijā tāpat kā Ķīnā no Rietumiem mājās atgriežās profesori, augstas klases speciālisti, zinātnieki. Un varbūt principiāli vērtīgākais – Krievijā ir cilvēki, kas pilnā mērā izprot un atzīst notikušo traģēdiju aizvadītajos 20 gados. Tie ir cilvēki, kuriem pirmajā vietā ir valsts suverenitāte un valsts iedzīvotāju liktenis.

Arturs Priedītis
/04.03.2012/
Avots: http://artursprieditis.lv

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Melnbaltā vilinājums

Andrejs Panteļejevs

Cik tomēr apburošs valdzinājums piemīt melnbaltai pasaulei. Kad ir tikai pareizie un ir tikai nepareizie, un kad jau iepriekš skaidri zināms, ka viss, ko dara pareizie, ir labi un viss, ko dara nepareizie, ir slikti un nosodāmi. Un vēl jaukāk un ērtāk, kad ne mēs paši, bet kāds cits jau pacenties un saspraudis melnus vai baltus karodziņus lietās un parādībās ap mums. Nav jāiespringst. Un melnbaltās fotogrāfijas ir tik skaistas.

Piemēram, cik jauki un vienkārši ir caur melnbaltām brillēm lūkoties uz to, kas notiek pasaulē. Ir tik labi, ka mēs skaidri zinām, ka Ukrainai ir sliktais prezidents Viktors Janukovičs, kurš izrēķinās ar balto un pūkaino demokrāti Juliju Timošenko, un tas nekas, ka veids, kā un kādu gāzes līgumu viņa noslēdza ar Krieviju un kādu cenu par to šobrīd maksā Ukraina, maigi izsakoties, rada jautājumus. Galvenais – viņa ir pareizā, vismaz šobrīd, un kam ir laiks un gribēšana iedziļināties detaļās. Tas ir labi, ka mēs skaidri zinām, ka Vladimirs Putins ir sliktais, bet pret viņu demonstrējošie opozicionāri visi ir pareizie, demokrāti. Un tas nekas, ka opozicionāru mītiņos blakus liberāļu karogiem lepni plīvo ne tikai komunistu sarkanie karogi, bet arī nacionālboļševiku «ļimonovkas». Vai, protams, arī pretējā versija – ka Vladimirs Putins ir vienīgais un pareizais krievu nācijas tēvs, bet visi demonstrētāji pret viņu – CIP uzpirkti aģenti. Mēs nekļūdīgi zinām – kad Maskavā policija izdzenā vienus protestētājus, mēs varam aicināt uz televīziju Krievijas vēstnieku un bargi pratināt par demokrātijas apspiešanu. Bet par tajā pašā dienā Ņujorkā notikušo Volstrītas okupētāju izdzenāšanu un arestiem mums ASV vēstniecei nekas nav jāprasa. Jo tā bija pareiza izdzenāšana, kā saka, paši pelnījuši. Ir labi, ka varam svēti sašust par Krievijas Ārlietu ministrijas komentāriem mūsu referenduma sakarā kā par nepieļaujamu (un droši vien tā tāda arī ir) iejaukšanos mūsu iekšējās lietās, bet par ASV Valsts departamenta nemitīgajiem komentāriem par demokrātijas situāciju tajās vai citās valstīs mums nav jāsatraucas, jo tā ir pareiza iejaukšanās. Ir labi, ka mēs zinām, ka ir nepareizie oligarhi, kuriem jāsēž cietumā (tajā skaitā Silvio Berluskoni), un ir pareizie oligarhi, kas sēž cietumā netaisnīgi (Hodorkovskis). Un ir jauki, ka mēs zinām, ka Kadāfi zvērīgā nogalināšana bija attaisnojamas demokrātiskās tautas dusmas, bet Irānā izpildīts nāvessods ir necilvēciskuma kalngals. Un arī jaunās Lībijas varas ieviestais šariats, kā arī Saūda Arābijā piekoptais ir labais šariats, ne tas, kas tajā pašā Irānā. Un cik viegli mums bija Dienvidslāvijas konflikta laikā un ir vēl pat līdz šim brīdim zināt, ka serbi pēc definīcijas ir mūdži, bet tie paši Kosovas albāņi – balti un gaiši demokrātijas cīnītāji. Tāpat kā zināt, ka Zviedrijā pie zviedriem šodien viss ir pareizi un tikai pareizi ( ieskaitot, protams, zviedru bankas), bet visi grieķi ir liekēži un sliņķi, augonis uz veselīgās Eiropas miesas. Jā, un vēl – ka igauņiem jau pēc definīcijas viss ir pareizāks un labāks nekā pie mums, latviešiem.

Arī par notikumiem Latvijā, tikko 18. februārī notikušā referenduma sakarā, melnbaltuma vilinājums ir gandrīz nepārvarams. Tas ir tik viegli un ērti zināt, ka visi tie vairāk nekā 270 tūkstoši balsotāju par krievu valodu ir vienkārši Latvijas valsts nodevēji, Krievijas aģenti, savukārt visi balsojošie pret – īsteni un pašaizliedzīgi patrioti. Vai arī pretējs variants – visi pret balsojušie ir nacionālisti un fašisti, bet par – īstenie cīnītāji par eiropeisku izpratni par cilvēktiesībām. Var jau vēl vienkāršāk – visi latvieši versus visi krievi. Tāpat, kā izrādās, vienkārši ir zināt, ka 24. decembris ir vienīgā pareizā Ziemassvētku svinēšanas diena (kad nav jāatceras valsts un baznīcas nodalīšana), bet 7. janvāris ir nepareizais datums, un vispār – valsts ir dalīta no baznīcas (vismaz 7. janvārī).

Visērtāk tas ir politiķiem, jo melnbaltu pasaulīti ir viegli pārvaldīt. Tās cilvēka paštaisnuma, it sevišķi aizskarta paštaisnuma, jūtas (kas arī tieši ir melnbaltas pasaules uztveres pamatā) ir tik viegli uzrunāt, ar tām tik viegli manipulēt, it sevišķi – ja jāpārliecina, ka vispār jau var arī nedarīt neko. Tikai lepoties ar sevi un savu viedokli par taisnību. Atliek tikai pateikt «citam» – tev nav taisnība, un lieta darīta, tikai dziļāk jāiesēžas savos ierakumos. Nu sliktākajā gadījumā var uzrakstīt birokrātisku rīkojumu ministrijām, pāris nedēļu laikā sagatavot priekšlikumus, lai vismaz ja ne domas, tad papīri pakustās. Melnbalti papīri.

Melnbalta pasaule ir ērta arī dažam labam žurnālistam. Nav neko sevišķi jāpiepūlas noskaidrot vai analizēt – noskaidro tikai, vai aprakstāmais objekts pieder pie pareizajiem vai nepareizajiem, un – trah-bah! – komentārs vai rakstiņš gatavs.

Ir tikai viena problēma – patiesībā pasaule ir sasodīti krāsaina. Un, ja mēs tās krāsainību nelaižam iekšā pa durvīm, tā ātri vai vēlu ierāpsies pa logu un sevi pieteiks. Starp citu, krāsainība nenozīmē relatīvismu, bet gan to, ka lietas ir sarežģītākas nekā vienkārši – balts un melns. Un tās izprašana prasa garīgu piepūli. Taisnība un patiesība nav beigta zivs, kas peld pa virspusi.

Andrejs Panteļejevs
/24.02.2012/
Avots: http://www.diena.lv/latvija/viedokli/pantelejevs-melnbalta-vilinajums-13933389

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt