Ģenialitātes noslēpumi

Radoša un parasta cilvēka smadzeņu darbība risinot uzdevumu un "atpūšoties"

Radoša un parasta cilvēka smadzeņu darbība risinot uzdevumu un “atpūšoties”

Kāda ir ģenialitātes daba un kā tā ir saistīta ar ārprātu? Žurnāls „The Atlantic” nesen publicēja pētījuma rezultātus par ģenialitātes dabas tēmu: kāda ir tās būtība, cik lielā mērā tā ir saistīta ar IQ līmeni un vai tiešām visi ģēniji ir daļēji arī ārprātīgi.

Ideja par to, ka ģēniji un psihes traucējumi iet gandrīz vienmēr „roku rokā”, ir ļoti sena. Vēl sengrieķu filozofs Aristotelis apgalvoja: „Visi ievērojamie cilvēki, kuri ir paveikuši ko ievērojamu filozofijā, valsts lietās, poēzijā vai tēlotājmākslā bija melanholiķi.” Vēlāk šī Aristoteļa doma caurvija vēlāko mākslinieku, poētu un rakstnieku darbus. Iespējams tas tādēļ tā, ka viņi pēc sevis zināja par ko runā.

Piemēram, slavenais krievu komponists Čaikovskis savu jaunrades procesu apraksta šādi: „Būtu veltīgi jums censties vārdos aprakstīt tās sajūtas, kuras pārņem mani, kad ir atnākusi jauna doma un kad tā manā prātā sāk pieņemt noteiktas formas. Tad aizmirsti par visu un kļūsti bez maz kā ārprātīgs, viss tevī iekšā sitas un dreb…”

XIX gadsimta sākumā par ģenialitātes cēloņiem un tā saistību ar cilvēka psihiskajiem stāvokļiem ieinteresējās zinātnieki. Tiesa gan pirmie pētījumi bija tikai epizodiski. 1891.gadā itāļu ārsts Čezāre Lombrozo (1835-1909) izdeva grāmatu „Ģeniāls cilvēks”. Šai darbā viņš mēģināja pierādīt, ka līdzās talantam apdāvinātiem cilvēkiem bija kāda fiziska vai psihiska novirze – neirozes, psihozes, ģimenes problēmas, valodas raustīšana u.c. Kā piemērus viņš izmantoja tādus plaši pazīstamus cilvēkus kā Žans Žaks Ruso, Īzāks Ņūtons, Čārlzs Darvins, lords Bairons un Artūrs Šopenhauers. Itāļu ārsts izvirzīja pieņēmumu, ka ģenialitāte un ārprāts ir cieši saistīti savā starpā un, pie tam vēl tiek pārmantoti iedzimtības ceļā.

Vai ģenialitāte ir iedzimta?

Čārlza Darvina (1809-1882) brālēns Frānsiss Galtons (1822-1911) 1869.gadā izdeva grāmatu „Iedzimtais ģēnijs”. Tajā viņš detalizēti aprakstīja 20 muzikantu, tai skaitā Baha, un dažu rakstnieku, tai skaitā Šarlotes Brontē, ģenealoģiskos (dzimtas) kokus. No aprakstītā sanāca, ka konkrēto spējīgu cilvēku priekštečos vienmēr bija vismaz kāds, kurā tādā vai citādākā veidā ir izpaudušās kreatīvās dotības. Pamatojoties uz to Galtons pieņēma, ka ģenialitātes parādībai ir pietiekami spēcīga ģenētiskās iedzimtības komponente. Šī ideja guva plašu atbalstu zinātniskās aprindās un XX gadsimta sākumā parādījās daudz skaitliski zinātniski pētījumi par „iedzimto ģenialitāti”.

Kā jaunāku „iedzimtās ģenialitātes” piemēru var minēt Kurtu Vonegūtu, kurš 1960-ajos gados labprātīgi piedalījās plaša mēroga ģenialitātes izpētes programmā. Daudzi viņa radinieki bija talantīgi arhitekti, rakstnieki un izgudrotāji. Tiesa gan paralēli talantiem viņiem bija arī psihiska rakstura problēmas. Tā, piemēram, pašam Vonegūtam bija noslieces uz depresiju, viņa dēls slimoja ar šizofrēniju, bet māte izdarīja pašnāvību savu bērnu acu priekšā.

Vai ģenialitāte izpaužas kā augsts IQ?

XX gadsimta sākumā amerikāņu psihologs Luiss Medisons Termens (1877-1956) pieņēma, ka radoši apdāvinātiem cilvēkiem noteikti ir jābūt arī augstam IQ [ar speciālu testu palīdzību nosakāms „inteliģences koificients”]. Lai pārbaudītu šo hipotēzi, Termens veica plaša mēroga pētījumu, kurā tika iesaistīti vairāk kā 1000 skolēnu. Bērni izgāja daudzus dažādus testus, zinātnieki sastādīja detalizētus ģimeņu vēstures aprakstus, izpētīja katra bērna aizraušanās un intereses, līdz pat izlasītajām un mājās esošajām grāmatām.

Izrādījās, ka bērni ar augstu IQ visbiežāk bija labā fiziskā kondīcijā: viņi bija garāka auguma, labāku veselību un nodarbojās ar sportu. Vienīgais viņiem konstatētais trūkums bija tuvredzība, kas ir viegli izskaidrojama ar viņiem raksturīgo lasīt prieku.

Pie tam intelektuāli attīstītākie (pēc IQ rādītāja) bērni labāk socializējās (iekļa’vās kolektīvā). Pētījumā piedalījušos bērnu liktenim zinātnieki turpināja sekot vēl vairāku gadu garumā un rezultātā tika konstatēts, ka visas augstāk minētās īpašības viņi saglabāja turpmākās dzīves laikā. Lielākai daļai no viņiem bija stingras un laimīgas laulības, viņiem bija labs darbs un pietiekami augsts dzīves līmenis. Tomēr neviens no šiem bērniem ar augstu IQ neparādīja izcilas radošuma spējas un nedeva vismaz kaut cik nozīmīgu ieguldījumu kultūrā vai zinātnē. Vēlākie pētījumi tikai apstiprināja Termena iegūtos rezultātus: cilvēka ģenialitāte nav atkarīga no IQ līmeņa.

Šai ziņā labs piemērs ir izcilais krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins, kurš skolā atsevišķos priekšmetos vairāk par 3 (5 baļļu sistēmā) nesaņēma. Ir ziņas, ka Einšteinam bija nopietnas problēmas ar matemātiku, bet Konstantīnu Ciolkovski [(1857-1935) -  skolotājs, raķešu būves un kosmonautikas teorijas radītājs] vispār izslēdza no universitātes.

Ģenialitāte – spēja domāt savādāk?

Kad zinātniskās aprindās nostiprinājās doma, ka talantam vienmēr līdzi nāk kāda ārprāta daļa un ka šīs īpašības ir iedzimtas, viņi aizdomājās par to kā tad darbojas ģēniju smadzenes. Jo, ja pieņem, ka augsts intelekta līmenis ir kas pretējs radošuma pirmcēlonim, tad „ģeniālās smadzenēs” ir jābūt kaut kam atšķirīgam no visu citu cilvēku smadzenēm.

Viens no etapiem cilvēku kreatīvās dabas izpētē bija metode, ko zinātnieki nosauca „mazais s”. Tās pamatā ir cilvēku iedalījums pēc to domāšanas veida – konverģentos un diverģentos. Pirmais domāšanas veids balstās uz precīzu algoritmu apguvi problēmas risināšanai, savukārt otrs paredz ģenerēt daudzas idejas konkrētas problēmas novēršanai. Piemēram, atbildot uz jautājumu: „Ko var izdarīt ar ķieģeli?”, cilvēki ar konverģentu domāšanas veidu parasti atbild: „Uzcelt māju”. Savukārt cilvēki, kuriem ir diverģents domāšanas veids, piedāvā ļoti daudz un dažādus variantus, sākot ar mājas būvniecību un beidzot ar dobju ierāmēšanu un zīmēšanu uz asfalta. Vēlāk diverģento domāšanas veidu pārsauca par „radošo”. Tādējādi zinātnieki nonāca līdz secinājumam, ka spēja domāt savādāk ir nekas cits kā kreativitātes dotība un tas tika ilustrēts ar Īzāka Ņūtona piemēru, jo pirms viņa neviens cits neesot spējis iedomāties savā starpā saistīt ābola nokrišanas faktu ar zemei piemītošu pievilkšanas spēku.

Ģeniālo smadzeņu dzīlēs

XX gadsimta beigās bija iespējams tieši ielūkoties cilvēka smadzeņu darbībā, kas tika arī darīts. Ir zināms, ka dažādas smadzeņu daļas atbild par dažādām funkcijām. Piemēram, labai atmiņai ir nepieciešams palielināts hipokamps [daļa no smadzeņu limbiskās sistēmas, kas piedalās emociju veidošanā un atmiņas konsolidācijā (tās pārejā no īslaicīgās uz ilglaicīgo)].

Zinātnieki pieņēma, ka radošajiem procesiem smadzenēs arī vajadzētu eksistēt savai zonai vai saviem noteiktiem procesiem, kuri atbild par radošo darbību. Bet lai to varētu konstatēt bija jāizveido radošuma kritēriji. Bija jāspēj noteikt, ka tieši konkrētā brīdī cilvēks ir aktivizējis radošo procesu un ka tas ir redzams magnētiskās rezonanses tomogrāfā.

Par atskaites punktu tika pieņemta pati radošuma būtība, kas ir nesaraujami saistīta ar kaut kā principiāli jauna izdomāšanu. Apskaidrības brīdis tika nosaukts par „Eurika” un tieši to zinātnieki mēģināja identificēt monitoros, kuros tika attēlota vizualizēta smadzeņu darbība. Lai to panāktu, cilvēkiem, kuri piedalījās pētījumā, tika doti divi uzdevumi. Viens bija orientēts uz to, lai cilvēks strādātu ar viņam jau pieejamo informāciju (piemēram, lai viņš atcerētos savu kāzu dienu), bet otrā uzdevumā viņam piedāvāja par kaut ko padomāt vai vienkārši klusējot atpūsties. Rezultāti bija pārsteidzoši. Izrādās „atpūtas” brīdī radošo cilvēku smadzenes strādāja daudzreiz intensīvāk.

Šis atklājums sakrita ar sadzīves faktiem. Piemēram, ir labi zināms, ka Mendeļējevam viņa ķīmisko elementu tabula parādījās sapnī. Vēlāk daudzas intervijas ar ģeniāliem cilvēkiem apstiprināja, ka viņi savus šedevrus rada gandrīz nekontrolējamā stāvoklī (tas ir, gandrīz neapzinās ko dara).

Turpmākie pētījumi ļāva zinātniekiem izdarīt jaunu secinājumu: radoša cilvēka smadzenes no pārējo cilvēku smadzenēm atšķiras ar spēju identificēt neredzamas saistības starp it kā banālām un visiem zināmām parādībām. Tas ir, fiziskā līmenī šo cilvēku smadzenēs eksistē neironu ķēdes, kuras pēc savas struktūras nelīdzinās tām neirona ķēdēm, kuras ir sastopamas citu cilvēku smadzenēs. Tiesa gan līdzīgas neironu ķēdes ir arī ārprātīgo smadzenēs. Tā nu sanāk, ka ir cilvēki, kuri spēj saskatīt to, ko nespēj visi pārējie – daļa no viņiem ir ģēniji, daļa ārprātīgie, bet daļa vienlaicīgi abi reizē.

Anastasija Ahmatova
/2014.g.jūlijs/

Avots:

http://www.km.ru/science-tech/2014/07/14/nauchnye-issledovaniya-i-otkrytiya-v-mire/744865-zagadka-genialnogo-mozga

http://nashaplaneta.su/blog/zagadka_genialnogo_mozga/2014-07-16-38150

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Zinātne, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ebreju nacists bez maskas

Genādijs Korbans

Genādijs Korbans

No visiem nacisma paveidiem visbīstamākais ir maskēta tipa nacisms, kura reālās nacistiskās darbības tiek slēptas aiz vienalga kādiem  cēliem vārdiem (tādējādi pie reizes diskriditējot tās idejas ar kurām maskētais nacisms piesedzas). Viens no tādiem, iespējams, pats bīstamākais un pilnīgi noteikti viens no pretīgākajiem ir ebreju nacisms. Ukrainas notikumu sakarā maskas nomet arī ebreju nacisti un atklāj savu nacistisko un fašistisko būtību. Redzamākais ebreju nacists Ukrainā ir lieloligarhs ar kriminālu pagātni, medijamagnāts, Privatbank īpašnieks, Eiropas ebreju savienības priekšsēdētājs, galēji radikālas jūdaisma sektas Habart pārstāvis Igors Kolomoiskis, kurš ir galvenais nacistiskā apvērsuma Ukrainā finansētājs un organizētājs.

Tiem, kuri nezina, pats jūdaisms jau ir pietiekami rasistiska [sludina ebreju iedzimtu pārākumu pār citiem cilvēkiem], nacistiska [sludina ebreju kā tautas pārākumu par citām tautām] un fašistiska [sludina egocentrismā balstītas korporatīvās sadarbības un materiālā izdevīguma principa absolutizāciju] reliģija. Pirmo vispārīgo priekšstatu par jūdaismu var gūt, izlasot Johana Pohla brošūru „Talmūda gars” (tajā samērā īsi, koncentrēti un pietiekami neitrālā stilā ir aprakstītas jūdaisma teorētiskās nostādnes, citējot Talmūda jūdaisma teorētiķus: http://gramataselektroniski.blog.com/2011/02/20/talmuda-gars-johans-pohls/ ).

Kolomoiskis bija gan viens no galvenajiem Maidana nemieru finansētājiem. Tāpat par viņa naudu tika uzturēta ukraiņu nacistu organizācija „Stepana Benderas trīszobis” uz kuras bāzes tika izveidots ukraiņu nacistu militārais grupējums „Labējais sektors”, kas kļuva par galveno triecienspēku 2014.gadā notikušajā nacistiskajā apvērsumā Ukrainā. Pēc apvērsuma Kolomoiskis tika iecelts par Dņepropetrovskas apgabala gubernatoru (un tas neskatoties uz to, ka viens no Maidana protestu oficiālajiem saukļiem bija cīņa pret oligarhiem; Kolomoiskis līdz ar Porošenko un citiem „pareizajiem” oligarhiem izrādījās „līdzīgāki par citiem”), bet viņa kabatas nacisti par viņa naudu izveidoja bruņotas vienības, kuras terorizē gan Dņepropetrovskas apgabalu, gan blakusapgabalus, gan arī piedalās terorā pret Austrumukrainas iedzīvotājiem. Kolomoiskis jūtas pat tik varens, ka pilnīgi atklāti Ukrainas presē paziņo, ka nepakļausies sev nevēlamajiem prezidenta Porošenko rīkojumiem. Igors Kolomoiskis tāpat tiek uzskatīts par Odesas slaktiņa, kurā visnežēlīgākā kārtā tika nogalināti vairāk kā simts neapbruņotu cilvēku, pasūtītāju.  Pēc Odesas slaktiņa par Odesas gubernatoru tika iecelts Kolomoiskim tuvu stāvoša persona.

Igors Kolomoiskis un Genādijs Korbans ebreju centra "Menora" atklāšanā

Igors Kolomoiskis un Genādijs Korbans ebreju centra “Menora” atklāšanā

2014.gada 18.jūnijā populārā Ukrainas žurnālā „Kraina” (valsts) parādījās tuvākā Kolomoiska rokaspuiša, kurš ir iecelts par Dņepropetrovskas izpildvaras vadītāju, Genādija Korbana (arī ebrejs, arī jūdaists) intervija, kurā viņš ir pat ļoti atklāts un pilnībā atsedz savu fašistisko būtību. Tik neiedomājami ciniska atklātība liecina par to, ka Korbans, līdzīgi Kolomoiskim ir pilnīgi pārliecināti gan par savu drošību, nesodāmību un to, ka lielākā daļa ukraiņu ir tik stulbi vārguļi, kuri pat nespēj saprats, ko viņš īsti pasaka, bet pasaka viņš ļoti daudz ko.

Intervijas ievadā ukraiņu žurnālists raksta: „Ja dņepropetrovska būtu privātkompānija [reāli tā tagad tāda arī ir], tad Igoru Kolomoiski varētu nosaukt par tās padomes priekšsēdētāju, bet Genādiju Korbanu par izpilddirektoru. Viņš visu laiku ir uz vietas. Lai nokļūtu viņa kabinetā apgabala administrācijā, ir jāiziet cauri četriem apsardzes līmeņiem. Pirmais pie ieejas ēkā, otrais septītajā stāvā, kur atrodas vadība. Pārbaudījis apmeklētāja personu, milicis atver elektronisko slēdzi uz durvīm un pēc tam var ieiet uzgaidāmajā telpā. Arī tur ir apsardze. Tālāk ir citas durvis ar elektronisko atslēgu, kuras ved uz citu pieņemšanas telpu, kurā arī ir apsardze un sekretāres. Un no turienes ved durvis uz telpu, kurā atrodas pats gubernatora vietnieks. Tāda apsardze ir tādēļ, ka Korbans ir uzņēmējs, kuru vairākas reizes jau mēģināja nogalināt [citiem vārdiem sakot, lielas bagātības un varu sagrābis bandīts]. (…)

Korbans ir minoritārs akcionārs desmitos Ukrainas uzņēmumu. Viņa draugi joko, ka viņam pieder 1% visas Ukrainas. Viņa ienaidnieki sauc viņu par „reideru” [uzņēmumu sagrābēju] numur viens valstī. Tas tāpēc, ka nereti viņa akcijas tika izmantotas, lai iegūtu pilnīgu kontroli pār uzņēmumu. Pat viena akcija ir labs pamatojums, lai ieceltu „savu” direktoru vai lai sasauktu steidzamu akcionāru sapulci, kurā izmainītu akcionāru struktūru. Ja neizdodas tā, tad var iznīcināt īpašnieku reģistru vai izveidot paralēli savējo. Un ja pretinieki tālāk spītējas, tad var aktivizēt tiesu izpildītājus un apsardzes firmas. Un kad starp kriminālo autoritāti Maksu Kuročkinu un „Privat” grupējumu [kas ir vismaz tikpat krimināls] izvērtās cīņa par Dņepropetrovskas tirgu „Ozerka”, tad Koročkins ar četriem saviem līdzbiedriem gāja bojā  [ Šai ievadā žurnālists kā ņirgājoties apraksta tās uzņēmumu sagrābšanas metodes, kas padarīja Kolomoiski un viņa rokaspuišus, tai skaitā Korbanu, par vieniem no bagātākajiem cilvēkiem Ukrainā].

Korbans izdomāja rīcības plānu un pārņēma savā kontrolē desmitiem uzņēmumu. Visbiežāk viņš to darīja savu draugu, galvenokārt Igora Kolomoiska, interesēs. Viņu piesaista nevis nauda, bet gan uzdevuma sarežģītība: viņš saka, ka tas līdzinās šaha spēlei, ar ko aizraujas abi biznesmeņi. [Ar šo žurnālists mēģina izveidot prastiem bandītiem, par kuriem Ukrainā ir plaši zināms, ka viņi tādi ir, cēlāku oreolu]. Korbanam pieder vairāk kā desmit tirdzniecības centri Dņepropetrovskā.

Korbanam – ierēdnim arī ir daudz ienaidnieku, sākot no apgabala milicijas priekšnieku Georgiju Goguadzi līdz pat „separātistiem”, kuriem viņš neļāva izvērsties. Viņš turpina būt „konfliktējošs”, tikai šoreiz viņš „spēlē” „par Ukrainu” [pēdējā frāze izsaka ļoti daudz  ko, jo īpaši Korbana tālāko izteikumu kontekstā; pasarg dievs jebkuru, kurš pretendē radīt kaut ko pozitīvu, no šādiem „par” „spēlētājiem” ] .

Korbana personas „mērogu” labi raksturo viņa paša stāstītais par attieksmi pret miliciju un attiecībām ar to. Kriminālnoziedzniekiem ir īpaši dziļa nepatika pret kārtībassargiem kā tādiem un Korbans te šo savu dziņu nemaz nemēģina slēpt, tikai cenšas to ietērpt viņaprāt ārēji pieņemamā un sevi attaisnojošā formā.

Milicija – nē. Tie ir tautas ienaidnieki, pilnīgi visi kā viens. Ir jāatbrīvo no darba viņi visi bez izņēmuma [neslēpts kriminālnoziedznieka naids nevis pret dažiem korumpētiem mentiem, bet gan pret miliciju (policiju) kā tādu un visiem tās darbiniekiem bez izņēmuma]. Tas tāpēc, ka viņi uztver darbu, kā savu biznesu [te Korbans, acīmredzot, pēc sevīm spriež]. Bet, kad rodas asa nestandarta situācija, tad viņi apguļas uz muguras un paceļ rokas. Slēpjas, izslēdz telefonus. Bet pie tam neaizmirst laupīt. Rodas tāds iespaids, ka karš uz viņiem neattiecas. Tā arī izrādās, ka ienaidnieks ir šeit aizmugurē. [Tas ir, ienaidnieki ir visi, kuri nepiekrīt nacistu un bandītu varmācībām (te jāņem vērā, ka Dņepropetrovskā vairums iedzīvotāju ir noskaņoti pret nacistiem, ko tālākā tekstā atzīs arī pats Korbans) un galvenie no tiem ir miliči, kuri varētu izrādīt pretestību un kuri nesteidzas aktīvi, pēc pirmā svilpiena izpildīt katru bandīta iegribu.]”

Reizēm pie sienas cilvēkus nākas likt, miliciju, piemēram. (…) Kad viņi ienāca manā kabinetā, es paņēmu automātu un saku: „A, nu, sukas, pie sienas, maitas. Kamēr jūs kabatas piepildāt, tur cilvēki iet bojā” [uz bojāejošajiem cilvēkiem viņam ir uzspļaut, kas labi redzams no viņa tālākajiem vārdiem]. Viņi šeit transportniekus spaidīja, turpinot savas netīrās lietiņas. Nācās miliciju nomainīt. (…) Jā, ilgi nelietis – milicijas priekšnieks pretojās. Viņš kliedza: „Es Tevi arestēšu!” uz ko es viņam atbildu: „Nu nāc šurp, arestē. Tu mani arestēsi, bet es Tevi nošaušu. Uz priekšu, kurš ātrāk.” Skarbi, bet ko padarīsi? Karš [cik ērta atruna jebkādām laupīšanām un patvaļai].”

Pēc neliela ieskata Korbana psiholoģiskajā portretā, pats galvenais – ko viņš patiesībā domā par Ukrainu un kāpēc viņš ar sevlīdzīgajiem pēkšņi ir sākuši „spēlēt” „par Ukrainu”. Te Korbans ir pietiekami atklāts. Viņš tieši pasaka, ka Ukrainai kā valstij nav nākotnes, ka tā ir pilnībā jānojauc un jāuzceļ no jauna, ka atjaunot to nav iespējams, ka tas ir jādara izmantojot visnežēlīgākās metodes, tai skaitā nogalinot cilvēkus un visbeidzot tiek pateikts arī kāpēc vispār tas ir jādara – jo viņš un viņam līdzīgie bagātības sagrābušies nelieši negrib dzīvot Krievijā, kurā valda vismaz kaut kāda kārtība. Lūk to kārtību viņi negrib, bet grib personisko komfortu, ko piedāvā „Eiropas vērtības”. Un tā ir jebkura fašista un fašisma būtība – sīkas personiskas interesītes tiek stādītas pāri vispārcilvēciskām un personisko egocentrisko interešu apmierināšanai tiek pastrādāti visnecilvēciskākie noziegumi.

Lūk vārds pašam Korbanam un viņa intervētājam.

Es ceru uz stipru, enerģisku, taisnīgu prezidentu. Viņa izdarāmo darbu saraksts ir ļoti liels. Ilustrēšu to ar piemēru. Es reiz nopirku veikalu „Bērnu pasaule”. Tā vietā tagad stāv tirdzniecības centrs „Pasāža”. „Bērnu pasaule” bija simpātiska māja un bija ļoti žēl to jaukt nost. Mans draugs Genādijs Akseļrods pastaigāja tur un saka: „Nāksies nojaukt.” Es viņam: „Kā tā? Tāda ēka, pilsētas centrs… Žēl nojaukt, labāk rekonstruēsim.” Bet viņš man atbild: „Nekas nesanāks.” Tā nu nojaucām un uzcēlām vietā jaunu ēku no nulles. Tieši tāpat ir ar šo valsti, to ir bezjēdzīgi rekonstruēt. Tas būtu tāpat kā mēģināt izārstēt kropli. Vajag viņus visus vienkārši atlaist un vietā paņemt citus, kvalitatīvākus un jaunākus. Un dot viņiem normālākus stimulus. [Tātad, tiem, kuri nesaprata, Korbans Ukrainas presē tiešā tekstā visiem pasaka, ka Ukrainas valsts ir jānojauc (viņš to saka, nevis krievi), jo tā ir kropla. Tiem, kuri sevi uzskata par Latvijas patriotiem vajadzētu šo pieeju labi ielāgot, jo, kā saka, šis zvans zvana arī pēc Latvijas un lielā mērā pamatoti, jo Latvija tik tiešām ir nolaista līdz kliņķim un pie tā lielā mērā ir vainīgi paši latvieši un viņu aprobežotība, kuras visspilgtākā izpausme ir stulbs nacionālisms un debīls antikrieviskums, ko korbanveidīgi ebreju nacisti aktīvi izmanto un uzkurina ].

Žurnālists: Bet kādēļ jūs aizgājāt „uz varu” [domāta administratīvā pārvalde].

Korbans:  Vairāku iemeslu dēļ. Torā ir rakstīts, ka ebreji vienmēr ir par varu. Zināt kāpēc? Tāpēc, ka, ja nav varas, tad cilvēki sāk „ēst” viens otru. Un pirmie, ko viņi „apēd” ir ebreji. Bet tas nav galvenais stimuls. Runāt par patriotismu tagad ir pārāk pafosi un neīsti. Bet Dņepropetrovskā ar to pašreiz ir ļoti nopietni. Kijevai un Rietumukrainai tā ir parasta lieta, viņi ir ukraiņi no matu galiņiem līdz papēžiem. Bet Dņepropetrovskai tas ir kā pirmais sekss, pavisam citas sajūtas. Mums ar Ukrainu ir tāds rozā periods.

Žurnālists: Un kas Jūs tā aizrāva?

Korbans:  Mēs vienkārši negribam uz Krieviju. Mums patīk šī valsts, viņa ir ļoti mājīga (!), šeit nav Krievijas šausmu un nekad arī nav bijis. Krievijā ir taiga – likums (!), bet viņu prokurori ir kā lāči. Mums tā dzīvot ir nekomfortabli (!). Tāpēc mēs arī aizstāvam Ukrainu. [Tas ir – Krievijā ir kaut kāds likums un kārtība, bet Ukrainā šai ziņā viss ir mājīgi un komfortabli un tāpēc bandīti un laupītāji ir par sev personiski komfortablo Ukrainu. Līdzīgu iemeslu dēļ no Krievijas kā no spitālīgā baidās arī citu valstu nelieši, tai skaitā Latvijas, jo tur nevar tādos apmēros izvērsties destruktīvās darbībās un justies komfortabli. Un tas patiešām tā arī ir. Zinu cilvēku, kurš nepieciešamības spiests iedziļinājās  Krievijas bērnu lietu likumdošanā. Šai jomā (tīri juridisko formulējumu, saprotamības un iekšējās loģikas ziņā) Krievija ir galvastiesu pārāka par Latviju, kurā šī joma ir pilnībā izčakarēta. Vēl cits stāstījums iz Latvijas dzīves. Pazīstu bijušo tiesnesi, kura agrīnajā pēcstaļina laikā strādāja tiesā par sekretāri. Tad nu lūk, viņa ievēroja, ka tolaik uz apsūdzēto sola nonāca un tika reāli arī iesēdināti salīdzinoši daudz ebreju, tai skaitā vadošais rūpnīcu personāls. Lūk tas ir ļoti nekomfortabli, kad Tev  - „dieva izredzētajam” tiek piemērots „viens likums un viena taisnība” ar muļķa gojiem (neebrejiem), bet likumiskoti dubulti standarti un iespēja visu pēc nepieciešamības nopirkt  ir ļoti komfortabli. Tad, lūk, Krievijā, neskatoties uz daudzajām tās problēmām, pateicoties dziļajām tradīcijām un pietiekami lielam skaitam patiešām godīgu un kompetentu cilvēku šī sistēma joprojām kaut kā strādā un tas visiem nacistiem un fašistiem (vispirmāmkārtām ebreju) ir ļoti nekomfortabli.]

Žurnālists: Situāciju pilsētā izdevās mainīt tāpēc, ka jūs tādi vareni esat vai arī šeit jau kopš paša sākuma bija mierīgāk kā Donbasā?

Korbans:  Sākumā bija pietiekami saspīlēta situācija. Tāpat bija sacelšanās un viss pārējais. Tika veikts rūpīgs darbs, mēs centāmies visus sadzirdēt, paši runājām. Bija vajadzīga nauda. Austrumos ir tāds princips: „Valdniekam nepieciešams panākt, lai viņā iemīlas. Ja attiecībā uz kādu nespēj panākt, ka viņš tevī iemīlas, tad tev viņš ir jānopērk. Bet, ja tu viņu nespēj nopirkt, tad tev viņš ir jānogalina.” [Te Korbans nekautrējoties un nebaidoties publikai izpauž klasisku ebreju nacistu metodi]. Šis likums strādā. Kādu mēs sevī iemīlējām, kādu nopirkām un kādu arī nogalinājām. [Lūk tā, un to uz visu valsti paziņo oficiāla amatpersona!] (…)

Žurnālists: Kas notiks ar Doņecku un Lugancku vidēja termiņa perspektīvā?

Korbans:  Ir divi scenāriji. Vissliktākais ir Dienvidslāvijas scenārijs [Ukrainas kā valsts sadalīšanās vairākās valstiņās]  un manuprāt, visdrīzāk, tā arī būs, kaut arī man negribas nemaz par to domāt.

Žurnālists: Dienvidslāvijas scenārija gadījumā tas aprobežosies tikai ar šiem diviem apgabaliem?

Korbans:  Nē, ne tikai.

Žurnālists: Un kāds ir otrs scenārijs?

Korbans:  Viņš ir salīdzinoši ātrs. Ir jāizsludina karastāvoklis, jāizveido kara komandantūras un jāsāk nogalināt. Kā cilvēks, kurš ir salīdzinoši tuvs karam un kurš dažādu iemeslu dēļ ir runājis ar „separātistu” zemessargiem, es ļoti labi saprotu, ka viņi tāpat vien ieročus nenoliks. [Lūk šis kara un nogalināšanas scenārijs pašreiz Luganskā un Doņeckā arī tiek realizēts, ne tikai karojot pret savu zemi aizsargājošajiem vietējiem vīriešiem, bet arī veicot teroru pret civiliedzīvotājiem. Ja ukraiņu nacists Bogdans Butkevičš ska, ka Donbasa ir 1,5 miljoni lieku, nevienam nevajadzīgu cilvēku un ka tie ir jānogalina(!) , tad dēļ komforta „par Ukrainu” it kā esošais ebreju fašists  ir mazliet gudrāks un konkrētus ciparus nenosauc, bet tāpat ir pietiekami atklāts un pauž to pašu darbības plānu – esot jāiet uz neapmierinātajiem reģioniem un jānogalina.]”

Un tagad vārdi par kuriem katram normālam Latvijas patriotam un latvietim (ja tādi maz vēl ir atlikuši) vajadzētu sajust visdziļāko kaunu, ka tāds pretīgs nelietis šādā kontekstā Latviju stāda kā pozitīvu piemēru.

Žurnālists:  Krieviju jau visdrīzāk paliks tāds pats Ukrainas kaimiņš, kā pašreiz.

Korbans: Ukrainai ir jāpārvēršas par Latviju. Latvija neieredz Krieviju. Krieviju vajag neieredzēt paaudzēm. Tieši neieredzēt. [Korbana recepte ir apzināti uzkurināts naids, kurš pāriet no paaudzes paaudzē. Tas, visdrīzāk nav Korbana izgudrojums, bet ebreju nacistu izmantota tehnoloģija, pateicoties kurai tie priekš sevis komfortabli parazitē uz muļķa neebreju rēķina.]

Žurnālists:  Bet ko tas dos?

Korbans: Mēs kļūsim par normālu Eiropas valsti ar normālām Eiropas vērtībām [kur viss ir ērti un komfortabli, kur ir noregulēti un atstrādāti „civilizētu” dubulto standartu principi, kad legāli ir iespējams uzpirkt, dot kukuļus, atņemt resursus citiem un pēc tam to visu tērēt, un kur katrs, pat vislielākais nelietis un izvirtulis, var justies brīvi un komfortabli, un baudīt bez ierobežojumiem jebkādas izvirtības, kuras vēlas un spēj atļauties apmaksāt. Un patiešām, Latvijā, piemēram, brīvi var ģimenēm atņemt bērnus un nekas par to nav. Brīvi tos var pārdot. Prominenti pedofīli Latvijā jūtas pietiekami komfortabli un pat pieķerti turpina dzīvot it kā nekas nebūtu noticis. Un tas vis tādēļ, ka liela Latvijas iedzīvotāju daļa ir aprobežota un amorāla, bet liela daļa pārņemta ar debīlu antikrieviskumu, ar ko var piesegt un pamatot jebkuru nelietību ]. Jā, mums nebūs Krimas, bet nu velns viņu rāvis.

Lūk, Korbana atklāsmes par visa Novorosijskas reģiona perspektīvām, kurā labi tiek izskaidrots kādēļ „Privat” grupējums tik ļoti centās iegūt kontroli pār Odesu: „Donbass būs. Jautājums tikai kam tas ir vajadzīgs. Krievi pameta Doņecku un Lugansku vienkārša iemesla dēļ. Šiem reģioniem ir ekonomiska jēga tikai kopā ar Odesu un Dņepropetrovsku. Doņecka un Luganska ir šahtas un metalurģijas jaudas, pārstrāde. Ja nav izejvielu, pārstrāde neko nedod. Bet izejvielas ir Dņepropetrovskas apgabalā. Te ir visa Ukrainas rūda, sākot no dzelzs rūdas un beidzot ar margenca, urāna, retmetālu. Bet Odesa tā ir osta, amiaku vads, naftas vads, gāzesvads. Bez šiem diviem apgabaliem Doņecka un Lugancka ir tikai lieka nasta. Harkova arī Putinam nav diez ko vajadzīga, jo tur nekā nav.”

Korbans arī atklāti atzīst vietējo Dņepropetrovskas „spēka struktūru” faktisku privatizāciju.

Žurnālists: Pašreiz Dņepropetrovskā pēc būtības ir privāta armija – bataljons „Dņepr”.

Korbans: Pēc būtības jā. Mēs viņiem piemaksājam. Formāli tie bataljoni skaitās pie Aizsardzības un Iekšlietu ministrijām, bet faktiski viņi ir mūsu rīcībā. Mēs viņus nodrošinām ar sauso pārtiku, guļammaisiem, bruņuvestēm un formu. Ar visu, izņemot ieročus, jo tur kaut kādas atļaujas jāsaņem.

Un nobeigumam Korbana atklāsmes par viņa izmantotajām bandītiskajām metodēm valsts pārvaldē, kas pašas par sevi nebūtu vērtējamas viennozīgi  negatīvi (jo daudzus no slinkumā, nesodītā korupcijā un savā no realitātes pilnīgi atrautajā pasaulītē iestigušajiem birokrātiem var iekustināt tikai ar visstingrākajām metodēm), ja vien to nerealizētu atsaldēts bandīts savu egocentrisko mērķīšu apmierināšanai un ja vien viņš tādējādi pārvaldes aparātā nepulcinātu tik pat amorālus personāžus, un ja vien viņš netiektos legalizēt galēji nepieņemamas parādības.

„Sasaucu nesen pilsētas izpildkomiteju, visus tos komunālos uzņēmumus. Ieeju pie viņiem un saku: „Apsveicu jūs biedri marodieri. Solis numur viens – visi uz melu detektoru. Solis numur divi – visi stājaties uzskaitē maksājumu reģistrā, tas ir uz pilnīgu izdevumu kontroli.” Tālāk piecēlu vienu un prasu cik viņš nopelna. Viņš atbild – 2600 grivnas [apm. 430EUR]. Uzreiz piedāvāju viņam uzrakstīt atlūgumu. „Kāpēc?” Saku: „Tāpēc, ka Jūs melojat, vienkārši melojat. No 2600 grivnām vienkārši izdzīvot nav iespējams. Pagātnē nerakāšos, bet no šodienas visu, ko jūs nopelnat vai tērējat, pārbaudīšu. Piemēram, no saviem avotiem es zinu, ka pilsētas kapsēta nopelna 700 tūkstošus grivnas mēnesī [apm.115 tūkstoši EUR]. Direktora kungs, nākamajā mēnesī kapsētas kontos ir jābūt 700 tūkstošiem grivnām. Ja nebūs, es Jūs nevedīšu pie prokurora, bet nokārtošu Jums ekskursiju uz „Doņeckas tautas republiku”. Tādas lūk metodes.”

Pēc atklāsmes par privātas armijas uzturēšanu žurnālists jautā Krobanam vai gan tas nav dārgs prieks uz ko viņš sākumā tēlo vispārēju labdari un pēc tam atklāti pasaku visu kā ir.

„Korbans:  Bet ko darīt? Toties cilvēki Dņepropetrovskā mierīgi pastaigājas ar ģimenēm un neredz karu. Tā ir tikai un vienīgi nauda. Mēs piesaistām sponsorus un sakam: „Iedodiet cik variem. Mēs jums tā vietā jebkādus administratīvus pakalpojumus veiksim. Aizvāksim nodokļu dienestu, ugunsdzēsējus.” [Bandīts – amatpersona pilnīgi atklāti pa visu valsti stāsta par jaunāko izspiešanas formu!]

Žurnālists: Agrāk Jums bija cita attieksme pret naudu: „Nauda tā ir brīvības mēraukla. Jo vairāk Tev ir naudas, jo garāka ķēde.” Tad sanāk, ka nauda Jums ir pārstājusi būt par vērtību?

Korbans: Laikam pārstāja. Viena lieta, kad ej uz pārvaldes aparātu, lai nopelnītu, bet pavisam cita lieta – pēc biznesa. Tā ir evolūcija. Ja jau tā ir sanācis, gan jau pēc tam mēs atradīsiem iespēju kā nopelnīt [jeb kā atpelnīt iztērēto u n ar milzu uzviju].

Žurnālists: Tātad kaut kādu labumu no šī visa Jūs tomēr gūsiet?

Korbans: Neliekuļošu un neteikšu, ka mēs te esam labdarības iestāde. Mēs ceram, ka atradīsies kāda joma, kurā var godīgi nopelnīt. Tas taču ir tikai taisnīgi, vai ne?” Kā saka, bez komentāriem.

Avoti:

http://censor.net.ua/resonance/290399/gennadiyi_korban_vzyal_avtomat_i_govoryu_a_nu_suki_stanovites_k_stenke_poka_vy_nabivaete_karmany_tam

http://gazeta.ua/articles/events-journal/_vzyav-avtomat-i-kazhu-anu-suki-stavajte-do-stinki-doki-vi-nabivayete-kisheni-tam-lyudi-ginut/564393

http://www.km.ru/world/2014/08/05/protivostoyanie-na-ukraine-2013-14/746806-soratnik-kolomoiskogo-ukrainu-bessmyslenn

http://gramataselektroniski.blog.com/2011/02/20/talmuda-gars-johans-pohls/

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Naida orģijas Ukrainā

00368_Naida_orgijasUkraina ir meistarīgi pārvērsta par gigantisku melna, visu aprijoša naida substanci. Ar naidu ir pārpildīts pilnīgi viss. Pie tam, jo vairāk vienkāršajiem cilvēkiem tiek atņemts [bet atņemts tiek daudz, sākot no algu samazināšanām, cenu celšanās, sociālās palīdzības sfēras apcirpšanas, siltā ūdens un ūdens vispār atslēgšanas, totālām prihvatizācijām un beidzot ar vīriešiem, ko nosūta izkaušanai pilsoņu karā], ar jo gigantiskām naida devām viņi tiek baroti. Nabadzība, beztiesīgums un tagad arī asinis un nāve tiek kompensēta ar naidu. Ļaudis tiek programmēti neieredzēt „vatņikus”, neieredzēt „moskaļus”, neieredzēt Putinu un neieredzēt vienam otru.

Ukrainas masu saziņas līdzekļi ir pārvērsti ne tikai par vienkāršiem melu ģeneratoriem, bet gan tādiem melu ģeneratoriem, kuri izraisa naidu, kas rada nepārvaramu vēlmi sadragāt,  iznīcināt un nogalināt.

Kopš gada sākuma tikai viens pats Maidans izstaroja spēcīgus kaut kāda arhaiska un melna naida fluīdus, kurus burtiski varēja sajust „ar ādu”. Tā nav alegorija. Tā ir fizika. Maidana enerģētikai bija izteikti spēcīgs nekrotisks [atmirstošs] spriegums. Maidana enerģētiku varēja sajust fiziski. Un pēc tam šī naida zaraza izplatījās pa visu valsti.

Tagad šajā naida nekrotiskajā spriegumā mirst viss dzīvais. Tie, kuri ir spējīgi bēgt, tie bēg. Šajā atmosfērā nav iespējams ilgi uzkavēties. Ļaudis, kuriem ir vāja psihe, sajūk prātā. Pārējie vai nu atrodas hroniskas depresijas stāvoklī vai arī sāk darīt to, ko adekvātā, cilvēciskā stāvoklī nekad nebūtu darījuši.

Man tas viss atgādina Strugacku „Apdzīvoto salu” [Slavens krievu fantastisks romāns, kurā darbība risinās valstī uz citas planētas, kas karo ar citu valsti un iedzīvotāju kontrolei izmanto visur saceltus torņus, kas apstarojot cilvēkus, izraisa noteiktu reakciju, tai skaitā naidu]. Atceraties torņus? Atceraties to naidā brēcošo citplanētas patriotu pūli? Tagad tas notiek Ukrainā. Tikai torņu vietā tur ir televīzija. Bet visā pārējā sakritība ir gandrīz vai viens pret vienu, tai skaitā tanku uzbrukumi un ienaidnieku apšaušanas.

Tur notiekošais atgādina sava veida pūļa suidicālo [pašnāvniecisku] uzplūdu, kad ārprātīgi ļaudis sadragā un iznīcina visu savā ceļā, ar baudu nogalina un pēc tam mirst paši. Maidans ir iniciējis kaut kādu pašnāvnieciska ārprāta epidēmiju, kas pārvērš cilvēkus par trakiem dzīvniekiem.

Un kas notiks, kad nekrotiskās psihozes kvēle norims  un izdzīvojušajiem [vismaz daļai] atgriezīsies saprāta paliekas? Jā, viņi ieraudzīs sev apkārt gruvešus. Tas ir skaidrs. Nav skaidrs kas cits. Vai viņi ieraudzīs sevī trakos zvērus [kas tos gruvešus ir radījuši]? Vai viņiem būs par to vismaz kauns? Vai viņi spēs pēc tam dzīvot valstī, kura ir pārvērsta par asiņainu izgāztuvi?

Andrejs Vadžra
/01.08.2014/

Avots:

http://andreyvadjra.livejournal.com/394139.html

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

IATA vadītājs: Ukraina nesniedza patiesu informāciju

Tonijs Tailers

Tonijs Tailers

Ukrainas teritorijā jūlijā avarējušā Boing sakarā Starptautiskās Gaisa transporta asociācijas (IATA) ģenerāldirektors Tonijs Tailers paziņoja sekojošo: „Aviokompānijām ir jāsaņem precīzu informāciju uz ko tās var balstīties, pieņemot operatīvus lēmumus. Gadījumā ar reisu MH17 aviokompānijai bija paziņots, ka lidojumi augstāk par 32 tūkstošiem pēdu virs Ukrainas teritorijas ir absolūti droši. Tagad mēs zinām cik nepatiesa bija šī informācija. Tas apstiprina nepieciešamību pēc patiesiem datiem par potenciālajām briesmām, kas var apdraudēt pasažierus, ekipāžu un pašu lidmašīnu.”

Pēc būtības IATA vadītājs politkorektā valodā paziņoja, ka Ukraina ir melojusi un sniegusi nepatiesu informāciju. Tas tika pateikts avioekspertu konferencē Monreālā (Kanāda).

Šis paziņojums ir ievērojams pirmkārt ar to, ka to pasaka visaugstākās klases profesionālis, kurš nevar atļauties pat politisku iemeslu un simpātiju dēļ teikt lietas, kuru nav, un kuram ir nesaudzīgi jāfiksē savas jomas trūkumi. Te jāņem vērā, ka runa ir par organizāciju, kas atbild par to, lai būtu iespējami lidojumi un lai tie būtu maksimāli droši (tas ir, lai lidmašīnas lidotu nevis kristu). Lai to  nodrošinātu, ir jāuztur perfektā kārtībā tehniski un organizatoriski sarežģīta sistēma, kurā maksimālai konkrētībai un precizitātei ir viskritiskākā nozīmē. Tieši šā iemesla dēļ IATA vadītājs nevar atļauties melot kā to dara liela daļa Rietumu politiķu un mēdiji, un šī iemesla dēļ viņš pat nevar atļauties noklusēt profesionāļiem acīmredzamo – konkrētajā gadījumā Ukrainas melus par tās gaisa telpas absolūto drošību.

Ukrainas rīcība šai jautājumā ir kārtējais gadījums, kurš labi parādā Ukrainā varu sagrābušās nacistu bandas dabu – viņu visaugstākā mērā nekompetenci, nekaunību un nesodāmības apziņu. Tas viss, kopā ar neiedomājamu nežēlību, visuzskatāmāk ir redzams ukraiņu nacistu veiktajā terorā Austrumukrainā, bet šai gadījumā amerikanizētās Kijevas īsto būtību atsedz Rietumvalstu pārstāvis – stratēģiskas nozares top menedžeris.

Avoti:

http://www.smh.com.au/business/aviation/ukraine-responsible-for-airspace-safety-iata-20140720-zuzmp.html#ixzz3AM7l5WPo

http://www.iata.org/pressroom/speeches/Pages/2014-07-29-01.aspx

http://svpressa.ru/politic/article/94109/?rtc=1

http://www.vesti.ru/doc.html?id=1853575&cid=9

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par LM dzimumu līdztiesības komitejas sēdi

Solvita Vēvere

Solvita Vēvere

Vai ir vērts uzticēties iemidzinošajām  Latvijas eirodeputātu runām par  Edītes Estrellas  rezolūcijas un Lunačekas ziņojuma tikai rekomendējošo raksturu, ja vietējā  valdība dzenas īstenot pat to, ko Eiropas Savienība no tiem neprasa?

13.jūnijā Labklājības ministrijā notika Dzimumu līdztiesības komitejas sanāksme, kurā piedalījās arī  Vecāku sabiedriskās kustības «Dzimta» pārstāve.  Pamattēma bija gaidāmā Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības  Padomē un ar to saistītās dzimumu vienlīdzības problēmas.

Pēc veselības ministrijas īsa ziņojuma par 2015. gada plāniem, aktuālajiem uzdevumiem, projektiem, konkursiem (starp citu finansējums notiks caur bēdīgi slaveno Sabiedrības integrācijas fondu) vārds tika dots Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas komitejas pārstāvei Solvitai Vēverei.

Lunačekas rezolūcija

Kultūras ministrijas ziņojums izrādījās diezgan interesants, par cik bija veltīts skandalozajai «Eiropas Savienības ceļvedis homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai» rezolūcijai, vairāk pazīstamai kā Ulrikes Lunačekas ziņojums (pēc autora vārda).

Vēveres kundze paziņoja, ka eiropeiskā  LGBTI ir ļoti noraizējusies par to, ka neskatoties uz lielo daudzumu rezolūciju, kas aicina aizstāvēt viņus no diskriminācijas, Eirokomisija nekādi nepieņem direktīvu, kas liktu valstīm  ienest attiecīgās pārmaiņas savos nacionālajos tiesību aktos.

Patiešām, rezolūcijas nes tikai rekomendējošu raksturu – šo argumentu izmantoja visi mūsu eirodeputāti, brīnoties par sabiedrības sacelto troksni. Tagad mēs redzam vajadzīgo normatīvo aktu ieviešanas mehānismu darbībā. Viena rezolūcija neko neatrisina, bet daudzām rezolūcijām ir būtiska nozīme un kaut arī tieši neliek par pienākumu, bet sāk „spiest” uz Eirokomisiju un agri vai vēlu tā pieņems vajadzīgo direktīvu.

Lūk arī Vēvere visus klātesošos iedrošināja, apgalvojot, ka jau tiek gatavots pret diskrimināciju vērsts direktīvas projekts. Patiesībā to gatavo eiropieši jau piecus gadus, un nekas nav mainījies. Tomēr Latvijas valdība gatavojas aktīvi piedalīties tās ieviešanā. Pat apstiprināja starpministriju darba grupu, kas sāks darbu nākošajā 2015. gadā. Tas nozīmē, ka Latvijas valdībai nav šaubu par to, ka direktīva tiks pieņemta tuvākajā laikā, tā kā, pēc Vēveres vārdiem, Lunačekas rezolūcija ir ne tikai rekomendācija, bet „ļoti neatlaidīgs mudinājums normatīvа dokumentа izstrādāšanai”, kas būs obligāts visām ES dalībvalstīm.

Pēc tam ziņotāja paskaidroja pašas rezolūcijas būtību, kura ir diezgan lakoniska, konkrēta un ietver dažas sfēras: nediskrimināciju iekārtojoties darbā, izglītību, veselības aprūpes jomu, preču un pakalpojumu pieejamību, īpašu transpersonu aizsardzību, pilsonisko savienību veicināšanu, LGTBI personu vārda un izpausmes brīvību, naida runas ierobežošanu, LGTBI bēgļu aizsardzību, dzimumu maiņas operāciju nodrošināšanu u.c. Sīkāk neapstāsimies pie šī dokumenta – par to pietiekoši daudz runāja un rakstīja šī gada februārī. Mūs šajā gadījumā vairāk interesē Latvijas ministriju pozīcija un tas, kā mūsu valdība taisās reaģēt uz līdzīgiem likumprojektiem.

Kultūra ministrijas pārstāve daļēji atzīmēja, ka jaunajās ES dalībvalstīs situācija ir sliktāka nekā „daudz demokrātiskākajās vecās Eiropas valstīs”. Tādā veidā mums (barbariem) vajag ieklausīties savu civilizētāko brāļu padomos un „īpaši asi reaģēt uz jebkādiem LGTBI personu tiesību pārkāpumiem”. Interesanti, vai kultūras ministrija zina par to, ka zem LGTBI personu tiesībām tiek saprasts tikai tiesības uz ģimenes dibināšanu un bērnu adoptēšanu? Tieši ar šo projektu pašlaik nodarbojas biedrības „Mozaīka” juristi. Latvijā pagaidām nav konstatēti reāli viņu tiesību pārkāpumi, tādi kā: atlaišana no darba, neiespējamība balsot vēlēšanās, atteikšanās pārdot preces, apmeklēt izstādi vai veikt potēšanos u.t.t. – tas viss,  ko ierindas pilsonis saprot ar tiesību pārkāpšanu.

Pie kam ir interesanti, cik veikli tiek jaukti  jēdzieni „demokrātija” un „cilvēktiesības”. Tiešām, ņemot vērā lielu un neapšaubāmi Latviju ietekmējošu politiķu izteicienus (Džo Baidens, Baraks Obama, Hermans Van Rampejs u.c.), jau kādu laiku pie mums demokrātiskums netiek mērīts ne ar iespēju plašām tautu masām piedalīties svarīgu lēmumu pieņemšanā, bet ar īpašu netradicionālo seksuālo orientāciju pārstāvju godināšanu.  Pēdējā laikā ar  teicienu „cilvēktiesības” augstākminētie kungi tikai to arī domā. Pārējiem „cilvēkiem” nav vērts pievilties – mūsu tiesības kā tika diendienā pārkāptas, tā arī  tiks pārkāptas, jo mēs esam tikai nicināms vairākums, neprātīga masa.

Izsakoties nepolitkorekti: cieniet gejus, lesbietes, transvestītus un tiem līdzīgus (saraksts pastāvīgi papildinās) – jūs demokrātiski, progresīvi, mūsdienīgi, civilizēti; nedodiet viņiem īpašas priekšrocības – jūs totalitāra valsts, atpalikuši, margināli, cietsirdīgi. No demokrātiskuma pakāpes savukārt ir atkarīga naudas plūsmas virzība. Okupētāju elite nebaros nepakļāvīgos – uz šo lietu mūsu politiķiem, domājams, ilūziju nav.

Pārliecībai Vēveres kundze iepazīstināja klausītājus ar dažiem statistikas rādītājiem. Pat progresīvajā Eiropā tikai 15%  LGTBI personu jūtas pilnīgi pārliecināti un neslēpj savu orientāciju. Daudzi vēl joprojām tiek diskriminēti, izsmieti vai pakļauti citai vardarbībai – emocionālai un fiziskai, tajā skaitā vardarbībai ģimenē. Te var piebilst, ģimene – tas vispār ir riska faktors, par cik uzspiež indivīdam savas uzvedības normas zem tradīciju veidola, bet tas tik ļoti traucē liberālajai laimei. Tā ka ne viss ir tik gludi ar geju tiesībām civilizētajā Eiropā.

Par mums, atpalikušajiem, pat nav ko runāt. Tikai 26% Latvijas iedzīvotāju atzīst mūsu valstī diskrimināciju attiecībā pret LGTBI personām; 11% piekrīt legalizēt viendzimuma savienības. No otras puses, tikai 22% aptaujāto, atklāti nosoda viendzimuma attiecības. Bet neskatoties uz to visu, 67% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju uzskata, ka Rīgā nevajag rīkot geju parādi (pēc 2012. gada datiem).

Kas attiecas uz  Latviju, tad kultūras ministrija kā pamatuzdevumu redz labākas izpratnes sekmēšanu iedzīvotāju vidū un fobiju līmeņa samazināšanu pret citas orientācijas cilvēkiem. Ar to arī ministrija sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu, nodarbojās.  Valsts budžets šādus tēriņus pašlaik neparedz, toties fonds ir gatavs finansēt izglītojošās programmas jebkurai mērķauditorijai: policijas darbinieki, sociālie dienesti utt.

Pārskata noslēgumā Solvita Vēvere personīgi no sevis piebilda, ka tā ir tikai maza daļiņa mēru, kas mums ir jāpieņem. Patiesībā vēl daudz kas ir jāsasniedz LGTBI tiesību aizsardzībā un nerisināto uzdevumu ir daudz vairāk.

Uz  kautrīgo  jautājumu par to, vai tiks ņemts vērā 67% iedzīvotāju  viedoklis, Vēvere atbildēja asā tonī, kas nepieļaujot nekādus iebildumus: „Mans secinājums no tā. Ja 67% Latvijas iedzīvotāju nespēj būt toleranti, tad ar viņiem jāstrādā un jāmēģina izskaidrot cilvēkiem, ka mums ir jābūt kulturāliem, iecietīgiem un mēs nedrīkstam pa labi pa kreisi izkliegt radikālus saukļus”. Pēc tam piebilda, ka Latvijas problēma ir radikālos uzskatos un to paušanā, kā arī tolerances trūkumā.

Kā jums tas? Vairākuma viedokli – ignorēt, vārda brīvību – ierobežot, iezemiešu apziņu – apstrādāt. Kā savādāk saprast frāzes: „mums jābūt kulturāliem” (priekš kam jābūt?) un „mēs nedrīkstam pa labi pa kreisi izkliegt radikālus saukļus” (kurš aizliedz, ja ar likumu ir atļauts?) Pazīstama aina, vai ne? Vai aizvērsim ražotnes, lai izdabātu ES? Vai glābsim privātbankas, kas mūs izputināja, par saviem līdzekļiem? Aizliegsim savas sēklas, lai ieviestu vienreizējās ĢMO? Pāriesim uz eiro, nododot latu kā pēdējo suverenitātes pazīmi? Par šiem jautājumiem tautas viedokli nejautāja. Premjerministrs tieši teica, ka vienkārši vajag veikt izskaidrojošo darbu ar iedzīvotājiem.

Citiem vārdiem sakot, kaut arī jūs vairāk, jūs tomēr neko nesaprotat, jo jūs esat tumsonīgi iezemieši, bet mēs – cēlie afrikāneri (vietējā elite, kas strādā uz kolonizatoriem).  Mēs saprotam, kas jums vajadzīgs un mēs jūs iemācīsim, kā jums labāk strādāt mūsu labā, bet nepaklausīgajiem – kā labāk pašiznīcināties, lai vairs nesatrauktu ar savu klātbūtni. Patiesi demokrātijas triumfs vienā valstī!

Bet jautājums bija vienkāršs: jūs, tagadējā ļaužu grupa, kas uzskata sevi par eliti, vai taisāties vai netaisāties uzklausīt tautas viedokli? Tikai. Nekāda radikālisma, nekāda LGBTI nosodījuma – nekā nosodāma. Ar toleranci te vispār nav nekāda sakara. Jautājums ir tikai par demokrātiju. Vai ņemsiet vērā vairākuma viedokli, pat ja šis viedoklis  nesakrīt ar jūsu priekšstatiem par civilizāciju, kulturālumu, toleranci un pārējo? Pat ja šī tauta, jūsuprāt, ir neizsakāmi stulba un pilna ar aizspriedumiem? Kaut gan tādi apgalvojumi ir nevietā: neskatoties uz vairāku gadu centieniem apstulbot iedzīvotājus, iezemiešu vidū ir pietiekoši daudz zinātnieku, pedagogu, juristu, ārstu, mākslinieku, režisoru un vispār domājošu cilvēku, kas nepieder pie tā saucamās elites.

Vai var šī tauta vienkārši negribēt rīkot kaut kādu apšaubāmu pasākumu? Bet ja tā varēs sniegt pārliecinošus argumentus par labu savam viedoklim, starp citu, loģiskus, tādus, kas nesatur naidu un diskrimināciju? O nē, jums nevajag ne iezemiešu viedoklis, ne viņu nekur nederīgie spriedumi. Jums ir jāizpilda tā programma, par ko jums maksā, pielāgojot tai sabiedrības viedokli, lai pēkšņi nerastos nevajadzīgi tautas protesti. Bravo, Vēveres kundze! Jūs paudāt šo pozīciju visā krāšņumā.

Tikumība kā drauds demokrātijai

Bet tas vēl nav viss. Tālāk sekoja kautrīgs iebildums no sabiedriskās organizācijas „Lauku sieviešu apvienība”. Diezgan kautrīga dāma atzīmēja, ka pirmkārt, viņai nevisai ir saprotams, kāpēc vairākuma viedoklis ir nosaukts par radikālu. Vai nav radikāls pats plānotais gājiens, speciāli  izrādot to, ko sabiedrība neakceptē. Otrkārt, latvieši no seniem laikiem balstījās uz tikumiem. Tikumība nav bīstama, jo nekurina naidu, nav virzīta uz kādas grupas personu iznīcināšanu un neapspiež cilvēka pamattiesības.

Kas te sākās! Nabaga sievietei tā īsti neļāva līdz galam pateikt. Vēvere visu laiku mēģināja viņu pārtraukt ar kaut kādām dusmu pilnām replikām – labi, ka sanāksmes priekšsēdētājs viņu nomierināja. Kāds pieveda par piemēru konservatīvo Lietuvu, kurai tieši geju parāde, viņas ES prezidentūras laikā, palīdzēja kļūt vairāk pieņemošai un tolerantai. Kāds pilnīgi nevietā ierunājās par pārāk lielo reliģijas varu mūsu sabiedrībā. Šeit reliģijas iepīšana, starp citu, liecina par noturīgu asociatīvu saikni „tikumība” = „reliģija”, kas starp citu,  arī ir attiecināms uz stereotipiem un aizspriedumiem, kuros pastāvīgi apvaino tikumības aizstāvjus.

Sanāksmes priekšsēdētājs Ingus Aliks no labklājības ministrijas vispār sāka rāt „lauku” sievieti, kura uzdrošinājās runāt par – ko jūs domājat? – personīgo pārliecību izteikšanu sanāksmē. Jūs, lūk, šeit nesēžat kā privātpersona, bet kā sabiedriskās organizācijas pārstāve. Jūsu pārliecības nevienu te neinteresē, jums ir jāpauž noteiktas sabiedrības daļas viedoklis. Šis aizrādījums bija pilnīgi nesaprotams un izskatījās kā mēģinājums ierobežot vārda brīvību. Jo sieviete nelika saprast, ka tas ir viņas personiskais viedoklis. Varbūt viņa kā reiz savas organizācijas viedokli arī izteica. Pie kam viņa nebija agresīva, ne kategoriska un nekādā veidā ne pret ko neizrādīja nepatiku. Pat ja izrādītu, tad kas? Tas ir noziegums? Acīmredzot, problēma slēpjas citā: viņa vienkārši  pateica vārdu „tikumība” un tas, man par izbrīnu, radīja granātas sprādziena efektu. Ar šo nevainīgo vārdu izrādījās pietiekoši, lai saņemtu pretī uzbrukumu par neobjektivitāti, reliģiozitāti, radikālu viedokļu runāšanu un citiem grēkiem.

Strīds, vai precīzāk, kontrargumentu plūdums sieviešu pārstāves virzienā kļuva arvien karstāks un nezin kāpēc atgriezās pie geju parādes tēmas. „Mēs labprātīgi iestājāmies Eiropas savienībā, lepni pasludināja viena no klātesošajām dāmām. – Un mums ir jāievēro visas cilvēktiesības! Tajā skaitā sanāksmju brīvību un viedokļu izteikšanu. Kā mēs varam aizliegt praidu? ”

Visbeidzot, sanāksmes priekšsēdētājs pēkšņi pārtrauca debates, norādot, ka nav jēgas velti tērēt laiku un spēkus, par cik mēs šeit sapulcējāmies ne dēļ tā. Jautājums par praida rīkošanu sen jau ir izlemts bez mums. Pasākums notiks neatkarīgi no pretinieku skaita, par cik tas ir sanāksmju brīvības jautājums un punkts.

Estrelas rezolūcija

Tāpat iedzina izmisumā arī nākošais ziņojums – no veselības ministrijas. Ministrijas dziļumos radās veselības veicināšanas  ideja.Vienkāršotā veidā formula ir šāda – ne vairāk ārstēt, bet mazāk slimot! Sataisījās izglītojošas programmas ieviest, lekcijas lasīt, izplatīt bukletus, rīkot veselības svētkus un tamlīdzīgi. Vārdu sakot, sasapņojās, ka mūsu kolonijā kāds atļaus tādas vaļības – atveseļot iezemiešus. Nē, nu man tas patīk! Kurš tad maksās pēdējās kapeikas par zālēm? Un priekš kam te kapsētas paplašinās? Jūs vēl teiksiet, ka gribat dzimstību valstī pacelt – pretēji kopējai vispasaules organizācijas UNFPA līnijai. Mums uz planētas jau tā ir problēma ar pārapdzīvotību, par ko pilnīgi atklāti oficiāli tiek runāts starptautiskā līmenī.

Un jāatdod  gods, neskatoties uz to, ka finansējums šiem mērķiem no valsts netika piešķirts (kas gan šaubījās!), projektu pagājušogad tomēr īstenoja. Tiesa gan, diezgan pieticīgi – izdarīja tikai to, kas bija iespējams ar pašas ministrijas darbinieku entuziasmu.

Tomēr tagad ir izredzes saņemt finansējumu, par cik ministrija ir gatava īstenot jauno projektu – par tā saucamo reproduktīvo veselību, Eiropas parlamenta deputātes Edītes Estrellas ziņojuma „Par seksuālo un reproduktīvo veselību un citām ar to saistītām tiesībām”, kontekstā, kas ne tik sen radīja tik daudz trokšņa.

Šis jaunums izskanēja divu ministriju ziņojumos: gan veselības (abortu pieejamība) un izglītošana (bērnu informēšana par  kontracepciju un abortiem). Ziņotāji noklusēja vien to, ka tēma par reproduktīvo veselību ir ļoti aktuāla un ir ietverta UNFPA programmā par iedzīvotāju daudzuma samazināšanu. Tā izpilda uzdevumu par  dzimstības līmeņa samazināšanu it īpaši neattīstītajās valstīs, pie kurām, bez šaubām, pieskaitāma arī Latvija.

Tāpēc rindā ar esošo pozitīvo brošūru grūtniecēm „Es būšu mamma!”, nākošgad parādīsies vēl viena – „Kas ir aborts”, kas aicina meitenes atbrīvoties no aizspriedumiem un vainas sajūtas. Eiroparlamentā  taču pastiprināti tiek virzīts jautājums par sievietes tiesību uz abortu ietveršanu cilvēka pamattiesībās. Pagaidām tam traucē daudzskaitlīgie bērna tiesību uz dzīvību aizstāvji.

Sanāksmes kopsavilkums

Savelkot kopējo priekšstatu par sanāksmi, ir vērts atzīmēt neiedomājamo līšanu Briseles priekšā, kas slīdēja cauri praktiski visiem priekšnesumiem. Augstākā mērā šādai pielīšanai izrādījās frāze par iepriekšminēto Estrellas rezolūciju. „Un lai gan Edītes Estrellas ziņojums netika pieņemts rezolūcijas veidā, viņš ietver sevī daudz labā un mēs esam gatavi to īstenot dzīvē”, – nodeklamēja veselības ministrijas pārstāve.

Tas nozīmē – esiet sveicināti konfidenciālie aborti priekš nepilngadīgajām (t.i. noslēpties no vecākiem), seksapgaismība skolās, vienāda pieeja „medicīnas pakalpojumiem” priekš visiem genderiem un kas pats galvenais, ne vārda par ģimeni un ģimenes dzīvi. Ar ko arī jūs apsveicam.

Vai ir vērts uzticēties Latvijas eirodeputātu iemidzinošajām runām par tikai rekomendējošo rezolūciju raksturu, ja vietējā valdība raujas īstenot pat to, ko no viņiem neprasa saimnieki? Ir laiks iziet no hipnotiskā miega un pievienoties atbrīvojošajai cīņai par tiesībām uz bērnību un dvēseles skaidrību, tiesībām uz mīlestību un dzimtas pastāvēšanu.

Jeļena Korņetova
/04.07.2014/

Avots:
http://rod.lv/vai-tikumi-apdraud-demokratiju-dzimumu-lidztiesibas-komitejas-sanaksme

P.S.
Solvita Vēvere valsts pārvaldē darbojusies jau no 1991.gada. No 1991.gada līdz 1996.gadam viņa strādāja Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), atbildot par jaunatnes politiku, no 1996.gada līdz 2000.gadam Vēvere strādāja Cilvēktiesību birojā, kur atbildēja par lielu dzimumlīdztiesības projektu. Savukārt 2000.gadā viņa piedalījās konkursā un Vācijā notikušajā pasaules “Expo” izstādē vadīja Latvijas paviljonu pasākumu un kultūras programmā.

Pēc atgriešanās no Vācijas Vēvere neilgu laiku darbojās kā Tūrisma attīstības valsts aģentūras direktore, bet pēc tam nākamais darbs bija Nodarbinātības valsts aģentūra, kur viņa bija direktora vietniece, atbildot par nodarbinātības politiku un Eiropas Struktūrfondu ieviešanu. Pēc šī darba Vēvere saņēma uzaicinājumu no Ekonomikas ministrijas, kā rezultātā viņa kļuva par valsts sekretāres padomnieci nodarbinātības jautājumos. Pēc šī darba Vēvere atgriezās atpakaļ IZM, kur Ivara Godmaņa valdības laikā bija ministres biroja vadītāja, bet pēc Godmaņa valdības beigām viņa turpināja strādāt IZM projektā “Skolas.lv”. Kopš 2013.gada ir LR Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta direktore.
http://www.jaunatnesforums.lv/pages/guests

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Trīs tēzes par degradāciju

00371_degradācija-ilustrācijaMūsdienu publiskajā telpā viens no populārākajiem jēdzieniem ir „degradācija”. Šo jēdzienu visbiežāk var sastapt socioloģiskajā un kulturoloģiskajā publicistikā, mācītāju izteikumos par tikumību, sociālo filosofu esejās, homoseksuālisma un citu perversiju nosodījumos. Bez jēdziena „degradācija” vairs nespēj dzīvot arī masu sabiedrība. Internetā ir sastopami degradācijai veltīti forumi, kuros masu sabiedrības „elektroniskā” daļa ļoti aktīvi iepazīstina planētas sociumu ar savu viedokli par degradāciju.

Jēzienu „degradācija” var attiecināt gan uz garīgo pasauli, gan uz materiālo pasauli. Piemēram, mēdz runāt par tehnikas (mašīnu, darbagaldu) degradāciju, dažādu materiālu (metāla, koka, stikla) degradāciju, dabas degradāciju, vides degradāciju. Latvijā, piemēram, varēja lasīt, ka „Kultūras ministrija ir iesniegusi valdībā grozījumus Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumos, lai turpmāk galvaspilsētas vēsturiskajā centrā neparādītos vidi degradējošas pagaidu būves”.

Taču, saprotams, jēdziens „degradācija” vispopulārākais ir sarunā par garīgo pasauli. Vērtējot mūsdienu cilvēku garīgo pasauli, visbiežāk izsakās par degradācijas trim veidiem – morālo degradāciju, intelektuālo degradāciju un profesionālo degradāciju. No profesijām galvenokārt uzsver politiķu degradāciju. Savukārt morālo degradāciju un intelektuālo degradāciju visbiežāk saskata inteliģences sociālajā slānī.

Visretāk norāda par tautas  degradāciju – tikumības un saprāta lejupslīdi, kā arī lejupslīdes sekām visā tautā. No senseniem laikiem ir pieņemts tautu nevainot nekādos grēkos. Tauta ir svēta. Pastāv nerakstīts likums nevainot visu tautu. Tauta kā kolektīvs veidojums negrēko. Tautā var grēkot vienīgi atsevišķas grupas un atsevišķi indivīdi – attiecīgās tautas pārstāvji. Grēko cilvēki. Tauta negrēko, tāpēc pret tautu nedrīkst izturēties negatīvi. Tauta nekad nekļūdās. Tauta vienmēr zina, ko vēlas, un savā izvēlē nekad nepieļauj kļūmi. Visa tauta nekad nav vainīga. Vainīga ir atsevišķa tautas daļa un atsevišķi tās pārstāvji.

Teiksim, latviešu tauta nav vainīga, ka mums nav godīgi un gudri politiķi. Pie tā nav vainīga latviešu tauta, bet vainīgi ir politiķi. Arī krievu tauta nav vainīga, ka pēcpadomju Latvijā nespēja izveidot cienījamas augstskolas, bet spēja izveidot nožēlojamas augstākās izglītības „koročku” tirgotavas galvaspilsētas Lomonosova ielā. Pie tā nav vainīga krievu tauta, bet vainīgi ir atsevišķi krievu deģeneratīvi izglītības „biznesmeņi”. Ebreju tauta nav vainīga, ka Krievijā piektās kolonnas dedzīgākie nacionālie nodevēji ir ebreji. Pie tā nav vainīga ebreju tauta, bet vainīgi ir atsevišķi viegli uzpērkami Krievijas ebreji. Ukraiņu tauta nav vainīga, ka tik viegli pakļāvās rusofobiskajai zombēšanai, kas noveda pie asiņaina haosa un valsts sabrukuma. Ukraiņu tauta nav vainīga, bet vainīgas ir tikai ukraiņu jaunās paaudzes. Amerikāņu tauta nav vainīga, ka var sākties III Pasaules karš. Amerikāņu tauta pie tā nav vainīga. Vainīgi ir amerikāņu alkātīgie magnāti, kuri vēlas pārvaldīt visas planētas dabas bagātības.

No senseniem laikiem sastopamais likums nevainot visu tautu ir nerakstīts likums. Tas tiek samērā konsekventi ievērots. Neviens sevi cienošs zinātnieks, rakstnieks, publicists, žurnālists, politiķis, biznesmenis publiskajā telpā nekad neizsakās kritiski par visu tautu. Tā tas turpinās arī šodien.

Taču šodien ir Internets un tā sniegtā iespēja publiski pastrādāt jebkuru leksisko nelietību; proti, nolamāt jebkuru – tautu, karalieni, prezidentu, ministru, deputātu, direktoru, kolēģi, kaimiņu, sievasmāti, partiju, valdību, prokuroru, tiesnesi, slepenpolicistu, policistu, žurnālistu, profesoru, akadēmiķi, skolotāju utt. Tāpēc tagad Interneta publiskajā telpā nav retums, piemēram, šādas frāzes: „Diemžēl morālais pagrimums ir mūsu prievīšu sabiedrībā – skauģi, deģenerāti no „bēdu pasaules”, zudusī tauta, kurai nav nākotnes”.

Neapšaubāmi, velēšanās kaut ko kritisku pateikt par visu tautu ir pastāvējusi vienmēr. Tāda iespēja pastāvēja arī pirms Interneta anonīmo komentāru ēras. Krievu ģeniālais zinātnieks Aleksandrs Zinovjevs vienmēr lietoja atklātu valodu. Viņš nebaidījās teikt, ka „krievu tauta pašlaik atrodas degradācijas stadijā, kas ir tuva izmiršanas stadijai”. Visi saprot, ka Zinovjevs krievu tautai nevēl ļaunu. Viņš ar savu atklāto valodu centās palīdzēt tautai. Viņa pārliecībā tautai ir jāapzinās savs reālais stāvoklis. Ja tauta nespēj apzināties savu reālo stāvokli, tad tauta nekad nespēs izkļūt no degradācijas stadijas.

Lai publiskajā telpā kritiski raksturotu visu tautu, var izvēlēties attiecīgu terminoloģiju. Respektīvi, var nelietot jēdzienu „tauta”, bet tā vietā var lietot jēdzienu „sabiedrība” vai „etnoss”. Abu minēto jēdzienu asociatīvā saikne ar jēdzienu „tauta” ir ļoti stabila un praktiski nepārprotama. Katrs intuitīvi saprot, ka „sabiedrība” un „etnoss” ir tas pats, kas „tauta”.

Pie mums doto paņēmienu ļoti cienīja Valsts prezidents V.Zatlers. Medijos par to žurnālisti žēlojās: «Jau 2007.gada 18.novembrī Valsts prezidents Valdis Zatlers, pirmo reizi Latvijas dzimšanas dienā uzrunājot tautu pie Brīvības pieminekļa, teica: “Morālā vide, kurā šobrīd dzīvojam, ir slima.” Pagājušajā sestdienā, Aglonā, prezidents šo domu tikai atkārtoja: “Mūsu sabiedrībā ir iestājies morāls pagrimums.”

Bet vispār jāsaka, ka tautas un degradācijas attiecības ir paradoksālas. Cilvēces vēsture liecina, ka degradācija ir tautas pastāvēšanas obligāta stadija. Šajā ziņā vēsturiskā pieredze ir zinātniski vispārināta daudzās etnoloģiskajās, vēsturiskajās, kulturoloģiskajās teorijās. Galvenokārt tajās teorijās, kurās tautas dzīve ir skatīta atbilstoši cilvēka dzīvei; proti, tauta tāpat kā cilvēks piedzimst vismaz no divu etnosu sintēzes. Pēc tam tauta tāpat kā cilvēks aug, pilnveidojās, sasniedz noteiktu briedumu, pēc kā iestājās pakāpeniska novecošana un nāve.

Zinātne ir pārliecināta, ka tauta tāpat kā cilvēks nedzīvo mūžīgi, jo tautai tāpat kā cilvēkam nepiemīt nemirstība. Zinātnes kardinālākais arguments ir vēsturiskā prakse. Un, lūk, vērtējot tautas mūža nogali, zinātne var droši izsacīties par degradāciju, pagrimumu, obskurāciju  kā kolektīvu procesu.

Tā tas, piemēram, sastopams Ļeva Gumiļeva teorijā par etnoģenēzes fāzēm. Savukārt Osvalds Špenglers uz tautas kultūru lūkojās kā uz dzīvu organismu, kuram piemīt tādas stadijas kā piedzimšana, bērnība, jaunība, briedums, novecošana un nāve.

Tāpēc PIRMĀ TĒZE par degradāciju var skanēt šādi: degradācija (pakāpeniska pasliktināšanās un panīkums) ir tautas vēsturiskās esamības konstants elements un ietilpst tautas etnoģenētiskajā virzībā kā atsevišķa stadija.

Ja par tautas degradāciju parasti izsakās kā par noteiktu pēctecīgu stadiju mūža nogalē, tad atsevišķa cilvēka garīgā degradācija (pagrimums) var izpausties visās dzīves stadijās. Pat bērnībā un jaunībā. Ziņu portālā „Delfi” nesen varēja lasīt šādu novērojumu: „Uzmanības deficīta sindroms, depresija, Aspergera sindroms un citi garīgās dabas traucējumiem pēdējā laikā tiek diagnosticēti arvien lielākam skaitam bērnu un jauniešu. Pieaug arī depresiju skaits. Iespējams, ka iemesls ir labākas diagnostikas iespējas, bet tikpat iespējams, ka apkārtējās vides stress un piesārņojums ietekmē cilvēku garīgi veselību”.

Psiholoģija jau sen pēta personības degradāciju, kuras procesā cilvēks zaudē priekšstatu par savu identisko vērtību, psihiskās un intelektuālās īpašības, apstājās vispārējā attīstība. Psiholoģija jau ir ļoti daudz noskaidrojusi par personības regresiju (amorālo un prettiesisko uzvedību) un degradāciju kā psihiatrisko sabrukumu.

Internetā var iepazīties ar Ivara Prūša skatījumu par cilvēka degradāciju: „Cilvēka degradācija vienmēr sākas ar iekšējās uguns apdzišanu, ar idejas, kas cilvēku ir vadījusi, nodošanu, atmešanu vai noliegšanu (tas notiek sākumā domās un pēc tam bezdarbībā, vārdos un darbībā). Pamatdomu, pamatideju, misijas, jeb metafizikas līmenis ir smalks un daudziem netverams, jo no notikuma līdz acīmredzamām sekām ir pārāk gara un ilga notikumu attīstības ķēde. Šo procesu vēl var nosaukt par sevis nodošanu, kā sekas ir sevis pazaudēšana, kas bieži vien ir nāvējoši. Metafizika ir pats augstākais ideju līmenis, kas ir kas vairāk kā vienkāršas domas (idejas). Ja cilvēks nonāk pretrunā ar kādu parastu ideju (piemēram, kādu pieņemtu ideoloģisku domu), bet nenonāk pretrunā ar savu metafizisko ideju, daži simptomi var būt līdzīgi kā aprakstīts, bet tie būs īslaicīgi un ne tik spēcīgi, jo metafiziskais līmenis kalpo kā atbalsta punkts, kas sargā cilvēku un palīdz tam atgriezties līdzsvara stāvoklī, aizstājot no personības struktūras izsistās idejas ar citām. Cilvēkam ir apmēram šādas degradācijas stadijas: 1.Savas pamatbūtības nodošana – 2.Ideālu zaudēšana – 3. Stratēģisko virzienu zaudēšana – 4. Mērķu zaudēšana – 5. Enerģijas, motivācijas zudums – 6. Vērtību zudums – 7. Iekšējo normu un noteikumu zudums – 8. Personības un patiesuma zudums – 9. Nespēja pārvarēt grūtības – 10. Nespēja veikt darbību – 11. Nespēja radīt – 12. Skaudība, apātija, histērija un individualitātes iznīcināšana – 13. Nespēja uztvert, saprast, izprast – 14. Mehāniska citu domu atkārtošana – 15. Pilnīgs realitātes sajūtas zudums”.

Degradācija ir process. Šī procesa intensitāti, vērienu, dziļumu, kvantitatīvo apjomu, „panākumus” var noskaidrot vienīgi salīdzinājumā ar iepriekšējo stāvokli. Ja runa ir par atsevišķa cilvēka degradāciju, tad var salīdzināt, piemēram, Ivara Prūša minētās 15 stadijas. Gan atsevišķa cilvēka degradāciju, gan visas tautas degradāciju var salīdzināt plašākā sociālajā kontekstā – ar citiem cilvēkiem un ar citām tautām.

Mūsdienās tādi salīdzinājumi ir ļoti izplatīti. Eiropā, piemēram, bieži salīdzina rietumeiropiešus un austrumeiropiešus, nosakot kopējo un atšķirīgo morālajā un intelektuālajā sfērā. Internetā kāda latviešu žurnāliste ir atstāstījusi lidmašīnā dzirdēto salīdzinājumu: „«Kā man riebjas tie austrumeiropieši!» pukojās gados jauna dāniete. «Viņi paši domā, ka līdzinās mums, taču būtībā ikviens melns amerikānis man ir daudz tuvāks un saprotamāks nekā viņi – šie postsovjetiskie salašņas!» sieviete klusi šņāca”.

Bez salīdzinājuma degradācija nav iepazīstama. Tāpēc OTRO TĒZI par degradāciju var formulēt šādi: degradācija ir vērtējama vienīgi salīdzinājumā, un degradācijas vērtēšana ir antropoģenētisko un etnoģenētisko salīdzinājumu kompetencē.

Garīgā degradācija vienmēr izpaužās attieksmē pret noteiktām normām. Morālā degradācija izpaužās attieksmē pret morāli tikumiskajām normām. Intelektuālā degradācija izpaužās attieksmē pret loģikas, racionalitātes, veselā saprāta normām. Profesionālā degradācija izpaužās attieksmē pret dotās profesijas prasmēm un normām.

Mūsdienās ir izplatīta žēlošanās par veselā saprāta trūkumu. Piemēram, par veselā saprāta trūkumu reliģiskajās organizācijās Intrenetā var lasīt šādu spriedumu: „Reliģijas veselā saprāta trūkumu var redzēt arī citos jautājumos, tajā skaitā masīvajos nemieros, kādi arābu valstīs rosījušies ap Amerikā ražotu filmiņu par pravieti Muhamedu.  Reliģija zaudēja veselo saprātu tajā cilvēkā, kurš ir atbildīgs par šo gara darbu, kā arī to starpā, kuri tāpēc nogalināja ASV diplomātu un daudzviet Tuvajos Austrumos un citur demolēja visu, kas pagadījās pa rokai esam.  Amerikā reliģija veselo saprātu ir zaudējusi to pietiekami daudzo cilvēku kontekstā, kuri uzskata, ka Zeme ir 7000 gadus veca tāpēc, ka Bībelē tā esot rakstīts, evolūcijas jēdziens ir noraidāms pavisam.  Un vispār reliģija zaudē veselo saprātu katru reizi, kad kāda armija dodas karot.  Vai nu tā pamatā ir reliģiski jautājumi, vai arī notiekošo “svētī” kāds garīdznieks.  Amerikas bruņotajos spēkos pēdējo gadu laikā izpletusies t.s. “evaņģēlistu” kustība, dzirdēts par zaldātiem, kuriem nikni uzbrukts tāpēc, ka viņi atsakās piedalīties attiecīgajos rituālos.”

Degradācija sākās tad, ja neievēro attiecīgās normas. Teiksim, morālā degradācija sākās tad, ja nejūt morālo normu robežu, pie kuras ir jāapstājās savā uzvedībā, darbībā, komunikācijā. Turklāt intelektuālā degradācija sākās tad, ja apzināti devalvē jēdzienus – izziņas un domāšanas galvenos instrumentus. Tā, piemēram, par mūsdienu politiķu degradāciju nākas skumt galvenokārt tāpēc, ka viņi ir ārprātīgi devalvējuši tādus jēdzienus kā demokrātija, suverenitāte, patriotisms, nacionālisms, cilvēka tiesības, brīvība, vienlīdzība, neatkarība, pilsoniskā sabiedrība, sociālais taisnīgums.

Tātad garīgā degradācija ir vienota ar sliktām izmaiņām. Proti, bēdīgu konstatējumu, ka dotās normas agrāk ievēroja, bet tagad tās gandrīz neviens vairs neievēro. Vārds „degradācija” tagad ir ļoti populārs pamatā tāpēc, ka tiek konstatēta dažādu normu ignorēšana, salīdzinot ar attieksmi pret dotajām normām pagātnē.

Neapšaubāmi, ar bēdīgo konstatējumu mēs visbiežāk saskaramies ikdienā, dzirdot vecāku, vecvecāku, draugu, radu, kolēģu, priekšnieku žēlabas „Manā jaunībā tā neviens nerīkojās…”, „Kādreiz par to bargi sodīja…”, „Agrāk visi baidījās Dieva sodu…” u.tml.

Garīgā degradācija ir organiski vienota ne tikai ar noteiktām normām, bet arī ar noteiktām sankcijām par attiecīgo normu neievērošanu. Piemēram, morālo normu neievērošana ir vienota ar tādu sankciju kā sabiedriskais nosodījums. Profesionālajā vidē tas var būt profesionālās korporācijas nosodījums.

Nosodījums var izpausties visdažādākajā veidā. Padomju laikā daudzās darbavietās bija tāda sabiedriskā nopēluma institūcija kā „biedru tiesa”, kolektīvi nosodot morālo normu pārkāpējus. Ļoti bargs sabiedriskais nosodījums bija tad, ja par morālo normu pārkāpēju ievietoja informāciju presē. Tolaik no tā cilvēki ļoti baidījās, jo par negatīvo informāciju presē izjuta lielu kaunu.

Tik tikko izlasītos teikumus, iespējams, daudzi uztver ar smaidu. Objektīvs iemesls smaidīt ir jaunajām paaudzēm, kuras ir uzaugušas pēcpadomju mediju iecienītās negatīvās informācijas atmosfērā. Tagad mediji raksta tikai par sliktām norisēm. Ja iesaka uzrakstīt par kaut ko labu, teiksim, par kāda cilvēka darba panākumiem, tad mediji tūlīt no tāda priekšlikuma atkratās, jo tā, lūk, būšot „piarēšana” un par to ir speciāli jāsamaksā.

Atceros, mūsu Preses namā jau 90.gadu vidū jauniņās žurnālistes lulles veikli prata atkratīties no informācijas ievietošanas par grāmatas „Mans Rainis” iznākšanu. Atruna bija īsa – „Maksājiet!”. Tas nekas, ka tā tolaik veikalos bija vienīgā nopērkamā grāmata par Raini. Jauniņajām lullēm bija svešs darbs laikrakstā, kas stāsta vienīgi par kultūras sasniegumiem. Viņas strādāja „eiropeiskā” redakcijā. Vakardienas vidusskolnieces varēja nezināt, ka vēl nesen Preses nama ikviens laikraksts ar lielāko prieku ievietoja informāciju par jebkuru jauno grāmatu.

Diemžēl šodien ir liels vairums dziļi aprobežotu cilvēku, kuri lepojās, ka par viņiem medijos publicē „neslavas rakstus”. Šodien pat iestāsta, ka publicitātei negatīvā informācija ir vērtīgāka nekā pozitīvā informācija. Par to Public relations aptaurētie guru sacer supergudras teorijas.

Garīgā degradācija lielā mērā ir atkarīga no cilvēku individuālās un tautas kolektīvās atmiņas. Tāda var būt TREŠĀ TĒZE par degradāciju, jo atmiņas loma degradācijas virtuvē ir ļoti svarīga.

Cilvēku individuālā un tautas kolektīvā atmiņa glabā noteiktas morāli tikumiskās normatīvās tradīcijas. Tagadnes morāli tikumiskais klimats vienmēr ir vitāli saistīts ar pagātnes morāli tikumisko klimatu. Tagadnē atsevišķi cilvēki un visa tauta mācās no pagātnes kļūdām un, protams, arī no pozitīvās vēsturiskās pieredzes.

Cilvēku individuālā atmiņa un tautas kolektīvā atmiņa ir kultūras elementi. Katrā kultūrā mēdz būt sava specifiska attieksme pret atmiņu. Ja kultūrā īgnorē atmiņu, tad kultūra nespēj balstīties uz pagātnes mantojumu un kultūra nepazīst tradīciju kontinuitāti – nepārtrauktību, pēctecību.

Rietumeiropiešiem ir iemesls šņākt par austrumeiropiešiem tāpēc, ka uz planētas Austrumeiropa ir vienīgā teritorija, kurā regulāri apzināti likvidē kultūras kontinuitāti. Pie tam aizvadītajos apmēram 100 gados austrumeiropieši to bravūrīgi izdarīja vairākas reizes. Izglītots un kulturoloģiski kompetents cilvēks zina, ka kultūras nepārtrauktības un pēctecības likvidēšana ir drausmīgākais, kas var notikt ar kultūru. Faktiski tā ir ne tikai kultūras degradācija, bet kultūras nāve.

Likvidējot kultūras kontinuitāti, tiek likvidētas nacionālās kultūras saknes. Triviāli salīdzinot, tas ir tas pats, kas nocirst kokam saknes. Tāpēc nav jābrīnās par jēdziena „degradācija” popularitāti. Ja vēl jaunajām paaudzēm iezombē, ka tas viss, kas bija līdz 1990.gada 4.maijam, simtprocentīgi nekur neder, bet Rietumeiropiešu jaunajām paaudzēm jau no XX gs. 70.gadiem iezombē neoliberālisma un postmodernisma smirdošās pērles, tad morāli tikumisko normu vēsturiskā pēctecība nav gaidāma. Vēsturiskās pēctecības vietā uzplaukst zombiju ģenerētās normas un zombiju atzītās sankcijas par normu pārkāpumiem. Tā ir normu un sankciju sistēma, kura nebalstās ne uz individuālo atmiņu, ne uz tautas kolektīvo atmiņu. Tā ir sistēma, kura vispār neatzīst atmiņas vajadzību un atzīst vienīgi tagadni – atzīst tikai to, kas notiek pašlaik. Tā ir sistēma, kuras mežonīgā veģetēšana nevar notikt bez jēdziena „degradācija”.

Arturs Priedītis
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Kā ukrainis kļuva par ukrainafobu, jeb piezīmes par dzīvi Ļvovā (Galīcijā)

475px-Lviv_COA_svgEsmu dzimis un uzaudzis Slobožanšinā [Austrumukraina]. 1999.gadā pārvācos uz Harkovu un laimīgi tur nodzīvoju līdz 2012.gadam. Dzīvojot Harkovā, man bija sapnis – aizbrukt uz Ļvovu [Galīcijas sirds, „galvaspilsēta”]. Tomēr brīvā laika trūkums 19 stundu braucienam tikai vienā virzienā atlika mana sapņa realizāciju.

Un, lūk, beidzot tas notika. Pēc likteņa gribas un dēļ apstākļu sakritības, kad divu gadu laikā pabiju Kijevā, Ļubļanā un Košicā, man parādījās draudzene, kura bija dzimusi ļvoviete. Pie viņas ciemos tad arī 2012.gada vasarā atbraucu.

Man bija piecas dienas laika un šīs piecas dienas mēs pavadījām lietderīgi – aizbraucām uz Skole, Mukačevo, peldējāmies kalnu upē, pastaigājāmies pa kalniem un pat nokļuvām pasākumā, kurā sēdēju pie viena galda ar Ļvovas mēru. Ļvova atstāja uz mani ļoti labu iespaidu. Smuka pilsēta, smuka arhitektūra, daudz oriģinālu, tematisku iestādījumu, gaisā virmo kafijas aromāts un vispārēju svētku sajūta. Aizbraucot es paņēmu līdzi daudz brīnišķīgu iespaidu, simtiem fotogrāfiju un prieku par to, ka mans sapnis ir beidzot piepildījies.

Bet mēdz teikt: „Sargies no saviem sapņiem, jo tie mēdz arī piepildīties.” 2012.gada rudenī es pārvācos uz dzīvi Ļvovā… 

1406298411_lvovskiy-opernyy-teatr 1406298357_striyskiy-park 1406298290_dominikan 1406298188_palacco-bondinelli 1406298237_ploschad-rynok 1406298061_kriivka 1406298052_arsenal 1406298030_vokzal1406298194_palac-potockih 1406298518_ratusha 1406298533_chornyy-dom 1406298545_porohovaya-bashnya 1406298379_tramvay

Pirmie no jaunajiem iespaidiem bija jocīgi un savā ziņā mazliet nepatīkami. Pirmkārt – pilsēta ir samērā maza [+/- 700 tūkstoši iedzīvotāju; Harkovā - +/- 1,4 miljoni], bet šaurās ieliņas un metro trūkumus izraisa nepārtrauktus sastrēgumus. Pat lielās, maģistrālās ielas reizēm vienkārši sastingst un kustas bruņurupuča ātrumā, nerunājot nemaz par mazajām ieliņām.

Otrkārt – alga. Es jau biju pieradis saņemt Harkovā piecarpus tūkstošus grivnas [apm. 330EUR] no kurām divi tūkstoši [apm.120EUR] aizgāja par dzīvokli. Šeit savukārt par tā paša profila darbu man piedāvāja divus tūkstošus un tos pašus piedāvāja ar tādu lepnumu… tie taču ir veseli divi tūkstoši. Pēc pirmajiem telefonzvaniem potenciālajiem darbadevējiem es biju šokā. Divi tūkstoši, ņemot vērā to, ka par dzīvokļa īri vien man bija jāmaksā divi tūkstoši plus klāt nāk arī komunālie maksājumi.

Treškārt – ja nebraukt uz centru, tad sajūta, ka dzīvo Ļvovā nav nekāda. Parasti guļamrajoni, tās pašas plānveida celtnes, tās pašas paneļu un ķieģeļu mājas kā visā bijušajā PSRS [patiesībā šāda paša tipa paneļmājas, tikai sliktākā kvalitātē (saspiestākas, neērtākas, mazākas), priekš „strādnieku šķiras” tolaik cēla visā pasaulē, visuzskatāmāk par to var pārliecināties „labklājīgajā” Šveicē]. Pirmās pāris dienas man pat nebija pilsētas nomaiņas sajūtas  – jutos tā it kā būtu tikai zaudējis darbu un nomainījis dzīvokli.

Ceturtkārt – skaistu meiteņu trūkums. Precīzāk sakot nevis vispār skaistu meiteņu trūkums, bet to salīdzinošā mazskaitlība. Pēc kāda laika pat sāku jokot, ka „Ļvovā ir divas skaistas meitenes, ar vienu es aprecējos, bet otru pagaidām tā arī neesmu ieraudzījis.”

Tāds kopumā bija mans pirmais, ne tūrista iespaids par Ļvovu. Tālāk sekoja darba meklējumi.

Harkovā es 8 gadus taisīju mīkstās mēbeles. Tur mani apmierināja gan pats darbs, gan arī alga. Šeit par tādu pat darbu man piedāvāja zemāku atalgojumu. Bet neko darīt, un es aizgāju uz pārrunām. „Pārrunāju” visu kā nākas, firma liela, trīsstāvu ēka plus ražošanas cehs, reklāmas plakāti pa visu pilsētu un internetā. Man parādīja ražotni, visas ierīces bija pazīstamas, pats darbs arī. Nākamajā dienā es sāku strādāt.

Pirmajā dienā mani gaidīja patīkams pārsteigums –noliktavas pārzinis izsniedza man visu nepieciešamo instrumentu klāstu. Manā līdzšinējajā pieredzē darba devējs izsniedza tikai minimālo darbarīku komplektu, bet viss pārējais bija jāgādā pašam uz sava rēķina. Šeit izsniedza pilnīgi visu. Tālāk sekoja nepatīkamie pārsteigumi.

No iepriekšējās pieredzes es zināju, ka ir galdnieku brigādes, kuras izgriež detaļas. Tava kā galdnieka – savācēja uzdevums ir no šīm detaļām izveidot karkasu un atdot to „apvilcējiem”. Te izrādījās, ka galdnieku – detaļu izgriezēju nav un tev viss ir jādara pašam. It kā jau nekas, rokas tā kā ir un nav līkas, un var to izdarīt arī pats, bet… skaidu plate no kuras jāizgriež detaļas ir 50-75kg smaga un tās izmēri ir 2,5-3 metri. Vienam pašam atnest šādu plati un sagriezt ir nereāli. Attiecīgi izrādās, lai to izdarītu, tev ir jāatrod cits tāds pat strādnieks kā tu, jāatrauj viņš no viņa darbiem, kopā jāatnes plate un jāsagriež materiāli ar kuriem vēlāk var strādāt viens pats.

Uz manu priekšlikumu: „Varbūt izveidojam brigādi no diviem cilvēkiem” es pēc sejas izteiksmes sapratu, ka mani nesaprata. Nu, ja nē, tad nē. Es sāku iekļauties darbā. Saņēmis uzdevumu, es meklēju palīgu un ar to kopā sākām griezt, bet… zāģa galds izmēri bija 50-70cm bez atdura un virzienrāmja. Novilki līniju ar zīmuli un tik zāģē, paļaujoties uz savu acumēru un roku stiprumu. Uz manu priekšlikumu: „Labāk sametinām rāmi, pagarinām galdu un izveidojam atbalsta mērlenti zāģēšanas precizitātei un drošumam”, mani atkal nesaprata. Precīzāk sakot saprata, bet uz to saņēmu atbildi: „А навіщо, воно ж і так працює, ми завжди так ріжемо” (Un kāpēc tas jādara, mēs vienmēr tā zāģējam.). Pēc tam racionālists manī iemiga. Nu i nekas, kā saka, nav ko līst svešā baznīcā ar saviem pātariem.

Vispār darba organizācija cehā bija, maigi izsakoties, dīvaina – nosūcēju vilkme bija tāda, ka labāk viņas nebūtu vispār, skaidas no viena darbagalda aumaļām „apbēra” blakus strādājošos, elpot no sīkajām skaidām bija grūti, apkures nekādas nebija un cehā bija nulles temperatūra.

Otrajā dienā mans kolēģis pusdienslaikā pajautāja no kādas puses es nākot un, kad uzzināja, ka no Harkovas, tad sāka runāt dīvainas lietas. Sev par pārsteigumu es uzzināju, ka pie mums visi esot par Janukoviču un ka mūsos neesot ukraiņu gara. Golodomoru negodinam, draudzīgi skatamies moskaļu virzienā, Krimā mums esot stipra flote un, ja mēs to atdosim moskaļiem, tad Ukrainai ir beigas. Uz manu aizrādījumu, ka es nesen peldēju blakām šai „stiprajai” flotei un ka patiesībā, salīdzinājumā ar Krievijas floti, tā ir maz kam derīga lūžņu kaudze, mans sarunbiedrs uzmanību nepievērsa. Vēlāk izrādījās, ka mans „apgaismotājs” dzīvo Ļvovas priekšpilsētā, Harkovā un Krimā nekad nav bijis, bet pēc savas pasaules uztveres un redzesloka varētu ieņemt vispārīgo jautājumu ministra posteni.

Darbu šai uzņēmumā es beidzu jau trešajā dienā. Mēs ar pārinieku zāģējām kārtējo skaidu plati, kas beidzās ar nelaimes gadījumu (skaidu plāksne, kad bija aizzāģēta gandrīz līdz galam, nogāzās no sava svara, iespiežot pārinieka pirkstus zāģī). Es uzreiz nodevu saņemtos instrumentos un uzteicu darbu. Veselība dārgāka.

Atnākot mājās un atverot avīzi, uzdūros sludinājumam, kurā meklēja mīkto mēbeļu pārdošanas menedžeri. Pazvanīju un sarunāju tikšanos. Ja jau te ir tik niecīgas algas, tad labāk es par to nīkstu ofisā nekā salstu cehā. Pirms tam pameklēju internetā – ir savs saits, reģistrēta tirgus marka, reklāma, viss kā nākas, solīda firma.

Uz pārrunām devos ar vieglu sirdi. Tās izrādījās jocīgas, jo bija jārunā ukrainiski. Man pat likās ka sanāca tīri labi, lai gan no malas visdrīzāk tas izskatījās smieklīgi. Man parādīja ofisu, ražotni, modeļu rindu, mani tas apmierināja un es viņus arī, un jau nākamajā dienā uzsāku darbu.

Harkovā es strādāju divās mēbeļu firmās. Pat ne firmās, bet individuālos uzņēmumos uz direktora vārda. Pirmā individuālā uzņēmuma direktors ilgi bija strādājis mēbeļu rūpnīcā un pēc tam nolēma organizēt savu ražotni. Sākumā vadāja mēbeles ar savu personisko mašīnu piekabē. Pēc tam, attīstoties biznesam, nopirka „gazeli”. Viņam bija septiņi darbinieki, bet viņš pats izpildīja iepircēja, šofera, pārdošanas menedžera, iepakotāja un tehnologa lomas. Viņš braukāja ar Hyundai Tucson un pats sev cēla divstāvu māju.

Otrs direktors sāka savu biznesu, taisot savas mājas bērniņos virtuves iekārtas. Ar laiku viņa ražotne izauga līdz pilnvērtīgam ceham. Pie viņa strādāja 17 cilvēki un mēbeles tika izvadātas ar divām „Tata” smagajām mašīnām. Viņš pats mēdza strādāt cehā un no pārējiem strādniekiem atšķīrās ar resnu zelta sprādzi ap roku. Viņš papildus tam vēl bija arī iepircējs, tehnologs un reizēm arī šoferis. Viņš braukāja ar Suzuki Grand Vitara un pārdeva mēbeles visā Ukrainā pusmiljona grivnu [apm.30000EUR] apmērā.

Savukārt Ļvovas firmas direktors sēdēja ofisā, regulāri apmeklēja visādus pārdošanas seminārus, viņam bija daudz diplomu no šiem semināriem ar kuriem viņš ļoti lepojās, firmai bija skaļš nosaukums un reklāma un mēbelēs tika iešūtas birkas ar firmas nosaukumu.Direktoram bija padoti menedžmenta nodaļas direktors, divi pārdošanas menedžeri, grāmatvedis, iepircējs, dizaineris, ražošanas priekšnieks, viena šuvēja, divi strādnieki, viens palīgstrādnieks un šoferis ar personisko auto. Pie tam direktors braukāja ar maršruta takobusu, viņam bija daudz kredītu un viņš sapņoja piegādāt mēbeles 2014.gada Soču olimpiādei.

Darbs tur bija interesants. Samērā neilgā laika posmā es izveidoju nelielu klientu bāzi, bet saskāros ar nepārvaramu problēmu – veikali, kuri bija gatavi pie sevis izvietot mūsu mēbeles bija, bet naudas, lai šīs mēbeles saražotu nebija. Mūsu resursu pietika tikai trijiem veikaliem un pēc tam pārgājām uz pārdošanu uz pasūtījumiem pēc katalogiem. Tā kā tādu katalogu veikalos bija daudz, tad ar pārdošanu neveicās. Pie tam mūsu cenas, salīdzinājumā ar konkurentiem, bija samērā augstas par ko nav jābrīnās, jo mašīna speciāli tika dzenāta pēc dažiem metriem auduma, skrūvju pakas, skaidu plāksnes utt. Pērkot un atvedot vairumā viss maksāja lētāk un tas nevarēja neatsaukties uz mūsu mēbeļu pašizmaksu.

Savukārt mēbeļu kvalitāte piekliboja, mēs kavējām termiņus un darījām pilnīgi neloģiskas lietas. Piemēram, mūsu šuvēja uzšuva pārvalku, bet galdnieks tam bija spiests pielāgot karkasu, pārtaisot to vairākkārtīgi. Mēs brīvi izmainījām pasūtītāja dotos izmērus un pēc tam, kad piegādājām, skaidrojāmies, ka ar viņa dotajiem izmēriem nu nekādi neko uztaisīt neizdotos. Mums regulāri atgrieza preci un vairākkārtīgi to pielabojām. Audumu mēs iepirkām no mazu apjomu tirgotājiem kā no fiziskām personām, jo firma visiem bija parādā. Pārdošanas apjomu neesamības gadījumā mēs rakstījām direktoram kaut kādas marazmātiskas atskaites, gājām ar viņu kopā uz semināriem un regulāri melojām visiem pa telefonu – gan pasūtītājiem, gan kreditoriem, gan piegādātājiem…

Reizēm direktors kļuva runīgs par politiskām tēmām. Tad viņš runāja par „augstām vērtībām” un par moskaļiem (nezinu, ko viņi viņam ir izdarījuši). Viņa sapnis bija uzcelt Ļvovā pieminekli Džoharam Dudajevam, kurš rokās tur moskaļa galvaskausu [Džohars Dudajevs (1944-1996)- bijušais PSRS armijas ģenerālmajors, Afganistānas kara dalībnieks, pašpasludinātās Čečenijas republikas prezidents, tika nogalināts aviācijas uzlidojuma laikā Pirmā čečenijas karā (1994 – 1996)]. Visjocīgākais ir tas, ka direktors par to runāja krieviski un bez pieminekļa Dudajevam vēl sapņoja ar šiem pašiem moskaļiem tirgoties.

Brīvajā laikā es rakājos pa internetu un strīdējos ar vienu pazīstamo ļvovieti par Ukrainas padomju mantojumu. Šis cilvēks bija ļoti agresīvi noskaņots pret okupantiem, „sovkiem” [nicinošs „padomju cilvēku” apzīmējums; saīsinājums no vārda „padomju” krievu valodā], Staļinu un visu, kas bija saistīts ar PSRS. Viņš uzskatīja, ka tieši Galīcijai ir jānes ukrainizācijas „gaisma” „nomaldījušamies” Ukrainas dienvidaustrumu reģioniem. Un tad es paīstam ieinteresējos kas tad īsti tie galīcieši ir. Man palīdzēja gan līgava, gan viņas mamma, kuras labi zināja savas dzimtās vietas arhitektūru, vēsturi un politiskos vēsmojumus.

Noskaidroju sekojošo –  pēc oficiālām ziņām Ļvovu 1250.gadā dibināja Galīcijas Daņila [Daniels Romanovičs (1201/1204-1264)], bet nu tālāk… lūk īss saraksts ar to, kas notika Ļvovā:

1247.gads – Ļeva I [Ļevs Daņilovičš (1228-1301) – Galīcijas kņazs, Galīcijas Daņilas otrais dēls] un Konstantes [Ungārijas karaļa meita] kāzas (notika it kā Ļvovā)
1256.gads – pirmās rakstiskās liecības par Ļvovu
1261.gads – pēc tatāru pieprasījuma tiek nojaukti pilsētas aizsargmūri
1270.gads – Levs I liek pamatus divām pilīm Ļvovā
1283.gads – Ļvovu ielenc tatāri
1287.gads – Ļvovu ielenc tatāri
1340.gads – tiek noindēts pēdējais vietējais kņazs Jurijs II [Jurijs II Boļeslavs (1308-1340) – Galīcijas kņazs kopš 1323.gada], pilsētu nodedzina Kazimirs III [Kazimirs III Lielais (1310-1370) – Polijas karalis], kurš izlaupa kņazistes dārgumu krātuvi
1349.gads – Kazimirs III ieņem Ļvovu
1353.gads – Ļvovu nodedzina Ļubarts [Ļubarts Gedeminovičš (1300-1383/1385) – Lietuvas lielkņaza Gedimina jaunākais dēls, pēdējais vienotās Galīcijas-Volīnijas kņazistes kņazs ]
1356.gads – Kazimirs III piešķir Ļvovai „Magderburgas tiesības” [Viena no pazīstamākajām pilsētu tiesību sistēmām, saskaņā ar kurām tika regulēta pilsētnieku pašpārvalde, ekonomiskā darbība (amatniecība, tirdzniecība un cunftes), īpašumtiesības un šķiriskās attiecības. Magdeburgas tiesības ieguvušo pilsētu pilsoņi tika atbrīvoti no feodālajām klaušām un vietvalžu varas un tiesas. Uz šo tiesību pamata pilsētās tika veidots vēlēts pašpārvaldes orgāns maģistrāts. ]
1379.gads – Ļvova ar tuvējo apkārtni tiek iekļauta Ungārijas sastāvā
1381.gads – ugunsgrēks iznīcina veco „koka Ļvovu”
1387.gads – Ļvova tiek iekļauta Polijas sastāvā
1578.gads – Ļvovā tiek izpildīts nāvessods kazakam Ivanam Podkovam [(????-1578) – zaparožjas kazaks, kurš uzdevās par Moldāvijas gospodara (valdniek) Ioana III brāli. 1577.gadā ar kazaku vienību ieņēma Moldāvijas galvaspilsētu Jasus un pasludināja sevi par Moldāvijas gospodaru] (galīciešis satrp citu skaļi kliedz par savu „kazaku garu”)
1648.gads – Ļvovu ielenc Bogdana Hmeļnicka karaspēks [Bogdans Hmeļnickis (1595-1657)-zaparožjas kazaku hetmans, Polijas karaļa uzticības persona, dēļ nesodītas poļu šļahtas patvaļas 1648.gadā uzsāka kazaku sacelšanos, vairākās cīņās sakāva Polijas armiju. Faktiskais neatkarīgās Ukrainas dibinātājs. Pēc militārām neveiksmēm 1654.gadā parakstīja Perejaslavas līgumu saskaņā ar kuru kazaku zemes iekļaujas Krievijas sastāvā. Ar Hmeļņicka sacelšanos aizsākās acīmredzams Polijas impērijas (Zečpospoļitas jeb Polijas-Lietuvas ūnijas jeb Abu Tautu Republikas) noriets.]
1655.gads – Ļvovu ielenc Bogdana Hmeļnicka karaspēks
1700.gads – Galīcijas arhidiēcija pāriet uz ūniju ar katoļiem, jeb citiem vārdiem sakot maina ticību no pareizticības uz grieķu-romiešu katoļticību [nodibinājās 1596.gadā, kad Kijevas pareizticīgo metropolīts atzina Romas pāvesta virsvadību saglabājot pareizticīgo rituālu veikšanas tiesības. Ūnija tika noslēgta pēc Vatikāna un Polijas karaļa iniciatīvas pirms Polijas iebrukuma pareizticīgajā Krievijā un ar mērķi stiprināt Polijas sabiedrisko vienotību (Polijas karalim bija dažādu tautību un ticību (pareizticības un katoļu) pavalstnieki). Lielākā daļa Polijas pareizticīgo neatzina ūniju, neskatoties pat uz valsts varasiestāžu vajāšanām. Ūnija saglabājās tikai krievu pareizticības Rietumu reģionos.]
1704.gads – Ļvovu ieņem zviedri
1769.gads – Ļvovai uzbrūk barskas konfederāti [pret Polijas karali sacēlušies poļu šļahtiči, kuri uzskatīja, ka karalis ir Krievijas ieliktenis un marionete. Sacelšanos 1770.gadā apspieda Krievijas karaspēks.]
1772.gads – Ļvova tiek iekļauta Austrijas sastāvā [Pirmās Polijas dalīšanas rezultāts, kuru ierosināja Austrija, baidoties par pārāk lielu Krievijas impērijas ietekmes pieaugumu]
1786.gads – tiek atceltas Magdenburgas tiesības
1809.gads – vienlaicīgi ar Napoleona uzbrukumu Austrijai Galīcijā iebrūk Varšavas hercogistes karaspēks. Poļi ieņem Ļvovu un mēģina sagūstīt grieķu-romiešu katoļu metropolītu. Pēc mēneša krievi  kā Prūsijas sabiedrotie atbrīvo Ļvovu no poļiem un atdod to atpakaļ Austrijai.
1848.gads – masu demonstrācijas Ļvovā un Krakovā [revolucionāro noskaņojumu gads visā Eiropā, tai skaitā ungāru sacelšanās Austrijā] . 19.martā Ļvovā notika masu demonstrācija, kurā tika pieņemta Galīcijas nacionālās kustības programma, kas tika noformēta prasību veidā Austrijas imperatoram Ferdinandam I [(1793-1875)]. Šajā prasībās bija arī klaušu un dzimtbūšanas atcelšana, Galīcijas autonomijas pieprasīšana, prasība ieviest POĻU valodu (!) skolās un valsts administrācijā, ārvalstu ierēdņu atlaišana, demokrātisko brīvību pasludināšana, pilsoņu vienlīdzības pasludināšana likuma priekšā un provinciālo saeimu reorganizācija.
1914.gada septembris  – Ļvovu ieņem Krievijas karaspēks
1915.gada 22.jūnijs – Ļvova atgriežas Austroungārijas impērijas kontrolē
1918.gada 20.oktobrī Svētā Jura laukumā notiek ļvoviešu mītiņš, kurā Konstantīns Levickis [(1859-1941)] publisko „Ukraiņu nacionālās padomes lēmumu par Ukrainas valsts izveidošanu Austroungārijas impērijas sastāvā” .
1918.gada 1.novembrī virs valsts iestādēm tiek izkārti ukraiņu karogi un tiek pasludināta Rietumukrainas tautas republika
1919.gada jūlijs – poļi iegūst Galīciju un iekļauj to otrās Zečpospoļitas sastāvā
1939.gada 22.septembris – Ļvova tiek iekļauta PSRS sastāvā
1941.gada 30.jūnijs – Ļvovu iekaro vācu armija
1943.gads – piedaloties Galīcijas distrikta vadībai, ukrainas sabiedriskajiem darbiniekiem un garīdzniecībai, Ļvovā notiek svinīga ukraiņu bruņotā grupējuma atklāšana. Tā nosaukums -
SS strēlnieku divīzija „Galīcija”.
1944.gada 27.jūlijs – Ļvovā ienāk Padomju armija…
1991.gads – neatkarība

Kā redzam „ukraiņu” Ļvova izbeidzās kādā gadā 1340ajā. Kur visu šo laiku atradās „patiesie patrioti” es nezinu, varbūt slēpās kaut kur. Ukraiņi uznāk uz arēnas tikai 1939.gadā, kad Staļins ieved Padomju armiju un izdzen paātrinātā kārtā poļus. Pie tam tik steidzamā, ka cilvēki lēca vilcienos tikai ar vieniem čemodāniem, atstājot vairumu mantu dzīvokļos un mājās.

Gandrīz tukšo Ļvovu atdod izmitināšanai vietējiem iedzīvotājiem no tuvējajiem lauku rajoniem. Laucinieki ar prieku ieņem pilsētu ar kuras radīšanu viņiem nebija nekāda sakara (protams, var pieņemt, ka arī izmitināšana pilsētās nebija labprātīga, bet es tam neticu). Un te es aizdomājos, kāpēc galīcieši apvaino PSRS okupācijā? Par okupāciju vajadzētu kliegt poļiem, bet galīciešiem tieši otrādi būt pateicīgiem, ka viņi pilnībā dabūja pilsētu, kuras priekšpilsētā agrāk tikai varēja piepelnīties. Un ja jau gribam konsekventi turēties pie vēsturiskā taisnīguma principa, tad Ļvova, jeb pareizāk sakot Leopolisa ir jāatdod tās saimniekiem – poļiem.

Tad man kļuva interesanti kā galīcieši dzīvoja poļu Leopolisā. Un dzīvoja viņi tur ne jau kā pilnvērtīgi pilsoņi, bet kā kalpi un rokaspuiši. Pilsētā bija pat iela, kurā drīkstēja veikt promenādi (ārišķīgi pastaigāties) tikai austrieši un poļi. Ja tur parādījās kaut vai turīgs galīcietis, tad viņam varējs piespriest naudassodu. Galīciešiem bija sava promenādes iela. Daudzas mājas bija uzceltas ar divām ieejām – parādes ieeju poļiem un aizmugures durvīm galīciešu kalpiem… Kā es sapratu „brīvību mīlošie” galīcieši mierīgi dzīvoja zem paniem un ne par kādu okupāciju nebija dzirdējuši…

Un tad atnāca Staļins, poļu vairs nebija un pilsētu piepildīja bijušie kalpi un laucinieki. Visdrīzāk tieši tad parādījās termins „raguļi” (kaut arī vikipēdija dod dažādus šī vārda izcelsmes skaidrojumus). Ragulis tas ir laucinieks, kurš ir apmeties uz dzīvi pilsētā, bet savā prātā palicis par laucinieku. Aizgāja līdz pat smieklīgiem absurdiem, kad piemāju puķudobes jaunie pilsētnieki pārvērta mini dārzos (jums neko tas neatgādina? [domāta mazdārziņu ierīkošana Kijevas centrā Maidanas laukumā 2014.gada nemieru laikā]). Vārdu „ragulis”, starp citu, izmanto joprojām gan pēc nozīmes, gan arī ne.

Poļu izdzīšana pilsētai nenāca par labu, jo pilsēta vairākas desmitgades palika bez inteliģences. Ja kā pamatu ņem apgalvojumu, ka „inteliģentam jābūt trim diplomiem – savam, tēva un vectēva”, tad jauno ukraiņu inteliģenci Ļvova neuzspēja radīt.

Tā mēs strīdējāmies ar manu paziņu dažus mēnešus un beidzās tas pēc vārdiem: „Ja jau tā nemīli galīciešus, kādēļ grasies precēties ar galīcieti?”, uz ko es atbildēju:  „Viņa nav galīciete, viņa ir normāla”. Pēc šiem vārdiem mēs vairs runājuši neesam. Varu tikai viņam pateikties par mūsu sarunām, jo bez tām es nebūtu tik daudz uzzinājis par vietu, kur dzīvoju.

Un tik tiešām es ievēroju, ka, dzīvojot Ļvovā, mana attieksme pret vietējiem iedzīvotājiem pasliktinājās. Pirmkārt valodas jautājumā galīcieši ir 100% par ukraiņu valodu, tai pat laikā viņi runā īpašā pašu dialektā, kurā ir daudz aizguvumu no poļu valodas un pašus ukraiņu vārdus tā lauza, ka ausīs griež. Es reiz paprasīju sievai sastādīt īpašo „galīciešu valodas” vārdnīcu un izveidoju no tās atbildi uz jautājumu „kā iet?”. Nolēmu pabiedēt ar to paziņas no Harkovas. Sanāca interesanti («Все чотко, кобету маю сі моцну, ходили сі на ґандель купили файні мешти на обцасах, потім ходили то з вуйком сі бавити нажерли масних пампухів, що вантух ся спух і мали потосі цьомакати гару. До хати прибаламкався в сподніх реформах. А на ранок каліпітра так тріскала ,а мою гадру сі по васерицю не допросесі»). Šādā tīrā veidā dzīvē to sastapt nevar, bet atsevišķi vārdi tiek iesprausti pietiekami bieži.

Otrkārt, raksturīga galīciešu īpašība ir ārišķīga dievticība. Svētdienās baznīcas ir pārpildītas, uz turieni dodas ģimenēm, „višivankās” [ar tautiskiem rakstiem izrotāti zemnieku krekli] , lai visi redzētu. It kā jau tas labi, bet vai cilvēki no tā paliek labāki gan neievēroju. Kad maršruta taksometrs brauc garām baznīcai, tad apmēram 70% pasažieru pārmet krustu, vīrieši noņem cepuri un paklanās. Krustu met visi, neatkarīgi no vecuma un dzimuma, tai pat laikā, ja blakām stāvēs večuks vai večiņa, tad sēdošais jaunietis krustu pārmetīs, bet savu sēdvietu vecākajiem cilvēkiem neiedos.

Tādi pasākumi kā saderināšanās, iesvētības, kristības tiek svinētas tādos apmēros kā citur laulības. Pasūta restorānus, uzaicina visus radiniekus un tas viss obligāti tiek fotografēts, savādāk jau nav jēgas, nevarēs pēcāk lielīties.

Īpaša tēma ir „višivankas” . Pret to te ir īpaši jūtīga attieksme. Kad atnāk pavasaris un ziemas drēbes saslēpjas antrosolos, pilsētu savā varā pārņem „višivankas”. Tās nēsā gan mazi, gan lieli, gan sievietes, gan vīrieši, tās ir dažādas gan krāsas, gan tipa. It kā jau tajā nebūtu nekas slikts, bet… Pirmkārt, ļoti bieži „višivankas” nēsā pavisam dīvainā kombinācijā ar citiem apģērba gabaliem, piemēram, kopā ar treniņbiksēm, šortiem, minisvārkiem utt.

Otrkārt, „višivankas” ir visciešākā mērā saistītas ar ukraiņu patriotismu. Ja esi patriots, tad tev obligāti ir jābūt „višivankai”. Tas ir kā fetišs, kā daļa no valstiskuma. Pie tam, uzvilkt „višivanku” kaķim vai sunim arī ir patriotiski un nekādi netiek uzskatīts par ņirgāšanos par nacionālo simbolu.

Reizēm nonāk līdz galīgam marasmam. Uz neatkarības dienu „višivankas” uzvelk pat pieminekļiem. Piemēram, tirgus laukumā var redzēt seno romiešu dievu Neptūna, Diānas, Amfitrītas un Adonīsa skulptūras, kuras ir ietērptas „višivankās”. Nezinu ar ko romiešu dievi ieguva tādu cieņu, bet zinu, ka vienreiz Ļvovas patrioti, apģērbjot „višivankā” Neptūnu, pārcentās un nolauza viņam roku (šī fontāna skulptūra, ja kas, ir radīta 1793.gadā). Pēc tam pilsētas varasiestādes ilgi nevarēja atrast, kam tas piemineklis īsti pieder un kurš ir atbildīgs par remontu, bet tas jau ir pavisam cits stāsts…

Treškārt, „višivankas” tiek valkātas gan kad ir iemesls, gan kad tā nav, gan brīvdienās, gan ikdienā, gan ejot uz darbu, gan skolā. Tas ir laucinieku apģērba elements, kas ir raksturīgs lauciniekim. Tāpēc cilvēks, kurš virs „višivankas” uzvelk uzvalku un pie tās velk klāt šlipsi, kā minimums izskatās stulbi. Te tā kā vajadzētu tik skaidrībā kas jūs esat. Vai nu to pašu „viss, viss” raguļu pēcnācēji, kuri pārcēlās uz dzīvi pilsētās, bet savā apziņā palika par lauciniekiem, tad „višivanka” kā reiz ir vietā, vai arī mūsdienīgi pilsētnieki, kuri ir gandrīz kā Eiropā… Tā nu sanāk, ka mēs pārvēršot „višivanku” par simbolu esam pilnībā zaudējuši tās vēsturisko jēgu.

Dažādos avotos izlasītais manī radīja noteiktu skatījumu uz Galīciju. Cilvēki 600 gadus dzīvoja zem eiropiešu pana, pārsvarā ciemos, kārtējo okupantu apspiesti viņi uzkrāja aizvainojumu un naidu. Sešu gadsimtu laikā galīcieši noformējās par atsevišķu etnosu ar savu kultūru, savu skatījumu uz dzīvi un ar okupanta zābaku nospiedumiem vēsturē un dvēselēs.

Pavasarī direktors beidzot saprata, ka tā strādāt vairāk nevar un ir jātaisa savs internetveikals. Paņēmis kārtējo kredītu, viņš ķērās pie draba. Kā par pārsteigumu internetveikals sanāca tīri labs, divvalodīgs, ar vienkāršu interfeisu, labām fotogrāfijām, kuras iekļaujas lapā (paldies dizaineram), lielu modeļu klāstu, kā arī ekonomisko un elites sadaļu. Veikals sāka strādāt aprīlī un mēs uzreiz saskārāmies ar tādu problēmu kā piegāde. Tā kā mums nebija savas mašīnas mēbeļu izvadāšanai pat pa Ļvovu, piegādāt tās uz citām pilsētām plānojām ar tādu organizāciju kā „Jaunais pasts”, „Deliveri”, „Naksts ekspresis” palīdzību, bet ņemot vērā sūtījumu gabarītus, tas pie mūsu nelēto mēbeļu cenas pieskaitīja vēl apmēram 1000 grivnas (apm.60EUR), attiecīgi mums nebija pārāk liels pieprasījums.

Un tad direktors nolēma, ka pārdošanas apjomu palielināšanai mums ir nepieciešama mēbeļu izstāžu zāle. Telpas tika atrastas nedēļas laikā un tad radās kārtējā problēma – zāle ir, bet naudas pašai izstādei nav. Tas tika atrisināts vienkārši, mēs paņēmām no veikaliem mēbeles, kas tur stāvēja uz realizāciju [veikalu pārdošanas veids, kad sākumā tiek piegādāta prece par kuru veikals samaksā tikai pēc tās pārdošanas], kaut ko pielabojām, kaut kur pārvilkām audumu un sanāca apmēram pieci modeļi.

Līdz izstādes atklāšanai es nenostrādāju. Bija pasūtījums uz diviem vienāda tipa dīvāniem virtuvei. Vienu mēs nosūtījām uz Sevastopoli, otru uz Kijevu. Pēc samaksas par preci mums vajadzēja saņemt algu. Un atkal notika neparedzētais… uz Sevastopoli tika nosūtīts dīvāns par 60cm īsāks kā tika pasūtīts, bet Kijevas stūra dīvāns bija ar leņķi ne tajā virzienā (7 tipa vietā krievu g – Г). Tā algas mirāža pazuda miglā un es no turienes aizgāju.

Šajā darbavietā es daudz nenopelnīju, bet salīdzinoši labi uzlaboju ukraiņu valodas zināšanas, apguvu Excel, sadraudzējos ar ofisa tehniku un iemācījos rakstīt fiktīvas atskaites par neko.

[Autora apraksts par nejēdzībām Ļvovas mēbeļu uzņēmumos gandrīz pilnībā sakrīt ar to, ko man par savu no tehniskā un veselā saprāta viedokļa marazmātisko darba ikdienu stāstīja viena vietēja mēroga tehniska Lielvārdes uzņēmuma darbinieks  - kaudze parādu, no zemes atrautas idejas, viselemantārāko tehnoloģisko procesu ignorēšana un neiedomājama iedomība komplektā ar „modernu biznesa domāšanu”]

Bez darba es nepaliku pat dienu, jo saņēmu piedāvājumu iet strādāt pie paziņas  krustmātes fotosalonā. Pēc pārrunām biju pieņemts un tiku nosūtīts apgūt fotoshopu.

Fotoshopa pamatus apguvu nedēļas laikā, bet tālākais jau ar google palīdzību. Pēc stažēšanās beigām tiku nosūtīts strādāt uz vienu no saloniem. Mēs tur bijām divi – pārdevējs un es. Mani pienākumi bija fotogrāfēt dokumentiem, fotogrāfiju apstrāde, sagatavot fotogrāfijas dažāda veida izdrukām, viegla fotogrāfiju dizaineriska apstrāde un visa kā izdrukas no elektroniskajām atmiņām.  Visi pakalpojumi, ko var sniegt fotosalons bija manā pārziņā, bet pārdevējs pārdeva fotoprodukciju, taisīja kseroksa kopijas un „turēja kasi”.

Sākot strādāt, sāku brīnīties. Pie mums nāca klienti un prasīja fotoalbūmus iesvētībām. Dzīvojot Harkovā, es, protams, zināju par iesvētībām, bet līdz šim nespēju iedomāties, ka tam var pievērst tik lielu uzmanību. Izrādījās iesvētības galīciešiem ir ne tikai notikums, bet Notikums, kas līdzinās kāzu, dzimšanasdienas un izlaiduma balītes sajaukumam.

Kad bērnam paliek desmit gadu, viņu sāk gatavot iesvētībām, šuj kleitu vai uzvalku, sasauc ciemiņus un radiniekus. Pie tam, atbrauc visi, kuri vien var atbraukt. Svinībām tiek pasūtīti restorāni, notiek skaļas svinības, pie tam, viss tiek fotografēts (tam arī tie albūmi ir nepieciešami). Papildus tiek taisītas fotogrāfijas arī priekš ciemiņiem, ļoti bieži pasūtīto bilžu kopiju skaits sakrīt ar ciemiņu skaitu – katram pa vienai. (p.s. tie, kuri nezina, fotogrāfija ukrainiski ir «свiтлина»).

Ar līdzīgu vērienu tiek svinētas arī kristības. Īpaši izdalāmas ir svinības par godu kļūšanai par garīdznieku. Ja kādam paveicās un kāds no radiniekiem kļūst par garīdznieku, tad šo pasākumu bildes bija bez maz vai ikonu statusā.

Ļvovas reliģiozitāte ir vienkārši pārsteidzoša. Ja var ticēt vikipēdijai, tad 2009.gadā pilsētā bija 99 baznīcas un 11 vēl cēlās. Iedomājieties kā gan ir jāgrēko, lai apmēram 700 tūkstošu lielā pilsētā būtu vairāk kā 100 baznīcu.

Tā kā nekad nebiju strādājis fotosalonā, nevaru salīdzināt Harkovas un Ļvovas fotosalonus, bet klienti mums bija oriģināli. Kad es 2006.gadā nopirku sev digitālo fotoaparātu, kaut kā pārstāju pasūtīt papīra fotogrāfijas un līdz šim naivi domāju, ka ar citiem ir tāpat. Šai ziņā kļūdījos, cilvēki drukā tās fotogrāfijas un vēl kā.

Galvenie mūsu klienti bija vecāki, visbiežāk mammas, kuras mums „taisīja kasi”, pasūtot simtiem savu bērneļu fotogrāfijas. Sava veida rekords bija 703 pasūtītas fotogrāfijas uz kurām bija tikai sešas darbojošās personas (mama, tētis, divi bērni un vecmāte ar vectēvu), visas uzņemtas vienā dzīvoklī un katra vienā eksemplārā. Ļoti daudz bija fotogrāfiju no reliģiskiem svētkiem : kristības, iesvētības, laulības un viskaut kā svētīšana.

Vēl mums bija viens patstāvīgs klients, tāds kolorīts večuks „višivankā” ar garām ūsām. Viņš drukāja krāsainus UNO-UPA  plakātus un dzejoļus par Banderu [Stepans Bandera (1909-1959) – viens no ukraiņu nacistu līderiem 2.pasaules kara priekšvakarā un tā laikā; UNO – Ukraiņu nacionālistu organizācija; UPA  - Ukraiņu partizānu armija, izveidota 1943.gadā, formāli cīnījās par Ukrainas atbrīvošanu, bet praktiski ar neiedomājamu nežēlību veica poļu civiliedzīvotāju genocīdu un vēlāk karoja pret Padomju armiju. Pret nacistiskās vācijas spēkiem praktiski nekaroja ].

Sākumā man ļoti paveicās ar pārdevēju. Jautra, dzīvespriecīga tantiņa ar neskaitāmiem stāstiem par neko. Ar viņu bija viegli runāt. Diemžēl dēļ konflikta ar klientu viņu pārveda uz citu fotosalonu, bet pie manis atsūtīja citu pārdevēju.

Šo būtni sauca Mirosja… Man bija nepatīkamas sajūtas no viņas vārda vien. Lūk kā var salīdzinošioši nesliktu vārdu Miroslava pārvērst par Mirosja. Viņa bija pensijā, bet, lai nesēdētu mājās aizgāja strādāt, pie tam visu laiku kļūdījās, bet pēc tam kliedza: „A man vienalga, es esmu pensionāre, varu arī iet prom, man šis darbs nav vajadzīgs.” Projām tomēr negāja.

Kā jau ierasts iepazīšanās sākumā bija jautājumi par to kurš no kurienes ir kādēļ atbraucis utt. Un man tad sāka stāstīt par dzīvi Austrumukrainā vispār un konkrēti Slobožanšinā konkrēti [Slobožanšina – vēsturisks apgabals Austrumukrainā, kurā ietilpst arī Harkovas apgabals]. Man viņa to stāstīja! Cilvēkam, kurš atbrauca no Austrumukrainas mazāk kā gadu atpakaļ par dzīvi Harkovā stāstīja sieviete, kura pēdējos divdesmit trīs gadus nebija pametusi Ļvovas apgabalu.

Es atkal uzzināju daudz ko jaunu: gan veco stāstu par to, ka pie mums visi ir par Janukoviču, ka visi pie mums ir iebiedēti, muļķi, „sovki” un „vatņiki” [nicinošs krievu apzīmējums no vatēta kamzoļa nosaukuma], kuri sapņo pagulties zem Krievijas. Savukārt Galīcijā esot nācijas sirdsapziņa un tā tālāk tādā garā… Mani argumenti un aizrādījumi nopietni uztverti netika. Tikai uz vienu kaut kā noreaģēja. Kad pateicu, ka Harkovā poliklīnikā nav jāmaksā par vizīti pie ārsta, bet šeit  jāiesmērē ārstam piecdesmitnieks, savādāk var droši ārstēt sevi pats, viņa emocionāli piekrita, ka ir jādod kukulis savādāk jēgas nekādas nav. Uz manu dzēlību, ka tie laikam ir moskaļi, kuri liek „apzinīgajiem” [ironisks dedzīgo ukrainizētāju apzīmējums no vārda „Свідомі Українці„ – apzinīgie ukraiņi] ņemt „habaru” [habara – kukulis ukraiņu un baltkrievu valodās], viņa nereaģēja.

Par „habarām” Ļvovā var rakstīt ļoti daudz. Sākumā es patiesi domāju, ka šeit „ņem” mazāk, ja vispār kāds „ņem”, jo te visi ir tādi «свiдомi та щирi» (apzinīgi un vaļsirdīgi). Pēc tam biju šokā. Izrādās te ņem visi, sākot no māsiņas, kura tev veic poti, takse 5 grivnas, ja neiedosi, tad tādu poti saņemsi, ka pus dienu aiz sāpēm kauksi, un beidzot no pilsētas mēra, kurš par solīdu atalgojumu izsniedz apbūves vietas.

Lūk gadījums, ko man izstāstīja. Pie pilsētas vadības griezās investors ar šiku piedāvājumu. Investors būvē ārpus pilsētas atkritumu pārstrādes rūpnīcu un iepērk no pilsētas atkritumus, kurus pārstrādā kaut kādā degvielā. Investoram lika saprast, ka jautājuma atrisināšanai ir nepieciešams kukulis, kas gan jau radīja neizpratni, bet pēc tam, kad tie badakāši paprasīja vēl daļu no peļņas, tad eiropieši šāda piedāvājuma šokēti aibrauca prom. Rezultātā mērs palika bez kukuļa un peļņas daļas, pilsēta ar atkritumiem, bet investors guva iespaidus par „ukrainien bizness”…

Mana jaunā pārdevēja bija dīvaina.  No vienas puses viņa bija dzimusi ļvoviete, bet no otras puses kā PSRS armijas virsnieka sieva, kura Padomju laikā dzīvoja Krievijā, atzina, ka tas laiks bija labākais viņas mūžā, kad bija stabilitāte, laba alga un draugi bija patiešām īsti. No otras puses viņa no sirds neieredzēja PSRS, Krieviju un personiski Putinu, ko uzskatīja par otru lielāko nelieti pēc Staļina, un ticēja, ka Galīcija ir īstā un patiesā Ukraina, bet viss pārējais ir apvainojošs viltojums. Un vainīgs pie visa tā ir moskalis.

Sapratis, ka apelēt pie kundzes veselā saprāta ir bezjēdzīgi, es pārstāju ar viņu strīdēties un kad nebija darba sēdēju internetā, izvairoties no regulārajiem kolēģes mēģinājumiem iepazīstināt mani ar seriālu „Roksolana” [turku seriāls par ukrainieti Osmaņu impērijas harēmā].

Septembrī es aprecējos. Pēc Ļvovas apmēriem kāzas bija nepareizas. Tikai 15 viesi bez svinībām kafejnīcā. Kleitu sieva sev uzšuva pati, tāpēc, ka gan viņu, gan mani kaitināja tie standarta baltie zvaniņi. Kā izrādās galīciešiem dzimtsarakstu nodaļa ir formalitāte, bet viss galvenais ir baznīcā. Kāzām šeit gatavojas ļoti nopietni, tās tiek plānotas kā vērienīga kara operācija. Par visiem vietējo kāzu brīnumiem nezinu, bet ir tāda tradīcija braukt uz brīvdabas muzeju „Ševčenkovskij gaj” un veikt tur rituālu darbību „Parlien pārlien”. Darbības būtība ir pārlīst pāri un atpakaļ maziņam pītam žodziņam. Nezinu kāda tam ir jēga, bet pie šī žodziņa tur stāv milzīgas rindas. Mēs neko tādu nedarījām par ko ne mazākā mērā nekaunos.

Ļvovā dzīvo apmēram 700 tūkstoši iedzīvotāju, bet izrādījās tā pilsēta nav nemaz tik liela. Blakus manai sievasmātei dzīvo Oļegs Tjagniboks [(1968)- ukraiņu nacists, nacistiskās partijas „Brīvība” vadītājs, Ukrainas parlamenta deputāts, viens no bijušo opozicionāru, kuri veica bruņotu valsts apvērsumu, līderiem. „Brīvības”  sākotnējais nosaukums – Ukrainas sociāl-nacionālistiskā partija].Manas sievas tante ir pazīstama ar viņa māti un vecomāti. Pēc stāstītā Oļežkam visa ģimene ir pasisti pamuļķi. Puika sākumā veiksmīgi taisīja karjeru pa komjaunatnes līniju, bet pēc tam pārkrāsojās, nacionalizējās un nolādēja savu pagātni…

Irina Farion pasniedza manai sievai «Дiлову українську мову» (ukraiņu biznesa valoda). Viņa nekautrējās nēsāt minisvārkus, kas dēļ tās līkajām kājām izskatījās komiski.  [Irina Farion (1964) – ukraiņu naciste, partijas „Brīvība” biedre, Ukrainas parlamenta deputāte, slavena ar galēji radikāliem antikrieviskiem izteikumiem, pēc Odesas slaktiņa 03.05.2014, kad necilvēcīgā kārtā  tika nogalināti vairāk kā simts cilvēku, Fariona rakstīja: „Bravo, Odesa! Ukraiņu gara pērle! Nacionālistu Ivana un Jurija Lip dzimtene. Lai sadeg velni ellē. Labākie nemiernieki ir futbola fanāti. Bravo!”]

Katra stunda sākās ar frāzi «Добрий день, любi друзi хробачки» (Labdien dārgie draugi ??? ), bet pēc tam nevis mācīja, bet visai īpatnā veidā dresēja. Pierakstu burtnīca tika sadalīta divās daļās un tālāk aizpildīts tās. Viena daļa – PAREIZI, otra – NEPAREIZI un tā visu mācību laiku. Tagad šie „PAREIZI-NEPAREIZI” partijas „Brīvība” redakcijā ir izlīmēti pa visiem maršruta taksometriem, mācot kā ir jārunā sabiedriskajā transportā. Fariona saviem studentiem pat māca lamāties nevis „nolādētajā moskaļu matā”, bet gan „cīruļu valodā” («соловiнiй мовi»). Pie tam, ja pēc uzvārda vai akcenta tevi sāk turēt aizdomās, ka esi „moskalis”, tad nokārtot ieskaiti ir problemātiski.

Tai pat laikā „apzinīgā patriote” nekautrējas ņemt kukuļus.  Arī Fariona jaunībā taisīja karjeru komjaunatnē un pat iestājās komunistiskajā partijā. Pie tam viņa partijā iestājās laikā, kad to varēja jau vairs nedarīt un kad sāka pacelt galvu „nacionālā apziņa”. Izdarījusi nepareizu izvēli, viņa tomēr noorientējās un pārkrāsojās zilidzeltena [Ukrainas karoga krāsas], pie tam no komunistiskās partijas tā arī neizstājās.

Manas sievas vecākā māsa pazina Vakarčuku [Svjatoslavs Vakarčuks (1975) – populārs ukraiņu rokmūziķis, aktīvs oranžās revolūcijas dalībnieks, bija ievēlēts Ukrainas parlamentā, pēc Odesas slaktiņa 03.05.2014 izteica upuru radiniekiem līdzjūtību]. Jaunībā viņš bija kompleksains sīcis ar kuru meitenes negribēja dejot. Viņš jau tolaik centās muzicēt  un galvenais viņa numurs bija dziesmiņa par Mikimausu.

Vispār sarunas ar sievasmāti bija izglītojošas. Viņa ir vietējā Ļvovas iedzīvotāja, universitātes pasniedzēja, raksta studentiem grāmatas un brīvā laikā glezno. Brīvi pārvalda trīs valodas – krievu, ukraiņu un poļu. Viņas skatījums uz dzimto pilsētu ir sabiedriski aktīva patiesa inteliģenta skatījums. Par savu universitāti viņa daudz ko interesntu pastāstīja, piemēram arī to, ka pēc  PSRS sabrukuma daudzi pietiekami adekvāti cilvēki pārkrāsojās un kļuva „vaļsirdīgi” un „apzinīgi” [«свiдомi та щирi»].

Viens no kolēģiemm viņai pateica – es tevi kā moskali nogalināšu, bet tā kā mēs jau ilgi strādājam kopā, patronas uz tevi netērēšu, nožņaugšu ar pašas matiem. Teikt ka par ko tādu biju tikai ļoti šokēts ir nepateikt neko. Ja ko tādu saka pavisam zaļš urāpatriots tad tā vēl ir pusbēda, bet, ja to saka pieaudzis vīrietis, universitātes pasniedzējs, tad paliek patiešām baisi. Tas notika neatkarības sākumā. Viņas universitāti gribēja nosaukt Stepana Benderas vārdā motivējot to tādējādi, ka viņš tur ir nomācījies divus gadus. Universitāti izglāba poļu iejaukšanās, kuri īstenībā  bija šīs mācību iestādes dibinātāji. Poļi valstiskā līmenī iesniedza Ukrainai notu un piedraudēja pārtraukt diplomātiskās attiecības…

Gāja laiks un darbā viss kļuva arvien sliktāk. Pirmkārt pasliktinājās manas attiecības ar pārdevēju, otrkārt direktors palielināja darbinieku skaitu un samazināja darbalaiku. Rezultātā es strādāju četras dienas nedēļā un mana alga pazeminājās līdz 1800-1900 grivnām. Saņēmis vienreiz aizrādījumu no direktora, ka jārunā ukrainiski, vienmēr, kad viņš ieradās, runāju „valsts valodā”, bet, kad viņa nebija, sazinājos dzimtajā „moskaļvalodā”. Kad strādāju ar iepriekšējo pārdevēju, viss bija kārtībā, bet Mirosjas nacionālā apziņa neļāva viņai „nestučīt” par manām „neizdarībām”. Es vainīgs nejutos un nepievērsu tam vērību, lielākais, kas man draudēja – atlaiāna.

Novembrī Ukraina saslima ar „eiromaidanu” [masu protesti Kijevā Maidana laukumā, kuru formālais iemesls bija prezidenta Janukoviča neapstiprinātais asociētasis līgums ar ES un kuri pēcāk pārauga masu nekārtībās un beidzās ar bruņotu valsts apvērsumu un neleģitīma nacistiska režīma nodibināšanos un pilsoņu karu Ukrainā]. Kopš pirmajām „eiromaidana” dienām es biju aktīvs tā pretinieks.

Sākumā es novilku pdf failu ar ES asociētā līguma tekstu un nedēļas divas lasīju šo trulo garadarbu. Bruņojies ar faktoloģiskām zināšanām es sāku „trolēt” eiromaidaniešus, bet drīz vien sapratu, ka neviens no viņiem to līgumu nemaz nav lasījuši un negrasās to darīt [asociēto līgumu ar ES nebija pat izlasījuši augstākie Ukrainas ierēdņi, kuri to apstiprināja]. Sapratis viņu brēcošo nekompetenci, turpmāk, kad ieraudzīju kārtējo dauni ar eirokarodziņu, viņam vienkārši pajautāju: „Cik valstis ir ES sastāvā?” No tā cilvēki uzkārās. Bija pat tādi, kuri sāka skaitīt ES karoga zvaigznītes. Eiromaidans izrādījās neatgriezeniski mainīja cilvēku psihi pataloģijas virzienā, tā bija diagnoze.

Arī cilvēki Ļvovā galīgi nojūdzās un te parādījās savs „maidans”. Kad gāju garām, nespēju vien nobrīnīties, cilvēki te vai nu dziedāja Ukrainas himnu vai arī lūdzās Dievu, darot ko citu es nevienu neredzēju. Ar laiku te parādījās armijas tipa teltis, kas deva pajumti bomžiem un pašiem „apzinīgākajiem” («свiдомим»), kuri kaut kādu iemeslu dēļ neaizbrauca uz Kijevu. Pēc kāda laika marasms progresēja un arī Ļvovā uzcēla savas barikādes. Atstiepa vecas riepas, smilšu maisus, visādu drazu un gatavs. Priekš kam tas bija vajadzīgs nav skaidrs, jo šis veidojums atradās galīgi nestratēģiskā vietā, neviens to nemēģināja ieņemt un neviens pat neapsargāja. Vienkārši pilsētai bija nepieciešamas savas barikādes un tās ķeksišā pēc arī uzcēla.

Pēc kāda laika šefs deva rīkojumu uzlikt uz datora darbagalda eirokarodziņu un pielīmēt eirokarodziņa fotogrāfiju pie ieejas durvīm. Līmēt bija slinkums un tā viņš uz glda mētājās. Ik pa brīdim kāds gribēja to nopirkt, domājot, ka tā ir uzlīme. Tad es to piedāvāju pārdot par 230 grivnām [apm.14EUR] un kad kārtējais „apzinīgais” brīnījās kādēļ tik pasakaini dārgi, tad paskaidroju, ka jau laicīgi ir jāpierod pie Eiropas cenām, bet tā katra zvaigznīte iet pa 10 grivnām, bet fons pa 50. Līdz galam tā arī nesapratu vai šefs bija idejiskais maidaunis vai tikai pielāgojās konjunktūrai.

Līdz ar pirmajiem „molotova kokteiļiem” [pudelēs iepildīts degmaisījums, ko aizdedzina un met pretiniekam] un apdedzinātajiem mentiem visa gada laikā uzkrātā iespaidu gamma noformējās vienotā uzskatā. Es sapratu, ka zilidzeltenā lupata [Ukrainas karogs], dakšas un smilkstēšana, ko mēģina pasniegt kā himnu manī izraisa pat ne aizkaitinājumu, bet vienkārši nicinošu žēlumu. No „Slava Ukrainai” man metās nelabi [nacistu pūļa sauklis, viens sauc „Slava Ukrainai” uz ko cits atbild „Ukrainai slava”; tiek plaši izmantots nacistu pasākumos pūļa uzkurināšanai (tehnoloģija aizgūta no vācu nacistiem); tiek izmantots kā viens no citādi domājošo terorizēšanas instrumentiem, kad nacistu bandas klīst pa ielām, liekot garāmgājējiem atsaukties uz saukli un apvainojot vai piekaujot tos, ja tas netiek darīts]. Sarkanmelnais „banderovcu” karogs man atgādina fašistus. Jauniņie stulbeņi, kuri nāca pie mums uz veikalu vākt ziedojumus eiromaidanam tika atklātā tekstā pasūtīti pie visiem velniem.

Tieši tad es līdz galam sapratu, ka patiesībā esmu ukrainafobs. Jā, es esmu kategoriski pret to Ukrainu, kurā jau veselu gadu dzīvoju. Es esmu kategoriski pret, lai no šejienes tiktu veikta pseidoukrainizācija, jo Galīcija ir viskaut kas cits, bet tikai ne Ukraina. Galīcija ir nelikumīgi dzimis bastards, kurš izmisīgi visiem mēģina pierādīt savu piederību ģimenei. Es ceru, ka meni bērni nekad nemācīsies no grāmatām, kurās Bandera, Šuhevičs, Konovaļecs un tamlīdzīgi elementi ir labākais, kas Ukrainā ir bijis un ka lai būtu patriotam obligāti ir jālec [domāta ukraiņu nacistu pūļa uzkurināšanas tehnoloģija „kurš nelec, tas ir moskalis” (Кто не скачет тот москаль), kad pūlis aurojot šo frāzi ritmiski lēkā], bet, lai sasniegtu labklājību obligāti ir jāklanās Eiropas panam un visās pasaules nelaimēs jāvaino moskaļi.

Darbā brīvajā laikā es taisīju antimaidana demotivatorus un liku tos internetā, drukāju nelielus plakātus un izlīmēju tos pa pilsētu, strīdējos ar maidauņotajiem biedriem, rakstīju antimaidaniski noskaņotiem draugiem par situāciju Ļvovā utt. Īsāk sakot, nodarbojos ar partizāna tipa darbībām cik un kā vien varēju.

Kāda bija mana komunikācija ar Mirosju domāju aprakstīt pat nevajag, maidans traumēja viņas smadzenes gandrīz momentāni un katrs Ukrainas „patieso” mēdiju ziņojums tika uztverts ar absolūtu un tiešu ticību. Viss atrisinājās ļoti vienkārši. Mirosja, ieslēdzot dzeņa „stučīšanas” režīmu, tomēr „aizklauvējās” līdz direktoram un otrajā martā mani atlaida no darba…

Kopš maidana sākuma līdz šodienai es pazaudēju daudz paziņu un pat samērā tuvus draugus. Maidana veselā saprāta iznīcināšanas tārps traumēja cilvēku smadzenes tik lielā mērā, ka cilvēki, kurus līdz šim uzskatīju par draugiem, pārstāja ar mani komunicēt idejisku apsvērumu dēļ. Daudzu aiziešana bija prognozējama, bet bija arī tādi, kuri nepatīkami pārsteidza. Tā laikam ir vienīgā maidana pozitīvā puse. Paldies tiem, kuri laicīgi aizgāja no manas dzīves, jo tagad droši zinu, kuru priekšā nedrīkstēju pagriezt muguru un palikt neaizsargāts. [Lūk latvieša stāsts par Rietumukraiņu truli idiotisko fanātismu. Pazīstu cilvēku, kurš Padomju laikā, dienot armijā sadraudzējās ar diviem rietumukraiņiem. Ar vienu no viņiem kontakti nezuda arī pēc dienesta. Rietumukrainis atbrauca ciemos  un uzzināja, ka bijušais armijasbiedrs ir aprecējies ar ukrainieti no Austrumukrainas, kuras tēvs pie tam vēl ir krievs. Kopš tā laika visa draudzība ir izčabējusi un nekāda saziņa vairs nav bijusi.] 

Trīs nedēļas meklēju darbu. Bija grūti, jo apsolīju sev nekad, nekad mūžā vairs nerunāt „cīruļu valodā” [tas ir – ukrainiski]. Sanāca tā, ka vai nu ir jāupurē šis princips vai arī jāsēž bez darba. Atrisinājās viss samērā vienkārši. Es atradu darbu krieviski runājošā kolektīvā, kurā pat varēja saņemt aizrādījumu par runāšanu ukriniski, bet krievu valoda bija obligāta.

Šodien ir 9.jūnijs [2014.gada], Ļvovā ir klusi un mierīgi. Ukrainas austrumos rit pilsoņu karš, bet šeit vietējie iedzīvotāji dzīvo savu dzīvi… uzgavilē par sadegušajiem „kolorādiem” Odesā, priecājas redzot ziņojumus par nogalinātajiem „separātistiem”, ir apmierināti ar jauno prezidentu un joprojām uzskata, ka visu ir izdarījuši pareizi un pēc vecās tradīcijas visās nelaimēs vaino moskaļus … un personīgi Putinu.

Kādēļ vispār es šito visu uzrakstīju? Vienkārši neizdariet secinājumus par Rietumukrainu ar tūrista acīm. Neticiet smukām bildītēm (pieliku klāt tekstam dažas bildes ar arhitektūras brīnumiem ar ko tā lepojas galīcieši un kuru rašanās nekādi nav saistīta ar galīciešiem) un apgalvojumiem, ka Ukraina ir vienota. Mēs esam pilnīgi dažādas tautas ar dažādu vēsturi un ļoti ceru arī ar dažādu nākotni.

Sergejs Orna
/09.06.2014/

Avoti:
http://stockinfocus.ru/2014/07/28/kak-ya-stal-ukrainofobom-ili-pro-poezdku-k-teshhe-vo-lvov/
http://novorus.info/news/interesno/26199-kak-ya-stal-ukrainofobom-ili-pro-poezdku-k-tesche-vo-lvov.html

Informācijas aģentūra
/06.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par nacistu melno internacionāli

00364_USA_brit_nazi_flag

Kad Hitlers noteiktā veidā sāka realizēt Krievijas iekarošanu, tad viņam bija sava stratēģija un viņš tajā iekļāva dažāda veida nacistus. „Banderovci” ir ukraiņu nacisti [Stepans Bendera (1909-1959) – viens no „Ukraiņu nacionālistu organizācijas” vadītājiem 2.pasaules kara laikā], „vlasovci”  ir krievu nacisti [Andrejs Vlasovs (1900-1946) –krievu ģenerālis, kurš vadīja krievu vienības nacistiskās vācijas armijas sastāvā]. Bija arī citi nacisti, gan Kaukāzā, gan Vidusāzijā, gan Krimā, gan citur. Viņi bija visur. Kad PSRS sāka uzvarēt Hitleru, visi šie nacisti izmisīgi mēģināja padoties tieši amerikāņiem vai citiem PSRS sabiedrotajiem. Un padevušies viņi kļuva par sava veida triecienelementu sistēmā ar kuru amerikāņi gribēja karot pret PSRS; par aukstā kara instrumentu. Tas ir, viņi visi bija CIP aģenti, vai Lielbritānijas specdienesta aģenti, retāk Rietumvācijas (VFR), lai gan arī tas bija [piemēram, par latviešu trimdas vadības amorālo dabu un tās ciešo saistību ar CIP ļoti labi savā atmiņu grāmatā „Starp dzirnakmeņiem” ir uzrakstījis bijušais deputāts un elitāru aprindu trimdas latvietis Gundars Valdmanis (1940-2005)]. Viņi visi reāli strādāja uz PSRS sagrāvi. Tāpēc nav „benderavci” atsevišķi paši par sevi, nav „vlasovci” atsevišķi paši par sevi, nav „sutaši” atsevišķi paši par sevi utt. , ir tikai nacistizēts amerikāņu papildmodulis.

Amerikāņi samērā ilgi, globālu iemeslu dēļ, kurus pašreiz šeit neizklāstīšu, ļoti piesardzīgi izmantoja nacistizēto daļu no tās vienotās antiPSRS frontes, kuru viņi izmantoja PSRS sagrāvei un ar kuras palīdzību turpināja piebeigt Krieviju. Lūzuma punkts notika pēdējā Ukrainas maidanā, jeb, precīzāk sakot uz Gruševska ielas, kad pēkšņi tika dota atļauja uz galēji kareivīgu nacistizāciju, uz pilnīgi atklātu un kareivīgu amerikāņu un nacistu savienību. Amerikāņi palaida no ķēdes ukraiņu nacistu suni un viņš sāka mežonīgi plēst dzīvu gaļu uz ko tas arī bija dresēts. Nevar būt tā, ka šis suns ir palaists no ķēdes Ukrainā, bet nav palaists no ķēdes it kā krievu nacistu suns [un ka tas netiks palaists citur, tai skaitā Latvijā].

Kāpēc „it kā” krievu nacistu (tas ir „vlasovcu”)?  Tāpēc, ka visi citi Hitlera pusē karojošie nacisti kā balvu un gandarījumu saņēma solījumus uzcelt vismaz kaut kādu savu valstij līdzīgu veidojumu zem Reiha jumta. Protams, Hitleram vislabāk patika Reihskomisariāti, bet tam pašam Himleram tie nemaz tā nepatika un gāja diskusija kā to labāk uzcelt. Un visiem viņiem, gan baltiešu nacistiem, gan moldāvu nacistiem, gan ukraiņu nacistiem, gan baltkrievu nacistiem (tādi arī bija), gan tatāru nacistiem, gan visiem citiem bija kaut vai mazas izredzes saglabāt pie sevis valstij līdzīgu veidojumu. Tas tā bija visiem, izņemot krievu nacistus.

Krievu nacisti – „vlasovieši”, kuri karoja Hitlera pusē pilnīgi noteikti zināja, ka nekādas Krievijas (pat ne Hitlera Krievijas) Hitlers viņiem izveidot neļaus pat visapgraizītākajā un visierobežotākajā veidā. Vēlāk tas pilnībā tika noformēts deklarācijā „Par apspiestajām tautām” [1959.gadā pieņemtais un joprojām spēkā esošais ASV likums „Par paverdzinātajām nācijām”, kurš nosaka, ka amerikāņiem ir jāpalīdz „krievu komunisma” apspiestajām tautām iegūt „brīvību”], ko izbīdīja ukraiņi ar amerikas jezuītu palīdzību, kuri, starp citu, ASV ir ļoti ietekmīgi (var sākt saukt ietekmīgas elitāras ģimenes, kuras atrodas šajā segmentā). Sakarā ar deklarāciju „Par apspiestajām tautām” vienmēr atklāts bija jautājums, kurš tad tās tautas ir apspiedis. Komunisms, protams. Tad, nu lūk, krievu „vlasovci”, kuri strādāja uz amerikāņiem kopā ar ukraiņu nacistiem un visiem citiem, uz ceļiem lūdzās saviem kungiem no CIP (un valsts departamenta), lai arī viņiem piešķir kādu teritoriju un arī krievus iekļauj šo „apspiesto” tautu skaitā, bet viņiem nicīgi pateica „cic”. Un viņi ļoti labi saprata kāpēc tas tā ir. Tāpēc, ka īstenībā runa bija nevis par tautām, kuras ir „apspiedis” komunisms, bet gan krievu tautu, kura bija nolemta pilnīgai iznīcināšanai.

Kad krievu nacisti gāja kopā ar Hitleru, viņi zināja, ka viņi iet pilnībā iznīcināt jebkādu krievu valstiskumu un visu savu tautu līdz ar to. Krievu nacisti no visiem nacistiem bija visnožēlojamākie, jo viņiem pilnīgi nekāds, pat kropls valstiskums nepienācās. Krasnovs [Pjotrs Krasnovs (1869-1947) – Krievijas impērijas armijas ģenerālis, pilsoņu kara dalībnieks „balto” pusē, vadīja kazaku vienību formēšanu, karošanai nacistiskās Vācijas armijā] to labi saprata, viņš zināja, ka būs kazaki un ar to viss arī beigsies. Krievu nacisti labi zināja cik zemu viņi ir krituši un izskaidroja savu dalību šajās preteklībās tādējādi, ka krievu tauta esot nelabojami aptraipījusi sevi ar komunismu kādēļ ir zaudējusi tiesības uz eksistenci. Ja jūs uzmanīgi palasīsiet krievu nacistu darbus, jūs to ieraudzīsiet. Krievu nacisti zināja, ka viņi, tēlaini runājot, ir dzīvi miroņi, kuri reflektīvā agonijā ķeras pie rīkles sarkanajiem. Viņus vadīja tikai un vienīgi atriebības kāre, nekas cits. Ja nu vienīgi vēl iespēja sadalītajā un iznīcinātajā Krievijā iegūt zemes gabalus un materiālās vērtības.

Ņemot to vērā, plaša antiliberāla savienība ir iespējama un tajā var iesaistīt visus, kuri sevi sauc par nacionālistiem, visus antiliberāļus, bet ir skaidri jāapzinās, ka nacisti arī ir antiliberāļi. Vlasovci arī ir antiliberāļi. Un arī ASV konservatori, kuri sapņo par to, lai uzmestu mums [Krievijai] atombumbas [ja vajadzēs, Latvijai arī uzmetīs kā tas jau bija plānots], arī ir antiliberāļi. Situatīvi, redzot ASV liberālās zarazas spēku, kas iznīcina Krieviju un visu cilvēcisko pasaulē, var sadarboties ar jebkādiem konservatīviem spēkiem. Tomēr stratēģiski [ilglaicīgā perspektīvā] ir jānovelk nepārkāpjama līnija, saprotot kas patiesībā ir „vlasovci”, „benderovci” un tamlīdzīgi elementi.

„Vlasovci”, jo īpaši viņu elite, nekādi nevar būt cilvēki kuri pat kaut kādā mērā mīl Krieviju. Viņiem nav vēlēšanās iegūt kaut vai „balto”, „antikomunistisko” vai vienalga kādu citu savu sapņu Krieviju. Viņiem nav nekas no tā un viņi visu ļoti labi saprot. Viņi simtiem reižu ir redzējuši tās Krievijas sašķelšanas kartes. Viņi ir zvērējuši kalpot amerikāņiem, lai šīs kartes iedzīvinātu. Viņi pilnībā atrodas antikrieviskā nometnē. Šādai pašnodevīgai rīcībai nav noilguma. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt. Tā kā visu kontrolē amerikāņi, tad pat teorētiski nevar būt konflikts starp „banderovciem” un „vlasovciem” [un attiecīgi arī citiem nacistiem, tai skaitā latviešu], jo jautājums vai viņiem konfliktēt vai nekonfliktēt izlemj CIP. Un, pat, ja tur izdomā, ka viņiem ir jākonfliktē, tad tikai taktisku mērķu sasniegšanai, un paralēli vienmēr iet savstarpējas sarunas. Šīs lietas savā būtībā ir ļoti elementāras.

Ja mums svētajā Donbasa teritorijā parādās „vlasovci”, tad tas automātiski nozīmē, ka viņi necīnās par Donbasu vai Novorosiju [vai Krieviju]. Šie elementi strādā pavisam citu spēku labā un ir skaidrs kuru tieši. Kā labā strādās nacistu melnā internacionāle? Krievu? Nesmīdiniet. Kurš tur strādās krievu labā?!

Jūs esat kādreiz satikuši, es nezinu, piemēram Kvanta kungu vai Otto fon Habsburgu [(1912-20111) - Austroungārijas troņmantinieks, kurš kompensācijā par troņa zaudēšanu dabūja milzu kapitālus, kurus ieguldīja visdažādākajās tautsaimniecības nozarēs, tai skaitā arī militārajā rūpniecībā. Ir pamats uzskatīt, ka daļa sadalītās Austroungārijas impērijas struktūru (vispirmāmkārtām specstruktūru) turpināja kalpot Habsburgu aristokrātiem] (es speciāli pieminu tikai tos, kurus satikt vairs nav iespējams)? Šādi cilvēki strādās krievu labā? Viņi neieredz krievus daudz spēcīgāk par liberāļiem. Un, kāpēc jūs domājat, ka tie, kuri sevi sauc par liberāļiem patiešām ir liberāļi, piemēram tas pats Svanidze [Nikolajs Svanidze (1955) – krievu neoliberālis, dedzīgs komunisma nīdējs, kura radinieki Padomju laikā tika represēti]? Par Svanidzi man, piemēram, ir pavisam cita informācija.

Ļoti sāpīgs ir ebreju jautājums. Ļoti sāpīgs. Es aicinu ieklausīties kā, es uzsveru, ar lepnumu tiek runāts par „žido-banderovciem”. Tas taču ir pretīgi! Cik ilgi tas tā var turpināties? Un šāda veida konstrukcijas parādās arvien vairāk. Ir pilnīgi skaidrs kāds ir šo it kā sīko kustību globālais vektors. Ja kādreiz šāda veida konstrukcijas izmantoja radikāļi, lai nosodītu šādas parādības, tad tagad tas tiek teikts visnotaļ civilizētās valstīs. Kā tas var būt? Par ko tas liecina? Kāda ārprāta priekšvēstnesis tas ir? Par kādu vietēja un starptautiska mēroga aklumu tas liecina?  Par kādu naidu pret Krieviju, galu galā?

Krievija ar savu eksistenci neitralizē globālu nacistisku projektu. Ceturtā reiha projektu. Pašreiz iet „maigs”, „difūzs”, pēc skaita ceturtais pasaules karš ar ceturto reihu, kurš pamazām, uzmanīgi un pakāpeniski iznāk atklātībā jaunās formās un konfigurācijās. Ceturtais reihs pēc savas būtības ir gnostisks [ezotēriska (slēpta) tipa mācība, kura uzskata, ka pasauli ir radījis nelabais un tādēļ viss tajā ir ļaunuma caurausts; cilvēka, jeb „dvēseles” galvenais mērķis – pamest ļaunuma caurausto vietu un „atgriezties mājās”]. Tas mēģina izveidot globālu antihumānu, jeb kā viņi paši saka, dehumanizētu pasaules kārtību. Viņus neinteresē klasiskais kapitālisms. Viņus interesē pilnībā dehumanizēts kapitālisms. Tas pat vairāk nebūs kapitālisms, bet jauni viduslaiki, kuri arī būs dehumanizēti, jo gan viduslaikos, gan klasiskajā kapitālismā humānisms tomēr eksistēja.

Ko nozīmē dehumanizācija? Tas nozīmē pilnībā noliegt vienota cilvēku dzimuma eksistenci [uzskats, ka eksistējot cilvēki un cilvēkiem ārēji līdzīgas būtnes, kuri nav cilvēki, bet kaut kas zemāks – dzīvnieki cilvēku veidolā]. Tas nozīmē iegūt „morālas” tiesības iznīcināt miljardiem cilvēku. Es nejokoju. Paskatieties uz dažām publiskām mistērijām, kurās sadedzina zemeslodi un paātrina pasaules galu. Tas viss ir nepieciešams tikai tādēļ, lai „aizsargātos no krieviem”?

Krievu nacionālisti, krievu pareizticīgie, visas Krievijas tautas, kuras dažādi attiecas pret komunismu [te ir vietā teikt arī – latvieši], saprotiet, ka šis radikālais antikomunistiskais gars gala beigās būs nevis liberāls, bet galēji nacistisks [attiecīgi arī neiedomājami nežēlīgs pret visiem]. Viņš tāds ir, tāda ir viņa daba.

Kārļa Marksa sekotāji, atbalstītāji, boļševiki teica, ka mēs neko īpašu jau nedarījām, tikai izvēlējāmies pareizo ceļu. Sak, mēs tikai „uzlikām uz uzvarošu kārti”, jo komunisms neizbēgami ir nolemts uzvarai. Mēdza teikt, ka „Marksa mācība ir visspēcīga tādēļ, ka viņa ir pareiza.” Nesatricināma ticība neizbēgamai komunisma vēsturiskai uzvarai viņus piepildīja ar milzīgu enerģiju. Mēs šobrīd šādi spriest nevaram. Mēs varam pateikt, ka vai nu maza iespēja ka uzvarēs īsts un patiess komunisms, kas ir visaugstāko spēju attīstīšana katrā cilvēkā (tas balstās uz universālumu un pasaules kopskata meklējumiem, kas tik ļoti ir raksturīgs krievu dvēselei), vai arī absolūta gnostiskā ļaunuma sabiedriskā iekārta – nacistu reihs tā pabeigtajā stadijā, „dzelzs papēža” valsts [atsaukšanās uz Džeka Londona darbu „Dzelzs papēdis”]. Tā būs totālas dehumanizācijas valsts. Valsts, kurā cilvēciskās būtnes nav līdzīgas savās pamattiesībās. Un, ja tas tā ir, tad miljardiem cilvēkus, kuri tiks ieskaitīti necilvēku kategorijā [tas, visdrīzāk, notiks formāli, sausi juridiski, ar mehānisku masveida ķeksīšu un plānu metodi, „cilvēkos” atstās arī ar sarunāšanām, pakalpošanām un savējo būšanām], var iznīcināt kā blusas. Un viņus sāks iznīcināt, tāpēc ka bez mērķa atmodināt un veicināt viņos augstākās cilvēciskās spējas, šie cilvēki ir pilnīgi nevajadzīgi. Un viņi tik tiešām tiks iznīcināti. Un jūs iedomājaties, kas notiks pēc tam, kad tas būs izdarīts. Kāds ļaunums tad valdīs pār pasauli? Salīdzinājumā ar to Hitlers liksies kā eņģelītis.

Mēs cīnāmies ar šo ļaunumu. Humānistiskais islāms, humānistiskā pareizticība, komunisti un visi pasaules humānistiskie spēki, kuri saprot kas patiesībā notiek un kas ir „likts uz spēles”.

Sergejs Kurginjans
/ 28.07.2014/

Avoti:
http://www.youtube.com/watch?v=3j5jcxByxas (no 48.minūtes)
http://gramataselektroniski.blog.com/2010/10/24/starp-dzirnakmeniem-gundars-valdmanis/

Informācijas aģentūra
/02.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Nacisms bez maskas: „Daļu cilvēku ir vienkārši jānogalina”

Bogdans Butkevičs

Bogdans Butkevičs

Par Ukrainā notiekošajām šausmām nav jābrīnās, jo ukraiņu nacisti par saviem nodomiem izrēķināties un nogalināt sev nevēlamos nekautrējoties un nebaidoties atklāti stāsta TV ēterā. Ar šokējošu (pat priekš nacistiskās Ukrainas) runu Gromadskas TV ēterā vēl 29.04.2014 uzstājās ukraiņu nacists un žurnālists Bogdans Butkevičš. No viņa teiktā izriet, ka ir jānogalina 1,5 miljoni iedzīvotāju no apmēram 4 miljoniem, kuri dzīvo Donbasā (pašreiz tas reāli arī notiek).

„Donbass ir ne tikai depresīvs reģions. Tur ir mežonīgi liels skaits nevajadzīgu cilvēku. (..) Es par to runāju pilnīgi apzināti. Doņeckas apgabalā ir apmēram 4 miljoni cilvēku, no viņiem ne mazāk kā 1,5 miljoni ir lieki. Mums nevajag „saprast Donbasu”. Mums vajag saprast Ukrainas nacionālās intereses, bet Donbass vienkārši jāizmanto kā resurss. (…) Man nav receptes kā ātri atrisināt Donbasa problēmu, bet pats galvenais, kas ir jāizdara – daļu cilvēku ir vienkārši jānogalina,” paziņoja Butkevičs. Lūk, uzstāšanās video:

 

Šai ziņā jāatgādina, ka savos teorētiskajos spriedumos ukraiņu nacisti jau sen ir nodefinējuši, ka ukraiņiem ir jāatbrīvojas no „visa moskalizētā” un, lai to panāktu, ir pieņemami „ziedot” (izsūtot, represējot, atstājot pašiznīkšanai, nogalinot) līdz pat ceturtdaļai no Ukrainas iedzīvotājiem.

Šis ir kārtējais un ļoti uzskatāmais „jaunās Ukrainas” nacisma fakta apliecinājums. Ņemot to vērā, nav jābrīnās, ka ukraiņu nacisti savu mērķu sasniegšanai bez pārspīlējumiem izmanto visus līdzekļus, tai skaitā nekaunīgi un pat primitīvi melojot (šos melus pēc tam iztiražē vadošie Rietumu mēdiji, arī Latvijas), iebiedējot, vajājot, piekaujot un nogalinot visus, kuri viņiem nepiekrīt, karadarbības laikā pilnībā nežēlojot cilvēkus (ne tikai pretinieka karavīrus, bet arī savējos un arī visus civiliedzīvotājus, vispirmām kārtām Austrumukrainas), pielietojot aizliegtos ieročus (tai skaitā ķīmiskos), apzināti ar smago artilēriju apšaudot civilinfrsatruktūras objektus, dzīvojamās mājas un civiliedzīvotājus, kā arī gala beigās apkrāpjot, piemānot un pat nogalinot savējos. Ukrainā pašreiz pilnā mērā atklājas nacisma pretīgā seja un, diemžēl, tie ir tikai ziediņi, ja šos idiotus un morālos kropļus kāds neapturēs. „Demokrātiskie” Rietumi kā rādās ne tikai negrasās viņus apturēt, bet visādi atbalsta notiekošo.

Avots:
http://www.mk.ru/politics/2014/08/01/chast-lyudey-nuzhno-prosto-ubit-ukrainskiy-zhurnalist-o-zhitelyakh-donbassa.html
http://lenta.ru/news/2014/08/01/killing/
http://www.youtube.com/watch?v=mhYyj5l9Lx0

Informācijas aģentūra
/02.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Par nacistisko Izraēlu

00360_israel_nazi_jewsPalestīnā atkal līst asinis. Latvijas ietekmīgākie mediji ar COPY+PASTE raksta to, ko lielākās pasaules aģentūras – to, ko būtu vēlams, lai jūs – TV pamatauditorija domātu. Tieši tāpēc, ka Rietumu informatīvajā vidē faktoloģiskā informācija tiek pasniegta fragmentāri, bet Izraēlas – Palestīnas konflikta vēsture reti kuram ir labi zināma, sirds lika pievērsties šai tēmai un mēģināt apkopot to kompaktā kopsavilkumā.

Patlaban notiekošais konflikta saasinājums sākās ar mēnesi ilgi meklēto triju izraēliešu tīņu mirstīgo atlieku atrašanu. Izraēla paziņoja, ka tīņus nogalinājusi HAMAS, savu apgalvojumu neapstiprinot ne ar kādiem pierādījumiem, un arestēja aptuveni 60 palestīniešus, kuri tika nosaukti par teroristiem. Tam sekoja kāda palestīniešu zēna nežēlīga slepkavība. Viņš tika sadedzināts dzīvs. Vēl kāds palestīniešu pusaudzis tika nošauts mazliet vēlāk. To paveica izraēliešu karavīri, veicot reidu palestīniešu bēgļu nometnē. HAMAS protestējot izšāva aptuveni 70 raķetes uz mērķiem Izraēlas teritorijā. Izraēla atbildēja ar 40 000 rezervistu mobilizāciju un vairāku dienu Gazas sektora bombardēšanām.

Te jāpaskaidro, ka tā saucamās raķetes, kuras lieto HAMAS, var dēvēt par raķetēm tāpēc, ka arī ballīšu salūtos izšautā pirotehnika tā tiek apzīmēta. HAMAS pagrīdes ietaises ir kaut kas līdzīgs. Un, lai arī tās potenciāli var būt dzīvībai bīstamas (gluži tāpat kā mājas salūtos lietojamās), to iznīcinošais triecienspēks nav salīdzināms ar Izraēlas lidaparātu vadāmajām raķetēm un aviācijas bumbām. Izraēlai ir arī pretgaisa aizsardzības sistēma Dzelzs kupols, kas aizsargā no šādām raķetēm ar 95% efektivitāti. Šo iemeslu dēļ pēdējo dienu konflikta uzliesmojumā ir nogalināti jau gandrīz 200 palestīniešu, starp kuriem bērni, sirmgalvji un sievetes, un… viens izraēlietis.

Notiekošais jūdu valstī, nezinot tās izcelsmes vēsturi un hronoloģiju, ne tikai ierindas latvietim, bet arī eiropietim nav izprotams. Bet, ja būtu, domājams, ka katras Eiropas Izraēlas vēstniecības ēkas priekšā būtu pa kādai protesta akcijai.

Izraēlas valsts, kā zināms, tika izveidota ar īpašu ANO 181. rezolūciju, kas sadalīja Palestīnu – toreizējo Britu mandāta teritoriju divās TIESISKI VIENĀDĀS administratīvās vienībās – Izraēlas un Palestīnas valstīs. Jāpiezīmē, ka to var uzskatīt par cionistu kustības lielāko panākumu, jo līdz tam jūdi apdzīvoja aptuveni 10% mūsdienu Izraēlas un Palestīnas teritorijas, bet lēmums pārdalīja tās proporcionāli uz pusēm.

Ar šo ANO lēmumu nebija mierā palestīnieši, kuru bija nospiedošais vairākums (vairāk nekā 80%) šajā teritorijā, un visas arābu valstis, un pēc tam, kad briti 1948.gadā izveda savu karaspēku, bet Bens Gurions pasludināja Izraēlas valsti, Sīrijas, Jordānijas, Ēģiptes un Saūda Arābijas armijas devās iznīcināt jaunizcepto cionistu lolojumu. Taču arābu sašķeltība un vienotas vadības trūkums ļāva izraēļiem okupēt vairāk nekā 6000 kvadrātkilometru teritorijas un piespiest arābus piekāpties pamieram.

No sākotnēji palestīniešiem ANO paredzētajām teritorijām viņiem palika mazāk par trešdaļu. Gandrīz puse no ANO noteiktās Palestīnas – palestīniešu teritorijas bija Izraēlas okupēta. Šodien situācija ir vēl radikāli atšķirīgāka. Izraēla faktiski aizņem 90% no Palestīnas teritorijas, bet tas nozīmē, ka palestīniešiem atlicis tik “daudz” teritorijas, cik jūdi apdzīvoja līdz ANO rezolūcijai.

Pēdējo dienu un nedēļu notikumi man atklājuši arī šausminošo latviešu nekompetenci Palestīnas jautājumā, kas transformējas bezsirdīgā vienaldzībā un agresora attaisnošanā. Vieni kaut ko purpina par teroristiem, otri par islāma džihāda šausmām, un tikai nedaudzi saprot, ka palestīnieši, kuru trešdaļa ir pārliecināti kristieši, banāli vienkārši cīnās par savām tiesībām uz savu zemi.

Palestīniešu skarbo likteni raksturo ne tikai atņemtās zemes daudzums, bet arī absolūti neproporcionālas tiesības. Palestīna šodien ir ar augstu cietuma mūri ierobežota teritorija, no kuras daļai tās pavalstnieku nav izejas ne tikai uz ārpasauli, bet pat uz savu tēvu un sentēvu vietām. Latvijas Islāma kultūras centra vadītājs – palestīnietis Zahirs Izraēlā netiek ielaists, kaut viņa vecāki un ģimene atrodas Palestīnā, bet tēva mājas, no kurām ģimeni izdzina, – Izraēlas okupētajā Haifā.

Viens no lielākajiem palestīniešu atbalstītājiem, grāmatas Holokosta industrija autors, amerikāņu profesors Normans Finkelštains ir zināms ar vairākiem trāpīgiem jautājumiem. Vienu no tiem atļaušos citēt: “Ja mēs atzīstam Izraēlas valsts leģitimitāti, tad kāpēc neatzīstam Palestīnas leģitimitāti ANO noteiktajā teritorijā? Ja mūs satrauc Izraēlas drošība, tad kāpēc mūs nesatrauc Palestīnas drošība? Izraēlai taču ir 11. spēcīgākā armija pasaulē!? Savulaik Izraēlas ekspremjerministrs Abu Eibens publiski atzina, ka Palestīna apdraud Izraēlu tāpat kā Luksemburga PSRS. Vadoties no viņa loģikas – PSRS bija lielākas tiesības okupēt Afganistānu nekā Izraēlai Gazu.” Piebildīšu, ka Gazas sektors šodien ir aptuveni tikpat “liels” kā divi Latvijas mazākie – Baltinavas – novadi: 360 km2.

Pēdējo 15 gadu laikā, kopš tiek veikta abpusējo upuru uzskaite, konfliktā nogalināto skaitliskā attiecība ir 1:7 pieaugušajiem (precīzāk 1110 izraēlieši un 6961 palestīnietis) un 1:12(!) bērniem (131 izraēlis un 1540 palestīnietis). Ja mēs iedomājamies teritoriālos un bruņojuma mērogus, tad saprotam, ka ķīviņš starp Gazu un Izraēlu ir līdzīgs zīdaiņa cīņai ar pieaugušo, kurā zīdainis kož ar neizaugušiem piena zobiem, bet pieaugušais izmanto šaujamieroci.

Bet ko tad starptautiskā sabiedrība? Savulaik ANO ir atzinusi Izraēlu par rasistisku režīmu, kāds tas faktiski ir arī šodien, un pieņēmusi 77 rezolūcijas, kuras nac(ion)istu režīms ignorējis. Pasaules politiskā noteicēja – ASV 2013. gadā sniegusi militāro atbalstu Izraēlai par 8,5 miljoniem dolāru ik dienas. Palestīnu ASV nav atbalstījusi. Izraēlā ir krietni vairāk politieslodzīto nekā Kubā, Baltkrievijā vai Ziemeļkorejā – 6000 palestīniešu un neviena izraēļa, bet kuru Latvijā tas satrauc?

Ikkatrs no mums, braucot uz Izraēlu, var personiski apmeklēt Palestīnu, kura sagaidīs un dalīsies ar skarbā likteņa neiedragāto sirsnīgo viesmīlību un prieku, sublimētu divos vārdos: apmeklē Palestīnu!

Roberts Klimovičs
/14.07.2014./

Avots:
http://www.pietiek.com/raksti/gribi_spriest_par_palestinu_apmekle_palestinu

Informācijas aģentūra
/02.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ukraiņu nacistu Dmitriju Jarošu izsludina starptautiskā meklēšanā

00361_Jarosh_interpol

Interpols ir izsludinājis starptautiskā meklēšanā vienu no ukraiņu nacistu līderiem Dmitriju Jarošu. Starptautiskā meklēšanā Jarošu izsludināja pēc Krievijas pieprasījuma. Interpola mājas lapā redzamā oficiālā apsūdzība ir sekojoša: „1. Publiska kūdīšana, izmantojot masu informācijas līdzekļus,  veikt teroristisku darbību; 2. Publiska kūdīšana, izmantojot masu informācijas līdzekļus, veikt ekstrēmistisku darbību.”

2014.gada 3.martā Krievijas Izmeklēšanas komiteja ierosināja krimināllietu pret Jarošu par publisku aicinājumu veikt teroristiskas un ekstrēmistiskas darbības Krievijas teritorijā. Savukārt 2014.gada 27.februārī internetā tika publicēts Jaroša un ukraiņu nacistiskās partijas „Brīvība” līdera Oļegu Tjagniboka sarunu ieraksta stenogramma (tikšanās notika 25.02.2014 Kijevā), kurā Jarošs griežas pie Tjagņiboka ar lūgumu palīdzēt viņam iegūt amatus Ukrainas drošības iestādēs, lai varētu veikt etniski-politiskas tīrīšanas, un atzina paveiktu „neuzpeldējušu” politisko slepkavību faktu.

Kopš 1994.gada Jarošs ir proebrejiskās un antikrieviskās ukraiņu nacistu organizācijas „Stepana Benderas trīszobis” dalībnieks, bet kopš 2005.gada tās vadītājs (eksistē arī pietiekami daudz antiebrejiski ukraiņu nacisti). 2013.gadā uz šīs organizācijas bāzes Jarošs izveidoja neformālu bruņotu organizāciju „Labējais sektors”, kas bija viens no galvenajiem bruņotā valsts apvērsuma Ukrainā triecienspēkiem. 

Jarošs ir viens no ebreju nacista, radikālā jūdaisma pārstāvja un oligarha Igora Kolomoiska pakalpiņiem. Kolamoiskis ir viens no Jaroša galvenajiem finansētājiem, bet Jarošs savukārt Kolomoiska vajadzībām (un par viņa naudu) Dņepropetrovskas apgabalam organizēja bruņotas ukraiņu nacistu vienības, kuras gan apsargā Kolomoiska „kņazisti”, gan arī piedalās karadarbībā un genocīdā pret Donbasa iedzīvotājiem. Pats Jarošs  ir aktīvs karadarbības dalībnieks.

Avoti:
http://www.interpol.int/notice/search/wanted/2014-16549
http://www.nationalheadlines.co.uk/interpol-puts-ukrainian-ultranationalist-yarosh-on-wanted-list/420015/?doing_wp_cron=1406892288.3267979621887207031250
http://www.gazeta.ru/social/2014/07/25/6145837.shtml
https://www.youtube.com/watch?v=na1KymyIGpM
http://wesservic.livejournal.com/851729.html

Informācijas aģentūra
/02.08.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Nogalināts Sadamu Huseinu notiesājušais tiesnesis

Raufs Rašids Abdel Rahmans, Sadams huseins

Raufs Rašids Abdel Rahmans, Sadams Huseins

Jūnija vidū Irākā sunītu kaujinieku grupa „Irākas un Levantas Islāma valsts” arestēja, notiesāja (par sdarbību ar okupācijas varu) un nogalināja tiesnesi Raufu Rašidu Abdel Rahmanu (pēc tautības kurdu), kurš 2004.gadā piesprieda bijušajam Irākas prezidentam Sadamam Huseinam nāves spriedumu.

10.06.2014 šis grupējums, kurš skaitliskā ziņā nebija lielāka par 1000 kaujiniekiem, veica strauju un negaidītu uzbrukumu skaitliskā un tehniskā ziņā daudz spēcīgākai Irākas armijai, kura pameta savas pozīcijas un bēga, atstājot kaujiniekiem tehniku un bruņojumu. Tādā veidā  „Irākas un Levantas Islāma valsts” pārņēma savā kontrolē Mosulas pilsētu (1,5 miljoni iedzīvotāju) un ieņēma arī stratēģiski svarīgo bijušo ASV karabāzi. Operācijas laikā islāmisti nogalināja daudzus amerikāņu militāristus no ASV privātajām militārām kompānijām.

Lai apturētu šī grupējuma uzbrukumus amerikāņu naftas kompāniju sagrābtajai infrastruktūrai, ASV prezidents Baraks Obama bija spiests pazemojošā kārtā personiski griezties  pēc palīdzības pie Irānas vadības, kura, apmaiņā pret sankciju mīkstināšanu, nosūtīja uz Irāku savas elitārās „Islāma revolūcijas sargu” vienības.

Šis uzbrukums pārsteidza nesagatavotu arī Raufu Rašidu Abdel Rahmanu, kurš pārģērbies par sievieti, nesekmīgi mēģināja izkļūt no islāmistu sagrābtās teritorijas.

„Irākas un Levantas Islāma valsts” ir spēcīgākais sunītu teroristiskais grupējums Irākas teritorijā, kurš ir cieši saistīts ar Alkaidu (Al Quada), kamdēļ arī ir izpelnījies „Irākas Alkaidas” nosaukumu. Šī grupa savulaik  karoja gan pret Irākas valdību, gan pret ASV spēkiem. Tāpat tā piedalījās islāmistu intervencē Sīrijā un samērā īsā laikā kļuva par vienu no nozīmīgākajām pret Sīrijas valdību karojošajām grupām.

Jāatzīmē, ka šis incidents labi parāda ASV valdības un tās sabiedrotā – Saūdu Arābija sarežģījušās attiecības, jo Saūdu Arābija (tās specdienesti un lielbagātnieki) atbalsta lielāko daļu sunītu kaujinieku.

Vēl jāpiebilst, ka Irākā šī grupa pēdējā laikā visspēcīgākā bija Sadama Huseina dzimtajā reģionā, kas liek domāt, ka tajā, iespējams, darbojas, no varas atstumtie un vajātie bijušie Irākas armijas un specdienestu darbinieki un ka gan izrēķināšanās ar amerikāņu algotņiem, gan Rahmana nogalināšana ir sava veida „Huseina Irākas” atriebība.

Avoti:
http://www.islamnews.ru/news-146539.html
http://www.mk.ru/politics/2014/06/11/mosul-pal-islamskoe-gosudarstvo-iraka-i-levanta-podnyalo-chernye-flagi-nad-irakskim-gorodom.html
http://www.delfi.lv/news/world/other/asv-kareivji-iraka-neatgriezisies-iespejami-aviouzbrukumi-islama-ekstremistiem.d?id=44614640

 

Informācijas aģentūra
/02.08.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Komentārs par civilizācijas degradāciju

Arnolds Toinbijs

Arnolds Toinbijs

Leģendārais britu vēsturnieks, sociologs un civilizāciju pētnieks Arnolds Toinbijs (1889 – 1975) rakstīja: „Izsekojot traumētas civilizācijas lejupejošo (degradējošo) ceļu, var atcerēties Hēraklīta [pirmssokrāta laikmeta grieķu filozofs no Efesas, 535-475 p.m.ē.] vārdus: „Karš – visu lietu māte”. Pārmērīga visu spēku koncentrācija, lai varētu realizēt brāļu karus, rada kara psihozi, kas ir spējīga iedarboties uz visdažādākajiem sabiedrības dzīves aspektiem. Karš tāpat var stimulēt tehnikas attīstību, tātad arī veicina mūsu zināšanu uzlabošanos par materiālo pasauli. Tā kā cilvēku sabiedrības uzplaukumu parasti vērtē pēc varas un bagātību mēroga, bieži gadās tā, ka jau izzināti traģiskie pagrimuma vēstures posmi ikdienišķajā tautas apziņā paliek atmiņā kā apbrīnojamas augšupejas un uzplaukuma periodi. Šī skumīgā maldīšanās  var ilgt pat vairākus gadsimtus. Tomēr agri vai vēlu maldi pāriet. Šīs ilūzijas izbeidzas, kad sabiedrība, atrodoties jau neizdziedināmā stāvoklī, sāk karu pret sevi pašu. Šis karš aprij resursus un izdeldē dzīvības spēkus. Sabiedrība sāk pati sevi aprīt.”

Vārdi ļoti aktuāli šodien. Rakstīts it kā priekš mums, tiem, kuri savā degradācijā sāk aprīt paši sevi. Fascinējošais ir tas, ka šajā aprīšanas procesā tik liela loma ir ebrejiem, kuri diriģē šo procesu. Tātad stāvoklis ir ļoti nopietns, ļoti dziļš savā strukturālajā tvērienā. Ebreji neko nedara bez konkrēta izdevīguma. Tātad perspektīvā izdevīguma pamatā ir sevis aprīšanas organizēšana. No ebreju nākotnes izpratnes viedokļa sevis aprīšana ir perspektīva izdarība. Protams, ebreji organizē sevis aprīšanu nevis sava etnosa ietvaros, bet organizē sevis aprīšanu citos etnosos. Pašlaik – krievu, ukraiņu etnosā. Daļēji arī latviešu etnosā, uzkurinot cilvēku un postcilvēku milzīgu konfrontāciju, nacisma mentalitāti mūsu jaunajās paaudzēs.

Arturs Priedītis
/31.07.2014/

Avots:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=1981

Informācijas aģentūra
/02.08.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Lasāmviela zinātkāriem jauniešiem

00354_booklist

Regulāra grāmatu lasīšana ir viena no galvenajām izglītotu un inteliģentu cilvēku pazīmēm. Lai gan ne visus, kuri regulāri lasa, var nosaukt par gudriem, jo lasīt var dažādus lubenēm un „50 nokrāsām” līdzīgus mēslus, pseidozinātnisku maldu literatūru ar ko pašreiz ir pārbāzti grāmatnīcu plaukti un lasīto var dažādi uztvert, tai skaitā „nogrimstot” informācijas pārbagātībā un sapinoties neizprastu teoriju mudžekļos, tomēr cilvēks nevar kļūt par patiesi izglītotu, ja viņš regulāri nelasa grāmatas. Citiem vārdiem sakot:  ne visi, kuri daudz lasa ir izglītoti, bet visi izglītotie regulāri lasa.  Un neizglītotus cilvēkus var muļķot uz velna paraušanu, kas plaši arī tiek darīts.

Grāmatu lasīšana attīsta valodas izjūtu, fantāziju, spēju izteikties, formulēt savas domas un rada informatīvi faktoloģisko bāzi. Lai faktoloģiskā bāze būtu patiesa un galvu pārāk nepiesārņotu ar informatīvām drazām, zemas kvalitātes darbiem, personīgai garīgai attīstībai kaitīgām atziņām (piemēram, ka augstākā vai viena no augstākajām dzīves jēgām ir izklaide, jeb t.s. „dzīves baudīšana”), jācenšas lasīt kvalitatīvas un augstvērtīgas grāmatas. Tas ir būtiski arī dēļ ierobežotā laika un gigantiskā izdoto grāmatu daudzuma. Šai ziņā vislielākā problēma rodas noteikt kuras grāmatas tad ir „kvalitatīvas” un „noderīgas” un kuras nav. Līdztekus puslīdz pieņemamiem un ilgākā laika posmā profesionālu literātu  pārbaudītiem kritērijiem eksistē arī subjektīvais faktors: katra cilvēka garīgās attīstības un sapratnes līmenis, gaume, intereses, nepieciešamība. Pie tam pat nepatiesas, zemas kvalitātes un kaitīgas grāmatas gudriem cilvēkiem var pietiekami daudz dot un iemācīt, un sabiedrisko procesu izziņas nolūkos var būt nepieciešamība lasīt arī visādas drazas.

Latviešvalodīgo publika kvalitatīvu grāmatu ziņā diemžēl ir stipri apdalīta. Lielākā daļa Latvijā izdodamo un grāmatnīcās sastopamo grāmatu ir maldinošas, ideoloģizētas, zemas kvalitātes, vietējos elitāros neliešus slavinošas un/vai kaitīgas, tāpēc pat, ja kāds zinātkārs jaunietis mēģinās sākt lasīt, tad viņam līdz zināšanām un patiesai sapratnei būs jālaužas caur milzu dezinformācijas un mazkvalitatīva spama džungļiem. Palīdzēt šai ziņā var ieteicamo grāmatu saraksti, kurus ir sastādījuši zinoši cilvēki vai arī tie, kuri caur šiem džungļiem jau ir izlauzušies. Zemāk piedāvāju vairākus ieteicamo grāmatu sarakstus, kuros katrs var atrast sev ko noderīgu. Trulu literāru izklaidu cienītājus šie saraksti gan var sarūgtināt  – viņiem ir jāmeklē citi vai jādodas uz grāmatnīcām.

Tiem, kuri ieraugot tik daudz grāmatu nosaukumu, nobīstas no it kā nepaceļamā apjoma, ieteiktu to apgūt pamazām, sākotnēji izvēloties visvairāk ieinteresējošos darbus, nedomājot par tūlītējiem rezultātiem un rezultātiem vispār un pakāpeniski censties audzēt savas lasītspējas apjomu un uztveršanas kvalitāti. Ļoti ieteicams ir apgūt valodas (pirmkārt krievu un angļu), lai spētu lasīt oriģinālvalodā, jo tulkojumos „pazūd” gana daudz nianšu un ar tulkojumu palīdzību oriģināldarbi nereti tiek sakropļoti.

Kā piemēru uz ko tiekties var minēt pie mums daudz pelto Staļinu, kurš, papildus saviem dienesta pienākumiem, kuru viņam bija daudz, esot pamanījies diennaktī izlasīt 400 lappuses. Pie tam, ne tikai virspusēji pārlasīt, bet tiešām izlasīt, iedziļinoties tekstā un pārlasot neskaidrās vietas.

Cits piemērs pēc kā tiekties – vienas elitāras Rietumu augstskolas prasība saviem potenciālajiem studentiem, kuri tiek speciāli meklēti pa visu pasauli: viņiem ir jāspēj diennaktī izlasīt 300 lappuses (un jāzina vairākas „lielās valodas”, lai vispār būtu ko lasīt). Tie, kuri to nespēj, šai augstskolā netiek uzņemti, bet, ja kāds netīšām ielavās bez šādām spējām, viņš ātri vien atkrīt, jo nespēj izturēt slodzi.

Valodu prasmes ziņā latviešiem milzu lāča pakalpojumu ir izdarījusi stulbā nacionālā politika un antikrieviskums, kā rezultātā liels daudzums jauniešu vairs nezina krievu valodu, kas ne tikai ir viena no pasaules „lielajām valodām” (un valoda, kurā pašreiz tiek pausts degradētajiem, izvirtušajiem, debilizētajiem un izmirstošajiem Rietumiem alternatīvi uzskati), bet ir arī latviešu valodai ļoti radnieciska (daudz radnieciskāka par angļu valodu, attiecīgi krievu valodu latvietim ir vieglāk iemācīties). Līdz ar Padomju sistēmas sabrukumu un stulbo nacionālisma politiku Latvijā ir izveidojusies situācija, kad latviešu jaunieši krievu valodu vairs lāga neprot, bet arī angļu valodas, kuru mēģina likt krievu valodas vietā,  zināšanas ir nepietiekami augstas. Un pāri visam latvieši gandrīz ir zaudējuši vācu valodas prasmes, kas nozīmē, ka savus vēsturiskos oriģinālmateriālus, kuru lielākais vairums ir vāciski,  latvieši jau drīz vien lasīt nespēs un būs spiesti lietot citu sarakstīto vēsturi (angļu, protams, kuriem ir īpašas politiski – ideoloģiskas imperiālistiskas intereses un spējas pasaules tautu pakļaušanā caur to apstulbošanu un muļķošanu).

Īsāk sakot, gribi būt gudrs, daudz sasniegt un/vai vismaz „nepazust” mežonīgā kapitālisma džungļos, kur pārsvarā pelna uz citu apmānīšanas un nekompetences rēķina, tad  ir daudz jālasa – jo vairāk lasīsi, jo labāk (protams, bez absurdizētiem pārspīlējumiem) . Zemāk, kā viens no palīgiem lasāmvielas izvēlē, ir vairāki ieteicamo grāmatu saraksti. Lielāko daļu šo grāmatu var atrast internetā elektroniskā formā vai arī nopirkt amozonveidīgās lapās.

1. Ieteicamā lasāmviela jauniešiem (latviešu valodā)
1 Bērnu
1.1 Džanni Rodāri “Sīpoliņa piedzīvojumi”
1.2 Džanni Rodāri “Dželsomīno melu zemē”
1.3 Nikolajs Nosovs “Nezinīša piedzīvojumi”
1.4 Antuāns de Sent-Ekziperī “Mazais princis”
1.5 Jānis Jaunsudrabiņš “Baltā grāmata”
1.6 Ēriks Kestners “Emīls, divas lotiņas un citi”
1.7 Alans Milns “Vinnijs Pūks un viņa draugi”
1.8 Aleksandrs Volkovs “Smaragdas pilsētas burvis”
1.9 Luiss Kerols “Alises piedzīvojumi Brīnumzemē un Alise Aizspogulijā”
1.10 Lazars Lagins “Vecais Hotabičs”
1.11 Jānis Grīziņš “Vārnu ielas republika”
1.12 Tūkstots un viena nakts. Arābijas pasakas
1.13 Marks Tvens “Haklberija Fina  un Toma Sojera piedzīvojumi”
1.14 Aleksandrs Puškins “Pasaka par zvejnieku un zivtiņu”
1.15 Valdis “Staburaga bērni”
1.16 Andrejs Upīts “Sūnu ciema zēni”
1.17 Greiems  Kenets “Vējš vītolos”
1.18 Kārlis Skalbe “Pasakas”
1.19 Antons Čehovs “Kaštanka”
1.20 Arkādijs Gaidars “Timurs un viņa komanda”
1.21 Hanss Kristiāns Andersens “Pasakas”
1.22 Pēteris Lustigs “Kā darbojas auto?”
1.23 Eugēns Aisbergs “Radio tas ir ļoti vienkārši”
1.24 Eugēns Aisbergs “Televīzija? … Tas ir ļoti vienkārši!”
1.25 Eugēns Aisbergs “Tranzistors? … Tas ir ļoti vienkārši!”
1.26 Eugēns Aisbergs “Krāsainā televīzija? … Tas ir gandrīz vienkārši!”
 
2 Populārzinātniski, izglītojoši
2.1 Imants Eglītis “Par cilvēka psihi”
2.2 Ivans Vedins „Zinātne un patiesība”
2.3 Ivans Vedins „Loģika”
2.4 Ivans Vedins „Mācīšanas māksla”
2.5 Aleksandrs Kovaļovs “Personības psiholoģija”
2.6 Anna Ļubļinska “Bērnu psiholoģija”
2.7 Imants Eglītis “Psihiatrija”
2.8 Alans Pīzs “Ķermeņa valoda”
2.9 Guna Svence “Attīstības psiholoģija”
2.10 Guna Svence “Pieaugušo psiholoģija”
2.11 Sergejs Kovaļovs “Ģimenes attiecību psiholoģija”
2.12 Anna Ļubļinska “Audzināšana darbā”
2.13 Džeims Dobsons “Savaldi sava bērna dusmas”
2.14 Jānis Birzkops “Muzicēšana – labākā intelektuālo spēju attīstīšana”
2.15 Šarlote Auerbaha “Ģenētika”
2.16 Augusts Milts “Harmoniskais un disharmoniskais personībā”
2.17 Augusts Milts “Ētika”
2.18 Augusts Milts “Morāles struktūra”
2.19 Ina Āsamā “Vai jūs protat uzvesties?”
2.20  A. Cuzmere, O. Petrišina “Cilvēka anatomija, fizioloģija un higiēna 8. klasei”
2.21 G.M.Pavlovs “Cilvēka anatomija un fizioloģija”
2.22 P.Zvidriņš “Demogrāfija”
2.23 Tas jāzina un jāprot katram. PSRS civilā aizsardzība
2.24 L.Čerfasa, T.Fomina “Antīkās literatūras vēsture”
2.25 Indiešu literatūra. Vissenākais posms
2.26 Nikolajs Kūns “Zelta aunāda. Sengrieķu mīti un varoņteikas”
2.27 Jans Parandovskis “Mitoloģija. Grieķu un romiešu ticējumi un teiksmas”
2.28 H.Grase E.Zimule “Pie tautu daiļrades avotiem”
2.29 Zenons Kosidovskis “Bībeles stāsti”
2.30 Zenons Kosidovskis “Ēvanģēlistu stāsti”
2.31 Zenons Kosidovskis “Kad saule bija dievs”
2.32 Johans Pohls “Talmūda gars”
2.33 Arturs Priedītis “Ievads kulturuloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture”
2.34 M.Aleksejevs, S.Morkuļskis, A.Smirnovs, V.Žirmunskis “Ārzemju literatūras vēsture. Viduslaiki un renesanse.”
2.35 S. Artamonovs, Z.Graždanska, R.Samarins “Ārzemju literatūras vēsture XVII un XVIII gadsimts”
2.36 Z. Graždanska “XX gadsimta ārzemju literatūras vēsture”
2.37 Latviešu literatūras vēsture, 1.- 6.sējums (1959.g.)
2.38 Alise Elstiņa “Pasaules tautu lirika. Antoloģija”
2.39 Padomju tautu lirika
2.40 V.Valeinis “Latviešu lirika XX gadsimta sākumā”
2.41 Andris Rubenis “Senās Grieķijas kultūra”
2.42 Andris Rubenis “Senās Romas kultūra”
2.43 Andris Rubenis “Varas politika Senajā Romā”
2.44 Jans Amoss Komenskis “Lielā didaktika”
2.45 Johans Gotlībs Fihte  “Cilvēka sūtība. Par cilvēka lielumu”
2.46 Konstantīns Ušinskis “Pedagoģisko rakstu izlase”
2.47 Ēriks Berns “Spēles ko spēlē cilvēki”
2.48 Alfrēds Brēms “Dzīvnieku valsts”
2.49 Konrāds Lorencs “Cilvēks atklāj suni”
2.50 Fārlijs Mouats “Nevainojiet vilkus”
2.51 Džoja Adamsone “Dzimusi brīvībai”
2.52 Džeralds Darels “Mana ģimene un citi zvēri”
2.53 Aizeks Azimovs “No augšas raugoties”
2.54 Genrihs Altovs “Un tad atnāca izgudrotājs”
2.55 Boriss Rjabikins “Stāsti par elektrību”
2.56 Jevgēņijs Sedovs “Aizraujoši par elektroniku”
2.57 Jakovs Perelmanis “Saistošā astronomija”
2.58 Anatolijs Tomiļins “Interesanti par astronomiju”
2.59 Martins Gardners “Relativitātes teorija visiem”
2.60 Artūrs Mauriņš “Saistošā dendraloģija”
2.61 Ēriks Fromms “Mīlestības māksla”
2.62 Teofrasts “Raksturi”
2.63 Vladimirs Levi “Es un mēs”
2.64 Hanss Seljē “Mana mūža stress”
2.65 Alēns Bombārs  “Aiz borta pēc paša gribas”
2.66 Antons Makarenko “Pedagoģiskā poēma”
2.67 Antons Makarenko “Grāmata vecākiem”
 
3 Filozofiski-reliģiskās literatūras klasika
3.1 Homērs „Odiseja”
3.2 Homērs „Iliāda”
3.3 Laodzi “Daodedzin”
3.4 Netveramais Sokrāts
3.5 Aristotelis „Poētika”
3.6 Aristotelis “Nikomaha ētika”
3.7 Konfūcijs “Apkopotas runas”
3.8 Vergilijs „Eneīda”
3.9 Jāņa, Mateja, Lūkas un/vai Marka evaņģēlijs (no Bībeles Jaunās derības)
3.10 Jāņa atklāsmes grāmata (no Bībeles Jaunās derības)
3.11 Pirmā Mozus grāmata (no Bībeles Vecās derības)
3.12 Jozua grāmata (no Bībeles Vecās derības)
 
4 Politika, ekonomika, vēsture
4.1 Miķelis Ašmanis “Politikas teorija”
4.2 Kārlis Balodis “Ievads tautsaimniecībā un ekonomiskā politika”
4.3 Imants Plotnieks “Psiholoģija propogandas darbā”
4.4 Augusts Milts “Buržuāziskā individuālisma krīze”
4.5 Josifs Staļins “Marksisms un nacionālais jautājums”
4.6 Kārlis Markss, Frīdrihs Engelss “Komunistiskās partijas manifests”
4.7 Platons “Valsts”
4.8 Cicerons “Par valsti”
4.9 Plutarhs “Esejas par politiku”
4.10 Tommazo Kampanella “Saules pilsēta”
4.11 Nikolo Makjavelli “Valdnieks”
4.12 Vladimirs Ļeņins “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija”
4.13 Gustavs Lebons “Pūļa psiholoģija”
4.14 Valdis Zāle “Psihotriki. Blefošana. Manipulācijas”
4.15 Sundzi “Kara māksla”
4.16 Karls fon Klauzevics “Kara un karavešanas pamatdomas”
4.17 Ādolfs Kontrovskis “Bruņoto spēku kvalitatīvā un skaitliskā nozīme karā”
4.18 Gundars Valdmanis “Starp dzirnakmeņiem”
4.19 Jānis Kučinskis “Jaunā pasaules kārtība un mēs paši”
4.20 Valentīns Zorins “Amerikas nekronētie karaļi”
4.21 Frīdrihs Elarts  „Bads pārpilnībā”
4.22 Džons Pērkinss “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”
4.23 E.Ivanjans “Baltais nams: prezidenti un politika”
4.24 D.Tomass “Finansu pasaules dūži”
4.25 Arnis Terzens “Visapkārt tikai mūsējie”
4.26 Kurts Cerams “Dievi, kapenes, zinātnieki”
4.27 Ksenofonts “Kad uzvarētāji atkāpjas”
4.28 Plutarhs “Hellāda no Perikla līdz Aleksandram”
4.29 Tits Līvijs “Hannibals pret Romu”
4.30 Jūlijs Cēzars “Piezīmes par gallu karu”
4.31 Plutarhs “Tālo gadsimtu slava”
4.32 Hērodots “Teiksmainā senatne”
4.33 Georgs Karlsons “Kara mākslas vēsture. Grieķu un romiešu laikmets”
4.34 Garlībs Merķelis “Vidzemes senatne”
4.35 Garlībs Merķelis „Latvieši”
4.36 Indriķa hronika
4.37 Vilis Samsons “Partizanu kustība Ziemeļlatvijā Lielajā Tēvijas karā”
4.38 Jūliuss Māders “Melnā ordeņa bagātības”
4.39 Arkādijs Poltoraks “Nirnbergas epilogs”
4.40 F.Korovkins “Seno laiku vēsture 5.klasei”
4.41 J.Agibalova, G.Donskojs “Viduslaiku vēsture 6.klasei”
4.42 A.Jefimovs “Jauno laiku vēsture 8.klasei”
4.43 PSRS vēsture. Mācību grāmata vidusskolas 8.klasei
4.44 E.Plaude, J.Kripēns, E.Lielā “Latvijas PSR vēsture vidusskolām”
4.45 Imants Ziedonis “Kas tas ir – kolhozs?”
4.46 Alma Zusāne. Osvalds Mačs “Patiesība ir dzīva”
4.47 LPSR kriminālkodekss
4.48 LR Satversme
4.49 ASV Konstitūcija
4.50 PSRS konstitūcija
 
5 Veselība
5.1 G.Spokoino, J.Prombergs “Veselības ābece”
5.2 Orlins Sorensens “Atjauno savu redzi”
5.3 Imants Eglītis  “Par norūdīšanos”
5.4 Jānis Kancāns “Skriešana veselībai”
5.5 Stīvs Šenkmans “Mēs – vīrieši”
5.6 Ēvalds Apīnis “Dzert vai nedzert?”
5.7 Imants Eglītis, Jānis Strazdiņš  “Par alkoholismu”
5.8 Dace Rezeberga “Gribu būt māmiņa”
5.9 Velta Grīnfelde “Kas jāzina jaunai mātei”
5.10 I.Volperts “Nervozs cilvēks”
5.11 Imants Eglītis “Mūsdienu medicīna cīņā ar depresiju”
 
6 Latviešu daiļliteratūra
6.1 Anna Brigadere „Dievs, daba, darbs”
6.2 Andrejs Upīts „Zaļā zeme”
6.3 Andrejs Pumpurs „Lāčplēsis”
6.4 brāļi Kaudzītes “Mērnieku laiki”
6.5 Augusts Deglavs “Rīga”
6.6 Vilis Lācis “Putni bez spārniem”
6.7 Vilis Lācis “Zvejnieka dēls”
6.8 Vilis Lācis “Cilvēki maskās”
6.9 Vilis Lācis “Zītaru dzimta”
6.10 Jēkabs Janševskis “Dzimtene”
6.11 Jēkabs Janševskis “Mežvidus ļaudis”
6.12 Kārlis Ieviņš “Putras Dauķis”
6.13 Māteru Juris “Sadzīves viļņi”
6.14 Andrejs Upits “Kailā dzīvība”
6.15 Andrejs Upīts “Jaunā dzērve”
6.16 Rainis “Pusideālists”
6.17 Rainis „Zelta zirgs”
6.18 Rainis «Jāzeps un viņa brāļi»
6.19 Rainis “Spēlēju, dancoju”
6.20 Rainis „Gals un sākums”
6.21 Rūdolfs Blaumanis „Noveles”
6.22 Rūdolfs Blaumanis „Skroderdienas Silmačos”
6.23 Rūdolfs Blaumanis «Indrāni»
6.24 Anna Brigadere „Maija un Paija”
6.25 Aspazija «Sidraba šķidrauts»
6.26 Aspazija «Vaidelote»
6.27 Linards Laicens “Kliedzošie korpusi”
6.28 Anna Sakse “Pret kalnu”
6.29 Jānis Poruks “Stāsti”
6.30 Edvarts Virza “Straumēni”
6.31 Aleksandrs Grīns “Dvēseļu putenis”
6.32 Jānis Jaunsudrabiņš „Aija”
6.33 Anšlavs Eglītis “Līgavu mednieki”
6.34 V.J.Gregri “Latvijas karalis jeb cilvēks, kam visi parādā”
6.35 Pāvils Rozītis “Ceplis”
6.36 Egons Līvs “Velnakaula dvīņi”
6.37 Kārlis Zariņš “Kaugurieši”
6.38 Anna Sakse “Pasakas par ziediem”
6.39 Imants Ziedonis  “Epifānijas”
6.40 Jānis Klīdzējs „Cilvēka bērns”
6.41 Vladimirs Kaijaks “Likteņa līdumnieki”
6.42 Māra Svīre “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”
 
7 Ārzemju daiļliteratūra
7.1 Leonīds Solovjovs  “Stāsts par Hоdžu Nasredinu”
7.2 Nikolajs Ostrovskis “Kā rūdījās tērauds”
7.3 Romēns Rolāns “Apburtā dvēsele”
7.4 Marks Tvens “Princis un ubaga zēns”
7.5 Marks Tvens “Konektikutas jeņķis karaļa Artūra galmā”
7.6 Marks Tvens “Žanna d’Arka”
7.7 Rafaello Džovanjoli “Spartaks”
7.8 Teodors Dreizers “Amerikāņu traģēdija”
7.9 Dante Aligjēri “Dievišķā komēdija”
7.10 Migels De Servantess Saavedra “Dons Kihots”
7.11 J.V.Gēte “Fausts”
7.12 Fjodors Dostojevskis “Brāļi Karamazovi”
7.13 Boļeslavs Pruss “Faraons”
7.14 Džeks Londons “Dzelzs papēdis”
7.15 Rejs Bredberijs “451 grāds pēc Fārenheita”
7.16 Džordžs Orvels “1984”
7.17 Džordžs Orvels “Dzīvnieku ferma”
7.18 Viljams Šekspīrs “Venēcijas tirgotājs”
7.19 Viljams Šekspīrs “Makbets”
7.20 Viljams Šekspīrs “Karalis Līrs”
7.21 Viljams Šekspīrs “Hamlets”
7.22 Viljams Šekspīrs “Romeo un Džuljeta”
7.23 Viljams Šekspīrs “Ottelo”
7.24 Ēzopa fabulas
7.25 Hitopadeša jeb derīgi padomi
7.26 Aleksandrs Dimā “Grāfs Monte-Kristo”
7.27 Hermanis Hese “Sidharta”
7.28 Ričards Bahs “Ilūzijas”
7.29 Ričards Bahs “Kaija vārdā Džonatans Livingstons”
7.30 Radjeds Kiplings “Džungļu grāmata”
7.31 Ilfs un Petrovs “Divpadsmit krēsli. Zelta teļš”
7.32 Nikolajs Gogolis “Revidents”
7.33 Viktors Igo “Cilvēks kas smejas”
7.34 Šarlote Brontē “Džeina Eira”
7.35 Ēriks Marija Remarks “Rietumu frontē bez pārmaiņām”
7.36 Herberts Velss “Pasauļu karš”
7.37 Jaroslavs Hašeks “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”
7.38 Rožē Frizons – Rošs “Baismā ieleja”
7.39 Čārlzs Dikenss “Olivera Tvista piedzīvojumi”
7.40 Nikolajs Gogolis “Mirušās dvēseles”
7.41 Čārlzs Dikenss “Pikvika kluba piezīmes”
7.42 Džeks Londons “Jūras vilks”
7.43 Džeks Londons “Mārtiņš Īdens”
7.44 Džeks Londons “Baltais Ilknis”
7.45 Aleksandrs Puškins “Jevgēņijs Oņegins”
7.46 Herberts Velss “Ārsta Moro sala”
7.47 Vladimirs Obručevs “Saņņikova zeme”
7.48 Agata Kristi “Desmit mazi nēģerēni”
7.49 V.Kaverins “Divi kapteiņi”
7.50 Andrejs Dripe “Kolonijas audzinātāja piezīmes”
7.51 Viktors Igo “Nožēlojamie”
7.52 Boriss Poļevojs “Stāsts par īstu cilvēku”
7.53 Boļeslavs Pruss “Lelle”
7.54 Viktors Igo  “Parīzes Dievmātes katedrāle”
7.55 Fjodors Dostojevskis “Velni”
7.56 Fjodors Dostojevskis “Noziegums un sods”
7.57 Fjodors Dostojevskis “Piezīmes no Mirušo nama”
7.58 Nikolajs Čukovskis “Fregašu komandieri”
7.59 Valentīns Pikulis “Dzelzs kancleru kauja”
7.60 Aleksejs Korobicins “Huans Markado – atriebējs no Teksasas”
7.61 Fēlikss Gra “Marselieši”
7.62 Grigorijs Daņiļevskis “Nodedzinātā Maskava”
7.63 Dž.F.Kūpers “Pēdējais mohikānis”
7.64 Danušs Pšimanovskis “Četri tankisti un suns”
7.65 Arkādijs Vasiļjevs “Pulksten vienos, Jūsu Ekselence… “
7.66 Juliāns Semjonovs “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”
7.67 Mihails Ļermontovs “Mūsu laiku varonis”
7.68 Mihails Šolohovs “Klusā Dona”
7.69 Ernests Hemingvejs „Kam skanēs zvans”
7.70 Ļevs Tolstojs „Karš un miers”
7.71 Maksims Gorkijs “Māte”
7.72 Mihails Bulgakovs „Baltā gvarde”
7.73 Mihails Bulgakovs “Suņa sirds”
7.74 Frīdrihs Šillers «Laupītāji»
7.75 Henriks Ibsens “Pērs Gints”
7.76 Žils Verns “Noslēpumu sala”
7.77 Žils Verns “Kapteiņa Granta bērni”
7.78 Žils Verns “2OOOO lje pa jūras dzelmi”
7.79 Žils Verns “Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi”
7.80 Žils Verns “Ceļojums uz Zemes centru”
7.81 I.Krilovs “Fabulas”
7.82 Umberto Eko “Rozes vārds”
7.83 Dž.R.Tolkiens “Gredzenu pavēlnieks”
7.84 Staņislavs Lems “Solāris”
7.85 Staņislavs Lems “Summa Technologiae”
7.86 Robērs Merls “Cilvēcīgais dzīvnieks”
7.87 Robērs Merls “Malvilas pils”
7.88 Džeims Vaits “Kosmiskais hospitālis”
7.89 Hals Klements “Uguns cikls”
7.90 Hals Klements “Tuvu kritiskajam”
7.91 Endrū Nortone “Sargasi kosmosā”
7.92 Herberts Velss “Laika mašīna”
7.93 F.Hoils, Dž.Eliots “Andromēda. Andromēdas izlaušanās”
7.94 J.Miltons “Pazaudētā paradīze”
7.95 Ovidija Metamorfozas
7.96 Oldess Hakslijs “Brīnišķīgā jaunā pasaule”
7.97 Džonatans Svifts “Gulivera ceļojumi”
7.98 Daniels Defo “Robinsons Kruzo. Robinsona Kruzo jaunie piedzīvojumi”
7.99 Fransuā de Larošfuko “Maksimas”
7.100 Ž.B.Moljērs “Mizantrops”
7.101 Raiders Hegards “Montesumas meita”
7.102 Henriks Senkevičs “Quo vadis”
7.103 Artūrs Konans Doils “Zudusī pasaule”
7.104 Artūrs Konans Doils “Stāsti par Šerloku Holmsu”
7.105 Stendāls „Sarkanais un melnais”
7.106 A. Fadejevs ”Jaunā gvarde”
7.107 Nikolajs Birjukovs “Kaija”
7.108 Tomass Manns “Budenbroki”
7.109 Tomass Manns “Doktors Fausts”
7.110 Stefans Heims “Krustneši”
7.111 G.Prodls “Temīda ir bezspēcīga” 

2. Ieteicamā lasāmviela jauniešiem (krievu valodā)
2.1. И. Бабель  «Одесские рассказы», «Конармия»
2.2. Б. Балтер  «До свидания, мальчики»
2.3. В. Белов  «Привычное дело»
2.4. А. Бек  «Волоколамское шоссе», «Новое назначение»
2.5. В. Богомолов  «В августе сорок четвертого»
2.6. Ю. Бондарев «Батальоны просят огня»,
2.7. Р. Брэдбери «451 по Фаренгейту»
2.8. М. Булгаков «Мастер и Маргарита»
2.9. Веркор «Люди или животные»
2.10. И. Во «Пригоршня праха», «Мерзкая плоть», «Незабвенная», «Не жалейте флагов»
2.11. К. Воннегут «Колыбель для кошки», «Сирены Титана»
2.12. К. Гамсун «Пан»
2.13. Я. Гашек «Похождения бравого солдата Швейка» (части 1, 2, 3 и 4)
2.14. О. Генри «Короли и капуста», большинство рассказов
2.15. Н. Гоголь «Вечера на хуторе близ Диканьки» (части 1 и 2), «Тарас Бульба»
2.16. Д. Голсуорси «Сага о Форсайтах»
2.17. М. Горький «В людях», «Мать»  
2.18. Д. Гранин «Зубр», «Искатели», «Иду на грозу»
2.19. Г. Грин «Комедианты», «Наш человек в Гаване»
2.20. Дж. Даррелл «Под пологом пьяного леса», «Путь кенгуренка»
2.21. Ч. Диккенс «Давид Коперфильд»
2.22. Ф. М. Достоевский «Преступление и наказание», «Идиот»
2.23. В. Дудинцев «Не хлебом единым»
2.24. А. Дюма Трилогия о д’Артаньяне
2.25. Ф. Дюрренматт «Физики», «Визит старой дамы»
2.26. В. Иванов «Русь Великая»
2.27. В. Каверин «Скандалист, или Вечера на Васильевском острове», «Два капитана»
2.28. Б. Келлерман «Тоннель»
2.29. Р. Киплинг «Книга Джунглей»
2.30. У. Коллинз «Лунный камень»
2.31. Э. Колдуэлл «Мальчик из Джорджии», большинство рассказов
2.32. А. Конан Дойл «Записки о Шерлоке Холмсе», «Сэр Найгель»
2.33. Ш. де Костер «Легенда об Уленшпигеле»
2.34. М. Крайтон «Штамм АНДРОМЕДА»
2.35. А. Куприн «Поединок», «Гранатовый браслет», «Суламифь»
2.36. В. Курочкин «На войне как на войне»
2.37. Л. Лагин «Старик Хоттабыч» (первое издание)
2.38. С. Лем «Солярис», «Голос неба», «Записки Ийона Тихого»
2.39. М. Лермонтов «Герой нашего времени»
2.40. Н. Лесков «Несмертельный Голован», «Леди Макбет Мценского уезда», «Левша»
2.41. Х. Ли «Убить пересмешника»
2.42. Д. Лондон «Мексиканец», «Морской волк», рассказы
2.43. Т. Манн «Записки авантюриста Феликса Круля»
2.44. Г. Г. Маркес «Осень патриарха»
2.45. П. Мериме «Хроники времен Карла IX», «Локис»
2.46. С. Моэм «Дождь» и другие рассказы
2.47. П. Нилин «Жестокость», «Испытательный срок»
2.48. Д. Олдридж «Морской орел», «Не хочу, чтобы он умирал»
2.49. В. Орлов «Альтист Данилов»
2.50. Д. Оруэлл «1984»
2.51. Э. А. По «Приключения Артура Гордона Пима», «Черный кот»
2.52. Н. Помяловский «Очерки бурсы»
2.53. Д. Пристли «Затемнение в Грэтли»
2.54. А. Пушкин «Капитанская дочка», «Пиковая дама», «Дубровский» и так далее
2.55. К. Саймак «Заповедник гоблинов», «Все живое»
2.56. Д. Свифт «Путешествия Гулливера»
2.57. Ю. Семёнов «Семнадцать мгновений весны»
2.58. Э. Сетон-Томпсон «Королевская аналостанка», «Домино» и прочие рассказы о животных
2.59. Ж. Сименон «И всётаки орешник зеленеет», «Братья Рико», «Осень президента», «Негритянский квартал» 
2.60. К. Симонов «Живые и мертвые»
2.61. А. Солженицын «Один день Ивана Денисовича»,
2.62. Д. Стейнбек «Зима тревоги нашей»
2.63. Р. Стивенсон «Остров сокровищ»
2.64. Д. Сэлинджер «Над пропастью во ржи»
2.65. М. Твен «Том Сойер», «Гек Финн», «Янки при дворе короля Артура»
2.66. Л. Толстой «Хаджи Мурат», «Война и мир»
2.67. Ю. Трифонов «Старик», «Дом на набережной»
2.68. Ю. Тынянов «Смерть Вазир-Мухтара», «Подпоручик Киже», «Пушкин» (части 1, 2 и 3)
2.69. Т. Уайлдер «Мартовские иды», «Теофил Норт», «День восьмой» и всё, что достанете
2.70. Р. П. Уоррен «Вся королевская рать»
2.71. Г. Уэллс «Война миров», «Человек-невидимка»
2.72. А. Фадеев «Разгром»
2.73. Г. Флобер «Саламбо»
2.74. У. Фолкнер «Деревушка», «Город», «Особняк»
2.75. М. Фриш «Homo faber»
2.76. Э. Хемингуэй «По ком звонит колокол», «Иметь и не иметь», «Фиеста» 
2.77. Д. Хеллер «Уловка-22»
2.78. К. Чапек «Война с саламандрами»
2.79. А. Чапыгин «Разин Степан»
2.80. Г. К. Честертон «Рассказы о патере Брауне»
2.81. А. Чехов Рассказы
2.82. Е. Шварц  «Дракон», «Голый король»
2.83. В. Шефнер «Сестра печали»
2.84. М. Шолохов «Тихий Дон» (книги 1,2), (книги 3,4), «Поднятая целина»    
2.85. И. Шоу «Богач, бедняк», «Молодые львы»
2.86. В. Ян «Чингиз-хан» (Книга 1), (Книга 2)

3. Krievijas prezidenta oficiāli apstiprināts „100 grāmatu saraksts par Krievijas Federācijas tautu vēsturi, kultūru un literatūru”.
Sarakstu izstrādāja Krievijas Izglītības ministrija sadarbībā ar Krievijas Zinātņu akadēmiju un tas oficiāli tiek ieteikts skolniekiem patstāvīgai ārpusklases lasīšanai.
3.1. Адамович А., Гранин Д. Блокадная книга
3.2. Айтматов Ч. И дольше века длится день/ Белый пароход
3.3. Аксенов В. Звездный билет/ Остров Крым
3.4. Алексин А. Мой брат играет на кларнете
3.5. Арсеньев В. ДерсуУзала
3.6. Астафьев В. Пастух и пастушка/ Царь-рыба
3.7. Бабель И. Одесские рассказы / Конармия
3.8. Бажов П. Уральские сказы
3.9. Белых Л., Пантелеев Л. Республика Шкид
3.10. Богомолов В. Момент истины (В августе сорок четвертого)
3.11. Бондарев Ю. Батальоны просят огня/ Горячий снег
3.12. Боханов А. Император Александр III
3.13. Булгаков М. Белая гвардия
3.14. Булычев К. Приключения Алисы
3.15. Бунин И. Темные аллеи
3.16. Быков В. Мертвым не больно/ Сотников
3.17. Васильев Б. А зори здесь тихие…/ В списках не значился
3.18. Вернадский Г. Начертание русской истории
3.19. Волков А. Волшебник Изумрудного города
3.20. Гайдар А. Тимур и его команда/ Голубая чашка / Чук и Гек
3.21. Гамзатов Р. Мой Дагестан/ Стихотворения
3.22. Гиляровский В. Москва и москвичи
3.23. Гончаров И. Обыкновенная история
3.24. Горянин А. Россия. История успеха (в 2 книгах)
3.25. Грин А. Алые паруса/ Бегущая по волнам
3.26. Гумилёв Л. От Руси к России
3.27. Гумилев Н. Стихотворения
3.28. Деникин А. Очерки русской смуты
3.29. Джалиль М. Моабитская тетрадь
3.30. Довлатов С. Зона/ Чемодан/ Заповедник/ Рассказы
3.31. Достоевский Ф. Идиот
3.32. Драгунский В. Денискины рассказы
3.33. Дудинцев В. Белые одежды
3.34. Думбадзе Н. Я, бабушка, Илико и Илларион
3.35. Ибрагимбеков М. И не было лучше брата
3.36. Ильин И. О России. Три речи
3.37. Ильф И., Петров Е. Двенадцать стульев/ Золотой телёнок
3.38. Ишимова А. История России в рассказах для детей
3.39. Искандер Ф.Сандро из Чегема
3.40. Каверин В. Два капитана/ Открытая книга
3.41. Кассиль Л. Будьте готовы, Ваше высочество!/ Кондуит и Швамбрания
3.42. Катаев В. Белеет парус одинокий
3.43. Кондратьев В. Сашка
3.44. Кончаловская Н. Наша древняя столица
3.45. Крапивин В. Мальчик со шпагой
3.46. Кузьмин В. Сокровище нартов: Из кабардинских и балкарских сказаний о богатырях-нартах
3.47. Куприн А. Поединок/ Гранатовый браслет
3.48. Лагин Л. Старик Хоттабыч
3.49. Лесков Н. Очарованный странник
3.50. Лихачев Д. «Слово о полку Игореве» и культура его времени/ Раздумья о России (сборник)/ Рассказы русских летописей XII-XIV вв.
3.51. Лотман Ю. Беседы о русской культуре/ Роман А.С. Пушкина «Евгений Онегин». Комментарий
3.52. Набоков В. Дар/ Защита Лужина /Приглашение на казнь
3.53. Некрасов В. В окопах Сталинграда
3.54. Носов Н. Приключения Незнайки/ Незнайка на Луне/ Живая Шляпа/ Мишкина каша
3.55. Обручев В. Земля Санникова
3.56. Олеша Ю. Три толстяка
3.57. Островский Н. Как закалялась сталь
3.58. Паустовский К. Повесть о жизни/ Мещерская сторона
3.59. Пикуль В. Реквием каравану PQ-17/ Миниатюры
3.60. Приставкин А. Ночевала тучка золотая
3.61. Петрушевская Л. Рассказы и повести
3.62. Полевой Б. Повесть о настоящем человеке
3.63. Прутков Козьма Сочинения
3.64. Распутин В. Прощание с Матерой
3.65. Рождественский Р. Стихотворения
3.66. Рубцов Н. Стихотворения
3.67. Руставели Ш. Витязь в тигровой шкуре
3.68. Рыбаков А. Кортик/ Бронзовая птица/ Выстрел
3.69. Самойлов Д. Стихотворения
3.70. Симонов К. Стихотворения/ Живые и мертвые
3.71. Соловьев Л. Повесть о Ходже Насреддине
3.72. Стругацкий А., Стругацкий Б. Понедельник начинается в субботу/ Трудно быть богом
3.73. Токарева В. Рассказы и повести
3.74. Толстой А. Князь Серебряный
3.75. Толстой JI. Хаджи-Мурат/ Казаки/ Анна Каренина
3.76. Тукай Г. Шурале
3.77. Тынянов Ю. Пушкин/ Смерть Вазир-Мухтара
3.78. Успенский Э. Крокодил Гена и его друзья./ Дядя Федор, пес и кот
3.79. Фадеев А. Молодая гвардия/ Разгром
3.80. Фраерман Р. Дикая собака Динго, или Повесть о первой любви
3.81.Хетагуров К. Стихотворения
3.82. Шварц Е. Дракон/ Снежная королева
3.83. Шукшин В. Рассказы
3.84. Эйдельман Н. Лунин/ Твой XIX век
3.85. Эренбург И. Люди, годы, жизнь
3.86. Ян В. Чингиз-хан. Батый. К последнему морю
3.87. Янин В. Я послал тебе бересту
3.88. Эпосы, былины, летописи Алпамыш
3.89. Гэсэр
3.90. Давид Сасунский
3.91. ДжанГар
3.92. Калевала
3.93. Кер-оглы
3.94. Манас
3.95. Олонхо
3.96. Урал – Батыр
3.97. Древние Российские стихотворения, собранные Киршею Даниловым
3.98. Повесть временных лет
3.99. Былины (сост. Чечеров К., Ухов П.)
3.100. Сказки народов России (сост.Ватагин М.)

4. Ieteicamās literatūras saraksts bērniem un jauniešiem krievu valodā (sastādīja krievu politologs Sergejs Kurginjans)
4.1. Абрамов Ф.А. «Братья и сестры».
4.2. Аксаков С.Т.«Аленький цветочек».
4.3. Алданов М. «Бельведерский торс» (повесть о художниках Возрождения).
4.4. Алексеев С.П. «Небывалое бывает» (повести и рассказы о русской истории).
4.5. Амундсен Р. «Южный полюс».
4.6. Андерсен Х.-К.Сказки («Снежная королева». «Дикие лебеди». «Дюймовочка». «Свинопас». «Огниво». «Соловей» и др.)
4.7. Аполлинер Г. Стихотворения.
4.8. Арагон Л. Стихотворения.
4.9. Арсеньев В.К. Роман «Дерсу Узала».
4.10. Ахматова А.А. Стихотворения («Мужество» и др.) Поэмы («У самого моря» и др.) 4.11. Багрицкий Э.Г. Стихотворения («TBC». «Папиросный коробок»).
4.12. Бажов П.П.Сборник сказов «Малахитовая шкатулка» и др.
4.13. «Баллады о Робин Гуде»(английская средневековая литература).
4.14. Барто А.Л. Стихи для детей.
4.15. Беляев А.Р. «Звезда КЭЦ». «Подводные земледельцы» и др.
4.16. Берестов В.Д. Стихи для детей.
4.17. Бехер Й. Стихотворения («Человек, который молчал» и др.)
4.18. Бернс Р. Стихотворения («Джон Ячменное зерно». «Пробираясь до калитки…». «Застольная» и др.)
4.19. Бианки В.В. Рассказы («Аришка-трусишка» и др.) Сказки («Сова» и др.) «Лесная газета».
4.20. Бичер-Стоу Г. «Хижина дяди Тома».
4.21. Блок А.А. Стихотворения («О, весна без конца и без краю». «Фабрика». «Все это было, было, было» и др.) Поэмы («На поле Куликовом». «Роза и крест». «Возмездие» и др.)
4.22. Богомолов В.М.«Иван». «Момент истины».
4.23. Бондарев Ю.В. Повесть «Батальоны просят огня» и др.
4.24. Бредбери Р. «451 по фаренгейту». «Канун всех святых».
4.25. Брехт. Б. Пьесы («Кавказский меловой круг». «Добрый человек из Сычуани». «Винтовки Тересы Каррар» и др.)
4.26. Бруштейн А.Я. «Дорога уходит в даль».
4.27. Булгаков М.А. Пьеса «Дни Турбиных». «Мастер и Маргарита».
4.28. Буссенар Л. «Капитан Сорви-голова». «Похитители бриллиантов».
4.29. Валек М. Стихи для детей («Канитель» и др.)
4.30. Вега Л. де. Пьесы («Собака на сене» и др.)
4.31. Верн Ж. Романы («Дети капитана Гранта».«20 000 лье под водой». «Таинственный остров». «Пятнадцатилетний капитан» и др.)
4.32. Войнич Э. «Овод».
4.33. Волков А.М.Повести («Волшебник Изумрудного города» и др.)
4.34. Воннегут К. Романы («Колыбель для кошки». «Бойня номер пять, или Крестовый поход детей». «Мать Тьма»).
4.35. Воронкова Л.Ф. «Сын Зевса». «В глуби веков» (исторические романы об Александре Македонском)
4.36. Вэши Куоннезина (Серая Сова). «Саджо и ее бобры».
4.37. Гайдар А.П.Повести («Чук и Гек». «Тимур и его команда». «Комендант снежной крепости». «Клятва Тимура» и др.) Рассказы («Военная тайна». «Горячий камень» и др.) «Сказка о Мальчише-Кибальчише».
4.38. Ганзелка И., Зикмунд М. «Африка грез и действительности».
4.39. Гарин-Михайловский Н.Г.«Детство Темы».
4.40. Гаршин В.М.Сказки («Лягушка-путешественница» и др.)
4.41. Гауф В.Сказки («Маленький Мук» и др.)
4.42. Гейне Г. Стихотворения.
4.43. Гете И. Баллады («Лесной царь» и др.)
4.44. Гоголь Н.В. «Вечера на хуторе близ Диканьки». «Тарас Бульба».
4.45. Голдинг У. Романы («Повелитель мух». «Наследники». «Шпиль»). Притча «Хапуга Мартин».
4.46. Голосовкер Я.Э. «Сказания о титанах».
4.47. Горький А.М.Повести («Детство» и др.) Рассказы («Утро». «Воробьишко». «Случай с Евсейкой». «Самовар». «Про Иванушку-дурачка».) Стихотворения («Песня о соколе».) Роман «Мать». Драма «На дне».
4.48. Гофман Э.Т.А.Сказки («Щелкунчик, или Мышиный король» и др.) «Житейские воззрения кота Мура». «Крошка Цахес» и др.
4.49. Грибачев Н.М. «А это мы!».
4.50. Грибоедов А.С. «Горе от ума».
4.51. Григорович Д.В.«Гуттаперчевый мальчик».
4.52. Гримм Я. и В.Сказки.
4.53. Гумилев Н.С. Стихотворения («Индюк». «Старый конквистадор». «Слово». «Заблудившийся трамвай». «Шестое чувство» и др.)
4.54. Гусев В.И. «Легенда о синем гусаре» (исторический роман о декабристе М.С.Лунине).
4.55. Гюго В. Романы («Отверженные» – в т.ч. отрывок «Гаврош». «Девяносто третий год». «Собор Парижской богоматери»).
4.56. Даль В. Сказки («Привередница». «Девочка Снегурочка» и др.)
4.57. Даррелл Дж. «Говорящий сверток». «Поймайте мне колобуса» и др.
4.58. ДжованьолиР. «Спартак».
4.59. Дефо Д. «Робинзон Крузо».
4.60. Диккенс Ч. Романы («Давид Копперфильд». «Домби и сын» и др.)
4.61. Додж М. «Серебряные коньки».
4.62. Достоевский Ф.М. Романы («Преступление и наказание». «Братья Карамазовы» и др.)
4.63. Драгунский В.Ю.«Денискины рассказы».
4.64. Дюма А. «Три мушкетера». «Двадцать лет спустя».
4.65. Езерский М.В. «Гракхи».
4.66. Житков Б.С. «Как я ловил человечков». Морские истории. Рассказы о животных.
4.67. Жуковский В.А.«Сказка о царе Берендее». «Сказка об Иване-царевиче и Сером волке». Стихотворения. Переводы.
4.68. Еврипид. Трагедии.
4.69. Ершов П.П.«Конек-Горбунок».
4.70. Есенин С.А. Стихотворения («Черемуха». «Отговорила роща золотая…» и др.).
4.71. Ефремов И.А. «На краю Ойкумены».
4.72. Заболоцкий Н.А.Стихотворения («Некрасивая девочка» и др.)
4.73. Заходер Б.В.Стихи. Переводы. Сказки.
4.74. Зощенко М.М.Рассказы (из цикла «Леля и Минька» и др.)
4.75. Ибсен Г. Пьесы («Брандт». «Пер Гюнт» и др.)
4.76. Ирландский эпос (цикл о Кухулине и др.)
4.77. Искандер Ф. Цикл рассказов «Детство Чика».
4.78. Исландские саги.
4.79. Каверин В.А.«Два капитана».
4.80. Камю А. «Посторонний».
4.81. Кассиль Л.А. «Кондуит и Швамбрания».
4.82. Катаев В.П.«Цветик-семицветик». «Белеет парус одинокий». «Сын полка».
4.83. Керн Л. Стихи для детей («Стихи про четыре ноги» и др.)
4.84. Киплинг Р.«Книга джунглей». Сказки («Откуда взялись броненосцы». «Как краб играл с морем». «Слоненок». «Как было написано первое письмо». «Как была выдумана азбука» и др.) Стихи для детей («Горб верблюжий». «Кошка чудесно поет у огня». «Есть у меня шестерка слуг». «Если в стеклах каюты»). Цикл рассказов «Три солдата». Стихотворения («Баллада о Востоке и Западе». «Заповедь».«Мери Глостер»).
4.85. Коваль Ю.И.«Недопесок». «Самая легкая лодка в мире» и др.
4.86. Корнель П. «Сид».
4.87. Короленко Д.У.«Дети подземелья». «Слепой музыкант».
4.88. Корчак Я. «Король Матиуш Первый».
4.89. Крылов И.А. Басни.
4.90. Крюс Д. «Тим Тайлер или проданный смех».
4.91. Костер Ш. де. «Легенда об Уленшпигеле».
4.92. Кун Н.А. «Мифы и легенды Древней Греции».
4.93. Купер Ф. Романы («Зверобой» и др.)
4.94. Куприн А.И.Рассказы («Белый пудель». «Слон». «Олеся» и др.)
4.95. Лагерлёф С.«Путешествие Нильса с дикими гусями».
4.96. ЛагинЛ.И.«Старик Хоттабыч».
4.97. Ларри Я. «Необыкновенные приключения Карика и Вали».
4.98. Левшин В.«Три дня в Карликании» и др.
4.99. Лем С. «Солярис».
4.100. Лермонтов М.Ю. Стихотворения («Казачья колыбельная песня». «Ночевала тучка золотая». «Воздушный корабль» и др.) Поэмы («Мцыри». «Демон» и др.)
4.101. Лесков Н.С. Повести и рассказы («Левша» и др.)
4.102. Лесли Р. «Медведи и я».
4.103. Ли Х. «Убить пересмешника».
4.104. Линдрген А. «Пеппи Длинныйчулок». «Мы – на острове Сальткрока».
4.105. Линдсей Дж. «Беглецы».
4.106. Ломоносов М.В. Стихотворения («Лице свое скрывает день…»и др.)
4.107. Лонгфелло Г. «Песнь о Гайавате».
4.108. Лондон Дж. «Северные рассказы» («Любовь к жизни». «Конец сказки» и др.) «Сказки южных морей». Рассказы («Мексиканец» и др.) Романы («Смок Беллью». «Белый клык». «Мартин Иден». «Железная хватка» и др).
4.109. Лорка Ф.Г. Стихотворения («Гитара». «Романс об испанской жандармерии» и др.)
4.110. Льюис К. «Лев, Колдунья и платяной шкаф» (часть «Хроник Нарнии»).
4.111. Макаренко А.С. «Педагогическая поэма». «Флаги над башней».
4.112. Мало Т.«Без семьи».
4.113. Мамин-Сибиряк Д.Н.Сказки и рассказы (цикл «Аленушкины сказки». «Серая Шейка». «Сказка про славного царя Гороха и его прекрасных дочерей царевну Кутафью и царевну Горошинку».«Зимовье на Студеной». «Приемыш». «Емеля-охотник». «Богач и Еремка». «Вертел»).
4.114. Мандельштам О.Э. Стихотворения («Приглашение на луну». «Ламарк» и др.)
4.115. Манн Г. «Молодые годы короля Генриха IV».
4.116. Манн Т. «Иосиф и его братья».
4.117. Маршак С.Я.Стихи для детей. Английские народные песенки. Пьесы («Кошкин дом». «Теремок». «Двенадцать месяцев»).
4.118. Маяковский В.В.Стихи для детей («Что такое хорошо и что такое плохо» и др.) Стихотворения («А вы могли бы?». «Нате!». «Послушайте». «Паспорт». «Сергею Есенину» и др.) Пьеса «Мистерия-буфф». Поэмы («Облако в штанах». «Во весь голос» и др.)
4.119. Мериме П. «Хроника времён короля Карла IX». Новеллы.
4.120. Мильн А. Стихи для детей («Непослушная мама» и др.)
4.121. Михалков С.В.Стихи для детей.
4.122. Мифы народов мира.
4.123. Мифы древней Греции.
4.124. Мольер Ж.-Б. Пьесы («Тартюф» и др.)
4.125. Нансен Ф. «”Фрам” в Полярном море».
4.126. Некрасов Н.А.Рассказы («Дедушка Мазай и зайцы». «Крестьянские дети» и др.) Стихотворения («Поэт и гражданин» и др.) Поэмы («Русские женщины». «Железная дорога»).
4.127. Нилин П.Ф. «Жестокость». «Испытательный срок» (про работу угрозыска).
4.128. Нобиле У. «Мои пять лет с советскими дирижаблями».
4.129. Носов Н.Н.Рассказы («Мишкина каша» и др.) «Приключения Незнайки и его друзей». «Витя Малеев в школе и дома».
4.130. Обручев В.А. «Плутония». «Земля Санникова».
4.131. Одоевский В.Ф.«Мороз Иванович». «Городок в табакерке».
4.132. Олеша Ю.К. «Три толстяка».
4.133. Ольгин О. «Чудеса на выбор. Забавная химия для детей».
4.134. Островский А.Н. Пьесы («Гроза» и др.)
4.135. Островский Н.А. «Как закалялась сталь».
4.136. Пантелеев Л. Сказки («Две лягушки» и др.) «Республика Шкид».
4.137. Пастернак Б.Л. Стихотворения («Снег идет» и др.; в том числе, из романа «Доктор Живаго» – «Сказка» и др.) Поэмы («Лейтенант Шмидт»).
4.138. Паустовский К.Г. Сказки («Растрепанный воробей» и др.) Рассказы («Стальное колечко» и др.)
4.139. Перро Ш.Сказки.
4.140. «Песни южных славян».
4.141. «Песнь о Гильгамеше» (шумерский эпос).
4.142. «Слово о полку Игореве».
4.143. «Песнь о Роланде»(французская средневековая поэма).
4.144. «Песнь о моем Сиде»(испанская средневековая поэма).
4.145. Платонов А.П. Повести («Сокровенный человек». «Джан»).
4.146. Плутарх. Сравнительные жизнеописания.
4.147. Погорельский А.«Черная курица, или Подземные жители».
4.148. Полевой Б.Н. «Повесть о настоящем человеке».
4.149. Превер Ж. Стихотворения («Семейное» и др.)
4.150. Пришвин М.М.Рассказы («Лисичкин хлеб». «Золотой луг». «Берестяная трубочка» и др.) Сказка-быль «Кладовая солнца».
4.151. Пушкин А.С. Сказки («Сказка о рыбаке и рыбке». «Сказка о царе Салтане». «Сказка о золотом петушке». «Сказка о мёртвой царевне и о семи богатырях». «Сказка о попе и о работнике его Балде»). Поэмы («Руслан и Людмила»). Маленькие трагедии. Стихотворения («Песньо вещем Олеге»и др). «Повести Белкина». Романы («Капитанская дочка», «Евгений Онегин» и др.) Трагедии («Борис Годунов»).
4.152. Радищев А.Н. «Путешествие из Петербурга в Москву».
4.153. Расмуссен К. «Великий санный путь».
4.154. Распутин В.Г. Рассказы («Уроки французского»). Повести («Прощание с Матерой» и др.)
4.155. Рид М. Романы («В дебрях Южной Африки» и др.)
4.156. Родари Дж.«Приключения Чиполлино». «Джельсомино в Стране лжецов». Стихи для детей («Чем пахнут ремесла?» «Какого цвета ремесла?»)
4.157. Русские народные сказки.
4.158. Русские народные былины.
4.159. Руставели Ш. «Витязь в тигровой шкуре».
4.160. Рылеев К.Ф. Стихотворения («Я ль буду в роковое время» и др.)
4.161. Рытхеу Ю.С. «Айвангу».
4.162. Салтыков-Щедрин М.Е. Сказки («Повесть о том, как один мужик двух генералов прокормил» и др.) Повести («История одного города»).
4.163. Сартр Ж.-П. «Тошнота». «Стена».
4.164. Сат-Ок.«Земля соленых скал». «Таинственные следы».
4.165. Свирский А.И.«Рыжик».
4.166. СвифтДж. «Путешествия Гулливера».
4.167. Селлинджер У. Роман «Над пропастью во ржи». Повести («Выше стропила, плотники» и др.) Рассказы.
4.168. Сент -Экзюпери А.«Маленький принц». «Военный летчик» и др.
4.169. Сервантес М. де. «Дон Кихот».
4.170. «Сказание о Мамаевом побоище».
4.171. Сказки народов мира.
4.172. Скотт В. Романы («Айвенго» и др).
4.173. Слуцкий Б.А. Стихотворения («Деревья и мы» и др.)
4.174. Софокл. Трагедии.
4.175. Станюкович К.М.Рассказы («Максимка». «Нянька» и др.)
4.176. «Старшая Эдда»(скандинавский эпос).
4.177. Сутеев В.Г. Сказки.
4.178. Твардовский А.Т. Стихотворения («В тот день, когда окончилась война» и др.) Поэмы («Василий Теркин». «Теркин на том свете»).
4.179. Твен М.«Приключения Тома Сойера». «Приключения Гекльберри Финна». «Принц и нищий». «Янки при дворе короля Артура».
4.180. Токмакова И. Стихи для детей («Сонный слон» и др.)
4.181. Толстой А.К. Исторический роман «Князь Серебряный».
4.182. Толстой А.Н.«Золотой ключик, или Приключения Буратино». «Сорочьи сказки». «Русалочьи сказки».«Детство Никиты».
4.183. Толстой Л.Н. Сказки. «Детство». «Кавказский пленник».Романы («Война и мир», «Воскресение» и др.) Рассказы («После бала»).
4.184. Трэверс П. «Мэри Поппинс».
4.185. Тудоровская Е.А. «Троянская война и ее герои». «Одиссея» (прозаический пересказ).
4.186. Тувим Ю. Стихи для детей («Словечки-калечки» и др.)
4.187. Тургенев И.С.Рассказы («Бежин луг». «Певцы». «Муму» и др.) Стихотворения в прозе («Воробей» и др.) «Отцы и дети».
4.188. Тынянов Ю.Н. «Кюхля» (исторический роман о В.К.Кюхельбекере»). 
4.189. Тынянов Ю.Н. «Смерть Вазир-Мухтара» (исторический роман о А.С.Грибоедове).
4.190. Тютчев Ф.И. Стихотворения («Счастлив, кто посетил сей мир…» и др.)
4.191. Уайльд О.Сказки («Счастливый принц». «Соловей и роза». «Рыбак и его Душа». «Мальчик-Звезда». «Кентрвилльское привидение»)
4.192. Ушинский К.Д.Сказки («Два плуга». «Охотник до сказок». «Не ладно скроен, да крепко сшит». «Лиса и козел». «Плутишка кот».)
4.193. Фадеев А.А. «Молодая гвардия».
4.194. Фейхтвангер Л. Исторические романы («Иудейская война». «Испанская баллада». «Еврей Зюсс» и др.)
4.195. Фет А.А. Стихотворения.
4.196. Фолкнер У. Романы («Осквернитель праха» и др.) Рассказы.
4.197. Фонвизин Д.И. «Недоросль».
4.198. Франс А. «Боги жаждут».
4.199. Фриш М. Романы («HomoФабер» и др.) Повесть «Человек появляется в эпоху голоцена».
4.200. Хармс Д.И. Стихи для детей.
4.201. Хемингуэй Э. Романы («И восходит солнце» и др.)
4.202. Цветаева М.И. Стихотворения.
4.203. Чаплина В.В.Рассказы («Кинули» и др.)
4.204. Чарушин Е.И. Рассказы.
4.205. Черный С.Стихи для детей («Азбука» и др.)
4.206. Чехов А.П.Рассказы («Каштанка». «Ванька». «Мальчики». «Детвора». «Белолобый». «Володя». «Беглец». «Спать хочется» и др.) Пьесы («Чайка» и др.)
4.207. Чернышевский Н.Г. «Что делать?»
4.208. Чуковский К.И.Стихотворные сказки («Телефон», «Айболит», «Мойдодыр» и др). Загадки.
4.209. Шаров А. «Приключения Еженьки и других нарисованных человечков».
4.210. Шварц Е.Л. Сказки («Сказка о потерянном времени» и др.)
4.211. Шекспир У. Трагедии («Гамлет». «Король Лир». «Антоний и Клеопатра» и др) Комедии («Двенадцатая ночь». «Венецианский купец» и др.)
4.212. Шиллер У. Баллады («Ивиковы журавли» и др.). Пьесы («Дон Карлос» и др.)
4.213. Шолохов М.А. Рассказы («Нахаленок» и др.). Романы («Тихий Дон»).
4.214. Шотландские народные песенки («Крошка Вилли Винки» и др.)
4.215. Шоу Б. Пьесы («Пигмалион». «Тележка с яблоками» и др.)
4.216. Шукшин В.М. Рассказы («Земляки» и др.) Повести («Калина красная» и др.) Сказка «До третьих петухов».
4.217. Экхольм Э. «Тутта Карлссон Первая и Единственная, Людвиг Четырнадцатый и другие».
4.218. Элюар П. Стихотворения («Извещение» и др.)
4.219. Эрвильи Э. д’. «Приключения доисторического мальчика».
4.220. Эсхилл. Трагедии.

5. „Iesācēja līmeņa” literatūras saraksts dažādu zinātnes  un kultūras jomu zināšanu minimuma apguvei (sastādīja krievu politologs Sergejs Kurginjans)
5.1. Filozofija
5.1.1. Асмус В. Ф. Античная философия.
5.1.2. Декарт Р. Первоначала философии.
5.1.3. Краткий очерк истории философии. Под редакцией М. Т. Иовчука, Т. И. Ойзермана, И. Я. Щипанова.
5.1.4. Рассел Б. История западной философии.
5.1.5. Философский словарь.
5.2. Reliģija
5.2.1. Косидовский З. Библейские сказания.
5.2.2. Косидовский З. Когда солнце было богом
5.2.3. Косидовский З. Сказания евангелистов.
5.2.4. Рассел Б. Внесла ли религия полезный вклад в цивилизацию?
5.2.5. Рассел Б. Почему я не христианин.
5.2.6. Рассел Б. Есть ли Бог?
5.3. Vēstures teorija
5.3.1. Блок М. Апология истории.
5.3.2. Тойнби А.Дж. Постижение истории
5.4. Vispasaules vēsture
5.4.3. Гаспаров М.Л. Занимательная Греция.
5.4.4. Кнабе Г.С. Древний Рим – история и повседневность
5.4.5. Федорова Е.В. Императорский Рим в лицах.
5.5. Krievijas vēsture
5.5.1. Скрынников Р.Г. Русская история IX-XVII веков.
5.5.2. Тарле Е.В. Нашествие Наполеона на Россию
5.5.3. Уткин А.И. Вторая мировая война.
5.5.4. Яковлев Н.Н. 1914 год.
5.6. Biogrāfijas
5.6.1. Гладилин А.Т. Евангелие от Робеспьера.
5.6.2. Тарле Е.В. Наполеон.
5.7. Psiholoģija
5.7.1. Берн. Э.Л. Игры, в которые играют люди.
5.7.2. Берн. Э.Л. Люди, которые играют в игры.
5.7.3. Грановская Р. М. Психология в примерах.
5.7.4. Грановская Р. М. Элементы практической психологии
5.7.5. Фромм Э. Иметь или быть.
5.8. Socioloģija
5.8.1. Дюркгейм Э. Социология. Ее предмет, метод и назначение.
5.8.2. Зиновьев А.А. Коммунизм как реальность. Кризис коммунизма.
5.8.3. Кун Т. Логика и методология науки. Структура научных революций.
5.8.4. Маркс К. Энгельс Ф. Манифест Коммунистической партии.
5.8.5. Смит А. Исследование о природе и причинах богатства народов
5.8.6. Франкфорт Г. и др. В преддверии философии. Духовные искания древнего человека
5.9. Politika un politoloģija
5.9.1. Дюверже М. Политические партии.
5.9.2. Перкинс Д. Исповедь экономического убийцы.
5.9.3. Канетти Э. Масса и власть.
5.9.4. Зиновьев А.А. Катастройка.
5.10. Kulturoloģija un antropoloģija
5.10.1. Леви-Брюль Л. Первобытное мышление.
5.10.2. Поршнев Б.Ф. Социальная психология и история.
5.10.3. Тайлор Э.Б. Первобытная культура.
5.10.4. Де Граф Дж., Ванн Д., Нэйлор Т.Х. Потреблятство. Болезнь, угрожающая миру.

6. „Vidējā līmeņa” literatūras saraksts sabiedrisko zinību apguvei (sastādīja krievu politologs Sergejs Kurginjans)
6.1. Filozofija
6.1.1. Аристотель. Метафизика
6.1.2. Гоббс Т. Левиафан, или Материя, форма и власть государства церковного и гражданского
6.1.3. Кампанелла Т. Город Солнца
6.1.4. Мор Т. Утопия
6.1.5. Ницше Ф. Антихрист
6.1.6. Ницше Ф. По ту сторону добра и зла.
6.1.7. Ницше Ф. Так говорил Заратустра
6.1.8. Оуэн Р. Книга о новом нравственном мире
6.1.9. Платон. Государство
6.1.10. Платон. Критий.
6.1.11. Платон. Протагор.
6.1.12. Прудон П.Ж. Что такое собственность?
6.1.13. Роттердамский Э. Похвала глупости.
6.1.14. Руссо Ж. Ж. Об Общественном договоре, или Принципы политического Права
6.1.15. Руссо Ж. Ж. Рассуждение о происхождении и основаниях неравенства между людьми.
6.1.16. Федоров Н. Философия общего дела
6.1.17. Шпенглер О. Закат Европы
6.1.18. Энгельс Ф. Анти-Дюринг.
6.2. Reliģija
6.2.1. Авеста.
6.2.2. Ветхий завет
6.2.3. Древняя Индия. Три великих сказания.
6.2.4. Конфуций. Луньюй
6.2.5. Коран.
6.2.6. Лао-Цзы. Дао Дэ Дзин.
6.2.7. Новый завет.
6.2.8. Тора.
6.2.9. Армстронг К. История бога.
6.2.10. Васильев Л. С. История религий Востока.
6.2.11. Ленин В. И. Социализм и религия.
6.2.12. Торчинов Е.А. Введение в буддологию: курс лекций.
6.2.13. Торчинов Е.А. Религии мира: опыт запредельного: психотехника и трансперсональные состояния.
6.3. Vēstures teorija
6.3.1. Валлерстайн И. После либерализма
6.3.2. Капица С.П. Парадоксы роста. Законы развития человечества.
6.3.3. Коллингвуд Р.Д. Идея истории.
6.3.4. Тойнби А.Дж. Цивилизация перед судом истории
6.3.5. Энгельс Ф. Происхождение семьи, частной собственности и государства.
6.4. Vispasaules vēsture
6.4.1. Блок М. Феодальное общество.
6.4.2. Бонгард-Левин Г. М. Древнеиндийская цивилизация.
6.4.3. Брестед Д., Тураев Б. История Древнего Египта.
6.4.4. Грэй Дж. Г. История древнего Китая.
6.4.5. Ковалев С.И. История Рима.
6.4.6. Ласло Э. Век бифуркации.
6.4.7. Сергеев В.С. История Древней Греции
6.4.8. Черчилль У. Вторая мировая война.
6.5. Krievijas vēsture
6.5.1. Вернадский Г.В. Русская история.
6.5.2. Карамзин Н.М. История государства российского.
6.5.3. Поршнев Б.Ф. Тридцатилетняя война и вступление в нее Швеции и Московского государства
6.5.4. Рыбаков Б.А. Язычество древних славян
6.5.5. Тарле Е.В. Крымская война.
6.5.6. Тарле Е.В. Северная война и шведское нашествие на Россию.
6.5.7. Уткин А.И. Мировая «холодная война».
6.5.8. Уткин А.И. Первая мировая война.
6.5.9. Уткин А.И. Русско-японская война. В начале всех бед.
6.6. Biogrāfijas
6.6.1. Бурлацкий Ф.М. Мао Цзедун.
6.6.2. Левандовский А.П. Дантон.
6.6.3. Левандовский А.П. Кавалер Сен-Жюст.
6.6.4. Логинов В.Т. Неизвестный Ленин.
6.6.5. Манфред А.З. Три портрета эпохи Великой французской революции.
6.6.6. Молчанов Н.Н. Генерал де Голль.
6.6.7. Скрынников Р.Г. Борис Годунов
6.6.8. Скрынников Р.Г. Иван Грозный.
6.6.9. Скрынников Р.Г. Три Лжедмитрия.
6.6.10. Уткин А.И. Теодор Рузвельт.
6.6.11. Уткин А.И. Уинстон Черчилль.
6.6.12. Утченко С.Л. Юлий Цезарь.
6.7. Psiholoģija
6.7.1. Адорно Т. Исследование авторитарной личности.
6.7.2. Аронсон Э. Общественное животное.
6.7.3. Выготский Л.С. Психология искусства.
6.7.4. Лебон Г. Психология народов и масс
6.7.5. Лоренц К. Агрессия (Так называемое зло).
6.7.6. Лурия А.Р. Язык и сознание.
6.7.7. Московичи С. Век толп.
6.7.8. Пиаже Ж. Психология интеллекта.
6.7.9. Франкл В. Человек в поисках смысла.
6.7.10. Фромм Э. Бегство от свободы.
6.8. Socioloģija
6.8.1. Вебер М. Протестантская этика и дух капитализма
6.8.2. Веблен Т. Теория праздного класса.
6.8.3. Данэм Б. Человек против мифов
6.8.4. Дебор Г. Общество спектакля.
6.8.5. Джилас М. Несовершенное общество.
6.8.6. Зиновьев А.А. Запад.
6.8.7. Зомбарт В. Буржуа: Этюды по истории духовного развития современного экономического человека
6.8.8. Кара-Мурза С.Г. Манипуляция сознанием
6.9. Politika un politoloģija
6.9.1. Грамши А. Тюремные тетради (избранное)
6.9.2. Данилевский Н. Я. Россия и Европа
6.9.3. Ленин В.И. Империализм как высшая стадия капитализма.
6.9.4. Ленин В.И. Партийная организация и партийная литература
6.9.5. Ленин В.И. Развитие капитализма в России
6.9.6. Ленин В.И. Что делать?
6.9.7. Ленин В.И. Что такое “друзья народа” и как они воюют против социал-демократов?
6.9.8. Ленин В.И. Шаг вперёд, два шага назад
6.9.9. Ли Куан Ю. Сингапурская история: из «третьего мира» – в «первый».
6.9.10. Локк Д. Два трактата о правлении.
6.9.11. Макиавелли Н. Государь.
6.9.12. Маркс К. Восемнадцатое брюмера Луи Бонапарта
6.9.13. Ришельё А.-Ж. Политическое завещание. Принципы управления государством
6.10. Kulturoloģija un politoloģija
6.10.1. Гуревич А.Я. Индивид и социум на средневековом Западе
6.10.2. Кара-Мурза С.Г. Советская цивилизация.
6.10.3. Леви-Стросс К. Структурная антропология.
6.10.4. Оссовская М. Рыцарь и буржуа. Исследования по истории морали.
6.10.5. Пропп В.Я. Исторические корни волшебной сказки
6.10.6. Семенов Ю.И. О теории первобытности.
6.10.7. Семенов Ю.И. Общественно-экономические уклады.
6.10.8. Тейяр де Шарден П. Феномен человека
6.10.9. Тиллих П. Мужество быть

7. „Eksperta līmeņa” literatūras saraksts sabiedrisko zinību apguvei (sastādīja krievu politologs Sergejs Kurginjans)
7.1. Filozofija
7.1.1. Аристотель. Политика
7.1.2. Бугера В. Сущность человека.
7.1.3. Гегель Г. В. Ф. Энциклопедия философских наук.
7.1.4. Декарт Р. Размышления о первой философии, в коих доказывается существование бога и различие между человеческой душой и телом.
7.1.5. Декарт Р. Рассуждение о методе, чтобы верно направлять свой разум и отыскивать истину в науках
7.1.6. Зотов А. Ф., Мельвиль Ю. К. Западная философия ХХ века. – М.,1994.
7.1.7. Ильенков Э. В. Диалектика абстрактного и конкретного
7.1.8. Кант И. Основы метафизики нравственности.
7.1.9. Локк Д. Опыт о человеческом разумении.
7.1.10. Маркс К., Энгельс Ф. Немецкая идеология.
7.1.11. Ортега-и-Гассет Х. Восстание масс.
7.1.12. Спиноза Б. Политический трактат.
7.1.13. Философская энциклопедия в 5 томах (издательство «Советская энциклопедия», 1960-1970).
7.1.14. Фуко М., Ницше, Фрейд, Маркс.
7.1.15. Юм Д. Трактат о человеческой природе.
7.2. Reliģija
7.2.1. Амбелен Р. Иисус, или Смертельная тайна тамплиеров.
7.2.2. Докинз Р. Бог как иллюзия.
7.2.3. Жирар Р. Козел отпущения.
7.2.4. Жирар Р. Насилие и священное.
7.2.5. Мюллер А. История ислама
7.2.6. Фрейд З. Моисей и монотеизм.
7.2.7. Элиаде М. История веры и религиозных идей. Том 1: От каменного века до Элевсинских мистерий.
7.2.8. Элиаде М. История веры и религиозных идей. Том 2. От Гаутамы Будды до триумфа христианства.
7.2.9. Элиаде М. История веры и религиозных идей. Том 3. От Магомета до Реформации.
7.3. Vēstures teorija
7.3.1. Валлерстайн И. Исторический капитализм.
7.3.2. Гегель Г. В. Ф. Философия истории.
7.3.3. Гумилёв Л. Н. Этногенез и биосфера Земли.
7.3.4. Мизес Л. Теория и история.
7.3.5. Ясперс К. Смысл и назначение истории
7.4. Vispasaules vēsture
7.4.1. Бродель Ф. Время мира.
7.4.2. Бродель Ф. Игры обмена.
7.4.3. Бродель Ф. Структуры повседневности
7.4.4. Геродот История
7.4.5. Дройзен И. История эллинизма
7.4.6. Ксенофонт Анабасис
7.4.7. Ле Гофф Ж. Цивилизация средневекового Запада.
7.4.8. Ливий Т. История от основания города
7.4.9. Мюссе Л. Варварские нашествия на Европу. Германский натиск
7.4.10. Мюссе Л. Варварские нашествия на Западную Европу. Вторая волна
7.4.11. Осокин Н. История альбигойцев и их времени
7.4.12. Полибий Всеобщая история
7.4.13. Поршнев Б.Ф. Народные восстания во Франции перед Фрондой (1623 – 1648). 7.4.14. Поршнев Б.Ф. Франция, Английская революция и европейская политика в середине XVII века.
7.4.15. Светоний Жизнь двенадцати цезарей
7.4.16. Тацит П. История
7.4.17. Цезарь Г.Ю. Записки о Галльской войне.
7.4.18. Флавий И. Иудейская война
7.4.19. Хобсбаум Э. Век революции 1789-1849. Том 1.
7.4.20. Хобсбаум Э. Эпоха крайностей: Короткий двадцатый век (1914-1991).
7.4.21. Хобсбаум Э. Век Империи 1875-1914. Том 3.
7.4.22. Хобсбаум Э. Век Капитала 1848-1875. Том 2.
7.5. Krievijas vēsture
7.5.1. Бескровный Л. Северная война 1700-1721 гг.
7.5.2. Дюков А.Р. «Пакт Молотова-Риббентропа» в вопросах и ответах
7.5.3. Дюков А.Р. За что сражались советские люди.
7.5.4. Житорчук Ю. Так кто же виноват в трагедии 1941 года?
7.5.5. Исаев А. Десять мифов Второй мировой
7.5.6. Исаев А. В., Драбкин А. В. 22 июня. Черный день календаря.
7.5.7. Лысков Д.Ю. Сталинские репрессии. Великая ложь XX века.
7.5.8. Лысков Д.Ю. Три революции.
7.5.9. Нарочницкая Н., Фалин В. Партитура Второй Мировой. Кто и когда начал войну?
7.5.10. Скрынников Р.Г. 1612 год.
7.5.11. Скрынников Р.Г. Смутное время. Крушение царства.
7.6. Biogrāfijas
7.6.1. Скрынников Р.Г. Иван III
7.6.2. Скрынников Р.Г. Михаил Романов.
7.6.3. Поршнев Б.Ф. Мелье.
7.6.4. Тарле Е.В. Талейран.
7.6.5. Утченко С.Л. Цицерон и его время.
7.6.6. Фромм Э. Адольф Гитлер.
7.6.7. Черкасов П.П. Кардинал Ришелье.
7.7. Psiholoģija
7.7.1. Бандура А. Теория социального научения.
7.7.2. Выготский Л.С. Лурия А.Р. Этюды по истории поведения: Обезьяна. Примитив. Ребенок.
7.7.3. Зимбардо Ф., Ляйппе М. Социальное влияние.
7.7.4. Лурия А.Р. Культурные различия и интеллектуальная деятельность.
7.7.5. Фрейд З. Лекции по введению в психоанализ.
7.7.6. Фрейд З. По ту сторону принципа удовольствия.
7.7.7. Фромм Э. Анатомия человеческой деструктивности.
7.7.8. Чалдини Р. Психология влияния.
7.7.9. Эриксон Э. Г. Детство и общество.
7.8. Socioloģija
7.8.1. Бергер П., Лукман Т. Социальное конструирование реальности
7.8.2. Бланшо М. Неописуемое сообщество.
7.8.3. Бодрийяр Ж. Символический обмен и смерть.
7.8.4. Бурдье П. Социология политики.
7.8.5. Кули Ч.Х. Человеческая природа и социальный порядок.
7.8.6. Мангейм К. Идеология и утопия.
7.8.7. Маркс К. Капитал.
7.8.8. Поланьи К. Великая трансформация.
7.9. Politika un politoloģija
7.9.1. Бакунин М.А. Государственность и анархия
7.9.2. Бакунин М. А. Революционный катехизис
7.9.3. Блондель Ж. Политическое лидерство: Путь к всеобъемлющему анализу.
7.9.4. Вебер М. Политика как призвание и как профессия
7.9.5. Калхун К. Национализм.
7.9.6. Ларин Ю. Частный капитал в СССР.
7.9.7. Робин К. Страх. История политической идеи.
7.9.8. Ферр Г. Антисталинская подлость.
7.9.9. Хевеши М. А. Толпа, массы, политика. Историко-философский очерк.
7.9.10. Хобсбаум Э. Нации и национализм после 1780 г.
7.9.11. Хомский Н. Прибыль на людях
7.9.12. Хопкирк П. Большая игра против России.
7.10. Kultūra un antropoloģija
7.10.1. Берг М. Литературократия. Проблема присвоения и перераспределения власти. 7.10.2. Голосовкер Я.Э. Логика мифа
7.10.3. Грейвс Р. Белая богиня
7.10.4. Дольник В.Р. Непослушное дитя биосферы.
7.10.5. Лосев А.Ф. Проблема символа и реалистическое искусство
7.10.6. Поршнев Б.Ф. О начале человеческой истории.
7.10.7. Тахо-Годи А.А.Греческая мифология
7.10.8. Тэрнер В. Символ и ритуал
7.10.9. Фрэзер Дж.Д. Золотая ветвь
7.10.10. Фуко М. Археология знания.
7.10.11. Хейзинга Й. Homo ludens
7.10.12. Элиаде М. Аспекты мифа.

8. Ieteicamā mākslinieciskā literatūra (sastādīja krievu politologs Sergejs Kurginjans)
8.1. Гоголь Н.В. Ревизор.
8.2. Грибоедов А.С. Горе от ума.
8.3. Лермонтов М.Ю. Дума.
8.4. Некрасов Н.А. Дума.
8.5. Некрасов Н.А. Кому на Руси жить хорошо.
8.6. Островский А.Н. На всякого мудреца довольно простоты.
8.7. Пушкин А.С. Борис Годунов.
8.8. Салтыков-Щедрин М.Е. История одного города.
8.9. Симонов К.М. Русский вопрос.
8.10. Советские поэты, павшие на Великой Отечественной войне. (Новая библиотека поэта. Большая серия)
8.11. Толстой А.К. История государства Российского от Гостомысла до Тимашева.
8.12. Толстой Л.Н. Севастопольские рассказы.
8.13. Уоррен Р.П. Вся королевская рать.
8.14. Шекли Р. Билет на планету Транай.
8.15. Шекспир У. Гамлет
8.16. Шекспир У. Король Лир.
8.17. Шекспир У. Макбет
8.18. Ахматова А.А. Реквием
8.19. Ахматова А.А. Мне голос был. Он звал утешно.
8.20. Ахматова А.А. Мужество
8.21. Бакланов Г.Я. Июль 41-го года.
8.22. Бакланов Г.Я. Навеки – девятнадцатилетние.
8.23. Блок А.А. Двенадцать
8.24. Блок А.А. Народ и интеллигенция
8.25. Блок А.А. Скифы
8.26. Бомарше П.-О.К. Безумный день, или Женитьба Фигаро.
8.27. Брехт Б. Страх и отчаяние в Третьей империи
8.28. Васильев Б.Л. В списках не значился.
8.29. Гессе Г. Игра в бисер.
8.30. Гете И. Фауст
8.31. Гоголь Н.В. Мертвые души
8.32. Гомер. Илиада
8.33. Гомер. Одиссея
8.34. Гончаров И.А. Обломов.
8.35. Горький М. Жизнь Клима Самгина.
8.36. Горький М. Мать.
8.37. Горький М. На дне.
8.38. Гудзенко С.П. Мое поколение
8.39. Гудзенко С.П. Перед атакой
8.40. Данте А. Божественная комедия.
8.41. Диккенс Ч. Пиквикский клуб.
8.42. Достоевский Ф.М. Бесы.
8.43. Достоевский Ф.М. Братья Карамазовы.
8.44. Ефремов И.А. Туманность Андромеды
8.45. Ефремов И.А. Час Быка
8.46. Искандер Ф.А. Созвездие Козлотура.
8.47. Канетти Э. Ослепление.
8.48. Киплинг Д.Р. Бремя белых
8.49. Киплинг Д.Р. Завещание
8.50. Киплинг Д.Р. Ким
8.51. Кольцов М.Е. Испанский дневник
8.52. Лагерквист П. Варавва.
8.53. Лем С. Футурологический конгресс.
8.54. Лесков Н.С. Очарованный странник
8.55. Лондон Д. Железная пята
8.56. Майоров Н. Нам не дано спокойно сгнить в могиле.
8.57. Манн Т. Иосиф и его братья
8.58. Маркес Г. Осень патриарха.
8.59. Маркес Г. Сто лет одиночества.
8.60. Маяковский В.В. Владимир Ильич Ленин.
8.61. Мильтон Дж. Потерянный рай
8.62. Мольер Ж.-Б. Мещанин во дворянстве
8.63. Мольер Ж.-Б. Тартюф
8.64. Островский А.Н. Бешеные деньги.
8.65. Островский А.Н. Волки и овцы.
8.66. Островский А.Н. Доходное место.
8.67. Островский Н.А. Как закалялась сталь
8.68. Рабле Ф. Гаргантюа и Пантагрюэль.
8.69. Салтыков-Щедрин М.Е. Господа Головлевы.
8.70. Салтыков-Щедрин М.Е. Современная идиллия.
8.71. Свифт Дж. Путешествие Гулливера (полная версия).
8.72. Сенкевич Г. Камо грядеши.
8.73. Сервантес М. Дон Кихот
8.74. Симашко М.Д. Маздак.
8.75. Симонов К.М. Живые и мертвые.
8.76. Симонов К.М. Ты помнишь, Алеша, дороги Смоленщины
8.77. Стейнбек Дж. Гроздья гнева.
8.78. Твардовский А.Т. В тот день, когда окончилась война
8.79. Твардовский А.Т. Василий Теркин
8.80. Твардовский А.Т. Я убит подо Ржевом
8.81. Твен М. Янки из Коннектикута при дворе короля Артура
8.82. Толстой А.К. Смерть Иоанна Грозного
8.83. Толстой А.К. Царь Фёдор Иоаннович
8.84. Толстой А.Н. Петр Первый
8.85. Толстой А.Н. Хождение по мукам
8.86. Толстой Л.Н. Война и Мир.
8.87. Уайлдер Т. Мост короля Людовика Святого.
8.88. Фолкнер У. Осквернитель праха.
8.89. Фолкнер У. Шум и ярость.
8.90. Хемингуэй Э. По ком звонит колокол.
8.91. Цицерон М.Т. Речи.
8.92. Шекспир У. Антоний и Клеопатра
8.93. Шекспир У. Все Генрихи (IV,V,VI)
8.94. Шекспир У. Король Ричард III
8.95. Шекспир У. Ричард II
8.96. Шолохов М.А. Они сражались за Родину.
8.97. Шолохов М.А. Поднятая целина
8.98. Шолохов М.А. Судьба человека
8.99. Шолохов М.А. Тихий Дон

9. „100 visu laiku labākās grāmatas” pēc Norvēģijas grāmatu kluba aptaujas
Saraksts sastādīts 2012.gadā, apkopojot 54 pasaules autoru viedokli.
9.1. 1984 by George Orwell, England, (1903-1950)
9.2. A Doll’s House by Henrik Ibsen, Norway (1828-1906)
9.3. A Sentimental Education by Gustave Flaubert, France, (1821-1880)
9.4. Absalom, Absalom! by William Faulkner, United States, (1897-1962)
9.5. The Adventures of Huckleberry Finn by Mark Twain, United States, (1835-1910)
9.6. The Aeneid by Virgil, Italy, (70-19 BC)
9.7. Anna Karenina by Leo Tolstoy, Russia, (1828-1910)
9.9. Beloved by Toni Morrison, United States, (b. 1931)
9.9. Berlin Alexanderplatz by Alfred Doblin, Germany, (1878-1957)
9.10. Blindness by Jose Saramago, Portugal, (1922-2010)
9.11. The Book of Disquiet by Fernando Pessoa, Portugal, (1888-1935)
9.12. The Book of Job, Israel. (600-400 BC)
9.13. The Brothers Karamazov by Fyodor M Dostoyevsky, Russia, (1821-1881)
9.14. Buddenbrooks by Thomas Mann, Germany, (1875-1955)
9.15. Canterbury Tales by Geoffrey Chaucer, England, (1340-1400)
9.16. The Castle by Franz Kafka, Bohemia, (1883-1924)
9.17. Children of Gebelawi by Naguib Mahfouz, Egypt, (b. 1911)
9.19. Collected Fictions by Jorge Luis Borges, Argentina, (1899-1986)
9.19. Complete Poems by Giacomo Leopardi, Italy, (1798-1837)
9.20. The Complete Stories by Franz Kafka, Bohemia, (1883-1924)
9.21. The Complete Tales by Edgar Allan Poe, United States, (1809-1849)
9.22. Confessions of Zeno by Italo Svevo, Italy, (1861-1928)
9.23. Crime and Punishment by Fyodor M Dostoyevsky, Russia, (1821-1881)
9.24. Dead Souls by Nikolai Gogol, Russia, (1809-1852)
9.25. The Death of Ivan Ilyich and Other Stories by Leo Tolstoy, Russia, (1828-1910)
9.26. Decameron by Giovanni Boccaccio, Italy, (1313-1375)
9.27. The Devil to Pay in the Backlands by Joao Guimaraes Rosa, Brazil, (1880-1967)
9.29. Diary of a Madman and Other Stories by Lu Xun, China, (1881-1936)
9.29. The Divine Comedy by Dante Alighieri, Italy, (1265-1321)
9.30. Don Quixote by Miguel de Cervantes Saavedra, Spain, (1547-1616)
9.31. Essays by Michel de Montaigne, France, (1533-1592)
9.32. Fairy Tales and Stories by Hans Christian Andersen, Denmark, (1805-1875)
9.33. Faust by Johann Wolfgang von Goethe, Germany, (1749-1832)
9.34. Gargantua and Pantagruel by Francois Rabelais, France, (1495-1553)
9.35. Gilgamesh Mesopotamia, (c 1800 BC)
9.36. The Golden Notebook by Doris Lessing, England, (b.1919)
9.37. Great Expectations by Charles Dickens, England, (1812-1870)
9.39. Gulliver’s Travels by Jonathan Swift, Ireland, (1667-1745)
9.39. Gypsy Ballads by Federico Garcia Lorca, Spain, (1898-1936)
9.40. Hamlet by William Shakespeare, England, (1564-1616)
9.41. History by Elsa Morante, Italy, (1918-1985)
9.42. Hunger by Knut Hamsun, Norway, (1859-1952)
9.43. The Idiot by Fyodor M Dostoyevsky, Russia, (1821-1881)
9.44. The Iliad by Homer, Greece, (c 700 BC)
9.45. Independent People by Halldor K Laxness, Iceland, (1902-1998)
9.46. Invisible Man by Ralph Ellison, United States, (1914-1994)
9.47. Jacques the Fatalist and His Master by Denis Diderot, France, (1713-1784)
9.49. Journey to the End of the Night by Louis-Ferdinand Celine, France, (1894-1961)
9.49. King Lear by William Shakespeare, England, (1564-1616)
9.50. Leaves of Grass by Walt Whitman, United States, (1819-1892)
9.51. The Life and Opinions of Tristram Shandy by Laurence Sterne, Ireland, (1713-1768)
9.52. Lolita by Vladimir Nabokov, Russia/United States, (1899-1977)
9.53. Love in the Time of Cholera by Gabriel Garcia Marquez, Colombia, (b. 1928)
9.54. Madame Bovary by Gustave Flaubert, France, (1821-1880)
9.55. The Magic Mountain by Thomas Mann, Germany, (1875-1955)
9.56. Mahabharata, India, (c 500 BC)
9.57. The Man Without Qualities by Robert Musil, Austria, (1880-1942)
9.59. The Mathnawi by Jalal ad-din Rumi, Afghanistan, (1207-1273)
9.59. Medea by Euripides, Greece, (c 480-406 BC)
9.60. Memoirs of Hadrian by Marguerite Yourcenar, France, (1903-1987)
9.61. Metamorphoses by Ovid, Italy, (c 43 BC)
9.62. Middlemarch by George Eliot, England, (1819-1880)
9.63. Midnight’s Children by Salman Rushdie, India/Britain, (b. 1947)
9.64. Moby-Dick by Herman Melville, United States, (1819-1891)
9.65. Mrs. Dalloway by Virginia Woolf, England, (1882-1941)
9.66. Njaals Saga, Iceland, (c 1300)
9.67. Nostromo by Joseph Conrad, England,(1857-1924)
9.69. The Odyssey by Homer, Greece, (c 700 BC)
9.69. Oedipus the King Sophocles, Greece, (496-406 BC)
9.70. Old Goriot by Honore de Balzac, France, (1799-1850)
9.71. The Old Man and the Sea by Ernest Hemingway, United States, (1899-1961)
9.72. One Hundred Years of Solitude by Gabriel Garcia Marquez, Colombia, (b. 1928)
9.73. The Orchard by Sheikh Musharrif ud-din Sadi, Iran, (c 1200-1292)
9.74. Othello by William Shakespeare, England, (1564-1616)
9.75. Pedro Paramo by Juan Rulfo Juan Rulfo, Mexico, (1918-1986)
9.76. Pippi Longstocking by Astrid Lindgren, Sweden, (1907-2002)
9.77. Poems by Paul Celan, Romania/France, (1920-1970)
9.79. The Possessed by Fyodor M Dostoyevsky, Russia, (1821-1881)
9.79. Pride and Prejudice by Jane Austen, England, (1775-1817)
9.80. The Ramayana by Valmiki, India, (c 300 BC)
9.81. The Recognition of Sakuntala by Kalidasa, India, (c. 400)
9.82. The Red and the Black by Stendhal, France, (1783-1842)
9.83. Remembrance of Things Past by Marcel Proust, France, (1871-1922)
9.84. Season of Migration to the North by Tayeb Salih, Sudan, (b. 1929)
9.85. Selected Stories by Anton P Chekhov, Russia, (1860-1904)
9.86. Sons and Lovers by DH Lawrence, England, (1885-1930)
9.87. The Sound and the Fury by William Faulkner, United States, (1897-1962)
9.89. The Sound of the Mountain by Yasunari Kawabata, Japan, (1899-1972)
9.89. The Stranger by Albert Camus, France, (1913-1960)
9.90. The Tale of Genji by Shikibu Murasaki, Japan, (c 1000)
9.91. Things Fall Apart by Chinua Achebe, Nigeria, (b. 1930)
9.92. Thousand and One Nights, India/Iran/Iraq/Egypt, (700-1500)
9.93. The Tin Drum by Gunter Grass, Germany, (b.1927)
9.94. To the Lighthouse by Virginia Woolf, England, (1882-1941)
9.95. The Trial by Franz Kafka, Bohemia, (1883-1924)
9.96. Trilogy: Molloy, Malone Dies, The Unnamable by Samuel Beckett, Ireland, (1906-1989)
9.97. Ulysses by James Joyce, Ireland, (1882-1941)
9.99. War and Peace by Leo Tolstoy, Russia, (1828-1910)
9.99. Wuthering Heights by Emily Brontë, England, (1818-1848)
9.100. Zorba the Greek by Nikos Kazantzakis, Greece, (1883-1957)

10. „Sabiedriskās aizsardzības koncepcijas” ieteicamās literatūras saraksts
10.1. Pasaulskata literatūra
10.1.1. В.И.Даль. Словарь живого Великорусского языка (лучше дореволюционных изданий).
10.1.2. Библия — изд. Московской патриархии по благословению патриарха Московского и Всея Руси.
10.1.3. Библия — канонические издания, доставляемые из-за рубежа “благодетелями”, отличающиеся от православной Библии.
10.1.4. Коран — русские переводы И.Ю.Крачковского, изд. АН СССР, 1986 г., и Г.С.Саблукова, 1907 г. и И.В.Пороховой.
10.1.5. “Бхагавад-гита как она есть”. Авт. — Шри Шримад А.Ч.Бхактиведанта Свами Прабхупада. Бхактиведанта Бук Траст. Перевод на русский.
10.1.6. Бхагавад-гита — в переводе Б. Л. Смирнова.
10.1.7. Д.Прейгер и Д.Телушкин. «Восемь вопросов по иудаизму для интеллигентного скептика». Перевод на русский, Лос-Анджелес, 1988.
10.1.8. И.Б.Пранайтис. Христианин в Талмуде еврейском или тайны раввинского учения о христианах. СПб, 1911.
10.1.9. Ф.Энгельс. «Анти-Дюринг».
10.1.10. Ф.Энгельс. «Диалектика природы».
10.1.11. В.И.Ленин. «Материализм и эмпириокритицизм».
10.1.12. В.И.Ленин. «Государство и революция».
10.1.13. И.А.Ефремов. «Туманность Андромеды».
10.1.14. И.А.Ефремов. «Час Быка».

10.2. Faktoloģiskā literatūra (minimums)
10.2.1. С.Ю.Витте. Воспоминания. М., 1960.
10.2.2. И.В.Сталин. Марксизм и национальный вопрос. Соч., т. 2, М., 1946.
10.2.3. К.Маркс. К еврейскому вопросу. Соч. т. 1.
10.2.4. М.Е.Салтыков-Щедрин. Помпадуры и помпадурши.
10.2.5. Ю.Ларин. Евреи и антисемитизм в СССР. М., Л., 1929.
10.2.6. Д.Рид. Спор о Сионе. Перевод на русский. Иоганнесбург , 1986 г.
10.2.7. В.Сергин. Мозг как вычислительная система. В журн. «Информатика и образование», № 6, 1987.
10.2.8. В.В.Иванов. Чёт и нечет. Асимметрия мозга и знаковых систем. Москва, “Советское радио”, 1978 г.
10.2.9. А.Ревиль. Иисус Назарянин. СПб, 1909.
10.2.10. В.П. фон Эгерт. Надо защищаться. СПб, 1912.
10.2.11. А.Селянинов. Тайная сила масонства. СПб, 1911.
10.2.12. Ф.Алестин. Палестина в петле сионизма. М., 1988.
10.2.13. Э.Б.Тайлор. Первобытная культура. М., 1989.
10.2.14. А.С.Хомяков. О старом и новом. М., 1988.
10.2.15. В.И.Ленин. Как чуть не потухла «Искра». ПСС, т. 4.
10.2.16. А.С.Пушкин. Об истории Русского Народа Полевого;
10.2.17. А.С. Пушкин. О народном возпитании. Сочинения и письма под ред. Морозова, т. 6, СПб. 1909.(В советских изданиях многочисленные искажения, извращающие мировоззрение А.С.Пушкина).
10.2.18. А.3.Романенко. О классовой сущности сионизма, Л., 1986. (Тест на жидовосхищение, определивший стиль перестройки; подобный “делу Бейлиса”, определившему стиль революций 1917 г.). (не удаётся найти)
10.2.19. С.Платонов. После коммунизма. М., 1989.
10.2.20. В.И.Ленин. Развитие капитализма в России. ПСС, т. 3.
10.2.21. Н.С.Лесков. Жидовская кувырколлегия. ПСС, т. 18, изд. 3, А.Ф.Маркса, СПб, 1903.
10.2.22. Н.Н.Яковлев. ЦРУ против СССР. М., 1985 г.
10.2.23. Н.Н.Яковлев. 1 августа 1914 г., М., 1974; изд. 3, доп., Москва, “Москвитянин”, 1993 г.
10.2.24. Книги из серии материалов партийных съездов, начатых изданием в 1958 г.
10.2.25. В.И.Даль. Записка о ритуальных убийствах. СПб, 1913.
10.2.26. Н.М.Никольский. История русской церкви. М., 1985 г.
10.2.27. М.Палеолог. Царская Россия накануне революции. М., Петроград, 192З.
10.2.28. Л.Д.Троцкий. Сборник под ред. Н.А.Васецкого. К истории русской революции. М., 1990.
10.2.29. История внешней политики СССР. 1917 — 1980. В 2 х томах. М., 1980.
10.2.30. К.Маркс. Капитал.
10.2.31. Бисмарк. Воспоминания.
10.2.32. А. фон Тирпиц. Воспоминания. М., 1957.
10.2.33. А.Н.Крылов. Мои воспоминания. Л., 1979.
10.2.34. Г.К.Жуков. Воспоминания и размышления. М., 1970.
10.2.35. А.И.Шахурин. Крылья победы. М., 1990.
10.2.36. В.В.Шульгин. Дни. 1920. М., 1989.
10.2.37. В.Г.Грабин. Оружие победы. М., 1989.
10.2.38. В.Буковский. И возвращается ветер. Письма русского путешественника. М., 1990. Вступит. статья Алексея Ад-жубея.
10.2.39. П.Баржо. Флот в атомный век. М., 1956.
10.2.40. Н.М.Карамзин. История государства российского.
10.2.41. Палю де Ла Барьер. Курс теории автоматического управления. М., 1973.
10.2.42. Н.Винер. Кибернетика. М., 1967.
10.2.43. И.П.Игнатов Как стать буддой. Л., 1991. (Правильно Игнатьев).
10.2.44. Д.Волков. За кулисами второй мировой войны.
10.2.45. 1939 год. Уроки истории. М., 1990.
10.2.46. П.Я.Чаадаев. Статьи и письма. М., 1989.
10.2.47. Р.Макнамара. Путём ошибок к катастрофе. М., 1988.
10.2.48. А.А.Громыко. Внешняя экспансия капитала. М., 1982.
10.2.49. П.Н.Милюков. Воспоминания. М., 1991.
10.2.50. Апокрифы древних христиан. М., 1989.
10.2.51. Э.Шюре. Великие посвящённые М., 1990.
10.2.52. В.Калугин. Струны рокатаху… М., 1989.(правильное название “Струны рокотаху”)
10.2.53. А.Я.Аврех. Масоны и революция. М., 1990.
10.2.54. Л.Замойский. За фасадом масонского храма. М., 1990.
10.2.55. В.Я.Бегун. Рассказы о «детях вдовы». Минск. 1986.
10.2.56. Ф.М.Достоевский. Бесы.
10.2.57. И.В.Сталин. О проекте Конституции Союза ССР. М., 1951, или в сб. «Вопросы ленинизма». М., 1947.
10.2.58. И.В.Сталин. Экономические проблемы социализма в СССР. М., 1952.
10.2.59. Конституционные идеи Андрея Сахарова. М., 1990.
10.2.60. Н.А.Бердяев. Смысл истории. М., 1990.
10.2.61. Н.А.Бердяев. Истоки и смысл русского коммунизма. М., 1990.
10.2.62. Контрреволюционный заговор Имре Надя и его сообщников. Изд. 2, Будапешт. 1959.
10.2.63. Программа КПСС (принята ХХII съездом в 1961 г.), М., 1974
10.2.64. Н.П.Дубинин. Вечное движение. М., 1989.
10.2.65. Я.Л.Сухотин. Сын Сталина. Жизнь и гибель Якова Джугашвили. Ленинград. 1990.
10.2.66. Е.Джугашвили. Эпоха борьбы и побед. В журн. “Молодая гвардия”, № 3, 1991 (в частности, о “геройской” гибели предателя — сына Н. стр. Хрущёва — Леонида).
10.2.67. Хрущёв о Сталине. Телекс. Нью-Йорк. 1989. (сборка по кускам из того, что удалось найти)
10.2.68. Б.Н.Ельцин. Исповедь на заданную тему.
10.2.69. А.А.Громыко, В.Ломейко. Новое мышление в ядерный век.
10.2.70. И.Р.Григулевич. История Инквизиции. М., 1970.
10.2.71. С.П.Мельгунов. Красный террор. М., 1990.
10.2.72. В.П.Костенко. На «Орле» в Цусиме. Л., 1955.
10.2.73. А.Н.Яковлев. Цель жизни. Записки авиаконструктора.(Интересен сравнительный анализ изданий разных периодов «застоя»).
10.2.74. Сочинения Козьмы Пруткова. М., 1959.
10.2.75. А.Гитлер. Майн кампф.
10.2.76. В.И.Бельский. Сказание о невидимом граде Китеже и деве Февронии. Либретто оперы. СПб., 1907.
10.2.77. Д.Е.Мельников, Л.Б.Черная. Преступник № 1. Нацистский режим и его фюрер. М., 1981, 1991.
10.2.78. Иванов-Разумник. Что такое «махаевщина»? СПб, 1908.
10.2.79. Полистайте ПСС «основоположников» “научного коммунизма”.
10.2.80. Ф.М.Достоевский. Дневник писателя.
10.2.81. И.Флавий. Иудейская война. СПб АН. т. 1, 1804 г.; т. 2, 1818.
10.2.82. И.Флавий. Иудейские древности.
10.2.83. Дорогами тысячелетий. М., 1991.
10.2.84. И.Ш.Шевелев, М.А.Марутаев, И.П.Шмелев. Золотое сечение М. 1990.

10.3. „Athermetizācija”
10.3. 1. “История XIX века” под ред. Лависса и Рамбо, пер. с фр., изд. 2, под ред. акад. Е.В.Тарле, ОГИЗ, Москва, 1939 г.
10.3. 2. М.Я.Гефтер “Россия и Маркс”, в журнале “Коммунист”, № 18, 1988 г.
10.3. 3. В.И.Ленин Полное собрание сочинений, изд. 5, т. 26.
10.3. 4. В.И.Ленин “Детская болезнь «левизны» в коммунизме”, ПСС, т. 41
10.3. 5. Р.Гароди “Дело об Израиле”, Политический сионизм, Досье, Париж, 1988 г.(не удаётся найти)
10.3. 6. В.Ушкуйник “Каган и его бек”, без выходных данных, где-то за рубежом.
10.3. 7. “Фрейлина её величества” Интимный дневник и воспоминания А.Вырубовой, Рига, 1928 г.
10.3. 8. Марк Аврелий Антонин “К самому себе”, Размышления, СПб, 1895 г.
10.3. 9. Н.С.Гордиенко “Крещение Руси: факты против легенд и мифов”, Ленинград, 1986 г.
10.3. 10. А.Г.Кузьмин “Падение Перуна. Становление христианства на Руси”, Москва, 1988 г.
10.3. 11. В.Н.Емельянов “Десионизация”, Самиздат, 1975, 1988
10.3. 12. М.Е.Салтыков-Щедрин “История одного города”, Собрание сочинений в 20 томах, Москва, 1969 г.
10.3. 13. И.П.Шмелев “Золотая симфония” (Кто такой Хеси-Ра?), в сб. “Проблемы русской и зарубежной архитектуры”, Ленинград, 1988 г.(не удаётся найти)
10.3. 14. “Советский энциклопедический словарь”, Москва, “Советская энциклопедия”, 1987 г.
10.3. 15. Арон Симанович “Рассказывает секретарь Распутина”, в журн. “Слово” (“В мире книг”), № 5, 6, 7, 1989 г.
10.3. 16. И.Ш.Шифман “Ветхий Завет и его мир”, Москва, 1987 г.
10.3. 17. А.К.Толстой Собрание сочинений в 4 томах, Москва, 1969 г.
10.3. 18. Л.М.Спирин “Россия 1917. Из истории борьбы политических партий”, “Мысль”, 1987 г.
10.3. 19. А.Снисаренко “Третий пояс мудрости”, Ленинград, 1989 г.
10.3. 20. Д.Странден “Герметизм”, Сокровенная философия египтян, СПб, 1911г.
10.3. 21. “Письма Елены Рерих (1929 – 1938)”, т. 2, Рига, 1940 г.
10.3. 22. “Философский словарь” под ред. И.Т.Фролова, Москва, 1981 г.
10.3. 23. “Введение в философию”, учебник для вузов в двух частях, Москва, 1989 г.
10.3. 24. А.С.Пушкин в серии “Библиотека великих писателей” изд. “Брокгауз и Ефрон”, А.С.Пушкин, т. 3, СПб, 1909 г.
10.3. 25. И.Т.Фролов “Перспективы человека”, Москва, 1983 г.
10.3. 26. Макс Гендель “Космогоническая концепция розенкрейцеров”, Основной курс по прошлой эволюции человека, его нынешней конституции и будущему развитию. Перевод с оригинального английского издания 1911 года. Изд. общества “Эзотеризм и парапсихология”, Израиль, 1984 г.
10.3. 27. В.И.Ленин “Конспект «Науки логики»”, ПСС, т. 29.
10.3. 28. В.И.Ленин “Конспект книги Гегеля «Лекции по истории философии»”, ПСС, т. 29
10.3. 29. В.И.Ленин “Задачи союзов молодежи”, ПСС, т. 41, с. 298 – 318.
10.3. 30. В.Н.Емельянов “Еврейский нацизм и азиатский способ производства”, Москва, Самиздат, 1988 г.
10.3. 31. А.Дикий “Русско-еврейский диалог”, изд. 2, Нью-Йорк, 1971 г.
10.3. 32. В.И.Ленин “К вопросу о диалектике”, ПСС, т. 29, с. 316 – 322.
10.3. 33. А.В.Аникин (Еврейский) “Муза и мамона. Социально-экономические мотивы у Пушкина”, Москва, Мысль, 1989 г.
10.3. 34. К.Маркс, Ф.Энгельс “Альянс социалистической демократии и Международное товарищество рабочих”, Соч.,, т. 18, с. 329.
10.3. 35. И.Л.Солоневич “Дух народа” в журн. “Наш современник”, № 5, 1990 г.
10.3. 40. Т.П.Очирова “Народность. Нация. Национальность” в журн. “Слово”, № 2, 1990 г.
10.3. 36. “Протоколы съездов и конференций Всесоюзной Коммунистической партии (б) – Шестой съезд”, Москва, Ленинград, 1927 г.
10.3. 37. Л.Я.Дадиани “Критика идеологии и политики социал-сионизма”, Москва, 1986 г.
10.3. 38. Н.Куниицын “Утаенное письмо”, в журн. “Диалог”, № 7, 1990 г. (не удаётся найти)
10.3. 39. А.И.Деникин “После приказа № 1”, в журн. “Слово”, № 3, 1990 г.
10.3. 40. В.Якушев “Свой человек… в экономике”, “Московский строитель”, 24-1, 16, 1990 г.(не удаётся найти)
10.3. 41. В.И.Ленин “Набросок тезисов 4(17) марта 1917г.”, ПСС, т. 31.
10.3. 42. В.И.Ленин “Письма издалека”, ПСС, т. 31.
10.3. 43. В.И.Ленин “Доклад на собрании большевиков-участников Всероссийского совещания рабочих и солдатских депутатов 4(17) апреля 1917 г.”, ПСС, т. 11. (на самом деле том. 31)
10.3. 44. В.И.Ленин “Две тактики социал-демократии в демократической революции”, ПСС, т. 11.
10.3. 45. В.И.Ленин “О лозунге Соединенных Штатов Европы”, ПСС, т. 26.
10.3. 46. В.И.Ленин “Военная программа пролетарской революции”, ПСС, т. 30.
10.3. 47. Учебник для вузов “История Коммунистической партии Советского Союза” авторского коллектива под руководством акад. Б.Н.Пономарева и И.И.Минца, Москва, “Политиздат”, 1982 г.
10.3. 48. И.В.Алексеев “Агония сердечного согласия”, Ленинград, 1990 г.
10.3. 49. Б.В.Савинков “Между Корниловым и Керенским”, в журн. “Слово”, № 9, 1990 г.
10.3. 50. П.Н.Краснов “Спасти армию”, в журн. “Слово”, № 9, 1990 г.
10.3. 51. Е.Е.Алферьев “Император Николай II как человек сильной воли”, Свято-Троицкий монастырь, Джорданвилль, H.I., 1983 г.
10.3. 52. С.Д.Сазонов “Воспоминания”, Москва, “Международные отношения”, 1991 г.; репринтное воспроизведение парижского издания 1927 г.
10.3. 53. Дж.Бьюкенен “Мемуары дипломата”, Москва, “Международные отношения”, 1991 г.; текст по изданию “Мемуары дипломата”, Москва, Гос. издат., 1924 г.
10.3. 54. А.Спиридович “Записки жандарма”, Москва, “Художественная литература”, 1991 г.; репринтное воспроизведение издания 1930 г., Москва, “Пролетарий”.
10.3. 55. М.Палеолог “Царская Россия во время мировой войны”, Москва, “Международные отношения”, 1991 г.; текст по одноименному изданию — Москва, Петроград, 1923 г.
10.3. 56. “Русские веды”. “Песни птицы Гамаюн”. “Велесова книга”. Реставрация, перевод и комментарии Буса Кресеня (Александра Игоревича Асова), Китежград, 3000 год от исхода из Семиречья, Москва, 1992 г.

10.4. Papildinājums
10.4. 1. Чуев Ф. – Молотов:полудержавный властелин
10.4. 2. Нечволодов А. Д. – “От разорения к достатку”
10.4. 3. Идрис Шах – «Суфии»
10.4. 4. Евангелие Мира от Ессеев
10.4. 5. И.Б.Пранайтис. Христианин в Талмуде еврейском или тайны раввинского учения о христианах. СПб, 1911
10.4. 6. Каддафи М. Зелёная книга
10.4. 7. Деньги без процентов и инфляции (Маргрит Кеннеди)

11. Andreja Fursova (krievu sociologs un vēsturnieks) literatūras saraksts
1  The Crisis of Democracy,  Michel Crozier, Samuel P. Huntington, Joji Watanuki
2  The New World Order,  H. G. Wells
3  The Open Conspiracy,  H. G. Wells
4  Les coulisses de la terreur,  Richard Labévière
5  Les dollars de la terreur: Les Etats-Unis et les islamistes,  Richard Labeviere
6  The Anglo-American Establishment: From Rhodes to Cliveden,  Quigley Carroll
7  Tragedy & Hope: A History of the World in Our Time,  Carroll Quigley
8  The Evolution of Civilizations,  Carroll Quigley
9  Blowback, Second Edition: The Costs and Consequences of American Empire, Chalmers Johnson
10  The Sorrows of Empire: Militarism, Secrecy, and the End of The republic,  Chalmers Johnson
11  The Rise of Professional Society,  Harold Perkin
12  Ghost Wars: The Secret History of the CIA, Afghanistan, and Bin Laden, from the Soviet Invasion to September 10, 2001, Steve Coll
13  The German Genius: Europe’s Third Renaissance, the Second Scientific Revolution, and the Twentieth Century, Peter Watson
14  Fulcrum of Evil : ISI, CIA, Al Qaeda Nexus, Maloy Krishna Dhar
15  Gandhi & Churchill: The Epic Rivalry that Destroyed an Empire and Forged Our Age, Arthur Herman
16  Behemoth: The Structure and Practice of National Socialism,1933-1944, Franze Neumann
17  The Habsburgs, Andrew Wheatcroft
18  The Soldier and the State: The Theory and Politics of Civil-Military Relations, S. Huntington
19  Bell Curve: Intelligence and Class Structure in American Life, Richard J. Herrnstein, Charles Murray
20  Coming Apart: The State of White America, 1960-2010, Charles Murray
21  Social Origins of Dictatorship and Democracy: Lord and Peasant in the Making of the Modern World, Barrington Moore
22  Coningsby, or The New Generation, Benjamin Disraeli
23  The Ascent of Money: A Financial History of the World, Niall Ferguson
24  The Moral Basis of a Backward Society, Edward C. Banfield
25  The Unheavenly City: The Nature and the Future of Our Urban Crisis, Edward C. Banfield
26  End of the Nation State, Kenichi Ohmae
27  Behold a Pale Horse, Milton William Cooper
28  How the Scots Invented the Modern World: The True Story of How Western Europe’s Poorest Nation Created Our World & Everything in It, Arthur Herman
29  The Rise and Fall of the Great Powers, Paul Kennedy
30  The Cold War: A History, Martin Walker
31  The Great Degeneration, Niall Ferguson
32  Islamisme et Etats-Unis Une Alliance Contre L’Europe, Alexandre Del Valle
33  La fin de l’avenir: La technologie et le declin de l’Occident (Science ouverte), Jean Gimpel
34  Les Royaumes Combattants, Jean-François Susbielle
35  L’empire et les nouveaux barbares, Jean-Christophe Rufin
36  The Lonely Crowd: A Study of the Changing American Character, David Riesman
37  The World of Late Antiquity, Peter Brown
38  Yakuza: The Explosive Account of Japan’s Criminal Underworld, David E. Kaplan, Alec Dubro
39  Tournament of Shadows: The Great Game and the Race for Empire in Central Asia, Karl Ernest Meyer, Shareen Blair Brysac  
40  The Enigma of Japanese Power: People and Politics in a Stateless Nation, Karel Van Wolferen
41  The Dialectics of Oppression in Zaire, M.G.Schatzberg
42  Globalization: The Human Consequences, Zygmunt Bauman
43  The Shanghai Green Gang: Politics and Organized Crime, 1919-1937, Brian G. Martin
44  Grey Wolf: The Escape of Adolf Hitler, Simon Dunstan, Gerrard Williams
45  The Great Game: On Secret Service in High Asia, Peter Hopkirk
46  Millenarianism and Peasant Politics in Vietnam (Harvard East Asian Series), Hue-Tam Ho Tai
47  Homo Academicus, Pierre Bourdien
48  The Habsburg Monarchy, 1809-1918: A History of the Austrian Empire and Austria-Hungary, A.J.P. Taylor
49  A Wreath for Udomo, Peter Abrahams
50  Queen Victoria’s Gene: Haemophilia and the Royal Family, Potts D.M. W.T.W. Potts.
51  Trading with the Enemy: the Nazi-American Money Plot 1933-1949, Charles Higham
52  The Development of Capitalism in Colonial Indochina (1870-1940), Martin J. Murray
53  The Watchers, Stephen Alford
54  Suicide of a Superpower: Will America Survive to 2025?, Patrick J. Buchanan
55  Dancing in the Glory of Monsters: The Collapse of the Congo and the Great War of Africa, Jason Stearns
56  War of the Windsors: A Century of Unconstitutional Monarchy, Lynn Picknett, Clive Prince, Stephen Prior, Robert Brydon
57  Germany and world politics in the twentieth century, Ludwig Dehio
58  Tournament of Shadows: The Great Game and the Race for Empire in Central Asia, Karl Ernest Meyer Shareen Blair Brysac
59  The Enigma of Capital: and the Crises of Capitalism, David Harvey
60  On Secret Service East of Constantinople: The Plot to Bring Down the British Empire, Peter Hopkirk
61  Conjuring Hitler: How Britain and America Made the Third Reich, Preparata Guido Giacomo
62  The Rise of the Fourth Reich: The Secret Societies That Threaten to Take Over America, Jim Marrs
63  Mr. Putin: Operative in the Kremlin, Fiona Hill, Clifford G. Gaddy
64  Pourquoi on tue les chrétiens dans le monde aujourd’hui, la nouvelle islamophobie, Alexandre del Valle
65  After the Empire: The Breakdown of the American Order, Emmanuel Todd
66  Bad Money, Kevin Phillips
67  Every Nation for Itself: Winners and Losers in a G-Zero World, Ian Bremmer
68  The New Dark Ages Conspiracy: Britain’s Plot to Destro…, Carol White
69  Afterthoughts on Material Civilization and Capitalism, Fernand Braudel
70  The Modern World-System 1: Capitalist Agriculture and the Origins of the European World-Economy in the Sixteenth Century, Immanuel Wallerstein
71  History of Venice, John Julius Norwich
72  Imperial Hubris: Why the West is Losing the War on Terror, Michael F. Scheuer
73  The Search for the Manchurian Candidate, John D. Marks
74  The great unraveling, Paul Krugman
75  The grand strategy of the byzantine empire, Edward n Luttwak
76  Our Times: The Age of Elizabeth II, A. N. Wilson
77  The bed of procrustes philosophical and practical aphorisms, Nassim Taleb
78  The vatican empire, Nino lo Bello
79  The Nazi Roots of the Brussels EU, Paul Anthony Taylor, Aleksandra Niedzwiecki, Matthias Rath and August Kowalczyk
80  Странник. Угроза вторжения-1, Олег Маркеев
81  Странник. Угроза вторжения – 2, Олег Маркеев
82  Странник. Черная луна-1, Олег Маркеев
83  Странник. Черная луна-2, Олег Маркеев
84  Странник. Серый Ангел, Олег Маркеев
85  Странник. Тотальная война, Олег Маркеев
86  Странник. Цена Посвящения, Олег Маркеев
87  Неучтенный фактор, Маркеев О.
88  Угроза вторжения, Олег Маркеев
89  Оружие возмездия, Олег Маркеев
90  Дигитал, Олег Маркеев
91  Демон власти. Генезис, эволюция и кризис системы власти, Олег Маркеев
92  Око мира, Роберт Джордан
93  Великая Охота, Роберт Джордан
94  Возрожденный Дракон, Роберт Джордан
95  Восходящая Тень, Роберт Джордан
96  Огни небес, Роберт Джордан
97  Властелин Хаоса, Роберт Джордан
98  Корона мечей, Роберт Джордан
99  Сердце Зимы, Роберт Джордан
100  Перекрестки сумерек, Роберт Джордан
101  Нож сновидений, Роберт Джордан
102  Башни Полуночи, Роберт Джордан, Брендон Сандерсон
103  A Memory of Light / Память Света, Robert Jordan, Brandon Sanderson / Роберт Джордан, Брэндон Сандерсон
104  Путь кинжалов, Роберт Джордан
105  Грядущая буря, Роберт Джордан Брэндон Сандерсон
106  Англо-Бурская война. 1899-1902, Артур Конан Дойл
107  Гигантская тень (подарочное издание), Артур Конан Дойл
108  Подвиги морского разбойника, Артур Конан Дойл
109  Тень великого человека. Дядя Бернак. Рассказы, Артур Конан Дойл
110  Таинственный рыцарь [фанатский перевод], Джордж Мартин
111  Игра престолов. Книга 1, Джордж Мартин
112  Игра престолов. Книга 2, Джордж Мартин
113  Битва Королей. Книга 1, Джордж Мартин
114  Битва Королей. Книга 2, Джордж Мартин
115  Буря мечей. В 2 книгах. Книга 1, Джордж Мартин
116  Буря мечей. В 2 книгах. Книга 2, Джордж Мартин
117  Межевой рыцарь, Джордж Мартин
118  Верный меч, Джордж Мартин
119  Танец с драконами, Джордж Р. Р. Мартин
120  Пир для воронов, Мартин Джордж
121  Амбарканта, Толкин Джон Рональд Руэл
122  Элессар, Джон Рональд РуэлТолкин
123  Дети Хурина, Дж. Р. Р. Толкин
124  Сильмариллион, Джон Р. Р. Толкин
125  Хоббит, или Туда и обратно. Сказки, Джон Р. Р. Толкиен
126  Приключения Тома Бомбадила и другие истории, Дж. Р. Р. Толкин
127  Роверандом, Джон Р.Р. Толкин
128  Книга утраченных сказаний, Том I, Джон Роналд Руэл Толкин
129  Книга Утраченных сказаний, Том II, Джон Р. Р. Толкин
130  Неоконченные сказания, Джон Рональд Роуэл Толкиен
131  Властелин Колец. Трилогия. Том 1. Хранители Кольца, Джон Р. Р. Толкин
132  Властелин Колец. Трилогия. Том 2. Две твердыни, Джон Р. Р. Толкин
133  Властелин Колец. Трилогия. Том 3. Возвращение короля, Джон Р. Р. Толкин
134  Тихий американец, Грэм Грин
135  Наш человек в Гаване, Грэм Грин
136  Комедианты, Грэм Грин
137  Ведомство страха, Грэм Грин
138  Меня создала Англия. Брайтонский леденец, Грэм Грин
139  Машина времени, Герберт Уэллс
140  Россия во мгле, Герберт Уэллс
141  Ленин. Вождь мировой революции, Фридрих Платтен, Джон Рид, Герберт Уэллс
142  Освобожденный мир, Герберт Уэллс
143  Очерки истории цивилизации, Герберт Уэллс
144  Краткая история мира, Герберт Уэллс
145  Война миров. Рассказы, Герберт Уэллс
146  Собрание сочинений: Облик грядущего, Герберт Уэллс
147  Айвенго, Вальтер Скотт
148  Аббат, Вальтер Скотт
149  Антикварий, Вальтер Скотт
150  Роб Рой, Вальтер Скотт
151  Гай Мэннеринг, или Астролог, Вальтер Скотт
152  Вудсток, или Кавалер, Вальтер Скотт
153  По Уссурийскому краю. Дерсу Узала, В. К. Арсеньев
154  Сквозь тайгу, В. К. Арсеньев
155  Столкновение цивилизаций, Самюэль Хантингтон
156  Политический порядок в меняющихся обществах, Сэмюэл Хантингтон
157  Кто мы? Вызовы американской национальной идентичности, Самюэль Хантингтон
158  На пороге нового тысячелетия, Жак Аттали
159  Мировой экономический кризис… А что дальше? Ж. Аттали
160  Карл Маркс, Жак Аттали
161  Краткая история будущего, Жак Аттали
162  Материальная цивилизация, экономика и капитализм, XV – XVIII вв. В трех томах. Том 1. Структуры повседневности: возможное и невозможное, Бродель Фернан
163  Материальная цивилизация, экономика и капитализм, XV-XVIII вв. Том 2. Игры обмена, Фернан Бродель
164  Материальная цивилизация, экономика и капитализм, XV-XVIII вв. Том 3. Время мира, Фернан Бродель
165  Кто стоял за спиной Сталина? Александр Владимирович Островский
166  Солженицын. Прощание с мифом, Александр Владимирович Островский
167  Кто поставил Горбачева? Александр Владимирович Островский
168  Зерновое производство Европейской Росcии в конце XIX – начале XX в, Александр Владимирович Островский
169  1993. Расстрел “Белого дома”, Островский А.В.
170  Политолог, Александр Проханов
171  Время золотое, Александр Проханов
172  Битвы алмазных баронов, Сергей Горяинов
173  Деньги террора. Кто оплатил Беслан? Сергей Горяинов
174  Алмазы Аллаха. Кто убил Пола Хлебникова? Сергей Горяинов
175  Постижение истории, А. Дж. Тойнби
176  Пережитое. Мои встречи, А. Дж. Тойнби
177  Цивилизация перед судом истории, А. Дж. Тойнби
178  Исследование истории. Цивилизации во времени и пространстве, А. Дж. Тойнби
179  Черный лебедь. Под знаком непредсказуемости, Нассим Николас Талеб
180  О секретах устойчивости. По следам “Чёрного лебедя”, Нассим Николас Талеб
181  Заговорщики. В 2-х тт., Н. Шпанов
182  Поджигатели, Н. Шпанов
183  Драма русской истории, И. Я. Фроянов
184  Древняя Русь, И. А. Фроянов
185  Век революции. 1789 – 1848, Эрик Хобсбаум
186  Век капитала. 1848 – 1875, Эрик Хобсбаум
187  Век империи. 1875 – 1914, Эрик Хобсбаум
188  Эпоха крайностей. Короткий двадцатый век 1914 – 1991, Эрик Хобсбаум
189  Сумма технологии, Станислав Лем
190  Солярис. Эдем, Станислав Лем
191  Лезвие бритвы, Иван Ефремов
192  Час быка, Иван Ефремов
193  Новая опричнина, или Модернизация по-русски, Максим Калашников, Виталий Аверьянов, Андрей Фурсов
194  Держава-купец, К. А. Фурсов
195  Вперед, к победе! Русский успех в ретроспективе и перспективе, Андрей Фурсов
196  De conspiratione, А.И Фурсов, Пономарева, С Горяинов
197  Системное познание мира, Анатолий Аверьянов
198  Система: философская категория и реальность, Анатолий Аверьянов
199  Тектология. Всеобщая организационная наука. В двух книгах. Книга 1, Александр Богданов
200  Тектология. Всеобщая организационная наука. В двух книгах. Книга 2, Александр 
201  Частный капитал в СССР, Ларин Юрий
202  Глобализация. Последствия для человека и общества, З.Бауман
203  Краткая история неолиберализма, Дэвид Харви
204  Исповедь экономического убийцы, Джон Перкинс
206  Капиталисты поневоле. Конфликт элит и экономические преобразования в Европе раннего Нового времени, Ричард Лахман
207  Финансисты, которые управляют миром, Анри Костон
208  После империи. Pax Americana – начало конца, Эмманюэль Тодд
209  Мировая кабала. Ограбление по-еврейски, Валентин Катасонов
210  Столетие войны: англо-американскская нефтяная геополитика и Новый Мировой Порядок, Уильям Фредерик Энгдаль
211  Капитал. В трех томах. В четырех книгах, Карл Маркс
212  Лондонград. Из России с наличными. История олигархов из первых рук, М. Холлингсуорт, С. Лэнсли
213  Институты, институциональные изменения и функционирование экономики, Дуглас Норт
214  Зияющие высоты, Зиновьев А.
215  Диктатор, Сергей Снегов
216  Дочь Монтесумы, Генри Райдер Хаггард
217  Институты, институциональные изменения и функционирование экономики, Карл Поланьи
218  Измена в Ватикане, или Заговор пап против христианства, Ольга Четверикова
219  Порядок из хаоса. Новый диалог человека с природой, И. Пригожин, И. Стенгерс
220  Мечеть Парижской Богоматери, Елена Чудинова
221  История Венецианской республики, Джон Норвич
222  Немезида. Последние дни американской республики, Джонсон Ч.
223  Мусульманские страны на пороге XXI в. Власть и насилие
224  Воспоминания. От крепостного права до большевиков, Н.Е. Врангель
225  Вся королевская рать, Роберт Пенн Уоррен
226  Великорусский пахарь и особенности российского исторического процесса, Л. В. Милов
227  Кровавая купель, Саймон Кларк
228  Парижские тайны. В двух томах. Том 1, Эжен Сю
229  Парижские тайны. В двух томах. Том 2, Эжен Сю
230  Война за “Асгард”, Кирилл Бенедиктов
231  Стратегия Византийской империи, Эдвард Люттвак
232  Генетическая бомба. Тайные сценарии наукоемкого биотерроризма, Ю. А. Бобылов
233  Классная Америка, Айрат Димиев
234  Об интеллигентной молодежи. Социализм, культура и большевизм
235  Английские корни немецкого фашизма. От британской к австро-баварской “расе господ”, Мануэль Саркисянц
236  Восстание элит и предательство демократии, Кристофер Лэш
237  Хрупкий баланс. Четыре столетия борьбы за господство в Европе, Людвиг Дехийо
238  Следующие 100 лет: Прогноз событий XXI века, Джордж Фридман
239  Заговор против России, Сергей Норка
240  Самодвижение материи в свете кибернетики, Л.А. Петрушенко
241  Наука логики, Г. В. Ф. Гегель
242  Структура научных революций, Томас Кун
243  Долгий двадцатый век. Деньги, власть и истоки нашего времени, Джованни Арриги
244  Великая ложь, Пол Кругман
245  Нервные люди, Александр Кустарев
246  Психология народов и масс, Гюстав Лебон
247  Foundation, Isaac Asimov
248  Раймон Арон. Мемуары. 50 лет размышлений о политике, Раймон Арон
249  История России. 1917-2009, Вдовин А.И.,Барсенков А.С.
250  Апология истории, Марк Блок
251  Драконы Эдема. Рассуждения об эволюции человеческого разума, Карл Саган
252  Пески Калахари, Уильям Малвихилл
253  Маисовые люди. Ураган, Мигель Анхель Астуриас
254  Царство Земное, Алехо Карпентьер
255  Я, Верховный, Аугусто Роа Бастос
256  Вена на рубеже веков. Политика и культура, Карл Эмиль Шорске
257  Д. М. Гвишиани. Избранные труды по философии, социологии и системному анализу, Д. М. Гвишиани
258  Сын человеческий, Аугусто Роа Бастос
259  Индивид и социум на средневековом Западе, Арон Гуревич
260  Африка: возникновение отсталости и пути развития
261  История и классовое сознание, Георг Лукач
262  Теория Формаций, Крылов В.В
263  Секретные генетические, финансовые и разведывательные программы Третьего рейха
264  За пеленой янтарного мифа. Сокровища в закулисье войн, революций, политики и спецслужб, Мосякин А.
265  Иной Сталин, Юрий Жуков
266  Всемирная мятежевойна, Е. Э. Месснер
267  Великорусская идея, Михаил Меньшиков
268  Геополитика и геостратегия, Е. А. Вандам
269  ГИТЛЕР, Inc. Как Британия и США создавали Третий рейх, Гвидо Джакомо Препарата
270  Коалиционные войны англосаксов. история и современность, С.Л. Печуров
271  Персидская казачья бригада 1879–1921 гг, Нугзар Константинович Тер-Оганов
272  Криминология кризиса, В.С. Овчинский
273  Шах дому Виндзоров. Охота за королевским порно, Г. Е. Соколов
274  Мифы устойчивого развития. Глобальное потепление» или «ползучий» глобальный переворот?, В. Б. Павленко
275  Самоубийство империи. Терроризм и бюрократия. 1866-1916, Анджей Иконников-Галицкий
276  Московские против питерских. Ленинградское дело Сталина, Станислав Рыбас
278  Десять дней, которые потрясли мир, Джон Рид
279  13 банков, которые правят миром, Саймон Джонсон, Джеймс Квак
280  Практическое китаеведение, А. П. Девятов
281  Зависть. Рассказы, Юрий Олеша
282  Германия: самоликвидация, Тило Саррацин
283  Конец Америки. Истоки мирового кризиса, Платонов О.А., Райзеггер Г.
284  Английские корни немецкого фашизма, Мануэль Саркисянц
285  Государственный переворот, Эдвард Люттвак
286  Наблюдая за англичанами. Скрытые правила поведения, Кейт Фокс
287  Социалистические Штаты Америки. Дежа-вю, или Новые песни о старом, Виктор Фридман
288  Дневники исследователя Африки, Давид Ливингстон
289  Реализм — земля перестройки. Избранные выступления и статьи, Александр Яковлев
290  Деньги. Рассказы, Эмиль Золя
291  Наследник из Калькутты, Роберт Штильмарк
292  Спасти СССР! “Попаданец” в пенсне, Валерий Белоусов
293  Твёрдая рука, Гюстав Эмар
294  Похитители бриллиантов. Капитан Сорвиголова, Луи Буссенар
295  Шпион номер раз, Геннадий Соколов
296  Номенклатура, Михаил Восленский
297  Технология власти, А. Авторханов
298  Теодор Моммзен. История Рима. В пяти томах, Теодор Моммзен
299  Острие бритвы, Сомерсет Моэм
300  Свобода Шамана, Владимир Серкин
301  Главная тайна Смутного времени, Валерий Куклин
302  Основания общей теории систем. Логико-методологический анализ, Садовский В.Н
303  Леди Dолжна умереть, Франсис Жиллери
304  История новейшего времени стран Европы и Америки: 1918-1945
305  Исследования по общей теории систем
306  Тавистокский институт, Даниэль Эстулин
307  Иван Ефремов, О. А. Ерёмина, Н. Н. Смирнов
308  Красный свет, Максим Кантор
309  Стратегия Левиафана, Максим Кантор
310  Начало самодержавия в России, Д. Н. Альшиц
311  Чрезвычайный посол, Уильям Голдинг
313  Культура и религия Запада. Религиозные традиции Европы. От истоков до наших дней, Четверикова О.Н., Крыжановский А.В.
314  Виртуоз, Проханов А.А.
315  Что такое собственность? Прудон П.Ж.
316  О геополитике, Карл Хаусхофер
317  Всеобщая история стран мира. Новое и новейшее время, Оскар Егер
318  Капитализм. История и идеология “денежной цивилизации”, В. Ю. Катасонов
319  В поисках темного Логоса. Философско-богословские очерки, А. Г. Дугин
320  Средневековье и деньги. Очерк исторической антропологии, Жак Ле Гофф
321  Мартин Хайдеггер: философия другого Начала, Александр Дугин
322  Вехи. Сборник статей о русской интеллигенции, Н. А. Бердяев, С. Н. Булгаков, М. О. Гершензон, А. С. Изгое…
323  Адам Смит в Пекине: Что получил в наследство XXI век. Арриги Джованни, Арриги Джованни
324  Русь, которая правила миром, или Русь Мiровеева, Владимир Карпец
325  По следам ушедших эпох. Статьи и заметки, Милов Л.В.
326  Города-государства Древней Руси, Фроянов И.Я., Дворниченко А.Ю
327  Европа и душа Востока, Вальтер Шубарт
328  Поворотные времена, А. В. Ахутин
330  Общественное мнение, Уолтер Липпман
335  Сумрачный гений III рейха. Карл Хаусхофер. Человек, стоявший за Гитлером, А.В. Васильченко
337  К критике политической экономии, Карл Маркс
339  Сеньор Президент, Мигель Анхель Астуриас
340  История одного города. Сказки, Михаил Салтыков-Щедрин
345  Тайна Воланда, Ольга Бузиновская, Сергей Бузиновский
346  Герой с тысячью лицами, Джозеф Кэмпбелл
350  General System Theory, Bertalanffy L. von.
351  Колокола Истории, Андрей Фурсов
352  Педро Парамо. Равнина в огне, Хуан Рульфо
354  Кто правит миром? Или вся правда о Бильдербергском клубе, Эстулин Д.
355  Похищение Европы. Исламизация и капкан толерантности, Елена Чудинова
357  22 июня. Детальная анатомия предательства, Арсен Мартиросян
358  Сталин: биография вождя, Мартиросян А. Б.
359  Сталин и репрессии 1920-х – 1930-х гг., Мартиросян Арсен
360  Н. С. Лесков. Избранное, Н. С. Лесков
361  Стратегический взгляд. Америка и глобальный кризис, Збигнев Бжезинский
368  Бухтины Вологодские завиральные, Василий Белов
369  Преступные интернационалы в центре Европы. Как НАТО создают государства-бандиты, Елена Пономарева
370  Мировые войны и мировые элиты, Дмитрий Перетолчин
371  Эректус бродит между нами. Покорение белой расы, Ричард Ферле
372  Холод. Неотвратимая гибель,  Сергей Тармашев
373  Холод. Ледяная бесконечность,  Сергей Тармашев
374 Холодный восточный ветер русской весны, Андрей Фурсов

Avoti:
http://gramataselektroniski.blog.com/iesakam-izlasit/
http://rod.lv/spisok-literatury
http://www.pravmir.ru/perechen-100-knig-po-istorii-kulture-i-literature-narodov-rossijskoj-federacii-rekomenduemyj-shkolnikam-k-samostoyatelnomu-prochteniyu/
http://минобрнауки.рф/%D0%B4%D0%BE%D0%BA%D1%83%D0%BC%D0%B5%D0%BD%D1%82%D1%8B/2977
http://eot.su/list
http://www.theguardian.com/world/2002/may/08/books.booksnews
http://en.wikipedia.org/wiki/The_100_Best_Books_of_All_Time
http://kob.in.ua/knigi-/soputstvuyuschie-kob.html
http://www.livelib.ru/selection/13502

Informācijas aģentūra
/25.07.2014/

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Ukrainā avarējušo Malaizijas Boing 777

00358_Boing_krisana_karte

Ceturtdien, 17.07.2014 Grabovas ciema apkaimē (Doņeckas rajons, Ukraina, neatzītā Doņeckas republika) nokrita „Malaizijas aviolīniju” lidmašīna „Boing 777”, kura brauca no Amsterdamas (Nīderlande) uz Kvalalumpuru (Malaizija). Lidmašīna lidoja apmēram 10km augstumā ar ātrumu 900km/h virs aktīvas karadarbības zonas starp Ukrainas armiju un pašpasludinātās republikas zemessardzes spēkiem. Lidmašīna nokrita Doņeckas zemessardzes kontrolētajā teritorijā. Pēdējais kontakts ar lidmašīnu notika 17:15, 17:20 tā sāka strauji zaudēt augstumu, bet no radaru redzesloka pazuda 17:23. Mēdiji par aviokatastrofu sāka ziņot ap 19iem un apmēram šajā laikā arī bija pieejami Krievijas TV kadri no notikumu vietas Grabovas ciemā.

Dažas stundas pēc avārijas ieceltais Ukrainas prezidents Pjotrs Parošenko lidmašīnas avārijā apvainoja „separātistus” un paziņoja, ka tas bija terora akts. Šo versiju plaši iztiražēja arī ukraiņu prese, atsaucoties uz Doņeckas zemessardzes komandiera Igora Strelkova ziņojumu 17:49 par notriektu AN tipa lidmašīnu Torezas pilsētas apkaimē, pārtvertām „separātistu” ierindnieku sarunām (tās izrādījās agrāk ierakstītu sarunu montāža un ievietotas tīmeklī dienu pirms avārijas) un videomateriāla, kurā esot redzams kā no Doņeckas uz Krieviju tiekot transportēta mobilā pretgaisa aizsardzības sistēma BUK M1 (izpētot video tika konstatēts, ka tas ir uzņemts Ukrainas armijas kontrolētā teritorijā). Jāatzīmē, ka tas viss tika noskaidrots un paziņots burtiski dažu stundu laikā pēc avārijas. Citi argumenti netika uzrādīti, vienīgi vēlāk ASV paziņoja, ka to sistēmas esot konstatējušas raķetes palaišanu no „separātistu” kontrolētās teritorijas. Konkrētas bildes un dati uzrādīti netika un netiek joprojām, lai gan tādiem noteikti jābūt, ja tas patiešām ir noticis, jo gan Krievijas, gan ASV rīcībā ir sistēmas, kuras fiksē gan objektu pārvietošanos pa zemi, gan raķešu palaišanu, gan lidmašīnu kustību, gan radioētera aktivitātes.

Ukraiņu versiju ātri vien uztvēra un izplatīja visi proamerikāniskie mēdiji, tai skaitā Latvijas, un Rietumu politiķi sāka nākt klajā ar paziņojumiem, kuros tādā vai citādākā formā avārijā tika vainota Krievija. Jau tagad ir skaidrs, ka tas viss ir kārtējie meli un mazkvalitatīvas fabrikācijas informatīvajā karā pret Krieviju un, ka avarējušo lidmašīnu visdrīzāk gaisā notrieca Ukrainas iznīcinātājs.

Pēc Malaizijas aviolīniju sniegtajiem datiem, lidmašīnā atradās 298 cilvēki (ieskaitot 15 apkalpes locekļus): 189 Nīderlandes pilsoņi, 44 Malaizijas (tai skaitā apkalpe), 27 Austrālijas, 12 Indonēzijas, 9 Lielbritānijas, 4 Beļģijas, 4 Vācijas, 3 Filipīnu, 1 Kanādas un 1 Jaunzēlandes pilsonis. Uz vietas it kā esot atrasti pēc dažādos laikos sniegtajiem paziņojumiem 121, 181 cilvēku un 70% visu pasažieru mirstīgās atliekas. Tai pat laikā nākamajā dienā pēc avārijas parādījās ziņa, ka liels daudzums no atrastajām mirstīgajām atliekām uz skata ir bez asinīm – tas ir, miruši jau iepriekš.  Pilotu kabīnē gan esot bijis daudz asiņu.

Vēl jāpiebilst, ka tobrīd netālu esošajā „separātistu” citadelē Luganskā atradās Eiropas Sadarbības un Drošības organizācijas (EDSO) pārstāvji, kuri varēja uzreiz izbraukt uz notikuma vietu. Tomēr par oficiālajiem EDSO pārstāvjiem tika norīkoti citi cilvēki, kuri jautājumus kārtoja caur Kijevu un līdz notikumu vietai vairāku dienu laikā tā arī nevarēja nokļūt. Līdz tam laikam savu bija izdarījis ne tikai karstais laiks, bet arī ukraiņu artilērija, kura dažas dienas pēc notikušā apšaudīja avārijas vietu.  Par oficiālās EDSO izmeklēšanas komisijas vadītāju tika iecelts uz Kanādu emigrējuša ukraiņu nacista dēls Maikls Bocjurkivs.

Īss tehniskais ieskats

Pirmais jautājums, kurš rodas – ko vispār virs karadarbības zonas darīja pasažieru lidmašīna? Izrādās, kamēr uz zemes notiek karš, tai skaitā ar aviācijas un pretaviācijas ieroču pielietošanu, tikmēr pāri šai teritorijai regulāri lidoja pasažieru lidmašīnas. Pat vairāk, tai pat dienā apmēram tai pat laikā un tai pat augstumā atradās vēl trīs citas pasažieru lidmašīnas (Parīze-Taibeja, Kopenhāgena-Singapūra un  Deli-Birmingema).

Tas tāpēc, ka visi pasažieru lidmašīnu grafiki tiek saskaņoti gadu iepriekš un izmaiņas tajos dārgi maksā. Tā kā karadarbība notiek teritorijā par kuras gaisa telpu atbild Ukrainas iestādes, par maršrutu izmaiņu iniciēšanu un par zaudējumiem, kas dēļ tā rodas, atbild Ukraina. Maršrutu izmaiņas inicializētas netika. Kā mazs attaisnojums ir pasažieru lidmašīnu lidošanas augstums, kādēļ to „aizsniegšanu” ar karadarbībā izmantotajiem ieročiem var uzskatīt par mazvarbūtisku. Neskatoties uz to starptautiskie standarti šādās situācijās prasa pārtraukt pasažieru lidmašīnu lidojumus virs karadarbības.

Visas pasažieru lidmašīnas atrodas vairāku radaru redzamības zonā, katras maršruts ir visiem redzams un iepriekš zināms un ik mirkli lidmašīna atrodas kāda no civilās aviācijas dispečeru dienesta apkalpes zonām, kurš to savas apkalpes zonas ietvaros vada (regulāri sazinās, informē par šķēršļiem, liek mainīt maršrutus utt.). Uz apkalpes zonu robežas lidmašīna tiek „nodota” nākamajam dispičeru dienestam. Avarējušais Malaizijas Boing atradās Dņepropetrovskas dispičeru dienesta apkalpes zonā, kurš tam bija pieprasījis mainīt maršrutu un nolaisties no 10,33km zonas uz 10,05km zonu un par 14km novirzītries no ieplānotā maršruta Doņeckas virzienā (to paziņoja „Malaysia Airlines” pārstāvis). Ukrainas drošības dienests savukārt ir izņēmis dispičeru un Boinga ekipāžas sarunu ierakstus un nevienam tos joprojām neuzrāda, pat EDSO komisijai ne. Te vēl jāpiebilst, ka Dņepropetrovskas gubernators ir ebreju nacists, radikālā jūdaisma pārstāvis, miljardieris, lieloligarhs un ukraiņu nacistu lielākais finansu atbalstītājs Igors Kolomoiskis, un ka Dņepropetrovskas apgabalu reāli kontrolē Kolomoiska izveidota privātā armija.

Kas vispār teorētiski varēja ar lidmašīnu notikt? Pirmkārt, tā varēja būt vienkārša tehnogēna avārija vai pašas lidmašīnas sprādziens. Otrkārt: lidmašīnu varēja notriekt no zemes ar pretgaisa aizsardzības sistēmu raķeti. Treškārt: lidmašīnu varēja notriekt kara lidmašīna. Pie tam, kas ir būtiski, ja lidmašīnu notrieca (vienalga vai no zemes vai iznīcinātāja), tad tas tika izdarīts apzināti, jo nav iespējams sajaukt kara lidmašīnu ar pasažieru lidmašīnu. Pasažieru lidmašīnu maršruti ir zināmi, to ātrums atšķiras no kara lidmašīnu ātrumiem, ir zināms augstums, kuros tās lido.

Kas teorētiski šajā rajonā varēja notriekt pasažieru lidmašīnu? Ukraina, antinacistiskā zemessardze, Krievija, ASV vai kāds cits „trešais spēks”’. Krievijas, ASV un „trešā spēka” versijas ir galēji teorētiskas bez jebkāda faktoloģiskā pamatojuma. Krievijas rīcībā ir pilns pretgaisa aizsardzības un lidmašīnu spektrs, bet to lietošana būtu tieša un primitīva agresija pret Ukrainu, ko nekavējoties konstatētu gan Ukrainas, gan ASV sistēmas. Tas pēc būtības līdzinātos faktiskam kara pieteikumam, pie tam ļoti stulbam, ņemot vērā to, ka Krievija nereaģēja uz amerikāņu organizēto nacistu valsts apvērsumu un tam sekojošo visaptverošo teroru. Daudzuprāt Krievijai vajadzēja ievest karaspēku Ukrainā nekavējoties, formāli atjaunojot leģitīmā prezidenta Janukoviča varu un organizējot jaunas vēlēšanas. Šādam scenārijam (kurš jau ir nokavēts) ir arī gana daudz mīnusu, sākot ar to, ka tas aizsāktu kārtējo simtiem gadus turpmāk tiražējamu mītu par krieviem-okupantiem un beidzot ar iespēju iestigt karā, kuram valsts nav gatava.

Līdzīgi kā Krievijai, tikai attāluma dēļ mazākā mērā, lidmašīnu varēja notriekt arī ASV gaisa spēki, kuru karabāzes ir izvietotas pa visu pasauli, tai skaitā Eiropā. ASV lidmašīnas parādīšanās virs Ukrainas būtu tās  gaisa telpas pārkāpums, bet ņemot vērā to, ka ASV viceprezidentam publiskā tikšanās reizē ar valdību ļāva sēdēt tobrīd vēl brīvajā Ukrainas prezidenta krēslā, to ka visu Ukrainas drošības dienesta 3. stāvu aizņem CIP darbinieki un citas ukraiņu nacistu absolutizēta proamerikānisma izpausmes, tas Ukrainu pārvaldošās aprindās nevienu neuztrauktu. Tāpat nevienu neuztrauktu, ja amerikāņi, kā „palīdzību”, sadomātu notriekt kādu pasažiera lidmašīnu, lai vainu uzveltu Krievijai vai „separātistiem”. Ukraiņu nacisti par to tikai aplaudētu, kā tiešā TV ēterā ar ovācijām aplaudēja, kad uzzināja par Odesā dzīvi degošajiem „kolorādiem”. Tomēr šāda rīcība no ASV puses būtu pārāk primitīva un stulba, jo Krievija šo faktu noteikti būtu konstatējusi un tas jau būtu nodots atklātībai.

Ukrainas armijas rīcībā, kā mantojums no PSRS, ir SU tipa iznīcinātājlidmašīnas, kuras īslaicīgi var pacelties arī 10km augstumā un notriekt lidmašīnu no pat 10km attāluma. Šī tipa lidmašīnas Ukraiņu armija intensīvi izmanto karadarbībā. Tāpat Ukrainas rīcībā ir pretgaisa aizsardzības sistēmas S300 un BUK M1.

Pārvietojamā raķešu sistēma S300 spēj iznīcināt mērķi līdz pat 150 – 300km attālumā. 2002.gadā Ukraina ar šo raķešu sistēmu it kā kļūdas pēc jau notrieca Krievijas pasažieru lidmašīnu. Izskatot lidmašīnas notriekšanas iespējamību no zemes,  jāņem vērā ka visvieglāk to izdarīt bija ar S300.

Pārvietojamā raķešu sistēmas BUK M1 darbības attālums ir līdz 35km. Komplektā ar BUK darbojas pārvietojamā radiolokācijas sistēma KUPOL. Lai gan teorētiski ar BUK M1 bija iespējams notriekt Boing, šāda iespējamība ir mazvarbūtiska, jo lidmašīna lidoja pārāk augstu (BUK ir paredzēts zemāk un lēnāk lidojošu iznīcinātāju notriekšanai), tās ātrums bija pārāk liels, pasažieru lidmašīna BUK redzamības zonu šķērso apmēram minūtes laikā, kas ir par maz lai veiktu pietiekami sarežģītus nomērķēšanas darbus. Šī sistēma nedarbojas kā rāda Holivudas filmās, kad atliek tikai nospiest podziņu un raķete pati atrod mērķi. Lai trāpītu mērķim, tas ir jāidentificē un jānomērķē, nosakot tā potenciālo atrašanās vietu pēc noteikta laika, ņemot vērā vēja stiprumu, virzienu un citus apstākļus. BUK M1 ekspluatācija ir sarežģīts kolektīvs darbs, bet lielā ātrumā un augstumā lidojošas lidmašīnas notriekšana ar BUK ir praktiski gandrīz neiespējama.

Kas attiecas uz Luganskas un Doņeckas zemessardzes iespējām notriekt Boing, tad tās arī ir galēji teorētiskas. Pirmkārt – „separātistu” rīcībā nav S300 vai līdzīga tipa sistēmas. Pēc pašu zemessargu ziņotā viņu rīcībā bija Ukrainas armijai atņemts bojāts BUK, kuru viņi mēģināja salabot. Vai tas izdevās, nav zināms, bet pie iepriekš teiktā par praktisku neiespējamību notriekt Boingu ar BUK M1 vēl var piebilst, ka zemessardzes gadījumā šī jau tā niecīgā varbūtība kļūst vēl niecīgāka, jo zemessardzes rīcībā nav plaša mēroga radiolokācijas informācijas. Ja pieņem, ka, piemēram, Ukrainas armija grib notriekt Boingam līdzīgu mērķi tieši ar BUK M1, tad, viņi to ar lielām grūtībām varbūt varētu izdarīt, ja precīzi zinātu kad un kurā no vairāku BUKu „apkalpes” zonām mērķis parādās un BUK speciālisti momentāni uzsāk sarežģīto mērķēšanas procesu. Un arī šādā gadījumā iespējas notriekt ātri un augstu lidojošu objektu ir mazas. Zemessardzes gadījumā tas praktiski ir neiespējami, jo mērķa identificēšanai un lēmuma pieņemšanai, ka tas jānotriec, vien var paiet minūte, kurā objekts atrodas BUK M1 darbības zonā. Pie tam, sajaukt pasažieru lidmašīnu ar kara lidmašīnu nav iespējams. Ja pieņem, ka Boing notrieca ar BUK M1, tad personāls noteikti zināja, ka mērķē uz pasažieru lidmašīnu (tas ir objektu, kurš lido pasažieru lidmašīnu augstumā un ātrumā). Ja Boing notrieca ar BUK M1, tad pirms notriekšanas procesa par to noteikti zināja arī Boing apkalpe, jo lidmašīna identificē „peilēšanu” un ziņo par to pilotiem, kuri šādos gadījumos sazinās ar dispečerdienestu.

Vairākas nedēļas atpakaļ Luganskas zemessardzes spēki ziņoja, ka viņiem izdevās iegūt vienu SU iznīcinātāju (lidmašīna tika bojāta un pilots to nosēdināja zemessardzes kontrolētā teritorijā) . Pēc pāris dienām jau tika ziņots, ka lidmašīna ir salabota un ir veikusi savu pirmo izlidojumu, iznīcinot vairākas Ukrainas armijas bruņumašīnas. Vairāk par šo lidmašīnu un tās varoņdarbiem nekādu ziņu nav bijis. Ņemot vērā Ukrainas armijas nospiedošo pārsvaru gaisā, visticamāk tā tika iznīcināta. Vēl jāņem vērā, ka Luganskas zemessargiem nav kaujas lidmašīnu pilnvērtīgai ekspluatācijai nepieciešamā infrastruktūra (lidosta un radiolokācijas sistēma).

Jebkurā gadījumā vienas lidmašīnas esamība Doņeckai blakus esošai Luganskas „separātistu” grupai (tās ir divas dažādas grupas, kuras, lai gan sadarbojas, bet tai pat laikā ir autonomas) apstākļos, kad pretiniekam ir daudzkārt vairāk šādu lidmašīnu un spēcīga pretgaisa aizsardzība (tie paši BUK M1, kuri tieši ir paredzēti SU tipa lidaparātu iznīcināšanai un kuri tobrīd bija koncentrēti karadarbības zonā) padara par galēji teorētisku iespēju, ka tieši šī lidmašīna, par spīti Ukrainas armijas pretgaisa aizsardzības sistēmai un daudzajiem iznīcinātājiem, nezkādēļ pacēlās virs ierastā augstuma un notrieca lielā augstumā un ātrumā (attiecīgi zemes objektiem nekaitīgu) lidojošu lidmašīnu.

Rezumējot: ja Boing 777 tika notriekts, tad visvieglāk (ar vislielāko varbūtību) to varēja izdarīt ar pretgaisa aizsardzības sistēmu S300 vai ar SU tipa iznīcinātāju. Iespējamība, ka lidmašīna tika notriekta ar BUK M1 ir mazvarbūtiska. 

Kurš notrieca Boing 777?

Neilgi pēc izziņošanas par Malaizijas Boing avāriju Ukrainā, aviācijas dispičeris no Spānijas savā twitter ierakstīja, ka esot redzējis kā pie Boing pielido divi Ukrainas iznīcinātāji un ka pēc kāda laika Boing pazuda no radaru redzesloka. Šī ziņa nekavējoties izplatījās un pēc kāda laika konkrētais twitter ieraksts jau bija dzēsts, bet presē sāka parādīties ziņas, ka rakstītājs nemaz neesot dispičeris, ka viņš to nevarēja zināt utt.

Skaidrību Boing 777 avārijas epopejā 21.07.2014 ieviesa Krievijas Aizsardzības ministrija, oficiāli publiskojot savā rīcībā esošos datus (visdrīzāk tikai daļu no tiem)  par tobrīd Doņeckas rajona apkaimē identificētajiem lidaparātiem, raķešu kompleksu S300 un BUK M1 atrašanās vietām, kā arī radiolokācijas sistēmu KUPOL darbības intensitāti.

 

Pēc krievu militāristu ziņotā 17.07.2014 Boing 777 avārijas rajonā bija 5 Ukrainas armijas BUK M1 (tika uzrādītas arī fotogrāfijas) un bija vērojama paaugstināta radiolokācijas sistēmu KUPOL darbības intensitāte. BUK M1 savās pozīcijās tika atgādāti dažas dienas pirms avārijas un pēc tās nekavējoties tika izvesti no karadarbības zonas. Pie tam daži BUK M1 atradās gandrīz blakām frontes līnijai, kas no militārā viedokļa ir nelietderīgi un pat absurdi, jo „separātistiem” nav aviācijas un tik tuva BUK dislokācija rada paaugstinātu risku tos pazaudēt (pretinieks var uzbrukt un sagrābt sev ļoti nepieciešamus ieročus).

Pretgaisa aizsardzības sistēmu atrašanās vietu karte Doņeckas apkaimē 17.07.2014  aviokatastrofas laikā

Pretgaisa aizsardzības sistēmu atrašanās vietu karte Doņeckas apkaimē 17.07.2014 aviokatastrofas laikā

Interesanti, ka Krievijas armijas dati liecina, ka tuvākais Ukrainas armijas raķešu komplekss S300 avārijas brīdī atradās Dņepropetrovskā un ka tā darbības rādiuss nesniedzas līdz avārijas rajona vietai. Citiem vārdiem sakot, Boing 777 netika notriekts ar S300. Šī informācija savā ziņā saskan ar iepriekš ASV pārstāvju paziņoto, ka it kā Ukraina neesot nemaz varējusi notriekt Boingu. Sanāk, ka ar raķešu kompleksu S300 tik tiešām nevarēja.

Krievijas radiolokācijas sistēmu fiksētie lidaparāti Doņeckas apkaimē 17.07.2014 no 17:10-17:30

Krievijas radiolokācijas sistēmu fiksētie lidaparāti Doņeckas apkaimē 17.07.2014 no 17:10-17:30

Un pats interesantākais – Boinga avārijas zonā avārijas brīdī papildus trijām citām pasažieru lidmašīnām 3-5km attālumā atradās Ukrainas iznīcinātājlidmašāna, visticamākais SU25, kura līdz beigām novēroja Boinga katastrofu, kas sakrīt ar Boinga krišanas aculiecinieku stāstīto, ka apkārt esot lidinājies iznīcinātājs.  Krievu speciālisti nodemonstrēja Rostovas dispičeru dienesta, kurš monitorēja gaisa telpu virs 5km augstuma, navigācijas datu  ierakstu.

Visbeidzot Krievijas pārstāvji paziņoja, ka līdzīgi dati ir arī ASV rīcībā, jo tajā laikā virs Ukrainas atradās ASV zemes mākslīgais pavadonis, kurš vāc līdzīgu informāciju.

Vēl jāatzīmē, ka nofilmētās lidmašīnas atlūzas liecina, ka tā nevarēja tikt notriekta ar BUK tipa raķeti, bet varēja tikt notriekta ar SU tipa iznīcinātājos izmantotu raķeti (lai gan tas nav pierādījums, ka tas tā tik tiešām bija)

Lai gan galīgus secinājumus varētu izdarīt pēc vispusīgas un objektīvas izmeklēšanas, kurā tiktu ņemti vērā lidmašīnu atlūzu ekspertīzes (ko lielā mērā vairs nevar iegūt), gan Boinga „melnās kastes” ieraksti (tā tika atrasta un nodota Malaizijas pārstāvjiem, kas to nodeva ekspertīzei Londonā), gan arī dispečeru un lidmašīnu radio sarunu ieraksti, gan cita informācija, diemžēl var sanākt tā, ka šī ir visa pieejamā objektīvā informācija un ka tādas vai nu vairāk nebūs vai arī sāksies falsifikāciju otrais vilnis.

Versija: Boing 777 kā Vladimira Putina nogalināšanas ierocis

Jau drīzumā pēc ziņām par avāriju Krievijas ziņu aģentūra Interfakss, atsaucoties uz anonīmu avotu federālajā aģentūrā „Rosaviacija”, paziņoja, ka iespējams bija plānots notriek t.s. „Lidmašīnu Nr.1” – Krievijas prezidenta lidmašīnu. Interfakss citē savu avotu: „Varu pateikt, ka „Lidmašīnas Nr.1” un Malaizijas Boinga maršruti pārklājās vienā un tajā pašā punktā vienā un tajā pašā ešelonā. Tas notika Varšavas (Polija) tuvumā 10100 metru augstumā. „Lidmašīna Nr.1” tur bija 16:21 pēc Maskavas laika, bet Malaizijas Boings 15:44.”

Oficiālie pārstāvji ne apstiprināja un ne noliedza šo informāciju, apgalvojot, ka viss, kas saistīts ar „Lidmašīnu Nr.1” ir slepens un tas netiek komentēts. Vēlāk šī versija ieguva papildinājumu. Pirmkārt, parādījās ziņas, ka „Lidmašīna Nr.1” drošības apsvērumu dēļ jau sen nelido virs Ukrainas teritorijas, attiecīgi versija, ka Ukraina gribēja notriekt šo lidmašīnu ir gandrīz nereāla. Otrkārt parādījās versija, ka ar Malaizijas Boing 777 iespējams esot ticis plānots taranēt „Lidmašīnu Nr.1”, bet tas neesot izdevies, jo pēdējā mirklī Krievijas prezidenta apsardzes dienesti pamanīja ko nelāgu un novērsa potenciālos draudus.

Saskaņā ar šo versiju Boing 777 bija speciāli sagatavots nejaušas aviokatastrofas upura lomai, tāpēc iespējams, ka tajā dzīvu pasažieru vai nu nebija vispār vai arī tādu bija maz. Attiecīgi pēc tam, kad scenārijs Nr.1 neizdevās, tika realizēts scenārijs Nr.2 un utilizēti pierādījumi, notriecot lidmašīnu virs karadarbības zonas un informatīvajā telpā uzveļot vainu „prokrieviskajiem separātistiem” un netieši arī Krievijai.

Vēl šīs versijas ietvaros tiek izteikts pieņēmums, ka virs Doņeckas notriektais Boing 777 ir tieši tā pati Malaizijas aviolīniju lidmašīna, kura pavasarī pazuda neilgi pēc izlidošanas no Kvalalumpuras. Pēc vienas no versijām lidmašīnu nolaupīja ASV, lai nepieļautu dažu desmitu visaugstākās klases izgudrotāju nonākšanu Ķīnā.

Vēl interesanti, ka abu lidmašīnu trajektorijas krustojās tieši virs Polijas teritorijas. Tas ir ievērības cienīgs netiešs sīkums, jo savulaik Polijas prezidents gāja bojā aviokatastrofā Krievijā un tas būtu ļoti simboliski, ja Krievijas prezidents ietu bojā aviokatastrofā virs Polijas. Jebkurā gadījumā tas, ka Rietumus pārvaldošo aprindu pašas augšas ir apsēstas ar šāda tipa simbolismiem, ir fakts.

Zīmīgs ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina zvans ASV prezidentam Barakam Obamam stundu pēc aviokatastrofas. Ir izteikta versija, ka Putins pateica Obamam, ka viņš zina, kurš un kāpēc notrieca Boing 777, un ka viņam ir pierādījumi. Pēc šīs versijas tieši tāpēc Obama savos sākotnējajos paziņojumos bija ļoti atturīgs un nesteidzās līdz ar citiem Rietumu antikrievu politiķiem vainot visā Krieviju, par ko saņēma nežēlīgu „Amerikas ērgļu” aprindu kritiku, ko vislabāk ilustrē senatora Džona Makkeina izteikumi.

Kam tas bija izdevīgi

Pirmkārt Boing 777 katastrofa ir izdevīga nacistiskajai Ukrainai, pie nosacījuma, ka izdodas vainu par tās notriekšanu uzvelt „separātistiem”. Tas no vienas puses dod iespēju papildus noskaņot sabiedrību pret „separātistiem”, attaisnot savas necilvēcīgās darbības un jau starptautiskā mērogā pataisīt antinacistus par teroristiem (pagaidām tas ir izdarīts tikai propogandiski Ukrainas teritorijā, pie tam šīs melnā PR konstrukcija ir acīmredzami nedroša, jo pilnībā nesaskan ar realitāti).

Pie tam katastrofa notika laikā, kad iestājās zināms lūzums karadarbībā. „Separātistiem” sāka parādīties Ukraiņu armijai līdzvērtīgs bruņojums. Tika ielenkta un nīcināta vairākus tūkstošus liels Ukraiņu armijas grupējums starp Lugansku un Krievijas robežu. Citos frontes iecirkņos, neskatoties uz smagām kaujām, ievērojamu panākumu vairs nebija. Jau tā milzīgajiem dzīvā spēka zaudējumiem bija tendence pieaugt. Armijas morālais stāvoklis bija zems un kaujasspējīgākās vienības ir mazkvalificēti sabiedrības padibeņu bari un ārzemju algotņi. Vīrieši masveidā izvairās no mobilizācijas, bet karojošie lielā skaitā dezertē, pie tam dezertieru skaits strauji pieauga pēdējā laikā, kad Ukrainas armija sāka saņemt atbildes triecienus ar līdzvērtīgu bruņojumu. Pat ukraiņu nacisma sirdī – Galīcijā briest milzu neapmierinātība ar vīriešu nosūtīšanu uz karu par kuru visi zina, ka karavīri tiek apmānīti, viņi ir pilnībā nenodrošināti ne ar pārtiku, ne pat ar ieročiem, ka komandieri ir neprofesionāli, ka koordinācija dažādu grupējumu un vienību starpā ir zemā līmenī un ka dažādas vienības reizēm ved dažādus karus. Arvien biežāki ir gadījumi, ka iesaukto mātes un sievas iziet ielās un bloķē satiksmi (tai skaitā Galīcijā). Tam visam pievienojas neapmierinātība ar Ukrainas ekonomikas katastrofālo situāciju, strauju sociālo izmaksu samazināšanu un komunālo maksājumu palielināšanu, kā arī runas par vispārēju privatizāciju un dažādu oligarhisku grupējumu sasvstarpējajām cīņām. Īsāk sakot – Ukraina strauji virzās pretī pilnīgam sabrukumam un kara turpinājumu tā var vienkārši neizturēt pat neskatoties uz necilvēcīgām represijām pret visiem neapmierinātajiem. Cita lieta, ka „separātistu” nometnē arī ir savas problēmas (tai skaitā joprojām eksistējošais Ukraiņu armijas tehniskais un skaitliskais pārspēks) un reāli norit sacensība kurš pirmais neizturēs un saruks arvien pieaugošāku grūtību apstākļos.

Boinga katastrofa šādos apstākļos varēja kļūt vai nu kā pagrieziena vai kā glābiņa punkts ukraiņu nacistiem. Un patiesi, nākamajā dienā pēc katastrofas Ukrainas armija uzsāka pilna mēroga uzbrukumu (neskatoties uz daudzām neveiksmēm pirms tam), tai skaitā pašreiz spēcīgākajam pretestības punktam Luganskai, kuru gan apšaudīja ar sistēmām „Grad”, nogalinot daudzus civiliedzīvotājus, gan pat arī mēģināja ielauzties pilsētā.

ASV problēmas

Katram, kurš seko līdzi notikumiem pasaulē, ir skaidrs, ka ASV ir lielas ekonomiskas un politiskas problēmas. Izvirtušie un stulbie amerikāņi neprot un negrib pa īstam strādāt reālu darbu, viņi masveidā ir uzsēdināti uz dažādiem medikamentiem, kas pašā saknē ir iznīcinājis viņu veselību. Dēļ apsēstības ar maksimālas efektivitātes un pelnīšanas ideju  Amerikāņi ir iznīcinājuši reālās ekonomikas sektorus gan pie sevis, gan pie saviem sabiedrotajiem. Pretstatā Ķīnā viss iet uz augšu, lai gan arī tur ir pietiekami daudz un nopietnu problēmu. Visbeidzot ASV dolāra emisija uz kā rēķina līdz šim uzdzīvoja stipri pārtērēt pieradusī ASV sabiedrība ir sasniegusi tādu līmeni, ka turpmāka tāda pat līmeņa emisijas turpināšana draud ar strauju dolāra kursa krišanos un pat tā pilnīgu vērtības zudumu. Šis apstāklis noveda līdz 2013.gada budžeta krīzei.

Līdz šim līdzīgās situācijās ASV un tās priekštece Lielbritānija izraisīja liela mēroga karus, ko izmantoja ekonomikas „pārstartēšanai”, jaunu vērtību salaupīšanai, apkārtējo kārtējai iebiedēšanai un vistuvāko konkurentu iznīcināšanai. Sīrija bija pirmais kara izraisīšanas mēģinājums, kurš neizdevās lielā mērā dēļ Krievijas un personiski V.Putina nostājas. Kā atbilde uz to ir ASV organizēts ukraiņu nacistu apvērsums Ukrainā un necilvēcīgs terors pret visiem neapmierinātajiem un amerikāņu-nacistu politiskajiem pretiniekiem. Krievija karā neiesaistījās, lai gan tā uz to tika un tiek joprojām provocēta. Ir aizgājis pat tik tālu, ka Ukraiņu armija regulāri nesodīti apšauda Krievijas teritoriju un nogalina krievus jau Krievijas teritorijā. 

Krievijas prezidents Vladimirs Putins uz to nekādi it kā nereaģē un it kā mierīgi turpina iesākto politiku. Ir parakstīts liela apjoma Krievijas-Ķīnas gāzes līgums, kurā norēķini notiks rubļos un juaņos (bez dolāru starpniecības, kā tas bija līdz šim). Krievija ir uzsākusi savas norēķinu sistēmas izveidi. Nesen BRIKS valstis vienojās par savas, alternatīvas starptautiskas finansu sistēmas izveidi, kas visa cita starpā ļaus emitēt savus naudas līdzekļus paralēli dolārā bāzētai sistēmai.

Dolāru pārmērīga emisija ir sasniegusi tādus apmērus, ka tai vajag strauji piesaistīt jaunus „klientus”, kas būtu gatavi apmainīt savas vērtības pret amerikāņu virtuālajiem fanķikiem. Amerikāņu problēma ir apstāklī, ka tādu gandrīz vairs nav (tikai Irāna, Kuba, Ziemeļkoreja un Venecuēla, kas kopumā situāciju uzlabot pārāk nevar) un vienīgā izeja ir palielināt esošo „klientu” dolārpatēriņa daļu, kas arī praktiski gandrīz vairs nav realizējams, jo „klientiem” nav ne vēlēšanās ne pat varēšana to izdarīt.

Ja šādā gandrīz bezizejas situācijā kāds vai kādi dolāra „klienti” sāk lielos apmēros pārstāt to lietot, tad tas ir nāves spriedums dolāram un visai Rietumu finansu sistēmai. Un tieši to dara Krievija, Ķīna un BRIKS un viens no šī procesa vadoņiem globālā mērogā ir Vladimirs Putins. Tieši tāpēc ir loģiski gan mēģinājumi maksimāli nomelnot Putinu, gan cenšanās viņu nogalināt, gan mēģinājumi uzbrukt Krievijai, gan arī centieni izraisīt liela mēroga karu. Un to mēs pašreiz arī vērojam.

Šādā kontekstā Boing katastrofa ASV ir ļoti labs iemesls, lai turpinātu Krievijas demonizāciju un pēc iespējas izmantotu tādu vai citādāku mēru veikšanai pret Krieviju, līdz pat karadarbības uzsākšanai, ja izdotos veikli nokārtot Krievijas „vainu” aviokatastrofas izraisīšanā. Pašreiz izskatās, ka to neizdevās izdarīt, bet, kā saka, nekas vēl nav beidzies, un aiz bezizejas amerikāņi ne to vien var sastrādāt.

Vēl pie visa augstāk minētā jāpiemin straujš ASV prestiža kritums. Amerikāņiem neviens vairs netic. Visi zina, ka amerikāņu valdošās aprindas ir melīgi, egocentriski un bezprincipāli nelieši, kuri, runājot Bašara al Assada vārdiem, „no rīta saka vienu, bet vakarā dara pavisam ko citu.” Vienkārši pretīga zemisku tirgoņu nācija, kurai nekas nav svēts.

Katastrofas – ierasts anglosakšu politiķu instruments

Katastrofu izraisīšana ir ierasta anglo-amerikāņu politiski – militārā prakse. Spilgtākais šīs prakses piemērs ir 2001.gada 11.septembra notikumi, kuru aizsegā tika uzsākta „cīņa pret terorismu”, ievērojami ierobežojot amerikāņu pilsoņu tiesības un uzsākot karu pret Afganistānu un Irāku.

Cits piemērs, apzināta Japāņu uzbrukuma izprovocēšana Pērlhārboras karabāzei 1941.gada 7.decembrī pēc kā ASV iesaistījās 2.pasaules karā. ASV prezidents Franklins Rūzvelts ne tikai jau ilgi pirms tam zināja par gaidāmo uzbrukumu un nepieņēma nekādus drošības mērus, lai neatbaidītu pretinieku. Pirms tam Rūzvelts atklāti izaicināja Japāņu gan demonstratīvi izrādot viņiem necieņu (tai skaitā Japānas troņmantiniekam), gan arī uzstādot Japāņiem galīgi nepieņemamus noteikumus naftas piegāžu sakarā. Bet naftas piegādes bija Japānas dzīvības un nāves jautājums.

Vēl šai sakarā ir minama pasažieru kuģa Luisitana nogremdēšana 1915.gada 7.maijā pēc kura ASV iesaistījās Pirmajā pasaules karā. Līdz tam sabiedrība bija kategoriski pret iesaistīšanos svešā karā, bet pēc šī atgadījuma ASV sabiedrība bija līdz sirds dziļumiem sašutuši un bija ar mieru karot.

No lidmašīnas katastrofām ir minama kompānijas “PanAmerican” lidmašīnas uzspridzināšana virs Skotijas, kurā tika apvainota Lībija.  Šis gadījums kalpoja par iemeslu Lībijas pasludināšanai par teroristus atbalstošu valsti, ekonomisko sankciju noteikšanai pret to, tās politiskai un ekonomiskai izolācijai un karadarbībai pret Lībiju. Vēlāk, apmaiņā pret sankciju izbeigšanu, Muamārs Kadafi atzina savu specdienestu vainu, izmaksāja cietušajiem kompensācijas un izdeva pieprasītos specdienestu darbiniekus, bet kā ierasts, piekāpšanās anglo-amerikāņu agresoriem Kadafi tikai pazudināja.

Vēl cits piemērs – Karību krīze 1962.gadā. Toreiz ASV plānoja iebrukumu Kubā, kurā nesen bija notikusi revolūcija, un kā vienu no iebrukuma formāliem attaisnojumiem plānoja radīt incidentu virs Kubas ar pasažieru lidmašīnas notriekšanu, vainojot notikušajā Kubas varasiestādes. Tas ir rakstīts atslepenotā ASV ģenerālštāba to laiku dokumentā. Līdz šī scenārija realizācijai amerikāņi tā arī netika, jo PSRS pamanījās slepus ievest Kubā savas kodolraķetes.

Un šie nebūt nav vienīgie tāda tipa gadījumi. Tā ir ierasta anglo-amerikāņu prakse un, kā redzams nekas jauns šai pasaulē nenotiek, varmākas turpina izmantot vienas un tās pašas metodes un upurus mēģina pataisīt par varmākām.

Avoti:
http://function.mil.ru/news_page/country/more.htm?id=11970654@egNews
http://www.vesti.ru/doc.html?id=1821764
http://lenta.ru/articles/2014/07/21/milversion/
http://vg-news.ru/n/110237
http://www.gazeta.ru/social/2014/07/17/6117889.shtml
http://www.online812.ru/2014/07/18/013/
http://rusvesna.su/news/1405689523
http://www.vesti.ru/doc.html?id=1807749&cid=9
http://www.vesti.ru/doc.html?id=1807890&cid=9
http://www.km.ru/world/2014/07/20/katastrofa-malaiziiskogo-boinga-pod-donetskom/745300-vse-uzhe-ukradeno-do-nas
http://www.km.ru/world/2014/07/22/katastrofa-malaiziiskogo-boinga-pod-donetskom/745541-sorvavshiisya-blitskrig-svalit
http://anna-news.info/node/18824
http://www.youtube.com/watch?v=4Y6oNZmpNc8
http://www.youtube.com/watch?v=atcWCvnpA1M
http://www.youtube.com/watch?v=CquyYQ6JxRk
http://www.youtube.com/watch?v=B-FG-_cKBUs
http://www.youtube.com/watch?v=PVKJAWFc3YI&

Informācijas aģentūra
/25.07.2014/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Krievijas difamācija

00355_Krievijas_difamacija

Latīņu vārds „diffamare”, no kā ir atvasināts svešvārds „difamācija”, nozīmē neslavas celšanu un nepatiesu ziņu izplatīšanu. Difamācija var izpausties dažādi. Var izpausties individuālajā līmenī, kad kāds cilvēks izplata nepatiesas ziņas par otru cilvēku. Piemēram, Lemberga kunga ieskatā Sprūdža kungs par viņu izplatīja nepatiesas ziņas. Individuālajā līmenī par difamāciju var vērsties tiesā, kā to izdarīja Lemberga kungs.

   Taču difamācijā var būt arī kolektīvais līmenis, kad kāda tauta izplata nepatiesas ziņas par citu tautu. Tādā gadījumā kādas tautas sabiedriskajā domā (sadzīvē starppersonālajā komunikācijā) un masu komunikācijas līdzekļos var atspoguļoties kolektīvais viedoklis par kādu citu tautu. Kolektīvajā līmenī var izpausties attieksme ne tikai pret citu tautu, bet arī pret citas tautas valsti. Kolektīvajā līmenī par difamāciju nevar vērsties tiesā.

   Gan individuālajā līmenī, gan kolektīvajā līmenī difamācija ir organiski vienota ar ksenofobiju – dziļu nepatiku pret svešiem cilvēkiem, svešu tautu, nāciju, rasi, valsti. Vārdu sakot, difamācijas izskaidrojumā tāpat kā ksenofobijas izskaidrojumā nākas ņemt vērā psiholoģiskos, morālos, audzināšanas, izglītotības, civilizētības faktorus.

   Dotais svešvārds ir literāri ļoti parocīgs, jo vienā vārdā var atspoguļot parādību veselu kompleksu. Nav katru reizi jāatkārto vārdi „neslavas celšana” (divi vārdi) vai „nepatiesu ziņu izplatīšana” (trīs vārdi).

   No Eiropas tautām un valstīm difamācija visplakātiskāk attiecas uz krieviem un Krieviju. Nav iespējams nosaukt otru Eiropas tautu un otru Eiropas valsti, par kuru gadsimtiem ilgi sistemātiski tiktu celta neslava un izplatītas nepatiesas ziņas kā tas notiek ar krieviem un Krieviju. Tā vien liekas, ja eiropieši kādu vēlas nozākāt, tad tūlīt automātiski izvēlās krievus un Krieviju. Pie tam nav svarīgi, vai viņi ir bijuši Krievijā, redzējuši dzīvus krievus, prot krievu valodu vai savā dzīvē ir kaut ko nopietnu lasījuši par Krieviju. Krievu un Krievijas zākāšana eiropiešiem ir sava veida paranoja, alerģija, psihopatoloģija. Eiropā kolektīvās difamācijas jomā krieviem un Krievijai nav konkurentu.

   Krievu un Krievijas difamācijas „process” aizsākās pirms vairākiem gadsimtiem un intensīvi turpinās arī šodien. Krievu un Krievijas zākāšana, teiksim, Latvijas lielākajos medijos notiek katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Tie, kuri ar baudu izlaiza mūsu galvaspilsētas eiropeisko mediju izvemto ķīseli, var šo konstatāciju svēti apzvērēt.

   Skaidrs, ka paranoja, alerģija, psihopatoloģija attiecās uz medicīnu, sniedzot profesionāli izsmeļošu un objektīvu atbildi par eiropiešu slimīgo hobiju – krievu un Krievijas difamāciju. Taču eiropieši nav vienīgie difamācijas cienītāji, un krieviem, Krievijai nav konkurentu tikai Eiropā. Pasaules mērogā ir citas tautas un citas valstis, kuras ar difamāciju saskaras vēl vairāk nekā krievi un Krievija.

   Difamācija faktiski ir planētas visu iedzīvotāju instinktīvs hobijs. Par to spoži vizuļo planētas iedzīvotāju attieksme pret ebrejiem un amerikāņiem. Uz planētas būs grūti atrast teritoriju, kuras iedzīvotāji ar dziļu un vēsturiski konstantu mīlestību izturētos pret ebrejiem un amerikāņiem. Arī Latvija nav tāda teritorija. Labi ir zināms, ka pat Izraēlā ir etniskie kolektīvi, kuri naidīgi izturās pret ebrejiem.

   Turklāt attieksmē pret ebrejiem un amerikāņiem eksistē speciāla terminoloģija, kāda nav sastopama attieksmē pret krieviem un Krieviju. No 1879.gada eksistē termins „antisemītisms”.   Antisemītisma avotu pētniecība jau ilgu laiku ir atsevišķa zinātniskā tēma. Taču zinātnieki un tajā skaitā ebreju zinātnieki pie kaut kāda viena kopsaucēja nav nonākuši. Antisemītisma avoti nav noskaidroti tādā mērā, lai mums par tiem būtu stingra pārskatāmība. Antisemītisma avoti var būt visdažādākie, ņemot vērā atšķirīgos vēsturiskos apstākļus un lokālās kultūras īpatnības, kā arī neebreju tautu mentalitātes iezīmes.

   No 1948.gada eksistē termins „antiamerikānisms”. To pirmo reizi lietoja Francijā. Tagad to lieto visā pasaulē. Ja ebreju difamācijas avoti var būt visdažādākie, tad amerikāņu difamācijas avoti visbiežāk ir tikai daži. Galvenokārt planētas iedzīvotājiem nepatīk amerikāņu garīgā kultūra un valsts ārpolitika, tiecoties uzkundzēties pasaules tautām.

   Arī antiamerikānisma avotu pētniecība ir atsevišķa zinātniskā tēma. Saprotams, tā nevar būt tik sena tēma kā antisemītisms, par kuru intelektuāļi interesējās jau 2000 gadus. Amerikāņi vispārējo naidu iemantoja vēsturiski nesen – pēc II Pasaules kara, kad viņu politiķu izredzētības mānija sasniedza kulmināciju un varas kārībā apsēstie valsts līderi sāka tiranizēt visu planētu.

   Par antiamerikānismu ir sarakstītas daudzas grāmatas. Antiamerikānismu pēta galvenokārt paši amerikāņi. Tā, piemēram, visjaunākajās grāmatās par to, kāpēc ļaudis neieredz ASV, ir secināts nepatīkams stāvoklis. Amerikāņu agresīvā ārpolitika ir panākusi to, ka jebkuru ASV politisko lēmumu pasaules sabiedrība momentā kritizē un noliedz. Pasaules sabiedrība pilnīgi nemaz vairs neuzticās ASV ārpolitikai. Jaunākajās publikācijās ir analizēta pasaules iedzīvotāju neuzticība amerikāņu politiskajai darbībai „arābu pavasara” nemieros. Aizvadīto mēnešu publikācijās dominē neuzticība ASV politikai Irakā, Sīrijā, Ukrainā. Pasaules domājošo sabiedrību šokē ASV politikas skaudrā pretruna starp deklarētajiem principiem un reālo politisko darbību.

   Par Krievijas un krievu difamācijas  sākumu un ieganstu Eiropā ir samērā vienprātīgs viedoklis. Tiek ņemti vērā divi konstruktīvi nosacījumi.

   Krieviju un krievus varēja sākt zākāt tikai pēc tam, kad radās Krievijas valsts un krievu tauta asociējās kā stabils etniskais kontingents. Eiropiešu masu priekšstatos Krievijas valsts sākums un reizē arī krievu tautas sākums asociējās ar Pētera I valdīšanu. Tātad 18.gadsimta pirmajiem gadiem. Tas, pirmkārt.

   Otrkārt, eiropieši Krieviju un krievus varēja sākt zākāt tikai pēc tam, kad radās konkrēts psiholoģiskais iegansts. Tāds iegansts lielā mērā bija Krievijas milzīgā teritorija. Eiropiešu masu apziņā priekšstats par Krievijas milzīgo teritoriju arī radās 18.gadsimta sākumā. Tomēr galvenais psiholoģiskais iegansts bija tas, ka 1721.gadā Krievija sevi pasludināja par impēriju. Uz eiropiešu masu apziņu jaunā informācija atstāja milzīgu iespaidu.

   Eiropiešus vienmēr biedēja Krievijas grandiozie ģeogrāfiskie izmēri. Arī PSRS laikā un arī tagad, kad KF vairs neietilpst plaša teritorija. Aizvadītajos gadsimtos daudzi eiropieši žēlojās, ka Krievija ir pasaules lielākā valsts. Tā ir taisnība. Vienīgi ar piebildi, ka angļu impērija kādreiz bija teritoriāli lielāka nekā krievu impērija, jo angļiem piederēja daudzas kolonijas.

   Bet to nebūt visi eiropieši zināja vai gribēja zināt. Tas bija tāpat kā šodien, kad ne visi eiropieši zina vai grib zināt, ka Krima pieder Krievijai jau no 1783.gada. To 1791.gadā atzina Osmaņu impērija, kura pirms tam praktiski valdīja Krimas pussalā. Pēc turkiem Krimu kā Krievijas teritoriju atzina Anglija, Francija, Austrija, Prūsija un citas Eiropas ietekmīgas valstis. Acīmredzot, eiropiešus neuzjautrina amizantā Krimas uzdāvināšana Ukrainas PSR, ko dzērumā un neierobežotās varas dullumā (saskaņā ar tautas folklorā izplatīto un kompetentu cilvēku neapšaubīto sižetu) 1954.gadā izdarīja PSRS vadonis Ņikita Hruščovs.

   Taču viena lieta ir ļaužu masu neinformētība un no tās atvasinātā difamācija, bet pavisam cita lieta ir valsts politisko līderu neinformētība un no tās atvasinātā difamācijas izmantošana ideoloģijā. Jau sen ir noskaidrotas patiesības un melu pieļaujamās proporcijas ideoloģijā. Gudri ideologi zina, ka tautu nedrīkst barot ar meliem. Šodienas amerikāņu ideologi šo noteikumu ignorē vai nezina. Tāpēc pasaules globālo procesu analītikā tagad bieži ir lasāmi ļoti kritiski secinājumi par amerikāņu (Rietumu) politiķu bālo erudīciju un veselā saprāta klibošanu.

   Politiķu nesaprātīgā darbība neapšaubāmi padziļina Rietumu civilizācijas katastrofu, sējot naidu starp tautām un politiku pārvēršot par iracionāli histērisku un amorālu farsu. Sabiedrība vairs nevar uzticēties politikai un tās atbilstībai saviem uzdevumiem. Tātad nevar uzticēties sabiedrības sociāli politiskā menedžmenta galvenajam instrumentam. Tas nenoliedzami strauji drupina sabiedrības dzīves pamatus. Regulāri redzot politikas degradāciju, cilvēkiem nolaižās rokas un arī viņi masveidā sāk izlaisties un nodoties bezatbildīgam ikdienas farsam.

   Tā, piemēram, pašlaik tiek apšaubītas amerikāņu politisko līderu un atbildīgo valsts darbinieku zināšanas par Ukrainas un Krimas vēsturi, kā arī B.Obamas un viņa līdzgaitnieku profesionālās spējas starptautiskajā politikā. Baltā nama politiskā rīcība no veselā saprāta viedokļa tiek skaudīgi salīdzināta ar intelektuāli izcilās un loģiski saprātīgās t.s. Kisindžera paaudzes politiķu rīcību. Šo paaudzi pārstāv tādi gudri izlūki, analītiķi, starptautiskās politikas lielmeistari kā Bušs seniors, Diks Čeinijs, Donalds Ramsfelds un, protams, pats Henrijs Kisindžers. Viņi nekad nepieļautu nesaprātīgu ideoloģisko akciju, balstoties uz vēsturiski tik neadekvātu materiālu, kādu pieļauj B.Obamas administrācija Ukrainas sakarā.

   Ne velti, cenšoties noskaidrot atbildi uz jautājumu, kāpēc ļaudis neieredz ASV, daudzkārt tiek norādīts par amerikāņu ideoloģiskās mašīnas milzīgajiem meliem. Arī visplašākajās ļaužu masās agri vai vēlu atklājās  patiesība. Interneta laikmetā patiesība var atklāties momentā.

   Ne reti patiesību ar jaunu nesaprātīgu soli atklāj paši amerikāņu darbinieki. Tā, piemēram, nesen lieku reizi viņi atklāja patiesību par savu izslavēto demokrātiskumu un vēl vairāk izslavēto vārda brīvību. Š.g. maijā no amata atbrīvoja laikraksta „The New York Times”  galveno redaktori Dž. Abramsoni (Jill Ellen Abramson).

   Atbrīvošanas iemesls sabiedrībai atklāti netika paziņots, taču tas nevienam šaubas neradīja. 3.maijā tika publicēta laikraksta korespondenta reportāža no Slavjanskas. Tajā tika pastāstīta patiesība par notikumiem Ukrainā. Publikāciju tūlīt kategoriski nosodīja amerikāņu ārlietu resors – Valsts departaments. Ar to pietika, lai laikraksta īpašnieki atbrīvotu no amata Abramsones kundzi, kura bija pirmā sieviete minētajā augstajā amatā laikraksta pastāvēšanas vēsturē (dib. 1851.g.). Starp citu, viņas  nomainīšana ar Dean Baquet arī ir savdabīgs rekords. Pasaules vienu no visslavenākajiem laikrakstiem pirmo reizi (tāpat kā amerikāņu valsti) vadīs nēģeris.

   Krievijas difamācijas klasisks elements ir pārmetums antidemokrātiskumā. Pret Krieviju nekad neviens nav izturējies kā pret demokrātisku valsti. Tā tas bija pat nepārspējamā demokrāta Jeļcina kunga valdīšanas periodā, kad „Čikāgas zēni” un citi amerikāņu neoliberālisma konsultanti Krievijā saimniekoja kā savās kabatās un tāpēc Baltajam namam nebija iemesls žēloties par demokrātijas trūkumu Krievijā.

   Krievi rīkojās godīgi. Viņi necenšās pasaules sabiedrībai pierādīt pretējo. Krievi objektīvi atzīst autoritāro valdīšanas kārtību caru un ģenerālsekretāru laikos. Taču daudziem nepietiek ar godīgo atzīšanos unikālajā grēkā. Krievijai autoritārismu joprojām pārmet. Modē ir V.Putinu publiski salīdzināt ar politisko režīmu melno simbolu Hitleru. To tagad ir izdarījuši arī mūsu brāļi kaimiņu valstī. Cerams, ka pie mums šī ārprātīgi riebīgā mode ies secen. Vismaz valdošās kliķes aprindās, jo, piemēram, par komentāriem Internetā neviens nevar kaut ko normālu prognozēt.

   Saprotams, pret tumsoņu praktizēto difamāciju ir naivi vērsties. To vajag nosodīt, taču principā ātri nekas nemainīsies. Masu obskurantiskās daļas apziņā V.Putina salīdzinājums ar Hitleru ir kļuvis tīkams stereotips. To iezombē amerikāņu ideoloģija.Turklāt tas ir saistīts ar demokrātijas teorētisko izpratni. Masu cilvēki (un tādi ir daudzi mūsdienu politiķi) var nesaprast, ka demokrātija nav politiskās iekārtas forma, bet ir politiskās esamības process.

   Par demokrātiju pašlaik ir ļoti pretrunīga un mitoloģiska izpratne. Aizvadītajos dažos gadu desmitos demokrātiju pārspīlēti popularizēja. Krievu pazīstamais politiķis V.Žirinovskis ir autors vulgāri sātīgam aforismam: „Diktatūra ir aizcietējums, bet demokrātija ir caureja”.

   Šajā vulgāri sātīgajā aforismā faktiski ir ietverta ļoti dziļa doma. Krievijai tradicionāli pārmet demokrātijas trūkumu. Taču mūsdienu pasaules hegemonam ASV nedemokrātiskums piemīt nesalīdzināmi vairāk nekā cariskajai Krievijai, PSRS, Krievijas Federācijai.

    Nepieciešams ir saprast šādu politoloģisko nosacījumu. Ja ASV būtu demokrātiskuma paraugzeme, tad ASV nekad nebūtu sasniegusi to varenību, ko tā ir sasniegusi pašlaik; proti, ASV nebūtu pasaules valdniece – hegemons. Pasaules vēsture skaidri un nepārprotami liecina, ka ar „caureju” nevar kļūt varena valsts, ar „caureju” nevar izveidot impēriju un nevar saglabāt impēriju. Ar „caureju” pat nevarēja normāli eksistēt tāda valstiskā pundurzvaigzne kā pirmskara LR, un bija vajadzīgs 1934.gada „aizcietējums”, lai tauta sāktu cienīt savu valsti.

   Pasaules vēsture skaidri un nepārprotami liecina, ka ir vajadzīgs „aizcietējums” („stingra roka”), lai sasniegtu to līmeni, ko mūsdienās ir sasniegušas Amerikas Savienotās Valstis, bet cilvēces pagātnē sasniedza Romas impērija, Austrijas impērija, Austroungārijas impērija, Osmaņu impērija, Vācijas impērija un vēl nesen British Empire. Slavenā laikraksta galvenā redaktora maiņa š.g. maijā ir tikai viena niecīga epizode, raksturojot to „aizcietējumu”, kāds īstenībā reāli valda ASV un vienmēr valdīja tās ceļā uz vienpolārās pasaules valdnieka godu. Amerikāņus var slavēt par to, ka savu „aizcietējumu” viņi lieliski prot visai cilvēcei pasniegt kā „caureju”.

   Un vēl kas. Noteikti vēlams katram rūpīgi padomāt, kāpēc amerikāņu politiķi tik cītīgi sludina demokrātijas nepieciešamību. Atbilde ir vienkārša. Viņi stimulē „caurejas” rašanos un „caurejas” smirdīgos plūdus citās zemēs, lai visur valdītu idejiskais un organizatoriskais haoss („viedokļu plurālisms”), nebūtu stabila politika, nebūtu stabila valdība, nebūtu stabils parlaments, nebūtu stabilas politiskās partijas, nebūtu konsolidēta pilsoniskā sabiedrība, konceptuāli vienotas sabiedriskās organizācijas, saimnieciskā darbība neprogresētu, nevienā jautājumā neeksistētu nacionālā vienotība un tādējādi lielākās valstis (tajā skaitā Krievija) nevarētu konkurēt ar ASV. Par demokrātijas slavēšanu var teikt arī tā: kamēr nedomājošā un pusdomājošā cilvēces daļa kāri ošņās „caureju”, tikmēr pasaulē valdīs amerikāņi.

   Neapšaubāmi, arī krievi interesējās par viņu zākāšanas avotiem. Par šo tēmu plašu un dziļu analīzi 19.gadsimtā veica Nikolajs Daņiļevskis (1822-1885) grāmatā „Krievija un Eiropa”. Tās teksts vispirms 1869.gadā tika publicēts žurnālā, bet grāmatā pirmo reizi iznāca 1871.gadā.

   Darbs iemantoja krievu inteliģences augstu ievērību. 19.gadsimtā grāmata atkārtoti iznāca 1885. un 1887.gadā. Acīmredzot krievu izglītotā sabiedrība ņēma vērā Fjodora Dostojevska rekomendāciju. Viņš rakstīja, ka „Krievijai un Eiropai” ir jābūt katra krieva rokasgrāmatai.

   Grāmatas lielākā vērtība ir autora oriģinālais konceptuālais ieguldījums civilizācijas teorijā. Taču būtiskas un dziļas atziņas autors izsaka arī par krievu tautu, krievu civilizāciju un Krievijas vietu Eiropā. N.Daņiļevska pētījums nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienās, jo krievu zinātne nevar lepoties ar fundamentāliem darbiem par Krievijas un Eiropas attiecībām. Faktiski šajā ziņā N.Daņiļevska grāmata joprojām ir vispamatīgākais devums.

   Grāmatas otrā nodaļa ir veltīta atbildei uz jautājumu „Kāpēc Eiropa ir naidīga pret Krieviju?”. Nodaļu ievada epigrāfs „Мы слышим клеветы, мы знаем оскорбленья/Тысячеглавой лжи газет,/Измены, зависти и страха порожденья./Друзей у нашей Руси нет!”. Šo dzejas rindu autors ir pats N.Daņiļevskis. Epigrāfu šodien citē daudzi zinātnieki, publicisti, blogeri. Tās ir vispopulārākās dzejas rindas sakarā ar krievu un Krievijas difamāciju.

   N.Daņiļevska ieskatā naidīgumam pret Krieviju ir divi galvenie iemesli. Krieviju eiropieši uzskata par nemitīgu agresoru, kas nepārtraukti kādu iekaro un savai impērijai pievieno svešas zemes. Tas ir pirmais iemesls.

   Otrais iemesls ir eiropiešu atziņa, ka Krievija ir drūms spēks, kas naidīgi izturās pret progresu un brīvību. N.Daņiļevskis tāpat domā, ka Krievija eiropiešus psiholoģiski nospiež ar savu masu – grandiozo teritoriju.

   N.Daņiļevskis ļoti skrupulozi raksturo konkrētus militāros, diplomātiskos, politiskos notikumus, lai argumentēti atspēkotu eiropiešu naidīguma iemeslus. Tā, piemēram, viņš atgādina, ka Krievija 18. un 19. gadsimtā vairākkārt karoja eiropiešu interesēs. Krievija sakāva Napoleona armiju un pasargāja Eiropu no Napoleona kundzības. Krievija savā laikā pasargāja Austrijas impēriju, kas bija tolaik varenākā valsts Eiropā.

   Autors uzsver, ka līdz franču revolūcijai Eiropas visās valstīs politiskā iekārta bija vienāda. Katrīnas II laikā Krievija bija politiski progresīvākā valsts Eiropā. Turklāt tas bija eiropiešu, bet nevis krievu viedoklis.

   Nikolajs Daņiļevskis norāda par informācijas trūkumu. Eiropieši neko nezina par Krieviju. Tas tāpēc, ka Krievija neko nedara informācijas izplatīšanā par savu valsti, tās vēsturi, nāciju, kultūru. Tāpēc eiropieši zina to, ko vēlas zināt. Tāpēc eiropieši veido stereotipus un to gūstā dzīvo ilgus gadsimtus.

   N.Daņiļevskis centās noskaidrot krievu un Krievijas difamācijas aizsākumu. Viņš uzskata, ka Eiropā informācijas karš pret Krieviju sākās Pētera I laikā. Eiropiešus nobiedēja Krievijas varenības straujais pieaugums. Krievija ātri kļuva par Eiropas politiskā un ģeopolitiskā spēka ļoti ietekmīgu polu. Tas nevienam nepatika. Visvairāk Anglijai, Francijai, Prūsijai, kuru ideologi veicināja Krievijas apsaukāšanu par asiņainu un šausmīgu zemi.

   Tā, piemēram, angļu mākslinieki zīmēja un publicēja Aleksandra Suvorova karikatūras. Tajās ģeniālais karavadonis ir attēlots kā nežēlīgs slepkava. Karikatūrā viņš tur rokās milzīgas dakšas, uz kurām uzdurti franču zaldāti, kurus Suvorovs aprij. Citā karikatūrā Suvorovs uz paplātes pasniedz carienei poļu bērnu un sieviešu galvas.

   Jau no paša sākuma krievu un Krievijas zākāšanā populārs vizuālais tēls ir „krievu lācis”. Šīs esejas ilustrācijā Krievija ir astoņkājis (Octopus Vulgaris), kas gatavs nožņaugt Eiropu. Tas nekas, ka Krievijas ūdeņos astoņkāji nedzīvo. Eiropā astoņkāju dzīvošanas ziemeļu robeža ir pie Britu salām. Astoņkāja tēls drīzāk piestāv britu impērijas difamācijai.

   Grāmatas „Krievija un Eiropa” autors skaidro, ka eiropiešu apziņā krievu zvēriskuma simbols ir Ivans Bargais. Tas ir sīkums, ka viņš savas valdīšanas laikā nāves sodu izpildīja 4200 cilvēkiem, bet Francijas karalis Kārlis IX vienā naktī uz 1572.gada 24.augustu apkāva 30 000 hugenotus un 200 000 hugenotus piespieda emigrēt. Kārli IX eiropieši neuzskata par eiropeiskā zvēriskuma simbolu, jo viņš nav krievs.

   Difamācijā tāpat kā jebkurā citā psiholoģiski nelīdzsvarotā rīcībā ir tumsonības un neprāta glumja piedeva, kā arī kazuāli momenti – nejauši momenti, kuri nevar būt pamats vispārinājumiem.

   Piemēram, Rietumu socioloģiskie pētījumi parasti liecina par krievu mentalitātes līdzību ziemeļeiropiešu mentalitātei. Taču visjaunākajos pētījumos parādās jocīgi novērojumi. Vladimira Putina valdīšanas laikā krievu mentalitāte esot izmainījusies un vairs nelīdzinās ziemeļeiropiešu mentalitātei. Vladimira Putina valdīšanas laikā krievi esot kļuvuši arhaiskāki un lielāki tradicionālisma apjūsmotāji. Tādējādi krievi ir zaudējuši rietumnieciski modernistisko auru, un pie tā ir vainīgs V.Putina autoritārais režīms.

   Sociologu konjunktūristu jocīgajiem novērojumiem daudzi var noticēt. Ne visi zina, ka tautas mentalitāte ir viens no konservatīvākajiem garīgajiem kompleksiem. Ne visi zina, ka tautas mentalitāte nemainās dažos gados un principā mentalitātes dinamika nav atkarīga no valdnieku maiņas. Sociologu konjunktūristu jocīgais novērojums ir klaja muļkība.

   Teiksim, LR vēsturē vienmēr ir sastopama tendence nemitīgi mainīt valdību. Šī tendence noteikti ir vienota ar latviešu mentalitāti. Bet tas nenozīmē, ka reizē ar valdības maiņu tūlīt mainās arī latviešu mentalitāte. Ja tas būtu tik viegli izdarāms, tad kāda kārtējā valdība varētu beidzot izskaust minēto kaislību, kas noteikti ir latviešu t.s. sociāli politiskās mentalitātes kardināla iezīme. Taču tas nenotiek. Latviešu mentalitāte nemainās reizē ar valdības maiņu. Latvieši nav izņēmums. Tas pats attiecās arī uz citām tautām. Arī krievu tautas mentalitāte nemainās reizē ar valsts prezidenta maiņu.

   Tautas garīgo vērtību nosaka tās paškritiskums. Krievi uzmanīgi ieklausās viņiem adresētajos pārmetumos. Viņi neiespītējās un aprobežoti nenoliedz izteikto kritiku. Viņi atzīst, ka tā daudzējādā ziņā ir pamatota.

   Tomēr visinteresantākais ir, lūk, kas. Patiesībā krievu lielākie „difamātori” ir paši krievi. Viņu difamācijas formāts ir nesaudzīga paškritika. Tā tas jau no seniem laikiem. Piemēram, no P.Čadājeva (1794-1856) nesaudzīgās krievu kritikas, slavenās „rietumnieku” publicistikas 19.gadsimta otrajā pusē, Ļeva Tolstoja dzēlīgajiem rakstiem par pareizticības trūkumiem, par ko viņu izslēdza no Baznīcas.

   Arī šodien krievi nevar sūdzēties par paškritikas trūkumu (piemēram, Sergeja Kurginjana vadītajā kustībā „Cуть времени”, Dinamiskā konservatīvisma institūtā „Изборский клуб”, centrā „Новый век”). Ļoti svarīgi ir tas, ka krievu tautas nacionālā atmoda un patriotisma atdzimšana pašlaik iet roku rokā ar savas dzīves nesaudzīgu un objektīvu paškritiku. 
   
Arturs Priedītis
/07.07.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Eiropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Itālijā audžutēvs nogalina no Krievijas adoptēto audžudēlu

Padre soffoca figlio nel sonno a Pescara, arrestato

Presē parādījusies ziņa par kārtējo adoptēto krievu bērnu, kura nāvē vainojami tā adoptētāji. 17.07.2014 naktī Pesarā (Itālija) Massimo Maravelle nogalināja savu 5 gadus veco audžudēlu Maksimu Kičiginu. Slepkava ir arestēts un notiek izmeklēšana. Izrādās Maravelle ir psihiski slims un agrāk ir krimināli sodīts. Krievijā, savukārt, ir ierosināta krimināllieta par nolaidību, noformējot dokumentus, jo adopcijas procesā netika ņemts vērā ne Maravelles psihiskā saslimšana, ne arī tas, ka uz to brīdi (2012.gads) pret viņu bija ierosināta viena aktīva krimināllieta. 

Šis gadījums ļoti labi raksturo Rietumu (šai gadījumā Itālijas) adopcijas sistēmu, kura neliek nekādus šķēršļus ārzemju bērnu (arī Latvijas) adopcijai. Pilnīgi jebkurš var aiziet uz adopcijas kantori, samaksā vajadzīgo naudas summu, kura nav maza, saņemt bērnu un darīt pēc tam ko grib. Nekādas reālas kontroles nav. Tai pat laikā vairumā Rietumvalstu eksistē aizliegums pašu bērnu adopcijai uz ārzemēm.

Vēl jāatgādina, ka neilgu laiku atpakaļ Krievijā tika konstatēts, ka liels skaits uz Itāliju adoptēto bērnu ir bez pēdām pazuduši un šis fakts tika saistīts ar cilvēku orgānu tirgotāju aktivitātēm.

Līvija Liepiņa, Mārtiņš Perts, Elita Perta

Līvija Liepiņa, Mārtiņš Perts, Elita Perta

Ja Krievijā par bērnu adopcijā tiek pietiekami plaši runāts un tiek veiktas vismaz kaut kādas pārbaudes, tad Latvijā viss ir „mierīgi” tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nekādas reālas kontroles no valsts iestāžu puses nav. Kontrole ir, bet tā ir ārišķīga, ķeksīškontrole (viena formāla ziņojuma, kuru reāli raksta pati adopcijas aģentūra, saņemšana), kuras mērķis ir piesegt adopcijas procesu uz ārzemēm, lai kāds tas arī nebūtu (kā nekā liela nauda). Par kontroli pār uz ārzemēm adoptētajiem Latvijas bērniem formāli atbild Labklājības ministrija un ar to līdz šim nodarbojās bijusī Bērnu un ģimenes lietu ministrijas darbiniece Līvija Liepiņa.  Savukārt ar adopcijas biznesu uz Itāliju Latvijā nodarbojās bijušā Latvijas vēstnieka Izraēlā Mārtiņa Perta sieva Elita Perta. Sakarā ar adopcijām uz Itāliju Latvijā ir konstatēti vairāki necilvēcīgas izturēšanās gadījumi pret bērniem, kuri ir arī publiskoti, bet tie neieguva tālāku attīstību (netika reāli izmeklēti) un šo notikumu liecinieki tika apklusināti, iebiedēti un pat vajāti.

Avoti:
http://www.ilpescara.it/cronaca/interrogatorio-massimo-maravalle-psichiatra-asl-procedura-rispettata.html
http://www.ilpescara.it/cronaca/pescara-massimo-maravalle-uccide-figlio-5-anni.html
http://www.vesti.ru/doc.html?id=1816130
http://www.reformtalk.net/2014/07/21/how-could-you-hall-of-shame-italy-russian-adoptee-maxim-kichigin-maravalle-case-child-death/

Informācijas aģentūra
/25.07.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reģ.: Eiropa, Veids: Ziņa | Komentēt

Aizdomās par pedofiliju Lielbritānijas policija arestējusi 660 personas

00357_NCALielbritānijas policija arestējusi 660 personas, kas tiek turētas aizdomās par pedofiliju, trešdien paziņojusi Lielbritānijas Nacionālā noziegumu apkarošanas aģentūra (NCA).

Arestēto vidū ir ārsti, skolotāji, aprūpes dienestu darbinieki, skautu vadītāji un bijušie policisti.

Lielais arestu skaits ir rezultāts bezprecedenta sešu mēnešu operācijai. Apcietināšanā piedalījās policisti no visas valsts, norādīts NCA paziņojumā. Rezultātā pasargāti vismaz 400 bērnu.

Vairumam arestēto oficiālas apsūdzības vēl nav izvirzītas, bet atsevišķos gadījumos jau uzrādītas apsūdzības par pornogrāfisku bērnu attēlu glabāšanu un nopietniem seksuāliem noziegumiem.

NCA direktora vietnieks norādīja, ka nereti personas, kas sāk ar šādiem attēliem, beigās pastrādā seksuālus noziegumus pret bērniem, līdz ar to šīs operācijas mērķis bija ne tikai notvert personas, kas jau pastrādājušas noziegumus, bet arī ietekmēt potenciālos noziedzniekus.

Šādas Lielbritānijas policijas aktivitātes var tikai apsveikt. Acīmredzot, kādi gana ietekmīgi spēki ir sapratuši, ka šī kaite ir pārāk ielaista un ir vismaz jānoķer kāds ierindas pedofils. Jācer, ka šiem spēkiem drīz nāks sapratne, ka sabiedrība maksimāli ir jāattīra no šiem slimniekiem un jo īpaši elitārajās aprindās, kur ir to vislielākā koncentrācija (arī Lielbritānijā un arī Latvijā), jo pretējā gadījumā sabiedrība nav dzīvotspējīga un tā agri vai vēlu nobeigsies.

Avoti:
http://www.nationalcrimeagency.gov.uk/news/news-listings/411-uk-wide-operation-snares-660-suspected-paedophiles
http://www.aprinkis.lv/pasaule/item/19177-aizdomas-par-pedofiliju-lielbritanijas-policija-arestejusi-660-personas
http://news.tts.lt/oldie/ru/Kriminal/24906-Policija_Velikobritanija_zaderzhala_660_pedofilov.htm

Informācijas aģentūra
/25.07.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Atbilde latvietim

00356_spat-zrat-sratATBILDE LATVIETIM, KAS RAKSTA: ”GRIBU NEATKARĪBU”, ”GRIBU LATVISKUMU”, ”GRIBU LABKLĀJĪBU”, ”GRIBU VIENU VALSTS VALODU”, ”GRIBU JUSTIES KĀ PAMATNĀCIJAS PĀRSTĀVIS”… :

Gribu, gribu, gribu… Ne tu ko gribu, ne pāris miljoni pārējo ko grib. Ja būtu gribējuši. būtu cīnījušies un dabūjuši. No pirmās pēcatomdas dienas uz āķa visi sasēdās un joprojām nost neraujas. Lai kaut ko sāktu saprast patstāvīgi, ir jāizslēdz LV radio, TV un vаdošie portāli. Jālasa ļoti dažādi un brīvi analītiķi, jāskatās pēc iespējas vairāk privātie, ar mobilajiem uzņemtie liecību video un jāizdara secinājumi pašam. Jābeidz atskaņot politiķu radītie mīti par visādām neatkarībām un brīvībām, identitātēm un kultūras kodiem. 99% tautas kāro tikai labāku dzīvi, kālab arī bēg uz Sodomas pilsētām darīt jebko, lai tikai padzīvotu kā rietumos.

Šodienas latviešu tautai, ne tev, ne man, nav nekāda sakara ar to tautu, kas te dzīvoja līdz valsts dibināšanai. Kamēr nebija valsts, bija kultūra, bija dzimtas, bija viss pēc Brigaderes trejādības – Dievs, Daba, Darbs. Pirmās brīvvalsts laikā tautas kulūras, darba tikuma inerce vēl bija tik liela, ka pilnīgi par banāli politisku veidojumu nekļuvām. Padomju laiki iedeva citus idzīvošanas uzdevumus, kad pierādījām to, ka īstāki, dziļāki un dzīvāki kļūstam tad, kad pār mums kāds valda.

Pēc Atmodas izlaidāmies pāris gados. Un tas, ko deklamē politiķi, arī muldēšana par valsts valodu, ir tukša ņemšanās. Kāda tev valsts valoda, ja visapkārt skan tikai angļu mēles muzons un LV jauniešu dragāts krievu ‘mats’? Kur tu dzīvo? Kamēr vienīgā nacionālā ideja būs nauda un vienīgais, ko dievināt, būs labklājība, nedz Latvijā, nedz kur citur nekas nemainīsies.

Latvieši savas dižās Dainas neuzauda, šķirojot saldētas zivis Anglijā vai lasot gliemežus Īrijā. Viņi neauda tās, klīstot pa lielveikaliem, lai nopirktu tieši to pašu, ko jau nopirkuši desmit tūkstoši citi pa lielbodēm klīdēji. Latvieši zināja, ka ir jāizdzīvo jebkuros apstākļos, ka jāturas dzimtas ietvarā, jādzīvo kopā ar dabu, jāmīl zeme, jāstrādā, jāgodā tikums, ne geji un lesbietes.

No tā visa, kas bijām, pāri nav palicis pat Imants Ziedonis. Zini taču tādu padomju Latvijas dzejnieku. Arī komunists Ojārs Vācietis nebija slikts dzejnieks. Tas nekas, ka Kārļa Vērdiņa siermaizīšpantiņš mīļotajam partnerim iekļuvis pasaules mīlas dzejoļu izlasē. Šī pasaule ir pederastu uzvarēta. Vismaz pagaidām. Vienīgā cerība atkal uz tradicionālismā atdzimstošo Krieviju, kas nevienu karu pēdējos pāris gadsimtos nav zaudējusi. Pēc tās uzvarām vairākas citas impērijas gan ir izgaisušas, kamēr pat boļševiku nīcinātās vietā radās jauna, PSRS impērija, kuras laikā Latvijas autoritāte, saimnieciskais, sociālais un kultūras stāvolis bija līdz paradīzei augstāls par to panīkumu, kādā mūsu valsts iegrūsta šodien. Cerams, ka pēc 21.gs. Krievijas un tās sabiedroto (Franacijas, Ungārijas, Ķīnas utt.) uzvarām arī ES un ASV impērijas izgaisīs. Vai vismaz kolosāli pārvērtīsies. To cilvēku dēļ, kas šajās impērijās, līdzīgi dažiem un man, redz un saprot, kas notiek mūsu acu priekšā un pakaļā.

Kad viss nevajadzīgasi un liekais būs izpostīts, varēsim atkal atgriezties pie būtiskā un turpināt radīt Dainas. Krišjānis Barons 30 gadus dzīvoja Krievijā, bet Dainu skapi sāka pildīt Maskavā. Tas viss viņam netraucēja. Tas viss viņu iedvesmoja. Mēs latvieši savā Latvijā neko tādu nespējam jau sen. Un nespēsim nekad, ja neattapsimies. Ja neattapsimies līdz karam, karš ir neizbēgams. Kā vemšana vai caureja pēc neapdomīgi uzturā patērētas indes.

Kaspars Dimiters
/11.07.2014/

Avots:
http://www.nebruks.lv/?p=2856

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Polijas ārlietu ministrs: „Poļu – amerikāņu alianse ir bezjēdzīga, pat kaitīga”

Radoslavs Sikorskis, Jaceks Rostovskis

Radoslavs Sikorskis, Jaceks Rostovskis

Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis neformālā sarunā ar bijušo finansu ministru Jaceku Rostovski, lietojot necenzētu leksiku, paziņoja, ka poļu – amerikāņu alianse ir bezjēdzīga. Saruna notika 2014.gada pavasarī kādā no elitāriem restorāniem un tās transkripciju 22.06.2014 publicēja poļu žurnāls „Wprost”.

„Poļu – amerikāņu alianse ir bezjēdzīga, pat kaitīga, jo dod poļiem viltus drošības sajūtu. … Pilnīgs stulbums. Mēs iesaistīsimies konfliktā ar Vāciju, ar Krieviju un uzskatīsim, ka viss ir kārtībā, tikai tāpēc, ka esam „apmierinājuši” [domāts seksuāli] amerikāņus, „ neformālā sarunā skarbi atklāts ir Sikorskis.

Citā sarunā Sikorskis kritizē Lielbritānijas premjerministra Deivida Kemerona diplomātiju Eiropā, bet vēl citviet Sikorskis apgalvo, ka poļi cieš no „nēģeru” mentalitātes: “Polijas problēma ir tā, ka mums piemīt ļoti tukšs pašlepnums un zems pašnovērtējums,” apgalvo Sikorskis

Publiskotie sarunu atšifrējumi ir turpinājums Polijā uzliesmojušajam „ierakstu skandālam”, kurš aizsākās sestdien 14.06.2014, kad tika publiskota Polijas Centrālās Bankas vadītāja Mareka Belkas un iekšlietu ministra Bartlomeja Senkeviča saruna, kurā abi vienojās par valdības ekonomikas politikas finansiālu atbalstīšanu no bankas puses, lai nākamajās vēlēšanās vara nenonāk opozīcijas rokās.  Centrālās Bankas šefa prasība bija toreizējā finanšu ministra Jaceka Rostovska atbrīvošana no amata, kam Senkevičs arī piekritis.

Pirmdien, 16.06.2014 tika publiskota arī bijušā satiksmes ministra Slavomira Novaka sarunu ar bijušo finanšu viceministru Andžeju Parafianoviču. Abi ieraksti veikti amatpersonu iecienītā tikšanās vietā – restorānā „Pūce un draugi” (Sowa i Przyjaciele).

Noklausīšanās skandāls vēl plašāku publicitāti ieguva, kad trešdien, 18.06.2014, pēc žurnāla “Wprost” redaktora paziņojuma, ka sekos tālākas materiāla publikācijas, vēlu vakarā notika valsts drošības dienesta iebrukums redakcijas telpās ar mērķi konfiscēt nelegālos noklausīšanās materiālus.

Tā vietā, lai reaģētu uz izplatīto informāciju un to pārbaudītu, Polijas valdības vadītājs Donalds Tusks, kas ieņem šo amatu jau no 2007. gada, preses konferencē paziņoja, ka neredz neko nosodāmu politiķu sarunās, kas bijušas privātas un, lai gan valoda dažbrīd esot bijusi vulgāra, pati saruna notikusi ar mērķi, lai uzlabot valsts situāciju kopumā. Kā vienīgo vaininieku Tusks norādīja bijušo satiksmes ministru Slavomiru Novaku. Polijas premjers lika uzsvaru uz ierakstu nelegālo izcelsmi, aicinot meklēt noziedzniekus un neļaut šķelt Polijas iekšējo vienotību.

Ir aizdomas ka vēl nepublicētajos sarunu ierakstos ir piedalījušies arī citi Polijas augsta mēroga valstsvīri, kuri pieķerti izmantojot savstarpējos sakarus, lai kārtotu pat savas privātās lietas un jautājumus, kas radušies saskarsmē ar valsts institūcijām.

Radoslavs Sikorskis ir Polijas ārlietu ministrs Donalda Truska valdībā, valdošās liberālās Pilsoniskās platformas (PO) līdera vietnieks, kuru Polija gatavojās piedāvāt kā nākamo Eiropas Savienības (ES) augstāko pārstāvi ārlietās.

Šis skandāls, kurš ir radies iekšpolitisku un globālu cīņu rezultātā, ir pamācošs arī Latvijas publikai (tiem, kuri vēl ir saglabājuši spēju domāt patstāvīgi), jo kārtējo reizi parāda gan politiķu melīgo, liekulīgo un cinisko dabu, gan arī viņu primitīvismu un morālo stāju. Pie tam Sikorskis savos izteikumos, lai gan rupji, bet pietiekami precīzi noraksturoja patiesās poļu-amerikāņu attiecības. Latvieši un Latvija šai ziņā atrodas sliktākā, nožēlojamākā un pazemojošākā stāvoklī.

Avoti:
http://www.nto.pl/apps/pbcs.dll/article?AID=/20140622/KRAJSWIAT/140629854
http://www.thenews.pl/1/2/Artykul/174386,Tape-scandal-PolishAmerican-alliance-worthless-says-foreign-minister
http://www.bizness.lv/zinas-pasaule/id/26134/noklausisanas-skandals-izraisa-valdibas-krizi-polija-arlietu-ministrs-izteicies-pret-sadarbibu-ar-asv
http://www.delfi.lv/news/world/other/sikorska-noklausito-sarunu-skandals-liek-raudzities-kremla-virziena-pielauj-komentetaji.d?id=44652684

 

Informācijas aģentūra
/04.07.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Grāmatniecības sociālistiskās nākotnes vīzija

00349_free-booksPašreizējā grāmatizdevniecības nozare ir stipri novecojusi, neefektīva un tā arvien vairāk vairs nepilda savas pamatfunkcijas kā likumsakarīgs rezultāts ir šīs nozares krīze un lēna atmiršana. Tiesa gan šī krīze skar ne tikai grāmatizdevniecības nozari,  tā ir saistīta ar objektīvu nepieciešamību pēc fundamentālām sabiedrības pārmaiņām, ko pašreiz valdošā uzskatu paradigma un tajā bāzētās sabiedriskās struktūras nespēj nodrošināt. Šai apcerējumā pacentīšos ieskicēt to, kāda šī nozare varētu izskatīties nākotnē – ar šodienas līdzekļiem un zināšanām, ko realizēt traucē tikai atbildīgo personu nespēja mainīt domāšanu, to nespēja sadarboties, domāt plaši, ilgtermiņā  un, pats galvenais, stādīt sabiedriskās intereses augstāk par savām niecīgajām egocentriskajām interesītēm [pirmkārt iedzīvošanās kāri un peļņu].

Grāmatniecības misija, jeb sabiedriskā pamatfunkcija

Visam ir sava jēga, arī sabiedriskām struktūrām ir sava jēga, savs sabiedriskais uzdevums, mūsdienīgi izsakoties – sava misija. Savu uzdevumu apzināšanās, savas jēgas sapratne, misijas apziņas esamība lielā mērā nosaka organizācijas darbības efektivitāti un tās eksistenci kā tādu. Organizācijas, kuras neapzinās savu misiju vai ir pārāk tālu novirzījušās no to rašanās un eksistences pamatā esošiem atslēgprincipiem, sāk stagnēt un mirt. Šādas organizācijas, tēlaini runājot, ir bojātas, trūdošas, slimas un to atveseļošanas atslēga ir organizācijas atgriešanās pie tās sākotnējiem principiem, kuri ir jārealizē citā vidē un citos apstākļos – citā pasaulē, kura laika gaitā ir mainījusies. Ja organizācijai tas izdodas, tā pārveidojas un gūst panākumus. Ja nē – organizācija mirst un tās vietā rodas kaut kas cits, kas labāk spēj pildīt sabiedrības objektīvi pieprasīto funkciju [vai arī nerodas un funkcija tiek zaudēta, izraisot noteiktas sekas sabiedrībā].

Grāmatniecības pamatfunkcija kopš pašiem tās pirmsākumiem ir bijusi cilvēku izglītošana un attīstīšana ar drukātā vārda palīdzību. Viss. Citu pamatuzdevumu grāmatniecībai nav, visi pārējie ir no šī pamatuzdevuma izrietoši, tai skaitā arī gan sabiedrības kontroles funkcija, gan sabiedrības izklaides funkcija, gan vēl jo vairāk tāda primitīva parādība kā peļņas gūšanas funkcija.

Vēsturiski ļoti ilgi grāmatniecība bija elitāra darbības joma, kas saglabāja zināšanas un nodeva tās tikai dažiem izredzētajiem. Šādu lietu kārtību uzturēja uzskats, ka vairumam cilvēku zināšanas dot nevajag. Šo uzskatu pamatoja ar atziņu, ka vairums cilvēku ir pusattīstīti vai neattīstīti, kuri tāpat nepratīs novērtēt viņiem sniegtās zinību dāvanas. Tomēr patiesais  šādu ieskatu cēlonis  bija (un ir arī mūsdienās) visprimitīvākā valdošo aprindu nevēlēšanās nodarboties ar sabiedrības izglītošanu un attīstīšanu, tā vietā izvēloties vieglāko un savā ziņā arī patīkamāko ceļu – neko nedarīt un turēt masas tumsībā, tādējādi saglabājot savu elitāro stāvokli.

Līdz ar drukas tehnoloģiju un kapitālisma attīstību, šis stāvoklis mainījās un grāmatniecība kļuva par galveno progresu nodrošinošo nozari. Tomēr arī šajos ziedu laikos grāmatniecībai bija sekojošas problēmas: analfabētisma,  satura radīšanas (autoru motivēšanas un uzturēšanas) un satura izplatības (ierobežots fizisku satura nesēju apjoms) problēmas. Tā kā tolaik nebija paredzams, ka grāmatu saturu varētu izplatīt neatkarīgi no to fiziskajiem nesējiem, satura radīšanas, jeb satura autoru uzturēšanas problēmu atrisināja, autoram maksājot noteiktu daļu no katras, ar viņa saturu aizpildītās, fiziskās vienības cenas.  Tā radās pašreizējais autortiesību princips, kurš bija progresīvs tā laika tehnoloģiskajam un sabiedrības attīstības (uzlecošā kapitālisma) līmenim. Savukārt mūsdienās, kad gan sabiedrība ir pavisam cita (norietošais kapitālisms), gan arī tehnoloģiju attīstības līmenis ir sasniedzis pavisam citus apmērus (gandrīz neierobežota satura izplatības iespēja), šāda pieeja ir, ļoti maigi izsakoties, stipri novecojusi.

Mūsdienu sabiedrības problēmas ir laika trūkuma apziņa un nespēja orientēties informācijas pārbagātībā, kas savukārt rada cilvēku dezorientāciju, no kuras izriet izklaides nospiedošā dominante cilvēku dzīvē. Grāmatniecības nozarē tas izpaužas arī kā  konkurence ar citiem, daudz efektīvākiem izklaides veidiem un lasītāju skaita samazināšanās. Jauniešiem strauji zūd interese par grāmatu un vispār garu tekstu lasīšanu, bet sabiedrībā kā reāla problēma sāk atgriezties analfabētisms. Šādos apstākļos domāt biznesa kategorijās un tikai par peļņu ir nozares pašnāvība. Risinājums ir kardinālā nozares pārveidošanā, atgriežoties pie savas vēsturiskās pamatfunkcijas (sabiedrības izglītošanas) un palīdzot atrisināt cilvēkiem viņu reālās problēmas.

Nākotnes [sociālistiskā] grāmatizdevniecība

Nākotnē autortiesības nav ekskluzīva prece, ko var pirkt, pārdot un nodot trešajām personām.  Autoram ir tiesības uz sava darba autorību un tiesības saņemt samaksu par savu darbu, tomēr autora tiesības uz samaksu netiek absolutizētas un to aizsardzības vārdā netiek ierobežotas cilvēku pamattiesības uz brīvību, samērīgu sodu un brīvu informācijas pieejamību.

Visi autordarbi ir jebkuram brīvi pieejami  un izmantojami  bez nosacījumiem (saglabājot tikai autorību) 10 gadu pēc to pirmpublicējuma.

Visu autordarbu reģistrāciju un autorizētu izplatību centralizēti veic speciāls valsts uzņēmums (nosauksim to par IKA – Interaktīvās kultūras aģentūru) , kurš atbild par:
– veco autordarbu saglabāšanu un pieejamību gan fiziskā, gan elektroniskā formā (pašreizējā bibliotēku funkcija);
– jaunu autordarbu radīšanas veicināšanu;
– jaunu autordarbu izdošanu un izplatīšanu gan fiziskā, gan elektroniskā formā (pašreizējā grāmatnīcu un izdevniecību funkcija);
– plaši izplatāmo autordarbu redakcionālo atlasi pēc izglītojošiem, audzinošiem, tikumiskiem, informatīviem un estētiskiem labas gaumes, personību pilnveidojošiem un attīstošiem kritērijiem;
– autordarbu radīšanas, uzglabāšanas un izplatīšanas infrastruktūras uzturēšanu un pilnveidošanu;
– visas pasaules autordarbu eksemplāru iegūšana, uzglabāšana un piekļuves nodrošināšana tiem;
Utt.

Atordarbus drīkst izdot un izplatīt arī privātpersonas un citu nozaru uzņēmumi, ievērojot vienotu standartu (katra standarta prasība ir racionāli pamatota un izdevējam no malas praktiski izpildāma)

Bibliotēkas, internetkafejnīcas,  grāmatnīcas, lasītavas, intelektuālās pulcēšanās vietas, konferenču zāles un iespējams vēl kaut kas ir apvienotas vienā funkcionālā vienībā (nosauksim to, piemēram,  par  SIAC – sadarbības un intelektuālās attīstības centru), kurā cilvēks var piekļūt datoram un  internetam, saņemt lasīšanai uz vietas kādu grāmatu, nopirkt grāmatu, paņemt grāmatu lasīšanai uz mājām, noskatīties datorā filmas, noklausīties mūziku, iepazīties ar multimediju apmācības materiāliem, ierakstīt digitālā datu nesējā grāmatu, filmu, mūziku, apmācības materiālu utt., saņemt izdrukas, noorganizēt kādu intelektuālu publisku pasākumu – priekšlasīšanu, diskusiju, dziedāšanu, muzicēšanu, lekciju, semināru, konferenci utt., noskatīties publisku pasākumu vai vienkārši pasēdēt, padzert tēju un satikties ar draugiem, paziņām un sadarbības partneriem.

Uz noteiktu iedzīvotāju daudzumu ir noteikts skaits daudzpakāpju (noteiktas kvalitātes – telpu lielums, datoru skaits, grāmatu daudzums utt.) SIAC. Tāpat ir noteikts minimālais apdzīvotas vietas iedzīvotāju skaits (piemēram, 500), kurā obligāti jābūt vismaz 1 SIAC.  Daudzās vietās SIAC atrodas vienās telpās ar kultūras centru un sporta centru un to izveidi un pilnveidošanu plāno pašvaldība (kā pasūtītājs) kopā ar Valsts plānu komiteju (kā standartu ievērotāju un izpildes galveno organizētāju) un attiecīgajiem valsts uzņēmumiem.

Visas grāmatas ir digitalizētas (tai skaitā arī tekstu atpazīšanas formātā, tā lai tajā var meklēt, to var kopēt, lasīt digitālajos lasītājos un pašu grāmatu var maksimāli īsā laikā atkārtoti izdot) un pieejamas vienotā Intelektuālās attīstības portālā (IAP).

Visu jaunizdoto grāmatu maketi obligātā kārtā tiek reģistrēti Portālā ar ierobežotas piekļuves tiesībām, tādējādi katrs izdevējs īsā laikā un  samērā vienkārši var atkārtoti izdot jebkuru grāmatu.

Populāra ir individuāla grāmatu pasūtīšana (var pasūtīt jebkurā SAIC). Tas ir, par samērīgu samaksu katrs var pasūtīt izdot savām vajadzībām jebkuru fizisku grāmatu jebkurā skaitā (visbiežāk vienā eksemplārā) un dažādās kvalitātēs, sākot no līmētām mīkstvāku grāmatām un beidzot ar padārgām īpaši augstas kvalitātes grāmatām (gan fiziski, gan mitrum, gan daļēji uguns izturīgas grāmatas, kuras „kalpos simtiem gadu”). Pēdējās  ir īpaši populāras intelektuālo kolekcionāru vidū, kuri saviem bērniem grib atstāt savā skatījumā labāko grāmatu kolekcijas.  Tas ir iemesls kādēļ jaunizdoto fizisko grāmatu apjomi ir nelieli, jo cilvēki sev iepatikušās grāmatas fiziskā formā pasūta individuāli.

Jaunas grāmatas izdod gan vairākas savstarpēji maz atkarīgas, daļēji katra savās jomās specializējušās IKA redakcijas (tai pat laikā redakciju darbības virzieni daļēji pārklājas, kas rada veselīgu konkurenci), gan arī pēc nepieciešamības uzņēmumi, kā arī privāti entuziasti.

IKA grāmatas izdod, vadoties no izglītojošiem, audzinošiem, tikumiskiem, informatīviem un estētiskiem labas gaumes, personību pilnveidojošiem un attīstošiem kritērijiem, kā arī no Valsts plānu komitejas garīgās kultūras komisijas pasūtījuma.

Katram iedzīvotājam ir tiesības, ja viņš to vēlas, izdot savu grāmatu. Minimālās prasības grāmatai – atbilstība IKA tehniskajiem standartiem un Tikumiskās cenzūras komitejas neaizliegums (virspusēja pārbaude, kuras rezultātā netiek konstatēts, ka grāmatai ir izteikti amorāls saturs) . Šai gadījumā grāmata tiek reģistrēta un ievietota Portālā un autors var saņemt noteiktu skaitu eksemplāru (piemēram, 100) personiskai izplatīšanai. Negatīvas tikumiskās cenzūras komisijas atzinuma rezultātā grāmatai tiek uzlikti attiecīgi piekļuves un izplatības ierobežojumi, bet tā tāpat noteiktā apjomā ir pieejama un izplatāma. Lai grāmata taptu izplatīta centralizēti caur SAIC, jāiegūst attiecīgās jomas IKA redakcijas noteikta līmeņa rekomendācija (no rekomendācijas līmeņa atkarīgs centralizētas izplatīšanas un popularizēšanas apjoms) , Tikumiskās cenzūras komitejas atļauja (detalizēta pārbaude) un Valsts plānu komitejas garīgās kultūras komisijas apstiprinājums.

Eksistē triju veidu autori:
– IKA štata autori, kuri saņem garantētu regulāru atalgojumu, kura apjoms reizumis tiek pārskatīt atkarībā no darbu skaita, to kvalitātes, nozīmības un lasījumu skaita (pārdošanas apjoms + individuālo pasūtījumu apjoms + lasījumi Portālā + lejupielādes no Portāla);
– IKA ārštata autori, kuri saņem vienreizēju vai regulāru, laikā ierobežotu samaksu par konkrētu darbu. Samaksā tiek iekļauta darba tapšanai nepieciešamā laika apmaksa, kā arī papildus prēmijas par kvalitāti un noteiktu lasāmības līmeņa sasniegšanu;
– privāti autori, kuri saņem samaksu par katru pārdoto darbu, kā arī papildus prēmijas par kvalitāti un nozīmīgumu attiecīgu IKA slēdzienu gadījumā

IKA štata autori ir savas jomas un autordarbu radīšanas profesionāļi, kuri veido izplatītāko autordarbu kodolu un nosaka autordarbu attīstības virzienu. Kā viņu papildelements ir IKA ārštatu autori, bet kā kadru rezerve, veselīgas konkurences elements un alternatīvu ideju avots kalpo liels daudzums privātie autori. Viens no būtiskākajiem IKA darbības virzieniem ir vairuma iedzīvotāju motivēšana radīt savus autordarbus  un viņu apmācība.

Autordarbu kvalitāti nosaka augstākie sabiedrības garīgās pārvaldes darbinieki un, viņi arī nosaka un regulāri pārskata IKI štata autoru sarakstu (līdzīgā kārtā viņi nosaka un regulāri pārskata IKI redakciju un citu būtiskāko sabiedrisko struktūru kadru sastāvu). IKI štata autoru skaits ir noteikts (nevar pārsniegt zināmu skaitu) un štata autora atbrīvošanas gadījumā viņš tiek norīkots citā darbā vai arī aizvadīts pensijā (neatkarīgi no vecuma). Pagātnes nopelnu dēļ (par štata autoru var kļūt tikai radot nepieciešamus un kvalitatīvus autordarbus) neviens štata autors nepaliek bez uzturlīdzekļiem un pat aizejot pensijā var turpināt savu radošo darbu kā ārštata autors vai privātautors.

Tā kā cilvēki pa lielam vēl nav mainījušies, formālā bezdvēseliskuma jurisprudence daļēji joprojām eksistē, tomēr, juristiem kā pagātnes tumsonības un bezdvēseliskās likumdošanas simboliem ir noliegts ieņemt amatus, kuros ir jāpieņem svarīgi sabiedriski lēmumi un jebkādi juristu un formālās viltības mentalitātes cilvēku mēģinājumi noteikt lietu kārtību tiek pārtraukti pašā saknē un nekaunīgākos gadījumos arī sodīti.

/2012/

Avoti:
http://gramataselektroniski.blog.com/pazinojumi/gramatniecibas-nakotnes-vizija/
http://zinojumiepasta.wordpress.com/raksti/gramatniecibas-nakotnes-vizija/

Informācijas aģentūra
/04.07.2014/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kāpēc jālasa grāmatas

00350_Lasam_gramatasGrāmatas ir jālasa, tas ir pozitīvi un noderīgi. Lai tie nebūtu tikai tukši apgalvojumi, mēģināšu paskaidrot kādēļ jālasa grāmatas, īpaši jaunībā.

1. Grāmatu lasīšana attīsta iztēli. Cilvēks lasa uniedomājas, ko autors ir mēģinājis pateikt, kādu ainu uzburt. Rakstnieks ar savu darbu inicializē lasītāja fantāzijas, bet tālāko tas paveic pats ar savas iztēles palīdzību. Lasot, cilvēks trenē savu iztēli, līdzīgi kā rēķinot matemātikas uzdevumus – prātu un loģisko domāšanu, bet sportojot – miesu, muskuļus, ķermeni.

Iztēle ir viens no būtiskiem attīstītas personības priekšnoteikumiem. Bez iztēles nevar veikt jaunradi, izdomāt ko nebijušu, kādus jaunus risinājumus, paņēmienus un izprast apkārt valdošās likumsakarības. Iztēle ievērojami pastiprina loģisko domāšanu. Iztēle palīdz, kad mums ir darīšana ar nezināmām vai neizzināmām lietām, tas ir – katru dienu. Vienkāršojot, ar iztēles palīdzību var uzzināt to, ko uzzināt nav iespējams.

2. Grāmatu lasīšana attīsta valodas izjūtu un spēju noformulēt savu viedokli. Cilvēki jūt viskaut ko, domā viskaut ko, bet noformulēt to skaidri un gaiši, lai gan pats saprastu un lai citiem būtu saprotams, ne visi var. Te vajag valodas izjūtu. Ja tādas nav, tad ne tikai cilvēku var uzskatīt par primitīvu, bet viņam ir apgrūtināti kļūt par žurnālistu, juristu, biroja darbinieku, ierēdni, skolotāju, vadītāju, politiķi, ekonomistu utt. Grāvjus rakt gan bez problēmām.

3. Grāmatu u.c. literatūras lasīšana papildina cilvēka faktoloģiskās informācijas bāzi. Lai gan pliki fakti neko nedod, bet bez tiem arī nevar. Jo vairāk faktu zini, jo labāk. Protams, tas viss komplektā ar spēju izmantot šos faktus, saprast likumsakarības utt., bet tāpat faktoloģiskās informācijas bāzei ir jābūt, lai loģikai un iztēlei būtu ar ko strādāt.

Jālasa katram, pirmkārt, tas, kas patīk, kaut vai lubu romāni, jo iztēli un valodas izjūtu attīsta jebkura kvalitatīva literatūra. Bet vislabāk, protams, lasīt grāmatas, kurās papildus visam ir labs faktoloģiskais materiāls, piemēram grāmatas par vēsturi, par reāliem notikumiem, parādībām utt.

Viss, esmu runājis, kam ir ausis tas dzirdēja.

Jānis Kalniņš
/14.09.2010/

Avoti:
http://www.diena.lv/blogi/gramatas-nelasa-tikai-lohi-un-luzeri-750196
http://zinojumiepasta.wordpress.com/raksti/kapec-jalasa-gramatas/

Informācijas aģentūra
/04.07.2014/

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Lielbritānijas finansu ministrs tiek pieķerts reizrēķina nezināšanā

Džordžs Osborns un reizreiķinu zinošs skolnieks

Džordžs Osborns un reizreiķinu zinošs skolnieks

Septiņgadīgs zēns populārā TV šovā uzdeva Lielbritānijas finansu ministram Džordžam Osbornam (1971) jautājumu, cik ir 7×8. Ministrs no atbildes izvairījās, atrunājoties, ka viņš sev esot apsolījis nekad vairs neatbildēt uz matemātiskiem jautājumiem. Interesanti, vai tas attiecas arī uz premjerministra un karaļnama pārstāvju jautājumiem par valsts finansu stāvokli, ko noraksturot bez matemātiskiem jēdzieniem nav iespējams. Ticamāk gan, ka bērna jautājums Osbornu pārsteidza nesagatavotu un viņš vienkārši nezināja atbildi.

 

Šis ir kārtējais gadījums, kurš parāda augstākā līmeņa pārvaldnieku aprobežotību, šai gadījumā Lielbritānijas. Latvijas politiķi, visdrīzāk, reizrēķinu zina, jo Padomju skolās tas līdz trešais klasei katram bija jāzina no galvas, bet tādēļ politiķu kompetences problēma pie mums nav mazāk aktuāla, ko uzskatāmi apliecināja Lemberga – Kariņa/Sprūdža epopejas (var būt dažāda attieksme pret Lembergu, bet šīs epopejas parādīja brēcošu konkrēto ministru nekompetenci).

Jāatgādina, ka matemātika ir cieši saistīta ar loģiku un loģisko domāšanu (spēja izmantot, atpazīt un radīt savstarpēji atkarīgu cēloņsakarību ķēdes) un matemātisku uzdevumu rēķināšana ir viens no galvenajiem loģiskās domāšanas attīstīšanas paņēmieniem, attiecīgi, cilvēkiem, kuri bērnībā un jaunībā ir maz rēķinājuši matemātiskus uzdevumus (kāpēc var arī nezināt viselementārākās matemātiskās darbības, piemēram, reizrēķinu), ir problēmas ar loģisko domāšanu.

Ja Osborns nespēj no galvas sareizināt 7×8, tad ir atklāts jautājums kā šāds cilvēks tika līdz vienam no ietekmīgākajiem valsts amatiem vienā no ietekmīgākajām pasaules valstīm. Ja valsts pārvalde ir kvalitatīvi augstā organizatoriskā līmenī (Lielbritānijā tas tā patiešām vismaz vēl kādu laiku atpakaļ bija), šādu primātu valdīšanu iespējams var ar samērā nelieliem zaudējumiem pārdzīvot, tomēr tāpat paliek baisi, saprotot ka vadošos amatus ieņem tik zema intelektuālā līmeņa personāži (ja ņemam vērā valdošo aprindu morālo līmeni, tad aina kļūst daudzkārt bēdīgāka).

Avots:
http://www.thetimes.co.uk/tto/news/politics/article4137460.ece
http://www.buzzfeed.com/jimwaterson/watch-george-osborne-refuse-to-answer-a-7×8-times-table-ques
http://www.vesti.ru/videos?vid=607636

Informācijas aģentūra
/04.07.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Cietusī māmiņa nosauc bērnu tirgotājus

Ainārs Šlesers, Nils Ušakovs, Ingrīda Labucka, Laila Rieksta-Riekstiņa, Solvita Āboltiņa, Inese Šlesere ar vīru, Aivars Krasnogolovs

Ainārs Šlesers, Nils Ušakovs, Ingrīda Labucka, Laila Rieksta-Riekstiņa, Solvita Āboltiņa, Inese Šlesere ar vīru, Aivars Krasnogolovs

Nils Ušakovs ir iesaistīts bērnu tirdzniecībā. Tā savā rakstā-atklātajā vēstulē apgalvo bijusī Latvijas iedzīvotāja (māte latviete, tēvs ukrainis) Vikija Tora, kura pašreiz dzīvo Kanādā. Tāpat iesaistē bērnu tirdzniecībā tiek vainota Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta – Riekstiņa,  bijusī Tieslietu ministre un Latvijas pirmās partijas biedre, pašreiz ES tiesas tiesnese Ingrīda Labucka (policijas ģenerāļa Aloiza Blonska meita), bijušais Latvijas pirmās partijas priekšsēdētājs Ainārs Šleser un viņa sieva Inese Šlesere, kā arī Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs.  Autorei vairākus gadus atpakaļ tika atņemts bērns, ko ar grūtībām izdevās atgūt.

Jāatzīmē, ka vēstulē apgalvotais sakrīt ar bijušā Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra darbinieku slēdzieniem un to apstiprina arī joprojām notiekošā Rīgas bāriņtiesas un sociālā dienesta patvaļa pret ģimenēm un bērniem (tagad šāda pieeja jau ir izplatījusies pa visu Latviju).

Zemāk raksta-atklātās vēstules tulkojums no krievu valodas.

„Ušakova kungs, cik procentus no kopējā Latvijas bērnu trafika (pārsvarā trijos galvenajos virzienos – Itālija, Francija, ASV) saņemat Jūs un Jūsu partija „Saskaņas centrs” no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas direktores Lailas Riekstas-Riekstiņas un Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas (dzimusi Mellupe) – diviem no kopumā četrpadsmit bērnu trafika organizatoriem-menedžeriem Latvijā?!

Gribu vērst lasītāju uzmanību uz dažiem faktiem:

[1] Pirmais, ko viņi izdarīja, iegūstot varu Rīgas domē 2009.gada jūnijā, ir procesa sākšana par Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra (RBTAC) likvidāciju. Process tika sākts jūlijā un tika pabeigts jau 15.septembrī. Tehniskais izpildītājs, kurš to paveica ir Leonīds Kurdjumovs.

[2] RBTAC bija vienīgā valsts institūcija, kura cīnījās pret bērnu trafiku Latvijā, kurš tobrīd notika caur Rīgas domes bāriņtiesu un saziņā ar LR Bērnu un ģimenes lietu ministriju (vēlāk Labklājības ministriju) un LR Tieslietu ministriju.

[3] RBTAC direktors Jānis Gulbis un viņa kolēģi toreiz izglāba arī manu dēlu, kad Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs pēc vardarbīgas atgriešanas no Kanādas uz Rīgu centās to pārdot.

[4] Es līdz pēdējam aktīvi piedalījos cīņā par RBTAC saglabāšanu un vairākkārtīgi sazinājos ar Nila Ušakova administrāciju, tai skaitā runāju pa telefonu ar pašu Leonīdu Kurdjumovu.

[5] Bijušais RBTAC direktors un LR Augstākās padomes deputāts Jānis Gulbis šai sakarā raksta: „Pašvaldībās, kur tieši parādās tas rezultāts, kā valsts un pašvaldības politiķi veic savas funkcijas attiecībā pret ģimeni un bērniem, no šiem politiķiem neatkarīga uzraudzība vispār Latvijā nav. Vienīgā šāda institūcija bija Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrs, ko veiksmīgi likvidēja N.Ušakovs ar A.Šleseru. Kā saka – “roka roku mazgā, abas baltas.” „ (raksts „Par bērnu tiesību aizsardzību un jaunākajām izmaiņām Bērnu tiesību aizsardzības likumā„,
http://www.antijujuagency.org/2013/05/par-bernu-tiesibu-aizsardzibu-un.html )

[6] Latvijas bērnu trafika industriju 1999.-2002.gadu laikā izveidoja LR Tieslietu ministrija sadarbībā ar LR Ārlietu ministriju

[7] Latvijas bērnu trafika industrijas izveidošanu vadīja toreizējā Tieslietu ministre Ingrīda Labucka no Latvijas Pirmās partijas [Tieslietu ministrijā toreiz strādāja leģendārā Ārija Iklāva, kuru RBTAC „pieķēra pie rokas”, apstiprinot acīmredzami fiktīvus dokumentus, kuri atļauj bērnu adopciju uz ārzemēm], kuras priekšsēdētājs Ainārs Šlesers ir viens no trim ievērojamākajiem Latvijas oligarhiem. Vēlāk Šlesers kļuva par Nila Ušakova vietnieku, bet Ingrīda Labucka par ES pirmās instances tiesas tiesnesi.

[8] Galvenā bāze caur kuru bērni tiek pārdoti līdz pat šim brīdim, ir Rīgas bāriņtiesa, kas ir Rīgas domes, kuru vada Nils Ušakovs, pakļautības iestāde. Šīs iestādes nosaukums pareizi atspoguļo šīs iestādes mērķus un būtību [bāriņtiesa – bāreņu tiesa – tas ir bāreņu notiesāšana]. (…)

[12] 2009.gadā, cīnoties par RBTAC saglabāšanu, es „uzdūros” trīs mazgadīgu bērnu lietai (5-gadīga māsiņa un divi viņas jaunākie brāļi), kurus nežēlīgi atņēma vecākiem tikai par to, ka viņu tētis un mamma (abi nākuši no bērnunamiem) bija nabadzīgi. Bērnu atrašanās vietu no vecākiem ļaunprātīgi slēpa [šī Latvijā ir izplatīta prakse, komplektā ar mākslīgi pārspīlētiem vai bieži vien pat izdomātiem apvainojumiem vecākiem].

[13] Tomēr audžuvecākiem, kuriem bērni tika nodoti, izdevās atrast īstos vecākus, un abas ģimenes uzsāka cīņu par bērnu atgriešanu bioloģiskai ģimenei. Kad par to uzzināja Rīgas bāriņtiesā, bērnus nekavējoties pārdeva uz Itāliju, neinformējot par to nevienu no ģimenēm…

[14] Lūk Itālijas vēstniecības Latvijā pirmā sekretāra Gabriele De Stefano vēstules teksts, ko viņš atsūtīja man, nevis Nilam Ušakovam vai kādai citai oficiālai Latvijas amatpersonai, kuri ir iesaistīti šajos necilvēciskajos noziegumos:

Fri, 15 Jan 2010 11:31:13 +0200 от Primo Segretario Riga :

Dear Ms. VickyXXXX,
in reply to your messages, I wish to inform you that the Embassy of Italy to Latvia has no information about the facts that you mentioned in your letter. In case you think that some crimes or abuses were committed, I kindly recommend you to inform about that the competent police and justice authorities.
With my best regards,
Gabriele De Stefano
Gabriele De Stefano
Primo Segretario
Ambasciata d’Italia – Riga
tel. +371 6 7216069
fax +371 6 7216084
www.ambriga.esteri.it

[15] Viens no rakstveida pierādījumiem, kurus saņēma Itālijas vēstniecības Rīgā pirmais sekretārs kā pielikumu manam oficiālam iesniegumam, ir man adresēta pārdoto bērnu audžuvecāku vēstule (skat.zemāk, upuru vārdi izmainīti).

Vēstulē ir minēts, ka es zvanīju LR Prezidenta kancelejai un citām augstākstāvošām valsts iestādēm. Tā ir taisnība, un viena no šīm „citām iestādēm” ir Nila Ušakova personīgā sekretāre.

Vēl gribu piebilst, ka oligarhu un politiķu noziegumu nevēlamo liecinieku apklusināšanas sistēma, kuras kontūri redzami vēstules tekstā, Latvijā un Kanādā ir ļoti līdzīga.

„—–Original Message—–
From: Arturs XXXXX
To: Vicky
Date: Mon, 07 Dec 2009 13:23:58 +0200
Subject: Re: XXXXXXXXXXXXXXXXXX

> Sveicinaati,Vicky.
Mees augsti noveerteejam Juusu veelmi paliidzeet un esam par to Jums loti pateiciigi, bet izskataas, ka sajaa valstii neviens taa iisti nav gatavs paliidzeet un iesaistiities.
Mekleejot veel gimenes, kuras ir cietusas no Riigas baarintiesas, mees saduuraamies
ar to, ka neviena oficiaali kaut ko iesaakt nav gatavi, jo baidaas par savu naakotni.
Vieni, seit Latvijaa, mees arii neesam gatavi ciiniities tik augstaa liimenii, jo sis “bizness” tiek veicinaats no politiku rindaam un vini jau sev nelaus nodariit paari.

Par to liecina kaut vai tas, kad tajaa dienaa, kad Juus zvaniijaat uz Prezidenta kanceleju un veel uz citaam valsts vadosaam instanceem, mees jau tajaa pat vakaraa saneemaam briidinaajuma sms, kas paraada, ka visu kontrolee augsas!

Kaa jau teicu iepriekseejaa veestulee, mees esam viegli ievainojami, mums ir divi pasa beerni un veel arii pienemtie, par kuru veseliibu un dziiviibu mees esam atbildiigi. Mees esam loti nogurusi un dziivojam vienaa stresaa! Laikam tomeer ir jaapaiet kaadam laikam, lai sabiedriiba atmostos, bet tagad katrs tikai ir noruupeejies, kaa izdziivot un nepazaudeet to pasu, kas ir.

Varbuut ir jaacer, uz veksmiigu lietu virziisanu, peec veeleesanaam, ja netiks saeimaa tie pasi veezi, vai arii uz Dieva briinumu.

Saruna ar Inesi Sleseri to labi paraadija, ka tas naak no vinas un baarintiesa riikojaas vinas lobeeta!

Nav ticiibas sajaa valstii ne uz vienu instituuciju, kuraam it kaa vajadzeetu aizstaaveet cilveeku tiesiibas, kaa kaut kur griezies, taa atbalss ir no citas puses, negatiiva
atbalss!.

Mees juutamies loti neeerti Juusu prieksaa, jo Juus tiesaam esat viena no nedaudzajiem, kura veelaas no sirds mums paliidzeet, bet arii mees kaa visi citi baidamies gan par sevi, gan par saviem tuvajiem.

Man loti zeel, ka esam taadaa situaacijaa, bet zinaam arii to, ja mees ciiniisimies, tad gruutaa briidii mees paliksim vieni un nebuus ne viena, kurs muus pasargaatu. Mees tiksim izniicinaati un arii tie, par kuriem mees esam atbildiigi!

Es loti ceru uz Juusu sapratni un ceru, ka netureesit launu par muusu izveeli!
Patiesaa Kristus miilestiibaa – Artuurs un Marta” „

Avots:
http://novorus.info/news/interesno/23975-otkrytoe-pismo-nilu-ushakovu-meru-g-rigi-fakty-iz-tyla-vraga-8.html

Informācijas aģentūra
/04.07.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 31 komentāri

Poļu arhibīskaps atzīts par vainīgu pedofilijā

Jozefs Vesolovskis

Jozefs Vesolovskis

Vatikāna kanoniskā tiesa ir atzinusi bijušo arhibīskapu un Vatikāna sūtni (nunciju) Dominikānas republikā Jozefu Vesolovski par  vainīgu seksuālā vardarbībā pret bērniem. Ar tiesas lēmumu poļu garīdznieks ir izslēgts arī no priesteru kārtas.

Vesolovskis bija Vatikāna vēstnieks Dominikas republikā laikā no 2008. līdz 2013. gadam. Pērnā gada augustā, kad Dominikas kardināls Nikolas Lopezs informēja pāvestu Francisku par to, ka Vesolovskis, iespējams, seksuāli izmantojis vairākus pusaudža vecuma zēnus, Polijā dzimušais Veseolovskis tika atsaukts no Dominikas galvaspilsētas Santodomingo, informē ziņu aģentūra “Associated Press”.

Pāvests Francisks solīja asi vērsties pret Romas katoļu baznīcas priesteru pastrādātajiem seksuālajiem noziegumiem, šādu rīcību nodēvējot par sātanisku. Pagājušajā gadā Francisks pieņēma stingrākus likumus, saskaņā ar kuriem pedofilija Vatikānā tiek atzīta par noziegumu par kuru pienākas 12 gadu cietumsods.  Vesolovskis ir līdz šim augstākā ranga Vatikāna amatpersona, pret kuru sākta izmeklēšana par bērnu seksuālu izmantošanu. Pret viņu kriminālizmeklēšanu sākusi arī Vatikāna pilsēta, kā arī Dominikas tiesībsargājošās iestādes. Tas varētu nozīmēt to, ka Vesolovskim var tikt piespriests arī reāls cietumsods. Tiesa, pār Vatikānu gulstas aizdomu ēna, ka tas, atsaucot Vesolovski no Dominikas, centies pasargāt viņu no Dominikas republikas varas iestādēm.

Vesolovski par priesteri un 1972.gadā par bīskapu ordinēja Krakovas arhibīskaps Karls Jozefs Voitila (nākamais pāvests Jānis Pāvils II), kurš vēlāk savu tautieti norīkoja par Vatikāna sūtni Bolīvijā. Pēc tam prominentais homoseksuālists – pedofils bija Vatikāna vēstnieks Kazahstānā, Tadžikistānā, Kirgizstāna un Uzbekistanā. Savukārt par sūtni Dominikānas republikā Vesolovski kļuva ar pāvesta Benedikta XVI rīkojumu.   

Avoti:
http://www.news.va/en/news/canonical-trial-of-ex-nuncio-jozef-wesolowski
http://www.thelocal.it/20140628/ex-vatican-envoy-defrocked-for-sex-abuse
http://www.la.lv/vatikans-priesteri-atzist-par-vainigu-zenu-seksuala-izmantosana/
http://lv.radiovaticana.va/news/2013/09/07/dominik%C4%81na:_p%C4%93c_skand%C4%81la_demision%C4%93jis_apustuliskais_nuncijs/let-726527
http://www.km.ru/world/2014/06/30/religiya-i-mezhkonfessionalnye-otnosheniya-v-mire/743665-posol-vatikana-lishilsya-t

Informācijas aģentūra
/04.07.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt