Hominīdu varianti: postcilvēku priekšteči

00199_PosthumanSaruna par postcilvēku vēršās plašumā. Postcilvēku klātbūtne ir kļuvusi ikdienišķa parādība. Ar postcilvēku klātbūtni nākas samierināties tāpat kā ar jebkuru ikdienišķo elementu – gaismu, sniegu, vēju, maizi, ūdeni, darbu, karoti, nazi, dakšiņu, škīvi, galdu, krēslu, datoru, telefonu, zīmuli, pildspalvu, uzvalku, kleitu, mēteli, kreklu, cepuri. Ikdienišķo elementu uzskaitījums, protams, var būt ļoti garš. Bet tas nav galvenais. Galvenais ir tas, ka ikdienišķo elemetu nomenklatūrā tagad ietilpst arī postcilvēki – jauna varianta hominīdi.

Viņu detalizēts portrets ir sastopams sociālajā filosofijā, antropoloģiskajā esejistikā, analītiskajā futuroloģijā, sinerģiskajā antropoloģijā, globālo procesu analītikā un gudrās zemēs pat intelektuālajā publicistikā un žurnālistikā.

Lai iepazītos ar postcilvēka literāro portretu, Interneta „meklētājā” jāievada tikai viens vārds -postcilvēks. Bez atbildes nepaliks arī lasītājs latviešu valodā. Latviešiem Interneta „meklētājs” vispirms norāda dzejoli. To „Kungs rakstīja 2008-05-06”.  Iespējams,  propagandējam postcilvēka dzeju, bet tas nekas. Lūk, citāts:

postcilvēks
viņai ir acis kā zaprudierim
un mute kā heroīns
viņa grib lai es esmu
perfekts kā Kenedijs
tas nav dievs, tas nav dievs
dievs ir tikai statistika
dievs ir tikai statistika
saki,
“parādi man beigtās zvaigznes,
viņas visas dzied!”
šis ir dumpis
reliģiozs un tīrs
dievs ir skaitlis līdz kuram tu nevari aizskaitīt
tu esi postcilvēks un nepārrakstāms
viņa ir piligrims un pagāns
pavalkāta un sociāla
visos viņas sapņos
viņa ir svēta kā Džekijs-O
tas nav dievs, tas nav dievs
dievs ir tikai statistika

Taču Internets nav vajadzīgs. Postcilvēki ir mums līdzās uz ielas, ofisā, tramvajā, kafejnīcā, ministrijā, parlamentā, universitātē, operā, teātrī, muzejā, bibliotēkā, baznīcā un visur citur, ko tradicionāli dēvējam par sabiedrisko telpu. Pelēko zonu (apzināti haotizēto un haosam nolemto teritoriju) sociumā dominē postcilvēki. Viņi visur ir pārsvarā un daudzās vietās -vienīgie. Postcilvēki vienīgie ir tajās sabiedriskajās vietās, kuras ir pametuši cilvēki. Haosam nolemtajās teritorijās cilvēki ir pametuši burtiski visas sabiedriskās sfēras.

Eseja nav veltīta postcilvēkiem. Eseja ir veltīta postcilvēku priekštečiem. Turklāt postcilvēku priekšteču vērtīgākajai daļai – ļoti izcilām personībām. Pie tam tādām personībām, kuras pašaizliedzīgi pretojās postcilvēku ģenēzei un dominēšanai.

Tātad runa būs par postcilvēku vislielākajiem ienaidniekiem; proti, tām personībām, kuras varonīgi un dramatiski cīnās pret postcilvēku antropoloģisko iespējamību un savā dzīvē dara visu, lai nerastos hominīdu jaunais variants – postcilvēki. Saprotams, postcilvēki apsveiktu cilvēku anihilāciju – pilnīgu izzušanu. Tomēr cilvēkiem vēl nedraud neandertāliešu liktenis. Tas iepriecina, kaut gan vieglāk dzīvot nekļūst.

Dažas no esejā pieminētajām personībām šo cīņu pašaizliedzīgi turpina arī šodien, saglabājot gaišo cerību apturēt postcilvēku invāziju vismaz kādā planētas daļā. Postcilvēku dominēšanai vēl nav totāls vēriens, un turklāt vēl nav pilnā mērā zaudētas  cerības saglabāt arī cilvēku populāciju. Protams, paralēli postcilvēku populācijai, kad cilvēku populācija kļūst par marginālu fenomenu un eksistē saskaņā ar geto principu. Tāpēc ir vērts iepazīties ar šo cīņu; precīzāk – ar šīs cīņas atsevišķiem piemēriem.

Bet vispirms par dažiem jēdzieniem un konceptiem.

Jēdziens „postcilvēks” radās un kļuva strauji populārs XX gs. beigās. Par postcilvēka iezīmēm valda diezgan liela vienprātība. To veicina materiāla uzskatāmība. Mums ir lieliska bāze salīdzinājumiem. Postcilvēka īpašību salīdzinājums ar cilvēka īpašībām viegli izdarāms no tā viedokļa, ka mēs labi zinām cilvēka īpašības. Sevišķi labi zinām tā cilvēka īpašības, kas ietilpst gradācijā “personība“.

Lūk, personības galvenās īpašības: veselais saprāts, garīgums, brīvdomība, praktiskums, brīvības cieņa, grēka neatzīšana, izsmalcināta reliģiozitāte, sadzīves oportūnisms, dziļa domāšanas kultūra, intelektuālās augstprātības trūkums, spēja brīnīties un priecāties, spēja atzīt savu nekompetenci. Bez šaubām antipoda – postcilvēka – īpašību kompleksā ir pretējā rakstura izpausmes.

Tiek uzskatīts, ka Austrumeiropā jēdzienu “postkultūra” pirmais lietoja estētikas speciālists Krievijas Zinātņu akadēmijas Filosofijas institūra Estētikas sektora vadītājs filosofijas zinātņu doktors profesors Viktors Bičkovs. Viņaprāt no XX gs. vidus eiroamerikāņu civilizācijā sākās lavīnveidīga pāreja no kultūras uz kaut ko principiāli savādāku, ko vispiemērotāk ir dēvēt par postkultūru. Postkultūra izaug no kultūras, maskējās kā kultūra, taču tajā pašā laikā ņirgājās par garīgo kultūru un izstumj to no cilvēku dzīves.

Postcilvēku ģenēze nav marsiešu veikums, bet gan cilvēku darbības, turklāt apzinātas darbības, rezultāts. Tā, piemēram, liekot pavalstniekiem ticēt iracionālām un iekšēji pretrunīgām dogmām, attiecīgajā sociumā tiek iegūta cilvēku liela masa, kurai ir katastrofāli zema cilvēciskā kvalitāte.

Tamlīdzīgas dogmas jauno laiku vēsturē ir bijušas vairākas: protestantu darba fetišisms, komunistiskais un  nacionālsociālistiskais patriotisms, sociālā prestīža kults, patērēšanas kults. Dogmu sekas noved pie tā, ka cilvēki vairs nespēj adekvāti uztvert realitāti un viņiem ir pilnā mērā zudusi vērtību orientācija. Cilvēki faktiski tiek “nogriezti” no savas sugas pagātnes, kultūras vēstures, cilvēciskās darbības, uzvedības un komunikācijas līdzšinējām formām un normām. Cilvēki pārvēršas par postcilvēkiem, kuri ir spējīgi eksistēt tikai postkultūrā. Un postkultūrā nekas nenotiek atbilstoši cilvēku veselajam saprātam. Tagad jebkurš Latvijas, tipiskas pelēkās zonas, iedzīvotājs jums to apstiprinās.

Postkultūrā izglītība ir bez audzināšanas. Tātad bez morāli tikumiskā satvara. Postkultūrā sabiedrība dzīvo bez garīgajām autoritātēm. Reliģija ir bez ticības, tiesības – bez valsts, māksla – bez kategorijas “skaistais”, zinātne – bez atklājumiem un izgudrojumiem (Latvijā jau tagad dominē postcilvēku „projektu zinātne”, kad CV „zinātnisko” darbību atspoguļo „projektu bibliogrāfija”). Postkultūrā nav vispāratzītas normas estētikā, morālē, dzīves panākumos, sociālajos procesos. Postkultūrā nekas nebalstās uz tradīcijām, ideāliem, simboliem. Garīgās vērtības neeksistē. Viss garīgais ir pilnā mērā likvidēts. Postcilvēks ir biomasa ar attiecīgajām fizioloģiskajām kaislībām un rituāliem.

Civilizācijas relatīvi radikālas transformācijas bija sastopamas arī agrāk. Taču agrāk vienmēr bija konstatējama zināma ideju un vērtību pārmantojamība. Teiksim, Platona atziņas tika pārmantotas apm. 2,5 tūkst. gadus. Pārejā no kultūras uz postkultūru vēsturiskā kontinuitāte nepastāv. Postkultūrā viss sākās no jauna, un postkultūra ar to lepojās. Šodien mums visapkārt ir cilvēki, kuri nekautrējās par kultūras mantojuma nezināšanu. Iepriekšējo paaudžu pieredze viņu izpratnē ir nevajadzīgs materiāls un lieka bagāža.

Izšķirošā loma ir demogrāfiskajām pārejām, kas sagrāva iespēju virzīt un kontrolēt cilvēku socializāciju un kultūras attīstību vispār. „Baltajai” rasei tā ir demogrāfiskā pāreja XIX gadsimtā, kad eiropeīdu skaits negaidīti palielinājās trīs reizes un tā rūgtais iznākums ir masu sabiedrība, masu kultūra, masu komunikācija. Citām rasēm visu izšķir patreizējā (1960-2050) demogrāfiskā pāreja.

Demogrāfiskā buma ietekmē kultūra un sociālie strati degradējās. Tas attiecas arī uz eliti. Tātad uz tiem, kuri nepieder masu cilvēku kategorijai. Elites degradācijas etalons XX gs. beigās ir Rietumu „finansu elite” un Austrumeiropas kriminālā „jaunburžuāzija” ar savu plikadīdām tipisko alkātību, spekulācijām, sociālo cinismu, fizioloģiskajām kaislībām un rituāliem, darbošanos vienas dienas interesēs, garīguma deficītu, glamūru utt.

Postcilvēku bioloģiskajā evolūcijā noteikti iederas viena likumsakarība: jo lielāks iedzīvotāju skaits, jo zemāka cilvēciskā kvalitāte; proti, cilvēciskās kvalitātes vidējais līmenis. Tagad uz planētas dzīvo 7 un vairāk miljardi. Taču Platons un Aristotelis savas sociāli politiskās konstrukcijas plānoja tikai dažiem tūkstošiem iedzīvotāju. Pie tam cilvēkus automātiski nodalot divās daļās -brīvajos cilvēkos un vergos. Vergi tika ignorēti jebkurā diskursā kā totāli nevērtīgs cilvēciskais materiāls. Platons uzskatīja, ka ideālā valstī nedrīkst būt vairāk kā 5040 brīvo pilsoņu. Vīriešiem bērni drīkst būt tikai 30-55 gadu vecumā, kad viņi ir sanieguši zināmu garīgo un fizisko briedumu.

Aristotelis rakstīja par sociālās harmonijas saistību ar valsts iedzīvotāju skaitu. Valstī sociālā harmonija nav iespējama, ja pārāk liels iedzīvotāju skaits. Pārāk liels iedzīvotāju skaits izraisa noziedzību un nabadzību. Viņš atzina nepieciešamību likvidēt slimos bērnus un „liekos” jaunpiedzimušos.

Skaidrs, ka miljardos skaitāmais iedzīvotāju daudzums ļoti būtiski atsaucās gan uz cilvēcisko kvalitāti, gan sociālās organizācijas formām. Rezultāts ir pašlaik zināms – postcilvēki un postkultūra. Varam pieļaut, ka 12 miljardu sasniegšanas laikā XXI gs. otrajā pusē vajadzēs citus jēdzienus – pospostcilvēki un postpostkultūra.

Grāmatu par postkultūru un postcilvēkiem nesen izdeva ģeniālais krievu filosofs un sociologs Aleksandrs Dugins. Viņa formulētais postcilvēka portrets ir sekojošais. Modernisms pret cilvēku izturējās kā pret individualitāti – autonomi eksistējošu atomāri nedalāmu būtni. Modernismā cilvēks ir visaugstākā vērtība un centrālais aktors jebkurā procesā. Realitātes centrā ir cilvēks. Modernismā antropocentrisms ir totāls. Cilvēks ir nedalāma vienotība tāpat kā Dievs ir nedalāma vienotība monoteistiskajās reliģijās. Postmodernismā (postkultūrā) cilvēka vienotība un centriskums vairs nav aktuāls un vispār neeksistē. Tas nozīmē – cilvēks vairs neeksistē. Tā vietā ir dažādu impulsu mistrojums, biostratēģiju nejaušas aglomerācijas, velmju mehānismi.

Postcilvēks principā ir diverģents (dalāms). Postcilvēks var brīvprātīgi pārkārtot savu psiholoģisko un fizioloģisko identitāti, mainot raksturu, pārliecību, orgānus un dzimumu. Postcilvēkā nav nekā konstanta, – tā ir sakomplektēta konstrukcija, kurā daudzus elementus var nomainīt ar citiem elementiem.

Postcilvēku var klonēt. Tagad tas notiek virtuāli datorspēlēs, Interneta „čatos”, sociālajos servisos. Nākotnē tas notiks fiziski. Tātad – „oficiāli”.

Postcilvēks ir spējīgs adoptēties jebkurā profesijā, būt menedžeris jebkurā sfērā. Postcilvēks var pārdot zivis, konsultēt politiskās partijas, vadīt akadēmisko institūtu, taksometru. Gēnu inženierija paver iespēju cilvēku kā nevajadzīgu konstrukciju nomainīt ar klonētiem radījumiem, kiborgiem, mutantiem. Tā ir postkultūras nākotne, kuru Rietumos jau labu laiku apskata posthumānisma/transhumānisma koncepcijas adepti.

Speciālajā literatūrā jēdziena „postcilvēks” definīcijās nav grūti uztvert vienu momentu. Definīcijās raksturotie postcilvēki patiesībā ir dzīvojuši arī agrāk, un viņu ģenēze nav saistāma tikai ar XX gadsimta nogali. Postcilvēku priekšteči lielā mērā ir tā dēvētie masu cilvēki. Viņi cilvēces vēsturē ir eksistējuši vienmēr.

Postkultūrai un postcilvēkiem piemītošais morālo un intelektuālo normu primitīvisms neradās vienā dienā. Postkultūras autoru -postcilvēku -ģenēze ir masu cilvēku ģenēze. Tā ir masu cilvēku sociāli  psiholoģiskā vēsture un masu fenomenu segmentācijas vēsture. F.Nīče masā saskatīja patērēšanas instinktus. To ņem vērā bizness, veicinot maniakālu patērēšanu un kultūras kvalitāti aktīvi novedot līdz postkultūras līmenim.

Taču tajā pašā laikā pastāv zināmas atšķirības. Proti, nevar runāt par masu cilvēku līnijisku transformāciju postcilvēkos. Lieta ir tā, ka postcilvēku ģenēze nav tikai masu cilvēku „izaugsme” līdz postcilvēku statusam. Šodien postcilvēku statusā nonāk arī tie cilvēki, uz kuriem vēsturiski vēl nesen neattiecināja jēdzienu „masu cilvēki”. Gluži pretēji. Viņus dēvēja par eliti.

Tas, piemēram, attiecas uz cilvēkiem ar augstāko izglītību (un pat ar zinātniskajiem grādiem). Vēsturiski vēl nesen cilvēkiem ar augstāko izglītību tika piemērots personības statuss. Taču tagad, teiksim, haotizētajās teritorijās ir cilvēki ar augstāko izglītību un zinātniskajiem grādiem, kuru morālā un intelektuālā „produkcija” atbilst vienīgi postkultūras kritērijiem.

Tas pats attiecas uz dažādām profesionālajām sfērām – politiķiem, deputātiem, valsts prezidentiem, ministriem, dažādu institūciju vadītājiem un citiem, kuri agrāk tradicionāli tika iekļauti elitē. Tagad elites kontingents ir ļoti sašaurinājies. Iespējams, elites kontingenta sašaurināšanās pārsteidza vērīgākos domātājus un emocionāli stimulēja diskursu par postcilvēkiem un postkultūru. XX gs. nogalē nācās pārskatīt elites kritērijus un sacerēt jaunu elites definīciju.

XX gs. nogalē tika saprasts, ka ir izveidojies hominīdu jauns variants – postcilvēki. Pie tam postcilvēku izveidošanās nepatīkami pārsteidza. Ar masu cilvēku klātbūtni esam apraduši. Taču postcilvēku klātbūtne tracina. Tāpēc tūlīt radās postcilvēku dzēlīgi apsaukājumi. Postcilvēku apsaukājumu kolekcija nemitīgi papildinās. Tas notiek galvenokārt tāpēc, ka postcilvēki patiesībā ir mūsu dzīves noteicēji. No viņiem ir atkarīga mūsu dzīve un mūsu bērnu liktenis. Tas mums nepatīk. Pret to esam bezspēcīgi. Varam tikai apsaukāties.

Masu cilvēki vienmēr zināja savu vietu un visbiežāk no viņiem mūsu dzīve nebija atkarīga. Viņi dažkārt varēja traucēt, taču kopumā viņu ietekmei nebija sociāli konstruktīvs un stratēģisks raksturs.  Masu cilvēki nekad nebija „dzīves saimnieki”. Tagad postcilvēki ir „dzīves saimnieki”, un tas ir ļoti drūmi un nepatīkami. Turklāt tam ir fatāls raksturs, – postcilvēkiem pieder nākotne. Par to nav jāšaubās. Runa var būt tikai par apjomu; respektīvi, par to, cik liela teritorija nonāks postcilvēku rokās.

No postcilvēku vērtīgākajiem priekštečiem pēc Aleksandra Dugina vispirms gribās atcerēties Pēteri Čaadajevu. Viņš polemizēja ar eliti. Čaadajeva radošā biogrāfija ir ļoti spilgts piemērs gara aristokrātijas idejiskajām kolīzijām. Tolaik publisko telpu piepildīja diskusijas starp intelektuāļiem – gara aristokrātiem. Tātad – gudriem un inteliģentiem cilvēkiem. Tāda situācija mums ir sveša, jo mūsu smadzeņu enerģija ir koncentrēta gandrīz tikai pret filistru pseidogudrībām un tagad arī pret postcilvēku anomālijām – kvazizinātni, kvazipolitiku, kvaziestētiku, kvazimorāli, kvazipolitekonomiju u.tml. Mūsu intelektuālie un morālie spēki tiek koncentrēti savas pašcieņas saglabāšanai „antroposu” idiotisma sagandētajā dzīvē (postcilvēkus par „antroposiem” apsaukā Sergejs Kurginjans). Skaidri un gaiši sakot, mūsu publisko telpu piepilda diskusijas ar muļķiem un diskusijas starp muļķiem. Čaadajeva laikā tā nebija. Viņš diskutēja ar sev līdzvērtīgām personībām – Puškinu u.c.

Čaadajevam piemīt personības specifiska aura. Saista nevis viņa idejas un uzskati, bet gan viņa personības ekspresivitāte – radikālais aristokrātisms. Protams, runa nav par piederību attiecīgajam sociālajam stratam. Runa ir par gara radikālo aristokrātismu.

Čaadajevam piemīt lieliska prasme nekad nesaplūst ar apkārtējo sabiedrību. Viņš nekad neintegrējās apkārtējā cilvēciskajā vidē. Viņa runas veids, valoda un pat viņa klātbūtne fascinējoši atsaucās uz citiem, kuri tūlīt sāka lūkoties uz viņu kā galveno personu attiecīgajā vietā. Čaadajeva klātbūtnē neērti bija runāt par sadzīvi, dzīves dažādiem sīkumiem un ikdienas banalitātēm. Neērti bija runāt runāšanas dēļ.

Čaadajevs atzina tikai intelektuālās draudzības kultu – garīgo saplūsmi. Viņš atsacījās no tā laika aristokrātijā pieņemtā dzīves veida. Viņa ideāls bija mistisks – cilvēces saplūsme ar Dievu, cilvēces izšķīšana dievišķajā.

Čaadajeva personības traģēdija bija tā, ka viņš nespēja mīlēt dzimteni ar aizsietām acīm. Viņš drosmīgi un nesaudzīgi kritizēja Krievijas trūkumus. Viņš atklāti izteica savus skaudros ieskatus par vēsturi, tautu, reliģiju, garīgo kultūru. Viņu tāpēc daudzi apsmēja, nicināja, varas institūcijas vajāja. Viņš ir lieliska aforisma autors: „Прекрасная вещь – любовь к отечеству, но есть еще нечто более прекрасное – это любовь к истине».

Krievijas izcilāko intelektuāļu plejādē Pēterim Čaadajevam līdzās iederās Aleksandrs Zinovjevs. Viņš mīlēja teikt: „Es nekad nenoguru no darba. Noguru no bezdarbības un atpūtas”. Viņa garīgais mantojums ir ne tikai ļoti idejiski vērtīgs, bet arī ļoti daudzpusīgs. Zinovjevs pievērsās loģikai, filosofijai, socioloģijai, sacerēja prozu un dzeju, zīmēja.

Zinovjevs tāpat kā Čaadajevs vienmēr bija kaitinoši patiess. Dzīvē tā mēdz būt. Patiesība var kaitināt ne tikai kretīnus. Zinovjeva sociālie vērtējumi un prognozes bija tik patiesas un nekļūdīgas, ka kaitināja ne tikai filistrus, bet pat kolēģus intelektuāļus.

Tas turpinās arī pēc viņa nāves. Zinovjeva prognozes simtprocentīgi piepildās, un tas daudziem ļoti nepatīk. Daudzi viņu apskauda par ģeniālajām analītiskajām spējām. Daudzi viņu turpina apskauzt par precīzi fiksētajām sociāli politiskajām, morālajām, antropoloģiskajām, ģeopolitiskajām tendencēm XXI gadsimtā.

Zinovjevu joprojām cenšās noklusēt. Tiesa, tagad skauģiem traucē Internets. Viņa mantojumam ir veltīti daudzi bagāti saiti.

Zinovjevs jau 1985.gadā viens no pirmajiem pievērsa uzmanību „perestroikas” viltīgajiem mērķiem. „Perestroiku” viņš nosauca par katastrofu, bet Gorbačovu par valsts un partijas nodevēju. Tagad tā ir vispārzināma patiesība. Diemžēl to joprojām nespēj saprast vai negrib atzīt mūsu „tautas frontes” bezgodīgie fani, uzburot ap sevi valstiskās neatkarības cīnītāju oreolu. Tas ir kārtējais nacionālistiskais mīts. Tagad ir labi zināms, ka „frontes” bija Gorbačova nelietīgā plāna organiska sastāvdaļa  un partijas uzraudzībā „frontes” visur izveidoja speciālie dienesti. Saprotams, tā tagad ir kaitinoša patiesība. Ļoti kaitinoša, jo liecina par attiecīgo „nacionālo varoņu” dziļo morālo pagrimumu un stulbumu.

Savā pēdējā grāmatā „Izpratnes faktors” Zinovjevs pievērsās visdrausmīgākajai problēmai – cilvēces bojāejai, kas notiek pašas cilvēces muļķību dēļ. Viņš prognozē ekonomikas, izglītības, ekoloģijas sabrukumu, virtuālās sfēras pārspīlēšanu un racionalitātes zaudēšanu. Viņš atklāti izsakās par cilvēciskā materiāla kvalitāti Rietumos un PSRS. Viņš atzīst krievu tautas nespēju sevi apzināties pasaules valdnieku lomā. Ja vācieši būtu 150 miljoni, tad viņi pārvaldītu pasauli. Turpretī krievu tauta nav spējīga to darīt. Krievu tauta rada izcilu literatūru, taču nav piemērota planetārai hegemonijai.

Zinovjeva ieskatā Rietumu elites intelektuālais līmenis nekad nav bijis pārāk augsts. Rietumi negribēja sagraut PSRS vismaz līdz XXI gadsimta vidum. Gorbačovs pats to piedāvāja, un Rietumi nespēja atsacīties no vilinošā piedāvājuma. Faktiski pēc PSRS sabrukuma sākās Rietumu evolūcijas straujš apsīkums un kultūras degradācija. Vienpolārās pasaules izveidošanās amerikāņu gaumē ir liels trieciens krievu civilizācijai. Taču tas ir vēl lielāks trieciens Rietumu civilizācijai. Papildināsim: liels trieciens arī mazām un ne visai gudrām atsevišķām  Austrumeiropas tautām.

Zinovjevs interesanti atbild uz jautājumu par iespēju sagraut amerikāņu hegemoniju. Viņš neizslēdz tādu iespēju. Pastāv noteikta likumsakarība: jo komplicētāka un stiprāka kļūst sociālā sistēma, jo tā kļūst jūtīgāka un neaizsargātāka. Tomēr sistēmas vājās vietas nav tik viegli saskatīt. Taču principā vājās vietas var analītiski konstatēt un tām dot triecienu, lai rezultātā sagrautu sistēmu.

Saprotams, tāda vēriena domātājs kā Zinovjevs nevarēja nerespektēt demogrāfiskās pārejas problemātiku. Par to viņš izsakās „nepolitkorekti”, analītiski dziļi un patiesi. Viņš ir pārliecināts, ka Rietumi jau sen mākslīgi ierobežo dzimstību uz planētas, izplatot dažādas infekcijas. Planētas iedzīvotāju skaita pieaugumā Rietumi saskata sev draudus. Savukārt Ķīna agrāk vai vēlāk tiks saskaldīta mazās valstiņās, jo 1,5 miljardi iedzīvotāji izjauc, kā viņš saka, sociuma biosocioloģisko optimumu.

No mūsu tēmas viedokļa svarīgas ir vairākas Zinovjeva atziņas. Cilvēces kāda daļa noteikti saglabās cilvēka kvalitāti. Šī cilvēku daļa nekad nevienam neatdos kontroli un vadību. Lai cilvēce eksistētu, nepieciešams gatavot vismaz 100 miljonus detaļu priekš dažādiem izstrādājumiem. Tāpēc ir nepieciešamas vismaz 100 tūkstoši augsti kvalificētas profesijas un vēl vismaz 100 tūkstoši mazāk kvalificētas profesijas. Šajās profesijās var strādāt vienīgi cilvēki. Biotehnoloģijas palīdzēs samazināt planētas iedzīvotāju skaitu un likvidēt nevajadzīgās tautas. Taču cilvēces centrā vienmēr paliks cilvēks, lai kas arī nenotiktu.

Par postcilvēka problemātiku interesējās jaunas filosofiskās disciplīnas „sinerģiskās antropoloģijas” izveidotājs Sergejs Horužijs -neparasti oriģināls domātājs, isihisma pētnieks, „Ulisa” tulkotājs. Viņš tiecas papildināt klasiskās antropoloģijas ieskatus par cilvēku.

Klasiskā antropoloģija neievēroja izmaiņas cilvēkā. Klasiskā antropoloģija pret cilvēku izturējās kā pret konstantu lielumu. Taču cilvēks mainās. Postmodernistiskās dekontrukcijas prakse cilvēkā veicina milzīgas izmaiņas. Tās ir tik lielas, ka runa vairs nav par cilvēku, bet gan par postcilvēku.

Eiropeiskās klasiskās antropoloģijas cilvēka modelis sastāv no trim komponentiem -būtības, substances un subjekta. To pamatoja Aristotelis, Dekarts, Kants. Piemēram, Kants optimistiski lūkojās uz cilvēku. Viņš apgalvoja, ka cilvēks saskaņā ar savu dabu ir tendēts sasniegt garīgās virsotnes. Cilvēks nepārtraukti tiecās pēc garīgām vērtībām. Taču mūsdienās tamlīdzīgs koncepts vairs „nedarbojās”. Kā paskaidro Horužijs, pēc II Pasaules kara cilvēks ir būtiski izmainījies. Visjaunāko laiku cilvēka garīgā prakse ir radikāli izmainījusies. No garīgās prakses viedokļa tas ir pavisam cits cilvēks nekā agrāk.

Cilvēces glābšanas misiju ir pašaizliedzīgi uzņēmies jau minētais Sergejs Kurginjans. Viņu var uzskatīt par mūsdienu ģeniālāko „baltās” rases pārstāvi. Viņa analītiskais prāts, milzīgā erudīcija, oratora dotības, spožais literārais talants, organizātora un pedagoga spējas atstāj fascinējošu iespaidu. Viņa personība ir ļoti reta parādība. Vienā personībā tiekamies ar mākslinieku, oratoru, organizatoru, sociālo filosofu, globālo procesu analītiķi, Rietumu un arābu kultūras speciālistu, teātra režisoru, aktieri, ideoloģisko un ģeopolitisko stratēģiju autoru.

Sergejs Kurginjans pirms neilga laika izveidoja kustību „Суть времени”. Tās misija un reālā darbība ir glābt un saglabāt Krieviju, kas reizē nozīmē visas „baltās” rases glābšanu no totālas degradācijas. Sergejam Kurginjanam un viņa vadītajai kustībai nesen izdevās apturēt amerikāņu organizēto „balto lenšu revolūciju” Krievijā. Sergeja Kurginjana kustībai Internetā ir vairāki saiti. Kustības kodolu veido jaunieši. Galvenokārt jauni inteliģenti puiši. Nesen sāka iznākt laikraksts, kura 16 lpp. katrā ir vērtīgs teksts.

Internetā var apskatīties videoierakstu, kurā Kurginjans latviešus aicina nākt pie prāta un godīgi atzīt savu pazemojošo stāvokli. Ja PSRS laikā Latvija bija augsti attīstīta zeme, tika cienīta un ļoti augstu vērtēta, tad amerikāņu kolonijas ES laikā Latvija dzīvo nabagu pagrabstāvā un tai uztic vienīgi Rietumos slaucīt ielas un novākt atkritumus. Kurginjanam ir taisnība, un tā atkal ir kaitinoša patiesība. Latvijas „saimnieki” pret latviešiem izturās kā sociālās utilizācijas materiālu.

Starp citu, Sergejs Kurginjans ļoti labi zina, kas Gorbačova „perestroikas” gados izveidoja „tautas frontes”, kas organizēja savējo šaušanu Viļņā un citur. Viņš tolaik speciālā uzdevumā apmeklēja visas padomju republikas. Par to var lasīt viņa grāmatās un skatīties videoierakstos. Kurginjans tādējādi var būt neaizstājams liecinieks dažādu nacionālistisko mītu „tiesas procesos”.

„Суть времени” kustības mērķis ir atgriezt cilvēkiem dzīves garīgo jēgu un tikumību. Gorbačova „perestroika” sagrāva dzīves jēgu. Radās agrāk nepiedzīvots eksistenciālais vakuums un metafiziskā katastrofa. Ieviesās kriminālais kapitālisms, kas vēl vairāk stimulē cilvēciskuma devalvāciju. Kriminālā kapitālisma monstrs izraisa sociālā substrāta pūšanu. Kriminālā noziedzīgā kasta ir ļaundabīgs augonis, kas aprij valsti. Metastāzes pārņem varas struktūras, un tās vairs nespēj realizēt savu galveno uzdevumu – kalpot sabiedrībai.

Sergejs Kurginjans galveno uzmanību pašlaik pievērš garīguma izpratnes restaurācijai. Pēcpadomju laikā garīgums nebija vajadzīgs, un daudziem ir zuduši elementāri priekšstati par garīguma metafizisko jēgu cilvēku dzīvē. Lai saglabātu cilvēciskumu, savu valsti, kultūru, identitātes suverenitāti, nepietiek ar garīgo opozīciju. Tā ir vajadzīga, bet ar to ir par maz. Nepieciešams vispusīgi izpētīt gara problēmu, lai cilvēkiem palīdzētu politiski mobilizēties. Nākas atzīt gara spēku, bez kura nevar atjaunot valsti. „Gars nostiprinās cīņas laikā”, – Kurginjana ieskatā tā ir romantiska patētika. Gara spēkam ir jābūt pirms cīņas.

Turklāt nepieciešams ir jauns vēsturiskais mesiānisms, kas reizē ir jauns vēsturiskais projekts. Sergejs Kurginjans godīgi atzīst stāvokļa nopietnību. Diemžēl nav nekāda garantija, ka šodienas smagajos apstākļos izdosies realizēt tik ambiciozu projektu. Pie tam no Rietumiem virzās jauns globālais fašisms, kas atklāti vai slepus ir noslēdzis visparadoksālākās vienošanās ar tādām ļaunuma kvintesencēm kā juvenālā politika, ultraradikālās musulmaņu organizācijas. Pašlaik Eiropa ir zaudējusi vēsturisko spēku. Vēl ir cilvēku grupa, kas ciena tradicionālās vērtības un spēj vērsties pret ekspluatāciju. Bet tas ir viss, jo šīs grupas pasionaritāte ir par mazu, lai realizētu jaunu vēsturisko projektu.

Savukārt Rietumu buržuāzija ir sapratusi sekojošo. Lai saglabātu savu hegemoniju, tai ir jāatsakās no klasiskā buržuāziskā humānisma. Lozungs „Brīvība, līdztiesība, brālība” ir jāatmet. Tā vietā ir jāizvērš informatīvi psiholoģiskais, ideoloģiskais, metafiziskais karš pret klasiskā buržuāziskā humānisma laikmetā nostiprinātajām idejiskajām, morālajām, estētiskajām normām, vērtībām, ticības simboliem, kultūras kodolu.

Buržuāzijai īpaši ir „jāstrādā” ar jaunatni. Jaunatnei ir jāiestāsta atsacīties no vecāku viedokļa, vēstures satura, mākslas un literatūras mantojuma. Jaunatnei ir jāiedvesmo, ka idejas un vērtības vispār nav vajadzīgas. Jaunatnei ir jāatbrīvojās  no garīguma, jo tikai tādā ceļā var sasniegt pilnīgu brīvību. Buržuāzijas jaunākais sapnis un ideāls ir postcilvēks – kontrolējama un vadāma biomasa.

Arturs Priedītis
/2012, decembris/

Avots:

http://www.artursprieditis.lv/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Facebuks un faceblefs

00194_FacebookKamēr Latvijas iedzīvotāji aizrautīgi baudīja Ziemassvētku un Jaungada brīvdienas, viņi, iespējams, pat nepamanīja, ka pašās decembra beigās Latvija piedzīvoja kārtējo okupāciju. Ja ticam globāli ietekmīga IT blogera Vincenzo Cosenza blogā ievietotai informācijai, Latviju gluži kā zibenskarā ir okupējusi «Cukerberga armija».

Vēl 2012. gada jūnijā pasaules dominējošo sociālo tīklu kartē Latvija bija kā tāda vientuļa sala un mūsu pašu vietējais draugiem.lv bija viens no nedaudzajiem sociālajiem tīkliem, kas kartē bija īpaši izdalīts. Tagad itāļu blogera kartē vietne draugiem.lv jau ir izdzēsta no pasaules kartes. Atbilstoši kartei draugiem.lv ir sīks nenozīmīgs punduris, kuru no Latvijas teritorijas jau izrullēja miljardiera Marka Cukerberga kontrolētais Facebook buldozers.

«Cukerberga armija» tiecas pēc globālas okupācijas, ja ticama Cosenza publicētajam, tad pret Facebook okupāciju 2012. gada nogalē vēl turas tikai Krievija, Baltkrievija un Ukraina, kurās dominē sociālais tīkls Vkontakte (šis tīkls pieder uzņēmumam, kas bija viens no Facebook agrīniem investoriem), bezcerīgā Moldova, spītīgā Ķīna un visai pasaulei bailes un šausmas raisošā Irāna, ka arī plašas no interneta brīvās teritorijas Grenlandē un Āfrikas nabadzīgākajās valstīs. Ak, jā, vēl papuasi ir izvairījušies no Facebook ķetnām, bet tos nav ko žēlot. Viņi taču ir cilvēkēdāji.

Morāle ir viena. Ja negribat līdzināties Irānas ajatollām un Grenlandes eskimosiem, tad aizmirstiet par saviem draugiem.lv un pievienojieties globālajai Facebook saimei.

Ir tikai viens sīkums – lai kādas pasakas par Latvijas IT vides procesiem rakstītu visi itāļu blogeri kopā, starp 2012. gada jūniju un 2012. gada decembri es savā apkārtnē, kas ietver arī vairākus simtus augstskolas studentu un pasniedzēju, nenovēroju nedz masveida atteikšanos no draugiem, nedz masveida padošanos «Cukerberga armijai» – iesaistoties Facebook. Neatkarīgi mērījumi Latvijā (Gemius) īpaši neatšķiras no maniem novērojumiem. No tā izriet, ka ziņas par Latvijas okupāciju ir tīrākais blefs. Turklāt, ja 2012. gada jūnija dati (kuros Latvijā pirmajā vietā ir sociālais tīkls draugiem.lv) tika balstīti uz to, kādu sociālo tīklu uzrāda google, tad 2012. gada decembra dati ir iegūti, rēķinot, kuru sociālo tīklu izmanto Latvijā visai nepazīstamas aplikācijas Alexa lietotāji. Starp Tiem, kas Latvijā izmanto Alexa aplikāciju, vairumā izmantojot arī Facebook, un no tā ir secināms, ka Latvijas teritorijā Cukerberga produkts ir izkonkurējis draugiem.lv!

Jautājums, kas rodas, vērojot šādu epopeju, vai patiešām respektablai kompānijai ir vajadzīgi viegli atmaskojami blefi un faktu manipulācija, lai pamatotu savus panākumus? Ja dati par Latviju ir liels Facebook panākumu blefs, tad ir jājautā, vai ziņas par Facebook globāliem panākumiem nav tāda paša mēroga blefs kā ziņas par panākumiem Latvijā?

00194_Facebook_effectZināmu atbildi uz šo jautājumu var atrast tikko latviski pārtulkotajā Deivida Kērkpatrika grāmatā Facebook efekts, kuru tikko ir laidusi klajā izdevniecība Zvaigzne ABC.

Grāmata ir aizraujoši un talantīgi uzrakstīta. To izlasīt vajadzētu ikvienam, kurš vēlas saprast, kā darbojas riska kapitāls un kādas alkatīgas un plēsonīgas haizivis patiesībā ir tā saucamie biznesa eņģeļi.

Lai gan autors apskata arī netīkamas Facebook vēstures lappuses (grāmatas notikumi apraujas 2009. gadā, tāpēc mahinācijas ar Facebook publisko akciju piedāvājumu, par kuru ASV vērtspapīru uzraugi sākuši oficiālu izmeklēšanu, šeit vēl nav atrodamas), visas epizodēs Marks Cukerbergs tiek attaisnots.

Viens piemērs. 2009. gadā februārī nevis Cukerbergs (Cukerbergs vispār ir tukša vieta uzņēmumā, kad notiek kas nepopulārs), bet gan ļaunie no Facebook Juridiskā departamenta ieviesa jauninājumu, kas izraisīja protestus. Jau līdz 2009. gada februārim visas tiesības uz jebkuru Facebook tīklā ievietotu informāciju ieguva Facebook. Citēsim noteikumu punktu: «Ar šo jūs piešķirat Facebook neatsaucamas, mūžīgas, neekskluzīvas, citiem nododamas, pilnībā apmaksātas pasaules mēroga tiesības (ar apakšlicences tiesībām) (..) izmantot, pavairot, publicēt, straumēt, glabāt, saglabāt, publiski atskaņot vai izvietot…» (338. lpp.)

Tomēr līdz 2009. gada februārim visas tiesības piederēja Facebook tikai līdz brīdim, kamēr lietotājs šo informāciju no sava profila dzēsa. No 2009. gada februāra arī tad, ja lietotājs kaut ko no saviem datiem, sarakstes vai attēliem vēlējās dzēst, Facebook palika visas tiesības izdzēsto pārdot trešajām personām (338. lpp.).

Vai arī cits piemērs. Par jebkuriem pasākumiem, kas ierobežoja informācijas plūsmu ārpus Facebook vietnes, autors sliecas apgalvo, ka šādi aizliegumi ir pieņemti «nejauši» (361. lpp.) utt.

Dažkārt varam pasmaidīt par autora atziņām, kas izskatās kā no reklāmas bukletiem smeltas: «Pirms Facebook parādīšanās publiskajā internetā nebija gandrīz nevienas vietas, kurā vajadzēja darboties ar savu īsto vārdu.» (321. lpp.)

Kad Facebook spēra savus pirmos soļus, Latvijā jau bija simtiem tādu vietņu, bet, iespējams, mēs vienīgie bijām planētas priekšgalā šajā jomā. Otrs piemērs ir autora atbilde uz jautājumu, kāpēc uzņēmumu vadība ierobežo Facebook lietošanu darbavietās? Kērkpatriks atbild: «Facebook kā plašsaziņas līdzeklis līdz šim ir attīstījies pārāk strauji, lai lielākā daļa vadītāju spētu saprast, ko tas vispār nozīmē.» (328. lpp.)

Kā ir jārīkojas supermārketa vadībai, ja darba laikā kasiere tā vietā, lai apkalpotu pircējus, klikšķina pa Facebook profiliem? Vispār darba laikā darba vietā ir jāstrādā, nevis jāpelna Facebook kredīti!

Vēl viena jauka atziņa: «2008. gada aprīlī Dānijas premjerministram Andersam Fogam Rasmusenam viņa Facebook lappusē bija 12 000 atbalstītāju, un viņš pats personiski atbildēja uz katru komentāru.» (308. lpp.)

Ja katrs fans reizi nedēļā atsūtīs vienu komentāru un ja viena komentāra izlasīšanai ir vajadzīga viena minūte, tad nabaga Rasmusenam bija vajadzīgas 200 stundas nedēļā, lai tikai izlasītu visus savu fanu komentārus. Nedēļā nav tik daudz stundu! Iespējams, bijušā dāņu premjera fani reģistrējās, bet komentārus nerakstīja vispār.

Paliek iespaids, ka grāmatas autoram tagad ir jauna reliģija – Facebook, bet Marks Cukerbergs ir šīs reliģijas pravietis. Turklāt Cukerbergam vienmēr ir taisnība. Nepatikšanas notiek tikai tāpēc, ka kāds cits kaut ko izdara nejauši vai saputro. Facebook plāni ir grandiozi. Tiks emitēta tīkla nauda – «Facebook kredīti» (289. lpp.), un Facebook ir gatavs valdību vietā izsniegt pases (360. lpp.).

No vienas puses, Marks Cukerbergs varētu kļūt par izcilu amerikāņu sapņa reālu iemiesojumu. Vienkāršs zēns no kurpju tīrītāja kļūst par miljonāru. Paraugs, kā, izmantojot savu paša un savu studiju biedru ģenialitāti (tik ģeniāli, ka programmēšana Facebook izveidei apgūta no grāmatiņas programmētājiem iesācējiem), 4 gados ikviens var kļūt par miljardieri. Taisnības labad jāsaka, ka Hārvardā studējošie nav tādi vienkārši amerikāņu studenti. Tā ir ļoti elitāra augstskola, kurā pat bagātu ļaužu atvasēm iekļūt nav viegli.

Grāmatā līdz nelabumam tiek apgalvots, ka Cukerbergs visu panācis pats un tikai pats (varbūt tikai nedaudz nozogot biznesa ideju no citiem studiju biedriem). Cukerbergs ir labais altruists – goda bruņinieks, kam riebjas reklāmas, bet rūp tikai un vienīgi lietotāju ērtības. Tikai pasakām par miljardiera Cukerberga ģenialitāti un bezgalīgu altruismu ne visas šuves ir gludi sašūtas.

Lai to saprastu, pamēģiniet iztēloties biznesa vidi tūkstošgades mijā. Es šajā laikā, strādādams vienā transnacionālā korporācijā, biju Latvijas pārstāvis Eiropas Biznesa preses federācijā. Izdevēji bija satraukti par nākotnes biznesa modeli, jo nebija skaidrs, kā turpmāk segmentēt reklāmas sūtījumus. Kādas diskusijas laikā neliels valsts izdevējs atklāja reklāmas kampaņas detaļas. Reklāmas kampaņas laikā tika izsūtītas 600 000 vēstules. Atdeve bija 0,2%. Kopējie izdevumi bija aptuveni miljons eiro mūsdienu izteiksmē. Diskusijā tika norādīts – ja varētu precīzi zināt tos 1200 klientu, kas veica pirkumu, tad vajadzētu nosūtīt tikai 1200 vēstules un mārketinga kampaņa izmaksātu tikai 2000 eiro. Nosūtot 1200 meilu uz pareizām adresēm, varētu iztērēt vēl mazāk. Ar minimāliem resursiem, bet zinot pareizos saņēmējus, kampaņas rezultāti būtu tādi paši kā ar lieliem tēriņiem. Kopējās biznesa intereses tika formulētas, ka ir nepieciešams jaunam laikmetam atbilstošs rīks – adrešu kolekcija, kas ļautu precīzi segmentēt tirgu, būtiski samazinot reklāmas izdevumus. Kad Microsoft un tamlīdzīgi biznesa giganti mēģināja no lietotājiem iegūt privātu informāciju, kas ļautu segmentēt reklāmas plūsmas, tad ļaudis vienkārši atteicās uzticēt savus privātos datus alkatīgiem peļņas kāriem biznesa uzņēmumiem.

Lai iegūtu datus tirgu segmentācijai, biznesa gigantu platforma nederēja. Bija vajadzīgs kāds tēls – reklāmas nīdošs altruists, kam rūp tikai konektēt cilvēkus. Mīts par Cukerbergu – altruistu – bija instruments, kā, neko nemaksājot, iegūt pieeju lietotāju privātiem datiem. To, ko ļaudis atteicās atklāt biznesa haizivīm, tie atklāja uzticamajam kopmītņu čomam – Cukerbergam. Tas arī notika: «…Facebook lietotāji izpalīdzīgi sagādā precīzus datus par sevi, jo ir pārliecināti, ka tos redzēs vienīgi tie, kurus paši apstiprinājuši par draugiem.» (292. lpp.) «Facebook lietotāji patiešām brīvprātīgi iesniedz milzīgu daudzumu datu par sevi un vēl lielāku apjomu datu apjomu rada ar to, ko dara vietnē, grupās un lapās, mijiedarbojoties ar citiem lietotājiem.» (293. lpp.)

Cita starpā viens no gigantiem – Microsoft – visu laiku bija līdzās Cukerberga impērijai, pat kādu brīdi garantējot pusi no operatīvajiem ienākumiem…

Pāris reizes Cukerbergs gandrīz pazaudēja savu altruista masku – Beacon incidents (272. lpp.), Madrides incidents (313. lpp.) u.c. Kamēr Cukerbergs lietotājiem sprauda batonus, ka ienīst reklāmas, viss notika. Rezultāts ir fascinējošs. Deivids Kērkpatriks: «Facebook nodrošina reklāmdevējiem vairāk mērķēšanas iespēju nekā lielākā daļa citu vietņu, jo cilvēki atklāti un labprātīgi tajā ievietoja milzīgu daudzumu informācijas par sevi.» (288. lpp.) «Šobrīd Facebook atrodas tieši fundamentāla kapitālisma pārkārtojuma centrā.» (289. lpp.)

Protams, ne visi reklāmdevēji, iegūstot privātpersonu informāciju no Facebook, spēj tikpat eleganti kā Cukerbergs nomaskēt savus patiesos nolūkus. D. Kērkpatriks: «Facebook lietošanas dažādība turpina pieaugt, uzņēmumam kļūst arvien grūtāk uzmanīt, kā tiek izmantoti lietotāju dati, un kļūdu skaits noteikti turpinās pieaugt.» (295. lpp.)

Tikai nevajag veltīgi protestēt. Pirms akceptēt dalību šajā vietnē, ikvienam bija iespēja izlasīt uzņēmuma brīdinājumu: «Mēs nevaram un negrasāmies garantēt, ka Lietotāja Datus, ko esat publicējuši Vietnē, bez jūsu atļaujas nevarēs aplūkot citas personas.» (225. lpp.) Lai nevienam biznesam neienāktu prātā konfliktēt ar Facebook, D. Kērkpatriks brīdina: «Facebook var nospiest slēdzi un jūs atslēgt. Jebkuru. Jebkurā brīdī.» (259. lpp.)

Lai ko mēs domātu par Facebook, tā ir realitāte. Ir radīts izcils instruments, ar kuru globālais bizness cer nodrošināt peļņas pieaugumu. Tagad beidzot ir ar ko aizvietot uzpūtīgo televīziju, ierādīt TV īsto vietu, jo TV reklāmu atdeve nemitīgi samazinās. Ir jāsaprot, ka Facebook pirmām kārtām ir instruments, kura mērķis ir padarīt bagātus un ietekmīgus uzņēmuma īpašniekus un klientus. Tikai mēģiniet saprast, kas ir Facebook klienti. Facebook lietotāji nav klienti. Atbilstoši Facebook noteikumiem lietotāju ievietotā informācija ir Facebook īpašums, tāpēc lietotāji ir Facebook vērtība (aktīvs). Lietotāji nav klienti. Facebook klienti ir reklāmdevēji un privāto datu plūsmas pircēji.

Juris Paiders
/08.01.2013/

Avoti:

http://nra.lv/viedokli/juris-paiders-3/86768-facebuks-un-faceblefs.htm

http://vincos.it/2012/12/31/la-mappa-dei-social-network-nel-mondo-dicembre-2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par bērnu tirdzniecību

00193_BarintiesaBērnu tirdzniecības bizness ir viens no amorālākajiem un peļņu nesošākajiem biznesiem pasaulē, kurš šai ziņā ir pielīdzināms narkotiku un ieroču tirdzniecībai. Par cik bērnu tirgotājiem Latvijā ir liela ekonomiskā un politiskā ietekme (tajā ir iesaistīti daudzi pazīstami, augstus amatus ieņemoši politiķi, bāriņtiesu vadība, administratīvās tiesas vadība, prokuratūras pārstāvji u.c.)  un viņu darbība kļūst arviennekaunīgāka , došu īsu ieskatu kā tas notiek .

Var nosacīti izšķirt legālu un nelegālu bērnu tirdzniecību. Nelegālajā bērni tiek vienkārši nolaupīti. Šāds bērnu iegūšanas veids eksistēja jau Padomju laikā. Piemēram – viens gadījums kurš notika 1980-o gadu beigās.  Vecrīgā gaišā dienas laikā mātei pazuda bērns. Māte uz īsu mirkli novērsa uzmanību no bērna un viņa blakām vairs nebija.  Sākot bērnu meklēt, māte ieraudzīja kā sveša sieviete ātrā solī ved viņas bērnu nezināmā virzienā. Viņa pieskrēja klāt un jautāja kur un kāpēc tiek vests viņas bērns, uz ko svešā sieviete apjukusi murmināja, ka viņa domāja, ka bērns ir pazudis, un ātri aizgāja. Apmēram šādi notiek bērnu nolaupīšanas. Te gan jāpiebilst, ka visdrīzāk nolaupāmie bērni jau laicīgi tiek noskatīti.

Savukārt legālajā bērnu tirdzniecībā tie tiek adoptēti (pārsvarā uz ārzemēm), un tieši šis bērnu tirdzniecības veids pieņemas spēkā gan Rietumos, gan arī Latvijā. Viens no argumentiem ar ko aizsedzas bērnu tirgotāji, apmuļķojot gana daudzus cilvēkus, ir, ka adoptētajam bērnam tā būs labāk, ka viņam būs labāki materiālie apstākļi, labāka dzīve utt. un, ja arī ir jāpārvar kādi birokrātiskie šķēršļi un jāmaksā par to, tad tas nekas, tas viss taču tiek darīts paša bērna labā. Holivudā ir pat uzņemta sirdiplosoša bērnu tirdzniecības propagandas filma (The Tall Man, 2012), kura vēsta par iejūtīgiem un pilnīgi pozitīviem bērnu nolaupītājiem, kuri to dara pašu bērnu dēļ un pēc tam tos pārdod (tieši pārdod, nevis atdod) labām ģimenēm, kurās bērniem protams ir labāk kā pašu ģimenēs. Reālajā dzīvē tas ne tuvu tā nav, realitāte ne tikai nav rožaina, bet tā ir pat ļoti drausmīga, tādēļ ielaisties bērnu tirdzniecības darījumos, to attaisnot un pieļaut ir visaugstākā mēra amoralitāte.

1. Bērnu pircēji.

1.1. Ģimenes, kam nevar būt bērni. Dēļ ar hormoniem un e-vielām pārbagātas pārtikas, neveselīga dzīvesveida un citiem apstākļiem Rietumos strauji pieaug to cilvēku skaits, kam nevar būt bērnu, tai skaitā arī no naudīgām un elitārām aprindām.  No visiem bērnu pircējiem, šie ir nosacīti visnormālākie, šajās ģimenēs bērnam ir salīdzinoši vislabāk un šādas ģimenes bērnu tirgotāji izvēlas kā paraug ģimenes pārbaudēm un savas rūpalas attaisnošanai un propagandai.

Tomēr, ja netiek adoptēts zīdainis, kas gadās salīdzinoši reti, tad arī nokļūšana šādās ārzemju ģimenēs bērnam ir nopietns pārdzīvojums, jo bērns nokļūst pilnīgi svešā vidē , zaudē draugus, paziņas un savu identitāti (tautību un pat vārdu). Pie tam ne visās šādās ģimenēs ir veselīgs mikroklimats – patiesa mīlestība un gādība, pretstatā aukstām, formālām, tikai uz materiālo labklājību bāzētām attiecībām. Rietumos plaši ir izplatīts uzskats, ka galvenais bērnu ir nodrošināt materiāli. Lielā mērā šī uzskata un šādas valsts politikas ietekmē ir pietiekami daudz ģimeņu, kuras nodrošina bērnus materiāli, bet kurās pietrūkst vienkārša cilvēciskā siltuma un, ja tādā ģimenē nonāk bērns, kurš šo siltumu ir izjutis, viņš būs nelaimīgs, bet viņa jaunie vecāki būs neapmierināti par viņa „nepateicību”.

1.2. Pabalstu un bezmaksasdarbaspēka tīkotāji. Daudzās Rietumvalstīs, veicinot adopciju, ir izveidojusies absurda situācija, ka izdevīgāk ir adoptēt svešus bērnus, nekā radīt savējos. Ir izplatīti gadījumi, kad bērni tiek adoptēti, tikai, lai saņemtu papildus pabalstus un izmantotu kā bezmaksas strādniekus. Šādās ģimenēs bērns tiks vienkārši izstrādināts un pret viņu izturēsies kā pret lētu darbaspēku.

1.3. Izvirtuļi. Homoseksuālisti, pedofili un tamlīdzīgi morāli kropļi adoptē (pērk) bērnus savu perversiju apmierināšanai. Piemēram, Zviedrijas sociālie darbinieki neformālās sarunās stāsta, ka atsevišķos bagātos rajonos ar bērniem notiek drausmu lietas, bet palīdzēt viņi nespēj pierādījumu trūkuma un perversantu bagātības un ietekmes dēļ. Liels izvirtuļu skaits ir arī ASV un par cik tiem ir daudz naudas un arī vara, tad Amerika pasaules mērogā ir galvenais bērnu tirdzniecības noieta tirgus.

1.4. Bērnu prostitūcijas un pornoindustrijas pārstāvji. Bērnus pērk (tas ir adoptē) arī izmantošanai prostitūcijā un pornoindustrijā. Par cik līdz ar visatļautības pastiprināšanos arī šādu kropļu skaits ir pieaudzis un turpina pieaugt, par cik viņu vidū ir pietiekami daudz naudīgu un ietekmīgu cilvēku un par cik šī rūpala vēl ir dziļi nelegāla, šai „biznesā” apgrozās ļoti liela nauda. Kā uzskatāms piemērs te kalpo arī Latvija, kurā 1999.gadā tika atklāts viens  šāda tipa tīkls, kurš savu darbību maskēja aiz modeļu aģentūras izkārtnes un bērnus tajā ievilināja ar vieglas un priekš viņiem lielas peļņas solījumiem. Bērniem sākotnēji tika teikts, ka viņi tiks tikai fotografēti, bet pēc tam daudzi no tiem kameras priekšā tika izvaroti un ieraksti par lielu naudu tika izlikti internetā. Izmeklējot konkrēto gadījumu, tika atklāta arī virknes  visaugstākā līmeņa Latvijas amatpersonu saistība ar šo lietu. T.s. „pedofilijas skandāla „ ietvaros šo izdzimteņu vārdi tika arī nosaukti publiski, bet diemžēl šo aprindu ietekme izrādījās lielāka un reāla izmeklēšana tika apturēta, beidzoties gandrīz ne ar ko (pēc izmeklēšanā iesaistīto teiktā izšķirošā loma šīs lietas notusēšanā esot bijusi toreizējai prezidentei Vairai Vīķei Freibergai, kura, baidoties, ka var tikt publiskota informācija par viņas dēla homoseksualitāti, pieprasīja, lai visi izmeklēšanas materiāli tiek nodoti  ģenerālprokuratūrai, kuru tolaik esot vadījis viens no pedofiliem).

1.5. Militāras, teroristiskas organizācijas. Plaši bērni tiek izmantoti arī karā. Ja pieaugušu karavīru ir ilgi un speciāli jāapmāca, viņam ir daudz jāmaksā,  tas ir stingri jākontrolē un viņš tāpat vairīsies no nāves briesmām, tad ar bērniem ir savādāk. Bērnus samērā viegli un ātri var padarīt par neko nenožēlojošiem slepkavām, bērns ir viegli kontrolējams, viņam maz vajag un viņš nesaprot nāves briesmas.  Plaši ir zināms, ka Āfrikas un Āzijas  militārajos konfliktos daudz tiek izmantoti arī bērni.  Bez tam ir arī organizācijas, kuras vai nu tālejošu mērķu vai „biznesa” nolūkos „audzina” nežēlīgus augstas klases slepkavas jau no agras mazotnes.

1.6. Cilvēku orgānu tirgotāji. Lai oficiāli veiktu orgānu transplantāciju, ir ilgi jāgaida un pozitīvs rezultāts nebūt nav garantēts. Tas saistīts ar to, ka legālu transplantējamo orgānu ir maz un tie var neatbilst konkrētam pacientam. Transplantācijas veikšanai var tikt izmantoti tikai dzīvi orgāni, jo līdz ar sirds apstāšanos orgāni zaudē kvalitāti un vairs nav derīgi pārstādīšanai. Tomēr ,samaksājot ļoti lielu naudu (atsevišķos gadījumos pat miljonus), slimniekam var tik nodrošināta jebkura orgāna piegāde jebkurā pasaules malā 24 stundu laikā. Šis „pakalpojums” protams ir pieejams tikai īpaši naudīgiem un ietekmīgiem cilvēkiem un tas tiek nodrošināts, nolaupot cilvēkus un pilnībā sadalot tos pa sastāvdaļām pēc „naudīgākā” pasūtījuma saņemšanas. Pasūtīt var arī bērnu orgānus un attiecīgi ir bērni, kuri šādā veidā tiek „sadalīti”.

Ēriks Jēkabsons

Ēriks Jēkabsons

2005.gada 13.septembrī LTV pārraidīja video sižetu par notikumu ASV, kur vietējā policija atklāja, ka persona, kura ir adoptējusi 11 bērnus (daudzus ar garīgām problēmām), tur tos ļoti necilvēciskos apstākļos – metru reiz metru augstos metāla krātiņos (  www.youtube.com/watch?v=5dcVjqrZBhg ). Apmēram šādos apstākļos tiek turēti cilvēki pirms pasūtījuma saņemšanas un nogādāšanas „sadales” punktā. Nākamajā dienā pēc sižeta pārraides, Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centrs pieprasīja LTV šī video sižeta kopiju un saņēma atteikumu. Izmantojot neoficiālus personiskos sakarus, video sižetu  tomēr izdevās iegūt un noskaidrot, ka uzreiz pēc pārraides uz LTV esot pazvanījis toreizējais iekšlietu ministrs Jēkabsons un esot pieprasījis izņemt šo video sižetu no arhīviem. Tas savukārt nozīmē, ka visdrīzāk ASV aizturētajā „ģimenē” bija arī adoptētie bērni no Latvijas.

1.7. Citi. Augstāk minētās, protams, nav vienīgās bērnu pircēju grupas, tomēr tās ir noteicošākās, kuras veic lielāko daļu adopciju.

2. No kurienes ņem bērnus legālai tirdzniecībai.

Vispirmām kārtām tiek tirgoti nelaimē nonākuši bērni, kuri ir zaudējuši vecākus vai arī bērni kuri ir izņemti no ģimenēm un par kuriem vecāki neinteresējas. Par cik šiem bērniem nav neviena aizstāvja un neviens par viņiem neliekas ne zinis, viņu adopciju ir visvieglāk pamatot un ir vismazākais risks, ka kāds vēlāk varētu ieinteresēties par bērna likteni.

Tiek arī adoptēti bērni, kuriem ir vecāki un kuri nav tos pametuši, bet kuri nespēj nodrošināt bērnu viselementārākās vajadzības, kādēļ viņiem aprūpes tiesības tiek atņemtas. Visbiežāk tas ir saistīts ar kritiski slikto vecāku materiālo stāvokli (pilnībā nav naudas, izlikti uz ielas), bet ir arī gadījumi, kad vecāki tiešām apzināti nerūpējas par bērniem.

Ir gadījumi, kad paši vecāki ir ar mieru pārdot savus bērnus.

Visbeidzot pēdējā laikā visā pasaulē arvien biežāki kļūst gadījumi, kad vecākiem atņem bērnus, pamatojoties uz formāliem vai pat pilnībā safabricētiem iemesliem. Bērnu aizsardzības likumdošanas prasības ir pietiekami vispārīgas un neskaidras, lai tās varētu plaši interpretēt pēc patikas, kas tiek arī darīts, šajos gadījumos – pilnībā par sliktu ģimenei un bērnam. Par šādu darbību upuri var kļūt jebkura ģimene, kura ir nonākusi attiecīgu struktūru redzeslokā un kura nav pietiekami spēcīga, lai sevi aizsargātu. Par upuriem pārsvarā tiek izvēlas vājas, nabadzīgas ģimenes, no maz ieredzētām sabiedrības grupām, bet gadās arī izņēmumi, īpaši starp personu, ekonomisku un politisku konfliktu gadījumos.

Tāpēc var droši apgalvot, ka par bērnu tirdzniecības upuri var kļūt jebkura ģimene, pat, ja tā pašreiz ir veiksmīga un materiāli nodrošināta. Un jo spēcīgāki sajutīsies bērnu tirgotāji, jo mazāku pretestību tie sastaps, jo viņu apetīte un nekaunība augs augumā, un jo lielāku skaitu ģimeņu tas skars.

3. Kā tas notiek?

Nils Ušakovs

Nils Ušakovs

Latvijā ir vairāki grupējumi, kuri nodarbojas ar bērnu tirdzniecību un to darbības rezultātā ir izveidojusies bērnu tirdzniecības sistēma, kas sevī ietver juristus, politiķus, bāriņtiesu vadību, prokuratūru, tiesnešus,  policistus, psihologus u.c. personas. Sistēmas galvenais vadmotīvs ir nauda un tā, nesastopot pretestību, paplašinās līdz ar katru amatpersonu, kura par samaksu palīdz nokārtot to vai citu gadījumu. Pēdējā valsts struktūrvienība, kura reāli cīnījās ar bērnu tirdzniecību Latvijā bija Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centrs, kuru saskaņā ar Nila Ušakova rīkojuma likvidēja 2009.gada beigās.

Bērnu tirgotāji strādā gan pēc pasūtījuma, gan arī paši piedāvā savu „preci”. Piedāvāti tiek tie bērni, par kuriem ir pietiekami droši zināms, ka tos varētu adoptēt uz ārzemēm. Agrāk internetā pilnīgi atklāti tika publicēti sludinājumi, kuros piedāvāja adoptēt bērnus no Latvijas bērnunamiem, norādot to fotogrāfijas, aprakstus un adopcijas cenu. Pašreiz tik atklāta prakse ir pārtraukta un tāda veida informācijas apmaiņa notiek slēgtākās vietās.

Visaktīvāk bērnu tirgotāji rīkojas pēc pasūtījuma. No ārzemju pasūtītājiem tiek saņemta informācija kāds bērns ir nepieciešams un Latvijas „tirgotāji” sāk aktīvi meklēt konkrētam gadījumam atbilstošu bērnu jau pārbaudītos bērnunamos, bāriņtiesās, sociālajos dienestos un pie cilvēkiem, ko varētu nosaukt par „dīleriem”.

„Dīleri” cenšas uzturēties vidē, kurā ir bērni vai caur kuru var piekļūt bērniem, viņi meklē kontaktus ar bērniem un to vecākiem, pielabinās bērniem, cienā viņus ar saldumiem, dod visādus sīkumu,  aktīvi interesējas par bērnu un viņu vecāku personisko informāciju – materiālo stāvokli, radiniekiem, veselību utt., mēdz fotografēt un uzņemt bērnus. Plaši izplatīta ir bērnu tirdzniecība ar reliģisku organizāciju starpniecību. Daudzi „dīleri” ir mācītāji, uzdodas par tādiem vai arī ir aktīvi draudžu locekļi, kuri aizsedzas ar dievavārda sludināšanu un vēlmi palīdzēt, bet patiesībā ievāc informāciju par potenciālo upuri un, pasūtījuma saņemšanas gadījumā, palīdz ģimenei atņemt bērnu. Ir gadījumi, kad maskēšanās un uzticības iegūšanas nolūkos „dīlerim” ir „savi” bērni, kas visdrīzāk nav viņu pašu. Par cik galvenais bērnu noieta tirgus ir ASV, visaktīvāk šai lauciņā darbojas ASV sektas un cilvēki, kuri savu reliģisko „izglītību” ir ieguvuši ASV un kuriem ir sakari šai valstī.

00192_Bruno_Liberts

Bruno Liberts

Galvenie un redzamākie konkrētu pasūtījumu izpildes tehniskie organizatori ir juristi, kuri „specializējušies”  bērnu adopcijas lietās. Piemēram Latvijā labi zināms ir Bruno Liberts (lūk video, kurā Liberts aicina dot ārvalstu adoptētājiem vēl plašākas iespējas: http://www.youtube.com/watch?v=GTeDqwgY_HA&  ).  Juristi kārto ne tikai konkrētā gadījuma juridiskos jautājumus, bet caur viņiem tiek sarunātas darbības un pēc tam nodota nauda iesaistītajām amatpersonām – tiesnešiem, prokuratūras darbiniekiem, bāriņtiesu vadībai un citiem dalībniekiem. Savukārt maksa no klienta (adoptētāja ) bieži vien tiek piestādīta kā samaksa par visādu papildpakalpojumu sniegšanu, piemēram, tulkošana, pavadīšana, konsultācijas utt. par astronomiskām summām.

No vienas puses bērnu tirdzniecības faktu ir ļoti grūti pierādīt.  Bet par cik nav kriminālpanta par starpniekiem – „dīleriem” bērnu tirdzniecībā un par cik nauda tiek saņemta par citiem pakalpojumiem, bērnu tirgotāji paliek praktiski juridiski nesodīti. Atliek tikai šī „biznesa” morālā puse, bet tā kā ar to parasti nodarbojas morāli kropļi vai arī cilvēki, kuri sākot to darīt, ātri vien par tādiem kļūst, tad arī tas nav traucēklis.

Bērnu tirdzniecība ir cieši saistīta ar citu biznesu – bērnunamu biznesu, kurš, moderni runājot,  ir „outsorsēts” un atrodas arī privātās rokās. Šim biznesam ir nepieciešams, lai būtu bērni, kuri atrastos bērnunamos par kuru uzturēšanos bērnu namā maksā valsts un kuri tiek izmantoti kā aizsegs, lai saņemtu humāno palīdzību, materiālo palīdzību vai naudu no sponsoriem.

Darbs ar sponsoriem, kā jebkura „labdarība” Latvijā,  ir īpašs „bizness”, ar kā palīdzību no oficiālām organizācijām tiek izņemta nauda personiskām/neoficiālām vajadzībām, paralēli iegūstot arī nodokļu atlaides. Sponsora amatpersona sev labi zināmai labdarības vai sporta organizācijai oficiāli ziedo līdzekļus, iegūst par to nodokļu atlaides un saņem daļu ziedoto līdzekļu atpakaļ jau neoficiālā formā no „labdarības” organizācijas pārstāvjiem, kuri savukārt daļu līdzekļu iebāž savās personiskajās kabatās. Šādi tiek sadalīti apmēram 50% no oficiāli ziedotajām summām, iespējams, ka pat vairāk. Pie tam, saņemot nodokļu atlaides par „labdarību”, juridiskām personām tiek dota iespēja vārda burtiskā nozīmē izņemt un izmantot pilnībā pēc saviem ieskatiem (un bez jebkādas kontroles) valsts budžeta līdzekļus (tas ir naudu, kurai nodokļu veidā būtu jānokļūst valsts budžetā), papildus sevi reklamējot un sabiedrības acīs iegūstot labdaru statusu. Šīs „labdarības” shēmas tiek realizētas arī privātajos bērnunamos.

Jo vairāk bērni bērnunamos, jo lielākas naudiņas saņem bērnunamu īpašnieki. Attiecīgi pēc iespējas masveidīgāka bērnu izņemšana no ģimenēm ir izdevīga ne tikai, lai palielinātu bērnu skaitu, ko varētu pārdot uz ārzemēm (jo vairāk izņemto bērnu, jo lielāks piedāvājums, jo lielāka iespēja uzreiz apmierināt ienākošo pasūtījumu), bet arī, lai nodrošinātu lielākus ienākumus bērnunamiem. Tāpēc bāriņtiesas, ja ir kaut mazākais pamats, izņem bērnus no ģimenēm. Likums šai ziņā dod bāriņtiesām ļoti lielas pilnvaras.

Ja ģimene ir nonākusi finansiālās grūtībās, griežas sociālajā dienestā, tad šīs institūcijas visbiežāk nevis centīsies pēc būtības palīdzēt, kas tām saskaņā ar likuma garu ir jādara, bet gan pildīs savus formālos postulātus un, ieinteresētības gadījumā, kļūs par attiecīgās ģimenes  niknākajiem ienaidniekiem ar kuriem tai nāksies karot vārda burtiskā nozīmē, ja tā vēlēsies saglabāt savus bērnus. Spilgts piemērs te ir Žannas Pilsētnieces gadījums, kad Siguldas bāriņtiesa dara visu iespējamo, lai par katru cenu neatdotu bērnu vecākiem, tai skaitā nekaunīgi melo un sastāda fiktīvus dokumentus.

Parasti gan bērnu tirdzniecībā iesaistītie cenšas strādāt klusām un apmānīt vecākus vai arī ātri viņus salauzt. Tāpēc par upuriem parasti tiek izraudzīti cilvēki, kuri nav spējīgi pretoties – uz ielas izliktie, bez naudas, morāli sagrauti, depresijā iedzīti, kļuvuši par narkomāniem un alkoholiķiem (lieki teikt, ka bāriņtiesu un sociālo dienestu pienākums ir viņus ārstēt un viņiem palīdzēt, nevis kaitēt un atņemt bērnus). Cilvēkiem šādā stāvoklī ir samērā viegli iestāstīt, ka bērnam tā būs labāk, ka nevajag par viņu uztraukties un interesēties un arī, ka ir jāatsakās no bērna aizgādnības tiesībām. Ir bijuši gadījumi, kad māte tiek piedzirdīta un neadekvātā stāvoklī iedod parakstīt papīrus par atteikšanos no bērna. Tiek piedāvāta nauda un tiek izmantoti arī citi manipulatīvi paņēmieni, lai panāktu vēlamo.

Lai bērnu adoptētu uz ārzemēm, ir jāsaņem bērna vecāku piekrišana tiesā, pat ja vecākiem ir atņemtas aizgādnības tiesības (aprūpes tiesības nosaka bērna materiālo aprūpi, aizgādnības tiesības ir tā saucamās vecāku tiesības jeb tiesības uz saskarsmi ar bērnu un tā audzināšanu). Saskaņā ar starptautisko praksi tiesai pirms adopcijas uz ārzemēm obligāti ir jāpārliecinās vai vecākiem aizgādnības tiesības netika atņemtas ar viltu. Latvijā protams nekas tāds netiek praktizēts. Vēl agrāk uz ārzemēm varēja adoptēt tikai bērnus, ja viņi ir smagi slimi un ārstēšana iespējama tikai ārzemēs vai arī no adopcijas bija atteikušies divi vietējie adoptētāji. Tolaik visiem uz ārzemēm adoptētajiem bērniem viens un tas pats ārsts stādīja dažādas fiktīvas diagnozes, pamatojoties uz kurām tika dota adopcijas atļauja. Tika konstatēts gadījums, kad vienā bērnunamā, adoptēt gribētājiem bērnunama pārstāve rādīja visus bērnunama bērnus, par vairākumu maldinoši sakot ka tie ir slimi ar dažādām slimībām, izņemot tos, kurus pats bērnunams bija plānojis dot konkrētam cilvēkam uz adopciju. Adoptētāji protams no „slimajiem” bērniem atteicās par ko bērnunamu pārstāvji sastādīja dokumentus, ļoti ātri un ”efektīvi” iegūstot adopcijai uz ārzemēm nepieciešamos vietējo adoptētāju atteikumus par visiem bērnunama bērniem.

Vēl smagi slimo bērnu sakarā jāatzīmē, ka saskaņā ar Ārstniecības likuma (http://www.likumi.lv/doc.php?id=44108 ) 17.pantu, viņi ir jāārstē bez maksas par valsts līdzekļiem (tas attiecas arī uz „labdarības” akcijām, kurās tiek vākti ziedojumi smagi slimo bērnu ārstēšanai). Papildus tam Latvija ir ratificējusi vairākas starptautiskās konvencijas, saskaņā ar kurām smagi slimie bērni ārzemēs ir jāārstē par valsts līdzekļiem, nevis jāveic to adopcija uz ārzemēm. Ja valsts nevar izpildīt šīs konvencijas, tai ir jāgriežas pēc palīdzības ANO, kura veiks pārbaudi par visu valsts finanšu izlietojumu, lai pārliecinātos, vai tiešām valstij naudas bērniem nepietiek.

Valentīna GluščenkoJa upuris tomēr izrāda pretestību, tad sākas ilgstošas juridiskas kaujas. Bāriņtiesas pieeja ir sausi juridiska, pilnībā atrauta no likuma būtības un gadās ka arī no burta, viss tiek interpretēts par sliktu vecākiem, pārspīlēts,  dokumenti tiek sastādīti nevis pēc principa „kā ir”, bet gan pēc principa „kā pašiem vajag”, bieži vien nekaunīgi melojot un falsificējot dokumentus. Tiesā upuri ar nekaunīgu cinismu un meliem cenšas izvest no līdzsvara (sievietēm izraisīt histērijas lēkmi), lai varētu nozīmēt psihiatrisko ekspertīzi un paziņot ka mātei ir garīgas problēmas. Pretestības gadījumā lietas kārto augstākās amatpersonas personiski, piemēram, Žannas Pilsētnieces gadījumā uz tiesas sēdi ieradās nevis vienkārši pārstāvis no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (štats viņiem ir vairāk kā pietiekams), bet gan VBTAI Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gluščenko personiski. Un protams visas šādas tiesas sēdes Bāriņtiesa pieprasa kā slēgtas (ja ir cilvēki no malas, kuri vēlas tajā piedalīties), kas dod papildus iespējas visdažādākajām manipulācijām un falsifikācijām. Tas ir absurdi, ka tie paši, kuri realizē bērna nelikumīgu izņemšanu, formāli pārstāv tiesā bērna intereses visaugstākās priekšniecības līmenī!

Liela nozīme bērnu izņemšanā ir psihologiem un psihiatriem. Plaši praktizēta ir bērnu nosūtīšana uz psihologu ekspertīzēm, kuras veic „uzticami” psihologi dodot (safabricējot) pasūtītājam nepieciešamos slēdzienus. Piemēram, no mazās Alīnas Pilsētnieces teiktā izriet ka, viņas ekspertīzes laikā tika pierakstīts, ka vecāki ir veikuši vardarbību pret viņu un pret viņas māsu, neskatoties uz to, ka viņa apgalvoja pretējo, un, kad viņa tam uzstājīgi nepiekrita, viņai tika paskaidrots, ka nepiekrišanas gadījumā cietīs viņas vecāki. Un šādi safabricēti „pamatojumi” pēc tam tiek lietoti tiesās.

Pēc būtības pati ekspertīzes veikšana par vardarbību Latvijas apstākļos ir praktiski nerealizējama attiecīgas kvalifikācijas psihologu trūkuma dēļ, jo, lai pilnīgi precīzi noteiktu vai pret konkrēto bērnu ir veikta vardarbība ir jāveic sarežģīti, konkrētam bērnam īpaši izveidoti testi. Tas ir tādēļ, ka cilvēka psiholoģiskā uzbūve ir ļoti sarežģīta kādēļ jebkuri vispārīgi testi ir pietiekami neprecīzi. Tieši tādēļ saskaņā ar psihologu ētiku, vispārīgus testus praktiski drīkst lieto tikai pozitīvu rezultātu (prognožu, slēdzienu) gadījumā, bet nekādā gadījumā – negatīvu. Latvijā, ne tikai tas netiek ievērots,  bet arī psihologu sagatavotības līmenis ir tik zems, ka vairums no viņiem to nemaz nezina un nesaprot.

Bērnu tirdzniecības sakarā ir jāpiemin arī tie sociālie darbinieki un viņu praktizētais „bizness”, kuri Rīgas un visdrīzāk arī pietiekami daudzos citos sociālajos dienestos „barojas” no sociālajiem pabalstiem. Daļu sociālajos pabalstos izmaksājamo naudu sociālā dienesta darbinieki paprasa atpakaļ (piemēram, cilvēkam jāsaņem 10Ls, bet 5Ls sociālā dienesta darbinieks prasa atgriezt vai vispār iedod tikai 5Ls). Ja pabalsta saņēmējs nepiekrīt un/vai sūdzas, tad viņš sociālo palīdzību vairs nesaņem. Šī nodarbe protams tiek piesegta priekšniecības līmenī, tai saņemot savu daļu. To ir būtiski zināt, lai saprastu sociālo dienestu morālo stāju, kā arī tādēļ, ka, izmantojot šo pabalstu sistēmu, sociālo dienestu darbinieki veido savas nosacītas struktūras. Piemēram, tiek piešķirti pietiekami lieli pabalsti īpaši uzticamām nelabvēlīgajām ģimenēm, kuras gan atdod pienācīgo daļu, gan veic sociālo dienestu darbiniekiem nepieciešamās darbības. Piemēram tai pašā Žannas Pilsētnieces gadījumā ir iesaistīta viena šāda ģimene, kuras puika pa dienu iekaustīja tai pat dienā no ģimenes izņemto Alīnu, bet tā rezultātā radušies zilumi, par kuriem vecāki ilgu laiku neko nezināja, tika pierakstīti vecākiem uz kā pamata tika ierosināta krimināllieta. Apmēram arī tādā veidā sociālie dienesti apkalpo bērnu tirgotājus.

Īpašs bērnu tirdzniecības gadījums ir vēl nedzimušie bērni. Ja ir attiecīgs pircējs, sievietei, kura vēlas veikt abortu, par samaksu tiek piedāvāts (caur ginekologu vai izmantojot ginekologa sniegto informāciju) to nedarīt, bet gan iznēsāt un dzemdēt bērnu, nestājoties uzskaitē, lai to uzreiz pēc dzemdībām atdotu pasūtītājam (tie parasti ir pāri, kuriem nevar būt bērni, bet kuri grib formāli savus bērnus). Šādā gadījumā topošā māte tiek aizvesta visbiežāk uz Nīderlandi, kur dzemdē bērnu un kur tas oficiāli tiek noformēts uz citiem vecākiem. Nīderlandē apmēram 80% dzemdību notiek mājās (t.s. mājdzemdības). Lai nebūtu tālu jābrauc un varētu sniegt šāda tipa „pakalpojumus” tepat uz vietas, arī Latvijā bija mēģinājums ieviest mājdzemdības, neskatoties uz to, ka nospiedošā daļa iedzīvotāju dzīvo apstākļos, kas pilnībā nav piemēroti mājdzemdībām.

Vēl ir jāpiemin t.s. „glābējsilītes”, kurās mātes var ievietot bērnus, ja vēlas no tiem atteikties. „Glābējsilīšu” formālais mērķis ir glābt tos bērnus, kurus mātes pametot pažobelēs, bet patiesais to izveidošanas un plašās reklāmas iemesls ir vēlme iegūt pēc iespējas vairāk zīdaiņus to turpmākai pārdošanai (tāpēc arī VBTAI neatbalsta to aizliegšanu). Lieta tāda, ka jaunajām mātēm mēdz uznākt tā saucamā pēcdzemdību depresija, kas izpaužas arī kā nevēlēšanās saglabāt bērnu un vēlme no viņa atteikties. Ārstu un tuvinieku pienākums ir to konstatēt un palīdzēt šādai sievietei, ārstējot to. „Glābējsilīšu” ideologi noklusē faktu, ka sievietes, kuras pēc dzemdībām nogalina savus bērnus, ir slimas un ka ir jāvelta visas pūles, lai tās pēc iespējas ātrāk identificētu un ārstētu, nevis „jāpalīdz” tām atteikties no bērniem. Ir bijuši arī gadījumi, kad ar jaunajām mātēm tiek „strādāts” jau dzemdību nodaļā, lai viņas atsakās no bērniem uzreiz bez „glābējsilīšu” starpniecības. Nebūtu nekāds brīnums, ja šī amorālā prakse būtu pietiekami izplatīta vēl joprojām.

Gadās arī ka pēcdzemdību depresija ar laiku pāriet bez ārstēšanas un māte vēlas saglabāt bērnu, mīl to un rūpējas par viņu. „Glābējsilītes” ir orientētas uz ar pēcdzemdību depresiju sirgstošām sievietēm, lai viņām maksimāli atvieglotu labprātīgu atteikšanos no  bērna. Pēc tam protams viņas nožēlo izdarīto, bet tad jau ir par vēlu.

4. Kā pēc būtības vajadzētu būt

Pašvaldībai un valsts institūcijām, konstatējot problēmas ģimenē, vajadzētu darīt visu iespējamo, lai palīdzētu ģimenei tikt ar tām galā, sniedzot konsultācijas, informējot, palīdzot organizatoriski un sniedzot arī materiālu palīdzību. Bērnu tiesību aizsardzības institūcijām ir jādara viss, lai palīdzētu bērniem, viņiem paliekot viņu pašu ģimenēs, jo bērnam vislabāk ir paša ģimenē pat ja ģimenē ne viss ir kārtībā.

ANO Konvencijas par bērnu tiesībām (http://www.likumi.lv/doc.php?id=85620 ) 3.punktā noteikts: „Visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātiestādes, kas nodarbojas ar sociālās nodrošināšanas jautājumiem, tiesas, administratīvi vai likumdošanas orgāni, uzmanība pirmām kārtām tiek veltīta tam, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses.”  Bet  9.punktā ir teikts: „Dalībvalstis gādā par to, lai bērns netiktu šķirts no saviem vecākiem pretēji viņu gribai, izņemot gadījumus, kad kompetenti orgāni saskaņā ar tiesas lēmumu un atbilstoši piemērojamajam likumam un procedūrām atzīst, ka šāda šķiršana nepieciešama, lai vislabāk ievērotu bērna intereses. Šāds atzinums var būt nepieciešams tai vai citā konkrētā gadījumā, piemēram, ja vecāki nežēlīgi izturas pret bērnu vai nerūpējas par viņu vai ja vecāki nedzīvo kopā ar bērnu un jāizlemj jautājums par bērna dzīvesvietu.”

Attiecībā uz konvencijā minētajām tiesām, kurām visa cita starpā vajadzētu pieņemt arī lēmumus par bērna izņemšanu no ģimenes tajos retajos gadījumos, kad tas tik tiešām ir nepieciešams,  Latvijā šis punkts nekad nav ticis pildīts vispār, jo, lai gan bāriņtiesu nosaukumā ir vārds „tiesa”, pēc būtības tās nav tiesas, bet gan parastas iestādes. Saskaņā ar starptautisko praksi bērnu jautājumus ir jāizlemj specializētām tiesām, kuru tiesnešiem ir tāda pati izglītība un pienākumi kā jebkuram tiesnesim, kā arī speciāla psiholoģiski – pedagoģiska sagatavotība darbam ar bērniem.

Konvencijas par bērna tiesībām 21.pantā ir strikti noteikts, ka atzīst, ka „adopcija citā valstī var tikt uzskatīta par alternatīvu bērna aprūpes paņēmienu, ja bērnu nevar nodot  audzināšanā vai uzņemt ģimenē, kas varētu nodrošināt viņa audzināšanu vai adopciju, un ja nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī nav iespējams”. Tātad, bērnus drīkst izņemt no ģimenēm tikai ekstremālos gadījumos, un, ja bērns tomēr ir palicis bez ģimenes, tad ir jāizdara viss iespējamais, lai atrastu viņam kādu audžuģimeni vai nodrošinātu aprūpi pašu valstī. Un tikai, ja tas nav iespējams, drīkst bērnu adoptēt uz ārzemēm, noskaidrojot, ka bērnam jaunajā ģimenē būs atbilstoši apstākļi un veicot regulāru to kontroli. Latvijā protams nekas tāds netiek darīts. Bērnu tirgotāji tikai formāli pilda likuma burtu (un pat to bieži vien nedara) un pārdod bērnus uz ārzemēm.

Vēl šai sakarā jāatzīmē, ka Konvencijas par bērna tiesībām 21.pantā minētais nosacījums adopcijai uz ārzemēm, ka „ja nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī nav iespējams” (uzsvars te ir uz vārdu „jebkādu”) faktiski nozīmē, ka Latvijā vispār nevienu bērnu nedrīkst adoptēt uz ārzemēm, jo, neskatoties uz traģisko Latvijas situāciju, mēs vēl esam pietiekami tālu līdz tam, lai nespētu nodrošināt „jebkādu piemērotu aprūpi”. Šis papildus nosacījums konvencijā tika ielikts, domājot par mazattīstītām Āfrikas valstīm, kurās tiešām nevar nodrošināt pilnīgi nekādu aprūpi.

00192_Olafs_Bruvers

Olafs Brūvers

Saskaņā ar bērnu tiesību deklarācijas (http://www.ugf.gov.lv/lat/normativie_akti/starptautiskie_normativie_akti/?doc=106 )  9.principu: „Bērns jāaizsargā no visām nevērtīgas izturēšanā, cietsirdības un ekspluatācijas formām. Viņš nedrīkst būt par jebkādas tirdzniecības objektu”.  Realitātē diemžēl ir, tai skaitā arī Latvijā un pietiekami lielos apmēros. Un ir cilvēki, kas pat to saka atklāti, piemēram, agrākais  Valsts cilvēktiesību biroja direktors  un tagadējais Sarkanā krusta vadītājs Olafs Brūvers nekautrējās atklāti paziņot, ka ir pilnīgi vienalga cik tiek saņemts par adopcijas starpniecības pakalpojumiem, kaut vai miljons.

Saskaņā ar likumu par pašvaldībām (http://www.likumi.lv/doc.php?id=57255 ) 15.panta 23.punktu viena no pašvaldības autonomajām funkcijām ir „īstenot bērnu tiesību aizsardzību attiecīgajā administratīvajā teritorijā”. Lai to nodrošinātu pašvaldībā jābūt vienai neatkarīgai institūcijai – t.s. bērnu ombudam, kurš kontrolē kā pašvaldības struktūras un darbinieki pilda visas pārējās pašvaldību funkcijas no kuru izpildes kvalitātes arī ir atkarīga bērna labklājība. Šai ziņā kā nozīmīgākās pašvaldību funkcijas var minēt: (4.) gādāt par iedzīvotāju izglītību, (6.) nodrošināt veselības aprūpes pieejamību, kā arī veicināt iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu un sportu, (7.) nodrošināt iedzīvotājiem sociālo palīdzību, (8.) gādāt par bērnu personisko un mantisko tiesību un interešu aizsardzību, (9.) sniegt palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu risināšanā, (10.) rūpēties par bezdarba samazināšanu.  Latvijā bērnu ombuda funkcija vairs netiek veikta vispār, kas ļauj netraucēti zelt korupcijai un bērnu tirdzniecībai.

Starp Baltijas valstīm Latvija ieņem stabilu pirmo vietu bērnu tirdzniecībā. Ja Lietuvā un Igaunijā politiķi un sabiedrība nebija ar mieru atļaut plašu un nekontrolētu bērnu adopciju uz ārzemēm, jo tie taču ir pašu bērni par kuriem pašiem arī ir jārūpējas, tad Latvijā maz kuru tas uztrauca.  Latvijā ļoti daudzi nesaprot, ka bērna adopcija uz ārzemēm ir augstākā mērā bezatbildība  un ka bērnu adopcijas uz ārzemēm akceptēšana, ir viens no sabiedrības deģenerācijas pakāpes rādītājiem. Un tas, ka Latvijā bērnu tirdzniecība notiek lielos apmēros, tiek atbalstīts visaugstākajā līmenī un ienākumu gūšanas vārdā tiek pastrādāti visdažādākie noziegumi, ir jau pavisam citas sabiedrības deģenerācijas pakāpes rādītājs.

Zinot visu šo top skaidrs, ka  jebkādas svētulīgas runas par nepieciešamību uzlabot slikto demogrāfisko situāciju, nebraukt prom, atgriezties Latvijā, būt Latvijas patriotiem utt., ļoti aktīvi un stingri nerisinot bērnu tiesību aizsardzības jautājumus un necīnoties uz dzīvību un nāvi ar izdzimteņiem, kuri nodarbojas ar bērnu tirdzniecību, ir labākajā gadījumā tukša muldēšana, un vairums cilvēku to jūt, reaģējot ar savu darbību (braucot prom) vai apātisku bezdarbību, kas ļoti strauji pazemina darbības efektivitāti visās dzīves jomās.

5. Likumi.

Likumi, kuri nosaka bērnu, vecāku un pedagogu tiesības un pienākumus:
– Konvencija par bērnu tiesībām (http://www.likumi.lv/doc.php?id=85620 )
– Bērnu tiesību aizsardzības likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=49096 )
– Vispārējās izglītības likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=20243 )
– Izglītības likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=50759 )
– Civillikums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=225418 )
– Patvēruma likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=194029 )
– Satversme (http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980  )
– Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (http://www.ohchr.org/EN/UDHR/Documents/UDHR_Translations/lat.pdf )

Bāriņtiesu darbību regulē Bāriņtiesu likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=139369 ).

Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 13.pantu pašvaldības dome var atstādināt no amata bāriņtiesas locekļus:  „Ja bāriņtiesas priekšsēdētājs, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieks vai bāriņtiesas loceklis rīkojies prettiesiski vai nolaidīgi, attiecīgās pašvaldības dome viņu var atstādināt no amata”

Bāriņtiesu likuma 23.pants bāriņtiesām dod lielas pilnvaras tūlītējā bērnu aprūpes tiesību atņemšana, ko bērnu tirgotāji arī plaši izmanto.  „Ja bērna dzīves apstākļu pārbaudē vai citādi atklājas, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību, bāriņtiesas priekšsēdētājs, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieks vai bāriņtiesas loceklis vienpersoniski pieņem lēmumu par: 1) bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem”

Savukārt bērna aprūpes un aizgādniecības tiesības tiek atņemtas un atjaunotas saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 22.pantu. „(1) Bāriņtiesa lemj par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākam, ja: 1) ir faktiski šķēršļi, kas liedz iespēju aprūpēt bērnu; 2) bērns vecāka vainas dēļ atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos; 3) vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību; 4) vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai; 5) konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu.”

6. Ko darīt?

Lielākā cilvēku problēma ir viņu nezināšana un uzticēšanās sociālajiem dienestiem un bāriņtiesai, domājot, ka tur patiešām viņiem kāds vēlas palīdzēt. Iespējams, ka ir Latvijā vēl kāda vieta, kur tā ir, bet diemžēl nākas konstatēt ka, ja arī kas tāds vēl ir sastopams, tad tas ir ļoti liels retums. Visbiežāk šie dienesti ir tikai neitrāli vienaldzīgi, bet, sajūtot personisko interesi, tie kļūst par plēsīgiem vilkiem, kuri visnekaunīgākajā veidā izmanto savu dienesta stāvokli un cilvēku bezspēcību, lai kaitētu ģimenei un atņemtu bērnu. Visi šie dienesti atrodas zem valdošo partiju politiskās varas.

Ilze_Freimane

Ilze Freimane

Vēl cilvēki nezina un nesaprot kopējo šīs jomas konjunktūru, ka bāriņtiesas, sociālie darbinieki ir saistīti ar vietējo varu, policiju, prokuratūru, ka viņiem ir centralizēts atbalsts Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, kas koriģē gan bāriņtiesas, gan arī veic to uzraudzību un bērnu tiesību aizsardzību (kas pats par sevi jau ir absurdi). Tāpat cilvēki nezina, ka viņiem ir sakari arī tiesās (pašreizējā administratīvās tiesas priekšsēdētāja Ilze Freimane agrāk strādāja par Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāju), ka nepieciešamības gadījumā tiek nozīmēti vajadzīgie tiesneši un ka tam visam ir augstākā līmeņa politiķu atbalsts. Pat vairāk, par cik galvenie bērnu pircēji ir naudīgas Rietumu aprindas, tad bērnu tirgotājiem ir arī atbalsts no atsevišķām ārvalstu amatpersonām un struktūrām  (ASV un citu valstu vēstniecības, un ne tikai). Īsāk sakot, ir jāapzinās ka ir darīšana ar pietiekami spēcīgu un labi organizētu, bet tai pat laikā ne visvarenu mafiju.

Tātad, vispirmām kārtām ir profilaktiski jāsargājas nokļūt šo struktūru redzeslokā,  jāuzpasē bērns no mazpazīstamiem cilvēkiem, kuri izrāda pārlieku interesi par bērnu un viņa ģimeni un ir jāsargā ģimenes personiskā informācija.

Ja nelaime tomēr ir notikusi un ir saskarsme ar bāriņtiesu, tad ir ļoti uzmanīgi jālasa visi dokumenti, rakstiski jāpieprasa visu dokumentu kopijas, uzreiz jāapstrīd viss, kas nepareizi tiek dokumentēts, atbildes jāpieprasa sniegt rakstiski, pēc iespējas jāizmanto diktofons un kameras.

Ja ir sākusies atklāta konfrontācija, tad ir jāizmanto visas formālās iespējas, jāraksta iesniegumi par katru pārkāpuma epizodi visām iespējamajām institūcijām – pašvaldības vadītājam, policijai, prokuratūrai, KNAB, tiesai, ģenerālprokuroram, tiesībsargam, ārzemju institūcijām utt. Notikumus nepieciešams rūpīgi dokumentēt, pierakstīt hronoloģisku notikumu attīstības gaitu, pieļautos pārkāpumus, personas, kuras to pieļāva utt. Galvenais, lai paliktu rakstiskas liecības par notikušo un rakstiskas liecības jāpieprasa arī no ierēdņiem un struktūrām par ko ir zināms vai ir pamatotas aizdomas, ka tie darbojas pret ģimeni, jo, sniedzot rakstisku atbildi, šie personāži ierobežo savas tālākās darbības rakstīto formulāru ietvaros (viņiem nav vairs iespējams pilnīgi brīvi improvizēt atkarībā no apstākļiem) un,  kļūdoties, viņi paši rada rakstiskas liecības pret sevi par ko ir jāinformē maksimāli plaša publika.

Jācenšas iesaistīt prese. Ja tas neizdodas, jāliek materiāli internetā. Var veidot arī skrejlapas un dalīt iedzīvotājiem. Īsāk sakot, jāmēģina panāk pēc iespējas lielāka publicitāte, jo tas ir vienīgais, kas šos kropļus kaut kādā mērā spēj apturēt, jo, uzzinot ar ko viņi nodarbojas, normāli cilvēki no tiem novēršas. Tāpat tas saasina bandītisko grupējumu iekšējās cīņas (atklātībā nokļuvušās personas un grupas kļūst ievainojamas, ko var izmantot viņu konkurenti) un dod vērtīgu informāciju nākamajiem potenciālajiem upuriem.

Visbeidzot, ja nekas nepalīdzēja un bērns ir atņemts un pārdots, tad paliek pēdējais līdzeklis – vienkārša atriebība. Iespējams varbūt tāpēc Latvijā ir savairojušies visdažādāko pasugu izdzimteņi, ka nepietiekami spēcīgi darbojas personiskās asins atriebības princips.  Cilvēki, kuri nodarbojas un atbalsta bērnu tirdzniecību, ir morāli pazuduši un pēc būtības ir pelnījuši augstāko soda mēru.

Daži avoti:
http://ego.uapa.ru/issue/2010/03/15/
http://infoagentura.wordpress.com/2012/10/11/par-bernu-tiesibu-aizsardzibu/
http://infoagentura.wordpress.com/2012/08/28/par-bernu-adopciju/
http://www.bernutiesibas.lv
http://bernuproblemas.com/?page_id=13
http://www.aprinkis.lv/tema/229-kam-pieder-berns-gimenei-vai-draudzei
http://www.bernutiesibas.lv/?gr_id=13&id=172
http://www.diena.lv/arhivs/parmet-bernu-izmantosanu-kara-11052550
http://www.delfi.lv/news/national/politics/pedofilijas-skandals-sit-augstu-vilni-saeima.d?id=33774
http://www.diena.lv/arhivs/adamsons-nosauc-tris-uzvardus-satricina-saeimu-10627380 http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/adamsons-norada-uz-tiesibsargajoso-iestazu-nevienlidzigo-attieksmi-pret-cilvekiem-824
http://www.sb.by/post/36956/
http://www.delfi.lv/news/national/politics/bernu-tiesibu-aizsardzibas-inspekcija-neatbalsta-glabejsilisu-aizliegsanu.d?id=42866852

http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/6313-alina-ekspertize-lika-teikt-ka-vecaki-sit

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 39 komentāri

Par likumu “Par pašvaldībām”, bāriņtiesām, VBTAI un bērnu tiesību aizsardzību

Bernu_tirdzniecibaVistiešāk ģimeni un bērnus ietekmē pašvaldības darbība. Un nav neviena likuma “Par pašvaldībām” (http://www.likumi.lv/doc.php?id=57255 ) 15.pantā noteiktajām 23 autonomajām funkcijām, kuras neskartu pašvaldības teritorijā dzīvojošās ģimenes un bērnus. Šīs funkcijas ir uzliktas pildīt pašvaldību, t.i., iedzīvotāju ievēlētiem deputātiem un ierēdņiem, kuri saņem savas algas no šo iedzīvotāju maksātajiem nodokļiem.  Tieši tāpēc jau arī kā pēdējā – 23.autonomā funkcija pašvaldībai ir uzlikta “īstenot bērnu tiesību aizsardzību attiecīgajā administratīvajā teritorijā”.

Ģimenes un bērnu tiesībsargam (bērnu tiesību ombudam) pašvaldībā ir jāveic šī funkcija, t.i., jāuzrauga, kā pašvaldība veic visas pārējās 22 autonomās funkcijas. Tai skaitā, kā pašvaldība gādā par iedzīvotāju izglītību, pirmskolas un skolas vecuma bērnu nodrošināšanu ar vietām mācību un audzināšanas iestādēs (4.funkcija), kā nodrošina veselības aprūpes pieejamību, veicina iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu un sportu (5.funkcija), kā nodrošina sociālo palīdzību (7.funkcija), kā gādā par aizgādnību, aizbildnību, adopciju un bērnu personisko un mantisko tiesību un interešu aizsardzību (8.funkcija), kā sniedz palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā (9.funkcija), kā rūpējas par bezdarba samazināšanu (10.funkcija), kā organizē sabiedriskā transporta pakalpojumus (19.funkcija), kā organizē pedagoģisko darbinieku tālākizglītību un izglītības metodisko darbu (21.funkcija).

Kā redzams ģimenes un bērnu tiesībsargam būtu ļoti nopietns darba lauks, taču šodien Latvijā tas vispār netiek veikts. Kam tad tiek rakstīti likumi mūsu valstī?! Vai lai aizmālētu acis starptautiskām institūcijām, kuru konvencijas esam parakstījuši un ratificējuši, un kurās uzsvērts jau sen, ka tieši pašvaldībās jāuzlabo kontrole par to, kā tās pilda savas funkcijas pret saviem iedzīvotājiem. Mūsu 100 un pašvaldību “gudrās” galvas visu laiku uzspļauj tam, ka tieši par to ir saņēmuši aizrādījumus no ANO komitejas vēl 2007.gadā. Vai gan mūsu iedzīvotāji nav pārāk pieraduši pie šīs regulārās spļaušanas sejā?! Kā lai citādi nosauc Siguldas sociālā dienesta, bāriņtiesas (pēc būtības pseidotiesas) un policijas darbību pret savā teritorijā dzīvojošo Pilsētnieku ģimeni ar diviem maziem bērniem?! Un cik gan nav šādu ģimeņu Latvijā, kuras ir cietušas no šo dienestu patvaļas?! Tai vietā, lai pildītu viņiem uzliktās funkcijas, šie ierēdņi jau gadiem ignorē tās, savu nekvalitatīvo darbu vai bezdarbību slēpjot aiz uzbrukumiem pret tiem par kuriem viņiem jārūpējas, bieži vien personīgi izrēķinoties ar viņiem. Viss tas ir iespējams tāpēc, ka netiek pildīta šī likuma 23.autonomā funkcija gan pašvaldībās, gan arī valstī.

Valsts partiju politisko spēlīšu dēļ tikai muļķo savus iedzīvotājus nu jau gandrīz 20 gadus, kad tika atjaunotas pseidotiesas – bāriņtiesas, pasniedzot tās kā tiesas. Ja tās ir tiesas, tad tām ir jāatrodas Tieslietu ministrijas sistēmā un tur jābūt ir juristiem ar attiecīgu pieredzi un atbildību kā tiesnesim. 21.gadsimtā vairs nevar rīkot linču tiesas vietējos miestiņos. Tieši tas notiek pie mums, kad vietējā “elite” izrēķinās ar nevēlamajiem cilvēkiem, izmantojot viņu bērnus. Nedrīkst izņemt bērnus no ģimenes un lemt par aprūpes tiesību atņemšanu pseidotiesās. Ģimeni nedrīkst bradāt ar netīriem zābakiem, tikai tāpēc, ka kādam tā nepatīk un ir sataisītas klačas pēc pūļa slavenā teiciena – nav dūmu bez uguns. Tie ir viduslaiki un vēl tālāka pagātne. Tas ir jālemj tiesai, kura atrodas attālumā no šīm klačām un spēj objektīvi izvērtēt situāciju, ja tas tiešām ir vajadzīgs.

Tūkstošiem izņemtie bērni no ģimenēm neliecina par sociālo dienestu, pseidotiesu un policijas teicamu darbu un arī par “gudro” galvu gudru politiku. Uzraudzība pār šiem dienestiem uzreiz izgaismotu to darbus un atņemtu politiķiem iespēju izrēķināties arī ar saviem nevēlamiem oponentiem. Ģimenes un bērnu tiesībsargam ir jābūt neatkarīgam pirmkārt no politiķiem. Valsts Tiesībsarga struktūrā ģimenes un bērnu tiesības ir pārstāvētas tikai vizuāli, jo tas ir smieklīgi domāt, ka tikai trīs cilvēki var kaut ko izdarīt visas valsts mērogā.

Tai pat laikā uzpūsta ir Labklājības ministrei Ilzei Viņķelei (Vienotība) pakļautā policejiskā inspekcija, kura tikai uzliek sodus, kas pēc būtības ir policijas darbs.  Tas ir pilnīgs absurds, ka šī inspekcija kā represīva organizācija atrodas vienas partijas rokās. Varbūt tas tādēļ lai var pēc vajadzības baidīt arī citus?! Pie tam ar pavisam cita apjoma štatu kā Tiesībsargam.

Tā ir noziedzība, jo ir radīta sistēma, kad tie, kam jāpilda atbildīgas funkcijas pret ģimeni un bērniem, paši sevi kontrolē! Tas vienmēr beidzas ar nesmukiem skandāliem noziedzīgu darbību dēļ. Kā lai netiek realizēts noziedzīgs nolūks, ja tiek dota tāda iespēja?! Tieši no valsts pārvaldes struktūras ir atkarīga tās kvalitāte un noziegumu iespējas.

Vienā inspekcijā ir apvienota bērnu tiesību uzraudzība un bāriņtiesas. Tā vēl piedevām atrodas Labklājības ministrijā. Tieši tie, kuri šajā nabadzīgajā valstī būtu jāuzrauga, kā viņi pilda savus pienākumus pret ģimeni un bērniem, tie gadiem vēršas pret ģimeni un dara savas netīrās lietas. Viņi izmanto to, ka maz no tā saprot pašas “gudrās” galvas un kur nu vēl tauta, kurai visu laiku ausīs tiek bāzta vate. Lielisks ģimenes iznīcināšanas aparāts I.Viņķeles rokās!

Nekavējoties ir jārisina šī situācija valstī : jālikvidē šīs pseidotiesas un to politiskā kuratore – Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija. To vietā jāpaplašina Tiesībsarga ģimenes un bērnu aizsardzības aparāts, bet Tieslietu ministrijā jāspecializē tiesneši, kuri iztiesā ģimenes lietas, ko sen jau vajadzēja izdarīt.

Tāpat prokuratūrai un policijai (valsts un pašvaldības) jāspecializē darbinieki, kuri risina ģimenes un bērnu problēmas atbilstoši prasībām. Kā to panākt, tas ir Tiesībsarga darba lauks.

Jāsagatavo arī operatīvie darbinieki, kuri spēj atklāt rafinētos bērnu tirgotājus Latvijā. Jāizstrādā likums par adopcijas starpniecību. Šī likuma neesamības dēļ šodien pat ne policija un prokuratūra nevar ierosināt lietu pret bērnu tirgotājiem. Viņi, redziet, naudu ņemot par pakalpojumiem nevis bērnu. Ja pašas “gudrās” galvas to nespēj, lai griežas pēc palīdzības Zviedrijā, viņi iedos tādu likumu.

/03.12.2012/
Avots: http://www.aprinkis.lv/component/k2/item/6239-viedoklis-likumu-un-birkokratijas-mudzekli-pazudis-berns

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Ķīnā sākusies valsts augstākās vadības maiņa

15.11.2012 līdzšinējais Ķīnas viceprezidents Sji Dziņpins (1953) tika ievēlēts par Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) Centrālkomitejas ģenerālsekretāru un ĶKP Centrālkomitejas Militārās padomes priekšsēdētāju, šajos amatos nomainot pašreizējo Ķīnas prezidentu Hu Dziņtao (1942). Saskaņā ar Ķīnas varas maiņas tradīciju ir sagaidāms, ka 59 gadus vecais Sji 2013.gada martā Visķīnas Tautas pārstāvju sapulces sesijā nomainīs prezidenta amatā Hu Dziņtao, bet vicepremjers Li Kecjans (1955) nomainīs pašreizējo premjerministru Veņu Dzjabao.

14.11.2012 noslēdzās nedēļu ilgs Ķīnas komunistiskās partijas 18.kongress, kurā tika ievēlēta jauna partijas Centrālkomiteja 200 cilvēku sastāvā, sperot pirmo soli uz valsts un valdības vadītāju maiņu. Kongresā piedalījušies vairāk nekā 2 200 partijas biedru.

Sji Dziņpins tika ievēlēts par valdošās kompartijas vadītāju ĶKP Centrālkomitejas plēnumā,  kurā tika ievēlēts arī jauns politbirojs 25 cilvēku sastāvā, kurš savukārt ievēlēja jaunu politbiroja pastāvīgo komiteju.

Ķīnas komunistiskās partijas Centrālkomitejas politbirojā tika ievēlēti: Sji Dziņpins, Ma Kaijs, Vans Cišaņs, Vans Hunins, Ļu Juņšaņs, Ļu Jaņduna, Ļu Cibau, Sjujs Ciļans, Suņ Džuņlaņs, Suņ Dzencais, Li Kecjans, Li Dzjaņgo, Li Juaņčau, Van Jans, Džans Džuņsjaņs, Džans Gaoli, Džans Dedzjans, Faņs Džanluns, Men Dzjaņdžu, Džau Leczi, Hu Džuņhua, Ju Dženšens, Li Džeņšu, Go Dziņluns un Haņ Džens.

Sji Dzjiņpins, Džans Dedzjans, Ļu Juņšaņs, Li Kecjans, Vans Cišaņs, Džans Gaoli, Jujs Dženšens

Politbiroja pastāvīgajā komitejā tika ievēlēti Sji Dziņpins, vicepremjeri Li Kecjans, Džans Dedzjans (1946) un Vans Cišaņs (1953), Centrālkomitejas propagandas daļas vadītājs Ļu Juņšaņs (1947), ĶKP Šanhajas pilsētas komitejas sekretārs Jujs Dženšens (1945) un ĶKP Tjaņdziņas pilsētas komitejas sekretārs Džans Gaoli (1946).

Faņs Džanluns; Sjujs Ciļans

Par ĶKP Centrālkomitejas Militārās padomes priekšsēdētāja vietniekiem tika iecelti ģenerāļi Faņs Džanluns un Sjujs Ciļans.

Hu Dziņtao

Ķīnā valsts vadītāju nomaiņa notiek ik pa 10 gadiem un šī būs jau piektā Ķīnas vadītāju paaudze pēc Mao Dzeduna. Iepriekšējais komunistiskās partijas vadītājs un pašreizējais prezidents Hu Dziņtao savā uzrunā partijas kongresam visa cita starpā norādīja, ka Ķīnai nevajag atteikties no komunistiskās ideoloģijas un Mao Dzeduna principiem. Saskaņā ar Ķīnas vadības maiņas tradīciju, šī uzruna ir ne tikai sava veida novēlējums jaunajai vadībai, bet arī nosacīti obligātas darbības vadlīnijas.

Atgādinām, ka Ķīna ir otra ekonomiski attīstītākā valsts pasaulē aiz ASV un, turpinoties pašreizējām ekonomikas izaugsmes tendencēm, tuvāko desmit gadu laikā Ķīna kļūs par pirmo ekonomiski attīstītāko valsti pasaulē. Savukārt ASV un Lielbritānija, lai to nepieļautu, destabilizē islāmticīgās valstis (lai „atgrieztu” Ķīnu no energoresursiem, ielenktu ar naidīgām, teroristu pārpilnām valstīm un destabilizētu situāciju islamtīcīgajā Ķīnas Auguru apgabalā), mēģina radīt šķelšanos Ķīnas elitē un pat izskata iespēju dot kodoltriecienus pa Ķīnu (maksimālais kodoltrieciena termiņš – līdz 2017.gadam).

Avoti:
http://www.delfi.lv/news/world/other/kinas-viceprezidents-sji-dzinpins-klust-par-kompartijas-un-brunoto-speku-vaditaju.d?id=42828444
http://bnn.lv/kina-nosledzas-komunistiskas-partijas-kongress-92443
http://www.gazeta.ru/politics/2012/11/15_a_4854301.shtml
http://russian.cri.cn/chinaabc/

Informācijas aģentūra
/22.11.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Ķīna, Veids: Ziņa | Komentēt

Pēc Obamas ievēlēšanas saasinās ASV iekšpolitiskās problēmas

Baraks Obama; Mits Romnijs

06.11.2012 ASV notika prezidenta vēlēšanas, un tajās ar minimālu pārsvaru uzvarēja līdzšinējais ASV prezidents Baraks Obama. Pēc provizoriskiem datiem Obama ieguva vismaz 303 no nepieciešamajām 270 elektroru balsīm un viņu atbalstīja apmēram 51% no vēlēšanās dalību ņēmušajiem vēlētājiem. Kopumā par Obamu nobalsojuši 55 959 254 vēlētāji, bet par Romniju saņemts 54 576 657 balsu.

ASV prezidenta vēlēšanu un pēc vēlēšanu situācijas sakarā jāatzīmē sekojošais:

1. Republikāņu partijas kandidāts Mits Romnijs bija spiests apzināti padoties Barakam Obamam.

Pirmajā abu kandidātu priekšvēlēšanu diskusijā pārliecinoši uzvarēja Mits Romnijs, un viņa reitings sāka ļoti strauji pieaugt. Taču, kā par brīnumu, nākamajās diskusijās Romnijs bija nepārliecinošs un pat stostījās, kas ļāva Obamam saglabāt pārsvaru un uzvarēt vēlēšanās. Galma ekspertu vairums šo brīnumu skaidro ar Baraka Obamas skatienu. Romnijam runājot, Obama uz viņu esot skatījies ar tādu caururbjošo un hipnotizējošu skatienu, ka viņš sācis stostīties. Tomēr, zinot Romnija biogrāfiju, šāds skaidrojums neiztur kritiku. Mits Romnijs ir bagāts mormoņu mācītājs, bijušais Masačūsetsas gubernators un ar CIP aprindām ļoti cieši saistīts cilvēks, tāpēc, lai viņu izvestu no līdzsvara, nepieciešams daudz kas vairāk nekā tikai hipnotisks skatiens. Tas „daudz kas vairāk” visdrīzāk bija kādas aizkulišu sarunas, jeb „piedāvājums, no kura nevar atteikties”, kā rezultātā Romnijs sāka stostīties, bet Obama uzvarēja vēlēšanās.

2. Ir izskanējušas ziņas par bezprecidentiem vēlēšanu pārkāpumiem

Pēc šīm  ASV prezidenta vēlēšanām ir izskanējušas ziņas par bezprecidenta vēlēšanu pārkāpumiem. Daudzi amerikāņi nevarēja vēlēt reģistrācijas grūtību dēļ, dažos štatos vēlēšanu likumi tika mainīti pat dažas stundas pirms vēlēšanu dienas, bet vairāku iecirkņu vēlēšanu rezultāti liek domāt par rupjiem un primitīviem vēlēšanu rezultātu viltojumiem. Ir ziņas, ka no vairākiem iecirkņiem tikuši izraidīti republikāņu partijas inspektori un šajos iecirkņos Obama ir saņēmis 99% balsu. Klīvlendas 44.iecirknī Obama saņēma 99,8% balsu, bet Klīvlendas 21. iecirknī visus 100%. Savukārt Vudas apgabalā, Ohaijo par Obamu nobalsoja 108% vēlētāju. Lai kā arī nebūtu, vēlēšanu rezultātus neapšaubīja ne Mits Romnijs, ne starptautiskā sabiedrība.

3. Obamu atbalstīja t.s.”krāsainie” amerikāņi

Obamas pamatelektorāts izrādījās t.s.”krāsainie” amerikāņi un zilie. Par Obamu nobalsoja apmēram 70% spāniski runājošo amerikāņu, kuri jau sastāda 10% valsts iedzīvotāju un kuru skaits strauji turpina pieaugt. Pats par sevi, par Obamu balsoja vairums t.s. afroamerikāņu, un kā par brīnumu arī 70% žīdu. Šāds žīdu balsojums ir pārsteidzošs, jo Obamas politika pret Izraēlu ir, maigi izsakoties, nedraudzīga un tiek plānots, ka tā būs vēl nedraudzīgāka, kas var novest pat pie Izraēlas kā valsts iznīcināšanas. Un protams Obamu atbalstīja arī ASV homoseksuālisti, kas ir visai ietekmīgs spēks Amerikā, jo viņš jau iepriekš bija paziņojis par centrālās varas apņēmību ieviest federālā līmenī t.s. homoseksuālistu „laulības”.

4. ASV sabiedrības kodols – „baltie” iestājas pret Obamu

Vēlēšanu rezultāti arī parādīja, ka „balto” iedzīvotāju vairākums neatbalsta Obamu. Tas, savukārt, saasina ASV iekšpolitisko situāciju ASV, jo „baltie” ir ASV kodols.

5. Obama „uzvarēja” ar niecīgu pārsvaru

Tā kā Baraks Obama uzvarēja ar ļoti niecīgu balsu pārsvaru, pat neskatoties uz daudziem „palīgpasākumiem”, viņa uzvaru lielā mērā līdzinās Pirra uzvarai. Tas nozīmē, ka viņam ir jāiet uz kompromisiem ar saviem oponentiem. Tomēr no otras puses kompromisu iespējas ir ierobežotas, viņam pašam, visdrīzāk, kompromisi nav nepieciešami un viņa oponenti negrib kompromisus. Tas, savukārt, nozīmē, ka ASV iekšējais saspīlējums un savstarpējās amerikāņu cīņas par varu un ietekmi tikai pieņemsies spēkā. Bet tas, savukārt, nozīmē, ka, uzmanības novēršanai no iekšējām problēmām, ASV vadība var izšķirties par ārēju „draudu” radīšanu. Tas ir, ASV atkal var būt spiesta iesaistīties kādā „taisnīgā” karā vai arī atkal kādi ļaundari var uzbrukt ASV.

6. Sākta publiska kampaņa par štatu izstāšanos no ASV

Pēc Baraka Obamas pārvēlēšanas ASV prezidenta amatā tika sākta kampaņa par štatu izstāšanos no ASV.  13.11.2012 petīciju par savu štatu izstāšanos no ASV bija parakstījuši kopumā 100 000 amerikāņu. Petīcijas tika ievietotas Baltā nama tīmekļa vietnē sadaļā «Mēs, tauta», kur jebkurš interesents var ievietot savu lūgumu, vai arī pievienoties kādai tur jau publicētai petīcijai. Visvairāk parakstus savāca Teksasa, pārsniedzot 25000 slieksni, kad Baltajam namam jau ir jāsniedz oficiāla atbilde uz petīciju. Vairums petīciju saņemts no tiem štatiem, kuros prezidenta vēlēšanās uzvarēja republikānis Mits Romnijs.

Lai gan pagaidām „petīciju spēlēm” neplānojas nekādas juridiskas sekas, tas vien, ka tās vispār notiek, gūst tik plašu atbalstu un par tām tiek pietiekami plaši ziņots, liecina par noteiktu daļas sabiedrības un elites noskaņojumu.

7.  Turpinās izmeklēšana par ASV vēstnieka Lībijā Krisa Stīvensa slepkavību

Kriss Stīvens

12.09.2012 uzbrukuma laikā ASV vēstniecībai tika nogalināt ASV vēstnieks Lībijā Kriss Stīvens. Sākotnēji atbildība par notikušo tika uzlikta Kadafi piekritējiem, tomēr pamazām atklātībā sāka parādīties informācija, kas šo notikumu saista ar ASV elites savstarpējām cīņām un konkrēti ar gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām. Tika publiskota Stīvensa dienasgrāmata, kurā viņš pāris dienas pirms slepkavības bažījās par savu drošību un lūdza pastiprināt savu apsardzi, kas tā arī netika izdarīts. Pie tam, jau uzreiz pēc slepkavības tika konstatēts, ka uzbrukumu vēstniecībai veica augsta līmeņa profesionāļi. Ir izskanējušas versijas, ka Kriss Stīvens zināja ko tādu, kas pirms vēlēšanām varētu kompromitēt Baraku Obamu. Ja tas kaut kādā mērā ir taisnība, tad izmeklēšanas turpināšana šai lietā var nākotnē atnest ne vienu vien pārsteigumu, līdz pat ASV prezidenta atstādināšanai.

Rezumē

Ņemot vērā augstāk minēto, rodas jautājums, kādēļ gan Obama uzvarēja ASV prezidenta vēlēšanās. Visdrīzāk tādēļ, ka superietekmīgas ASV visaugstākās elites aprindas Obamu uzskata par piemērotāko kandidātu pašreizējā ļoti smagajā situācijā. Obamas galvenais trumpis šai ziņā visdrīzāk ir viņa gandrīz absolūtā bezprincipalitāte, kas var būt nepieciešama ASV galvenās ārpolitiskās problēmas (Ķīnas ekonomiskā attīstība) atrisināšanai , destabilizējot situāciju visā pasaulē ( vispirmām kārtām Tuvajos Austrumos) un ar radikālo islāmistu palīdzību novājinot Ķīnu, sagraujot Krieviju un pēc iespējas arī ES.

Bet iespējams, ka Obama ir piemērotāks kandidāts arī savas nepopularitātes dēļ, jo tādējādi tiek saasinātas ASV iekšējās pretrunas, kas ekonomiskās krīzes, ārpolitikas, izraisītu karu un citu apstākļu rezultātā var novest ASV līdz sabrukuma vai pirmssabrukuma stāvoklim. Mērķis te var būt gan ASV sabrukums un totāla pasaules pārkārtošana, gan arī pirmssabrukuma stāvoklis, pēc kura pie varas ASV nāks „jauni” spēki, kas ar ļoti stingru roku ieviesīs „kārtību” gan ASV, gan visā pasaulē. Kā īsti ir, laiks rādīs.

Avoti:

http://www.apollo.lv/zinas/asv-prezidenta-velesanas-uzvarejis-obama/539145
http://www.apollo.lv/zinas/tukstosiem-amerikanu-paraksta-peticijas-par-savu-statu-izstasanos-no-asv/540216
http://perevodika.ru/articles/22229.html
http://www.punditpress.com/2012/11/fraud-in-pa-obama-got-over-99-of-vote.html
http://www.familysecuritymatters.org/publications/detail/voter-fraud-obama-won-108-of-registered-voters-in-ohio-county?f=must_reads

Informācijas aģentūra
/22.11.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Kārlis Balodis – izcilais latviešu ekonomists

Kārlis Balodis

13.11.2012 Latvijas Universitātē, Raiņa bulvārī 19 notika publika lekcija – diskusija „Kārlis Balodis – izcilais latviešu ekonomists”, kas bija veltīta slavenajam un nepelnīti noklusētajam latviešu ekonomistam, statistiķim un demogrāfam Kārlim Balodim. Lai gan ir pagājuši vairāk kā astoņdesmit gadi kopš Kārļa Baloža nāves, daudz kas no viņa rakstītā ir pārsteidzoši aktuāls arī šodienas Latvijā.

Diskusijā ar priekšlasījumiem uzstājās grāmatu par Kārli Balodi autors, Ventspils Augstskolas vadošais pētnieks, Dr.hab.sc.ing.  Manfrēda Šneps-Šnepe un Latvijas Ekonomistu asociācijas Valdes priekšsēdētājs, Banku augstskolas profesors un Ventspils Augstskolas asociētais profesors, Dr.oec.  Ivars Brīvers.

Diskusijas organizatori:
Jāņa Čakstes demokrātijas un ilgtspējīgās attīstības biedrība
Latvijas Ekonomistu asociācija

1. Manfrēda Šnepa-Šnepes priekšlasījuma video:

Manfrēda Šnepa-Šnepes prezentācijas fails: http://www.mediafire.com/?tbbg5gtci89axcz

2. Ivara Brīvera priekšlasījuma video:

Ivara Brīvera prezentācijas fails: http://www.mediafire.com/?a42t2l6cmba8hr2

3. Pēclasījumu diskusijas video:

Internetā pieejamās grāmatas:
Latvijas saimniecība pie spējīgas un pie nespējīgas valdības, Kārlis Balodis
(http://uploadingit.com/d/9R2IH2S6VJIYV4NG  )
Ievads tautsaimniecībā. Kārlis Balodis
(http://uploadingit.com/file/ymrrunbkin4cx6rq/Ievads_tautsaimnieciba_04.zip  )
Ekonomiskā politika. Kārlis Balodis
(http://www.mediafire.com/?vxt819264dvs3z9  )
Государство будущаго. Атлантикусъ (http://uploadingit.com/file/mijwtdctummc73gn/Atlanticus.1906.zip )
Profesora Dr.K.Baloža un profesora Dr.P.Zālītes Runas Saeimā
(http://www.mediafire.com/?2btl1ht0ou25hlv )
Kad Latvijā būs labklājības valsts. Tautsaimnieks Kārlis Balodis. Nikolajs Balabkins. Manfrēds Šneps
(http://www.mediafire.com/?f71tfk3861ehx2f   )
Немцы в России. Мятежный род Баллодов между немцами, русскими и евреями. М.А.Шнепс-Шнеппе
(http://www.mediafire.com/?z4bra12evtrixjj )

Informācijas aģentūra
/22.11.2012/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Arturs Priedītis: Augstskolas jāvērtē pēc diviem kritērijiem

Arturs Priedītis; Roberts Ķīlis

BSA profesors Arturs Priedītis, komentējot situāciju ar augstskolu vērtēšanu, pauž viedokli, ka 62 kritēriji augstskolu vērtēšanai ir absurdi daudz, jo tik lielu kritēriju skaitu neviens cilvēks nevar paturēt prātā, kas rada ļoti labu augsni visdažādākām manipulācijām.

Saskaņā ar klasisko Rietumu praksi, augstskolas ir jāvērtē tikai pēc diviem kritērijiem:
1) Zinātniskās darbības, kam ir jābūt neatņemamai universitāšu sastāvdaļai un kas Latvijā ne tuvu tā nav (zinātniskās publikācijas, grāmatas, atklājumi, patenti utt.)
2) Augstskolas absoloventu likteņa (kur strādā, vai strādā savā profesijā, ienākums, sasniegumi utt.)

Pilns Artura Priedīša videokomentārs par augstskolu vērtēšanas kritērijiem:

Atgādinām, ka Izglītības ministrs Roberts Ķīlis nepārtraukti nāk klajā ar stipri apšaubāmām iniciatīvām par izglītības sistēmas „reformēšanu” (skolu direktoru rotēšana, atteikšanās no fundamentālo zinību apgūšanas,  eklektiskā (nesistemātiskā, fragmentārā ) pieeja, pāriešana uz mācībām angļu valodā, ģenderisma (dzimumu izvēles) ideoloģijas iedzīvināšana utt. ), kas pēc būtības var pilnībā piebeigt kaut kā vēl vārgi funkcionējošo izglītības sistēmu. Kārtējā šāda tipa iniciatīva ir augstskolu novērtēšanas projekts ar 62 kritērijiem, kuras patiesais mērķis visticamāk ir labvēlīgas tirgus konjunktūras radīšana ārvalstu mācību iestādēm, kuras savu „tirgus daļu” cenšas paplašināt ar tālmācības tehnoloģiju palīdzību.

Informācijas aģentūra
/22.11.2012/

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 2 komentāri

Manabalss.lv cenzē iniciatīvu par izstāšanos no ES

Vērojot pārspīlēto ažiotāžu ap portālu manabalss.lv (http://manabalss.lv/ ),  stipro informatīvo atbalstu, kāds tam tiek sniegts, un iniciatīvas, kuras plaši tādā kārtā tika reklamētas (zīmīgi ka pašreizējā manabalss.lv TOP iniciatīva ir par marihuānas dekriminalizāciju) , bija skaidrs, ka tas ir noteiktu spēku projekts, kura pamatā ir nevis vēlme radīt vidi cauru kuru cilvēki var izteikt savas iniciatīvas, bet gan vēlme kontrolēt cilvēku iniciatīvas, lai selektīvi izceltu un veicinātu sev vēlamās un bremzētu sev nevēlamās.  Tagad šis pieņēmums ir guvis jau acīmredzamus apstiprinājumus.

Blogeris Pēteris Mārtiņsons jau 2012. gada februārī konstatēja manipulācijas ar atsevišķu iniciatīvu izvietošanu un meklēšanu, kas ļoti būtiski ietekmē savācamo balsu skaitu. Atsevišķas iniciatīvas, tai skaitā par izstāšanos no ES, vispār nebija atrodamas kopējā katalogā un pat nebija sameklējamas. Uz iniciatīvu varēja nokļūt tikai caur tiešo saiti. Tas nozīmē, ka šādām iniciatīvām savākt kādas balsis ir iespējams tikai popularizējot konkrēto linku.

Šāda acīmredzami negodīga manabalss.lv administrācijas pieeja pamudināja Pēteri Mārtiņsonu pašam izveidot tādu pat iniciatīvu, kura atkal iekļuva portālā neatrodamo iniciatīvu sarakstā. Neskatoties uz to līdz oktobrim lēnā garā iniciatīva par izstāšanos no ES savāca 100 balsis un pēc portāla noteikumiem tai vajadzēja pāriet nākamajā līmenī (veikt juridisko pārbaudi, korekciju un vākt 10000 balsis).

Tomēr manabalss.lv Kristofa Blausa personā pēkšņi izdomā, ka šai gadījumā manabalss.lv vairs nav piemērots tautas viedokļa apkopošanas līdzeklis. Motivācija – lai cilvēkiem neliktu vilties, ja šī nobalsošana beigsies ne ar ko. Interesanti, vai tad arī citas iniciatīvas nevar beigties bez rezultāta?! Vai tad cilvēkiem tad arī nebūs vilšanās?! Kāpēc pēkšņi šāda selektivitāte?!

Avoti:
http://egleskoks.lv/2012/11/manabalss-lv-peksni-rauc-degunu/
http://egleskoks.lv/2012/02/manabalss-lv-paslepta-balsosana-par-izstasanos-no-es/
http://egleskoks.lv/2012/10/pirmie-100-paraksti-par-izstasanos-no-es-savakti/

Informācijas aģentūra
/22.11.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Dzimumu līdztiesības jeb ‘dženderisma’ ideoloģija Eiropas Savienībā

Pirms mēneša ar informatīvo rakstu “Saindēto ābolu maiss jeb kā Norvēģijā tika atmaskots dzimumu līdztiesības zinātnes pseidozinātniskums”  iesaistījāmies sabiedrības diskusijā par Dānijā radītās izglītības programmas par dzimumu lomām ieviešanu Latvijas bērnudārzos (bēdīgi slavenā “Diena, kad Kārlis bija Karlīna”).

No programmas ieviešanas aizstāvjiem komentāros saņēmām aizrādījumu, ka dzimumu līdztiesība rakstā izprasta pilnīgi “garām”. Sajutāmies neērti, un nolēmām izzināt nedaudz vairāk, ko tad dzimumu līdztiesība īsti nozīmē, un jo īpaši, ko tā nozīmē Eiropas Savienībā?

Dzimumu līdztiesība kā Eiropas Savienības ideoloģija un tās identitātes zīmols

Ideoloģija ir vērtību hierarhija. Eiropas Savienība (ES) ir deklarējusi, ka dzimumu līdztiesība ir tās galvenā prioritāte kopš Kopienas dibināšanas brīža, tā pieder tās pamattiesībām un ir nozīmīgākā no ES kopējām vērtībām. Paceļot vērtību virsotnē dzimumu līdztiesību, Eiropas Savienība to ir atzinusi un pieņēmusi par savu ideoloģiju, tā ir kļuvusi par ES identitātes zīmolu un ES ideoloģisko stūrakmeni.[1] Šīs ideoloģijas mērķis ir jaunas, viegli pārvaldāmas (manipulējamas), uz materiālo labklājību (patērnieciski) orientētas sabiedrības radīšana. Kā izrādās, šā mērķa sasniegšanai labi jebkuri līdzekļi.

“Dženderisma” ideoloģijas pamatā ir postulāts, ka dzimums ir nevis bioloģiski nosacīta jeb iedzimta cilvēka pazīme, bet gan sociāls konstrukts, kuru cilvēkam savas dzīves laikā ir tiesības brīvi izvēlēties un mainīt. Šādi traktējot dzimumu, dzimumu līdztiesības ideoloģija faktiski veic nežēlīgu un noziedzīgu sociālu eksperimentu, uztiepjot sabiedrībai kā normu domāšanas un uzvedības paradumus, kas raksturīgi cilvēkiem ar garīgās veselības traucējumiem. Starptautiskajā slimību klasifikatorā IDC-10 dzimumidentitātes traucējumiem ierakstīti kā personības psihiski un uzvedības traucējumi (kods F64).

Īru izcelsmes ASV sociologos un psihologs Patriks Fagans (Patrick Fagan) par dzimuma kā sociāla konstrukta definīciju saka, ka tā ir “pierādījums tam, kad doma jau tik tālu attālinājusies no realitātes, ka uzskatāma par garīgās saslimšanas izpausmi, kas raksturīga tiem, kuri pavadījuši gadus, apgūstot viltus zinātnes augstākā līmeņa studiju programmās modernajās augstskolās”.

Lai šo ideoloģijas nepilnību labotu, Eiropas Parlaments 2011. gada 28. septembrī izdeva rezolūciju [2], kurā uzdeva Pasaules Veselības organizācijai noņemt dzimumidentitātes traucējumiem pataloģijas statusu un svītrot dzimumidentitātes traucējumus no Starptautiskā slimību klasifikatora 11 versijas (ICD-11), kuras gala redakcijai jābūt izstrādātai līdz 2015. gadam.

Sociālā dzimuma (‘gender’) tiesības pastāvīgi visdažādākajos veidos tiek politiski un institucionāli nostiprinātas un aizsargātas visiem iespējamiem līdzekļiem, arvien biežāk – tieši represīviem. Laikā no 1975.gada ES ir ieviesusi aptuveni 15 direktīvu saistībā ar dzimumu līdztiesības nostiprināšanu. 2011.gada 11.martā Stambulā parakstīšanai tika atvērta Eiropas Padomes “Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, kuru līdz šim parakstījušas 23 no 47 Eiropas Padomes dalībvalstīm. Konvencijā “ar terminu “dzimums” tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrēta sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem.” Šīs definīcija ir nozīmīga tādēļ, ka, ratificējot Konvenciju, šāda cilvēka dzimuma oficiālā izpratne būs saistoša visām dalībvalstīm.

Karš pret cilvēka būtību sociālajās zinātnēs un dzimumu līdztiesības/dzimtes studiju programmās

Dženderisma ideoloģijas zinātniski teorētisko pamatojumu nodrošina dāsni finansētā un politiski atbalstītā dzimtes pētniecība (‘gender researh’), kas ar vērienu aizsākās 20. gadsimta 70. gados. Tai pašā laikā dzimtes pētniecība tiek uzskatīta par vispretrunīgāko un ideoloģizētāko no visām zinātnēm, kuras saknes meklējamas kultūrmarksismā (t.s. Frankfurtes skola[3]), kura idejas Eiropā un visā Rietumu pasaulē ar jaunu spēku atdzima pagājušā gadsimta 60. – 70. gados. Kultūrmarksismam tiek piedēvēta tā saucamo 200+ metožu identificēšana sabiedrības apziņas ietekmēšanai un veidošanai, un tās savas politikas īstenošanai lielā mērā esot pārņēmusi Eiropas Savienība. Visbiežāk pieminētās no šīm “tehnikām” ir tādi paņēmieni kā: 1) politkorektums; 2) bērnu agrīna seksualizācija un homoseksualitātes popularizēšana; 3) rasistisku noziedzīgu nodarījumu izraisīšana; 4) vecāku un skolotāju autoritātes mazināšana; 5) ģimenes institūcijas dekonstrukcija; 6) pārmērīgas alkohola lietošanas veicināšana; 7) tiesu korumpētība; 8) ticības noniecināšana; 9) sabiedrības psihoemocionāla traumēšana pastāvīga netaisnīguma un tiesiskuma trūkuma dēļ; 10) masu migrācija ar nolūku destabilizēt cilvēka identitāti un radīt pastāvīgu spriedzi; 11) mediju kontrole un vārda brīvības ierobežošana.” [4]

Godprātīgi zinātnieki un intelektuāļi visā pasaulē cenšas pievērst sabiedrības uzmanību dzimumu līdztiesības pseidozinātniskumam un ideoloģiskajiem mērķiem, tās iezīmētajai virzībai uz globālu totalitārismu. Akadēmiskajā vidē zināmi daudzi gadījumi, kad zinātnieks, izsakot dženedrisma teoriju apstrīdošu domu (kas faktiski ir kāda konkrēta pētījuma rezultāts), tiek pakļauts nežēlīgai un netaisnai kritikai, bieži vien apsūdzot viņu kādā no diskriminācijas veidiem.[5] Vācu publiciste un socioloģe Gabriela Kubija (Gabriell Kuby) rakstā “Džederisma ideoloģija – klusā revolūcija” atzīst, ka vārda brīvība mūsu sabiedrībā vairs nepastāv.[6]

Austrālijas nozīmīgākajā intelektuālajā žurnālā “Quadrant” šā gada jūnijā pasaules mērogā izcilais austrāliešu zinātnieks Frenks Salters (Frank Salter) (urbānais antropologs un politikas etologs) publicēja rakstu ciklu “Karš pret cilvēka būtību sociālajās zinātnēs” un “Karš pret cilvēka būtību: dzimtes pētniecībā I, II”[7]. Savos rakstos viņš uzsver, ka bioloģiskās nosacītības/iedzimtības nozīmes ignorance un pasludināšana par tabu sociālajās zinātnēs, īpaši dzimtes pētījumos, ir atbrīvojusi ceļu utopiskām idejām par cilvēka būtības maiņu un jaunas sabiedrības veidošanu. Šai ziņā viņš liek vienlīdzības zīmi starp situāciju, kādā atradās sociālo zinātņu zinātnieki komunistiskā režīma apstākļos, un to, kādā situācijā ir nostādītas sociālās zinātnes un studijas Austrālijā. Salters uzdod jautājumu, kā novērst situāciju, ka dzimumu pētniecības institūtos ideoloģijas, politikas un ekonomisko interešu vārdā nepatiesība tiek pasniegta kā patiesība? Viņš uzsver, ka šādā veidā tiek izkropļotas studentu zināšanas vairākās paaudzēs un nodarīts kaitējums nācijas politiskajai kultūrai.

Līdzīga situācija ir visā Rietumu pasaulē.

“Gender mainstreaming” jeb dzimumu līdztiesības integrētā pieeja

Pats termins ‘gender’ ir aizgūts no valodniecības, un nozīmē ‘dzimte': sieviešu, vīriešu un nekatrā dzimte. Ceļš, pa kuru ejam, ir skaidri iezīmēts uz nekatro dzimti. ES dzimumu līdztiesības politikas gala mērķis ir pilnīga dzimumu līdztiesība, t.i., dzimumneitrāla jeb bezdzimuma sabiedrība (‘de-genderd’, ‘non-gendered, ‘gender neutral society’). Tās īstenošanai kopš 1995. gada ir ieviesta īpaša stratēģija – ‘gender mainstreaming’ jeb dzimumu līdztiesības integrētā pieeja, kas, vienkārši izsakoties, nozīmē, to, ka dzimumu līdztiesība ir visaptveroša – tā ir viss un tā ir visur, tā skar cilvēka privāto dzīvi no dzimšanas brīža līdz valsts politikai visās tās izpausmēs un līmeņos. Līdz ar ‘gender mainstreaming’ stratēģijas ieviešanu var uzskatīt, ka ES ir notikusi pilnīga politiskās, sabiedriskās, sociālās, mākslas, kultūras, zinātnes un arī privātās dzīves ideoloģizācija.

Lēmumā par atbalstu Eiropas Kopienas seotītās ietvarprogrammas zinātnes atbalstam (2007. – 2013. gadam) īstenošanai ir norādīts, ka dzimumu jautājuma un dzimumu līdztiesības aspektu integrācija veicama visās zinātnisko pētījumu jomās kā personālā tā saturā. Rokasgrāmatā [8] par dzimumu aspektu pareizu integrēšanu pētniecībā ES zinātniekiem tiek izskaidrots, ka “cilvēka dzimums, tāpat kā pati sievišķība un vīrišķība ir sociāls konstrukts, kas mainās atkarībā no vietas un laika, kā arī starp kultūrām. Sociālais dzimums novēršas no izpratnes par dzimumu kā bioloģiski iedzimtu pazīmi, un dod signālu, ka bioloģija vai anatomija nav liktenis.”

Iepriekš minētais lēmums par septīto ietavrprogrammu paredz vēl vairāk ideoloģizēt arī augstskolas, uzsverot, ka: “Dzimtes studijas universitātēs un to ciešā saistībā ar zinātniskās izpratnes nostiprināšanu ir pamatjautājums universitāšu reformas un modernizācijas kontekstā”.

Zinātnes sakarā noteikti ir vērts pievērst uzmanību faktam, ka šā gada 26.oktobrī, Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija parakstīja līgumu ar Ziemeļu Ministru padomi par Latvijas zinātnes sistēmas un zinātnisko institūciju izvērtēšanu. Vērtējuma rezultātus paredzēts izmantot, “pieņemot lēmumus par reformu īstenošanu Latvijas zinātnē” un “mērķtiecīgu un efektīvu ieguldījumu veikšanā nākamā ES fondu plānošanas perioda ietvaros”[9].

Šobrīd neviens ES finansēts projekts nevar tikt īstenots, ja tajā nav ietverts dzimumu līdztiesības aspekts. Latvijas “Plāns dzimumu līdztiesības īstenošanai 2012. –2014.gadam” paredz īstenot desmit ‘smadzeņu skalošanas’ seminārus, lai veicinātu “ES struktūrfondu administrēšanā iesaistīto speciālistu, kā arī projekta iesniedzēju un projekta vērtētāju izpratni par dzimumu līdztiesības aspekta ievērošanu un īstenošanu projektos”.

Ideoloģiju spilgti raksturojoša ir arī tās leksikas izvēle. Tikai viens mazs, bet uzskatāms piemērs. No 2006. – 2011. gadam EK sestajā ietvarprogrammā tika realizēts megaprojekts, kurā piedalījās 29 Eiropas valstis, un kura mērķis bija jaunas teorijas un praktisko paņēmienu izstrādāšana dzimumu līdztiesības īstenošanai Eiropā. Projekta nosaukums bija QUING (Quality in gender + equality policies”) – ‘quing’ ir homoseksuāļu subkultūrai piederīgs vārds, kas darināts no vārdiem queen ‘karaliene’ + king ‘karalis’, radot nosaukumu starpdzimuma karaliskajai personai.

Daži dzimumu līdztiesības ieviešanas praktiskie aspekti Eiropas Savienībā

ES dzimumu līdztiesības politika pārstāv radikālā feminisma virzienu, un ir vērsta uz cilvēka identitātes , tai skaitā dzimumidentitātes un dzimumu lomu nonivelēšanu un maiņu visā viņa dzīves ciklā [10]. Saukļi par sieviešu tiesībām un dzimumu stereotipu mazināšanu kalpo tikai acu apmānīšanai un sabiedrības apzinātai maldināšanai.

Arī Latvijā labklājības ministre Ilze Viņķele un Dzimumu līdztiesības komitejā pārstāvētās amatpersonas un organizācijas medijos un institūcijās turpina maldināt sabiedrību, aizbildinoties, ka pieminētās Dānijas bērnudārzu programmas “mērķis nav ietekmēt bērnu dzimumidentitāti vai popularizēt homoseksuālismu”[20], kamēr lietuviešu psihoterapeits profesors Gintauts Vaitoška, kurš ir arī viens no autoriem Lietuvas izstrādātajam metodiskajam materiālam skolām “Bērnu un jauniešu sagatavošana ģimenes dzīvei” (2007) par Dānijas bērnudārzu programmu portālā delfi.lt 2012.gada 15.oktobrī raksta: “Šīs programmas īstenotāji aizgūtnēm runā par to, ka šajā programmā bērniem tiks mācīts tikai par “dzimumu līdztiesību”, taču nepasaka, ka ‘dzimums’ metodiskajā materiālā lietots sociālā dzimuma nozīmē (‘gender’) – tie ir heteroseksuāļi, lesbietes, geji, homoseksuāļi, biseksuāļi un transseksuāļi. Transseksuālisms ir pieskaitāms psihiskās veselības traucējumiem ( kas Starptautiskajā slimību klasifikatorā iekļauts ar kodu F 64.0), taču bērniem šajās programmās tiek piedāvāts sajusties kā citam dzimumam piederīgiem. Divas trešdaļas bērnu ar tādiem traucējumiem (dzimumidentitātes traucējumi bērnībā – kods F64,2) kļūst par homoseksuāli orientētiem… Dzimumu vienlīdzīgu iespēju aprūpētāji Lietuvā cenšas ieviest jaunu terminu – sociālais dzimums. Taču ‘sociālā dzimuma’ izpratnes ieviešana mūsu izglītības sistēmā nozīmētu neko citu kā piedāvājumu bērniem izvēlēties “dzimumu” no sešiem iepriekš minētajiem variantiem… Dženderisma ideologi konstruē mūsu kultūru, šķiet, ne mazāk kā to darīja komunistiskais režīms.”[11]

Trīs Baltijas valstu bērnudārziem Ziemeļu Ministru padomes dāvināto programmu paši dāņi raksturo šādi: “Mūsu projekta mērķis noteikti nav vienkārši “samainīt” zēnus un meitenes lomām, bet viņiem ir jāpiedāvā plašāks lomu un zināšanu spektrs, lai dotu viņiem iespēju pašiem izdarīt izvēli.”[10] Vai gan tas nenozīmē to pašu mērķi, ko savā rakstā min profesors G.Vaitoška?

Dzimumu līdztiesības ideologi apzinās, ka mainīt pieauguša cilvēka identitāti ir pārāk grūti, tādēļ jo intensīvāk fokusējas uz vieglāk ievainojamām grupām – mazgadīgiem bērniem, kuru identitāte vēl tikko sāk nostiprināties, un hormonu plosītiem pusaudžiem. Ģimene, bērnudārzi, skolas, jaunatnes programmas un laikmetīgā kultūra ir galvenie virzieni, kuros izvēršama visaktīvākā rīcība. 2008. gada 9. jūnija ES “Padomes secinājumos par dzimumu stereotipu izskaušana sabiedrībā” teikts, ka, lai uzlabotu sieviešu stāvokli un veicinātu dzimumu līdztiesību, jau agrā bērnībā ir jāizskauž dzimumu stereotipi, kas veido meiteņu un zēnu identitāti, pievēršot īpašu uzmanību tām struktūrām un mehānismiem, kas vairo un pastiprina tradicionālās dzimumu lomas un stereotipus.”

Viena no tādām struktūrām ir ģimene, tādēļ dzimumu līdztiesības politikas dokumentos tiek uzsvērta nepieciešamība pēc iespējas samazināt vecāku lomu bērnu socializācijā, lai gan pēc būtības tas ir vecāku galvenais uzdevums. Visticamāk, ka tieši no šejienes aug kājas tā saucamajai darba un ģimenes dzīves saskaņošanai, jo tā ir lieliska iespēja bērnus pasargāt no vecāku negatīvā piemēra, un nodot institūciju uzraudzībā, kur bērnu sagaida attiecīgi apmācīti un sagatavoti izglītības darbinieki. Šo aspektu būtu jāapzinās, vērtējot ES centienus panākt, lai pēc iespējas agrīnāk un pēc iespējas plašāk tiktu nodrošināta pieeja valsts bērnudārziem. Tā vietā mūsu valstij būtu nopietni jādomā par atbalstu tām sabiedrības iniciatīvām, kas iestājas par pirmsskolas vecuma bērnu mājmācību.

2011.gada Antverpenes un Madrides universitāšu koppētījumā [12] par dzimumu lomu konstruēšanu ES teikts: “Sievietes līdzdalība darba tirgū, izmantojot darba un ģimenes dzīves saskaņošanas pasākumus, bieži vien tiek prezentēta kā brīnumlīdzeklis visām ES problēmām: risinājums demogrāfiskajiem izaicinājumiem, līdzeklis, kā kāpināt ES produktivitāti, un arī kā līdzeklis, lai sasniegtu dzimumu līdztiesību. Sievietes tiek konstruētas kā universālas visu ES problēmu atrisinātājas jeb “factotum” (‘kalpotājs vai persona, kurš var, prot un spēj veikt visu darāmo’), tādējādi nešaubīgi turpinot sieviešu darba ekspluatāciju”.

Lai arī darba un ģimenes saskaņošana vienmēr ir tikusi pozicionēta kā iniciatīva dzimstības veicināšanai, dzīve to nav apliecinājusi. 2012. gadā Norvēģijas, Zviedrijas un Itālijas pētnieku kopīgi veiktajā pētījumā [13] par dzimumu līdztiesības ideoloģijas ietekmi uz dzimstību Eiropā, secināts, ka “nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par pozitīvu saistību starp izteikti līdztiesīgu attieksmi pret dzimumu lomām sabiedriskajā sektorā un mātes lomu ģimenē un vēlmi laist pasaulē bērnus”.

Sievietes pašas vēlmēm un vitālajām vajadzībām gan nekādas lielās nozīmes nav, pat vēl vairāk – viņām uz tām pat nav tiesību. Kad feminisma dibinātājai franču rakstniecei Simonai de Bovuārai tika jautāts, bet, vai sievietei ir tiesības palikt mājās un audzināt bērnus, ja viņa to vēlas, viņa atbildēja: “Nē, šādu tiesību viņai nav, jo tad pārāk daudz sieviešu izvēlētos šo iespēju.” Sievietei sievišķības un mātes lomas vietā Eiropas Savienībā tiek piedāvātas tiesības uz “varas pozīcijām” profesionālajā darbā un politiskajā karjerā, lai gan, kā savā grāmatā “Mīlestības mācība: dzimumaudzināšana” psihoterapeits J.Zālītis: “Iegūstot aktīvo agresivitāti, sieviete kļūst par vīrieti brunčos, viņa vada kolektīvu, bet bērni šādai sievietei aug garīgi kropli (pēc mūsu pētījumiem 86%), vai to vispār nav. Tas nesaskan ne ar tautas, ne pašas sievietes interesēm. Pēdējos pētījumos atradām, ka tādām sievietēm mātēm visi bērni ir homoseksuāli”.[14]

Tam, kādēļ sievietes un vīrieši izvēlas atšķirīgas profesijas, no zinātniskā viedokļa ir bioloģiski priekšnosacījumi[7], tādēļ sieviešu masveida mākslīga virzīšana vīriešu profesionālajā vidē, faktiski būtu uzskatāma par vardarbību pret sievieti, un otrādi. Protams, ir izņēmumi, bet šai gadījumā runa ir par apzinātu politisku virzību.

Dzimumu līdztiesības ekspansijas rezultātā Rietumu sabiedrību ir piemeklējusi vīriešu identitātes krīze: arvien vairāk pieaug to vīriešu skaits, kuri vecumā no 35 – 55 gadiem izdara pašnāvības, kuru iemesls ir bijusi vīrieša identitātes zaudēšana, īpaši sabiedrības zemākajos slāņos.[15] Liela daļa vīriešu, zaudējot savu identitāti, kļuvuši sievišķīgi, un labprāt kļūst par mājsaimniecēm (Vācijā tādu ir 40% vīriešu), turklāt ļoti daudzi bērnus un ģimeni nevēlas vispār, jo tas prasa uzņemties atbildību.

Vīriešiem pakāpeniski tiek atsavināts arī vīrišķības pēdējais bastions – armija un policija. Latvija šai ziņā ir līdere NATO valstu vidū – 2006.gadā vairāk kā 18% militārpersonu Latvijā bija sievietes, kamēr Polijā – 0,5 %, un pat ASV – tikai 10,5% [16]. Vīrišķās identitātes zaudēšanai ir cieša saistība ar nacionālas valsts pastāvēšanu – iztrūkstot vīrišķās agresivitātes aspektam, kas nepieciešams patriotisma jūtām un savas valsts aizstāvēšanai, nacionālas valsts turpmāka pastāvēšana kļūst neiespējama, un tādā gadījumā Eiropadomes priekšsēdētājam Hermanam Van Rompejam var izrādīties taisnība, ka nacionālas valstis kā tādas ir mirušas [17] .

Dzimumu līdztiesības ideoloģijas īstenotajai cīņai pret cilvēka dzimumidentitāti un katram dzimumam atbilstošām lomām ir būtiska nozīme, lai gūtu panākumus jaunas sabiedrības radīšanā. Nonivelējot vīrišķo un sievišķo, faktiski tiek iznīcināta sievietes un vīrieša būtība. J.Zālītis jau pieminētajā grāmatā “Mīlestības mācība: dzimumaudzināšana” ir zinātniski izskaidrojis, ka sieviešu un vīriešu dzimumu lomu atšķirībām, sievišķības un vīrišķības izkopšanai ir vissvarīgākā nozīme katras tautas un visas cilvēces pastāvēšanā un kvalitatīvā atražošanā. Šis dabas dotais pretstats ir mīlestības pamatā, kura nonivelēšana noved pie mīlestības kraha vai pat tās rašanās neiespējamības. Tieši mīlestības rašanās neiespējamība cilvēku sabiedrībā ir viens no dzimumu līdztiesības sasniedzamajiem rezultātiem, lai radītu jauno sabiedrību, kas, vai nu sevi atražot vairs nespēj, vai arī atražotie cilvēki veido bioloģizētu, viegli pārvaldāmu, patērnieciski orientētu sabiedrību, kura sevi garīgi un fiziski aizstāvēt nav spējīga.

Dzimumu līdztiesība ir kļuvusi par instrumentu iedzīvotāju skaita samazināšanai pārapdzīvotajā pasaulē. Dzimstība samazinās visā Eiropā, bet visstraujāk tieši Austrumbloka valstīs, savukārt no tām – Latvijā (kopš 1990. gada dzimstība ne reizi nav pārsniegusi mirstību). ES prognozē stabilu iedzīvotāju skaita samazināšanos visās Austrumeiropas valstīs ilgtermiņā (Latvijā – par 24,5% 2060. gadā). Nevienā no Austrumeiropas valstīm nav plānota iedzīvotāju skaita palielināšanās tuvāko 48 gadu laikā.[18] 2060. gadā eiropiešu izcelsmes cilvēku būs mazāk par 10% no visiem pasaules iedzīvotājiem, 2000. gadā tie bija – 17%, bet 1966. gadā – 25%. [19]

Karš pret cilvēka būtību Eiropas Savienībā un pasaulē turpina uzņemt arvien lielākus apgriezienus. Roku rokā ar cilvēka dzimumidentitātes nonivelēšanu iet ģimeniskās, etniskās un valstiskās piederības izdzēšana no cilvēka apziņas. Tā sistēmiski un mērķtiecīgi tiek sagrauta ikviena no cilvēkam būtiskajām identitātēm, aizpildot iekaroto telpu ar vēlamo ideoloģiju, kuru savu mērķu realizēšanai globālā varas elite var atļauties nopirkt par naudu, varu un statusu, un panākt ar iebaidīšanu. Diemžēl nacionālās valdības lielā daļā valstu ir pārmēru atbalstošas ideoloģijām, kuras vārda tiešā nozīmē sagrauj šo valstu turpmākas pastāvēšanas pamatus, vismaz nacionālu valstu statusā.

Sagatavots saīsināti, ar papildinājumiem pēc publikācijas “Vai Eiropas Savienība ir “bāreņu tautas” ļaunā pamāte” portālā “Pietiek.com” 2012. gada 5. novembrī.

Avoti:

1.Jessica Bain and Annick Masselot ” Gender Equality Law and Identity Building for Europe” (2012)
2. European Parliament resolution of 28 September 2011 on human rights, sexual orientation and gender identity at the United Nations.
3. Ph.D. Douglas Kellner “The Frankfurt School” (Kalifornijas Universitāte)
4. http://bnptv.org.uk/2011/03/eu-frankfurt-school-neo-marxism; / http://centurean2.wordpress.com/2011/08/21/the-frankfurt-school-and-cultural-marxism-a-primer/; http://www.eutruth.org.uk/subversion.htm u.c.
5. Benedic Carey “Criticism of a Gender Theory, and a Scientist Under Siege”, The New York Times (2007)
6. Gabriell Kuby “Gender Mainstreaming — The Secret Revolution” (2008).
7. Frank Salter “The War Against Human Nature in the Social Sciences”, “The War against Human Nature II: Gender Studies” ; žurnāls “Quadrant” (2012)
8. Toolkit. Gender in EU-funded research” (2011)
9. IZM informācija medijiem 2012.gada 26.oktobris.
10. Elimination of Gender Stereotypes: Mission (Im)Possible? Conference Report”, Ljubljana (2008);
11. Ginatutas Vaitoška “Lyciu lygybe ar smegenu plovimas”; portāls Delfi.lt; 2012.g. 15.oktobris
12. “Symbolic representation and the construction of gender roles in the European Union”, Paper for the AECPA Conference, Murcia, 7-9 September 2011
13. Gender Ideology and Fertility Intentions across Europe” (2012)
14. Jānis Zālītis, Nadežda Zālīte “Mīlestības mācība: dzimumaudzināšana”, Medicīnas preses apgāds, 2001
15. Persicope Post
16. Kristin Valasek “Gender and Democratic Security Governance”; Kristin Valsek “Security Sector Reform and Gender” (toolkit, 2008).
17. yui-link http://www.dailymail.co.uk/news/article-1328568/Nation-states-dead-EU-chief-says-belief-countries-stand-lie.html (2010)
18. http://en.wikipedia.org/wiki/Demographics_of_the_European_Union
19. An Augusta, Ga., group, The National Policy Institute.

Ieva Bērziņa, Raimonds Bukbards, Latviešu identitātes atbalsta biedrība
/16.11.2012/

Avots:
http://aculiecinieks.delfi.lv/news/sabiedriba/dzimumu-lidztiesibas-jeb-dzenderisma-ideologija-eiropas-savieniba.d?id=42820872

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Saindēto ābolu maiss jeb kā Norvēģijā tika atmaskots dzimumu līdztiesības pseidozinātniskums

Šā gada rudenī Labklājības ministrija saviem Latvijas bērniem sarūpēja dāvanu, ko var pielīdzināt ļaunās karalienes saindētam ābolam – ar Ziemeļu Ministru padomes 100% finansējumu 6430 latu apmērā izdotas bērnu grāmatas “Todien, kad Kārlis bija Karlīna” un „Todien, kad Rūta bija Rihards”. Pa ābolam tiek arī bērnudārzu audzinātājām un vecākiem, jo Ziemeļu Ministru padomes projekts paredz arī atbilstīga metodiskā līdzekļa „Bērnudārzi, kuros vieta ir PepijPrinčiem un PirātPrincesēm” tulkošanu un izdošanu un pirmsskolas izglītības iestāžu personāla un vecāku izglītošanu.

Ilze Viņķele

Ar šo rakstu vēlamies pievērst sabiedrības un īpaši pedagogu, vecāku, speciālistu un arī politiķu uzmanību tam, ka šo grāmatu izdošana Latvijā ar „gāzi grīdā” tiek īstenota tad, kad Ziemeļvalstīs, īpaši Norvēģijā sociālā dzimuma (dzimtes) un dzimumu līdztiesības teorija pēc vairāk kā 40 gadu agresīvas ekspansijas cieš smagu fiasko. To noklusē gan I.Viņķeles kundze, gan atbildīgie ministriju ierēdņi, par to klusē citādi tik aktīvie cilvēktiesību aizstāvji no providusveidīgām organizācijām. Vēl vairāk – šīs organizācijas un to atbalstītāji, tai skaitā valstī plaši zināmi psihologi, psihoterapeiti, pedagogi, demogrāfi un citi intelektuāļi līdz ar I.Viņkeles kundzi ķeras pie klajas demagoģijas, izmantojot smagās artilērijas lādiņus – „padomju un viduslaiku kombinācija”, ”totalitāra pieeja”, „kristīgi ortodoksāls dzīves modelis” u.tml. (sk. izplatīto petīciju „19.gs izpratne par dzimumu lomām kaitē bērniem un kavē Latvijas attīstību”). Taču savā ziņā šī diskusija starp grāmatu – patiesībā ideoloģijas aizstāvjiem un noliedzējiem nāk sabiedrībai ļoti par labu – tā liek sabiedrībai iesaistīties, un arī apjaust, cik ārkārtīgi kritiskā stāvoklī ir valsts politiskā, profesionālā, intelektuālā un sociālā dzīve, cik iegrožota un ierobežota ir demokrātija un vārda un domas brīvība Latvijā un Eiropas Savienībā.

  
Publiska dzimumu līdztiesības teorijas atmaskošana Norvēģijā

Dzimumu līdztiesības teorijas pamatā ir pieņēmums, ka cilvēka dzimumidentitātē noteicošais ir nevis bioloģiskais dzimums („sex”), bet gan „piederības sajūtas vienam vai otram vai abiem dzimumiem, kas nav atkarīga no indivīda bioloģiskā dzimuma”1. Faktiski tas nozīmē, ka cilvēks dzīves laikā, pastāvot noteiktai audzināšanai, izglītībai, sociālajiem un kultūras apstākļiem var iegūt jebkuru dzimumu vai pat abus.

2011.gada 31.decembrī tika slēgts Ziemeļvalstu dzimtes pētījumu institūts (Nordik Gender Institute, iepriekš zināms ar nosaukumu – Nordic Institute for Women’s Studies and Gender Research), kuru 1995.gadā nodibināja Ziemeļu Ministru padome. Ziemeļvalstu dzimtes pētījumu institūts atradās Norvēģijā, Oslo (bija piesaistīts Oslo Universitātei), un tajā līdzdarbojās Norvēģija, Dānija, Islande, Zviedrija, Somija, kā arī Farēru un Ālandu salu un Grenlandes autonomie apgabali. Savu darbību ar Ziemeļu Ministru padomes starpniecību tas izvērsa ne tikai pašās Ziemeļvalstīs, bet jo īpaši tieši Baltijas valstīs – Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, kā arī Krievijas Ziemeļrietumu apgabalos. Un, kā redzams, savu darbību Baltijā turpina pat pēc savas oficiālās nāves.

Ziemeļu Ministru padome bija spiesta institūtu slēgt pēc tam, kad Norvēģijas sabiedriskajā televīzijā tika demonstrēts septiņu dokumentālo filmu cikls „Smadzeņu skalošana”, kas atmaskoja šī institūta pseidozinātnisko darbību. Dokumentālā cikla „Smadzeņu skalošana” autors ir sociologs un ievērojams Norvēģijas komiķis Haralds Aja (Harald Eia). Septiņas viņa uzņemtās filmas atklāja patiesību ne tikai dzimumlīdztiesības aspektā, bet arī par homoseksuālismu, etnisko un rasu diskrimināciju u.c. ideoloģiskajiem jājamzirdziņiem.

Cikla demonstrēšana izraisīja pamatīgas dusmas Norvēģijas sabiedrībā, atklājoties patiesībai, ka par viņu, nodokļu maksātāju naudu, dāsni tiek finansēta nevis zinātne, bet ideoloģija. Pakļaujoties sabiedriskajam spiedienam sevi diskreditējošais institūts tika slēgts, un valsts finansējums dzimumu līdztiesības/dzimtes pētījumiem un projektiem pārtraukts.4,7 Institūta darbību ar ~ 60 miljonu eiro dotāciju katru gadu atbalstīja Ziemeļu Ministru padome. Tā pati Padome, kura devīgi finansēja nu jau bēdīgi slaveno bērnu grāmatu „Todien, kad Kārlis bija Karlīna” un „Todien, kad Rūta bija Rihards” izdošanu Latvijā un Lietuvā (Lietuvā aso diskusiju dēļ grāmatas līdz drukāšanai gan vēl nav nonākušas).

Būtu ļoti vēlams, lai Latvijas sabiedriskā televīzija uzņemtos iniciatīvu un parādītu šīs filmas arī Latvijas auditorijai. Intervijā Die Frankfurter Allgemeine Zeitung (FAZ) 2012.gada septembrī Haralds Aja saka, ka šobrīd tiek plānots ciklu demonstrēt Zviedrijā, lai runātu par tur aktuālajām imigrantu problēmām. ”Paši politiķi baidās par šīm problēmām runāt, jo baidās, ka varētu tik pieskaitīti galēji labējiem vai rasistiem. Ir slikti, ka baidāmies runāt par patiesām problēmām,” – saka filmu autors2.  2010.gadā Haralds Aja par filmu saņēma Norvēģija prestižo Fritt Ord Foundation Goda balvu par ieguldījumu vārda un preses brīvības ievērošanā, izraisot pēdējo laiku asākās diskusijas par zinātnes un ideoloģijas attiecībām.

Haralds Aja meta izaicinājumu „sociālo dzimumu paradoksam” un, izmantojot savu komiķa talantu, naivā formā Ziemeļvalstu dzimtes pētījumu institūta „pētniekiem” uzdeva it kā vienkāršus jautājumus par seksuālo orientāciju, dzimumu sociālajām lomām, vardarbību, rasi un izglītību. Pēc tam ar safilmēto materiālu un iegūtajām atbildēm devās uz pasaulē atzītām universitātēm galvenokārt ASV un Lielbritānijā, lai šo augstskolu zinātniekiem lūgtu komentēt Ziemeļvalstu dzimtes pētījumu institūta speciālistu sniegtās atbildes.

Filmā redzams, kā pasaulē atzītiem profesoriem Norvēģijas „kolēģu” teorijas liek pavīpsnāt par to „zinātniskumu”, jo ir pretrunā ģenētikas zinātnes pašām pamatpatiesībām.

  
Dzimumu līdztiesības paradokss

Tā vienā no filmām „Dzimumu līdztiesības paradokss” H.Aja  nolēma noskaidrot, kādēļ vīrieši un sievietes izvēlas atšķirīgas profesijas, ja, kā apgalvo dzimumu līdztiesības teorija, pēc savas dabas tie ir vienādi. Šim viedoklim pieslējusies arī Latvijas Labklājības ministrija, un tās mājas lapā sniegtajā skaidrojošajā vārdnīcā lasāms: ”Neraugoties uz bioloģiskajām atšķirībām visos līmeņos, līdzību sievietes un vīrieša ķermenī ir daudz vairāk nekā atšķirību.”

Ziemeļvalstis pasaules mērogā ir līderes dzimumu līdztiesības jomā. Norvēģija starp 154 valstīm, kurās 2012.gadā tika noteiks dzimumu līdztiesības indekss (Gender Equity Index 2012) bija pirmajā vietā. Sievietes šajā valstī dominē politikā: ir ministres, partiju vadītājas u.tml. Tiek apgalvots, ka dzimumu līdztiesības jomā panākts tik daudz, ka sievietes labprāt izvēlas tehniskās profesijas. Savukārt H.Aja pamanīja, ka oficiālā statistika rāda citu ainu. 90% kalpotāju Norvēģijā ir sievietes, bet 90% inženieru – vīrieši. Kur gan palikusi dzimumu līdztiesība?

Norvēģijas dzimtes pētnieks profesors Jorgens Lorensens (Jorgen Lorentzen) minētajā filmā šo dzimumu līdztiesības paradoksu skaidro šādi: vīriešu un sieviešu izvēli nosaka sociālie faktori un stereotipi. Viņaprāt sievietes un vīrieši ir vienādi, nepastāv nekādu atšķirību viņu smadzenēs. Atšķiras tikai dzimumorgāni. Citiem vārdiem sakot – mēs visi esam no Venēras. Turklāt J.Lorensens vēl apgalvo, ka „jo mūsdienīgāka ir valsts, jo dzimumu līdztiesība ir lielāka.”

Ar šiem „zinātnieka” spriedumiem filmā tika iepazīstināti ASV un Lielbritānijas profesori. Kolumbijas universitātes psihiatrijas doktors Ričards Lipa (Richard Lippa), atspēkoja dzimumu vienlīdzības jeb „genderistu” teoriju, iepazīstinādams ar pētījumu rezultātiem, kas iegūti, aptaujājot 200 000 cilvēku 53 pasaules valstīs. R.Lipa secināja, ka vīriešiem tiešām ir nosliece uz tehnikām profesijām, savukārt sievietes izjūt aicinājumu darboties sociālajā jomā, darbā ar cilvēkiem.

„Rezultāti bija vienādi visās 53 valstīs. Gan Indijā un Pakistānā, gan tajā pašā Norvēģijā,” – apgalvo R.Lipa, un tas ir spēcīgs pamatojums tam, lai secinātu, ka vīriešu un sieviešu domāšanas veids un psiholoģiskās īpatnības ir atšķirīgas kopš dzimšanas. Tādēļ arī viņu izvēles un tieksmes ir atšķirīgas.

Savukārt Kembridžas universitātes profesors Saimons Barons Koens (Simon Baron Cohen) iepazīstināja ar veiktajiem pētījumiem, kuri pierāda, ka dzimumu atšķirība ir bioloģiski nosacīta (atšķiras ne tika dzimumorgāni, bet arī, piemēram, katram dzimumam ir raksturīgs noteikts smadzeņu tips u.c.). Pētīdams jaundzimušos, viņš novēroja, ka zēnu un meiteņu tieksmes ir atšķirīgas jau kopš pašām pirmajām dzimšanas dienām. Zēnus vairāk saista tehniskas lietas, bet meitenes – cilvēku sejas.

Norvēģu psihiatrs Trond Haaken Diseth to pašu novēroja, veikdams eksperimentus ar vienu vai pāris gadus veciem bērniem. No mantu kastes veselas meitenītes izvēlējās lelles, bet zēni – mašīnītes. Savukārt bērni, kuriem bija dzimumorgānu anomālijas, izvēlējās neitrālas rotaļlietas (piemēram, klucīšus).

Pēc tam Ziemeļvalstu dzimtes pētījumu institūta „zinātnieki” tika iepazīstināti ar ASV un Lielbritānijas zinātnieku pretargumentiem. J.Lorensens pauda viedokli, ka ievērojamo pasaules zinātnieku pētījumi ir „vāji”, tomēr, kad viņam tika vaicāts, vai viņam ir  pierādījumi, kas pamatotu viņa teorijas, viņam pietrūka vārdu. „Mana hipotēzes saka, ka vīrieša un sievietes būtībā nekādu atšķirību nav. Taču zinātne to vēl nav pierādījusi,” – viņš atzina.

Pēc atmaskojošā dokumentālo filmu cikla „Smadzeņu skalošana” demonstrēšanas Norvēģijas sabiedriskajā televīzijā, institūta zinātnieki piedzīvoja nepārprotamu fiasko. Sajūtot sabiedrības spiedienu, Ziemeļu Ministru padomei nācās institūtu slēgt, kā arī  valsts finansējumu dzimtes pētījumiem un projektiem tika pārtraukts4,7.

Turklāt Norvēģijā ir sākušās atklātas diskusijas par to, ka „dzimumu līdztiesības” teorija ir peļņu nesoša ideoloģija, bet dzimumu un rasu nevienlīdzība, tāpat kā homoseksuālu diskriminācija – uzpūsts burbulis.

Ārpus filmas konteksta ir vietā atgādināt 2012.gada janvārī Turīnas un Mančeteras universitāšu zinātnieku Marco Del Giudice, Tom Booth, Paul Irwing zinātnes interneta žurnālā PLOS/one publiskotos pētījuma rezultātus, kas norāda uz daudz lielākām un būtiskām atšķirībām sieviešu un vīriešu psiholoģijā, un aicina zinātniekus atmest līdz šim plaši propagandēto ideju par minimālām atšķirībām sieviešu un vīrieši personībās, jo tā ir balstīta neadekvātā metodikā. Zinātnieki aicina pētniekus veikt zinātnisko pētniecību par dzimumu psiholoģiskajām atšķirībām un to bioloģiskajiem un kultūras cēloņiem uz skaidriem un objektīviem pamatiem3.

  
Lietuvas kritiskās inteliģences un sabiedrības nelojalitāte uztieptajai dzimumu līdztiesības ideoloģijai

Pirmsskolas izglītības iestādēm izdoto materiālu anotācijā ir rakstīts, ka grāmatas un metodiskais materiāls ir „nedalāmi”, un to „gala mērķis ir sapludināt tradicionālās, strikti novilktās dzimumu sociālo lomu robežas, lai bērniem atvērtu plašākus apvāršņus sevis un pasaules izzināšanai, atklājot viņu patiesos talantus un sekmējot vispusīgāku attīstību.”

Lūk, ko par to saka lietuviešu profesore un edukoloģijas (pirmsskolas un sākumskolas izglītības pedagoģijas) zinātņu doktore Birute Obeliene7: ”Dzimumu atšķirības ir būtiski apzināties jau no mazotnes, jo atšķirības starp vīrieti un sievieti nav tikai anatomiskas. Dzimums nav tikai fiziska īpatnība. Sievietes un vīrieši domā un uztver lietas atšķirīgi, izprot sevi un pasauli atšķirīgi, izpauž sevi un rada atšķirīgi. Šādi mēs varam ieraudzīt mēness abas puses.

Šobrīd mums cenšas iegalvot, ka līdz ko novienādosim dzimumus, tā radīsies cieņa vienam pret otru. No tiesas neradīsies. Šāds apgalvojums ir pilnībā aplams. Ja gribam runāt par līdztiesību, tad patiesāk ir runāt par līdzvērtīgumu. Lai iedzīvinātu līdzvērtības principu, esam spiesti atzīt atšķirīgo. Atzīt, ka atšķirīga dzimuma personas ir atšķirīgas pēc būtības, bet tās ir vienlīdz vērtīgas. Un nākamais solis – mācīties, kā būt kopā, kādai būtu jābūt audzināšanai, kādi savstarpējās cieņas principi jāievēro, lai nerastos konflikti”.

Atbildot uz Lietuvas dienas laikraksta „Respublika” žurnālistes Rūtas Junkevičūtes jautājumu, vai teorija, kas apgalvo, ka dzimumidentitāte neiedzimst, bet ir iegūstama, ir zinātniski pamatota profesore B.Obeliene atbild: „No zinātniskā viedokļa tā absolūti nepamatota teorija. Tā apgalvojot, ir pateikta tikai puspatiesība. Feminisma klasiķe franču filozofe Simona de Bovuāra ir teikusi, ka par sievieti nepiedzimst, bet kļūst. Šo teikumu ļoti ātri aizguva feminisma teorētiķi, aizmirsdami patiesības citu pusi. Par sievieti tiešām kļūst, bet, lai par viņu taptu, ir jāpiedzimst par meiteni. Tāpat tas ir ar vīriešiem. Tas, ka meitenes ir meitenes un zēni ir zēni, ir jāsaprot no mazām dienām.”

Jau pieminētā lietuviešu profesore atbild arī uz citiem žurnālistes jautājumiem, kuru atbildes būt vērts zināt ministrei, (bez)atbildīgajiem ierēdņiem un petīciju parakstītājiem.

Jautāta, vai dzimumu līdztiesības pētījumi ir zinātne vai drīzāk propaganda, B.Obeliene atbild: „Tā drīzāk ir teorija. Visas teorija tiek mēģināts pārvērst par zinātni. Taču tad, kad  vienalga kuru teoriju  sāk censties uztiept ar varu, tas jau ož pēc totalitārisma…  Un tieši tas tagad tiek darīts, pat izmantojot bērnudārzus. Teorija ir pārvērsta ideoloģijā. Ir izdomāts vesels represīvais mehānisms. Cilvēki, kur iebilst, tiek saukti par homofobiem un citādiem fobiem. Cilvēki tiek baidīti un iebiedēti.”

Ne mazāk kritisks ir lietuviešu psihoterapeits, medicīnas zinātņu doktors, Nacionālās vecāku un ģimenes asociācijas biedrs Gintauts Vaitoška7, kurš par dāņu dzimumu līdztiesības projektu izsakās, ka projekta piedāvātais audzināšanas modelis tikai no sākuma liekas nevainīgs. Bet patiesībā tas ir balstīts „genderisma” ideoloģijā, kura apgalvo, ka dzimums neiedzimst, bet to var iegūt. „Programma tiek prezentēta kā dzimumu līdztiesības projekts. No sākuma izdzirdot dzimumu līdztiesības terminu, liekas, ka šeit tiek runāts par sieviešu un vīriešu vienlīdzīgām iespējām, cīņu pret diskrimināciju. Taču šī programma par dzimumu uzskata ne tikai sievieti vai vīrieti, bet arī homoseksuālismu, biseksuālismu, transseksuālismu utt.”, – saka G.Vaitoška, kuram ir bijusi izdevība iepazīties ar projekta materiāliem.

Latviski izdotajā „iedvesmojošajā metodiskajā līdzeklī darbam ar dzimumlomām un līdztiesību” „Bērnudārzi, kuros vieta ir PepijPrinčiem un PirātPrincesēm”5 pirmskolas pedagogiem paskaidrots: „Atšķirībā no priekšstata, ka bērnam ir dzimums kā konstants un nemainīgs lielums, mēs dzimumumlomas iegūšanu uzlūkojam kā procesu, kas norisinās ilgākā laikā un principā var vest daudzos virzienos. Nav vienas galīgās patiesības par to, kādiem jābūt zēniem un kādām – meitenēm. Šādu patiesību ir daudz, un tās ir mainīgas.”

Šai kontekstā gribam pievērst uzmanību piebildei „ir bijusi izdevība iepazīties ar projekta materiāliem.” Bērnu grāmatu un metodiskā materiāla teksts līdz tā iespiešanai un izplatīšanai Lietuvā nav pieejams plašākai sabiedrībai – ar to atļauts iepazīties vien speciāli izveidotai ekspertu komisijai.

Par spīti šim ierobežojumam, Lietuvas sabiedrība un tās inteliģence ir daudz kritiskāka pret šādiem projektiem, jo tas nav Ziemeļvalstu un Eiropas Savienības pirmais uzbrukums Lietuvas bērnudārziem, kā tas ir Latvijā, par ko Lietuvas prese raksta: „Kaimiņu bērnus jau pārveido par bezdzimuma būtnēm.” Un to raksta nevis maztirāžas ortodoksālo kristiešu izdevums kā to labpatiktos pozicionēt petīcijas parakstītajiem , bet gan lieltirāžas dienas laikraksts „Respublika” (tirāža 24 000-33 000 eks.).

2009.gadā Lietuvā tika apturēta līdzīga projekta „Gendrloops” ievešana bērnudārzos. Toreiz Leonardo da Vinci programmas ietvaros tika izstrādāts metodiskais līdzeklis ar mērķi izskaidrot bērnudārza bērniem netradicionālu seksuālo orientāciju. Bērniem bija sagatavota pasaka par diviem prinčiem, kuri viens otru mīl, apprecas un kļūst par laimīgu karaļpāri, tādējādi „veicinot izpratni par seksuālās dzīves dažādības nozīmi atsevišķu cilvēku un visas sabiedrības dzīvē.” Tagad, kā raksta Lietuvas mēdiji – projekts atgriežas slepus, ar citu vārdu „Dienā kad Rike bija Rrasmuss, bet Frederiks bija Frīda”.6

   
Labklājības un Izglītības un zinātnes ministriju īstenotā ideoloģija

Būtu nepieciešams apzināt finansējumu apmērus, kas Latvijā tiek novirzīti tā saucamās dzimumu līdztiesības ieviešanai, un sekot Norvēģijas valdības piemēram, pārtraukt šāda veida darbību, novirzot ietaupītos līdzekļus demogrāfijas problēmu risināšanai.

Summas neapšaubāmi būs lielas, piemēram, laikā no 2004.-2009.gadam Norvēģija vien  Eiropas ekonomiskās zonas dzimumu vienlīdzības un ģimenes politikas projektiem Čehijā, Igaunijā, Kiprā, Latvijā, Lietuvā, Maltā, Polijā, Slovākijā, Slovēnijā, Ungārijā un Portugālē, Spānijā, Grieķijā atvēlēja 1,134 miljardus eiro.

Turklāt Latvijā finansējumu apzināt nebūtu viegli. Tā, piemēram, Valsts izglītības satura aģentūra 2009.-2011.gadā īstenoja Eurialo projektu, par kuru aģentūras mājas lapā nav atrodama nekāda informācija. Projektu Eiropas Savienības Mūžizglītības programmas Leonardo da Vinci inovāciju pārneses programmas ietvarā kopīgi īstenoja Itālija, Beļģija, Spānija, Latvija un Portugāle. Tajā tika izstrādāti metodiskie līdzekļi rokasgrāmata un deviņi tematiskie izklāsti „Teorētiski un praktiski ieteikumi, lai mazinātu diskrimināciju seksuālās orientācijas un etniskās piederības dēļ.”1 Patiesībā projektā rezultātā radītie metodiskie līdzekļi atbalsta un tieši popularizē netradicionālo seksuālo orientāciju un  geju, lesbiešu, transseksuāļu un biseksuālu subkultūru (rokasgrāmatā sniegtas tendenciozas definīcijas un vairāk kā simts ieteicamo filmu un mūzikas saraksta par lesbiešu  un geju tēmām u.tml.). To apjautuši laikam arī projekta īstenotāji, un tādēļ savā 2011.gada pārskatā, maina gan projekta nosaukumu, gan mērķauditoriju – ne vārdā nepieminot homoseksuāli, biseksuāli un citādi orientētos jauniešus, kuri ir projekta mērķauditorija un darbam ar kuriem izstrādāti metodiskie līdzekļi. Metodiskā līdzekļa nosaukums pārskatā transformējas šādi „Dažāda veida diskriminācijas ierobežošana mācību iestādēs”.

Ir vairāk nekā traģiski, ka grāmatas un metodiskie līdzekļi, kas pauž valstij naidīgu ideoloģiju un grauj tās kā nacionālas valsts pamatus, pie mums tiek izplatīti pat tad, kad Eiropā un pašās Ziemeļvalstīs, īpaši Norvēģijā dzimumu līdztiesības/dzimtes teorija cieš sakāvi un atzīta par pseidozinātni, kas strikti pilda propagandas mašīnas funkcijas peļņu nesošas ideoloģijas uztiepšanai sabiedrībai.

Ar šo rakstu mēs izsakām atbalstu tām nevalstiskajām organizācijām un visiem cilvēkiem, kuri līdz šim publiskajā telpā un ikdienā saviem līdzcilvēkiem pauduši pretestību Labklājības ministrijas īstenotajai ideoloģijai dzimumu politikas jomā, un  kuras zinātniskā nepamatotība līdz šim nav izrādījusies pietiekams arguments, lai ietekmētu ministres stingro apņemšanos turpināt iesākto.

Izmantotie avoti:
1.„Teorētiski un praktiski ieteikumi, lai mazinātu diskrimināciju seksuālās orientācijas un etniskās piederības dēļ”; metodiskais līdzeklis pedagogiem un psiholoģiskās palīdzības speciālistiem „Atklāšanās un identitātes”. Materiāli pieejami vietnē  www.eurialo.eu sadaļā „Product”, kur latviešu valodā pieejami projektā izstrādātie metodiskie līdzekļi:      (http://www.eurialo.eu/public/documenti/CrossingDiversityhandbook_lt_ita162704201208145210.pdf ); (http://www.eurialo.eu/public/documenti/CrossingDiversityMap_lt_ita162704201208145210.pdf )
2.Intervija ar ar Haraldu Aju vācu laikrakstā Die Frankfurer Allgemeine Zeitung (FAZ) „Das wurde hässlicher, als ich gedacht habe“  2012.gada 29.sept. (http://www.faz.net/aktuell/politik/ausland/harald-eia-gegen-den-gender-mainstream-das-wurde-haesslicher-als-ich-gedacht-habe-11899907.html ; 2012.gada 29.sept Haraldu Ajas intervija vācu laikrakstam Die Frankfurer Allgemeine Zeitung (FAZ) lietuviešu valodā http://www.bernardinai.lt/straipsnis/2012-10-08-haraldas-eia-pries-genderizma-mano-kritika-demaskavo-daugiau-nei-pats-tikejausi/88985 ;
3.Marco Del Giudice, Tom Booth, Paul Irwing pētījuma prezentācija zinātnes interneta žurnālā PLOS/one 2012.gada 4.janvārī „The Distance Between Mars and Venus: Measuring Global Sex Differences in Personality” (http://www.plosone.org/article/info%3Adoi%2F10.1371%2Fjournal.pone.0029265 );
4.Raksts „End of Gendrer” portālā agensev.de  (http://agensev.de/agens-meint/end-of-gender/ ); raksts”Nordic Countries defund Gender Ideology portālā  “Turtle Bay and Beyond.International law, policy and institutions” portālā 2012.gada 5.septembrī  ”;
5.Iedvesmojošs metodiskais līdzeklis darbam ar dzimumlomām un līdztiesību „Bērnudārzi, kuros ir vieta Pepijprinčiem un Pirātprincesēm” un citi projekta materiāli  http://www.lm.gov.lv/text/2326 ;
6.Raksta Lietuvas etnokultūras portālā alkas.lt „Zeppelinus. Gender Loops sugrįžo. Kitu vardu ir paslapčia” (http://alkas.lt/2012/07/16/zeppelinus-genderloops-sugrizo-kitu-vardu-ir-paslapcia).
7. Raksts lielā mēra sagatavots izmatojot Lietuvas medijos pieejamo informāciju:
http://www.lzinios.lt/Mokslas/Kai-Rike-buvo-Rasmusas-o-Frederikas-Frida ;
http://www.bernardinai.lt/straipsnis/2012-10-08-haraldas-eia-pries-genderizma-mano-kritika-demaskavo-daugiau-nei-pats-tikejausi/88985 ;
http://www.respublika.lt/lt/naujienos/lietuva/kitos_lietuvos_zinios/ugdymas_su_iskrypimo_kvapu/,print.1#nuotraukos
http://www.respublika.lt/lt/naujienos/lietuva/kitos_lietuvos_zinios/demaskuotas_lyciu_lygybes_pseudomokslas/

Ieva Bērziņa, Raimonds Bukbards, Latviešu identitātes atbalsta biedrība
/15.10.2012/

Avots:
http://www.tautasforums.lv/?p=5600
http://www.pietiek.com/raksti/saindeto_abolu_maiss,_jeb_ka_norvegija_tika_atmaskots_dzimumu_lidztiesibas_pseidozinatniskums

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Kultūra, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Ģenētiski modificētu organismu un sēklu gigants Monsanto pieprasa ERAB finansējumu Austrumeiropas tirgus iekarošanai

Monsanto, pasaules lielākais sēklu un ģenētiski modificēto organismu ražotājs, ir pieprasījis 40 miljonus ASV dolāru sabiedrisko finansējumu no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB).

Aprīlī ERAB (Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka) lems par garantiju piešķiršanu Monsanto 40 miljonu ASV dolāru apmērā, lai nosegtu iespējamos zaudējumus, kas kompānijai varētu rasties izvēršot savu darbību Austrumeiropas virzienā. Atbalsts pieprasīts līgumu noslēgšanai ar vidēja un liela apmēra uzņēmumiem un izplatītājiem Krievijā, Ukrainā, Bulgārijā, Ungārijā, Serbijā un Turcijā (Informācija par projektu pieejama ERAB mājas lapā: http://www.ebrd.com/pages/project/psd/2012/43925.shtml).

ASV korporācija Monsanto ir pasaules lielākais sēklu ražotājs, ceturtais lielākais lauksaimniecības ķīmijas ražotājs, un ietilpst “Fortune 500“.

“Ir pilnīgi nepieļaujami, ka ERAB varētu izsniegt publisku finansējumu gigantam, kas jau ir pārņemis pasaules sēklu un agroķīmijas tirgu,” komentē Ionuts Apostols, CEE Bankwatch tīkla ERAB koordinators, “ERAB mērķis ir privātā sektora un konkurences attīstība pārejas valstīs; kā šim mērķim varētu atbilst naudas piešķiršana vienai no pasaules ietekmīgākām korporācijām?”

“Vēl satraucošāki ir ERAB izteikumi par Monsanto atbalstīšanu, lai veicinātu pārtikas drošību šajā reģionā.” piebilst Apostols. “Tieši Monsanto veicinātais lauksaimniecības modelis apdraud pārtikas drošību klimata pārmaiņu laikos, jo gadu desmitiem balstījies uz ķimikālijām, monokultūrām, ģenētiski modificētiem organismiem* un mazāko ražotāju izstumšanu.” (vairāk Bankwatch rakstā European public development money for Monsanto? Whatever next?! http://www.grain.org/article/entries/4572-why-are-the-fao-and-the-ebrd-promoting-the-destruction-of-peasant-and-family-farming )

CEE Bankwatch kopā ar 157 sabiedriskām organizācijām visā pasaulē šonedēļ adresējusi vēstuli ERAB (http://bankwatch.org/sites/default/files/letter-EBRD-Monsanto-19Nov2012.pdf ) argumentējot pret finansiālā atbalsta piešķiršanu Monsanto, kā arī aicinot banku pārskatīt savu attieksmi pārtikas drošības jautājumos, to vēršot no liela izmēra industriālas lauksaimniecības veicināšanas politikas uz ilgtspējīgākiem, mazāka izmēra saimniekošanas veidiem, kas neiznīcina dabas daudzveidību.” (Starp citu, vairāk kā 100 organizācijas visā pasaulē kritizē ERAB pārtkas drošības izpratni: Why are the FAO and the EBRD promoting the destruction of peasant and family farming? http://www.grain.org/article/entries/4572-why-are-the-fao-and-the-ebrd-promoting-the-destruction-of-peasant-and-family-farming )

Finansiālā atbalsta pakete Monsanto jau ir izgājusi vairākas iekšējās ERAB procedūras un gaida galējo apstiprinājumu 2013.gada aprīlī. Gala apstiprinājumu veic ERAB dalībvalstu pārstāvji, tostarp ASV, Austrālija, Eiropas valstis un Eiropas Savienība.

ERAB apgalvo, ka tās finansējums netiktu izmantots ĢMO izplatīšanai, taču, ievērojot līdzšinējo pieredzi, tas ir maz ticams:

Aplūkotie notikumi diezgan labi apstiprina tēzi, ka lielie uzņēmumi un korporācijas nav ekonomiski efektīvāki par mazajiem. Lielie vienkārši ir POLITISKI efektīvāki, panākot sev labākus apstākļus uz pircēju un citu tirgus dalībnieku rēķina.

Avoti:
http://gmo.lv/2012/11/monsanto-varetu-sanemt-erab-finansejumu/
http://bankwatch.org/news-media/for-journalists/press-releases/monsanto-should-not-expand-relying-public-money
http://www.ebrd.com/pages/project/psd/2012/43925.shtml
http://www.grain.org/article/entries/4572-why-are-the-fao-and-the-ebrd-promoting-the-destruction-of-peasant-and-family-farming
http://www.grain.org/article/entries/4572-why-are-the-fao-and-the-ebrd-promoting-the-destruction-of-peasant-and-family-farming
http://bankwatch.org/sites/default/files/letter-EBRD-Monsanto-19Nov2012.pdf
http://www.bbj.hu/economy/hungary-destroys-crops-on-8500-9000-hectares-because-of-gm-tainted-maize_59473
http://www.greenpeace.org/international/en/news/Blogs/makingwaves/banned-ge-canola-found-growing-in-swiss-port-/blog/40733/

Informācijas aģentūra
/22.11.2012/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: GEIropa, Veids: Ziņa | Komentēt

Sīrijas prezidenta Bašara al Asada intervija, 08.11.2012 (pilnā versija)

Bašars al Asads

Sīrijas prezidenta Bašara al Asada intervija telekanālam RT par situāciju Sīrijā. Ļoti pamācoša intervija ar saprātīgu un garīgu cilvēku, kurš ir patiess savas valsts un tautas patriots. Intervija notika 08.11.2012 Damaskā, Sīrijas prezidenta pilī. Intervēja Sofija Ševardnadze. Intervijas teksta beigās links uz intervijas pilnu videoversiju angļu valodā. 

RT: Gadu atpkaļ daudzi bija pārliecināti, ka jūs nenoturēsities tik ilgi. Tomēr, neskatoties uz to, mēs pašreiz sēžam šeit, prezidenta pilī, pēc tās atjaunošanas un ierakstām šo interviju. Sakiet, kuri pašreiz ir jūsu ienaidnieki?

Bašars al Asads: Mūsu ienaidnieks ir terors un nestabilitāte Sīrijā. Problēmas būtība nav konkrētās personās, tas ir jautājums par to, vai valsts būs drošībā vai arī ne. Lūk, tas ir ienaidnieks, ar kuru mēs – sīrieši pašreiz karojam. 

RT: Kopš manas atbraukšanas ir pagājušas divas dienas un man bija iespēja parunāt ar cilvēkiem Damaskā. Daži uzskata, ka tas nav būtiski, vai Jūs paliksiet amatā vai arī nē. Kāds ir Jūsu viedoklis šai sakarā?

Bašars al Asads: Es uzskatu, ka jautājums, paliks prezidents savā amatā vai arī nē, ir jāizlemj visai tautai un tas nedrīkst būt atkarīgs no dažu cilvēku uzskatiem. Vienīgais ceļš te ir caur vēlēšanu procesu. Attiecīgi šis jautājums nav saistīts ar to, ko mēs dzirdam, bet gan ar to, kādi ir vēlēšanu rezultāti. Tieši vēlēšanu rezultāti noteiks, palikt prezidentam vai arī aiziet.

RT: Manuprāt, tie cilvēki domāja, ka pašreizējo uzbrukumu mērķis esat nevis Jūs personīgi, bet gan Sīrija.

Bašars al Asads: Kopš paša sākuma neesmu bijis ne mērķis, ne problēma. Rietumi pastāvīgi rada ienaidnieka tēlus. Agrāk ienaidnieks bija komunisms, pēc tam islāms, vēl pēc tam dažādu iemeslu dēļ Sadams Huseins. Tagad Rietumi grib radīt jaunu ienaidnieka tēlu – Bašaru al Asadu, un tāpēc viņi saka, ka problēma ir prezidentā un ka prezidentam ir jāaiziet. Tāpēc mums ir jākoncentrējas uz patiesajām problēmām un nevajag tērēt laiku, pievēršot uzmanību tam, ko viņi saka.

RT: Bet vai Jūs patiešām uzskatāt, ka tikai Jūs spējat glābt Sīriju un saglabāt tās vienotību, apstādinot to, ko visa pasaule jau sauc par pilsoņu karu?

Bašars al Asads: Šī problēma ir jāpskata no divām pusēm. Pirmā ir konstitucionālā puse, saskaņā ar kuru manā rīcībā ir valsts varas pilnvaras un man ir jāspēj atrisināt šīs problēmas. No otras puses, ja jūs domājat to tādā ziņā, ka Sīrijā nav vairs neviena cita cilvēka, kurš būtu spējīgs kļūt par prezidentu,tad mana atbilde ir – nē, ir tādi cilvēki. Katrs sīrietis var kļūt par prezidentu, un ir daudz cilvēku, kuri ir spējīgi pildīt šos pienākumus. Nedrīkst valsts likteni saistīt tikai ar vienu cilvēku.

RT: Tātad Jūs cīnāties par savu valsti. Vai Jūs uzskatāt, ka esat tas cilvēks, kura spēkos ir pārtraukt šo cīņu un atjaunot mieru?

Bašars al Asads: Būt par tādu cilvēku ir mans pienākums, man ir jāspēj to izdarīt. Es ceru, ka man tas izdosies. Bet šī problēma nav saistīta ar prezidenta pilnvarām, bet gan ar sabiedrību kopumā. Šai ziņā ļoti būtiski ir precīzi formulēt lietas būtību. Prezidents neko nevar izdarīt bez valsts institūciju un tautas atbalsta, attiecīgi šis nav tikai prezidenta karš, tas ir visu sīriešu karš. Pašreiz katrs sīrietis piedalās savas Dzimtenes aizstāvības karā.

RT: Tas tiesa, bet karadarbības rezultātā iet bojā daudz civiliedzīvotāju. Ja Jūs panāksiet uzvaru šai karā, kā pēc tā visa, kas ir noticis, Jūs domājat salabt ar tautu?

Bašars al Asads: Vēlreiz gribu uzsvērt, ka ir jābūt precīziem formulējumos. Problēma nav starp mani un tautu, man nav nekādu problēmu ar tautu. Pret mani ir ASV, pret mani ir Rietumi, pret mani ir daudzas arābu valstis un Turcija. Ja arī Sīrijas tauta būtu pret mani, tad, kā Jūs domājat, es spētu to izturēt un palikt šeit?

RT: Tātad tauta nav pret Jums?
 
Bašars al Asads:Ja liela pasaules daļa ir pret mani un vēl arī Sīrijas tauta ir pret mani, bet es joprojām atrodos te – prezidenta pilī, tad kas es, kāds supermens esmu, vai? Es taču esmu tikai cilvēks. Šāda tipa apgalvojumi ir neloģiski. Te nav jautājums par salīgšanu ar tautu un tas pat nav saistīts ar salīgšanu starp pašiem sīriešiem. Jautājums te ir saistīts ar teroru un teroristu atbalstīšanu no ārzemēm, lai destabilizētu situāciju Sīrijā. Lūk, ar to mēs visi šeit arī karojam.

RT: Tātad Jūs joprojām uzskatāt, ka tas nav pilsoņu karš? Es tā jautāju, jo zinu, ka visi uzskata, ka Sīrijā notiek teroristiskas operācijas un visa cita starpā notiek arī starpkonfesionā cīņa. Visi mēs esam dzirdējuši nostāstus par māti, kurai ir divi dēli, viens no kuriem karo valdības spēkos, bet otrs opozīcijas pusē. Vai tad šādu situāciju var nosaukt kā savādāk kā par pilsoņu karu?

Bašars al Asads: Sabiedrībā ir dobstarpības, bet tas nenozīmē, ka rit pilsoņu karš. Tas ir pavisam cits jautājums. Par pilsoņu kara iemeslu var kļūt dziļas etniskas vai starpkonfesiālas problēmas. Jā, reizēm rodas starpnacionālā vai starpkonfesiālā spriedze, bet tā nerada nopietnas problēmas. Ja vienā ģimenē, ciltī vai pilsētā rodas kaut kādas domstarpības, tas vēl nenozīmē, ka ir pilsoņu karš.

RT: Kad es saku par Jūsu salabšanu ar tautu, es ņemu vērā to, ko ne reizi vien esmu no Jums dzirdējusi, ka Jums ir būtisks tikai tas, ko par Jums domā sīrieši, un tas, vai viņi grib, lai Jūs paliktu par prezidentu. Vai Jūs nebaidaties, ka šī konflikta galarezultātā lielu ciešanu un upuru dēļ cilvēkiem vairs nebūs būtiski, kam ir taisnība, un ka viņi visu atbildību uzliks Jums?

Bašars al Asads: Tas ir hipotētisks jautājums, jo patiesība ir tas, ko patiesi tauta domā, bet, lai to uzzinātu, tas ir jāuzprasa. Pašreiz manā rīcībā nav ziņas, ka tautai būtu šādas noskaņas. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka es nebaidos no atsevišķu cilvēku viedokļiem, mani interesē tikai visas Sīrijas liktenis. Lūk, uz to arī ir jākoncentrējas.

RT: Ilgus gadus tika runāts par spēcīgo Sīrijas armiju un visuvarenajiem Sīrijas specdienestiem. Tomēr mēs redzam, ka šie spēki nespēj uzveikt ienaidnieku, kā tam vajadzētu būt. Mēs redzam, ka Damaskā gandrīz katru dienu tiek veikti terorakti. Vai var uzskatīt, ka tas, kas agrāk tika teikts par Sīrijas armiju un specdienestiem, ir tikai mīts?

Bašars al Asads: Parasti armijas un specdienesti koncentrējas uz ārējiem ienaidniekiem, neatkarīgi no tā, vai ir arī tāds iekšējais ienaidnieks kā terors. Sabiedrība katrā ziņā jau ļoti palīdz ar to vien, ka nesadarbojas ar teroristiem. Pašreiz Sīrijā notiek jauna tipa karš: teroru veic vai nu ar atsevišķu sīriešu rokām, kuri dzīvo valstī, vai arī to veic no ārienes iesūtīti ārvalstu kaujinieki.

Tas ir jauna tipa karš, un mums pie tā ir jāpielāgojas, kas prasa zināmu laiku. Šis nav tikai tradicionālais vai klasiskais karš, viss ir daudz sarežģītāk.Tas ir pirmkārt. Otrkārt, teroristi saņem bezprecidenta atbalstu no ārzemēm gan ieroču, gan finansu, gan arī politiskā atbalsta veidā. 

Tāpēc ir jābūt gataviem, ka šis būs ļoti grūts karš. Ir pilnīgi nereāli uzskatīt, ka tāda maza valsts kā Sīrija dažu dienu vai dažu nedēļu laikā var uzvarēt visas tās valstis, kuras ar savu aģentu starpniecību karo pret mums.

RT:Jā, bet no vienas puses te cīnās regulārās armijas daļas, kurai ir kāds komandieris, kurš tai dod noteiktas komandas: uz priekšu, pa labi, pa kreisi utt. un armija izpilda tās, bet no otras puses cīnās dažādas teroristu grupas, kurām nav vienota komandpunkta un stratēģijas. Kā vispār šīs divas puses var karot viena pret otru?

Bašars al Asads: Ne šai apstāklī ir problēma, bet tajā, ka teroristi rīkojas pilsētās, bet tur atrodas civiliedzīvotāji. Kad karo pret šāda tipa teroristiem, tad ir jāizdara viss iespējamais, lai maksimāli minimizētu civiliedzīvotāju zaudējumus un infrastruktūrai nodarīto kaitējumu. Un mēs nevaram arī nekarot, jo nevaram pieļaut, ka teroristi turpina postīt un nogalināt. Šis apstāklis ir galvenais, kas rada grūtības šāda tipa karā.

RT: Valsts infrastruktūrai, armijai un ekonomikai jau ir nodarīts liels kaitējums. Izskatās, ka Sīrija jau vistuvākajā laikā vienkārši sadalīsies, šķiet, laiks ir pret jums. Jūsuprāt, cik ilgs laiks Jums ir nepieciešams, lai uzveiktu ienaidnieku?

Bašars al Asads: Uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt. Neviens nevar atbildēt, kad beigsies šis karš, pirms netiek atbildēts, kad beigsies slepena kaujinieku iesūtīšana Sīrijā no visām pasaules malām (no Tuvajiem Austrumiem un islāma pasaules) un kad beigsies ieroču piegāde teroristiem. Tiklīdz tas viss beigsies, es atbildēšu uz Jūsu jautājumu, ka karš beigsies dažu nedēļu laikā, jo bez ārēja atbalsta ar to tikt galā nav grūti, tā nav problēma. Savukārt, ja no ārzemēm teroristus turpinās tikpat pamatīgi barot ar ieročiem un ar jauniem papildspēkiem, tad karš būs ilgstošs.

RT: Sīrijas robežas, kuras ne vienmēr tiek labi apsargātas, ir apmēram 4 tūkstoši kilometru. Jūsu ienaidnieki var brīvi atkāpties uz Jordāniju vai Turciju, lai papildinātu munīciju vai arī iegūtu medicīnisko palīdzību, un pēc tam atgriestos, lai karotu pret Jums. Kā tādā gadījumā Jūs vispār varat uzvarēt šai karā?

Bašars al Asads: Neviena pasaules valsts nav spējīga pilnībā kontrolēt savas robežas. Pat ASV pilnībā nekontrolē savu robežu ar Meksiku. Kas līdzīgs var arī notikt ar tādu lielu valsti kā Krievija. Valstis var panākt situācijas uzlabošanos uz robežām, nodibinot un uzturot labas attiecības ar saviem kaimiņiem. Tas ir tas, kas pašreiz nav starp Sīriju un Turciju, kas no visām valstīm visvairāk atbalsta ieroču kontrabandu un teroristu iesūtīšanu Sīrijā.

RT: Nesen es biju Turcijā un ievēroju, ka cilvēki ir ļoti satraukti, ka varētu sākties karš starp Turciju un Sīriju. Kā Jūs domājat, vai Sīrijas – Turcijas karš ir reālistisks scenārijs?

Bašars al Asads: No racionāla skatu punkta raugoties, tas ir nereāli, jo karam nepieciešams tautas atbalsts, bet vairākums Turcijas tautas to nevēlas. Tāpēc es nedomāju, ka kāds saprātīgs cilvēks varētu iet pret savas tautas gribu.  Tas pats attiecas arī uz Sīrijas tautu. Pēc būtības starp sīriešiem un turkiem nav domstarpību, ir tikai politiskas domstarpības starp abu valstu valdībām un vadītājiem. Tāpēc es nedomāju, ka karš starp Sīriju un Turciju būtu iespējams.

RT: Kad Jūs pēdējo reizi runājāt ar Turcijas prezidentu Erdoganu, un ar ko beidzās šī saruna?
 
Bašars al Asads: Tas bija 2011. gada maijā pēc viņa uzvaras vēlēšanās.

RT: Jūs viņu apsveicāt ar uzvaru vēlēšanās?

Bašars al Asads: Jā. Un tā arī bija pēdējā saruna.

RT: Kurš apšauda Turcijas teritoriju – valdības spēki vai opozīcija?

Bašars al Asads:  Lai to noskaidrotu, ir jāveic kopēja izmeklēšana. Divām armijām ir jāizveido kopēja komisija, lai noskaidrotu, kurš kuru ir apšaudījis. Pierobežā ir daudz teroristu, viņiem ir mīnmetēji, attiecīgi viņi ir spējīgi apšaudīt Turcijas teritoriju. Ir jāveic lādiņu ekspertīze. Mēs piedāvājām Turcijai izveidot šādu komisjiju, bet viņi atteicās.

Tā kā pierobežā ir tik daudz teroristu, nevar izslēgt, ka šīs apšaudes ir viņu roku darbs. Sīrijas armija nav saņēmusi pavēli apšaudīt Turcijas teritoriju, jo mēs tajā neesam ieinteresēti. Starp mums un Turcijas tautu nav nekāda ienaida, mēs turkus uzskatām par saviem brāļiem. Tad kādēļ mums tā rīkoties? Savukārt, ja tas ir noticis kļūdas pēc, tad ir nepieciešama izmeklēšana.

RT: Tatād Jūs pieļaujat, ka kļūdas pēc to varēja izdarīt arī valdības spēki?

Bašars al Asads:  Pieļauju. Kļūdas notiek jebkurā karā. Jūs zināt, ka Afganistānā patstāvīgi tiek runāts par „draudzīgo uguni”; katrā karā gadās, ka armija kļūdas pēc nogalina savus karavīrus.  Bet šai konkrētajā gadījumā mēs nevaram apstiprināt, ka šāda veida fakti tikuši konstatēti.

RT: Kāpēc Turcija, kuru Jūs uzskatījāt par sev draudzīgu valsti, ir kļuvusi par opozīcijas balstu?

Bašars al Asads:  Noprecizēšu: nevis Turcijas un nevis turku tauta, bet gan Erdogana valdība. Turcijas tauta ir ieinteresēta labās attiecībās ar Sīrijas tautu. Savukārt Erdogans uzskata, ka, ja reģionā, konkrēti Sīrijā, pie varas nokļūs „Brāļi musulmaņi”, tad viņam būs garantēta politiska nākotne.

Otrs iemesls, viņš sevi personiski uzskata par kaut ko līdzīgu jaunam osmaņu sultānam, kurš spēs uzspiest visam reģionam savu kundzību, līdzīgi kā tas bija Osmaņu impērijas laikā, tikai šoreiz jaunā izskatā. Sirds dziļkumos viņš sevi redz kā jaunu kalifu. Te arī slēpjas viņa metamorfozes būtība no „nulles ienaidnieku” ārpolitiskā principa uz „nulles draugu” principu.

RT: Pret Jums ir ne tikai Rietumi, bet arī daudzi nelabvēļi arābu pasaulē. Ja divus gadus atpakaļ Jūsu uzvārds visiem arābu psaulē iedvesa cieņu, tad tagad viņi ir Jūs nodevuši. Kāpēc Jums ir tik daudz ienaidnieku arābu pasaulē?

Bašars al Asads:  Viņi nav ienaidnieki. Lielākā daļa arābu valdību ir par Sīriju, tikai viņi neuzdrošinās atklāti par to paziņot.

RT: Kāpēc?

Bašars al Asads:  Tāpēc, ka uz viņiem lielu spiedienu izdara Rietumi un naftas dolāri.

RT: Kurš arābu pasaulē Jūs atbalsta?

Bašars al Asads:  Daudzas valstis slepeni mūs atbalsta, kaut arī atklāti to neizrāda. Bet ir arī tādas valstis kā Irāka, kura pašreizējā krīzē visai aktīvi atbalsta Sīriju; viņi saprot, ka, ja „uzsprāgs” Sīrija, tad tās iekšējais karš izies ārpus tās teritorijas un izvērsīsies arī kaimiņvalstīs.

Ir valstis, kurām ir saprātīga nostāja Sīrijas jautājumā, tādas valstis ir, piemēram, Alžīrija un Omāna. Ir vēl virkne citu valstu, kuras es vārdā nesaukšu, kuras pret mums izturas pozitīvi, kaut arī tas neizpaužas konkrētā rīcībā.

RT: Kāpēc Saūdu Arābija un Katāra uzstāj, lai Jūs pamestu savu amatu. Kāds viņiem var būt labums no situācijas destabilizācijas Tuvajos Autrumos?

Bašars al Asads:  Atklāti sakot, es viņu vietā atbildēt nevaru, viņiem ir jāatbild uz šo jautājumu.  Es varu tikai pateikt to, ka problēmas starp Sīriju un dažām arābu pasaules valstīm, mūsu reģiona valstīm vai Rietumiem ir saistītas ar mūsu nepiekāpību – mēs sakām „nē”, tad kad tā uzskatām, un tas patiešām arī nozīmē „nē”. Šī ir galvenā problēma.

Dažas valstis uzskata, ka var valdīt pār Sīriju, izmantojot spēka diktātu, finanses vai naftas dolārus. Sīrijas gadījumā tas nav iespējams. Varbūt viņi grib spēlēt kaut kādas globālas spēlītes, mums ar to nav problēmas, bet tikai ne uz mūsu interešu rēķina.

RT: Tas attiecas uz valdīšanu pār Sīriju vai arī viņu islāma redzējuma eksportu Sīrijā?
 
Bašars al Asads:  Nevarētu teikt, ka tā ir šo valstu valstiskā politika. Reizēm atsevišķas organizācijas vai personas atbalsta šo virzienu, bet tas netiek pasludināts par oficiālu politiku. Šīs valstis atklāti no mums nepieprasa propogandēt viņu ekstrēmistiskos uzskatus un organizācijas, bet netieši gadās, ka viņas mēģina mūs ietekmēt šai virzienā. Tā ir viena problēmas puse. Kad es runāju par vienas vai otras valsts valdību, es varu runāt tikai par viņu oficiālo politiku, bet tā ir saistīta ar šīs valsts interesēm, ar tās vēlmi spēlēt noteiktu lomu. Bet tas, ko teicāt, ir jāņem vērā, par to nedrīkst aizmirst.

RT: Pret Irānu  – Jūsu visuzticamāko sabiedroto – arī tiek vērstas ekonomiskas sankcijas un militāras agresijas draudi. Ja Jums piedāvātu pārtraukt attiecības ar Irānu apmaiņā pret mieru Jūsu valstī, vai Jūs tam piekristu?

Bašars al Asads:  Mums nav jāizvēlas starp šīm divām iespējamībām, jo viens otram nav pretrunā. Jau kopš 1979.gada mums ar Irānu ir ļoti labas attiecības un tās nepārtraukti tikai uzlabojas. Tajā pašā laikā mēs virzāmies miera virzienā. Pie mums noritēja miera atjaunošanas process, miera pārrunas, un Irāna nekādi netraucēja miera nodibināšanai. Tie ir Rietumi, kuri izplata tamlīdzīgus  demagoģiskus uzstādījumus, ka, ja mēs gribam mieru, tad mums ir jāpārtrauc attiecības ar Irānu. Bet šīs divas lietas viena ar otru ir pilnīgi nesaistītas.

Irāna atbalstīja Sīriju, atbalstīja mūs okupēto teritoriju jautājumā un mums pašreiz ir jāatbalsta Irāna viņu jautājumā. Viss ir ļoti vienkārši. Irāna ir ļoti svarīga valsts mūsu reģionā un, ja mēs tiecamies pēc stabilitātes, tad mums ir jāuztur ar to labas attiecības. Nevar būt nekādas runas par stabilitāti apstākļos, kad ir sliktas attiecības ar Irānu, Turciju un citām kaimiņvalstīm.

RT: Vai Jums ir pamatotas ziņas, ka Rietumu specdienesti finansētu Sīrijas opozīcijas kaujiniekus?
 
Bašars al Asads:  Nē, mums ir zināms, ka viņi atbalsta kaujiniekus informatīvi – pārsvarā caur Turciju, bet reizēm arī caur Libānu. Tomēr ir citi specdienesti, ne Rietumu, bet reģionālie, kuri ir ļoti aktīvi, aktīvāki par Rietumu specdienestiem, bet kuru aktivitātes, protams, kontrolē Rietumu specdienesti.

RT: Kāda ir Al-Kaidas loma Sīrijā pašreiz? Vai viņi kontrolē kādu opozīcijas grupējumu?

Bašars al Asads:  Nedomāju, ka Al-Kaida mēģina nodibināt kontroli pār šiem grupējumiem; tā tiecas, pēc viņu pašu izteikumiem, izveidot t.s. „emirātu” un, iebiedējot cilvēkus ar terora aktu, slepkavību un nāvinieku palīdzību, piespiest iedzīvotājus pieņemt sevi kā reālu varu, kā notikušu faktu.  Viņu galamērķis ir izveidot Sīrijā islāma emirātu, lai pēc tam no šejienes propogandētu savu ideoloģiju uz visām citām pasaules malām.

RT: Ar ko Jūs esat gatavi vest pārrunas no tiem, kuri pašreiz karo pret jums?

Bašars al Asads:  Mēs vedam pārrunas ar katru, kurš patiesi vēlas palīdzēt Sīrijai. Bet mēs netērēsim laiku ar tiem, kuri vēlas izmantot šo krīzi personiskās interesēs.

RT: Valdības spēki vairākkārt ir tikuši apsūdzēti  kara noziegumos pret Sīrijas civiliedzīvotājiem. Vai Jūs varat to apstiprināt?

Bašars al Asads:  Mēs cīnāmie spret terorismu, ievērojot konstitūciju un aizstāvot Sīrijas tautu. Atgriezīsimies kaut vai pie desmit gadus seniem notikumiem Krievijā: arī jūs cīnījāties ar terorismu Čečenijā un citos reģionos. Teroristi pie jums uzbruka teātriem, skolām un citām sabiedriskām vietām, un Krievijas armija aizstāvēja savu tautu. Vai to var nosaukt par kara noziegumiem? Protams, ka nē.

Vairākas dienas atpakaļ Amnesty International atzina, ka bruņoti grupējumi ir veikuši noziegumus, sagūstot un nogalinot desmitiem Sīrijas armijas karavīrus.  Bez tam Human Rights Watch ne reizi vien ir raksturojusi bruņoto grupējumu nodarīto civiliedzīvotājiem kā kara noziegumus. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, tas ir neloģiski, ka armija veic kara noziegumus pret visu tautu. Sīrijas armija sastāv no tautas pārstāvjiem. Ja armija veiktu noziegumus pret tautu, tad armija sašķeltos. Armija nevar palikt stipra, ja tā nogalina pati savus iedzīvotājus.

Treškārt, pašreizējajos ļoti grūtajos apstākļos armija neizturētu divdesmit mēnešus bez tautas atbalsta. Bet kāds gan var būt tautas atbalsts, ja armija nogalina savus tautiešus.  Te sanāk pretruna.

RT: Kad Jūs pēdējo reizi runājāt ar kādu no Rietumu līderiem?

Bašars al Asads:  Tas bija vēl pirms krīzes.

RT: Vai Jums ir bijis kāds priekšlikums no viņiem pamest prezidenta amatu apmaiņā pret mieru Sīrijā?

Bašars al Asads:  Nē, pa tiešo neviens ko tādu man nav piedāvājis. Bet šis jautājums jebkurā gadījumā skar Sīrijas suverenitāti, jo tikai Sīrijas tauta ir tiesīga lemt tamlīdzīgus jautājumus. Visam, kas šai ziņā tiek teikts [Rietumu] masu saziņas līdzekļos, Sīrijā nav nekādas nozīmes.

RT: Šķiet, ka Jums nemaz nav citas izvēles. Vismaz no malas izskatās, ka Jums nemaz nav, kur doties. Ja vēlēsieties pamest valsti, kur Jūs brauksiet?

Bašars al Asads:  Uz Sīriju. No Sīrijas es varu aizbraukt tikai uz Sīriju. Tā ir vienīgā vieta, kur es varu atrasties. Es neesmu Rietumu marionete, lai brauktu uz Rietumiem vai vēl kaut kur citur. Es esmu sīrietis, dzimis Sīrijā, es dzīvošu Sīrijā un miršu Sīrijā.

RT: Vai Jūs uzskatāt, ka pašreiz vēl ir iespēja noregulēt konfiltu diplomātiskā un sarunu ceļā, vai arī ir iestājies periods, kad tikai armija var atrisināt šo krīzi?

Bašars al Asads:  Es vienmēr esmu ticējis diplomātijai un dialogam, pat ar tiem, kuri nesaprot sarunu valodu un netic tam. Mums ir jāturpina šie centieni.  Uzskatu, ka mēs vienmēr šai ziņā gūstam panākumus, kaut vai daļēji. Kamēr mēs nevaram gūt pilnīgus panākumus, tikmēr vajag tiekties kaut vai pēc daļējiem panākumiem. Bet tajā pašā laikā ir jābūt reālistiem. Mums nevajag maldīgi domāt, ka panākumu gūšanai pietiks tikai ar dialogu.

Jo starp tiem, kuri ir iesaistīti šajos noziegumos, ir dažādi cilvēki. Ir tādi, kuri netic pārrunām – ekstrēmisti. Ir tādi, kuri nav draugos ar likumu, noziedznieki, kuri bija notiesāti jau vairākus gadus atpakaļ pirms krīzes un viņiem, protams, valdība ir ienaidnieki, jo, tiklīdz situācija normalizēsies, viņi atkal nokļūs cietumā. Un ir tādi, kuri saņem palīdzību no ārvalstīm, viņi ir spiesti būt uzticīgi tām valdībām, kuras viņiem maksā un piegādā ieročus. Viņi nav brīvi savā izvēlē.

Mums ir jābūt reālistiem. Tomēr ir arī tādi cilvēki, kuri ir gatavi pārrunām. Turklāt tādi cilvēki ir gan starp politiķiem, gan arī starp kaujiniekiem. Tāpēc mēs jau vairākus mēnešus vedam pārrunas, tai skaitā arī ar kaujiniekiem, un daži no viņiem pat ir atdevuši ieročus un atgriezušies normālā dzīvē.

RT: Vai Jūs uzskatat, ka vistuvākajā laikā varētu notikt tiešs ārvalstu iebrukums Sīrijā?

Bašars al Asads:  Uzskatu, ka šādas intervences cena, ja tā notiks, būs nesamērīgi augsta visai pasaulei. Sīrija ir pēdējais mūsu reģiona sekulārisma, stabilitātes un dažādu cilvēku līdzāspastāvēšanas bastions, Sīrija ir pēdējā robeža. Ja Sīrijā sāksies īstas problēmas, tad sāksies ķēdes reakcija, domino efekts, kas skars visas valstis no Atlantijas līdz Klusajam okeānam, īstenībā tas skars visu pasauli. Tāpēc es nedomāju, ka Rietumi ies šo ceļu. Tomēr, ja tas notiks, neviens tad nespēs prognozēt, kas notiks pēc tam.

RT: Sakiet, vai Jūs jūtaties vainīgs par kādām savām darbībām prezidenta amatā?

Bašars al Asads:  Parasti, ja kaut ko dari, tad noteikti pieļausi arī kādas kļūdas, tas ir cilvēcīgi.

RT: Kāda ir Jūsu lielākā kļūda?

Bašars al Asads:  Atklāti sakot, pašreiz nevaru atcerēties. Tomēr pirms gala lēmumu pieņemšanas es apzinos, ka kaut kādā mērā tas var būt kļūdains. Bet cilvēks nevar zināt, kur kļūdīsies. Dažreiz, īpaši krīzes situācijās, nav iespējams atšķirt pareizus lēmumus no kļūdainiem, to ir iespējams izdarīt tikai pēc tam, kad krīze ir pārvarēta. Tāpēc es nevaru pašreiz objektīvi spriest par savām kļūdām, jo mēs joprojām atrodamies krīzes situācijā.

RT: Tātad nav nekas, ko jūs nožēlotu?

Bašars al Asads:  Pagaidām nē. Kad viss noskaidrosies, tad būs iespējams arī runāt par kļūdām. Viņas noteikti ir, tas ir neizbēgami.

RT: Ja šodien būtu 2011.gada 15.marts, kad sāka pieņemties spēkā protesti, ko Jūs būtu darījis savādāk?

Bašars al Asads:  Es izdarītu to pašu, ko izdarīju 15.martā.

RT: Pilnīgi to pašu?

Bašars al Asads:  Jā. Es aicinātu visas puses uz diologu un cīņai ar terorismu. Ar to arī sākās visi notikumi, nevis ar ielu demonstrācijām, kas bija tikai aizsegs. Jo demonstrantu vidū bija kaujinieki, kuri šāva vienlaicīgi gan uz civiliedzīvotājiem, gan arī uz karavīriem. Iespējams, ka taktiskā līmenī arī bija iespējams izdarīt kaut ko savādāk, bet valsts prezidents nenodarbojas ar taktiskas dabas jautājumiem; prezidents pieņem stratēģiskus lēmumus.

RT: Sakiet, kā Jūs iedomājaties sevi pēc 10 gadiem?

Bašars al Asads:  Es redzu sevi savā valstī. Es nevaru iedomāties sevi bez savas valsts. Es varu iedomāties sevi tikai caur savu valsti.

RT: Jūs redzat sevi Sīrijā?

Bašars al Asads:  Nepārprotami. Man ir jātrodas Sīrijā. Lieta te nav amatā un apstāklī, vai es būšu prezidents. Mani tas neinteresē. Es redzu sevi savā valstī, kurai ir jābūt stabilai, plaukstošai un drošai.

RT: Paldies par interviju.
 
Bašars al Asads:  Vēlreiz paldies, ka apciemojāt mūs un atbraucāt uz Sīriju.

/08.11.2012/

Avoti:
http://inotv.rt.com/2012-11-09/Siriya–poslednij-rubezh-na  [linkā – pilna videointervija angļu valodā]
http://www.presstv.ir/detail/2012/11/08/271152/syria-invasion-not-affordable-by-world/

Informācijas aģentūra
/13.11.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Latvija – līdere jauniešu smēķēšanas, inhalantu un alkohola lietošanas ziņā

Saskaņā ar Eiropas neatkarīgo pētnieku grupas ESPAD (European School Survey Project on Alcohol and Other Drugs) pētījuma datiem par narkotiku (cigarešu, alkohola un citu narkotiku)  lietošanu jauniešu vidū, Latvija pēc atsevišķiem rādītājiem ieņem augstākās vietas. Pētījums tika veikts 2011.gadā un tas aptvēra 36 valstis.

47% no aptaujātajiem Latvijas jauniešiem atzina, ka ir izsmēķējuši vismaz vienu cigareti pēdējo 30 dienu laikā (visu pētāmo valstu vidējais rādītājs – 28%), kas ir visaugstākais rādītājs no visām pētāmajām valstīm. 

 23% Latvijas jauniešu ir kaut reizi lietojuši t.s. inhalantus (līmju, gāzu, tvaiku ieelpošana), ieņemot „godpilno „ otro vietu šai topā uzreiz aiz Horvātijas (28%).  Vidējais rādītājs – 9%.

Alkohola lietošanas ziņā Latvijas jaunieši ieņem 4. vietu, „piekāpjoties” tikai Čehijai, Grieķijai un Francijai. Pēdējo 30 dienu laikā alkoholu bija lietojuši 65% no Latvijas aptaujātajiem jauniešiem.  Francijā – 67%, Grieķijā – 72%, bet Čehijā – 79%. Visu valstu vidējais rādītājs – 57%.

Pilnu pētījumu var apskatīt te: http://www.espad.org/Uploads/ESPAD_reports/2011/The_2011_ESPAD_Report_FULL_2012_10_29.pdf

Avoti:
http://www.espad.org/
http://rusrep.ru/article/2012/10/24/index/

Informācijas aģentūra
/13.11.2012/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Sadzīve, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Austrālijas tiesa atzīst reitinga aģentūras “Standard & Poor’s” krāpšanos

Austrālijas Federālā tiesa atzinusi starptautiskās reitingu aģentūras “Standard & Poor’s” (”S&P”) vainu investoru mānīšanā un maldināšanā 2006.gadā – pāris gadu pirms globālās krīzes, vēsta ārvalstu mediji.

Pagājušā gada oktobrī 12 Austrālijas pilsētas vērsās tiesā, apgalvodamas, ka reitingu aģentūra tās ir apmānījusi, nosakot “ААА” reitingu ”Constant Proportion Debt Obligation” (CPDO) vērtspapīriem, kas iegādāti 2006.gadā.

”S&P” analītiķi tolaik apgalvojuši, ka šo obligāciju defolta risks ir mazāks par 1%, taču pēc vairākiem mēnešiem vērtspapīri zaudēja 90% vērtības, bet varas iestādes zaudēja savus ieguldījumus par 16,6 miljoniem dolāru.

Tiesa atzina, ka ar augstākā reitinga noteikšanu obligācijām investori ir maldināti. Tiesa secinājusi, ka kopējie Austrālijas pilsētu zaudējumi obligāciju izlaides organizatora Nīderlandes bankas ”ABN Amro” un reitingu aģentūras darbību dēļ bijuši vairāk nekā 31 miljons dolāru.

”S&P” savu vainu notikušajā noliedz un solījusi pārsūdzēt tiesas lēmumu.

Austrālijas tiesas lēmums ir pirmais, kurā ir atzīta reitingu aģentūras vaina saistībā ar apzināti maldinoša un pārlieku augsta reitinga noteikšanu. ”The Financial Times” atzīmējis, ka šis tiesas lēmums kļūs par atskaites punktu līdzīgās tiesvedībās Eiropā, arī Lielbritānijā.

Atgādinām, ka reitingu aģentūru bieži vien politiskie un no reālās dzīves atrautie reitingi ir viens no globālās finanšu sistēmas darbības un vadības elementiem, tāpēc uzticības zudums reitingu aģentūrām un reālas atbildības pieprasīšana no tām var apgrūtināt esošās krāpnieciskās finanšu sistēmas darbību.

Reitingu aģentūru darbības, mākslīgi paaugstinot dažādu vērtspapīru reitingus, bija viens no iemesliem 2008.gada finanšu krīzei.  Tad daudzas emitētās obligācijas ar augstāko “ААА” reitingu salīdzinoši īsā laikā zaudēja savu vērtību, kā dēļ daudzi investori zaudēja savus ieguldījumus un bankrotēja.

Avots:
http://www.km.ru/economics/2012/11/12/mirovoi-finansovyi-krizis-i-ego-posledstviya/697100-avstraliiskii-sud-postavil-
http://www.delfi.lv/bizness/pasaule/australijas-tiesa-atzist-sp-vainu-investoru-manisana-pirms-krizes.d?id=42801454

Informācijas aģentūra
/13.11.2012/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Jauno nabagu studijas jeb kulturoloģiskā paradigma izglītībā

Intervijā izdevumam „Kultūra un Vārds” (2011.g.sept.; skat. artursprieditis.lv) par vadāmo haosu bija runa par jēdzienu „kulturoloģiskā paradigma”. Atkārtošu intervijā teikto.

2011.gada vasarā, lasot par cilvēku radīto jauno monstru – vadāmo haosu, sapratu, ka tā saucamās Ņutona zinātniskās paradigmas vietā XX gadsimtā pakāpeniski ir stājusies kulturoloģiskā paradigma. Ņutoniskā mehānistiskā skatījuma vietā ir stājies kulturoloģiskais skatījums, kad centrā nonāk kultūras kategorija un uz visu lūkojamies no kultūras holistiskuma un sistēmiskuma viedokļa.

Protams, pirms jaunā montra (vadāmā haosa) iepazīšanas manā biogrāfijā bija kultūras determinisma koncepcijas apcerēšanas posms, kam esmu veltījis atsevišķu darbu grāmatā „Spīdolas telpa” (2007). 2011.gada vasarā lasītie teksti par starpdisciplināro pieeju, haosa teoriju, sinerģētiku, vadāmo haosu it kā pielika punktu noteiktām pārdomām, kas vainagojās ar jēdziena „kulturoloģiskā paradigma” priekšlikumu ļoti plašā kognitīvajā kontekstā.

Nākas ņemt vērā, ka aizvadītajos 100 gados zinātniskā domāšana un pasaules izpratne visu laiku virzās noteiktā gultnē – kulturoloģiskajā gultnē. XX gadsimta sākumā par to liecina rīdzinieka Vilhelma Ostvalda aicinājums veidot jaunu zinātni par kultūru – kulturoloģiju. Par to liecina amerikāņa Leslija Vaita centieni praktiski realizēt mūsu slavenā novadnieka ideju par kulturoloģiju. Par to liecina attieksmes izmaiņas pret haosu un dinamiskā haosa atzīšana, determinisma mācības kritika, dabas un sabiedrības parādību tipoloģiskās līdzības atzīšana, Iļjas Prigožina aplūkotā „konceptuālā revolūcija”, radikāli jaunie uzskati par sistēmu dinamiku un pašorganizāciju, uzskats, ka cilvēkus aptver viena liela totāla sistēma – kultūra, dabaszinātņu un humanitāro zinātņu konverģence, sinerģētikas un kulturoloģijas tuvināšanās, vadāmā haosa speciālistu darbs ar visiem kultūras segmentiem, kultūras funkcijas refleksīvās vadīšanas modeļos.

Interesanti, ka vadāmā haosa izdomāšana un pielietošana atklāj svarīgu momentu. Proti, zinātniski tehniskajā civilizācijā politiskās normas un likumus nomaina kultūras attīstības likumsakarības. Tas šodien ir  labi redzams, – piemēram, ar politisko varu neko nevar panākt. Kaut ko var panākt tikai tad, ja tiek respektēta kultūras lokālā specifika. Demokrātija zaudē klasisko substanci, jo tautas politiskās varas vietā stājās to likumsakarību vara, kuras cilvēks producē darba un zinātniskās izziņas laikā. Tātad – kultūras procesa laikā. Domokrātiskā griba pat traucē un grauj darba un zinātniskās izziņas efektivitāti. Tehnikai nav vajadzīga politiskā leģitimitāte. Intelekts pats nodrošina leģitimitāti bez politiskajiem lēmumiem. Politiķu iejaukšanās kultūras procesā tikai traucē. Jo augstāks ir zinātniski tehniskais līmenis, jo niecīgāka telpa ir politiskajām manipulācijām. Jo augstāks ir kultūras līmenis, jo lielāka loma ir kultūras pašorganizācijai. Un pašlaik esam nonākuši līdz tādai stadijai, kad kultūra pati vēlas uzņemties atbildību par sevi, balstoties uz savu kognitīvo un metodoloģisko pamatbāzi – kulturoloģiju. Principā arī vadāmais haoss ir tendēts uz kultūru. Ne velti amerikāņu un citu zemju politiskā elite tagad milzīgu uzmanību pievērš Internetam. Internets pašlaik ir augstākais zinātniski tehniskais sasniegums, un tam nav vajadzīga politiķu palīdzība. Internets ir tas, kas pašlaik visvairāk nodrošina kultūras pašorganizāciju un tajā skaitā stimulē cilvēku vienaldzību pret politiku, politiskajām partijām, valsts varu vispār.

2011.gada septembrī publicētajā intervijā saruna par kulturoloģisko paradigmu vadāmā haosa ģenēzes kontekstā, saprotams, ir dīvaina izpausme. Tas ir paradoksāli, ka apskats par cilvēku masu iznīcināšanas jaunu līdzekli noslēdzas ar evristiski gaišu perspektīvu – jēdziena „kulturoloģiskā paradigma” ierosinājumu.

Taču faktiski minētajā domu gaitā nekā paradoksāla nav. Labi ir zināma sistēmiskā un starpdisciplinārā pieeja vadāmā haosa teorētiskajā ģenēzē, kompleksi izturoties pret cilvēku darbību, uzvedību un komunikāciju. Vadāmā haosa tehnoloģiskā izstrāde balstās uz visas kultūras segmentu respektēšanu, kas noteikti liecina par vēsturiski jauna tipa konceptuālās pamatsistēmas jeb paradigmas veidošanos. Vadāmā haosa izstrādes laikā ir radusies jauna problēmu fiksēšanas un risināšanas paradigma, ko ieteicams dēvēt par kulturoloģisko paradigmu.

Patiesībā tā nav pirmā reize, kad masu iznīcināšanas līdzeklis stimulē radikāli jaunu domas pavērsienu. Zinātnes vēsturē ir fiksēts, ka kodolieroču pielietošanas draudi iznīcināt cilvēci atsevišķus zinātniekus ir rosinājusi pievērsties planētas iedzīvotāju kontingenta starpdisciplinārai analīzei kā evolucionējošai dinamiskai sistēmai. Tas bija oriģināls skatījums uz cilvēci. Līdz tam zinātne (piemēram, demogrāfija) iedzīvotāju dzimstības un mirstības problemātiku aplūkoja tikai atsevišķu valstu mērogā, bet nevis visas cilvēces mērogā. Jaunā pieeja, kuras izstrādes fonā rēgojās atombumbu sprādziena „sēnes”, vainagojās ar matemātisko modeļu izveidi cilvēces demogrāfiskajiem aprēķiniem.

Zinātnes virzībā var saskatīt vairākus etapus. Vēsturiski pirmajā etapā priekšplānā ir matemātika kā galvenā, noteicošā un izšķirošā zinātne. Matemātiku par galveno zinātni atzina I.Kants, K.Markss un citi domātāji.

Otrais etaps sākās XIX gadsimtā. Tad izvērtās krasa metodoloģiskā polarizācija. No vienas puses izpaudās pozitīvisma pieeja, no otras puses – hermeneitikas priekšstati. XIX gadsimtā nostiprinās iedalījums: 1) zinātnes par dabu un 2) zinātnes par garīgo kultūru. Zinātnēs par dabu primārā ir izskaidrošana un ģeneralizācija. Zinātnēs par garīgo kultūru primārā ir izpratne un individualizācija.

Trešais etaps sākās XX gadsimta otrajā pusē, kad radās tādas jaunas zinātnes kā kibernētika, sistemoloģija, informācijas teorija, semiotika, sinerģētika. Tās ir zinātnes, kas tiecas formulēt nevis disciplināri lokālus, bet gan universiālus vispārzinātniskos secinājumus. Tātad aptver ne tikai dabu, bet arī garīgo kultūru. Tādi jēdzieni kā informācija, sistēma, struktūra, funkcija, sakari, vadība, organizācija, pašorganizācija tiek piemēroti esamības visu formu analīzei un ne tikai dabas fenomenu izpētē.

Zinātnes vēsturnieki uzskata, ka ceturtais etaps sākās XX un XXI gadsimta mijā, un tā galvenā iezīme ir starpdisciplināro zināšanu prioritāte.

Sistēmiska un starpdisciplināra pieeja dominē arī kulturoloģijas ģenēzē. Kulturoloģijas jēdziena un kulturoloģijas metodes formulēšanā uzskatāmi izpaužās tieksme aptvert kultūru visā tās daudzveidībā.

XX gadsimta otrajā pusē rodas jauna izpratne par kultūras lomu cilvēka un sabiedrības dzīvē. Jaunais ir tas, ka tiek pārvarēti līdzšinējie intelektuālie šķēršļi. Runa ir par sociālo un humanitāro zinātņu kompetences robežām, kas traucēja traktēt kultūru kā vienotu veselumu. Kā zināms, kulturoloģija tiecas pētīt kultūru kā vienotu veselumu. Taču tas intensīvi sākās tikai XX gadsimta otrajā pusē. Agrāk katra zinātniskā disciplīna ambiciozi aizstāvēja savas intereses (pētniecisko priekšmetu, metodoloģiju, terminoloģiju), neatzīstot un nepieļaujot zinātnisko integrāciju.

Starpdisciplinārās zinātniskās integrācijas nepieciešamību nosacīja vairāki apstākļi.

Pirmkārt, atsevišķu kultūras fenomenu izpratne attiecīgajā zinātnes disciplīnā (piemēram, literatūrzinātnē) agri vai vēlu stimulēja nepieciešamību balstīties uz starpdisciplināro metodoloģiju, jo iznākums bija dotā kultūras fenomena vienpusīgs skaidrojums. Teiksim, literatūrzinātne secināja, ka attiecīgās daiļrades izpratnē nepietiek tikai ar literatūrzinātnes pētnieciskajiem paņēmieniem un nepieciešams daiļradi vērtēt plašākā kontekstā – visas kultūras kontekstā. Un tas aicināja nekautrēties no zinātniskās integrācijas.

Otrkārt, pasaulē radās tāds problēmu loks, kura ontoloģisko apjomu nevar aptvert tikai viena zinātne. Piemēram, vadāmā haosa problemātika nav pa spēkam tikai vienai zinātnei. Arī demogrāfiskās problēmas nav pa spēkam vienai zinātnei. Planētas iedzīvotāju skaita pieaugumā izpaužās nelīnijisko fenomenu iezīmes, kad daļu summa nav veselais un pret planētas iedzīvotāju veselumu ir jāizturās kā pret pašorganizācijas    sistēmu. Demogrāfija viena pati to nevar zinātniski aptvert, un nepieciešama ir citu zinātņu līdzdalība.

Treškārt, atsevišķās zinātņu disciplīnās iestājās krīze, jūtot savu metodoloģisko izsmeltību (piemēram, literatūrzinātnē, vēsturē). Metodoloģiskais redukcionisms (disciplīnas velme tikt vienai ar visu galā) atsevišķas zinātņu disciplīnas bija novedis strupceļā.

Zīmīgi, ka kulturoloģiskās paradigmas rašanās sakrīt ar T.Kūna formulētajiem zinātnisko paradigmu vēsturiskās maiņas nosacījumiem. Saskaņā ar šiem nosacījumiem zinātnisko paradigmu maiņa var notikt tikai tad, kad ir izkristalizējušies noteikti priekšnoteikumi.

Vispirms ir jāizveidojās noteiktai profesionāļu kopai, un XX gadsimta otrajā pusē tāda profesionāļu kopa izveidojās, apvienojoties ap kulturoloģiski centrisku diskursu. Sakrīt arī citi nosacījumi. Teorētiskā diskursa laikā formējās īpašas realitātes ontoloģija, kas tika fiksēta ar kultūras kategoriju. Savukārt kultūras kategorija tika skaidrota maksimāli plašā formātā: kultūra ir cilvēka radītā garīgā un materiālā vide. Respektīvi, kultūra ir tas viss, kas atrodās starp cilvēku un dabu. Notika diskusija par kulturoloģijas (jaunās paradigmas) metodi. Arī šajā ziņā tas atbilst T.Kūna akceptētajiem nosacījumiem.

Kultūras kategorijas lietderību uzskatāmi raksturo XX gadsimta nogalē publicētie darbi, piemēram, par kapitālismu. Tajos tiek analizēta kultūras faktoru ietekme uz kapitālisma attīstību Rietumos. Tiek atzīts, ka kapitālisma attīstību Eiropā nevar izskaidrot bez kultūras faktoriem, balstoties tikai uz ekonomiskajiem faktoriem – resursu sadali, ražošanas apjomu, darba ražīgumu, kapitāla uzkrāšanu u.c. Pie tam kultūras faktoru analīze palīdz izskaidrot, kāpēc kapitālisms neradās Austrumu civilizācijās.

XX gadsimta nogalē tika publicēti darbi, kuros raksturotas kultūras universiālās iezīmes. Piemēram, cilvēces kulturā var stingri nodalīt kosmoloģiskos priekšstatus (devīze – „kā dzīvot”) un materiālistiskos priekšstatus (devīze – „kā vislabāk nodrošināt eksistenci”). Kosmoloģiskie priekšstati mainās ļoti lēni un var transformēties reizē ar paaudžu maiņu. Kosmoloģiskie priekšstati būtiski ietekmē valsts politisko sistēmu un tās leģitimitāti. Materiālistiskie priekšstati mainās ātrāk, un kapitālisma jaunās ražošanas formas var strauji ieviesties dzīvē.  Taču ekonomiskajā modernizācijā var balstīties uz savu kultūru – savas kultūras kosmoloģiskajiem priekšstatiem. Tā tas notiek Indijas, Ķīnas, Japānas kultūrā. 

XX gadsimta nogalē par kulturoloģiskās paradigmas aktualitāti liecina daudzi piemēri gandrīz katrā zinātnes disciplīnā. Piemēram, literatūrzinātnē ļoti spilgts piemērs ir Jurija Lotmana darbība, kad daiļliteratūras analīzē kultūras kategorija kļuva par galveno pētniecisko instrumentu un analītiskajā domā pārsvaru ieguva tipiski kulturoloģiska pieeja.

Savukārt par dabas zinātņu un sociālo zinātņu sadarbību uzskatāmi liecina, piemēram, Čīles neirobiologu Umberto Maturanas un Francisko Varelas unikālais ieguldījums un to ietekme uz komunikācijas teoriju, sociālo psiholoģiju, bioloģijas filosofiju, neirofizioloģijas filososfiju, izziņas bioloģiju, evolūcijas epistemoloģiju un vēl citām zināšanu sfērām.

Nākas atcerēties, ka komunikācijas teorijā kulturoloģiskā pieeja izpaudās jau XX gadsimta otrajā pusē slavenā kanādieša Herberta Maršala Makluena uzskatos. Viņš atzina, ka komunikācija ir ne tikai dialogs, diskurss, naratīvs. Arī pats komunikācijas līdzeklis (medijs) izraisa noteiktu kognitīvo reakciju – veic noteiktu asociatīvo ietekmi uz cilvēku apziņu.

XX gadsimta beigās mainījās attieksme pret ekonomiku, kuru parasti mēdza skaidrot tikai šaurā saimnieciskās darbības rakursā. Apzinoties visas kultūras ietekmi uz ekonomiku, radās informatīvā ekonomika, psiholoģiskā ekonomika, komunikatīvā ekonomika, eksperimentālā ekonomika.

Izmaiņas bija radikālas. Ādama Smita liberālisma ekonomika mācīja, ka galvenā darbojošās persona ir racionāls un egoistisks indivīds, kas savā izvēlē vadās no aprēķina un tiecas tikai pēc tā, kas viņam ir izdevīgi. Ādama Smita mācībā ekonomika ir absolūti izolēta no sociāli vēsturiskajiem apstākļiem. Tātad – kultūras. Taču tagad Rietumu ekonomistu aprindās populārs ir jēdziens „Culture Matters” (kultūra nosaka visu).

XX gadsimta nogalā sāka plaši prevalēt tēze, ka sociālās sistēmas nevar modelēt ar formālām metodēm. Tā rezultātā sociālo sistēmu modeļos sāka iekļaut cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas antropoloģiskos faktorus. Pie tam ne tikai zinātniskās pasaules aina tika integrēta modeļos. Ja agrāk formālajos modeļos izpaudās kauzālā pieeja (iemesls-sekas), tad visjaunāko laiku pasaulē arvien lielāka nozīme ir teleoloģiskajai pieejai – iekšējās cēlonības noskaidrošanai. Turklāt sociālajos modeļos centrā nostājās „kolektīvā domāšana” – cilvēka refleksīvie procesi, vērtību orientācija, kultūras determinisma psiholoģiskās izpausmes.

Šajā tekstā vēlos pievērsties kulturoloģiskās paradigmas saistībai ar izglītību; galvenokārt – augstāko izglītību.

Pārdomu loģika ir sekojošā: cilvēku dzīves un pasaules izpratnes un interpretācijas jauna konceptuālā pamatsistēma jeb paradigma automātiski ir vienota ar jaunu pieeju izglītībā. Respektīvi, kulturoloģiskā paradigma automātiski atspoguļojās arī izglītībā, kas vienmēr visos laikmetos ir bijusi attiecīgā vēsturiskā perioda garīgās dzīves savdabīgs spogulis.

Bet ne tikai spogulis. Zinātnes attīstība universitātēs dažkārt ir veicinājusi paradigmu maiņu, un studiju centri kļuva par jaunu konceptuālo pamatsistēmu (paradigmu) iniciatoru. Taču Rietumu civilizācijas tā dēvētā ideju vēsture liecina, ka universitātēm tomēr visbiežāk nākas piemēroties jaunajiem fundamentālajiem zinātniski metodoloģiskajiem sasniegumiem, proti, sasaistīt studiju procesu ar jaunāko konceptuālo pamatsistēmu jeb paradigmu. Ne reti jaunākais ir radies ārpus universitātes sienām, un universitātes pienākums ir to ņemt vērā studiju procesā. Arī vadāmā haosa starpdisciplinārās idejas radās nevis universitātē, bet gan privātā zinātniskā iestādē – amerikāņu slavenajā Santa Fe institūtā.

Kultūra ir sistēmiska izpausme. Tāpēc priekšnoteikumi, bez kuriem nav iespējama jaunas paradigmas formēšanās, arī izpaužas sistēmiski – sociuma garīgo trendu un materiālo vajadzību visos segmentos. Tajā skaitā arī izglītībā. Izglītība veic attiecīgās garīgās kultūras un sociāli ekonomiskās struktūras translāciju no vienas paaudzes uz otru paaudzi, garantējot kultūras kontinuitāti, garantējot sakarus starp intelektuālajām un pārvaldes elitēm, translējot profesionālās iemaņas utt.

Tajā pašā laikā nedrīkstam aizmirst, ka izglītība ir mākslīgs projekts, lai cilvēkus socializētu noteiktu paraugu, normu un vērtību kopumā. Tāpat nedrīkstam aizmirst, ka zināšanas ir bioloģiskā spēja,- ne visiem cilvēkiem šī spēja ir dota vienādā mērā.

Šodien tas tiek neapdomīgi ignorēts, un valstsvīru vispārējās totālās nekompetences apstākļos un pseidoburžuāzijas savtīgā biznesa interesēs augstākā izglītība tiek pārvērsta par it kā visiem pieejamu dzīves labumu. Tāpēc Rietumu civilizācijas atsevišķā teritorijā šodien saruna par augstākās izglītības degradāciju ir vispārzināms fakts. Tas attiecas uz tām zemēm (Latviju, Krieviju), kur augstākā izglītība diemžēl ieguva masu parādības bezjēdzīgo formātu.

Tik tikko nosauktajās zemēs, kur augstākā izglītība aizvadītajos pārdesmit gados kļuva ne tikai par masu parādību, bet arī par sociāli bezatbildīgu un cinisku biznesu, jau ir izveidojies bīstams sociālais spēks, kura destruktīvā enerģija var graujoši izpausties.

Runa ir par jauniešu masu ar augstskolas „koročkām”. No viņiem apmēram puse un vairāk nestrādā savā specialitātē, daudzi turpina veikt „melno” darbu tāpat kā pirms studijām, daudzi vispār nevar atrast darbu. Tādējādi sabiedrībā veidojās ļoti neapmierinātu cilvēku slānis ar augstāko izglītību. Viņus neapmierina viņu darbs, sociālais statuss. Latvijā daudzus neapmierina arī iegūtās seklās zināšanas privātajās izglītības firmās, kur alkātīgās peļņas interesēs studiju process tiek mežonīgi izkropļots, kā tas pie mums visšausmīgāk ir konstatējams dažās t.s. krievu augstskolās.

Obligāti nākas ņemt vērā, ka minētajās zemēs masu augstākās izglītības bums apsteidz ekonomiskās attīstības vajadzības, tāpēc sāk veidoties „jaunie nabagi”. Viņiem nav darbs profesijā un tāpēc nav atbilstošs sociālais statuss; viņiem nav darbs vispār un tāpēc viņiem nav arī nekādas nākotnes izredzes. Vienīgais prieks viņu dzīvē – iespēja meklēt laimi citā valstī.

Protams, XX gadsimta otrajā pusē (no 70.gadiem) „balto” cilvēku civilizācijā sākās lielas pārmaiņas, kas veicināja pieprasījumu pēc jauna tipa cilvēkiem. Rietumu civilizācijā sākās neoliberālisma laikmets, kurā dominē „menedžeris pats priekš sevis”.

Radās jauna tipa biznesa izglītība. Tā bija izglītība, kas ļāva cilvēkiem strādāt transnacionālajās korporācijās visdažādākajās vietās uz planētas. Lai tas varētu notikt, augstskolu programmās tika ieviesti tādi jauni studiju kursi kā „Interkulturālais menedžments” un „Interkulturālā komunikācija”. Vispirms tas plaši notika ASV universitātēs, un faktiski tas netieši liecināja par kulturoloģiskās pieejas izmantošanu, kaut gan amerikāņi mīlēja (un joprojām turpina mīlēt) citu terminoloģiju un minētos studiju kursus saistīja ar kultūras antropoloģiju un sociālo antropoloģiju.

Kā zināms, Rietumu civilizācijā studiju kursa „Kulturoloģija” ieviešanā vislielāko aktivitāti no XX gadsimta 90.gadiem demonstrē Krievija, kur minētais studiju kurss kļuva obligāts vispārizglītojošais priekšmets visās studiju programmās (par to plašāk skat. citās manās publikācijās). Tagad Krievijā kulturoloģijā jau ir zinātņu kandidāti, zinātņu doktori, profesori. Krievijā tiek rakstītas  un sekmīgi aizstāvētas disertācijas par kulturoloģijas ietekmi uz skolotāju un pasniedzēju profesionāli pedagoģisko darbību, kā arī par mūsdienu izglītības kulturoloģizācijas nepieciešamību, t.i., sistematizētu kulturoloģisko zināšanu iekļaušanu augstākās izglītības visos virzienos.

Jau tika minēts, ka sabiedrībā realizētā izglītības stratēģija atbilst vispārējām morālajām un intelektuālajām vajadzībām un līmenim attiecīgajā sociumā. Izglītības mērķi tāpēc var būt dažādi. Piemēram, sociāli adaptējoši, lai cilvēku iemācītu  izprast apkārtējo sociālo realitāti un tajā adaptēties. Tādā gadījumā izglītības mērķi ir vienoti ar socializācijas vajadzībām un tipiem.

Taču socializācijas tipi arī mēdz būt dažādi. Piemēram, sociālisma vienveida socializācijas prakse visiem sabiedrības locekļiem: skolā mācīties saskaņā ar standarta programmām, dienēt armijā, strādāt, vienai daļai studēt augstskolā un pēc tam strādāt. Sociālisma vienveida socializācijas tipā individuālie varianti ir izņēmums. To labi atceras padomju ļaudis, kaut gan arī Rietumeiropā tajā pašā laikā dominēja analoģisks socializācijas tips. Starp citu, vienveida socializācijas tips ir mēnessērdzīgo eiropiešu birokrātu apjūsmotā „Boloņas procesa” centrā.

Postindustriālajā sabiedrībā, kurā mums ir gods dzīvot šodien, dominē plurālisms – daudzveidība cilvēka brīvajā un individuālajā attīstībā. Tāpēc arī kapitālisma visjaunāko laiku (no XX gs. 90.gadiem) socializācijas tipā izpaužās plurālisms: eksistences formu daudzveidība, kad visu izšķir indivīda griba, brīva izvēle un prasme izmantot daudzveidību.  Pie tam indivīds pats atbild par savu izvēli un ir savas socializācijas garants atšķirībā no sociālisma vienveida socializācijas, kuru pārzina valsts.

Postindustriālajā sabiedrībā kulturoloģiskās paradigmas rezonanse izglītībā nosaka socializācijas jaunu algoritmu: kulturoloģiskās kompetences veidošanu. Savukārt dominējošais plurālisms diktē kulturoloģiskās kompetences sekojošos mērķus.

Pirmkārt un galvenokārt, prast izvēlēties savu ceļu kultūras formātu daudzveidībā.

Otrkārt, prast saskatīt un sistematizēt dzīves attīstības vadlīnijas, lai izvēlētos sev vispiemērotākās tendences mūsdienu sabiedrībā.

Sociālisma vienveida socializācijas tips un tam pakļautais sociāli adaptējošais izglītības modelis paredzēja formēt personu, kas ir universiāli piemērota jebkurai sociālās dzīves parādībai un apriori lojāla šīm parādībām. Turpretī kapitālisma plurālisma socializācijas tips pieprasa veidot tādu izglītības modeli, kas balstās uz diferenciācijas un specializācijas principu. Izmantojot šī modeļa priekšrocības, cilvēks pats izvēlās sev vistuvāko sociālās dzīves variantu.

Tas atbilst kapitālisma postindustriālajā sabiedrībā raksturīgajai globālajai subkulturācijas tendencei, kad sociums grupējās atsevišķās subkultūrās, sākot no pasaules uzskata orientācijas (konservatīvisms, liberālisms, neoliberālisms, sociālisms, tradicionālisms, fašisms u.c.) un beidzot ar dažādām kaislībām (sporta un atpūtas veidu fani, dažādu dzīvnieku un augu entuziasti utt.).

Subkulturācija ir sava veida pilsoniskā specializācija, un tā ir postindustriālās sabiedrības specifiska izpausme. Savukārt kulturoloģiskās kompetences veidošana pārvēršās par pilsoniskās kompetences veidošanu, jo palīdz izprast un novērtēt kultūras lomu sociālajos procesos un galu galā formē kulturoloģisku pilsonisko pozīciju.

Latvija, gods godam, ir pārņēmusi Vilhelma Ostvalda idejisko mantojumu. Latvijas vidējā izglītībā ir ieviests mācību priekšmets „Kulturoloģija”. Šo rindu autors nevar nosaukt kādu citu valsti, kur arī būtu mācību priekšmets „Kulturoloģija” vidējā izglītībā. Ļoti iespējams, ka Latvija ir vienīgā valsts, kur vidusskolēniem māca minēto priekšmetu.

Tas ir Izglītības un zinātnes ministrijas ilggadējās darbinieces Dr. Spodras Austrumas nopelns. Viņa lieliski izprot mūsdienu laikmeta kognitīvās pamattendences un, pārvarot visas grūtības un arī atklāto pretestību, panāca vidējās izglītības mācību priekšmeta „Kulturoloģija” standarta apstiprināšanu valdībā. Turklāt viņa kopā ar līdzautori Intu Muižarāju 2010.gadā izdeva pirmo mācību grāmatu „Kulturoloģija vidusskolai”.

Diemžēl studiju virziens „Kulturoloģija” neietilpst Ministru Kabineta 2012.gada 25.septembrī apstiprinātajos noteikumos Nr.668. Noteikumu pielikumā ir norādīti izglītības un zinātnes ministra akceptētie 29 studiju virzieni augstākajā izglītībā. Šajā sarakstā „Kulturoloģija” nav minēta. Tam var būt visdažādākās sekas mūsu jaunās paaudzes izglītošanā. Tajā skaitā tiek apdraudēta skolotāju sagatavošana minētajā mācību priekšmetā vidusskolās.

Mācību priekšmeta “Kulturoloģija” ieviešanu izglītībā objektīvi nosaka mūsdienu sabiedrības dzīves loģika un demogrāfiskās pārejas (planētas iedzīvotāju skaita pieaugums līdz 12 miljardiem XXI gs. nogalē) diktētās tendences: migrācija, mākslas, zinātnes, izglītības, komunikācijas, biznesa, pakalpojumu ekonomikas, politikas, profesionālās darbības transnacionālais raksturs, valstu iedzīvotāju etniskās un kultūras daudzveidības pieaugums. Tāpēc katram sabiedrības loceklim ir nepieciešama noteikta kulturoloģiskā kompetence, kas var garantēt psiholoģiski komfortablu un kreatīvi efektīvu cilvēka spēju un talantu realizāciju.

Respektīvi, kulturoloģiskā kompetence ir kļuvusi par mūsdienu sabiedrības katra locekļa socializācijas obligātu komponentu. Tas pilnā mērā attiecas arī uz Latviju, kura ir vienota ar visiem planetāri globālajiem procesiem. Izglītības uzdevums ir jaunajai paaudzei palīdzēt apgūt kulturoloģisko kompetenci.

Izglītības un zinātnes ministrijas izstrādātais standarts mācību priekšmetā “Kulturoloģija” noteikti atbilst tām prasībām, kas spēj nodrošināt kulturoloģisko kompetenci vidusskolēniem, palīdzot viņiem izprast apkārtējās pasaules norises. Standartā ir paredzēts mācīt par kultūras jēdzienu, kultūras sistēmiskumu un izpausmes formām, kultūras vēsturi, starpkulturālās komunikācijas nosacījumiem.

Skolēni varēs uzzināt, ka tagad par kultūru dēvē to visu, kas atrodas starp cilvēku un dabu. Tātad kultūrā ietilpst gan materiālā kultūra, gan garīgā kultūra. Kultūru veido tauta saskaņā ar savām vajadzībām, un katra kultūra kalpo attiecīgās tautas garīgajām un materiālajām prasībām. Kultūrā atspoguļojās tautas ticējumi, uzskati, paražas, morālās normas, vērtības, darba un sabiedriskās dzīves organizācijas paņēmieni. Tāpēc kultūra ietekmē arī tās veidotājus – atsevišķu indivīdu priekšstatus, darbību, uzvedību, mentalitāti.

Nākas uzsvērt, ka ne tikai cilvēki veido kultūru, bet arī kultūra veido cilvēkus. Kultūra funkcionē kā sistēma, un visi kultūras elementi ir savstarpēji saistīti un viens no otra atkarīgi. Praktiski tas nozīmē, ka, piemēram, latviešu tautas izveidotā izglītības sistēma būs tikpat laba vai slikta, cik labs vai slikts būs viss pārējais latviešu tautas kultūrā (zinātne, ekonomika, māksla, medicīna, sports, morāle utt.).

Kultūra ir dinamiska – tā nemitīgi mainās. Taču katrā kultūrā ir tādas izpausmes, kuras mainās ļoti lēni un kuras katra kultūra ļoti sargā (reliģiskie ticējumi, valoda, folklora, etnogrāfija, t.s. nacionālie varoņi,  garīgās kultūras mantojums u.c.) no citu kultūru ietekmes.

Zinātni par kultūru sauc “kulturoloģija”, un latvieši var būt sevišķi lepni, ka šīs zinātnes nosaukumu ir izdomājis Rīgā dzimis cilvēks – Vilhelms Ostvalds. To zina un atzīst visā pasaulē, kur kulturoloģija ir kļuvusi par vadošu disciplīnu humanitārajās zinātnēs, palīdzot cilvēkiem izprast pagātnes un tagadnes notikumus, bet svarīgākais – relatīvi precīzi prognozēt nākotnes perspektīvas. Tas tāpēc, ka mūsdienu kulturoloģija lietpratīgi balstās uz visas cilvēces kultūras analīzi.

Mācību priekšmetā “Kulturoloģija” skolēni iepazīstās ne tikai ar savas tautas kultūras vēsturi. Skolēnus iemāca pareizi izprast kultūras vēstures dziļāko būtību, proti, saskatīt galvenās idejiskās tendences katras tautas pagātnē. Tātad iemāca saskatīt centrālās garīgās vadlīnijas tautas kultūrā. Tās vadlīnijas, kuras ietekmēja mākslas, literatūras, zinātnes, saimnieciskās darbības, morāles virzību. Šīs zināšanas skolēni varēs izmantot arī starpkulturālajā komunikācijā. Priekšmets “Kulturoloģija” tādējādi skolēnos rada priekšstatu par kultūras atsevišķo parādību vienotību, jo skolēni var sasaistīt vienotā veselumā  iegūtās zināšanas vēstures, literatūras, mākslas vēstures, ģeogrāfijas u.c. mācību stundās.

Tagad uz mūsu planētas cilvēku dzīve virzās tādā veidā, ka katra kultūra arvien agresīvāk  sargā savu identitāti – savu sadzīves priekšmetu formas, savas darbības un uzvedības kārtību, savas iemīļotās krāsas, ornamentus, simbolus u.tml. Taču tagad uz mūsu planētas cilvēku dzīve virzās kopīgi, jo pastāv t.s. globalizācija, kuru nākas respektēt katrai tautai. Finansu un ekonomiskajā darbībā, garīgajā kultūrā, izglītībā, komunikācijā katra kultūra ir saistīta ar citām kultūrām (biznesā, tirdzniecībā, finansu investēšanā, komunikācijā, garīgās kultūras produkcijas industrijā u.c.).

Globalizācija turpmāk pieaugs vēl pamatīgāk. Arī valstu iedzīvotāju kontingents turpmāk kļūs etniski vēl daudzveidīgāks un nāksies dzīvot polietniskā un multikulturālā vidē. Tas praktiski nozīmē, ka skolēniem un studentiem ir jāsaprot, kā funkcionē ne tikai viņu pašu kultūra, bet arī citas kultūras, kā ir jāizturās, tiekoties ar citas tautas un kultūras pārstāvjiem, jāapzinās, ka arī cita tauta sargā savas kultūras svētākās vērtības. Kulturoloģiskajā kompetencē zināšanas par starpkulturālo komunikāciju ieņem plašu vietu un jauniešiem (piedodiet – “jaunajiem nabagiem”) var palīdzēt dzīvot mūsdienu sabiedrībā.

Katrs laikmets formē savu intelektuālo interjēru. Mūsdienu laikmeta intelektuālā interjēra kodolu veido kulturoloģiskās zināšanas. Un tiem, kuriem tās piemīt, dzīvot ir psiholoģiski komfortablāk  mūsu komplicētajā pasaulē unikālajā pārejas periodā.

Arturs Priedītis
/2012 novembris/
Avots: http://www.artursprieditis.lv

Posted in Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par mūsdienu draudiem dvēselei un ķermenim

Irina Medveģeva, bērnu klīniskais psihologs

Par īstu mīlestību, izvirtību, „seksuālo audzināšanu”, homoseksuālismu, abortiem, demogrāfisko krīzi un to, cik lielu ļaunumu un kaitējumu cilvēka psihei nodara pašreiz izplatīto izvirtību, melu un muļķību propaganda 2006.gada intervijā stāsta pazīstamā Krievijas bērnu psiholoģe Irina Medveģeva (Ирина Яковлевна Медведева).

J.: Kādi, Jūsuprāt, ir galvenie demogrāfiskās krīzes iemesli?

I.M.:  Atbildot uz šo jautājumu, atsaukšos uz savu draugu, profesoru, medicīnas zinātņu doktoru Igoru Gundarovu (Игорь Алексеевич Гундаров). Viņš nav   ticīgs cilvēks, bet viņš zinātnisku pētījumu rezultātā secināja, ka galvenais demogrāfiskās krīzes cēlonis ir cilvēku garīgais tukšums, jeb tas, ka ir sagrautas galvenās „dzīves jēgas” [idejas, ideāli,  kas dod dzīvei jēgu]. Iespējams pie mums [Krievijā; viss sacītais pilnā mērā attiecas arī uz Latviju] tas noticis tādēļ, ka Padomju ideāli šķita pārāk augsti un lielā mērā tie arī bija augsti, jo īpaši salīdzinājumā ar šodien propagandētajiem antiideāliem, tomēr lielā mērā tie bija arī viltus ideāli, jo tā bija dzīve bez Dieva.

Kad šos Padomju ideālus sagrāva, cilvēks palika pilnīgi bez nekā. Tad nu, lūk, profesors Gundarovs uzskata, ka gan paaugstinātā mirstība, gan arī zemā dzimstība ir tādēļ, ka cilvēki neredz dzīvei jēgu, neredz iemeslu, lai turpinātu dzimtu. Cilvēkiem nav nākotnes tēla. Kad cilvēkiem saka, ka drīzumā klonēs cilvēkus vai ka drīzumā pasauli pārvaldīs bioroboti vai kaut kādas citas preteklības, un cilvēki iedomājas, kā tas būs, tad viņiem negribās kalpot šai nākotnei un dot tai pēcnācējus. Šis, manuprāt, ir galvenais demogrāfiskās krīzes cēlonis, bet ir arī citi, mazāk nozīmīgi blakus iemesli.

Pirmkārt, te ir jāmin mūsu jaunās „dzīves jēgas”, jaunie ideāli, kurus par ideāliem īsti nosaukt nevar. Kad cilvēkus, jo īpaši jaunus cilvēkus, kuri ir īpaši uzņēmīgi pret sabiedriskiem etaloniem, orientē tikai uz dzīves līmeni un materiāliem sasniegumiem kā uz galveno dzīves jēgu, tad šādā dzīvē, kad ir jānopērk jauna mašīna, jāaizbrauc ceļojumā, jāiegādājas dzīvoklis, jauns mētelis utt.,  bērns tik tiešām traucē. Ja dzīves centrā ir patēriņš,  tad bērns traucē patēriņam, te nav ko slēpt. Bērns tā ir „lieka mute”, bērnam ir vajadzīgs ļoti daudz kas, un bērns ir ne tikai jāpabaro, viņš ir arī jāapģērbj, viņš ir jāmāca, viņš ir jāārstē, kas nebūt nav bez maksas [un bērnam ir jāvelta daudz laika]. Tā ka, ja dzīves centrā ir patēriņš, tad bērns tam traucē.

J.: Es no savas bērnības atceros, ka tad, kad attiecības starp vecākiem bija labas, tad es arī jutos labi, bet, kad viņiem bija nesaskaņas, es to pārdzīvoju kā lielu traģēdiju. Kā, Jūsuprāt, vai bērni šai ziņā ir mainījušies? Es to jautāju tādēļ, ka pēdējā laikā nākas dzirdēt, ka tradicionālā ģimene esot novecojusi, ir izplatītas t.s. ”izmēģinājuma laulības”, netradicionālas „ģimenes” attiecības, „vieslaulības” un daudzas citas „modīgas” lietas. Pastāstiet lūdzu par to sīkāk.

I.M.:  Vispirms arī es gribētu atcerēties savu bērnību. Man ir bijusi tā iespēja izjust gan lielu laimi, kad abi vecāki  mīl viens otru un mūs ar brāli, gan arī lielu traģēdiju, kad tēvs (man tad bija 9 gadi) iemīlēja citu sievieti un aizgāja no mums. Tiem, kuri domā, ka kaut kas tāds nav nekas pārāk briesmīgs, es gribu pateikt, ka tas ir briesmīgi, ka tā bērnam ir liela trauma, kas dzīst ilgi un lēni. Es uzskatu, ka šodienas bērni šai ziņā vispār nav mainījušies. Varbūt pieaugušajiem vienkārši patīk uzskatīt, ka bērni ir citi. Viņi nav citi, viņi ir tādi paši.

Man kā bērnu psihologam ir bijusi darīšana ar ļoti daudziem dažādu vecumu bērniem ar dažādiem raksturiem, ar dažādu sociālo stāvokli, no dažādiem reģioniem un dažādām bijušās PSRS republikām.  Es ļoti bieži no vecākiem dzirdu, ka tas jau nekas, ka mēs izšķīrāmies, jo tagad visi šķirās, bērnu var izaudzināt arī māte viena pati, tēvs pie bērna nāk, pat esot labas attiecības ar bērna tēvu. Bieži vien sievietes ar lepnumu stāsta, ka viņas bērna dēļ ir spējušas pēc šķiršanās saglabāt labas attiecības ar bijušo vīru. Protams ir labi, ka kaut vai bērna dēļ ir izdevies saglabāt labas attiecības ar bijušo vīru, protams ir labi, ja vismaz bērns redz reizēm atnākošu tēti, bet tomēr vislabāk ir tad, kad tētis nekur neaiziet. Mūsdienās šķiras vienkārši niecīgu sīkumu dēļ . Tā pati raksturu nesaderība vai tas, ka vīrs iedzer, skaitās nu ļoti nopietns šķiršanās iemesls. Es kā profesionālis apgalvoju, ka bērnam ir vajadzīgs vienalga kāds, bet tomēr tēvs. Nezinošu nespeciālistu viedoklis ir, ka labāk ir nekāds tēvs, nekā slikts tēvs. Tā nav taisnība. Bērnam ļoti svarīgs ir tēva simbols mājā, bērnam ir ļoti svarīga ģimenes pilnuma izjūta, pat ja mammai ar tēti ir sliktas attiecības, pat ja tēvs iedzer un dara vēl  ko sliktu. Protams, ja tētis ir noziedznieks un piekauj mammu un bērnu līdz pusnāvei, tad tas ir īpašs gadījums, bet šādi gadījumi ir salīdzinoši reti. Šķiršanās citu iemeslu dēļ ir daudzkārt biežākas.

Kas attiecas uz t.s. ”izmēģinājuma laulībām”, tad, pēc manas pieredzes, to rezultātā cilvēki neapprecas vispār.  Šis vārdu salikums, kā teica publicists Sergejs Karamurza, ir „amēbas vārdi”, jeb vārdi, kas maskē realitāti. Bet realitāte ir tāda, ka ”izmēģinājuma laulības”  ir izvirtība. Bet, kas attiecas uz Jūsu pieminētajām „netradicionālajām ģimenēm”, tad tas ir nekas cits kā Sodomas grēks, sodomītu homoseksuālās attiecības. Viņi nez kāpēc tiek saukti par zilajiem (debesu krāsā).  Es ieteiktu viņus nesaukt zilā krāsā, jo debesis ir zilas, bet ļaunumu saukt īstajos vārdā, lai veidojas attiecīgas asociācijas.

J.: Runājot par homoseksuālismu, bieži nākas dzirdēt, ka tas, ko cilvēks dara savā guļamistabā, ir viņa personiskā darīšana, jo tas neatstāj iespaidu uz citiem, un nākas dzirdēt pārmetumus par homoseksuālistu kritiku, jo viņi taču nevienam netraucējot, lai cilvēki dzīvo, kā grib. Ko Jūs par to varat pateikt?

I.M.:  Šai sakarā es atceros vienu atgadījumu, kas ar mani notika padsmit gadus atpakaļ. Es toreiz nodarbojos ar bērnu dramaturģiju, nebija man vēl tik daudz un tik neatliekami citi darbi. Toreiz vēl nebija tik milzīgs bērnu – neirotiķu skaits, ar kuriem kā psihologs es pašreiz strādāju.

Pāvils Šenhofs, ilggadīgs Latvijas leļļu teātra mākslinieks (1946-2001); Hermanis Paukšs, Latvijas leļļu teātra galvenais režisors (1984-1987)

Es atbraucu uz leļļu teātra izrāžu festivālu Rīgā, kura  toreiz bija Padomju Latvijas galvaspilsēta [1986. gadā Rīgā notika VII Baltijas valstu un Baltkrievijas PSR leļļu teātru festivāls].  Festivāla saimnieki – Rīgas leļļu teātris, rādīja tādas no vienas puses interesantas, neparastas, neikdienišķas, formāli pieņemamas izrādes ar daudziem krāšņiem, izdomātiem elementiem, bet pašu izrāžu būtība bija ne tikai slikta, bet tajās bija pat kaut kas pretīgs, bet kas tieši, nebija iespējams pat tā īsti noformulēt un pateikt. Tad nu, lūk, es ļoti labi atceros, ka kārtējā šī festivāla rītā satiku toreiz slaveno igauņu režisoru Reinu Āguru (Рейн Агур). Es viņu labi pazinu un mums bija labas attiecības, tādēļ

Reinu Āgurs

klusītiņām, lai neviens nedzird, viņam pajautājumu: „Kāpēc viņiem tās izrādes ir tik pretīgas? It kā interesanti, bet tai pašā laikā ir tāda riebīga sajūta. „  Uz to viņš man atbildēja: „Tas tāpēc, ka te ir pidarastu banda.” Es, protams, biju pilnīgi satriekta par šādu tiešu un parupju atbildi. Tā kā es arī toreiz uzskatīju, ka tas, ko cilvēks dara guļamistabā, ir viņa personiskā lieta un uz citiem tas neattiecas, ar lepnumu pateicu to Reinu Āguram. Viņš man uz to atbildēja sekojošo: „Dumiķīte! Tas ietekmē visu – gan mākslu, gan arī visu dzīvi kopumā. Kādreiz Jūs to sapratīsiet. „

Es to sapratu samērā ātri, kad pie mums [Krievijā] sāka slavēt seksuālās minoritātes, stāstīt, ka tā ir norma, ka tas nevienu neuztrauc un kad daudzi no šāda tipa cilvēkiem sāka ieņemt noteiktus amatus. Piemēram, kad aizej Maskavā uz televīziju, tad nevajag būt šais jautājumos īpaši zinošam, lai ievērotu, kā uzvedas daudzi tur strādājošie vīrieši, kas tur ir operatori, grimētāji, režisori utt. Ir acīm redzams, ka tie ir homoseksuālisti. Un, lūk, šādi cilvēki tagad nosaka mūsu gaumi, mūsu bērnu gaumi, mūsu viedokli, mūsu uzskatus, pēc būtības visu mūsu dzīvi.

Man ir daudz draugu Amerikā, jo daudzi no Maskavas ir emigrējuši. Tad nu, lūk, viņi man stāsta, ka atsevišķās prestižās Amerikas iestādēs cilvēks vispār nevar iekļūt, ja viņš nav homoseksuālists. Bet nu par Holivudu tagad zina jau visi, ka, ja neesi homoseksuālists, tad vari i nemēģināt tuvoties Holivudai. Tā arī saka, ka tur ir homoseksuālistu mafija.  Tas taču ir drausmīgi, ka sodomīti diktē visai sabiedrībai gaumi, vajadzības, uzstādījumus. Tāpēc es domāju, ka tas nav tikai viņu guļamistabas jautājums.

Lai gan, iespējams, ja šie cilvēki saprastu savu marginalitāti un nepilnvērtību, ja viņi nelīstu citu cilvēku dzīvēs un nediktētu citiem savus noteikumus, tad iespējams viņus neviens arī neaiztiktu.

Homoseksuālisti bija arī agrāk. Kā zināms Sodoma bija apmēram 4000 gadus atpakaļ. Atceros, agrāk Padomju laikā, 1985.gada sākumā, kad vēl nebija sākusies PSRS  Pārbūve, es grasījos rakstīt detektīvromānu un aizgāju pie viena pazīstama izmeklētāja. Viņš, stāstot par dažādiem atgadījumiem no izmeklētāja dzīves, teica, ka eksistē tāds „nedzīvais pants” par pederastiju. Es pajautāju: „Kāpēc nedzīvs?” Viņš man paskaidroja, ka par „nedzīviem” viņu žargonā sauc tos pantus, kurus praktiski neizmanto. Tas ir, ja homoseksuālisti nerīko orģijas komunālajā dzīvoklī pie atvērtām durvīm un logiem un neuzmācas kaimiņu zēniem, tad neviens viņus neaiztiek. Bet šodien, kā paši redzat, viņi ietekmē pilnīgi visu mūsu dzīvi, tāpēc mums uz to ir jāreaģē ļoti asi.

J.: Mūsu centrs „Šūpulis” organizē daudzas lekcijas jaunatnei, un, kad mēs runājam par tikumības un tiklības jautājumiem [seksuālas attiecības tikai laulībā, atturēšanās līdz kāzām utt.], tad izjūtam tādu kā neticības un nesapratnes sienu no jauniešu puses. Mums izskatās, ka šīs svarīgās lietas jaunajiem cilvēkiem ir zaudējušas savu vērtību. Ko Jūs varētu pateikt šai sakarā?

I.M.:  Ziniet, jaunie cilvēki ļoti orientējas uz tiem sabiedriskajiem etaloniem, ko viņi saņem. Viens no galvenajiem jauno cilvēku uzvedības, rīcības un pat uzskatu motīviem ir atbilstība tekošā brīža modes tendencēm. Nevienam nav noslēpums, ka mode ir ļoti būtiska jauniešiem. Un tā kā par modīgu pašreiz ir pataisītas izvirtības „netradicionālo attiecību” un „droša seksa” izskatā, viņi kautrējas neatbilst šiem sabiedriskajiem etaloniem, neskatoties uz to, ka viņi visi, to es zinu noteikti, sirds dziļumos tiecas orientēties uz tiklību un tikumību.

Man nākas reizēm runāt arī ar jauniešiem, jo bieži tieku aicināta uz skolām, uz vecākajām klasēm. Kad tika uzņemta filma „Kurš auklē šūpuli” (Кто качает колыбель; http://www.youtube.com/watch?v=OGZKVfFcsvg  ), man bija jātiekas ne vienkārši ar jauniešiem, bet ar t.s. „zelta jaunatni”.  Tie bija jaunieši, kas mācījās Pēterburgas Teātra, mūzikas un kino institūtā, tātad šķietami īpaši ciniskiem jauniešiem. Ziniet, jau pēc piecām sarunas minūtēm, telpā iestājās tāds klusums, ka man pašai tā neomulīgi palika. Tad es sapratu, cik patiesībā šī tēma viņiem ir aktuāla. Es nelietoju tādus vārdus kā tiklība, es vienkārši šiem 2.kursa studentiem pastāstīju, ka tad, kad viņus šai jautājumā „apgaismo” un „informē” kā viņiem stāsta, bet patiesībā maitā, viņiem nozog jaunajam cilvēkam pašu būtiskāko un svarīgāko noslēpumu – dižās, gaišās, romantiskās jaunieša mīlestības noslēpumu. Es viņiem pastāstīju, ka viņi nespēs [būs ļoti grūti] izjust šo romantisko mīlestību tikai tāpēc, ka viņiem ir pastāstīts par seksa tehniku. Mūsdienās šo lielo, personīgo noslēpumu pataisa par primitīvu cinisku lētu padomu krājumu.

Par šiem „padomiem”  raksta katra jauniešu avīze un žurnāls. Maskavā, piemēram, plaši tiek izplatīti tādi izdevumi kā „Es esmu jauns”, Argumenti i fakti pielikums „Aif mīlestība”, kā arī „Spidinform”, „Dekamerons” un daudzi, daudzi citi tamlīdzīgi mēsli. Dažreiz braucu Maskavā metro un paskatos aiz ziņkāres, ko jaunais cilvēks lasa, un uzreiz novēršos un domāju, kā viņam nav kauna publiski ko tādu lasīt, jo virsraksti ir lieliem burtiem un labi no attāluma salasāmi.  Šāda tipa izdevumi ir drausmīgi savā preteklībā.

Es domāju, ka vienkārši ir jāatrod pareizā pieeja jauniešiem, lai runātu par šīm tēmām, jo viņi visi sapņo par lielo, romantisko mīlestību, lai arī cik viņiem stāstītu par „drošu seksu”. Viņi tikai nesaprot, ka patiesa mīlestība un informācija par „drošu seksu” ir viens otru izslēdzoši lielumi. Šī sausā, aukstā, ciniskā informācija par „drošu seksu” ir jāzina ginekologiem, seksopatalogiem un arī psihiatriem, jo seksopataloģija ir daļa no psihopataloģijas. Tāpēc, atgriežoties pie homoseksuālistu un citu izvirtuļu tēmas, gribu pateikt, ka viņi ir psihopataloģijas darbības laukā, bet tagad visu sabiedrību grib pārliecināt, ka viņi ir tādi paši kā mēs, bet, iespējams, pat labāki par mums. Piemēram, ne visi zina, ka vārds „gay” īstanībā ir saīsinājums no vārdiem „good as you” – tikpat labs, cik Tu.

Jaunieši, manuprāt, gaida no pieaugušajiem patiesus vārdus par tikumību, tiklību, par īstu mīlestību, par laulību, bet viņiem visu laiku par seksa tehniku stāsta. Viņi par jūtām grib dzirdēt.

Tad nu, lūk, kad filmas „Kurš auklē šūpuli” uzņemšanas laikā es pabeidzu sarunu ar šo „zelta jaunatni” (filmā tika parādītas tikai kādas 5 minūtes, bet kopumā saruna ilga pusotru stundu), viņi sapulcējās ap mani un katrs gribēja kaut ko pajautāt, kaut ko par jūtām un mīlestību. Ne par seksu viņi gribēja dzirdēt. Pieaugušie ir pārstājuši jauniešiem stāstīt par jutām, un tas ir nepiedodami, bērni pie tā nav vainīgi, viņi tikai pakļaujas sabiedriskai domai.

J.: Vairākus gadus atpakaļ, PSRS Pārbūves sākumā, viena sieviete teletilta ar ASV laikā pateica, ka Padomju Savienībā seksa nav, un tas radīja tādu ļoti negatīvu ažiotāžu. Kādēļ krievu kultūrā no vīrieša un sievietes savstarpējām attiecībām netiek īpaši izdalītas intīmās attiecības?

I.M.:  Sākumā par to sievieti, kura pateica, ka Padomju Savienībā seksa nav. Es ļoti labi atceros šo pārraidi, toreiz līdzīgi kā vairums cilvēku es vēl skatījos televizoru . Toreiz likās, ka notiek tādas lielas pārmaiņas (tās tik tiešām bija lielas), TV pārraides kļuva tādas interesantas, patiesas, demokrātiskas utt. Toreiz es vēl ticēju tam, ko saka un rāda pa TV.

Es labi atceros šo pārraidi un atceros, ka man kļuva ļoti nepatīkami, kad šī sieviete tika izsmieta. Maskavas neoliberālā inteliģence joprojām atceras šo pārraidi un joprojām ņirgājas par šo sievieti kā par atpalikušu. Patiesībā šī sieviete pateica taisnību. Krievijā, krievu kultūrā tik tiešām nav seksa, kurš būtu atsevišķi no mīlestības. Precīzāk sakot, viņš ir, bet tā ir izvirtība. Šī tēma krievu kultūrā ir īpaši personiska, jo krievu kultūra savā būtībā ir pareizticīga. Un Padomju laikā viņa tāda arī palika, un tāpēc Padomju laikā bērnus audzināja tikumiskā garā – gan mājās, gan skolā, gan arī literatūrā. Apskatieties krievu literatūru, tur pat erotisku (ne seksuālu) scēnu ir ļoti maz. Es, piemēram, atceros Annā Kareņinā ir viena scēna, Buņinam ir vairākas tādas, Puškinam ir viens dzejolis, ko bija nepieklājīgi lasīt sieviešu klātbūtnē, tas sākas ar vārdiem „Nesvarīgas man ir vētrainas baudas….”, viens Tuščeva dzejolis, kurš sākās ar vārdiem „Mīlu Tavas acis, draugs mans…”, tur viss ir pateikts tā aizplīvuroti, bet ir pietiekami skaidrs, par ko tieši.

Vēl interesanti, ka krievu valodā nav neviena kulturāla vārda, ar ko varētu apzīmēt intīmas attiecības, un tas nav nejauši, jo valoda mums ir ļoti bagāta, tajā var pateikt visu ko, tā ir bagātāka par jebkuru no Eiropas valodām.  Piemēram, spāņu valodā, kas ir daudz nabagāka par krievu valodu, ir apmēram 30 kulturālu vārdu, kas apzīmē mīlestības fizisko komponenti un visu, kas ar to ir saistīts. Savukārt krievu valodā ir tikai „mata” žargons, tas ir nekulturāli vārdi, lamuvārdi un profesionālā, ginekoloģiskā valoda, kas pēc būtības ir latīņu valoda. Ja tik bagāta valoda nedod mums vārdus, lai apzīmētu šo darbību, tātad kultūrā tā ir superslepena tēma. Un tas nav tādēļ, ka Krievijā cilvēkiem būtu aukstas asinis, drīzāk pat otrādi, asinis mums ir pietiekami karstas, vienkārši pareizticīgā kultūra ir ļoti barga. Kulturoloģijā pareizticīgo kultūru dēvē par represīvo kultūru, un tas nav tāpēc, ka tajā obligāti notiek represijas „Kalima” un „Gulag” stilā, bet gan tāpēc, ka šī kultūra represē jeb apspiež cilvēkā visu zemisko. Tā arī kristietībā vajadzētu būt, tā ir kristīga kultūra.

J.: Mūsdienās plaši tiek veikta t.s. „seksuālā izglītošana”, kuras piekritēju uzskata, ka dodot bērniem zināšanas par seksu, par mīlestības fizisko pusi, ir iespējams preventīvi mazināt un novērst venērisko slimību un AIDS izplatību, šķiršanās gadījumus savstarpējās nesaderības dēļ, kā tagad moderni ir teikt. Gribētos dzirdēt Jūsu viedokli šai sakarā.

I.M.:  Manuprāt, ir acīmredzams, ka „izglītošanas” aizsegā bērnus un jauniešu maitā un pataisa par izvirtuļiem. Kā jau tikko teicu, šī ir pati personīgākā un pati intīmākā tēma, tāpēc par to nedrīkst publiski runāt, jo īpaši, ja to dara pieaugušais, kurš bērna acīs ir autoritāte. Un skolotājs, mediķis vai lektors tā ir autoritāte.

Bieži ir dzirdēts sakām: „Labāk, lai mēs to izstāstām, nekā bērns to uzzina uz ielas.” Pirmkārt „iela” nekur nepazudīs, viņa tikai pievienos ko jaunu šīm „zināšanām”. Otrkārt un galvenokārt – šādas „ielas zināšanas” nav nekas traks.  „Iela” ir eksistējusi visos laikos. Vienmēr ir bijis kāds vecāks un kā tagad teiktu brīvdomīgāks biedrs zēniem, kurš ciniski mitoloģiskā veidā viņam pastāsta par intīmo dzīvi. Zēns zināja, ka tas, ko viņam pačukstēja pagalma huligāns, ir liels noslēpums, ko nekādi nedrīkst apspriest ar pieaugušajiem, jo tas ir nepieklājīgi. Bet, kad zēns kļuva par jaunieti, šīs zināšanas tika izstumtas atmiņu nomalēs vai vispār aizmirsās un sākās jauns, romantisks dzīves periods, kad puisis redzēja meitenē eņģeli, gaišu būtni ne no šīs pasaules, rakstīja viņai dzeju, stāvēja zem viņas logiem, pavadīja viņu līdz mājām un baidījās uz viņu īsti paskatīties.

Starp citu, gribu jums pateikt, ka tad, kad vīrietis ir iemīlējies (ne tikai jaunietis, bet arī vīrietis), tad pirmajā iemīlēšanās stadijā viņam vispār nav seksuālu jūtu. Kā man teica viens paziņa, kad bija iemīlējies (bet viņš bija kaislīgs vīrietis), ka viņam viss zem jostasvietas ir tā kā sasalis. Tas ir raksturīgi vīriešiem, kuri patiesi ir iemīlējušies. Romantiskajā iemīlēšanās periodā seksuālā sfēra pilnībā tiek izslēgta. Savukārt „seksuālajā izglītošanā” šī sfēra tiek uzspiesta arī tiem bērniem, kuri vispār tai virzienā nedomā.

Pusaudžu vecumā, skolās, kur  zēni un meitenes mācās kopā, un kad sāk rasties pirmās slepenās simpātijas, publiski stāstīt par šādām tēmām ir drausmīgi kaitīgi un traumējoši. Vēl kā bērnu psihologs es gribu teikt, ka tas ir ļoti kaitīgi bērna psihei, jo tādu fundamentālu kultūras pamatnormu, kuras ir ierakstītas mūsu ģenētiskajā atmiņā, pārkāpums, vienmēr dod triecienu pa šo ģenētisko atmiņu, kas savukārt ir smags trieciens visai psihei. Apziņas līmenī bērni klausās un neko nesaka.  Bērni nevar neticēt pieaugušajiem, kuri viņiem ir autoritātes un kuri tagad stāsta viņiem, ka šai jautājumā jābūt „izglītotiem”. Bet šī ģenētiskā atmiņa viņam sūta pavisam citus signālus. Un šī starpība starp apzināti saņemto informāciju un bezapziņas signāliem, var izraisīt virkni neirotisku stāvokļu.  Es kā psihologs regulāri saskaros ar šādām parādībām.

Kas attiecas uz venēriskajām slimībām, pāragrām grūtniecībām, AIDS utt., tad viss ir diametrāli pretēji. Šī ļoti agrā bremžu noņemšana, šī publiskā paziņošana zēniem meiteņu klātbūtnē un otrādi tieši veicina šo parādību izplatīšanos. Un pat ja arī atsevišķi, tas arī ir kaitīgi, ja vien nenotiek personiski viens pret vienu, tad, kad bērns to jautā, un to dara pieaugušais, kuram bērns to jautā. Situācija šai jomā ir dramatiska. Jo vairāk „seksuāli izglītojam”, jo šo parādību, no kurām it kā vajadzētu „izglītošanai” pasargāt, apjoms pieaug.

Tas attiecas arī uz pusaudžu grūtniecību. Te es gribu pateikt, ka, ja pat ar meiteni kas tāds ir noticis, tad viņas vecākiem ir jāizdara viss iespējamais, lai viņa laistu bērniņu pasaulē. Agrāk Krievijā meitenes izdeva pie vīra arī 12 un 13 gadu vecumā un nekāda lielā traģēdija tā nebija. Un arī tagad tā nav nekāda lielā traģēdija. Traģēdija ir nogalināt vēl nedzimušo bērnu (t.i. izdarīt abortu). Traģēdija ir lietot šo „izglītotāju” reklamētos kontracepcijas līdzekļus, kuri atstāj graujošu ietekmi uz sievietes un vēl jo vairāk jaunu meiteņu organismu. Tas viss ir vienkārši drausmīgi. Es „seksuālajā izglītošanā” redzu ne tikai kaitējumu, bet es to uzskatu par lielu noziegumu un nelietību.

Kādēļ tas tā notiek? Kas tas tāds „Ģimenes plānošanas fonds”? „Starptautiskā ģimenes plānošanas federācija”, kura, neskatoties uz mūsu ļoti sliktajiem demogrāfiskajiem rādītājiem, tikai arvien pavairo savu centru skaitu. Kas ir t.s. „ģimenes plānošana”? Tā ir politika, tehnoloģija un prakse kā visā pasaulē pazemināt dzimstības līmeni. Cita lieta, ka trešās pasaules valstis ar to saskārās agrāk. Kamēr bija PSRS, pie mums šo organizāciju nelaida, bet tagad tās pārstāvniecības ir savairojušās. Tad nu, lūk,  „seksuālā izglītošana” ir viens no obligātajiem „ģimenes plānošanas” taktikas komponentiem.

J.: Bet „ģimenes plānošana” taču iestājas par māšu drošību , par to, ka katram bērnam jābūt gaidītam, par reproduktīvo tiesību aizsardzību.

I.M.:  Vispār tas ir dīvaini, ka mūsu reproduktīvās tiesības ir jāaizsargā. Un kurš gan viņas pārkāpj? Kurš mums traucē dzemdēt bērnus? Mēs neesam Ķīnā. Mums, pagaidām, paldies Dievam, nav aizliegts dzemdēt tik daudz bērnu, cik Dievs dod. Reliģiski neticīgajiem teiksim – tik daudz, cik cilvēkam gribas. Ar šo lietu nav jānodarbojas svešiem cilvēkiem un organizācijām. Kāda viņiem gar to darīšana?

Ja runā par gaidītiem bērniem, tad tā ir klasiska manipulācija, viena no ļoti daudzajām apziņas manipulācijām, kuras šie centri izmanto un izplata. Būsim godīgi! Vai tad jaunie cilvēki vēlas bērnus? Nē. Grib viņi pavisam ko citu – to, kas noved pie bērna rašanās. Tāpēc visbiežāk jaunībā grūtniecība ir nevēlama, attiecīgi bērns nav gaidīts. Bet daudzu gadsimtu pieredze rāda, ka, ja pat sākumā bērns nebija gaidīts (kad māte uzzina par grūtniecību), tad viņš kļūst pat ļoti gaidīts un apmīļots tiklīdz viņš parādās pasaulē.  Un sieviete pilnībā aizmirst, ka iepriekš viņa bija ne pārāk apmierināta vai bija pat ļoti neapmierināta ar grūtniecības faktu. Tas viss ir muļķības.

Un pats galvenais, ja pat viņš nav gaidīts, vai tad tas ir iemesls, lai viņu nogalinātu? Mums var nepatikt kādi cilvēki, bet vai tad viņi tādēļ ir jānogalina? Mēs runājam par cilvēku, kurš tikai noteiktu laiku dzīvo mātes vēderā. Viņš ir pastāvīgs cilvēks. Viņš protams ir ļoti cieši saistīts ar mātes organismu, bet viņš nav tikai mātes organisma sastāvdaļa.

J.: Kad tiek runāts par tiklību [seksuālas attiecības tikai laulībā, atturēšanās līdz kāzām utt.], tad daudzi uzskata (ir daudz tādu jautājumu), ka seksuāla atturēšanās ir kaitīga veselībai un neietilpst veselīga dzīvesveida komplektā. Tā vismaz pašreiz tiek propagandēts.

I.M.:  Jā, Jums taisnība, šis uzskats tiek ļoti uzspiests. Pat Padomju laikā šī tendence bija jau jūtama, ka atturēšanās ir kaitīga. Vīriešiem stāstīja, ka viņiem it kā no atturēšanās rodas specifiskas slimības. Tie ir meli, viss ir pavisam otrādi. Daudzas priekšdziedzera (prostatas) slimības, kuras pašreiz ir izplatītas (visādas adenomas u.c.), ir no izvirtīga dzīvesveida, un jebkurš ārsts, jebkurš urologs jums to pateiks.

Kas attiecas uz sievietēm, tad vēl Padomju laikā es apmeklēju vienu sieviešu klosteri Moldāvijā. Es tur cellē nodzīvoju veselu mēnesi. Tas bija ļoti sen, es tad biju visai tālu no baznīcas, man vienkārši tur tīri estētiski patika. Un man vienkārši gribējās pavadīt atvaļinājumu tik eksotiskā veidā. Es arī toreiz biju pārņemta ar šiem mītiem par seksuālās atturības kaitīgumu, par to kā šīs mūķenes apskauž pasaulīgās sievietes utt. Nodzīvojot tur mēnesi es sapratu, ka veselākas un dzīvespriecīgākas sievietes es neesmu redzējusi. Un arī tagad varu pateikt, ka gan garīgi, gan arī fiziski (viņas daudz tur strādā) veselākas sievietes kā šai klosterī es redzēju tikai citos sieviešu klosteros. Daudzām no viņām vispār nekad nav bijis vīrietis. Citas jaunībā kļuva par atraitnēm un aizgāja uz klosteri.  Tie visi ir ļoti kaitīgi mīti. Ne atturēšanās ir kaitīga, kaitīga ir izvirtība. Izvirtība ir kaitīga gan ķermenim, gan dvēselei.  Gan arī sirdsapziņai, kas tomēr ir katram cilvēkam, pat visizvirtušākajiem, un kas traucē viņiem gūt īstu apmierinājumu no savām izvirtībām.

J.: Kas tad pamudina cilvēkus izplatīt šos mītus? Kādēļ skolotāji, ārsti un citi cilvēki izplata šīs „zināšanas” jauniešu vidū?

I.M.:  Tie iemesli ir dažādi. Es esmu daudz domājusi par šo jautājumu, tikusies ar daudziem tādiem cilvēkiem. Pēc maniem novērojumiem tiem cilvēkiem, kas atrodas pašā augšā un kuri saņem par šiem noziegumiem ļoti lielu naudu (no ANO Iedzīvotāju fonda (UNFPA), UNESCO , UNISEF, Rokfellera fonda u.c.) , patiešām patīk tas, ko viņi dara. Viņi savā būtībā ir ļoti izvirtuši. Šādu cilvēku nav daudz, viņu ir niecīgs skaits. Kā piemēru varu minēt Izglītības akadēmijas akadēmiķi Igoru Konu (Игорь Семёнович Кон). Viņš ir

Igors Kons

homoseksuālists, pedofils, visi to zina, viņš pats to īpaši pat neslēpj, viņš uzskata, ka tas nav nekas slikts. Viņš ir cilvēks ar dziļi traumētu psihi, jau vecs. Nesen [2006.gadā]viņš intervijai bija nofotografējies apakšbiksēs. Pietiek jau ar šo faktu vien, lai saprastu, ka ar viņu kaut kas nopietni nav kārtībā. Vēlreiz uzsveru – viņš nemaz neslēpj savas sodomistiskā tieksmes. Tad nu, lūk, šis cilvēks ir bez maz vai galvenais Krievijas Izglītības ministrijas konsultants „seksuālās izglītošanas” jomā.  Iedomājieties tik, homoseksuālists un pedofils izlemj mūsu bērnu likteņus. Es nesaukšu vairs citus uzvārdus, lai gan es zinu arī citus līdzīgus personāžus, šis, ja tā varētu teikt, ir pats spilgtākais no viņiem.

Ja runājam par cilvēkiem uz vietām, konkrēti par pedagogiem, tad, ja pat viņi nesaņem par to naudu, viņi to dara, jo, ja tā varētu teikt, viņi paradoksāli kautrējas. Tūlīt paskaidrošu. Vispār mūsu sabiedrībai ir raksturīgs, ka mēs baidāmies būt par stagnātiem, būt atpalikuši, provinciāli, laikam līdzi neejoši, neapgaismoti utt. Mēs baidāmies būt atpalikuši no Rietumu civilizācijas. Es pēdējā laikā bieži esmu bijusi Rietumos un šai sakarā varu teikt, ka jo tālāk mēs būsim no šodienas Rietumu civilizācijas, jo labāk mums. Šodienas Rietumu civilizāciju pat par civilizāciju īsti saukt negribas. Šī „civilizācija” ir ļoti tālu ne tikai no mūsu kultūras, no pareizticīgo kultūras, bet arī no agrākās Rietumu kultūras. Pamatīgo Rietumu civilizācijas kultūras pamatu vietā šodien ir palikuši vieni vienīgi salmi, un šī civilizācija sabruks no pirmās nopietnās vēja plūsmas vai uguns dzirksts. Vairumam Rietumu cilvēku vairs nav cilvēciska dzīve. Tāpēc nevajag viņu priekšā justies kā lauķiem un atpalikušiem provinciāļiem. No pašreizējās Rietumu civilizācijas vajadzētu atpalikt pēc iespējas vairāk.

Tādi domāju ir galvenie motīvi. Tātad savtīgums, kurš iet kopā ar morālu un psiholoģisku pataloģiju, un tāds slimīgs kautrīgums nebūt „moderniem”. Manuprāt, šie ir galvenie iemesli.

J.: Varbūt iemesls ir meklējams arī Padomju laikā, kad nevajadzēja domāt, un augšā nolēma pārējo vietā?

I.M.:  Varbūt. Bet tagad laiki ir stipri mainījušies. Par Padomju valsti var daudz ko sliktu pateikt, bet viņa bērnus nemaitāja un nepadarīja par izvirtuļiem. Padomju laikā vecākiem nebija īpaši jākontrolē ne mācību grāmatas, ne skolu stundu sarakstus, ne bērnu žurnālus, kuros šodien ieskatoties paliek baisi. Šos žurnālus nedrīkst bērniem ļaut pirkt un lasīt, bet viņi ir katrā kioskā. Padomju laikā nevajadzēja kontrolēt TV pārraides, kuras bērniem nav piemērotas. Šodien es iesaku vecākiem televizoru vispār izmest, jo ļoti nedaudzo labo raidījumu dēļ, kurus tur vēl rāda, nav vērts pakļaut bērnu tik lielam riskam. Kad vecāku nav mājās, viņš var ieraudzīt un izdzirdēt visu ko. Jā, varbūt cilvēkiem vēl ir palicis tas, ka priekšniecība zina labāk. Bet nu šodien tas pavisam tā vairs nav, šodien var uzticēties tikai savai sirdsapziņai, kristīgai ētikai.

J.:  Mūsu „Nedzimušo bērnu centrs” nodarbojas ar it kā specifisku sieviešu problēmu, bet mēs ļoti ātri pārliecinājāmies, ka ļoti liela nozīme ir vīrietim, no kura ir atkarīgs, vai tiks saglabāta ģimene un bērns. Vai Jūs neesat aizdomājusies par to, kāda loma ģimenē un valstī vīrietim bija agrāk un kāda loma viņam ir tagad? Varbūt tik plaša izvirtību izplatība ir dēļ tā, ka vīrietis ir zaudējis ģimenē vadošo lomu?

I.M.:  Tas ir tikai viens no iemesliem, varbūt  viens no svarīgākajiem. Vispār dzimumu lomu maiņa ir izšķirošā ļoti daudzos dzīves jautājumos, tai skaitā arī jautājumā par dzimtas turpināšanu, tas ir demogrāfiskā jautājumā. Jā, kad sieviete ir vienmēr pirmā, kad viņa visu ņem uz sevi (šajā jaunajā pasaules kārtībā sievietei bieži vien nemaz nav citas izejas), vīrietis tiek atstumts otrajā plānā, viņš pierod pie pazemojuma būt otrajā vai pat desmitajā vietā, samierinās ar to, pārstāj būt pievilcīgs sievietei un galu galā pati sieviete, kura visu ir uzņēmusies, pārstāj būt pievilcīga vīrietim. Iespējams arī tādēļ tik plaši ir izplatītas šīs sodomiskās izvirtības, jo vīrieša psihe tiek kropļota, kad viņu nepārtraukti atbīda otrajā plānā. Šai ziņā drausmīgi graujošas sekas ir feminismam.

Marija Arbatova

Atceros, kā pāris gadus atpakaļ nejauši uz ielas satiku Mašu Arbatovu (Мария Ивановна Арбатова) [slavena rakstniece, dramaturģe, TV raidījumu vadītāja, feminisma kustības aktīviste ] , mēs ar viņu sen kā esam pazīstamas. Viņa kā reiz gaidīja TV mašīnu, kurai vajadzēja viņu aizvest uz raidījumu „Es pati”. Es viņai pajautāju: „Maša, kādēļ Tu to dari? Feminisms taču nav raksturīgs mūsu cilvēkiem, mūsu kultūrai. „, Uz to viņa man atbildēja: „Bet par to tik labi maksā! Amerika tādus grantus par to dod! Un vispār tas ir tik jautri un forši.” Pie mums vispār cilvēki, ja arī dara kādu riebeklību, tad viņiem obligāti ir jāiztēlojas, ka tas ir kaut kas labs. Tā arī Maša, viņa no visas sirds man stāstīja, ka es vispār neko no dzīves nesaprotot, ka feminisms ir ļoti svarīgs, ka sievietēm ir ļoti svarīgi būt vienlīdzīgi pārstāvētām parlamentā, un vēl visādas citādas muļķības. Agrāk viņa rakstīja lugas, nebūt nebija dumja, bet, redziet, jaunā dzīve deva viņai pavisam citas pelnīšanas iespējas, jo par lugām daudz nevarēja dabūt, tās reti uzveda, jo bija tādas dīvainas. Jau agrāk viņai bija tieksme uz tādu dīvainu „modernismu”. Tas ir vēl viens uzskatāms piemērs tam, ko jau teicu, ka cilvēks saņem naudu par to, kas viņam patīk, bet nu tāda muļķe viņa agrāk nebija, lai pilnā nopietnībā stāstītu par feminisma priekšrocībām.

Ļoti būtiski, ja pat vīrietis izmainījušos apstākļos nepietiekami nopelna, atbalstīt vīrieti.
Piemēram, manā ģimenē vīrs ir zinātnieks. Man vienu brīdi bez maz vai katru rītu nācās viņu burtiski lūgties, lai viņš nepamet zinātni. Viņš teica: „Es vairs tā nevaru, tas ir tik pazemojoši, iešu kaut vai par taksometra šoferi strādāt, es nevaru vairs turpmāk tā dzīvot.” Bet es viņam saku: „Nieki. Tu mani esi tik ilgi uzturējis. Tagad es Tevi kādu brītiņu uzturēšu. Kāda starpība?!” Bet ļoti svarīgi ir nepazemot vīrieti. Ļoti svarīgi ir nepiespiest viņu nodarboties ar komerciju, ja viņam nav uz to noslieces.  Jo vīrietis no tā salūzt, ja tā var teikt, viņa psihe tiek traumēta. Viņš nodzeras. Daudzi vīrieši negrib dzīvot, sāk neieredzēt savu sievu, bērnus, visu apkārtni, pasauli kā tādu. Tas tādēļ, ka viņi tika nostādīti apstākļos, kas viņiem nav pa spēkam.  Vīriešu  psihe ir neizturīgāka kā sievietēm. Sievietes ir adaptīvākas, pielāgoties spējīgākas, tāpēc arī vīrieši biežāk sajūk prātā, situācijās un laikmetos, kad tiek salauzta ierastā kārtība, ierastais dzīves ritms utt. Tā ka no vienas puses raugoties, vīriešus ir jāsargā, bet no otras puses ir nepārtraukti jāuzsver, ka vīrietis tas ir spēks, ka vīrietis tā ir aizsardzība, vīrietis tas ir sievietes un bērnu atbalsts un cerība. Tāds, lūk, ļoti grūts uzdevums pašreiz ir sievietēm un viņām ar to ir jātiek galā, pretējā gadījumā dzimta tiks pārtraukta. Ja vīriešu un sieviešu lomas patiešām tiks apmainītas vietām, tad dzimta patiešām tiks pārtraukta, jo nebūs starp vīrieti un sievieti vairāk pievilkšanās spēka.

J.: Šodien var sastapt divu veidu cilvēkus: vieni skaitās sekmīgi, jo samērā ātri uztvēra un uzņēma t.s. „jaunās vērtības” un nokļuva tajā straumē, kura ved pretī sasniegumiem. Pārējiem savukārt ir tās grūtības, kuras Jūs minējāt, šķirties no tās dzīves un nodarbošanās, ko viņi uzskata par svarīgu. Šie otrie, viņi ir pārāk aizspriedumaini, vecmodīgi, nespējīgi uz kaut ko jaunu vai arī viņi visiem spēkiem mēģina saglabāt kaut ko ļoti svarīgu, kas gadsimtiem tika krāts mūsu kultūrā?

I.M.:  Jā, tieši tā. Es domāju, ka tie ir cilvēki ar īpaši izteiktu ģenētisko atmiņu. Tradicionālas dabas cilvēki. Bet tradicionāla daba nenozīmē, ka cilvēks ir atpalicis. Ja reformas būtu veiktas pareizajā virzienā, tad reformām vajadzēja attīstīt tradīcijas. Tā ir patiesā reformēšana, kura ir neizbēgama, jo laiki mainās, viss mainās, dzīve attīstās. Tradīcijai, veicot pareizas reformas, ir jāattīstās, nevis jātop salauztai. Tā ka patiesībā tie ir cilvēki ar vairāk izteiktiem kultūras steriotipiem. Tie ir ļoti cienījami cilvēki. Ar to es negribu teikt, ka tie, kuri ir spējuši atrast vietu sev izmainījušajos apstākļos, nav cienījami. Jo īpaši, ja viņi ir spējuši saglabāt savus ideālus. Godīgi sakot, es pati esmu pat ļoti labi piemērojusies jaunajiem apstākļiem (gribas cerēt, ka esmu pietiekami cienījama). Lai gan manā gadījumā tas nav diez ko iepriecinoši, jo es spēju atrast sev vietu tikai tādēļ, ka ļoti daudziem cilvēkiem ir salauzta psihe, tai skaitā arī bērniem, bet es esmu bērnu klīniskais psihologs.  Jā, man ir daudz pacientu, es varu ar godīgu darbu nopelnīt sev iztikai, lai man nevajadzētu domāt par to cik gramus siera es varu atļauties iegādāties.  Es varu atļauties palīdzēt radiniekiem, nopirkt viesībām torti un reizi gadās pieticīgi atpūsties. Šādā līmenī es varu nopelnīt. Bet tas ir tikai tādēļ, ka klīniskā psihologa profesija jaunajos apstākļos ir ļoti pieprasīta, bet tā, no visas sabiedrības viedokļa raugoties,  ir ļoti slikta pazīme.

J.: Jā, bet visiem labu psihologu nepietiks. Pasakiet lūdzu pāris padomus, kā cilvēks šajā dzīvē var pasargāt sevi, savu psihi, jo, kad kaut vai tikai braucot uz darbu, redzi tos reklāmas plakātus, dzirdi šo primitīvo mūziku, Tu saproti, ka uzņem to visu sevī. Kā lai ar to visu tiek galā, kā lai to „pārstrādā”? Bet kad padomā par bērniem, tad īpaši baisi paliek. Kā pasargāt gan sevi, gan savus bērnus šajos drausmīgajos apstākļos, lai dvēselei netiktu nodarīts kaitējums?

I.M.:  Es vispirms pateikšu par bērniem, jo bērnus ir visvairāk žēl, jo viņi ir visneaizsargātākie, jo viņiem vēl nav pilnībā noformējusies psihe un ir trausla dvēsele. Pats galvenais ir attīstīt bērnos personības augstākos līmeņus. Tad jūs dodat bērnam, kā mēdz teikt psihologi, daudzlīmeņu aizsardzību. Zemākie psihes līmeņi atbild, jeb precīzāk sakot reaģē uz sliktu vai labu dzīves līmeni. Iedomāsimies sev bērnu, kuram ir bagāts tēvs, un šis tēvs attīsta tikai bērna zemākos psihes liemeņus – labi apģērbj, garšīgi baro, regulāri brauc ar viņu uz labām vietām atpūsties, pērk vismodernākās rotaļlietas utt. Bet rītdien tētis var kļūt par nabagu. Ja tā notiek, tad bērnam dzīve ir izpostīta, jo visu viņa dzīvi veidoja prieki, ko var dot tikai bagāts tētis.  Ja bagātā tēva vairs nav, bērnam dzīves arī vairs nav, jo augšējos viņa psihes līmeņus neviens neattīstīja, neviens tos neapgaismoja ar poēzijas, mūzikas, pasaules skaistuma gaismu. Protams vissvarīgāk ir attīstīt visaugstāko psihes līmeni, ja vispār to var nosaukt par psihes līmeni. Ir jācenšas atvest bērnu pie Dieva, jo bez Dieva dzīve vispār ir drausmīga, bet šodienas apstākļos pat neiespējama.

Un te pamazām esam nonākuši līdz pieaugušajiem. Jūs prasāt, kā lai dzīvo šais apstākļos. Par bērnu es pateicu, ka ir jāattīsta dvēsele, ir jāattīsta psihes augšējie līmeņi. Te gan gribu pateikt, ka ir ļoti bīstama šo lietu vienkāršošana, primitivizēšana, jo, kad cilvēks pārstāj darīt to, ko Radītājs paredzējis, tad viņš iet bojā – sākumā psihiski, bet pēc tam arī fiziski. Nedrīkst cilvēku vienkāršot. Bērnam nedrīkst arī uzvelt par pienākumu aktīvi stāties pretī ļaunumam. Tas ir jādara vecākiem, viņiem bērns ir jāaizsargā. Pieaugušam cilvēkam, manuprāt, ir jāiet pa diviem ceļiem. No vienas puses ir jāstiprina sava dvēsele. No otras puses visiem spēkiem ir jācīnās pret ļaunumu. Kur Dievs cilvēku ir nolicis, tur viņam ir visiem spēkiem jācīnās ar ļaunumu. Viens svētais, neatceros kurš, teica: „Dzīve nevar būt paradīze, bet tas nenozīmē, ka tai ir jāpārvēršas par elli.”

Kad bērni redz visas šīs preteklības pa televizoru, bērnu žurnālos, Rietumu multfilmās, kad viņš redz visādus drausmīgus tēlus, tad, godīgi sakot, tā ir dzīve elles klātbūtnē. Šodien ir pat moderni lasīt par sātanistiem, stāstīt par viņiem visādus šausmu stāstiņus. Manuprāt, ne jau klasiskas sātanisma formas ir bīstamas, kad viņi rīko kādas orģijas, raganas pulcējas uz sabatu, kaut kādi jukušie ritualizēti dzer kapsētā kaķu asinis utt. Tas, protams, ir drausmīgi, bet tas skar tikai mazu, psihiski slimu un apsēstu cilvēku grupu.

Šodien daudzkārt bīstamākas ir tās sātanisma formas, kuras kā tādas netiek atpazītas. Kad, piemēram, mazi bērni, konkrēti mazi zēni, nākamie vīrieši, redz uz reklāmas plakātiem puskailas sievietes ar dēmonisku sejas izteiksmi , kas sejai nemaz nelīdzinās, tad tas arī ir tas sadzīviskais sātanisms, kurš ir daudzkārt bīstamāks. Gaisā ir jūtama sēra smaka. Lūk, ar to ir jācīnās. Tam ir jāpretojas un tam var pretoties jebkurš normāls, labas gribas cilvēks, jo īpaši pareizticīgais. Pareizticīgajam šodien pat nedrīkst tikai klusītiņām lūgties. Protams vajag lūgt Dievu, jo tikai ar Dievpalīgu visu var pārvarēt, bet ir arī jārīkojas. Es gribu atgādināt svētā Akvīnas Toma vārdus: „Lūgšanai ir jābūt tādai, it kā pilnīgi viss būtu atkarīgs no Dieva, bet jārīkojas ir tā, it kā pilnīgi viss būtu atkarīgs no Tevis.”  Manuprāt, šis ir ļoti noderīgs padoms. Un vēl noderīgi ir atcerēties krievu sakāmvārdu: „Dari kā jābūt, bet sanāks kā Dievs dos”. Tad nu ļoti būtiski ir darīt tā, kā jābūt.

J.: Šodien daudz tiek runāts par cilvēktiesībām, par to, ka bērns ir jaaudzina par brīvu cilvēku, kurš jebkurā zemeslodes vietā jūtas kā mājās, kurš ir pasaules pilsonis, un nav vērts viņu piesaistīt pie kādas tradīcijas un kultūras. Kā Jums šķiet, patriotisms ir novecojis termins?

I.M.:  Patriotisms ne tikai nav novecojis termins, es to kā bērnu psihologs saku. Patriotisma jūtas ir nepieciešamas bērna psihiskai veselībai. Es jau minēju, ka bērnam nepieciešama daudzlīmeņu psihiskā aizsardzība. No vienas puses viņu aizsargā māmiņa, no citas puses, ja viņam ir attīstīta dvēsele, viņu aizsargā [patiesas] mākslas , dabas, zinātnes utt. mīlestība, mīlestība pret citiem cilvēkiem, bet viņu arī aizsargā apziņa, ka viņš dzīvo kaut kādā savā zemē. Zemē, kurā dzīvoja viņa senči, zemē, kurā dzīvos viņa pēcnācēji. Tas ir tikai normāli, ka bērns savu Dzimteni uzskata par vislabāko un tā viņš arī ir jāaudzina. Gan jau ka franči par vislabāko uzskata Franciju, par amerikāņiem vispār nav ko runāt, to mēs visi labi zinām, ka amerikāņiem tiek iedvests, ka nav labākas, stiprākas un brīvākas valsts kā ASV. Bet mēs nezin kāpēc no tā kautrējamies.

Tas, ko gribu pateikt, ka bērnam, kurš netiek audzināts patriotiskā garā, ir vairāk baiļu, viņam ir mazāk pašpārliecinātības. Cilvēkam noteikti ir nepieciešami pašidentifikācijas simboli. Kas Tu esi? Es esmu tas, kurš dzīvo lielajā Krievijā. Es esmu tas, kuram ir pasaulē skaistākais dzejnieks Puškins. Es dzīvoju zemē, kura ir pareizticības galvenais balsts. Es dzīvoju Svētajā Krievzemē. Utt. Tas ir ļoti svarīgi.  Vai tad tas nedod cilvēkam pašpārliecinātību, pie tam pašārliecinātību vislabākajā nozīmē?! Bērnam ir jāizjūt, ka viņš nav pa velti dzimis.  Un te mēs atkal varam atcerēties krievu sakāmvārdu: „Kur dzimis, tur noderīgs”. Tātad cilvēkam ir ļoti būtiski zināt, kur viņš ir piedzimis. Vai bērns pēc tam gribēs dzīvot Dzimtenē, vai arī kļūt par pasaules pilsoni, ir viņa personīgā darīšana, bet kamēr jūs viņu kā bērnu audzināt, mazu cilvēciņu ar trauslu un vēl ne līdz galam izveidojušos dvēseli,  tikmēr viņš obligāti ir jāaudzina patriotiskā garā pat neatkarīgi no vecāku ieskatiem, jo no tā ir atkarīga viņa psihiskā veselība.

J.: Pašreiz tiek uzskatīts, ka nedrīkst izdarīt spiedienu uz bērnu, ka viņam pašam ir jāizvēlas, kā rīkoties kā attiekties pret vienām vai otrām parādībām, ka direktīvā audzināšana salauž bērna psihi. Kādas sekas var būt šādam uzskatam?

I.M.:  Jā, šodien tik tiešām ir moderni runāt par t.s. nedirektīvo pedagoģiju (tādu terminu pašreiz izmanto).  Tiek uzskatīts, ka piespiest bērnu nedrīkst un vispār neviens nevienam neko nedrīkst uzspiest.   Par šo tēmu mēs ar Tatjanu Šišovu (Татьяна Шишова), ar kuru kopā parasti rakstām grāmatas,  uzrakstījām atsevišķu nodaļu jaunajai grāmatai –  „Lielais mīlestības piespiedējspēks” (Высокое давление любви; http://ufa.bezformata.ru/listnews/visokoe-davlenie-lyubvi/1987513/ ).

Lieta tāda, ka, lietots šādā kontekstā,  „uzspiešana” ir manipulatīvs vārds. Jā, mums nepatīk, ka mums kaut ko uzspiež un pašiem uzspiest ko citiem, jo uzspiešana asociējas ar spēka pielietošanu pret cilvēku, pie tam ar tādu negatīvu spēku, kas var cilvēku deformēt.  Bet patiesībā, ja mēs novāktu šo manipulatīvo vārdu vai arī, ja mēs nepiešķiram tam tik mūsu psihi traumējošu nozīmi, tad redzētu, ka audzināšana kā tāda sastāv no uzspiešanas.  Jā, cita lieta, ka uzspiešana var būt arī traumējoša gadījumos, kad tā ir pārāk nežēlīga, muļķīga, nepamatota, nepārdomāta, konkrētā bērna ( un ne tikai) raksturu un būtību vērā neņemoša. Vispār audzināti jau tiek ne tikai bērni, ir tāda vēlēšanās visus savus tuviniekus mazliet paaudzināt un tas nav nekas slikts. Patiesībā viss ir otrādi.

Visi pašreiz baidās uzspiest ko bērnam, tāpēc pārstāj viņam aizrādīt par nepareizu rīcību, pārstāj viņu atturēt no ļaunuma, izņemot tādas pilnīgi galējas formas, piemēram, sērskābes dzeršanu.  Šādos galējos gadījumos mēs nedomājam, vai uzspiežam mēs ko bērnam vai neuzspiežam. Bet, kad runa nav par galējiem gadījumiem, mēs dodam viņam iespēju izvēlēties. Bet izvēle starp tikumību un izvirtību, izvēle nelietot narkotikas vai lietot  arī ir izvēle starp dzīvību un nāvi. Un sanāk tā, ka mēs ļaujam bērnam, kuru mums ir jāaizsargā, izvēlēties starp dzīvību un nāvi. Tātad, lai viņš izvēlas nāvi, ja viņš tā vēlas, ja?!

Un vēl es gribu pateikt, ka t.s. „uzspiešana „ ir cieši saistīta ar mīlestību. Ja mīli cilvēku, tai skaitā arī bērnu (nevis attiecies pret viņu kā pret zvēriņu, kuru tikai baro un apģērb), tad gribas viņu pasargāt no visa sliktā, gribas, lai viņš kļūtu labāks. Ja mīli otru, tad saskati viņā cilvēku, mīli viņu tādu, kādu to ir radījis Radītājs, vēlies, lai viņš paceltu savu dvēseli augstākā attīstības pakāpē. Un kā tādā gadījumā var neizteikt viņam aizrādījumus un kā tad var viņu neaudzināt?! Ja Tu viņu neaudzini, tātad Tu viņu nemīli.

Tad nu, lūk, es gribu vērst jūsu uzmanību uz faktu, ka tie vecāki, kuri nopietni uztver nedirektīvās pedagoģijas uzstādījumus, pakāpeniski atsalst attiecībā pret saviem bērniem, jo nav iespējams vienlaicīgi gribēt labu bērnam, gribēt uzlabot viņu, gribēt viņu audzināt, gribēt viņu pasargāt no kļūmīgiem soļiem un vienlaicīgi neteikt viņam to. Tas nav iespējams, jo kaut kas tad sadeg iekšienē.  Kad Tevī ir šī vēlēšanās un tā netiek izpausta uz āru, tad tas Tevi iekšēji izdedzina.  Mīlestība ir nesaraujami saistīta ar uztraukumu par cilvēku, kuru mīli, par viņa dvēseli. Un kā aizsargreakcija šādās situācijās, vecāku sirdis pret bērnu atsalst. Ja jau nevar mīlestību izpaust, sargājot bērnu no ļaunuma, tad arī pārstāj viņu mīlēt, jo savādāk no mīlestības, kam nav izejas, sirds var pārlūzt. Tas nenotiek tā apzināti prātojot, bet gan bezapziņas līmenī.

J.: Gribētu pajautāt par uzstādījumu, kurš pašreiz eksistē dzimumaudzināšanas stundās, ka bērnam, lai viņš kļūtu brīvs, ir jāpārvar kautrīgums. Vai tas ietekmē kaut kādā mērā turpmāko viņa dzīvi?

I.M.:  Tas ietekmē visu. Ne visi zina, ka kautrīgums attiecībā pret intīmo sfēru ir viens no galvenajiem psihiskās normas rādītājiem. Un, kad bērnu, pusaudzi vai pat pieaugušu cilvēku aicina „atraisīties”, atmest it kā šķietamo un lieko kautrīgumu (patiesībā kautrīgums nav ne šķietams un ne lieks) , tad šo bērnu, pusaudzi vai pieaugušo psihiski invalidizē, viņu padara par izvirtuli.

Kad pie manīm uz pieņemšanu atnāk bērns, reizēm pat pirmsskolas vecuma, un, ja viņš uzvedas bez kautrīguma un bezkaunīgi attiecībā uz intīmās sfēras jautājumiem (brīvi runā par to ar pieaugušo, novelk bikses citu klātbūtnē utt.), tad es zinu, ka psihologs tur vairs nevar palīdzēt, es viņu tad nosūtu pie psihiatra. Viņam tad ir jādod tabletes, iespējams viņu pat vajag hospitalizēt. Bet šodien tādā veidā pilnīgi visu sabiedrību padara par psihiski slimu cilvēku sabiedrību.

Nekādā gadījumā nedrīkst iznīcināt kautrīgumu attiecībā uz intīmo sfēru.  Tas ir ļoti bīstami psihei un tikumībai. Vispār gribu uzsvērt, ka tas, kas ir kaitīgi tikumībai ir kaitīgi arī psihei, tāpēc tikumiska audzināšana vienlaicīgi ir arī bērna psihes stiprināšana. Šīs divas lietas savā starpā ir ļoti cieši saistītas.

J.: Sakiet, kādēļ sieviete, kura jau ir iepazinusi mātes priekus, izšķiras par abortu? Kas viņai iekšēji liek izšķirties par to, jo es zinu, ka ja kāds gribēs nodarīt ko ļaunu viņas bērnam, tad viņš sastapsies ar lielu pretestību. Bet kādēļ viņa pati izšķiras par šo soli?

I.M.:  Manuprāt,  te ir vairāki faktori. Katras sievietes gadījumā pārsvaru ņem kāds viens faktors, bet vispār viņi ir vairāki.

Pirmkārt, tas, ka gribas vieglāku dzīvi, ir nogurusi, tas, ka sieviete nesaprot, ka šīs grūtības ir t.s. ”krusta nešanas” neatņemama sastāvdaļa.  Tā ir nesapratne, ka bērniņu Dievs ir devis un, lai cik arī viņš nedotu, tik arī ir jādzemdē. Tā ir Dieva dāvana un tas vispār nav cilvēka kompetencē izlemt, ko darīt ar bērnu.

Otrkārt, sievieti pārliecina, ka nedzimušais bērns ir daļa no viņas ķermeņa, ar ko viņa pati pilnībā var rīkoties, ka tā ir kaut kāda apaugļota olšūna, nevis patstāvīgs cilvēks, kurš tikai deviņus mēnešus dzīvo mātes vēderā. Un sieviete tam tic, jo viņai ir izdevīgi tam ticēt. Manuprāt, ja sievietes to saprastu, viņām daudz grūtāk būtu izšķirties nogalināt vēl nedzimušos bērnus.  Jo, kad bērns ir piedzimis, sievietes viņus mīl un aizsargā, neļaujot nevienam potenciālam nelabvēlim i tuvumā pienākt. Bet te nezin kāpēc drīkst nogalināt. Tāpēc, jo vairāk sievietēm stāstīt, kaut vai pret viņu pašu gribu, ka, veicot abortu, viņas nogalina cilvēku, jo kopumā būs labāk. Es esmu tās pieejas piekritēja, ka gadījumos, kad sieviete vēlas veikt abortu, viņai ir jāpasaka tas, kas viņai var pat ļoti nepatikt. Mums ir jāizdara viss iespējamais, lai novērstu slepkavību.

J.: Bet daudz kas ir atkarīgs no vīra!

I.M.: Jā, no vīra ir ļoti daudz kas atkarīgs. Vīram ir ļoti svarīga loma. Pieredze rāda, ka pat tie vīrieši, kuri piekrīt abortam vai paši lūguši sievieti veikt abortu vai pat ir stingri pieprasījuši veikt abortu, draudot aiziet, pēc tam, ne vienmēr uzreiz, bet pēc kāda laika, pamet sievieti. Pēc aborta savstarpējās attiecības ģimenē tiek ļoti nopietni traumētas, jo zem viena jumta dzīvo slepkavības līdzdalībnieki. Viņi apziņā varbūt arī šādas domas nelaiž, bet sirdsapziņa tomēr dod savus signālus, no tās neaizmuksi.  Pašreiz piemirstam dzejniekam Dmitrijam Kedrinam (Дмитрий Кедрин) par šo tēmu ir ļoti labs dzejolis, saucas „Saruna” (БЕСЕДА; http://poetrylibrary.ru/stixiya/all-71.html ). Šajā dzejolī vīrs mēģina atrunāt sievu veikt abortu un beidzas dzejolis ar vārdiem:

 „Lai gan par to cietumā neliek
 Tāpat slepkava paliek slepkava
Būšu godīgs un atklāti teikšu
Man bail naktī būt  vienatnē ar Tevi”

J.: Tā kā pati esmu ginekoloģe, otrs jautājums par šo tēmu ,man ir par ārstiem. Kā tas nākas, ka ārsti vienā brīdī velta visu sevi, lai glābtu cilvēkiem dzīvības, bet citā brīdī taisa abortu? Kas trūkst šo cilvēku dvēselēs, kāpēc viņiem nav apziņas, ka glābjot dzīvību vienā gadījumā, viņi nogalina otrā?

I.M.: Teikšu pat vairāk, sievietes ginekoloģes, kuras strādā dzemdību namā, vienā dienā var gan pieņemt jaunu dzīvību, gan tajā pašā dienā veikt abortu. Jūs gan jau par to ļoti labi zināt.  Es domāju, ka ne vienmēr cilvēka aizsargreakcijas, kas mīt cilvēkā, nāk viņam par labu. Dažreiz šīs aizsargreakcijas cilvēkā slāpē sirdsapziņu. Manuprāt, šo sirdsapziņu ārstos vajag modināt. Un, ja Jūs esat nonākusi līdz šai atziņai, tad Jums tas ir jādara. Es, piemēram, arī esmu līdzīgā situācijā, nevis kā psihologs, bet kā sieviete, kura ir veikusi abortu. Un šai ziņā man ir teikuši: „Bet kādas tiesības Tev ir mācīt šai ziņā citus?„ Bet, ja seko šādai loģikai, tad neviens nevienu nevar mācīt. Bet ir savādāk. Es to esmu pārdzīvojusi, es zinu kādas sirdsapziņas mokas izjūt sieviete, kas ko tādu ir izdarījusi. Kādēļ tad es nevaru par to brīdināt citus, lai viņi neizdara tādas pašas kļūdas?!  Līdzīgi arī ārstam, kurš ir izgājis caur kam tādam, vajag, nebaidoties no kolēģu nosodījuma, par to runāt. Un tas ir jādara neatkarīgi no tā, kāda būs kolēģu pirmā reakcija, kura visbiežāk būs negatīva. Svarīgi, lai tas tiktu pateikts, un viņos iesēstos doma, ka viņi vienlaicīgi pieņem dzīvību un atņem to. Es zinu, ka Amerikā daudzi ginekologi atteicās veikt abortus, kad noskatījās Bernarda Natansona  (Bernard N. Nathanson) filmu „Klusais kliedziens” (The silent scream) un kad ieraudzīja, kādas šausmas izjūt mazais cilvēks, kad viņam tuvojas aborta instrumenti.

Avoti:

http://ufa.bezformata.ru/listnews/visokoe-davlenie-lyubvi/1987513/
http://poetrylibrary.ru/stixiya/all-71.html

Informācijas aģentūra
/06.11.2012/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Medicīna, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Latvieši turpina rakt sev bedri

01.11.2012 Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) paziņoja, ka nevirzīs tālāk biedrības «Par vienlīdzīgām tiesībām» Pilsonības likuma grozījumus par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, kurus ar saviem parakstiem ir atbalstījuši vairāk nekā 12000 pilsoņu. Šāds lēmums tika pieņemts ne tikai pretrunā demokrātijas principiem un veselajam saprātam, bet arī neskatoties uz to, ka likumdošana neparedz CVK iespēju neierosināt parakstu vākšanas 2.kārtu, ja ir savākts nepieciešamais parakstu skaits (pēc likuma CVK funkcija ir tikai tehniski pārbaudīt vai nepieciešamais parakstu skaits tik tiešām ir savākts).

Pseido  un urā patrioti protams var priecāties un viņi savā nezināšanā un muļķībā visdrīzāk to arī dara, bet patiesībā priecāties te nav par ko, jo šis lēmums apdraud visus Latvijas iedzīvotājus, un tie, kuri to atbalsta, patiesībā rok bedri gan sev, gan visiem pārējiem.

Var, protams, neuzklausīt un neticēt Tatjanai Ždanokai (PCTVL), kura paziņoja, ka CVK lēmums ir vēl viena plaisa Latvijas valsts pamatos. «Līdz šim Latvijas valstī bija plaisa starp pilsoņiem un nepilsoņiem, bet tagad ir radusies liela plaisa starp tautu un varu,» teica Ždanoka. Ždanoka ir pārliecināta, ka CVK lēmums ir pretrunā Satversmes 1.pantam.

Var arī neieklausīties galma sociologa, socioloģisko pētījumu aģentūras SKDS direktora Arņa Kaktiņa teiktajā:  «Ņemot vērā Latvijas ģeopolitisko situāciju un vēsturi, kas mēdz atkārtoties, demogrāfiskās tendences, dzimstību utt., latviskajai sabiedrības daļai vajadzētu ļoti piesardzīgi attiekties pret visām lietām, kas šajā valstī mazina demokrātiju un brīvību, jo tā vien izskatās, ka agrāk vai vēlāk mēs to visu dabūsim izbaudīt pret sevi.»

«Rūgtie augļi ir – šobrīd referendums tika atcelts, jo «ļaunie krievvalodīgie» kaut ko provocē un mēģina uzspiest savu gribu. Nebūšu pārsteigts, ja paies desmit gadi un būs nepieciešams līdzīgs referendums, lai aizstāvētu latviskās idejas. Un tad izrādīsies, ka šo referendumu nevarēs īsti sarīkot, jo būs bijuši precedenti – nebūs pareizi uzrakstīti papīri vai kaut kas nebūs atbilstošs Satversmes kodolam utt. Jo būs precedents – Latvijā ir tādas tradīcijas – ja kāds Latvijā grib rīkot referendumus, kas citiem nepatīk, mēs šos referendumus aizliedzam. Šobrīd tas notiek, lai aizstāvētu latvisko kopienu, bet laiki mainās. Ja šādu praksi ieviesīs, tad agrāk vai vēlāk tas pavērsīsies pret pašiem ieviesējiem,» sacīja Kaktiņš.

Bet padomāt loģiski gan derētu. Diemžēl veselais saprāts un loģiskā domāšana sen vairs nav modē un reti kurš ar to vēl nodarbojas.

Kāda ir viena no demokrātijas priekšrocībām? Tāda, ka cilvēkiem ir iespēja nevardarbīgā ceļā ietekmēt lietu kārtību. Tas ir, lai cilvēku neapmierinātība neizvērstos atklātā sabotāžā un agresijā, viņiem tiek dota iespēja ietekmēt lietu kārtību legālā, juridiskā ceļā. Tāda ir būtība. Jā, šis ceļš ir piņķerīgs, jā, viņš nav viegls, jā, tai ceļā tiek likti dažādi šķēršļi, bet viņš ir puslīdz realizējams. Un, kamēr ir šis legālās valsts varas ietekmēšanas ceļš un kamēr cilvēki tic, ka to ir iespējams izmantot, sabiedrība tiek kontrolēta un varbūtība, ka radīsies kāda stihiska vai pat organizēta vardarbīga pretestība, ir niecīga.

Ko paveica CVK ar savu lēmumu neierosināt referenduma parakstu vākšanas otro kārtu? Viņi principā pateica, ka mēģināt iet šo legālo valsts varas ietekmēšanas ceļu ir bezjēdzīgi. Tu vari to darīt, Tu vari to nedarīt, tāpat tam nav nekāda nozīme, jo valdošās aprindas darīs to, ko uzskata par nepieciešamu, neskatoties ne uz iedzīvotāju viedokli, ne arī uz valsts likumiem. CVK pateica, ka pašreizējo lēmēju viedoklis ir likums, i viss. Līdzīgi iepriekš jau rīkojās valdošā koalīcija, paaugstinot nepieciešamo parakstu skaitu un sarežģot pašu procedūru, bet šis CVK lēmums ir pilnīgi atklāts un nepārprotams demokrātijas pamatprincipu un likumības pārkāpums. Citiem vārdiem sakot, Latvijas valsts oficiālās varasiestādes ir spērušas vienu lielu soli pretī savas leģitimitātes zaudēšanai vispār, jo īpaši tai iedzīvotāju segmentā, kura jau tā šo leģitimitāti visai stipri apšaubīja. 

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka cilvēki ir ieguvuši pārliecinošus pierādījumus, ka legālā veidā Latvijā valdošās aprindas ietekmēt nav iespējams. Attiecīgi lielākā daļa cilvēku vienkārši nemēģinās to vairs darīt, viņi vienkārši paies malā un koncentrēsies uz savām lietām. Tomēr būs daļa neapmierināto, kuri sapratuši, ka legālā veidā situāciju mainīt nav iespējams, sāks domāt un rīkoties kā to izdarīt nelegālā un vardarbīgā veidā. Tas savukārt nozīmē, ka tiek radīta ļoti labvēlīga augsne ekstrēmistisku organizāciju attīstībai. Šī augsne ir ļoti labvēlīga arī tāpēc, ka situācija Latvijā ir vairāk kā katastrofāla un ar situāciju Latvijā ir neapmierināti ne tikai cittautieši, ne tikai nepilsoņi, bet arī vairums latviešu. Attiecīgi, ja Latvijā sāksies ekstrēmistiski incidenti, cilvēki šo valsti neatbalstīs.

Lai rastos jebkāda veida nemieri, kādam tie ir jāorganizē. Vai Latvijā ir kāds, kurš būtu gatavs un spētu organizēt nemierus? Jā ir. Tas ir Vladimirs Lindermans, Jevgēņijs Osipovs un viņu domubiedri. Viņiem tagad ir iespēja konsolidēt zem savas vadības gan mērenos neapmierinātos, gan arī visradikālāk noskaņotos. Un ekstrēmistiskas darbības pieredze viņiem ir, Lindermanam pat starptautiska mēroga. Labā ziņa „patriotiem” ir tā, ka šie kungi ir visai cieši saistīti ar Drošības policijas un agrākām VDK aprindām un bez viņu ziņas nekādus nemierus nerīkos. Bet sliktā ziņa ir tāda, ka gan Lindermanam & co, gan specdienestu aprindām, gan arī viņu anglosakšu saimniekiem ir pilnīgi nospļauties gan uz Latviju, gan uz latviešiem, gan arī uz visiem Latvijas iedzīvotājiem, un, ja tas kaut kādu iemeslu dēļ būs nepieciešams, tad nemieri tiks organizēti. Notikumu attīstības gaita diemžēl liecina, ka nemieri ir ieplānoti, ja ne kā galvenais, tad vismaz kā viens no iespējamajiem attīstības scenārijiem.  Starpnacionālo jautājumu pastiprināta uzkurināšana abās pusēs un abu pušu visradikālāko aprindu pastiprināšana un reklamēšana uz formālās valsts varas pārstāvju reputācijas zuduma, amoralitātes, stulbuma un noziedzīgas muļķības fona ir gatavošanās šiem scenārijiem.

Vēl pāris vārdu par nepilsoņu jautājumu. Pseido un urā patriotiem protams šķiet, ka nepilsoņu jautājumu cilāšana ir kaut kas drausmīgi nepieņemams un ir labi viss, kas to novērš. Patiesība ir pavisam cita. Patiesība ir tāda, ka Latvija pēdējo 20 gadu laikā ir pamatīgi izpostīta gan fiziski, gan, pats galvenais, arī garīgi. Sagrauts ir gandrīz vis vērtīgais, kas Latvijā bija, maz kas ir palicis neskarts. Iedzīvotāji masveidā aizbrauc, lauki ir tukši un aizauguši, meži izcirsti, plašsaziņas līdzekļi propagandē amoralitāti, izvirtību un perversijas, izglītības sistēma ir sagrauta un tās atliekas līdz galam mēģina piebeigt un ir strauji kritusies iedzīvotāju kvalitāte. Tas viss bija un ir iespējams joprojām dēļ aklas atteikšanās no Padomju ideāliem un dēļ iedzīvotāju sašķelšanas pēc nacionālām pazīmēm.  Labā ziņa ir tāda, ka situācija ir tik kritiska, ka pēdējo 20 gadu politikas sekas un arī tās iemesli ir uzskatāmi visiem redzami, kas dod iespēju cilvēkiem saprast tās cēloņus, apvienoties un  mainīt situāciju pozitīvā virzienā.  Latviešu un krievu kopienu praktiska tuvošanās un savstarpējo pretrunu novēršana ir viens no obligātiem priekšnoteikumiem, lai tas notiktu. Nepilsoņu jautājumu kardināla atrisināšana būtu viens mazs solis šai virzienā.

Lai Latvija vai jebkura cita valsts spētu pastāvēt, tai jābūt pēc būtības taisnīgai. Pašreizējā Latvija ir netaisnīga pret lielāko iedzīvotāju daļu. Ja valsts nav taisnīga, tad cilvēki neredz jēgu kaut ko darīt tās labā, aktīvi iesaistīties tās veidošanā. Ja valsts nav taisnīga, tad produktivitāte un kvalitāte tajā krītas visās dzīves jomās.

Bet, lai valsts būtu taisnīga, tai ir jābūt taisnīgai pret visiem. Nevar būt „taisnīgums” pret vieniem, bet netaisnība pret citiem. Ja valstī sāk praktizēt netaisnību, tad neizbēgami tā ar laiku tiks praktizēta pret visiem, kuri nav pietiekami spēcīgi, lai tai pretotos (un tādi gala beigās izrādās tikai nedaudzi). Nepilsoņu jautājums šai ziņā vairāk ir simbolisks, jo ļoti daudziem nepilsoņiem Latvijas pilsonību nemaz tik dikti nevajag. Šis jautājums ir simboliks tādēļ, ka šī ir viena no lielajām netaisnībām ar kuru sākās netaisnību virkne, kura Latviju noveda līdzšinējajā purvā. Attiecīgi nepilsoņu jautājuma atrisinājums varētu kļūt par sākumu pretējam procesam. Bet var arī nekļūt, ja latvieši nepieņemsies prātā un turpinās paši sev rakt bedri, atbalstot līdzšinējo Latvijas valdošo aprindu antihumāno un arī antinacionālo politiku.

Avoti:
http://www.apollo.lv/zinas/zdanoka-cvk-lemums-ir-vel-viena-plaisa-latvijas-valsts-pamatos/538275
http://www.delfi.lv/news/national/politics/pilsonibas-referendums-vienotibai-un-rp-atskirigi-viedokli-par-cvk-lemumu.d?id=42793658
http://www.apollo.lv/zinas/sociologs-bridina-par-bistamam-sekam-nakotne-aizliedzot-nepilsonu-referendumu/538411

Informācijas aģentūra
/06.11.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 8 komentāri

Pedofīlijas skandāls Lielbritānijā

Džimijs Sevils

Lielbritānijas policija, kas izmeklē aizdomas par pērn mirušās britu raidsabiedrības BBC televīzijas zvaigznes Džimija Sevila veiktajiem seksuāliem noziegumiem pret bērniem, atklājusi apmēram 300 iespējamo upuru, ceturtdien paziņoja Londonas pašvaldības policijas komandieris Pīters Spaindlers.

Pastāv aizdomas, ka dažos noziegumos piedalījās arī citas personas, kas ar upuriem izklaidējās kopā ar televīzijas zvaigzni, kas pērn oktobrī mira 84 gadu vecumā, teica Spaindlers un piebilda, ka no visiem iespējamajiem upuriem divi bija zēni.

Londonas policijas pārstāvis norādīja, ka izmeklēšana, kas radījusi krīzi BBC, ir pagrieziena punkts bērnu seksuālas izmantošanas izmeklēšanā Lielbritānijā.

Policija jau ir iztaujājusi 130 no 300 iespējamiem upuriem, kas ir pieteikušies policijā, un oficiāli ir reģistrētas 114 noziedzīgas epizodes.

Sevils, kas bija pazīstams ar saviem platīnblondajiem matiem, spīdīgajiem sporta tērpiem un mūždien lietoto cigāru, bija viens no slavenākajiem BBC raidījumu vadītājiem. Televīzijas karjeras laikā viņš vadīja daudzus raidījumus, kuru laikā nonāca saskarē ar bērniem.

Lai gan viņš bija sabiedrībā cienīts, aizdomas par bērnu seksuālu izmantošanu ir iznīcinājušas viņa popularitāti. Saistībā ar notikušo BBC ir sākusi divas izmeklēšanas.

Lielbritānijas plašsaziņas līdzekļi ceturtdien vēstīja, ka Sevila lietā ar bērnu seksuālu izmantošanu ir iesaistīti arī trīs ārsti, kas strādāja slimnīcās, kurās televīzijas raidījumu vadītājs, nodarbojoties ar labdarību, vienlaikus seksuāli izmantoja vājos un neaizsargātos pacientus.

Aizdomas par Sevila saistību ar bērnu seksuālu izmantošanu ir attiecināmas uz pagājušā gadsimta 60.un 70.gadiem.

Latvijas pedofīli: Valdis Birkavs, Andrejs Soņčiks, Andris Šķēle, Jānis Skrastiņš

Atgādinām, ka 2000.gadā daudz lielāka vietēja mēroga pedofīlijas epizodes tika atklātas arī Latvijā, kurās bija iesaistītas daudzas sabiedrībā pazīstamas un augstus amatus ieņemošas personas. Publiski tika nosauktas trīs – toreizējais premjerministrs Andris Šķēle, toreizējais Tieslietu ministrs Valdis Birkavs un toreizējais Valsts ieņēmumu dienesta vadītājs Andrejs Soņčiks. Kopumā lietā figurēja apmēram 65-70 personas.

Kārlis Freibergs ar sievu un Kārlis Streips

Pēc toreizējās prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas iejaukšanās, kurai tika doti mājieni par viņas dēla Kārļa Freiberga homuseksualitātes fakta publiskošanu un piesaisti šai lietai, un vairāku cilvēku slepkavībām un mīklainām nāvēm, lietas aktīva izmeklēšana tika apturēta, izmeklēšanas materiālos esošie video un fotogrāfijas “pazuda” (šai lietā personīgi bija iesaistīts arī toreizējais ģenerālprokurors Jānis Skrastiņs), daudzi liecinieki “mainīja” liecības vai mira un visi šīs lietas aktīvisti un liecinieki, tai skaitā vairāk nekā 60 liecības devušie bērni, tika nosaukti par meļiem, bet vainīgie tika sveikā cauri un turpināja Latvijā ieņemt vadošo sabiedrisko stāvokli. Un viņi turpina to ieņemt joprojām. Un vai gan tādēļ ir jābrīnās par Latvijas katastrofālo situāciju, ja to pārvalda tādi izdzimteņi.

Avots:
http://www.apollo.lv/zinas/bbc-zvaigzne-seksuali-izmantojusi-iespejams-300-bernu/537272
http://www.delfi.lv/news/national/politics/pedofilijas-skandals-sit-augstu-vilni-saeima.d?id=33774
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/213088-adamsons_pedofilijas_skandala_figureja_6570_uzvardi

Informācijas aģentūra
/26.10.2012/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | 2 komentāri

Iznākusi e-grāmata par brīvības cīņu arhitektu Voldemāru Ozolu

Voldemārs Ozols

Ir iznākusi e-grāmata par vienu no noslēpumainākajām un noklusētākajām Latvijas vēstures personībām Voldemāru Ozolu – „Мировые „шахматы” и Вольдемар Озолс — офицер шести армий” (Globālās spēles un Voldemārs Ozols – sešu valstu armiju virsnieks).  Grāmata ir krievu valodā un tā bez maksas ir pieejama internetā (http://www.mediafire.com/?sf2p6qtidfo3vvs ). Grāmatas autors ir zinātnieks un telekomunikāciju speciālists Manfrēds Šneps-Šnepe, kuram vēstures pētniecība ir hobijs un pašizziņas (savu, savas tautas sakņu pētīšanas) process.

Grāmatas saturs:
1. Voldemārs Ozols (1884-1949)
2. Ko mācīja Cara armijas kara stratēģiem: XIX gadsimta notikumi
3. Kaukāza frontē (1914-1915): cīņa par izeju uz Vidusjūru
4. Ziemassvētku kaujas (1916.g.decembris)
5. Ozols un latviešu sarkanie strēlnieki
6. Juku laiks Latvijā (1918-1919)
7. De Golca vāciešu armijas gājiens uz Petrogradu: Cēsu kaujas (1919.g.jūnijs)
8. Bermonta „«baltās»” armijas gājiens uz Petrogradu (1919.gada oktobris-novembris)
9. Kā angļi pārzīmēja Eiropas karti
10. Ozols pret Ulmani (1931-1934)
11. Vai Staļinam bija savs personiskais izlūkdienests?!
12. Globālās spēles turpinās

Manfrēds Šneps-Šnepe ir divu grāmatu autors par latviešu ekonomistu Kārli Balodi. Abas grāmatas ir brīvi pieejamas arī elektroniskā formātā:
– „Kad Latvijā būs labklājības valsts. Tautsaimnieks Kārlis Balodis „ (http://gramataselektroniski.blog.com/2012/07/11/kad-latvija-bus-labklajibas-valsts-tautsaimnieks-karlis-balodis-nikolajs-balabkins-manfreds-sneps/ );
– „Немцы в России. Мятежный род Баллодов между немцами, русскими и евреями „ (http://maksim-kot.livejournal.com/111417.html  )

27.09.2012 un 16.10.2012, prezentējot jauno grāmatu, Manfrēds Šneps-Šnepe nolasīja lekciju par Voldemāru Ozolu krievu un latviešu valodā:

Informācijas aģentūra
/26.10.2012/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kāpēc jābalso par kreisā spārna partijām?

Visvienkāršāk uz to ir atbildējuši filozofiskās domas paudēji diskusijā par cilvēces nākotni: “Labais spārns ir cilvēces pagātne, centrs -tagadne, bet kreisais spārns – ir cilvēces nākotne”. Tikai altruisms attīsta cilvēka dvēseli un veido viņā cilvēcīgas īpašības. Bet pārāk daudz vēl ir to, kuri nav gatavi šādai sarunai.

Tikai zināšanas vieno cilvēkus un rada pār¬liecību, kuras dēļ cilvēki ir gatavi rīkoties un pat mirt. Partijas biedrs bez ideoloģiskās pārliecības vienmēr ir lieliska ēsma citām partijām, nerunājot jau nemaz par viņa aktīvu rīcību savu rindu vairošanā. Cilvēks bez pār¬liecības nevar arī nevienu citu pārliecināt. Tikai cilvēki bez ideoloģiskās pārliecības varēja šajos gados sastrādāt paši kaut ko tik baismu, kura liecinieki nu esam. Un, ja mēs nespēsim savaldīt savā valstī labā spārna reakcionārus, tad šīs šausmas turpināsies, bet tas novedīs pie tautas iznīcības.

Neviena normāla rekomendācija ne no vadošajiem ekonomistiem pasaulē, ne no pašu rietumu latviešiem netika ņemta vērā – gan par sertifikātu netirgošanu, Rīgas dzīvokļu neprivatizēšanu, sabiedriskā transporta attīstīšanu. Nav nevienā Eiropas valstī simtpro-centīga privatizācija! Zviedrijā ir 64%, Austrijā – 56% valsts īpašums. Lieliskos Stokholmas, Berlīnes īres namos dzīvo visnotaļ pārtikuši cil¬vēki, īpašuma noma uz 49 vai 99 gadiem ir stabili prognozējama kase valsts un paš¬valdības attīstībai un to funkciju nodro¬šināšanai, kas ir svarīgi ikvienam valsts iedzīvotājam. Arī šajās dienās tiek “skaldīti mati” par Eiropas Savienību, bet aizmirst gal¬veno, ka visas lielas lietas ir ļoti vienkāršas, un “matu skaldīšana” nekad nav novedusi pie laba rezultāta.
ES pamati tika ielikti piecdesmitajos gados, bet muita pilnībā tika nojaukta tikai 1997.gadā. ES valstis savu ekonomiku pārkār¬toja un pielāgoja 40 gadus, bet mūs iemeta šai savienībā vienā rāvienā. Ja ar 13 gadu pieredzi nav kādam pieticis, tad tā ir viņa problēma, bet, ja tās nepietiek vairākumam valstī, tad neviens te līdzēt nevar. Laiks ir arī pārbaudes akmens, un katram jāsāk domāt pašam, ja nespēj atšķirt to, kuros var klausīties un kuros ne. Šī “šoka terapija” daudziem būs arī pēdējā.

Bet tagad pēc būtības uz uzdoto jautāju¬mu. Ievadā nedaudz par vienu no klasiskāka-jām sociāldemokrātijas valstīm Eiropā -Zviedriju. Vēl 19. gadsimta beigās šajā valstī valdīja nabadzība lielākajā tautas daļā. Krietna daļa strādājošo varēja sev izīrēt tikai istabu ar plīti, t.i., pat bez atsevišķas virtuves. Galvenais racions pārtikā bija biezputra, zirņi, kartupeļi un siļķe, bet daudziem arī tā pietrūka. Ārsti ziņoja savās atskaitēs par veselību graujošiem apstākļiem darbā, kas bija par iemeslu smagām saslimšanām un īsam mūžam. Bērni gāja skolā 6 gadus un tad palīdzēja pelnīt ģimenei iztiku, kaut viņu izpeļņa bija ļoti niecī¬ga. Liela daļa no strādājošiem nevarēja arī piedalīties vēlēšanās, jo to varēja darīt tikai tie, kuru izpeļņa gadā bija virs 800 kronām. Drosminieki, kuri uzdrošinājās iestāties arod¬biedrībā, riskēja ar tūlītēju atlaišanu no darba. Tie, kas bija izlēmuši piedalīties politiskas for¬mas protestos, tika vajāti kā noziedznieki un riskēja nokļūt cietumā.

Visi šie apstākļi arī izveidoja spēcīgu kreiso kustību Zviedrijā, kas ilgu gadu gaitā vainagojās ar panākumiem cīņā pret īpašniekiem – darba devējiem. Arvien lielākas tiesības dažādu lēmumu pieņemšanā ieguva darba ņēmēji. Tas arī attīstīja kreisos politiskos spēkus valstī, kas radīja Zviedrijas labklājību. Svarīgs moments šai cīņā vienmēr ir bijis decentralizēta spēcīga vara pašvaldībās, kas tā nepatīk dažāda veida diktatoriem. Ja Latvijā darba ņēmēji nesapratīs šo faktoru nozīmi, tad nekāda apstākļu izlīdzināšanās starp darba ņēmējiem un īpašniekiem nenotiks un arī uz priekšu dzīvosim kā līdz šim un sliktāk. Pasaulē notiekošie globalizācijas procesi tikai pasliktina darba ņēmēju situāciju un ierobežo demokrātiju.

Es gan gribētu vērst uzmanību, ka ieda¬lījums labējos un kreisajos ir visvienkāršākais politiskajā klasifikācijā, jo pastāv daudz sarežģītāki ķēdes posmi, piemēram, pēc īpašu-ma formas, augļošanas, ģimenes formām, valdīšanas formām: anarhija – nevalda neviens, demokrātija – valda vairākums (kas pati par sevi ir muļķība), diktatūra (valda viens), ideokrātija (valda ideja), oligarhija (valda neliela grupa), plutokrātija (valda bagātība), kleptokrātija (valda zagļi), republika (valda likums), teokrātija (valda Dievs). Ir iespējama dažādu šo formu saplūšana. Tā demokrātiju daudzina visas partijas, tomēr izplatītākā ir globālā plutokrātiskā oligarhija. Pārejas periodos visbiežāk valda kleptokrātiskā oligarhija (neliela zagļu grupa).

Protams, ka politiskās partijas vajadzētu raksturot vairākās dimensijās, bet es sākšu ar vienkāršāko viendimensiju variantu: kas ir tie kreisie, un kas ir tie labējie? Apskatīšu tikai gal¬venos faktorus, kas jūtami ietekmē visas sabiedrības stāvokli un kuriem dažādos laikos un apstākļos var būt pakārtoti citi faktori, nereti pat tādi, kurus sabiedrība uzskata, ka tie pieder tikai pretēja spārna partijām.

Labējā spārna partijas:
No bioloģiskā viedokļa tie ir egoistiskā tipa cilvēki, kas vienmēr cenšas valdīt pār citiem un kurus maz interesē citu cilvēku situācija. Galvenais ir rūpes par sevi, nav izteikts kolektīvisms un altruisms. Ja kādu sponsorēs, tad tikai, lai dabūtu vēl vairāk. Vienmēr grib būt kungs un saimnieks, bet citi lai ir viņa kalpi. Liekulības dēļ tas var netikt izrādīts. Savas varaskāres dēļ šie ļautiņi nereti pat nespēj saprast, ka ir arī citādi cilvēki šajā pasaulē.

Labā spārna partijas tāpēc arī aizstāv sevi, t.i., īpašniekus un, pirmkārt, lielīpašniekus, kuru rokās koncentrētas finanses, un tie ir noteicēji tirgū. Šajā sakarībā aizvien tiek samazināti nodokļi viņiem un samazināti līdz ar to ienākumi valsts budžetā. Tādējādi sistemātiski sašaurina tās funkcijas, ko veic valsts. Vienlaicīgi tās būs mazas algas visiem, ko finansē valsts, – skolotājiem, medicīnas darbiniekiem, ierēdņiem, pensionāriem. Valsts spiesta samazināt finansējumu zinātnei, izglītībai. Arvien jaušamāk samazina darba ņēmēja iespējas šai tirgū. Valstīs, kur pie varas ir galēji labējās partijas, valsts budžetā no visa saražotā kopprodukta nodokļu veidā nonāk tikai 28 – 38%, pārējais paliek īpašniekiem, t.i., 72 – 62%, bet īpašnieku procents svārstās tikai ap 5- 6%.

Šogad mūsu valstī samazināja ienākuma nodokli uzņēmējiem par 3%, kas izņēma no valsts kases 47 miljonus latu.

Kreisā spārna partijas:
No bioloģiskā viedokļa tie ir altruistiska tipa cilvēki, kuri arī grib dzīvot labklājībā, bet nejūtas labi, ja citiem tajā pašā laikā nav ko ēst. Šie cilvēki nevis vēlas no kāda ko atņemt, bet cīnās par to, lai sabiedrībā valdītu sociālais taisnīgums, t.i., lai katra cilvēka darbs tiktu atalgots atbilstoši ieguldījumam.

Kā rāda teorija un prakse, tad, jo lielāks ir kapitāls, jo lielākas ir arī iespējas sociālam netaisnīgumam, tāpēc pati galvenā prasība kreisajiem sociālā taisnīguma sasniegšanā ir -progresīvais  ienākuma  nodoklis,  ko nekad neatbalsta neviena labā spārna partija! To neiekasē no algas, kas ir zem iztikas minimuma, un virs tā sāk iekasēt ar zemiem pro¬centiem. Šis nodoklis ir visās ES attīstītajās val¬stīs. Pie mums 25% apmērā to iekasē no visiem, ES valstīs sāk iekasēt tikai apmēram no 500 latu algas, bet tad pamazām tas pieaug, un, jo vairāk pelni, jo lielāks procentuāli un, protams, summārā izteiksmē iznāk nodoklis. Visaugstākās likmes ir 60 – 67%.

Šis nodoklis arī dod vislielākos ienākumus sociālā taisnīguma realizācijā. ES valstīs, kur jau gadiem valdījušas kreisās partijas, budžetā iekasē 50 – 60 un pat 65% no kopprodukta. Šāds budžets nodrošina, piemēram, Zviedrijā 80% vidējo slāni – skolotāji, medicīnas darbinieki, ierēdņi, zinātnieki. Saņem pieklājīgas pensijas, un studenti vai nu mācās par brīvu vai arī maksā smieklīgi maz no visām studiju izmaksām. Kā sacīt – stimulam. Šāds vidējais slānis nodarbina savukārt daudzus tos, kuri pie mums saņem bezdarb¬nieka pabalstus. Pats galvenais ir tas, ka šādam vidējam slānim ir liela pirktspēja un tāpēc, lai arī uzņēmēji raud par nodokļiem, bet viņi zina, ka būs kam ražot.

Šīs ābeces patiesības Eiropas Savienības valstīs māca skolā līdz 18 gadu sasniegšanai, bet mūsu labiņais skolotājs musina skolā pat bērnus balsot par labo spārnu un tad raud par mazo algu!

Šīs te kreisās partijas ir panākušas Eiropā, ka sabiedrisko transportu valsts dotē 50%, bet pašvaldības no 10 – 29%, t.i., saņem dotā¬cijas pat līdz 79%. Mūsu Latvijā vēl turpina nekaunīgi dižoties, ka tas maksā, cik tas maksā!

Latvijas budžetā labā spārna partijas iekasē no kopprodukta 35 – 37%, kas ir Āfrikas un Latīņamerikas jaunattīstīto valstu līmenī, bet likumus pieņēmuši kā Eiropā, Ja kāds Āfrikā sāk runāt par Eiropas sociālo metožu ieviešanu, tad viņu uzskata par jukušu, bet pie mums tādu ceļ amatā.

Jānis Gulbis, LSDSP Domes Valdes loceklis, Rīgas Domes LSDSP frakcijas vadītājs
/11.09.2003/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Kurš iznīcina Latvijas vagonrūpniecību?

Vairākus gadus ilgušā epopeja ap Latvijas Dzelzceļa vagonu iepirkuma konkursu izskatās ir beigusies un tā rezultātā Rīgas Vagonu rūpnīca (RVR) paliks bez liela pasūtījuma un tiks palaista vējā RVR tehnoloģiju modernizācijas iespēja.

Rīgas Vagonu rūpnīcas pirmsākumi meklējami 1895.gadā, kad tika dibināta vagonbūves un mehāniskās apstrādes rūpnīca «Fenikss». Pirmās Latvijas Republikas laikā rūpnīcu apsaimniekoja „Ford Motor Company”, ražojot gan vieglos, gan smagos kravas automobiļus. RVR pašreizējā izskatā noformējās Padomju laikā, kad Rīgas Vagonu rūpnīcā sāka ražot elektriskos vilcienus visai Padomju savienībai un sociālistiskā bloka valstīm. Padomju laikā RVR ražoja arī tramvaja vagonus. Pašreiz, metodisku korumpētu un antilatvisku spēku darbības rezultātā, ir sabotēts kārtējais RVR lielais pasūtījums, kas liedz uzņēmumam veikt tik ļoti nepieciešamo modernizāciju un apdraud tā eksistenci, vismaz Latvijas teritorijā noteikti.

Kā sava veida priekšvēstnesi Latvijas korumpētās politekonomiskās elites sabotāžai pret RVR var minēt  Rīgas Domes zemās grīdas tramvaju iepirkuma konkursu, kurā tika izvēlēta Škoda, lai gan tramvajus mierīgi varēja ražot arī RVR.

2009.gada decembrī uzņēmums „Pasažieru vilciens” (PV) izsludināja konkursu uz pārvadājumu sistēmas modernizāciju un dīzeļvilcienu ritošā sastāva atjaunošanu 144 miljonu latu apmērā, kurā bija paredzēts iegādāties 34 jaunus elektrovilcienus un 7 dīzeļvilcienus. 100 miljonus latu paredzēts piesaistīt no ES Kohēzijas fonda. Pats iepirkums ir nepieciešams, jo Latvijas Dzelzceļa ritošais sastāvs ir pietiekami vecs un, lai gan tas vēl ir lietošanas kārtībā, ir pēdējais laiks padomāt par tā nomaiņu.

Konkursa pirmajā kārtā pieteicās trīs pretendenti – Spānijas Construcciones y Auxiliar de Ferrocarriles, S.A. (CAF) , RVR sadarbībā ar fraņču firmu “Bombardier Transportation” kā apakšuzņēmēju, kā arī Šveices uzņēmums “Stadler Bussnag” (“Stadler”). Par uzvarētāju tika atzīts RVR, bet … pēc konkursa nosacījuma maiņas no PV puses, RVR sadarbības partneris no dalības projektā attiecās.

Konkursa otrajā kārtā pieteicās atlikušie divi pretendenti – Stadler un CAF ar RVR kā apakšuzņēmēju. Uzvarēja CAF, bet … atkal tika izmainīti konkursa sākotnējie nosacījumi, kuriem CAF pēc ilgām pārrunām un domāšanas nepiekrita.  Tā nu ir jāizsludina jauns konkurss, kurā būs palicis tikai viens pretendents vai arī jāatsakās no konkursa rīkošanas, tādējādi uz ilgāku laiku atsakoties no pasažieru ritošā sastāva atjaunošanas un apdraudot vilcienu pasažieru pārvadājumus kā tādus.

Publiskā telpā ir izskanējusi informācija, ka šis konkurss ir speciāli rakstīts priekš „Stadler” un ka „Stadler” intereses lobē augstākās  valsts amatpersonas un partija „Vienotība”, kas tā arī varētu būt, bet …. tas visdrīzāk nav izšķirošais RVR likstu cēlonis.

Pēdējais nozīmīgākais RVR sabotētājs un iznīcinātājs ir Satiksmes ministrs Aivis Ronis. Tieši Aivim Ronim kļūstot par Satiksmes ministru sākās paniski mēģinājumi atrast kaut kādu formālu iemeslu, lai tikai neapstiprinātu  CAF (attiecīgi arī RVR) uzvaru konkursā, kas arī veiksmīgi tika izdarīts.

Šai sakarā ir vērts detalizētāk pakavēties pie Aivja Roņa personības – bijušais padomju laiku žurnālists, kurš pārgāja strādāt uz Ārlietu ministriju, bija Ārlietu ministra palīgs, vēstnieks Turcijā, Meksikā, ASV un NATO, aktīvi piedalījās NATO samita organizēšanā Rīgā. Īsāk sakot – pārliecināts proamerikānis un NATO uzticības persona. Kuluāros Ronis pat ir ticis minēts kā premjera amata kandidāts.  Tad nu lūk – šāds cilvēks, Dobrovska valdības sastādīšanas laikā, tiek izvirzīts par Satiksmes ministru, neskatoties uz to ka viņš nesastāv nevienā partijā. Bet šī problēma ātri tiek atrisināta – par Roni „politisko atbildību” uzņemas uzreiz divas valdošās partijas – ZPR un Vienotība.

Šāda cilvēka norīkošana par Satiksmes ministru, kas ir maz saskanīga ar viņa iepriekšējo darbības sfēru un pats norīkošanas process ir vairāk kā dīvains. Šai sakarā ir pamats pieņemt, ka iespējams NATO struktūrām ir noteiktas intereses Latvijā, kuru realizēšanai ir nepieciešams īpaši uzticams cilvēks Satiksmes ministrijas vadībā un ka viņam ir jānodrošina noteiktu, citiem neizpaužamu darbību veikšana. Viena no šādām darbībām varētu būt arī RVR līdzdalības nepieļaušana PV konkursā un/vai „Stadler” uzvaras nodrošināšana.

Šādas ieinteresētības iemesls varētu būt apstāklis, ka dzelzceļa industrija, tai skaitā pasažieru pārvadājumi, ir jebkuras valsts viena no stratēģiski svarīgām jomām, kam ir arī militāra nozīme. Ņemot vērā to, ka RVR joprojām ražo vilcienus lielākai daļai exPSRS valstu, tai skaitā Krievijai, NATO pilnīgi noteikti te var būt savas intereses gan kavējot RVR attīstību, gan nodrošinot Krieviju ar NATO projektētiem un ražotiem vilcieniem, kuros ir ieprojektēts vai var ieprojektēt visu, kas nepieciešams gan konkrētu, gan potenciālu militāru uzdevumu veikšanai. Šāda varbūtība ir vēl jo lielāka, ņemot vērā NATO realizēto stratēģiju vistuvākajā laikā par katru cenu pārņemt Krievijas teritoriju.

Avoti:

http://www.mk.gov.lv/lv/mk/sastavs/ronis/
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/257198
http://www.pietiek.com/raksti/valdibas_zinojums_par_pasazieru_vilciena_konkursu_-_publicejam_visu_slepeno_dokumentu
http://www.apollo.lv/portal/news/articles/257542
http://www.leta.lv/lat/news/?id=B421CE84-E370-43E6-9765-FCC1A055A3AC
http://www.leta.lv/lat/news/?id=B8D2EC23-6387-4C6E-97F4-9DDC13F08B75

Informācijas aģentūra
/26.10.2012/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Eiropas kartes izmaiņas 1000 gadu laikā (5 minūšu video)

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Informācijas būtība. Video cikls “Komunikācijas hegemonija”. 13.daļa

Informācijas būtība. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 24.10.2012

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Komunikācijas tehnoloģiskie aspekti. Video cikls “Komunikācijas hegemonija”. 14.daļa

Komunikācijas tehnoloģiskie aspekti. Video cikls “Komunikācijas hegemonija” as.prof. Arturs Priedītis 24.10.2012

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs