Krievu politologs: Irānai jau ir kodolieroči

Sergejs Kurginjans

„Irāna jau ir kodolvalsts”, vēl 2009.gadā paziņoja Krievijas politologs Sergejs Kurginjans. „Irānai, visdrīzāk ir dažas, ne pārāk lielas  atombumbas, ar ko vēl [2009.gadā] nav iespējams aprīkot nesējraķetes, bet pēc pāris gadiem Irānas kodolarsenāls būs daudz lielāks”

„Kodolieroču izplatības problēmai nav nekāda sakara ar to, ko apspriež starptautiskā sabiedrība. Tie nav atsevišķi kodolzinātnieki-avantūristi, kas braukā pa pasauli un rada valstīm kodolieročus. Tas ir valstu slepeno dienestu konsorcijs, kurš pārvieto figūras pa pasaules spēļu laukumu. Šādā ziņā nav obligāti, ka kāda valsts pati rada atomieročus, tos vienkārši tai iedos. Divas nedēļas pēc tam, kad Irāna pierādīs, ka tai ir atomieroči (veiks atomizmēģinājumu/paraugdemonstrējumu), Saūdu Arābija arī paziņos par atomieroču esamību tās arsenālā. Saūdu Arābija jau sen ir nopirkusi atomieročus, Saūdu Arābija finansēja Pakistānas atomprogrammu, Pakistānas kodolprogramma bija kopuzņēmums, kurā piedalījās tai skaitā arī Ziemeļkoreja un citas valstis.

Kāda ir kodolieroču izplatības procesa būtība? Par cik starptautiskās tiesības ir iemītas dubļos, visnoziedzīgāk pirmo reizi to izdarīja Klintons Serbijā, veicot Serbijas bombardēšanas un paziņojot, ka Serbija tiks iedzīta akmens laikmetā. Par cik starptautiskās tiesības praktiski nedarbojas, valstis grib iegūt savas drošības garantijas. Spēks ir vislabākā garantija. Viņi uzskata, ka, ja viņiem būs atombumba un viņiem būs iespēja to nomest kaut kur blakām, tad viņus nemēģinās iebombardēt akmens laikmetā. Bet, ja viņiem šādas garantijas nebūs, tad ar viņiem darīs visu, kas ienāk prātā. Šīs valstis uzskata, ka atomieroči ir vienīgais viņu aizsardzības līdzeklis un tāpēc viņi visiem spēkiem tieksies to iegūt un pašreizējā „mīkstajā” pasaulē viņiem tas izdosies. Šī ir fundamentāla problēma.

Kad man jautā vai es esmu kategorisks vienpolāras pasaules pretinieks, es atbildu un varu atbildēt vēlreiz, ka pirmkārt vispār nesaprotu, ko nozīmē polāra pasaule. Kad tiek teikts, ka pasaule ir daudzpolāra, tas nenozīmē, ka ir tik daudz polu cik ir valstu. Tātad tiek saprasts, ka ir lielas valstis un ir lielo valstu satelītvalstis. ANO statūti principā izslēdz šādu sistēmu, bet ANO drošības padomes eksistence to apstiprina. Tātad visi saprot, kas ir daudzpolāra pasaule, tā ir lielu valstu un to satelītvalstu pasaule. Otrkārt, lai ir vienpolāra pasaule, tikai, ja ASV grib kļūt par 4.Romu, tad viņiem ir jāsaprot, ka par to nāksies maksāt. Bet maksa par to ir sekojoša – 200000 kontingents Irākā, 400000 liels kontingents Irānā, gatavība karot tālāk pa visu Islāma valstu joslu, ieskaitot ar Pakistānu un Indonēziju, vismaz 3 miljonu liela armija, kas atradīsies provincēs, kā Romas leģioni un skaidrs impērijas provinču attīstības plāns, tas ko kādreiz sauca par „Pax Romania” Ko ASV var piedāvāt valstīm? Japānai un Vācijai savulaik bija ļoti skaidrs piedāvājums, bet kas tika piedāvāts Irākai? Irāku praktiski sadalīja, vienu tās daļu atdeva Irānai, jo tā ir šītu, Irākas sunītu daļu pārvērta par bandītu perēkli, bet kurdus pataisīja par Turcijas pretiniekiem tādējādi sākot graut vislaicīgāko reģiona valsti, lūk ko amerikāņi izdarīja.

Lai izdarītu savādāk, varēja pakārt vienalga ko, bet vakjadzēja atbalstīties uz Irākas nacionālajiem spēkiem, kas veiktu valsts modernizāciju, tas ir uz to pašu BAAS partiju, kas tika pasludināta par noziedzīgu. Tika nolemts balstīties uz liberāļiem. Atklāt jums noslēpumu, Irākā vispār nav liberāļu. Tiklīdz mēs šajās valstīs uzsākam demokrātiskās spēlītes tā uzreiz tur uzvar radikālie islāmisti tādi kā „Brāļi musulmaņi”. Formālās demokrātijas pasludināšana šajās valstīs ir nonsenss. Ja ir vēlēšanās kaut ko darīt, tad pasludiniet modernizācijas prioritātes un veiciet to kā tas ir darīts iepriekš, kā to darīt ir zināms, vēsture ir bagāta ar modernizācijas veikšanas piemēriem.

Par cik ASV neko tādu nedara, nepasludina nekādu sakarīgu šo valstu attīstības programmu un neizvieto tajās savus leģionus, tā nav Roma. Ja viņi nav Roma, tad kas viņi ir? Un kurš aizpilda vakuumu, kurš ir izveidojies pēc komunistiskās sistēmas sabrukšanas? Šo vakuumu neviens neaizpilda. Bet dabā tā taču nenotiek, ka tukša vieta paliek brīva, tāpēc  šai vakuumā lien visnešķīstākie spēki. Pasaule kļūst haotiska, bet ASV  kļūst nevis par Romu, bet par Kartāgu. ASV iejaucas un aiziet, iejaucas un aiziet, aiz sevis atstājot haosu. Un kamēr pasaule tā ir iekārtota, atomieroču izplatība ir neizbēgama.

Atomieroči varēja neizplatīties, kad pasaulē bija divas lielvalstis, katra no lielvalstīm sekoja saviem sabiedrotajiem, lai tiem nebūtu kodolieroču, bet pasaules drošības garantija bija abu lielvalstu stratēģiskie kodolieroči. Šodien, katrs grib sev iegūt šīs drošības garantijas un viņi viņas arī iegūs, pasaulē rit vēl nepieredzēta bruņošanās sacensība, kam pievienojas krīzes. Iepriekš teica ka krīzes nebūs, jo pasaule pēc PSRS sabrukuma ir kļuvusi saprātīga, bet kā izrādās tās krīzes ir. Un ko, krīzes būs, bet konfliktu nebūs?!

Vai nu cilvēce tik tiešām pārvarēs kādu barjeru un ieies citā attīstības stadijā vai arī kodolieroči turpinās izplatīties. Runas šai sakarā par visko citu ir surogāts, tukša pļāpāšana, jo problēmas ir jārisina pēc būtības pašā saknē. Tāpēc nav būtiski vai Irānai ir atomieroči. Un, ja tur valdītu šaha režīms, tad viss būtu kārtībā?! Tad Irāna būtu labs Rietumu sabiedrotais?! Problēma tātad ir apstāklī, ka Irānā pie varas ir noteikti spēki. Bet kādēļ viņi ir pie varas? Tāpēc, ka citi spēki neizvirza sakarīgu rīcības programmu un nespēj konsolidēt iedzīvotājus. Tātad programma minimums ir panākt, lai Irānā pie varas būtu sakarīgi spēki, bet programma maksimums ir tā pārveidot pasauli, lai tā atkal kļūtu stabila. Un es neredzu kā to ir iespējams izdarīt, pilnvērtīgi neatjaunojot Krieviju. Praksē izrādījās, ka tās lielvalsts, kas varbūt nebij perfekta, demontāža pārvērš pasauli par vienkārši drausmīgu un tas tukšums, kas ir izveidojies šīs lielvalsts vietā, kļūst par tādu kā ģeopolitisko melno caurumu, kas ievelk  pasauli atomkarā. Tā nav baiļu pārdošana, tā ir realitāte.

Šādā ziņā vis kas notiek Irānā tik tiešām ir bīstami. Un? Kā ar to tiek piedāvāts cīnīties? ASV bombardēs Irānu? Vai viņi atstās šo godu Izraēlai? Un ko Izraēla tur var izdarīt? Viņi sagraus dažus objektus, bet tālāk viss atkal sāksies no jauna, tikai daudzkārt naidīgākā atmosfērā. Un šādā atmosfērā agri vai vēlu Tuvajos Austrumos pa kādu no valstīm tiks dots nopietns trieciens. Un tas,  ko neviens nesaprot, bet ko vajadzētu saprast visiem, ka nopietns trieciens no vienas puses piespiedīs otru pusi dot atbildes triecienu, kas savukārt pilnībā izlādēs visus kodolarsenālus. Sāksies ķēdes reakcija. Un tad tik tiešām mēs nokritīsim pavisam citā pasaulē, pēc tam esošā cilvēce tik tiešām pārvērtīsies par kaut ko citu.

Pasaule karājas mata galā, līdzīgi kā tā karājās PSRS un ASV saspīlējuma lāikā. Ir laiks atvērt acis un ieraudzīt šo problēmu. Tā vietā tiek teikts, ka nevajag dramatizēt. Bet ko nevajag dramatizēt?! Kāds ir risinājums? ASV nespēj pildīt vienpolāras pasaules funkcijas. Un, kuram tad tās funkcijas vajag pildīt? Kam ir jāaizvieto šai ziņā ASV? Daudzpolārai pasaulei? Kas ar to tiek saprasts? Kurš ir Tuvo Austrumu pols? Izraēla? Irāna? Indija? Vai varbūt Pakistāna? Bet bez lielu valstu kā stabilitātes garantu eksistences visas mazās un vidējās valstis tieksies pēc kodolieročiem. Tāpēc ir jābūt  lieliem drošības garantiem  un ir jāpārveido šajā virzienā pasaule. Vai nu tas ir jauns Vīnes kongress vai nu tā ir līdzīga balansa izveidošana kāds savulaik bija  starp ASV un PSRS, bet kaut kādam globālam risinājumam ir jābūt. Bet, ja viņa nebūs, tad visi būs ar kodolieročiem un tad agri vai vēlu tie tiks izmantoti un tālāk sāksies domino efekts.„

Avots:

Informācijas aģentūra
/13.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

“Mācītājs” aizvilina bērnu un panāk aprūpes tiesību atņemšanu mātei

Žanna Pilsētniece

Nav vajadzīga pat minūte, lai māte, kura līdz šim nav bijusi bērnu tiesību aizstāvju redzeslokā, zaudētu meitas aprūpes tiesības, pārliecinājusies siguldiete Žanna Pilsētniece.

“To, ka pie mums notiek šausmu lietas, es jau zināju, taču nekad nebūtu domājusi, ka ar mani un manu bērnu kas tāds varētu atgadīties,” ar asarām acīs stāsta Žanna. Septiņus ar pusi gadus vecās Alīnas mātei liegta iespēja meitiņu no rītiem modināt, izķemmēt viņai matus un vakarā nolikt gulēt.

Žannai, tāpat kā viņas vīram, atņemtas aprūpes tiesības. Viņi vairs nav mazās Alīnas juridiskie vecāki, tikai – bioloģiskie. Pilsētnieku ģimene, pēc pašu teiktā, nesirgst no atkarībām, nedzīvo graustā un bērnus badā nemērdē. Žannai ir sava versija, kāpēc tas tā noticis. Turklāt, tā ir pilnīgi pretēja vietējās bāriņtiesas apgalvotajam.

Pievērš ticībai pret mātes gribu

“12. jūlijā pēc pusdienām mana meita izgāja ārā paspēlēties smilškastē mājas pagalmā. Meita zināja, ka drīkst uzturēties tikai mājas priekšā, kur viņu redzu,” stāsta mamma. Kādu brīdi Žanna no loga novērsusi skatienu, un Alīnas vairs tuvākajā apkārtnē nebija. Sieviete sākusi meitu meklēt, aptaujājusi kaimiņus, zvanījusi uz policiju. Likumsargi Žannai teikuši, ka jāraksta iesniegums par pazudušu bērnu.

Kaspars Gulbis un Lilija Gulbe (“mācītāji” no ASV)

Sieviete turpinājusi meitu meklēt pati saviem spēkiem. Vispirms apstaigājusi kaimiņus. Kāds no viņiem redzējis, kā meitene kopā ar vietējās reliģiskās organizācijas “Žēlastības upe”( 28251765, e-pasts lilijag@inbox.lv)  mācītāju Kasparu Gulbi esot devusies uz viņa dzīvokli, kas atrodas divas mājas tālāk.

“Tas cilvēks mums ir zināms, jo ne tikai manai ģimenei, bet arī citiem mājas iedzīvotājiem piedāvāja iesaistīties viņa vadītājā draudzē. Es gan mācītājam vairākkārt skaidroju, ka neesam ticīgi. Tas viņu netraucēja uzrunāt Alīnu un aicināt viņu uz lūgšanām,” stāsta izmisusī māte, piebilstot, ka uzreiz devusies pie šā vīrieša. Mācītājs no sākuma nav atbildējis, bet pēc brīža devis ziņu un stingri norādījis, ka pašlaik notiekot dievkalpojums, lai viņa neuztraucoties.

“Tā ir mana meita, un jūs nevarat tā vienkārši viņu paņemt. Tas nekas, ka jūs mani mazliet pazīstat. Tas nedod tiesības manu meitu vest pie sevis uz mājām. Teicu, ka saukšu policiju,” tās dienas notikumus atminas Žanna. Pēc viņas teiktā, līdz ar policijas ierašanos mācītājs kopā ar Alīnu esot iznākuši no viņa mājas. Taču meiteni pie mātes nelaidis. Teicis, ka jāsauc bāriņtiesa, kas, kā atminas Žanna, esot ieradusies neticamā ātrumā.

Māte stāsta, ka klātesošais “Žēlastības upes” līderis policijai un bāriņtiesai esot paziņojis, ka ir mācītājs, kurš meiteni ņēmis pie sevis, jo viņai esot interesanti. Pilsētniekiem, redz, esot vienistabas dzīvoklis, bet viņam – divas istabas. “Protams, ka bērns ies pie svešiem cilvēkiem, ja viņam piedāvās, piemēram, paspēlēt datorspēles, kuru mums mājās nav, jo neesam tik bagāti,” tā Žanna.

Bāriņtiesas pārstāve, pēc sievietes teiktā, esot kaut ko klusi pajautājusi mācītājam, tad pagriezusies pret māti un teikusi, ka aprūpes tiesības ir atņemtas. Savukārt meitenei pavēlošā tonī norādīts, lai kāpj mašīnā.

“Man aprūpes tiesības atņēma 40 sekunžu laikā. Pat nepazīstot. Tas nekas, ka es nekad līdz šim nebiju viņu redzeslokā,” raudot stāsta Alīnas māte.

Nelabvēlīga vide eiroremonta dzīvoklī?

Tad tiesībsargājošo institūciju “kompānija”, pēc mātes teiktā, esot atminējusies, ka jāapmeklē arī bērna dzīvesvieta. Mājās bijis Žannas vīrs un jaunākā meita Elīna.

Pirmais jautājums no neaicināto ciemiņu puses esot bijis par to, kāpēc meitenes guļot vienā gultā. To vajagot mainīt. Uz norādījumu, ka jāmeklē plašākas telpas, sieviete atbildējusi, ka esošo mitekli jaunajā projektā esot ņēmuši kredītā, tādēļ tā vienkārši nevarot to samainīt uz labāku. Turklāt arī rocība to neļaujot. Izskanējusi piebilde, ka ģimene pārāk pieticīgi dzīvojot. Tas nekas, ka ir eiroremonts. Taču neesot gultas pietiekamā skaitā, katrai meitenei vajagot savu.

“Mēs varbūt esam trūcīgi, taču bērnus mīlam. Viņi ir paēduši, apģērbti. Labi, mēs dzīvojam viesistabas dzīvoklī, taču ir karstais ūdens, elektrība un viss pārējais,” teic izmisusī māte. Viņa norāda, ka uz mudinājumiem aprunāties ar kaimiņiem policisti un bāriņtiesa neesot reaģējuši, sakot, ka esot jau parunājušies ar mācītāju. Tikmēr Alīna nonākusi krīzes centrā Valmierā.

Pie krīzes centra kliedz, ka mīl meitu

Sieviete nav bijusi mierā ar šādu bērnu tiesību aizsargu lēmumu, tādēļ jau nākamajā dienā devusies uz Sociālo dienestu, pēcāk – policiju un krīzes centru Valmierā.

“Biju tur četras reizes. Pēdējā centra darbiniece man norādīja, ka ar mani laikam viss nav kārtībā, ja visu laiku braucot. Atbildēju, ka tā ir mana meita un es tā vienkārši nevaru aizmirst,” stāsta sieviete.

Viņa uz turieni bija devusies kopā ar jaunāko meitu: “Mēs ar Elīnu izskrējām ārā un sākām mājas priekšā kliegt, cik bija spēka: “Alīna, es tevi mīlu. Es, tava mamma!” Mēs kliedzām tik ilgi, cik bija spēks, lai dzird visa Valmiera. Cilvēki, kas gāja, apstājās, un mašīnas, kas brauca, apstājās. Pat Elīna kliedzot raudāja: “Māsa… Alīna!”

Glābšana no varmākas?

Daina Reizenberga, Siguldas bāriņtiesas priekšsēdētāja

Tikai vēlāk Žanna uzzinājusi, ka ierosināta krimināllieta par vardarbību. To apliecina arī Siguldas bāriņtiesas vadītāja Daina Reizenberga (67970846, daina.reizenberga@sigulda.lv). Lūgta komentēt situāciju, viņa jautāja, kādēļ šī lieta esot tik nozīmīga un diez vai bērnam nākšot par labu, ja par to rakstīs presē. Pēcāk gan piekrita atbildēt rakstiski caur Siguldas novada domes Sabiedrisko attiecību departamentu.

“Siguldas novada bāriņtiesa 12. jūlijā, atsaucoties uz Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Siguldas policijas iecirkņa zvanu, ieradās notikuma vietā, kur nepilngadīga meitene kategoriski atteicās atgriezties pie saviem vecākiem un apgalvoja, ka viņu fiziski ir iespaidojis tēvs, rādot zilumus uz kājām. Notikuma vietā bija klāt arī meitenes māte, kura šajā laikā ar meitu nekontaktējās,” rakstīts atsūtītajā atbildē.

Atsūtītajā dokumentā arī teikts, ka Siguldas novada bāriņtiesa, pamatojoties uz Bāriņtiesas likuma 23. panta pirmo daļu, kurā ir noteikts – ja dzīves apstākļu pārbaudē vai kā citādi atklājas, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību, bāriņtiesas priekšsēdētājs vienpersoniski pieņem lēmumu par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem un bērna nogādāšanu drošos apstākļos. Bāriņtiesu likuma 22. panta piektajā daļā ir teikts, ka bāriņtiesa lemj par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem, ja konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu.

Žannai par to gan ir cits skaidrojums: “Kad man atņēma aprūpes tiesības, viņi vēl nebija pie mums atnākuši, nebija runājuši ar manu vīru. Ja tiešām būtu bijusi vardarbība, kāpēc policija un bāriņtiesa mūs uzreiz nenopratināja?”

Par spīti mātes centieniem, Alīnu iekārtoja “Valdardzes” krīzes centrā. Taču Žanna padoties negrasās. Viņai ir savs skaidrojums, kāpēc tas tā noticis.

“Mēs dzīvojam noslēgti, ienaidnieku nav. Bagāti neesam. Vienīgais iemesls varētu būt vēlme adoptēt manu bērnu. Varbūt kādi ārzemnieki to grib,” spriež Žanna. Par to liecinot arī tas, ka tikai viena kaimiņiene esot parakstījusi dokumentus, apliecinot vardarbību šajā ģimenē. Tā, pēc viņas teiktā, esot vietējā Ģimenes atbalsta centra vadītāja Kristīne Freiberga.

Sazvanīta darbā, K. Freiberga gan teic, ka kā kaimiņiene nekādus dokumentus neesot parakstījusi. Arī viņa aicina sazināties ar novada Sabiedrisko attiecību nodaļu un uzsver, ka “šis jautājums esot ļoti sensitīvs, jo iesaistīta maza meitene”.

Pārdeklarē dzīvesvietu

Daudz runātīgāka ir Cēsu bāriņtiesas priekšsēdētāja Velga Keviņa, pie kuras vērsusies izmisusī māte. Žanna, neticot Siguldas bāriņtiesas objektivitātei, nolēmusi meitu deklarēt Cēsīs. Sieviete cer uz taisnīgumu.

“Es saprotu, ka cilvēks ir izmisis un meklē jebkurus veidus, kā atgūt meitu. Pašlaik mamma ir pārsūdzējusi Siguldas bāriņtiesas lēmumu Administratīvajā tiesā, kura vēlreiz izvērtēs šo gadījumu. Tas, ka viņa tagad deklarēsies Cēsīs, nebūt nenozīmē, ka mūsu pašvaldības institūcijas var atcelt Siguldas bāriņtiesas lēmumu,” teic V. Keviņa.

Par otru meitu aizmirsās…

Uz jautājumu, vai viņu nemulsina fakts, ka šajā it kā “varmācīgajā” ģimenē ir palicis otrs bērns, Cēsu bāriņtiesas vadītāja tieši neatbild, tikai norāda, ka agresija, iespējams, varētu būt vērsta tikai pret vienu meitu. Kāpēc ģimenē atstāja jaunāko, tas ir tikai viens no neskaidrajiem jautājumiem.

Iespējams, miglu izklīdināt palīdzētu iesaistītais draudzes “Žēlastības upe” mācītājs, taču internetā norādītie tālruņa numuri saziņai vairākas dienas klusēja, bet uz nosūtītajām e-pasta vēstulēm atbildes nebija.

Māte ilgi cenšas runāt lietišķi, taču, stāstot par to, kā netika laista pie meitas Valmieras krīzes centrā, emocijas ņem virsroku un sieviete izplūst asarās.Māte ilgi cenšas runāt lietišķi, taču, stāstot par to, kā netika laista pie meitas Valmieras krīzes centrā, emocijas ņem virsroku un sieviete izplūst asarās.

Līga Greiškane, Apriņķis.lv, 10.08.2012 

Saistītie raksti:

Vienbalsīgā vienaldzība un revolucionārā sirdsapziņa. http://www.diena.lv/lat/tautas_balss/blog/nikomeds/vienbalsiga-vienaldziba-un-revolucionara-sirdsapzina

Bērnu un vecāku beztiesība jeb 21. gadsimta inkvizīcija.  http://www.diena.lv/blogi/bernu-un-vecaku-beztiesiba-jeb-21-gadsimta-inkvizicija-745125

Bērni kā upuri.  Bērnu tiesību konvencija.  http://www.diena.lv/blogi/berni-ka-upuri-bernu-tiesibu-konvencija-13933559

Avoti:
http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/4103-sokejosi-sigulda-macitajs-aizvilina-bernu-matei-atnem-aprupes-tiesibas
http://blogs.krustaskola.lv/2012/07/31/religiskas-organizacijas-zelastibas-upe-sadarbiba-ar-barintiesu-veiktais-juvenalais-terors/

Informācijas aģentūra
/13.08.2012/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Irāna gatavojas drīzam karam un pasaules galam

Irānas garīgais līderis ajatolla Alī Hamenei 27.07.2012 pirms piektdienas lūgšanām izsauca pie sevis valsts augstākās militārpersonas uz „pēdējo kara padomi”. „Mēs nonāksim kara stāvoklī tuvāko nedēļu laikā”, paziņoja Hamenei.

Sanāksmē piedalījās aizsardzības ministrs ģenerālis Ahmads Vahids, Hamenei kara lietu padomnieks Jahja Rahims – Safavi, bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Seijeds Hasans Firuzabadi, Revolucionārās gvardes komandieris ģenerālis Muhameds Ali Džafari, Al-Kuda brigāžu komandieris gēnerālis Kasems Suleimans. Tapat padomes sanāksmē piedalījās citas augstākā ranga Irānas militārpersonas.Katrs no dalībniekiem atskaitījās par savu struktūru vai sektoru gatavību gaidāmajiem ārkārtas uzdevumiem. Ģenerāļi ziņoja, ka ir gatavi sagaidīt ienaidnieku.

Hamenei ir pavēlējis par katru cenu saglabāt valsts kodolprogrammu no visjaudīgākajiem ASV rīcībā esošajiem ieročiem – daudztonnīgām bunkuru bumbām, un realizēt nocietinājumu būvniecību. Rezultātā valsts galvenie kodolobjekti
ir aizkrauti ar milzīgiem klintsgabaliem, pārlieti ar tonnām betona un tas viss pārklāts ar tērauda segumu.

Tai pat dienā – 27.jūlijā, ASV Gaisa spēki sniedza informāciju par savām jaunajām bunkuru bumbām, kas sver 15 tonnas un ir spējīgas caursist dzelzsbetonu līdz pat 20 metru dziļumā.

Kara padome pavēstīja, ka speciālas pretgaisa aizsardzības vienības ir kaujas gatavībā un ir gatavas atvairīt potenciālos ASV vai Izraēlas triecienus pa valsts kodolobjektiem. Pati sanāksme sākās ar paziņojumu par urāna bagātināšanas sākumu līdz 60%, kas ir tuvs kaujas līmenim.

Iepriekš pārbaudītās ballistiskās raķetes „Šehab-3” steidzami gatavo triecieniem pa Saūdu Arābiju, Izraēlu un ASV militārajiem objektiem Tuvo austrumu un Persijas jūras līča rajonos. „Hezbollah” Libānā un Hamas kopā ar „Islāma džihādu” Gazas rajonā ir gatavi atbalstīt Irānu, uzbrūkot Izraēlai no Ziemeļiem un Dienvidrietumiem.

Saūdu Arābijas naftas iekraušanas termināli tiks uzspridzināti, bet Ormūzas šaurums tiks mīnēts, lai traucētu no reģiona izvest naftu, kuras kopējais apjoms sastāda piekto daļu no pasaules naftas krājumiem. Homeinī izvirzīja kara padomei termiņu – dažu nedēļu laikā būt gataviem militāram konfliktam.

Savukārt 27.jūlijā Baltajā namā apstiprināja to, ko iepriekš bija teicis Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, k a līdz šim ieviestās sankcijas pret Irānu nav devušas rezultātus. „Mēs piekrītam [Izraēlas] premjerministram, ka Irānas režīms līdz šim nav pieņēmis tos lēmumus, kas viņam būtu jāpieņem – pārtraukt izstrādāt kodolieročus. Tas sarūgtina. Sankciju mērķis bija panākt Irānas varasiestāžu kursa maiņu, bet izmaiņas pagaidām nav novērojamas. Bet tas gan nenozīmē, ka sankcijas vispār ir bijušas bezjēdzīgas”, paziņoja Baltā nama preses sekretārs Džeks Karni.

Atgādinām, ka 12.07.2012 izteiktajā paziņojumā tautai Alī Hamenei aicinājis gaidīt divpadsmitā imāma Mahdi atnākšanu, kam ir jāatnāk Pastarās tiesas laikā pasaules glābšanai.

«Jautājums par imāmu Mahdi ir ļoti svarīgs, par viņa atnākšanu teikts mūsu svētajā reliģijā,» uzsvēris garīgais līderis, piebilstot, ka jāgatavojas tā atnākšanai.

«Ja mēs sevi uzskatām par divpadsmitā imāma kareivjiem, mums jābūt gataviem karam Allāha vadībā. Tas ir mūsu liktenis,» sacīja ajatolla.

Pēc vietējo mediju ziņotā, Irānā tiek izplatīta brošūra «Pēdējie seši mēneši», kurā aicināts gatavoties imāma atnākšanai un pretoties Rietumiem. Turklāt Irānas Revolucionārā gvarde izteikusi brīdinājumu ASV un Izraēlai, norādot, ka tām nāksies minēt, kādas kaujas galviņas būs pret minētajām valstīm vērstajām irāņu raķetēm.

Pēc Irānas aplēsēm, liela mēroga karadarbība Tuvajos Austrumos varētu sākties septembrī vai oktobrī.

Avots:
http://bnn.lv/iranas-garigais-lideris-aicina-gatavoties-karam-pasaules-galam-75334
http://www.mignews.com/news/society/world/010812_195240_35713.html

Informācijas aģentūra
/07.08.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Ziņa | 1 komentārs

Interneta meklētāji koriģē meklēšanas rezultātus

ASV organizētā agresija Sīrijā ir atklājusi vēl vienu Rietumvalstu dubultās morāles iezīmi – populārākie interneta meklētāji Google un Yahoo koriģē meklēšanas rezultātus. 

Google un Yahoo meklētāji, uzrādot Sīrijas nacionālās ziņu aģentūras SANA lapas (http://sana.sy/ ), uzrāda nepareizu lapas adresi kā rezultātā to nav iespējams atvērt.  Interesanti, ka vēl 03.08.2012, kad Google meklētājs SANA lapu vairs neatvēra,  yahoo.com interneta meklētājā SANA lapas uzrādījās un atvērās korekti. 06.08.2012 šī „kaite” jau skārusa arī yahoo meklētāju.  Šāda „nejauša kļūme” ļauj ASV varasiestādēm no vienas puses ievērojami ierobežot nejaušu apmeklētāju piekļuvi vienam no pirmavotiem par notikumiem Sīrijā, tai pat laikā tas ļauj arī turpmāk nezinātāju masās uzturēt ilūziju par internetcenzūras un kontroles neesamību t.s. „demokrātiskajās” valstīs.

Atgādinām, ka Rietumvalstu propoganda ik pa brīdim ziņo, par interneta ierobežojumiem „nedemokrātiskās” valstīs. Pat pēc oficiāli zināmas informācijas Google jau ir pieredze meklēšanas rezultātu korekcijā, ko kompānija veic pēc Ķīnas valdības pieprasījuma.

Tāpat der atcerēties, ka tieši ASV ir pirmavots gan vietēja, gan globāla mēroga likumdošanas iniciatīvām (ACTA, SOPA, PIPA utt.), kas pat formāli pilnībā ierobežotu internetbrīvību un dotu formāli juridisku pamatu izsekot katru interneta lietotāju un pēc nepieciešamības saukt pie kriminālatbildības interneta lietotājus par apšaubāma un praktiski neizpildāma rakstura likumu neievērošanu.

Iepriekš jau tika ziņots par klaju cenzūru portālā Facebook, kad pēc primitīvas un nekvalitatīvas Sīrijas prezidenta Bašara al-Assada intervijas sagrozīšanas Rietumu plašsaziņas līdzekļos, Facebook slēdza Sīrijas TV kontu, kas Facebookā bija izvietojusi pilnu un nesagrozītu Sīrijas prezidenta interviju. Rietumu mēdiju intervijas montāža bija tik primitīvi tendencioza, ka katram kurš noskatījās abas intervijas versijas, kļuva skaidrs, ka Sīrijas valdības pārstāvjiem ir taisnība un Rietumu mēdiji vienkārši melo par notikumiem Sīrijā.

Atgādinām arī, ka jaunās ASV ģeopolitiskās stratēģijas ietvaros kopš 2011.gada turpinās ASV un NATO specdienestu organizēta agresija pret Sīrijas likumīgo valsts varu ar mērķi izraisīt valstī haosu un panākt visradikālāko islāmistu nākšanu pie varas, līdzīgi kā tas ir noticis Ēģiptē, Irākā un citās arābu valstīs. Agresijas rezultātā Sīrijā notiek karš starp NATO specdienestu apmācītiem, apbruņotiem un atbalstītiem teroristiem un Sīrijas armiju, kura rezultātā ir gājuši bojā jau tūkstošiem cilvēku, tai skaitā daudzi civiliedzīvotāji, lielu daļu no kuriem ir nogalinājuši pret Sīrijas armiju karojošie kaujinieki. Savukārt Rietumu plašsaziņas līdzekļi notikumus Sīrijā atspoguļo ne tikai tendenciozi un vienpusēji, visā vainojot Sīrijas valdības spēkus, bet arī klaji melīgi – gan pilnībā sagrozot faktus, gan arī radot viltotas fotogrāfijas un videosižetus.

Informācijas aģentūra
/07.08.2012/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Latvijai aizliegts pat rīkot referendumus

Andris Bērziņš

Latvija ir tik lielā mērā zaudējusi savu neatkarību, ka tai pat nav iespējams rosināt referendumus par likumiem, kas īsteno Lisabonas līgumā un citos starptautiskos līgumos noteikto, tā, pēc NRA 06.08.2012 sniegtām ziņām, paziņoja Latvijas prezidents Andris Bērziņš, pamatojot kādēļ atgriež Saeimas caurskatīšanai likumprojektu, kas ierobežo cilvēku iespējas rosināt referendumus un attiecīgi ierobežo demokrātiju kā tādu.

„Nosūtot likumprojektu atkārtotai caurskatīšanai, A. Bērziņš norāda, ka referenduma rīkošana par tā dēvēto referendumu likumu pašlaik nav iespējama, jo likums satur normas, kas īsteno Lisabonas līgumā noteikto, bet referendumus par starptautiskiem līgumiem nepieļauj Satversme. Tāpēc «ir jānodala Eiropas pilsoņu iniciatīva un jāvirza atsevišķā likumprojektā. Valsts prezidents aicina Saeimu sadalīt likuma grozījumus, lai iespējamā referenduma dēļ netiktu pārkāpta Satversme un par Eiropas Savienības tiesību aktu neizpildi netiktu uzsākta pārkāpuma procedūra».”

Savukārt daudzās pseidonacionālistu organizācijas un partijas, tai skaitā pie varas esošās (tādas kā Demokrātiskie patrioti, Visu Latvijai – LNNK, Vienotība, (Zatlera) Reformu partija u.c.) uz kārtējo publisko notikumu, kas apliecina jau absurdam tuvojošos Latvijas republikas suverenitātes (neatkarības) ierobežojumus, pilnīgi nekādi nav reaģējušas, un turpina atbalstīt režīmu, kurš arvien vairāk ierobežo cilvēktiesības, demokrātiju un atdod pēdējās pat formālās Latvijas neatkarības atliekas Eiropas Savienībai, NATO, starptautiskam kapitālam un citām starptautiskām organizācijām.

Avots:
http://nra.lv/latvija/politika/77126-prezidents-uzklausa-zzs-aicinajumu.htm

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Sociālistisko vērtību atjaunošanas perspektīva Latvijā

Sociālistisko vērtību atjaunošanas perspektīvu Latvijā ir jāskata kopējā sociālistiskas civilizācijas uzbūves kontekstā. Bez sistēmiskām izmaiņām un vēsturiskās pieredzes vērā ņemšanas iepriekšējās sociālistiskās civilizācijas elementu burtiska kopēšana būs dzīvot nespējīga, jo īpaši pašreiz dominējošā neoliberālisma apstākļos.

Zinātniski ar civilizāciju apzīmē sabiedrisku sistēmu, kurā tās elementi ir saistīti vienotām vērtībām: reliģiskām, tikumiskām, kultūras, ekonomiskām, politiskām, kas ir saistītas vienotā sociālā organizācijā un cieši saistītas savā starpā. Objektīva atbilde uz jautājumu “Vai ir iespējama sociālistisko vērtību atjaunošana Latvijā”, var tik dota gadījumā, ja pietiekami precīzi tiks novērtētas sociālisma potenciālās iespējas pēc šādiem kritērijiem:

1) vēsturiskā atmiņa, uzticība pirmās sociālistiskās sistēmas izveidošanas tiešiem lieciniekiem, veicinošās un traucējošās ideoloģisko doktrīnu tēzes cilvēku prātos;
2) kultūra un tradīcijas, kas nosaka cilvēku attieksmi;
3) ekonomiskā efektivitāte katastrofālo izmaiņu pasaules ekonomikā kontekstā
4) cilvēku politiskās cerības un ārpolitiskie faktori;
5) sabiedrības sociālās organizācijas valdošās formas

Sociālistiskās vērtības Latvijā ir iespējams un nepieciešams atjaunot ņemot vērā šodienas realitāti. Tas var tik izdarīts, ja izpildās vairāki turpmāk formulēti nosacījumi. Neapšaubāmi jaunā sociālistiskā projekta pamatā ir jābūt garīgām un tikumiskām vērtībām, kā pamatā ir  sociālisma un kristietības pasaulskatu metafiziskā līdzība. Īpaša uzmanība sociālisma atjaunošanā jāpievērš ciešai sadarbībai ar visiem progresīvi-konservatīvajiem spēkiem Rietumos un Austrumos, un vispirmām kārtām ar kreisā tipa partijām un tautas kustībām.

Pats svarīgākais mērķa sasniegšanas priekšnosacījums ir sociālistisko pārveidojumu subjekta (līdzīgi domājošu cilvēku kopas, organizācijas) radīšana, kurš neizbēgamā vispasaules sociālekonomiskās attīstības fundamentālu pārmaiņu brīdī (lūzuma punktā) būtu gatavs pilnībā uzņemties atbildības par sabiedrību smago nastu. Paralēli ir jāizveido sociālistisko pārmaiņu politiskā platforma, kam jākļūst par konsolidācijas pamatu ievērojamai sabiedrības daļai ar kreisiem politiskiem uzskatiem, kas, balstoties uz pagātnes sasniegumiem un kļūdu atskārsmes, ir vērsti uz attīstību ne tikai kādā atsevišķā reģionā, bet pasaulē kopumā.

Turpmāk dotas četru cilvēku formulētās tēzes par sociālisma atjaunošanas perspektīvām Latvijā.

1. Georgija Krivošapkina tēzes

1.1. Sociālistisko vērtību atjaunošana nav iespējama ārpus sociālistiskas civilizācijas projekta;

1.2. Sociālistiska projekta veiksmīga, dzīvotspējīga realizācija tikai Latvijā nav iespējama ;

1.3. Visbūtiskākais priekšnosacījums sociālisma projekta realizācijai Latvijā ir sociālisma projekta realizācija bijušās Padomju Savienības teritiorijā, vispirmāmkārtām PSRS mantinieces – Krievijas teritorijā;

1.4. Sociālistisko vērtību atjaunošana notiks spēcīgas ideoloģiskās pretdarbības apstākļos;

1.5. Pašreizējās elites pusē ir skaitlisks pārākums, no kā izriet, ka esošās ideoloģiskās mašīnas pārvarēšanai nepieciešams kvalitatīvs pārākums; citas iespējas mums nav pieejamas

1.6. Kvalitatīva pārākuma iegūšanas obligāts nosacījums ir sapratne par patiesu vērtību rašanās mehānismu. Esošai elitei šādas sapratnes nav.

1.7. Šis mehānisms neizmanto manipulāciju (esošās elites galvenais līdzeklis, lai ieviestu cilvēku apziņā neīstas (melīgas, imitētas) vērtības), bet vēršas pie sabiedrības visdziļākajiem priekšstatiem par taisnīgumu, labo un ļauno, un tāpēc šīs vērtības ir īstas (un cilvēki ar šādām vērtībām kvalitatīvi pārāki savā darbībā)

1.8. Vispārīgs šī mehānisma raksturojums:
Visaugstākie pamatprincipi (metafiziskais pasaules modelis un cilvēka vieta tajā) – Ideāli – Stratēģiskais virziens – Stratēģiskais projekts – Vērtības un normas + ideālu sfēras radīta motivācija;

1.9. Nepieciešamība radīt un izplatīt metafiziska līmeņa domas, pirmām kārtām tās cilvēku grupas kodolā, kam ir tuvas sociālistiskās vērtības un, kas ir gatavi tās aizstāvēt

2. Jevgēņija Fursa tēzes

2.1. Pārmaiņu procesā esošā ģeopolitiskā un globāli ekonomiskā situācija salīdzinoši tuvā nākotnē novedīs līdz atsevišķu pasaules reģionu un visas pasaules fundamentālu pārmaiņu sākuma  (lūzuma, bifurkācijas,) punktam. Jau pašreiz redzami divi galvenie nākotnes attīstības virzieni: pseidoliberālais (neoliberālais) fašisms (cilvēks cilvēkam vilks) un sociālisms (garīgums). Tāpat kā visai pasaulei arī Latvijai vajadzēs izdarīt savu (visdrīzāk nebūt ne brīvu) vēsturisko izvēli. Šo izvēli noteiks kā iekšējie, tā ārējie faktori.

2.1.1. Ārējie faktori:

2.1.1.1. Latvijas dalība Eiropas Savienībā un NATO un attiecīga vietējās elites integrācija Rietumu projektā. Šī faktora vājā puse ir Latvijas iedzīvotāju neuzticība pašreiz valdošai elitei un Latvijas rūpnieciskās bāzes sagraušana līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā. Šī faktora stiprā puse ir apstāklī, ka, tikmēr, kamēr Latvijas sabiedrība pacieš esošo eliti, tai ir pietiekami lielas iespējas būtiski ietekmēt valsts attīstības virzienu, ko visdrīzāk noteiks rīkojumi no Vašingtonas un Briseles, nevis Latvijas iedzīvotāju intereses.

2.1.1.2. Latvijas ģeogrāfiskā un joprojām arī vēsturiskā tuvība Krievijai. Šī faktora vājā puse ir gan kategoriska esošās elites nepatika pret jebkāda veida tuvināšanos Krievijai, gan arī vairuma iedzīvotāju prātos valdošie priekšstati par kopējo pagātni. Šī faktora stiprā puse ir (spriežot pēc vēsturiskās pieredzes) vietējās ražošanas, zinātnes un mākslas attīstība pārtraucot pašreiz praktizēto lēta darbaspēka eksportu. Tas, protams, būs iespējams tikai tādā gadījumā, ja pati Krievija attīstīsies pareizajā virzienā. Pretējā gadījumā Latvija nebūs ieinteresēta tuvināties.

Ir jāsaprot, ka Latvija nav patstāvīgs vispasaules mēroga spēlētājs un neizbēgami atradīsies kāda no vērā ņemamo civilizācijas subjektu orbītām. Ja abas puses (“Eiroatlantika” un Krievija) attīstīsies vienā virzienā (pseidoliberālā fašisma vai sociālisma), tad Latvijai diez vai radīsies stimuls kaut ko mainīt tās esošajās ģeopolitiskajās simpātijās. Virzienu dažādība, ņemot vērā kā iekšējos, tā ārējos faktorus, gan var mainīt pašreizējo situāciju.

2.1.2. Iekšējie faktori:

2.1.2.1. Pašreizējā iedzīvotāju vairākuma neapmierinošā labklājība, kas pieaugošās globālās ekonomikas katastrofas apstākļos tikai pasliktināsies;

2.1.2.2.  Arvien pieaugošā cilvēku pašrealizācijas neiespējamība, jo neoliberālais modelis savā galējā izpausmē paredz pilnīgi visa iegūšanu par naudu; šai modelī tikai “efektīviem” sabiedrības locekļiem var būt pieejama kvalitatīva izglītība, veselības aizsardzība un citas mūsdienu sabiedrības vērtības;

2.1.2.3. Vēl joprojām dzīvās atmiņas par to, kā vairums cilvēku dzīvoja sociālismā ar visām tā pozitīvajām un negatīvajām iezīmēm;

2.1.2.4. Fakts, ka, neskatoties uz nepatiku pret vārdu “sociālisms”, iedzīvotāju vairākums (neatkarīgi no tautības) faktiski ir orientēti uz sociālistiskām vērtībām.

2.2. Ņemot vērā augstāk minēto ir loģiski pieņemta, ka patiešām brīvas Latvijas attīstības apstākļos fundamentālu pasaules pārmaiņu brīdī (lūzuma, bifurkācijas punktā) vairums iedzīvotāju izvēlētos vienlīdzīgu iespēju sabiedrības modeli, attiecīgi jauna sociālisma modeļa radīšana Latvijā ir iespējama. Pat vēl vairāk, sociālistiskas civilizācijas izveidošana ir obligāts priekšnosacījums, lai Latvijas iedzīvotāji saglabātu savu kultūras identitāti, jo jau tagad pseidoliberālā fašisma adepti aktīvi strādā, lai likvidētu visu tradicionālo un, ja radīsies tāda iespēja, viņi savu darbību izvērsīs arvien intensīvāk.

3. Tomēr Latvijas virzību sociālistiskās civilizācijas virzienā vai arī prom no tās noteiks nevis tikai virzošo spēku (gan veicinošo, gan slāpējošo) summa, bet arī vairumam sabiedrības skaidra, saprotama un pieņemama nākotnes modeļa eksistence.

3. Maksima Važeņina tēzes

Sociālisma atjaunošanas perspektīvu ietekmē vairāki faktori. Tie nav sakarātoti pēc svarīguma pakāpes, bet katrs no tiem var kļūt par izšķirošo, pieņemoties spēkā vai mazinoties citiem faktoriem.

3.1. Stipra mūsu mazās valsts politiskā atkarība no vareno kaimiņu – ģeopolitisko spēlētāju, lēmumiem, kas var „norakt” jebkādus jaunievedumus. Un te pat nav runa par sociālistiskām vērtībām kā tādām. Latvijai tiks uzspiesta tāda sabiedriskā iekārta, kāda ir nepieciešama šiem spēlētājiem. Neitralizēt šo faktoru var ar garā līdzīga kaimiņa atbalstu vai arī vispārēja haosa apstākļos, kad kaimiņiem ir maz daļas gar mums, līdzīgi kā tas bija 1917.-1918.gados.

3.2. Iespējamo pārmaiņu virzošais spēks neizbēgami atdursies pret iesīkstējušām politiskām un ekonomiskām elitēm. Elišu attieksme izšķirošajos brīžos būs noteicošā. Jautājums, vai esošās elites saprota, ka turpinot izdāļāt Latvijas suverenitāti eiropejisko vērtību vārdā, tās neizbēgami iznīcinās daudz lielākie un spēcīgākie transnacionālie sindikāti? Pašreizējā politiskā vadība vairāk līdzinās ES un SVF ieceltiem krīzes menedžeriem. Sašķeltās biznesa elites atliekas neizbēgami tiks pilnībā pārņemtas tiklīdz būs pieņemts lēmums līdz galam „attīrīt” šo teritoriju un atdot visas suverenitātes funkcijas „lielajai Eiropai”. Visdrīzāk mums atstās iespējas ievēlēt tikai pilsētu mērus.

3.3. Par spīti neoliberālā garā domājošajiem, sociālistiskiem pārkārtojumiem nav nekādu nopietnu iekšēju šķēršļu. Precīzāk sakot, visi ar šādiem pārkārtojumiem saistītie jautājumi un grūtības ir iespējams atrisināt. Nespēja izveidot sociālismu vienā atsevišķā valstī pilnībā atduras pret ārpolitisku spiedienu, nevis pret sabiedrības un valsts iespējām. Sabiedrības uzdevums ir izveidot pieprasījumu pēc sociālistiskām pārmaiņām un piespiest elites to apmierināt.

4. Valērija Buhvalova tēzes

4.1. Sociālistisko vērtību atjaunošanas perspektīvu Latvijā ir jāskata kopējā sociālistiskas civilizācijas uzbūves kontekstā. Sociālistisko elementu reģenerācija arī ir iespējama, bet dominējošā neoliberālisma apstākļos, tā būs mazefektīva „lāpīšanās”. Zinātniski ar civilizāciju apzīmē sabiedrisku sistēmu, kurā tās elementi ir saistīti vienotām vērtībām: reliģiskām, tikumiskām, kultūras, ekonomiskām, politiskām, kas ir saistītas vienotā sociālā organizācijā un cieši saistītas savā starpā.

4.2.  Objektīva atbilde uz jautājumu “Vai ir iespējama sociālistisko vērtību atjaunošana Latvijā”, var tik dota gadījumā, ja pietiekami precīzi tiks novērtētas sociālisma potenciālās iespējas pēc šādiem kritērijiem:
4.2.1. vēsturiskā atmiņa, uzticība pirmās sociālistiskās sistēmas izveidošanas tiešiem lieciniekiem, veicinošās un traucējošās ideoloģisko doktrīnu tēzes cilvēku prātos;
4.2.2. kultūra un tradīcijas, kas nosaka cilvēku attieksmi;
4.2.3. ekonomiskā efektivitāte katastrofālo izmaiņu pasaules ekonomikā kontekstā
4.2.4. cilvēku politiskās cerības un ārpolitiskie faktori;
4.2.5. sabiedrības sociālās organizācijas valdošās formas

4.3. Vēsturiskā atmiņa. Socioloģiskās aptaujas „Latvijas ārpolitikas mīti: Eiropas Savienība un Krievija” rezultāti parādīja, ka vairāk kā 50% iedzīvotāju uzskata, ka Latvijai PSRS sastāvā bija pietiekami labi, bet 70% ir pārliecināti, ka rietumvalstis izmanto Latviju savās interesēs un ka Eiropas Savienības vadību neuztrauc Latvijas iedzīvotāju labsajūta. Divas trešdaļas (64,6%) domā, ka Latvijas ekonomiskais glābiņš ir ciešākā sadarbībā ar Krieviju un NVS valstīm.

4.4. Uzticība. „Latvijas fakti” aptaujas rezultāti liecina, ka tuviniekiem un draugiem uzticas 95,5%, skolai – 78,6%, radio – 76,8%, Dievam – 75,5% aptaujāto. No valsts iestādēm uzticas Valsts kontrolei (74,3%), policijai (72,1%), Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (67,2%). Baznīcai uzticas 67,2%, prezidentam – 64,5%, pašvaldībai – 61,7%, presei – 60,8%, Valsts ieņēmumu dienestam – 59,9%, KNAB – 57,1%, Latvijas bankai – 52% respondentu.

4.5. Ideoloģija. Pēc SKDS «Populares Latvija» aptaujas datiem 55,1% Latvijas iedzīvotāju ir ar politiski kreisiem uzskatiem, lai gan to ir gatavi atzīt tikai 15,5% aptaujāto, pie tam nekādas būtiskas atšķirības atkarībā no tautības netika konstatētas. Pēc būtības 43,6% Latvijas iedzīvotāju ir tendēti uz politiski kreisu ideoloģiju, 11,5% – galēji kreisu, 39,5% – ne kreisu un ne labēju un tikai 5,4% ir labējas ideoloģijas piekritēji.

4.6. Par kultūru un tradīcijām precīzu zinātniska tipa informāciju pagaidām nav izdevies iegūt. Tomēr ir pamats pieņemt, ka sabiedrībā kopumā sociālā taisnīguma, kolektīvisma un tikumības tradīcijas ir pietiekami spēcīgas.

4.7. Ekonomiskā efektivitāte un perspektīvas. Ekonomisti ir aprēķinājuši, ka 1990.gadā Latvijas IKP bija 6,8 miljardi latu. Pēc PSRS sabrukuma mēs esam zaudējuši pusi. 1990-o gadu attīstības līmeni mums izdevās sasniegt tikai 2005.gadā. Un tagad mēs atkal esam atgriezušies 1990.gada līmenī. Zinātniski pamatotas ekonomiskās attīstības programmas Latvijai nav.

4.8. Politiskās cerības. 2011.gadā, atbildot uz jautājumu „Kas Jums visvairāk pietrūkst no padomju laikiem?” 47% respondentu atbildēja, ka viņiem pietrūkst bezmaksas izglītības un veselības aizsardzības. 41% atbildēja, ka viņiem pietrūkst „dzīves bez stresa”, jo padomju laikā „bija vienkāršāk atrast darbu, apmaksāt rēķinus un dzīves līmenis bija augstāks”

4.9. Secinājumi. Ievērojama Latvijas sabiedrības daļa izjūt nepieciešamību pēc sociālistiska projekta , kurš var tikt īstenots, ievērojot galvenos metodoloģiskos nosacījumus:
4.9.1. Ideoloģija (platforma);
4.9.2. Vadības subjekts (analītiskā, ekspertu grupa);
4.9.3. Informatīvi tīklaveida struktūra;
4.9.4. Organizatoriski propogandiska darbība (apziņas socializācija)

Semināra “Sociālistisko vērtību atjaunošana Latvijā – utopija vai perspektīva?” materiāls
Avots:
http://svoi.lv/index.php?lang=ru&level=2&cat2=1031

Informācijas aģentūra
/26.07.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

ASV daļēji kontrolē Krieviju

Jevgēnijs Fjodorovs

Krievija ir daļēji okupēta, tās mēdijus kontrolē ASV, lielāko Krievijas uzņēmumu īpašnieki ir reģistrēti ārvalstīs, Krievijas valsts pārvaldi izveidoja un lielā mērā joprojām vada ASV, tā intervijā paziņoja ilggadīgs Krievijas valsts domes deputāts un bijušais tautsaimniecības komisijas vadītājs Jevgēnijs Fjodorovs.

Intervija ar četru Krievijas Valsts domes sasaukumu deputātu Jevgēniju Fjodorovu, bijušo Valsts domes Ekonomiskās politikas un uzņēmējdarbības komitejas priekšsēdētāju un partijas „Vienotā Krievija” ģenerālpadomes locekli. Intervē Inna Novikova, portāla „Правда.Ру” galvenā redaktore.

I.N.: Jūs tikāt atstādināts no Valsts domes Ekonomiskās politikas un uzņēmējdarbības komitejas priekšsēdētāja amata un jums ir liegta iespēja uzstāties plašsaziņas līdzekļos dēļ saviem uzskatiem par Krievijas suverenitāti. Kas Jums tāds par nepopulāru viedokli?

J.F.: Man vispār ir aizliegts runāt par suverenitāti (neatkarību). Daudzas problēmas pie mums maz tiek apspriestas tāpēc, ka pie mums nav pieņemts runāt par reālās politikas likumsakarībām un nopietni runāt par dzīvi. Nopietna un dziļa situācijas analīze publiskajā informatīvajā telpā vispār netiek izlaista.

1991.gadā Padomju Savienība zaudēja karā tādēļ, ka pretinieks (ASV) bija mūs ļoti labi izpētījis un izpratis un spēja nodrošinbāt sava aģenta – Gorbačova karjeras izaugsmi, kurš sešu gadu laikā spēja radīt valsts likvidācijas mehānismu. Mēs zaudējām 40 gadus ilgušā karā, ko nez kāpēc sauc par „auksto karu”. Un šodien Krievijas valsts pārvalde daļēji ir pakļauts uzvarētājiem, tas ir – ASV. Mēs maksājam viņiem nodevas un viņi mūs pilnībā kontrolē.

I.N.: Par kādām nodevām Jūs runājat? Pasakiet lūdzu kādu piemēru.

J.F.:  Paskatieties uz jebkuru Krievijas naudaszīmi, uz tās ir rakstīts „Krievijas bankas naudaszīme”. Ja Jūs apskatīsieties uz padomju laiku naudaszīmi, tad tur ir rakstīts „Valsts kases naudaszīme”. Tātad šos papīrīšus šodien izlaiž nevis Krievijas Federācija kā valsts, bet gan tikai viena konkrēta banka. Tās ir 1991.gada sekas.

Rada šos papīrīšus pamatojoties uz Krievijas Konstitūciju un pamatojoties uz likumu par Centrālo banku, kas nosaka, ka izlaižamo rubļu daudzumam ir jābūt proporcionālam iepirktajam ārvalstu virtuālās valūtas daudzumam caur tā saucamo zelta-valūtas rezervju mehānismu. Respektīvi, lai es veikalā varētu norēķināties ar 100 rubļiem, Krievijas ekonomika ir samaksājusi ASV šīs summas nominālvērtību. Tas rada inflāciju. Mēs nekad neatrisināsim inflācijas problēmu, neatrisinot Centrālās bankas problēmu. ASV ir uzvarējusi vairumu pasaules valstu, tāpēc šodien viņi patērē vairāk kā pusi no visas pasaules kopprodukta (IKP). Un amerikāņi ļoti labi saprot, ka šī problēma viņus pašus arī sagraus. Tāpēc Obamas galvenais jautājums kongresam ir – samazināt ASV iekšējo patēriņu. Paradoksāli, vai ne? Bet viņi nevar to izdarīt, tāpēc ka nevar izraut no amerikāņu mutes kumosu, kurš tur jau atrodas.

Attiecīgi katru gadu Krievija katru gadu kā nodevu ASV maksā apmēram 200-300 miljardus dolāru. Tas atbilst visu Krievijas nodokļu ieņēmumu, atskaitot muitas, gada summai. Nosacīti runājot katrs maksā divus nodokļus: vieni nodokļi tiek maksāti Krievijas valsts budžetā, bet citi tādā pašā apjomā tiek maksāti ASV budžetā. Šos noteikumus izdomāja amerikāņi. Noteikumus raksta uzvarētāji.

I.N.: Jūs teicāt, ka „viņi mūs patstāvīgi kontrolē”. Kādā veidā?

J.F.: Nodeva tā ir tikai viena medaļas puse. Otra – pilnīga biznesa kontrole. Krievijā vispār neeksistē nacionālais lielais un vidējais bizness. Tas ir, Krievijas privātbiznesam ir aizliegts būt par īpašniekiem lieliem objektiem, tas ir uzvarētāju aizliegums. Viss Krievijas privātbizness ir spiests reģistrēties ārvalstu jurisdikcijā, ko kontrolē ASV. Jūs nenosauksiet nevienu Krievijas biznesmeni, kurš de-jure nebūtu ārvalstu biznesmenis. Katra no viņiem oficiālais statuss ir „ārvalstu kompānijas īpašumu pārvaldnieks Krievijas Federācijā”, kaut arī viņiem var būt Krievijas pilsoņu pases.

I.N.:  „Noriļskas niķelis” ir ārvalstu kompānija?

J.F.: Protams. Jūs ko, nezinājāt? Pat „Gazprom” par 40% ir ārvalstu kompānija. Nevienai Krievijas firmai – lielai un vidējai, nav tiesības uz eksistenci bez reģistrācijas ārvalstīs, tas ir noteikums, ko amerikāņi uzstādīja vēl 1990-x gados.

I.N.:  Kur šis noteikums ir rakstīts? Kam tas ir uzdots izpildīt?

J.F.: Visi viņu izpilda, Jūs neatradīsiet nevienu izņēmumu. Esot biznesmenim, Jums ir jābrauc uz Gibraltāru, Kipru vai Londonu un jāpārved viņu jurisdikcijā visus īpašumus. Nacionālajā jurisdikcijā ir aizliegts turēt lielus privātīpašumus. Patiešām es Jums kaut ko jaunu stāstu?

I.N.:  Jā, esmu pārsteigta.

J.F.: Par to pat īpaši nestrīdas, jo tas ir acīmredzami. Ja Jūs uz to paskatīsieties no 1991.gada pozīcijas un valsts zaudējuma karā, tad sapratīsiet, ka privatizācijas mehānisms bija kontribūcijas forma: visi privatizētie uzņēmumi automātiski nonāca ārvalstu jurisdikcijā. Iespēju iegūt savā jurisdikcijā Krievijas Federācijas īpašumus ASV uzticēja vairākām valstīm: Francijai, Anglijai, Kiprai, Vācijai u.c.

I.N.:  Tātad uzņēmuma tur jābūt reģistrētam un tur tam jāmaksā nodokļi?

J.F.: Nē, pats uzņēmums var būt reģistrēts Krievijā, bet uzņēmuma īpašniekiem jābūt reģistrētiem ārvalstīs. Īpašumu jurisdikcijas ziņā mums vispār nav sava nacionālā biznesa.

Izņēmums ir mazais un vidējais bizness. Ja Jūs, piemēram, esat veiksmīgs uzņēmējs un no mazām bodītēm sākat pāriet uz nopietnākiem objektiem, Jums jūsu baņķieris teiks: „Lai ar kādā bankā Jūs būtu, pārejiet uz ārvalstu jurisdikciju”. Un nepārejot uz ārvalstu jurisdikciju Jūs nemaz nevarat cerēt uz labu sadarbību ar bankām.

Starp citu, Krievijas centrālā banka, kas pēc likuma nepakļaujas Krievijas valdībai, ir pakļauta Ņujorkas tiesvedības jurisdikcijai. Tas ir Krievijas centrālā banka ir tiesīga tiesāties ar Krievijas valdību Ņujorkas tiesā. Tas ir rakstīts likumā par Centrālo banku.

Starpcitu, visus Krievijas pamatlikumus sarakstīja amerikāņi 1990-x gados.

I.N.:  …bet pieņēma šos likumus Valsts dome, tai skaitā arī Jūs

J.F.: Jā, pieņēma šos likumus Valsts dome. Kontroles sistēma, jeb daļēja okupācija, vispirmāmkārtām ir sistēma. Un to kontrolē amerikāņi caur finansu mehānismiem, jo Krievijā vienkārši nav nacionāla kapitāla politikai. Tas ir – visas partijas lielākā vai mazākā mērā ir atkarīgas no grantiem, kas pēc būtības ir nekas cits kā alga. Ja mēs runājam par opozīcijas partijām, tad viņas no amerikāņu puses tiek kontrolētas pēc jauktas sistēmas: daļēji caur grantiem, daļēji manipulējot caur koruptīviem mehānismiem (tā saucamiem elišu mehānismiem). Ja mēs runājam par valdošām aprindām, tad viņu izveidošanās mehānismu ir izdomājuši amerikāņi.

I.N.:  Atgriezīsimies pie jautājuma par biznesu

J.F.: Jā, ir arī šī jautājuma otra puse.  Amerikāņu konsultanti, kas pēc 1991.gada atbrauca uz Krievijas Federāciju pārveidot valsts pārvaldi, atlasīja nākamos oligarhus un izdāļāja viņiem padomju un pēcpadomju īpašumus uz zināmiem noteikumiem.

Tāpēc, ja man jautāsiet, vai lielie krievu biznesmeņi patiešām ir ar viņu vārdu asociēto uzņēmumu patiesie īpašnieki, es atbildēšu, ka nezinu, bet pēc noteikumiem uz kā pamata viņi ieguva šos uzņēmumus, nojaušu ka daudzi no viņiem nav patiesie īpašnieki. Viņi saka: „Mēs esam īpašnieki”, bet patiesībā viņi „ir uz āķa”.

I.N.: Piemēram, cik gan ilgs laiks bija nepieciešams, lai noskaidrotu, kam pieder lidlauks „Domoģedovo” …

J.F.: Tas vienkārši ir mazs, atsevišķs gadījums un valsts ātri vien pārstāja par to interesēties, jo tiem, kas to darīja pa galvu iedeva un pateica: „Šeit nelīst.” Valsts tiek pārvaldīta ar koruptīvu mehānismu palīdzību un tieši tāpēc korupcija tā ir neatrisināma problēma. Risināt šo problēmu mums ir aizlieguši amerikāņi.

I.N.: Pastāstiet sīkāk, kā strādā korupcijas mehānisms Krievijā?

J.F.: Iedomājieties milzu korupciju. Pirms atdot kādam pusi no PSRS īpašumiem, tiek pateikts: „Kas Jūs esat? Ārsts? Labi, tagad būsi miljardieris.” To sauc par „privatizāciju”. Vai gan ir iespējama vēl lielāka korupcija? Jā, ir „otkati” (procents amatpersonām no darījuma summas), kukuļi. Bet, kad vienkārši paņem pusi no valsts īpašuma un izdāļā pēc saraksta, pie tam amerikāņu sastādīta…

I.N.: Bet tas taču bija 20 gadus atpakaļ…

J.F.: Bet nekas taču nav mainījies. Kā tos īpašumus atdeva, tā arī ir palicis. Tas ir pirmkārt. Bet otrkārt oligarhiska pārvaldes sistēma ir kad ierēdni bizness ir iecēlis un viņš strādā biznesa labā.

I.N.: Bet visās valstīs taču savā ziņā ierēdņi ir biznesa iecelti un strādā biznesa labā.

J.F.: Viņi neatskaitās. Kad ierēdņa funkcionālais pienākums ir apkalpot savu biznesmeni, tad tā ir „kadru” korupcija. Šodienas korupcijas mehānisms sakņojas valsts pārvaldes sistēmā. Tas ir Krievijas kā valsts funkcionēšanas mehānisms, kas radās 20 gadus atpakaļ kā 1991.gada kapitulācijas rezultāts.

I.N.: Jūs gribat teikt, ka 1991.gadā mums korupcijas nebija?

J.F.: Bija, bet cita tipa. Šodienas korupcijas mērķis ir politisks, atšķirībā no cariskās Krievijas, kad tai bija personisks mērķis – bajāra vai ierēdņa labklājība. Šodienas korupcijas mehānisms ir viens no Krievijas pārvaldes un manipulācijas ar to mehānismiem. Amerikāņi var atrisināt korupcijas problēmu Krievijā burtiski divu dienu laikā, jo visa koruptīvā sistēma, viss tās tehnoloģiskais process bāzējas ārvalstu jurisdikcijā un ir organizēts tur. Atrisināt korupcijas problēmu Krievijas iekšienē, neatrisinot suverenitātes problēmu nav iespējams.

Valsts pārvalde pie mums ir daļējas okupācijas mehānisms, ko 1991.gadā izveidoja amerikāņi. Tāpēc kad valsts pārvalde kaut ko dara, man tas automātiski nenozīmē ka tas ir labi un patriotiski. Valsts pārvalde, kad ir nepieciešams mierīgi strādā amerikāņu labā. Viņiem ir savi mehānismi kā to panākt.

I.N.: Un ko gan Jūs kā politiķis ar lielu stāžu ieteiktu darīt saviem līdzpilsoņiem lietas labā?

J.F.: Bet kādēļ, kā Jums šķiet, mūsu senči negribēja zaudēt karos un ziedoja neskaitāmās kaujās savas dzīvības? Katram normālam cilvēkam ir skaidrs: ja esi zaudējis karā, tad tu, tavi bērni un mazmazbērni ilgi par to maksās. Uzvarētājam ir ietekmes mehānismi uz visiem uzvarētās valsts procesiem. Zaudētājiem ļoti daudz laika un spēka jātērē, lai atjaunotu valstisko, ekonomisko un kultūras suverenitāti.

Paskatīsimies uz 1991.gada notikumiem kā uz zaudējumu karā. Atbrauca amerikāņi, izveidoja Krievijas valsti, kādu laiku pa tiešo to arī vadīja. Kozirevs un Gaidars bija tikai personas, kas piesedza ASV valdību, kas strādāja Maskavā caur konsultantu sistēmu.

Viņi izvēlējās personas, kurām bija jākļūst par oligarhiem, drošības labad pārveda visus īpašumus savā jurisdikcijā un izveidoja banku mehānismu. Oligarhs pa tiešo vadīja ierēdņus caur kvotu mehānismu; viņam pakļāvās ministri, departamentu vadītāji, lielo valsts uzņēmumu direktori. Ierēdņi katru nedēļu atskaitījās oligarham un viņš varēja jebkurā mirklī atbrīvot no amata jebkuru ierēdni. Šis oligarhijas mehānisms Krievijā pastāvēja līdz 1999.gadam, kad Putins to iznīcināja.

Putins palaida daļēju nacionālas atdzimšanas (atbrīvošanās) mehānismu. Bet sistēma ir tā iekārtota, ka, ja viens varas posms, piemēram prezidents, kļūst amerikāņiem nekontrolējams, tad sistēma kopumā tomēr nemainās. Ja arī Putins var rīkoties pretēji ASV interesēm, par ko viņš arī daudz runā, tad pret savas valsts eliti viņš nostāties nevar. AVS spēks Krievijā ir apstāklī, ka 20 gadu laikā Krievijas elites kļuvusi par amerikānisku. Reāli Krieviju pārvalda nenacionālas elites.

Es negribu teikt, ka amerikāņi grib likvidēt Krieviju [notikumu attīstība gan liecina, ka grib], bet daļa viņu vadošo darbinieku pieņēma šādu lēmumu un izskatīja kāda būtu pasaule, ja Krievijas Federācija tiks likvidēta.

I.N.: Vai Jums gadījumā nav paranojas, ka amerikāņi visu kontrolē; gan visas mūsu darbības, gan sarunas? Cik gan milzīgu informācijas apjomu viņiem vajadzētu tad apstrādāt!

J.F.: Es Jums piekritīšu, ka viņi to neapstrādā, bet ieraksta visu noteikti. ASV Nacionālās drošības aģentūrai ir divreiz lielāks budžets kā CIP.

I.N.: Pašreizējai valsts varai pārmet, ka tā pārāk lielu uzmanību pievērš Čečenijai: neviens cits reģions netiek finansēts tā kā Čečenija.

J.F.: Zināt, kurš Krievijas reģions saņem vislielāko finansējumu rēķinot uz vienu iedzīvotāju? Kuriļu salu apgabals. Viņi pēc Federālām programmām saņem apmēram 30 reizes vairāk naudas uz iedzīvotāju, kā tā pati Čečenija. Un Čečenija, ja skatās kopumā, līdzīgi kā viss Kaukāzs, tiek vidēji finansēta. Kaukāzs nav visfinansētākais Krievijas reģions. Vienkārši Čečenijā suverenitātes ir vairāk, bet zog mazāk. Augstāka pārvaldes efektivitāte.

I.N.: Tad sanāk tā, ka citos Krievijas reģionos zog tādos apmēros, ka viss reģions ir nabadzīgs. Un kur gan tas sazagtais paliek? Uz ārzemēm tiek pārvests?

J.F.: Mēs nesen apspriedām Krievijas grantu mehānismu, ko ieviesa Medveģevs. Krievijas valdībai arī ir jāpiešķir granti. Vispār interesanti. Septiņdesmit procenti Krievijas nacionālo grantu saņēmēju ir no ASV. Mēs pajautājām: „Kāpēc 70%?” un mums ministrijā atbildēja: „Tādēļ, lai mēs visai pasaulei varētu parādīt, ka arī mēs spējam finansēt grantu saņēmējus.”  Tātad valdībai tas ir svarīgi. Krievijas valsts pārvalde ir izveidota tā, lai to varētu vadīt no ārpuses un tas, ka prezidentam ir cits viedoklis un ir pietiekami daudz godprātīgu ierēdņu, pašu sistēmu nemaina.

I.N.: Valsts dome arī ir viens no elementiem?

J.F.: Valsts dome tā ir partiju sistēma. Partiju sistēmā daļa opozīcijas ir ārvalstu grantu saņēmēji, daļa tiek kontrolēta caur korupcijas mehānismiem, bet daļa caur elišu manipulācijām. Un visa cita starpā neaizmirstiet, ka pastāv vēl primitīva spiediena mehānismi, kad cilvēki saprot, ka strīdēties ir bezjēdzīgi, ka, ja iesi pret sistēmu, tiksi samīts un izmests.

Mums ir jāatkaro Krievijas informatīvā telpa, tas ir, jāpieņem likumi par nacionālo reitingu sistēmu, par plašsaziņas līdzekļu pašregulāciju; tas ir, jāatrisina krievu cilvēka pašsajūtas problēma. Pašreizējā informatīvā telpā mēs šo problēmu neatrisināsim, šī informatīvā telpa mūs iznīcina.

I.N.: Nesen Facebook bija diskusija par to, ka ir jāaizliedz ārzemniekiem ieņemt vadošos amatus Krievijas plašsaziņas līdzekļos. Un bija tāda neapmierināta reakcija: „Kā ārzemniekiem var aizliegt ieņemt vadošus amatus plašsaziņas līdzekļos? Tas nav iespējams, tas ir brīvības ierobežojums!”

J.F.: Mums ir jāsaprot, ka amerikāņu izpratnē ideoloģijas un noteikumu (likumdošanas) sfēra nav Krievijas suverēnās varas darbības sfēra. Pēc nopietniem pārkāpumiem šajās jomās sekos bombardēšana, Hāgas tribunāls un līdz pat īpašām slepkavu brigādēm. Amerikāņi cīnīsies par šīm sfērām uz dzīvību un nāvi.

Krievijas televīzijas centrālie kanāli ir pakļauti pa tiešo Vašingtonai. ASV budžetā ir paredzēta nauda Krievijas plašsaziņas līdzekļu vadībai.

Manuprāt, neskatoties uz šo okupācijas sistēmu, mums ir pietiekami daudz spēka. Bet šie nav ātri procesi. Mums ir jāsaprot sekojošais: pirmkārt mēs esam izsmēluši kolonizētas valsts izaugsmes iespējas; tas ir – pacelt sabiedrības dzīves līmeni augstāk kā pašreiz neviens mums neļaus. Otrkārt, pēdējo trīs, četru gadu laikā nacionālie spēki pie mums atkāpjas „visās frontēs”. Tas ir saistīts ar to, ka savulaik amerikāņi aizliedza Putinam balotēties trešajam prezidentūras termiņam. Viņi reāli pārtvēra iniciatīvu Krievijas pārvaldē. Starpcitu Krievijas ekonomiskā izaugsme (tai skaitā  līdz pat desmitkārtīgs algu pieaugums) bija iespējama tikai tāpēc, ka Putins savulaik daļēji pārņēma Krievijas vadību. Tam sekoja reakcija un mēs jau četrus gadus atrodamies atkāpšanās stāvoklī.

Pēdējā pusgada laikā, amerikāņu spiediena rezultātā, mēs pat jau bēgam visās frontes līnijās. Tas pats mītiņš Bolotnajas laukumā? Kurš to organizēja? Vairāk nekā puses no organizatoriem ir oficiāli ASV grantu saņēmēji.

Kad es runāju ar Obamu un viņa komandu, viņi man atklāti pateica: „Mēs nenovērtējām Krieviju, turpmāk to uztversim nopietni.”. Nopietnāk, tas nozīmē, ka tiks izdalīti lielāk līdzekļi opozīcijas darbībai Krievijā. To mēs pašreiz arī novērojam. ASV budžetā ir propogandas izdevumi Krievijā, Hilarija Klintone publiski kongresā šo naudu sauc par „naudu karam ar Krieviju”. Šajā karā, kā viņa saka, nav uzvarētāju, tajā ir tikai cīņa.

Šodien galvenais Putina uzdevums, protams, balstoties uz tautas atbalstu, ir vienoties ar elitēm, bet pa lielam – nomainīt elites. Kad viņš runā par Krievijas modernizāciju un ekonomikas tipa maiņu, viņš pēc būtības runā par mehānismu kā pārveidot esošās elites par nacionālām elitēm.

I.N.: Bet Jūs teicāt, ka pie mums visi uzņēmumu īpašnieki ir reģistrēti Rietumos. Kā viņš var to mainīt?

J.F.: Mainīt ekonomikas tipu nozīmē mainīt likumdošanu, lai iegūtu vietējās varas ietekmes mehānismus uz situāciju un uz sabiedrību. Tā, lai būtu nevis ārvalstu uzņēmēji, bet vietējie, tā, lai rublis būtu nevis ārvalstu naudaszīme (pašreiz pēc būtības rublis ir dolāra filiāle), bet Krievijas, tā, lai televīzija būtu nevis ārvalstu, bet vietējā.

Pieņemsim, ka rītdien brīnumainā kārtā pilsoņu labklājība palielināsies dubultā. Domājat mainīsies cilvēku attieksme pret varu? Nē. Problēma nav naudā. Problēma ir apstāklī, ka Krievija ir zaudējusi suverenitāti (neatkarību) un ļaudis intuitīvi to jūt. Mūsu valsts pārvaldes sistēma strādā ASV labā; ASV to radīja un ASV labā tā strādā.

Tulkotāja komentārs

Šī intervija ir noderīga ne tikai tādēļ, ka viss, kas tiek teikts par Krieviju, pilnā mērā attiecas arī uz Latviju, bet arī tādēļ, ka tiek runāts par to, ka ASV lielā mērā kontrolē un nosaka notikumu attīstības gaitu Krrievijā. Latvijas kontekstā to ir īpaši būtiski saprast tādēļ, ka Krievija Latvijā tiek demonizēta. Saprotot, ka ASV lielā mērā kontrolē Krieviju un vēl lielākā mērā kontrolē Latviju (plašsaziņas līdzekļus, politiķus, biznesu), kļūst skaidrs, ka ASV ir pilnībā atbildīga par visu, kas notiek un ir noticis Latvijā pēdējo 20 gadu laikā (emigrāciju, tautas degradāciju un izmiršanu, ekonomiskajām grūtībām, izglītības sistēmas sagrāvi utt.), bet antikrieviskā un cita propoganda plašsaziņas līdzekļos un politiķu runās ir pa lielam ASV polittehnologu roku darbs, lai pēc „ķeriet zagli” principa novērstu cilvēku uzmanību no īstā vaininieka.

Avots:
http://svoim.info/201229/?29_1_2

Informācijas aģentūra
/26.07.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Simbolu intervence

Cilvēces vēsturē mēdz būt visdažādākie radikālie pavērsieni jeb revolūcijas. Saprotams, vispopulārākās ir politiskās varas revolūcijas. Taču mēdz būt arī cita satura revolūcijas. Tā, piemēram, mēdz būt kognitīvās revolūcijas – radikāli pavērsieni matērijas izpratnē un gnozeoloģiskajos procesos. Visjaunākā tāda satura revolūcija sākās XX gs. 70. gados, kad tā dēvēto klasisko paradigmu nomaina postklasiskā paradigma, balstoties uz pilnīgi jauniem zinātniskajiem priekšstatiem. XXI gadsimta sākumā aktuāla kļūst kulturoloģiskā paradigma.

Mēdz būt arī simbolizācijas revolūcijas, kad sociumā izzūd līdzšinējo simbolu reālā filiācija. Tātad izzūd līdzšinējo simbolu pēctecība un radniecība ar jaunajiem simboliem. Simbolizācijas revolūcijas laikā sociumā sāk nostiprināties agrāk nepazīstami simboli: zīmes, kas var izraisīt viendabīgu sociālo reakciju sabiedrības darbībā, uzvedībā un komunikācijā.

Vēsture liecina, ka jebkuras radikālās ekonomiskās, politiskās, sociālās, tehnoloģiskās izmaiņas pavada tikpat radikālas izmaiņas simboliskajā vidē. To laikā tiek pārkodēta sabiedriskā apziņa un sabiedrība aklimatizējās jaunajā simboliskajā vidē.  Mēs to labi zinām, jo faktiski dzīvojam tādā laikmetā un pilnā mērā izjūtam simbolizācijas revolūcijas priekus un bēdas.

Bez simboliem cilvēks nekad nav dzīvojis. Tie viņa dzīvē ir ieņēmuši noteiktu vietu vienmēr. Cilvēks vienmēr ir bijis simbolu gūsteknis tāpat kā intelektuālais gūsteknis – sava prāta potenciāla un īpatnību gūsteknis. Kārlis Marks ne velti teica, ka simboliskās idejas, kuras ir pārņēmušas ļaužu masas, kļūst par materiālo spēku. Ernsts Kasīrers pret kultūru izturējās kā pret simbolisku realitāti. Karls Gustavs Jungs kultūru uzskatīja par simbolu sistēmu un simbolizāciju par cilvēka vitālāko nepieciešamību. Ar simbolu palīdzību cilvēks sintezē apkārtējās pasaules ainu, kaļ savas darbības plānus, prognozē notikumu scenārijus, orietējās vēsturiskajā un sociālajā telpā. Simboli var attiekties uz kultūras arhetipiem, cilvēka darbības mērķiem un lietām ap cilvēku.

Taču simboli var mainīties un arī mainās, ja radikāli mainās cilvēka dzīve vispār. Neapšaubāmi, cilvēka dzīve ir viņa esamība kulturā. Tāpēc var teikt: mainoties kultūrai, mainās arī tajā funkcionējošie simboli, un kultūras procesos iejaucās jauni simboli. Šo iejaukšanos var dēvēt par simbolu intervenci.

Simbolu intervence var ietekmēt hermeneitiskos konfliktus, jo pat vienas valodas un kultūras pārstāvji var dažādi izskaidrot kāda konkrēta simbola nozīmību. Simbolisko līdzekļu atšķirības raksturo ne tikai tradīciju, bet arī kultūru atšķirības, specifiku, idejisko orientāciju. Izpratnes un saziņas optimizācija nav iespējama bez simbolu interpretācijas optimizācijas. Komunikatīvās kopības faktors ne reti ir simbolu interpretācijas kopība. Ja komunikantiem ir atšķirīga simbolu interpretācija, tad nav nekādu cerību īstenot dialogu. Mēs arī to labi zinām, jo esam liecinieki cilvēku un postcilvēku, kultūras un postkultūras antidialogam.

Zinātne nav spējīga formalizēti aprakstīt simbolu funkcionēšanas problēmas tāpat kā nav spējīga formalizēti aprakstīt morāles problēmas. Zinātnei nav fundamentāla pozīcija šajā jomā. Zinātnieka viedoklis par to, kas ir labs vai kas ir ļauns, ir tikpat analītiski nepamatots kā jebkuras citas profesijas pārstāvja spriedums par minētajām izpausmēm – labo vai ļauno. Tātad principā zinātnieka viedoklis par morāles problēmām ne ar ko neatšķirsies, pieņemsim, no šofera, inženiera, skolotāja viedokļa par morāles problēmām. Arī simbolu vidē zinātnieks tāpat kā šoferis, inženieris, skolotājs var apliecināt tikai savas attiecīgās izjūtas.

Simbolu vide ir vienota ar cilvēka emocijām, un simbolu vide var izraisīt ļoti lielu emocionālo intensitāti, stimulējot izteikti kontrastīvus pārdzīvojumus – bailes un padevību, naidu un dievināšanu, toleranci un šovinismu.

Emocionālā reakcija savukārt ir saistīta ar cilvēka psihi, kā arī fizioloģisko satvaru – visu organismu. Emocionālo reakciju var izraisīt apziņas un zemapziņas darbība. Par to mūsu kompetence ir niecīga un tāda vienmēr saglabāsies. Tā, piemēram, mēs nevaram perfekti atbildēt uz jautājumu, vai emocijas ir saistītas ar informācijas apstrādi zemapziņas līmenī jeb tās ir pilnīgi citas indivīda psihiskās īpašības, kuras atšķiras ne tikai no apziņas, bet arī no zemapziņas īpašībām.

Mēs zinām to, ka cilvēka psihes normāla funkcionēšana ir iespējama vienīgi nepārtrauktas informācijas saņemšanas apstākļos. Prieks, bēdas, naids, pārsteigums, mīlestība…,- tas viss balstās uz noteiktu informāciju. Ja tiek liegta informācija, tad psihē rodas nopietni traucējumi. Cilvēks nepārtraukti alkst saņemt informāciju, lai viņa psihē būtu nemitīgs informācijas apstrādes process – jēdzienisko tēlu veidošana un emocionālā reakcija.

Mūsdienu zinātne  uzskata, ka informatīvajiem procesiem vienmēr ir mērķis un jebkuru dzīvu organismu var uzskatīt par informatīvu sistēmu. Mūsdienu zinātne tāpat uzskata, ka dzīvo sistēmu evolūcijas dzinējspēks ir informatīvais faktors – noteikta mērķtiecība.

Tādējādi nepieciešams atcerēties, ka simbolizācijas revolūcija nav iespējama bez revolucionāra pavērsiena informācijas vidē. Un šajā ziņā XX gadsimta beigās sākās jauns laikmets – cilvēka apziņas mērķtiecīgas vadīšanas laikmets. Pateicoties jaunajām informatīvajām tehnoloģijām, apzināti un speciāli organizētas manipulācijas ar cilvēka apziņu sāka iegūt radikāli jaunu vērienu. Tāpēc nākas runāt par revolucionāru pavērsienu, kas iezīmē jaunu etapu cilvēces vēsturē. Informācijas revolūcija ļauj pārkodēt apziņu, sākot ar izmaiņām vēsturiskajā atmiņā un beidzot ar simbolu vidi, kura ir ļoti svarīga sociālajos procesos – sociālajā atmiņā. Sociālā atmiņa balstās uz simbolu jēgu.

XX gadsimta beigās sākās sabiedrības noburšanas jauns laikmets, salīdzinot ar ko pāvesta Klementija XVI gs. izveidotās „Congregeratio propaganda fide” darbība nobāl un atgādina diletantu rotaļāšanos ar nopietnām lietām. Taču vārds „noburšana” neiederās Interneta ērā. Tāpēc ir jārunā smalkāk: sākas neirolingvistisko, neirosemantisko, neirosemiotisko procesu, nelīnijiskās dinamikas, sociālo tīklu kontrolēšanas programmu apzināta masveida realizācija. Un tas notiek legālā un atklāti ciniskā veidā. 2006.gadā Pentagons oficiāli atzina, ka Internetā izplata dezinformāciju. Ne visai gribas ticēt, ka izplata tikai kara retorikas formātā savus modīgos simbolus/klišejas: „terorists”, „antiteroristiskā koalīcija”, „preventīvi pasākumi”, „arābu teroristiskās organizācijas” , „cietais spēks” utt.

Tradicionāli mēdz uzskatīt, ka cilvēks vienmēr ir eksistējis trijās dimensijās: 1) reālajā vidē, 2) informācijas vidē un 3) simbolu vidē. Pie tam simbolu vide cilvēka esamības komponentu hierarhijā vienmēr ir ieņēmusi vienu no svarīgākajām pozīcijām.

Piemēram, uzskatāmi tas attiecās uz mitoloģisko simbolu stabilitāti cilvēces kultūras vēsturē – antīkajā, viduslaiku kultūrā un arī pēc tam. Tiesa, tiek izsmieta šodienas mītu simboliskā materiāla nabadzība, salīdzinot ar antīkās kultūras simbolisko materiālu. Antīkajā kultūrā sastopamajos mītos liela nozīme ir pagātnes simbolizācijai, dažādu fenomenu ģenēzes skaidrojumiem, priekšstatiem par laiku un telpu, kosmosu un haosu, centru un perifēriju, pasaules un cilvēka izcelsmi. Antīkā laikmeta mītu tematika ir intelektuāli piesātināta un eksistenciāli nozīmīga. Turpretī šodienas mītu simboliskais materiāls pamatā ir orientēts uz ikdienišķi tukšu prātuļošanu un fizioloģiskajām prasībām – ķermeņa komfortu un glamūru kā garīgo kompleksu.

Taču bēdīgākais – šodienas mītu simboliskais materiāls ir orientēts tikai uz tagadni. Mēs dzīvojam intensīvas tagadnes laikmetā. Cilvēces vēsturē tas ir pirmo reizi. XX gs. beigās mēs pārstājām dzīvot nākotnei. Nākotne priekš mums ir tukša skaņa un veclaicīgas domāšanas pazīme. Dominē tagadnes notikumu ātri mainīgā straume, kurā vienu spožu notikumu nekavējoties nomaina nākamais, aiznākamais, aizaiznākamais spožais notikums un mums nav laika domāt par nākotni. Mēs spējam jūsmot tikai par tagadnes notikumu kaleidoskopisko vibrēšanu – tagadnes spožajiem izaicinājumiem.

Mēs pārvēršamies par vibrējošās tagadnes faniem. Un tādā vibrējošā tagadnē nemaz nav vietas, tā teikt, īstiem simboliem – abstraktām konstrukcijām, kuru jēgu nevar apgūt bez vērošanas un apceres. Kā zināms, kontemplācija prasa noteiktu mentālo gatavību – laika „apstāšanos” un dvēselisko mieru. Tagadnes amoka skrējiena dalībniekiem tāpēc arī simboli ir īslaicīgi, ātri pārejoši un bez kādām idejiskajām perspektīvām.

Šodienas simboliskais kapitāls galvenokārt koncentrējas ap glamūru, kas pats ir kļuvis par postmodernisma kultūras simbolu un universiālu estētisko kritēriju. Šodienas simboliskajā kapitālā glamūrs funkcionē kā bezidejiska ideoloģija, kura tajā pašā laikā ļoti dziļi ietekmē cilvēku domāšanu un uzvedību, demonstrējot absolūtu vienaldzību pret tiem aksioloģiskajiem simboliem, kurus sabiedrība cienīja līdz šim.

Glamūrs atspoguļo visjaunāko laiku kapitālisma kultūras loģiku. Šī loģika balstās uz vairākām primitīvām premisām: greznību, eksotiku, erotiku, seksualitāti, ķermeņa kultu, dzīves baudīšanu. Šo premisu institucionālās formas: reitingi, nominācijas, prezentācijas, projekti, hitu parādes, „imidži”, brendi, „mesidži”, Public Relations. Dominē cilvēka ārējās eksotikas prioritāte, nevis intelekta un talanta prioritāte. Cilvēka ārējais izskats (skūta galva, tetovējumi, „ornamentāla” frizūra, neparasts apģērbs) un ārējā poza (trokšņaina introspekcija, skandaloza uzvedība) ir tas, uz kā balstās šodienas pseidointelektuālie līderi un dažāda tipa glamūra elki – kulta vēsturnieki, filosofi, sociologi, ekonomisti, divdesmitgadīgie eksperti. Viņu diskursos metafizikas un patiesības vietā pulsē „efektivitāte” un „plurālisms”. Viņu „ekspertīzes” pamattendence – postmodernistiska dekonstrukcija.

Šodien tiek pamatoti akcentēta plašu saziņas līdzekļu (PSL) milzīgā loma. Jaunās tehnoloģijas un komunikācijas tehniskās iespējas sabiedrības apziņā izmaina attieksmi pret realitāti. Konstatējams process, kuru var saukt par realitātes mediatizāciju. Proti, sabiedriskajā apziņā ir radies priekšstats, ka reālie notikumi kļūst nozīmīgi tikai tad, ja par tiem raksta, stāsta, rāda PSL. Un, saprotams, PSL to izmanto, lai formētu vajadzīgo simbolu vidi.

PSL loma simboliskās vides formēšanā agrāk nebija tik kardināla. Agrāk simboliskās vides formēšanā būtiska loma bija citām garīgajām autoritātēm – baznīcai, skolai, izcilām radošām personībām, valdniekiem, nācijas politiskajiem līderiem. Patiesībā agrāk mediji sabiedrību sargāja no dažādām mentālajām „infekcijām”, kalpojot savai cēlajai profesionālajai misijai. Nākas secināt, ka daudzi šodienas žurnālisti nemaz nav dzirdējuši par žurnālistikas profesionālo misiju – aizstāvēt sabiedrības intereses.

Tas ir skaidrs – glamūrs bez medijiem nevar pastāvēt. Glamūra akcijas zaudē jēgu, ja tās netiek atspoguļotas medijos. Skaidrs ir arī tas, ka šodienas publiskā telpa ir pārsātināta ar glamūra medijiem, kas ir jauns mediju tips mediju vēsturē. Atsevišķās zemēs glamūra mediju īpatsvars ir ļoti liels – apm. 90 un vairāk procentu. Viss ir atkarīgs no tā, cik liels ir postcilvēku/homo glamorousus īpatsvars attiecīgajā sociumā. Sastopamas teritorijas, kurās masu fenomenu, respektīvi, postcilvēku/homo glamorousus, segmentācija totāli triumfē. Tāpēc var apgalvot, ka glamūrs nevar pastāvēt bez medijiem tāpat kā šodienas mediji nevar pastāvēt bez glamūra.

Mediji ne tikai formē glamūra simbolus, bet arī nosaka simbolu hierarhiju attiecīgās sabiedrības un attiecīgā laika simboliskajā kapitālā. Mediji nosaka simbolu sakrālo zonu – neaizskaramos „dievus”, kuri veido visaugstāko pakāpi simbolu hierarhijā. No medijiem ir atkarīga sakrālās zonas nomenklatūra un izmaiņas šajā nomenklatūrā. Mediji spēj samērā ātri vecos „dievus” nomainīt ar jauniem „dieviem”. Vecos „dievus” drīkst kritizēt un apšaubīt to leģitimitāti simboliskajā kapitālā. Svēti un neaizskarami kļūst jaunie „dievi”.

Jauno „dievu” vārdā var nosaukt ielas, kuģus, skvērus. Tā tiek veidoti simboli ilgākai lietošanai, ja simboliskā revolūcija sabalsojās ar politiskās varas revolūciju. Glamūra simboli nav domāti ilgākai lietošanai. Glamūrs kā visas spožas, primitīvas un garīgi seklas parādības ir pakļauts samērā ātrai erozijai sabiedriskajā apziņā. Mediji to zina, un erozijas pārvarēšanai ir izstrādāts prāvs tehnoloģiskais arsenāls.
  Cilvēka apziņas mērķtiecīgas vadīšanas laikmetā, saprotams, neeksistē tikai glamūra simboli. Apziņas mērķtiecīgas vadīšanas laikmetā ir sastopams arī tāds simbolu līmenis, kas ir adresēts sociuma saprātīgajai daļai – domājošiem cilvēkiem, intelektuālā Interneta lietotājiem. Lai vadītu sabiedrisko apziņu, nepieciešams ir katra indivīda prātu integrēt t.s. masu prātā. Šajā līmenī nākas runāt par diviem simbolizācijas atzariem – „gudrā spēka” un vadāmā haosa tehnoloģijām.

 „Gudrā spēka” tehnoloģijas pielieto lielvalstis savu stratēģisko un ģeopolitisko mērķu realizācijai. Šajā simbolizācijas atzarā valda tādi simboli kā „demokrātija”, „liberālisms”, „cilvēktiesības”, „atvērta sabiedrība”, „tirgus ekonomika”, „pilsoniskā sabiedrība”, „stabilitāte”, „starptautiskā ekonomika”, „globalizācija”, „kultūru dialogs”, „civilizāciju dialogs”. Simboli adresēti elitei – politiskajai un ekonomiskajai elitei, lai tās apziņā iepotētu vajadzīgās nostādnes.

Tajā skaitā jaunāko pieeju sociālo sistēmu analītikā. Tagad pat ar zināmu mesiānistisku patosu tiek atzīts, ka sociālās sistēmas nevar modelēt ar formālām metodēm. Sociālo sistēmu modeļos ir jāiekļauj atsevišķu indivīdu esamības sociohumanitārie faktori. Agrāk sociālo sistēmu modeļos izpaudās formālistiski kauzāla pieeja: iemesls – sekas. Tagad arvien lielāka nozīme ir teleoloģiskajam aspektam – cilvēka iekšējās cēlonības momentiem.

Tādējādi tiek patētiski propagandēta skaista attieksme – cilvēku nevar „formalizēt”. Taču tajā pašā laikā analītisko pētījumu centrā reāli vēl vairāk nostiprinās „kolektīvās domāšanas” funkcionālās racionalitātes studijas – kolektīvistisko refleksīvo procesu, vērtību orientācijas, stratēģiskās refleksīvās projektēšanas analīze.  Reāli šodien ne tik daudz domā par atsevišķa cilvēka socializāciju, kā par sociālo klubu/tīklu kontroli un vadīšanu. Labi ir zināms, ka šajos tīklos var ātri izplatīt „virusus”, kas operatīvi izmainīs tautas pārliecību. Ne velti tādu kompetentu speciālistu kā Albert-Laszlo Barabasi 2010. gadā Pentagons iesaistīja savos projektos.

Patērēšanas sabiedrībā sociālie klubi/ tīkli ir galvenie sociālās organizācijas formāti. Sociālie klubi/tīkli balstās uz kopīgu gaumi, kopīgiem dzīves standartiem, kopīgiem simboliem, jo mūsdienu industrija ražo nevis utilitāras preces, bet simboliskus signālus. Patērēšana ir demonstratīva darbība. Tajā galvenais ir nevis prece, bet gan tās cena un cenas simboliskā iedarbība uz citiem. Patērēšanas sabiedrībā simboli paceļas pāri jebkurai realitātes formai tāpat kā mākslas simboliem nav tiešs sakars ar realitāti.

Vadāmā haosa tehnoloģiju tāpat kā „gudrā spēka” (smart power) tehnoloģiju pielietošana šodien asociējās ar ASV politiku un tās nacionālo interešu īstenošanu planetārā mērogā. ASV vairs neražo zeķes, televīzorus un vēl daudz ko citu. Tā vietā ASV ir pievērsusies svarīgāku „preču” ražošanai.

Amerikāņu izplatītie vadāmā haosa simboli ir adresēti antipatriotiski, kosmopolītiski, materiālistiski noskaņotai izveicīgu un alkātīgu cilvēku daļai, kuras intelektuālo un morālo potenciālu lielvalstis veikli novirza savu politisko un ekonomisko mērķu sasniegšanai attiecīgajā zemē. Šajā simbolizācijas atzarā dominē tādi simboli kā „vara”, „nauda”, „elite”, „villa”, „jahta”, „banka”, „bizness”.

Šajā simbolizācijas atzarā var iekļauties arī glamūra simboli, ja „sapņi” par varu un naudu ir piepildījušies. Un „sapņi” par varu un naudu nevar nepiepildīties, jo vadāmā haosa struktūrā organiski ietilpst bagāta un paklausīga sociālā slāņa radīšana no varaskārām un alkātīgām padibenēm, kuras mans tēvs sauca par „plikadīdām”. Savā laikā Makss Vēbers interesanti rakstīja par kundzības psiholoģiju. Kundzība nav iespējama bez gribas minimuma, brīvprātīgi vēloties pakļauties kungam. Kundzība nav iespējama bez „vadības štaba” – starpniekiem, kuri realizē kunga pavēles. Visbiežāk „vadības štabs” pakļaujas kungam materiālās ieinteresētības motivēts.

Vadāmā haosa simbolu hierarhijā augstu pozīciju ieņem simbols „informācija”. Izveicīgie un alkātīgie cilvēki mīl lepoties ar savu informētību. Turklāt, kā viņi saka, tā nav tradicionālā informētība saskaņā ar principu: tas, kuram ir informācija, pārvalda pasauli. Viņi darbojās saskaņā ar citu principu: tas, kurš prot sistematizēt informāciju un no tā iegūt zināšanas, pārvalda pasauli.

Dzimtenē ir nācies novērot, ka vadāmā haosa praktiskie izpildītāji var arī nesaprast, kādā „tīklā” viņi ir iepīti un kurš reāli pārvalda valsti/pasauli un, protams, arī viņu apziņu. Sergejs Kara-Murza viņus dēvē par „trulā siciāldarvinismā” eksistējošu sabiedrības grupu, kāda nav nekad agrāk bijusi cilvēces vēsturē. Neviens nedomāja, ka var rasties tāds „sociālais radījums”, kuram grūti pat vārdu atrast. Savukārt Karens Svasjans atgādina, ka zinātniski tehniskais progress demonstrē intelekta attīstību. Taču zinātniski tehniskā progresa augļi nonāk „sociālo mēslu” rokās – politiķu, militāristu, alkātīgu biznesmeņu rokās. Viņaprāt pat Osvalds Špenglers savā rekviēmā eiropeiskajai kultūrai neesot paredzējis to, kas notiek šodien. Špenglers paredzēja tikai  „civilizāciju” un „fellahismu”, kas viņam simbolizēja bojāeju un degradāciju.

Taču Osvaldam Špengleram pieder arī terapeitiski vārdi: „Mēs neesam spējīgi izmainīt to, ka piedzimām īstas civilizācijas pirmājā salā, bet nevis saules apspīdētajā kultūrā Fīdija vai Mocarta laikā”.  Osvalds Špenglers pats sevi ārstējoši mierināja: „Mans laiks – rokoko; tur es esmu kā savās mājās”.

Arturs Priedītis
/2012 jūlijs/
Avots: http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Pasaules lielbagātnieki uzkrājuši vismaz 21 triljonu dolāru nelegālu naudaslīdzekļu

Pasaules lielbagātnieki uz 2010.gada beigām ir noslēpuši no nodokļiem vismaz 21 triljonu dolāru, teikts Lielbritānijas sabiedriskās organizācijas „Tax Justice Network” ziņojumā. Šī summa ir līdzvērtīga ASV un Japānas ekonomikām kopā ņemtām.

Kopējais naudas līdzekļu daudzums, ko visas pasaules lielbagātnieki glabā nedeklarētos „ofšoru” kontos, ir vismaz 21 triljons dolāru. Pie tāda atzinuma ir nonācis konsultantfirmas „McKinsey” bijušais galvenais ekonomists Džeims Henrijs.

Ziņojums „The Price of Offshore Revisited” tika sagatavots pēc starptautiskas sabiedriskās organizācijas „Tax Justice Network”, kura cīnās ar nodokļu nemaksāšanu, pasūtījuma.

Pēc Henrija teiktā skaitlis 21 triljons sanāca pēc viskonservatīvākā novērtējuma, viņš pieļauj, ka reālais no nodokļu nomaksas apslēptais bagātību apjoms varētu būt līdz pat 32 triljoniem dolāru. Minētajā summā ir iekļauti tikai finanšu aktīvi, neņemot vērā nekustamos īpašumus, jahtas un luksuspreces. Kā novērtējuma izejas materiāli tika izmantoti Bāzeles starptautiskās norēķinu bankas, Starptautiskā valūtas fonda, Pasaules bankas un nacionālo valdību dati.

Ziņojuma autors īpaši uzsver, ka pārvietot naudu pa visu pasauli un aizsargāt to  palīdz „augsti apmaksātu un čaklu profesionālu darboņu bars banku, juridiskajā, grāmatvedības un investīciju nozarēs”

Pēc pētījuma datiem 50 pasaules lielākās bankas, lielākās no kurām ir UBS, Credit Suisse un Goldman Sachs,  pārvalda 12,1 triljonu dolāru privātpersonu līdzekļu. Mazāk kā 100 tūkstoši privātpersonu pasaulē „ofšoros” glabā 9,8 triljonus dolāru.

„Pēc mūsu vērtējuma neiekasēto nodokļu summa ir milzīga. Tā ir pietiekama, lai strauji uzlabotu daudzu valstu finansiālo situāciju, – saka ziņojuma autors. – Tai pat laikā šis pētījums ir patiešām laba ziņa. Pasaule tikko ir atradusi ļoti daudz finanšu resursu, no kuriem var pasmelties, lai varētu atrisnāt sasāpējušās problēmas” (un nebūtu jārealizē aklās griešanas un neadekvātās taupības politika).

Īpaša uzmanība ziņojumā ir pievērsta attīstības valstīm. „Tax Justice Network „ pētījumā ir apskatītas 139 valstis ar vidēju ‘vai zemāku ienākumu līmeni, kas kopumā sastāda 85% pasaules iedzīvotāju, 51% pasaules IKP, 75% pasaules zelta-valūtas rezervēm un 4,1 triljonu ārējo parādu.

Laika posmā no 1970ajiem gadiem līdz 2010.gadam šo valstu pilsoņi „ofšoros” noglabāja no 7,3 līdz 9,3 triljoniem dolāru. Piemēram, no Krievijas kopš 1990.gada bija izvesti 798 miljardi dolāru. Salīdzinājumā no Ķīnas ilgākā laika posmā kopš 1970ajiem gadiem tika izvesti 1,189 triljoni dolāru. Trešo vietu kapitāla aizplūdes ziņā ieņem Dienvidkoreja ar 779 miljardiem dolāru. Pēc tam seko Brazīlija (520 miljardi), Kuveita (496 miljardi), Meksika (496 miljardi), Venecuēla (406 miljardi), Argentīna (399 miljardi), Indonēzija (331 miljards) un Saūdu Arābija (308 miljardi). No Ukrainas tika izvesti 167 miljardi, bet no Kazahstānas 138 miljardi dolāru.

Iepriekš „Tax Justice Network” jau bija ziņojis, ka galvenā nodokļu nemaksātāju glābējvalsts ir Šveice, kas salīdzinoši ar citām attīstītajām valstīm, nelabprāt dod datus un sauc pie atbildības nodokļu nemaksātājus. Otrā vietā nodokļu nemaksātāju paradīzes reitingā ieņem Kaimānu salas, trešajā – Luksenburga, kam seko Honkonga, ASV, Džersijas sala, Japāna, Vācija un Bahreina.

Avoti:
http://www.vz.ru/economy/2012/7/23/589776.html
http://www.guardian.co.uk/business/2012/jul/21/global-elite-tax-offshore-economy
http://collapseofindustrialcivilization.com/tag/the-price-of-offshore-revisited/
http://www.taxjustice.net/cms/upload/pdf/The_Price_of_Offshore_Revisited_Presser_120722.pdf http://www.taxjustice.net/cms/front_content.php?idcat=148
http://www.apollo.lv/zinas/pasaules-turigakie-iedzivotaji-noslepusi-21-triljonu-dolaru/523077

Informācijas aģentūra
/26.07.2012/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Ziņa | Komentēt

Pieci gadi kopš krīzes sākuma

Krīze. Cilvēki aplūko slēgto NASDAQ studiju Timeskvērā, New York, September 30, 2008. (Photo: Librado Romero / The New York Times)

Monday, 09 July 2012  By Richard D Wolff, Truthout | News Analysis

Izdarīsim kopsavilkumu:

1. 1970.g. kapitālisti datorizē ražošanu un pārvieto uz lēta darbaspēka zemēm.

2. Tas viņiem ļauj iesaldēt algas (grafikus skat. http://www.basicrulesoflife.wordpress.com) un vēl vairāk palielināt peļņu.

3. Lai iesaistītu masu cilvēku preču patērēšanā un ievilinātu nekaustamo īpašumu pirkšanā, finanšu kapitālisti rada lētus un vilinošus aizdevumus.

4. Kad ar trūcīgajām algām  pamatsummas un aizdevumu procentus kredītu ņēmēji vairs nespēj nomaksāt, sistēma sabrūk.

5. Kapitālisti un tie, kas vinnēja finanšu spēlēs (Latvijā viņus sauc par ‘starptautiskiem aizdevējiem’ – I.V.), sāk aizdot naudu valdībām, politiķi spiesti izveidot ‘taupības pasākumus’.

6. Veselas nācijas daudzus gadus atmaksās aizdevumus un procentus.

Avots: http://truth-out.org/news/item/10190-after-five-years-report-card-on-crisis-capitalism

Autors piedāvā risinājumu: strādniekiem jāpiedalās radītās virsvērtības sadalē. Un vēl autors raksta, ka beidzot mums jāiemācās sākt domāt.

Kapitālisma demokrātijas mācībstunda.

Ir pagājis laiks, krīzes beigas nav redzamas, mums jānovērtē, kas ir noticis un ko jādara. Viens no galvenajiem krīzes cēloņiem ir kapitālisma struktūra: uzņēmuma iekšējā organizācija nostāda strādniekus pret direktoru padomēm un galvenajiem akciju īpašniekiem. Padomes cenšas maksimizēt korporācijas peļņu un izaugsmi. Tas nozīmē maksimizēt starpību starp ieguldītā darba vērtību un strādnieku algām. Padomes lemj, kā izmantot iegūto virsvērtību – lai nodrošinātu korporācijas attīstību un izaugsmi. Galvenie akciju īpašnieki un direktoru padome lemj ko, cik daudz un kur ražot, un kā izmantot iegūto virsvērtību (apmaksātas ekskursijas un bonusi, ražošanas izvietošana lēta darbaspēka zemēs, politiķu pirkšana, u.t.t.). Strādnieki (vairākums) iztiek ar mazākuma (akciju īpašnieki un direktori) pieņemtiem lēmumiem. Strādnieki nepiedalās lēmumu pieņemšanā. Avots: diskusiju grupa AVOID-L.

Plašākā skatījumā mums jāierauga, ka pēdējos 20-30 gados pasaules attītsītajās valstīs darba ražīgums atsevišķās nozarēs (piemēram, informācijas meklēšana un apstrāde) palielinājies 500 reižu, bet vidēji tas palielinājies vairkākkārt. To var novērtēt ar kopprodukta pieaugumu uz vienu iedzīvotāju viena gada laikā. Mums vajadzētu iedomāties: ja jau darba ražīgums būtiski palielinājies, tad tam kaut kā vajadzētu būt redzamam mūsu labklājībā (to var mērīt ar patērēto preču un pakalpojumu daudzumu) un darba laika samazinājumā. Man šķiet, ka iedzīvotāju vairākumam Latvijā labklājība (salīdzinot ar padomju laikiem) palielinājusies, bet kāpēc mums jāpieļauj miljoniem reižu liela nevienlīdzība, bezdarbs un traģiski, neattaisnojami zema dzīves kvalitāte daudziem Latvijas cilvēkiem? Ja kāds negrib strādāt, pats vainīgs. Bet tie, kas nevar atrast darbu, nav vainīgi. Vainīga ir sistēma.

24.07.2012, sagatavoja Imants Vilks

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

ASV valdība vilto dolārus milzīgos apmēros

Lords Džeims no Blekhītas (Lord James of Blackheath)

16.02.2012 Lielbritānijas parlamenta lordu palātā ar šokējošu runu uzstājās Lords Džeims no Blekhītas (Lord James of Blackheath). Viņš paziņoja, ka viņam ir dokumentāli pierādījumi (kas tika arī publiskoti) par 15 trilijonu dolāru nelegālu naudas līdzekļu eksistenci un ka noteiktas personas piedāvā izmantot šos līdzekļus. Lorda Džeimsa rīcībā esošos dokumentus ir parakstījušas tādas personas kā Alans Grīnspens (bijušais Federālo rezervju sistēmas padomes priekšsēdētājs) un Timotijs Geitners (ASV finanšu ministrs), kā arī viņa rīcībā ir gigantisku naudas summu pārvedumu kvītis praktiski uz katru no lielākajām ASV un Lielbritānijas bankām.

Alans Grīnspens (bijušais Federālo rezervju sistēmas padomes priekšsēdētājs) un Timotijs Geitners (ASV finanšu ministrs)

Pašreizējais ASV valsts parāds arī ir 15 triljoni dolāru, tātad britu lords ziņo par papildus vēl tikpat lielu nelegālu naudas līdzekļu eksistenci kā pašreizējais ASV parāds. Un to ziņo nevis kāds cilvēks no malas, kāds konspirācijas teoriju apmāts personāžs, kāds sensāciju kārs žurnālists un pat ne populistisks politiķis, bet Lielbritānijas lords, aristokrāts, Lielbritānijas augstāko aprindu – elites pārstāvis, kuriem gods un labā slava ir no svara un kuri tādēļ nemētājas ar vieglprātīgiem izteikumiem.

Tā izskatās 15 triljoni dolāru fiziskās, visdrīzāk 100$ banknotēs

“Ārēji viss izskatās tā, it kā mēs būtu uzdūrušies pašai lielākajai teroristiskai organizācijai pasaulē un atraduši dokumentus, kas norāda uz to, ka tās finansēšanas pēdas ved pie ASV finanšu ministra un Federālo rezervju priekšsēdētāja – diviem augstākajiem ASV finanšu ierēdņiem. Bet virspusējs ASV likumdošanas par terorismu apskats liecina, ka visas banku transakcijas par kurām mēs uzzinājām, ir uzskatāmas par teroristu naudas atmazgāšanu. Un vienīgais, kas novērš simtiem augstāko finansu darboņu arestu ir viņu politiskie sakari”, saka Lords Džeims

Lorda Džeima no Blekhītas uzstāšanās videoieraksts:

Gordons Daffs, portāla “Veterans today” galvenais redaktors

Pēc portāla “Veterans today” galvenā redaktora Gordona Daffa (bijušā ASV jūras kājnieka) domām,  Lorda Džeimsa rīcībā esošie dokumenti viennozīmīgi pierāda, ka Federālo rezervju (ASV centrālās bankas) rīcībā tik tiešām ir bijuši šie līdzekļi uz ko tai nav bijis nekāds likumīgs pamats (Federālās rezerves drīkst radīt dolārus tikai pēc ASV valdības pieprasījuma, pierakstot radīto summu ASV valsts parādam). Darbību gaitā, kas izskatījās pēc naudas atmazgāšanas (bija naudas atmazgāšanas pazīmes), visa šī minētā summa tika pārskaitīta Honkongas Šanhajas banku korporācijai (Hong Kong Shanghai Banking Corporation) Londonā un Karaliskajai Skotijas bankai (Bank of Scotland).

Šim sarakstam ir pieskaitāmas vēl 20 eiropas bankas, kas ir šo mahināciju līdzdalībnieces. Ienākošie naudas līdzekļi bez jelkādas oficiālas noformēšanas un izcelsmes pārbaudes uzreiz tika izlietoti peļņas gūšanai, bet pati peļņa tika slēpta un atmazgāta. Tātad visa šai procesā iesaistītā baņķieru banda ir pieskaitāma kriminālām aprindām (noziedzniekiem, mafijai utt.), jo viņi ciniski veica daudzas un milzīga apjoma krimināli sodāmas darbības.

Savus apsvērumus par šo 15 triljonu dabu Daffs izklāsta, atsaucoties uz sarunām ar ASV prezidenta izlūkošanas koordinatoru Reigana laikā (Lee Wanta) un kādu CIP “galveno juristkonsulu”. Pēc viņu teiktā savulaik Padomju Savienības sagraušanai tika izveidots slepens fonds (fonds “Wanta”). Atsevišķos laika posmos šī fonda apjoms sasniedza līdz pat 27 triljoniem dolāru. Džordža Buša (jaunākā) valdīšanas laikā šo fondu vēlējās pārņemt personīgi pats Bušs. Daudzi cilvēki, kas bija saistīti ar šo fondu, esot cietuši (esot veiktas nelikumīgas aizturēšanas, aresti, spīdzināšanas un slepkavības). Daffi apgalvo, ka viņam ir dokumenti apmēram 2000 lappušu apmērā, par šī fonda atliekām.

Jāatgādina vēl, ka pirms Lorda Džeimsa paziņojuma pasaules presē parādījās ziņas par mēģinājumiem viltot ASV parādzīmes 6 triljonu dolāru vērtībā, kas arī ir tikpat  iespaidīga summa.

Džefs Nilsens, Ekonomisko jautājumu publicists no Kanādas

Ekonomisko jautājumu publicists no Kanādas Džefs Nilsens (Jeff Nielson) apgalvo, ka ASV valdība, mēģinot vēl mazliet paildzināt pilnīga sabrukuma priekšā esošo ASV ekonomiku, bezizejas apstākļu spiesti vienkārši vilto dolārus, lai par tiem pirktu ASV parādzīmes un nomaksātu gigantiskā ASV valsts parāda procentus. Nilsens ar šo jautājumu pētniecību nodarbojas jau sen, bet Lorda Džeimsa publiskotie dokumenti beidzot deva pierādījumus viņa iepriekš izvirzītajām hipotēzēm. Lūk ko viņš raksta (tulkojums fragmentāls un ar korekcijas elementiem):

“Tiem, kas nav lasījuši atgādināšu pāris vienkāršas un acīmredzamas domas, kuras izklāstīju 03.01.2012, rakstot par afērām ASV parādzīmju tirgū:

1. Uz šī planētas nav attiecīga mēroga pircēju, kas patiešām vēlētos nopirkt ASV parādzīmes par kaut kādu cenu.
2. Pat ja attiecīgi pirktgribētāji atrastos, tad uz pasaules neeksistē tāda mēroga kapitāli, kas spētu “aprīt” tos triljonus dolārus vērtās ASV parādzīmes, kas katru gadu tiek iepludinātas tirgū.
3. Pat, ja ieinteresētiem pircējiem no kaut kurienes uzrastos triljoni dolāru šo bezvērtīgo papīru iegādei, tad būtu pilnīgi absurdi gaidīt, ka viņi šos vērtspapīrus pirktu par vēsturiski maksimāli lielāko cenu. Tas ir pretrunā piedāvājuma un pieprasījuma principam.
4. Par cik pašreiz ASV ekonomika ir vismaksātnespējīgākā savas pastāvēšanas vēsturē, tad ASV parādzīmēm vajadzētu tikt pārdotām par vēsturiski viszemāko cenu (nevis visaugstāko kā tas praktiski notiek), līdzīgi kā arī bezvērtīgiem bondiem (īpaša tipa parādzīmes), ko kāds iesmērē Eiropas aizņēmējiem-neveiksminiekiem (tai skaitā visticamāk arī Latvijai)

Tātad no vienkāršiem loģiskiem prāta slēdzieniem izriet, ka kaut kur jātiek veiktai slepenai gigantiska mēroga naudas radīšanas operācijai, kuras galvenais mērķis ir mākslīgi uzturēt krāpniecisko ASV parādzīmju tirgu. Krāpniecības pierādīšanai trūka tikai dokumentu un, lūk, Lords Džeims mums viņus ir ieguvis. Un šī nauda ir “jāatmazgā” līdzīgā veidā kā Volstrīta katru gadu “atmazgā” simtiem miljardu kriminālas izcelsmes naudu (galvenokārt CIP narkotiku karteļa līdzekļus).

Ir divi iemesli kādēļ baņķieri bija spiesti uzsākt brutālu un primitīvu naudas viltošanu. Galvenais iemesls ir tas, ka katrs leģitīmi, likumīgi radīts dolārs palielina par dolāru ASV valsts parādu. Attiecīgi papildus 15 triljonu dolāru radīšana palielinātu Rietumvalstu parādus vēl par 15 triljoniem dolāru. Pietiktu tikai ar nelielu daļu no šīs summas, lai ASV valsts parādzīmju tirgus pēc domino principa sabruktu.

Bet tas nav vienīgais iemesls tam izmisumam, kas ir pārņēmis noziedzīgos finansistus. ASV ir gigantisku hiperinflācijas draudu priekšā. Šis spēks ir spējīgs devalvēt šos bezvērtīgos papīrus līdz to patiesai vērtībai – nullei, dažu mēnešu, nedēļu un pat dienu laikā.

Katra prece ar nulles vērtību, ko var pavairot bezgalīgos apmēros (līdzīgi kā ne ar ko nenodrošinātā banku nauda) ir bezvērtīga, tas ir – nemaksā neko. Tā ir neapšaubāma aksioma. Ja šāda prece būtu ko vērta, tad to varētu pavairot un apmainīt pret precēm, kam uz šīs planētas ir kaut kāda vērtība. Un tas neapšaubāmi būtu nekas cits kā krāpšana, jeb vēl citiem vārdiem sakot – zagšana. Ar to arī nodarbojas bankas, kas emitē ne ar ko nenosegtu naudu. Drukā tikai arvien vairāk un vairāk papīrīšus un apmaini šos “faņķikus” pret jebkādām precēm.

Ņemot vērā to, ka ASV dolārs pašreiz tiek emitēts par nulles cenu (tātad neierobežotā daudzumā), vienīgais iemesls kādēļ nenotiek tūlītēja tā vērtības nokrišana līdz nulles vērtībai ir finansu, tirdzniecības un biznesa sfērā strādājošo stulbeņu aprobežotība un nespēja saprast acīmredzamo faktu, ka ASV dolāri tiek emitēti bezgalīgos apjomos (tātad iemesls, kas uztur pie dzīvības bankrotējušo ASV ekonomiku ir tīri psiholoģisks). Tomēr, ja pasaules tirgos strauji ieplūstu vēl 15 triljoni legālu dolāru, tad šī sapratne rastos momentāni. Tādēļ vienīgais veids kā kaut kādā veidā vēl uzturēt bankrotējušo un sevi pilnībā izsmēlušo finanšu sistēmu ir emitēt attiecīgos daudzumos neoficiālu (tātad nelikumīgu, tātad viltotu) naudu un izmantot to bezvērtīgo ASV valsts parādzīmju uzpirkšanai, tādējādi mākslīgi uzturot ASV parādzīmju tirgu un visu finanšu sistēmu.”

Avoti:
http://svoim.info/201221/?21_5_1
http://www.moneytrendsresearch.com/bush-fed-europe-banks-in-15-trillion-fraud-all-documented/
http://www.veteranstoday.com/2012/02/21/intel-exclusive-trillion-dollar-terror-exposed/
http://etfdailynews.com/2012/02/23/the-15-trillion-dollar-money-laundering-mystery-xlf-skf-gld-slv-agq-spxu/
http://dobroklyuv.livejournal.com/12775.html
http://xianyoung.livejournal.com/184165.html
http://drosiba.pudele.com/2012/02/6t-of-fake-u-s-bonds-seized/
http://www.bloomberg.com/news/2012-02-17/italy-police-seize-6-trillion-of-fake-u-s-treasury-bonds-in-switzerland.html
http://articles.latimes.com/2012/feb/18/business/la-fi-fake-bonds-20120218

Informācijas aģentūra
/14.07.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

ASV politiķis: ASV valdība ir ārprātīga, krimināla, provocē kodolkaru un apdraud dzīvību uz Zemes

Pols Kreigs Roberts, bijušais ASV finanšu ministra vietnieks

ASV valdība izraisīja partizānu karu Sīrijā un izvērš agresiju vienlaicīgi pret divām kodollielvalstīm – Krieviju un Ķīnu, apgalvo ASV ekonomists, bijušais ASV finanšu ministra vietnieks (Assistant Secretary of the Treasury) Pols Kreigs Roberts vienā no saviem pēdējiem rakstiem (28.06.2012). Zemāk raksta fragmentāls tulkojums latviski.

Vai pasaule pārdzīvos ASV neprātu?

Kad prezidents Ronalds Reigans norīkoja mani par ASV finanšu ministra vietnieku ekonomikas politikas jautājumos, viņš man teica, ka mums ir jāatjauno ASV ekonomika, jāglābj tā no stagnācijas, jāiedarbinba tā uz pilnu jaudu, lai, balstoties uz šīm ekonomiskajām jaudām, varētu pārliecināt Padomju Savienības vadību vienoties par aukstā kara beigām. Reigans teica, ka nav vairs nekāda pamata dzīvot kodolkara briesmu ēnā. Prezidents Reigans un viņa administrācija sasniedza abus izvirszītos mērķus, bet tikai tādēļ, lai viņu pēcnācēji atmestu viņu sasniegumus. To jau izdarīja Reigana viceprezidents – Džordžs Bušs (vecākais), kurš pirmais pārkāpa Reigana-Gorbačova vienošanos, iekļaujot bijušās Padomju bloka valstis NATO un izveidojot kara bāzes pie Krievijas robežām. (…)

Tie, kuri ir pietiekami veci, lai atcerētos, zina, ka NATO ir Rietumeiropas un ASV savienība, kas tika izveidota, lai pasargātu Rietumus no Sarkanās armijas. (…) Kāds gan šodien var būt cits mērķis, uzņemot Gruziju NATO sastāvā, ja ne kā vienīgi ASV kara bāzes izveidošana Krievijas pievārtē?!  Viss liecina par to, ka ASV rīcība (abu partiju – gan demokrātu, gan republikāņu) ir vērsta pret Krieviju un Ķīnu. (…)

Pērkamie ASV mēdiji ziņo, ka ļaunā Sīrijas valdība slepkavo nevainīgus pilsoņus, kuri tikai vēlas demokrātiju un, ka, ja ANO neiejauksies konfliktā ar militāra spēka palīdzību, tad tas ir jādara ASV, lai aizstāvētu cilvēktiesības. ASV augstākās amatpersonas visādos veidos  gāna Krieviju un Ķīnu par to, ka tās neakceptē NATO iebrukumu Sīrijā.

Reālā situācija protams kardināli atšķiras no tā, kā situāciju attēlo prostitūtas no amerikas mēdijiem un ASV valdības pārstāvji. Sīrijas „nemiernieki” ir labi bruņoti ar ASV ražotiem kaujas ieročiem. „Nemiernieki” karo ar Sīrijas armiju. „Nemiernieki”nogalina mierīgos iedzīvotājus un caur savām medijumaukām Rietumos stāsta, ka slaktiņus sarīkojusi Sīrijas valdība, un pērkamā Rietumu prese izplata šo propogandu.(…)

ASV izraisīja pilsoņu karu Sīrijā tieši tāpat kā pirms tam Lībijā, tikai šoreiz krievi un ķīnieši laikus visu saprata un atteicās pieņemt tāda tipa ANO rezolūciju, ko Rietumi izmantoja pret Kadafi. Lai apietu šo šķērsli, kaut kur tika atrasts Vjetnamas kara laiku antikvārs lidaparāts, ko Turcija aizsūtīja palidot virs Sīrijas. Sīrija to notriec, bet Turcija var vērsties pie saviem NATO sabiedrotajiem, lai tie nāk palīgā pret Sīriju. Tādējādi apejot ANO, ASV var atsaukties uz savām saistībām NATO līguma ietvaros un sākt karu , aizsargājot NATO biedru no dēmonizētās Sīrijas.

ASV gegemonijas karu pamatā ir neokonservatoru meli par to, ka ASV atnes demokrātiju tām valstīm, ko tā bombardē vai kurās iebrūk. Pārfrazējot Mao Dzedunu, var teikt – „demokrātija nāk no lielgabalu stobriem”. Tomēr „Arābu pavasaris” ir izgāzis testu uz demokrātiju, tāpatās kā Irāka un Afganistāna, divas valstis, kas tika „atbrīvotas” ar ASV demokrātisko iebrukumu. Tas, ko tiešām ASV atnes, tas ir pilsoņu karš un valsts sabrukums. (…) Jo vairāk valstu pasaulē tiks sadalītas, saplosītas un ieslīgs savstarpējos iekšējos slaktiņos, jo varenāka kļūs ASV. (…)

Kad laicīgā pilsoniskā valsts vara ir gāzta, islāmistiskie grupējumi var brīvi apkaut viens otru. Iekšējie konflikti padara šādas valstis par bezspēcīgām. Rietumu ietekme Tuvajos Austrumos ir tik liela tādēļ, ka islāmiskie grupējumi neieredz viens otru vairāk nekā savus Rietumu iekarotājus. Tāpēc tad, kad ASV satriec pīšļos laicīgo, neislāmiskos valsts varu kā tas bija Irākā un ko par visām varītēm mēģina izdarīt Sīrijā, tad islāmisti aktivizējas un sāk kauties viens ar otru par varu. Tas pilnībā apmierina gan ASV, gan Izraēlu, tāpēc ka šīs valstis pārstāj būt par primārajiem ienaidniekiem.(…)

Pēc pāris gadiem sagaidāms ka Ķīnas ekonomika apsteigs pēc saviem apmēriem ASV ekonomiku un aziātiskā lielvalsts atņems rietumu lielvalstij pašas varenākās ekonomikas titulu. ASV ir stipri nobažījusies par tādu perspektīvu. Atrodoties Volstrītas un citu bieznesa grupu iespaidā, ASV nav spējīga glābt Amerikas ekonomiku no lejupslīdes. Volstrītas īstermiņa spēles peļņa, kara industrijas ienākumi no kariem un industriju peļņa no ražošanas pārvietošanas uz ārzemām ir daudzkārt lielākā mērā pārstāvētas ASV valdībā nekā ASV pilsoņu intereses un labklājība. Laikā, kad ASV ekonomika turpina virzīties pretī sabrukumam, Ķīnas ekonomika turpina augt. Kā atbilde uz to ir Klusā okeāna reģiona militarizācija no ASV puses.

ASV valsts sekretārs pasludināja Dienvidķīnas jūru par ASV nacionālo interešu zonu. ASV flirtē ar Filipīnu valdību, izspēlējot „ķīnas draudu” kārti un strādājot pie tā, lai ASV jūras spēki tiktu uzaicināti atgriezties to bijušajā karabāzē Subikbejā.(…) ASV jūras spēki pārgrupējas Klusā okeāna rajonā un sāk būvēt jaunu karabāzi Dienvidkorejai piederošā salā. Jūras kājnieki tiek pārvietoti no Austrālijas un Japānas uz Āzijas valstīm. Ķīnieši nav duraki. Viņi ļoti labi saprot, ka ASV ielenc Ķīnu.

Valstij, kas nebija spējīga neko izdarīt Irākā pēc 8 gadus ilgas okupācijas un kas nav spējīga okupēt Afganistānu pēc 11 gadus ilga kara, vienlaicīgi „paņemt uz sevi” divas kodollielvalstis ir pilnīgs neprāts. ASV augstprātība, ko baro neokonservatīvisma neprāts, neskatoties uz pilnīgu izgāšanos Irākā un Afganistānā, pašreiz mērķē uz divām baisām lielvalstīm – Krieviju un Ķīnu. Nekad vēl visas vēstures gaitā pasaule nav pieredzējusi tāda mēroga idiotismu.

Psihopāti, sociopāti un vienkārši muļķi, kas pārvalda ASV, ved pasauli pretī bojāejai.
Ārprātīgā un noziedzīgā ASV valdība, neatkarīgi no tā, kas tajā ietilpst – republikāņi vai demokrāti, neatkarīgi no nākamo vēlēšanu rezultātiem, ir pats lielākais drauds dzīvībai uz Zeme kāds jebkad ir bijis (…) un vienīgais ASV valdības kriminālās varas avots ir naudas drukājājamā mašīna (iespēja neierobežotā daudzumā drukāt dolārus).

Avoti:
http://anna-news.info/node/6593   
http://www.paulcraigroberts.org/2012/06/28/can-the-world-survive-washingtons-hubris/
http://en.wikipedia.org/wiki/Paul_Craig_Roberts

Informācijas aģentūra
/14.07.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Labas sievietes definīcija

Taivānas Izglītības ministrija savā interneta vārdnīcā nodefinēja, kas ir laba sieviete.

«Jaunas labas sievietes raksturīgākās iezīmes ir koncentrēt savu dzīvi uz ģimeni, dievināt vīru, rūpēties par saviem bērniem un censties cik spēka, lai saglabātu laimīgu un harmonisku ģimeni,» teikts ministrijas vārdnīcā.

Saprotams šāda definīcija nekavējoties izsauca nekavējošu un asu antisociāli noskaņotu sieviešu un antisociālu nevalstisko organizāciju kritiku.

Šo definīciju nosodījušas vairākas antisociālu dzīvesveidu atbalstošas deputātes, paziņojot, ka ministrija ir aizspriedumaina pret neprecētām sievietēm un šādi atbalsta šovinismu. Ministrija acīmredzot «nezina, kurā gadā mēs esam» un «diskriminē neprecētas sievietes», norādīja viena no neprecētajām parlamenta deputātēm.

«Tas ir vīriešu šovinisms un feodāliska domāšana. Es esmu sliktā noskaņojumā, jo esmu kļuvusi par sliktu sievieti, ja reiz man nav vīra, ko dievināt, vai bērnu, par kuriem rūpēties,» atzīmēja viena no šīm politiķēm.

Avoti:
http://www.apollo.lv/portal/life/articles/275606

Posted in Kat.: Kultūra, Reģ.: Ķīna, Veids: Ziņa | Komentēt

Likvidē drošāko Latvijas banku

22.06.2012 Finanšu ministrija informēja žurnālistus, ka trīs VAS Latvijas Hipotēku un zemes banka komercdaļas iegādāsies AS Swedbank, bet vienu paketi – AS SEB banka grupas uzņēmums SEB Wealth Management. Turpmāko sešu mēnešu laikā notiks sagatavošanās klientu pārejas procesam, ko iecerēts īstenot līdz gada beigām.
Iepriekšējā dienā, sasteigtā kārtā Saeima ar 53 balsīm PAR un 38 PRET pieņēma likumprojektu par Hipotēku bankas pamatkapitāla palielināšanu par 25 miljoniem latu. Kā izteicās likumprojekta virzītāji, ja bankas pamatkapitālu nepalielinātu, tas būtu traucēklis komercdaļas pakešu pārdošanai.

2006.gadā tika pieņemts lēmums par “Attīstības bankas” izveidošanu, bet 2008. gadā, sarunu laikā ar SVF par aizņēmuma piešķiršanu Latvijai, pēc ES ierēdņu kategoriskas prasības, tika pieņemts lēmums sadalīt Hipotēku banku un pārdot to pa sastāvdaļām. ES prasībā pamatojās uz daudznozīmīgi traktējamu regulu. Latvijas puse bez liekām diskusijām un izpētes pieņēma ES kategoriski pieprasīto vienpusējo traktējumu.

Andris Vilks, LR finanšu ministrs un bijušais SEB bankas darbinieks

Finanšu ministrs un ilggadējais SEB bankas darbinieks Andris Vilks (Vienotība) uzrunā deputātiem teica, ka “jebkurā gadījumā Eiropas Komisija liks banku pārveidot, bet, ja Latvija tam nepiekritīs, tad mums ir jāstājas ārā no Eiropas Savienības”.

Pastāvot vismaz 4 veidiem kā izpildīt ES prasības, Finanšu ministrija Andra Vilka vadībā pieņēma Latvijai visneizdevīgāko veidu – bankas pārdošanu, sadalot banku un pārdodot tās sastāvdaļas pa daļām (attiecīgi vislētāk, jo banka kā vienota organizatoriska vienība tiek izjaukta). Darījumu konsultēja, tai skaitā iespējamās pārdošanas cenas noteica SEB grupas uzņēmums SEB Enskilda. “Nemot vērā finanšu ministra bijušo darbavietu Hipotēku bankas darījumu var raksturot šādi: paši izdomājam, paši konsultējam, paši nopērkam, kas ir pilnīgā pretrunā labas pārvaldības principiem.

Neskatoties uz to, ka darījumā ar Hipotēku banku ir acīmredzamas koruptīva darījuma pazīmes, ne KNAB, ne Ekonomikas policija un ne Drošības policija nav paziņojusi, ka veiks pārbaudi par iespējamiem likumpārkāpumiem un iespējamu Andra Vilka interešu konfliktu šī darījuma sakarā. Atgādinām, ka 2011.gada beigās Drošības policija ierosināja krimināllietu par sacelto paniku par iespējamo «Swedbank» darbības apdraudējumu un tās ietvaros pratināja Jelgavas novada Domes priekšsēdētāju Ziedoni Cauni (ZZS) un Jelgavas Domes priekšsēdētāju Andris Rāviņu (ZZS), kuri savu iestāžu līdzekļus pārvietoja no Swedbankas uz Valsts kasi.

Tāpat jāatgādina, ka kapitālistiskā iekārtā ekonomiskās krīzes un banku bankroti ir regulāra, cikliska parādība. Atjaunotās Latvijas vēsturē savu saistību izpildes problēmas ir bijušas 3 valsts mēroga bankām – Bankai Baltija, Parex un Latvijas Krājbankai, divas no kurām tika atzītas par bankrotējušām, bet Parex pārņēma valsts ieguldot tajā vairāk kā 1 miljardu latu, kas izraisīja valstī nepieredzēta smaguma krīzi un lika Latvijai aizņemties nepieredzēti lielas naudassumas. Latvijas Krājbankas darbība tika apturēta 2011.gada novembrī.

Līdz ar Hipotēku bankas sadalīšanu un tās atsevišķu daļu pārdošanu Latvijā ir kļuvis par vienu, pilnīgi drošu banku mazāk un vienīgā, visdrošākā, privātpersonas un juridiskas personas apkalpojošā banka paliek banka “Citadele”, kas valstij pieder par 75%. Pastāv bažas, ka sekojot kategoriskām ES prasībām, Latvijas ierēdņi varētu atņemt Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem pēdējo drošo banku un pārdot arī banku “Citadele”.

Avoti:
http://www.diena.lv/bizness/finanses/tris-hipoteku-bankas-komercdalas-paketes-iegadajas-swedbank-vienu-seb-wealth-management-13954068
http://bizness.delfi.lv/bankas_un_finanses/saeima-lauj-par-25-miljoniem-latu-palielinat-hipoteku-bankas-pamatkapitalu.d?id=42453310
http://www.zz.lv/portals/vietejas/raksts.html?xml_id=34904
http://nra.lv/viedokli/maris-krautmanis-3/75005-lhzb-godigi-sadalita-latviesiem-tiek-ieksu-ieksas.htm

Informācijas aģentūra
/14.07.2012/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 2 komentāri

Latvija zaudē vēl vienu būtisku suverenitātes atribūtu

31.05.2012 Saeimas deputāti ratificēja tā dēvēto Eiropas Savienības (ES) jauno fiskālās disciplīnas līgumu (Līgumu par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā). Līgums paredz ka „līgumslēdzējas puses vispārējās valdības budžets ir līdzsvarā vai ar pārpalikumu” un ka šo „normu uzskata par ievērotu, ja vispārējās valdības gada strukturālā bilance atbilst attiecīgās valsts specifiskajam vidēja termiņa mērķim, kā definēts pārskatītajā Stabilitātes un izaugsmes paktā, un strukturālā deficīta zemākais rādītājs ir 0,5 % no iekšzemes kopprodukta tirgus cenās.”  Vēl līgumā ir teikts ka „līgumslēdzējas puses nodrošina ātru konverģenci, lai sasniegtu savu attiecīgo vidēja termiņa mērķi. Šādas konverģences grafiku ierosinās Eiropas Komisija, ņemot vērā attiecīgajai valstij raksturīgus ilgtspējas riskus.” Konverģence nozīmē tuvināšanās un šis punkts pēc būtības pasaka ka domstarpību gadījumā tās risināmas pēc ES diktētiem noteikumiem.

Līdz ar šī līguma ratifikāciju Latvija zaudē kārtējo reālas suverenitātes (neatkarības) atribūtu – iespēju pieņemt bedžetu ar deficītu un attiecīgi arī aizņemties līdzekļus šī budžeta realizācijai. Visdrīzāk praktiska šī līguma realizācija izpaudīsies tādējādi, ka Latvijas ierēdņiem, pirms budžeta nodošanas Saeimai, tas vispirms būs jāsaskaņo ar ES birokrātiem. Tādējādi turpinās Latvijas pilnīga integrācija federatīvā Eiropas Savienībā, kurā paredzēts pilnībā likvidēt dalībvalstu suverenitāti, to pārziņā atstājot reāli neizpildāmus uzdevumus (sociālas funkcijas bez finansējuma to nodrošināšanai un bez tiesībām iegūt šo finansējumu un pašvaldību funkcijas, ko racionālāk ir atstāt reģionālā pārziņā).

Pilns līguma teksts: http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/0/6CEAFCEF74EC1320C22579D00025E61E?OpenDocument

Par līgumu nobalsoja 67 deputāti no «Vienotības», Reformu partijas, nacionālās apvienības «Visu Latvijai!»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK, «Olšteina sešinieka» un ZZS. Pret balsoja 29 apvienības «Saskaņas centrs» deputāti, savukārt deputāte Iveta Grigule (ZZS) atturējās.

No Latvijas puses Līgumu parakstīja: Valdis Dombrovskis
Par Līguma likumprojekta izstrādi atbildīgā persona: Ineta Celmiņa (Ārlietu ministrija)

Līguma likumprojekta apstiprinātājs no Ārlietu ministrijas: Aivis Ronis (kā Ārlietu ministra pienākumu izpildītājs)

Ministru Kabinetā Līguma likumprojektu apstiprināja: Kristīne Našeniece, Artis Pabriks, A.Balode, E.Kušners, S.Bajāre, V.Dombrovskis

Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs, kurš apstiprināja Līguma likumprojektu: Ojārs Ēriks Kalniņš

Saeimas kopbilde 04.05.2011

Deputāti, kas nobalsoja PAR Līguma ratifikāciju:
Dzintars Rasnačs VL-TB/LNNK
Arvils Ašeradens VIENOTĪBA
Romualds Ražuks ZRP
Uldis Augulis ZZS
Jānis Reirs VIENOTĪBA
Dzintars Ābiķis VIENOTĪBA
Dana Reizniece-Ozola ZZS
Solvita Āboltiņa VIENOTĪBA
Gunārs Rusiņš
Aija Barča ZZS
Inguna Rībena VIENOTĪBA
Andris Bērziņš ZZS
Kārlis Seržants ZZS
Guntars Bilsēns ZRP
Elīna Siliņa
Inita Bišofa ZRP
Edvards Smiltēns VIENOTĪBA
Inga Bite ZRP
Dāvis Stalts VL-TB/LNNK
Raivis Blumfelds VL-TB/LNNK
Jānis Upenieks
Augusts Brigmanis ZZS
Viktors Valainis
Andris Buiķis VIENOTĪBA
Inga Vanaga ZRP
Einārs Cilinskis VL-TB/LNNK
Raimonds Vējonis ZZS
Ilma Čepāne VIENOTĪBA
Juris Viļums ZRP
Lolita Čigāne VIENOTĪBA
Jānis Vucāns ZZS
Edmunds Demiters ZRP
Dzintars Zaķis VIENOTĪBA
Jānis Dombrava VL-TB/LNNK
Valdis Zatlers ZRP
Vjačeslavs Dombrovskis ZRP
Ina Druviete VIENOTĪBA
Raivis Dzintars VL-TB/LNNK
Jānis Dūklavs ZZS
Rihards Eigims ZZS
Kārlis Eņģelis ZRP
Gunārs Igaunis ZRP
Andrejs Judins VIENOTĪBA
Jānis Junkurs
Zanda Kalniņa-Lukaševica ZRP
Ojārs Ēriks Kalniņš VIENOTĪBA
Daina Kazāka ZRP
Rasma Kārkliņa VIENOTĪBA
Jānis Klaužs ZZS
Kārlis Krēsliņš VL-TB/LNNK
Dzintars Kudums VL-TB/LNNK
Janīna Kursīte-Pakule VIENOTĪBA
Inese Laizāne VL-TB/LNNK
Ainars Latkovskis VIENOTĪBA
Ilmārs Latkovskis VL-TB/LNNK
Jānis Lāčplēsis VIENOTĪBA
Atis Lejiņš VIENOTĪBA
Valdis Liepiņš ZRP
Aleksejs Loskutovs VIENOTĪBA
Inese Lībiņa-Egnere ZRP
Ingmārs Līdaka ZZS
Ināra Mūrniece VL-TB/LNNK
Romāns Naudiņš VL-TB/LNNK
Klāvs Olšteins
Jānis Ozoliņš ZRP
Imants Parādnieks VL-TB/LNNK
Vineta Poriņa VL-TB/LNNK

Avoti:
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/276347
http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS2_DK.nsf/DK?ReadForm&nr=6fe4d089-3784-4d51-bbe0-998d25e0c50b

Informācijas aģentūra
/14.07.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Amerikāņu geju parāde

02.06.2012 Rīgā notika geju parāde „Baltic pride 2012”, ko droši var saukt par diplomātu un ārvalstnieku geju parādi, bet visprecīzākais tās nosaukums būtu amerikāņu geju parāde. Neskatoties uz to, ka Rīgā ar tās 700 tūkstošiem iedzīvotāju vajadzētu būt apmēram 20 tūkstošiem vietējo zilo, parādē piedalījās gandrīz tikai ārzemnieki speciāli atvesti no Dānijas, Vācijas, Zviedrijas un citām valstīm, tai skaitā „nebrīvajām”, tādām kā Krievija un Baltkrievija. Parādi vadīja divi ASV vēstnieki  – ASV vēstniece Latvijā Džudīte Gārbere un ASV vēstnieks Igaunijā Maikls Polts, kā arī ASV valsts sekretāra palīga vietnieks Tomass Melia.  Tāpat geju parādē piedalījās (tāds viņiem tagad laikam darba pienākums) arī  Norvēģijas, Dānijas, Nīderlandes un citu ASV pakļautu Rietumu valstu vēstnieki. Starp geju parādes dalībniekiem bija arī Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkevičš. Ieskaitot grantus saņemošos aktīvistus kopā pasākumā piedalījās apmēram 400 cilvēku. Uzrunājot maršu, Tomass Melia teica:  „Geju tiesības – tās ir cilvēktiesības, un te nevar būt nekādi izņēmumi! Tieši tāpēc mēs šodien esam kopā ar jums un mēs turpināsim atbalstīt jūsu centienus panākt vienlīdzību un cieņu.„ Augstā ASV ierēdņa vārdi izraisīja gājiena dalībnieku vētrainas ovācijas.

ASV amatpersonas: ASV valsts sekretāra palīga vietnieks Tomass Melia, ASV vēstniece Latvijā, ASV vēstnieks Igaunijā, Latvijas republikas ārlietu ministrs

Vēstnieki: Jans Grevstads (Norvēģija), Pērs Karlsens (Dānija), Jurians Krāks (Nīderlande)

Atgādinām ka pēc ASV prezidenta Baraka Obamas paziņojuma 2012.gada maija sākumā, ka viņš atbalsta viendzimuma laulības (pirms tam ASV Valsts Sekretāre Hilarija Klintone savā runā  Ženēvā, izteicās, ka „geju tiesības ir cilvēktiesības un cilvēktiesības ir geju tiesības.” ), ASV federālā valdība ir sākusi šīs politikas realizāciju federālā līmenī un sev pakļautās valstīs, tai skaitā arī Latvijā.

Homoseksuālisms ir antisociāla parādība, ko izraisa atsevišķu indivīdu psihiska slimība (neiroze) vai izlaidība, kas grauj sabiedrības pamatus un ir viens no sabiedrības degradācijas līmeņa rādītājiem. Jo lielāks homoseksuālistu skaits un jo izplatītākas ir homoseksuālas parādības, jo sabiedrība ir degradētāka.  Pēc 20.gadsimta 60-os gados veiktajiem pētījumiem 85% gadījumu homoseksuālismu ir iespējams izārstēt.

Neiroze ir funkcionāli augstākās nervu sistēmas darbības traucējumi, kas radušies pārsvarā no psih. pārdzīvojumiem. Neirozes var izraisīt gan vienreizēji ļoti spēcīgi kairinātāji — akūtas psihotraumas, gan arī vājāki, bet ilgstoši negatīvi kairinātāji — psihotraumējoša situācija. Visbiežāk psihotraumējošie faktori ir negaidīta satraucoša ziņa, informāmācija, kas cilvēkam rada iekšējus konfliktus, situācija, kas liek izšķirties par tālāko rīcību. Pēc Ivana Pavlova datiem, neirozes pamatā ir ierosas un kavēšanas procesu pārslodze.

20.gs.70.gados homoseksuālisma lobija brutāla spiediena ietekmē  homoseksuālisms tika svītrots no psiholoģisko slimību saraksta un kopš tā laika speciālistu, kas atklāti nepiekrīt šim uzstādījumam, profesionālā darbība ir apdraudēta.

Avoti:
http://www.diena.lv/blogi/amerikanu-geju-parade-13950832
http://www.odnako.org/blogs/show_18750/
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/83275/vairaki-simti-cilveku-dodas-baltijas-praida-2012-gajiena-uz-vermanes-darzu
http://masterbiz.info/lv/pret_homo.htm
http://skapis.eu/2012/05/asv-prezidents-obama-pilniba-atbalsta-laulibu-vienlidzibu/
http://gramataselektroniski.wordpress.com/2012/06/03/psihiatrija-imants-eglitis/

Informācijas aģentūra
/14.07.2012/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 11 komentāri

Pētījums atklāj sentimentu pēc PSRS un neticību LR neatkarībai

Šokējošus datus uzrādījis kāds socioloģiskais pētījums: lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju ar sentimentu atceras padomju gadus Latvijā, uzsverot, ka Eiropas Savienības sastāvā viņi jūtas kā otrās šķiras pilsoņi, 29.06.2012 ziņo portāls www.nra.lv

Nospiedošais aptaujas dalībnieku vairākums ir arī pārliecināti, ka Eiropas Savienības vadībai ir vienalga, kā jūtas Latvijas iedzīvotāji, bet 42% iedzīvotāju pauž vēl skarbāku atziņu – Latvija kā neatkarīga nacionāla valsts nav spējīga pastāvēt.

70,9% respondentu ir pārliecināti, ka rietumvalstis Latviju izmanto savās interesēs, bet 56% uzskata, ka iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijā veicināja ekonomisko lejupslīdi, nevis augšupeju. 78,3% aptaujas dalībnieku jūtas, ka Latvija Eiropas Savienībā ir otrās šķiras valsts, un līdzīgs pētījuma dalībnieku daudzums domā, ka Eiropas Savienības vadībai ir vienalga, kā jūtas Latvijas iedzīvotāji. 42,6% iedzīvotāju arī uzskata, ka Latvija kā neatkarīga nacionāla valsts nespēj pastāvēt.

Tai pašā laikā 54,4% iedzīvotāju atzīst, ka Padomju Savienības sastāvā Latvijai klājās ļoti labi, savukārt šobrīd Latvijas ekonomikas glābiņš meklējams ciešākā sadarbībā ar Krieviju un citām NVS valstīm.

Avots:
http://nra.lv/latvija/74895-petijums-atklaj-sentimentu-pec-padomijas-un-neticibu-neatkaribai.htm

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 6 komentāri

ASV laikraksts multfilmā izsmej Latvijas «veiksmes stāstu»

13.06.2012 amerikāņu laikraksta «San Francisko Chronicle» vietnē publicētā multfilmā ļoti trāpīgi izsmiets pasaulē propogandētais Latvijas t.s. «veiksmes stāsts». Multfilmā norādīts uz Latvijas lielo bezdarbu, darbspējīgo iedzīvotāju aizbraukšanu un lēno ekonomiskas izaugsmi.

“Krīzes un taupības laikā valsts ekonomika būtiski saruka – par 25%, kas bija kā kritiens no klints. Baņķieri krīzē sargāti pretēji “stiprajiem” Latvijas ļaudīm, kuri pārcieta sāpīgo taupības nastu arī banku vietā. Bezdarbs pieauga līdz 20% un joprojām turas augstā līmenī, kas tiek uzskatīts par labu sasniegumu. Tūkstošiem cilvēku pameta valsti labākas dzīves meklējumos. Jūs varat darīt tāpat – gūt baudu no sāpēm,” ironizē multfilmā.

Multfilmas autors ir amerikāņu karikatūrists Marks Fiore, kas 2010.gadā par savām politiskajām multfilmām un karikatūrām saņēma prestižo Pulicera balvu. Multfilmas autora interneta vietne: www.markfiore.com

Pati multfilma apskatāma te:

Avoti:
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/277999?ref=news-top-ad-21
http://www.sfgate.com/opinion/fiore/article/Fiore-Great-Latvia-Success-Story-3632396.php
http://www.7guru.lv/zinas/amerikanu-laikraksts-multfilma-izsmej-latvijas-veiksmes-stastu

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Progress zviedru gaumē

Zviedrijā noris ģimenes institūcijas krīze. Tas ir rezultāts sociāldemokrātu ilgtermiņa politikai, kuras mērķis bija iegūt pilnīgu kontroli pār sabiedrību.

LABKLĀJĪBAS SABIEDRĪBA MIRST VIENTULĪBĀ

Zviedrija ir pazīstama ar tās superkoncerniem “Volvo”, “Erickson”, “Ikea”, “Saab” un arī ar tās plaša mēroga sociālām programmām neaizsargātāko sabiedrības grupu atbalstam. Iekšzemes kopprodukta daļa, ko tērē, piemēram, vecāku gadagājumu cilvēkiem, ir augstākā pasaulē. Ir bezmaksas medicīna. Veselības aizsardzības finansējumam izlieto līdz 80% no ienākuma nodokļiem.

Bet ir arī cita statistika. Stokholmā 90% no mirušajiem tiek kremēti, bet 45% no radiniekiem nenāk saņemt piederīgo urnas. Lielākā daļa bēres noris bez ceremonijām. Krematorijas darbinieki nezina kuru cilvēku atliekas tie dedzina, uz urnām ir tikai identifikācijas numuri. Degšanā iegūto enerģiju izlieto pilsētas apkures sistēmai.
Bēru ceremoniju izpalikšana – tā ir tikai daļa no vispārīgām tendencēm juteklisko un emocionālo saišu likvidēšanā daudzās Zviedrijas ģimenēs. Zviedrijas izdevuma Nyliberalen redaktors Henry Beyke, skaidrojot šīs parādības iemeslus, sacīja: “Ģimenei sāka uzbrukt sociālisti, jo tā savā būtībā ir iestādījums, kas ir alternatīvs sabiedriskajām aizbildnības institūcijām. Ģimenes mērķis ir aizsargāt cilvēkus. Kad tiem ir problēmas, piemēram, ar naudu, vai veselību, vienmēr var lūgt palīdzību no radiniekiem. Zviedrijas valdība jau gadu desmitiem cenšas salauzt šādas ģimeniskas komunikācijas un attiecības.

PA PAREIZO KURSU

Ir grūti tam noticēt, bet vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Zviedrija bija nebagāta agrāra valsts, kuras iedzīvotāji emigrēja labākas dzīves meklējumos. Zviedrijai izdevās kļūt bagātai Otrā pasaules kara laikā savas dubultstandartu un piesardzīgās politikas dēļ. Neraugoties uz formālo neitralitāti, tā pārdeva ieročus Vācijai un bija lielākais dzelzs rūdas piegādātājs vācu kara rūpniecības vajadzībām. Sociāldemokrātu valdība 40-tajos un 50-tajos gados veica virkni reformas, kā arī lika pamatus Zviedrijai kā labklājības valstij. Ilgā sociāldemokrātu hegemonija arī palīdzēja pārvarēt ekonomisko krīzi 70-to gadu sākumā.

Bet tagad Zviedrija noveco. Vidējais dzīves ilgums ir 78,6 gadi vīriešiem un 83.2 gadi sievietēm. 80 gadus veco un vecāku cilvēku daudzums ir lielākais ES dalībvalstīs – 5,3%. No 9,3 miljoniem Zviedrijas iedzīvotājiem 18% ir vecāki par 65 gadiem. Saskaņā ar prognozēm, 2030. gadā to īpatsvars palielināsies līdz 23%.

“Ja mēs vēlamies, lai nākotnē mūsu pensijas nemazinātos, mums ir jāstrādā ilgāk”, sacīja premjerministrs Fredriks Reinfelts Ziemeļvalstu forumā 2012. gada februārī. “Ņemot vērā dzimstības kritumu, pensijā ir jāiet no 75 gadiem, pretējā gadījumā mēs atkārtosim Grieķijas scenāriju”.

ZVIEDRU ĢIMENE

Zviedrijā vienam no četriem bērniem saknes ir ārpus Zviedrijas, visvairāk no bijušās Dienvidslāvijas un Irakas. Ir jau izaugusi vesela paaudze tādu zviedru. 60% bērnu ir dzimuši ārpus laulības, 20% dzīvo kopā tikai ar vienu no vecākiem. Ik gadu laulības reģistrē 38 000, šķiršanos –  31 000 pāri.

Saskaņā ar Zviedrijas dzimumlīdztiesības asociācijas datiem, Zviedrijā ir vairāk nekā 40 tūkstoši bērnu, kam vecāki, vai viens no vecākiem ir homoseksuāļi. Kad 1995.gadā valstī tika legalizētas homoseksuāļu laulības, parlaments lēma, ka tās būs tīri civilas laulības, un tās netiks svētītas baznīcās. Tomēr homoseksuāļi vēlējās, lai būtu arī šāda iespēja. Notika pirmā piekāpšanās – tos svētīja, bet bez lieciniekiem un lūgšanas. Bet homoseksuāļi gribēja “pilnu ceremoniju ar Mendelsonu.” 1998. gadā Zviedrijā notika Viseiropas homoseksuāļu parāde. Sensāciju izraisīja Elizabetes Olsenas (Elizabeth Olsen) fotoizstāde, kas atainoja Kristu un Viņa apustuļus kā homoseksuāļus. Izstāde bija ļoti populāra homoseksuāļu aprindās. Viena no izstādes vietām bija kāda luterāņu baznīca.

Bet īstas batālijas izcēlās 2003.-2004.g. pēc mācītāja Åke Green runas, kurš savos sprediķos nosodīja homoseksuālismu. Viņš citēja Svēto Rakstu vietas, apgalvojot, ka Bībele precīzi definē homoseksuālismu kā grēku. No otras nometnes viņam atbildēja: “Bībele nav nolaidusies pie mums no debesīm, tā neatbild uz visiem mūsu jautājumiem. Jautājumi, kas bija svarīgi Bībeles rakstīšanas laikā, nav mūsu jautājumi.”  Par “necieņu pret seksuālajām minoritātēm” mācītājs tika notiesāts ar  mēneša cietumsodu. Otrās instances tiesa attaisnoja viņu. 2005. gadā arī Augstākā tiesa atzina, ka mācītājs nav vainīgs. Tas izraisīja homoseksuāļu protestus un mācītājs saņēma draudus. http://en.wikipedia.org/wiki/%C3%85ke_Green

Homoseksuāļu ģimenes kļūs arvien vairāk – to sekmēs Zviedrijas parlamentā pieņemtais likums par bezmaksas mākslīgo apaugļošanu lesbiešu pāriem.
Interesanti – katrs trešais vardarbības gadījums Zviedrijā notiek lezbiešu ģimenē. Feministiskās gudrībās apmācītie sociālie darbinieki mulst, jo pastāv taču uzskats, ka savā būtībā sievietes nav agresīvas.

“Notiek milzīgas izmaiņas cilvēku mentalitātē un ir vajadzība mainīt tradīcijas. Tradicionālās ģimenes formas neatbilst šodienas realitātei. Mums ir vajadzīgas jaunas ģimenes attiecības” – Zaļās partijas darbone Elīna Oberga (Elina Öberg) saka intervijā Polijas laikrakstam Wprost. – “Mūsu partijā mēs runājam, piemēram, par poligāmām attiecībām kā sociāli pieņemamām”. Tas gan Zviedrijai nav nekas jauns. Pagājušā gadsimta seksuālā revolūcijas rezultātā tur iegūta liela pieredze.

NESKARAMIE

Zviedrijas valdība ir pārņēmusi gandrīz pilnīgu kontroli pār bērnu audzināšanu. Augstie nodokļi neļauj uzturēt ģimeni par vienu algu, un tādēļ, kā likums, abi vecāki strādā, un bērns dienas laikā atrodas skolā vai citā sociālās aprūpes iestādē.

Zviedrijas valdība ir izveidojusi īpašu tiesībsarga amatu, lai aizsargātu bērnu tiesības un intereses. Ir vairākas bērnu tiesību organizācijas: BRIS (“Bērnu tiesības sabiedrībā”) u.c.

Kopš 1979. gada pastāv absolūts miesassodu aizliegums, par kura pārkāpšanu draud līdz 10 gadi cietuma. Vecāki nedrīkst bērnu ne iepļaukāt, ne pavilkt aiz auss, pat ne pacelt balsi. Pat bērnudārza bērnus detalizēti informē par viņu tiesībām un nepieciešamību informēt policiju par starpgadījumiem. Un viņi to pielieto. Konfliktos starp bērnu un vecāku interesēm, valsts aizstāv tikai bērnus.

Plašu publicitāti ieguva notikums ar pusaugu meiteni, kas apsūdzēja savu patēvu par piekaušanu un seksuālu uzmākšanos. 12 gadīgā Agnetha vienkārši sadusmojās uz viņu, par to, ko viņš neļāva viņai turēt kaķēnus. Viņa izsauca policiju, vispirms iemācot savu trīsgadīgo māsu, ko jārunā. Pamatojoties uz tās liecību, viņas patēvs tika arestēts un notiesāts. Viņas mātei, kas tam neticēja, tika atņemtas aprūpes tiesības. Agnetha tika nodota audžuģimenei. Trīs mēnešus vēlāk meitene saprata, ka rīkojusies nepareizi un mēģināja atsaukt pieteikumu un lūdza atbrīvot viņas patēvu. Bet juridiskā mašīna bija palaista un to vairs nevarēja apturēt. Turklāt, neviens neņēma nopietni šo meiteni, jo, lūk, incestu upuri bieži atsaucot savas liecības. Nonāca līdz tam, ka,”cietusī” rakstīja visdažādākām instancēm, arī ģenerālprokuroram, un sīki aprakstīja notikuma vēsturi. Bet prokurors tā arī neiejaucās.

Tiesības audzināt bērnus ir liegtas ne vien vecākiem, bet arī skolotājiem. Līdz astotai klasei skolēniem neliek atzīmes, nesekmīgos neatstāj uz otru gadu, un, protams, neviens netiek izmests no skolas. Skolnieki skolotājus uzrunā uz “tu”, un viņiem nav jāatbild uz skolotāja sveicienu. Skolotāji sūdzas, ka viņiem grūti strādāt klasē haosa, trokšņa un agresijas dēļ.

INSTITŪCIJAS DIKTATŪRA

Zviedrijas likumdošanā nepastāv vecāku varas jēdziens ne sadzīviskā, ne juridiskā nozīmē. Nepastāv “vecāku tiesību” kategorija, ir tikai “aizbildniecības tiesības un atbildība par bērnu”, kas pēc likuma ir vienādi gan vecākiem, gan valstij. Bet valdība uzskata, ka tā var labāk aprūpēt un izglītot, un tāpēc iejaucas ģimenes un audzināšanas lietās. Galvenā institūcija ir Centrālā pārvalde veselības un sociālās labklājības jautājumos. Katru gadu, vecākiem atņem 12 000 bērnus. To dara ar “labiem nodomiem”. Iemesli var būt “kļūdas audzināšanā”, “vecāku garīgā brieduma trūkums” un pat “pārmērīga aizgādniecība”.

Tā, Marianai Sigstroem atņēma vecāku tiesības, jo viņa “pārāk rūpējās” par savu dēlu Danielu – epilepsijas slimnieku. Zēns tika nodots no ģimenes uz ģimeni, viņa stāvoklis pasliktinājās. Daniels rakstīja mātei 40 vēstules, lūdzot pēc palīdzības, viņa vērsās pie dažādām sociālajām un nevalstiskajām organizācijām, taču bez rezultātiem. Dēls nomira, jo lēkmes laikā  aizbildnis nezināja kā viņam palīdzēt. Mariana Sigstroem izvirzīja apsūdzību valstij, bet zaudēja visās instancēs. Turklāt valsts viņai uzlika par pienākumu atlīdzināt juridiskos izdevumus 1,5 miljonus kronu apmērā.

Šajā sakarā, labi pazīstamais poļu izcelsmes Skandināvijas rakstnieks un žurnālists Maciej Zaremba, iedziļinājies Marianas Sigstroem lietā, veltīgi sauca pēc taisnības Zviedrijas medijos. “Nosaukt Zviedriju par tiesisku valsti – tas ir drūma joks”. Viņš arī norādīja, ka Zviedrijas valdība, kas pēdējā gadsimta uzurpējusi ģimenes pienākumus, vairs nespēj pildīt šīs funkcijas. Sakarā ar naudas trūkumu tiek slēgti aprūpes centri, skolas un bērnudārzi. “Un, kad valsts modelis nedarbojas, mums ir gribot negribot jāpārdomā ģimenisko vērtību nozīme: ir zināms, ka māte savu bērnu labad metīsies zem vilciena. Bet līdz šim to nav darījusi neviena sociālā komiteja”.

Pēc: K.Sokolova. Pažanga pagal švedus. http://alkas.lt/2012/05/13/k-sokolova-pazanga-pagal-svedus/#more-70161

Nikomēds
/23.05.2012 /
http://www.diena.lv/blogi/progress-zviedru-gaume-13948324

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Demagoģija, fakti un praids Rīgā

Kā mēs visi zinām, aiz “izvirtības praida” uzspiešanas Rīgai nestāv demokrātisks sabiedrības vairākums, arī ne tās trešdaļa, pat ne 10%! Un arī ne 1% no sabiedrības! Un tomēr – regulāri šī ideja, diktāta un sabiedrības izsmiešanas stilā, tiek mēģināta uzspiest visai mūsu valstij.

Loģiski, ka jājautā – kā kaut kas tāds vispār ir iespējams demokrātijas apstākļos?

Jā, Praids ir pārdesmit cilvēku mazās, kā paši homoseksuāļi izteikušies – visskandalozākās organizācijas “Mozaīka”, kuru finansē afērista Dž. Sorosa struktūras, uzmācīga ideja, kura pretēji jau daudzkārt sabiedrības skaidri pateiktajamam demokrātiska vairākuma kategoriskajam NĒ!, vienalga, tiek regulāri bīdīta. Tracinot valsti un šķeļot sabiedrību. Visdīvainākais, ka viņiem līdz šim tas tiek atļauts…

Ingrīda Circene

Mēs varam tikai iedomāties, kā skanadalozās “Mozaīkas” biedri kliegtu, ja mēs atrastos mainītās pozīcijās – ja šo no ārzemēm finansēto grupējumu atbalstītu tik plaši, kā joprojām atbalsta tikumisku, veselīgu, ģimenisku dzīvesveidu?! Ja viņiem būtu 266 skolu pedagogu atbalsta vēstule, 10 lielo Baznīcu bīskapu paraksti! Ja “Mozaīku” atbalstītu nevis viena daktere, Circenes kundze, bet 240 Latvijas Ārstu biedrības ārsti.

Tad, visdrīzāk, nebūtu pat nekādu diskusiju, sen būtu pieņemts viņu kārotais Krimināllikuma 150. panta papildinājums, kurš jebkuru citu viedokli traktētu kā “naida runu” ar cietmsodu līdz 5 gadiem. Un visi ārsti apklustu. Kā tas jau ir Zviedrijā, Anglijā, Kanādā u.c.

Latviešu sabiedrība vienmēr izcēlusies ar savstarpēju sapratni, tādēļ arī homoseksuāļi nekad, sava dzīvesveida dēļ, Latvijā nav vajāti. Tādu faktu nav.

Bet sabiedrības kategoriska sacelšanās PRET homoseksuāļu ideoloģiju ir tieši šīs aizraušanās veselībai graujošo seku dēļ, un to melu un demagoģijas dēļ, ar kuru šīs perversijas tumšā puse tiek noliegta (pasvītroju – ko viņi dara savās mājās, tas nevienam neinteresē. Mēs runājam tikai par viņu agresīvo publisko darbību un melīgo propagandu!).

Bet nu pie faktiem.

Ārsti, kuri nav Sorosa struktūru iebaidīti, visu laiku satraukti brīdina – homoseksuālisms ir bīstama perversija, kas gan psihei, gan fiziskajai veselībai nes graujošas sekas.

Vispirms, tie, kas nav tik naivi, lai uz vārda klausītos homoseksuāļu ideologos, zin, ka homoseksuālisma diagnoze 1973. gadā no Amerikas Psihiatru apvienības “Statistikas un diagnostikas rokasgrāmatas” tika izmesta ar rupju spiedienu, bez jebkādiem zinātniskiem argumentiem.

“Pat 1978. gadā, tas ir, piecus gadus pēc tam, kad APA bija svītrojusi jēdzienu “homoseksuālisms” no “Rokasgrāmatas”, tika veikta balsošana 10 000 amerikāņu psihiatru – APA biedru vidū: 68% no psihiatriem joprojām uzskatīja, ka homoseksualitāte ir psiholoģisks traucējums.” /No grāmatas Kristels R. Vonholds „Cilvēks un dzimums. Homoseksualitāte un ceļi tās pārvarēšanai”, 1998./

Pirms es par kaut ko publiski runāju, vienmēr cenšos lietas vispirms rūpīgi pārbaudīt. Latvijas Ordeņu brālībā, kur esmu līdzpriekšsēdētājs, ir daudzi apbalvoti, slaveni ārsti, medicīnas doktori, tādēļ man nebija problēmu ar viņiem tikties.

Vispirms mani pieņēma kādas Rīgas lielas klīnikas Proktoloģijas nodaļas pieredzējusi daktere. Jautāju, vai pie viņiem griežas homoseksuāļi? Atbilde bija – jā, tā ir mūsu pacientu smagākā daļa. Sekoja šokējošs stāsts par to, pie kādām problēmām noved šī izvirtība.

Sarunas beigās viņa mani ieveda blakustelpā, kur stūrī stāvēja 2 stikla skapji, un tur plauktos dižojās no pacientu pēcpusēm ar lielām grūtībām izmakšķerētie, īpaši izcilie atribūti. Viņa teica: “Diemžēl, šiem cilvēkiem visa viņu domāšana ir virzīta vienā virzienā – baudai! Un tās priekšā viņi nerēķinās ne ar ko, ne ar sabiedrību, ne ar savu veselību, grimstot aizvien dziļāk perversiju purvā.”

Jautāju, bet kādēļ par šīm briesmīgajām sekām nebrīdina publiskie mēdiji, tas taču ir noziegums klusēt?! Ārste: “Žurnālisti, tāpat kā mēs, ārsti, tiekam iebaidīti, un mums nākas klusēt!”

Atklāti par šī dzīvesveida sekām var runāt tikai tie ārsti, kuri vairs nav atkarīgi no praidistu aizstāves, Circenes kundzes Ministrijas un savas darba zaudēšanas. Un, neskatoties uz to, ārstu liecību mums ir daudz.

Viktors Kalnbērzs

Citēšu tikai vienu, pasaules līmeņa autoritāri tieši šajā jomā – mums visiem zināmo – akadēmiķi Viktoru Kalnbērzu. Viņš ir ārsts, ķirurgs, visā pasaulē slavens operāciju lielmeistars, vairāku valstu zinātņu akadēmiju akadēmiķis bijis 9. Saeimas deputāts, Saeimas Cilvēktiesību komisijas loceklis, bijis arī Rīgas Domes deputāts.

Lūk, fragments no viņa nesenās intervijas žurnālā KABINETS:

Žurnālists jautā: – Šo jūsu minēto un daudzu citu novēroto faktu izgaismojumā tagad dienas kārtībā tomēr ir jautājums – vai homoseksuālisms ir slimība, vai tomēr izsmalcināta izvirtība? Ko jūs kā ārsts, kā akadēmiķis par to varat teikt?

Kalnbērzs: – … kā ārsts šo parādību es tomēr neuzdrošināšos nosaukt par normu.

Žurnālists: – Tad jautāšu savādāk. Esmu runājis ar dažādu jomu mediķiem, kuri privātā sarunā atklāti pasaka – nu tā taču ir slimība, nav divu domu. Bet tad, kad aicinu to apliecināt publiski, tad visi kā viens novēršas un atsakās. Kāpēc, jūsuprāt, tā?

Kalnbērzs: – „Skaidrs ir tas, ka faktiski ir pat bīstami homoseksuālismu atzīt kā normu. Piemēram, tāda it kā blakus lieta kā demogrāfija. Ja visi pieņemsim, ka homoseksuālisms ir norma, tad nebūs tālu tas mirklis, kad vairs nebūs neviena, kas radīs bērnus. Un ja būs arī tā, ka homoseksuālas ģimenes varēs adoptēt bērnus, un tie jau kopš bērnības redzēs tikai tādas attiecības, tad cilvēcei neizbēgami draud izmiršana. Tas ir fakts.“

Akadēmiķis turpina: – „Kāpēc ārsti neņem rokā karogu un neiet kaut ko sludināt? Tad, kad es 6. Saeimā centos kaut kādā veidā nomierināt tās homoseksuālistu delegācijas, man arī nekavējoties sāka piešūt dažādas birkas. Man sauca – jūs esat pret cilvēktiesībām, gribat ierobežot mūsu tiesības un tamlīdzīgi. Mani atkal lamāja visdiktākajiem vārdiem.

Manuprāt, šodien izveidojusies tāda politiskā situācija: ja kāds no maniem kolēģiem atklāti pateiks, ka homoseksuālisms tomēr ir anormālība un… patoloģija, tad uzreiz iegūs zīmogu, ka viņš ir cilvēks, kurš ir pret cilvēktiesībām.“

Žurnālists: – Cilvēktiesības taču ir politisks jēdziens, un tas apliecina tikai to, ka būtībā homoseksuāļu prasības ir tikai un vienīgi politiskas manipulācijas.

Kalnbērzs:- „Jā, tās ir manipulācijas.“

Nu ko? Saprotu – mums visiem, loģiski domājošiem cilvēkiem, nevar būt divu domu – šāds dzīves veids ir bīstams mūsu sabiedrībai, un tā ir perversija. Tādēļ arī Rīgas domei ir jāatrod drosme, lai nepieļautu praidu kā sabiedrībai bīstamu Bet politiķiem, un visiem mums ir vienkārši jāizšķiras: kam tad ticam – vai lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu (kas par buķeti!!) un viņu draugu apvienībai „Mozaīka” un viņu savervēto žurnālistu demagoģijai, vai augtstākās kvalifikācijas ārstiem – profesionāļiem un veselam saprātam?

Jānis Rožkalns
/30.05.2012/
http://nra.lv/viedokli/janis-rozkalns/72957-demagogija-fakti-un-praids-riga.htm

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Popmūzikas industrijas pirmsagonijas gārdziens

Veikaliņš, kurs nepaguva izslēgt radio pēc ziņu beigām, saņēma tikpat lielu naudas sodu, kā cilvēks, kurš, apdraudot citus satiksmes dalībniekus, 17 reižu pusgada laikā nokļuva fotoradara sodīto sarakstā.

Sodu neatbilstība sabiedrības apdraudējumam par labu vienas biznesa nozares producentiem un autoriem ir pārkāpusi pat Saeimas deputātu biezādainības slieksni. Pat Saeima ir pamanījusi, ka kaut kas nav kārtībā pašreizējā autortiesību likumā un tā interpretācijā.

Daļa politiķu un arī vienkāršo ļaužu pauž patiesu izbrīnu, kāpēc tik pēkšņi populārās mūzikas nozare ir metusies cīņā par ienākumiem tik agresīvā formā. Atbilde ir ļoti vienkārša! Tāpēc, ka šīs nozares tradicionālā biznesa platforma piedzīvo pilnīgu krahu gan globālā, gan Latvijas mērogā. Lai to saprastu, atliek atvērt CSP mājas lapu un aplūkot sadaļu, kas saucas audio un video ierakstu mazumtirdzniecība. Pēc CSP datiem ir redzams, ka nozares ziedu laiki ir tālā pagātnē, bet ienākumi sarūk katastrofāli. Kā redzams attēlā, 2012. gada pirmajā ceturksnī audio un video ierakstu mazumtirdzniecības pārdošanas apjomi faktiskās cenās bija tikai 26 procenti no 2005. gada līmeņa. 2007. gada decembrī audio un video ierakstu mazumtirdzniecības ienākumi bija 1,2 miljoni latu viena mēneša laikā, bet šogad aprīlī ieņēmumi no audio un video ierakstu pārdošanas bija tikai 44 tūkstoši latu. Tas ir krahs! Pilnīgs krahs! Tāpēc arī jāmeklē Satversmes tiesa, lai mēģinātu piedzīt šīs nozares starpnieku labā nodevu no katra pārdota flaša (zibatmiņas), un ar Saeimas atbalstu jānorīko policisti iekasēt nodevas no ikviena, kas klausās radio ārpus deklarētās dzīvesvietas. Biznesa modelis ir nosprādzis. Tāpēc agresīvi un ar visām iespējamajām metodēm ir jāizsit visas iespējamās privilēģijas. Te gan ir jāpiebilst, ka biznesa platformas krīze skar ne tikai šo nozari. Mūzikas un producentu biznesā tā tikai izpaužas skaudrāk.

Problēmas ar tradicionālo biznesa platformu ir drukātajai presei, radio un TV. Tikai šīm nozarēm nebija tik visspēcīga un attiecībā uz Saeimu un policiju tik ietekmīga lobija, kāds Latvijā ir AKKA/LAA un Producentu apvienībai.

Tikai melo tie, kas visas mūzikas biznesa problēmas skaidro ar pirātiskām lejuplādēm. Tas nav pat galvenais cēlonis. Populārā mūzika ir daļa no tās sfēras, ko angliski sauc par entertainment – izklaides industriju. Populārā mūzika guva savus lielākos panākumus īsi pirms sociālo tīklu uzplaukuma. Kamēr cilvēki netērēja laiku, sēžot draugos vai tviterī, tie mūzikai veltīja daudz vairāk sava brīvā laika. Izklaides industrijā vislielākā konkurence ir par patērētāja laiku, un mūzika zaudēja šajā konkurencē, kļūstot no dominējošā par vienu no daudziem izklaides veidiem.

Lasītājs, kurš, pārnācis mājās pēc darba, paņems rokās Neatkarīgo un veltīs šīm laikrakstam pusstundu, šajā laikā neskatīsies televīziju, neklausīsies mūziku, nesērfos internetā un neveltīs laiku sociālajiem tīkliem. Šajā pusstundā lasītājs nevarēs lasīt grāmatas un šķirstīt citas avīzes vai žurnālus. Laikā, kad tu lasi avīzi, nav iespējams spēlēt datorspēles, apmeklēt teātri, kino, koncertu vai Rīgas Dinamo hokeja spēli utt.

Kāds cits šajā laikā varēja darīt kaut ko citu. Ja kāds šīs pusstundas laikā skatītos kādu DVD filmu, tad viņš šo pusstundu nevarētu veltīt komunikācijai sociālajos tīklos utt.

Viens no pirmajiem, kas pievērsa uzmanību šim fenomenam, bija Nobela prēmijas laureāts ekonomikā (1992) Gerijs Bekers. Kā savulaik rakstīja Bekers, neattīstītas ekonomikas ir jutīgas pret to, ko strādājošie dara savā darba laikā, bet attīstītas ekonomikas ir pat vairāk jutīgas pret to, kā tiek sadalīts un cik efektīvi tiek izmantots laiks ārpus darba.

Cik vispār man paliek laika izklaidei vai informācijas nesēju saturam parastas darbadienas ritmā?

Manā parastā darba dienā 8 stundas aizņem darba laiks, 2 stundas ir jāierēķina ceļam uz un no darba, 2 stundas – mājsaimniecības darbiem un pirkumiem, 2 stundas jāierēķina maltītēm un komunikācijai ģimenē.

Kas paliek pāri?

Divas stundas!

Uz šīm divām stundām pretendē visi, kas strādā izklaides un informācijas nozarēs, televīzija, mūzika, kino un grāmatas, žurnāli, ziņu portāli, sociālie tīkli un ārpus darba sarakste utt.

Galvenā konkurences cīņa ir par laiku, tāpēc ikvienam, kas darbojas šajā nozarē, nevajag ticēt stāstiem, ka dažāda satura informācijas nesēji nav konkurenti, ka, tiem savstarpēji apmainoties ar reklāmām, iegūs abi. Manuprāt, tas ir liels malds. Visbiežāk šī ir nepopulāra informācijas nesēja metode, kā vairot savu popularitāti, uzrāpjoties uz daudz populārāka vai ietekmīgāka informācijas nesēja muguras un nemaksājot par to parasto reklāmas cenu.

Populārās mūzikas nozarei ir ne tik vien biznesa platformas krīze, bet arī šī joma ir zaudējusi konkurencē par laiku. Tāpēc šī nozare cenšas saglābt kaut kādus ienākumus agresīvi un ar visām iespējamajām metodēm, izsitot tādas privilēģijas, kuras tai kādreiz varbūt pat pienācās, bet tagad noteikti vairs nepienākas un nākotnē arī nepienāksies. Pašlaik ir brīdis, lai izbeigtu senās pārmērības un pārtrauktu dažu ietekmīgu lobiju diktātu autortiesību likumdošanā. Klausītājiem ir vajadzīgi mūziķi, un mūziķiem ir vajadzīgi klausītāji. Ne vieniem, nedz otriem nav vajadzīgi alkatīgi starpnieki, kas bezdievīgi ekspluatē mūziķus un uzliek noliedzošas cenas un tarifus klausītājiem. Saeimai ir unikāla iespēja sakārtot autortiesību likuma normas atbilstoši sabiedrības un autoru, nevis dažu starpnieku interesēm.

Juris Paiders
/05.06.2012/
http://nra.lv/latvija/73860-69-latvijas-iedzivotaju-akkalaa-darbibu-verte-negativi.htm

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

AKKA/LAA negatīvi vērtē 69% Latvijas iedzīvotāju

Māra Zālīte, AKKA/LAA padomes prezidente

Absolūtais vairākums (92%) Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem uzskata, ka “radio klausīšanās nodeva” būtu jāatceļ (81% – noteikti jā; 11% – drīzāk jā).  Savukārt pretējās domās ir 5% Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. 3% aptaujāto nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Divas trešdaļas (69%) Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju vecumā no 18 līdz 55 gadiem Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūras un Latvijas Autoru apvienības (AKKA/LAA) darbību vērtē negatīvi (37% – ļoti negatīvi; 32% – drīzāk negatīvi). Salīdzinoši neliela daļa (7%) AKKA/LAA darbību vērtē pozitīvi (1% – ļoti pozitīvi; 6% – drīzāk pozitīvi). Ceturtajai daļai (24%) nav konkrēta viedokļa šajā jautājumā.

Pētījumu jūnijā veica aģentūras TNS sadarbībā ar telekompāniju LNT un raidījumu 900 sekundes.

Avoti:
http://nra.lv/latvija/73860-69-latvijas-iedzivotaju-akkalaa-darbibu-verte-negativi.htm
http://www.akka-laa.lv/lat/par_akka_laa/parvalde/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Demogrāfiskais bumerangs

No XX gs. 60. gadiem uz mūsu planētas ļoti strauji un agrāk neredzētā apjomā pieaug iedzīvotāju skaits. 1960.gadā uz planētas dzīvoja 3 miljardi, 2000.gadā jau dzīvoja 6 miljardi, bet tagad 2012.gadā – vairāk kā 7 miljardi (tātad 12 gados piedzima viens miljards). 2050.gadā uz planētas dzīvos 12 miljardi cilvēku. Pēc 2050.gada planētas iedzīvotāju skaits vairs strauji nepalielināsies un iestāsies stabilitāte, kas cilvēcei bija raksturīga līdz XX gs. vidum. Demogrāfiskā pāreja (tā zinātnē sauc šo parādību) turpināsies 90 gadus (1960.-2050.g.).

Tai ir vairākas specifiskas iezīmes. Pirmkārt, iedzīvotāju skaits pieaug tikai „krāsainajās” (t.i., neeiropeīdajās) rasēs. Otrkārt, „baltā” rase izmirst, un tās struktūrā arvien vairāk dominē vecākās paaudzes cilvēki – „pensionāri”. „Baltie” cilvēki to apzinās, taču viņu sociāli demogrāfiskā apātija ir grandioza. Depresija ir tik dziļa, ka patiesībā  viņi vairs nav spējīgi novērst savu izmiršanu. Eiropeīdi ir totāli zaudējuši pasionaritāti. Kā saka viens asprātīgs amerikānis, viņi spēj „nomazgāt tikai traukus, bet ēdienu priekš viņiem ir jāgatavo citiem”.

Eiropeīdi garīgi degradējās. Par viņu degradācijas simbolu var uzskatīt viendzimumu laulību legalizāciju, kā arī kroplajam viendzimumu laulātajam pārim piešķirot tiesības adoptēt bērnus. Skaidrs, ka divu vīriešu vai divu sieviešu „ģimenē” uzaugušo cilvēku psihe patoloģiski atšķirsies no to cilvēku psihes, kuriem visu mūžu no agras bērnības nenācās speciāli identificēt tēvu un māti un kuriem tēvs nebija sieviete, bet māte – vīrietis. „Balto” deģenerātu un pusdeģenerātu apjūsmotās kroplības psiholoģisko un ģenētisko rezultātu mēs varam tikai iztēloties, jo cilvēcei nav tamlīdzīgas deģeneratīvās dzīves pieredze. Mēs nezinām, kas tas būs par cilvēku, kuram tēvs bija sieviete utt.

„Balto” valstīs vēl nesen (Rietumos  pirms apm. 40 gadiem) homoseksuālismam bija  slimības statuss, un tas tika krimināli sodīts. Tagad tā ir goda lieta, ap kuru tīksminās ne tikai deģenerāti politiķi un politkorektuma apčubinātāji no amerikāņu finansētajām nevalstiskajām organizācijām, bet pat skolotāji, pasniedzēji, žurnālisti. Tagad atsevišķās „balto” zemēs homoseksuālisti kļūst par premjerministru, ministru, laimīgās „muļķu tautas” iemīļotu telezvaigzni un universitātes „ekselenci”, kā savus neaizstājamos kadrus propagandē kādas pelēkas  augstskolas mēnessērdzīgais rektors.

Protams, šodien uzkatāmi izpaužās arī citas degradācijas izpausmes. Teiksim, maniakāli alkātīgā vēlēšanās apdzīt Bilu Geitsu, kurš katrā sekundē nopelna 250 $ un dienā apmēram 20 miljonus dolāru. Austrumeiropā viņu vēlas apdzīt kriminālā pseidoburžuāzija, kuras eksemplāri parasti vēlas kļūt par miljonāru otrā dienā uz „lenča laiku”. Kriminālajai pseidoburžuāzijai, saprotams, neinteresē, ka tauta pārvēršās „jaunajos pazemotajos” un sociuma dzīve – „jaunajā pauperismā”.

Par demogrāfisko bumerangu vēlos metaforiski saukt tās parādības, kuras katrā ziņā ir demogrāfiskās pārejas sekas. Tādu parādību skaits jau tagad ir liels. Turpmāk tas var palielināties. Piemēram, tagad esam uzzinājuši par demogrāfiskā faktora lomu PSRS/Krievijas sagraušanā. Izrādās, jau XX gs. 80.gados amerikāņi slepenajos stratēģiskajos plānos prioritāri respektēja to, ka krievu tauta izmirst un ātri samazinās tās īpatsvars valstī. Amerikāņi saprata, ka viņiem ir jāstimulē musulmaņu un nekrievu tautu dzimstība, kā arī cittautiešu politiskā un sociālā aktivitāte pret krievu tautu un valsti.

Par demogrāfiskā faktora respektēšanu globālajās ģeopolitiskajās „spēlēs” noteikti atklāsies jauni fakti. Tāds ģeopolitisko „spēļu” diriģents kā Devids Rokfellers neslēpj savu naidu pret cilvēku pārāk lielo skaitu. Viņa izteikumi lepni citēti Interneta enciklopēdijā „Wikipedia”.

Atsevišķa tēma ir dzimstības ierobežošanas planetārie projekti. Piemēram, 1994.gadā Kairas konferencē 179 valstu pārstāvji apstiprināja „stabilas attīstības” plānu. Tādā skaistā leksiskajā iepakojumā no visplašākajām masām terminoloģiski maskēja galveno ideju: planētas iedzīvotāju skaits ir pārāk liels, tas ir jāsamazina un jāregulē. Galvenās rekomendācijas demogrāfijas korekcijai arī ir šķietami cēlas: ģimenes plānošana, seksuālā apgaismošana, kontracepcija, mazas ģimenes propaganda, reproduktīvās veselības aizsardzība u.c.

Sastopams viedoklis, ka Kairas konferences rekomendācijas viscītīgāk izpilda „baltie” cilvēki, bet nēģeri un citi „krāsainie” turpina enerģiski vairoties.

Savukārt amerikāņi joprojām pieliek visas pūles „stabilas attīstības” plāna realizācijā krievu tautā, lai pievāktu Krievijas dabas bagātības. Un nevarētu teikt, ka viņiem nebūtu panākumu t.s. juvenālajā justīcijā. Kā visur, amerikāņi savu politiku sekmīgi realizē ar vietējiem spēkiem – vietējās izcelsmes deģenerātiem, kuriem nekas nav svēts.

Paldies Dievam, amerikāņi Krievijā atšķirībā no citām teritorijām Austrumeiropā sastopās ar reālu pretestību. Pie tam patriotiski noskaņotu jauniešu labi organizētu pretestības kustību, kuru vada Sergejs Kurginjans. Domāju kustību „Суть времени”. Noteikti kardinālas ir kustības idejiskās tēzes par „krievu mesiānistisko garu” un ”mesiānistisko suverenitāti kā alternatīvu planetāri globālo māju”, kurā varēs paglābties visi „baltie” cilvēki. Saprotams, tie, kuri vēlēsies paglābties no postmodernisma ārprāta.

Demogrāfiskā pāreja ir unikāla parādība cilvēces vēsturē. Tamlīdzīga unikāla parādība nevar neatstāt noteiktas sekas, kuras var metaforiski salīdzināt ar bumerangu. Piedzimušo cilvēku milzīgais skaits savā veidā atgriežās pie cilvēkiem tāpat kā bumerangs atgriežās pie metēja. Tagad ne tikai zinātne, bet arī zinātkarā sabiedrības daļa ir lietas kursā par cilvēku dzīves atkarību no iedzīvotāju skaita. Pie tam nevis no sava ciema, pilsētas un valsts iedzīvotāju skaita, bet gan no visas planētas iedzīvotāju skaita. Planētas iedzīvotāju kontingents funkcionē kā vienota sistēma un atsaucās uz katru sistēmas elementu – katru cilvēku.

Tiesa, zinātne pie šīs atziņas nonāca nesen – XX gadsimta beigās. Planētas demogrāfiskās izmaiņas ievērojami ietekmē mūsu pārticību, dzīves līmeni un paaudžu attiecības. Eiropā nekad nav bijis ekonomiskais pieaugums bez dzimstības pieauguma. Tā tas ir arī citur. Indijā un Ķīnā strauji palielinās iedzīvotāju skaits un arī tā satelīts – ekonomiskā izaugsme.

Situācija radikāli izmainīsies XXI gs., kad eiropiešiem vajadzēs ievest darbaspēku no citiem kontinentiem, ja viņi gribēs saglabāt savu dzīves līmeni. Par to ir satraucoši stāstīts bestsellerā: Patrick.J.Buchanan. The Death of the West: how dying populations and immigrant invasions. NewYork, 2002. Autors smejas, ka amerikāņi jau ir izdomājuši Eiropai jaunu nosaukumu „Eirāvija”, ņemot vērā musulmaņu ieplūšanu Vecajā pasaulē. Nesen par Vācijas bojāeju divas grāmatas izdeva finansists Tilo Sarracins. Viņu piespieda aiziet no darba „Vācu bankā”, jo, lūk, nepolitkorekti ir atklāti rakstīt par savas tautas izmiršanu.

Kā jau minēju, demogrāfiskais bumerangs aptver daudzas parādības. Pašlaik mēs varam konstatēt tikai parādību vienu daļu, jo citas parādības atklāsies vēlāk. Teiksim, ap 2050.gadu un pēcāk. Šajā esejā būs runa tikai par dažām parādībām.

*  *  *

Vispirms lietderīgi pievērsties tam, ko gribu dēvēt par demogrāfiskās pārejas metodoloģiskajiem aspektiem. Tā ir saruna par mūsu analītiski kritisko attieksmi un koceptuālo projektēšanu saskarsmē ar demogrāfisko pāreju un tās sekām. Dzīvojot unikālos demogrāfiskajos apstākļos, mums ir jāprot oriģināli ne tikai visu objektīvi novērtēt, bet arī prognozēt cilvēces un reizē arī mūsu pašu turpmāko likteni.

Metodoloģiskā saruna aizsākās jau XX gs. otrajā pusē. Tā turpinās arī tagad. Tai ir vairākas modifikācijas. Piemēram, viens paveids ir „balto” rases aizstāvēšanas saiti Internetā (Stormfront; Nordisk; Gates of Vienna; Heguar Online u.c.), kad ekstrēmistiskā formā propagandē visdažādākos paņēmienus cīņai pret musulmaņu un citu migrantu invāziju Eiropā.

Nozīmīgs paveids ir sociālo filosofu, sociologu, kulturologu futuroloģiskais diskurss, kas atspoguļojās grāmatās, zinātniskajos žurnālos un Interneta resursos.

Vēl nozīmīgāks un ietekmīgāks paveids ir dažādu starptautisko nevalstisko organizāciju darbība, ko organizē izcilas personības un bagāti cilvēki ar humānistiska labdara auru. Piemēram, ungāru mūziķa un zinātnieka Ervina Laslo dibinātais „The Club of Budapest”, Izraēlas zinātnieka Mihaila Laitmana un domubiedru veidojums  „World Wisdom Council”.

Neapšaubāmi viena no populārākajām privātajām organizācijām ir Romas klubs, kuru 1968.gadā izveidoja itāļu biznesmenis Aurelio Pečeji (1908-1984) ar Rokfelleru, Rotšildu un citu bagātnieku svētību pasaules labākai pārvaldīšanai.

Romas klubs veic savdabīgu konceptuālo izlūkošanu – gatavo analītiskus pētījumus par pasaules globālajām problēmām. Romas kluba paspārnē jau 1970.gadā tika radīta kompjūtera programma pasaules sistēmas dinamikas modelēšanai. Zemes civilizācijas attīstības modelēšanā integrēja 5 parametrus: 1) iedzīvotāju skaitu, 2) kapitālieguldījumu apjomu, 3) dabas resursu izmantošanu, 4) vides piesārņošanu un 5) pārtikas ražošanu. Romas klubs 1973.gadā prezentēja darbu „Modelis Nr. 3”, kam bija nosaukums „Izaugsmes robežas”.

Par kluba darbību vispusīga informācija ir pieejama Internetā. Tagad ir liels publikāciju skaits, kurās kluba darbība tiek vērtēta pasaules bagātnieku savtīgo interešu kontekstā. Starp citu, Aurelio Pečeji savā laikā gudri rakstīja, ka cilvēks vairs nav spējīgs piemēroties tām izmaiņām savā dzīvē, kuras viņš pats ir radījis. Saprotams, uz „balto” cilvēku izmiršanu tas attiecas pilnā mērā. Ja neticiet, tad pajautājiet jebkurai emancipētai feministei vai lesbietei.

Bet tomēr vērtīgāk palasīt Ž.-Ž.Russo, Ērika Froma darbus. Pirmais no viņiem jau XVIII gs. brīdināja, ka zinātniski tehniskais progress var veicināt morāles regresu. Savukārt Ēriks Froms pēc II Pasaules kara cilvēkus aicināja nekļūt par mašīnas piedēkli un vergu. Tagad cilvēks ir patērēšanas vergs, un cilvēku iracionālisms ir vēl lielāks nekā komunikācija ar mašīnām. Bezdievīgais hēdoniskais materiālisms un Osvalda Špenglera „Fausta civilizācija”  triumfē.

Var palasīt arī prinča Čarlsa grāmatu „Harmonija: jauns skatījums uz pasauli” (2010). Jau pirmajā teikumā viņš neslēpj, ka vēlas aicināt uz revolūciju. Cilvēkiem ir radikāli jāmainās, ja viņi grib izdzīvot. Rietumu civilizācijas dzīves kurss ir nonācis strupceļā.

Demogrāfiskās pārejas metodoloģiskajos risinājumos atsevišķs paveids ir demogrāfisko prognožu gatavošana. Tā, piemēram, Vācija nesen sagatavoja demogrāfisko prognozi turpmākajiem 18 gadiem. Tika prognozētas nepatīkamas tendences. Līdz 2030.gadam samazināsies iedzīvotāju skaits vecumā no 20 līdz 60 gadiem, bet palielināsies 65 un vecāku iedzīvotāju skaits. Tas jūtami atsauksies uz valsts budžeta izdevumiem. No valsts budžeta jau pašlaik (2012.g.) pensijām ir paredzēti 27,1%, bet zinātnei un izglītībai – 5,4%. Turpmāk izdevumi pensijām palielināsies.

Demogrāfiskās prognozes gatavo valstis un starptautiskās organizācijas (piem., ANO). Saskaņā ar ANO aprēķiniem, teiksim, Eiropas iedzīvotāju skaits līdz 2050.gadam samazināsies par 24%, bet 40% no iedzīvotājiem būs vecāki par 60 gadiem. Savukārt uz planētas 2050.gadā tikai katrs desmitais cilvēks būs eiropeīdās rases pārstāvis (2000.g. bija katrs sestais). Eiropas Komisija ir aprēķinājusi, ka līdz 2020.gadam Eiropas Savienībai pietrūks 20,8 miljoni cilvēku darbaspējīgā vecumā jeb 6,8% iedzīvotāju. 2020. gadā aptuveni diviem aktīviem cilvēkiem vecumā no 15 līdz 65 gadiem būs jārūpējās par vienu neaktīvu cilvēku (65 gadi un vecāku).

Vēl ir divi ļoti svarīgi paveidi. Pirmais – demogrāfiskās statistikas interpretācija. Otrais – demogrāfiskā imperatīva koncepts.

Vispirms par pirmo paveidu, kas faktiski ir jautājums par demogrāfijas zinātnisko kompetenci un kognitīvo amplitūdu. Demogrāfija vispār ir jauna zinātniskās izziņas sfēra. Jēdzienu „demogrāfija” pirmo reizi lietoja 1855.gadā, bet kā atsevišķa zinātniskā disciplīna demogrāfija pastāv tikai no XIX gs. 80.gadiem. Par tās galveno misiju uzskata iedzīvotāju „atražošanas” pētniecību, paverot ceļu demogrāfiskās politikas izstrādei.

Ilgu laiku demogrāfija asociējās ar statistisko datu analīzi attiecīgajā valstī. Demogrāfijas kognitīvā amplitūda aptvēra relatīvi ierobežotu telpu. Demogrāfija ir atkarīga no valsts kopējās attieksmes pret iedzīvotājiem, proti, no valsts vēlēšanos vai nevēlēšanos, kā arī reālajām iespējam veikt tautas skaitīšanu. Ja valstī netiek regulāri veikta tautas skaitīšana un netiek iegūti konkrēti dati par iedzīvotājiem, tad demogrāfija nevar pilnvērtīgi veikt savas funkcijas.

Demogrāfijas attīstība būtiski izmainījās pēc II Pasaules kara, kad ANO tika izveidota speciāla struktūra planētas iedzīvotāju „atražošanas” apzināšanai. Tagad Internetā katrs var sekot līdzi planētas iedzīvotāju statistiskajām izmaiņām, par kurām regulāri tiek publicēta daudzpusīga informācija. Internetā ir uzstādīti „pulksteņi”, kuri momentā fiksē katru jaunpiedzimušo uz Zemes. „Pulksteņi” rāda elpu aizraujošu laiku – vienā stundā piedzimst apmēram 10 000 cilvēku. Tagad atsevišķas valsts demogrāfiskās tendences var vērtēt relatīvi globālā mērogā. Viss ir atkarīgs no attiecīgās valsts demogrāfu profesionalitātes un domāšanas vēriena.

Jau labu laiku demogrāfijas teoriju vitāli ietekmē demogrāfiskā pāreja. Tā stimulē lūkoties uz planētas iedzīvotāju skaitu kā unikālu demogrāfisko revolūciju un kardinālu lūzumu cilvēces vēsturē. Tiesa, sabiedrības liela daļa joprojām nav informēta par demogrāfisko pāreju. Cilvēki nezina, cik unikālā laikmetā viņiem ir gods dzīvot. Pie mums to nezina tāpat kā nezina to, ka 1989.gada 23.augustā realizēto akciju „Baltijas ceļš” izdomāja amerikāņu labvēlis Šarpa kungs.

Zigmunds Baumans mūsu laikmetu sauc „Interregnum”. Tā senajā Romā apzīmēja laiku bez valdnieka, kad iestājās nestabilitāte, nepārliecinātība, neparedzamība. Tas ir laiks, kad mainās cēzari, – līdzšinējais ir miris, bet nākamais vēl nav oficiāli pie varas. Cilvēces cēzars ir demogrāfija, nodrošinot gan garīgo komfortu, gan „Interregnum”.

Gudrākie zinātnieki tagad pret planētas iedzīvotājiem izturās kā pret vienotu un noslēgtu sistēmu, kurā valda pašorganizācija. Demogrāfija ilgu laiku neatzina tamlīdzīgu pieeju. Demogrāfija noliedza, ka planētas iedzīvotāju kopējais daudzums ir vienota un noslēgta sistēma. Atsevišķi demogrāfi atzina tikai iedzīvotāju skaita kopējo summu, bet neatzina šo summu kā dinamiskas globālas sistēmas rādītāju.

Demogrāfiskā imperatīva koncepts ir zinātniskās kreativitātes produkts. Turklāt jauns produkts. Tā definēšanu stimulēja demogrāfiskā pāreja. Demogrāfiskā imperatīva konceptu pašlaik akceptē tikai relatīvi neliels speciālistu loks ar profesoru Sergeju Kapicu priekšgalā. Viņš ir viens no demogrāfiskās pārejas visdziļākajiem pētniekiem, izstrādājot speciālu matemātisko modeli cilvēces demogrāfiskā procesa aprēķināšanai. Ticu, ka agrāk vai vēlāk viņš par savu zinātnisko darbu tāpat kā viņa tēvs izcilais fiziķis Pjotrs Kapica (1894-1984) saņems Nobela prēmiju.

Demogrāfiskās pārejas modelēšanas laikā tika paradoksāli secināts: cilvēce savas demogrāfiskās attīstības vēsturē nekad nav bijusi atkarīga no ārējiem resursiem, jo cilvēces demogrāfiskās izaugsmes tempu diktēja pašas sistēmas iekšējās īpašības. Šī fundamentālā izpausme ļauj formulēt demogrāfiskā imperatīva principu. Respektīvi, planētas iedzīvotāju skaita izmaiņas un tātad bērnu dzemdēšanu kategoriski pavēl (imperatīvs – pavēle, neatlaidīga prasība) nevis ārējie apstākļi (Tomass Roberts Maltuss: pārtikas resursi), bet gan iekšējie demogrāfiskie apstākļi.

Varētu teikt vienkāršāk: dzimstība ir atkarīga no pašu cilvēku gribas un savas populācijas pašorganizācijas psiholoģiski motivētajām noslieksmēm. Teiksim, mūsdienās „baltie” psiholoģiski apzinās savu neglābjamo stāvokli un tāpēc atmet ar roku bērnu dzemdēšanai. Labi ir zināms, ka eiropeīdu zemēs šodien neko nelīdz valsts (tātad – ārējās) direktīvas – sociālās programmas bērnu dzemdēšanas veicināšanai. Nekas būtiski nemainās – turpinām izmirt. Nevis resursi (enerģētiskie, ekoloģiskie, izejvielu) limitē cilvēces attīstību, bet gan cilvēces iekšējā daba. Atkārtoju: to sauc par demogrāfisko imperatīvu.

*  *  *

Aizvadītajos dažos gados varēja savākt neparastu kolekciju. Varēja savākt citātu kolekciju no dažādu valstu autoru tekstiem, kuros dzēlīgi raksturots kāda cilvēka vai sociālās grupas intelektuālais un morālais līmenis. Tā būtu kolekcija, kurā publiski tiek nesaudzīgi kritizēti Rietumu valstu vadītāji, deputāti, ministri, politiķi un konkrēts sabiedrības slānis vienā vai otrā valstī.

Citiem vārdiem sakot, tā būtu kolekcija, kurā atsevišķi indivīdi un sociālie slāņi tiek atklāti nosaukti par idiotiem, muļķiem, neliešiem u.tml. Pie tam tā būtu kolekcija, kurā ne tikai „baltie” viens otru apsaukā, bet „baltos” apsaukā arī citu rasu pārstāvji.

Tādu kolekciju varēja sākt veidot tikai nesen. To nevarēja izveidot, piemēram, XX gs. pirmajā pusē un pirmajos gadu desmitos pēc II Pasaules kara. Publiskajā telpā tolaik tāda apsaukāšanās nepastāvēja. „Baltie” cilvēki savā degradācijā nebija sasnieguši tādu pakāpi, lai personiskā līmenī viens otru publiski lamātu. Dzēlības veltīja profesionalitātei, bet nevis personiskajām īpašībām, raksturojot prāta spējas un tikumību. Tagad jau vairākus gadus tā ir regulāra parādība. Turklāt progresējoša parādība. Lūk, daži piemēri no Interneta. Tos lasot, Platona slavētās cilvēka trīs galvenās īpašības – drosme, saprātīgums un augstsirdība – liekas kā arhaiska pagātne.

2009.gadā Izraēlas matemātiķis, 2005.gada Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Izraels Roberts Džons Aumanns kādā rakstu krājumā atzina, ka „aizvadītajos 10-15 gados cilvēki biznesā vairs nerīkojās racionāli”.

2012.gada 12.martā rakstnieks Eduards Limonovs savas valsts opozīcijas zaudējumus izskaidro kā „opozīcijas līderu absolūti debīlu lēmumu virkni”.

2012.gada 16.maijā Sergejs Kurginjans seminārā Eiropas Parlamentā (EP) saka: „Viss notiek pusmiegā. Ļaudis apspriež dienaskārtību, izvairoties no pašiem sāpīgākajiem stratēģiskajiem jautājumiem”. Sacītā adresāts ir Eiropas politiķi un tajā skaitā EP deputāti, un EP ciemiņa korektajam vērtējumam, protams, ir dziļš zemteksts. Savās mājās Sergejs Kurginjans parasti izsakās bez diplomātiskās retorikas līkločiem.

2012.gada 19.maijā Krievijas pazīstamais filosofs un sociologs Geidars Džemals raksta par bijušā ASV prezidenta Buša-jaunākā „nenormālību”.

2012.gada 31.maijā lietuviešu profesors Jūlijs Vesjalka intervijā aicina savu tautu „atbrīvoties no muļķiem”. Par muļķiem nosaukti Lietuvas parlamenta deputāti.

2012.gada 31.maijā Krievijas profesors Sergejs Kara-Murza neseno mītiņu dalībniekus nosauc    par „kreatīvo šķiru”, kas ir lamuvārds. Viņaprāt „kreatīvā šķira” ir pirmā pēcpadomju paaudze, kurai piemīt krievu tautai nepierasta racionalitāte un materiālās prasības, nepiepildītas velmes un kompleksi, kurai nav gandrīz nekāda komunikācija ar valdību, valsti un vecākajām paaudzēm. Tas ir jauns agrāk neredzēts sociālais slānis, pret kuru ir ļoti grūti izjust simpātijas. Taču šis slānis veido jaunu kultūrvēsturisko cilvēku tipu. Pārējie ļaudis viņu leksikā tiek publiski apsaukāti sekojoši: „скот, анчоусы, бидляк, генетическое отребье”.

2012.gada 1.jūnijā angļu žurnālists Konstantīns fon Eggerts mūsdienu politiķus salīdzina ar grāmatvežiem, kuri tiek saukti par politiķiem.

2012.gada 14.jūnijā krievu izcilais ekonomists Mihails Hazins paskaidro, ka „Rietumu elite neko nesaprot krīzes notikumos”.

2012.gada jūnijā Intrenetā vairākas dienas cirkulēja informācija, ka norvēģu slepkavas Breivika prāvas laikā tiesnesis Ernsts Hennings Eilsens savā datorā spēlēja pasjansu.

Nav šaubu un tas patiesībā ir nepiedodami, ka cilvēciskā kapitāla lejupslīdi veicināja un veicina vadāmā haosa tehnoloģiju pielietošana vispirms pret Rietumeiropas iedzīvotājiem un pēcāk arī pret Austrumeiropas iedzīvotājiem. To pēc II Pasaules kara Eiropā realizēja un turpina darīt amerikāņi. Viņus faktiski var uzskatīt par „baltās” rases kapračiem.

ASV „kaprači” ir pieteikuši informatīvi psiholoģisko karu pret attīstības subjektiem – cilvēkiem. Pašlaik mēs sākam tikai tā pa īstam izprast (patiesībā – atklāti publiski runāt), kas tādā karā notiek ar cilvēkiem.

Zinātnieki lieto speciālo terminoloģiju; proti, viņuprāt attīstības subjektiem tiek bloķēta refleksija, – tātad domāšana. Cilvēki nespēj adekvāti uztvert un novērtēt situāciju, kā arī pacelties pāri situācijai. Iestājās labi apdomātu un drosmīgu ideju deficīts, prasme veiksmīgi sadarboties savā starpā.

Turklāt vadāmā haosa tehnologi visās dzīves sfērās priekšplānā izvirza visnevērtīgāko cilvēcisko materiālu, ar kuru ir viegli manipulēt un kas verdziski klausa viņu pavēles. Priekšplānā apzināti tiek izvirzīti viegli uzpērkami un alkātīgi homonoīdi, cilvēki bez morāles principiem, bez patriotisma, pusizglītoti, ambiciozi, krimināli elementi. Tas sabiedrībā veicina sociālo pasivitāti, neizpratni, neiedziļināšanos, galu galā plašumā vēršot to, ko var saukt par „kolektīvo debilizāciju”.

Literatūrā par amerikāņu totālo psiholoģisko karu no grāmatas uz grāmatu klejo CIP pirmā vadītāja Allena Dallesa pamācības: „Sējot tur haosu, mēs nemanot nomainīsim viņu vērtības pret viltotām vērtībām un piespiedīsim viņus ticēt šīm viltotajām vērtībām. Kā? Mēs atradīsim domubiedrus, atradīsim sabiedrotos un palīgus. Mēs visādā veidā atbalstīsim un izvirzīsim tā saucamos māksliniekus, kuri sāks nostiprināt seksa kultu, vardarbību, sadismu, nodevību, – vārdu sakot jebkuru netikumību. Mēs nemanāmi, bet aktīvi veicināsim ierēdņu muļķības, kukuļņemšanu, bezprincipialitāti. Birokrātiskums un formālistiskums kļūs visslavētākās īpašības. Godīgums un pieklājība tiks izsmieta un pārvērtīsies par pagātnes palieku. Nekaunīgumu un viltīgumu, melus un mānīšanos, dzeršanu un narkomāniju, dzīvnieciskas bailes vienam no otra, nodevību, nacionālismu, tautu savstarpējo naidīgumu mēs veikli un nemanāmi kultivēsim, un tas viss uzziedēs spožās krāsās”.

Ne reti Dallesa teikto attiecina tikai uz CIP mērķiem PSRS. Taču reāli visas šīs pamācības pirmie „izbaudīja” rietumeiropieši, kuri to šodien kaunās atzīt. Eiropeīdu apzināti organizētā degradācija pēc II Pasaules kara „spožās krāsās”  uzziedēja ne tikai PSRS, bet arī amerikāņu kolonijā ar nosaukumu „Rietumeiropa”. PSRS bija „slēgta zona” ar ļoti augsta līmeņa valsts drošības dienestiem. Toties Francijā, Rietumvācijā, Itālijā un citās valstīs amerikāņi brīvi saimniekoja. Vispirms daudz vieglāk bija savervēt un izmantot Pikaso un citus „brīvās mākslas” elkus. Tas ir vispārzināms fakts, ka austrumeiropiešu apzinātā debilizācija pilnā mērā sākās tikai XX gs. 90. gados.

*  *  *

Intriģejošs ir jautājums par cilvēku dzīvi pēc demogrāfiskās pārejas – pēc 2050.gada, kad planētas iedzīvotāju skaits stabilizēsies 12 miljardu apjomā. To šodien iztēlojās daudzi domātāji. Arī Sergejs Kapica.

Viņš akcentē sakarību izzušanu starp laikmetiem. To var konstatēt jau tagad. Demogrāfiskās pārejas laikā ne tikai ātri palielinās iedzīvotāju skaits, bet ievērojami paātrinās arī dzīves temps. Visi procesi tik strauji mainās, ka cilvēks sāk zaudēt orientāciju un saikni ar pagātni, kā arī nav spējīgs domāt par rītdienu. Cilvēka dzīve jau tagad ir kļuvusi ļoti nervoza un saspringta, ne reti garīgā un fiziskā spriedze izvēršās stresā.

Nākas runāt par apziņas krīzi, kas pāraug paaudžu konfliktā. Jaunajā paaudzē izzūd tradīcijas leģitimitāte. Tradīcija vairs nav vērtība, kā tas vēl nesen bija Austrumeiropā. Jaunatne vairs nerūpējās par tradīciju saglabāšanu, kam kultūrā vienmēr ir bijusi cementējoša sūtība. Jaunatnes kāda daļa pat var nezināt, kas tas ir par zvēru – „tradīcija”.

Sakarību izzušana starp laikmetiem un paaudzēm pašlaik atspoguļojās sabiedriskās apziņas visos līmeņos – politiskās un ekonomiskās vadības jomā, valstu un impēriju sabrukšanā, gadsimtiem ilgi pastāvošu sociālo un politisko institūtu sabrukšanā. Sakarību izzušana starp laikmetiem priekš daudziem ļoti nepatīkami atspoguļojās garīgajā kultūrā – mākslā un literatūrā, morālē, humanitārajās un sociālajās zinātnēs, ideoloģiskajās mācībās, reliģiskajās tradīcijās.

Interesants un noteikti perspektīvs ir jautājums par iedzīvotāju cilvēcisko kvalitāti. Ja demogrāfiskās pārejas laikā dominē kvantitatīvie kritēriji, tad pēc demogrāfiskās pārejas, kad iestāsies vispārēja stabilitāte, priekšplānā izvirzīsies cilvēku kvalitātes kritēriji, kā arī izmainīsies sociuma vērtību sistēma vispār. Būs jauna attieksme pret veselības aizsardzību, izglītību un zinātni, apkārtējo vidi, mākslu. Vārdu sakot, sāksies cilvēces evolūcijas jauns etaps. Kultūras vietā var izveidoties postkultūra, par kuru jau ir plaša literatūra un kurai šajā grāmatā veltīta atsevišķa eseja. Postkultūras autori būs jauns superorganisms, jauna tipa hominīdi – postcilvēki.

Speciālajā literatūrā var sastapt viedokli par etniskās un kultūras daudzveidības saglabāšanos vismaz turpmākajos 100 gados. Zinātne jau pasen ir noskaidrojusi, ka etnoģenēze ir antropoģenēzes forma un Homo Sapiens populācija vienmēr būs savstarpējā mijiedarbībā funkcionējošu etnosu sistēma. Katras tautas pamatā ir vismaz divu etnosu ģenētiskā saplūšana. Vismaz tā tas bija līdz demogrāfiskajai pārejai.

Drūms ir jautājums par nabadzības palielināšanos un tā sekām. XXI gs. otrajā pusē var izveidoties atsevišķa „nabadzīgo civilizācija”, kurā var ietilpt kādi 8 miljardi cilvēku. Šīs „nabadzīgo civilizācijas” lielākais ienaidnieks būs t.s. globālā elite – 500 miljoni, kuri būs sagrābuši savās rokās visas bagātības uz Zemes, par ko jau ir sākuši rūpēties vadāmā haosa pasūtītāji. Tagad ir redzams, ka iedzīvotāju skaita pieaugums ne visur uz Zemes izraisa ekonomisko pieaugumu. Nabadzīgās valstīs ir liela dzimstība, taču dzīves līmenis nemainās un pat pasliktinās. Pēdējā laikā to pat apzināti pasliktina vadāmā haosa lietpratēji.

*  *  *

Demogrāfiskās pārejas tematikā grūts un neērts ir jautājums par ģenētiskajām sekām. Nav viegli runāt par garīgo degradāciju. Vēl smagāk ir runāt par ģenētisko degradāciju un rasu, etnosu, atsevišķu cilvēku ģenētisko dažādību vispār.

Tagad nav izdevīgi būt stipram, enerģiskam, gudram un atklātam savos spriedumos. Politkorektums liedz stipram cilvēkam ticēt savām izjūtām, dzīves pieredzei, vēsturiskajiem faktiem, veselajam saprātam, iepriekšējo paaudžu mantojumam. Tā vietā tiek uzspiesta abstrakta doktrīna par visu cilvēku vienlīdzību jebkuros apstākļos un jebkurā esamības formātā. Šī doktrīna sekmē ne tikai bailes, bet arī slinkumu un stulbumu. Politkorektums nebalstās uz realitāti, bet uz mītiem. Politkorektums kultivē gudrā un talantīgā cilvēkā vainas apziņu par gūtajiem panākumiem dzīvē. Politkorektums rada un nostiprina sabiedrības neizglītotību un tumsonību cilvēkiem vissvarīgākajos eksistenciālajos jautājumos.

Intelektuālais dumpis pret kolektīvā ostrakisma diktatūru Rietumos ir rets gadījums. Bailes no mediju uzbrukuma un mietpilsoņu konsolidētās paniskās agresijas gūst priekšroku, jo šodien politkorektuma aizstāvji satrakoti ārdās visur – parlamentos, valdībās, partijās, universitātēs, operās, muzejos, sabiedriskajās organizācijās, skolās u.c. Pelēki, tuvredzīgi, neizglītoti, vietiesīgi pļāpas formē mentālos kanonus un tos aizsargā ar politkorektuma demagoģiju.

Cilvēki nav vienādi. Cilvēki ir dažādi. Cilvēki ir dažādi apriori – ģenētiski. Dažādību nosaka arī kultūru dažādība. Cilvēku dažādība ir fatāla. Un, protams, šajā apgalvojumā ir zināma nolemtība. Taču tā ir patiesība, un pareizāk ir to zināt un par to atklāti runāt, nekā izlikties neredzam un apzināti noklusēt.

Naivi ir domāt, ka, ignorējot ģenētisko dažādību, izturamies humāni. Ģenētiski nosacīta intelektuālā dažādība vienalga pastāv. Zinātne par to ir simtprocentīgi pārliecināta.

Rietumos aizvadītajos gados atsaucību ieguva Džona Gleda populāri uzrakstītā grāmata par cilvēces evolūcijas perspektīvām no ģenētikas un eigēnikas viedokļa: John Glad. Future Human evolution: Eugenics in the Twenty-First Cetury (2006).

Viņš godīgi paskaidro mūsu vēsturiskās izredzes. Cilvēks ir kādreiz pirms apmēram 150 000 gadiem radies un kādreiz tas pārstās eksistēt.

Viņš piemin mūsu tendenci priecāties par viduvējībām un visu darīt atbilstoši „vidusmēra cilvēka” intelektuālajām prasībām. Mēs ignorējam senu novērojumu: jo sabiedrībā augstāks ir vidējais līmenis, jo sabiedrībā mazāks ir izcilo cilvēku skaits. Nekad nav pastāvējusi sabiedrība ar absolūti vienveidīgu intelektuālo struktūru, kurā indivīda apdāvinātībai nebūtu nekāda loma. Senajā Ēģiptē, Romā, Bizantijā, Otomaņu impērijā pat vergs varēja gūt panākumus dzīvē, ja bija gudrs un talantīgs.

Taču citādāk ir mūsdienu sabiedrībā ar tās vispārējo obligāto izglītību un tendenci radīt bērnus viena intelektuālā līmeņa pāriem. Tas veicina ģenētisko noslāņošanos, kas vēl ir saistīta ar bagātības un varas slāņu nodalīšanos.

Autors kritiski izsakās par kapitālismu. Vispārējās labklājības valsts savā būtībā ir disgēniska. Sabiedrības zemākie slāņi, kuri ir ģenētiski mazāk apdāvināti, tiek visur  nodrošināti ar sociālo palīdzību, kas traucē dabisko atlasi. Pie tam šie slāņi sevi reproducē daudz lielākā apjomā nekā ģenētiski vairāk apdāvināto cilvēku daļa. Sabiedrība ģenētiski degradējās, bet tas ir atstāts pašplūsmē. Par to pat nav atļauts diskutēt. Vislabākais stāvoklis ir Izraēlā, kur pasaulē ir visvairāk t.s. reproduktīvās veselības klīnikas. To misija – ģenētiskās rūpes par pēcnācējiem.

Kā uzsver Dž.Gleds, sabiedrība, kuras galvenais mērķis ir patērēšana un kura tikai garāmejot rūpējās par pēcnācējiem, kā arī uz zinātnes un tehnikas progresu lūkojās tikai no patērēšanas palielināšanas viedokļa, bez ģenētiskās reformas neizdzīvos.

Arturs Priedītis
/2012 jūlijs/
http://www.artursprieditis.lv/books.html

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Iracionalitātes apoloģija

Iespējams, šī ir pirmā apoloģija iracionālitātei. Līdz šim apoloģijas sacerēja racionalitātei. Jau seno grieķu un romiešu filosofi rakstīja traktātus par racionalitāti. Tā tas turpinājās viduslaikos un Jaunajos laikos. Arī mūsdienās iznāk grāmatas ar nosaukumu „Racionalitātes apoloģija”. Piemēram, tā saucas Olgas Sedakovas grāmata.

Bet tagad ir pienākusi kārta iracionalitātei. Tagad ir jāraksta apoloģijas iracionalitātei. Iemesls nav noslēpums – racionalitātes praktiskā pielietojuma mazināšanās. Var pat teikt: racionalitātes jeb veselā saprāta atmiršana, kad sociumā kolektīvi apjūsmotu prioritāti iegūst racionalitātes pretmets – iracionalitāte. Piemēram, tāds franču sociāli drosmīgs intelektuālis kā Žaks Sapirs nepārtraukti norāda par eiropiešu politiskās elites ieslīgšanu intelektuālajā marasmā, kas reāli izpaužās veselajam saprātam neatbilstošu lēmumu pieņemšanā un nespējā izstrādāt konstruktīvas direktīvas. Intelektuālā patoloģija ekonomistu un menedžeru aprindās neļauj veikt reformas un novērst kapitālisma nepilnības. Par Rietumu civilizācijas intelektuālo krīzi šodien raksta ne tikai Žaks Sapirs. Par to izsakās ļoti daudzi politologi, filosofi, sociologi, žurnālisti, rakstnieki Atlantijas okeāna abos krastos. XXI gadsimta Rietumu publiskajā telpā tā ir ikdienišķa tēma.

*   *   *

Vidējais rādītājs var būt ne tikai sekmēm skolā. Vidējo rādītāju var aprēķināt arī sociuma racionalitātei. Ja mēs pret cilvēci izturamies kā pret vienotu veselumu, tad noteikts vidējais rādītājs var būt arī visas cilvēces racionalitātei. Un ja mēs respektējam demogrāfisko imperatīvu, proti, to, ka viss ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita, tad cilvēces racionalitātes vidējais rādītājs ir atkarīgs no planētas iedzīvotāju kopējā skaita. Tā, piemēram, viens rādītājs būs 100 tūkstošiem iedzīvotāju, otrs rādītājs būs 1 miljardam iedzīvotāju, trešais – 7 miljardiem iedzīvotāju, ceturtais – 12 miljardiem iedzīvotāju.

Balstoties uz masu fenomenu teoriju, mēs zinām, kā izmainīsies šis rādītājs atkarībā no iedzīvotāju skaita. Mēs zinām, ka šis radītājs samazināsies tāpat kā samazinās citi kvalitātes rādītāji, ja pieaug masu fenomenu kvantitāte. Likumsakarība valda konsekventi: jo masveidīgāka parādība, jo zemāka tās kvalitāte. Turpinām: jo lielāks ir iedzīvotāju skaits, jo zemāks kļūst racionalitātes vidējais rādītājs. Tātad no minētajiem piemēriem racionalitātes visaugstākais rādītājs būs 100 tūkstošiem iedzīvotāju, viszemākais – 12 miljardiem iedzīvotāju.

Prāta darbība savā dziļākajā būtībā ir sociāls process. Katrs, kurš pievēršās minētajam procesam, organizē dialogu ar noteiktu auditoriju un orientējās uz racionalitātes kritērijiem un loģiskumu, kas tiek akceptēts attiecīgajā kultūrā. Ja auditorijā uzplaukst iracionalitātes reputācija un nenosoda veselajam saprātam neatbilstošu domu un rīcību, tad nākas secināt, ka „Homo” arvien mazāk ir pelnījis precizējumu „sapiens” . Tātad ir reāls pamats jēdziena „Homo sapiens” vietā praktizēt jēdzienu „antroposi”, kā to dara mūsdienu sociālo sistēmu bifurkāciju ģeniālais pētnieks Sergejs Kurginjans.

Tagad ir fiksēts, kas ir iracionalitāte XXI gadsimtā. Spilgti par to izsakās, piemēram, Džordžs Soross grāmatā “Finansu alķīmija”. Viņš kritizē vienu no visiracionālākajiem paraugiem; proti, kritizē to, ka tagad diskurss par naudu ir vērtīgāks par pašu naudu. Vārdi „uzspridzina” realitāti. Runas par realitāti, bet nevis pati realitāte, ir galvenais. Pati realitāte paliek ēnā un nevienu tā pa īstam neinteresē. Galvenais ir diskurss par realitāti jeb, kā varbūt teiktu mūsu dārgais nepolitkorektais Pietuku Krustiņš, tukša pļāpāšana un muldēšana ir galvenais. Un tā jau ir izteikti iracionāla situācija – nenormāla situācija.

Bet atgriezīsimies pie teiktā par sociuma racionalitātes vidējo rādītāju. Minētā tēze nav gluži fantastiska hipotēze. Fantastiska ir tikai iedoma racionalitātes vidējo rādītāju saistīt ar demogrāfisko imperatīvu; respektīvi, censties aprēķināt planētas visu iedzīvotāju (pašlaik – 7 miljardi) racionalitātes vidējo rādītāju. Acīmredzot tā nav praktiski realizējama ideja, kaut gan par tamlīdzīgiem mērījumiem interese ir bijusi vienmēr. Teiksim, Rainis gribēja katru dienu fiksēt un pēc tam saskaitīt savas idejas, lai galu galā beigās aprēķinātu savu intelektuālo produktivitāti nedēļā, mēnesī, gadā.

Mūsdienās ar cilvēku racionalitātes/prāta pētījumiem nodarbojās daudzi zinātnieki. Populāri ir Jaunzelandes profesora Džeimsa Flinna pētījumi un viņa vārdā nosauktais „Flinna efekts”. Viņš ASV arhīvos analizēja intelektuālā koeficienta (turpmāk – IQ) pārbaudes protokolus no 1932. gada līdz 1978.gadam. 1984.gadā viņš publicēja pētījumu rezultātus, un ļaužu visplašākajās masās tie izraisīja milzīgu pārsteigumu. Tos komentēja ne tikai speciālisti, bet arī žurnālisti masu izdevumos. Profesors Flinns secināja, ka pēc katriem desmit gadiem vidējais IQ pieaug par 3 punktiem. Tātad ir konstatējama tendence, ka cilvēku intelektuālais potenciāls palielinās. Tas visus patīkami pārsteidza, jo IQ mērījumi sabiedrības apziņā tradicionāli asociējās ar prāta pieaugumu – cilvēki kļūst gudrāki. Minēto tendenci kāds nosauca par „Flinna efektu”, un tagad par to var lasīt visdažādākajās vārdnīcās un enciklopēdijās.

Pēc 1984.gada profesors Flinns darbu turpināja. Viņš paplašināja izmantoto ziņu areālu, analizējot attiecīgo informāciju vairāk kā 20 valstīs. Jaunu pārskatu par IQ vēsturisko virzību viņš publicēja 1999.gadā. Tas atkal visus pārsteidza. Tikai tagad nepatikāmi pārsteidza. Tika konstatēta IQ samazināšanās no XX gs.70.gadiem.

Tagad šo nepatīkamo tendenci ir apstiprinājuši arī citu valstu zinātnieku darbi. Piemēram, Oslo universitātes  zinātniskais līdzstrādnieks Jons Sundets 2004.gadā žurnālā „Intelligence” publicēja IQ mērījumu analīzi jauniesaucamajiem 1950.-2002.gadā. Pirmajos divos gadu desmitos IQ pieauga, taču no 70.gadiem sāka samazināties. Tādu pašu ainu konstatēja dāņu un angļu zinātnieki vidusskolēnu IQ mērījumos: 1976.-2003.g. vidējais IQ samazinās.

2008.gada jūnijā kādā Vācijas žurnālā tika ievietota intervija ar Džeimsu Flinnu. Protams, viņu iztaujāja par „Flinna efektu” un tā izpausmēm mūsdienu sabiedrībā. Profesors atkal mūs apbēdināja. Viņaprāt mēs dzīvojam zināma pagrieziena laikmetā, kad IQ samazinās. Taču intervijā ir interesantas atziņas. Pie tam, tādas atziņas, kuras manuprāt var palīdzēt izskaidrot iracionalitātes uzplaukumu šodienas ģenerācijā.

Profesors Flinns norāda, ka IQ testi patiesībā neko neliecina par kreativitāti. Pilnā mērā cilvēka garīgās spējas var apliecināt tikai atsevišķu parametru kopums. Piemēram, universitātes reflektanta spējas var optimāli novērtēt, ņemot vērā sekmes 1) uzrakstītajā esejā, 2) IQ testā un 3) mācībās vidusskolā.

Izrādās, arī „Flinna efekts” neliecina par intelekta pieaugumu XX gadsimtā. Gadsimta sākumā dzīvojošie cilvēki nebija muļķāki par tiem cilvēkiem, kuri dzīvoja gadsimta vidū vai beigās. IQ izmaiņas (pieaugums vai samazināšanās) liecina par izmaiņām cilvēku domāšanas veidā, pasaules izziņas un atspoguļošanas veidā, kad pieaug vai samazinās konkretizējošas loģikas klātbūtne garīgajos procesos. XX gs. pirmajā pusē masveidīgi progresēja zinātniskais domāšanas stils, kas Rietumu sabiedrībā ieviesās jau XIX gs. beigās.  Turpretī XX gs. nogalē IQ sāka samazināties tāpēc, ka samazinājās intelektuālā slodze, jo informāciju un nepieciešamās iemaņas var saņemt gatavā veidā. Informācijas pārbagātības periodā cilvēkam nav tik daudz jānopūlās ar dažādiem garīgajiem meklējumiem.

Viens no IQ samazināšanās iemesliem profesora ieskatā ir nelasīšana. Cilvēki nelasa, bet tikai savāc realatīvi lakonisku informāciju no Interneta. Viņu prāta darbībā pietrūkst garīgā līdzdalība un pārdzīvojums, kas ir iespējams lasīšanas laikā. Vēl nākas piebilst, ka profesors Flinns pieder tai speciālistu grupai, kurai IQ izpausmēs primārā ir kultūras loma. Viņaprat ģenētiskās (iedzimtās) atšķirības IQ ietekmē tikai apmēram 25% apjomā. Sastopams arī cits viedoklis. Piemēram, vācu tautas dedzīgais patriots Tilo Sarracins sludina, ka Vācijas nabagi un dažādas sociāli marginālās grupas vismaz 50% ir ģenētisks „produkts”.

Bet tagad par perspektīvām izskaidrot iracionalitātes uzplaukumu. Profesors Flinns interesanti raksturo IQ jēgu, – IQ uzskatāmi atspoguļo izmaiņas cilvēku domāšanas veidā. Tas ir interesanti. Un manuprāt ļoti būtiski mūsdienu iracionalitātes kontekstā.

Mūsdienu filosofija un zinātne atzīst, ka katrs dzīves veids formē savu cilvēcisko tipu. Katrs dzīves veids formē adekvātu sociālo tipu ar attiecīgajam dzīves veidam adekvātu refleksīvo un juteklisko struktūru. Tātad, mainoties dzīves veidam jeb, plašāk izsakoties, sociāli ekonomiskajai formācijai, mainās cilvēks, proti, mainās viņa domāšanas veids. Piemēram, agrārās sabiedrības cilvēks neko nezināja par to, ko mēs šodien lepni saucam par personisko brīvību – iespēju darīt to, ko vēlamies. Zemnieka dzīve bija stingri reglamentēta, un viņš nevarēja ignorēt dabas diktēto lauksaimniecisko darbu grafiku un „justies brīvs”, ko mēs varam atļauties.

Turklāt pārejā no vienas sociāli ekonomiskās formācijas uz citu sociāli ekonomisko formāciju ir nepieciešama zināma kritiskā masa – pasionāru cilvēku kontingents. Kā noskaidrots, pāreja no agrārās saimniekošanas uz industriālo saimniekošanu bija iespējama, pateicoties t.s. pilsētas proletariāta izveidei. Tie bija cilvēki (kritiskā masa), kuru domāšanas veids ļoti lielā mērā atšķīrās no zemnieku domāšanas veida, kaut gan viņu izcelsme arī sākās laukos.

Un, lūk, tikko minētais ir organiski saistīts ar iracionalitātes izskaidrojumu. Šodienas iracionalitāte arī jau ir konsolidējusies zināmā kritiskā masā. Žēlabas par prāta trūkumu tiek attiecinātas ne tikai uz politiķiem, bet arī uz biznesmeņiem, mediju darbiniekiem, Interneta „čatotājiem” un „tviterotājiem”. Un acīmredzot tas ir saistīts ar kapitālisma radikālām transformācijām, ko pēdējā laikā prognozē daudzi gudri speciālisti. Mainās sociāli ekonomiskā formācija, mainās cilvēku domāšanas veids. Tātad rodas kaut kas tāds, kam cilvēku iracionalitāte ir ļoti piemērota garīgā izpausme. Tātad rodas kaut kas tāds, kam cilvēku racionalitāte vairs nav vajadzīga. Kapitālisma jaunā modifikācija var iztikt bez racionalitātes un priekšroku dod iracionalitātei.

Cilvēku racionalitātes problemātikā, iespējams, filosofi ir viskompetentākie. Filosofi lieliski zina par racionalitātes dažādību. Racionalitātes pamatā ir loģikas likumi – domāšanas un esamības fundamentāli principi. Tāpēc racionalitāte ir tas pats, kas loģiskums. Tas viss, kas ir loģisks, reizē ir arī racionāls. Tas viss, kas nav loģisks, ir iracionāls.

Taču faktiski „loģiskums” un „racionalitāte” nav sinonīmi. Filosofi to zina. Racionalitātes kritēriji var būt ne tikai loģikas likumi, bet arī citi „mērīšanas” instrumenti: mērķtiecīgums, efektivitāte, ekonomiskums, harmoniskums, sistemātiskums u.c.

Rietumu sabiedrībā populāra ir logocentriskā pieeja racionalitātes vērtēšanā, kad galvenais un vienīgais kritērijs ir loģikas likumi. Taču loģiski korekta var būt arī pilnīgi bezjēdzīga un neloģiska prāta izpausme. Arī to filosofi zina. Turklāt filosofi runā par racionalitātes dažādiem vēsturiskajiem tipiem (antīko, viduslaiku utt.), kā arī saprātīgu racionalitāti, kurā visu izšķir intelektuālā intuīcija, radošā iztēle, kreatīvā drosme, fantāzija, kritiskā refleksija, instinkti utt.

Filosofi slavē spēju izvēlēties racionalitātes tādus kritērijus, kas racionalitātes vērtējumu nepārvērš par klaji dogmātisku konstrukciju un prāta vienpusības un stagnācijas demonstrāciju. Un kas manuprāt ir pats interesantākais – filosofi atzīst, ka racionalitātes kritēriju izvēli nevar racionāli pamatot. Racionalitātes kritēriju izvēle var būt iracionāla. Pie tam daži filosofi izsakās tipiski postmodernistiskā terminoloģijā. Viņi saka, ka racionalitātes kritēriju izvēle var būt plurālistiska.

Tādējādi var uzdrošināties rezumēt sekojošo. Šodienas iracionalitāte ir racionalitātes noteikts (postindustriālā/postmodernisma laikmeta) vēsturiskais tips. Savukārt dzēlīgā attieksme pret šodienas iracionalitāti nav nekas cits, ka racionalitātes filosofijas profanācija un neprasme saskatīt modīgi visuvarenā plurālisma līdzdalību racionālitātes/iracionalitātes interpretācijā. Vārdu sakot, izsmējīgā attieksme, teiksim, pret šodienas politiķu intelektuālo impotenci vispirms un galvenokārt liecina par mūsu pašu prāta nabadzību un aptumsumu.

Taču par laimi viss tomēr ir mazliet savādāk.

Tikko minētajā rezumējumā taisnība ir tam, ka iracionalitāte tik tiešām zināmā mērā var būt racionalitātes vēsturiskais tips. Precīzāk sakot, iracionalitāte var ietilpt racionālā modelī, kā arī kļūt par racionalitātes kritēriju. Tas ir plaši izplatīts mākslā. Piemēram, slavenais literatūras teorētiķis Viktors Šklovskis visu mūžu it kā rīkojās iracionāli. Savos tekstos viņš katru teikumu rakstīja jaunā rindkopā, nerūpējoties ne par papīra ekonomiju, ne par lasītāju koncentrācijas noturību. Taču patiesībā tas ir efektīvs paņēmiens  autora katras idejas akcentēšanai.

Tikko minētajā rezumējumā taisnība nav tam, ka mums nevajadzētu dusmoties par politiķu un citu „valdnieku” intelektuālo impotenci. Taisnība nav tam, ka mums pieklātos samierināties ar modīgi visuvarenā plurālisma līdzdalību racionalitātes/iracionalitates interpretācijā. Taisnība nav tam, ka mums būtu jāuztraucās par mūsu pašu prāta nabadzību un aptumsumu (vismaz sarunā par iracionālitātes izplatīšanos šodienas dzīvē). Veselais saprāts nebūt nav „norakstīts”, un nebūt nav pienākuši iracionalitātes „ziedu laiki”. Atkārtoju vēlreiz – veselais saprāts pagaidām vēl nav „baltās” rases atavisms.

Racionalitātes visiem modeļiem ir kopēja spēja nodrošināt produktīvu intelektuālo un praktisko komunikāciju. Tā tas cilvēces vēsturē ir bijis un iespējams būs vienmēr. Produktīva intelektuālā un praktiskā komunikācija ir tas, kas nodrošina cilvēka kā sociālās būtnes esamību vispār. Produktīva intelektuālā un praktiskā komunikācija starp cilvēkiem ir iespējama tikai tad, ja visiem komunikantiem ir kopīga valoda un vienāda attieksme pret faktiem un novērojumiem, to loģiskajām sakarībām un eksistences normām, noteikumiem, darbības paraugiem utt. Bet tas ir tas, kas šodien pietrūkst visvairāk, jo atsevišķu komunikācijas dalībnieku iracionalitāte traucē un vispār neveicina komunikāciju mūsdienu sabiedrībā, stimulējot pretrunas un nesaskaņas starp dažādiem sociālajiem slāņiem, grupām, subkultūrām. Atsevišķu komunikācijas dalībnieku iracionalitāte nožogo tādus ideoloģiskos surogātus kā pseidonacionālisms, pseidodemokrātiskums, pseidoliberālisms u.c., tādējādi sabiedrisko apziņu piesārņojot ar ideoloģiskajiem getto. Konfliktu starp sabiedrību un varas struktūrām noteikti veicina racionalitātes trūkums „tautas kalpu” darbībā.

Lieta ir arī tā, ka cilvēki nekad nav pratuši pa īstam izmantot gudrākās personības un uzkrātās zināšanas. Prāta kapitāla izmantošanas lietderības koeficients ir mazāks nekā tvaika mašīnai un kamīnam. Cilvēki savu garīgo mantojumu neprot izmantot savā labā. Cilvēki parasti ignorē savus laikabiedrus – izcilus filosofus, zinātniekus, rakstniekus, politiskos domātājus. Nav noslēpums, ka savā laikā neviens valstsvīrs neuzklausīja Tokvīlu, Maksu Vēberu, Rozu Luksemburgu. Krievijas varas elite tagad ignorē Sergeju Kurginjanu. Ne velti tiek runāts ne tikai par šodienas politiķu, bet arī par viņu padomnieku iracionalitāti, perifērijā nobīdot veselo saprātu ekonomiskajā un politiskajā analītikā.

*  *  *

Racionalitātes un iracionalitātes sakarības nosaka kultūra. Savukārt jebkura kultūra ir dinamiska parādība. Kultūra mainās, un mainās cilvēku darbība, uzvedība un komunikācija. Visjaunāko laiku iracionalitātes uzplaukums noteikti ir skaidrojams ar radikālajām izmaiņām kultūrā, kuras autoriem ir sava izpratne un domāšanas veids. Mēs zinām, ka dzīvojam unikālā pārejas laikmetā cilvēces vēsturē, kad notiek agrāk nepiedzīvota parādība – demogrāfiskā pāreja. Krasi pieaug planētas iedzīvotāju skaits, mainās sabiedrības etniskā un sociālā struktūra, un mainās cilvēks,  izmaiņu lavīnā ieraujot visu jauno paaudzi.

Rietumos XX gs. 90.gados dzimušo paaudzi dēvē dažādi: Generation C, C-connected, communicating, content-centric, computerized, community-oriented; visatjautīgākais epitets – clicking. 2020.gadā viņu būs 40% no Eiropas un ASV iedzīvotājiem. Cilvēces vēsturē tā būs pirmā paaudze, kas pazīst tikai to realitāti, kura ir Internetā, mobīlajos telefonos, sociālajos tīklos. Viņi radīs jauna formāta sabiedrību. Tajā sociālie sakari (ģimene, draugi, kolēģi) radikāli atšķirsies no tradicionālajiem sociālajiem sakariem cilvēces vēsturē. Viņu sakaru pamatā būs interešu kopība – subkultūras kaislības un korporatīvie instinkti. Tāpēc daži lieto savādāku terminoloģiju – “sociālie dzīvnieki 2.0″. Paškritiskākie sevi apsaukā par „jaunajiem stulbeņiem”.

XX gs. 90.gados dzimusī paaudze ir iedvesmojusi nepierastu tēmu – Homo sapiens sapiens. Intelektuālās aprindas nodarbina jautājumi par saprātīgo saprātīgo cilvēku.

Jautājumi ir elementāri: kas ir šis saprātīgais saprātīgais cilvēks? Vai tas ir tas cilvēks, kurš nepārtraukti izdomā sev jaunas lietas, lai ērtāk iekārtotu savu dzīvi? Vai tas ir tas cilvēks, kurš nepārtraukti tiecas pēc progresa, ar to saprotot „vairāk un vairāk”, „tālāk un tālāk”, „labāk un labāk”? Jeb varbūt tas ir tas cilvēks, kurš tiecas taupīt visus resursus, domā par resursu racionālu pielietošanu, rūpējās par rītdienu un to, lai visi resursi pietiktu bērniem, mazbērniem, mazmazbērniem? Jeb varbūt tas ir tas cilvēks, kurš sevis labā ir gatavs citos cilvēkos apzināti iznīdēt racionalitāti, veselo saprātu un ir gatavs manipulēt ar citu cilvēku apziņu un viņu dzīvē ieviest haosu?

Šodien atbildēt uz jautājumu, kas ir saprātīgais saprātīgais cilvēks nav viegli. Homo sapiens sapiens var būt gan godīgs cilvēks, gan pēdējais nelietis. Mūsdienās dzīve ir ievirzījusies tādā gultnē, ka uz minēto jautājumu nevar būt viena relatīvi aksiomātiska atbilde. Nekļūdīgi skaidrs ir tikai tas, pie kā mēs esam nonākuši. Un nonākuši mēs esam pie tā, ka esam spiesti apšaubīt saprātīgā saprātīgā cilvēka racionalitāti, morālās perspektīvas un saprātīgumu vispār.

Faktiski šodienas Homo sapiens sapiens ir vajadzīgs advokāts, jo saprātīgumu apzināti ignorē, neciena, izsmej. Domājoši, gudri cilvēki tiek voluntāri nobīdīti malā, atbrīvoti no darba. Par domājošiem, gudriem cilvēkiem neviens nebalso un viņus nekur neievēlē. Viņus vispār neuzņem nevienā politiskajā partijā. Domājošu, gudru cilvēku viedoklis neatspoguļojās publiskajā telpā, jo arī mediji mīl tikai pusdomātājus un nedomātājus ar viņu veselajam saprātam neatbilstošajām elegantajām glamūra frāzēm.

Toties iracionalitātei advokāts nav vajadzīgs. Prāts, kas jau prot klonēt cilvēku, radīt mākslīgo intelektu un kosmosā jūtas kā mājās, ir visiem apnicis. Prātu vairs neciena, no prāta izvairās un, izvairoties no prāta, daudzi iebēg iracionalitātes purvā.

Neierobežotā progresa optimisms ir beidzies. Gandrīz visi saprot, ka te kaut kas nav kārtībā. Daudzi saprot, ka jaglābj ir nevis prāts, bet no prāta ir jāglabj daba un tās resursi. Vadāmā haosa triumfa apstākļos no prāta ir jāglābj tautas, valstis, civilizācijas. Tā ir visjaunākā atziņa. Cilvēka prāts mēdza sagandēt otra cilvēka dzīvi arī agrāk. Taču tagad šī velme ir ieguvusi planetāri globālu vērienu, apzināti retušējot un izkliedējot prātu, atņemot Homo viņa lielāko vērtību – sapiens.

*  *  *

Filosofijai patīk kategorija „racionalitāte”. Filosofijai patīk arī kategorija „iracionalitāte”. Filosofija pret iracionalitāti vienmēr ir izturējusies kā pret racionalitātes fonu. Iracionalitāte ir fons, uz kura uzskatāmi un spilgti atspoguļojās racionalitāte – saprātīga darbība, uzvedība, komunikācija.

Tā tas ir redzams šodienas sociāli politiskajos notikumos. Neizdevušās valstis ir fons tām valstīm, kurās saglabājās veselais saprāts. Tiesa, tagad tas attiecas ne tikai uz valstīm. Tagad nākas runāt par civilizācijām, kurās ir milzīgas problēmas ar veselo saprātu. Piemērs ir visiem labi zināms. T.s. civilizāciju konflikts ir konflikts starp saprātīgajiem un nesaprātīgajiem. Musulmaņi atklāti saka, ka „baltie” ir zaudējuši prātu, jo pat bērnus vairs negrib dzemdēt.

Racionalitātes problemātikā filosofijas kompetence ir nepārspēta. Savādāk ir iracionalitātes problemātikā, jo  iracionalitāte ir organiski vienota ar cilvēka psihes visdziļākajiem slāņiem, kuros noteicošais vārds ir psiholoģijai.

Bet vispār cilvēku iracionalitāti nav viegli izskaidrot. Nav nekādi saprotams, kāpēc šodien tik lielā mērā nākas sastapties ar cilvēku iracionālu rīcību. Tas ir pretrunā ar visu līdzšinējo pieredzi. Turklāt vajadzētu pieaugt racionalitātei. Cilvēki turpina izgudrot dažādas lietas, kas balstās uz stingri racionālu pieeju. Tomēr tajā pašā laikā nākas konstatēt iracionalitātes uzplūdus. To gribas izskaidrot. Un izskaidrojumi var būt visdažādākie. Arī sekojošais izskaidrojums.

Mūsdienu postklasiskā zinātne paver iespēju atklāt pasauli, kas ir bezgalīgi bagāta, pārsteidzoša, mainīga, nepastāvīga, bet reizē arī daudz bīstamāka nekā tā pasaule, kuru atklāja un interpretēja klasiskā zinātne – Bekona, Galileja, Dekarta, Ņutona un viņu sekotāju zinātne.

Klasiskā zinātne vadījās no atziņas, ka dabas likumi ir tikpat globāli un nemainīgi kā viss esošais. Klasiskā zinātne priecājās, ka pasaules notikumus var izskaidrot ar unificētu shēmu palīdzību un šīs shēmas atbilst racionalitātes postulātiem. Klasiskā zinātne ticēja, ka dabas fenomenus var izzināt un izprast. Klasiskā zinātne cilvēkus pieradināja uzskatīt, ka var atrisināt jebkuru fundamentālu dabaszinātnisko problēmu.

Taču tā bija izlūzija. Ilūzija izrādījās arī atziņa, ka daba uzvedās kā automāts saskaņā ar relatīvi vienkāršiem matemātiskajiem likumiem. Tagad zinātne ir noskaidrojusi, ka nedeterminētība un neatgriezeniskums ir galvenais. Izrādās, determinētība ir tikai margināla izpausme. Tagad uzmanības centrā ir neatgriezeniskie procesi – dabas stihiskā pašorganizācija un nelīdzsvarotība.

Bet kāds tam sakars ar iracionalitātes uzplūdiem? Lieta ir tā, ka, palielinoties mūsu zināšanām par dabas procesu superkomplicēto un neprognozējamo raksturu, pieaug mūsu gara vājums šo prātam neaptveramo procesu priekšā. Mēs redzam, ka daba ir kaut kas bezgalīgs, atrodas nemitīgā transformācijā un mēs sākam saprast, ka mums nekad neizdosies dabu „savaldīt”. Mēs esam bezspēcīgi šīs globālās transformācijas un bezgalīgās savstarpējās mijietekmes priekšā. Mums nolaižās rokas. Mūsu eksistenciālais nemiers pāraug iracionālās izdarībās. Mēs vairs necenšamies visu darīt racionāli, jo apzināmies savas darbības fatālo niecību.

Mēs esam samierinājušies būt dabas vergi, bet nevis kungi. Ne velti Hēgelis savus studentus mācīja, ka vieglāk ir būt vergam nekā kungam. Mēs redzam, ka Visumā ieņemam ļoti niecīgu vietu. No mūsu gribas faktiski nekas nav atkarīgs. Daba visu laiku rada kaut ko jaunu, un mūsu radošais gars nav spējīgs to operatīvi apgūt. Mēs atpaliekam no dabas. Mūsu dialogs ar dabu ir bezperspektīvs komunikatīvais akts. Daba ir pārāka par mums. Mutācijas dabā nav prognozējamas. Arī mūsu komunikācija ar dabu nav prognozējama. Mēs vairs pret dabu neizturamies kā pret perfekti sakārtotu, stingri determinētu un tāpēc lieliski prognozējamu fenomenu, kas konsekventi ievēro visus „dabas likumus”. Tā tas vairs nav. Dabu nevar interpretēt ar klasiskās mehānikas likumiem. Dabas daudzveidība principā ir neaprakstāma. Tāpēc pret dabu tagad izturāmies kā pret noslēpumu, brīnumu, neierobežotu dinamiku. Cilvēka pozīcija Visumā kļūst arvien nosacītāka. Antropocentrisms ir kļuvusi smieklīga konstrukcija. Mūsu niecība uz Visuma fona ir kļuvusi acīmredzama konstatācija.

Minēto izskaidrojumu galvenokārt propagandē zinātnes filosofija.  Iespējami arī citi izskaidrojumi. Teiksim, manā metodoloģiskajā kolekcijā prioritāte ir demogrāfiskajam imperatīvam. Respektīvi, cilvēku dzīvē viss ir atkarīgs no iedzīvotāju skaita, un planētas iedzīvotāji funkcionē kā vienots veselums. Tāpēc iracionalitātes uzplūdus skaidroju kā sekas milzīgajām izmaiņām planētas iedzīvotāju etniskajā struktūrā un apjomā.

„Baltie” cilvēki izmirst. Uz planētas iniciatīvu pārņem citu rasu pārstāvji, kuru skaits joprojām turpina pieaugt.  Viņi nekautrīgi „okupē” Eiropu, Ziemeļameriku,  Austrāliju. „Baltie” cilvēki nav akli. Viņi visu redz un visu saprot. Vienīgais, kas viņiem pietrūkst, ir spēja enerģiski aizsargāties un aizstāvēt savas intereses. Var pat uzskatīt, ka demogrāfiskā apātija jau ir totāli nobūrusi Rietumu civilizāciju. Eiropeīdi ir samierinājušies ar savu traģisko likteni. Tāpēc viņi vairs ne par ko nedomā ar galvu un maniakāli nododas dzīves baudīšanai. Un viņus pat vairs neinteresē tas, vai viņi rīkojās saprātīgi vai iracionāli. Galvenais ir izbaudīt iepirkšanās prieku, patērēšanas prieku, izklaides un izpriecu emocijas. Un tas nekas, ka tāda dzīve ir līdzīga „dzīrēm mēra laikā”.

 Arturs Priedītis
/2012 jūlijs/
http://www.artursprieditis.lv/books.html

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Piektās kārtas ģenēze jeb debilizācijas panākumi

Globālās transformācijas var būt visdažādākās. Tajā skaitā sociālās stratifikācijas jomā. Tātad sabiedrības iedalījumā relatīvi nošķirtos slāņos, kastās, šķirās, statusa grupās, kārtās. Arī sociālā stratifikācija var kardināli izmainīties.

Kā labi noprotams, sociālā stratifikācija vispār ir vēsturiski dinamisks fenomens. Turklāt divējādā ziņā. Pirmkārt, rodas jauna tipa sociālie slāņi. Otrkārt, starp sociālajiem slāņiem mainās iekšējā hierarhija, kad dominējošo slāni nomaina cits slānis, kuru savukārt pēc kāda laika var nomainīt vēl kāds cits slānis. Tā, piemēram, noteiktu transformāciju rezultātā XIX gs. radās strādnieku slānis/šķira, kas vēlāk XX gs. atsevišķās teritorijās kļuva dominējošais slānis/šķira, bet tagad sāk izzust un jau labu laiku ir zaudējis dominējošo lomu.

Pašlaik ir sācies diskurss par jauna slāņa/kārtas (turpmāk galvenokārt tiks izmantots jēdziens „kārta”) veidošanos. Pie tam izkristalizējusies zināma vienprātība, ka veidojas jauns cilvēks jeb precīzāk – cilvēku jauna suga. Tā izsakās visradikālākie diskursa dalībnieki, kuri pret šo globālās transformācijas procesu izturās skeptiski, akcentējot skaidri izteiktu regresu jeb debilizāciju vēsturiskajā sociālajā stratifikācijā.

Viņus var saprast. Dominējošās kārtas regress attiecīgi (respektīvi, regresīvi) atsaucās uz civilizācijas tipu – sociāli politisko iekārtu, ekonomiku, mākslu, morāli, zinātni, izglītību utt. Citiem vārdiem sakot, kāda ir dominējošā kārta, tāda ir cilvēku dzīve vispār. Piemēram, Austrumeiropieši labi atceras, kāda bija dzīve proletariāta diktatūras periodā, kuru formāli nomainīja „visas tautas valsts”. Tagad austrumeiropieši ir spiesti adaptēties vidē, kurā dominē intelektuāli un morāli vēl destruktīvāks slānis nekā partokrātija. Iespējams, daudziem cilvēkiem vislielāko vilšanos sagādā neticamā un viņus klaji pazemojošā „kadru transformācija”, kad pēkšņi „otrā rītā uz brokastu laiku” (Jura Bojāra izteikums) par dzīves noteicējiem kļuva dažāda kalibra kretīni, dzērāji, muļķi, sliņķi, zagļi, balamutes, kuri savas morālās un intelektuālās impotences dēļ padomju laikā nevarēja ieņemt nekādu amatu. Tikai vēlāk cilvēki uzzināja, ka tamlīdzīgām „transformācijām” ir viltīgs autors un skaists nosaukums – „vadāmais haoss”. Tā tehnoloģijas pielietoja gan Gorbačovs, gan amerikāņi. Šodien Gorbačova un amerikāņu atlasītie deģenerāti „pie siles” (Daiņa Īvāna izteikums) bīda savas atvases, uzskatāmi demonstrējot ģenētiskās kontinuitātes triumfu. Internetā katru dienu nākas priecāties par viņu kropli apgarotajām sejām. Tāpēc tīkamāka ir atsevišķu fantastisko romānu realitāte. Piemēram, tēlojums par cilvēku pārakmeņošanu uz 20 miljoniem gadu. Šajā laikā Zemi apdzīvo ģenētiski modificētas būtnes, no kurām tikai daži veidi ir apveltīti ar saprātu. Tik tiešām šodien ir labāk ļaut sevi pārakmeņot nekā savā dzimtenē un citur būt totālas debilizācijas lieciniekam.

Par regresu vēsturiskajā sociālajā stratifikācijā „balto” cilvēku intelektuālajās aprindās tagad nerunā pirmo reizi. Rietumu kultūrā faktiski tā ir tradicionāla tēma. Tradicionāla ir arī šīs tēmas interpretācija; proti, iepriekšējo laiku dominējošā kārta pret jauno dominējošo kārtu izturās kā pret regresīvu parādību. Piemēram, aristokrātija pret buržuāziju izturās kā pret lumpenisku un plebejisku kārtu. Savukārt buržuāzija proletariāta diktatūras varas eliti uzskata par mežoņu baru. Šodienas „kreatīvo šķiru” un „kriminālo buržuāziju” arī vērtē ļoti negatīvi, to izcelsmi saskatot sabiedrības padibenēs un amorālos elementos.

Rietumu historiogrāfijā tiek runāts par četrām kārtām – sakrālo eliti, aristokrātiju, buržuāziju un „vienkāršo tautu”. Pagātnē kādreiz šīs kārtas varēja eksistēt paralēli, un starp šīm četrām kārtām pastāvēja stingra hierarhija. Taču stingrā hierarhishā piramīda sabruka, un lejupslīde/regress ieviesās tad, kad sāka dominēt kāda no minētajām četrām kārtām. Sakrālā elite un aristokrātija pārstāja dominēt pēc buržuāzijas nostiprināšanās. Šajā ziņā vēsturiski simbolisks atskaites punkts ir franču revolūcija, kad pie varas nonāca buržuāzija jeb trešā kārta – „ogļu, tērauda un benzīna šķira” (tā to dēvēja Juliuss Evola), uz visiem laikiem nostumjot malā sakrālo eliti un aristokrātiju. 1789.gada 26.augustā Francijas Nacionālā sapulce pieņēma „Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju”, aizsākot „balto” cilvēku pašnāvības procesu, kuru līdz juridiskajai kulminācijai noveda 1948.gada 10.decembrī ANO apstiprinātā „Vispārējā cilvēktiesību deklarācija”, legalizējot un stimulējot planetāro migrāciju, morālo bezatbildību un visatļautību privātajā un ģimenes dzīvē. Buržuāzija deva priekšroku liberālisma un industriālisma principiem, kuru realizācijas gaitā strauji formējās ceturtā kārta – proletariāts un tā garīgais satelīts sociālisma mācība. No minētās hierarhijas ceturtā kārta pie varas nonāca un sāka veidot savu „civilizāciju” vēsturiski nesen. Tagad ceturtās kārtas ēra izbeidzās, jo neapšaubāmi rodas jauna „galveno varoņu” grupa – piektā kārta. Šajā sakarā nākas minēt likumsakarību: jo tuvāk mūsdienām, jo dominējošās kārtas mūžs ir īsāks.

Zinot par tik tikko ieskicētajām pārmaiņām, nākas runāt nevis par vēsturiskās sociālās stratifikācijas attīstības jēgu, bet gan par bezjēdzību. Acīmredzami kārtu maiņa liecina par regresīvu virzību. Lejupslīdes rezultātā dominē arvien bālāka un bālāka intelektuāli un morāli nepievilcīgāka kārta.

Literatūrā ir sastopams asprātīgs minējums, vai Platons un Sokrāts vispār spētu un gribētu dzīvot mūsdienu sabiedrībā. Neapšaubāmi atšķirības ir grandiozas, un mūsdienu sabiedrībā varbūt nevēletos dzīvot vēsturiski daudz jaunākas personības – Gēte, Puškins, Tolstojs. Nākas atcerēties, ka Rainis nevēlējās dzīvot 20.gadu Latvijas amorālajā zaņķī un pārdomāja iespēju „iziet no tautas”, un pārcelties uz dzīvi citā kontinentā. Tāpēc šodien var rasties sakramentāls jautājums: vai lejupslīde vēsturiski noslēdzās ar ceturto kārtu un tai nesekos piektās kārtas formēšanās ar visām no tā izrietošajām sekām – civilizācijas menedžmenta pārņemšanu?

Jautājums it kā loģisks. Taču tas var būt tikai retorisks jautājums. Atbilde ir zināma. Cilvēces vēsture jau ir pietiekami skaidri demonstrējusi savu tendenci, lai mēs uz to tagad varētu nepaļauties. Izņēmumu nebūs. Atbilde ir formulēta. Vēsturiskā sociālā stratifikācija nenoslēdzās ar ceturtās kārtas uzvaru – marksismu, kolektīvismu, masu kultūru, proletariāta diktatūru, „vienkāršās tautas” demagoģisko kultu.

Vēsturiskā sociālā stratifikācija nenoslēdzās arī ar trešās kārtas dominēšanu. Plutokrātiskā buržuāzija papildinās ar „kriminālo buržuāziju” (sastopami arī citi apzīmējumi), kas var jaunajā piektajā kārtā sintezēties ar ceturtās kārtas „materiālu”. Austrumeiropā šis process ir ļoti spilgts. „Kriminālās buržuāzijas” un „vienkāršās tautas” sociālā sintēze ir ļoti uzskatāma. Patiesībā „kriminālās buržuāzijas” ģenētiskā bāze ir „vienkāršā tauta”. Austrumeiropā pēc kapitālistisko valdošo šķiru (aristokrātijas un buržuāzijas) totālas iznīcināšanas XX gs. sākumā tas citādāk nemaz nevar būt. Šodienas „jaunbagātnieku” sociālā izcelsme ir rūpniecības un lauksaimniecības proletariāts.

Ne mazāk pārliecinoša aina ir konstatējama arī Rietumos t.s. finansu kapitālisma „ziedu laikos” kopš XX gs. beigām, kad plutokrātiskajā buržuāzijā cenšās iespiesties finansu afēristu un spekulantu „jaunatne”. Rietumu plutokrātiskajā buržuāzijā tiecas iekļūt arī Austrumeiropas „kriminālās buržuāzijas” kārta, kuras pārstāvjus, piemēram, Krievijā šodien atklāti sauc par nacionālajiem nodevējiem, jo bijušajām „plikadīdām” savas alkātības un mazvērtības kompleksa diktētās ambīcijas ir svarīgākas par valsts interesēm. Protams, Krievija nav vienīgais piemērs nacionālo nodevēju ģenēzē, un latviešiem tas ir labi zināms.

Varam droši rezumēt: jaunā piektā kārta galvenokārt sintezējas no diviem sociālajiem komponentiem – trešās un ceturtās kārtas pārstāvjiem.

Kārtu hierarhijas maiņu un jaunu kārtu veidošanos var izskaidrot ar nelīnijiskās dinamikas teoriju, izturoties pret vēsturisko sociālo stratifikāciju kā pret sistēmu ar pašorganizācijas spējām. Šajā sistēmā funkcionē divi spēki – 1) „dēmoniskie” (Gētes apzīmējums) uz haosu tendētie spēki un 2) sociāli konstruktīvie spēki, kuri balstās uz augstākajām garīgajām vērtībām. Sistēma normāli funkcionē tikmēr, kamēr sociāli konstruktīvie spēki ir spējīgi apvaldīt „dēmoniskos” spēkus. Sociāli konstruktīvo spēku enerģija var apsīkt un nespēt izpildīt savu misiju, tādējādi paverot ceļu destruktīvo spēku mobilizācijai un dominēšanai. Savukārt ar vadāmā haosa tehnoloģijām var sociāli konstruktīvos spēkus apzināti nobīdīt malā un neintralizēt, kā tas notiek amerikāņu uzraudzībā.

Kad vēstures grāmatās tiek runāts par revolūciju, tad patiesībā tiek runāts par radikālām izmaiņām vēsturiskajā sociālajā stratifikācijā. Fenomens „revolūcija” (un tagad arī fenomens „vadāmais haoss”) vienmēr ir saistīts ar kaut kāda jauna un pirmajā laikā neskaidra sociālā substrāta nostiprināšanos uz „vēstures skatuves”. Šī substrāta sociālās perspektīvas, kā arī morālā un intelektuālā patiesā seja atklājās tikai vēlāk pēc revolūcijas. Tā tas, piemēram, notika arī Austrumeiropā, kad pēc „perestroikas” un dižvalstu ģeopolitiskajām mahinācijām tikai ar laiku atklājās jauno „dēmonu” šausmīgie vaibsti, stimulējot drūmo sarunu par cilvēku jaunas sugas ģenēzi.

Austrumeiropas sociālās stratifikācijas pieredze „perestroikas” un vadāmā haosa ieviešanas kontekstā, saprotams, ir aizraujošs pētnieciskais priekšmets. Tā, piemēram, atsevišķās zemēs sociālā vertikālā mobilitāte var dot iespēju „dēmonisko” spēku pārstāvim vienā dienā kļūt par valsts prezidentu, ministru prezidentu, ministru, kā arī „intelektuālo mesiju” savai laimīgajai tautai. Ne velti Aleksandrs Zinovjevs pēcpadomju laikmetu dēvēja par „paradīzi”. Priekš zinātniekiem tā ir „paradīze”, – visi procesi ir skaidri redzāmi, tikai ir jāskatās ar atvērtām acīm un smadzeņu noteiktu ievirzi.

*  *  *

Vēsturiskās sociālās transformācijas var dažādi izskaidrot, jo procesus ietekmē visdažādākie faktori. Tajā skaitā ne tikai sociālais un politiskais konteksts, bet arī cilvēka personības veidošanās un attīstības apstākļi. Un šajā ziņā nevaram žēloties par novērojumu un spriedumu trūkumu. Gluži pretēji. Īpaši XX gadsimts ir bagāts ar personības problemātikai veltītiem darbiem. Arī mūsu gadsimtā tam tiek atvēlēta liela uzmanība. Un, protams, ir labi zināms, kādā toņkārtā ir sarakstīti šie teksti. Toņkārta visbiežāk ir izteikti negatīva – indivīda degradācijas konstatācija. Tekstos visbiežāk ir runa par tādām norisēm, kas traucē personības brīvu attīstību. Pat tāds liberālisma atvērtas sabiedrības patriots kā Karls Popers bija spiests atzīt „daļējas sociālās inženierijas” („piecemeal social engineering”) klātbūtni Rietumu kapitālismā.

Cilvēces vēsturē dažādu nelietību un zvērību nekad nav trūcis. Personības brīvu attīstību varēja traucēt gan iekarotāji, gan baznīctēvi, gan valdnieki. Tomēr no XX gadsimta nākas runāt par  vēsturiski jaunu tendenci – apzinātu un racionāli pārdomātu cilvēku metodisku garīgo izkropļošanu, lai cilvēkos likvidētu gribasspēku un viņus pārvērstu par nedomājošām un akli paklausīgām marionetēm. Arī agrāk, saprotams, tika praktizēta sabiedrības ideoloģiskā ietekmēšana. Acīmredzot var pat teikt, ka ideoloģiskā darbība ir bijusi vienmēr – kopš „Ādama un Ievas laikiem”. Cita lieta, tās masveida vēriens un ciniskais aprēķins XX gadsimtā un tagad, kad cilvēku kritiskās refleksijas notrulināšana un izskaušana nav kaut kāda margināla ideoloģija, bet ir civilizācijas „sociālās organizācijas”, kā teiktu jau minētais Aleksandrs Zinovjevs, taktikas un stratēģijas pamats. Turklāt tā nebūt nav padomju ideoloģijas cēlā darbība „jauna cilvēka” veidošanā ar mākslinieciski radošo „dvēseļu inženieru” palīdzību. Tā nav arī B.F.Skinnera ideālās sabiedrības koncepcija biheiviorisma garā. Faktiski tā ir darbība, kuras produkts jau tagad ir „stupid white man”, kā konstatē ģeniālais Karens Svasjans, – kā viņu vērtē: pēdējais īstais „balto” filosofs.

Protams, cilvēks nav ideāli racionāla būtne. Ja cilvēks vēlas tikai ēdienu un miegu, tad viņš ir dzīvnieks. Patērēšanas sabiedrība apspiež cilvēkā cilvēku un stimulē dzīvnieciskus instiktus. Turklāt mūsdienu pasaulē attīstās milzīga nevienlīdzība: gars būs tikai „augstākajai kārtai”, pārējie – dzīvnieki. Patērēšanas sabiedrība to panāk ļoti strauji. Ap mums jau ir garīgi mirušu cilvēku bari – dzīvnieku bari.

*   *   *

Daiļliteratūra un filosofija saka, ka kapitālisma galvenais varonis ir traģiskais individuālists. Taču tajā pašā laikā kapitālisma galvenais varonis ir arī ļoti racionāls cilvēks, jo kapitālisms ir pirmā sociāli ekonomiskā formācija, kurā prioritāte ir racionalitātei. Vēsturiski iepriekšējās formācijas galvenokārt balstījās uz mītiskiem, reliģiskiem, etnogrāfiski folkloristiskiem pamatiem.

Racionalitātes galvenais kritērijs ir prāts. Hēgelis mācīja: prāts ir darbība, kas vērsta uz noteiktu mērķi. Nav prāta, nav arī nekādu mērķu! Tā varbūt teiktu pats Hēgelis un arī viņa skolnieks Kārlis Markss. Šodien tā var teikt jebkurš no mums, jo mūsu dzīvei (valsts sabiedriskajiem un politiskajiem institūtiem) nav nekādu mērķu. Tomēr mūsu dzīvei nav nekādu mērķu ne tikai tāpēc, ka nav prāta tiem, kuru pienākums ir cementēt mūsu dzīves jēgu un ideoloģisko stratēģiju. Godīgi jāatzīst, ka arī daudziem no mums pašiem nav nekādu, tā teikt, individuālo mērķu savai dzīvei. Un kādi esam paši, un tādi ir arī mūsu valdnieki un ideologi.

Līdz zināmam laikam kapitālisms saprata, ka mērķiem ir jābūt racionāliem. Prāts izvēlās racionālus līdzekļus dzīves mērķu sasniegšanai, taču arī formulētajiem mērķiem ir jābūt racionāliem.

Īpaši pirmajā laikā kapitālisma mērķi bija racionāli. Ne velti Makss Vēbers lietoja jēdzienu „mērķracionalitāte”. Un tas nav aizmirsts, ka kapitālisma „mērķracionalitātes” stratēģiskais ideāls bija parādība ar nosaukumu „labklājība”. Turklāt runāts tiek par sociālo labklājību.

Taču kapitālisma attīstībā ir posms, kuru Kārlis Markss dēvēja par „sākotnējā uzkrājuma” posmu. Šim posmam nav nekāda sakara ar tirgus ekonomiku. Tātad nav nekāda sakara ar kapitālisma racionalitāti. „Kapitāla” 1.sējumā Kārlis Markss skaidro, ka sākotnējā kapitāla veidošanai nav nekāda sakara ne tikai ar tirgus ekonomiku, bet ekonomisko darbību vispār. Minētajā posmā dominē laupīšana, blēdīšanās, spēka pielietošana, kam nav nekā kopēja ar kapitālisma izslavēto īpašību – racionalitāti. Mēs tagad varam papildināt sākotnējā kapitāla uzkrāšanas stadijas – savas mīļās pirātisma karalistes – iezīmes ar mūslaiku slaveno „prihvatizāciju”, „finansu burbuļiem”, „Vašingtonas konsesu”, „demokratizāciju”, „liberalizāciju” u.c.

Tas, ka kapitālisms ir zaudējis racionalitāti un tātad arī sociāli tendētus dzīves mērķus, ir jau vispāratzīts fakts, jo stratēģiskā apjukuma un nenoteiktības laiks turpinās jau vairākus gadu desmitus. Noteikta skaidrība ir arī par iemesliem.

Pirmais iemesls ir demogrāfiskais faktors – „balto” cilvēku izmiršana, kad, vairāk vai mazāk intuitīvi apzinoties savu galu, prāta loģika tiek koncentrēta tikai fizeoloģisko interešu apmierināšanai jeb, sadzīves leksikā izsakoties, dzīves izbaudīšanai ne par ko nedomājot.

Otrais iemesls – kapitāla sākotnējā uzkrājuma intensīvs posms ne tikai Austrumeiropā pēc sociālisma sistēmas sabrukuma, bet arī kapitāla sākotnējā uzkrājuma aktīva renesanse Rietumos finansu kapitālisma apstākļos, kad XX gs. 90.gados iniciatīvu pārņēma finansu afēristu un spekulantu „jaunatne”. Tās darbība ir tipoloģiski līdzīga tai darbībai, kas notiek Kārļa Marksa analizētā sākotnējā uzkrājuma posmā un nekādā ziņā nevar lepoties ar „mērķracionalitāti”.

Šodien kapitālisma analīze atkal ir cieņā. Pirmo reizi kopš Jozefa Šumpētera grāmatu publicēšanas. Tiek pat atklāti rakstīts par kapitālisma sairumu. Tiesa, Rietumos to uzdrīkstās atzīt vienīgi drosmīgākie intelektuāļi. Kapitālisma sairuma iemeslus saista ar jauna tipa „kapitālistu” rašanos. Tātad jaunas sociālās kārtas veidošanos, kā rezultātā veidojas arī jauna tipa sociāli ekonomiskā formācija vispār.

Saprotams, runa ir finansu afēristu un spekulantu „jaunatni”, kā arī Austrumeiropas „kriminālo buržuāziju”. Kapitālisma sairuma argumentācijā tiek akcentēta jaunās kārtas sociāli ģenētiskā daba. Respektīvi, tiek uzsvērts tas, ka zagļa un blēža kriminālais instinkts nav izskaužams. Naivi ir gaidīt no „kriminālās buržuāzijas” sociāli konstruktīvu, radošu un sabiedrības dzīvi pilnveidojošu darbību un konceptuāli analītisku pieeju ekonomikā, politikā, valsts pārvaldē, izglītībā utt.

Faktiski „kriminālās buržuāzijas” atrašanās pie varas jau ir sekmējusi sabiedrības politiskās organizācijas jaunu formu rašanos. Spilgtākās jaunās formas ir „mafija”, „korupcija”, „oligarhija”. Šodienas mafija, korupcija, oligarhija nav tas pats, ko šie vārdi apzīmēja iepriekšējos gadsimtos. Šodien šie vārdi raksturo noteiktu dzīves kārtību un dažādu institūtu funkcionāli organizatorisko satvaru.

Kas ir mafija, par kuras izšķirošo lomu tik bieži žēlojās mūsdienās? Mafija faktiski ir vienošanās – ietekmes sfēru, darbības nozaru, peļņas sadalījums noteiktā sabiedriskajā segmentā. Mafija ir pretmets konkurencei. Cilvēki gaida brīvu konkurenci, par kuru nepārtraukti kladzina neoliberālie mediji, taču reāla konkurence nav nevienā sabiedriskajā segmentā un visu jautājumu izlemšana balstās uz ieinteresēto pušu vienošanos. Vienošanās notiek slepeni, demagoģiski aizplīvuroti ar minēto kladzināšanu medijos, tēlojot atklātību, konkurenci, godīgumu,  nesavtīgumu, demokrātiskumu u.tml. Tas vēl vairāk satracina cilvēkus pret mafiju, kas patiesībā ir mūsdienu kapitālisma finansiāli ekonomiskās organizācijas un menedžmenta pamats.

Cits jautājums: kas ir korupcija? Tas pats, kas lobēšana. Tikai nelegāla, slepena, juridiski nenoformēta, salīdzinot ar lobēšanu tajās valstīs, kur to regulē speciāla likumdošana.

Jau Aleksandrs Hercens savā laikā saprata, ka „atpalikušas” pirmskapitālistiskās sabiedrības realizē sociālā taisnīguma ideālus reāli dziļāk nekā kapitālisma „progresīvās” sabiedrības. Mūsdienās viņa novērojums ir pilnā mērā apstiprinājies. Jo kapitālisms kļūst tehnoloģiski un institucionāli vispusīgāks, jo mazāka loma ir sociālā taisnīguma principiem. Pirmskapitālistisko sabiedrību tautiskuma etoss ir morāli vērtīgāks nekā postindustriālās sabiedrības liberāli demokrātiskais sociālais etoss. Aleksandrs Hercens redzēja, ka „visu zemju proletārieši” ir nākamie buržuji. Tomēr viņš turpināja paļauties uz sociālisma konceptu. Viņaprāt sociālisms panāks masu attīstību līdz personības līmenim – brīva indivīda lepnajai pašapziņai.

A.Hercena sociālisma pamats bija humānistiskais personālisms, kad cēlu cilvēku pienākums ir bruņinieciska kalpošana citiem. Var teikt, ka krievu aristokrātijas lielai daļai vispār bija raksturīgs bruņinieciskais humānistiskais individuālisms. Utilitāra vidusšķira, kas nav spējīga uz romantisku estētismu un nav spējīga pretoties mietpilsonībai, Krievijā tāpat kā citur Austrumeiropā un Rietumeiropā radās XX gadsimtā. Šodien ir konstatējama ne tikai vidusšķiras zemākā slāņa diktatūra, bet esam nonākuši līdz atklātam cinismam un ģenētiskajai augstprātībai pret „nabadzīgajiem” un „vienkāršo tautu”.

Cinisms uzplauka XX gs. otrajā pusē reizē ar demogrāfiskās pārejas sākumu 60.gados. Tam tā bija jābūt – „baltie” uzsāka instinktīvi pretoties savam galam. Tiesa, bija arī tādi „baltie” kā amerikāņu biologs Pols Erlihs un citi. Viņi dedzīgi aicināja samazināt dzimstību un drosmīgi brīdināja par „demogrāfiskās bumbas” (tā saucas P.Erliha 1968.g. izdotā grāmata 2 miljonus lielā tirāžā) katastrofālajām sekām.

Kapitālisma līdzšinējā vēsturē var konstatēt  trīs modeļus: 1) brīvās konkurences racionālais kapitālisms, 2) monopolistiskās konkurences pusracionālais kapitālisms, 3) maniakālas patērēšanas un finansu burbuļu iracionālais kapitālisms. Katrā modelī figurē savi „galvenie varoņi”, kuri veido un kontrolē cilvēku dzīvi. Turklāt pārejā no viena modeļa uz otru modeli ir fiksējama izteikta tendence – „galveno varoņu” alkātības, sociālās bezatbildības un cinisma pieaugums, kas atņem prātu un ievieš iracionālisma „kostrukcijas” – visu sabiedrisko apziņu padara iracionālu.

Taču ir fiksējama vēl viena tendence – kapitālisma telpas paplašināšanās. Ja pirmajā modelī kapitālisms realizējās atsevišķās zemēs, otrajā modelī – atsevišķos kontinentos, tad trešajā modelī kapitālisms pārņem visu planētu, maniakālās alkātības vadīts ekspluatējot visu cilvēci un savas darbības resursu iegūšanai ir gatavs okupēt visu Zemi, saprotams, demagoģiski maskējoties ar cēlajiem „demokratizācijas” lozungiem.

Tagad mēs esam liecinieki jauna, ceturtā, modeļa izveidei. Arī tajā būs savi „galvenie varoņi”. Ļoti iespējams, viņi jau ir starp mums. Ļoti iespējams,  viņi ir tie bioloģiskie eksemplāri, kuriem jau ir sugas apzīmējums – postcilvēki. Tā būs piektā kārta, kura uz planētas vairs nesastapsies ne ar kādu cilvēcisko konkurenci XXI gs. vidū. Pagaidām viņi ir spiesti rēķināties ar cilvēku klātbūtni, kaut gan intelektuālā/mentālā plaisa starp cilvēkiem un postcilvēkiem jau tagad ir nepārvarāma. Postcilvēki veido savu kultūru – postkultūru. Tajā nebūs tā kontinuitāte, kas bija raksturīga kultūrai, teiksim, no Platona līdz Karenam Svasjanam. Postkultūra neko nepārmanto no kultūras, un tajā viss sākās no jauna – postkultūra ir izteikti oriģināla izpausme.

*  *  *

Interesanti, ka jaunās piektās kārtas primāti savu eksistenciālo tiesību un vispārcilvēciskās misijas pamatojumos igonorē politkorektuma normas. Viņi nebaidās atgādināt par cilvēku ģenētisko dažādību un nevienlīdzību, tādējādi pamatojot savas privileģētās tiesības sabiedrībā.

Šajā ziņā īpaši aktīva ir „kreatīvā šķira”, publiski demontrējot ne tikai savu hipertrofēto pašapziņu un sociālās ambīcijas, bet pat nekorektiem vārdiem apsaukājot viņuprāt nepilnvērtīgo cilvēces daļu – ģenētiskos atkritumus. Tā, piemēram, Krievijas publiskajā telpā pašlaik viens no populārākajiem ir apzīmējums – „генетическое отребье”. Tā tiek apsaukāts V.Putina elektorāts. Savukārt Rietumu medijos (galvenokārt ASV) laiku pa laikam izskan žēlabas par vēsturisko netaisnību, kad gāzes un naftas visbagātākās atradnes uz planētas atrodas tajās teritorijās, kuras apdzīvo mazāk attīstītas etniskās grupas.

Minētā rīcība interesanta ir tāpēc, ka Rietumos un tagad arī Austrumeiropā izslavētā politkorektuma autors ir viens no jaunās piektās kārtas komponentiem – plutokrātiskā buržuāzija. Visbagātākais sabiedrības slānis politkorektumu ieviesa, lai vieglāk sasniegtu savu mērķi – sociuma mentālo un morālo degradāciju, kas savukārt minimalizētu „tautas” velmi gāzt buržuāzisko iekārtu. Pēc 1917.gada rūgtajiem notikumiem Rietumu buržuāzija veica visdažādākos preventīvos pasākumus, lai viņus neapdraudētu krievu buržuāzijas un aristokrātijas nežēlīgais liktenis. Un šo pasākumu komplektā noteikti ietilpst arī politkorektums.

Politkorektums ir pārvērtis sociuma prāta un tikumiski morālo dzīvi par cietumu. Politkorektums ir prāta un morāles cietums. Cietumā ir ieslodzīta cilvēka dabiskā tieksme garīgajos procesos balstīties uz veselo saprātu un atspoguļot dzīves realitāti. Aiz restēm ir nonākusi cilvēka tieksme savā diskursā balstīties uz reālo pieredzi, bet nevis mitoloģiskām fantāzijām un manipulatīvām klišejām. Cilvēkam parasti nepatīk runāt tā, kā tas ir kādam izdevīgi. Ja arī cilvēks ir spiests tā rīkoties, tad tas uz viņu atstāj sliktu psiholoģisko ietekmi. Cilvēks tiecas runāt patiesību, bet nevis izlikties un izteikties neskaidri, pretrunīgi, neatbilstoši veselajam saprātam. Cilvēks vēlas negodīgu un netikumisku rīcību nosodīt skaidri un tieši, bet nevis to „komentēt politkorekti”.

Politkorektums šodien nevis izlīdzina negludumus cilvēku apziņā, bet gan gluži pretēji – vēl vairāk saasina kolīzijas. Piemēram, reāli tas izpaužās, neļaujot objektīvi apspriest rasu un starpetniskās problēmas, attieksmi pret seksuālajām minoritātēm, feminismu utt. Tiek devalvēti humānisma principi, vēršanās pret cietsirdību, nežēlastību, agresiju. Politkorektuma aizsegā ieviešās un nostiprinās dubultie standarti, kas ir izdevīgi kādas sociālās grupas interesēm.

Protams, politkorektums ir viena no Rietumu mūsdienu kultūras sērgām. Vērsties pret aplami izprasto un praktizēto politkorektumu ir nepieciešams. Taču jocīgi ir tas, ka „kreatīvā šķira”, it  kā nepolitkorekti runājot par cilvēku dažādību un tādējādi norādot uz savām privileģētajām tiesībām, pati nav ne ar ko labāka par tiem, kurus sauc par ģenētiskajiem atkritumiem. Starptautiskā diskusija par „kreatīvo šķiru” un arī „kriminālo buržuāziju” atklāj, ka tā veidojas no vēl lielākiem mēsliem nekā viņu noniecinātā sabiedrības daļa.

Mēs faktiski tiekamies ar neindustriālajā sektorā nodarbinātās „kreatīvās šķiras” (profesijas reklāmā, Public Relations, mārketingā, žurnālistikā, juridiskajos pakalpojumos u.c.) pašslavināšanos. Rietumos tie ir arī labi apmaksāti banku un biržu darbinieki, firmu menedžeri, kuri kalpo „saimniekiem”.

ASV atsevišķi diskusijas dalībnieki uzskata, ka „kreatīvā šķira” ir finansu kapitālisma produkts, kura galvenā un vienīgā funkcija ir apkalpot kapitālu. Tas ir darbaspēks, kas nav saistīts ar zināšanu radīšanu. Tā ir darbinieku daļa, kurai nav nekā kopīga ar patiesu novatorismu – jaunu ideju un intelektuālo vērtību radīšanu. Taču „kreatīvā šķira” ir ļoti enerģiska. Tā izspieda no publiskās sfēras īstos intelektuāļus, kuri kautrējās sevi „piarēt”. „Kreatīvā šķira” tagad ar savu seklo un tukšo daudzvārdību piesārņo visu publisko telpu – TV, radio, presi, Internetu. Tā tas ir visur gan Rietumos, gan Austrumeiropā.

Mūsdienu iracionālajam kapitālismam tas ir izdevīgi, jo tas ir sava veida manipulāciju instruments: īstajiem intelektuāļiem nedod iespēju izskaidrot lietas un parādības, lai auditorija nevarētu izprast parādību un tendenču patiesās saknes u.tml. Domāšana tiek aizstāta ar izklaidi „intelektuālajā sfērā”. Bieži ir novērots, ka „kreatīvā šķira” ir nekaunīgi drosmīga, nebaidoties izteikties par jebkuru jautājumu.

„Kreatīvā šķira” ir labi izskolota, lai varētu apkalpot bagātību vairošanu tiem, kuriem pieder bagātības. Viņi var būt godīgi cilvēki, taču viņu nodarbošanās veids liek viņiem veikt amorālu darbību. Viņi var kaut ko izdomāt no jauna, taču tas nekādā gadījumā nekalpo visai sabiedrībai. Pie tam „kreatīvā šķira” ir tirgus produkts un atkarīgs no tirgus kaprīzēm. Darbību, ko veic „kreatīvā šķira”, atzīst tikai tad, ja to atzīst tirgus. Un savukārt tirgū var gūt panākumus tikai tad, ja „panākumi” tiek gūti publiskajā telpā, kad visu nosaka publiskā drosme, nekaunība, puszināšanas, primitivitāte, vulgarizēšana, melošana.

Diskusijā par „kriminālās buržuāzijas” un „kreatīvās šķiras” ģenēzi iespējams vēl viens skaidrojums. Proti, skaidrojums par citu hominīdu eksistenci mums līdzās. Iespējams, kopā ar mums līdz šim ir dzīvojuši citas sugas hominīdi, jo varbūt uz planētas ir paralēli eksistējuši dažādu sugu hominīdi. Viņi dzīvoja mums līdzās, bet tikai mēs nespējām viņus identificēt dažādu hominīdu masā ar kopēju nosaukumu „cilvēce”. Iespējams, viņi prata labi „nomaskēties” no mums. Tagad viņi vairs „nemaskējās”, un mēs varam viņus konstatēt. Mēs jau esam izdomājuši viņiem vārdu – postcilvēki. Un mēs zinām, ka viņiem pieder nākotne.

Arturs Priedītis
/2012 jūnijs/
http://www.artursprieditis.lv/books.html

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt