„Lācis nāk!” jeb skaidrojums par Vēsturi, Ideoloģiju, represijām un nodevējiem

Russian_bearIr Vēsture, tāda, kāda tā ir – notikumu gaita savā pilnībā (kurš gan ir to aptvēris?) un to virzošie spēki, tas Vēstures saturs, kurš ietērpjas notikumos un to gaitā.

Ir Vēstures skatījums notikumu dalībnieku (savas Vēstures daļiņas) acīm un tās pētnieku interešu lokā.

Ir „Vēstures” pielietojums politiskos, ekonomiskos, reliģiskos vai audzinošos mērķos. Karš, tieslietas, diplomātija ir politikas sastāvdaļa, bet politika un ekonomika savukārt izriet no tās reliģijas dabas, kāda ir ieaudzināta Cilvēkā. Cilvēkā ieaudzinātais lietu skatījums caur viņa darbību veido dzīves vidē ienestās izmaiņas un tās ienesto izmaiņu sekas, kuras viņš cenšas saglabāt, kā arī kritērijus, pēc kuriem Cilvēks atlasa saglabājamo. Saglabāšana ir arī šo panākto izmaiņu vērtības skatījuma, kritēriju un atlases spēju tālāk nodošana citiem, kā Vēsturiskajā, tā arī ģeogrāfiskajā telpā. Šo tālāk nodošanu Cilvēki sauc par ideoloģijas izplatīšanu, bet to, ko nodod tālāk – vērtību skatījumu, kritērijus un atlases spēju (pasionaritāti – rīcības enerģiju) par Ideoloģiju.

Katra ideoloģija nes pasionaritāti – rīcības spēju. Tas, kamā nav rīcības spējas, nav ideoloģija. Ir tādas pseidoideoloģijas, kuras Cilvēkiem atņem spēju rīkoties un dzīvot. Katras ideoloģijas Īstumu redzam tās spējā rīkoties – ienest izmaiņas dzīves vidē. Tā ideoloģija, kura ir ienesusi lielākas izmaiņas, ir tuvāka Īstenībai. Divu Ideoloģiju sadursmē Īstākā – lielāku Dzīvības daudzumu un spēku iemiesojoša ir tā, kura šajā cīņā spēj saglabāt un nostiprināt savas vidē ienestās izmaiņas.

Dzīvībai ir divas sejas. Viena ir jauno radošā un veidojošā, bet otra ir esošo noārdošā. Tāpēc mūsu pasaulē ir dažādas ideoloģijas. Ir tālas no Īstenības, ir tuvākas un tāpēc patiesākas, ir radošas, tāpat kā ir postošas ideoloģijas. Ir ideoloģijas, kuras ceļot vienu, noposta visu citu, un ir tādas, kuras meklē un dod sadarbības iespējas vai dod savdabības attīstības impulsu tālu sev apkārt. Jo plašāk izplatās kādas ideoloģijas viļņi un vispusīgāk izpaužas tās sintētiskā daba – spēja dot stimulu esošā labā savdabības uzplaukumam, jo Īstāka un derīgāka, dzīvīgāka un darbības spējīgāka tā ir. Tomēr Īstenībai vistuvākās ir Sintētiskās– tās, kuras, noārdot veco, spēj saglabāt tajā esošo labāko un dot attīstības impulsu jaunam, vēl nebijušam labajam, ar šo labo saprotot kā Cilvēku savstarpējo attiecību kultūru – darba daudzumu, kuru viņi nesavtīgi vai vismaz godīgi velta viens otram darba rezultātu apmaiņā, tā arī Cilvēkam patiesi derīgā darba augļus.

Galvenā Cilvēku raksturojošā iezīme ir taisnīgums. Tie, kuri zaudē taisnīgumu, pārstāj būt Cilvēki un iziet ārpus Cilvēcības un Cilvēcisko attiecību lauka, un tāpēc pārstāj būt interesanti un REĀLI Cilvēkiem, tiem, kuri uz visu raugās caur Taisnīgumu. Tiem viņi pārstāj būt Cilvēki –kļūst par nezālēm – cērmēm – parazītiskām divkājainām būtnēm no citas pasaules – kaut ko pretēju augļu kokiem, sliekām un tam, ko asociē ar dzīvām būtnēm. Tie kļūst par Dzīvības „mazinātājiem” – par pretējo Dzīvības pusi – tumsu Gaismai – nāvi Dzīvībai.

***

Tas ir skata punkts, no kura es, šajos notikumos esošs, gribu paskatīties uz Vēsturi un tās darbību savā dzīvē, kuru pašlaik ietekmē kā pati Vēsture, tā skatījumi un visneciešamākajā veidā tās savtīgie pielietojumi. Ar subjektīvajiem (patika – nepatika, rūgts – salds, viegli – grūti, gribu – negribu, bauda – ciešanas, utt.) un šauri profesionālajās interesēs esošajiem skatījumiem viss ir skaidrs un tur nav ar ko un par ko diskutēt, debatēt vai ielaisties polemikā. Tiem, kuri „brauc pa ceļu ar vienu riteni grāvī”, uz to ir savi iemesli.

Jūrmalas priedes ir zemas un uz vienu pusi vēja pieliektas. Tās nekad nebūs taisnas, slaidas un vertikālas. Cilvēki, kuri pēta „vienu debespusi” vai ir uzkrājuši vienpusīgi sāpīgu piedzīvojumu nastu, vienmēr, izdzirdot vārdus „krievs”, „vācieši” un „amerikāņi” reaģēs tikai tā, kā to viņiem liek viņu uzkrāto piedzīvojumu nasta vai, pareizāk sakot, tas, kā viņi to uztver, kādu nozīmi tai piešķir – kādu lomu viņi sev ir izvēlējušies Vēsturē – būt par Varoņiem vai upuriem – būt par Vēsturi veidojošajiem subjektiem vai Vēstures darbības objektiem.

Šis raksts tiek rakstīts Varoņiem, visiem tiem, kuri upura ciešanu vietā pieņem jaunā veidošanas un veidošanās grūtības, kādas izjūt katra Māte gaidībās un radībās, caur savām sāpēm ienesot pasaulē jauno tā potencēs, iespējās un esamībā. Jaunais vienmēr dzimst ciešanās. Jaunais vienmēr parādās neattīstīts, neveikls un neglīts (tikai savai Mātei skaists, kura tajā redz kā pati sevi, tā arī tā labākās nākotnes tēlus). Jaunais vienmēr sevi piesaka ienesot izmaiņas esošajā, kuras, atkarībā no skatītājā esošās ideoloģijas – viņa vērtību skatījuma, kritērijiem un atlases spējas, kā arī spējas rīkoties atbilstoši apstākļiem (saprātīguma), tiek uztvertas visai atšķirīgi.

Šis raksts noteikti nav tiem, kuri, izdzirdot vārdu „krievs”, tūlīt sevi noliek upura lomā Sibīrijā, Kurzemes katla ierakumos ar karstu ložmetēju pie pleca vai, nezinot, kas ir paši, sāk uzskaitīt savas „kultūras” atšķirību („pārkultūrības” līmeņu starpības) pārākuma zīmes. Tāpat šis raksts noteikti nav tiem, kuri, izdzirdot vārdu „amerikānis”, tūlīt sāk aplaudēt paša izveidotam „bagātā onkuļa” tēlam, pie kura piederas arī „stiprā sarga” vīzija un tagad jau arī cipars algu sarakstā par kalpošanu totalitārās anglosakšu nacistiski – homoseksuālās ideoloģijas uzturēšanai un izplatīšanai. Šis raksts noteikti nav nacistiskās ideoloģijas informatīvā un psiholoģiskā kara ierindniekiem, seržantiem un leitnantiem. Kad viņiem liek, viņi šauj, kad liek nošauties pašiem, tad viņi jautā: „Cik reizes?”

Viņiem galva ir tāpēc, lai būtu kur uzlikt moderno NATO ķiveri (tajā izmantotajās augstajās tehnoloģijās ir ieguldīts (apgūts) daudz budžeta līdzekļu). Augstāko rangu „virsnieki”, iespējams, te rakstīto jau zina vai uzzinās paši, bet viņiem tas ir vienalga – viņos nav iebūvēts tādu parādību analīzes bloks, tāpēc viņi nekad nebūs pilnvērtīgi roboti („joboti”, kā teica kāda maza meitene). Destruktīvās ideoloģijas vispirms vēršas pret savu izpildorgānu pilnvērtību, vispusību un savdabību. Tāpat šis raksts nebūs lasāms un saprotams totalitārās anglosakšu nacistiski – homoseksuālās ideoloģijas garā audzinātajiem – tās sakropļotajiem prātiem un dvēselēm. Viņos tas tikai uzkurinās šīs ideoloģijas galveno virzošo spēku, caur kuru viņi skata pasauli – naidu un vardarbību.

Obama nesen izteicās par Krieviju: „Tā ir reģionāla valsts, kura apdraud tikai savus kaimiņus.” Kaut arī tie ir meli, tomēr tie ļoti labi raksturo pašu meli. ASV nacisti un viņu prezidents valstu lielumu mēra pēc tā apdraudējuma plašuma, kādu paši ienes pasaulē. Apdraudējums, uzbrukums un pakļaušana (resursu sagrābšana) – plēsonīgums ir katras nacistiskās ideoloģijas iekšējā satura trīsvienība. Caur to viņi skata un novērtē pasauli. To viņi pasaulē redz. To viņi pasaulē meklē. To viņi pasaulē sastop. Caur to viņi pasauli saprot. Caur to viņi ar pasauli „komunicē”. Tādu pasauli viņi veido.

Amerikāņu (nacistu) psiholoģijā stiprs Cilvēks ir veiksmīgs Cilvēks. Veiksmīgumam nav nekāda sakara ar Cilvēka labumu (viņa Cilvēcisko Vērtību attīstību, Garīgo dzīvi, principiem, Ideāliem, Īstenības uztveri, Patiesumu vai Gudrību un spēju būt Cilvēkam starp Cilvēkiem – Taisnīgumu). Ja labs Cilvēks nav veiksmīgs (un viņu pasaulē tāds nevar būt), tad tāds viņiem ir nekur nederīgs Cilvēks, un, ja Cilvēkam būt veiksmīgam traucē tas, kas viņu dara par LABU CILVĒKU, tad tāda konkurētspējīga Cilvēka veiksmesspēja būs tajā, cik ātri viņš atbrīvosies no visa, kas piemīt Labam Cilvēkam.

Veiksmīgs (veiksmesspējīgs) Cilvēks viņiem ir konkurētspējīgs Cilvēks. Tas ir Cilvēks, kurš var uzbrukt konkurenta resursiem un tirgiem, kurš var izspiest konkurentu no viņa darbības lauka (atņemt iztikas līdzekļus) un atņemt viņa biznesu (īpašumu). Amerikāņu (nacistu) psiholoģijā veiksme ir saistīta un tieši izriet no agresijas – uzbrukuma konkurentiem (apkārtesošajiem, jo konkurences lauks nav nekādā veidā ierobežots, bet veiksmīgumu mēra ar iespējami lielāku konkurētspēju iespējami plašākā Cilvēka darbības laukā) vai citu Cilvēku resursu iesaistīšanas (izmantošanas) savu personisko plānu (labklājības) realizēšanā. Jo vairāk izkonkurēto – jo vairāk veiksmīgu uzbrukumu, jo amerikāņiem tāds Cilvēks ir veiksmīgāks. Vai tagad saprotat, kāpēc viņi mēra valsts un Cilvēka lielumu ar viņa spēju apdraudēt citus? Vai tagad saprotat, kas Jūs visus sagaida? Vai Jums ir vajadzīgs tāds „veiksminieks” pasaulē, kaimiņos, darba vietā, uz ielas un ģimenē?

Naids un bailes ir centrālā un pamatsajūta, ap kuru rotē visa ASV un NATO rīcību un interešu sfēra. Naids pret to, kas nav NATO un bailes no tā, kas to padara par atšķirīgu no tā, kas ir NATO. ASV, gribēdama būt lielākā visus apdraudošā valsts, to ir spiesta pierādīt katru dienu, bet katru valsti, kuru tām neizdodas iebiedēt, tā uztver kā sava lieluma apdraudētāju. No šejienes arī naids pret visu to, kas nav nopostīts un pārtaisīts par to, kas nevar apdraudēt ASV „lielumu”. Tas ir – ASV ceļ savu lielumu, atņemot izaugsmes spēku un iespēju citiem. Tā ir katra nacisma būtība. Nacisms iznīcina atšķirīgo. Nacisms visu pārvērš konkurencē. Konkurences cīņa ir nacisma iekšējā būtība, un konkurence ir nacismu uzturošais un virzošais spēks. Nacisms ir Dzīvības tumšā – ārdošā seja.

Nacisma klātbūtne visur ir redzama pēc tā apkarojošās cīņas ar citām ideoloģijām un pēc tādas cīņas (ienesto izmaiņu) pēdām vidē. Nacisms visu grib sev. Nacisms ir kapitālisma galējā forma un neizbēgams gala rezultāts. Nacisms grib būt vienīgais visa patērētājs. Tāpēc nacisms iznīcina visu atšķirīgo. Jo lielāka atšķirība, jo lielāku naidu un iznīcināšanas kāri šī atšķirība izraisa.

Vācu nacisti latviešus gribēja atstāt par citu iekaroto tautu vagariem, bet slāvus iznīcināt pilnībā. No tā ir jāizdara secinājums, ka latviešos nacisti redzēja sev līdzīgos – latvieši viņu skatījumā ir pusceļā uz nacismu.

Pavirši, vienkāršoti un tādēļ maldīgi raugoties, nacisma pretmets ir sociāldemokrātija, kuras tīrā ideja ir sociālisms. Sociālisms tīrā veidā nav sastopams, tas ietērpjas demokrātijas vai fašisma formās, kur augstākās demokrātijas izteiksmes pāriet fašismā, jo demokrātija pēc savas būtības ir daudzpusības sadarbības pārvēršana par bezierunu pakļaušanos pārvarīga spēka diktatūrai, kurā nav nozīmes, vai pārvarīgais spēks ir vairākumam piemītošajās idejās vai mazākuma rīcībā esošajos resursos un ietekmes līdzekļos. Sociālisms reālā darba labumu pārdala iespējami vienmērīgi visu darba darītāju labā. Tā kā nacisms ir nacionālsociālisms, tad nacismam un sociālismam ir kā kopīgās, tā arī atšķirīgās daļas. Nacisms (teorētiski) sociālismu atzīst tikai vienas nācijas (tautas, etnosa) ietvaros, bet sociālisms pats, kā tāds, ir brīvs no katra ierobežojuma. Sociālisma pamattriāde ir Sadarbība, Saprašanās un Pilnveidošanās. Sociālisma centrālā ass ir Apveltīšana. Sociālisms savu spēju robežās cenšas izdarīt tā, lai labi būtu visiem.

Tas, kādā veidā to sasniedz, mums norāda gan uz to, kas ir tie „visi”, par kuru „labumu” tiek domāts, gan uz šo sasniegumu kārtību to pretmetos – fašismu (monokrātiju) un liberālismu, un to abu starpformu – demokrātiju.

Tā kā monokrātija ir augsti attīstītu Cilvēku mērķtiecīga pulcēšanās ap viņus vienojošu ideju un tās realizāciju vadošu līderi – Vadoni, bet demokrātija ir domājošu un izglītotu Cilvēku centieni pretoties haosam, sakārtojot savu dzīvi ar pulcēšanos ap savas saprašanas spēju līmenī pašizraudzītu pārvaldes struktūru un tās vadītāju, tad no tā mēs redzam, ka demokrātija ir neattīstīta monokrātija (fašisms). Tā kā fašisms ir monokrātijas forma vai stāvoklis, kādā galējā stāvoklī, tad pagaidām mēs esam spiesti domāt un teikt, ka monokrātija un fašisms ir viens un tas pats, kas monokrātijas pretiniekiem – liberāļiem ļauj monokrātus apsaukāt par fašistiem.

Monokrātijas (augstas sakārtotības) pretmets ir liberālisms (pilnīga haosa brīvlaišana) – katras sakārtotības noliegums, ko propagandē arī anarhisti. Liberāļi un anarhisti pārstāv vienu un to pašu ideoloģiju tās diametrāli pretējās polaritātēs. Liberāļi noliedz kārtību tur, kur šī kārtība darbojas tās pielietojumos – katra personiskajā dzīvē, bet anarhisti cīnās pret kārtību tās kolektīvajā izpausmes formā – valsts struktūru un to funkciju esamībā. Tādā kārtā, kā anarhisti, tā arī liberāļi cīnās pret sabiedrības esamību kā tādu, kur anarhisti noliedz esošas sabiedrības sakārtojošo darbību un tās principu, bet liberāļi sabiedrības eksistenci vispār. Kā anarhisti, tā arī liberāļi katrs savā veidā apkaro Vēsturi virzošo un notikumus vienotā Esamībā sakārtojošo spēku, kuru savukārt izmanto demokrāti un visiem līdzekļiem cenšas pastiprināt monokrāti. Tādā kārtā monokrātija ir Vēstures virzīšana, demokrātija ir esamība Vēsturē, bet liberālisms ir Vēstures apkarošana un cenšanās apturēt Vēstures gaitu.

Ja tagad uz šo mēs projicējam visnotaļ pareizo Nīčes (aizguvumu no Teosofijas) apgalvojumu par Cilvēka, pārCilvēka un zemcilvēka esamību, tad iegūstam to, ka monokrātija piesaista augsti attīstītu Cilvēku (Cilvēku ar izteiktu vajadzību organizēties sabiedrībā, darboties ar to kopīgā vienojošā idejā, kā dēļ tie meklē un atrod šo ideju nesošu un tās realizāciju vadošu līderi) – Pārcilvēku, demokrātija apmierina Cilvēku (Cilvēku, kurš mēģina savienot savu zemcilvēcisko individuālismu ar kolektīvās darbības atnestajām iespējām savu egoistisko mērķu sasniegšanai), bet zemcilvēki vienmēr paliek jebkuru organizēšanos noliedzošā opozīcijā valsts virsvadības un pakļaušanās kārtībai, kas ir liberālisms.

Tādā kārtā liberālisms grauj jebko, kur vien ir vajadzīga un darbojas kāda kārtība – Cilvēciskās attiecības, ģimeni, saimniecisko un politisko darbību, kultūras dzīvi, mākslu, zinātni un Vēstures attīstību. Liberālisms ir lielais Nekas, izspļaujamā remdenība – Cilvēces atkritumu komposts, bet liberāļi ir tur pūstošie Cilvēces atkritumi.

Tiktāl, šķiet, ir skaidrs, kas un kā veido Vēsturi un kādēļ Cilvēks sevi attīsta tiecoties pēc sasniegumiem un zināšanām, tomēr arvien vēl paliek jautājums par to: – Kāpēc šīs Zināšanas, sasniegumi un attīstība, veidojot Vēsturi, tajā ienes radikāli atšķirīgus notikumus? – Kāpēc Vēstures gaitā ir cīņa starp to, kas veido labo un to, kas vairo slikto? – Kāpēc Vēsture, pārvarot zemcilvēku pretestību, savā gaitā uzrāda visai atšķirīgi vērtējamus un vērtētus rezultātus. – Kāpēc, pastāvot Pārcilvēku vienotībai un Cilvēku izstrādātajām metodēm apvaldīt savu individuālismu un pavērst savu egoismu savstarpēji derīgā virzībā, no viņiem nāk tik ļoti atšķirīgi vērtējumi par Vēsturē notiekošo, to virzošo un Vēsturē ierakstīto? – Kā dēļ notiek nemitīga Vēstures pārrakstīšana, noklusēšana un izdomāšana? – Kādēļ tajā tik liela loma ir zemcilvēkiem, kuriem vajadzēja būt pilnīgi ārpus Vēstures plūsmas un redzesloka, ārpus pilnīgi visa, kas paliek Cilvēces atmiņā? – Kādēļ ir tik lielas iespējas sabojāt to, ko Pārcilvēki veido? – Kā gan zemāk organizētie (mazspējīgākie) var sabojāt augstākorganizēto darbu, ja zemākorganizēto metodes un līdzekļi nespēj mēroties ar augstāk organizēto metodēm, līdzekļiem un darba rezultātiem?

Ne valsts, sabiedriskās organizēšanās formu apskats, ne to apvienojums ar Nīčes stāstiem par Pārcilvēka, Cilvēka vai zemCilvēka dabu, vai izglītības iespēju un ražošanā vai politikā pielietoto tehnoloģiju apskats mums tādas atbildes nedod. Vienkārši vērojumi mums nestāsta, kāpēc to, ko viena valsts panāk tikai ar nemitīgiem kariem un ar to izraisīšanu, cita sasniedz par spīti tam, ka tādos karos tiek ierauta. Tādi vērojumi mums nepaskaidro, kāpēc viena Cilvēka darbi ved pie Cilvēku dzīves uzlabojuma, bet cita tāda pat lieluma Cilvēka iejaukšanās to visu noārda un atstāj tikai sāpīgas atmiņas. Tikai skolu liecības, universitāšu diplomi, profesoru ģīmetnes un valstu ģerboņi vien mums nevar paskaidrot, kāpēc vieniem vienmēr iznāk atombumbas, tanki un iekarošanas plāni, bet citiem jaunas augļu koku šķirnes, lauku apsaimniekošanas formas un domas par visu Cilvēku paēdināšanu!

Tādas grūtības mums uzrāda vēl kāda duālisma klātbūtni stingrajā monokrātijas (fašisma), demokrātijas un pūļa varas (anarhijas) neapvaldīto viļņojumu sistēmā. Tādu duālismu pieminējām iepriekš, kad runājām par Dzīvības Sejām – radošo, veidojošo un postošo, noārdošo. Ja ņemam vērā šo Dzīvības duālismu, tad mēs saprotam, ka runājam nevis par vienu piramīdu, kuras virsotnē ir monokrātija, ar liberālismu pamatnē, bet par divām pretējos virzienos vērstām piramīdām, kuru kopīgo pamatni veido liberālisms, bet monokrātija ir centrālā ass, kura savieno šī veidojuma pretējos polus tā virsotnēs un tur parādās tīrā veidā.

Tā, no augšas skaitot, mēs secīgi redzam Monokrātiju (filokrātiju) – melitokrātiju –liberālismu – demokrātiju – fašismu, kur tāda Filokrātiska monokrātija ir visu iedzīvotāju saplūsme radošā dzīvē, kurā viņu zināšanas un spēki ir pielietoti saskaņā ar Dzīvības Radošajiem spēkiem un melitokrātija aug šo spēku apguvē, bet liberālisms ir nespēja atrast savu vietu saskaņai un sadarbībai ar šiem spēkiem, tāpēc Dzīvība un Dzīve tiek veltīgi iztērēta, nopļundurēta un izšķiesta nespējā rīkoties konstruktīvi, kas jau pāriet spēku pielietojumā pretdarbībai radoši orientēto Cilvēku pūlēm, darbiem un dzīvei.

Tālāk jau mēs redzam atklātu kalpību un sadarbību ar destruktīvajiem, egocentriskajiem, savtīgajiem uz pašlabumu vērstajiem spēkiem – demokrātiju un apvienošanos fašismā – galējā saplūsmē Dzīvības ārdošo spēku pielietošanai, destruktīvo ideju realizēšanai tādu savu augsti attīstītu līderu vadībā.

Līdz ar to, ir saprotams kā un kāpēc veidojas aktīva Vēsturiska rīcība, kura nes pretējus Vēsturiskus rezultātus – (esot līdzvērtīgās iespējās) veido atšķirīgu vēsturi. Tāpat tagad ir saprotams, kāpēc ir tik atšķirīgs skatījums uz Vēsturi, tās notikumiem, tās saturu un Varoņiem. Tagad ir redzams pilnīgi pretējais darbības virziens, kur tie paši mērķi un līdzekļi vienmēr noved pie pretējiem rezultātiem, bet uz tiem pašiem mērķiem ved diametrāli pretēji līdzekļi.

Ir saprotams, kāpēc starp pretējo piramīdu elementiem – Cilvēkiem nav iespējama sapratne par savu lomu Vēsturē un skatījumu uz to. Tas, kas radošajā daļā ir Varonība, Taisnīgums un Iespēja, tas ārdošajā daļā ir ciešanas, pāridarījums un spaidi. Tas, kas patiesība ir vienā pusē, tas meli ir otrā. Tas, kas sadarbība ir vienā, tas nodevība ir otrā. Cienījamais vieniem, ir nicināmais otriem. Starp Karsto un Auksto saprašanās un līdzāspastāvēšana nav iespējama. Starp Karsto un Auksto ir nekur nederīgais remdenais.

Tāpēc ir saprotams, kāpēc valstis, veidojot Vēsturi, sakļaujas blokos, centrējas ap līderiem un tiecas uz pretējiem rezultātiem. Tāpēc ir saprotams, kāpēc ir tādas valstis, kuras, pašas nebūdamas spējīgas Vēsturi veidot, pieslienas viņuprāt stiprākajām uzvarētājam vai paliek neitrālas, cerībā iegūt savu daļu labuma no vēstures gaitas. Tāpat ir saprotams, kāpēc liberālisms tiecas izplesties visās dzīves jomās un tur vienpersoniski valdīt – caur liberālismu monokrātijas ass sniedzas no viena sava pola uz otru. Arī liberālismā monokrātija darbojas liberālisma dabai atbilstošā veidā.

Tāpēc, lai vērtētu savu lomu Vēsturē, ar aktīvu pozīciju vien nepietiek. Ar to vien, ka valsts vai Cilvēks ir līderis un Vēstures subjekts, nepietiek. Ir augstākajā mērā svarīgi uz kurieni, uz kādu vietu Vēsturē un kādā Dzīvības dzīvē šī valsts un līderis ved. Ir svarīgi vai viņi ved iznīcībā vai pa nākotnes veidošanas ceļu. Ir svarīgi vai savā gaitā ceļas Cilvēku augstāko radošo spēju sasniegumi, vai zeme pārklājas drupām, vairojas noziegumi, netikumi un ieroči, un to pielietojumu draudi. Ir svarīgi tas, vai Zeme pārklājas dārziem vai tiek atdota jaunu karabāzu veidošanai un karaspēka izvietošanai.

Tāpat ar to vien nepietiek, ja mēs redzam Cilvēku vienotību, pulcēšanos un sadarbības spēju pieaugumu. Ar to vien nepietiek, ka viņi balso par kādu vienu partiju. Tas vien vēl viņus saulītē neievedīs. Tautas vienprātība vēl nav laimīgas dzīves nākotnē garants. Vienprātība Hitlera runu laikā vāciešus noveda pie Vācijas sagrāves 1945.gadā, bet Maršala plāna rezultātā radītā ES ekonomiskā savienība labklājības sasniegšanai ved priekšā stāvošajā pilnīgajā šīs ekonomiskās sistēmas sabrukumā. Ar to, kurā sistēmā un savienībā valstis iestājas, tās pieslienas Vēstures radošajiem vai destruktīvajiem procesiem un līdz ar to nosaka attiecīgo Dzīvības spēku darbību savā zemē. Vienu spēku darbība paceļ zemi un tautu spēkā un labklājībā, bet otri noposta arī to, kas tur ir bijis, izklīdina un vājina esošo.

Ar to vien nepietiek, ka bērni iet skolā, skolas un bērnudārzi pildās, ka aug jaunā Zinātnes maiņa un Zinātne pieņemas spēkā. Ar to vien nepietiek, ka valstī ceļas jaunas pilsētas, sāk darboties jaunas rūpnīcas, tiek pielietotas aizvien modernākas tehnoloģijas un finansiālais atbalsts universitātēs pulcē spējīgākos prātus no visas pasaules. Ar to vien nepietiek, ka valsts uzrāda augstāko dzīves līmeni un lielākās spējas tā kāpināšanas resursu apgūšanā un tā visa militārai nosargāšanai. Ar to nepietiek duālajā Dzīvības darbībā, kurā būtiski ir atbildēt uz jautājumiem: – Kādā ceļā tas ir iegūts? – Kā vārdā tas ir sasniegts? – Kādu mērķu sasniegšanai tas tiks pielietots?

Nepietiek ar to, ka bērns labi mācās. Daudz būtiskāk ir atbildēt uz jautājumu: – Kā viņš pielietos iegūtās zināšanas? Acīmredzot galvenais jautājums ir: – Kurai Dzīvības spēku plūsmai viņš pievienosies?

Tā kā katrai plūsmai ir tās labais, pareizais un derīgais, tad vēlēt viņa iegūtajām zināšanām labu pielietojumu un rezultātu vien ir par maz. Acīmredzot ir vajadzīgs kāds neapgāžams un visiem saprotams, visiem kopīgs kritērijs, kurš neapšaubāmi norādītu uz to, kuram spēku polam pieslienas šis Cilvēks, šī sabiedrība un kādu Vēstures daļu veido šī valsts. Ir vajadzīgs objektīvs rādītājs, pēc kura mēs varam nešaubīgi spriest par to, ko šis Cilvēks nākotnē darīs un kādas pēdas atstās aiz sevis.

Acīmredzot nepietiek ar to vien, ka kāds ir attīstīts, zinošs un varošs. Acīmredzot daudz svarīgāk ir zināt to, cik labi ir šie Cilvēki, sabiedrības un valstis. Tādā kārtā priekšplānā iznāk nevis spēju, bet gan labuma novērtējums un šī labuma saturs. Acīmredzot tieši labuma saturs tad arī ir tas objektīvais vērtējums, ar kuru vērtēt Cilvēka, sabiedrības un valsts gaitu un nākotni, darbības sekas, to, ko mēs katrs esam piedzīvojuši, to, kas mūs iedala cietējos vai Varoņos, to, ko mēs redzam un novērtējam kā būtisku, esot cietēji, Varoņi vai līdzstrādnieki Vēstures veidošanā un kā mēs izraugāmies pieļaujamo vai nepieļaujamo šīs vēstures veidošanai. Tāds visiem redzams, objektīvs un neapšaubāms kritērijs ir atbilde uz jautājumu: – Kā vārdā, kā labklājībai tas notiek?

Ir acīmredzami, ka vieni Cilvēki darbības sāk paši savam labumam, rūpējoties par savu labklājību un uz citu Cilvēku rēķina. Ir redzams, ka vieni šo labklājību ceļ sev tik, cik to samazina citiem. Ir redzams, ka vieniem rūp tikai viņu pašu dzīves ērtības un iespējas iegūt pēc iespējas lielāku kopējo resursu daļu savu ērtību uzturēšanai.

Tāpat ir redzams, ka citi Cilvēki strādā, domājot par to labumu, kuru viņu darbs atnesīs citiem Cilvēkiem. Ir redzams, ka šo Cilvēku dzīves labklājība izriet no viņiem apkārtējo Cilvēku dzīves labklājības pieauguma. Ir redzams, ka ir Cilvēki, kuriem rūp visu citu Cilvēku labklājība un viņi savu derīgumu redz iespējās strādāt citu Cilvēku labā – altruismā. Viņu dzīves apmierinājums ir redzot kā viņu darba rezultātā uzlabojas līdzcilvēku dzīves pilnvērtība. Ir acīmredzams, ka šis visiem redzamais un neapšaubāmais kritērijs ir resursu pārdale savā vai visu dzīvo būtņu labā, un darbības mērķtiecība uz sava vai visiem kopīgā labuma vairošanu.

Ir acīmredzami, ka destruktīvie spēki darbojas tur, kur skan lozungs „lai man būtu labi”. Un tāpat ir redzams, ka Dzīvība rodas tur, kur tās spēki rīkojas – „lai visiem būtu labi”! Tur, kur Cilvēki darbu sāk ar domu, lai labi būtu visiem, tur top Vēsture, kurā ir ierakstīti augšupejas pieminekļi, bet tur, kur domā par savu labumu, tur paliek karu, verdzības un ļaundarību pieraksti. Resursu un vērtību pārdale kopīgam labumam vairo visa dzīvā vienotību, sadarbību un dzīves pilnvērtību – ceļ Dzīvības procesu un rezultātu kvalitāti – vairo Skaistumu, Līdzsvaru un Īstumu. Resursu un produktu egoistiska pārdale savtīgu mērķu labā sašķeļ Dzīvību atsevišķās daļās, vairo pretrunas un konkurences cīņu to vidū, kā rezultātā Dzīvību degradē, padara robustu un vienkāršotu, nelīdzsvarotu un iluzoru. Tāpēc tāds visiem redzams un objektīvs rādītājs par katra Cilvēka (valsts) vietu Dzīvības spēku radošajās vai postošajās plūsmās un Zemes dzīvē, viņa lomu Cilvēces Vēsturē ir Cilvēka (valsts) tieksme uz kopības vairošanu vai sevis izcelšanu, savu vajadzību un tiesību, vai kopīgās dzīves vārdā pieņemto pienākumu stādīšana prioritātēs, un savas vai kopīgās labklājības likšana dzīves un darba mērķos.

Tad, kad mēs Vērtējam Vēsturi un savus piedzīvojumus tajā, tad mums vienmēr ir jārod atbildes uz jautājumiem: – Ko vairoja šis notikums? – No kādām pozīcijām es to apskatu? – Kas man ir jāmaina sevī, lai redzētu tajā citu iekšējo saturu?

Tādā veidā mēs vienmēr nekļūdīgi atradīsim atbildi uz jautājumu: – Kurā pusē esmu es un kurā esi tu?! – Kas mēs esam Vēsturē? – Kas Vēsture ir mums? – Varonības lauks vai ciešanu bedre?

Tāpat ir skaidras atbildes. Ja negribi ciest, tad kļūsti par Varoni! Ja gribi veidot, tad savieno! Ja gribi labu, tad rūpējies par citiem! Ja gribi būt tuvāk Īstenībai, tad meklē savējos! Ja gribi vairot Dzīvību, tad vairo Skaistumu! Ja gribi būt Īsts, tad ieņem savu vietu kopībā!

***

Es varēju piedzimt Latvijā. Es varēju dzīvot pavisam citā pasaulē. Es varēju dzīvot kopā ar saviem vecākiem Rīgā, Pārdaugavā, tur tapt kristīts un iet skolā. Man varēja būt lauki Salaspilī manas vec-vec-vecmāmiņas mājās un Jāņi lielā radu pulkā. Es varēju augt brīvā pasaulē bez „dzelzs aizkariem”, atombumbām un „brīvās pasaules” radio balsīm no „tās puses”. Tā varēja būt, bet tā nebija. Es piedzimu Sibīrijā. Man nebija kur dzīvot. Man nebija „lauku” un vec-vec-vecmāmiņas mājas. Man nekad nav bijis Jāņu radu pulkā.

Es vienmēr zināju, ka pār mani karājas kāda atombumba un „jātur mute”, lai nenokļūtu Sibīrijā. Vidusskolas laikos „čekas” plauktā parādījās mapīte ar manu vārdu. Kad 90.gados apkārt visi „atmodās” un stāstīja, ka nav zinājuši kādā briesmīgā valstī dzīvojuši, tikuši mānīti un „Gulagā” bijuši mocīti, es savukārt sāku uzzināt kāpēc neesmu piedzimis Latvijā, kāpēc mēs „mētājamies pa kaktiem”, kāpēc man nebija „lauku” un kāpēc „mums nav radu”.

Kad „atmodušies” sāka uzrādīt savus upurus, ciešanas, nepamatotās represijas, es viņus nesapratu, tāpēc, ka ļoti daudz ko zināju pavisam no citas puses. Mēs – Mamma, Vecāmamma un es, nekad nebijām upuri. Mēs bijām cīnītāji. Upuri bija vecāmammas māsas Paulīna un Matilde.

Paulīnu kaimiņi – kārtīga latviešu ģimene pēc mammas un Vecāsmammas aresta biedēja ar „čekas interesēšanos” par viņu, un Paulīna, visu iedzīvi atstājusi, no vec-vec-vecmammas mājas aizbēga. Pēc atgriešanās no Sibīrijas redzējām, ka vec-vec-vecmammas mājas vietā bija „pliki pamati”, bet savus „laukus” iebūvētus krietni paplašinātajā „gādīgo” kaimiņu mājā, un savas „miera laika” mēbeles greznojam viņu viesistabu. Es vēl atceros pīto krēslu čirkstēšanu, kas man tā patika, un tādēļ traucēju Mammas un „kārtīgās latviešu ģimenes” sarunas ar sparīgu grozīšanos. Nekas jau tur no tām sarunām neiznāca. Māja bija nojaukta un neko no iedzīves neatdeva. Un nebija jau arī kur likt – savas pastāvīgas dzīves vietas nebija.

Toreiz vēl biju mazs un visu pieņēmu tā, kā tas ir. Es nezināju, ka dzīve varētu būt arī cita. Toreiz man bija Mamma, Vecāmamma un viņas māsas. Toreiz man ar to pietika. Es augu ar viņu sarunām un stāstiem par Sibīriju, „lēģeriem” un to, kā Mamma iepazinās ar manu Tēvu, kurš arī tāpat par bruņotu pretošanos tur bija nonācis no Rietumukrainas. Toreiz vēl nezināju, ka Māte rakstīja vēstules Tēvam uz Sibīriju, kur tās savāca dzīvespriecīga „hohluška” un meta krāsnī. Mans Tēvs bija izskatīgs vīrs, kuru bija noskatījusi pasta „hohluškas” draudzene – arī „īstenā” ukrainiete. Viņuprāt nebija taisnīgi, ka tāds „hlopec” taisās braukt pie kādas tur latvietes un „viņas bērna” – pie manis. Tā es savu Tēvu pirmo reizi redzēju īsi pirms savām kāzām, kad viņš mūs sameklēja caur Vācijas Sarkano Krustu.

Bērnībā es nezināju, ka Stelpīšu Latvijā ir daudz, bet tie mūs nepieņēma mūsu Sibīrijas dēļ. Toreiz es vēl nebiju aizdomājies par to, ka mana Mamma un Vecāmamma darbojas Zemgales LAG (Latvijas Atbrīvošanas Grupējuma) pretošanās kustībā, domājot arī par visiem tiem Stelpīšiem. Viņas domāja (ticēja), ka Amerika nāks palīgā un mēs Latviju atbrīvosim. Viņas nedomāja par sevi – viņas darīja to, ko uzskatīja par pienākumu pret savu tautu un dzimteni, to, ko viņuprāt nācās darīt katram kārtīgam latvietim. Viņas nekad nedomāja, ka ir kaut kas īpašs, ka tas, ko darīja, ir tas, ko sauc par Varonību. Tāpēc es tikai krietni vēlāk sapratu, ka man ir laimējies piedzimt Sibīrijā – tur, kur liktenis bija sapulcinājis daudzus Varonīgus Cilvēkus un tikt divu Varonīgu Sieviešu audzinātam. Toreiz viņas man neko nestāstīja par nodevēju – „īsteno latvieti – Brūno”, kurš „čekai” nodeva visu LAG – vairāk kā 250 Cilvēkus.

Toreiz, vidusskolā, man bija skaidrs, ka latvieši ir „labie”, „čeka” – „sliktā”, bet visi latvieši cīnās par „Brīvu Latviju”. Bija skaidrs, ka jāpulcējas, jāorganizējas un jāmeklē ieroči pretestībai. Vienu tādu „organizēšanās” vēstuli izlasīja kāda „cīņu biedra” māte un aiznesa uz „čeku”. Tā mūsu vārdi sāka greznot personisko lietu vākus „čekā”. Vēl ilgi brīnījāmies, kā esam „tik lēti izsprukuši cauri”, līdz daudz vēlāk uzzinājām, ka viens no „cīņu biedriem” (mans skolasbiedrs) ir izmantojis situāciju un uz tā notikuma bāzes vēlāk uztaisījis karjeru iekšlietu struktūrās kā „čekas” toreiz savervēts aģents, bet mēs kļuvām par piesegu viņa „ieperināšanas” operācijai.

Pēc vidusskolas, darbā un „sabiedriskajā dzīvē” redzēju, ka „labie” nebūt nav latvieši vien, to, ka bieži vien tieši latvieši nav „labie”, bet pionieri un komjaunieši ir tikai bērni un jaunieši ar vai bez ambīcijām, bet šīs organizācijas ir vietas, kurās katrs varēja atrast vērtīgo, tukšo, labo vai slikto pats pēc savas dabas un dvēseles satura. Redzēju no savas pieredzes, kā tās dod iespējas, kuras katrs, kurš nav slinks, var izmantot pēc saviem ieskatiem savu interešu un spēju attīstīšanai. Tās ir tikai „smilšu kastes”, kurās katrs būvē savus ceļus, tiltus vai rok ierakumus, bet kā to izmanto, ir atkarīgs no katra paša, no katra paša dvēseles dabas un satura.

Vēlāk aizvien vairāk pārliecinājos, ka no šīs „smilšu kastes” izkāpj latvieši ar visai atšķirīgu dvēseles un interešu tīrību, un, to, ka netīri latvieši toreizējo padomju sistēmu izmanto savu netīro interešu piesegšanai, bet daudzi, vēlāk par „kauliem” lamātie, tajā pašā sistēmā strādāja ar domu darīt labu saviem līdzcilvēkiem. Vēlāk „atmodas” laikā jau skaidri sapratu, ka padomju varu varēja izmantot dažādi un mēs tajā dzīvojām tā, kā to savās vai citu interesēs veidoja tīri vai netīri visu tautību Cilvēki un tas, kas bija mūsu tā laika dzīve, veidojās šo visai atšķirīgi dzīvojošo un dzīvi veidojošo Cilvēku cīņā.

Pēc „neatkarības atgūšanas”, bet patiesībā nonākšanas ASV verdzībā, bija skaidri redzams, ka Latvijas problēma ir Latviju nodevušie „latvieši” un Latvijai būtu labāk, ja viņi nemaz nebūtu dzimuši. Pēc kārtējām vēlēšanām vienmēr top jo skaidrāks, ka Latvijas posts ir tās vēlētāji, tas, kas notiek viņu dvēselēs, tas, kas virza viņu prātus un tas, pēc kā tiecas viņu rokas. Top skaidrs, ka Latviju ES un ASV vadībā gremdē pašu latviešu rokas. Ka paši latvieši savā zemē uzvedas kā okupanti, okupantu roklaižas un savas zemes nodevēji. Top skaidrs, ka posts nāk no sevi saulītē vaimanām iecēlušo latviešu dvēselēm, ka Latvijai var palīdzēt, nomainot vaimanātāju dvēseles. Latvijas labklājībai vajadzīgi citi vēlētāji.

Es varēju piedzimt Varoņu zemē Latvijā, bet piedzimu nodevēju, ņauduļu, čīkstuļu un labumu rausēju – sevi upuru lomā likušo muguras liecēju zemē! Ko man ar jums darīt?! Kā Latvija var būt Latvija bez Varoņiem Latviešiem? Kas labs var būt pasaulē bez Varoņiem?! Kas ir pasaule bez Varoņiem?! Kam vajadzīga zeme bez Varoņiem?! Vai labumu rausēju zeme var būt brīva?! Vai Varoņu zeme var būt nebrīva?! Visu zemju Varoņi sasauksimies!

Kādreiz man likās, ka visi latvieši ir „labie”…, likās, ka jāpadzen krievi…, likās, ka Latvijas brīvība ir tad, kad tajā nav krievu…, man, tāpat kā manai Mammai un kā Vecaimammai likās, ka Amerika rūpējas par tiem, kam ir grūti un sakauj „sliktos” iekarotājus, likās, ka Amerika cīnās par Taisnību.

Amerika nodeva visus – LAG, Mammu, Vecomammu un Tēvu – visus tos, kuri, „brīvības balsis” saklausījušies, gāja mežā, šuva karogus, šāva „pa krieviem”, līmēja lapiņas un galu galā nonāca „lēģeros” Sibīrijā. Tāpat Sibīrijā nonāca arī daudzi no tiem, kuri neko neklausījās, mežā negāja, nešāva un lapiņas nelīmēja. Sibīrijā nonāca arī tādi, kuri gribēja mierīgi dzīvot savās mājās, „kamēr tas trakums pāriet un tad jau redzēs…”. Viņi līdz šai dienai domā, ka ir nepamatoti represētie. Viņi domā, ka ir represētie.

Viņi nezin („brīvības balsis” to nekad nestāstīja), ka jau 1945.gadā pastāvot reāliem kara draudiem ar ASV, viņi tika evakuēti no iespējamās karadarbības zonas. PSRS toreiz steidzamā piespiedu (to piespieda darīt „labdare” Amerika) kārtā virs pēckara dzīves atjaunošanas grūtībām risināja vēl divas jaunradušās problēmas. ASV rīcībā bija atomieroči, kādu vēl nebija nevienam citam, un ASV tos plānoja reāli pielietot karā pret PSRS. Tie, kuri tam netic vai to noliedz, ir vai nu muļķi, vai tik slinki, ka nevēlas papētīt tagad pieejamos materiālus par tā laika vēsturi, vai arī ir ASV uzpirkti un viņu labā strādājoši meļi.

Toreizējā ASV kara doktrīna paredzēja uzbrukumu PSRS ar mērķi to iznīcināt (ne iekarot), iznīcinot tās iedzīvotājus. Uz Rīgu bija ieplānots nomest trīs atombumbas, kaut pietiktu ar vienu, pa vienai tiktu Jelgavai, Ventspilij, Daugavpilij un Valmierai, bet Liepājai tiktu divas. Pavisam Latvijai „nāktu palīgā” ar deviņām atombumbām…

Tāds pat liktenis piemeklētu visas citas pilsētas Padomju Savienībā. Toreiz nebija citu aizsardzības līdzekļu, kā vien dekoncentrēt katras valsts lielāko vērtību – Dzīvības spēku – Cilvēkus (iedzīvotājus, darbaspēku, bērnus, mātes un tēvus…). Tāpēc lielu daļu iedzīvotāju izsūtīja uz mazapdzīvotiem rajoniem, kuri to mazapdzīvotības dēļ netiktu bombardēti. Protams, ka īstos iemeslus nevienam neatklāja, bet šo izsūtīšanu izmantoja ar to nesaistītu blakus problēmu risināšanai un bieži vien, lai izrēķinātos ar netīkamiem, nepakļāvīgiem vai vienkārši bagātākiem kaimiņiem… Valstij bija vienalga, kuru izsūtīt, bet kuru atstāt, valstij visi bija vienādi – visi bija Dzīvais spēks, strādnieki, mātes un tēvi, bērni – nākošie tēvi un mātes. Valsts glāba kā varēja sevi un savus iedzīvotājus, kādi nu tai tobrīd bija pie rokas. Tāpēc tagad nopeltais Vilis Lācis tā centās deportāciju plānos ierakstīt lielāku izsūtāmo latviešu tūkstošu skaitu. Viņš centās paglābt pēc iespējas vairāk „sēklas materiāla”…

ASV ieplānoto kara sākumu atlika četras reizes. Tāpēc izsūtītie un represētie tagad ir izsūtītie un represētie, cietušie un aizvainotie, krievus neieredzošie. Ja bombardēšana būtu notikusi, tad viņi būtu izdzīvojušie un pateicīgie…

Amerikāņu atombumbas bija reāls un neslēpts drauds.Tāpat steidzamā kārtā bija jārada atbildes ierocis, jo tikai atbildes trieciena draudi varēja apturēt ASV no kara sākšanas, kā tas ir vēl šodien – Eiropā jau sen būtu lielais karš, ja Krievijai nebūtu atomieroču. Lielajā karā Eiropā Amerika atrisinātu daudzas savas problēmas…

Tika atrastas urāna atradnes, būvētas ieguves šahtas un pētniecības laboratorijas, turpat dzīvoja ieguvēji un pētnieki. Bija vajadzīga šo vietu apsardze. Tas viss notika neapgūtās ziemeļu teritorijās, mežos un purvos. Tur nebija labiekārtotu ceļu, tiltu un pilsētu. Tās visas bija pelēkas nometņu barakas.

Protams, ka ASV zināja par to, ka „krievi” gatavo savu bumbu. Protams, ka ASV to negribēja pieļaut. Protams, ka „Lācis” gribēja uztaisīt viņu sargājošo bumbu pēc iespējas ātrāk un zināja, ka ASV novēro katru viņa soli. Toreiz nebija tādu pretgaisa aizsardzības iespēju, un tāpēc lielā augstumā lidojošās izlūklidmašīnas un bumbvedēji varēja netraucēti pārlidot PSRS teritoriju, ko tās arī darīja. Protams, ka ASV sabombardētu katru objektu, kurā tika gatavota bumba, un, protams, ka tādos apstākļos vienīgais, kā to varēja pasargāt, bija šos objektus noslēpt.

Adatu visvieglāk noslēpt redzamā vietā citu adatu vidū. Tāpēc „Lācis” pieņēma lēmumu savus apsargātos objektus, to dzeloņdrātis, sargtorņus un barakas – nometņu iekārtojumu noslēpt starp neskaitāmām citām nometnēm. Nometnēm bija jābūt īstām un pamatotām. Tikai tā vārēja noslēpt īstos atombūves objektus. Tāpēc nometnes bija jāpiepilda, jānodarbina (arī tas bija to radīšanas mērķis) un jāapsargā. Tās piepildīja ar tiem, kuri izrādīja neapmierinātību, pretestību, atkāpās no mobilizācijas ekonomikas disciplīnas, kukuļņēmējiem, liekajiem birokrātiem, nodevējiem, kriminālnoziedzniekiem un disidentiem. „Saslaucīja” visus, ko vien varēja atraut no valsts aizsardzības un ekonomikas. Toreiz tas bija dzīvības un nāves jautājums. Tā radās Gulags.

ASV izpleta Gulaga mērogus, aktualizēja tā pastāvēšanu, kā arī lielā mērā piegādāja Gulaga „saturu”. Jau pirms Otrā pasaules kara bija skaidrs, ka karš būs. Tikai ieviešot mobilizācijas ekonomiku, PSRS varēja pacelt savu potenciālu līdz tādam, kurš nodrošināja uzvaru šajā karā. Tāda dzīve nevarēja būt mīksta un maiga, un pie varas esošie tādi nebija. Un labi, ka nebija.

Hitleram Gulagu būtu vairāk. Tagad smejas par „Lāča” ģenerāļu „neprasmi” un „veltīgajiem” krievu karavīru upuriem. Smējēji acīmredzot nezin, ka ASV savu atombumbu neradīja pati. Atombumbu 1945.gadā pusgatavu izveda no Vācijas ar visiem rasējumiem un „zinātniekiem”. Smējēji acīmredzot nezin, ka Hitleram bija 6 mēneši līdz atombumbai. Smējēji nesaprot, ka tad viņu pašu tagad nebūtu. Nebūtu nekā – pašu vāciešu arī nebūtu – toreiz radioaktivitāte nebija pētīta un neviens nezināja, ka bombardēšanas sekas ir bīstamākas par bombardēšanu…

Tāpēc katrs „nesaudzētais” krievu kareivis kaut par minūti, bet tomēr pirms atomieroča „gatavības” tuvināja Vācijas galu, bet katrs varonīgais Kurzemes cietokšņa aizstāvis, nošaudams kādu tādu „iekarotāju”, kaut par minūti, bet tomēr tuvināja Cilvēces bojāeju vācu atomieroču ugunīs. Kā vieni, tā otri, kā cēlās, tāpat krita, nezinādami ko patiesībā aizstāv ar savu „varonīgo” vai „veltīgo” nāvi. Vieni aizstāvēja vācu atomieroča radīšanu un visa Dzīvā iznīcināšanu uz Zemes, bet otri aizstāvēja visu Dzīvo un Zemi – mūsu dzīvības šūpuli.

Protams, šaujot viens uz otru un mirstot, viņi to nezināja un domāja par daudz piezemētākām, katram pašsaprotamām lietām, bet tomēr, tādā vai citā veidā katrs par savu dzimteni, mājām, sievu, bērniem vai vienkārši par savu dzīvību. Tomēr tas, kurā svaru kausā iegūla katra iegūtā minūte, viņus padarīja par varoņiem vai upuriem. Tie, par kuru dzīvībām ieguva minūtes Dzīvības saglabāšanai, kļuva Varoņi. Tie, kuru izdzēstās dzīvības tuvināja Dzīvības beigas, ar katru tādu minūti kļuva par upuriem.

Tagad, šajos apstākļos sēžot, var atcerēties (kas to ir piedzīvojuši) vai spriedelēt (kas to nav pieredzējuši) par „Staļina asinskārību”, Gulagu, okupāciju, Molotova-Ribentropa paktu, 9.maiju, Anglijas un ASV otro fronti, par savu upuru lomu tajā visā. Tomēr tāda spriedelēšana un upura cilāšana izplēn ar pacelšanos augstāk par personiskajiem pārdzīvojumiem un zināšanu nākšanu par vēsturiskajām reālijām, kuras mīt augstāk par katra paša personisko pārdzīvojumu griestiem. Tad daudzi „Staļina upuri” kļūst par savu „draugu”, kaimiņu un skauģu ļaunprātību, aizvainojumu, atriebības vai vienkāršas cilvēciskas neiejūtības, Cilvēciskās Kultūras un bezjūtības upuriem, bet daudzi tādi „Gulaga upuri” patiesībā ir Cilvēci un Dzīvību glābušie Varoņi, ja vien viņi paši grib atteikties no sava upura tēla un atzīt, ko ar savu klātbūtni Gulagā ir sargājuši visu Dzīvo uz Zemes. Pateicoties viņiem – viņu esamībai tajās barakās, kara nebija. Viņi ir Varoņi, ja vien viņi paši to atzīst. Bet tie, kurus viņi uzskata par saviem sargātājiem – ASV patiesībā ir visa viņu posta cēlonis.

Ja nebūtu lielbagātnieku naida pret PSRS, tad nebūtu viņu radītā Hitlera un tādas Vācijas, tad nebūtu Otrā pasaules kara un visa, kas ar to ir saistīts, arī pirmskara notikumu Krievijā un pasaulē. Tajā laikā līdzīgā veidā izdarījās visas valstis, un nav vēl teikts, kurš te bija upuris un kurš agresors. Tā pati Polija vienlaicīgi ar „Lāci” veda sarunas ar Vāciju par sadarbību un kopīgu uzbrukumu „Lācim”. Krievija vienkārši paguva pabeigt sarunas ātrāk. Polija tīkoja uz visu Eiropu līdz Maskavai. Nezin vai poļu okupācija būtu (ņemot vērā poļu viesstrādnieku izkalpināšanu latviešu saimniecībās) ar jel ko patīkamāka par krievu okupāciju. Patiesībā Krievija (Staļins) pats izprovocēja Vācijas uzbrukumu ar to, ka paziņoja par savu lēmumu nelaist Hitleru caur Afganistānu uz Indiju un Himalajiem. Jo augstāk ģeopolitikā un Garīgās dzīves stāvos kāpjam, jo pavisam citādi tiek redzami pasaules notikumi.

Tagad atkal uzpirkti dimanti, freibergas un rinkēviči brēktin brēc par krievu armijas iebrukumiem, okupācijām un ukraiņu tautas ciešanām, par Latvijas brīvības apdraudējumiem un lielo palīdzību, kādu „mums” tagad sniegšot cēlie amerikāņi ar savu visspēcīgo armiju un kā viņi upurēšoties mūsu labā, kad taču tāds milzu „Lācis nāk”!

Lūk, dimanti brēc par „kara kurināšanu”, „naida un vardarbības propagandēšanu” kad tāds milzu „Lācis” tūlīt, tepat, tagad jau kaut kur brūkot ar savu karu iekšā. Lācis nāk!

Lūk, freibergas pieprasa visiem kā vienam celties cīņai ar Lāci, kurš Eiropu un visu pasauli apdraudot. Lācis nāk! Lūk, rinkēviči Eiropu aktivizē un mobilizē, jo, lūk, – Lācis nāk!

Ko visu laiku Ukrainā darīja Eiropa, mēs visi redzējām. Mēs redzējām, kā Eiropa uzkurināja nemierus Ukrainā, kā noveda situāciju līdz esošās valsts varas vardarbīgai gāšanai un prettiesiskas „valdības” radīšanai, kura tagad sagrauj valsti. Mēs redzējām kā Eiropa iznīcina Ukrainu. Mēs redzējām kā tā tiek okupēta un pakļauta NATO valstu kontrolei. Mēs redzējām kā tika formētas nacistu vienības „cittautiešu” iznīcināšanai un Ukrainas „attīrīšanai” no „moskaļiem”. Mēs dzirdējām un redzējām lozungus „moskaļus uz nažiem”! Mēs neredzējām tādus pat „moskaļu” aicinājumus. Mēs redzējām to, ka to, ko drīkst darīt „labā sektora” nacistiskie trieciennieki un Rietumukrainā viscaur, to nedrīkst darīt Austrumukrainā turienes iedzīvotāji! Mēs redzam, ka savas dzīvības viņi aizstāvēt nedrīkst! Mēs redzam, ka ASV mūs „aizstāvēt” drīkst, bet viņus Krievija aizstāvēt nedrīkst! Mēs redzam, ka tur, kur nekādas okupācijas nav, tur ir „okupācija” un tās „draudi”, bet tur, kur ir reāla okupācija, tur tās „nav”!

Mēs redzam un saprotam, ka katrs freibergu, dimantu un rinkēviču vārds ir jāsaprot otrādi apgriezts. Ja viņi saka, ka „mums uzbrūk”, tad patiesībā uzbrūk viņi. Ja mums saka, ka „Lācis kurina karu un aicina uz vardarbību”, tad patiesībā viņi ir sākuši karu pret „Lāci” un tīko to vardarbīgi vajāt visur, kur vien tāds mīt, un vispirms jau uzkurināt tādu vardarbību tepat Latvijā.

Viņiem par to maksā. Viņi ir nodevēji, tāpat kā tie zihmaņi, kuri mežā aģitēja par cīņu ar „Lāci”, bet paši gāja un pienesa ziņas čekai. Lācis nāk! Un atkal – Amerika mūs aizsargās! Lācis nāk! Lācis nāk! Lācis nāk! Amerika, Amerika, Amerika!

Tagad ir viegli pazīt nodevēju. Paskaties, redz, kur viņš brēc: „Lācis nāk!” Tas ir nodevējs! Latviju neizpostīja krievi. Latviju izpostīja nodevēji. Nodevēji – lieli un mazi. Nodevēji – tie, kuri savam labumam citus iegrūž postā.

„Antiņš” [Pauls Stelps]
/14.04.2014, 22.04.2014, 28.04.2014/

http://philos.lv/Lacis_nak1.html

http://philos.lv/Lacis_nak2.html

http://philos.lv/Lacis_nak3.html

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Kurš pārvalda pasauli

Andrejs Fursovs

Andrejs Fursovs

Gandrīz puse Krievijas tic slepenai pasaules valdībai! Precīzāk – 45%. Tādi ir nesen veiktā Viskrievijas sabiedriskās domas pētījuma centra aptaujas dati. Interesanti, ka ticības līmenis visvarenām, slepenām organizācijām palielinās iedzīvotāju vidū ar augstāku izglītības līmeni. Tiesa gan viedokļi par pašu slepeno organizāciju, kas pārvalda pasauli, stipri atšķiras. Vieni uzskata, ka planētu pārvalda oligarhi, citi norāda uz amerikāņiem, vēl citi uz masoniem, ebrejiem, vārdos nenosauktiem politiķiem vai arī nosaucot konkrēti – Obama, Džordžs Bušs un Lielbritānijas karaliene Elizabete II. Šāda dažādība ir saprotama, jo šī pasaules valdība taču ir slepena. Pasaules valdībai netic apmēram trešdaļa Krievijas iedzīvotāju, bet ceturtdaļa izvēlējās atbilžu variantu „grūti pateikt”. Par to, kurš tad patiesībā valda pār pasauli http://www.kp.ru sarunājas ar slaveno sociologu, vēsturnieku un slepeno organizāciju pētnieku Andreju Fursovu.

Andrejs Fursovs: šiem 45% mūsu līdzpilsoņu pēc būtības ir taisnība, bet viņi kļūdās šīs slepenās varas formas noteikšanā. Tādas formas kā „slepens vispasaules” nav, savukārt slēgtas pārnacionālas saskaņošanas un vadības struktūras gan reāli eksistē. Šīs struktūras bieži uzspiež valdībām savu gribu, tomēr tās nekādā gadījumā nav kāds vienots pasaules elites augstāko slāņu orgāns.

Ž: Kas ir šis pasaules elites augstākais slānis?

Andrejs Fursovs: Pasaules elites augstākais slānis sastāv no daļas monarhu ģimeņu (ne visu, protams), vecās eiropiešu aristokrātijas, baņķieriem un lielrūpniekiem. Viņi visi savā starpā ir cieši saistīti ar darījumu, ģimenes un okultām saitēm, organizēti slēgtās ložās, klubos, komisijās utt. Tas ir tāds sava veida ģimenes – biznesa zirnekļutīkls, kurš pašreizējā veidolā eksistē jau apmēram 150-200 gadus.

Lielbritānijas karaliskā ģimene

Lielbritānijas karaliskā ģimene

Ž: Vai Lielbritānijas karaliene ietilpst šai veidojumā?

Andrejs Fursovs: Protams. Tāpatās kā Nīderlandes karaliskā ģimene, kā arī virkne Itālijas, Vācijas, Austrijas hercogu un grāfu ģimenes. Šīs nebūt nav dekoratīvas figūras un viduslaiku relikti, kā viņus nereti attēlo plašai publikai, bet gan viens no to aprindu segmentiem, ko britu premjers Bendžamins Dizraeli (1804-1881) nosauca par „vēstures saimniekiem”, bet rakstnieks O.Markejevs par „pasaules spēles saimniekiem”.

Ž: Bet Obama?

Kamerons, Obama

Kamerons, Obama

Andrejs Fursovs: Nu beidziet! Ja jau pat Klintons saka, ka vienīgais, kam derīgs Obama, ir pienest viņam ar sievu kafiju gultā [Obama savulaik, līdzīgi kā vairumsAmerikas plebeju, strādāja par oficiantu], tad attiecībā pret pasaules elites augstāko slāni Baraka loma ir naktspodiņu iznešana. Kas vispār Rietumvalstīs ir prezidenti un premjerministri? Augsti stāvoši klerki, kurus pasaules elites augstākais slānis ir noalgojis savu interešu aizstāvēšanai un iesēdinājis augstā krēslā. Pie tam visbiežāk šos klerkus uzrauga kāds šo aprindu specpārstāvis. Kā piemēru var minēt pulkvedi Edvardu Hausu (1854-1938) blakām ASV prezidentam Vudro Vilsonam (1856-1924) un britu premjerministra Loida-Džordža (1836-1945) palīgu Lotianu. Reāli šis prezidents un premjerministrs bija savu „palīgu” štatā. Rets izņēmums ir Bušs vecākais (1924) un viņa neizaugušais dēlēns (1946) kā ASV prezidenti. Buši ir daļa no pasaules elites augšējā slāņa, viņi ir atāli Lielbritānijas karalienes radinieki, vada Jēlā biedrību „Galvaskauss un kauli”, kas ir viens no Iluminātu atzariem. Bet tas ir izņēmums. Parasti prezidenti un premjeri ir cēlušies no vidusšķiras un tāpēc pasaules elites augšējais slānis skatās uz viņiem „kā no augšas”, jo īpaši anglosakšu valstīs.Te kaut vai var atcerēties gadījumu ar Margareti Tečeri (1925-2013), kura publiski nosauca „Kembridžas piecinieka” (augsti stāvoši angļi – Padomju aģenti) piektā dalībnieka Antoni Blanta (1907-1983) vārdu, kurš pēc visa spriežot ir Georga V ārlaulības dēls un attiecīgi arī pašreizējās karalienes tēvocis. Vindzori Tečerei to nepiedeva. Plebejiete (kā viņu toreiz raksturoja cits Maskavā dzīvojušais „džentalmeņu klases” pārstāvis) bija spiesta atkāpties, tai skaitā arī dēļ šāda „uzbrauciena” saimniekiem.

Ž: Bet Bils Geits, viens no Forbs lielbagātnoieku topa līderiem, vai viņš ietilpst pasaules elites augšējā slānī?

Andrejs Fursovs: Protams, ka nē, tāpatās kā citi „jaunās naudas” pārstāvji, ieskaitot arī krievvalodīgos oligarhus.

Ž: Bet kāpēc tad tik noturīgs ir mīts par pasaules valdību?

Andrejs Fursovs: Šīs mīts nav radies uz līdzenas vietas.Par nepieciešamību radīt pasaules valdību vēl XVIII gadsimtā runāja šveiciešu un ebreju baņķieri, kā arī ilumināti. XX gadsimtā par to kā par konkrētu uzdevumu paziņoja tādi pasaules elites augšgala pārstāvji kā Varburgs, N.Rokfellers, mondiālisma ideologs Žaks Atali un daudzi citi. Un, lai gan pasaules valdība nav izveidota, šīs aprindas ir pavirzījušās šajā virzienā.

Ž: Vai viņiem tas izdosies?

Andrejs Fursovs: Domāju, ka nē. Pasaule ir pārāk liela un sarežģīta, lai to varētu pārvaldīt tikai no viena centra. Tas ir pirmkārt. Otrkārt pasaules elites augšgals nav vienots. Klani konkurē viens ar otru un ir jau skaidrs ka postkapitālistiskajā pasaulē visiem līdzšinējajiem klaniem vietas nebūs. Protams, pirmā desmita Ģimenes gan jau ka vienosies. Tomēr pasaules valdības izveidošanai ar to vien nepietiek. Pie tam, viņi sev kā uzdevumu stāda arī ko citu: planētas iedzīvotāju skaita samazināšanu no 7 uz 2 miljardiem [tas ir – 5 miljardu cilvēku slepkavību]; planētas atbrīvošanu ar karu, epidēmiju un bada palīdzību; lielāko daļu atlikušo iedzīvotāju čipizāciju; standartizēt un nonivilēt nacionālās kultūras; iznīcināt esošo izglītības sistēmu un visu veidu identitātes – nacionālo, ģimenes, rasu, dzimuma un pat cilvēku kā sugas (ar pēdējo nodarbojas transhumānisti). Rietumvalstīs identitātes iznīcināšana norit pilnā sparā. Bet ir jau vēl arī Krievija, Ķīna, Indija, Islāma pasaule, Latīņamerika, kur visas šīs lietiņas neies cauri un kur šāda civilizācijas pašnāvība Rietumvalstu garā, kas ar ASV priekšgalā strauji traucas pretī Vēstures bezdibenim, nav iespējama. Šai ziņā ir jāatzīmē, ka aiz pašreizējā Krievijas un ASV-Ukrainas konflikta bez daudz kā cita stāv arī divas nākotnes ainas, divi Projekti, divas pasaules kārtības: cilvēciska un anticilvēciska. Jo tieši Krievijas Federācija ar savu kodolpotenciālu joprojām nodrošina pasaulē noteiktu Līdzsvaru, kas kalpo kā BRIKS valstu militārais vairogs. Bet tā ir atsevišķa tēma.

Ž: Un kā paliek ar t.s.”zelta miljardu?

Andrejs Fursovs: Gadus 30-40 tpakaļ bija doma, ka Ziemeļu (ASV, Rietumeiropas) iedzīvotāji ieslēgsies sava veida cietoksnī „Ziemeļi” (abās okeāna pusēs) un no turienes valdīs pār pasauli. Tomēr neoliberālā kontrrevolūcija 1980.-2000-ajos gados ar savu maniakālo dzīšanos pēc maksimālas peļņas uzlika treknu krustu uz „zelta miljarda” koncepciju tā sākotnējajā iecerē. Dolārs aptumšoja prātu un uz Ziemeļiem, nolūkā iegūt visrspeļņu no lētā darbaspēka ekspluatācijas, palaida Dienvidu ļaužu masas: latīņamerikāņus ASV, afrikāņus, arābus, turkus Rietumeiropā. Pašreiz Dienvidi ir spēcīgi iesakņojušies Ziemeļos, kur tādēļ radās visasākās pretrunas, kas var novest līdz sociālam „sprādzienam”. No vienas puses Rietumos ir novecojusi, ne nebaga, skaitliski mazumā ejoša, dekristianizēta iedzīvotāju grupa, kuras ievērojama daļa ir pagrimusi izvirtībās (narkomānija, homoseksuālisms). No otras puses – jauna, nabadzīga, sociāli saniknota, orientēta uz ģimeniskām vērtībām musulmaņu (Ziemeļamerikā – latīņamerikāņi – katoļi) iedzīvotāju grupa. Agri vai vēlu starp šiem diviem „blokiem” radīsies ļeņiniskais jautājums „kurš kuru” un sāksies „lielās medības”. Un tad no „zelta miljarda” pāri paliks tikai „zelta miljoni”, kuri centīsies dzīvot vai nu nepieejamos peldošos cietokšņos vai nu kalnu cietokšņos vai arī kaut kur citur. „Zelta miljards” kā pasaules elites augstāko slāņu stratēģija jau ir pagātne.

Ž: Citi konspirologi visus pēdējo laiku pasaules notikumus, līdz pat pilsoņu karam Ukrainā, izskaidro ar Rotšildu un Rokfelleru klanu savstarpējo cīņu. Kurš uzvarēšot, tas it kā valdīšot pār pasauli!

Andrejs Fursovs: Tik tiešām pēdējā laikā aktīvi tiek izplatīta „Rotšildu – Rokfelleru” konkurences līnija. Šāda konkurence tik tiešām eksistē un tai bija ļoti liela nozīme XX gadsimtā, kad tā kā sarkans diedziņš caurvija nozīmīgākos notikumus, tai skaitā abus pasaules karus, kuros „uzvarēja” Rokfelleri. Interesanti, ka šī konkurence šādā formā radās Krievijas impērijā – Baku naftas atradnēs. Tur Rokfelleri „sponsorēja” strādnieku streikus Rotšildu ietekmes „zonā”. Bet organizēja šos streikus Ivana Fioļetova (1884-1918) boļševiku grupa, kuras aktīvs dalībnieks bija Koba – Staļins. Krievijas impērija ar tās Baku naftu, precīzāk sakot tās rietumu īpašnieki, XX gadsimta sākumā bija galvenais konkurents Rokfelleru „Standart Oil”. 1917.gada revolūcijas rezultātā „Standart Oil” (jeb precīzāk korporāciju klāsteris, kurās to formāli sadalīja) kļuva par absolūtu līderi. Rotšildi „ienāca” PSRS tikai pēc Staļina nāves, lai gan ar kompānijām, kuras ir cieši saistītas ar tiem (piemēram, Opengeimeru „De Beers”), PSRS uzturēja kontaktus. Ar Rokfelleriem 1930-o gadu pirmajā pusē PSRS strādāja visai aktīvi, tomēr pēc Džona Rokfellera vecākā (1839-1937) nāves šīs sadarbības intensitāte samazinājās. Nopietna otrreizēja Rokfelleru atnākšana uz PSRS (kopā ar Varburgiem) notika 1973.gadā un gandrīz sakrita ar Jurija Andopova (1914-1984) kļūšanu par Politbiroja locekli.

Ž: Interesanti! Bet kā ir ar šodienas Rotšildu un Rokfelleru cīņu?

Andrejs Fursovs: Te viss ir sarežģītāk. Pirmkārt, bez cīņas, eksistē arī sadarbība: šie abi klani ir pārstāvēti gandrīz visās puslīdz nopietnās slēgtajās struktūrās, lai gan, kas attiecas uz jautājumu par vispasaules valūtu, tad šī pretruna viņu starpā uz doto brīdi ir nesamierināma. Otrkārt, pasaules elites augšējais slānis neaprobežojas tikai ar Rotšildiem un Rokfelleriem, ir taču arī Londonas Sitija, Vatikāns, arābu un austrumāzijas „nami”, nerunājot nemaz par klanu, lielvalstu un korporāciju simbiozi, kas ievērojami sarežģīj kopainu. Visbeidzot treškārt, kaut kas man liek domāt, ka līdzīgi kā ar „labējajiem” un „kreisajiem” manipulēja vienas un tās pašas grupas, arī pāris „Rotšildi – Rokfelleri” ir no tās pašas sērijas.

Ž: Varbū to dara kāds, kurš ir bagātāks par viņiem?

Andrejs Fursovs: Šis kāds vai kādi ne obligāti ir bagātāki. Nauda ir tikai varas funkcija, kuras pamatā ir kāda ideju sistēma – vai nu laicīgu, vai, visbiežāk, okultu. Informācija un enerģija ir nozīmīgāka par lietām, un metafizika par fiziku. Sapienti sat [Gudrajam pietiek].

Ž: Daudzi uzskata, ka pasauli pārvalda masoni. Tie ir viņi, kuri it kā nogalināja Pēteri III, organizēja Oktobra revolūciju un pēc tam sagrāva PSRS. Viņi it kā pārvalda pasauli.

Andrejs Fursovs: Nu, ko, masoniem tik tiešām bija nozīmīga loma, jo īpaši XVIII – XIX gadsimtos. „Brīvie mūrnieki” izaudzināja to cilvēcisko materiālu, kuram bija izšķirošā loma revolūciju laikmetā Rietumos 1789. – 1848.gados un kurš nokļuva pie varas. Tomēr masonu valstiskošanās radīja virkni problēmu. Sākot ar XIX gadsimta beigām radās nepieciešamība pēc jaunām pārnacionālo slēgto struktūru formām, kuras ir adekvātas un atbilst jaunā laikmetavispasaules cīņām par varu, informāciju un resursiem. Runa ir par „Grupu” (jeb biedrību „Mēs”), kuru radīja Sesils Rods (1853-1902), bet attīstīja Alfrēds Milners (1854-1925), kā arī citām struktūrām. Masonus neviens neatcēla, viņi turpināja spēlēt nozīmīgu un brīžiem pat izšķirošo lomu, bet viņi pārstāja būt par vienīgo un dominējošo konspiratīvo struktūru. Tā, piemēram, krievu revolūcijas laikā masonu loža „Lielie Francijas Austrumi” darbojās ļoti aktīvi (caur Krievijas pagaidu valdības vadītāju Aleksandru Kerenski (1884-1970), kurš dažu mēnešu laikā pilnībā sagrāva valsti un tās armiju, atstājot saviem pēcnācējiem (boļševikiem) pilnībā sasistu sili), tomēr bija arī citi spēki, kuri bija saistīti ar Lielbritānijas izlūkdienestu, Rokfelleriem, amerikāņiem, Vācijas ģenerālštābu un, protams arī Krievijas impērijas pretizlūkošanas struktūrām, kuras ”lika” uz impēriski noskaņotajiem boļševikiem. Vidējais šo spēku darbības rezultāts ir Oktobra revolūcija Krievijā 1917.gadā. Pēc Otrā pasaules kara radās nepieciešamība jaunā slēgtu struktūru „paaudzē” un tā radās: Martina Bormana (1900-1945) „Ceturtais reihs”, Bilderbergas klubs, Romas klubs, Trīspusējā komisija… Daudzi šo struktūru biedri palika arī masoni, ilumināti, bnaibritieši utt., bet šīs struktūras bija principiāli jaunas, kuras bija orientētas uz jaunajiem uzdevumiem.

Ž: Bet kā ir ar vispasaules ebreju sazvērastību, kam tic pietiekami daudz cilvēku?

Andrejs Fursovs: Leģendas par „vispasaules ebreju sazvērestību” pamatā (šīs leģendas attīstībā liela nozīme bija skotu rituāla masoniem) ir fakts, ka XIX gadsimta vidū ebreji bija ļoti aktīvi finansu sfērā, masu saziņas līdzekļos, zinātnē un lielā mērā ieņēma šajās jomās vadošās pozīcijas. Pat vairāk, tieši ebreju kapitāls XIX – XX gadsimta robežā savienoja Lielbritāniju un ASV, kuras pirms tam simts gadus savā starpā naidojās. Ebreju vispasaules diaspora tik tiešām ir nopietns spēks, bet ne vienīgais. Katram nopietnam spēkam ir savi ilgtermiņa plāni. Šos plānus mēdz saukt par sazvērestību, bet man labāk patīk termins „Projekts”. Pasaules vēsture ir Projektu cīņa, to vidējais rādītājs. Diemžēl Krievijai, izņemot staļinlaikus, nebija sava Projekta.

Ž: Bet slavenais Kominterns? [Komunistiskā internacionāle – starptautiska komunistu organizācija, kuras mērķis bija apvienot strādniekus uz proletāriskā internacionālisma principiem balstītai revolucionārai cīņai par buržuāzijas gāšanu un sociālistiskas sabiedriskas iekārtas nodibināšanu]

Andrejs Fursovs: Kominterns, kuru it kā izformēja 1943.gadā (kopš 1936.gada Staļins uz to virzīja lietas, pārņemot kontroli pār šīs organizācijas aktīviem), nav krievu projekts. Vispār jāsaka, ka „Projektā PSRS” kopš pašiem tā pirmsākumiem tika iemontēti ne mazums sveštautu elementu, kuri realizēja dažādu citu lielvaru un struktūru (vispirmām kārtām slēgtā tipa) intereses. Kā parādīja vēsture, Staļinam izdevās tikai uz laiku apspiest šos elementus, bet pēc viņa nāves tie pakāpeniski reģenerējās. Kopā ar deģenerējušās Padomju nomenklatūras faktoru, tam bija liela nozīme PSRS Projekta likvidācijā (precīzāk sakot Projektu kopuma, kuri tā arī nekļuva par vienotu sistēmu).

Ž: Bet ko Jūs varat pateikt par „reptiļiem”? Šī tēma pašreiz Amerikā ir ļoti populāra, kaut arī pa Krieviju tā arī klīst. Divi nopietni zinātņu doktori mani pilnā nopietnībā gribēja pārliecināt, ka varu uz mūsu planētas ir sagrābuši citplanētieši no planētas Draka vai Nibiru, kuri ir pieņēmuši cilvēcisku veidolu. Visi Rietumu prezidenti esot šādi „reptiļi”. Bet viņus it kā varot atpazīt pēc kaut kādām īpašām pazīmēm. Internets ir pārpildīts ar video par šādiem „reptiļiem” Baltajā namā u.c.

Andrejs Fursovs: Man patīk zinātniskā fantastika un fentezi. Tomēr versiju, ko ir „palaidis” amerikāņu rakstnieks Deivids von Aiks (1952), komentēt es negribu. Domāju, ka šādas versijas tiek izplatītas apzināti, lai novērstu uzmanību no reālām slepenām vadības struktūrām, kā arī lai sakompromitētu pašu slēpto vēsturisko procesu mehānismu meklēšanas procesu kopumā, ieskaitot vissenāko vēsturi un cilvēka rašanos.

Ž: Tad parunāsim par pilnīgi reālām struktūrām, piemēram, Bildenbergas klubu. Daudzi tieši to sauc par reālo pasaules valdību. Reizi gadā augstu stāvošie šī kluba locekļi sanāk kopā kādā no Rokfellera vai Rotšilda viesnīcām un aiz slēgtām durvīm apspriež cilvēces problēmas un pieņem kaut kādus lēmumus.

Andrejs Fursovs: Reālā vara ir slepena vara. Bet Bildenberga klubs ir visu acu priekšā, viņiem tagad pat sava interneta mājas lapa ir parādījusies. Bildenbergas klubs ir pasaules elites augstāko slāņu fasādorganizācija. Klubs tika izveidots 1954.gadā ar mērķi samierināt vecās Eiropas elites: gan to, kura atbalstīja Hitleru („gibelīnu līnija”), gan arī to, kura cīnījas pret hitleriešiem („gvelfu līnija”) kopā ar anglosakšiem. Mērķis – integrēt šos elementus jaunajā Eiropas Savienības Projektā. Šodien „bildenbergi” apspriež tos jautājumus, kuri tiek formulēti reāli slēgtā, bieži neformālā režīmā.

Ž: Decembrī ir gaidāma bēdīga gadskārta: 25 gadi kopš „vēsturiskās” Buša un Gorbačova tikšanās Maltā. Formāli tā kļuva par „aukstā kara” beigām. Faktiski Gorbačovs un viņa komanda pilnībā nodeva Rietumiem PSRS un visu sociālistisko bloku. Pēc tam sabruka PSRS. Nodevības vieta visdrīzāk nebija izvēlēta nejauši: sala, kura bija varenā Maltas ordeņa mītnesvieta. Uz miglainām aizdomām vedina arī divi galvenie XXI gadsimta sākuma bestselleri, kurus vispasaules mērogā ir izreklamējuši pietiekami ietekmīgi spēki. Dena Brauna „Da Viņči kods” stāsta par templiešu ordeni un „Opus Dei”. Džoanas Rolingsas sāga par Hariju Poteru atklāti reklamē hospitāliešu ordeni [Maltas ordenis, pilnā nosaukumā – Neatkarīgais Hospitālais Militārais Svētā Jeruzalemes Jāņa, Rodas un Maltas ordenis, dibināts 1080.gadā Jeruzālemē; vairākus gadsimtus bāzējās Maltas salā no kuras, līdzīgi kā no lielākās daļas Eiropas tika Napaleona padzīts]. Ir tāds uzskats, ka tieši ordeņi, kuri ir dibināti vairākus gadsimtus atpakaļ, slepeni nosaka pasaules attīstību.

Andrejs Fursovs: Nevis virza, bet gan cenšas virzīt. Pie tam, gan konfliktā viens ar otru, gan arī cīņā ar anglosakšiem. Jaunā Romas pāvesta -jezuīta pieņemtais vārds „Francisks” ir sava veida simbolisks samierinošs gājiens starp izseniem pretiniekiem ( jezuītu un franciskāņu oredeņiem) jaunu briesmu (anglosakšu) priekšā. Šo abu ordeņu sabiedrotais ir Maltas ordenis, kura izsena specializācija ir būt par starpnieku starp Vatikānu no vienas puses un anglosakšu specdienestiem (CIP, MI6) no otras puses. Maltas ordenis ir sistēmas „Vatikāns” sastāvdaļa. Jā, sociālistiskās nometnes un PSRS nodošana amerikāņiem un pārnacionālām struktūrām Buša vecākā personā notika Maltā, bet atlidoja Gorbačovs uz Maltu pēc tikšanās ar Romas pāvestu Jāni Pāvilu II, kurš jau bija svētījis šo nodevību. Hierarhija te ir acīmredzama.

PSRS un ASV Maltas tikšanās 1988.gadā

PSRS un ASV Maltas tikšanās 1989.gadā

Mēģinājumi pārliecināt cilvēkus, ka tikai kāda viena slēgtā struktūra – „bildenbergi”, maltieši, masoni, rotšildrokfelleri utt. vieni paši pārvalda pasauli, ved prom no reālo pasaules pārvaldes mehānismu sapratnes. Tādā veidā kopējais vadības Tīkls tiek nomainīts ar kādu vienu tā elementu.

Vēl viens piemērs, veselu struktūru (korporāciju, banku) noslēpšana aiz konkrētām personām vai partijām. Tā nacionāl-sociālismu mums pasniedz kā NSDAP un Hitlera & Co veidojumu. Patiesībā nacionāl-sociālisma un Projekta „Trešais reihs” radītāji bija pirmām kārtām anglo-amerikāņu baņķieri un rūpnieki, „I.G. FarbenindustrieAG” tipa korporācijas. Sīkāk par to kā šīs struktūras radīja pirmo Eiropas Savienības formu var izlasīt interesantā Dmitrija Peretolčina grāmatā „Pasaules kari un pasaules elites” (Дмитрий Перетолчин. Мировые войны и мировые элиты).

Ž: Ko Jūs vēl ieteiktu par šīm tēmām izlasīt?

Andrejs Fursovs: Aleksandra Ševjakina (Александр Шевякин) darbus par to, kā tika sagrauta PSRS, Aleksandru Ostrovski par Staļinu (Александр Островский “Кто стоял за спиной Сталина?”) un Vladimiru Pavļenko (Владимир Павленко) par Romas klubu. Šie trīs autori ir lieliski. Vēl ļoti iesaku Oļega Markejeva (Олег Маркеев) un Aleksandra Geras (Александр Гера) romānus, kuri paplašina redzesloku un noskaidro pasaules kopainu. Starp citu gan Markejevs, gan Gera gāja bojā visai mīklainos apstākļos…

Ž: Visbeidzot pēdējais jautājums: Kas mūs sagaida? Vai pasaules valdības organizētāji uzvarēs?

Diez vai. Ir klanu, etnocivilizācijas un joprojām arī valstu intereses, kuras ir grūti salāgot. Lai ķīnieši vai musulmaņi piekristu pasaules valdībai?! Un krievi arī patiesībā nepiekritīs. Reāla ir slēgto pārnacionālo struktūru skaita samazināšana, katra no kurām kontrolēs savu makroreģionālo bloku. Bet tas ir visai tālu no reālas pasaules valdības. Pie tam apstākļos, kad „pasaule brūk” (un kapitālistiskā pasaule patiešām brūk) glābjas, lai gan ne pa vienam, tomēr baros. Mūs sagaida dažādu šāda veida „baru” savstarpējās cīņas. Gan vecu, pavisam vecu, gan arī salīdzinoši pavisam jaunu. Slepenās organizācijas, reiz radušās, parasti nepazūd, bet gan transformējas. Tas attiecas arī uz veco Tuvo Austrumu priesteru organizācijām, Triādām, templiešiem, masoniem, iluminātiem, anglosakšu klubiem, Kominternu, Ceturto reihu un daudzām citām. Viela (cilvēki), enerģija (nauda) un informācija (idejas) apvienojušās iegūst pārcilvēcisku, pārsociālu kvalitāti un sāk eksistēt pašas par sevi, rūpīgi sargājot sevi, savas robežas un pārliecinot pārējo pasauli, ka viņi kā organizācija patiesībā nepastāv. Cita lieta, ka ar laiku tās transformējas un iegūst jaunas formas („čūska” nomet veco ādu un kož sev astē), veido dīvainas attiecības viena ar otru un ar fasādorganiozācijām. Tomēr pienāk diena, kad krīzes apstākļos tuvojas izšķirošā kauja par Rītdienu, un slēgtās struktūras parādās atklātībā vai arī ļauj sevi manīt. Domāju ar to ir saistīts straujais informācijas pieaugums par slepenām organizācijām. Rītdiena nāk un uzvarēs tas, kurš „paņems” pēc iespējas vairāk „trumpju”.

Īsa Andreja Fursova biogrāfija
Dzimis 1951.gadā Maskavas apgabalā karavīra ģimenē. 1973.gadā pabeidza Maskavas Valsts universitātes Āzijas un Āfrikas valstu institūta vēstures un filozofijas fakultāti. 1997.-2006.gadā vadīja paša izveidoto Krievijas valsts humanitāro universitāti, kā arī „Krievu vēsturisko žurnālu”. Pašreiz ir Maskavas humanitārās universitātes krievu centra pētnieks un Sistēm – stratēģiskās analīzes institūta direktors. 2009.gadā tika izvēlēts par Austrijas Starptautiskās zinātņu akadēmijas locekli un kļuva par starptautiskā analītiskā žurnāla „Ģeopolitika” ekspertu padomes locekli. 2010.gadā ir uzņemts Krievijas rakstnieku savienībā, bet kopš 2012.gada ir Izborskas kluba loceklis. Fursovs ir vairāk kā 400 zinātnisko publikāciju, tai skaitā 11 monogrāfiju, autors un viņš ir lasījis lekcijas ASV, Kanādas, Vācijas, Ungārijas, Indijas, Ķīnas un Japānas universitātēs.

Avots:

http://www.kp.ru/daily/26285.7/3162521/

http://andreyfursov.ru/news/pochti_polovina_rossijan_verit_chto_nami_upravljajut_masony_i_reptiloidy/2014-09-23-367

Informācijas aģentūra
/07.10.2014/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Lēnām pār tiltu, draugs!

00397_Baltu_klubsValsts ir Cilvēku sadarbības organizācijas mehānisms, kurā caur tās institūcijām Cilvēki sakārto savas attiecības dažādās dzīves jomās. Kad Cilvēki grib dzīvot kopā savstarpējo attiecību kārtībā, tad to sakārtošanai viņi sanāk kopā un nolemj, ka to darīs noteiktā kārtībā un šīs kārtības uzturēšanai viņi par to arī vienojas, izveido tam attiecīgās institūcijas un deleģē tām savu varu.

Valsts, valsts vara, valsts esamība nāk no Cilvēku gribas tādu valsti radīt, uzturēt un būt tajā. To sauc par tiesībām uz pašnoteikšanos. Šīs pašas tiesības izmanto vīrietis un sieviete, kad paši pēc savas gribas iekārto savu attiecību kārtību tā, ka turpmāk dzīvo kopā, laiž pasaulē bērnus un to sauc par ģimeni. Kā tie divi nolemj, tā, brālīt, viņiem arī ir! Tā ir viņu valsts – tāpēc nevienam nebūs jaukties viņu iekšējās lietās (ko domas – debesis – ir vienojušas, to Cilvēkiem nebūs šķirt). Tātad, valsts nav kaut kas pāri Cilvēkam stāvošs. Valsti veido (arī pārveido, ja vēlas) Cilvēki. Tāpēc ir dabiskas valstis un mākslīgi valstiski veidojumi.

Dabiskas valstis izveidojas vēsturiskās attīstības gaitā, kādā iet kāda tauta vai nācija. Francija ir dabiska valsts. Vācija ir dabiska valsts. Polija ir dabiska valsts. Krievijas impērija bija dabiska valsts, tāpat Ķīna, ASV un daudzas citas.

Mākslīgi veidojumi ir koloniālās teritorijas un valstis, kuru rašanos noteica ārējie politiskie spēki – citi Cilvēki, kuri nav šo valstu iedzīvotāji. Tādas ir gandrīz visas Āfrikas un Balkānu valstis Eiropā, kur to robežas noteica valstis iekarotājas vai valstis uzvarētājas. Arī Ukraina ir tāda – mākslīgi veidota valsts. Šīs valstis neatbilst tautu un valstu vēsturiskajai attīstības gaitai.

Latvijas Republika, brālīt, ir mākslīgs veidojums, kuru pēc Pirmā Pasaules kara savās interesēs Krievijas vājināšanai izveidoja Lielbritānija. Krievijas impērijas graušana (tāpat kā jebkuras spēcīgas valsts vājināšana) ietilpa tālejošos un ilgstošos anglosakšu ārpolitiskajos mērķos. Tāpēc jau 19.gadsimtā tika inspirēta jaunlatviešu kustība, kurā sākās runas par sevišķo latviskumu (tam dieviņus piemeklēja no Simona – Grūnava hronikas, kurus tagad visā nopietnībā aprituālo – par pielūgšanu to pat nevar saukt – „dievturi”). Pēc Pirmā Pasaules kara angļu aģenti savāca aktīvu un iedrošinātu Cilvēku grupu, kuri kopā sanākuši teica: „Mēs esam latvieši. Mēs gribam būt kungi šajā zemē. Mēs gribam savu valsti. Mēs pasludinam, ka mums ir sava valsts!” Un tapa Latvijas valsts. Nekāda referenduma par to nebija. Nevienam citam latvietim šie vīri un sievas neko neprasīja par viņu gribu tādu valsti turēt un tajā dzīvot.

Kuru „Saeimu” vēlēja pirmajās Saeimas vēlēšanās? Trešo, tāpēc, ka pirmo un otro (kas pēc būtības tādas bija, tomēr sauca un tehniski veidoja citādi) neviens nevēlēja. Sanāca kopā paši pēc savas gribas veči un pateica: „Mēs esam „Saeima” un mēs te tagad izdosim likumus, tāpēc, ka gribam būt kungi šajā zemē!” Un sāka izdot likumus, un tie tapa par likumiem tāpēc, ka citi tiem (večiem) klausīja. Nebūtu klausījuši, tie par likumiem nebūtu kļuvuši. Būtu tā vien – uz papīrīša uzrakstīti vārdi. Likums ir likums tikai tad, kad visi tam pakļaujas vai to var ar kādu spēku uzspiest citiem. Anglija varēja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarību uzspiest Krievijai tāpēc, ka tajos apstākļos tā bija pārāk vāja un nevarēja šīs tavas teritorijas aizstāvēt – nosargāt.

Tā kā Latvijas Republiku nedibināja uz plašu tautas masu gribas izpauduma (nebija nekādu aptauju, vēlēšanu vai referendumu, un nevarēja būt tāpēc, ka tajā laikā Latvijā bija tāds iedzīvotāju sastāvs tādos apstākļos, ka lielākā daļa iedzīvotāju būtu bijuši pret tādu pasludinājumu, ko pierādīja vēlākie notikumi, kuros šo pasludinājumu vēl ilgi nācās citiem uzspiest – arī ar angļu ieroču spēku), bet uz Cilvēku grupas iniciatīvas pamata pēc Lielbritānijas pamudinājuma, vadībā un aprūpē, kuru vēlāk atzina un tādas esamību respektēja citas valstis (arī Krievija), tad tādā veidā dibinātai Latvijas valstij vēsturiskās attīstības un mūsdienu tiesiskajā izpratnē nekādas leģitimitātes nav. Tas nav vēsturiski fiksēts tautas pašnoteikšanās akts, bet šīs valsts esamības leģitimitāte ir tās atzīšanas vēsturiskajā tradīcijā – tik, cik citas valstis turpina Latviju atzīt par valsti un cik Latvijas iedzīvotāji turpina domāt par to kā par valsti, un uzskatīt sevi par šai valstij piederīgiem. Tas ir – spēks ir radījis tiesības, ko tik ļoti negrib citos gadījumos atzīt šo spēka varu lietojošie rietumi. Par piederīgiem šai valstij sevi atzīst tie, kuri ievēro tās likumus. Likumpārkāpējs sevi šajā valstī – tai piederīgu sevi neatzīst. Līdz ar to Latvijas Republika ir mākslīgs un tradicionāls spēka tiesību radīts valstisks veidojums.

Tieši tāpēc, ka nav bijis tās vēsturiskās attīstības un tāda attīstības ceļa, mākslīga „valsts” nevar to turpināt un ir marionete citu valstu rokās – neīsta, savu neatkarību realizēt un par īstu valsti kļūt nespējīga attiecību sistēma, kurā Cilvēki nav atraduši saprašanās kopsaucēju – savu tikumisko kārtību.

Katrs apvērsums ir antikonstitucionāla darbība, darbība, kura šai valstij pretdabiskā ceļā „nogalina” iepriekšējo valsti – Cilvēku attiecību kārtību, ar mērķi pārkārtot to citā attiecību sistēmā, kura nebūtu iespējama dabisku, likumīgu pārkārtojumu ceļā. Tāpēc katrs apvērsums ir noziegums un tā izdarīšanas rezultātā pie varas nāk noziedznieki. Tāpēc katra godīga Cilvēka pienākums ir pretoties apvērsumam un pielikt pūles tādas valstiskās kārtības uzturēšanai, kurā nevarētu darboties apvērsumu izdarījušie noziedznieki. Tieši to izdarīja Krimā un to dara Novorosijā – pretojas Ukrainā apvērsumu izdarījušajiem spēkiem.

Tad, kad Kijevā notika antikonstitucionāls apvērsums, iepriekšējā valsts beidza pastāvēt, beidza būt tā kārtība, pie kādas turējās Cilvēki, un visi Cilvēki Ukrainā tajā brīdī atgriezās pie saviem pašnoteikšanās tiesību pamatiem, kad tie, kuri grib veidot kādu savu kārtību, nāk kopā un to dara – taisa referendumus un nosaka tālāko savu dzīves kārtību. Krimā izdarīja tieši to un pret to neko iebilst nevar, bet visas tās runas par „zaļajiem cilvēciņiem” ir tikai Krimu zaudējušo noziedznieku un viņu atbalstītāju propagandiska ņaudēšana.

Pārējiem Ukrainas iedzīvotājiem(izņemot Donbasu) nacistiskais apvērsums ar savu ieroču, propagandas un terora spēku uzspiež šodienas dzīves (ne)kārtību Ukrainā, un tas turpināsies tik ilgi, kamēr Cilvēki paši vai vēsturiskās attīstības gaitas notikumi to nemainīs. Arī „Ukraina” ir mākslīgs, tradicionāls spēka varas veidojums. To mākslīgi vairāku gadsimtu gaitā saviem mērķiem veidojuši dažādi ārējie spēki, bet nekad ne pašā „Ukrainā” tās tautas pašnoteikšanās gribā balstīti notikumi – attīstības ceļš. Tāpēc arī „Ukraina” ir viens no savu neatkarību realizēt nespējīgajiem un vienošanos atrast nevarošajiem, dažādās sistēmās dzīvojošajiem mākslīgajiem valstiskajiem veidojumiem, kurš tiecas sabrukt un sadalīties savos pamatelementos, kuri katrs tiecas atgriezties savā dabiskajā vēsturiskajā ceļā un vidē. Katra vardarbība šo elementu saturēšanai ir to mocīšana un noziegums pret šo Cilvēku gribu – viņu paverdzināšana, jo pārkāpj Lielākā Labuma principu un fundamentālo pamatvērtību – Cilvēka Dzīvība tās Cilvēciskajā labklājībā. Tā kā bez Cilvēciskā dzīves labklājības Cilvēka dzīvībai nav vērtības, tad tās valstis, kuras apkaro un pazemina vai laupa citu tautu cilvēciskās dzīves labklājību, ar to pašu tām atņem Cilvēka dzīvības vērtību un devalvē šo vērtību visā pasaulē. Tas ir noziegums pret Cilvēci. Tas ir noziegums pret Dzīvību.

***

Nesen sarunā par Ukrainas notikumu tiesiskajiem aspektiem kāds jurists norādīja uz to, ka, lai cik tas neliktos dīvaini, bet tagad, pēc apvērsuma, tieši Novorosija ir vienīgais leģitīmais tiesību subjekts, kurš var pārstāvēt Ukrainu, un tautas vara Ukrainā varētu leģitimizēties, tās apgabaliem izejot caur referenduma procedūru un pievienojoties Novorosijai. Paradoksāli, bet tas tā ir!

Apvērsuma laikā tika iznīcināta konstitucionālā kārtība Ukrainā. Konstitūcija ir pārstājusi darboties. Tāpēc visi konstitucionālie veidojumi – Rada un ministrijas, visi to izdotie rīkojumi un darbības ir neleģitīmas. Prezidenta vēlēšanas nebija leģitīmas. Porošenko nav prezidents Ukrainā. Porošenko ir viltvārdis, kurš uzdodas par prezidentu. Tāpēc visi viņa parakstītie dokumenti, kuri attiecas uz valsts pārvaldi un starpvalstu attiecībām, nevar būt un nav spēkā. Porošenko parakstam nav juridiskā – konstitucionālā spēka.

Porošenko ir tikai savu vēlētāju sabiedriskais pārstāvis, kuram nav tiesību (pilnvaru) runāt un darboties Ukrainas valsts un ukraiņu vārdā kā prezidentam, kura esamību un pilnvaras nosaka konstitūcija. Ja viņš šādā situācijā runā kā prezidents – tad viņš ir uzurpējis varu un uzstājas kā diktators attiecībā pret visiem tiem, kuru tiesības izdarot apvērsumu ir likvidētas. Savu gribu viņš tiem uzspiež ar sev paklausīga represīvā aparāta palīdzību. Tātad Ukrainā pilnīgi atklāti darbojas Gejropas nacistu spēka vara. Tas ir – Porošenko kā amerikāņu ieliktenis realizē tiešu ASV pārvaldi Ukrainā.

ASV veiktais valsts apvērsums Ukrainā iznīcināja 1991. gada Ukrainu. Ar to zaudēja Krimu. Odesā sadedzināja Ukrainas vienotību federācijas formā. Ar to zaudēja Ukrainu kā vienotu valsti. Donbasā sašāva iespēju kādreiz sākt runāt par upuru un uzbrucēju kopdzīvi vienā valstī uz jelkādiem iepriekšējās valsts pamatiem. Tagad ir jāmaina pamati. Tagad ir jāveido jauna konstitūcija, jaunas institūcijas un pārvaldes formas, jaunas kopdzīves formas sabiedrībā. Tagad ir jāveido jauna Ukraina, jauna valsts, kādas vēl nav bijis.

1991. gada Ukrainas nav un nebūs tāpēc, ka ir zudusi iepriekšējo attiecību sistēma, bet tās vietā ir parādījusies un jau darbojas cita – Maidans – nacisti – snaiperi – Harkova – Odesa – Donbass, kas izslēdz atgriešanos pie iepriekšējās. Jaunā „Ukraina” var leģitimizēties un veidoties secīgu referendumu gaitā, pievienojoties Novorosijai ar tām vecās „Ukrainas” daļām, kuras tur tiktu pieņemtas pēc to attīrīšanas no fašisma, nacisma un ASV (NATO) ietekmes.

***

ASV visai pasaulei prezentē sevi tā: Nakts. Māja, kurā dzīvo liela ģimene – Sievietes, bērni un vairāki (tam apvidum tradicionāli) bruņoti vīrieši. Amerikāņu karavīri iebrūk mājā, tvarsta sievietes un bērnus, bet vīriešus, kuri cenšas aizstāvēt savas mājas pret iebrucējiem, nošauj. Epizode beidzas ar vārdiem: „Misija ir ļoti veiksmīga – civilie nav cietuši!” Amerikāņuprāt Sievietes un bērni nav cietuši. Amerikāņuprāt tas, ka Sievu, māsu, māšu un bērnu acu priekšā nošauj viņu tēvus, vīrus, brāļus un bērnus, šīm mātēm, māsām, sievām un bērniem nekādas ciešanas nesagādā. Bez apgādniekiem un sargiem palikuši, viņi neesot pakļauti ciešanām!

Tad, kad Krievija sūta uz Lugansku humānās kravas autokolonnu, tad NATO valstu darboņi spriedelēja , ko tās vedīs, kāpēc to tik daudz, kāpēc nav piekrautas līdz malām, ko tās vedīs ārā, bet ne ar vienu vārdu neieminējās par Cilvēkiem pilsētā, kuru apšauda smagā artilērija, kurā nav elektrības, ūdens un pārtikas, par Cilvēkiem, kuri gaida autokolonnu, pārtiku, ūdeni un medikamentus! Ne ar vienu vārdu nepiemin to, ka autokolonna nedēļu (!) stāv pie robežas un gaida ukraiņu muitniekus, kuri tā arī neatbrauca apskatīt autokolonnas saturu! Spriedēji ļāva mirt Cilvēkiem Luganskā, bet spriedelēja par to, kas esot aiz ādas Krievijai. Tādas ir tās alianses valstis – arī Latvija! Un jāizdara secinājums – arī tu, brālīt, esi tāds pats! Ir tādas psihiskas saslimšanas, kuru laikā slimnieki neuztver līdzcilvēku ciešanas.

***

Visam dzīvajam ir jāattīstās. Tauta attīstās savā vēsturiskajā ceļā. Kā kokam ir saknes, tā tautai ir ceļa sākuma – tautas izcelsmes mīts.

Katrai dinastijai, katrai tautai ir tās izcelsmes un labo darbu mīts. Antīkie valdnieki un tautas savos senčos lika Dievus un Varoņus, kuriem gribēja līdzināties. Vakareiropa sevi meklēja karaļa Artūra un viņa varoņu pēctečos. Pirmajai Latvijai mēģināja „piepotēt” Burtnieku un Lāčplēsi. Tagad Lāčplēsis ir alus bundžā, Burtniekam būt nav moderni (ASV smalkais tonis ir būt neizglītotam – būt populāram). Īstais latviešu eposs esot „Straumēni” – būt zemniekam, kura sapņu ceļa galā ir tirgus, baznīca un krogs – tieši tādā secībā. Nopelnīt naudu, izsūdzēt grēkus (samaksāt par grēku atlaidi) un iet atpakaļ grēkot.

„Tautu prātu valdnieki” par tautas izcelsmes mītu ceļ „senos prūšus, leišu un latviešu ciltis” ar tā atraugu (no Simona Grūnava hronikas) – dievturiem. Tas ir mīts par savu izcelsmi, kura idealizētajā kodolā slēpjas vikingi – laupītāji visā savā tiešumā, īstumā un ar neapstrīdamu laupītāju morāli, kam pateicoties latvieši esot kardināli un kvalitatīvi pozitīvi atšķirīgi no slāviem, kaut gan krievu, kuri esot slāvi, izcelsmes mītā arī ir tie paši vikingi, un tāpēc nav saprotams, ar ko latviešus radījušie vikingi ir labāki par krievus radījušajiem.

Tad kas bija slāvi? Protams, ka turēšanās pie šī akulturālā izcelsmes mīta nosaka nespēju izstrādāt un noturēt kopīgu ētisko sadarbības satvaru. Protams, ka laupītāju pēcteču daba dzen svešumā laimi, iztiku un labumus meklēt. Mūsdienu latvietis dara to pašu, ko pirms viņa vienmēr savos sirojumos darīja viņa tālie senči – meklēja pārtikušu zemi, kuras labklājību izmantoja par bāzi savai dzīvei. Viņš nav spējīgs tādu bāzi veidot pats.

Turēšanās pie tāda izcelsmes mīta latviešus nākotnē nolemj šī mīta satura projekcijai un darbībai jaunajos apstākļos. Reālā vēsturiskā izcelsme (noziedzīgā vikingu daba) ir diktējusi vēsturisko sabiedrisko procesu gaitu – pārnovadu ķīviņus, kaimiņu savstarpējos laupīšanas sirojumus un konkurējošu viensētniecību kā resursu apsaimniekošanas, darba un sadzīves formu.Vikingu daba izcelsmes mītā tā pārmantotājus nolemj mūžīgam ārējam un iekšējam konfliktam, vajāšanām (laupītājus apkaro) un radoša darba nespējai – radošs darbs ir sadarbības rezultāts, bet laupītājs nav spējīgs sadarboties nekam citam kā vien opozīcijai – laupīšanas sirojumam, kas nedod sabiedriskās un saimnieciskās dzīves pacelšanu augstākā līmenī, nedod sabiedrības attīstību – dabiskas valsts izveidošanos.

Ar to sirojumu un koloniālās politikas sabiedrības atšķiras no vērtību un darba resursu sabiedrībām un to sadarbības rezultātiem, kas vienmēr paceļ tādu sabiedrību augstākā resursu izmantošanas un darba rezultātu, sabiedrisko attiecību līmenī. Tā pati laupītāju – vērtību ražotāju konfliktsituācija ir pamatā slavenajai latviešu īpašībai – latvietis apkaro latvieti, un latviešu nespējai vienoties produktīvā procesā (kur 3 latvieši, tur 5 partijas). Vikingu dabu nesošais izcelsmes mīts nenes kultūras pamatu. Tāda tajā nav, tāpēc tas ir neauglīgs mūlis – „vēja zieds”.

Kultūras pamats ir vienīgais, kas dod attīstības un radošu attiecību potenciālu. Tāds kultūras pamats un attiecību potenciāls ir pirmsvikingu (pirms „senlatviešu”, pirms „senleišu” un pirms „senprūšu”) kultūrā – laikā pirms m.ē. 5. gadsimta. Tāpēc tie, kuri ir spējīgi atbrīvoties no vikingu dabu nesošā „senlatviešu cilšu” izcelsmes mīta un iekļauties pirmsvikingu laiku – druīdu kultūras izcelsmes mītā, iegūst citu sava vēsturiskā attīstības ceļa gaitu – kultūras pamatu, sadarbību un sadarbības rezultātu – attiecību auglību. Tieši to piedāvā Baltu klubs [http://www.baltuklubs.lv/], kad savos darba uzdevumos un attiecību modelī deklarē: Klubs baltiem Cilvēkiem. Dienas darbu un Saules gaismas Cilvēku tikšanās vieta. Baltu klubs neatdarina senatnes priekšmetus, rituālus un sadzīvi. Baltu klubs ceļ gaismā Baltu Druīdu kultūras tradīciju un Garīgo mantojumu.

Kāds mīts (saknes), tāds koks un tādi arī tā augļi – tāda nākotne. Ja par savu senci ņem laupītāju, tad par tādu taisās pats un to iemāca savam bērnam. Starpība starp laupītāju un meistaru, kuru aplaupa laupītājs, ir tajā, ka meistars var atkal sastrādāt nolaupīto un pilnveidojoties kļūt par ko vien vēlas, bet laupītājs nekad nebūs nekas cits, kā vien laupītājs. Visa laupītāja „attīstība” ir laupāmās teritorijas paplašināšanā, cīņā ar citiem „konkurentiem” un laupīšanas „tehnoloģiju” pārveidē. Laupītājs ir riņķa dancī no viena laupījuma uz citu – lielāku. Nozagt – palielīties – iedzert – nozagt – palielīties – iedzert … uz tirgu – uz baznīcu – uz krogu iedzert…

„Tautu prātu valdnieki” to tagad liek par izcelsmes mīta kodolu, ar nodomu atņemt tautām izaugsmes iespēju – padarīt viņas par mūžīga riņķa danča – „pārdoties, aiznest uz baznīcu, noskalot baznīcu, lai varētu pārdoties” vergiem. Tādam izcelsmes mītam, kurā nav pozitīvās morāles un tikuma, nav nekādu pozitīvu izaugsmes cēloņu, un tādēļ to pieņēmušai tautai nav pozitīvās nākotnes – attīstības, un tādēļ tā ar to pašu tiek nolemta iznīcībai. Tāda iznīcība vienmēr tiek saldināta ar „iemidzinošu tabletīti” – papildus izredzētības un sevišķuma mītu.

Kultūra esot cēlusies Latvijā – gājusi uz Indiju, un tad no Indijas izplatījusies pa visu pasauli – un tādā pat garā visos locījumos un variācijās līdz pat „sevišķajam baltiskumam”, „baltiskuma gēnam” un „pasaulē vienīgajām dainām” – līdz „dainu ziedu vītnēm”, ar kurām esot jādodas uz „Gejropu” un tur ar tām jāpušķo tās netīrā netiklības gulta.

Ukraiņiem visā nopietnībā mēģina iestāstīt, ka piramīdas un sfinksa esot ukraiņu roku darbs! Un vispār – visa pasaules kultūra esot cēlusies Ukrainā, kaut gan tās pirmie īstie kņazi un valdnieki esot atkal tie paši no varjagu zemēm atklīdušie vikingi.

Senie Ukri esot Ukraiņu īstie senči. Ukri esot dibinājuši Troju. Ēģiptieši tieši esot cēlušies no Ukriem. Ukru dievs esot RA. Vēl pirms Persiešu-Grieķu kara esot bijis Ukru-Persiešu karš, kurā persiešus sakāvuši ukri. Ukraiņu valoda esot Sanskrita pamatā u.t.t. un tādā garā.

To pašu „tautu prātu valdnieki” iestāsta krieviem. Visa Eiropa esot viena liela senā Krievija un mūs no Romas impērijas šķirot nedaudzi gadsimti, bet visa 2000 gadu vēsture esot mākslīgos vēstījumos pagarināti nedaudzi gadsimti. Zadornovam pat veselai filmiņai par slaveno vikingu – „krievu senču” laikiem naudu iedevuši un lielum lielos „seno laiku” festivālus ar Gejropas atbalstu rīko, tāpat kā Latvijā te notiek ar „viduslaiku restaurācijas” kulta devīzi.

Un ko tad, kungi un dāmas, apdziedat, glorificējat un restaurējat? Viduslaikus – tumsonības, fanātisma, cilvēknīšanas, karu un brutālas, netīras izdzīvošanas tikumu laiku! Tumsas gadsimtus! Pagrimuma laikmetu. Laiku, kāds iestājās pēc zinātnes, kultūras pamatu un Garīgās tikumības iznīcināšanas.

„Prātu valdnieki” šodienas Ukrainai par „Ukrainas” izcelsmes mītu ielikuši Otrā Pasaules kara zaudētāja Hitlera pakalpiņa Banderas mītu par lielo Ukrainu, aiz kura acīmredzami šūpojas Austroungārijas ēzeļa ausis un anglosakšu āža kāja, bet visam pa virsu uzpūsts hitleriski noformēts žīdiskā pārcilvēciskuma izredzētības pūdercukurs. „Tautu prātu valdnieki” vienmēr un visur atrod tādus, kuri atsaucas uz viņu izredzētības, pārākuma un sevišķuma piedāvājumu, kurš esot jārealizē kādā īpašā kārtā kādā vēsturiskā izredzētības vai atriebes misijā. Tā pasaulē nāk Kārļi Lielie, Hitleri un Porošenkas, kuriem apsolīta visu grēku piedošana un veikta Sirdsapziņas amputācija.

Paskatieties uz tiem, kurus Jūs esat ievēlējuši, kuri tagad stāv Latvijas varas nesējos un kurus Jūs atkal šogad ievēlēsiet! Visi viņi ir „tautu prātu valdnieku” saposti, safrizēti un sačubināti! Palūkojiet tur, kur ir Cilvēka Sirdsapziņa – tur viņiem ir tukšums…

Tāds pats tukšums ir „Maidana varoņos”, kuri nacistu sveicienā uzgavilē saviem Trešā Reiha laiku varoņiem – slepkavām, par kuru zvērībām mulsa pat vācieši. Ar viņiem var līdzināties tikai žīdu bībeles varoņi, kuri esot izkāvuši visus pilsētas iedzīvotājus līdz ar visiem suņiem, aitām, kazām un putniem! (Tas, ko viņi tagad dara Doņeckā un Luganskā!)

To tukšumu Jūs atradīsiet visā „labajā sektorā”, „nacionālajā gvardē”, visos savos ministros un Gejrosavienības līderos. Paskatieties miglaini žulgainajās Merkeles, Barozu, Van Rompeja acīs un tukšajā Kamerona, Rasmusena, Vairiņas, Straujumas un Rinkēviča skatienā. Cilvēki ar amputētu Sirdsapziņu – savu tautu negods un sodība – tie, kas vienlaicīgi ir tautas slimības aina un soģi. Tie, kuri par saviem izcelsmes varoņiem liek slepkavas un laupītājus, tam nolemj sevi. Tie, kuri sava ceļa sākumā liek morāli nepilnvērtīgu mītu, kļūst nepilnvērtīgi, un kā tādi – par svešķermeņiem Dabā un vēsturē, tāpēc tos izspļauj kā viena , tā arī otra.

Trešais Reihs un tā „varoņi” ieveda kapos un vēstures mēslainē visus, kuri to tobrīd bija pelnījuši. Tos, kurus nepiebeidza Hitlera „vadonība”, tos Ukrainā piebeigs Jaroša, Porošenko un citu Maidana „varoņu” un „vadoņu” vadībā, bet Gejropā tādiem noteikti nāks kāds vadonis, kuram būs lemts tos visus savest viņu kara kapiņos… tāpat, kā Latvijā savs. Nu, ko Rinkevič, stāsies priekšgalā vai varbūt ir kāds cits gribētājs? Varbūt Vairiņu palaidīsi priekšā?

***

Ar ko tad vadoņi cīnās Ukrainā un kāpēc viņi cieš tādu sakāvi no „teroristu saujiņas, kuru Doņeckā un Luganskā neviens neieredz” (Ukrainas TV un Latvijas mikrofona varoņu stāstiņi kara sākumā)? Kur viņi ņem ieročus? Kāpēc „taisnīgo tautas dusmu” un „moskaļu nažotāju” armija cieš tādu sakāvi no „krievu armijas” (kā to stāsta tagad, kad karš ir zaudēts)?

ASV, Gejropas, Ukrainas un Latvijas meļi stāsta, ka Krievija esot piegādājusi ieročus un ievedusi savu karaspēku Ukrainā. Vai tā ir? Vai ir citi varianti? Ir, ir citi varianti un vairāki! Ir vēsturiskā pieredze, veselais saprāts un konkrētas darbojošās personas.

Kur ņem ieročus? Ļoti vienkārši.

1. Doņeckas un Luganskas apgabalos, tāpat kā visā Ukrainā bija izvietotas armijas daļas, bāzes un noliktavas. Ieroči no tām nāk divos ceļos.

Pirmais ceļš ir tieša armijas daļu rīcībā esošo krājumu iegūšana šīs bāzes ieņemot zemessardzei vai armijas daļām pārejot zemessardzes pusē. Tādu gadījumu bija pietiekami daudz. Armijas daļās bija pietiekami daudz vietējo iedzīvotāju, kuri, protams, negribēja te redzēt „Maidana varoņus” un „nacionālo gvardi”.

Otrais ceļš ir ukraiņu armijas virsnieki. Jau sen zināms – „ja gribi nopirkt tanku, tad sameklē ukraiņu praporščiku!” Armija vienmēr tirgo ieročus. Čečenijas kara laikā Krievijas armija (arī visaugstākajos līmeņos) bagātīgi apgādāja čečenu kaujiniekus. Arvien no Ukrainas pienāk ziņas, ka nacionālo bataljonu vienību komandieriem tiek prasīts parakstīt melīgus aktus par to, ka viņu rīcībā it kā esot bijuši lieli ieroču, munīcijas un bruņu tehnikas daudzumi, kas zaudēti kaujās vai tur izlietoti. Katrā armijā un valstī vienmēr ir tādi, kuriem ir izdevīgs ilgstošs karš.

Kara laikā vienmēr ir pozitīva vēlēšanu programma. Ukrainā uz šo karu tiek būvēta Radas priekšvēlēšanu kampaņa. Arī Latvijā uz Ukrainas kara (krievi nāk!) tiek būvēta Latvijas nodevēju – Gejropā vedēju un jevro ievēsēju priekšvēlēšanu kampaņa. Ja nebūtu šī kara (krievi nāk), tad „Vienotībai” nebūtu nekādu cerību būt „pie šprices”.

NATO pēc PSRS sagrāves vajadzīgs esamības attaisnojums. Afganistāna pierādīja NATO impotenci un tas vairs negrib kauties ar to, no kā var dabūt pa aci un olām, tāpēc ir jārada kāds ienaidnieks, par kuru ir zināms, ka tas visādi centīsies izvairīties no atklātas konfrontācijas. Arī citu, gan idejisku, gan ekonomisku iemeslu dēļ Krievija ir ideāls „partneris” tādam „sparingam” (divcīņai). NATO, tāpat kā katrai tādai armijai, ir vajadzīgs neliels, ierobežots telpā, bet ilgstošs kariņš.

Karš ir izdevīgs tirgus laukums. Karā trenē armiju, virsniekus un specvienības. Karā pārbauda bruņojumu un taktiku. Karā „pazūd” cilvēki. Uz kara fona iespējamas politiskas spēlītes un politiskā kapitāla pelnīšana. Tāds karš veicina agresora ekonomiku, ja agresors ir stagnācijā un parādos, bet upuris ir kreditors (aizdevējs). Milzīgs Krievijas „stabilizācijas” fonds dolāros, zeltā un ASV valsts obligācijās glabājas (ir spiesta turēt – tāda ir kapitulācijas cena) ASV. ASV meklē iemeslu tā sagrābšanas pasludināšanai (kapitulācijas nodevas legalizācijai), tāpat kā tā vienmēr sagrābj visu „slikto” Cilvēku un valstu kapitālus. Parasti tas ir pirmais, ko tās dara, pārejot pie atklāti agresīvas darbības. Tāpēc jau tiek iesākts „sankciju celiņš”, lai to aizvedinātu līdz visiem Krievijas ārzemju aktīviem un naudas resursiem.

Neatdot parādus ir ASV dzīvības vai nāves jautājums, tāpēc tā iznīcina savus kreditorus. Arī Sarkozī iznīcināja savu kreditoru Muammaru Kadafi. Tā viņi vienmēr dara! Neatdots parāds ir noziedznieka labklājības pamats. Neizdari pakalpojumu un neaizdod bagātajam! Turies tālāk no bagātā!

Karš Ukrainas dienvidos apmierina visus ASV, NATO, Ukrainā un Gejropā. Vienīgie, kas no tā cieš, ir tie, kurus karā nogalina, kas paliek bez pajumtes un tiek padzīti bēgļu gaitās. NATO vajag karu, kuru var paplašināt uz Krieviju tā, lai tajā karotu ar ukraiņu rokām un saviem tankiem. Tāpēc samitā pieņēma lēmumu „piedalīties individuāli”, bet ne NATO formātā, kam viņuprāt jāattur Krieviju dot atbildes triecienu NATO valstu teritorijām. Vienīgie, kurus paredzēts ziedot šajā karā, ir ukraiņi un tie „brīvprātīgie” (propagandas apdauzītie brālīši – brašie „bāleliņi”), kuri dosies aizstāvēt „Rietumu ideālus” un „Latvijas neatkarību un drošību” Ukrainā.

2. Ukraiņu armija, ieņemot apgabalu teritoriju, sev veda līdzi lielu daudzumu ieroču un munīcijas. Daudzas noliktavas un kara tehnika kauju gaitā, nacistiem atkāpjoties, trofeju veidā nonāk zemessardzes rokās. „Kijevieši”, tāpat kā Hitlera vermahts, gāja uz vieglu un ātru karu.

Ne velti kara sākumā dienvidu iedzīvotāji lielījās ar savu neapbruņotību, jo bija saskatījušies (apdauzīti ar ) baltiešu nevardarbīgās pretošanās propagandu. Viņiem likās, ka arī te būs tāds pat Maidans kā Kijevā. Pamītiņos, pavicinās karogus, uzrakstīs savas petīcijas un prasības, kuras Kijeva agri vai vēlu akceptēs. Nu pamētās degpudeles, bet tāpat kā Kijevā Janukovičs nelietoja spēku, tāpat te armija un „nacgvarde” tikai pabraukās gar robežām, bet spēku nelietos. Janukovičs taču spēku nelietoja – Gejropa un Amerika to neļāva. Viņi nesaprata, ka tie te nav berkutieši un tas nav Janukovičs. Te ir ASV, NATO un viņu kara peļņas iespējas. Viņi nesaprata, ka NATO vajag karu par katru cenu un šurp atbraukušie ir atbraukuši viņus šaut nost!

Tomēr izrādījās, ka šis karš nebija ne ātrs, ne viegls. Un tāds tas nebija galvenokārt tāpēc, ka „kijevieši” te nebrauca karot, bet slepkavot. Kad slepkavojamie izrādīja pretošanos, tad kijevieši sāka vaimanāt par smagajiem kara apstākļiem, ūdens un pārtikas trūkumu, smagiem sadzīves apstākļiem un nāvējošu pretuguni – visu to, kādos apstākļos karo arī zemessardze, kura par to nesūdzas. Kijeviešu – latviešu glorificētajiem maidanistiem varonība ir sveša. Tāpat kā visiem gejroproduktiem Latvijā un Gejropā. Viņi ir „varoņi” tikai pret tiem, kas nešauj pretī – kā neapbruņotie „Berkuta” vīri un Odesā sadedzinātie.

Ko tad „kijevieši” bija gaidījuši? Vai viņi domāja, ka sēžot dīvānos un mīkstās čībās, graužot cepešus un dzerot šņabi, komfortabli spaidīs ložmetēju mēlītes, un čupām vien apšaus viņiem priekšā karodziņus vicinošus „kolorādus”? Vai viņi domāja, ka arī te viņiem izdosies tas pats, kas Odesā?

Uz Doņecku bija atklāts „frontes tūrisms”. „Īstenie ukraiņi” veselām ģimenēm brauca pie „nacgvardiem” un par noteiktu maksu varēja izšaut no lielgabala, tanka vai mīnmetēja uz kādu „kolorādu” ciematu vai pat ielenkto pilsētu. Tas taču ir tik aizraujoši – iemest glāzīti, paspaidīt partneres pupus un ietriekt lādiņu „moskaļu” mājās! Lai tie „kolorādi” cepas! Attīrīsim mūsu svēto zemi no šiem zemcilvēkiem! Ukrainā jādzīvo tikai augstākās raudzes ukraiņiem! Viss kā Trešajā Reihā!

Uz nacgvardu ķiverēm un formas tērpiem tiek atklāti nēsāti „SS” vienību simboli un kāškrusti. Kāds vēl nacisma darbības fakts būtu jāmeklē?

No demokrātiskās, ar „Gejropas vērtībām” bagātās Gejropas brauca atpūsties uz „krievu” safari – Cilvēku šaušanu sagatavojušies piedzīvojumu meklētāji. Viņi domāja, ka te sastaps ideālus mērķus – pretoties nespējīgus, lēnīgus zemcilvēkus, bet sastapa fašisma uzvarētāju bērnus.

Kad pēc vēsturiskās loģikas neizbēgamības nacistiem izrādīja pienācīgu pretestību, tad vieglā kara meklētāji bēga no frontes veseliem bataljoniem. Esot tādos pat un vēl smagākos apstākļos (viņu ir mazāk un ar vājāku kara tehnikas bāzi) zemessardze tomēr kijeviešus dauza visur, kur vien var tiem piekļūt tiešai kaujai.

„Kijeviešu” armija bēg visur, kur vien sastop pretestību. Kijeviešu armija ir tipiska ASV un NATO morāles un gara iemiesotāja. „Gejropas vērtību” iemiesojums un produkti. Tā uzlido objektiem, kurus nesargā pretgaisa aizsardzība un izrāda sava bruņojuma varenību vājajiem un neapbruņotajiem, bet aizvācas no turienes, kur sastop nopietnu pretestību. ASV – NATO un kamikadzes – ziedošanās ir neiedomājami un nesavienojami jēdzieni. NATO ir varonības pretmets un noliegums. NATO ir gļēvulības un nodevības apoteoze. NATO kareivis vadīs bezpilota slepkavu no sava datora, sēžot drošā kabinetā. NATO labprāt iet izkauties uz „bērnudārzu”.

3. Nevajag aizmirst, ka karš norisinās arī Ukrainas oligarhu starpā. Doņeckas un Luganskas apgabali ir Doņeckas „grupējuma” un oligarha Renata Ahmetova teritorija, bet Dņepropetrovska ir Kolomoiska citadele. Uzbrukums Dienvidukrainai ir Ahmetova īpašumu – rūpnīcu, šahtu, pilsētu, veikalu un infrastruktūru postīšana. Kolomoiskis ir apbruņojis savus bataljonus un raida tos karā postīt konkurenta īpašumu. Dabiski, ka Ahmetovs apgādā sava īpašuma aizstāvjus ar ieročiem un munīciju.

Kāpēc tad tāda „kijeviešu” sakāve un kāpēc „Krievija ir ievedusi savu karaspēku”? Uz pēdējo ir vienkārša atbilde. Kaut kā taču ir jāizskaidro tāda sakāve. Nevar taču teikt, ka ukraiņu „pārcilvēkus” ir sakāvuši (kā teica Porošenko) „kaut kādi tur nelīdzcilvēki” – „moskaļi” un „kolorādi”, kas nav „īsteno” Cilvēku uzmanības vērti, kas esot tikai dubļi pie „īsteno ukraiņu” kurpēm. Nevar taču atzīt, ka jaunā amerikāniskā ukraiņu (de)ģenerācija nav spējīga karot. Nevar taču teikt taisnību.

Ir kauns zaudēt karā ar „nelīdzcilvēkiem”. Nav kauns zaudēt karā ar lielā un spēcīgā „briesmīgā un agresīvā Lāča” armiju. Tāpēc Ukrainā esot iebrukusi Krievija ar savām tanku divīzijām un kājnieku pulkiem. Tāpēc avīzēs rāda „pierādījumus” – satelītuzņēmumus no attāliem Krievijas rajoniem (Psaki kundze stāstīja, ka 1000 km attālā Astrahaņa turpat Ukrainā vien esot. Psaki kundzei Ukraina jau ir līdz Urāliem un Volga ir izsena ukraiņu upe…) un bildītes no videospēlēm. Krievijas teritorijā izvietotā karaspēka bildītes uzdod par fotogrāfijām no Ukrainas.

Interesanti, kā satelītattēlos Kijevas tankus var atšķirt no tādiem pat zemessardzes tankiem? Abas puses taču karo ar vienādu tehniku! Tai pat laikā, kad valsts departaments Vašingtonā paziņoja, ka ASV nav nekādu drošu pierādījumu (tikai ukraiņu stāsti) par Krievijas armijas klātbūtni Ukrainā, Obama Tallinā blēja dziesmiņu par Krievijas agresiju Ukrainā. Tātad prezidents drīkst visu – arī melot, ko nedrīkst valsts departaments, jo tā izteikumi ir vairāk vai mazāk oficiāli paziņojumi, bet ASV prezidenta runas ir tikai politiķa pļāpāšana – vārdi, no kuriem var arī atteikties nākamajā dienā, kā to izdarīja Olands paziņojumā par „Mistrāliem”.

Tātad, kāpēc pēkšņi tādas radikālas izmaiņas kara gaitā? Kā zināms, tad armijas panākumi ir tās vadības prasmes rezultāts. Armija, kuru nevada, kaujā cieš sakāvi pat tad, ja tā ir labāk bruņota un lielāka skaitā. Tad, lūk – visu „nacgvardes” un armijas daļu kareivji sāka sūdzēties, ka komandieri viņus pametuši likteņa varā. Nepienāk lūgtā palīdzība, bet viņu pozīciju koordinātes nonāk zemessardzes artilēristu rokās. Ģenerāļi sola, bet neko nedara. Armiju pārstāj vadīt… Tam taču, brālīt, ir kāds iemesls? Ir gan… ar svītrām un zvaigznēm!

Kā tev, brālīt, šķiet, kad tu, valsts darbā strādājot, esi „valsts”, bet kad „Cilvēks”? „Valsts” tu esi darba laikā (arī komandējumā), kad izpildi savus amata pienākumus – to, ko tev ir uzticējuši darīt un par ko tev maksā algu. „Cilvēks” tu esi pēc darba laika, kad dari to, kas pašam prātā ienāk un par savu naudu.

Kā tev šķiet, brālīt, vai ģenerāļa un viņa virsnieku atrašanās kādā vietā, savas pavēlniecības un valdības rīkojumu izpilde un armijas komandēšana, par ko viņiem tiek maksāta alga, ir šīs valsts atrašanās tur, kur ir ģenerālis un viņa virsnieki? Vai tas, ka kāds ģenerālis, savas valdības rīkojumus pildot, komandē kādu armiju, norāda uz to, ka šī armija ir ģenerālim rīkojumus dodošās valsts valdības armija? Lietu loģika saka, ka – jā! Tā tas ir. Un tālāk: Vai tas, ka kāds ASV ģenerālis (Ki Rendi Alens) un viņa 180 virsnieki komandē „kijeviešu” armiju Donbasa iedzīvotāju iznīcināšanai nozīmē to, ka tā ir ASV armija un rīkojas ASV valdības uzdevumā un interesēs? Lietu loģika saka, ka – jā! Te tev nu, brālīt, krievu iebrukums Ukrainā!

Bet laiks iet, karā visādi gadās un 29. jūlijā ģenerāļa štāba kolonnai uzbrūk kāda nejauši savās darīšanās garāmejoša specvienība (visādi gadās) un smagi ievaino ģenerāli Ki Rendiju Alenu un nošauj sešus no viņa virsniekiem. Tāpat nejauši gadās, ka šīs pašas vienības snaiperi, neuzmanīgi apejoties ar šaujamieročiem (kam gan negadās), tajā pat nedēļā nošauj vēl 4 ģenerāļa virsniekus (vienu pat peldēšanās laikā Mariupoles pludmalē), bet par šo gadījumu zinošs krievu virsnieks kādā Gejropas valstu tādu pat speciālistu sarīkotā draudzīgā kokteiļvakarā pajoko, ka tāda specvienība mēneša laikā varētu apšaut visus amerikāņu ģenerāļa Ki Rendola Alena virsniekus. Joks ir tas, ka šie 180 ASV virsnieki ir ASV labākie šajā jomā un speciāli apmācīti tādu neoficiālu karu veikšanai svešā teritorijā. Pentagonā pakasīja aiz auss, padomāja, padomāja, un izdomāja…

Un tā – valsts sekretārs Džons Kerijs sarunā ar Maskavu nāk klajā ar paziņojumu, ka „balstoties uz Porošenko miera plānu”, „kijevieši” esot gatavi (gribot) noslēgt pamieru ar Donbasiešiem. Bet kā tu, brālīt, noslēgsi pamieru ar kaut kādiem tur „nelīdzcilvēkiem”, kurus neviens nemīl, un kāpēc tad būtu vajadzīgs pamiers, ja karā viss iet labi un uz priekšu tik vien, uz priekšu tik vien (kā stāsta ukraiņu TV un Latvijas radio)? Tāpēc karš ir jāzaudē! Tāpēc ir jāzaudē karā ar spēcīga pretinieka armiju! Tāpēc notiekot „Krievijas destabilizējoša invāzija” un „agresija” Ukrainā, tāpēc tur esot iebraukušas Krievijas tanku kolonnas! Tāpēc armiju pārstāj vadīt! Pamieru taču nedrīkst prasīt tad, ja frontē viss ir kārtībā! Kaut kā taču tas karš ir jāzaudē, ja tajā šauj nost arī amerikāņu ģenerāļus…

Tas karš pret saujiņu prokrievisku nemiernieku Ukrainā, kuru ASV armija (ASV taču, brālīt!) nevar dažu nedēļu laikā uzvarēt, met ēnu uz ASV vairāk, nekā gadiem ilgs karš Afganistānā. Un šis karš rādījās būt ilgs un pamatīgs. Amerikāņi ar „moskaļiem” nekad vēl nav karojuši…

***

Nu, brālīt, vai galva apskaidrojās? Vai saproti, ka nedrīkst ticēt visam, ko tev TV un radio stāsta, ko politiķi no savām tribīnēm sarunā? Vai saprati, ka rīt viņi var no saviem vārdiem atteikties kā tas jau vairākkārt šovasar ir noticis? Vai saproti, ka nedrīkst kopā ar amerikāni karā iet? Amerikānis tevi nodos vienmēr, tiklīdz viņam pašam briesmas draudēs. Amerikānis par tevi necīnīsies. Amerikānis izdarīs tā, lai tu cīnītos par viņu! Tā, lūk, tās lietiņas stāv! Tāpēc lēmām pār tiltu, draugs! Nepiesakies par kalpu sveša kunga karā! Vēl nav zvanīts, kuros kapos tevi glabās! Nelien pirms laika bedrē! Dzīvo vesels!

P.S.
Tā dzīve, brālīt, ir viena interesanta lieta. Tajā ir visiem acīmredzamais un tas, ko acis un ausis it kā redz, bet prātā tas nekā neiekļaujas un nekā nenonāk līdz roku darbībām. Tas, kas ir pārāk liels tavam prātiņam, tas paliek ārpus Tava sašutuma, dusmām un uzmanības. Tas, kam tavs prātiņš, brālīt, ir par šauru, tevi nesatrauc. Tevi nesatrauc tava prātiņa šaurība, tas, ka ārpus tā paliek tik daudz!

Es tavā vietā (Latvijā), ja būtu tik dezinformēts un slikti zinošs krievu valodu, mazāk satrauktos par to, kāpēc Ukrainā Kijevas šaikas pretinieki paši sadedzinās, paši uzspridzinās, paši apšauda sevi un savas pilsētas, un kāpēc tas notiek tad, kad viņu vietā karo kāds cits, bet palūkotos apkārt un redzētu, ka tu un tava sieviņa pārstājat būt sava „mazuļa” (Cilvēki saka – bērna. Mazuļi ir dzīvniekiem) Tētis un Mamma, bet tiekat pārkvalificēti par sava „mazuļa” aprūpētājiem ar „aprūpes tiesībām”. Jūs tiekat pielīdzināti ikkatram „sociālajam darbiniekam”, kuram tādas tiesības piešķir „pārraudzības institūcija”. Jūs pārstājat būt tie, kuri audzina savu turpinājumu. Jūs tikai „aprūpējat” to, kuru audzina kādi citi savām vajadzībām un savā garā. Jūs esat tikai apaugļojoši, iznēsājoši, ēdinoši, ģērbjoši un sīkumus apgādājoši – „aprūpējoši” organismi, objekti – „aprūpētāji”, kuru vietā var būt citi, un kuri pēc vajadzības var tikt nomainīti ar jebkura skaita un dzimuma citiem aprūpētājiem. Trakākais, ka arī jūsu bērnam to tāpat iemāca tie, kas jūs tā pārkvalificē.

Vai tu esi painteresējies, ko viņi skolās darīs ar tavu bērnu „Cilvēkdrošības programmas” ietvaros? Vai tu tiešām domā, ka dzimumizlaidības iemācīšana nāks par labu tavam bērnam?! Vai tu skaidri zini, kāpēc tavai sieviņai tavam bērnam jāstāsta „ieņemšanas stāsts”? Jūsu bērnus skolās samaitā gan bioloģiski, gan intelektuāli, gan dvēseliski. Ja viņi pieņems to, ko viņiem tur tagad māca, tad viņi nekad nebūs pilnvērtīgi Cilvēki, bet jums par to ne silts, ne auksts! Vai jūs esat normāli?! Un no kurienes nāk tāda darbošanās? Vai no Krievijas? Vai stāsti par Ukrainā notiekošo tevi satrauc vairāk kā tas, kas notiek ar tavu bērnu?

Nu labi, – tev ir vienaldzīga tavu bērnu nākotne, bet tev taču interesē tava miesīgā labklājība. Tu taču katru dienu ne vienu vien reizi ēd. Tev taču nevar būt vienaldzīgs tas, ko tu ēd. No tā ir atkarīga tava fiziskā (un ne tikai, bet arī intelektuālā un emocionālā) labklājība. Tev nevar būt neinteresants tas, ko sauc par pārtikas drošību. Pat suns rūc un kož, ja kāds apdraud viņa bļodiņu.

Pārtikas drošība ir pārtikas trūkuma cēloņu novēršana – tas, ka tev vienmēr būs ko likt galdā. Tā ir krīzes situāciju paredzēšana un apdraudējumu novēršana. Tā ir likumdošana, ar kuru zemi, ražu un pārtikas ražošanas līdzekļus patur valsts un tautas rokās. Tās ir pārtikas rezerves noliktavās un iedzīvotāju mājās, pagrabos, šķūņos un kūtīs – iedzīvotāju spējā apgādāt sevi krīzes situācijā. Tā ir sēklas uzkrājumu radīšana un uzglabāšana pietiekamā krājumā, lai varētu sēt, stādīt un audzēt vairāku neražas gadu laikā. Pārtikas drošība ir spēja sevi pilnībā nodrošināt ar pārtiku un izvairīties no apdraudējumu ietekmes.

ASV ir tāds kantoris, ko sauc par Pentagonu. Pentagons ir kara rīkošanas kantoris. Kari ir dažādi. Ir tādi, kuros šauj, ir tādi, kuros apstulbina tiktāl, ka tētukiem vairs neinteresē viņu bērnu liktenis, ir tādi kari, kuros pretinieku indē vai vienkārši nomērdē badā. Pentagons ir radījis firmas (tai skaitā Monsanto), kuras izpilda ASV plānu pārtikas drošības apdraudējuma frontē. Tādus kā tevi visvieglāk paverdzināt apdraudot viņu bļodiņas. ASV apkaro zemju un valstu pārtikas drošību.

Pasaulē bija divas dabisko augu sēklu bankas. Tajās glabājās sēklas gadījumam, ja notiktu kāda liela mēroga katastrofa un vajadzētu atjaunot augu valsti. Viena banka ir Norvēģijā kalnu ledāju zonā, otra bija Irākā – sausajā tuksneša klimatā. To „tuksneša vētras” operācijas – ASV iebrukuma Irākā laikā iznīcināja koalīcija – ASV, Lielbritānija un Polija. Šīs sēklu bankas iznīcināšana ir īstais iemesls, kādēļ ASV iebruka Irākā – tas bija solis uz pasaules kundzību GMO izplatīšanas ceļā. Ja nav sēklu banku, tad GMO agrāk vai vēlāk iekaro pasauli un padara to atkarīgu no Pentagona izveidotajām firmām. Ja ir sēklu bankas, tad tādas kundzības ieviešana ir apdraudēta. Tāpēc ASV iznīcināja objektu, kurš stāv ceļā ASV plāniem par pasaules kundzību.

ASV algotie iztapoņas pilnām mutēm stāsta par ģenētiski modificēto organismu nekaitīgumu un visādiem labumiem, kādi no tiem nākot, par to, ka ar tiem paēdināšot bada cietējus (tās ir sevišķas biznesa shēmas, caur kurām ASV aplaupa tos pašus bada cietējus) un cik tie esot visādos veidos labi. „Attīstītajās” valstīs ir pārtikas ražošanas pārprodukcija. Līdz 50% saražotā nonāk izgāztuvēs. Tagad pat – Zviedrijā sarīkos „tomātu karu”, lai izšķaidītu lieko tomātu ražu, bet tos nedos tiem, kas dzīvo trūkumā. (Es gribu, lai tie, kas tajā piedalīsies, piedzīvo badu!)

ASV algotņi visiem stāsta, ka ģenētiski modificētie produkti esot nekaitīgi. Tomēr tie izspiež normālos organismus, bet paši ir neauglīgi – to sēklām nav dīgtspējas. Tātad tu uzņem sevī to, kas savā dabā ir neauglīgs – turpinājumu nedodošs.

Kā tevi var turpināt (uzturēt veselībā) tas, kas pats sevi turpināt nevar (kas nav dzīvību turpinošs)? Kas notiks, ja sējas laikā nepienāks tādu sēklu sūtījums? Tu nomirsi badā tāpēc, ka GMO būs izspiedis dabiskos vairoties spējīgos organismus. (GMO ir pretdabiski organismi.) Ar to tev ir atņemta tava pārtikas drošība.

Tev stāsta, ka neesot pētījumu, kuri pierādot GMO kaitīgumu. ASV algotņi tev melo! Tādi pētījumi ir. Tādu pētījumu ir daudz. ASV izmanto savu visaugstāko personu ietekmi (nesen to darīja ASV valsts sekretārs Kerijs), lai piespiestu citu valstu valdības apklusināt zinātniekus, kuri cenšas darīt zināmus savu pētījumu rezultātus. Tādus zinātniekus padzen no darba, izolē no zinātniskās vides un visiem līdzekļiem diskreditē viņus un viņu pētījumus, ja nevar (bet parasti var) noklusēt pētījumu rezultātus par to, ka GMO ir bīstami un kaitīgi. GMO izraisa audzējus, neauglību un jauna veida slimības.

Painteresējies, ko nozīmē termins „margelons” un kas tā par slimību, kuru sauc par „margelozi”, kuru izraisa GMO organismu saskare ar Cilvēka audiem. Tici man, tu negribi ar to slimot! Tādas briesmas rada ASV! ASV uzspiež GMO pasaulei!

Tu to noteikti esi dzirdējis. Ir tādas atomelektrostacijas. Tās esot lētas enerģijas avots, kurš apdraud visu dzīvo. AES ir bīstamas ar savu sprādzienbīstamību (Černobiļa un Fukušima), piesārņojumu un sekundāro starojumu. Pēdējais ir visbīstamākais – to nekā nevar novērst. Tad, kad sāka būvēt tādas stacijas (militāros mērķos – tur ražo atomieroču izejvielas), tad to konstruktori nosprieda, ka gan jau nākotnē nākošo paaudžu zinātnieki atradīs veidu, kā tikt galā ar sekundāro starojumu.

Bez šī starojuma ir arī radioaktīvo atkritumu problēma. ASV ir nolēmušas Ukrainu izmantot savā atombiznesā. ASV ir izvēlējušās Černobiļu par savu radioaktīvo atkritumu noglabāšanas poligonu. Tur virszemes (!) cisternās glabāšoties augsti radioaktīvi materiāli. Vēl nav projekta, vēl nav aprēķinu, bet celtniecības darbi jau sākušies! ASV likumi aizliedz radioaktīvos atkritumus noglabāt ASV teritorijā, bet ASV labprāt eksportē savu kodoldegvielu uz citām pasaules daļām

Ukrainā esot vajadzīga sava enerģētiskā neatkarība (tad tāpēc viņi par tādu neatkarību tagad tur tā kaujas)! Ukrainai ir atomelektrostacijas. Tajās ir vajadzīga kodoldegviela. Šīs AES cēla padomju inženieri, no padomju materiāliem un saskaņā ar padomju kodolprogrammu – tās kodoldegvielas parametriem (tāpēc degvielu tās AES piegādāja Krievija), bet ASV tagad ir piespiedusi Ukrainu pirkt savu kodoldegvielu, kuras atkritumu ieglabāšanai Černobiļā cels atklātu virszemes glabātavu.

ASV kodoldegviela neder Ukrainā un nekur citur, kā vien ASV AES, bet tā kā atomieroču ražošanas intensitāte ASV ir ļoti augsta, tad tur ir milzīga kodoldegvielas pārprodukcija un ASV meklē vietas, kur varētu to izvietot, vienlaicīgi arī atstājot tur tās atkritumus. Somi un čehi jau to izmēģināja un steidzīgi no tās atteicās. Čehi piedzīvoja baisus brīžus, kas tikai laimīga gadījuma dēļ nebeidzās ar jaunu Černobiļu. Tika smagi bojāts izmēģinājuma reaktors. Tā remonts izmaksāja vairākus simtus miljonus dolāru. Bet Ukraina tagad pilnībā pāriešot uz ASV kodoldegvielu. Tad Ukraina būšot enerģētiski neatkarīga! Tagad tai nebūšot jāpērk kodoldegviela no Krievijas! Tagad to pirkšot no ASV! Tagad tā būšot neatkarība!

Pilnīgi iespējams, ka Jaceņuks, Kļičko un citi naciķi ir tik stulbi, ka neko nesaprot no tā, ko krauj AES reaktoros vai arī ir vienkārši ASV piespiesti to darīt, bet visai Gejropai tas draud ar lielām nepatikšanām. Viena pati Zaporožjes AES ir vairāku Černobiļu vērta!

Nupat Kolomoiskis, kuram ASV ir devusi brīvu rīcību Ukrainas dienvidaustrumos, ir izdomājis „vadāmās atomavārijas” projektu. Viņš grib uzspridzināt Dņeprogesa aizsprostu, lai tā ūdensvilnis nogāztu zemāk esošo hidroelektrostaciju dambju kaskādi, Kijevas ūdenskrātuvi, kurā guļ vairāki miljoni tonnu radioaktīvi piesārņotu dūņu kopš Černobiļas laikiem un ar šo ūdensmasu trieciena spēku izsauktu Zaporožjes AES reaktoru „netīro sprādzienu”, kurš pēc viņa domām piesārņotu visu Krieviju līdz pat Urāliem. Tas ir gadījumā, ja vējš pietiekami ilgi pūš uz Ziemeļaustrumiem, bet ja tas maina virzienu, tad radioaktīvais mākonis nosegs visu Eiropu no Islandes līdz Spānijai! Tādi, brālīt, ir tavi mīļie amerikāņi un viņu šakāļi!

Es atceros kādu Vangas paredzējumu, kurā viņa runā par neapdzīvojamo piesārņoto Eiropu „tad, kad Sīrija būs uz ceļiem”. Tagad ASV ir izperinājusi islamistu bandas Lībijā un Irākā, kuru „apkarošanai” tā taisās bombardēt arī Sīriju. Par to es satrauktos, ja būtu par to informēts.

Jau četrus gadus pēc Otrā Pasaules kara beigām – 1945.gadā ASV panāk „Eksporta kontroles komitejas” radīšanu. Tās mērķis ir kontrolēta sociālistisko valstu ekonomiskās dzīves (labklājības) bremzēšana. Komiteja neļāva eksportēt uz sociālistiskajām valstīm jaunākās tehnoloģijas. Tu, brālīt, PSRS-ā dzīvoji (ja tad jau dzīvoji) zemākā labklājībā ne tāpēc, ka PSRS būtu sliktāka, vājāka vai nepilnvērtīgāka (visas transnacionālās korporācijas kopē sociālistiskās nometnes ekonomisko modeli!), ka tajā būtu kādas tai piemītošas un tāpēc to graujošas problēmas, bet tikai tāpēc, ka tajā laikā, kad PSRS dzīvoja pati saviem spēkiem un vēl palīdzēja citiem, „rietumu brīvā pasaule”, laupot visur un visus kur vien kaut kam tika klāt, nepārtraukti rieba, bremzēja un visādi traucēja dzīvot PSRS iedzīvotājiem.

Rietumiem labumi nāca no laupīšanas un banku kredītu burbuļa uzpūšanas (nākotnes izlaupīšana!), bet ne no tā, ka „rietumu brīvā pasaule” būtu kaut kas principiāli pārāks, labāks un ražīgāks. Rietumi ir agresīvi, bezkaunīgi, nežēlīgi un negodīgi. Tur, kur tu strādāji, viņi tevi traucēja un apzaga. Kā to visu zinot, var slavināt ASV? Vai arī Tu to nezināji? Un, ja Tu to nezini, tad kāpēc Tu nāc strīdēties ar mani, kurš to zin?

***

Un pēdējais, ko gribētu tev, brālīt, teikt – tāpat, kā uz katru lietu ir trīs dažādi skatījumi, tāpat arī katra ziņa izraisa trīs atšķirīgas sajūtas. Tur, kur šakāļi vaimanā un hiēnas gaudo, tur Godīgi Cilvēki priecājas, bet tur, kur Cilvēki bēdājas, tur plēsoņām un maitēdājiem ir dzīres. Tāpēc, tad, kad Latvijas labi ģērbtie kungi un kundzītes izjūt bažas un bailes par krievu agresiju un gaida iebrukumu un okupāciju, tad, godīgi Cilvēki saka: „Suns zina, ko ēdis!”, bet tad, kad vairiņas un diktorīši krustpunktos sašutumā deg par krievu tankiem Ukrainā, tad Godīgi Cilvēki saprot, ka „ahā, mūsējie savējiem tomēr palīdz!”

Tad, kad „nacgvardi” brēc par tanku trūkumu un smagajiem zaudējumiem, ģenerāļu nodevību, tad Godīgs Cilvēks saka: „Tā jums maitām vajag! To esat pelnījuši! Tas jums par Odesu! Tas jums par Harkovu! Tas jums par visu! Tas vēl nav viss! Būs vēl un pilnā mērā! Katrs par visu atbildēs! Būs „Berlīnē 1945.!” Būs „Nirnberga” un karātavas! Katram būs un visiem, kuri to pelnījuši! Tā būs! Ne šodien vēl, vēl ne, bet būs!”

Un vēl – ja propaganda spiež, tad var gadīties, ka pārspiež. Pēc tevis, brālīt, var redzēt, ka propaganda ir pārspiedusi. Rupji strādā, bezgaumīgi – nejūt mēru, lauķi, plebeji un iztapoņas. Vienmēr pārcenšas. Uz Godīgiem propaganda neiedarbojas, bet negodīgos pārāk liels propagandas spiediens iedzen niknumā un bailēs. Niknums un bailes ir vājums. Bailes ir negodīgo dabiskā reakcija. „Suns zina, ko ēdis”. Sirdsapziņa grauž… Un labi, ka grauž…Tas nozīmē, ka ir… Vēl ir… Ir labi, ja ir Sirdsapziņa. Sirdsapziņa ir Garīgais Spēks. Garīgais spēks nes uzvaru.

Sākums te: http://philos.lv/Lenam.html ; http://philos.lv/Lenam_1.html

„Antiņš”
/30.09.2014; 06.10.2014/

http://philos.lv/Lenam_2.html

http://philos.lv/Lenam_3.html

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 10 komentāri

Dzeja

00395_Dzeja3

Lai ceļš, ko ejat jūs, pret kalnu nebeidz vīties,
Lai pietiek spēka, gudrības jums nekļūdīties!
Lai skatiens skaidri redz, ja asāks gadās līkums,
Un to, kas īsti liels, lai neizposta sīkums!

Lai jūtas dziļākās ar gadiem neizzustu
Un cilvēks cilvēkā lai ceļa biedru justu
Šis ceļš, ko ejat jūs, pret kalnu nebeigs vīties,
Lai pietiek gudrības un spēka nekļūdīties

Ziedonis Purvs

***

Ja
Ja spēji drosmīgs būt, kad visi citi
Kļūst bailīgi un tavu drosmi peļ,
Ja tici sev, kad netic tev vairs citi,
Tiem atļaujot, lai viņu šaubas zeļ;

Ja spēji paciesties un negurt gaidot
Vai, ja tu apmelots, – pats taisnīgs būt,
Vai, ja tu ienīdēts, – to panest smaidot,
Pie tam ne pārāk maigs un lepns kļūt;

Ja spēji ilgas just, tām liedzot varu,
Ja spēji domāt, nevergojot tām,
Ja spēji panest slavas spožos starus
Un neveiksmi ar jūtām vienādām;

Ja spēji ciest, ka tavi vārdi cēli
Kļūst nelgu mutē naiviem lamatas
Jeb, redzot drupās to, kam ziedoji sirds kvēli,
Ņemt tomēr salabot, kaut gan nav viegli tas;

Ja spēji to, ko ieguvi, it visu
Tad drosmīgi uz vienu kārti likt
Un, pazaudējis sava darba risu,
No gala sākt, un skumīgs nepalikt;

Ja spēji sirdij, nerviem, savam spēkam
Likt kalpot vēl, kaut neder tie nekur,
Vēl izturot, kad tavā miesas ēkā
Vairs tikai griba mīt, kas pavēl: „Jāiztur!”

Ja spēji pūlī sargāt cieņu savu,
Bet, galmā dzīvojot, ar tautu saistīts būt,
Ja naidnieks, draugs skar velti godu tavu
Un to, cik tiešām vērts tu, visi ļaudis jūt;

Ja spēji veikt ik minūtē daudz laba,
Tavs laiks ja tālāk tad ar dārgu kravu trauks, –
Tad Zeme tava būs un viss, ko viņa glabā,
Un vairāk vēl – tu būsi Cilvēks tad, mans draugs!

Radjeds Kiplings (atdzejoja Eižens Mindenbergs)

***

Jaunatnes zvērests
Tev visi zvēram, zeme dzimtā,
Vēl vairāk strādāt kā līdz šim.
Šai lielo darbu gadu simtā
Mēs jaunu tevi uzcelsim!

Mums rokās dimd veseris, āmurs un kalts –
Ik nams, ko mēs ceļam, aug brīvs un stalts!

Ne mirkli kavēties nav laika:
Uz varoņdarbiem zeme sauc.
Lūk, mašīnas jau pilna tvaikā,
Mums paklausot, pār laukiem trauc.

Un traktors un kombains tur palīgā nāk,
Kur jaunatne strādāt un cīnīties māk.

Mēs pulkā aram, pļaujam, sējam,
Mēs ejam šahtās, fabrikās.
Ik dienas vairāk paveikt spējam,
Ik darbs mums jaunu slavu krās.

Nāc, tauta tu brīvā ņem ražu sev,
Līdz pēdējam visu mēs atdodam tev!

Uz Oderas daudz kuģu mastu,
Daudz tvaikoņu peld Baltija.
Mēs aizsargājam miera krastu,
Lai darbs un laime zeļ uz tā!

Vēl laikmets ir cīniņu pilns un bargs,
Ikviens lai ir miera un brīvības sargs!

Trauc baloži pār ielām skvēriem,
Mūs nākotnē sauc cīņu laiks.
Tev, dzimtene, no sirds mēs zvēram:
Turp iesim, kur mūs tauta sauks!

Šis jaunības zvērests mums visiem iet līdz,
Ik dienas lai gaišāks aust darbaļaužu rīts!

Vladislavs Broņevskis (atdzejoja Jāzeps Osmanis)

***

Lauztās priedes
Vējš augstākās priedes nolauza,
Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja, —
Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,
Ne slēpties tās spēja, ne muguras liekt:

«Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara, —
«Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta,
«Vēl ilgās pēc tāles dveš pēdējais vaids,
«Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids!…»

Un augstākās priedes pēc lauzuma
Par kuģiem iz ūdeņiem iznira —
Pret vētru lepni cilājas krūts,
Pret vētru cīņa no jauna dūc:

«Brāz bangas, tu naidīgā pretvara, —
«Mēs tāles sniegsim, kur laimība!
«Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt —
«Mēs sniegsim tāles, kur saule aust!»

Rainis

***

No sīkām lāsēm strauti krājas , draugs,
No strautiem ezeri un lielas jūras aug.
Jo liela iesākums ir allaž sīks un mazs,
Pa graudam kletī kalni sakrājas.

Mušrifadins Sādi (atdzejoja Jūlijs Vanags)

***

Laime

Man nenovēliet laimi vieglu,
Mums tādas laimes nevajaga.
Ne pieticības dīko smieklu –
Man vēliet laimi, kas ir smaga.

Ko tukšās sirdis nepanestu,
Ko vienaldzīgās nesajustu,
Kas dzedras domas liesmās mestu,
No rokām nevarīgām zustu.

Šī laime neredz tikai sevi.
Un neiesnaužas savrup kaktā –
Tā dod tik daudz, cik citiem devi,
Kā veseris dimd dzīves laktā.

Šī laime patiesā un skarbā,
Gan gļēvajiem mēdz paiet garām,
To grūtās cīņās, mūža darbā
Un arī sāpēs atrast varam.

Sev vieglu laimi nevēlēsim
Ne gados nākamos, ne tagad,
Bet jaunas sirdis iegūt spēsim
Ar laimi, kura liekas smaga.

Mirdza Ķempe

Informācijas aģentūra
/07.10.2014/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Pagātni, Tagadni un Nākotni…(2.daļa)

Joprojām aktuāla intervija ar Jāni Gulbi – bijušo Augstākās padomes deputātu un Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktoru, kur visa cita strapā tiek izgaismota arī „Saskaņas centra”, „LC/LPP” bandas (tagad „Vienoti Latvijai”) un personīgi Nila Ušakova/Aināra Šlesera liekulīgā un nelietīgā daba (Intervijas pirmā daļa: http://infoagentura.wordpress.com/2012/02/08/janis-gulbis-par-pagatni-tagadni-un-nakotni/ ).

Jānis Gulbis

Jānis Gulbis

Redakcija (R). Jūsu intervija laikraksta “Nākotnes Vārdā” iepriekšējā numurā [2009.gada septembrī] izsaukusi paaugstinātu interesi sabiedrībā. Šajā laikā pie varas Rīgā ir nākuši jauni politiskie spēki un sākušās kardinālas pārmaiņas, kas nāvējoši skāra arī Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centru. Kā Jūs raksturotu šo situāciju un notikumus?
Principā vajadzētu būt gandarītam, ka tas, ko esmu prognozējis, viss piepildās. Diemžēl nekāda gandarījuma nav. Nekādu jaunu politisko spēku arī nav. Tie ir tie paši vecie, kuri dažādās kombinācijās, pat nereti stāvot it kā pilnīgi pretējās pozīcijās (teātris pūlim), šodien vienoti kopā ar brīvības izauklētajiem un liberālisma izkropļotajiem, bet aprobežotajiem un destruktīvajiem, jaunajiem censoņiem turpina deviņdesmitajos gados aizsākušos graušanas procesu. Notiek sacensība starp valdību un domi, kurš vairāk var nogriezt un sagraut. Piedevām sevi pasniedzot gandrīz kā glābējus un mocekļus, kuriem, redziet, tagad jāizstrebj tā putra, ko faktiski paši ir ievārījuši. Vēl lielāka nelaime ir tā, ka viņi nemaz nespēj saprast, ka ir nespējīgi kaut ko pārmainīt uz labo pusi, bet gan tikai varonīgā stilā paust tukšu populismu. Ar tūrismu un Lasvegasu jau neatjaunos ražošanu, ja vien prostitūciju nesauc par ražošanu. Īsā laikā valdošā koalīcija pierādīja savu intelektuālo infantilismu un nespēju pieņemt saprātīgus lēmumus. Kā tas ir bijis visās sabiedrībās, kur pie varas nokļūst ambiciozi un valsts pārvaldē vāji orientējošies politiķi, tā vietā, lai uzklausītu profesionāļus un spriest spējīgos intelektuāļus, ar totalitārām metodēm tiek ieviesta diktatūra, kā rezultātā, normāli domājošiem jāatstāj šī valsts.

R. Ir pasaules finanšu krīze, ekonomiskā un morālā krīze, bet vai tikai tā ir tā lielā nelaime?
Protams, ka nē. Galvenā vaina ir mūsos pašos. Pirmkārt, ka nav valstsvīru, kuriem rūp valsts liktenis un kuri spēj prognozēt, analizēt pārdesmit gadus uz priekšu pasaules notikumu kontekstā. Mūsu provinciālā domāšana ir mūs pazudinājusi. Ja nespēj saprast, kas notiek pasaulē, uz kurieni ved globalizācija, liberālisms, konkurence un pasaules mafija ar savu fiktīvas naudas iespiedmašīnu un biržas spekulācijām, tad ir tikai divi varianti – pie varas tiek vai nu muļķīši vai nelieši. Ja vēl šodien nespēj izprast to, ko angļi saprata pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados – ka ne izglītībā, ne veselības aizsardzībā, ne kultūrā nedrīkst tirgu laist pat ne tuvumā, tad šādiem cilvēkiem ir lielas gara problēmas.

R. Jā, bet ir jau tāds teiciens, ka katrai tautai ir tāda vara, kādu tā ir pelnījusi.
Diemžēl Jums ir taisnība, bet neviena tauta to negrib atzīt. Vai tad skolotāji atzīs, ka viņi kā velns no krusta izvairījās iedziļināties politikā? Visbiežāk dzirdēju teicienu: “Es ar politiku nenodarbošos.” Bet ko tad tāds skolotājs varēja skaidrot bērniem un gatavot viņus dzīvei? Cik skolotāju izgāja uz ielām un protestēja, kad “gudrais” izglītības ministrs pieņēma lēmumu, ka skolotājiem nav jānodarbojas ar audzināšanu? Kāda bija saprašana par veselības aizsardzību un medicīnas pakalpojumiem, kad ārsti nobalsoja par privāto medicīnu, bet tagad bēg uz to pašu Angliju, kur ir valsts medicīna, bet algas ir piecas reizes lielākas nekā Latvijā. Vai ir iedomājams, ka Francijā vai Vācijā strādājošajiem varētu samazināt algas par 30-50% un pensijas par 70%? Tas nav iedomājams. Cik ilgi var pakļauties gigantomānijai mūsu mazajā valstī, kas notiek visos virzienos – teritoriālajā iedalījumā, centralizācijā, lielajās slimnīcās, skolās un pat augstskolās. Tā ir elementāra nespēja domāt ar pašu galvām un vēlme tikai kopēt visu no ārzemēm. Šiem cilvēkiem pat nav nojausmas, ka šādi eksperimenti atkal dārgi maksās tautai. Viņiem nav sajēgas par to, ka jebkuros apstākļos var efektīvi strādāt, ja spēj atrast tādu pārvaldes sistēmu, kura šajos apstākļos morāli un efektīvi funkcionē. Šādā sistēmā nevar strādāt nelieši, sliņķi un zemas kvalifikācijas speciālisti. Šāda sistēma ir bīstama tiem, kas šodien ir pie varas. Ne jau velti pasaules gudrie ir uzsvēruši, ka valstij galvenais ir audzināšana un pārvalde, bet es teiktu, ka tās ir cieši saistītas lietas, kas viena otru vai nu uzlabo, vai degradē.

R. Jūs gribat teikt, ka visas šīs drakoniskās reformas ir liekas?
Visā pilnībā. Izdomājiet mūsu valstij un apstākļiem piemērotu pārvaldes sistēmu un samērā ātri viss nostāsies savās vietās, tikai jātur šāviena attālumā ambiciozi politiķi un “gāzes pedāļu minēji”, kuri citu neko arī faktiski neprot, kā taisīt haosu, lai var pēc iespējas vairāk zagt. Šiem cilvēkiem nav un nebūs mēra sajūtas.

R. Jūs esat daudzkārt uzsvēris, ka galvenais šodien ir tirgus ekonomikas radītā morālā krīze. Vai to arī varētu iespaidot valsts pārvaldes sistēma un audzināšana?
Iespaidot, protams, iespaidos, bet neglābs no tālākas morālas degradācijas. Kā es jau minēju, daudzās jomās tirgus attiecības un konkurence, kas ar to saistīta, vispār nav pieļaujama, jo tas ir amorāli pēc savas būtības, un te nekāda kompromisa nevar būt. Tāpat kā nevar būt liberālisma neierobežotā veidā. Tas ir tikpat utopiski, kā šodien sapņot par komunismu, kur katrs saņemtu pēc vajadzības. Vai tad nepietiek ar vienu eksperimentu – ar kredītiem pēc vajadzības? Skaidrs ir viens pasaulē, ka mums priekšā gaidāma formācijas nomaiņa. Kā tā sāksies un kāda tā būs turpmāk? Par to jau ilgstoši diskutē pasaulē un veido arī jaunus modeļus. Arī Ķīnas eksperiments ir viens no šiem modeļiem, Indijas, Venecuēlas un citu Latīņamerikas valstu modeļi. Nedomāju, ka tas būs īss ceļš un vienveidīgs. Neviens radošs darbs nav vienveidīgs. Es gribētu rosināt arī mūs diskutēt par savu nākotni, kurā labi justos nevis ambiciozi egoisti – kanibālu pēcnācēji, bet gan altruisti, kur visiem būtu darbs un drošība, stabilitāte, un būtu cieņā morāli ētiskas normas, kurā jaunie cilvēki cienīs savus vecākus un nepazemos vājākos, kur valsti vadīs nevis kā uzņēmumu, bet gan kā ģimeni, kur izbeigs etnisko naidu savā starpā un cienīs cits citu. Vai tik grūti ir saprast senu patiesību –sāc kādu vajāt, un tas kļūst spēcīgāks, bet vajātājs arvien vājāks. Tikai kopēji varam saglabāt un attīstīt savu valsti un mūsu neatkarību.

R. Bet Jūs nekomentējāt Centra likvidāciju…
Atvainojiet, bet viss iepriekš teiktais jau ir komentārs. Varu tikai vēlreiz piebilst, ka veiklība ir pretstats gudrībai. Centra likvidācijas procesā un pašā likvidācijas būtībā atklājas visā pilnībā šīs koalīcijas amorālā būtība un reizē muļķība. Mūsu Centra ekonomiskais pienesums bija desmitkārtīgi lielāks nekā ieguldītie līdzekļi, kuri faktiski bija smieklīgi tādai pilsētai kā Rīga. Mēs faktiski piesedzām visus šos gadus “pakaļas” (piedodiet par rupjību!) šiem valsts izsaimniekotājiem. Ilgstoši saņēmām savas algas 14% apmērā no domē strādājošo vidējās algas, nekad mums nav bijušas apkopējas, visu uzkopa paši darbinieki. Mūsu izveidotā bērnu aizsardzības sistēma efektīvi darbojās un izgaismoja trūkumus to darbā, kam bija jānodrošina bērniem un ģimenei pienākošās tiesības. Kad jau 1998.gadā atgādināju, ka valstī notiek bērnu tirdzniecība adopcijas veidā, un atbildīgās amatpersonas bija spiestas apstādināt šo adopciju uz ārzemēm, lai sakārtotu likumdošanu tā, lai nepieļautu iedzīvošanos uz bērnu rēķina. 1998.gadā uz ārzemēm adoptēja 194 bērnus – vai nu it kā galīgi slimus, kurus nevar izārstēt mūsu valstī, vai no kuriem it kā atteikušās divas vietējās ģimenes. Centra darbinieki pierādīja, ka notiek faktiski tirdzniecība. Viens ārsts varēja dot slēdzienu par neizārstējamu jebkuru slimību, vārdu sakot, “supermens” diagnostikā, ko nespēj veikt nereti pat diagnostikas centri. Vēl trakāk, divas vietējās ģimenes, kuras tika aplaimotas ar bērniņiem no bērnu nama, varēja parakstīties, ka viņas atteikušās no visiem pārējiem bērniem, kuri adoptējami. Sevišķu “meistarību” šajā darbā izrādīja viens “izcils” advokāts. Jebkurā valstī, kur ir kaut cik godīgi tiesībsargājošie dienesti, šis advokāts sen jau sēdētu aiz restēm, diemžēl šajā valstī par labāku atzina likvidēt mūsu Centru. Visas izmeklēšanas vairāku gadu garumā beigušās vienveidīgi – nav nekādu likuma pārkāpumu, jo nav jau nemaz valstī pieņemts likums, kurš ierobežotu adopcijas starpnieku peļņu. Par saviem pakalpojumiem tie brīvi var paņemt to naudas summu, par ko ir vienojušies ar bērna adoptētāju. Tātad arī te ir pilnīgs brīvais tirgus.

R. Kādi vēl bija faktori, kuru dēļ likvidēja Centru?
Jau 2005.gadā pēc pašvaldību vēlēšanām Centram bija piedāvājums piekrist likvidācijai un atdot telpas, kas bija Ziemeļu rajona Bērnu tiesību aizsardzības komisijas un kustības “Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnu” rīcībā Ausekļa ielā 3. Kustībā piedalās tie altruiskie bērni, kuri vēlas palīdzēt citiem bērniem veidot Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības komisiju “Lielā Serde”. Māja atrodas tā sauktajā “klusajā centrā”, to cēlusi Rīgas dome pirmskara laikā saviem darbiniekiem. Kad es tam nepiekritu, tad mēģināja šīs telpas atņemt, bet, pateicoties bērnu aktivitātēm, tas neizdevās. Tad sekoja neskaitāmas pārbaudes no visām iespējamām kontroles organizācijām, arī tas neko nedeva. Neskatoties uz visu to, ka nevarēja atrast nekādus “kompromatus”, mēģināja Centru likvidēt, pievienojot mūs RD Labklājības departamentam, un noņemt finansējumu. Arī tas neizdevās, jo uzvarēja veselais saprāts. Diemžēl pēc pēdējām pašvaldību vēlēšanām pie varas tika tieši tie, kuri piedāvāja “netīro” darījumu ar telpām un kuri ir bremzējuši valstī sakārtot likumdošanu tā, lai nebūtu iespēja noziedzīgai rīcībai bērnu adopcijas jautājumā. Protams, varas pārstāvji labi saprata, ka gan uzticības telefons, gan pati bērnu aizsardzības sistēma, kur komisijas vada Centra speciālisti, izgaismo trūkumus un mēs saņemam informāciju, kas notiek ne tikai Rīgā, bet arī Latvijā. Bet nekad varai nav bijusi interese par to, kas notiek viņu vadāmajos dienestos, kuriem jānodrošina ģimenēm un bērniem tas, kas tiem pienākas. Civilizētās valstīs tas viss, kas attiecas uz bērniem, ir uzmanības centrā un ir pirmā prioritāte. Bet darbības, kas var kaitēt bērniem, tiek pārbaudītas jau aizdomu stadijā, nevis tad, kad noticis jau noziegums. Jā, protams, tas prasa daudz augstāku kvalifikāciju un darba ieguldījumu, bet citādi nevar, jo katrs bērns ir svarīgs, un viņš nedrīkst kļūt par upuri noziedzniekiem. Mūsu sistēma deva arī iespēju noteikt, kāda tad ir kvalifikācija Bērnu tiesību aizsardzības komisijās iesaistītajiem speciālistiem. Pseidotiesas – bāriņtiesas ar savu subjektīvismu un kvalifikāciju nevar turpināt savu darbu šādā veidā, kā tas ir šodien. Nevar arī turpināties tas, ka tie, kas nodarbojas ar adopciju, paši uzrauga kā tā noris. Pēdējais laiks pastiprināt un paplašināt valsts Tiesībsarga bērnu aizsardzības funkcijas, novirzot Tiesībsargam finansējumu no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas un Labklājības ministrijas. Tieslietu ministrijai jāveido savā sistēmā specializētas tiesas ģimeņu un nepilngadīgo problēmu risināšanai ar atbilstošu tiesnešu kvalifikāciju un atbildību.

R. Kāds ir bijis masu informācijas līdzekļu atbalsts Centram?
Pārliecinājāmies, ka daudzi masu mediji atrodas korporatīvo grupējumu rokās, sliktākais, ka tas attiecas arī uz t.s. sabiedriskajiem masu medijiem. Darbojas stingra cenzūra. Atsevišķos gadījumos mums vajadzēja mierināt korespondentu, kad viņam kategoriski aizliedza uzņemt un rādīt Rīgas domes nelikumības Centra likvidācijas procesā. Kolektīva publiskais paziņojums un mans iesniegums prezidentam un Saeimas deputātiem pilnībā tika ignorēts. Tāda ir tā preses brīvība. Faktiski lielākajai daļai maz interesē lietas būtība, tikai sensācijas. Zems kompetences līmenis. Daudzi masu mediji strādā t.s. dzeltenās preses līmenī – kā tenku un apmelojumu izplatītāji. Tas gan mums nav nekas svešs, bet tad skatījos uz to “caur pirkstiem”, jo apmelojumi bija vērsti vairāk pret mani personīgi un manu ģimeni. Nevēlējos nolaisties līdz šo cilvēku līmenim. Bet šoreiz ir runa par bērnu drošību, altruiskajiem bērniem un sekmīgi darbojošos Centru un savdabīgo Ušakova – Šlesera darba vietu veidošanu, lobējot kāda korporatīva grupējuma intereses.

R. Kāds ir rezultāts šādai masu mediju darbībai?
Sensācijas un pastāvīgais negatīvisms, kurš tiek savākts no visas pasaules, ir novedis cilvēkus pie vienaldzības, kas notiek apkārt. Ņemot vērā vēl liberālā tirgus liberālismu un konkurenci, ir sasniegts tāds vienaldzīgums, ka zagt un slepkavot var gaišā dienas laikā un jebkurā vietā. Vienlaikus šis pats indivīds svēti tic jebkuriem meliem, ko izplata masu mediji. Parodējot liberālā tirgus masu medijus, A.Roi rakstīja: “Un tā mēs zinām, ka cūkas – tie ir zirgi, meitenes – tie ir zēni, karš – tas ir miers.” Skumji ir tas, ka mūsu retie intelektuāļi sadarbojas ar varu lielāka “kumosa” dēļ. Un viņi arī bagātīgi tiek atalgoti. Tas jau nekas, ka tai pašā laikā lielākajai daļai cilvēku ir problēmas pat normāli paēst. Skatījos bijušā premjera [Ivara Godmaņa] izrādi par Parekss bankas glābšanu, un nāk atmiņā viņa pieminētā informācija par kontiem ārzemju bankās 1993.gadā un beigās saņemto attaisnojumu no kādas Izraēlas firmiņas, kura apgalvoja, ka pārbaudījusi visas bankas pasaulē un nav atradusi nekādus kontus šim izcilajam aktierim, kura priekšā pat Sebris nobāl. Kā lai te nepiemin A.Roi rakstīto. J.Paiders rakstīja par Kazahijā BTA bankas “caurumu” 1,5 miljardu apmērā un Kazahijas varas rīcību – desmit bankas vadošie darbinieki arestēti un ducim uzrādītas apsūdzības, un vēl prasa anulēt auditoru licences tiem blēžiem, kuri parakstīja fiktīvus auditoru ziņojumus gadiem ilgi. Ja valsts un pašvaldības nauda nebūtu pelnījusi miljonus Pareksam, bet gan būtu atradusies valsts un pašvaldības bankās, tad nebūtu bijis jāsatraucas. Protams, tad bijušie partijnieki, kuri lobēja banku, nebūtu tur varējuši sēdēt un saņemt milzu algas. Tagad tas ir jāatpelna.

R. Kā ir ar bērnu tiesību nodrošināšanas uzraudzības neatkarību valstī un pašvaldībās?
Jo tālāk, jo dziļākā bedrē, tāpat kā ar mūsu valsts neatkarību. Pie liberālā tirgus un esošās Satversmes tas nemaz nav iespējams. Pat Tiesībsargs šeit ir atkarīgs no politiķiem. Mūsu Centru, kurš kā vienīgā iestāde Rīgā veica uzraudzību un kontroli, visu laiku centās pakļaut domes priekšsēdētājs un kontrolēt kāda no komitejām, t.i. politiķi, kas nav iedomājams civilizētā, tiesiskā valstī. Kāda var būt uzraudzība, ja tu esi pakļauts tam, kurš jāuzrauga kā viņš nodrošina to, ko sasolījis saviem vēlētājiem. Uz šo aplamību un amorālo situāciju vairākkārt norādījuši gan Cilvēktiesību birojs, gan valsts Tiesībsarga birojs, gan Pašvaldību lietu ministrija. Bet tas netraucēja Rīgas domes valdošās koalīcijas politiķiem un viņu pakļautībā esošiem izpildītājiem, pat juristiem nepārtraukti izplatīt mītu par izpildvaras dublēšanu. Tas būs kārtējais “kauna traips” Latvijai, kad nodosim Centra likvidācijas lietu starptautiskajiem tiesību arbitriem. Ir bezjēdzīgi par to pat runāt, ja redzam, ka sūdzības iesniedzēja par bāriņtiesu vērsusies pie Valsts prezidenta, bet viņa kancelejas padomniece sūdzību nosūta ministrijai, kura uzrauga šīs bāriņtiesas, tālāk ministrija aizsūta sūdzību šai bāriņtiesai, par kuru ir sūdzība, savukārt bāriņtiesa aizsūta savu viedokli atpakaļ ministrijai, kura informē prezidenta kanceleju un iesniedzēju!

Es kā Centra direktors un bijušais Augstākās padomes deputāts, kurš balsoja par mūsu valsts neatkarības atjaunošanu, un Centra kolektīva pārstāve un Rīgas bērnu kustības “Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnam” vadītāja, lūdzām audienci pie Valsts prezidenta. Diemžēl pēc ilga laika mēs saņemam savādu vēstuli no prezidenta padomnieces projektu jautājumos, ka mūsu lūgums nosūtīts Rīgas domes priekšsēdētājam N.Ušakovam. Vai tad N.Ušakovs var lemt par audienci pie prezidenta? Par domes darba tiesiskuma izpratni varētu romānus sarakstīt. Tikai pēdējā – likvidācijas gadījumā uzrakstījām mūsu tiešajam priekšniekam, kura pakļautībā esam – N.Ušakovam, četras vēstules. Pamatā tās bija par to, lai vispār tiktos ar šo kungu un par tiešā kontroliera – Sociālo jautājumu komitejas priekšsēdētāja L.Kurdjumova prettiesiskajām darbībām. Ilgstoši nesaņēmām nekādu atbildi, beigās uz vienu no vēstulēm saņēmām īsu informāciju no A.Šlesera, ko bija sagatavojis pats L.Kurdjumovs! Kā sacīt, bez komentāriem.

R. Pēc visa teiktā, kādus Jūs prognozējat iepriekšējo Rīgas domes vēlēšanu uzvarētāju panākumus nākamajās Saeimas vēlēšanās?
Katra amorāla sistēma ir pati sev kapracis. Savā dzīvē esmu dzirdējis daudz pasaku, bet tādas tās arī palikušas, dzīvē nerealizējas. Ņemot vērā, kā šajos gados formējušies domes ierēdņi un viņu kvalifikācija, pareizāk būtu pielietot šo pašu metodi, ko viņi pielietoja, izkalpojoties kārtējai varai pret mums, t.i. likvidāciju kopā ar visu domi, tad ievēlēt pilsētas mēru, kurš formētu un atbildētu par pilsētas saimniecību. Mažoritārā veidā ievēlot pilsētas domi maksimāli 15-17 domnieku sastāvā. Esošajiem var nākties atbildēt par sastrādāto ātrāk kā viens otrs domā. Tā tas nevar palikt un nepaliks. Tauta
mostas no letarģiskā miega.

R. Ko jūs teiksiet par tiem 69% darbspējīgo iedzīvotāju, kuri Latvijā paņēmuši kredītus?
Augļotāji nav tikai parazīti, bet noziedznieki, jo ļoti labi zināja, ka tā nav nauda, ko deva, ir fiktīvas parādzīmes par pāris trīs santīmiem gabalā, ar kuru palīdzību iedzen cilvēkus parādos un pelna miljardus, ko pasaulē pievāc šī augļotāju mafija. Diemžēl šie “papīrīši”, ko sauc par naudu, mākslīgi paaugstina visu preču un pakalpojumu cenas, ko apmaksā paši kredītņēmēji, bet traģiskākais un amorālākais ir tas, ka tas dzen nabadzībā visus tos, kuri nav ņēmuši šos fiktīvos “papīrīšus”, bet maksā ar savā darbā nopelnītajiem grašiem. Vai nu tas kādam patīk vai nē, bet kredītu ņēmēji ir dubulti amorāli – gan atbalstot augļotājus, faktiski mafiju, gan iedzenot postā tos, kuri nav ņēmuši kredītus.

R. Tātad faktiski iznāk, ka kredītu ņēmēji dzīvo uz citu cilvēku rēķina?
Tieši tā. Viņi ne tikai dzīvo uz citu cilvēku rēķina, bet nobremzē valsts normālu attīstību uz ilgu laiku. Ar kredītiem radītās vērtības pieder visai tautai.

R. Varbūt Jūs varat tuvāk paskaidrot, kāpēc tiek bremzēta attīstība?
To, pirmkārt, pierādīja savā laikā ANO izveidotā ekspertu komisija, bet praksē šodien katrs pats var redzēt, kāda ir attīstība pašreiz, un kāda tā būs uz priekšu. Bet vēl labāk to var redzēt, kāda attīstība ir bijusi pa šiem gadiem. Cik bezjēdzīgi ir izšķiesti šie kredīti? Vai kredītu ņēmējs ir uzņēmējs? Vai šie “uzņēmēji” vispār kaut ko ir spējīgi attīstīt bez kredītiem? Jūs teiksiet – ir spējīgi. Jā ir, bet ļoti maz, jo viņiem jau nav iespēju konkurēt ar tiem, kuri aizņemas kredītus. Šausmīgi dārgi samaksāsim par šo “Amerikas projektu” – dzīvot uz parāda. Tikai tāds sīkums, Latvijai nav pasaules parādzīmju – dolāru iespiedmašīnas, kas iekasē procentus no visas pasaules. Latvijai ir jāmaksā šie procenti. Tā ir tā ābeces patiesība, ko nevarēja apgūt mūsu “izcilie” prāti Latvijā. Bet lielākās problēmas vēl ir tikai priekšā.

R. Vai Jūs cerat, ka no tā izdarīsim kādus derīgus secinājumus?
Diemžēl neceru, bet dzīve pati piespiedīs samaksāt par visu, tikai tā būs dārga samaksa, tomēr ļoti lietderīga nākotnei.

R. Kādas ir Jūsu domas par bērnu apmācību no sešu gadu vecuma?
Mēs visi pedagogi, psihologi zinām, ka vienā un tai pašā vecumā bērnu attīstība var atšķirties pat par vairākiem gadiem. Tāpēc ir strikti jādiferencē. Varu prognozēt, ka to bērnu skaits, kuri varētu mācības uzsākt no sešu gadu vecuma, būs mazāks nekā to, kuri var sākt mācības no septiņiem vai pat astoņiem gadiem. Galvenais ir atcerēties, ka katrs bērns ir atšķirīgs, un tātad nevar visi vienādi mācīties! Pirmskolas un sākumskolas savienojamība ir svarīgs moments bērna attīstībā. Te ir svarīgi, lai abās pusēs būtu augstas klases pedagogi. Tikai ar metodiskām izstrādēm un programmām nekas labs nesanāks. Svarīgākais vēl ir, vai bērns uzticas pedagogam, jo tā ir viņa drošība, no kā atkarīgs viss pārējais. Sasteigta šī jautājuma risināšana var novest pie nopietnas bērna attīstības deformācijas, par ko vajadzēs nest atbildību reformas autoriem.

R. Kā norit Centra likvidācija?
Pārliecinājāmies, ka “likvidatori” pilnībā attaisno par viņiem daudzās sūdzībās rakstīto, bet katrs jau pats izvēlas savu ceļu un sabiedrību, bet zināms ir tikai viens: “Vai naudas daudz, vai arī trūkst, nāvē visi līdzīgi būs. Vērtēta tiks dvēsele.”

R. Ja nav noslēpums, ko Jūs domājat darīt turpmāk?
Vispirms, es vēl esmu direktors un neesmu saņēmis pats uzteikumu, tā teikt – “izcilo” juristu kārtējais misēklis. Tātad mans pienākums ir rūpēties par bērnu drošību Rīgā. Man nav tiesības stāvēt malā un vienaldzīgi noskatīties, kā iznīcina mūsu valsti, cilvēkus un mūsu sekmīgi darbojošos altruisko bērnu kustību “Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnu”. Šajos apstākļos tikai neordināra rīcība var līdzēt saliedēt Latvijā dzīvojošos, apturēt izbraukšanu un visiem kopā sākt būvēt no pamatiem jaunu Latvijas māju, kur būs cieņā izglītība, zinātne un darbs. Nav tādu šķēršļu, kurus kopā nevar pārvarēt. Tikai vienotībā ir spēks! Saprotu, ka bērnu drošības problēmas Latvijā jārisina ārpus Latvijas. Darba turpināšanai mums ir nepieciešamas nelielas telpas un nedaudz līdzekļu, kas mūsu valstī ir problēma, ja neesi draugs ar oligarhu. Gribu izteikt sirsnīgu pateicību visiem, ar kuriem mēs visus šos gadus strādājām kopā, un it sevišķi altruiskajiem bērniem. Jūs paši sev pierādījāt, ka varat strādāt patstāvīgi un nekad vairs nekļūsiet par egoistu un līderu pakalpiņiem. Jūsu rokās ir nākotne un cilvēces pastāvēšana. Vienmēr būšu ar Jums!

Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra likvidatori

Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra likvidatori

Par Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra (vienīgās iestādes, kura iestājās prêt bērnu tirdzniecību un kontrolēja kā valsts un pašvaldību institūcijas pilda savus pienākumus pret ģimenēm un bērniem, kā arī sniedza ģimenēm bezmaksas juridisko palīdzību) likvidāciju 15.09.2009 nobalsoja sekojoši deputāti: Jānis Ādamsons (Saskaņas centrs), Viktors Gluhovs (Saskaņas Centrs), Leonīds Kurdjumovs (Saskaņas Centrs), Igors Kuzmuks (Saskaņas Centrs), Ivans Ivanovs (Saskaņas Centrs), Mihails Kameņeckis (Saskaņas Centrs), Igors Solovjovs (Saskaņas Centrs), Raimonds Timma (LPP/LC), Dainis Turlais (LPP/LC), Vjačeslavs Stepaņenko (LPP/LC), Jānis Zaržeckis (LPP/LC), Natālija Mirska (Saskaņas Centrs), Maksims Tolstojs (Saskaņas Centrs), Mihails Gavrilovs (LPP/LC), Andris Ameriks (LPP/LC), Andris Bērziņš (LPP/LC), Vadims Baraņņiks (Saskaņas centrs), Eiženija Aldermane (LPP/LC), Sergejs Dolgopolovs (Saskaņas Centrs), Sergejs Hristoļubovs (Saskaņas Centrs), Ainārs Šlesers (LPP/LC), Andrejs Kozlovs (Saskaņas Centrs), Tatjana Lukina (Saskaņas Centrs), Dmitrijs Pavlovs (LPP/LC), Jefimijs Klementjevs (Saskaņas Centrs), Ruslans Pankratovs (Saskaņas Centrs), Nils Ušakovs, (Saskaņas Centrs), Viktors Fedotovs (Saskaņas Centrs), Viktors Nikolajevs (Saskaņas Centrs), Jānis Šmits (LPP/LC), Natālija Mirska (Saskaņas Centrs), Maksims Tolstojs (Saskaņas Centrs), Mihails Gavrilovs (LPP/LC), Sergejs Zaļetajevs (Saskaņas Centrs), Svetlana Savicka (Saskaņas Centrs), Olga Veidiņa (Saskaņas Centrs), Vadims Frolovs (Saskaņas Centrs), Mihails Kameņeckis (Saskaņas Centrs), Igors Solovjovs (Saskaņas Centrs), Raimonds Timma (LPP/LC), Dainis Turlais (LPP/LC), Vjačeslavs Stepaņenko (LPP/LC), Jānis Zaržeckis (LPP/LC)

Avīzes „Nākotnes vārdā” pēdējais numurs, kurā ir sīki aprakstīts Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra likvidācijas process, tai skaitā dots Tiesībsarga Romāna Apsīša atzinums kādēļ nedrīkst likvidēt RBTAC un „Saskaņas centra” nelietīgo liekulību pierādoši dokumenti: http://www.mediafire.com/download/58h3dd639v3zu66/Nakotnes_varda_2009_10.pdf

/2009.gada septembris/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Atbilde „patriotam” par nacismu, fašismu un Ukrainu

00388_war2

Latviešu nacionālista Paula Stelpa atbilde ar antikrieviskumu un proamerikānismu sirgstošam „patriotam”. Jautājums visdrīzāk ir viens no daudzajiem informatīvajiem šāviņiem, ko profesionāli amerikāņu komentatori raida pret tiem nedaudzajiem, kuri nepadodas viņu debilizējošajai propagandai, bet šai atbildē autors „patriotam” atbild kā patriotam. Labi ir arī tā, jo propagandas idiotizētu ļaudis ar līdzīgiem uzskatiem Latvijā, diemžēl, ir pietiekami daudz.

“Patriots” 27.08.2014 jautā: „No rakstiem jūsu mājas lapā izriet, ka pie visiem pasaules grēkiem ir vainīgas ASV un Rietumeiropa, bet Krievija ir „svēta” zeme. Konspirācijas teorijas par ASV kā „dēmonu” valsti arvien parādās un izzūd, bet neviena no tām līdz šim tā arī nav pierādīta. Bet cilvēki ASV un Rietumeiropā arvien kā dzīvojuši tā dzīvo pārtikuši, un lielākajai daļai cilvēku no pārējās pasaules tās ir sapņu zemes jeb latiņa, kas vēl nav sasniegta. Kā jau katrai valstij, arī ASV un Eiropai ir tiesības aizstāvēt savas intereses ne tikai savā, bet arī citās zemēs, ja tās to spēj. Un Rietumi to spēj. Savukārt, ja palūkojamies uz Krieviju, tad aina ir visai bēdīga – Putina diktatūra, opozīcijas (veselīgas kritikas) iznīcināšana, vārda brīvības aizliegšana, cilvēktiesību ierobežošana, oligarhu patvaļa un iedzīvošanās uz tautas rēķina. Pāri tam visam alkoholisms kā tautas dzīvesveids. Kā jūs, kas to analizējat, aprakstāt, acīmredzot – par to arī domājat un interesējaties, varat to neņemt vērā? Kā var neņemt vērā Krievijas notriekto Boeingu? Kā var neņemt vērā provokācijas Odesā? Kā var neņemt vērā Krievijas armijas iebrukumu Ukrainā? Kā var neņemt vērā Krimas okupāciju? Kā var neņemt vērā okupācijas draudus Latvijai un visai Eiropai?”

P.Stelpa atbilde: Lēnām pār tiltu, draugs! (09.09.2014)

Jā, brālīt, Krievija ir iekšējā Garīgā spēka zeme, bet ASV vada noziedzīgu (nacistisku) valstu bandu, kurā diemžēl tagad ir arī Latvija.

Acīmredzot Tu, brālīt, esi ASV propagandas produkts – pārskatījies Latvijas TV un pārklausījies „vienmēr pirmo” radio no Doma laukuma „Eiropas kultūras galvaspilsētā”. Tā jau notiek, ja skaties TV, kurā visas filmas ir par (noziedzību) ASV, visi šovi ir ASV produkti latviešu valodā, kurā viss rada iespaidu, ka ASV ir viss, kas ir pasaulē, ka ar to viss sākas un beidzas. Tā jau notiek, ja klausās radio, kurā rada to pašu ainu un uzstājas ļaudis, kuriem maksā algu tad, ja runā ko Vašingtona liek! Tā jau notiek valstī, kurā angļu valoda ir lielākā cieņā, kā sava dzimtā latviešu valoda! Padomā par to, ja Tu to spēj pārtulkot (pats sev) angliski! Ja ne, met mieru – tāpat nesapratīsi „ko es ar to gribēju teikt”…

Ir skaidrs, ka tu esi cietis NATO informatīvajā karā pret Krieviju. Ir klasiska kontūzijas aina. Neesi spējīgs objektīvi uztvert notiekošo un adekvāti reaģēt. Esi iestrēdzis kaut kur starp realitāti un murgiem. Labi, vedīsim Tevi atpakaļ pie prāta.

1. Pēc bruņotā nacistiskā valsts apvērsuma Ukrainā, Cilvēkam ir tikai trīs iespējas – palikt Godīgam Cilvēkam un ar to atteikties būt nacistam, ar to pašu kļūstot „prokrieviskam” vai pieslieties nacistiem un tad iet šaut „prokrieviskos” Cilvēkus, vai būt par divkājaino bēguli, kurš pakļaujas katram, kas viņam nodrošina jumtu, pārtiku un netraucētu vairošanos. Citas iespējas Ukraina nedod.

2. Uz katru notikumu vienmēr ir trīs nesavienojami skatu punkti. Pirmais ir Godīga Cilvēka skatījums, otrais ir noziedzīga Cilvēka skatījums, un trešais ir divkājaina dzīvnieciņa skatījums. Mums ir jēga runāt tikai par pirmajiem diviem.

Godīgs Cilvēks vienmēr skatīsies notikumu kopumā, to būtībā un virzībā – centīsies saskatīt notikuma dalībnieku nodomus un mērķus. Godīgs Cilvēks vienmēr vērtēs tos no Cilvēka pienākuma pozīcijām. Godīgs Cilvēks vienmēr meklēs visplašāko labumu – to, kas ir labi visiem. Tas uzreiz nodala šaurā – savtīgā labuma meklētājus un tā pārstāvjus noziedzīgā skatījuma pozīcijā.

Noziedzīgs Cilvēks vienmēr pievērsīsies notikuma detaļām, puspatiesībām, un ar noklusējumiem centīsies tās iegrozīt sev izdevīgā skaidrojumā, slēps mērķus un nodomus, melos, locīsies un būtībā centīsies attaisnot noziegumu. Noziedzīgs Cilvēks visur piemeklēs kādu formālu likuma burtu, ar kuru pamatot vai aizslēpt savu noziedzīgo rīcību. Būtībā viņš vienmēr tādā vai citādā veidā ir nozieguma līdzdalībnieks un atbalstītājs. Noziedzīgs Cilvēks vienmēr visā meklēs savu šauro labumu. Noziedznieks vienmēr iedziļināsies detaļās, kurās meklēs savu savtīgo interešu piepildījumu. Visbiežāk zaglis, bēgot no zādzības vietas, klaigās: „Ķeriet zagli!” Noziedzīgs Cilvēks savus noziegumus uzkraus citiem un vislabprātāk – godīgajiem.

Un vēl – bagātie turēsies savrup no nabagiem. Bagātais pabūs ar nabago tikai tik daudz, cik tas viņam neko nemaksā un netraucē pelnīt naudu. Ja bagātajam būs jāizvēlas – atzīt patiesību un ar to zaudēt peļņu, vai, saglabājot peļņu, nostāties blakus netaisnajam, tad bagātais vienmēr saglabās peļņu un paliks ar netaisno.

***

Kā katrā valstī esošie likumi, tā arī starptautisko tiesību normas pastāv ar vienu mērķi – organizēt Cilvēku dzīvi tā, lai viņi katrs atsevišķi un visi kopā varētu dzīvot labāk, nekā bez šiem likumiem un normām. Tas ir, – šajās normās ir ietverta izpratne par to, kas Cilvēkiem nāk par labu. Starptautiskās tiesības atspoguļo tās fundamentālās vērtības, par kurām šīs normas ievērojošas valstis var savstarpēji vienoties, vai piespiest ievērot tās nepieņemošās valstis. Līdz ar to, vienā „maisā” nonāk kā godīgie, tā noziedzīgie un tas, kas „normu” veidā valda savstarpējās valstu attiecībās, izriet no četru lielumu – godīgo, netaisno, vienošanās vai piespiešanas īpatsvara. Tad, kad netaisnie ir vāji, viņi meklē vienošanos ar godīgajiem un slēpjas aiz likuma sargājošās daļas. Tad, kad netaisnie ir stipri, viņi visiem uzspiež savas „Eiropas vērtības” un attiecību modeli.

Pašlaik starptautiskajās attiecībās valda princips, ka „stiprais” sliktais no „vājā” labā pieprasa to, ko pats nemaz netaisās ievērot. Katastrofāli zudis godīgums. Ja „to” dara „stiprais” negodīgais, tad „tas” esot labi, bet, ja to pašu dara vājais godīgais, tad „tas” esot slikti un par to tam pienākas visāda veida sankcijas līdz pat pilnīgai iznīcināšanai. Ir acīmredzams pagrimums starptautisko attiecību kultūrā. Tātad, spēku līdzsvars novirzījies uz noziedzīgo un „stipro” pusi, un attiecībās valda piespiešanas elements. „Stipro” attur tikai cits „stiprais” – iespēja „uzrauties uz kaulainas dūres”. Starptautiskās attiecības tagad veidojas uz spēka varas – uz teroru, kādu pasaulei uzspiež negodīgu valstu – laupītāju alianse.

Ir jāatzīst, ka terorisms ir pacelts valsts dzīves līmenī un NATO valstis ir valstis teroristes. NATO ir teroristu banda.

Ja notikuma izpētē mēs nevaram balstīties uz esošo starptautisko attiecību normām to netaisnīguma dēļ, tad mums ir jāmeklē fundamentālākās vērtības, kuras ievērot savā attiecību veidošanā un to vērtēšanā.

Visfundamentālākā vērtība ir Dzīvība tās labklājības apstākļos. Cilvēkam tā ir Cilvēka dzīvība viņa Cilvēciskās labklājības apstākļos, ko dod visu viņa kultūras dzīves (arī tās materiālo izpausmju) vajadzību apmierināšana. Tā kā šī pamatvērtība ir visam dzīvajam un visiem Cilvēkiem piemītoša, tad tas ir Lielākais Labums, uz kuru orientējas katrs Saprātīgs un Godīgs Cilvēks.

Lielākais labums sabiedrībā un Cilvēcē ir tas, kas nodrošina Dzīvību un Cilvēcisko labklājību iespējami lielākam Cilvēku skaitam iespējami plašākā labumu spektrā. Acīmredzot visi godīgie likumi un normas izriet no šīs fundamentālās vērtības – Lielākā Labuma, un tādā vai citādā veidā darbojas šīs vērtības realizēšanai, bet tie, Cilvēki vai likumi, kuri darbojas pret cilvēcisko labklājību, grauj šo fundamentālo pamatvērtību, bet bez tās beidz pastāvēt jebkuru likumu un darbību vērtība un esamības jēga. Mums pagaidām pietiek ar to, lai vērtētu notikumus pasaulē un Ukrainā kā tās atsevišķā gadījumā, tāpat kā Latvijā, Sīrijā, Lībijā, Venecuēlā, Ķīnā, Vjetnamā, Korejā un vispār jebkurā citā pasaules vietā.

Tātad, Cilvēka dzīvība viņa Cilvēciskās labklājības apstākļos un Lielākā labuma princips ir vienīgais, uz ko MĒS balstāmies savos vērtējumos.

Tie, kuri ieņem tādu pat pozīciju, ir GODĪGI Cilvēki, jo pamatvērtību ievērošana uztur Cilvēka Godu. Tie, kuri ieņem jebkādu citu pozīciju, nav Godīgi Cilvēki, te sīkāk neapspriežot, kāpēc un kādi viņi ir.

No Godīgam Cilvēkam piemītošās šīs pamatvērtības ievērošanas vajadzības izriet visi Cilvēka pienākumi.

Līdz ar to, mēs redzam, ka Godīgi Cilvēki pilda pienākumus un viņiem piemīt vajadzība uzturēt spēkā pamatvērtības. Visi citi tātad ir tie, kuri izvairās no pienākumu pildīšanas un nostājas pret pamatvērtību uzturēšanu vai tās grauj.

Tagad pietiek tikai palūkoties, kuras valstis grauj citu valstu un tautu Cilvēcisko labklājību (kultūras dzīves telpu un izpausmes) un pakļauj briesmām Cilvēku dzīvības, lai spriestu par viņu negodu – noziedzību. Tieši tas pats attiecas arī uz atsevišķiem Cilvēkiem viņu rīcības novērtēšanai.

Katra Cilvēka pienākums ir būt likumpaklausīgam (likums ir vērsts uz lielākā labuma uzturēšanu sabiedrībā), ja vien tas nav pretrunā ar likumā neparedzētiem apstākļiem pamatvērtības uzturēšanai. Cilvēks var atteikties (tas ir jādara) no likuma pildīšanas, ja to prasa pamatvērtības sargāšana. Paņemsim dažus piemērus.

Kuģis. Pasažieru uzvedības noteikumi, kuri paredzēti pasažieru ērtību un drošības garantēšanai, aizliedz tiem pārkāpt kuģa robežas – atrasties ārpus „kuģa teritorijas”. Kāds pasažieris pārkrīt pār bortu, bet kāds cits metas viņam pakaļ, lai viņu glābtu. Ar to otrais pasažieris ir pārkāpis uzvedības noteikumus, bet ir izpildījis augstākas pakāpes pienākumu – glābis Cilvēka dzīvību. Kuģa kārtības noteikumu pārkāpējs ir Godīgs Cilvēks. Ja viņš būtu pakļāvies noteikumiem un ļāvis pirmajam noslīkt, tad viņš būtu noziedzīgs – negodīgs Cilvēks. Ir valstis, kurās par to soda – pret to vēršas ar likuma bardzību – palīdzības nesniegšana ir noziegums.

Cita situācija. Robeža. Ir robežas pārejas kārtība, dokumentu noformēšana tādas kārtības ievērošanai un pārejas vietas. Ir divi kaimiņi – katrs savā pusē robežai. Pirmā kaimiņa mājai uzbrukuši noziedznieki, posta māju, slepkavo iedzīvotājus. Otrs kaimiņš pārkāpj likumā noteikto robežas pārejas kārtību un ar savu mājinieku atbalstu un viņu ieroču spēku iet palīgā savam kaimiņam robežas otrā pusē, ar ko izglābj tos no neizbēgamas nāves. Šie robežu un likumpārkāpēji ir Godīgi Cilvēki, tāpēc, ka ir izpildījuši augstāko Cilvēka pienākumu – glābuši Cilvēku dzīvības un viņu mājas – viņu Cilvēciskās labklājības vietu. Ja otrais kaimiņš paliktu savā robežas pusē un neietu palīgā savam kaimiņam, tad viņš būtu ievērojis robežas pārejas likumus, bet būtu noziedznieks, nepalīdzēdams nelaimē nokļuvušam Cilvēkam. Tāpat bagātais, peļņas dēļ palikdams netaisnā pusē, ar to pašu ir negodīgs – zaudējis godu, un ar savu rīcību atbalstījis netaisnību, kas vienmēr ir noziegums.

Otro kaimiņu par to var saukt pie atbildības kā robežpārkāpēju un piemērot sodu par robežas pārejas likumu neievērošanu, tomēr viņš ir Godīgs Cilvēks un izpildījis savu Cilvēka pienākumu, par ko pelna visu Godīgo Cilvēku cieņu un atzinību.

Visi Godīgie Cilvēki jūt līdzi uzbrukumā cietušajiem, kuru dzīvības ir apdraudētas šajos uzbrukumos, un izsaka atbalstu Varonim, kurš, varēdams palikt savā robežas pusē, drošībā un likuma nepiemeklēts, tomēr, nežēlodams pats savu drošību un dzīvību, pārkāpdams zemākas kārtas šo gadījumu neregulējošu likumu, ir paklausījis augstākam principam – savai Sirdsbalsij, kura viņam atgādina Cilvēka pienākumu un pamatvērtību aizsardzību, ir palīdzējis savam kaimiņam un tā nostiprinājis Pamatvērtību uz Zemes.

Tagad paņemsim konkrētu vietu, laiku un notikumu vēsturē. Spānija. 20.gadsimta 30-tie gadi – 1933.gada 17.jūlijā ģenerālis Franko ar citu nacistu un fašistu valstu atbalstu izdara valsts apvērsumu Spānijā. (Es ceru, ka ASV pakalpiņu propagandas apdauzītais latvietis neteiks, ka bruņots valsts apvērsums, kura rezultātā iet bojā Cilvēki, ir kaut kas apsveicams, un ka viņš atbalsta nacismu un fašismu Eiropā, un šī fašisma un nacisma izplatīšanās, izplatīšana un atbalsts ir apsveicams un veicināms, jo tad viņš pats ir nacists un fašists.)

Līdz 1939.gada 1.aprīlim tur notika pilsoņu karš starp fašistiem un republikas atbalstītājiem – tas ir pilsoņu karš, kurā cīnās divu politisko sistēmu piekritēji, kurā fašisti atbalsta fašistus, bet fašisma pretinieki – republikāņus. Arī toreiz abās pusēs Cilvēki cīnījās „par visu labo”, katrs ar to saprotot pretējo, tieši tāpat kā tagad notiek cīņa pret ļaunuma impēriju, no katras frontes puses rādot vienam uz otru. Godīgajiem negodīgie ir ļaunums, tāpat kā noziedzīgie par ļaunumu sauc Godīgos.

Toreiz fašisti, galvenokārt ar nacistiskās Vācijas tiešu militāru atbalstu uzvarēja republikāņus. Tagad NATO „individuālā kārtā” piegādāšot Ukrainai modernu bruņojumu. Šajā karā, neskatoties uz šķēršļiem un aizliegumiem, uz Spāniju cīnīties pret fašistiem brauca Godīgie Cilvēki no visas pasaules. Arī toreiz republikāņu rindās bija daudz krievu, tāpat kā citu zemju brīvprātīgo [arī latviešu].

Varētu likties, ka tas bija karš starp divu politisko sistēmu piekritējiem, kuru „labumu” vai „ļaunumu” nevar vērtēt objektīvi, bet tikai subjektīvi ar „man patīk”, „man iedeva”, „es piekrītu” vai „nepatīk”, „man atņēma”, „nepiekrītu”, ar „par tiem” vai „pret tiem”, kur pasaules vēstures un Cilvēces priekšā abi ir vienādi, un Cilvēcei ir vienalga, kura no karojošajām pusēm uzvarēs, ka Cilvēcei nekas nemainīsies no republikāņu vai fašistu uzvaras Spānijā.

Tomēr tā nav. Ir objektīva mēraukla un atskaites sistēma, pamats vērtējumam. Uz šo pamatu, atskaites sistēmu un objektīvo mērauklu atsaucās katrs brīvprātīgais, kurš devās cīnīties pret fašismu Spānijā. Fašisms samazina Dzīvības daudzumu uz Zemes. Fašisms atzīst vienas šauras Cilvēku grupas interešu piepildījumu uz citu Cilvēku grupu rēķina, pie tam, atzīst Citu Cilvēku grupu iznīcināšanu fašisma interešu piepildīšanai. Tātad, fašistu interešu piepildīšana pārkāpj Lielākā labuma principu un to ļoti būtiski sašaurina – ierobežo līdz šaurai iedzīvotāju grupai uz visu citu grupu Cilvēciskās labklājības un dzīvības rēķina.

Fašisms darbojas pretēji Lielākajam labumam un noliedz pamatvērtības, tātad, ir noziedzīgs. Katra ideoloģija, kura aicina uzlabot savu labklājību uz Citu Cilvēku labklājības vai dzīvības rēķina, ir noziedzīga. Katrs Cilvēks, kurš atbalsta tādas ideoloģijas izplatīšanu vai uzturēšanu, ir noziedznieks, neatkarīgi no tā, ka viņš nepārkāpj kādu konkrēto valstu likumus, vai to ievērošanas vārdā realizē fašismu un nacismu – sašaurina Lielākā labuma principu līdz vienai grupai uz Citu grupu rēķina.

Tieši šī Lielākā labuma principa ievērošana attiecībās ar citiem Cilvēkiem šo attiecību un savas rīcības vērtēšanai nešaubīgi norāda uz Cilvēka Goda esamību, Godīgu Cilvēku un viņa Sirdī esošu Pamatvērtību. Tieši šī Sirds īpašība – spēja atsaukties Pamatvērtības un Lielākā labuma aizsardzības aicinājumam lika daudziem Godīgiem Cilvēkiem no visas pasaules braukt uz Spāniju un tur cīnīties pret Fašismu, pat neskatoties uz to, ka tādā veidā viņi pārkāpj citus likumus, kādus pieņēma tā laika valdības.

Ja propagandas apdauzītais latvietis būs objektīvs – Godīgs Cilvēks un godīgi atzīs, ka runā no šauras grupas pieredzes, vērtējumu un attieksmes pozīcijām (noliekot malā visus stāstus par piedzīvojumiem, ar kādiem ir sastapies savā vai savas grupas dzīvē), tad viņš atzīs, ka vēsturiski Krievijas impērija, PSRS un Krievijas Federācija savos mērķos vienmēr ir orientējusies un darbībā vadījusies uz Lielākā labuma principu. Protams, ka orientācija uz Lielākā labuma principa ievērošanu prasa pašierobežojumus Cilvēciskās labklājības laukā par labu līdzcilvēkiem, ja ir vērojama starpība tā līmeņos, vai izsauc tādu ierobežojumu pielietošanu sabiedrībā pret tiem, kuri paši tos neuzņemas – nav pietiekami Godīgi Cilvēki. (Godīgs Cilvēks orientējas uz Lielākā labuma principu ievērošanu savā rīcībā un savas rīcības vērtējumā).

Protams, ka tādi ierobežojumi izraisa pretestību no to puses, kuros Godīgums vēl nav pietiekami attīstīts un no noziedzīgo puses. It sevišķi asi pret to cīnās visi tie, kuri, pārkāpjot Lielākā labuma principu un realizējot fašismu, savās rokās ir sagrābuši ievērojamu labklājības apjomu vai ir kādu sevišķu labumu baudītāji uz citu Cilvēku dzīves trūkumā rēķina. Ja mēs paskatīsimies, kas ir Krievijas pretinieki, tad redzēsim, ka tās ir valstis – šo valstu bagātnieki, kuri izlaupa, kolonizē un tur nabadzībā pakļauto zemju iedzīvotājus (arī Latvijā).

Ja mūsu propagandas apdauzītais latvietis būs Godīgs, tad viņš būs spiests atzīt, ka latviešu attieksmi pret Krieviju ir radījusi Lielākā labuma principa nepieņemšana un tie notikumi, kurus ir izraisījusi pretošanās šim principam Latvijā un pasaulē. Latvietis būs spiests atzīt, ka labāk samierināsies ar noziedzīga labuma iegūšanas iespējas ilūziju, nekā pievienosies Lielākā labuma principa uzturēšanai savstarpējās attiecībās. Tik ilgi, kamēr tas būs tā, latvietim nav ko sapņot par Brīvību un Neatkarību.

Tikai Lielāka labuma principa realizēšana dod Brīvības stāvokli un neatkarību prāta darbībā un dvēseles dzīvē. Atgādinu, ka labuma gūšanas Godīgums vai noziedzība nav atkarīga no labuma gūšanas vietā tobrīd darbībā esošajiem likumiem, bet no tā, cik tas ir gūts saskaņā ar Lielāka labuma principa ievērošanu vai pret to.

1.turpinājums (22.09.2014)

Kārtēja samitā Lietuvas prezidente paziņoja, ka Ukraina karojot ar Krieviju visas Gejropas vietā, un tāpēc tai tikšot sniegta militārā palīdzība. Arī Latvijas „ārlietas” ir atzinušas, ka Ukrainai pienāk „atsevišķu Gejropas valstu militārais atbalsts”. Tagad katru dienu Borispoles lidostā nosēžas lidmašīnas, kuras Ukrainā ieved NATO bruņojumu un smago tehniku. Tieši tāpat ierodas NATO valstu algotņi, kurus pārvieto uz „pamiera zonu”. Tātad, ar to pašu „Gejropa” ir atzinusies savā nacismā un tās karastāvokļa fakts ar Krieviju ir atzīts – protams, gēbelsiskā formā – Krievija esot kara stāvoklī ar Gejropu. Protams, kara stāvoklis nekad nevar būt vienpusīgs, tāpēc, ja „Krievija ir”, tad „Gejropa arī ir”. Pie tam šajā prezidentes paziņojumā gan izpalika teikums par to, kurš šo karu ir uzsācis, atstājot brīvu vietu propagandai un propagandas apdauzītajiem izdarīt secinājumus katram savas kontūzijas smaguma pakāpē.

Reāli domājošie visu skata notikumu secības kontekstā, tāpēc viņi šo paziņojumu patreizējā notikumu kontekstā uztver kā piespiedu soli, jo tūlīt sakarā ar „Gejropas sakāvi” Ukrainas frontēs nāksies paskaidrot Gejropas valstu – tai skaitā Polijas armijas kontingenta klātbūtni Doņeckas lidostā un Doņeckas apšaudi. Poļi apšauda Doņecku – tas taču kaut kā ir jāpaskaidro – tāpēc ir jālegalizē sava karaspēka klātbūtne Ukrainā. Vēlāk, kad tiks izķerti arī citi, kuri nevarēs vienoties par klusēšanu (izskatās, ka „dažiem” tas laikam ir izdevies) tad viņiem būs vajadzīgs izskaidrojums, ko viņi tur darīja, jo līdz šim taču Krievija esot iebrukusi, tas ir – Ukrainā esot krievu karaspēks, bet citu neesot, un ko tad tur dara „neesošais” Gejropas valstu karaspēks? (Ir ziņas par Kolomoiska sakariem ar poļiem un teritoriālu atlīdzību Polijai par piedalīšanos karā Ukrainā.)

Tāpēc „Gejropa dodas palīgā”. Tātad – Gejropa karo ar Krieviju. Tātad – ir fronte, karojošās puses un notikumu attīstības gaita – vēsture, kura runā pati par sevi bez propagandas piemaisījuma.

Kur ir fronte? Fronte ir diplomātijā, radio, TV, presē, ekonomikā, politikā un Ukrainā. Abās frontes pusēs karo arī brīvprātīgie no visas Eiropas. Fašistu atliekas palīdz fašistiem, antifašistu pēcteči – fašisma pretiniekiem. Nacisms tagad ir ietērpies „Gejropas vērtību” spalvās.

Ukraina ir valsts, kurā tās likumdošanas orgānā Radā nu jau atklāti skan aicinājumi – „politiskie pretinieki ir jānošauj!” Tā ir valsts, kurā ir noticis bruņots nacistisks apvērsums un pie varas ir nacistiska banda.

Tā ir valsts, kuras galvaspilsētas centru rotā nacistiski lozungi, nacistu sveiciens, un kurā ir legalizēti nacistiskie simboli. Tās „nacionālās gvardes” vienības un oligarhu algotajos bataljonos atklāti nēsā hitleriešu kāškrustu un SS karaspēka zīmotnes. Tas ir TAS, ko atbalsta Gejropa – tās nacistiskā elite un visi tie, kuri iestājas pret Krieviju vērstā propagandas karā. Fronte ir tur, kur nacisti atbalsta nacismu Ukrainā, bet Godīgie nostājas pret nacismu un fašismu, lai kur tas parādītos.

Ukraina ir valsts, kurā fiziski iznīcina politiskos pretiniekus. Fronte ir tur, kur nacisti apkaro savus ekonomiskos konkurentus, politiskos un idejiskos pretiniekus. Fronte ir tur, kur noziedzīgi režīmi apkaro Godīgus Cilvēkus.

Kas ir karojošās puses? Kurš ir agresors? Ko rāda vēsture?

Viena karojošā puse ir „Gejropa” – pasaule, kas uzdodas par Eiropu. Tās ir valstis, kurās homoseksuālisms ir norma un normalitātes mērinstruments. Tās ir valstis, kuras savu homoseksualitāti uzspiež visai pasaulei, tās uzskata, ka viņu sūtība ir homoseksuālisma, ko viņas saista ar demokrātiju, izplatīšana. Tās ir valstis, kurās visādos veidos aktīvi apkaro ģimeni, posta Godīgu Cilvēku savstarpējās attiecības laulībā, bērnus nostāda pret vecākiem un vecākiem atņem jebkuru iespēju audzināt savus bērnus. Tās ir valstis, kurās perversija tiek uzspiesta ar likumu, ko tās sauc par demokrātisku izvēli un Gejropas vērtībām.

Ģimene veido personību. Ģimenes likvidēšana likvidē personības attīstību. Tādā kārtā, runājot par personības brīvību, personība kā tāda tiek likvidēta. Tās vietā tiek veidota bezpersoniska manipulējama masa.

Tās ir valstis, kuras ir vedušas koloniālu politiku, kolonizējušas un izlaupījušas katru teritoriju, kuru ir atradušas. Šīs valstis par savu teritoriju ir pasludinājušas katru zemi, kuras esamību ir atradušas – „atklājušas”, neskatoties uz to, ka tajās jau dzīvoja Cilvēki un tiem visiem bija sava dzīve, sabiedrība un ekonomika.

Šo „Gejropu” tagad vada ASV. Tā ir valsts, kura ziedoja 3000 Cilvēkus savos dvīņu torņos, kurus pati uzspridzināja, lai varētu okupēt (ar Latvijas dalību) Afganistānu, no kuras tagad ar kaunu ir jāizvācas. Tā ir valsts, kura rādīja „briesmīgu indīgu vielu” pudelītes, lai pamatotu savu iebrukumu Irākā. Irāku sagrāva. Tur kopš amerikāņu iebrukuma ir gājuši bojā jau vairāk kā 1 000 000 Cilvēku, bet nekādus „briesmīgus ieročus” tur tā arī neatrada. Naftu gan tagad no turienes pumpē.

ASV darbības rezultātā (Irākas, Lībijas iznīcināšana, ASV algotņu karš Sīrijā) tur tagad ir izveidojies ārkārtīgi agresīvs vahabītu režīms, pret kuru ASV atkal pulcē kārtējo koalīciju. ASV nāk ar karu, sēj karu, lai vēlāk šo karu izvērstu vēl plašāk. ASV pasaulē nav ienesusi neko pozitīvu. ASV izlaupa pasauli (dolāra uzspiešana) un karo visā pasaulē ar pašas radītiem „ienaidniekiem”. ASV ir izveidojusi kara un laupīšanas ekonomikas piramīdu.

Tās ir valstis, kuras iznīcināja Lībiju. Tās ir valstis, kuras par normu uzskata organizēt algotņu iebrukumu Sīrijā ar mērķi gāzt leģitīmo valsts valdību un nogalināt valsts galvu. Šo valstu uzturētajā karā Sīrijā jau ir gājuši bojā desmitiem tūkstošu Cilvēku. Pie tam, šo valstu elites nemaz neslēpj savus mērķus un darbības. Tās ir valstis, kuras terorizē visus, kuri tām nevar pretoties. Tās ir valstis, kuras iznīcina katru tautu, valsti un valdību, kura tām nepatīk. Tās ir valstis, kuras atstāj aiz sevis sagrautas pilsētas, tuksnesi un bruņotas bandas, kas apdraud nu jau katru Cilvēku arī Eiropā – painteresējieties, kas notiek Lībijā, Sīrijā un Irākā – kas tur ASV un Gejropas iebrukumu rezultātā tagad notiek! Tātad frontes vienā pusē ir valstu grupa, kura uzbrūk, sagrauj un izlaupa, aiz sevis atstājot tikai iznīcību. Tās ir valstis, kuru labklājība balstās uz citu zemju izlaupīšanu un tautu paverdzināšanu. Tās ir pārtikušas tikai tāpēc, ka laupa.

Turpat ir Ukrainā varu sagrābušās benderiešu – nacistu bandas un viņu neremdināmās alkas atriebties visiem krieviem par fašistiskās Vācijas sakāvi 2.Pasaules karā, tāpat tur ir divi lieli oligarhi – Kolomoiskis un Porošenko, kuri uz šo notikumu fona pārdala – izlaupa tos īpašumus, kādi vēl ir Ukrainā, lai par lētu naudu tos pārdotu valstīm – laupītājām, un pirmām kārtām jau Vācijai un ASV. Viņiem apkārt danco sīkāku oligarhu, pielīdēju, iznireļu un homoseksuāļu šaika, un viņu radītās fašistiskās „nacionālās gvardes” triecienvienības no „labā sektora”.

Frontes otrā pusē ir visa pasaule – visi tie, kuri nav ASV valdošajām aprindām piederoši un tiek uzskatīti par laupīšanai izmantojamo teritoriju. No turienes tiek pieaicināti un pēc izmantošanas tur atpakaļ izmesti kādubrīd bijušie ASV sabiedrotie. Frontes otrā pusē ir visas Āzijas, Āfrikas un Latīņamerikas valstis, tās konkurenti „Gejropā” („sabiedrotie”) un galvenokārt Krievija kā Gara Spēka un vadošā Sirdszeme (pēc Kisindžera doktrīnas klasifikācijas).

Kopš „perestroikas”, kas bija ASV vadīta un Gorbačova izpildīta plānveidīga PSRS sagrāve, Krievija ir zaudējusi savu neatkarību un ir tiešā ASV kontrolē, kuru tā realizē caur saviem ielikteņiem visos valsts pārvaldes līmeņos un struktūrās. Pat jaunajā Krievijas konstitūcijā ir ieliktas Krieviju paverdzinošas normas. To Jeļcina laikos rakstīja ASV emisāru vadībā. Krievija katru gadu maksā ASV milzīgu „pakļautās zemes” nodevu. Krievijas naftas nauda glabājas ASV bankās kā tā saucamais „stabilizācijas fonds”, kas patiesībā ir neatgūstama nodeva ASV. Tas patiešām stabilizē ASV ekonomiku un izlaupa Krieviju. ASV ielikteņu „5.kolonna” savā darbībā ir atbildīga par to bēdīgo stāvokli, kādā tagad ir Krievija. Šī „5.kolonna” veido valsts iekšējo politiku un ekonomiku, izlaupa Krieviju – izved miljardiem dolāru uz ārvalstu un pirmām kārtām ASV bankām. Bet ārpolitikā viņu intrigas ieved Krieviju neizdevīgās pozīcijās.

Kamēr Krievija bija pilnīgi paklausīga (Jeļcina laikos), to lika mierā starptautisko attiecību jomā, bet tai bija jāpiekrīt veselai rindai pazemojošu, atbruņojošu un ekonomiku bremzējošu programmu ieviešanai Krievijā. Taču cīņa par neatkarību nekad nav beigusies, un pieaugot Krievijas pretestībai un izaugsmei, saasinās attiecības kā starptautiskajā telpā, tā arī cīņa ar „5.kolonnu”. Bieži vien tas, ko pieraksta Krievijai, ir ASV „5.kolonnas” saspēle ar saviem saimniekiem ASV.

Visu laiku stāsta, ka Putins esot diktators, bet patiesībā viņš ir atkarīgs no „5.kolonnas” praktiski visos jautājumos. Nesen bija gadījums, kad viņa preses konferenci neparādīja TV tāpēc, ka tajā izskanēja ASV pilnīgi nepieņemamas domas, kuru publiska izteikšana varētu ietekmēt sabiedriskos procesus Krievijā – pacelt Cilvēkus neatkarības atgūšanai. Krievijā darbojas Nacionālās Atbrīvošanās Kustība, kuras vadītājs ir Putins. Šī kustība veic akcijas un rīkojas cīņā ar ASV „5.kolonnu”, bet nekur (izņemot pašas mājas lapas) Krievijā neviens TV vai radio kanāls to neatspoguļo. Prese, radio un TV to noklusē! Krievijas „masu informācijas” sistēmu pārvalda 5.kolonna. Te nu jums ir Putina „visvarenība”!

Tomēr cīņā ar ASV ielikteņiem ir gūti tik lieli panākumi, ka ASV to jau uzskata par „dumpi uz kuģa”, un tagad ASV ir nolēmušas Krieviju iznīcināt kā valsti, kā dēļ ir sākusi to apkarot visiem līdzekļiem un cer to ievilkt atklātā karā (ar Ukrainu sākumā), tāpēc cenšas to izlikt par „slikto” valsti un agresoru, lai varētu ar to attaisnot savu agresiju un graujošo darbību pret to. NATO propagandisti nemitīgi skandina par „Ukrainas un Krievijas konfliktu”, kaut gan tāda nav. Ir NATO izprovocēts pilsoņu karš Ukrainā, ko noliedz propagandisti. ASV ir nolēmušas veikt akciju Krievijas ekonomikas sagraušanai.

Brēka par Krievijas agresiju, tankiem Ukrainā un boinga notriekšanu vienmēr ir pirms samitiem, kuros apspriež sankciju ieviešanu. ASV domāja, ka varēs atstāt Krieviju pakļautās izlaupāmās teritorijas (kolonijas) stāvoklī, bet tagad, kad tā, neskatoties uz valsts pārvaldes struktūras, objektu un cilvēku apziņas totālo piespiedu amerikanizāciju, tomēr atgūst neatkarību, ASV saprot, ka tādu to noturēt savā pakļautībā nevarēs, un tāpēc ir pieņemts lēmums dumpīgo Krieviju iznīcināt, uz ko ir orientēti visi ASV šakāļi un hiēnas visā tās nacistiskās alianses valstu bandā. Sankciju process tiek turpināts pat neskatoties uz „pamiera stāvokli” Ukrainā. Tāpēc ir skaidrs, ka „Ukraina” ir tikai iegansts Krievijas ekonomiskās dzīves bremzēšanai, kura tiktu izdarīta ar jebkuru citu iemeslu jebkuros citos apstākļos.

Neaizmirstiet, brālīt, ka Maidana pēdējie lozungi un ukraiņu nacistu politiskie mērķi ir pārcelt Maidanu uz Maskavu un apsist visus „moskaļus” visā pasaulē! Uz to ir vērsta visa Ukrainas (ASV) darbība attiecībās ar Krieviju un šajā toņkārtā jāapskata visi notikumi Ukrainā, Donbasā un Krievijā.

Tie, kas virza notikumus Ukrainā, tur notiekošo uzskata par ceļu, kā to visu pārcelt uz Krievijas teritoriju, tāpēc tiek izvērsta tāda propaganda un Donbasā notiekošās zvērības, ar kuru palīdzību cer destabilizēt stāvokli Krievijā.

Tie, kuri nezin, nesaprot un nepieņem šo notikumu virzību un gaitu, tie nekad nesapratīs Ukrainā, Donbasā, Krimā, Krievijā un pasaulē notiekošo. Tāpēc tagad pie vēstures.

* Otrā Pasaules kara beigās ASV kopā ar bēgļiem pieņem un pie sevis uzglabā ukraiņu nacismu – benderiešus. ASV atbalsta – uztur ukraiņu nacionāli nacistiskās organizācijas un virza to darbību pret PSRS un visu antifašistisko – tāpēc arī krievisko, kā nacistiskās Vācijas uzvarētāju. ASV izmanto jebkuru opozicionāru kustību, kura iestājas pret Gara spēka Sirdszemi.
* Pēc PSRS sagrāves ASV reintegrē nacismu Ukrainā, ar ko „apaugļo” Ukrainā „savu laiku” gaidošo neiznīcināto benderiešu maskēto pagrīdi. Visu „izglītības” un propagandas mašīnu, radio, TV un preses orgānu vadību un personālu orientē uz naida kurināšanu pret Krieviju un nacisma restaurāciju Ukrainā, uz atklātu fašistiskas morāles un nacistiskas ideoloģijas ieaudzināšanu ukraiņu bērnos un jauniešos (Ukrainā viss kā Latvijā).
* ASV Ukrainā izveidoja nacisma perēkli Eiropā.
* ASV atbalstīja un korumpēja ukraiņu oligarhātu.
* ASV visādi sekmēja ukraiņu tautas nonākšanu oligarhu verdzībā.
* Oligarhi ar ASV atbalstu Ukrainā sarīkoja „oranžo revolūciju”.
* Oligarhi ar ASV un „Gejropas” atbalstu noveda Ukrainu līdz stāvoklim, kad tajā pie varas nāk nacisms.
* ASV un „Gejropa” Ukrainā restaurē nacismu kā triecienspēku karā ar Krieviju.
* „Gejropa” cenšas uzspiest Ukrainai asociācijas līgumu ar ES. Šis līgums paredz pilnīgu Ukrainas ekonomikas sagrāvi un kolonizēšanu. Šā gada pavasarī, kad Janukovičs atsakās to parakstīt, ASV un „Gejropa” ar vietējo oligarhu aktīvu atbalstu izprovocē Maidanu – masu nekārtības Kijevas centrā. Uz turieni intensīvi braukā „Gejropas” valstu līderi un aicina kāpināt cīņu „pret” – visu ko – ko nu katrs grib gāzt. Galvenais – tiek kāpināta agresija.
* Ar aktīvu ASV iejaukšanos tiek bremzēta valsts kārtības sargāšanas dienestu darbība. ASV pati aktīvi finansē Maidanu, bet jau pēc būtības – nacistu dumpi un uz to piespiež arī oligarhātu.
* Ar aktīvu „Gejrosavienības”, bet it sevišķi Polijas, Latvijas un Lietuvas iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās „Gejromaidans” tiek pārveidots par nacistisku un šovinistisku – pretkrievisku spēku apvienības propagandas un darbības centru. Tur Gejrosavienības un ASV piesegā pulcējas, legalizējas un bruņojas benderieši – ukraiņu nacisti.
* Beidzot ASV tieša spiediena uz valdību apstākļos un vadībā (ASV, „Gejropa” un benderieši uzstājas kopējā frontē) notiek nacistisks apvērsums – ASV sagrābj Ukrainu, ko pārvalda vāji maskētā veidā.
* Maidana vadības organizēti snaiperi apšauj kā savējos, tā kārtības sargus – „Berkuta” darbiniekus.
* Varu Kijevā sagrābj nacisti.
* Ukrainu tiešā ceļā sāk vadīt valsts drošības komitejā dislocētie ASV darbinieki.
Jau Maidana laikā Ukrainā ieved Čeinijam piederošās privātās armijas daļas un algotņus no „Gejropas”.
* Notiek aktīva nacionālfašistisku kaujas vienību – „nacionālās gvardes” formēšana un apbruņošana.
* Ukraina tiek sadalīta ASV, Vācijas, Porošenko un Kolomoiska „ietekmes” zonās. Sākas Cilvēku slepkavošana un vajāšana pēc nacionālās piederības un politiskās pārliecības.
* Krimā organizējas referendums, kura rezultātā Krima atkalapvienojas ar Krieviju.
* Vienlaicīgi ar to visu „Gejropā” notiek pretkrieviskās propagandas kāpināšana un Krievijas „nozīmēšana” par vainīgo visā un visur.
* Saasinās Krievijas nomelnošana starptautiskajā telpā, kas pāraug diplomātiskajā, ekonomiskajā karā un bruņota kara provocēšanā ar Krieviju.
* Odesā notiek iepriekšizplānota masu slepkavība, kurā nacisti un nacionālfašisti kolektīvi un organizēti slepkavo – dzīvus sadedzina politiskos pretiniekus – Ukrainas federalizācijas piekritējus.
* Oligarhe Timošenko aicina iznīcināt visus „moskaļus” visā Ukrainā – „apšaut krievus ar atomieročiem”.
* Oligarhs Kolomoiskis izsludina naudas balvu 10 000 $ par katra noslepkavota „moskaļa” galvu.
* Ukrainas dienvidaustrumu teritoriju iedzīvotāji savās dzīves vietās sāk pašaizsardzības pasākumus (formē zemessardzi, veido nocietinājumus un pašpārvaldi) pret nacistu triecienvienību iebrukumu. Porošenko šos Ukrainas iedzīvotājus pieskaita zemcilvēkiem (nelīdzcilvēkiem) un teroristiem, un izsludina „pretterorisma operāciju”.
* ASV ģenerāļa Ki Rendi Alena un viņam pakļauto virsnieku vadībā sākas nacistiskās „nacionālās gvardes” vienību un armijas daļu uzbrukumi šo rajonu iedzīvotājiem, pilsētu un apdzīvoto vietu iznīcināšana, Cilvēku slepkavošana un padzīšana no viņu dzīves vietām.
* Brīvprātīgo vienībās par atalgojumu cīnās algotņi – Kijeva ukraiņiem maksā par „moskaļu” slepkavošanu.
* Brīvprātīgo bataljonos pieņem karam ar „moskaļiem” gatavos kriminālnoziedzniekus, kurus tā dēļ izlaiž no cietumiem.
* Sākas frontes tūrisms – uz karadarbības zonu brauc „ukraiņi”, lai „ģimenes lokā” par noteiktu samaksu izšautu no tanka, lielgabala vai mīnmetēja uz „moskaļu” pilsētu vai ciematu. Apdzīvoto vietu sagrāve tiek pārvērsta par izklaidi.
* Kijevas nacistiem pievienojas „gejropiešu” armijas daļas un algotņi.
* Ieņemtajās teritorijās nošaujamos meklē pēc vēlēšanu sarakstiem.
* Šobrīd ir nogalināti un padzīti no savām dzīves vietām bēgļu gaitās vairāk kā 1 000 000 Cilvēku. Biezi apdzīvotā teritorijā un pret pilsētu kvartāliem, slimnīcām, skolām un rūpniecības uzņēmumiem, kuros nav nekādu zemessardzes objektu, tiek pielietota smagā artilērija, aviācija un konvencionāli aizliegti ieroči – kasešu un fosfora bumbas. Okupētajās teritorijās notiek mierīgo iedzīvotāju terorizēšana. Akcijas mērķis ir izspiest „moskaļus” no dzīves vietām (etniskā tīrīšana), izprovocēt Krieviju, parādīt tās valdības vājumu un sākt karu pret Krieviju.
* Donbasa zemessardzei dodas palīgā brīvprātīgie no Krievijas un Eiropas valstīm, arī Latvijas(!).
* Porošenko paraksta asociācijas līgumu ar ES, pēc kā noteikumiem restitūcijas kārtā Ukraina zaudē tiesības uz Krimu
* Kad ASV – „Gejropas” – Kijevas bandas iecerētais „zibens karš” neizdodas un parādās soda vienību militārais un galvenokārt morālais vājums, Porošenko piesola pārsteigumu.
* Kijevas banda notriec boingu (to izdara triecienlidmašīna SU-25 Kolomoiskim paklausīgo aviodispečeru vadībā), bet „Gejropa” un ASV to bez jebkādas izmeklēšanas uzkrauj Krievijai.
* Krievija piedraud ar visu materiālu publicēšanu par boinga notriekšanas apstākļiem, komandieriem un izpildītājiem. Krievijas apmelošanas kampaņa (izņemot atsevišķu „mikrofona varoņu” izteikumus) tūlīt beidzas.
* Kad vienā nedēļā nošauj 10 soda ekspedīciju vadošos ASV virsniekus un smagi ievaino ģenerāli Ki Rendi Alenu, ASV paziņo, ka ukraiņu nacisti esot gatavi pamieram Ukrainā.
* Tiek pārtraukta karaspēka vadība un apgāde. Pēc ASV vadības rīkojuma virsnieki pamet savas armijas daļas likteņa ziņā.
* Sākas aktīvi zemessardzes uzbrukumi, nacistu sakāves un apvainojumi Krievijai par tās „karaspēka iebrukumu” Ukrainā, ar ko izskaidro zemessardzes straujos kara panākumus.
* Porošenko piedraud ar soda vienības taktikas „pārformatēšanu”.
* Donbasā tiek noslēgts pamiers, kura noslēgšanas laikā Obama visiem spēkiem cenšas ievirzīt Krieviju par karojošo pusi.
* NATO valstis apsola „individuālu” militāru palīdzību.
* Nacisti pamiera laikā pārgrupē karaspēku un pievelk frontes līnijai lielas smagās tehnikas kolonnas.
* Notiek ārvalstu armiju iesaistīšanās karā Donbasā legalizācija.
* Nacisti palaiž „pīli” – Krievija taisoties pielietot atomieročus (?)
* Kolomoiskis piedraud uzspridzināt Dņeprogesu un atomelektrostacijas.
* Nacisti tiek silti uzņemti NATO samitā.
* Nacisti paziņo, ka NATO valstis sniegs tiem militāru atbalstu. NATO valstis to noliedz.
* Nacgvarde apšauda Doņecku un zemessardzes pozīcijas. Nacgvarde un ārzemju algotņi pielieto aizliegtos fosfora ieročus.
* Doņeckā piederīgie saņem nacistu sūtītās paciņas ar gūstā saņemto piederīgo galvām.
* Luganskā nav ūdens. Nemaz!
* Naciķu centrālā banka Ukrainā paziņojusi, ka tā vairs nevar uzturēt stabilu grivnu!
* NATO valstis ieročus tomēr piegādā.
* Latvijas uzplečotie paziņo, ka Ukrainā bojā gājušie stiprinot drošību Latvijā. (Jo vairāk tur – jo drošāk te?!)
* ES paziņo, ka Ukrainas, ES un Krievijas sarunās uz 15 mēnešiem tiek atlikta asociācijas līguma darbība, ka ES atzīst Krievijas pozīcijas pamatotību un Ukraina nav spējīga tik straujām pārmaiņām. Tas nozīmē, ka situācija atgriežas pie tā paša stāvokļa un argumentiem, kad Janukovičs neparakstīja asociācijas līgumu. Tātad Janukovičam bija taisnība!

Tad par ko tas viss – Maidans, asinis un ciešanas? Tagad pats lielais maidanists un Ukrainas maidanizētājs Jaceņuks paziņo, ka Ukraina nav gatava tādām attiecībām ar Gejropu un tai ir vajadzīgs pārkārtošanās laiks (tāda bija Janukoviča pozīcija). Arī ES paziņo, ka Ukrainai jānostiprina ekonomiskās attiecības ar Krieviju, ka ES nevar Ukrainai sniegt tādu ekonomisko atbalstu, ka tai nav vajadzīga tāda pagrimusi Ukraina, ka tā netaisās tajā ieguldīt savu kapitālu.

Tātad Maidanu sarīkoja tikai tāpēc, lai izveidotu un faktiski legalizētu Krievijai naidīgu nacistisku režīmu, to apbruņotu ar NATO ieročiem un virzītu karadarbībā pret Krieviju. Maidans bija vajadzīgs Gejropai, lai tā caur nacismu Ukrainā varētu atklāt pati savu nacistisko seju.

***

3. Tas, kas notiek pasaulē, brālīt, ir viens, bet tas, ko tev par to stāsta vai patur noslēpumā, ir pavisam cits. Tas, ko tev stāsta par notikumiem Ukrainā, ir Maidana klaču līmenī. Arī visi tie maidanizētie Ukrainā un Ukrainas televīziju saskatījušies, ir propagandas apdauzīti un tikpat tālu no īstenības, kā tu te Latvijā sēžot un par to spriedelējot. Tur viņiem (tāpat kā te Latvijā) katru dienu no rīta līdz vakaram bāž galvā pilnīgus murgus un melīgus safabricējumus. Viņi patiešām tic, ka Ukrainā ir iebrucis Krievijas karaspēks. Ukrainas internets ir pilns ar melīgiem viltojumiem un izdomājumiem. Citur nofilmēto uzdod par skatiem no Donbasā notiekošā. Ukrainas runasvīri izplata melīgus paziņojumus.

Par katru notikumu vienmēr ir divi pretrunīgi ziņojumi pat vienā informācijas sistēmā. Kad pēc ASV un Izraēlas pieprasījuma paklausīgajā Krievijā tika organizēta lidmašīnas TU-154 katastrofa Petrozavodskā, par to Krievijā bija diametrāli pretēja informācija. Vieni stāstīja, ka tā nogāzusies vakara tumsā, bet otri, ka no rīta miglā. Šīs lidmašīnas katastrofa tika noorganizēta, lai nogalinātu vadošu Irānas atomfiziķi, kurš lidoja ar šo reisu. Notikumu attīstības loģiku – jaunas lidmašīnas nomaiņu pret vecu TU-154, izlidošanas novilcināšanu līdz tumsai, ekipāžas nomaiņu pret citu, nesagatavotu, nosēšanās skrejceļa uguņu pēkšņo nodzišanu nolaišanās laikā un „nejaušo” lidojuma korekcijas datu neizsniegšanu (augstuma korekcija uz 600 metriem) var saprast tad, ja zin, ka tas notika laikā, kad Izraēlas un ASV specdienesti nolūkā bremzēt Irānas kodoldegvielas programmu īsā laikā nogalināja Irānas vadošos atomfiziķus – 11 Cilvēkus, un viens no viņiem lidoja šajā lidmašīnā!

Kad pēc ASV rīkojuma Kijevas nacisti nogāza boingu Ukrainā, tad bez kādas izmeklēšanas un apstākļu noskaidrošanas Porošenko un avīzes vainu tūlīt caur „zemessardzes darbībām” uzvēla Krievijai, bet pēc tam, kad Krievija piedraudēja publicēt visus viņas rīcībā esošos materiālus, kas atklātu visu par katru, lielā riešana (izņemot dažus sīkaļas, līdz kuriem viņu sīkuma dēļ pavēle nenonāca) tūlīt apklusa un nu jau neviens „valstsvīrs” par to vairs nerunā. Par to „rej mazie sunīši”. Tagad tiek paziņots, ka nekad netikšot publicēti pilotu sarunu ieraksti un (iespējams) nākamgad tikšot pabeigta izmeklēšana un apstākļu noskaidrošana, par ko tikšot publiskoti tehniskie fakti, bet ne slēdzieni. Tad, kad visi, arī tu, brālīt, rēja uz Krieviju, tad visiem viss bija skaidrs!

„Skaidrs” tas, kas tagad „prasa” vairāk kā gadu ilgu izmeklēšanu?! „Skaidrs” tas, ko tagad visiem spēkiem grib noslēpt? Skaidrs taču, ka vainīgos „atrast” negrib!

Turpinājums sekos… te: http://philos.lv/default_philos_menu.html

Avoti:

http://philos.lv/Lenam.html

http://philos.lv/Lenam_1.html

Informācijas aģentūra
/24.09.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 23 komentāri

Par modes manipulatīvo un kaitniecisko dabu

00391_manipulacijaMode ir ļoti ietekmīgs cilvēku ietekmēšanas, manipulācijas un propagandas līdzeklis. Zemāk informatīvi bagāta un koncentrēta TV raidījuma par modes dabu atstāsts, īss ieskats modes kā ietekmēšanas līdzekļa izmantošanā, kā arī modes darboņu – homoseksuālistu uzskaitījums.

Par materiālo lietu un modes ietekmējošo dabu

Katrai ticībai un ideoloģijai ir sava materiāla, tīri lietiska izpausme. Piemēram, krustiņš pie krūtīm, vai piespraudīte vai kāda cita lieta.

Katrai nemateriālās kultūras daļai ir nepieciešama materiāla izpausme. Tādēļ, piemēram, ceļ baznīcas, lai vieglāk būtu „atrast Dievu”. Vai arī tādēļ izplata valsts simbolus, lai, ja ne radītu patriotismu, tad kaut vai to uzsvērtu. Vai arī uzceļ mauzoleju, lai saglabātu atmiņas par veselu sabiedrisko iekārtu [te ir domāts Ļeņina mauzolejs Maskavā]. Jebkuri pieminekļ, ornamenti uz apģērba, emblēmas, pastmarkas un kožļeņu „faņķiki” kalpo šādiem mērķiem.

Ja, piemēram, jums ir nepieciešams iznīcināt kādu kultūru, atņemt cilvēkiem nacionālo identitāti un pašapziņu, aizstājot viņu apziņā to pašu vērtības ar jums nepieciešamajām, tad jums, ja neizdodas sarīkot holokaustu, ir jāiznīcina attiecīgās kultūras materiālie nesēji. Piemēram, mēdiju ziņa: „…neatzītajā Kosovas republikā Balkānos ir nopostīti gandrīz visi kristīgie dievnami…”

Citiem vārdiem sakot, apkārtējie apstākļi tik tiešām nosaka cilvēka apziņu [marksisma tēze]. Hitlers ar visādiem lāpu gājieniem un visiem saviem gēbelsiem spēja pārformatēt veselas tautas apziņu samērā īsā laika posmā. Un kāpēc jūs domājat, ka tieši to pašu nevar izdarīt tagad, tikai bez tāda ceitnota [šaha termins, kurš apzīmē laika ierobežojumu gājiena apdomāšanā], kāds bija fašistiem, un pat bez gēbelsiem, bez demonstrācijām, bez plakātiem un propagandistu runām – tikai un vienīgi ar lietu palīdzību.

„Santa klauss, kurš mūsu kultūrā pamazām nomaina salatēvu, ir Coca-Cola mārketinga nodaļas ilglaicīga darba auglis. Kompānija 80 gadus neatlaidīgi un sistemātiski strādāja, lai sasaistītu „santas” tēlu ar savu produktu un tādējādi audzētu pārdošanas apjomus” (Maikls Blendinks „Coca-Cola – netīrā patiesība”).

Šāda tipa reklāma ir veids, kā var mainīt mūsu kultūru, vērtības un gaumi, neizmantojot sprāgstvielas un gāzes kameras, un kas nes peļņu. Vienkārši ir jākļūst par modes noteicēju, ir jāizceļas ar ekskluzīvu produktu, ir jāpārņem reklāmas aģentūras un tad miljoni domās, kā tieši tev ir nepieciešams.

„Rietumos vairums lielveikalu apmeklētāju vienkārši staigā un skatās uz vitrīnēm, pat negrasoties neko pirkt. Preces vienkārši tiek jau patērētas kā tēls, bez to materiālā iemiesojuma iegādes. (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija” – http://www.kara-murza.ru/books/manipul/manipul_content.htm )

Ja lietām ir „jēgas slodze” [ja tās pašas par sevi ir informatīvie nesēji], tad kā lai to neizmanto, lai piekļūtu tiem, ko tu gribi pakļaut savai gribai?!

„Lietas nes ziņojumu, kas rada simbolus un tēlus. Ja lietas tiek projektētas, ņemot vērā šo viņu funkciju, tad tās var kļūt par izšķirošo spēku, formējot ierindas cilvēku apziņu.” (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija”)

„Savulaik Rokfellers teica, ka amerikāņiem , lai iekarotu afrikāņu inteliģences prātus, ir nepieciešamas tikai divas lietas – pildspalvas un apavi. Tos cilvēks aiztiek katru dienu. Rokfellers piedāvāja nežēlot līdzekļus, lai izstrādātu pašu labāko pildspalvu ar viskrāšņāko dizainu. „ (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija”)

Mēs esam lietu ielenkti, tās ir visapkārt. Iedomājaties, ja katra no šīm lietām ir speciāli „iekodēta”, lai iedarbotos uz cilvēka apziņu. Vai šādā gadījumā jūs maz būsiet tik brīvs un patstāvīgs?!

Par pūļa psiholoģiju ir sarakstīts un pateikts jau pietiekami daudz. Šie pūļa likumi strādā ar visā tajā, kas attiecas uz lietu patērēšanu, jo mēs vai nu atrodam atdarināšanas paraugu vai arī sekojam masu uzvedības tendencēm. Šīs masu uzvedības tendences tiek veidotas tai skaitā arī ar reklāmu.

„Galvenā reklāmas speciālistu kļūda ir, ka viņi projicē pašu personiskos uzstādījumus, gaumi, vērtības reklāmas produkcijā.” (Andrejs Gostevs „Otreizējā tēla psiholoģija” – http://wdoknigia.ru/domovodstvo/lou-21220.html )

Domājat, ka tā ir kļūda?! Nē! Reklāmisti to var darīt arī apzināti [tādējādi propagandējot savus uzskatus, vērtības un tēlus un uzspiežot tos sabiedrībai]. Reklāma mums jau rada mākslīgas vajadzības, lai cilvēks kompleksotu, ja viņam nav noteiktu preču un pakalpojumu, un lai viņš tos vēlētos. Tā reklāma veido mūsu pasaulskatu, lai gan mēs to neatzīstam.

„Apstiprinās prognoze, ka Krievijas reklāmas industrijas specifikas zaudēšanas sekas ir krievu cilvēka apziņas amerikanizācija caur reklāmu. Tā rezultātā krievu cilvēks sajutīsies svešs paša valstī un pārstās būt par krievu” (Andrejs Gostevs „Otreizējā tēla psiholoģija”) [Tas pats attiecas uz citām tautām un arī uz Latviju, kur šis proces ir daudz skaidrāk un uzskatāmāk redzams.]

Vēl mēs esam pakļauti modes ietekmei. Ja runā pēc mācību grāmatas, tad mode ir uzvedības tips un dzīvesstils. Modes pētīšana sākas ar lietu uztveri un t.s. „modes simboliem”. Tajā pašā grāmatā var izlasīt, ka mode bieži vien kalpo kā saziņas regulators, kļūst par masu paradumu un tiek aizsargāta ar sabiedriskā viedokļa spēku. Mode pēc savas iedarbības efektivitātes ir salīdzināma ar mākslu un reliģiju.

Ar modes palīdzību var izskalot smadzenes.Kā piemēru var minēt sieviešu skaistuma etalonus, kas rodas pēc „modernā apģērba” un kuram sievietes tiecas sekot, tādējādi arī mainot vīriešu gaumi. Piemēram pēdējo 25 gadu laikā vidējais jaunas meitenes svars ir samazinājies par 10 – 15 kilogramiem. [Šādā veidā ir nostiprinājies kropls sieviešu skaistuma ideāls – kārna sieviete, kura ir mazpiemērota vai vispār nepiemērota bērnu radīšanai, pretstatā miesās veselīgākām sievietēm.]

„ Šodien ar apģērba palīdzību cilvēkiem tiek veidotas nepieciešamās intereses un pasaulskats. Kostīmu dizains reorganizē sabiedrisko telpu ar ideju un teoriju radīšanu un virzīšanu.” (Svetlanas Komovas disertācija „Kostīma dizains kā masu apziņas vadības un manipulācijas līdzeklis”)

Apģērbi, caur sarežģītiem mehānismiem, kas tiem, kuri nelasa disertācijas, var šķist fantastiski, formē tādas lietas kā tikumību un citus personības elementus. Citiem vārdiem sakot, skolēnu formu ieviesa ne jau tāpat vien. Uzvilki uzvalku, un bez maz vai kā nomainīji imidžu, gan mugura kļūst taisnāka, gan uzvedība cita. Tādā veidā tiek mainītas ne tikai paša cilvēka vajadzības, bet arī apkārtējo viedoklis – estētiskie etaloni, vērtīborientieri utt. Piemēram, ja armijā liktu valkāt pusuzvilktas reperu bikses, tad šādas armijas kaujasspēja ievērojami samazināsies. Tas ir tāds pastulbs, primitīvs piemērs. Patiesība ir sarežģītāka – lietas iedarbojas uz cilvēku caur komplicētu krāsu, dekora, formu, kompozīcijas utt. sistēmu.

„Tieši „širpotreba” dizains kļuva par galveno ASV kultūras vērtību ieviešanas mehānismu masu apziņā. Speciālisti norāda uz to standartizācijas un segmentācijas īpašībām.” (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija”)

Ja nebaidieties no gariem un sarežģītiem teikumiem, izlasiet Žana Bodrijāra „Lietu sistēmas” (Жан БОДРИЙЯР “СИСТЕМА ВЕЩЕЙ” / „The System of Objects” (1968) http://yanko.lib.ru/books/philosoph/baudrillard-le-systeme-des-objets.htm ), tur viņš iespaidīgi izskaidro kā lietas ietekmē cilvēku apziņu.

„Piemēram, lielie spārni, ar kuriem ilgu laiku izrotāja automašīnas, bija simbols uzvarai pār telpu. Pēc tam no automašīnas un tā vadītāja tika rdīts mīts par kentauru, kurš apvienoja prātu un dzīvniecisko spēku. Pēc tam tika ekspluatēta ideja, ka automašīna ir neitrāla teritorija starp darbu un ģimenes mājām, tas ir – intīma sfēra, un automašīnu reklamētāji sāka izmantot mājas pavarda tēlus. (…)

„Lietas, kuras ērti iegulstas rokā, kuras ir saskanīgas cilvēka anatomijai, ir viņu vairāk pievelkošas. Tas ir cēlonis tai maģiskajai burvībai, kas piemīt maziem priekšmetiem – pulksteņiem, fotoaparātiem utt.” (Žana Bodrijāra „Lietu sistēmas”)

Bodrijārs pat izanalizēja materiālus no kurām lietas taisa. Koks cilvēkam ir vērtīgs, jo viņam ir raksturīgs slēpts siltums. Šis materiāls ir it kā dzīva būtne.

Lietas psiholoģiski var aizstāt dzīvas būtnes un radīt tādu pašu pieķeršanos. Savukārt ar rokām taisītas lietas apbur kā saikne ar agrākajiem ražošanas veidiem un „nosūta” mūs uz bērnības pasauli. Lietas var veikt arī placebo funkciju.

„Psihologi, kuri pētīja slēptās bailes 2.pasaules kara laikā, nonāca līdz secinājumam, ka amerikāņiem ir vajadzīgi priekšmeti, kuri viņiem simbolizētu mieru un drošību. Šo atklājumu vēlāk izmantoja ledusskapju reklāmā.”

Tātad, patērētāja psiholoģiju var radīt un strukturēt.Cilvēka apziņa ir izpētīta pietiekami labi, tās vadības mehānismi ir neredzami un tie jau ir ielauzušie mūsu ikdienā. Bet cilvēki joprojām turpina ticēt lietām un dažas no tām pat veido cilvēka intīmo sfēru. Mums šādas lietas ir dārgas un daži pat tām lūdz palīdzību un aizsardzību. Tā ir lietu mitoloģija, jo mēs taču uztveram sarežģītas ierīces kā kaut ko saprātīgu vai arī runājam ar automašīnu, kad tā noslāpst.

Tagad atcerēsimies par patērētāju sabiedrību, kura balstās tieši uz individuālas ieraušanas principa. Patērēšana jau ir izmainījusi mūsu kultūru, par kuras ievērojamu daļu ir kļuvis „šopings” kā ikdienišķa aktivitāte un pat kā līdzeklis stresa noņemšanai. Šādā sabiedrībā samazinās individuālā atbildība, kā arī intelektuālās un garīgās attīstības nepieciešamība. Tādus cilvēkus ir ļoti viegli vazāt aiz deguna.

„Amerikas kolēģi man paskaidroja, ka viņu vidusmēra skolu un izglītības sistēmas zemais līmenis ir apzināts ASV sasniegums ekonomiskās efektivitātes paaugstināšanai, jo izglītots cilvēks ir slikts pircējs. Izglītotam cilvēkam vajag Mocartu, Šekspīru vai teorēmas. „Dzīves saimnieki” cenšas to nepieļaut, jo kulturālība un izglītotība papildus arī traucē manipulēt ar iedzīvotājiem” (Vladimirs Arnolds, Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis). Darbojas arī apgriezta likumsakarība: labs pircējs kļūst mazāk kulturāls un mazāk izglītots.

Lai lietas paveiktu savu nelietīgo funkciju, patērētāju sabiedrībā ir ieviesta vienas paaudzes lietu nomaiņa uz citas paaudzes lietām. Tā teikt, mode tiek maksimāli forsēta, lai piesātinātu cilvēka dzīvi ar lietām, kurām ir vajadzīgais simboliskais zemteksts. Tāpēc arī cilvēki tiek aicināti maksimāli atbrīvoties no visa vecā.

Esat dzirdējuši par plānoto lietu „novecošanos”? Arī tādā veidā tiek palielināts lietu patēriņš (līdzīgi kā to dara mode, reklāma un kreditēšanas sistēma).

„Detaļa, kura mainās katru gadu, ir tikai maza lietas daļiņa, bet jūs to nevarat vienkārši nopmainīt, jo katrai jaunajai lietas versijai ir savs izmērs.”

Plānotā lietu „novecošanās” ir iekļauta pat kā atsevišķa sadaļa dizaineru un inženieru mācību iestādēs. „Jau 1928.gadā vienā no žurnāliem parādījās brīdinājums, ka prece, kura nenolietojas, ir traģēdija biznesam. „

„Globalizācijas koncepcija vispirmām kārtām paredzēja cilvēces pārvēršanu par vienotu, bezsejainu, pelēku substanci. Cilvēkiem bija jāatņem Dzimtene. Tādēļ visiem bija jāpiedzimst un jānomirst vienādos apstākļos.”

Ir vēl tāda lieta kā geoekonomika, WTO (pasaules tirdzniecības organizācija) un visādi atvērtie tirgi. Es to sakau tādēļ, ka gigantiskais importa „širpatreba” preces atnes svešzemju simbolus un kodējumu, kas ir pilnībā pielīdzināms totālai ideoloģiskai intervencei.

„Modes tehnoloģija” kā politiskas manipulācijas līdzeklis

[Fragments no skandalozā krievu „okultista” Nikolaja Levašova grāmatas „Krievija greizajos spoguļos” («Россия в кривых зеркалах»), kas ir iekļauta ekstrēmistiskās literatūras sarakstā. Tā kā konkrētais fragments izskatās ticams, neskatoties uz teksta autora apšaubāmo darbību un daudzām fantastiska rakstura autora tēzēm, tas tiek piedāvāts zināšanai kā iespējama versija un, pats galvenais, kā joprojām aktuālas manipulatīvas metodes („modes tehnoloģijas”) apraksts. Versijas ticamības pakāpi katrs var novērtēt pats pēc savas dzīves pieredzes un citiem, drošākiem informācijas avotiem.]

„Kad Rietumeiropā nostiprinājās feodālisms, kurā sociāli – ekonomiskās sistēmas pamatu veidoja zemesīpašnieki un zemes apstrādātāji, jūdi, bez savas ierastās prakses par ko minēju iepriekš, sāka izmantot arī dažas jaunas iedzīvoānās metodes. Ienākot kādā valstī, jūdi pirmām kārtām pasniedzabagātīgas dāvanas valdnieka ģimenei. Pie tam šīs dāvanas bija visai specifiskas – krāšņas drēbes un juvelierizstrādājumi.

It kā tajā nav nekas īpašs dot dāvanas valdniekiem, lai radītu par sevi labu iespaidu, iegūtu uzturēšanās un „biznesa” atļauju attiecīgajā zemē. Citiem vārdiem sakot tas ir parasts pielabināšanās kukulis. Šādi rīkojās visu tautu sūtņi un tirgotāji visos laikos, tāpēc rodas jautājums: bet kas tur tāds īpašs? Jūdi nebūtu jūdi, ja pat šādas savas dāvanas nepārvērstu iespējā labi nopelnīt gan netiešā, gan tiešā veidā.

Jūdu dāvātās dāvanas bija no brokāta un zīda, bagātīgi izšūtas ar zeltu un sudrabu, dārgakmeņiem un pērlēm. Interesanti, ka jūdi dāvināja nevis savas nacionālās bagātības, bet gan krāšņuma priekšmetus, kuri bija plaši izplatīti attiecīgās valsts teritorijā, ar „nelielām” izmaiņām. Šīs „nelielās” izmaiņas bija meteriāli, kuri bija pieejami tikai un vienīgi jūdu tirgotājiem, kā arī dārgakmeņi, kurus atkal tirgoja tie paši jūdu tirgoņi.

Tādējādi jūdu dāvanas praktiski izrādījās sava veida „Trojas zirgi” sekojoša iemesla dēļ. Kad valdnieka ģimene parādījās savā galmā jūdu dāvātajās dāvanās, attiecīgās valsts augstmaņi, cenšoties neatpalikt no valdnieka un mēģinot to atdarināt, griezās pie tiem pašiem jūdiem, lai iepirktu arī sev attiecīgas greznumlietas. Un te tad arī tika pieprasīta no aristokrātiem cena, kura daudzkārtīgi pārsniedz reālo. Gandrīz pilnīgs jūdu tirgotāju monopols šādās valstīs ļāva viņiem noteikt saviem izstrādājumiem gandrīz jebkādu cenu, jo reālās cenas neviens nezināja un nevienam citam nebija vajadzīgo materiālu un dārgakmeņu. Pie tam tērpus šuva tie paši jūdi – drēbnieki, bet juvelierizstrādājumus darināja jūdi – juvelieri. Citiem vārdiem sakot, aristokrātiem neatlika nekas cits kā pieņemt „spēli” ar „jau noteiktiem” noteikumiem. Jūdi spēlēja uz aristokrātu pārmērīgo pašvērtējumu un lepnību. Nezaudēt ģimenes godu [pēc šī piemēra – neīstu un iedomātu] aristokrātiem bija brīžam pat svarīgāk par dzīvību. Attiecīgi galma etiķetes ievērošana aristokrātam bija būtisks faktors ģimenes goda uzturēšanai.

[Te gan ir jāņem vērā, ka, ja šādi procesi ir tik neizbēgami, tas pirmkārt liecina, ka attiecīgā sabiedrības daļa ir samaitājusies tik tālu, ka ārējs spožums un tukša izrādīšanās („stikla krelītes”) tai ir būtiskāka par īstām vērtībām. Citiem vārdiem sakot, aristokrātiem laika gaitā zuda sapratne par to, kas patiesībā ir gods un „godu” sāka „mērīt” pēc ārišķīgām pazīmēm, kā rezultātā kā goda kavalieri (aristokrāti) tika sumināti bezgoži ar ārišķīgiem „goda” atribūtiem, kuri izmisīgi pie tiem turējās un neizmērojami ar to lepojās, jo juta vai pat zināja, ka viņiem ar patiesu godu nav nekāda sakara. Šādi procesi ir ne mazāk izplatīti arī mūsdienās un arī šodien sekošana modes tendencēm ir tukšu un stulbu cilvēku pazīme.]

Tādējādi apģērbu un rotaslietu dāvināšana karaliskām personām noveda pie tā, ka attiecīgās valsts augstmaņi pasūtīja jūdiem attiecīgus aksesuārus, daudzkārtīgi pārmaksājot par to. Pie tam jūdi, caur uzpirktiem augstmaņiem, „neuzbāzīgi” mēģināja iedvest valdniekiem, ka apgaismotiem monarhiem ir jāatbalsta māksla, jārīko balles, medības un krāšņi izbraucieni [citiem vārdiem sakot – ir jāizklaidējas un jāuzdzīvo uz nebēdu]. Un kurš gan monarhs negribēja būt slavens kā apgaismots valdnieks?! Ar dažiem retiem izņēmumiem to gribēja lielākā daļa kronēto personu, tāpēc arī viņi sāka rīkot balles un medības, kurās paši parādījās jūdu dāvātajos tērpos un rotaslietās. Sekojot valdnieka piemēram, to pašu darīja arī aristokrāti, kuri pie reizes gribēja „krāšņumā” pārspēt viens otru. Līdzīgā kārtā ārēja krāšņuma ziņā viens otru centās pārspēt monarhi, lai tikai un vienīgi viņam, nevis kaimiņam, tiktu visapgaismotākā valdnieka slava.

It kā tas nebūtu nekas īpašs vēlēties atstāt „pēdas” vēsturē kā apgaismotam valdniekam, atbalstot mākslu… tikai būtiski kā un uz kā rēķina tas tiek panākts. Monarhu balles, aristokrātu greznumlietas maksāja milzu naudu, kas tika ņemta no attiecīgo valdnieku un tā galminieku bagātību krātuvēm un kas tādējādi „pārgāja” jūdu tirgotāju kabatās.

Tad, kad lielākā daļa aristokrātu bija iegādājušies aktuālos apģērbus un rotaslietas gan sev, gan savām sievām un meitām, jūdi dāvināja valdniekam jaunu „dāvanu” – vēl krāšņāku un ar vēl vairāk unikālām sastāvdaļām. Un viss sākās no jauna, un aristokrāti atkal atvēra savus maciņus.Tā kā visam ir savas robežas, aristokrātu bagātības ar laiku izbeidzās, bet tā kā šo „spēli” vairums bija pieņēmuši, neviens negribēja zaudēt „godu”.

Tā kā vecās greznumlietas nekam vairs nederēja, tās nesa pie jūdiem – augļotājiem, kuri maksāja par tām niecīgas summas. Lai iegūtu jaunus līdzekļus „spēles” turpināšanai, tika celti nodokļi, tika ieķīlāti īpašumi un agri vai vēlu gan monarhi, gan aristokrāti caur parādiem nokļuva jūdu varā.

Sasniedzot šādu stāvokli, jūdi saviem parādniekiem piedāvāja vienkāršu izeju no neērtās situācijas. Piemēram, karaļiem tika piedāvāts izdarīt kādu „sīku” pakalpojumu, apmaiņā pret parādu anulēšanu. Piemēram – atļaut jūdu tirgotājiem sekot monarha uzvarošajai armijai un ļaut uzpirkt visu, ko karavīri vēlēsies.

Bet par kādu uzvarošu armiju runā „labie” jūdi?! Jo runa taču ir par parādiem?! Kāds tam ir sakars ar armiju un kādēļ jūdi lūdz atļauju tai sekot un uzpirkt? Armija šādā nozīmē nav uzvaroša savā teritorijā. Līdzīgs gājiens ir iespējams tikai citas valsts teritorijā. Bet tādēļ ir nepieciešams tikai un vienīgi tāds „sīkums” kā uzsākt karu ar vienu vai otru kaimiņvalsti. Tas taču ir tāds „sīkums” tādam drosmīgam monarham, kurš vienmēr ir sapņojis padarīt slavenu savu vārdu ar diženiem darbiem. Un kas gan šai ziņā var būt labāks par karavadoņa slavu! Bet tas, ka valsts kase ir tukša, tas nekas. „Labie” jūdi ir gatavi iedot naudu karam, bet valdnieks norēķināsies ar iegūtajām trofejām. Tādā veidā „drosmīgajam” valdniekam nekas cits neatlika kā uzsākt karu ar kādu no saviem kaimiņiem. Kara iemeslu atrast nav grūti, ja ir vēlēšanās, bet sliktākā gadījumā to var arī izdomāt. Ja „drosmīgais” valdnieks nevēlējās izdarīt „labajiem” jūdiem šādu „sīku” pakalpojumu, tad viņi bija „spiesti” palūgt dzēst parādu, jo viņiem taču bērni arī ir jābaro.

Tādā kārtā „nabaga” valdnieks nokļuva pilnīgā atkarībā no „labajiem” jūdiem, kuri ar šādas šantāžas palīdzību, panāca sev vēlamo rezultātu – kara uzsākšanu, jo katrs karš sola tirgotājam superpeļņu. Superpeļņa rodas gan no piegādēm kara vajadzībām, kas dod plašas iespējas finansu mahinācijām, gan arī no jūdu iegūtām monopoltiesībām uzpirkt kara trofejas, ieskaitot karagūstekņus un sagūstītos civiliedzīvotājus.”

Homoseksuālisti mūsdienu modes industrijā

00391_Dolce_GabanoDaudzi modes dizaineri nemaz neslēpj savu orientāciju un atklāti pauž savu netradicionālo orientāciju.

Franču dizaineris Žans Pols Gotjē, kurš ir slavens ar saviem futūristiskajiem kostīmiem kinofilmām un pirmā līmeņa zvaigznēm, tādām kā Madonna, Merlins Mensons un Milens Farmers, nekad nav slēpis savu homoseksualitāti. Viņš nkādā gadījumā savās modes skatēs nepakatrēsies modeļus – vīriešus apģērbt sieviešu drēbēs (kostīmos un svārkos), kas dod viņam papildus rezonanses slavu.

Britu dizaineris Aleksandrs Makvīns vairakkārt savās intervijās ir paziņojis, ka ir gejs. Par godu savas partnerības noslēgšanai ar režisoru Džordžu Forsintu, viņš Ibicas salā sarīkoja šiku un presē plaši atspoguļotu pasākumu.

Amerikāņu modeljērs Toms Fords kļuva slavens strādājot Gucci modes namā, bet dažus gadus atpakaļ viņš atvēra savu modes namu ar tirgus marku Tom Ford International. Jau vairāk kā 20 gadus Toms dzīvo ar savu partneri Robertu Bakliju, kurš ir žurnālists. Toms grib adoptēt bērnu, bet Baklijs ir pret.

Franču kutjēram Īvam Senlorānam, kurš 21 gada vecumā kļuva par Dior modes nama vadītāju pēc Kristiāna Diora nāves, bet vēlāk nodibināja savu modes namu, bija pastāvīgs partneris un mīļākais Pjērs Beržjē. Beržjē bija blakām gandrīz visas Senlorāna dzīves laikā. 2008.gadā, neilgi pirms dizainera nāves, viņu attiecības tika oficiāli reģistrētas kā pilsoniska partnerība.

Slavenais itāļu dizaineris Džanni Versače nodibināja modes namu Versace. Viņš savu nākamo partneri Antonio Damiko satika 1982.gadā, kad tas strādāja par modeli (vēlāk viņš arī kļuva par dizaineri). Viņu attiecības ilga 15 gadus, līdz 1997.gadā Versači tika nošauts. Slepkava izrādījās maniaks-homoseksuālists, kurš pēc tam izdarīja pašnāvību.

Valentīno, kurš ir slavenas tirgus markas dibinātājs, ir atgājis no lietām kopš savas pēdējās modes kolekcijas izrādīšanas Parīzē 2007.gadā. Viņš ar savu mīļāko Džankarlo Džamati bija tuvs 12 gadu garumā un cītīgi slēpa šo savu sakaru gan no citu acīm, gan arī no savas mātes.

Vislavenākais homoseksuālistu dizaineru pāris ir kopā strādājošie dizaineri Stefano Gabano un Domeniko Dolče, kuriem pieder slavenā tirgus marka Dolce & Gabbana. Tomēr ilgus gadus pāris slēpa savas attiecības no preses.

Vēl ir virkne slavenu dizaineru (Kristiāns Diors, Džons Galjano, Džordžio Armani, Pjērs Kardēns, Karls Lagerfelds), kurus masu informācijas līdzekļi ar lielu varbūtības pakāpi tur aizdomās homoseksuālismā, bet faktoloģisks apstiprinājums tam pagaidām nav.

Lūk, un šādi cilvēki nosaka modes tendences un estētiskos standartus, rada apģērbu un citu aksesuāru ārējos tēlus, un šādi cilvēki caur savu darbību atstāj ietekmi uz milzīgām ļaužu masām. Vai gan tādēļ ir jābrīnās par tik plašu izvirtību un amoralitātes izplatību?!

Avoti:

http://www.kramola.info/vesti/metody-genocida/sovremennaja-moda-ot-iudeev-do-pederastov

Informācijas aģentūra
/24.09.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Jēzus Kristus un PSRS līdzība

Ivana Glazunova glezna "Sist viņu krustā!" (1994)

Ivana Glazunova glezna “Sist viņu krustā!” (1994)

Reiz runāju ar vienu savu cīņu biedru un viņš pēkšņi salīdzināja PSRS ar Jēzu Kristu, jo pēc viņa domām abi parādīja cilvēcei pareizo ceļu, abus ne tā saprata un abus cilvēki sita krustā. Šādas paralēles tik tiešām ir pietiekami precīzas, bet, ja tajās ieskatās sīkāk, tad ir redzamas vēl citas līdzības, kas varbūt nav tik būtiskas, bet tāpat pietiekami ievērības cienīgas.

Pietiekami plaši ir izplatīts viedoklis, ka Jēzus Kristus nebija ebrejs. Tomēr kanoniskos avotos, kam nebija jānožēlo visi grēki par holokaustu, Jēzus tiek uzskatīts par ebreju. Arī PSRS ilgu laiku tika uzskatīta par ebreju valsti. Pirmkārt tā uzskatīja PSRS ienaidnieki. Piemēram, Ādolfs Hitlers „Manā cīņā” rakstīja: „Gadsimtu laikā Krievija dzīvoja tikai uz vācu kodola rēķina tās augstākajās aprindās. Tagad šis kodols ir pilnībā iznīcināts. Vāciešu vietu ieņēma ebreji. Bet kā krievi pašu spēkiem nevar atbrīvoties no ebreju kundzības, tā arī vieni paši ebreji nav spējīgi uz ilgu laiku turēt savā varā tik milzīgu valsti. Paši ebreji nebūt nav organizētības elements, bet gan drīzāk dezorganizācijas ferments. Šī gigantiskā austrumu valsts ir neizbēgami nolemta bojāejai.” (PSRS sabrukuma sakarā var pabrīnīties par fīrera tālredzību.)

PSRS par ebreju valsti uzskatīja arī nebūt ne PSRS ienaidnieks Henrijs Fords un, ja godīgi, arī visa Eiropa. Un tas tā bija ne jau dēļ īpaši liela ebreju procenta PSRS vadītāju vidū, kuri veda Padomju tautu uz gaišo nākotni, bet gan tādēļ, ka PSRS „vitrīnā” grozījās masa ebreju, kuri „piārēja” sevi kā izcilus poētus, rakstniekus, žurnālistus, zinātniekus utt. Piemēram, kara laikā galvenajā Sarkanās Armijas avīzē „Sarkanā zvaigzne”, kuru vadīja ebrejs D.Ortenbergs, krievus karot ar vāciešiem aicināja O.Knoričs, E.Gehmans, B.Gaļins, ĻevsSlavins, Jakovs Halips, V.Grosmans, A.Šuers, B.Abramovs, B.Lapins, K.Simonovs, J.Sislavskis, Z.Hacrevins, S.Sapigo, G.Šifrins, E.Gabrilovičs, Z.Herencs un citi.

Un ko lai eiropieši tāpēc domā par Sarkano Armiju un PSRS? Vai grūti tāpēc Hitleram un Gēbelsam bija apvienot Eiropu zem cīņas ar ebreju dominanci karogiem? Un vai gan ir jābrīnās, ka eiropieši, kuri negribēja savā valstī redzēt tādu ebreju sakopojumu, gāja vāciešiem palīgā? Tikai SS rindās kā brīvprātīgie iestājās 400 tūkstoši Eiropas okupēto valstu un pat neitrālo valstu pilsoņu, bet kopumā vāciešiem kalpoja 1,8 miljoni cittautiešu. Starp citu tieši tādēļ tolaik PSRS bija spiesta kaut ko darīt šai sakarā un PSRS ebreji masveidā nomainīja savus uzvārdus uz krieviskiem.

Gandrīz atklāta PSRS ebreju „vitrīna” eksistēja līdz pat tās sadalīšanas mirklim. Nesen [domājams 2009.gads] TV ēterā komiķis Mihails Zadornovs pastāstīja kā viņš Padomju laikā kopā ar grupu padomju satīriķu devās pārstāvēt padomju estrādi uz Vācijas Federatīvo republiku [kapitālistisko Vāciju]. Tur katrs no grupas dalībniekiem pēc iepriekšējas savstarpējas norunas, ejot ciemos, nozaga saimniekiem pa litram šņabja. Viesnīcā viņi savāca no citu numuru durvīm neapēstos atlikumus un jautri uzdzīvoja, parādot vāciešiem kas ir „rusiš švain”. Šajā satīriķu grupā bija Žvaņeckis, Širvindta, Vinokurs, Hazanovs un vēl kāds. Pats Zadornovs paskaidroja, ka nokļuva šajā kompānijā tikai tāpēc, ka totalitārajā PSRS bija rīkojums, ka, ja krievu satīriķi brauc uz ārzemēm, tad viņu sastāvā ir jābūt vismaz vienam neebrejam. Īsāk sakot, lai gan pēc būtības PSRS nebija ebreju valsts, tā līdzīgi kā Jēzus Kristus tāda izskatījās.

Kā mēs zinām no Jaunās Derības, Pilāts gribēja Jēzu apžēlot, bet ebreju pūlis auroja: „Sist viņu krustā!” Ar PSRS notika tas pats. Te pat nevajag saukt šo kliedzēju, kuri to turpina darīt joprojām, uzvārdus, ne arī noskaidrot viņu tautību, jo ar PSRS „krustā sišanu” lepojas katrs ebreju rasists. 2007.gada 6.decembrī ziņu aģentūra „Novije reģioni” izplatīja ziņu no Telavivas ar nosaukumu „Izraēlas premjerministrs izteica pateicību padomju ebrejiem par PSRS sagraušanu”: „Uzstājoties trešdien vakarā svinīgā ceremonijā, kura ir veltīta cīņas sākuma par Padomju ebreju tiesībām izceļot uz Izraēlu 40-tai gadadienai, šīs valsts premjerministrs Ehuds Olmerts paziņoja, ka viņu uzvara šai cīņā ir viens no PSRS sabrukuma iemesliem.” Savukārt bijušais ministrs Nātans Šaranskis paziņoja: „…uzvara, ko Padomju ebreji izcīnīja cīņā par tiesībām izceļot, ievērojami veicināja PSRS sabrukumu un tādējādi izmainīja pasaules kārtību.” Kā redzat, Izraēlas vadītāji pilnīgi atklāti lielās, ka 40 gadus atpakaļ izraēliešu lobiji PSRS bija, Hitlera vārdiem runājot, „dezorganizācijas ferments” un tieši viņi veicināja PSRS iznīcināšanas sākšanu. Un gala beigās, ar citu spēku palīdzību, PSRS tika iznīcināts.

Pirms Jēzus krustā sišanas bija Jūdas nodevība, kurš iepriekš bija zvērējis viņam uzticību. PSRS „krustā sišanas” priekšvakarā to nodeva arī uzticību zvērējušie „drošie partijieši-ļeņinieši” , „godam kalpojošie ģenerāļi” un citi (negribu pat mēģināt uzskaitīt šo neliešu uzvārdus). Paralēles acīmredzamas!

[Krievijā pret autoru par šo rakstu, kas ir viņa grāmatas sadaļa, tika ierosināta krimināllieta par ekstrēmismu.]

Jurijs Muhins

Avoti:

http://igpr.ru/news/na_yurija_muhina_zaveli_novoe_ugolovnoe_delo

http://lenta.ru/news/2007/12/06/olmert/

Informācijas aģentūra
/24.09.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Saeimā iesniegts pret bērnu maitāšanu vērsts likumprojekts

Bērnu maitāšanas atbalstītāji: Arvils Ašeradens (VIENOTĪBA), Dzintars Ābiķis (VIENOTĪBA), Solvita Āboltiņa (VIENOTĪBA), Einārs Cilinskis (VL-TB/LNNK Saeimas frakcijas vadītājs (!)), Ilma Čepāne (VIENOTĪBA), Lolita Čigāne (VIENOTĪBA), Kārlis Eņģelis (RP), Andrejs Judins (VIENOTĪBA), Zanda Kalniņa-Lukaševica (RP), Ojārs Ēriks Kalniņš (VIENOTĪBA), Daina Kazāka (RP), Vilnis Ķirsis (RP), Atis Lejiņš (VIENOTĪBA), Inese Lībiņa-Egnere (RP), Līvija Plavinska (VIENOTĪBA), Elīna Siliņa (RP), Ilze Vergina (VIENOTĪBA), Ilze Viņķele (VIENOTĪBA)

Bērnu maitāšanas atbalstītāji: Arvils Ašeradens (VIENOTĪBA), Dzintars Ābiķis (VIENOTĪBA), Solvita Āboltiņa (VIENOTĪBA), Einārs Cilinskis (VL-TB/LNNK Saeimas frakcijas vadītājs (!)), Ilma Čepāne (VIENOTĪBA), Lolita Čigāne (VIENOTĪBA), Kārlis Eņģelis (RP), Andrejs Judins (VIENOTĪBA), Zanda Kalniņa-Lukaševica (RP), Ojārs Ēriks Kalniņš (VIENOTĪBA), Daina Kazāka (RP), Vilnis Ķirsis (RP), Atis Lejiņš (VIENOTĪBA), Inese Lībiņa-Egnere (RP), Līvija Plavinska (VIENOTĪBA), Elīna Siliņa (RP), Ilze Vergina (VIENOTĪBA), Ilze Viņķele (VIENOTĪBA)

Saeimas deputātu grupa 11.09.2014 iesniedza izskatīšanai likumprojektu, kurš aizliedz bērnu izglītības un mācību iestādēs veikt seksuālo attiecību popularizēšanu, iesaistīt bērnus kā skatītājus un dalībniekus seksuālo attiecību popularizējošos pasākumos, noliedz bērnu iesaisti skaistumkonkursos, kuros vērtē tikai viņu ārējo izskatu un nosaka, ka dzimumaudzināšanai skolās jābalstās uz tradicionālajām ģimenes vērtībām (laulību, kas ir savienība starp sievieti un vīrieti).

Pilns iesniegtā likumprojekta Nr:1240/Lp11 teksts:

„Grozījumi bērnu tiesību aizsardzības likumā

1. Papildināt likuma 47.pantu ar ceturto daļu sekojošā redakcijā:

„(4) Bērnu izglītības un aprūpes iestāžu dzimumaudzināšanai jābalstās uz tradicionālajām ģimenes vērtībām un laulību – savienību starp vīrieti un sievieti. Bērnu izglītības un aprūpes iestādēs seksuālo attiecību popularizēšana un reklāma ir aizliegta.”

2. Izteikt 50. prim 1 panta otru daļu sekojošā redakcijā:

„(2) Bērnu aizliegts iesaistīt skaistuma konkursos vai citos tamlīdzīgos pasākumos, kuru galvenais mērķis ir vienīgi viņa ārējā izskata vērtēšana. Bērnu kā dalībnieku un skatītāju aizliegts iesaistīt pasākumos, kuru mērķis ir seksuālo attiecību popularizēšana un reklāma.” „

Likumprojektu iesniedza deputāti Irina Cvetkova, Inga Bite, Guntars Bilsēns, Inita Bišofa, Gunārs Igaunis, Inga Vanaga un Igors Meļņikovs.

18.09.2014 Saeima izskatīja likumprojektu un balsoja par tā nodošanu komisijām. Ar 47 balsīm PAR, 11 deputātiem atturoties un 18 balsojot PRET, likumprojekts tika nodots komisijai.

Iespējams šī aktivitāte ir tikai priekšvēlēšanu solis, jo likumprojektu līdz šīs Saeimas darbības beigām var neuzspēt izskatīt, bet jaunā Saeima to var vienkārši ignorēt, tomēr noteiktu deputātu pozīciju tas parāda, jo īpaši to, kuri balsoja PRET (jo varēja taču vienkārši atturēties). Par šo likumprojektu nenobalsoja neviens (!) Vienotības/Reformu partijas deputāts, kas kārtējo reizi apliecina, ka partija Vienotība ir „pidarastu partija”.

Bet lūk to neliešu saraksts, kuri nepakautrējās atklāti balsot PRET: Arvils Ašeradens (VIENOTĪBA), Dzintars Ābiķis (VIENOTĪBA), Solvita Āboltiņa (VIENOTĪBA), Einārs Cilinskis (VL-TB/LNNK Saeimas frakcijas vadītājs (!)), Ilma Čepāne (VIENOTĪBA), Lolita Čigāne (VIENOTĪBA), Kārlis Eņģelis (RP), Andrejs Judins (VIENOTĪBA), Zanda Kalniņa-Lukaševica (RP), Ojārs Ēriks Kalniņš (VIENOTĪBA), Daina Kazāka (RP), Vilnis Ķirsis (RP), Atis Lejiņš (VIENOTĪBA), Inese Lībiņa-Egnere (RP), Līvija Plavinska (VIENOTĪBA), Elīna Siliņa (RP), Ilze Vergina (VIENOTĪBA), Ilze Viņķele (VIENOTĪBA)

Avoti:

http://titania.saeima.lv/LIVS11/saeimalivs11.nsf/webSasaiste?OpenView&restricttocategory=1240/Lp11

http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS2_DK.nsf/DK?ReadForm&nr=d395e9fb-bd6d-4bff-bc08-2b3a386e9977

http://titania.saeima.lv/LIVS11/SaeimaLIVS2_DK.nsf/0/D693A90105232C3BC2257D570078DABE?OpenDocument

Informācijas aģentūra
/24.09.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 6 komentāri

Solvita Āboltiņa – bērnu tirgotāja?

Solvita Mellupe, vēlākā Āboltiņa

Solvita Mellupe, vēlākā Āboltiņa

Nesen tika publicēta Kanādā dzīvojušas bijušās Latvijas iedzīvotājas Vikijas Toras atklātā vēstule, kurā viņa tieši apvainoja vairākas Latvijas augsti stāvošas amatpersonas bērnu tirdzniecībā. Minēto personu starpā bija arī Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Mellupe), kura ilgu laiku strādāja LR Ārlietu ministrijā, ko autore nosauc par vienu no galvenajām bērnu tirdzniecības sistēmas radītājiestādēm (kopā ar Tieslietu ministriju, kuras ministre Āboltiņa arī ilgu laiku bija).

Zemāk tiek pilnībā pārpublicēts Solvitas Mellupes no Jaunā laika uzstāšanās Saeimā 12.12.2002, kurā viņa, iestājoties pret adopciju uz ārzemēm ierobežošanu, lej krokodila asaras par bāreņiem. Tā vietā, lai Latvijā radītu normālu vidi bāreņu aprūpei, kas ir valsts un politiķu viens no virsuzdevumiem, Mellupe nekautrējoties publiski deklarē, ka labāk no viņiem ir atbrīvoties, ja kāds tos ņem pretī, un pilnībā ignorē reālā adopcijas procesa biznesa pusi, kas adopciju (jo īpaši uz ārzemēm) padara par galēji amorālu darbības sfēru. Iespējams, tieši dēļ darbības šai jomā Mellupe savulaik apliecināja savu bezprincipialitāti, parādīja sevi kā cietsirdīgu un spējīgu nelietību realizētāju un tādējādi izkalpojās līdz ministres un valsts otrās amatpersonas līmenim.

„Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie deputāti! Pagājušās Saeimas pēdējā sēdē tika pieņemts grozījums Civillikuma 162.pantā. Šis grozījums paredz to, ka bērnu var adoptēt tikai tajā gadījumā, ja viņš adoptētāja aprūpē ir atradies vismaz 6 mēnešus, kā arī paredzēja izņēmuma tiesības samazināt šo termiņu līdz 3 mēnešiem. Prezidente uzskatīja, ka šis konkrētais grozījums ierobežo adopciju, un tāpēc atgrieza šo likumu caurlūkošanai.

Šis grozījums pēc būtības jau sen ir pārkāpis tīri juridiskus rāmjus, tāpēc es jūs lūdzu to skatīt ne tikai no juridiskā, bet arī no morāli ētiskā viedokļa, jo šis jautājums, kas mums šodien ir jāizskata, attiecas uz 14 245 bērniem. Tādi ir dati pēc pētījumiem par to, cik daudz bērnu atrodas dažādās iestādēs.

Es pieņemu, ka runātāji pēc manis kāps tribīnē un teiks, ka tā redakcija, kuru ir atbalstījusi Juridiskā komisija, ka šis termiņš ir nosakāms katrā gadījumā atsevišķi un ka šo termiņu varētu noteikt Ministru kabineta noteikumi… ka Juridiskā komisija ar to ir atbalstījusi bērnu tirdzniecību.

Pirms jūs apgalvojat, ka tā tiek atbalstīta bērnu tirdzniecība, padomājiet par šiem 14 245 bērniem! Padomājiet par to, ka Hāgas konvencija nosaka, ka katram bērnam ir tiesības augt ģimenē, mīļuma un aprūpētības gaisotnē. [Šīs tiesības bāriņtiesas plaši pārkāpj, laupot bērniem vecākus un padarot viņus par dzīvu vecāku bāreņiem, bet institūcijas, kam tas ir jākontrolē (pašvaldības un VBTAI) vai nu piesedz bāriņtiesu patvaļu vai arī ir skeptiski vienaldzīgas. Mellupes uzstāšanās laikā šī necilvēcīgā sistēma ierobežotā veidā darbojās tikai Rīgā. Tagad tā mazierobežotās formās ir izplatījusies pa visu Latviju.] Vai šie bērni tādā veidā tiks pie šā mīļuma un pie šīs aprūpētības? Vai viņiem būs iespēja uzaugt ģimenē?

Šo jautājumu mēs varam skatīt arī no naudas viedokļa. Šodien tik daudz tika runāts par naudu, tika aicināts lūkoties nākotnē, nevis tikai domāt par šodienu, tātad domāt par ilgtermiņa pasākumu. Es jums nolasīšu dažus skaitļus: 3615 bērni dzīvo ārpusģimenes aprūpes iestādēs, un to finanšu izlietojums ir 7 783 172 lati; internātskolās – 4296 bērni, un tas valstij izmaksā 5 394 823 latus; ir sešas audžuģimenes – 2021 lats; 9133 aizbildnībā esoši bērni, kur aizbildņu atlīdzība ir 5 044 697 lati. Ieslodzījuma vietās atrodas 392 nepilngadīgie, kas valstij izmaksā 3069 latus gadā katrs, bet kopā sastāda 1 203 302 latus. Tātad visa šī summa kopā sastāda 20 286 553 latus. Tātad tas ir jautājums, kas saistīts arī ar naudu, arī ar šo mūsu tik daudz šodien meklēto naudu.

Pie manas jau nosauktās summas nāk klāt vēl 5 miljoni – atlīdzība aizbildņiem. Turklāt šī problēma, kas saistīta ar bērnu adopciju, ir ļoti sena problēma šajā valstī, un neviens līdz šim to vispār nav vēlējies risināt. Valstij vispār nav programmas, kādā veidā atbalstīt adopciju.

Runātāji, kas debatēs pēc manis, droši vien bildīs arī par to, ka mēs tirgojam bērnus uz ārzemēm un ka šis grozījums, kas bija iestrādāts iepriekšējā redakcijā, kuru Valsts prezidente atgrieza atpakaļ, ir vērsts galvenokārt uz to, lai mēs ierobežotu mūsu bērnu adopciju uz ārzemēm. Un atkal izvirzās šis pats jautājums par šiem 14 000 bērnu, kuriem tātad nav šo tiesību augt ģimenē. Ja valsts neko nedara, lai viņus adoptētu šeit, Latvijā, vai mums ir tiesības viņiem liegt iespēju tikt adoptētiem uz ārzemēm.

Jā, ir zināms šis skaitlis, ka ir 540 ārvalstu gribētāju, kuru pieteikumi stāv Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamentā, un ka 138 ārvalstu adoptētāji vēl pavisam nesen ir iesnieguši šos pieteikumus. Šiem 14 000 bērnu, kad viņi būs izauguši lieli, būs tiesības mūs sūdzēt Strasbūras starptautiskajā tiesā, ka mēs viņiem esam lieguši šo iespēju uzaugt ģimenē.

Jautājums ir arī par starpniekiem un par nopelnīšanu. Un runa ir par to, kādā veidā pārliecināties, vai šie ārvalstu bērni adoptētāji ir godprātīgi. Tas ir pilnīgi cits jautājums! Ticiet man, es esmu strādājusi un redzējusi šīs lietas, kad bērni tiek adoptēti uz ārzemēm. Katrs ārvalstu adoptētājs, kurš pieprasa šeit adoptēt bērnu, vispirms tiek ilgi, dikti un rūpīgi pārbaudīts tajā valstī un tajās valstīs, no kurām viņš šos bērnus vēlas adoptēt. Ticiet man, tur ir sakārtota šī sociālā sistēma un tur šos vecākus pārbauda. Es esmu redzējusi, ka tā ir. Tur līdz pat tapešu krāsai viss tiek aprakstīts, tas, kāda būs tapešu krāsa tajā telpā, kur šis adoptētais bērniņš dzīvos un pagaidām praksē nav bijis tāda gadījuma, ka kāds no šiem uz ārvalstīm adoptētajiem bērniem būtu atgriezts atpakaļ… „

Vēl ir jāpiebilst, ka legāla bērnu tirdzniecība Latvijā var brīvi notikt, jo nemaz nav likuma, kas to ierobežotu. Respektīvi, ja adopcijas noformētāji par saviem „pakalpojumiem” paprasa pasakainas summas un kvītī neuzrāda, ka maksāts tiek par pašu bērnu (ko, protams, neviens nedara), tad juridiski šos morālos kropļus nav iespējams saukt pie atbildības (ja nu vienīgi kādas cietušās ģimenes radinieks izpildīs savu pienākumu). Zviedrijā (un ne tikai) ir speciāls likums, kurš nosaka cik un par ko adopcijas noformētāji drīkst saņemt, pārējais „ienākums” tiek traktēts kā samaksa par bērnu, kas ir kriminālnoziegums. Solvita Āboltiņa zina par to, līdzīgi cietiem šīs sfēras augsti stāvošām amatpersonām (Riekstai-Riekstiņai, Līvijai Liepiņai, Bērnu fonda Andrim Bērziņam no ZZS u.c.), tomēr neviena neko nedara lietas labā, kas kā minimums ir amata pienākumu nepildīšana, kas ir izraisījis ļoti smagas sekas, bet pēc visa spriežot tā ir ļaunprātīga dienesta stāvokļa izmantošana iedzīvošanās nolūkos.

Avoti:

http://www.saeima.lv/steno/2002_8/st_021212/st1212.htm

http://infoagentura.wordpress.com/2014/07/04/cietusi-mamina-nosauc-bernu-tirgotajus/

Informācijas aģentūra
/24.09.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Alberts Bels – tipisks latviešu mietpilsonis

Alberts Bels

Alberts Bels

“Latvijas Avīzē” izlasīju interviju ar Albertu Belu (http://www.la.lv/loti-stingri-nodalama-vara-un-nauda/). Jauna milzīga vilšanās, līdzšinējo ilūziju totāls sabrukums. Labi, ka Vladimirs Kaijaks aizgāja, manī saglabājot ilūziju par viņa domātāja un mākslinieka varenību. Līdz šim tas attiecās arī uz Albertu Belu.

Līdz šim man bija divi latviešu rakstnieki – Bels un Kaijaks. Diemžēl intervijā atklājās tipisks latviešu mietpilsonis ar tipisku vidusmēra latvieša domāšanas un pasaules izpratnes līmeni. Visvairāk pārsteidza primitīvie un idejiski seklie, un trafaretie spriedumi par mūsu politiku un mūsu valsts attīstību. Pārsteidza šodienas pasaules neizpratne, vienpusīgi šovinistiskā attieksme pret Krieviju, Putinu, notikumiem Ukrainā, Latvijas un Krievijas attiecībām. Nav saprotama viņa jūsmīgā čalošana par šodienas latviešu jaunās un vidējās paaudzes pseidoliterārajiem smērējumiem.

Intervijā piedalās zombēts latviešu inteliģents, kura skatījums nesniedzas pāri mūsu pseidonacionālistu stulbajam viedoklim. Nekāda spēja, zināšanas, izpratne notikumus skatīt globāli analītiski, globāli vēsturiski, globāli perspektīvi. Tā vien gribas teikt, ka cilvēks ar gadiem ir kļuvis muļķāks, pelēkāks, viengabalaināks, garīgi tukšāks. Protams, ja tas tā nebūtu, tad viņu neviens latviešu izdevums neaicinātu uz interviju. Turklāt neaicinātu tik odiozs medijs kā “LA” ar savu aprobežoti pliekano tradicionālo intervētāju.

Arturs Priedītis
/11.09.2014/

Avoti:

http://blog.artursprieditis.lv/?p=2028

http://www.la.lv/loti-stingri-nodalama-vara-un-nauda/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par ko balsot?

00392_Par_ko_balsotPar ko balsot 4. oktobrī? Tāds atkal ir hamletiskais jautājums. Pie mums vārdi no Hamleta monologa „to be, or not to be, that ir the question” vēlēšanu kontekstā atkārtojās ik pēc noteikta laika ar vienu un to pašu emocionālo spriedzi. Tā jau ir stabila tradīcija, ka pilsoņu kāda daļa nezina par ko balsot parlamenta vēlēšanās un ap šo jautājumu saceļ samērā lielu publisko kņadu. Interneta laikmetā šī kņada iegūst īpaši plašu publisko vērienu, jo katrs potenciālais vēlētājs var skaļi uzdot minēto jautājumu un pats to komentēt, iepazīstinot ar savu viedokli visu pasauli.

Patiesībā atbilde uz doto jautājumu ir vienkārša. Obligāti ir jāņem vērā mūsu dzīves reālais stāvoklis. Obligāti ir jāņem vērā tas, ko līdz šim esam sasnieguši parlamenta vēlēšanu rezultātā. Obligāti tātad ir jāapliecina sava attieksme pret tautas deleģēto parlamenta deputātu iepriekšējo veikumu valsts labā.

Un, lūk, mūsu dzīves reālais stāvoklis šodien ir tāds, ka balsot var vienīgi par to politisko spēku, kurš apņemas realizēt 5 valstiski stratēģiskos uzdevumus. Šie 5 valstiski stratēģiskie uzdevumi ir šādi: 1) valsts nacionālās suverenitātes atjaunošana, 2) nacionālās naudas sistēmas atjaunošana, 3) neitralitātes politikas realizācija valsts ārpolitikā, 4) sociāli orientētas valsts iekšpolitikas realizācija, 5) nacionālo nodevēju un valsts izzadzēju sodīšana.

Pašlaik mūsu dzīves reālais stāvoklis ir tāds, ka bez minēto 5 valstiski stratēģisko uzdevumu konsekventas izpildīšanas mūsu nākotne ir ļoti drausmīga. Noteikti turpināsies spējīgāko un enerģiskāko cilvēku aizbraukšana, noteikti turpināsies zagšana un blēdības, noteikti turpināsies visu procesu debilizācija, noteikti turpināsies tautas izmiršana, noteikti turpināsies tautsaimniecības panīkums, noteikti turpināsies sabiedrības krasa noslāņošanās bagātajos un nabagos, noteikti palielināsies nabadzības apjoms, neuzticība inteliģencei, neuzticība politiķiem, neuzticība valstij.

Saprotams, minēto 5 uzdevumu vitālo aktualitāti nenosaka tikai šodienas mūsu dzīves reālais stāvoklis. Nosaka arī tādi ļoti būtiski faktori kā mūsu valsts platība, ģeogrāfiskā (ģeopolitiskā) atrašanās vieta, ekonomiskais potenciāls, tautas lielums un tautas cilvēciskā kvalitāte.

Tāpēc vislielākajā nopietnībā var teikt, ka citi valstiskie uzdevumi mums nemaz nevar būt. Minēto 5 uzdevumu realizācija ir mūsu turpmākās pastāvēšanas garants. Minēto 5 uzdevumu realizācijai ir obligāti jābūt mūsu valstiskās ikdienas prioritātēm. Balsot ir vērts tikai par tādu jaunu politisko spēku, kura programmā ir minētie 5 valstiski stratēģiskie uzdevumi.

Citi varianti nevar būt. Citu variantu propaganda ir viltīga provokācija, cenšoties mūsu valstī neko nemainīt un saglabāt līdzšinējo destruktīvo kārtību un cilvēciskā kapitāla degradāciju. Ja kāds domā savādāk, tad viņam ir pareizāk izvēlēties kādu jautājumu no Hamleta slavenās frāzes parodiju kolekcijas. Hamleta vārdus mēdz parodēt – atdarināt smieklīgā veidā. Eksistē samērā plaša parodiju kolekcija, ko var izmantot mūsu pilsoņi, kuriem nevar būt aktuāls jautājums „Par ko balsot?”, jo viņi neko nevēlās radikāli mainīt mūsu dzīvē. Tādiem pilsoņiem var būt aktuāls jautājums „to beer or not to beer” (dzert alu vai nedzert alu). Pilsoņiem, kuri pareizi neizprotot vai nevēlas pareizi izprast savas tautas un valsts vēsturiskās iespējas un perspektīvas, veselīgāk ir iet un iedzērt kādu aliņu.

Protams, pašlaik ir ļoti grūti ticēt iespējai realizēt minētos 5 valstiski stratēģiskos uzdevumus. Esam pārāk dziļi iestiguši nodevību un nelietību šausmīgajā dūksnājā. Visus pēcpadomju gadus notikumi reāli virzījās bezcerīgi.

Nekādas cerības nevar būt arī tagad. Jau tagad ir skaidrs, ka vispareizāk vēlēšanas ir pārvērst par alus svētkiem. Kandidātu sarakstos nekādi cilvēciskās kvalitātes iepriecinājumi nav konstatējami. Gluži pretēji.Tiecās atgriezties vecie blēži, kuri jau agrāk parādīja savu nelietīgo, savtīgo un debilo iedabu. Pie siles raujas vēl lielāki mežoņi nekā līdzšinējie mežoņi ar grabovskiem priekšgalā no antiglobālistu bara. Uz jaunatni/vidējo paaudzi nav nekādas cerības. Tā ir zombēta ar neoliberālisma un postmodernisma samazgām. Tai patīk pakalpojumu ekonomika, dzīves glamūrīgā baudīšana, amerikāņu dibenu laizīšana. To pilnīgi apmierina izglītošanās iespējas, karjeras iespējas, kreditēšanās iespējas. Tā ir pelēku viduvējību masa, kuras mietpilsoniskās ambīcijas saskan ar šodienas Latvijas dzīves niecīgajām iespējām. Tas tāpēc, ka spējīgākie un enerģiskākie jaunieši ir aizbraukuši.

Tomēr visriebīgākais ir tas, ka mums ir sava melnā specifika. Pie mums specifiski ir tas, ka noziegumu brīvība ir totāla, teorētiski aptverot visu tautu. To var uzskatīt par valdošās kriminālās kliķes lielāko ideoloģisko un politisko panākumu – noziegumu brīvībā iepīt visu tautu.

Pie mums agresīvi nostiprināti ir tādi spēles noteikumi, ka teorētiski visi drīkst nesodīti zagt un blēdīties. Sodīti tiek tikai tie indivīdi, kuri pārkāpj spēles noteikumus. Piemēram, TV pārraidē pēkšņi sāk tēlot “godīgus” cilvēkus.

Pie mums ir radusies “prihvatizācijas” kriminālā elite. Turklāt svarīgi ir tas, ka šajā elitē faktiski teorētiski ir iekļauta visa tauta. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc 20 un vairāk gadu laikā pastāv tāda zagšanas un blēdību paradīze, un parlamentā nav bijis neviens godīgs politiskais spēks.

Tāds spēks praktiski nevar rasties, jo zagšanā un blēdībās teorētiski ir ievilināti visi iedzīvotāji. Neviena grupa no iedzīvotājiem nevar teikt “mēs esam godīgi un mums var uzticēt valsti”. Tāda grupa pie mums teorētiski nevar izveidoties. Bet bez tādas grupas ienākšanas parlamentā nekādas izmaiņas nav gaidāmas. Sagaidāms ir vienīgi zagšanas un blēdību turpinājums, kas iegūs vēl ciniskāku nokrāsu sakarā ar ekonomiskās attīstības apsīkumu sabiedrības novecošanas un emigrācijas rezultātā.

Turklāt zagšanā un blēdībās lieliski adaptējusies tautas daļa nekad neļaus rasties godīgam politiskajam spēkam. Tāds ir latviešu tautas liktenis, kuru tā pati ir radījusi, pateicoties savai mentalitātei.

Vēl ir jāņem vērā, ka “prihvatizācijas” rezultātus šodien vairs nevar koriģēt. Var vienīgi veikt finansiālo analīzi un likt reptiļiem samaksāt kompensāciju par kādreiz gūto iespēju apzagt valsti. Tomēr uzdrošinos šaubīties, vai latvieši ir spējīgi “dzemdēt” tādu politisko spēku, kurš gribēs no reptiļiem pieprasīt kompensācijas. Latvieši jau sen ir visu piedevuši “savējiem” reptiļiem.

Latviešu tauta nav krievu tauta, kura ar privatizācijas noziegumiem nekad nesamierināsies. Krievijā arī ir „prihvatizācijas” kriminālā elite, taču tai neizdevās noziegumu brīvībā teorētiski ievilināt visu tautu. Elite ir spiesta rēķināties ar tautas nesamierināmību un kategorisko atsacīšanos kaut ko piedot sabiedrisko īpašumu laupītājiem. Krievu tautas morālā stāja privatizācijas jautājumā ir sava veida Dāmokla zobens – pastāvīgi draudošas briesmas valsts prezidentam, valdībai. Latvijā tāds Dāmokla zobens neeksistē. Tāpēc valdošā kliķe atklāti uzspļauj tautai, sabiedrības viedoklim, sabiedrības interesēm. Latvijas valdošā kliķe lieliski zina, ka tautieši to nekad neaiztiks, jo tautiešiem pietiek ar to, ka viņi dzīvo „brīvā” valstī un visur teikšana ir „savējiem”.

Arturs Priedītis
/19.09.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 6 komentāri

Atbilde amerikāņu propagandistam

Pauls Stelps

Pauls Stelps

Latviešu nacionālists Pauls Stelps ir publicējis atbildi uz viņam iesūtītu „nevainīgu” jautājumu no it kā ieinteresēta cilvēka no „malas”. Gan atbilde ir laba, gan arī pats fakts labi raksturo noteiktas manipulatīvas metodes, kas plaši tiek izmantotas un ar kurām katrs sabiedriski aktīvs cilvēks saskaras ikdienā.

„Uldis” 25.08.2014 jautā: „Cilvēkiem laika gaitā mēdz mainīties uzskati. Jūs (Pauls Stelps=Antiņš(?)) arī esot ticējis, ka cīnaties par pareizu lietu – Latvijas neatkarību, bet tagad par līdzīgām aktivitātēm nosodāt ukraiņus. Protams, mums bija savādāk – mums viss bija miermīlīgi, ar dziesmām, bet situācija Ukrainā, manuprāt, nemaz tik viennozīmīga nav, un ir daudz sarežģītāka, nekā bija mums toreiz. Zinu, ka daudzi ukraiņi, kas Maidanā piedalījās, no Sirds tic, ka cīnās par taisnību. Un ja viņi vēl piedevām ir jauni un karstasinīgi, kāds tolaik, kad barikādēs aktīvi piedalījāties, droši vien bijāt arī jūs…(Jūs taču nesāksiet pēkšņi nosodīt pats sevi par to, ko kādreiz it kā nepareizi esat darījis, kad paraugāties uz to no šodienas izpratnes “augstumiem”? Jūs visdrīzāk to nosauksiet par mācībām, pieredzes gūšanas skolu, teiksiet, ka “kļūdīties ir cilvēcīgi” utml. Galvenais, ka toreiz un tagad no Sirds ticot, ka darāt pareizi, rīkojaties.). Un ja nu Latvijā no kurnošā vairākuma, kas te ir valdības apk rāpti, i zveidotu aktīvu protestētāju grupu? Vai nebūtu kas līdzīgs Ukrainai? Problēma ir tā, ka nav kam vietā nākt. Demokrātija tomēr parāda tautas vairākuma vēlmes. Viedajiem un inteliģencei pienākums būtu “modināt” un izglītot tautas daļu, kura ir citā garīgās attīstības līmenī un tādēļ vieglāk vadāma, zombējama, jo tai nepiemīt vēl skaidra pašApziņa, izpratne par notikumu būtību, spēja saskatīt cēloņus un paredzēt sekas utt. Mans jautājums, iespējams, ir retorisks. Vai cilvēks, kurš dzīvo “no Sirds”, saprot, ka “no Sirds” nosodot citus, kuri viņaprāt rīkojas nepareizi, slikti, “kā tumsas spēks” utml., viņš nostāda “neaizsargātā” situācijā pats sevi, jo nosodot citus, kuri arī rīkojas “no Sirds” un ticot tam, ko dara, nosoda pats sevi citā situācijā, kurā viņš rīkojās “no Sirds”, bet no šodienas skatījuma – nepareizi?”

Paula Stelpa atbilde: „Kafijas pauze”

Sveiciens „laipnajiem Vašingtonas cilvēciņiem”! Gribat parunāties? Gribat arī te [ http://philos.lv/ ] savu propagandu bīdīt? Kaut gan visu, ko varu un gribu teikt, es saku savos rakstos, kas ir mana pastāvīgā diskusijas tribīne, tomēr „kafijas pauzē” varam ielaisties nelielā flirtā, zinot, ka, neskatoties uz visiem jaukajiem vārdiņiem un „actiņu taisīšanu”, šī saruna nekādā veidā nemainīs nevienu no mums, zinot, ka jums šīs sarunas mērķis nav kopsaucēju, bet pretinieka vājo vietu meklēšana, uz kuru varētu virzīt savus „pazemes tuneļu racējus” – atrast vietu, kur „parakties”. To visu zinot, varam arī parunāt. Nu ko, laižam vaļā!

1. „Cilvēkiem laika gaitā mēdz mainīties uzskati”…

Tad, kad 80-tajos gados ASV ar savu ielikteņu – 5.kolonnas kaitniecisko darbību sagrāva PSRS (praksē tika realizēts jau 60 – tajos gados izstrādātais Andropova plāns), tad tās pārvaldes un saimnieciskās nomenklatūras netīrākā daļa jau bija sagatavota politiskās un ekonomiskās varas sagrābšanai, prihvatizēšanai un par kapeikām pārdošanai iznīcināšanai ārzemniekiem. Arī šajā ziņā Latvijā viss bija tāpat kā Ukrainā, Krievijā, Gruzijā, Armēnijā, Azerbaidžānā un citās PSRS republikās. Misējās tikai Kazahijā un Baltkrievijā, kur varu paņēma „veči no tautas” – Cilvēki ar Ideāliem (visur citur ideālu vietā varas sagrābējiem bija nauda un bauda), tāpēc šakāļi (jūsējie) tos sāka saukāt par diktatoriem.

Lai dzīvo diktatori Lukašenko un Nazarbajevs! Dod Dievs, visiem citiem tādus pat diktatorus! Dod Dievs Latvijai tādu pat kārtīgu vīru – Diktatoru! Lembergu par Diktatoru un galvaspilsētu uz Ventspili! Urā! Urā! Urā!

Tad, kad notika „prihvatizācija”, tad īpašumi pēkšņi nonāca to rokās, kuri to radīšanā neko nebija ieguldījuši, un tāpēc jebkura cena, kuru par tiem maksāja „Europas” maitulijas un ASV šakāļi,viņiem bija milzīga peļņa. Puķu pārdevējam, kurš braucis uz Krieviju ar tulpīšu čemodānu, ādas mētelītis un miljons piedevām (par to, kas maksā miljardus) ir sapņojumu kalngals. Tādam fantāzija tālāk nesniedzas – aiz šīs robežas tiem ir tukšs – balts ekrāns (to interesēs jūs te tagad ar mani koķetējat). Celtniecības tresta direktoram visu sapņu kalngals ir nomainīt „Volgu” pret „Toyota Land Cruiser” un savās „telefontiesībās” dabūt visu Latviju, bet par draugu rajona milicijas priekšnieka vietā pašu iekšlietu ministru. Katrs turpina to, kas viņš ir, gan mērogos, gan saturā.

Toreiz, kad jūsējie šakāļi noziedzīgi sagrāba ekonomisko un politisko varu, kad bija aktuāls jautājums, ka vecie nomenklatūras darbinieki, mainot izkārtnītes pie kabinetu durvīm paliek savos vecajos (piedodiet, iepērk jaunus!) krēslos, tad jūs kladzinājāt lozungu – „Netiesājiet un netapsiet tiesāti!”

Ar tiem, kuri mēģināja „tiesāt” – meklēja taisnību un gribēja, lai viss ir GODĪGI, izrēķinājās, tātad – tas nebija aicinājums, bet brīdinājums – iebiedēšana. Tagad to pašu „veco buku” uzdevumā jūs katru reizi pirms vēlēšanām kladzinat citu lozungu – „Cilvēks var mainīties!” Tas ir jūsu saimnieku lozungs, aiz kura aizsega tie paši vēži vienmēr paliek kur ir, uzšujot sev jaunu partijas, kustības vai „kopā būšanas kulīti”.

Pasakās ir motīvs – „aizej tur – nezin kur, atnes to – nezin ko!”, tagad palaiž „mākonīti” – „sanāciet kopā nezin kas, darīsim nezin ko, iesim kopā nezin kur, bet es jūs visus vedīšu turp, šurp – nezin kurp – es esmu nezin kādas kustības līderis”. („Zvaigžņu fabrika”).

Līderis ir Cilvēks ar nemainīgu pārliecību par savas darbības labdabību, kura pārliecība ir redzama viņa programmas darbībā. Cilvēkam laika gaitā uzskati nemainās. Žurka, hiēna un šakālis nekad nebūs Zirgs, Zilonis vai Briedis. Cilvēks savus uzskatus realizē vidē un apstākļos, kādos tobrīd ir, un ja, mainoties apstākļiem, Cilvēks parāda kādu jaunu savu šķautni, tad tas nozīmē tikai to, ka jaunie apstākļi ļauj darboties tam, kas Cilvēkā ir bijis arī tad, kad to bremzēja iepriekšējie apstākļi. Ja kāds, nonācis citos apstākļos, pārmetas pie savu iepriekšējo domubiedru pretiniekiem, tad tas nozīmē tikai to, ka nodevējs viņā ir sēdējis jau no laika gala un gaidījis izdevību kļūt nodevīgam. Cilvēki nemaina uzskatus. Cilvēki maina metodes, ar kurām realizē tos pašus uzskatus.

Lai Cilvēks (un tikai Cilvēks – ļaudīm un divkājainajiem tas nav pieejams) mainītu uzskatus, viņa acu priekšā ar viņa līdzdalību ir jāsabrūk visai viņa uzskatu radītajai pasaulei. Viņam ir jāpiedzīvo atklāsme par šī sabrukuma īstajiem iemesliem – paša uzskatu kļūdainumu, jāuzdod jautājumi par notikušo un pašam jāatrod Īstenība un Ceļš uz to (tieši tādā secībā – vispirms jāredz Īstenība un pēc tam jāiegūst „šaurais” Ceļš). Tikai pašam sevi novedot pie „sasistas siles”, Cilvēks (!) var atstāties no vecajiem uzskatiem un pieņemt jaunus. Pie tam, vecajiem ir jāsabrūk „tūkstošgadu miera laika”, bet ne cīņā ar pārspēka ienaidnieku.

Tieši tāpēc šodien Ukrainā, lai „zaudējot cepienu”, nezaudētu „ieraugu”, nacistiskās bandas runasvīri un labi ģērbtie kungi un kundzes Latvijā stāsta, ka viņu „armija” ciešot sakāvi no „iebrukušās Krievijas armijas”, bet ne no pašu zemes idejiski pārāko iedzīvotāju zemessardzes un ASV nodevības.

2. „Jūs arī esot ticējis, ka cīnaties par pareizu lietu – Latvijas neatkarību…”

Es nevis „esot”, bet esmu ticējis, un nevis ticēju pagātnē, ka TO daru, bet TO darīju, daru un darīšu!

Es vienmēr esmu iestājies par vienu un to pašu. Es vienmēr esmu bijis zem vieniem karogiem, par TO tajā pat ierindā, starp tiem pašiem biedriem un tāpat kā vienmēr jūtu blakus tos pašus plecus un TO – uz priekšu saucošu! Ar TO arī uzvarēsim!

Tāpat kā tagad, es „dziesmotās” laikā, jaunībā un bērnībā biju par vienu un to pašu (tai skaitā arī Latvijas neatkarību, bez kā nav visa pārējā!) darīju to pašu, zināju to pašu (kas esmu un kādēļ dzīvoju, savu ierindu un karogus, savus biedrus un TO…). Es vienmēr esmu turpinājis sen iesākto un nekad nepārtraukto. Katros apstākļos es esmu darījis to, ko šajos apstākļos varēju darīt, un arī tagad mani ierobežo tikai apstākļi, ar kādiem šakāļi un „Vašingtonas cilvēciņi” mani apkaro, bet ne mani uzskati, „ticējumi” vai jūsu propaganda. Pretēji jūsu propagandai, es apgalvoju, ka Kadafi bija Varens Vīrs – savas tautas Tēvs, bet jūs – šakāļi, esat tikai nožēlojami viņa slepkavas.

Lai dzīvo Muammārs Kadafi! Mūžīga piemiņa viņa dzīvei un darbiem! Pamēģiniet paveikt savas tautas labā to pašu! Es sveikšu katru, kuram tas izdosies!

Katras tautas neatkarība ir tās normālas dzīves pamatā. Tāpēc, tiecoties uz Kultūras vadītu Cilvēku veidotu pasauli, es kā pirmo pakāpienu uz to redzu katras tautas neatkarību – iespēju patstāvīgi, bez ārējo spēku diktāta pieņemt lēmumus un Brīvību, ar Brīvību saprotot tās neierobežotas iespējas darīt labu citām tautām. Mainoties gadiem un pienākot jaunām zināšanām, ir precizējies mērķis, uz kuru tiecos, un tas, kas traucē to sasniegt. Laikam ejot, to aizsedzošais personiskais ir pakāpeniski atgājis malā un devis vietu pārlaicīgajam un pārpersoniskajam – tam, kas ir Vienmēr.

Par mani nevar teikt maldinošo „esot”. Es patiešām tāds ESMU. Es To daru! Jūs varat mani nozākāt, traucēt vai pievienoties. Izvēlieties paši. Jūsu nākotne ir jūsu pašu rokās.

Tomēr izskatās, ka tādas jums nav, jo jūs dzīvojat attālā pagātnē. Ukraina jau 23 gadus, kopš 91.gada beigām, ir neatkarīga. Kaut gan ukraiņi divos referendumos izteicās par palikšanu PSRS sastāvā, Belovežas dzērāji tai tomēr neatkarību iešķieba 91.gada beigās.
Par kādu neatkarību tie neatkarīgie vēl tur cīnās? Skolā nav gājuši, vai?

„Eiropa” rīda Ukrainu uz karu pret Krieviju, bet pati tās preces savā tirgū neielaiž. Krievija bija vienīgā, kura pirka Ukrainā ražoto – kurai tas, ko vēl izlaida padomju laikā celtās rūpnīcas, bija vajadzīgs. Uz Krieviju darbā (…uz Eiropas bordeļiem maukoties) brauc visi tie, kam nav darba Ukrainā. Un tagad „Ukraina” cīnās par tādu „neatkarību” no Krievijas, kurā tiktu apcirstas visas ekonomiskās un sociālās saites ar Krieviju.

Līdzība. Kāds vīrs tirgū citam vīram pārdod kartupeļus (nekā cita viņam nav). Katru gadu un par labu cenu. Tomēr padomājis, viņš atrod, ka ar to pašu ir „atkarīgs” no kartupeļu pircēja, tāpēc izlemj cīnīties par savu neatkarību tā, ka kartupeļus vairs nestādīs, uz tirgu neies, kartupeļus nevienam nepārdos, bet ies dauzīt tirgus būdas.

Tad viņš būs „neatkarīgs” no kartupeļu pircēja! Tā ir tā „Ukrainas neatkarība”, par kādu jūs runājat. To, ko normāli Cilvēki sauc par sadarbību, to jūsu Psaki kundze – par atkarību, bet savstarpējo apkarošanu par neatkarību.

3. „Bet tagad par līdzīgām aktivitātēm nosodāt ukraiņus”.

Nevis ukraiņus, bet noziedzniekus – nacistus, slepkavas un ASV pakalpiņus – šakāļus, žurkas un hiēnas, kam nav nekā kopīga ar ukraiņiem, kas kaitē Ukrainai un ukraiņiem. Un tās nav līdzīgas aktivitātes.

Lai ko es būtu darījis „dziesmotās” laikā, es nekad neesmu izvērsis noziedzīgas darbības. Es nekad neesmu aicinājis uz vardarbīgu valdības apvērsumu (tas nav vajadzīgs – žurkas zin, kad jābēg…), es nekad neesmu slepkavojis, es nekad neesmu postījis ēkas – savas tautas īpašumu, es nekad neesmu vasarā iznīcinājis Cilvēku dzīvojamās ēkas, lai ziemā tiem nebūtu kur dzīvot. Es nekad neesmu bēgļu gaitās izdzinis nu jau 1 000 000 Cilvēku. Es nekad neesmu sadarbojies ar ārvalstu dienestiem. Kad „dziesmotajā” ar mani uzņēma sakarus Lielbritānijas specdienests un piedāvāja „atbalstu” sabiedriskas organizācijas – pacifistu kustības darbībai, es no tā atteicos, un šī kustība tūlīt tika nožņaugta. Savā sabiedriskajā darbā pārtieku no tā, kas ir pa rokai un ko ar to var izdarīt. Viss pašu spēkiem. Labāk mazāk, bet labāk. Tā ir Neatkarība un Brīvība.

Mums Latvijas „dziesmotās” laikā vēl nebija tās pieredzes, kāda ir tagad. Tad „Europa” sevi vēl nebija parādījusi visā savā amoralitātē (par to nebija pieejama tik izsmeļoša informācija) un perversajā „dženderismā”. Tad vēl nebija uz ārzemēm izbraukušo latviešu strādnieku, bezdarba un Latvijas ekonomikas, lauksaimniecības, izglītības un kultūras sagrāves. Toreiz vēl bija ekonomiskā, kultūras un izglītības bāze, ar kuru Austrumeiropa varēja kļūt par vadošo Eiropā visās jomās. Tādēļ Europa to kā pirmo iznīcināja. Toreiz vēl Latvija nebija ASV vaukšķis un nu jau apsmiekls visas Europas acu priekšā.

Ukraiņiem ir redzams, kur noved draudzēšanās ar Europu un ASV. Ukraiņiem tagad ir tas, kā mums nebija – aicinājumi slepkavot savus politiskos pretiniekus („moskaļus”), mums nebija Odesas dzīvi sadedzināto un klintoniskā prieka par to. Mums bija doma par to, ka uz esošā bāzes mēs tālāk attīstīsim to, ko varētu darīt labāk. Mums nebija pieredzes par to, ka Godīgajam satiekoties ar blēdi, vienmēr uzvar blēdis. Mēs gribējām godīgi būvēt godīgu Cilvēku godīgo pasauli. Bet, ja komandā ir blēdis, to izdarīt nevar. Tur vienmēr iznāks blēžu pasaule.

Tāpēc – Atbrīvojieties no blēžiem, bet pielūkojiet, lai šo „atbrīvošanos” nevada paši blēži, jo tad viņi atbrīvosies no godīgo klātbūtnes, kā tas ir noticis Latvijā un pašlaik notiek Ukrainā. Toreiz, tāpat kā tagad ukraiņiem, aiz muguras jau bija notikumi Tbilisi un Baku, kad aiz nemieru maskas (tāpat kā Odesā) „atbrīvojās” no nevēlamajiem elementiem. Latvijā par tādu bija paredzēta „tehnogēnā katastrofa” – Pļaviņu un Rīgas HES dambju „sagrūšana”, kas daļēji appludinātu Rīgu un Jūrmalu, uz kā rēķina pazustu daudzi „nevēlamie”. Toreiz izdevās uzņemt sakarus ar Gorbačova tiešo aģentūru Latvijā un nodot ziņu, ka mēs te Latvijā zinam tam paredzēto mērogu un norises datumu, un viņu plāns neizdosies – lai pat nemēģina to darīt. Plānu atcēla.

Attiecībā uz „Zolitūdi” šodienas Latvijā tādu „aktīvistu” acīmredzot nebija… Nebija neviena, kurš pateiktu ASV sūtnim, ka zina par viņa bezpilotnieku lidojumu mērķiem Latvijā. Plāns nostrādāja, daļēji… Ušakovu gāzt neizdevās, bet tas aizgāja situācijas „iešūpošanai” attiecībās ar Krieviju. Pēc tam bija vēl daži līdzīgu notikumu mēģinājumi, bet tie visi „uzsūcās”. Tātad, kopīgām pūlēm izdodas „dzēst” ASV graujošo darbību Latvijā. Tagad ASV runassieva Āboltiņa stāsta, ka Ždanoka taisīšot „maidanu” Latvijā. Tātad, amerikāņi ir nolēmuši sākt taisīt nemierus Latvijā. Savus šāvējus jau tie te ir ieveduši, tāpat kā Ukrainā. Turieties tālāk no tādām „tautas aktivitātēm”! Tās visas vada no Vašingtonas!

Un visbeidzot – par tām līdzībām. Līdzības ir. Tāpat kā ASV vadībā notiek Ukrainas maidanizēšana – nacisma nostiprināšana Eiropas centrā, tāpat tad, kad notika Latvijas „dziesmotā”, tā bija no augšas, no Maskavas Gorbačova kliķes norežisēta „atbrīvošanās”, kurā Jūs visi bijāt šīs izrādes teātra masu skatu aktieri. Jūs PSKP vadībā „atbrīvojāties” un „neatkarīgojāties”. Jūsu LNNK čekas uzdevumā un kontrolē dibināja Berklavs – PSKP vecbiedrs, kuru šī nodibinājuma izpušķošanai speciāli ieveda Latvijā. Es no tās izstājos (ar oficiālu iesniegumu otrais – pirmais nepaguvu – bija viens ātrāks…), tāpēc, ka sadūros ar faktu, ka LNNK kā organizācija neaizstāv tos savus biedrus, kuri tiek represēti tāpēc, ka seko tās aicinājumiem! Jūsu „tautas fronte” (kuras biedrs nekad neesmu bijis) ir LKP radīta, vadīta un darba „orgāns”, ar kuru tā „ieguva” visu Latviju. Šis orgāns savāca jūsu zeltu un ar to kaut kur „noziedēja”. Kur palika TF ziedotais zelts!? Kura privātā banka par to tika dibināta un pēc tam „bankrotēja”?

Jūs nupat kā jūsmojāt par „Baltijas ceļa” gadadienu. Acīmredzot jūs tā arī nesaprotat, ka tas bija ASV darbiniekiem paklausīgo LKP darbinieku ar Maskavu saskaņots eksperiments masu „aktivitāšu” vadīšanai. Acīmredzot jūs nesaprotat, ka jūsu darbībā iegūtā pieredze vēlāk tika izmantota visās „krāsainajās revolūcijās” visās tajās vietās, kur to laikā un rezultātā tika gāztas valdības, sagrautas valstis un gāja bojā tūkstošiem Cilvēku! Jūs priecājaties, nesaprotot, ka visas tās dzīvības ir arī uz jūsu sirdsapziņas un par tām būs jāatbild ar savām ciešanām!

Jūs acīmredzot domājat, ka esot kaut ko izcīnījuši, kaut gan patiesībā par lēcu virumu esat pārdevuši sevi verdzībā. Ja jūs neko nebūtu darījuši, ja nekādas „dziesmotās” nebūtu, ja visi būtu gulējuši aizkrāsnē, tad rezultāts būtu bijis tas pats, kāds „tika sasniegts „dziesmotās” gaitā”. Jūs neko neizdarījāt. Jūs vienkārši iekļāvāties ASV scenārijā, kuru tā realizēja caur saviem ielikteņiem Maskavā. Pati par sevi organizatoriskā plānā tāda akcija Maskavai nebija nekas jauns. Jaunums bija tās psiholoģiskā motivācija – panākt, lai Cilvēki to dara no brīva prāta – panākt pašorganizēšanās destruktīvo daļu, saglabājot ilūziju par pozitīvu virzību. Tika panākta plaša masu apziņas atsaiste no realitātes. Vēlāk tā tika izmantota visās „krāsainajās revolūcijās” un to skatītājos. Notiek viens, bet skatītāji redz citu.

„Dziesmotās” laikā mums vēl nebija Irākas, Irānas zinātnieku iznīcināšanas, Lībijas, Sīrijas un visu „krāsaino revolūciju” pieredzes. Ukraiņu maidanistiem tā ir. Viņiem bija par to jādomā. Viņus brīdināja arī paši ukraiņi – tie valsts darbinieki, kuri saprata, ka notiek liela Ukrainas īpašumu pārdale, ka oligarhi sagrābj ko vēl var, bet ko nevar, to izpārdod amerikāņiem. Porošenko jau ir pārdevis lielāko daļu savu īpašumu Ukrainā. Vienīgā līdzība starp notiekošo Latvijā un notiekošo Ukrainā ir tā, ka tie iepriekšizstrādāta scenārija ietvaros un ārzemju interesēs tiek vadīti no ārpuses, un šīs ārzemes to visu apmaksā un bauda šo notikumu labumu augļus, bet tautai paliek drupas, mirušie, samazgas un kartupeļu mizas pie sasistas siles un izdauzītiem logiem aukstas ziemas priekšvakarā. Pat bez gāzes ko kurināt… Ukraiņiem ar visu esošo pieredzi vajadzēja un bija iespēja par to domāt.

4. „…daudzi ukraiņi, kas Maidanā piedalījās, no Sirds tic, ka cīnās par taisnību”…

Apžēliņ, kādu taisnību var iegūt, izrādot nežēlību, cietsirdību un asinskāri?!! Kādu taisnību iegūst, dzīvus sadedzinot Cilvēkus Odesā? Par kādu taisnību ievainotajiem un sagūstītajiem „Berkuta” darbiniekiem izdūra acis, nocirta rokas un kājas? Kāda taisnība prasa izsludināt atalgojumu 10 000 $ par noslepkavota „moskaļa” galvu? Par kādu taisnību visā „brīvajā” Ukrainā bez tiesas un izmeklēšanas ir pazuduši un vēl tagad tiek noslepkavoti tūkstošiem cilvēku? Par kādu taisnību Kijevas banda notrieca boingu? Kādu taisnību ar savām dzīvībām nopirka tā 300 pasažieri?! Kāda taisnība prasa Dienvidukrainas pilsētu sagraušanu, iedzīvotāju slepkavošanu un sieviešu publisku izvarošanu?!!! Kas tie par ukraiņiem, kuriem vajadzīga tāda taisnība? Kā vēlāk tādā „taisnībā” var dzīvot? Kā vēlāk varēs saviem bērniem stāstīt, ar ko tāda „taisnība” iegūta? Un kur tie „taisnības cīnītāji” savā slepkavošanā apstāsies? Kā tādā „taisnībā” var mierīgi nakti gulēt? Cik ilgi var tās muļķības gvelzt par „taisnību” un „brīvību”, kura esot snaiperiem uz abām pusēm šaujot jāizšauj? Kam tādu „taisnību” vajag?!

Man tādu „taisnību” nevajag un nevienam, kurš sevi par Cilvēku tur, arī tāda „taisnība” nav vajadzīga. Par tādu „taisnību” cīnoties, zaudē visu, kas pirms tam ir bijis, jo – kādu taisnību var atnest fašisms? Tikai tādu, kādu piedzīvo koncentrācijas nometnēs un Berlīnē 1945. gada… Kas ar asiņainām rokām, par tādu „taisnību” sācis, tas nekad neapstājas. Tas tādā garā to turpina darīt līdz pēdējam ukrainim… [latvietim, amerikānim, krievam, vācietim, francūzim, anglim … Cilvēkam]

5. „Un ja nu Latvijā no kurnošā vairākuma … izveidotu aktīvu protestētāju grupu?”

Saprātīgi Cilvēki katrs savā vietā dara to, ko tajā var darīt un sadarbojas darbības būtībā, nevis pēc kādas sapulces lēmuma, bet tie, kuri grib darbā piedalīties, viņus atrod paši bez kādas „izveidošanas”, un iekļaujas viņu darbā. „Būtu dvēsele – darbs atradīsies katram”. Tie, kuri neko nedara, bet tikai kurn, un kurus šī valdība var „apkrāpt”, nav saprātīgi, un, kopā savākti, tie tūlīt kļūtu šīs pašas valdības „vēlreiz apkrāpti”, vadīti, un uztaisītu tādu pat „maidanu” kā Ukrainā, kas ļautu šai valdībai vēl dziļāk iesēsties savos krēslos, tāpat kā Ukrainas oligarhi apvērsumā nometa pašu izveidoto valdību, lai tagad valdītu tieši. Ar diegiem nav aršana, ar muļķiem nav darba.

Lai viņi iet pie Dittas Rietumas. Tur jau tādi tiek pulcēti. Vai arī pie Sudrabas, vai pie citiem tādiem „kopprogrammu rakstītājiem” un „vienotājiem”. Un visa galā, var jau iet arī uz dievturiem. Viņi tagad pavasarī savā konferencē aprunājās ar baznīckungiem, eirodeputātiem, izglītības ministrijas darbiniekiem un nosprieda, ka viņiem nav nekā pretī pret netiklības ieviešanu skolās. Viņi ir gatavi būt arī netiklīšu turētāji savās rindās (nākotnē), ja vien viņiem ļauj (varbūt, ka pat darba apvienošanas kārtībā) būt vienā skolā ar netiklības uzspiedējiem. Konferences rezolūcijā nav neviena vārda pret netiklības izplatīšanu skolās, kurās taisās darboties dievturīši.

Es „gara acīm redzu Latvijas nākotnes ainu”, kurā zem ozola kuplajiem zariem pulciņā sēž dievturīši un pucē savas stabulītes, bet dievturītes Likteņdārzā vāverītes tracina („Pussy riot”). Kurš grib būt pie varas vai ar to draudzēties, tam ir jāierakstās tās netikļu klubiņā!

Vai esat redzējuši kādas uz vēlēšanām ejošas partijas programmā ierakstu par cīņu pret netiklību un netiklības uzspiešanas kampaņām skolās?! Vai esat redzējuši kādas partijas programmā vārdus par cīņu pret homoseksuālismu un amerikanizāciju?!

Tik daudz to „apkrāpto” pulcinātāju, tik daudz vietu, kur apkrāptajiem pulcēties. Lai katrs atrod sev to, kas viņam tuvāks. Uz trim latviešiem 5 pulcinātāji! Var taču iet pie Sudrabas uz „aizej tur – nezin kur” pulcēšanos. Var iet pie Dittas par sauloru sertificēties. Aktīvam un iniciatīvas bagātam muļķim ir daudz iespēju, kā sist sev pa pirkstiem. Kaifs esot tad, kad aizsit garām… Būtu latviešiem prātiņš, tad jau i’ pulcēšanās sanāktu!

Visas tādas mākslīgi radītas „aktīvo protestētāju” grupas vienmēr ir ārzemju specdienestu emisāru Latvijā (pašmāju „kangarīšu”) radītas, pulcētas un vadītas šo (pie mums un citur pasaulē ASV-CIP) dienestu vajadzībām un ārvalstu labā. Tā tiek pulcēta „lielgabalu gaļa”, kura provocē un virza notikumus saimnieku vadībā uz saimniekiem vajadzīgo, bet pati vēlāk „frontē” sapūst. Donbasas frontē utilizējās savu darbu paveikusī liekā „labā sektora gaļas masa”. Ja Latvijā grib uztaisīt vēl vienu perēkli karam ar Krieviju, tad NATO to sāks ar tādu „aktīvo protestētāju” grupu pulcēšanu. Maidans sākās „par Eiropu”, bet beidzās „pret Krieviju”. Viss mākslīgais ir viltus un meli.

6. „Problēma ir tā, ka nav kam vietā nākt.”

Lūk! Te nu „Vašingtonas cilvēciņi” sevi vienmēr ar to iezīmē! Lai tie, „kas ir” varētu palikt „tur, kur ir”, viņi visiem iestāsta, ka „nav kam vietā nākt”. Tāpēc jau radio un TV vienmēr vieni un tie paši ģīmīši grozās, ka „nav mums citu”. Tāpēc jau pirms vēlēšanām visādas „klaunu partijas” sadibina, lai visi redzētu, ka „nav mums citu”. Visi paverdzinātāji saviem vergiem iestāsta, ka tiem nav izvēles. Cilvēks kļūst par vergu tad, kad atsakās no savas neatkarības – brīvas izvēles iespējas.

Bet es jums teikšu tā: Visi muļķi ir salīduši jūsu-šakāļu barā. Un, ja jūs sakat, ka citu nekur ārpusē vairs nav, tad jau ļoti labi. Tad jau ātri beigsieties, un tie, kas ir ārpusē – kas nav ar jums sapinušies, varēs, jūsu netraucēti, mierīgi dzīvot! Tāpēc katru reizi, kad jūs tur tā raudat, tas manām ausīm ir kā mīlīga mūzika! Es ticu, ka nenovērtējamā Psaki kundze ir jūsu visu saprātīguma etalons. Vairāk tādu jūsu vidū! Vairāk vairiņu, rinkēviču un straujumu! Vairāk! Ātrāk! Tālāk! Tā tik turpiniet! Europa jūs izspļaus, bet Amerika aizmirsīs!

7. „Demokrātija tomēr parāda tautas vairākuma vēlmes”.

Par kādu demokrātiju tad te iet runa? Vai par to, kāda bija Grieķijā, ar kuru vergturi paverdzināja savus vergus? Vai par to, ar kādu latvieši izdemokratizējās uz ārzemēm? Tad jau tā bija tautas vēlme zaudēt darbu un pamest savu dzimteni iztikas meklējumos ārzemēs? Vai par to, kādu ASV, Lielbritānija un Polija (par to ir saņēmusi teritorijas daļu Irākas ziemeļos) ienesa Irākā? Vai par to, ar kuru NATO bombardēja Lībiju? Vai par to, kuras vārdā ASV un „Sīrijas draugi” apbruņo šīs valsts iznīcinātājus – islāmistu teroristus? Vai jūs runājat par demokrātiju, kuras vārdā tiek iznīcinātas valstis un iet bojā veselas tautas? Vai jūs gribat man iestāstīt, ka tāda ir šo „tautu vairākuma vēlme”, vai to, ka tāda ir amerikāņu, europiešu un latviešu vairākuma vēlme – iznīcināt valstis un tautas? Vai par to demokrātiju, kuras vārdā tiek apšaudīti rūpniecības uzņēmumi un šahtas Doņeckā, lai vēlāk tās varētu par kapeikām prihvatizēt? Vai palikt bez pajumtes un kurināmā ziemā, un bez iztikas līdzekļiem (Ukrainai ASV vadībā pienāk defolts) ir šo tautu lielākās daļas griba?

Tad man tāda demokrātija nav pieņemama un vajadzīga, tāpat kā Zemei nav pieņemamas tādas tautas, kurām ir tāda vairākuma griba. Zeme parūpēsies, lai tādas tautas ar tādu vairākuma gribu – demokrātiju ietu mazumā.

Bez tam, ko nozīmē „vairākums”? Vai rūdas vērtību nosaka daži metāla procenti tajā, vai tukšās smilšu masas? Vai attīstības iespēju dod tukšpauru miljoni, vai tie daži, kuri ir saprātīgi? Kam vajadzīga tāda tukšpauru vairākuma griba? Par ko jūs te muldat? Un kur tad ir tā „vairākuma griba”? Tur, kur to uzpērk (korumpē) ar pirmsvēlēšanu solījumiem? Kam vajadzīga korumpētas tautas griba un kas to izmanto? Tā jūsu demokrātija ir kolektīva netikļu bezatbildība un ļaundaru diktatūra. Pelējums uz maizes. Cērmes dabas miesās. Riebeklība Dieva acu priekšā.

Nesen „vienmēr pirmajā” radio kanālā teātraziņi sprieda par to, kāpēc Latvijas teātros vairs neuzved Raiņa lugas. Viena no viedajām beidzot sadūšojās pateikt, ka nav jau latviešiem tādu aktieru, kuri varētu, iznest Lāčplēša, Tota vai Induļa tēlu (nemaz jau nerunājot, ka kāda no mūsdienu skatuves vaļībā pa-laistajām m…m varētu būt Ārija, Laimdota vai Spīdola). „Koku būs pazīt pēc augļiem”. Sabiedrības dzīvē var redzēt, kā pieaug vai sabrūk tās Cilvēciskās Vērtības. Ja mēs redzam tik strauju sabiedrības pagrimumu, tad ir skaidrs, ka tai nav nekādas nākotnes, jo šis pagrimums izpaudīsies ikkatrā Cilvēka darbības jomā. Viss ies uz leju tāpēc, ka pagrimis ir pats iedzīvotājs, tāpēc, ka tā sistēma, kura ir ieviesusies Latvijā, deģenerē un ir deģenerējusi Latvijā visu un visus, kuri ir tai ļāvušies. Ja tāda ir tā jūsu demokrātija, ja tāda ir maksa par to, ja tādi ir tās augļi, tad tas, ko jūs saucat par demokrātiju, ir indīgs un visu iznīcinošs mehānisms. Tādā gadījumā es gribu, lai tāds mehānisms ātrāk beigtu darboties, lai tāds beigtu postīt Latviju un beigtos Cilvēku pagrimums.

8. „Viedajiem un inteliģencei pienākums būtu modināt…”

Piekrītu. Vēl vairāk – tieši pēc šīs darbības var pazīt, kurš ir inteliģents, bet kurš par tādu ļaunprātīgi uzdodas. Un, ja tā paskatamies, tad visi jūsu pucētie „mākslinieki”, „profesori” un „dzejnieki” tikai tādas alus putas vien ir. Sasaukt tautu uz ziņģēm un festivāliem ar alus izdzeršanos, nolikt priekšā apsmērētus audeklus, uzcelt „koncertzāli Vidzemē”, no kuras logiem lieliem burtiem pretī spīd uzraksts „Bohēma”, papļāpāt par kurzemīti – pacelt piezemēto lieluma kārtā, tādā veidā atņemot tautai tās patieso lielo – to jūs protat un atbalstat, bet tiem, kuri tiešām „modina”, tiem jūs aizbāžat mutes.

Tāpēc tie, kuriem jūs dodat vārdu, ļaujat runāt un ceļat godā nav inteliģence, bet inteliģence ir tie, kurus jūs tautai noslēpjat, kuriem aizbāžat mutes, un kurus visādi cenšaties diskreditēt (… arī esot ticējis…).

Patiesā inteliģence vienmēr dara savu darbu – modina un stāsta. Savukārt tautas pienākums būtu inteliģenci uzklausīt, nevis sapulcēties ziņģu, alus un patmīlības glaudīšanas baudīšanai, bet pieredze rāda, ka tauta vienmēr paskatās, paklausās un lustīgi pulcējas pie alus, desiņām un krievu lamāšanas…

Nu, ja jau tāda ir tautas lielākās daļas griba, ja jau tāda ir viņas demokrātija, tad viņa ir izdarījusi savu izvēli un tādas ir viņas brīvās gribas tiesības iedzīt sevi iznīcībā. Nevar aizstāvēt to, kurš sevi neaizstāv pats. Nevienu nevar piespiest būt Saprātīgam, Sadraudzīgam un Varonīgam. Tas, kurš grib būt kāju pamesls, vienmēr atradīs kādu, zem kura kājām pagulties. Tagad tie ir ASV un ES. Pēcāk tā atkal būs tagad lamātā Krievija, kādi arābi, žīdi vai nēģeri.

9. Jūsu jautājums nav retorisks. Tas ir murgains savārstījums, kurš uzrakstīts ar nodomu „izšķobīt” manu mugurkaulu un sajaukt galvu lasītājiem.

Ir rīcība no Sirds. Tās pretstats ir tas, ko jūs saucat par „rīcību no Sirds” – tas ir – paštaisnu un egoistisku, savas muļķības diktētu maldu stāvokli. Rīcība no Sirds ir skaidra un Zinoša, un palielina skaidrību un Zināšanu.

Sirds ievieš skaidrību. Sirds parāda to, ko prāts neredz. Tur, kur ir maldi, tur nav Sirds. Sirds vadīta rīcība apskaidro un stiprina. Rīcība maldu stāvoklī ieved dziļākos maldos. Iekāre un naids padara aklu. Maidanos pulcējas aklie.

Katrs dzīvo savā pasaulē, iet savu ceļu un nonāk citā vietā, neatkarīgi no tā, ko jūs par to domājat un stāstāt savos pulciņos. Ja tajos ir muļķi, kuriem ar skaistiem vārdiem var „aizsmērēt acis”, tad tāda ir šo pulciņu loma – kalpot par muļķu pulcēšanās vietām – miskastēm, kurās sakrīt tie, kuri ķeras uz skaistiem vārdiem. Jūsu kļūda, „Vašingtonas cilvēciņi”, ir tajā, ka jūs domājat, ka visi Cilvēki ir tādi kā jūs.

Jūs domājat, ka es, tāpat kā jūs, sākšu grozīties un mīkstmiesīgi locīties. Jūs nesaprotat to, ka darbība atšķirīgās vidēs izraisa atšķirīgas reakcijas. Tārpi nekad nesapratīs putnus, kuri tos ēd. Viņi nekad nesapratīs kā putni viņus atrod. Tārpi vienmēr centīsies uzzināt, kā paslēpties no putna, bet putns no augšas vienkārši skatās, ko tāds tārps tur dara.

Tas, ka es esmu teicis, ka „ne par to es cīnījos”, nenozīmē to, ka es nožēloju to, ko esmu darījis un domāju, ka esmu kļūdījies. Nebūt nē! Tajos apstākļos es darīju to, ko tajos varēja darīt. Tad, kad tas kļuva bezjēdzīgi, es to darīt pārtraucu un pievērsos citām darbības formām. Tur, kur godīgais saduras ar krāpnieku, vienmēr uzvar krāpnieks, bet tas nenozīmē, ka godīgais ir rīkojies nepareizi. Krāpnieks pārkāpj likumu, kuru godīgais ievēro. Likums ir durvis, kuras gan paver iespējas, gan nošķir divas pasaules. Krāpnieks sevi ierobežo savas krāpšanas žņaugos, bet godīgajam vienmēr ir bezgala daudz citu ceļu kā turpināt savu darbu. Visi, kas atceras, ko es esmu darījis un teicis, tagad paši redz, ka man bija taisnība.

Jā, es biju bezjēdzīgās akcijās, jā, es biju oligarhu sarīkotās „barikādēs”, bet es nekad to nesaucu par savu kļūdu. Daudzās „barikāžu laiku” fotogrāfijās var redzēt „manas klātbūtnes pēdas” – to, kas tika izdarīts kādā ļoti kritiskā brīdī, kas novērsa lielu upuru skaitu. Tāpēc mana klātbūtne tur nav bijusi veltīga – ir palikuši dzīvi Cilvēki un piespiesti mainīts „barikāžu cīņu” scenārijs. Ir mainīta (nepieļauta asiņaina) vēsture.

Jūs domājat, ka jūsu esamība vai neesamība „barikādēs”, vai „Baltijas ceļā” kaut ko mainīja teātrī, kurš saucās „neatkarības iegūšana”. ASV tagad saka: „Mēs esam nolēmuši beigt karošanu Ukrainā, bet jāļauj taču Kijevas bandai vēl mazliet pašaudīt „moskaļus””. Tāpat bija toreiz. Bija nolemts visus „brīvlaist”, bet vajadzēja taču to „brīvlaišanu” ar kaut ko izpušķot, lai vēlāk ir „par ko parunāt”. Tomēr visā tajā biezputrā vienmēr varēja izdarīt arī kaut ko īstu. Tas, kas tagad notiek Latvijā, nav tas sliktākais no visām iespējamībām, kas ar to varēja notikt. Par to man prieks!

Un pat, ja Cilvēks rīkojas, dzīvo tālāk un vēlāk saprot savas rīcības kļūdainumu, tad šī sapratne viņu stiprina. Tagad Cilvēks iegūst lielāku pārliecību par izvēlētā ceļa pareizumu, ja šis ceļš ir uz labo. Ja tas ir bijis uz ļaunu, tad viņš redz vēl vienu ļaunuma vājuma vietu. Kļūdu atzīšana vājina slikto un stiprina labo. Piemēries pie tā, un Tu zināsi, kas esi. Ar to arī beigsim mūsu kafijas pauzi.

No sevis varu piebilst vien to, ka, ja kāds kaut ko tādu par „maidaniešu cīņu par taisnību” sāktu runāt tur, kur ir pabijusi „nacgvarde” un soda ekspedīcijas „pretterorisma akcija”, to Odesas, Doņeckas un Luganskas apgabalu iedzīvotāji nosistu ar kailām rokām. To visu jūs varat runāt te, Latvijā, sēžot pie sava rakstāmgalda un internetā, un tiem, kas paši nav piedzīvojuši to, ko jūs saucat par „taisnību” un „neatkarību”, bet ko viņi ir piedzīvojuši kā fašismu un fašistu soda ekspedīciju savās mājās. Tur viņi to visu izsaka dažos lozungos: Odesu mēs jums nepiedosim! Donbasu mēs jums nepiedosim! To visu mēs jums nepiedosim!

Tāpēc priecājieties, ka jums nav jāsatiek šie Cilvēki vaigu vaigā un tāda benderiešu – nacistu „cīņa par taisnību un neatkarību”! Sveiciens Vašingtonai! Gaidi maidanu!

Avots:

http://philos.lv/Kafijas_pauze.html

Informācijas aģentūra
/17.09.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Ukrainas kara ekonomiskie cēloņi jeb kāpēc tiek provocēts pasaules karš (Sergeja Glazjeva uzstāšanās)

Sergejs Glazjevs

Sergejs Glazjevs

Par Ukrainas kara ekonomiskajiem iemesliem īsā, koncentrētā un informatīvi bagātā lekcijā stāsta autoratīvākais un ietekmīgākais Krievijas ekonomists, zinātņu akadēmijas loceklis un prezidenta padomnieks Sergejs Glazjevs (dzimis Ukrainā, tēvs krievs, māte ukrainiete).

Galvenie Ukrainas krīzes, konflikta un kara izraisītāji tomēr ir Kijevā pašreiz valdošais režīms. Šim režīmam jau kopš pašiem tā sākumiem bija neleģitīms raksturs, kas visiem ir acīmredzams, jo tas izveidojās bruņota valsts apvērsuma rezultātā. Sākot ar nelikumību, šis režīms visa sava pus gada ilgās eksistences laikā turpina veikt visdažādākās nelikumības. Nekādas cilvēktiesības, demokrātiskās normas un juridisko tiesību principus Kijevas režīms neievēro un pārkāpj tos gan savā iekšējā, gan ārējā politikā. Tāpēc šis režīms kopš paša sākuma līdz pat šai dienai ir neleģitīms. Šis režīms ir fašistisks visās savās izpausmēs. Pēc būtības tas ir oligarhisks. Vara Ukrainā pašreiz pieder oligarhiem un lielkapitālistiem, kuri turpina gūt peļņu no kara.

Kāds šim režīmam ir sakars ar „Eiropas vērtībām” dēļ kurām Eiropa, Eiropas Savienība to tieši un konsekventi atbalsta? Ja mēs runājam par tiesiskas valsts, demokrātijas, cilvēktiesību vērtībām, tad ir acīmredzams, ka Porašenko, Jaciņuka un Turčinova režīmam nav nekāda sakara ar šīm Eiropas sabiedriskās uzbūves normām un klasiskajām Eiropas vērtībām.

Ir acīmredzams kas cits, ka šim režīmam ir daudz kas kopējs ar postkristīgajām Eiropas vērtībām. Tādām kā ģimenes tiesību pārkāpšana, homoseksuālisma uzplaukums, vairākuma sabiedrības viedokļa ignorēšana, juvenālā justīcija utt. Ar šīm modernās Eiropas tradīcijām Kijevai tik tiešām ir tiešs sakars. Bet, ja mēs runājam par patiesajām Eiropas vērtībām, kas ir saistītas ar cilvēktiesībām, demokrātiju, sociālu valsti, tad šim režīmam nav nekā kopēja ar Eiropu. Bet tas, ka Eiropas līderi šo režīmu konsekventi atbalstīja un turpina atbalstīt ir fakts.

Šis režīms nevarētu rasties, ja nebūtu Eštonas, Barozu, Fulē, Eiropas finansu ministru, Eiropas valstu līderu attiecīga pozīcija. Protams, tā nav pirmā reize vēsturē, kad Eiropas valstu līderi „izaudzē” nacismu un pēc tam arī fašismu. Tā biju arī Minhenes vienošanās laikā 1938.gadā, kad viņi deva svētību Hitleram, un acīmredzot vēsture Eiropas vadītājiem māca tikai to, ka tā neko nemāca.

Tas, ka Porašenko ir nacists un nu arī fašists, tagad vairs nav apšaubāms. Jebkurš objektīvi domājošs cilvēks to atzīs. Porašenko kopā ar Jaceņuku publiski vairākkārtīgi ir teikuši, ka Donbasā dzīvo necilvēki, kopā ar Timošenko viņi aicināja šos necilvēkus iznīcināt, līdz pat masu iznīcināšanas ieroču izmantošanai. Visbeidzot uzstājoties Ukrainas neatkarības dienas pasākumos Porašenko pats paziņoja, ka viņa režīms ir Hitlera nacistu kolaboracionistu režīma, kurš eksistēja tikai dažas dienas, mantinieki. Viņš paziņoja, ka pats Ukraiņu režīms, karogs un citi Ukrainas valstiskuma atribūti sakņojas Ukraiņu Pretošanās armijā. Tādējādi Porašenko pats sava režīma leģitimitāti saista nevis ar Padomju Ukrainu, kas ir Ukrainas leģitīmais sākums, ne no Krievijas impērijas un ne no Kijevas Krievzemes, bet gan no tieši no Hitlera nacistu kolaboracionistiem. Ar šādām savām runām viņš pats apstiprina tiešu Hitlera nacistu kolaboracionistu un esošā Kijevas režīma saistību. Par to ir pateikts un uzrakstīts jau pietiekami daudz, un tas ir redzams arī pēc Ukrainā plaši izmantotās simbolikas, pēc Hitlera līdzdalībnieku slavināšanas. Tāpēc nākas secināt, ka mūs priekšā ir nacistisks un fašistisks režīms, kuru diemžēl atbalsta arī Eiropas līderi.

Rodas jautājums: kādēļ Eiropa vispār to dara? Kad vēl pirms sankciju ieviešanas Berlīnē tikos ar samērā objektīviem Vācijas parlamenta un Ārlietu ministrijas pārstāvjiem , tad viņi man neformāli teica: „Bet Tu taču saproti, tie nemaz neesam mēs, tie ir amerikāņi, kuri mūs piespiež un kuri no mums to pieprasa. Mēs neko nevaram izdarīt.” Kā tas ir, ka suverēnā Vācija neko nevar izdarīt pret amerikāņu spiedienu?! Man atbild: „Jā, tādi ir mūsu politiķi, tāda ir mūsu tradīcija un vispār pie mums ir amerikāņu karabāzes, mēs vispār vēl neesam atbrīvojušies no ASV okupācijas.” Tā neoficiāli vācu politiķi jums pateiks, attaisnojot savu nesaprotamo pozīciju, atbalstot Kijevas neofašistu režīmu.

Nu jau ir acīmredzams (visi fakti par to liecina), ka sākotnēji nacistiskais režīms un Ukrainas fašistiski nacistiskā valsts, formējās un joprojām tiek formēta tiešā ASV vadībā. Precīzāk sakot, ASV specdienestu un ietekmes aģentu vadībā. Reālais Ukrainas prezidents nav Porošenko kungs, bet gan ir ASV vēstnieks Kijevā. Tieši ASV vēstniecībā tika noteikts, kurš būs prezidents, kurš premjerministrs, kurš būs parlamenta vadītājs un kad parlaments ir jāatlaiž. Nevienam nav noslēpums, ka Ukrainas drošības dienests, kurš reāli vada militāro soda ekspedīciju Austrumukrainā, dara to ASV instruktoru vadībā un uzraudzībā, kuri visu šo laiku atrodas Ukrainas drošības dienesta ēkā un pa tiešo vada visu šo operāciju.

Tieši ar to, iespējams, ir arī izskaidrojama šīs militārās operācijas pārmērīgā nežēlība, pilnīga vienaldzība pret cilvēku likteņiem [arī pret savējiem] un cilvēciskā faktora ignorance. Amerikāņi ar svešām rokām, ukraiņu nacistu rokām, izraisa karu Eiropā. Un ja vēl tie būtu tikai nacisti. Šodien jau visa Ukrainas valsts ir kļuvusi par fašistisku valsti, kura veic sistemātisku vardarbību pret saviem iedzīvotājiem, iesauc armijā piespiedu kārtā (bijušas jau trīs mobilizācijas kārtas, masveida to cilvēku aresti, kuri negrib iet armijā) un pilnībā pārkāpj visas likuma normas.

Man pašreiz nav laika analizēt ukraiņu nacisma dabu, pateikšu tikai, ka ukraiņu nacismam bija un ir inducēts (no ārienes iepotēts) raksturs. Pašreiz šī injekcija nāk no Vašingtonas puses [bet radās ukraiņu nacisms Austroungārijas impērijā XIX gs. otrajā pusē].

Ukraina vienmēr bija, ir un būs neatņemama krievu pasaules sastāvdaļa. Tas ir acīmredzams visiem, kuri zina mūsu vēsturi un kultūru, Ukrainas vēsturi un kultūru, mūsu kopdzīves tūkstošgadīgo vēsturi. Daudzu gadsimtu laikā šī Krievijas un Ukrainas vienība no ārējo spēku puses nepārtraukti tika pārbaudīta. Pēc dažām dienām būs pirmā pret krieviem Ukrainā vērstā genocīda gadskārta – rosīnu traģēdija, kad tādi paši nacisti, tikai simts gadus atpakaļ, pirmā pasaules kara laikā Austrija militāristu vadībā veica masu represijas Karpatu Krievijā [no 500000 Karpatu Krievijas iedzīvotājiem tika nogalināti (nošauti vai pakārti) apmēram 60000, bet apmēram 100000 gāja bojā no bada un slimībām]. Gan pirms tam, gan pēc tam krievu pasaules ārējie ienaidnieki centās izmantot ukraiņu nacismu krievu pasaules novājināšanai un sagraušanai. Reizēm, diemžēl, viņiem tas arī izdevās.

Pašreizējo ukraiņu nacisma versiju amerikāņi ilgi un rūpīgi audzēja vēl kopš PSRS laikiem, kad simtiem tūkstošu Hitlera kolaboracionistu bija spiesti bēgt no Padomju varasiestādēm. ASV un Kanāda deva viņiem patvērumu, kur tie varēja attīstīt savus nacistiskos uzskatus. ASV ļoti labi sagatavoja šo nacistisko kolonu, ko desantēja Ukrainā uzreiz pēc PSRS sabrukuma.

Visi pēdējā gada notikumi pārliecinoši parāda, ka ASV vēstniecība kopš paša sākuma bija nacistu kaujinieku noformēšanas un apmācības centrs. Kad ASV valsts sekretāra vietniece atskaitījās Kongresā, ka ir iztērēti 5,2 miljardi dolāru demokrātiskiem institūtiem Ukrainā, tad patiesībā šī nauda tika iztērēta nacistu kaujinieku sagatavošanai. Gan organizācijām, kuras formēja mūsdienu nacisma ideoloģiju, gan kaujinieku militārām nometnēm utt. Pēc metodēm, kas tika izmantotas Eiromaidana laikā, bruņotā valsts apvērsuma laikā un kas tiek izmantotas joprojām, pēc viņu semantikas analīzes, pēc tekstu analīzes utt. ir ļoti labi redzami šo notikumu patiesie autori no Vašingtonas.

Kāpēc amerikāņi vispār to dara? Ja Eiropas Savienībai, Ukrainai un Krievijai notiekošais Donbasā ir drausmīga traģēdija, kurā iet bojā tūkstošiem cilvēku, tad amerikāņiem tas ir kārtējais „labais karš”. Te ir jāpiebilst, ka amerikāņu politologi joprojām savos tekstos un mācību grāmatās sauc Otro pasaules karu, kas prasīja 50 miljonus cilvēku dzīvības, par „labo karu”. Priekš ASV tas bija „labs karš”, kurš tai nodrošināja līderpozīcijas pasaulē. Tāpat viņiem „labs karš” bija arī Pirmais pasaules karš kā rezultātā Amerika kļuva par pasaules mēroga lielvalsti. Amerikai vienmēr kari Eiropā nozīmē kapitāla un „smadzeņu” pieplūdumu, konkurentu novājināšanu, kas dod ekonomisku pacēlumu un ekonomisku veiksmi. Tāpēc amerikāņu politologi nebaidās no kara Eiropā, tāpēc viņi nebaidās no upuriem Eiropā, nebaidās no Eiropas izpostīšanas.

Karu izraisīšana Eiropā ASV vienmēr ir bijis lielu peļņu nesošs pasākums, un jau tagad var droši apgalvot, ka amerikāņi savus kara izdevumus jau ir atpelnījuši. Mēs vairs nezinām, kur atrodas Ukrainas zelta rezerves, kur atrodas Ukrainas mākslas vērtības (ir ziņas, ka tās izveda uz ASV), ir izlemts energoresursu transporta tīkla liktenis, kurš ir apsolīts amerikāņiem, zem Donbasa (no kura ar karu dzen projām iedzīvotājus) atrodas milzīgi sašķidrinātās gāzes krājumi. Tātad, amerikāņu bizness savus izdevumus jau ir atpelnījis un, nerēķinoties pilnīgi ne ar kādiem cilvēciskiem upuriem, ASV specdienesti turpina konflikta eskalāciju.

Bet lieta te nav tikai merkantilās interesēs. Tagad es gribētu palūgt pievērst īpašu uzmanību manis teiktajam, jo pievērsīšos fundamentāliem jautājumiem, kas izskaidro kādēļ ASV šodien ir spiesti izraisīt karu Eiropā.

Pēdējo 300 gadu laikā lieli pasaules kari ir notikuši ekonomiskās attīstības ciklu lejasdaļā. Arī pašreizējais laiks ir raksturojams ar „Kandratjeva lielo ciklu” nomaiņu. Tie ir procesi, kad ekonomikā notiek ļoti nopietnas strukturālas izmaiņas, kad viens tehnoloģiskais līmenis nomaina citu tehnoloģisko līmeni.

Šajā laikā notiek ekonomiskās struktūras salaušana un pirmajā plānā izvirzās jauni ekonomiskie līderi. Valstīm, kuras līdz tam atradās līderpozīcijās, rodas problēmas ar pārmērīgu kapitāla uzkrāšanos tehnoloģiski pārāk novecojušas rūpniecības apstākļos. Lai saglabātu līderpozīcijas, šīs valstis mēģina izmantot politiskas metodes, lai samazinātu konkurentu attīstības tempus, līdz mirklim, kamēr jaunās tehnoloģijas nebūs caursitušas sev ceļu pašu valstī. Tomēr pēdējo 300 gadu vēsture māca, ka ar katru jaunu tehnoloģisko līmeni jaunā ekonomikas izaugsmes periodā izaug jauni līderi, kuri spiež laukā vecos līderus un pārņem pie sevis intelektuālos un globālās līderības monopola resursus.

00385_Glazjevs1

Bildē ir attēlots pēdējo divu tehnoloģisko līmeņu nomaiņas grafiks. Pašreiz sākas jauns tehnoloģiskās attīstības cikls, kura pamatā ir nanotehnoloģijas, biotehnoloģijas un informācijas un komunikāciju tehnoloģijas. Šīs sfēras pieaugums ir apmēram 30-40% gadā. Tā strauji attīstās arī pašreizējās ekonomiski attīstītajās valstīs, bet tai traucē jau izveidojušies institūti un jau izveidojušās tehnoloģiskās struktūras. Vissāpīgāk šis process norit ASV, kurā ir vislielākais pārmērīga kapitāla uzkrāšanās līmenis novecojušās tehnoloģijās.

00385_Glazjevs2

Nākmajā bildē ir attēlota universāla tehnoloģiskā līmeņa dzīves cikla shēma. Iekrāsotā daļa ir periods, kurā mēs pašreiz atrodamies. Šajā laikā „dzimst” jauns tehnoloģiskais līmenis. Šajā laikā notiek kapitāla pārplūšana no tehnoloģiski novecojošām ražotnēm uz ražotnēm ar jaunām tehnoloģijām. Tas ir ļoti sarežģīts process, jo kapitāls ne vienmēr un ne uz reiz atrod jaunas tehnoloģijas. Šo procesu pavada lieli tehnoloģiski riski, tāpēc to vienmēr atbalsta valsts. Tradicionāls šāda atbalsta veids ir militāro izdevumu palielināšana.

Ultraliberālās doktrīnas ietvaros, kas šodienas Rietumos ir vadošā, valsts drīkst iejaukties ekonomikā tikai nacionālās drošības interešu vārdā. Tikai aizsardzības vajadzībām drīkst pieaudzēt militāros izdevumus, ko ASV patiesībā arī dara. Dēļ šī stimulētā pieprasījuma arī rodas jauno tehnoloģiju piedāvājums.

Tas tehnoloģiju līmenis, kas līdz šim nodrošināja ekonomisko pieaugumu, kura pamats ir mikroelektronika, viņš radās aukstā kara laikā („zvaigžņu karu” laikā), kad PSRS un ASV kosmosa militārās izmantošanas sacensība nodrošināja gigantisku līdzekļu pieplūdumu ASV informācijas tehnoloģiju sektoram, kas bija šī procesa līderi. Dēļ šīs kapitāla pārplūšanas un aukstā kara konflikta eskalācijas ASV izvirzījās kārtējā augošā ekonomiskā cikla līderos. Analoģisks tehnoloģisko līmeņu nomaiņu process 1930-ajos – 1940-ajos gados noveda pie Otrā pasaules kara.

Es neattīstīšu tālāk šo tēmu, tikai gribu norādīt, ka raksturīgas šī perioda pazīmes ir energoresursu cenu pieaugums, kapitāla pārplūšana no rūpniecības sfēras uz finansu sektoru (jo rūpniecības sfērā kapitāls nerod peļņu nesošu pielietojumu), finansu piramīdu rašanās un pieņemšanās apmēros, finanšu burbuļu rašanās, turbulence ekonomikā, saspīlējuma pieaugums, militāro izdevumu pieaugums, militāri – politiskā saspīlējuma pieaugums, ekonomiskās konkurences turpināšana citiem līdzekļiem. To visu mēs redzam šodienas pasaulē. Cauri šim periodam mēs šodien virzāmies.

Vai šajā periodā varētu iztikt bez kara? Visdrīzāk varētu, lai gan līdz šim šādus tehnoloģiju līmeņu maiņas periodus ir pavadījuši kari. Jau minēju Otro pasaules karu un jāatzīmē, ka aukstais karš, kurš beidzās ar PSRS sabrukumu, arī bija karš. No ekonomikas skatu punkta raugoties, Aukstais karš, PSRS un ASV konflikts, „bruņojuma sacensība”, jo īpaši kosmosā, tas bija tieši karš (bez ieroču pielietošanas). Tāpēc mēs tagad atrodamies nevis trešā, bet ceturtā pasaules kara priekšvakarā pēc šādas hronoloģijas.

No pasaules kara varētu izvairīties, ja valstis, kuras ir atbildīgas par pasaules mēroga starptautisko politiku, spētu noformulēt kādus kopējus, milzīga mēroga sadarbības projektus, kam būtu globāli uzdevumi un globālu draudu novēršana. Piemēram, draudu no kosmosa novēršana. Varētu piedāvāt un izstrādāt liela mēroga programmu planētas Zeme aizsardzībai no kosmosa draudiem, no ekoloģiskām katastrofām, kas apvienotu pieprasījumu pēc jaunākajām tehnoloģijām un valsts intereses

Tomēr ASV ģeopolitiķi nolēma izmantot vecās metodes, kuras tika izstrādātas vēl 19.gadsimtā: „skaldi un valdi”, rasisma, nacisma un fašisma ideoloģijas propaganda un tā izaudzēšana. Tās ir iecienītas anglosakšu ģeopolitiķu metodes dēļ kurām kontinentālā Eiropa cieš jau vairākus gadsimtus.

Šodienas amerikāņu polittehnologi un politiķi nav savā attīstībā tikuši diez ko tālāk par saviem 19.gadsimta kolēģiem. Tā vietā, lai caur lieliem sadarbības projektiem censtos sadarboties (ekonomiskās sadarbības zonas, vienotas ekonomiskās telpas izveidošana no Lisabonas līdz Vladivastokai, resursu koncentrācija problēmu risināšanai, kas ir būtiska visai cilvēcei, kā to piedāvā prezidents Putins), viņi mums atkal piedāvā karu. Karš priekš viņiem ir pierasta lieta, jo īpaši karš ar citu rokām.

00385_glazjevs3
Nākamajā bildē ir attēlota problēma, kas ASV pašreiz ir ļoti kritiska – ASV valsts parāda eksponenciāls pieaugums. ASV ir nepieciešams karš, lai atbrīvotos no savām parādsaistībām (norakstītu parādus). Tātad no vienas puses, karš ir nepieciešams, lai stimulētu jaunu tehnoloģiju attīstību caur ekonomikas militarizāciju, bet no otras puses karš ir nepieciešams, lai atbrīvotos no savām saistībām. Kā saka – „karš visu norakstīs” un pasaules finanses nav izņēmums. Gan Otrais pasaules karš „visu norakstīja”, gan arī sociālistiskās sistēmas sabrukums norakstīja daudzus parādus. Parādu „norakstīšanai” seko jaunas „telpas” atbrīvošana lielkapitāla attīstībai [tā kā nav parādu, var sākt tos no jauna veidot], tāpēc arī šis ir būtisks mūsu ļoti bīstamā laikmeta apstāklis.

00385_glazjevs4

Jaunajam tehnoloģiskajam līmenim ir humanitārs raksturs. Es gribētu īpaši uzsvērt šo apstākli, jo varētu neuzsākt militarizācijas sacensību, neuzsākt karu, bet iet pa humanitāru starptautisko programmu radīšanas ceļu, jo nākamā tehnoloģiskā līmeņa produkcijas patērētāji ir izglītība, veselības aizsardzība un zinātne. Jaunajā ekonomiskās augšupejas vilnī puse no ekonomikas būs humanitāras sfēras. Ņemot to vērā, militāro izdevumu palielināšana, nedod ekonomikas izaugsmei vajadzīgo impulsu, kādu deva iepriekš. Ja šis brīdis tiks palaists garām, tad, neskatoties uz parādu norakstīšanu, neskatoties uz militāro izdevumu eskalāciju, jaunais tehnoloģiskais līmenis ļoti ilgi un mokoši mēģinās izsist sev ceļu. Karš šai gadījumā nez vai palīdzēs ekonomikas izaugsmei. Tie polittehnologi, kuri pauž lielkapitāla intereses un domā, ka ar kara palīdzību viņi „nonullēs” izdevumus un izrausies līdz jaunām tehnoloģiskām iespējām, patiesībā kļūdās. Bet, kā jau teicu, ASV ģeopolitika dzīvo 19.gadsimta uzskatu līmenī, kurā karam bija izšķirošā nozīme.

00385_glazjevs5

Nākamā bildē ir parādīts, ka bez garajiem ekonomikas attīstības viļņiem pasaule pašreiz pārdzīvo gadsimta uzkrāšanās ciklu maiņu. Pēdējie trīssimts gadi uzrāda ne tikai 6 ekonomiskās attīstības ciklus, bet arī 3 uzkrāšanās ciklus: Genujas, Holandes un Anglijas. Pašreiz mēs pārdzīvojam ceturto amerikāņu bagātību uzkrāšanas ciklu, kurā līderi ir ASV, ap kuru koncentrējas pasaules ekonomikas pašatražošanās spēki. Šajās likumsakarībās līdz šim nav bijuši izņēmumu.

Uzkrāšanās ciklu nomaiņas cēlonis ir apstāklī, ka valstis, kuras noteica pasaules ekonomikas kārtību, ar laiku dēļ ekonomiskās izaugsmes iespēju izsmelšanas un dēļ parādu griestu sasniegšanas bija spiestas atdot līderības stafeti citām valstīm. Šodien notiek pārejas process no gadsimtu ilgušā amerikāņu uzkrāšanās cikla uz Āzijas – Klusā okeāna uzkrāšanās ciklu, kur par līderiem kļūst Japāna un Ķīna.

Šis ir ļoti sāpīgs process, kuru vienmēr pavada militāri-politiskie konflikti. Tā brīža pasaules līdervalstis cenšas noturēt savu līderību par katru cenu. Tieši šī iemesla dēļ ASV mūsu acu priekšā cenšas izraisīt karu Eiropā.

Kāda ASV lielkapitāla interese no kara Eiropā? Pirmkārt novājinās pati Eiropa, kas ir ļoti svarīgs placdarms amerikocentriskam kapitālam. Amerikāņi cenšas uzspiest Eiropas Savienībai viņiem ļoti neizdevīgu brīvās tirdzniecības zonu. Novājinot Eiropu amerikāņi novājina viņu iespējas un pārrunu pozīcijas, apspiež Eiropu ekonomiski un „izgriežot rokas”, piespiež parakstīt transatlantisko brīvās tirdzniecības līgumu.

Šis karš pēc amerikāņu aprēķiniem novedīs pie visas krievu pasaules krišanas. Ukrainas okupāciju amerikāņi jau ir paveikuši. Nākamais, ko viņi plāno, ir Krievijas sadalīšana, kurā noteicošā loma atkal tiek piešķirta nacismam, radikālo nacistu kustību atbalstīšanai Krievijā un haosa paplašināšanai.

Ukraina šai ziņā ir izvēlēta apzināti, jo karš Ukrainā ļauj amerikāņiem sagraut visu Eirāziju, jo Ukraina Krievijai nevar būt ienaidnieks. Ukraina Krievijai nekad nav bijusi un nevar būt par ienaidnieku. Mēs nevaram Ukrainā pielietot nekādus nopietnus ieroču veidus, jo tas būtu tas pats kā pielietot tos pašiem pret sevi. Tāpēc Amerikas stratēģi ļoti labi saprot, ka, izaudzējot ukraiņu nacismu, izveidojot fašistisku Ukrainas valsti, kas ir orientēta pret Krieviju, viņi faktiski nostāda Krieviju kara neiespējamības situācijā. Tieši tāpēc tik ciniski tiek veikta šī operācija [ukraiņu nacistu spēku iebrukums un terors Austrumukrainā].

Tūkstošiem cilvēku iet bojā tikai tāpēc, lai izprovocētu Krieviju uz karu, jo galvenais nodoms ir piespiest Krievijas armiju sākt karot ar Ukrainas armiju, lai šāds karš kļūtu pilnīgi visiem neapšaubāms un acīmredzams. Tas ir nepieciešams, lai iesaistītu karā Eiropu. Pagaidām amerikāņiem nepietiek argumentu, lai piespiestu Eiropas partnerus iesaistīties reālā karadarbībā. Tam ir nepieciešams atklāts militārs konflikts.

Lai to panāktu, tiek veiktas visdrausmīgākās provokācijas, sākot no cilvēku sadedzināšanas Odesā un beidzot ar Eiropas partneru pasažieru lidmašīnu notriekšanu. Amerikāņu specdienesti un viņu ukraiņu aģentūra iet uz jebkādiem noziegumiem, lai pārliecinātu Eiropu iesaistīties karā pret Krieviju. Bet, lai tas izdotos, ir jāizprovocē Krievija ievest savu karaspēku Ukrainā. Tāda ir amerikāņu ģeopolitiķu loģika.

00385_glazjevs6

Mēs esam ļoti nopietnas problēmas priekšā, kuru nevar atrisināt viegli un ātri (tā ir attēlota nākamajā bildē). Mēs redzam, ka šī sarkanā zona, kurā mēs pašreiz atrodamies [laika posms 2014 – 2018], ir trīs dažāda tipu ekonomisko krīžu sakrišanas laiks. Mēs pašreiz atrodamies 100 gadīgo, 50 gadīgo un 25 gadīgo ekonomisko ciklu krīzes rezonanses zonā. Tas nozīmē, ka ekonomiskā sistēma, kuras centrs pašreiz ir ASV, pārdzīvo drausmīgi lielu transformāciju pēc savām sociālajām, politiskajām un finansu sekām. Šī turbulence turpināsies vēl dažus gadus. Un visu šo laiku būs motivācija izraisīt pasaules karu.

Pēc, rupji izsakoties, „atsaldētas” amerikāņu „spīkeru” pozīcijas var saprast, ka viņi nopietni nemaz neko negrasās apspriest. Daudzi domā, ka tā ir amerikāņu viedokļa paudēju klīniska muļķība, kad viņi uz balts saka melns, uz melnu – balts, uz daudziem jautājumiem vispār neatbild, uz daudziem atbild neadekvāti utt. Bet tā ir tikai ārišķīga muļķība, kas liecina, ka viņi nemaz negrasās par kaut ko sākt nopietni runāt.

Tā kā galvenā darbojošās persona ir nevis ukraiņu nacisti, ne Porašenko, ne citi ASV ietekmes aģenti, bet gan karā ieinteresētās aprindas no pašas ASV, kuras atrodas ārpus kritikas iespējamības robežām un ārpus sabiedriski – politiskās telpas, tāpēc viņi arī tālāk turpinās provocēt karu. Viņi provocēs karu ar ukraiņu nacistu rokām, pārvēršot Ukrainu par fašistisku valsti. [Šo ir būtiski saprast arī latviešiem, jo amerikāņi, nepieciešamības gadījumā spiedīs latviešvalodīgos idiotus iesaistīties konflikta eskalācijā un kalpot par lielgabalgaļu amerikāņu ģeopolitiskajām un biznesa interesēm.]

Ko ar to visu darīt, kā mums izvairīties no šiem draudiem, kā mums izvairīties no kara un kā, kas ir pats galvenais, mums šajā karā nezaudēt, kā izglābt krievu pasauli, kuras vēsturiskais un garīgais centrs ir Ukraina, ir mūsu apspriedes uzdevums. Lai mums veicas šo ļoti sarežģītu un maz kam saprotamo problēmu atrisināšanā!

Sergejs Glazjevs
/29.08.2014; Jalta/

Sergejs Glazjevs (1961) ir ietekmīgs Krievijas ekonomists un politiķis, Krievijas zinātņu akadēmijas loceklis, Krievijas prezidenta Vladimira Putina padomnieks reģionu ekonomiskās integrācijas jautājumos. Bijis Krievijas parlamenta vairāku sasaukumu deputāts un Krievijas prezidenta amata kandidāts. Dzimis Zaparožjā, Ukrainas PSR, māte ukrainiete, tēvs – krievs.

Avots:

Informācijas aģentūra
/16.09.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par propagandu (krievu, vācu, amerikāņu)

00386_PropagandaPropaganda sākotnējā sapratnē ir savas uzskatu sistēmas izplatīšana. Pēc pasaules kariem šis propagandas redzējums mainījās un propaganda sāka asociēties ar sabiedrības ietekmēšanu un manipulēšanu.

Kas ir propaganda?

Termins propaganda ir cēlies no latīņu valodas vārda “propaganda” (burtiskā tulkojumā “izplatāma ticība”), kurš savukārt ir cēlies no latīņu vārda “propago”(izplatu). Termins radās no 1622.gadā izveidotās katoļu organizācijas “Congregatio de propaganda fide” (Ticības izplatības kongregācija).

Lielā Padomju enciklopēdija propagandu definē sekojoši: “Propaganda – politisko, filozofisko, zinātnisko, māksliniecisko u.c. ideju un uzskatu izplatīšana nolūkā iesakņot tos sabiedrības apziņā un ietekmēt masu praktisko darbību. Galvenie propagandas procesa elementi ir: 1) propagandas subjekts (šķira, partija, atsevišķs indivīds, kurš veic propagandas darbu un kura intereses propaganda atspoguļo; 2) propagandas saturs (uzskatu, ideju, teoriju kopums); 3) propagandas līdzekļi, formas un metodes (prese, radio, TV, politiski izglītojoša sistēma, lekcijas); 4) propagandas objekts (auditorija, cilvēku kopība, kam propaganda adresēta).

Ar jēdzienu propaganda saprot arī idejiski politisko uzskatu izplatīšanu nolūkā veidot tādu pasaules uzskatu un cilvēku darbības veidu, kas atbilst propagandas subjekta sociālajām interesēm. Politiskās propagandas pamatā vienmēr ir attiecīgās šķiras ideoloģija un ar to saistītā politika. Mūsdienu apstākļos pastāv divi pretēji propagandas tipi: buržuāziskā un komunistiskā propaganda.

Buržuāziskie ideologi nereti noliedz propagandas šķirisko raksturu, cenšas raksturot propagandu kā universālu masu apziņas manipulācijas (ietekmēšanas) līdzekli attiecīgo sociālo grupu interesēs. Buržuāziskā propaganda manipulē ar sabiedrības apziņu, neatsakoties no īstenības sagrozījumiem, insinuācijām, meliem utt.”

Britānikas enciklopēdija dod sekojošu propagandas definīciju: “Propaganda – informācijas izplatīšana (faktu, argumentu, baumu, puspatiesību vai melu), lai ietekmētu sabiedrisko domu. Propaganda ir lielākā vai mazākā mērā sistemātiska darbība manipulācijā ar citu cilvēku uzskatiem, attieksmēm vai darbībām, izmantojot simbolus (vardus, žestus, plakātus, monumentus, mūziku, apģērbu, atšķirības zīmes, frizūru stilus, zīmējumus uz monētām un markām utt.). Apzinātība un salīdzinoši liels uzsvars uz manipulāciju atšķir propagandu no parastas sarunas vai brīvas ideju apmaiņas. Propagandistam ir konkrēts mērķis vai mērķu kopums. Lai tos saniegtu, propagandists apzināti veic faktu, argumentu un simbolu atlasi, lai sasniegtu vislielāko efektu. Lai maksimizētu efektu, viņš var izlaist būtiskus faktus vai arī tos ievērojami izkropļot, kā arī var novērst auditorijas uzmanību no citiem informācijas avotiem.”

Pēc franču filozofa Žaka Ellula ieskatiem propaganda ir abstraktu simbolu un to struktūru kopums, kas atstāj ietekmi uz cilvēka uztveri un uzvedību, tādējādi tā tiek pielīdzināta mūsdienās populārajam terminam „publiskās attiecības” ( „sabiedriskās attiecības”, „PR”). Citiem vārdiem sakot „piāristi” ir primitivizēti propagandisti.

No mūsdienu propagandas veidiem un tehnoloģijām var izdalīt krievu, vācu nacistu un amerikāņu (angloamerikāņu, Rietumu) propagandu. Izdalīšanas vērta noteikti vēl ir arī ķīniešu propaganda (populārajam vārdu salikumam “smadzeņu skalošana” ir ķīniska izcelsme), ko neapskatu, jo minimāli esmu saskāries ar tās propagandas produktiem.

Krievu propaganda

Ir divi krievu propagandas virzieni. Pirmā pamatlicējs ir PSRS dibinātājs Vladimirs Ļeņins, kurš uzskatīja, ka „masām ir jāsaka taisnība” un kurš, izmantojot šo metodi, realizēja sociālistisko revolūciju un lika pamatus Padomju Savienībai. Šī metode balstās uz ticību cilvēku vairākuma spriestspējai un pārliecību, ka meli agri vai vēlu pašiem melotājiem negatīvi atspēlēsies. Pēc šīs metodes galvenais propagandā ir uzzināt patiesību un visiem to saprotami pastāstīt.

Otras krievu propagandas metodes autors ir ilggadīgais PSRS Valsts drošības komitejas priekšnieks Jurijs Andropovs, kura darbības laikā Padomju nomenklatūra bija nodzīvojusies tik tālu, ka pilnībā teikt cilvēkiem taisnību vairs nespēja (paši, kā saka, nebija bez grēka). Andropovs saviem padotajiem stingri noteica, ka katrā izplatāmajā ziņā vismaz 85% ir jābūt patiesībai. Attiecīgi „Andropova skola” paredz, ka propagandas ziņas nedrīkst saturēt vairāk par 15% dezinformācijas un melu, bet labāk, lai visa ziņa būtu patiesa, bet propaganda izpaustos tikai interpretācijā. Tā kā mūsdienu Krievijas vadība (ieskaitot Putinu) ir „Andropova skolas” pārstāvji, šis lielā mērā ir arī pašreizējās Krievijas propagandas stils.

Nacistiskās Vācijas propaganda

Nacistiskās Vācijas galvenais propagandists Jozefs Gēbelss teica: „Meli, kuri tiek pateikti simts reizes, kļūst par patiesību. Mēs cenšamies panākt nevis patiesību, bet gan efektu. Kur ir propagandas noslēpums: tie, kurus ir jāpārliecina, ir pilnībā „jāiegremdē” šīs propagandas idejās, lai viņi pat nepamanītu, ka ir pārņemti ar šo propagandu… Galu galā visievērojamākos panākumus sabiedrības ietekmēšanā gūs tas, kurš ir spējīgs noreducēt problēmas līdz visvienkāršākajiem apgalvojumiem un kuram pietiks drosmes nepārtraukti atkārtot šos apgalvojumus, neskatoties uz intelektuāļu iebildumiem.„

Saskaņā ar vācu nacistu ieskatiem realitātei nav pārāk liela nozīmē, galvenais ir paša ziņojuma noformējums, piedodot tam vienkāršību, emocionalitāti un ticamību. Vācu nacistu propagandisti cilvēku vairumu uzskata par nezinošiem muļķiem, kuri nespēj saprast lietu būtību un kurus ar meliem ir viegli vazāt aiz deguna. Kā šīs propagandas piemēru var minēt nacistu Vācijas ziņojumus par kara veiksmēm laikā, kad Vācijas armija tika sakauta vienā kaujā pie otras un nepārtraukti atkāpās. Šo propagandas veidu izmanto arī pašreizējā nacistiskā Ukraina.

Amerikāņu (angloamerikāņu, Rietumu) propaganda

Amerikāņi ir daļēji vācu nacistu propagandas mantinieki. Pēc Vācijas sagrāves 2.pasaules karā, nacistu intelektuālā elite, tai skaitā psihologi un polittehnologi, pārvācās uz ASV un sāka strādāt amerikāņu labā (specdienestu, biznesa, akadēmisko aprindu).

Amerikāņi pilnveidoja vācu nacistu propagandiskās metodes, iekļaujot tajā fantāzijas un fentezi elementus, kā arī pilnveidojot metodes, kas ziņojumu padara ticamāku. ASV propagandas un vispār darba organizācijas pamatā ir postmodernistu filozofu atziņa, ka patiesība īstenībā neeksistē, bet eksistē tikai sava veida ilozori-informatīvi veidojumi, ko ļaudis pieņem par patiesību. No tā izriet, ka nav jārēķinās ar realitāti, bet ir jārēķinās ar to, kā cilvēki (mērķauditorija) uztvers informatīvos kairinājumus. Tā rezultātā amerikāņu propaganda pilnībā nerēķinās ar patiesību, bet lielu vērību cenšas pievērst mērķauditorijai – tās gaumei, uztveres spējām un kritērijiem, pēc kuriem tā tic vai netic kādām ziņām. Attiecīgi nozīmīga daļa no ASV propagandas ir mistifikācijas un falsifikācijas.

Amerikāņu propagandistu ieskatā ir jākoncentrējas nevis uz patiesību, bet gan uz metožu apgūšanu, kas palīdz radīt vislabākos „patiesības redzējumus” un visplašāk tos izplatīt. Tātad nav būtiski, kas notiek īstenībā, bet būtiski, kas un kā tiek paziņots/parādīts. Izšķirošais ir spēja radīt un maksimāli plaši izplatīt tādu materiālu, kuram cilvēki notic un kurš var arī pilnībā neatbilst patiesībai. Tā kā tādu materiālu radīt nav nemaz tik vienkārši, tad visdrošākais veids, kā plaši izmantot šo pieeju, ir likvidēt vai ievērojami ierobežot informācijas avotus, kas runā pretī vajadzīgajai „ patiesības” versijai, vai arī padarīt cilvēkus par nespējīgiem atšķirt patiesību no izdomājumiem un meliem. Šī citu viedokļu un redzējumu slāpēšana Rietumvalstīs tiek maskēta ar daudzu ārēji šķietami neatkarīgu mediakompāniju esamību, kuras praktiski ziņo vienu un to pašu mazliet pamainītos formātos (katrs pats var pamonitorēt kaut vai lielākos Latvijas ziņu portālus, avīzes un TV un konstatēt, ka ziņots tiek viens un tas pats ar dažiem maznozīmīgiem izņēmumiem).

Kura propaganda labāka?

Salīdzinot dažādas propagandas, patiesībā bāzēta propaganda no vienas puses ir efektīvāka un tai ir tendence izplatīties pašai no sevis, jo propagandista pusē ir patiesība, ko katrs to saskatīt spējīgais redz. Bet šīs pieejas izmantošana prasa augstus morālos un profesionālos standartus, pie tam bieži vien patiesība ir „neērta” un „kož acīs”, jo īpaši, ja mērķi nav tīri un darbības amorālas, kā tas bija nacistiem un kā tas bieži ir amerikāņiem. Savukārt maldināt, melot un stāstīt, ko gribi, ir vienkāršāk un necienīgu mērķu gadījumā tas ir gandrīz vai vienīgais risinājums.

„Memi” – propagandas pamatu pamats

Nozīmīgākā jebkuras propagandas sastāvdaļa ir maksimāla tās apgalvojumu uztveramība, tāpēc propagandiskai sistēmai (izplatāmo ideju kopumam vai ideoloģijai) ir jāsatur vai arī tā ir jāpārvērš vienkāršos, visiem saprotamos un viegli uztveramos terminos, frāzēs, izteicienos, „idejās”, tēlos un simbolos. Šādas lipīgas informatīvas vienības mēdz saukt arī par „memiem” (atvasinājums no sengrieķu vārda, kura burtiskais tulkojums ir „imitēt”, „imitēta lieta”).

„Memam” bez vieglas uztveramības ir jābūt arī auditorijai atbilstošam (mentalitātei, esošiem uzskatiem un informatīvajam fonam, vēsturiskajiem priekšstatiem, morāles un saprātīguma līmenim), maksimāli informatīvi piesātinātam un ar spēju iespējami dziļāk iespiesties cilvēka uzskatu sistēmā. Piemēram, termins „fašists” ir plaši izplatīts, saprotams un pieņemams krieviskā vidē, bet latviskā vidē tas tiek atgrūsts.

Cilvēki ar nekritisku domāšanas veidu, neinformēti ļaudis un primāti viegli pieņem „memus” (notic to patiesumam) un kļūst no tiem atkarīgi. Ja „mems” ir implementēts cilvēka apziņā, tad, balstoties uz to, ir iespējams cilvēku motivēt, pārliecināt, izraisīt noteiktu tā rīcību un prognozēt viņa darbības noteiktās situācijās. Piemēram, ja cilvēks ir noticējis „memam” „krievi – okupanti”, tad viņam samērā vienkārši (un neatkarīgi no patiesajiem apstākļiem) ir iespējams iestāstīt jebko sliktu par krieviem, izraisīt viņā negatīvu nostāju pret noteiktiem notikumiem, cilvēkiem un parādībām, asociējot tās ar krieviem, nomierināt, aizbildinoties ar krievu draudiem, un izraisīt rīcību, biedējot ar krieviem.

„Memu” ietekme var pat būt tik liela, ka spēj pilnībā pārvērst cilvēku. „Mems” spēj paralizēt cilvēka loģisko domāšanu un spriestspēju. Piemēram, nosvērts un ikdienišķi saprātīgs cilvēks, saskaroties ar kādu viņa „memu” apšaubošu informāciju vai „mema” aktivizācijas dēļ, var pilnībā pārvērsties, nokļūt afekta stāvoklī, zaudēt savaldīšanos, veselo saprātu un pat sastrādāt muļķības, kas ne tikai nav racionāli pamatotas, bet kas ir pilnīgi pretējas paša cilvēka interesēm (tas notika ar latviešiem t.s.”atmodas” laikā un notiek joprojām). Ar „memu” inficēts pūlis var veikt visdrausmīgākos noziegumus, bet caur „memiem” uz darbību aktivizētas ļaužu masas var novest visu sabiedrību līdz ārprāta stāvoklim, kā spilgtākais piemērs ir nacistu laiku vācu tauta.

Propaganda tātad rada „memus”, cenšas maksimāli plaši tos implementēt cilvēku apziņā, kas pēc tam dod iespēju samērā viegli vadīt un izmantot šos cilvēkus. Lai cilvēks neatskurbtu, visu laiku ir jāuztur noteikts propagandisks līmenis, kurš lieku reizi apliecina cilvēkam, ka „mems”, kam viņš tic, ir patiess, un maksimāli jāslāpē viss, kas apšauba galvenos „memus”. Zāles pret „memiem” ir loģiskā domāšana, veselais saprāts, paškritika un/vai citi „memi”. Savukārt cilvēku neinformētība, neizglītotība, aprobežotība, apgrūtinoša spriestspēja un virspusējība ir tās universālās īpašības, kas nepieciešamas ar jebkādu propagandu viegli vadāmas sabiedrības izveidošanai.

Visvieglāk „memu” ietekmei padodas bērni un jaunieši, kuru personība tikai vēl veidojas un kuri kāri uzsūc ārējā vidē cirkulējušo informāciju.

Propagandas struktūra un iekšējā loģika

Atsevišķi „memi” var pārņemt noteiktu sociālo grupu prātus, bet, lai pilnvērtīgi vadītu sabiedrību, propagandai ir jābūt strukturētai. Atkarībā no situācijas, mērķauditorijas, nepieciešamā rezultāta, izmantotajām metodēm, reālās situācijas, informatīvā fona, kontrpropagandas un citiem apstākļiem ir jābūt saviem „memiem” un savām „memu” izmantošanas, slāpēšanas un aktivizācijas metodēm.

Propagandas „memiem” ir jābūt savstarpēji saistītiem, viens otru papildinošiem un bez vai ar minimālām iekšējām pretrunām. Ja tā nav, tad „labā roka, nezina, ko dara kreisā” un viens propagandas „mems” neitralizē citu. Tāpēc, lai gūtu panākumus propagandas laukā, pie tā ir jāstrādā augstākās klases speciālistiem filozofijā, psiholoģijā un socioloģijā (reāli tā arī notiek).

Terminu daudznozīmība

Viens no propagandas trūkumiem un draudiem ir propagandas radīts pašapmāns. Nereti gadās tā, ka propagandas radītāji un izplatītāji paši notic savai propagandai, atraujas no realitātes, kā rezultātā sāk pieņemt nepareizus lēmumus un sāk neadekvāti rīkoties, kas var novest līdz pat pilnīgai propagandistiskā subjekta iznīcināšanai.

Lai tā nenotiktu vai arī lai to maksimāli novērstu (gadījumā, ja propagandisti maldina un melo), tiek izmantotas nodalītas propagandiskas sistēmas (muļķojamajām masām maldinoša propaganda, „izredzētajiem” patiesība) un/vai daudznozīmju kārtveidīgas propagandiskas sistēmas, kurās atsevišķiem propagandas elementiem („memiem”) ir vairākas nozīmes, kuras dažādi cilvēki saprot dažādi atkarībā no spriestspējas, zināšanu un/vai „iesvētības” pakāpes. Šis princips tiek plaši izmantots arī specdienestos un dažādās slepenās biedrībās („neredzamās frontes” darboņi tiek arī pamatīgi propagandiski apstrādāti un pēc tam, atkarībā no paklausības un spēju pakāpes, tiek virzīti pa dzelžainas hierarhijas kāpnēm uz augšu, vienas muļķošanas konstrukcijas nomainot ar citām, kas apmātajam tiek pozicionētas kā „gudrākas” un „ekskluzīvākas”).

Terminiem vienlaicīgi var būt gan propagandiska („mema”) nozīme, tie var raksturot noteiktu objektīvo realitāti un tos var izmantot pēc nepieciešamības kā simbolus vai sociālpolitiskās kriptogrāfijas elementus. Tādējādi var tikt radīta speciāla valoda, kura vienlaicīgi gan maldina plašas ļaužu masas, radot tām nepatiesu priekšstatu par realitāti, gan objektīvi raksturo realitāti (tiem, kuri saprot attiecīgā termina īsto nozīmi), gan tiek izmantota, lai vieni noteikta tipa darboņi publiski nosūtītu kriptētus ziņojumus citiem tāda paša tipa darboņiem citā vietā un/vai laikā. Šāda sistēma ļauj panākt efektu, kad pasakot vienu tekstu (politiķu, augstāko ierēdņu uzstāšanās, paziņojumi utt.), vienlaicīgi tiek maldināta publika, raksturota realitāte (tie, kuri saprot izmantoto terminu patieso nozīmi) un nosūtīti dažādi kriptēti ziņojumi.

Piemēram termina „starptautiskā sabiedrība” propagandiskā jēga ir noteiktu valstu vai visas pasaules iedzīvotāji vai to vairākums, bet patiesā – maz skaitliska oligarhisku struktūru grupa, kura reāli pieņem nozīmīgākos starptautiskā un nacionālā līmeņa lēmumus. Termina „ietekmes aģents” jēga ir parādīt masām nevēlamu personu vai personu grupu kā „ienaidnieka aģentus”, bet tā reālā nozīme ir cilvēki, kas labprātīgi bez ārējiem stimuliem izplata noteiktu uzskatu sistēmu. „Demokrātija” nozīmē nevis vairākuma viedokļa ņemšanu vērā un ievērošanu, bet gan noteiktu standartu ārišķīgas „demokrātiskas procedūras”. „Pilsoniskā sabiedrība” ir nevis visi pilsoņi un pat ne aktīvākie pilsoņi, kā tas tiek pasniegts pūlim, bet gan „savējie” (mazskaitliskas “pareizās” sabiedriskās organizācijas un to pārstāvji), kuri nodarbojas ar noteiktas formas sabiedriskām aktivitātēm. Ja dzirdat kādu no politiķiem runājam par „turbulenci”, tad ziniet, ka viņš runā par juku un nestabilitātes laikiem.

Gatavojot PSRS sabrukumu, Rietumu propagandisti solījās Padomju pusei „reformēt” Padomju sistēmu, ar to radot iespaidu, ka tā rezultātā Padomju iedzīvotāji saņems viņiem tik ļoti kārotos tā laika Rietumu sabiedrības labumus. Vienam elitāram Rietumu pārstāvim to atgādināja pēc PSRS sagrāves, kad bija acīmredzams milzīgais posts, ko šīs „reformas” ir nodarījušas. Viņš atbildēja: „Mēs runājām par jūsu elites reformēšanu, par tās efektivizēšanu” ar to domājot Padomju elites pārveidošanu pēc Rietumu parauga, lai tā „efektīvāk” krāptu un mānītu iedzīvotāju vairākumu.

Pat termins „propaganda” ir daudznozīmīgs. Kad kāds angažēts angloamerikānis tiek iedzīts stūrī, tad pēdējais viņa pretarguments parasti ir: „Tā ir propaganda”. Šādi viegli un bez domāšanas tiek „neitralizēts” jebkurš arguments. Šī ir viena no pazīmēm, pēc kuras var virspusēji un netieši spriest par cilvēka piederību angloamerikāņu specaprindām.

Ar „vārda brīvību” tiek saprasta, pirmkārt, preses „redakcionālās politikas” brīvība jeb, citiem vārdiem sakot, preses izdevumu redaktoru brīvība ziņot, kas ienāk prātā noteiktos ietvaros. Pēdējā laikā arī šie ietvari tiek apšaubīti un runa vairs nav par visiem redaktoriem, bet gan tikai par „pareizajiem”, „savējiem” redaktoriem. Ja kāda redaktora izdevums, piemēram, sāks kritizēt amerikāņus, homoseksuālistus vai ebrejus, tad viņam ir jārēķinās, ka uz viņu vienā brīdī „vārda brīvība” vairs neattieksies (sākumā draudēs, bet pēc tam atradīs iespēju, kā nomainīt redaktoru vai likvidēt attiecīgo preses izdevumu).

Cilvēku vairākums „vārda brīvības” koncepta ietvaros Latvijā var runāt gandrīz ko grib. Šai ziņā vārda brīvība eksistē, tai pat laikā jēga no tā ir visai maza, izņemot apmierinājumu par pašizpausmi un pašizlādi, jo klausītāju loks ir visai ierobežots. Bet arī šo iespēju jau sāk ierobežot, gan noliedzot apšaubīt „okupācijas” „memu”, gan arī ir liela varbūtība, ka arī Latvijā kaut kad tiks ieviests „naida runas” termins un tad ardievu arī šī vārda brīvība (daudzās Rietumvalstīs tas jau ir izdarīts).

„Brīvība” ir īpašs „mems” ar kuru nezinošais pūlis tiek apstulbināts dziļi un pamatīgi. Visi grib brīvību un maz kuram patīk tapt ierobežotam. Katram gribas darīt, ko grib, un reti kurš saprot, ka patiesas brīvības vārdā sevi ir jāierobežo un jālaupa sev zināma brīvība darīt nesaprātīgas un kaitīgas lietas. Tāpat reti kurš saprot, ka civilizācija un normāla sabiedrība vispār nav iespējama bez zināmas brīvības ierobežošanas. Pat vairāk, nevar izaudzināt cilvēku, neierobežojot viņa brīvību ļauties zemākajām tieksmēm (attiecīgi viens no veidiem, kā degradēt cilvēkus, ir dot tiem brīvību ļauties zemiskajam un pat uzspiest „brīvību” bērnu audzināšanā, kā tas plaši pašreiz arī notiek).

Tātad, kad tiek runāts par „brīvību”, būtiski ir saprast, par kādu brīvību un par brīvību kam ir runa. Par humānas sabiedrības brīvību iedzīvotāju vairākumam dzīvot saskaņā ar cilvēcības principiem un netapt apkrāptiem un nekļūt par neliešu agresijas upuriem? Tas ir par tādu brīvību, kas ierobežo cilvēku netikumus un indivīdus, kam tie piemīt. Vai arī runa ir par brīvību katram darīt ko grib, tai skaitā krāpt un blēdīt lētticīgus muļķus un sevi aizsargāt nespējīgos? Tas ir par brīvību neliešiem. Tad nu, lūk, Amerikas propagandētā „brīvība” ir brīvība neliešiem, ļaujot tiem veikt savas nelietības formalizētu likumu ietvaros (ASV ir legalizēta pat korupcija, saucot to par lobēšanu) un atstājot likteņa varā un nolemjot iznīcībai visus sevi neaizsargāt spējīgos. Tas ir sociālais darvinisms vistīrākā formā. Protams, neko tādu nav iespējams iebarot iedzīvotāju vairākumam, neizmantojot manipulatīvu maldināšanu un melus, jo īpaši, ja ir pieredzēta pavisam uz citiem principiem bāzēta sabiedriskā iekārta un brīvība tās ietvaros.

Kad neliela konservatoru grupiņa sprieda, ko darīt „viņķeles grāmatiņas” sakarā, viens tās dalībnieks vērsa pārējo uzmanību uz „Ķīļa reformām” un apgalvoja ka „nav ļaunuma bez labuma” (ļaunums „viņķeles grāmatiņa”, labums „Ķīļa reformas”) un kad citi tam negribēja piekrist, jo „viņķeles grāmatiņa” ir pārāk liels ļaunums, viņš dedzīgi apelēja pie pseidobrīvības „mema”: „Bet jūs taču gribējāt brīvību! Lūk, viņa ir!”

Šādai pseidobrīvībai, jeb visatļautībai amerikāņu propagandisti parasti manipulatīvi pretnostata totālu apspiestību, diktatūru un verdzību (veidojot pseidoizvēli – vai nu, vai nu), pilnībā ignorējot zelta vidusceļu un veselīgo brīvības izpratni.

“Rietumu vērtību” vai “Eiropas vērtību” patiesā mūsdienu nozīme ir neliešu brīvība, mazaprobežota brīvība grēkot, homoseksuālisma un citu izvirtību uzspiešana, vairākuma sabiedrības viedokļa ignorance apvienojumā ar formālu demokrātisko institūtu esamību, pataloģiska komfortorientētība, no morāles atrauts absolutizēts formāls tiesiskums, kā arī ārišķīgs korektums un pozitīvisms apvienojumā ar galēji cietsirdīgu nežēlību, cinismu un vienaldzību.

Mūsdienu Rietumu propagandas daudznozīmības (dubultdomas) principus labi savā darbā „1984” aprakstīja Džordžs Orvels.

Cīņa par sabiedrību vienojošo galveno prioritāti

Nozīmīgs propagandas mērķis un uzdevums ir noteikt cilvēku un visas sabiedrības prioritātes. Sabiedrība sastāv no ļoti dažādiem cilvēkiem, ļoti dažādām sociālām grupām. Šāda sabiedrība kaut kādā pakāpē ir jāvieno kaut kādām darbībām. Tas ir grūts uzdevums, kurš propagandai ir jāatrisina.

Vienot cilvēkus ar dažādiem uzskatiem var vai nu kaut kāda uzdevuma veikšanai, idejas realizācijai, ko atbalsta visa grupa vai vairums tās, kā arī vienot var izmantojot kopējā ienaidnieka tēlu. Kā darbā „Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki” secina par klasiķi uzskatītais sers Karls Poppers, tad vislabākais sabiedrības apvienošanas veids ir izmantot kopēja ienaidnieka tēlu. Tas ir – apvienot ļoti dažādus cilvēkus un dažādas sociālās grupas, kas bieži vien ļoti neieredz viens otru (piemēram, nēģeri un baltie ASV), kaut kādas darbības veikšanai pret kopēju ienaidnieku.

It kā ļoti vienkārši un saprotami, bet vairums cilvēku tomēr līdz galam neizprot, ko tas patiesībā nozīmē. Pirmkārt, šo recepti deva t.s. ”atvērtās sabiedrības” ideologs, aprakstot šo atvērto sabiedrību, kas liek domāt, ka Rietumu sabiedrība nemaz nespēj funkcionēt bez kaut kāda ārēja ienaidnieka. Ja tai šāda ienaidnieka nav, tad viņa ir vienkārši spiesta to izdomāt. Agrāk šo funkciju pildīja PSRS, tad mistiskie teroristi, kurus viņi paši radīja un finansēja, bet tagad Krievija. To vienkārši ir jāņem vērā, lai kaut cik pareizi novērtētu Rietumu ziņu avotu informācijas ticamību par Krieviju.

Otrkārt, pie šādas pieejas nozīme ir tikai tam, kurš tiek pasludināts par „ienaidnieku Nr1”, jo pret to tiks vērsti kopējie apvienotie pūliņi, savukārt zemākas prioritātes „ienaidniekiem” ir sekundāra nozīme vai pat tā nav vispār, jo pret tiem vienotības nav. Ko tas praktiski nozīmē? Ilustrēšu to ar konkrētu un ļoti aktuālu piemēru.

Dažus gadus atpakaļ biju liecinieks vienai sarunai starp diviem pietiekami elitāriem cerams nacionālistiem. Viens jaunākais prasa pieredzes bagātākajam, ko darīt „praida” sakarā. Tas ir, iet kopā ar krieviem protestēt pret „praidu” vai neiet. Sak, vai sākumā kopā tiekam galā ar zilajiem un tikai pēc tam ar krieviem vai kā savādāk. Šo jautājumu var pārformulēt savādāk. Kurš ir bīstamāks un ļaunāks, ar homoseksuālismu slims latvietis, kurš grib normalizēt un izplatīt savu slimību, vai vienalga kāds krievs, tai skaitā normāls? Jeb vēl savādāk. Kurš ir latviešu „ienaidnieks Nr1” – homoseksuālisti vai krievi? Atklāti protams šādi jautājumi netiek stādīti, bet polittehnoloģiskās prakses būtība ir tieši tāda.

Ja atbilde uz šo jautājumu ir krievi, tad visa sabiedrība tiek konsolidēta un apvienota cīņai pret krieviem, bet pārējie iespējamie ienaidnieki kļūst sekundāri, tai skaitā zagļi, blēži, pedofili, nelieši, mantrauši, diletanti utt. (viens prominents “nacionālists” man stāstīja, ka ņemot darbā tikai latviešus, lai gan viņi pēc paša pieredzes ir dranķīgi strādnieki). Protams var notikt arī cīņa pret citiem “ienaidniekiem”, bet tikai lokāli un tikai līdz mirklim, kamēr šai cīņā neiejaucas „krievu faktors”. Kad tas notiek, cīņa nekavējoties tiek pārtraukta vai ievērojami slāpēta. Lieki teikt, ka rafinētākie nelieši to izmanto un katru sevis apdraudošo faktoru mēģina saistīt ar krieviem. Tika pieķerti prominenti pedofili? Nekas, to var apklusināt aizbildinoties ar „krievu provokāciju”. Sabiedrībā ir ar kaut ko neapmierināta? Nekas, vajag aktualizēt kādu krievu jautājumu. Vajag legalizēt homoseksuālistu „laulības”? Droši, uzkurinām antikrieviskumu un uz priekšu. Galu galā krievi ir pret to, tad jau tas var nebūt nekas slikts. Tiek izpostītas ģimenes un izņemti bērni? Arī nekas. Rietumos tā ir, bet protestē taču pārsvarā krievi. Par zagļiem, korupciju un Latvijas izpostīšanu nemaz nerunāsim…

Šāda amorāla un stulba prakse Latviju ir novedusi postā un turpina iznīcināt, jo ar šādu pieeju notiek kadru negatīvā atlase, kā rezultātā sabiedrībā vislielāko ietekmi iegūst lielākie nelieši un muļķi, kas ne tikai slāpē jebkādu konstruktīvu darbību, bet bieži pat traucē tai un tiek veikta tieša un atklāta destrukcija. Tā visa rezultātā sabiedrības veikstspēja, intelekta pakāpe un morālais līmenis iet uz leju un sabiedrība mirst.

Paskatoties mazliet no citas puses, ja kāda sabiedrības daļa mēģina konsolidēties, piemēram, cīņai par tradicionālām vērtībām, par ģimenes aizsardzību, pret izvirtību normalizāciju, homoseksuālisma propagandu utt., tad loģiska un likumsakarīga homoseksuālistu – pedofilu grupas pārstāvja (vienalga slēpta vai atklāta) rīcība ir prioritizēt citu vienojošo faktoru, jeb citu „ienaidnieku”, kas Latvijas gadījumā ir „krievu faktors”. Šāds cilvēks tad, ārēji piekrītot citu problēmu esamībai un citiem vienojošajiem faktoriem, sāks cilāt nacionālisma un patriotisma tematiku, ievirzot to antikrieviskuma gultnē. Viņš norādīs, ka „tas arī ir svarīgi” un tieši vai netieši vedīs uz to, ka „tas ir vissvarīgāk”, bet visa homoseksuālistu-pedofilu grupa, mēģinot neitralizēt sev nevēlamās aktivitātes, pastiprinās antikrieviskuma propagandu un uzstāsies ar ļoti skaļiem, krievus provocējošiem „nacionālistiskiem” paziņojumiem. Vēl citiem vārdiem sakot, viņi var neteikt: „Necīnamies par tradicionālām vērtībām, necīnāmies pret izvirtībām, necīnāmies par ģimeni”, bet tā vietā viņi var sākt stāstīt par krievu „draudiem” un nepieciešamību pret to vērsties „vienotā frontē”, tādējādi panākot, ka reālā cīņa par tradicionālām vērtībām tiek pārtraukta vai ievērojami traucēta.

Ņemot vērā pašreizējo globālo stāvokli, cilvēkam ar tradicionālām vērtībām ir vienkārši absurdi un pašiznīcinoši pieņemt antikrieviskus uzskatus, pat, ja viņam krievi pārāk nepatīk un ir kādas vēsturiskas pretenzijas, jo Krievijas prezidents Putins ir gandrīz vienīgais globālais līderis, kurš vairākkārtīgi ir paziņojis (apliecinot to arī ar noteiktu rīcību), ka viņš un Krievija stingri iestājas par tradicionālām vērtībām, kas visdrīzāk ir arī galvenais iemesls, kādēļ viņa tēls tik intensīvi tiek dēmonizēts. Pretstatā ASV prezidents Baraks Obama cīņu par “seksuālo minoritāšu tiesībām” ir pasludinājis pat par vienu no svarīgākajām (!) savas prezidentūras prioritātēm. Ko tad reāli atbalsta tie, kuri iestājas pret Krieviju un/vai atbalsta ASV?!

Propagandas uzdevums tātad, ko tā mēģina veikt, ir radīt cilvēku apziņā uzskatus (implementēt „memus”), uz kuru pamata var veikt sabiedrības apvienošanu kaut kādai darbībai un šai ziņā ļoti būtiska ir šo vienojošo faktoru prioritāte, jeb kurš ir galvenais un prioritārākais vienojošais faktors. To ir būtiski izprast, jo bieži vien par prioritizāciju rit galvenās propagandiskās cīņas, kurās tiek pieļautas daudzas atkāpes no ierastās ideoloģiskās līnijas, bet saglabātas vai pat pastiprinātas galvenās.

Propagandas intensitāte un pseidodažādība

Būtiska propagandas panākumu atslēga ir tās intensitāte. Tas ir, cik bieži propagandiskās idejas tiek atkārtotas. Pēc Gēbelsa tās ir jāatkārto nepārtraukti: jo vairāk, jo labāk. Tomēr prakse rāda, ja vienu un to pašu ziņu atkārto visu laiku, tad cilvēkiem tā sāk apnikt un tas pat var izraisīt pretēju efektu, ka cilvēki sāk aizdomāties par ziņojuma patiesumu.

00386_ASV_butibaŠo problēmu spīdoši atrisināja amerikāņu propaganda. Viņi iemācījās vienu un to pašu domu atkārtot dažādos formātos. Tas ir, katrs konkrēts „mems” tiek apaudzēts ar dažādām ārējām formām, kuras tad tiek nepārtraukti translētas, nomainot viena otru (to var darīt ļoti ilgi, jo ārējo formu variācijas ir bezgalīgi daudz). Tā kā pūlis ar apziņu uztver tikai ārējo formu, tas šādu propagandu pat nepamana, kas ļauj Rietumiem runāt par ideoloģijas nāvi un pozicionēt savu propagandu kā kaut ko objektīvu un nepropagandisku. Pats dīvainākais, ka daudzi Rietumu propagandisti paši patiesi tic šai domai un neredz savu apmātību.

Cita Rietumu propagandistu veiksme ir iluzora informācijas avotu dažādība. Rietumos ir daudz informācijas avotu, kuri specializējas dažādos novirzienos un konkurē savā starpā. Liela daļa šādu avotu (izklaides industrija) pat vispār sevi pozicionē kā kaut ko apolitisku, kas pilnībā neatbilst patiesībai. Lielākajai daļai Rietumu informācijas avotu ir ļoti līdzīga vai pat vienāda propagandiskā ievirze (tie satur vienādus „memus”). Un pat it kā „opozīcijas” („undergraund”) viedoklis bieži vien satur tos pašus „memus”, ko „mainstrīms”. Tiesa gan šai ziņā Rietumu propaganda degradējas, jo pēdējā laikā pietiekami strauji samazinās nozīmīgāko informācijas avotu skaits un sāk zust pat to ārējas formas atšķirības. Tas, visdrīzāk, ir saistīts ar vidusmēra Rietumu pilsoņa strauju intelekta un veselā saprāta līmeņa pazemināšanos, kādēļ to muļķošanai var pielikt mazāk pūles un izmantot mazāku resursu daudzumu. Efektivizācija, tā teikt.

Dažas maldinošas propagandas metodes

Maldinoša propaganda izmanto dažādas metodes, kā apmānīt cilvēku, radīt viņā sev nepieciešamo noskaņu, attieksmi un likt noticēt tam, kas neatbilst patiesībai. Īsumā par dažām no tām.

1) Neiedziļināšanās, virspusējība, sagrozīšana, maldinoša pārstāstīšana
Ja ir kāds notikums, cilvēks vai parādība, kas propagandistam šķiet nevēlams, tad to var parādīt sev vēlamajā negatīvajā gaismā, pašam virspusēji to aprakstot, apzināti neiedziļinoties būtībā un veicot apzinātus, sev vēlamus aprakstāmās parādības izkropļojumus. Ja to veic pietiekami profesionāli, tad lielākais, ko pret šādu metodi var iebilst, ka autors nav sapratis būtību vai ka ir muļķis. Mūsdienu amerikāņu propagandisti gan vairs pārāk nepiepūlas un strādā arvien primitīvāk, nevis vienkārši sagrozot pamatparādību, bet jau vienkārši prasti melojot par to.

2) Izraušana no konteksta
Pietiekami labi zināma metode. Izraujam no konteksta kādu izteikumu, kura doma atsevišķi kardināli mainās nekā kopā ar kontekstu. Tādējādi konkrētam autoram var piedēvēt tādas domas, ko viņš reāli nav paudis, izmantojot viņa paša vārdus. Ciniska un zemiska metode, ko žurnaļugas pietiekami plaši izmanto.

Ļoti labi šo metodi raksturo plaši zināms un jau par leģendāru kļuvis aforisms par to, ka Padomju Savienībā neesot seksa. Tas radās 1980-o gadu beigās vienā no PSRS-ASV „TV-tiltiem”, kurā tika runāts arī par sabiedrības tikumību. Viena no diskusijas dalībniecēm zālē, aizstāvot PSRS morāli – tikumisko pārākumu, salīdzinājumā ar ASV izplatīto izvirtības kultu, teica sekojošo: „Padomju Savienībā nav seksa, bet ir mīlestība”. Pēc pirmās frāzes daļa zāle sāka skaļi smieties. Bet „pārbūves” propagandisti TV ēterā parādīja versiju, kurā tika izmontēta frāze „bet ir mīlestība”. Tādējādi dāma kļuva par apsmieklu visai pasaulei, bet viņas domas pirmā daļa par plaši zināmu „memu” PSRS izkariķēšanai. Un velti šī dāma pēc tam staigāja pa redakcijām un rakstīja sūdzības, lai taču parāda visu viņas teikto pilnībā. „Demokrātiskajiem” cīnītājiem pret „totalitārismu” un par „vārda brīvību” tas i prātā nenāca.

Cits piemērs – Pavļiks Morozovs. Agrāk viņš tika izmantots kā apzinīga jaunieša simbols, bet tagad kā „totalitāras” propagandas apmāta upura simbols, kurš nodod savu ģimeni. Bet reti kurš zina, ka Morozova tēvs, kuru tas it kā nodeva varasiestādēm, bija zaglis un dzērājs, kurš regulāri piekāva gan sievu, kura bija ļoti labsirdīga, gan arī bērnus, ieskaitot pašu Pāvelu. Par to plaši nerunā. Noteikti fakti sagrozītā un greizi interpretētā veidā tiek izrauti no konteksta un aina kļūst pavisam cita.

Kā izraušanas no vēsturiskā konteksta piemēru var minēt anglosakšu propagandas iemīļotu “memu” par Krievijas caru Ivanu Bargo kā par asiņainu varmāku. Šis “mems” ir viens no daudzu vēsturisko “memu” virknes, kas Krieviju parāda kā nežēlīgu tirānu zemi.

Ivans Bargais nebija svētais, viņš varēja būt ļoti nežēlīgs un viņā garīga slimība sadzīvoja ar intelektuālo apdāvinātību. Pēc dēla nāves, ko viņš uztvēra kā Dieva sodu par saviem nodarījumiem, Ivans Bargais lika visās baznīcās aizlūgt par tiem, ko viņš bija licis nogalināt – kopsummā virs 4000 cilvēku (tādējādi ir zināmi visi viņa tiešo upuru vārdi). Neskatoties uz to, Ivans Bargais uz citu sava laika monarhu fona bija pietiekami nevarmācīgs valdnieks. Eiropā tolaik plosījās ticības kari, noritēja sākotnējā kapitāla uzkrāšanas fāze, kas bija nekas cits kā brutāla laupīšana, tika dedzināti ķeceri un raganas (protestanti, starp citu, upuru skaita un nežēlības ziņā ievērojami pārspēja katoļus), konfiscējot to īpašumus, un ar monarhu svētību tika veiktas masu slepkavības. Piemēram, ir pat uzskats, ka vāciešiem ir maz skaistu sieviešu, jo šai laikā viņi lielāko daļu skaistās sievietes kā raganas sadedzināja, tādējādi iznīcinot vairumu labākos sieviešu gēnus. Kad anglosakšu propaganda stāsta par Ivana Bargā nežēlību, pārspīlējot viņa noziegumus un upuru skaitu, šo vēsturisko fonu tā protams nepiemin.

Vēl cits vēsturisks piemērs. Amerikāņu propaganda, kritizējot Padomju Savienības kolektivizāciju, noklusē tajā pat laikā notikušās ASV Lielās depresijas izraisītās ekonomiskās krīzes upurus, kad boja gāja apmēram 2 miljoni cilvēku vai pat vairāk, tai skaitā no bada un apstākļos, kad valstī bija graudu pārprodukcija un zemnieki tos burtiski izkurināja krāsnīs.

3) No balta uz pelēku un melnu, un otrādi
Grūtups kādā no senākām intervijām izlielījās, ka viņš savā profesionālā darbībā ne vienmēr varot baltu pataisīt par melnu un otrādi, bet viņš vienmēr var baltu vai melnu pataisīt par pelēku. Šī nav Grūtupa metode, tā ir universāla maldināšanas metode, kas ļoti plaši tiek izmantota arī propagandā (un kas labi parāda šo metodi izmantojošo darboņu morālo stāju).

Tas nozīmē, ka pēc nepieciešamības, pat vispozitīvākās lietas var nomelnot, sākumā ieviešot šaubas par to „pozitīvismu” un pēc tam, izejot no apstākļiem, iespējams arī noliegt vispār. Un otrādi, pat vislielākās un visneiedomājamākās nelietības var attaisnot vai vismaz apšaubīt to pārmērīgo nelietību. Ilglaicīgā propagandā šo metodi labi aprakstīja Džozefs Overtons savos „Overtona logos”. Šo un citas manipulatīvas propagandiskas metodes plaši izmanto arī advokāti un juristi (arī ierēdņi), tikai ar to starpību, ka viņiem ir šaura un specifiska mērķauditorija (galvenokārt tiesneši, tiesu auditorija un viņu dokumentu lasītāji) un noteikti juridiski rāmji.

4) Darvas piliena princips nomelnojot
Ja nepieciešams nomelnot kādu parādību (cilvēku, notikumu) un parādīt to negatīvā gaismā, tad ziņojumā par to nepieciešams koncentrēties uz negatīvo un maksimāli visu interpretēt negatīvi. Pie tam labāks efekts būs tad, ja tas netiks darīts tieši, bet it kā starp citu, kad, pasakot kaut ko maznozīmīgi pozitīvu, uzreiz pēc tam tiek pateikts kaut kas ievērojami negatīvs. Var pat būt tā, ka viss ziņojums ir it kā pozitīvs, bet tas tiek nobeigts ar it kā nenozīmīgu piebildi, kurā tiek paziņots kaut kas būtiski negatīvs. Reizēm negatīvais tiek pateikts varbūtības formā, kas no propagandas viedokļa maz maina lietas būtību, jo pūlis šo niansi nespēs izšķirt.

Grūtāk ir, ja nomelnojamā parādība ir pārlieku pozitīva, tad nākas meklēt „darvas pilienu”, ko iepilināt „medus mucā”. Šai gadījumā ziņojumā koncentrācija notiek tikai uz negatīvo aspektu, pilnībā ignorējot visu pozitīvo. Ja nevar atrast pat negatīvo, tad bieži vien to vienkārši izdomā.

Šī metode plaši tiek izmantota arī dažādos strīdos un diskusijās un visur tur, kur ir darīšana ar vairākiem vai daudziem argumentiem (arī tiesās un valsts pārvaldē). Nevajadzīgie argumenti šajos gadījumos tiek ignorēti, bet tiek runāts un koncentrēta uzmanība tikai uz vienu „darvas pilienu” (vai vairākiem, ja tādi ir), pārspīlējot tā nozīmi.

Piemēram, nomelnojot Padomju periodu, Rietumu propagandistu galvenais „mems” ir „Staļina represijas”. Kāpēc tās tika veiktas, cik pamatoti, cik lielā mērā konkrētie cietušie bija vainīgi, cik liela ir paša Staļina personiskā vaina, cik liels mērogs tām bija un kāds bija to efekts, tas viss sākotnēji netiek apskatīts. Ar „Staļina represiju” „memu” tiek pārsvītroti pilnīgi visi PSRS sasniegumi, ignorējot līdzīga un pat lielāka mēroga Rietumu noziegumus. Un tikai tad, ja ar šo „darvas pilienu” neizdodas „atbruņot” pretinieku, tad sākas padziļināti meli par „asinskāro Staļinu” un 60 miljoniem upuru (reāli pēc dažādiem datiem 0,5-2 miljoni no 1921.gada līdz 1954.gadam) vai arī tiek apelēts pie citiem antipadomisma „memiem”.

5) Pozitīvā izcelšanas princips attaisnojot
Ja vajag attaisnot kādu nelietību, tad parasti tiek izmantota tā pati „darvas piliena” pieeja, tikai otrādi. Tas ir, tiek meklēts viss pozitīvais un koncentrēta uzmanība tikai uz to. Nav būtiski cik daudz ir negatīvu argumentu, pietiek tikai ar kaut vienu pozitīvo, lai propagandists uz to koncentrētos un uz tā pamata izdarītu pozitīvus secinājumus, ignorējot visus negatīvos argumentus. Piemēram, pēdējo 20 gadu Latvijas izvarošanas un izlaupīšanas faktu latviešvalodīgā amerikāņu propaganda mēģina attaisnot ar pseidopozitīvismu, izceļot maznozīmīgas pozitīvas parādības vai pat uzspēlētus pseidopozitīvus notikumus.

6) Manipulācijas ar informācijas avotiem
Ja melnajam propagandistam ir nepieciešams kāds izdomāts un melīgs „arguments”, tad viņš to var pats izdomāt un lietot, bet tas nav droši, jo var rasties nepieciešamība pamatot izmantotos apgalvojumus (kāds var atmaskot šos melus un to var izmantot kontrpropaganda). Tāpēc parasti šādos gadījumos tiek sagatavots kaut kāds pamatojums melīgajam „argumentam”.

Ja melīgo „argumentu” plāno izmantot ilglaicīgi (piemēram „memu” par alkohola „samērīgas” lietošanas pieļaujamību un pat veselīgumu), tad to var pamatot ar pērkamu zinātnieku „zinātniskiem pētījumiem”. Var pasūtīt arī vairākus tādus „pētījumus” un laika gaitā radīt arvien jaunus. Tāpat, pieejot šādām manipulācijām nopietni, var pasūtīt grāmatas par konkrētām interesējošām tēmām, kuras pamato vienu vai otru maldinošu „memu” vai „memu” grupu. Šo pieeju aukstā kara laikā plaši izmantoja amerikāņi, ideoloģiski izrēķinoties ar gandrīz visiem Padomju ideoloģiskajiem balstiem un iztērējot tam kopsummā daudzus desmitus vai pat simtus miljardus tolaiku dolāru. Katram nozīmīgam Padomju ideoloģijas elementam („memam”) un vēsturiskam notikumam amerikāņi radīja vienu vai vairākas grāmatas, kas „pamatoja” viņu kontrpropagandas tēzes. Pēc tam šos „memus” pēc Gēbelsa metodēm plaši izplatīja, bet saujiņu sašaubījušos inteliģentu pasūtīja tērēt laiku studēt biezos un visbiežāk melīgos pirmavotus.

Pietiekami plaši melīgu „argumentu” pamatošanai izmanto arī pasūtītas „socialoģiskās aptaujas”. Tie, kuri nezina – socialoģisko aptauju rezultāti tiek brīvi pirkti un pārdoti un reālas aptaujas tiek veiktas tikai pēc atsevišķa pasūtījuma un arī to patiesums ir apšaubāms, jo uzņēmējiem vieglāk ir nevis reāli veikt socioloģisko aptauju, bet gan to no zila gaisa uztaisīt (mazāki pūliņi, mazākas izmaksas, ietaupīts laiks, lielāka efektivitāte un peļņa).

Ja nav daudz resursu vai ja arī grāmatas („pētījuma”) autoram nepieciešams uz kaut ko atsaukties, tad vai nu tiek publicēts kāds raksts presē vai arī izveidots speciāls maztirāžas izdevums, kurā publicē visapšaubāmākās lietas, bet pēc tam pēc nepieciešamības atsaucas uz to kā pirmavotu un plaši izplata kā faktu. Šī bija iecienīta angloamerikāņu specdienestu propagandistu aukstā kara metode. Šodien šai ziņā ir plašākas iespējas, jo ir internets un „sociālie tīkli”, uz kā ziņojumiem (Facebook un Twitter) tik ļoti mīl atsaukties prese.

Savukārt, ja ir nepieciešams kaut ko fundamentāli apšaubīt, tad viena no iespējām ir apšaubīt visu informācijas avotu. Piemēram, konkrētu preses izdevumu, konkrētu interneta mājas lapu vai, kā to ir iecienījuši darīt amerikāņu propagandisti – visus Krievijas informācijas avotus (tas pats „krievu propagandas” „arguments”). Galvenais mērķis, lai cilvēki vispār neizmanto konkrēto informācijas avotu, bet, ja kāds arī izmanto, tad lai maksimāli apšauba tur teiktā patiesumu.

Cits universāls, viegli lietojams noliegšanas „mems”, ko plaši izmanto proamerikāniskie adepti, ir „sazvērestības teorija”. Tas tiek lietots pret oficiozām versijām vērstas teorijas fundamentālai un visbiežāk neargumentētai apšaubīšanai. Tas gan netraucē pašiem Rietumu propagandistiem nepieciešamības gadījumā izmantot sazvērestības teorijām līdzīgas konstrukcijas.

7) Apelēšana pie pierādījumiem
Nozīmīgs ikdienišķās propagandas (jo īpaši interneta komentāru un interneta sarakstēs) līdzeklis ir manipulatīva apelēšana pie pierādījumiem. Tas ir, puse, kurai ir vairāk informatīvās sagataves (vai augstāks intelekta un informētības līmenis), saskaroties ar mazāk sagatavotu diskutētāju vai parastu interesentu, prasa, lai tiek uzrādīti noteiktu tēžu pierādījumi. Vispār tas ir pareizi, bet manipulācija izpaužas apstāklī, ka manipulējamo neinteresē pierādījumi, bet manipulējamajam ir apgrūtinoši tos uzrādīt. Piemēram, ja ir lasīts kāds raksts, grāmata vai redzēta kāda TV pārraide, tad uzrādīt konkrētas atsauces uz to var prasīt pietiekami daudz laika vai pat reizēm to praktiski nav iespējams izdarīt.

Manipulators var arī prasīt tikai argumentēt, kas arī pats par sevi nav nekas īpašs un kopumā tā ir pareiza nostādne. Manipulācija izpaužas apstāklī, ka manipulators ar samērā īsiem jautājumiem un frāzēm „nodarbina” un „nogurdina” savu upuri, kas var beigties ar to, ka, konstatējis noteiktu viņa neinformētības vai pierādīt nespējas līmeni (vai arī to, ka cilvēks argumentētspēju trūkuma dēļ ir sapinies savos apgalvojumos), propagandists „piebeidz” savu upuri ar kādu atklāsmi vai „pierādījumu”. Šo manipulāciju var atpazīt pēc daudziem jautājumiem un pēc jau uzrādīto argumentu un pierādījumu ignorēšanas (oponents it kā nedzird jūsu teikto, jo īpaši galveno no tā, bet visu laiku meklē vājāko vietu un piesienas tai, kas bieži vien ir sekundāra vai maznozīmīga).

Propaganda izpaužas arī apstāklī, ka manipulatoram nav būtiska patiesība, bet ir būtiski vienkārši „uzvarēt” diskusijā, kas primitīvākos gadījumos izpaužas kā ārišķīga oponenta apklusināšana, bet smalkākos un profesionālākos kā oponenta pārliecināšana (par savu apgalvojumu patiesumu, par oponenta apgalvojumu nepatiesumu, oponenta sašaubīšana). Ir arī gadījumi, kad propagandists vēlas izvilināt maksimāli daudz oponenta argumentus, lai pilnveidotu savu propagandu un tās pasniegšanas veidus. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ amerikāņi pieļauj internetā vārda brīvību.

8) Pseidoizvēles
Plaši izplatīta manipulācijas metode ir pseidoizvēļu radīšana, kad daudzu iespējamu izvēļu vietā uzmanība tiek koncentrēta tikai uz dažām (parsti divām), liekot izvēlēties vienu no tām, bet pārējās iespējas tiek noklusētas un netiek vispār izskatītas.

Ar pseidoizvēli var maldināt, izslēdzot no pūļa redzesloka noteiktas realitātes vai teorētisko iespēju daļas, kā arī ieviešot maldinošas vai nepatiesas. Ar pseidoizvēles palīdzību var likt izvēlēties tikai starp galējiem variantiem, ignorējot samērīgos un mērenos. Var likt izvēlēties tikai starp propagandistam vēlamiem izvēļu variantiem (lai ko arī neizvēlies, rezultāts ir viens un tas pats un/vai manipulators sasniedz savu mērķi neatkarīgi no tā, kurš pseidoizvēles variants tiek pieņemts), bet var arī izveidot tādus izvēļu variantus, kad ir tikai viena reāla “izvēle”, bet pārējās ir acīmredzami nepieņemamas (šajā gadījumā ir tikai izvēles ilūzija, bet reālas izvēles nav).

Ar šīs metodes palīdzību bieži vien tiek panākts efekts, kad neatkarīgi no izvēlētā varianta, manipulators sasniedz savu mērķi. Tas ir, pūļa uzmanība tiek koncentrēta tikai uz propagandistiem pieņemamiem variantiem. Visplašāk zināmais pseidoizvēles modelis ir ASV divpartiju sistēma: lai ko arī amerikāņu mietpilsonis neizvēlētos, valsts politikas pamatvirzieni paliek tie paši.

Latvijā šis princips tiek realizēts, sadalot partijas latviešu un krievu. Ja “pareizās” latviešvalodīgās biznespartijas ir vairākas, tad “pareizā” krievvalodīgā ilgu laiku bija “Saskaņas centrs”. Jebkurš, kurš kaut kādā mērā novirzījās no latviešvalodīgo neliešu deklamācijām, tika ierakstīts tieši “saskaniešos” un plaši notika biedēšana ar “saskaņu”, asociējot to ar “krieviem” (“saskaņa” nav krievi, tā ir krieviem pietiekami naidīga krievvalodīgo ebreju partija). Tādējādi “Saskaņas centrs” tiek reklamēts, jebkura opozīcija tiek grūsta “savējā ienaidnieka” pusē un tiek radīta pseidoizvēle starp latviešvalodīgiem neliešiem un krievvalodīgiem neliešiem, ārpus izvēles iespējām atstājot citus spēkus.

Plaši tiek izmantota arī pseidoizvēle Rietumi vai Krievija, jeb kā tas bija pirms iestāšanās ES: vai nu Latvijai jāiestājas ES vai arī to pakļaus “ļaunā Krievija”. Citas alternatīvas (neiestāšanās ES un patiešām neatkarīga valsts) netika apskatītas un tika izslēgtas no masu apziņas. Šai gadījumā pseidoizvēles mērķis bija, lai tiktu izvēlēts viens konkrēts variants – ES (Rietumu). Šodienas reālijas gan ir tādas, ka bez viena vai cita veida tuvošanās Krievijai, Latvijas sabiedrība visdrīzāk ir nolemta iznīcībai.

9) Vēstures viltošana, izmantojot „vēsturiskās” kinofilmas
Ietekmīga un plaši izmantota propagandas metode ir „vēsturiskas kinofilmas”. Šo metodi visvairāk izmanto Rietumu propaganda. Ja Padomju propaganda savās vēsturiskajās filmās centās vēsturiskos notikumus attēlot maksimāli patiesi (piemēram, filmas „Sūtņu sazvērestība” (1965) un „6.jūlijs”(1968) tika uzņemtas, cenšoties rekonstruēt notikušo līdz pat sīkākajām detaļām), tad Rietumu propaganda šo žanru, tāpat kā citus, izmanto maldināšanai, savu ideoloģisko pretinieku noniecināšanai un sevis pacelšanai, neņemot vērā realitāti, bet vadoties tikai no propagandiskās nepieciešamības. Par nozīmīgākajiem vēsturiskajiem notikumiem un angloamerikāņu personāžiem tiek uzņemta sava filma, kurā tiek uzkonstruēta propagandiski nepieciešamā vēstures aina. Kā dažus piemērus var minēt tādas filmas kā „Melnais Vanags notriekts”, „Pērlhārbora”, „Dzelzs lēdija”, bet no amerikanizētās latviešvalodīgās kino propagandas – „Baiga vasara”, „Rīgas sargi”. Tā kā lielākā pūļa daļa slikti pārzina vēsturi vai nezin to vispār, tad no „vēsturiskām” filmām tiek spriests par vēsturi un, pēc šādu produktu lietošanas, nezinošie indivīdi sajūtas ļoti kompetenti attiecīgajos jautājumos.

„Vēsturisko” kinofilmu papildus priekšrocība ir apstāklī, ka paši filmu veidotāji nemaz neslēpj, ka brīvi traktē un maina vēsturiskos notikumus, bet auditorija tāpat savā vairumā to uztver kā patiesību.

Galvenie angloamerikāņu (Holivudas) vēsturiskie ienaidnieki ir spāņi, vācieši, franči, japāņi, latīņamerikāņi un krievi (arī arābi un ķīnieši), kā arī sociālisti un komunisti, tādēļ Holivuda pietiekami plaši tos izkariķē, izkropļo un dēmonizē (rada un izplata negatīvus „memus”, negativizē to kultūrvēsturiskos simbolus pūļa apziņā) . Tiesa gan atkarībā no globālās politekonomiskās situācijas angloamerikāņu galvenie ienaidnieki mainās, attiecīgi cīņai pret aktuālo ienaidnieku, kaut kādā apjomā un uz noteiktu laiku tiek reabilitēts kāds no agrākajiem ienaidniekiem (nu gluži kā Orvela romānā „1984”). Tomēr galvenā tendence paliek nemainīga. Līdzīgā kārtā vēsture tiek viltota un tiek izplatīti negatīvie „memi”, izmantojot „vēsturiskas” grāmatas, vēsturiskos romānus un daiļliteratūru.

10) Vienādošana caur līdzīgām īpašībām
Ja nepieciešams kaut ko diskreditēt, tad propagandistiski to var izdarīt, pielīdzinot kaut kam neapšaubāmi negatīvam (sabiedrībā plaši izplatītam negatīvi vērtētam “memam”). Primitīvākās propagandiskās konstrukcijās to panāk ar vienkāršām asociācijām, nepamatojot tās (t.s. “birku piekabināšana”). Attīstītākās propagandiskās sistēmās abos salīdzināmos objektos tiek sameklētas vienādas vai līdzīgas īpašības un, pamatojoties uz tām, tiek paziņots, ka abi objekti ir vienādi vai ļoti līdzīgi, pat neskatoties uz to, ka citas īpašības atšķiras un ka paši objekti pēc savas dabas ir kardināli atšķirīgi.

Ar šīs metodes palīdzību nacisms tiek pielīdzināts komunismam, kas ir absurdi, jo vienā gadījumā runa ir par rīkošanos sabiedrības vairākuma interesēs, bet otrā gadījumā tikai atsevišķas nācijas labklājības vārdā (pie tam, pietiekami šauras tās grupas interesēs). Šīs fundamentālās atšķirības tiek manipulatīvi ignorētas dēļ abām sabiedriskajām iekārtām pierakstītām darba organizācijas metodēm, kas labskanīgumam un negatīvas nokrāsas piedošanai tiek apzīmēta ar “memu” “totalitārisms”.

Nacisma un komunisma pielīdzināšanas mērķis, pirmkārt, bija diskriditēt komunismu, izmantojot nacisma “memu”, kuram visā pasaulē jau bija izteikti negatīva nokrāsa. Bet, otrkārt, tādējādi tika ievērojami pacelta nacisma ideoloģija, jo nacismu sagrāva komunistiskā PSRS, kam tolaik bija pasaules progresīvākās valsts slava. Ja jau komunisms ir līdzvērtīgs nacismam, tad jau nacisms nav nemaz tik briesmīgs, jo īpaši ņemot vērā neapstrīdami pozitīvās komunisma ideoloģijas tēzes (tās tiek neitralizētas ar citu noliedzošu „memu” – „utopija”).

Šo metodi var izmantot arī pretēji, noliedzot divu līdzīgu objektu tuvību, izmantojot vismaz vienu to atšķirīgu īpašību.

11) Veselā sadalīšana caur atšķirībām
Ja nepieciešams sadalīt kaut kādu daudzdabīgu veselumu, tad to var izdarīt koncentrējoties un izceļot vienotā veselumā dažādo elementu atšķirības. Šo metodi specaprindas ļoti plaši izmanto praktiskajos sabiedrības pārvaldes procesos ar “skaldi un valdi” metodi sašķeļot dažādas sociālās grupas. Ar šīs metodes palīdzību var sašķelt arī tautas, panākot kādas tautas daļas atšķelšanu no pamattautas un tās izveidošanu par jaunu tautu.

Piemēram, ukraiņu tauta tika radīta Austroungārijas impērijā XIX gs. otrajā pusē uz krieviem ļoti radniecīgo malarosu bāzes (tik radniecīgu, ka joprojām nerimst strīdi vai malarosi ir krieviem ļoti radnieciska tauta vai krievu valodas dialekts). Malarosi dzīvoja gan Krievijas impērijas teritorijā (lielākā daļa), gan Austroungārijas impērijas teritorijā (Galīcijā). Sākumā šaurās specaprindās malarosi tika definēti kā tauta, kuri „nav krievi”, kas ātri vien tika transformēts uz „ir antikrievi” (jauno tautu nosauca par ukraiņiem). Malarosu rakstība un valoda tika izkropļota, ieviešot tajā maksimums nekrieviskus elementus, tai skaitā daudzus poļu un vācu valodas vārdus. Tika radīta speciāla jaunās tautas vēsture, kurā galvenais elements bija ukraiņu identitātes nostiprināšana, kā centrālais elements bija antagonisms krieviskajam un Krievijai („memi” – „ukraiņi nav krievi” un „krievi – ukraiņu lielākie ienaidnieki”). Pēc tam sekoja plaša un intensīva jaunās tautas propaganda, kas sasniedza pat tādus apmērus, ka ar Galīcijas malarosiem un krieviem, kuri negribēja kļūt par ukraiņiem, vienkārši izrēķinājās (līdz pat ieslodzīšanai koncentrācijas nometnēs un nogalināšanai 1.pasaules kara laikā).

Pašreiz šādu procesu iezīmes sākotnējā stadijā ir redzamas vairākos Krievijas reģionos, kur atkal krievus grib mākslīgi sašķelt un radīt jaunas tautas (pomorus, kazakus, sibīriešus u.c.). Latvijā šāda tipa process ir vērojams izmirušo tautu, piemēram, prūšu, „atdzīvināšanā” un dažādu cilšu etnokultūras atjaunošanas tendencēs. Un latviešu valodnieki nezin kāpēc arī viskvēlāk cīnās tieši pret rusicismiem, bet gandrīz nemaz necīnās pret ģermānismiem un pievērš par maz uzmanības šodien aktuālajiem anglicismiem.

12) Manipulācijas ar cēloņiem un sekām
Plaši izmantota metode, kuru reizēm ir ļoti grūti identificēt gadījumos, kad ir apgrūtinoši noteikt cēloņus (piemēram, gadījums ar vistu un olu). Katrai darbībai ir sekas un katrai parādībai ir savi cēloņi, bet noteikt tos bieži vien ir grūti vai reizēm pat gandrīz neiespējami. Manipulatīvie propagandisti šai ziņā īpaši nepiepūlas un piedāvā savas cēloņsakarību ķēdes, kurās cēloņi ar sekām tiek apmainīti vietām, tiek piedomātas neesošas sekas, esošas sekas tiek noklusētas vai noliegtas, noteiktām sekām tiek izdomāti neesoši cēloņi un noteikti cēloņi tiek noliegti.

Piemēram, tiek noliegta un noklusēta alkohola lietošanas milzīgā nozīme tautas deģenerācijā (jo alkohols iznīcina smadzeņu šūnas, samazina ģenētisko potenciālu un ir galvenais cēlonis kroplu bērnu dzimšanai).

Tiek apgalvots, ka “seksuālā izglītošana” samazina nevēlamas grūtniecības un saslimstību skaitu ar seksuāli transmisīvām slimībām, lai gan tieši pāragra un neatbilstoša informēšana par šīm parādībām veicina to izplatīšanos jauniešu vidū, jo kalpo kā sava veida reklāma pieaugt gribošajiem, bet vēl nenobriedušajiem prātiem.

Informatīvā karā pret Krieviju, kā virknes negatīvu procesu cēloņu tiek izdomātas, “aiz matiem pievilktas” vai pārspīlētas Krievijas aktivitātes (visas negācijas tiek skaidrotas ar „Maskavas roku”, „Krievijas specdienestiem” utt.). Pie tam tas tiek darīts ne tikai tad, kad tam ir kaut kāds pamats (jo reāli eksistē gan Krievijas intereses, gan dažādas struktūras, kas tās realizē, gan arī Krievijas specdienesti), bet bieži vien tad, kad tāda pamata vispār nav vai arī, kad gluži pretēji, nelaimju cēloņi meklējami Krievijas ienaidnieku darbībās, kā tas ir visās Rietumu kapitāla kolonizētajās un visās postpadomju zemēs (šai gadījumā zaglis sauc „ķeriet zagli”).

13) Manipulācijas ar prioritātēm
Tā kā nav iespējams izdarīt visu uzreiz un koncentrēties uz visu, tad ir būtiski noteikt prioritātes. Tāpat reāli eksistē daudz būtiskākas lietas un parādības par citām, kas ir izdalāmas un prioritizējamas savas lielākās ietekmes uz procesiem un lielākā svara dēļ. Manipulācija izpaužas propagandista uzburtajā ainā, kurā būtiskām lietām netiek pievērsta pienācīga vērība, bet nebūtiskām vai pat kaitīgām tiek (tās pat tiek pasludinātas par visprioritārākajām).

Klasisks un vienmēr aktuāls piemērs ir cilvēcības un tikumības prioritātes pazemināšana attiecība uz kādām propagandas vērtībām, ko tā mākslīgi grib paaugstināt. Piemēram, nacismā nācija tiek stādīta augstāk par cilvēcību. Mūsdienu sabiedrībā augstāk par cilvēcību tiek stādītas materiālās vērtības (nauda), formāla likumu ievērošana un dažu agresīvu minoritāru grupu pseidotiesības.

Ko tas nozīmē praksē? To, ka attiecīgu vērtību vārdā tiks veiktas tai skaita arī necilvēciskas darbības, jo, ja, piemēram, nācija ir pati augstākā vērtība (pacelta virs tikumības un cilvēcības), tad netieši no tā izriet, ka nācijas vārdā drīkst tai skaitā arī nogalināt gan citu nāciju pārstāvjus, gan arī savējos, kas tā neuzskata. Vai arī, ja visaugstākā prioritāte ir pelnīt naudu, tad šī mērķa sasniegšanai ir pieļaujamas jebkādas darbības. Ja visaugstākā vērtība ir formālais likums, kā to plaši propagandē juristiem, tad ir pieļaujams viss, ko tas neierobežo, un nevis likuma izpratnē pēc būtības, bet gan formālo likumu praktiskajā realizācijā (tas ir, viss, ko spēj panākt, piemēram, uzpērkot ierēdņus, prokurorus, tiesnešus, no absolutizēta tiesiskuma viedokļa ir pieļaujams, ar nosacījumu, ka netiec pieķerts un juridiski saukts par to pie atbildības). Rafinēti augstākās klases ideologi un propagandisti parasti pasaka tikai pirmo daļu (nosaka augstāko prioritāti), atlikušo, no pirmās izrietošo, daļu formulēšanu un izpildi atstājot aprobežotāku un primitīvāku personāžu ziņā, jo par šāda tipa darbībām agri vai vēlu, tādā vai citādā veidā tomēr nākas atbildēt.

14) Stikla krellīšu metode jeb „rijamā” solījumu apmaiņa pret fundamentālām pamatvērtībām, jeb bezmaksas siers peļu slazdā
Nozīmīga apmuļķošanas propagandas metode ir pārliecināt cilvēkus atteikties no augstākās prioritātes vērtībām apmaiņā pret zemākām vai pat zemām. Klasiskajā, visplašāk izplatītajā un visiedarbīgākajā versijā tā ir visprastākā cilvēku masu „uzpirkšana”, solot viņiem labāku dzīvi, labklājību, pārticību, „brīvību” grēkot (netikumu brīvību) utt., apmaiņā pret padevību, atteikšanos no augstākiem ideāliem (sociālā vienlīdzība, taisnīgums, masu reāla izglītošana, zinātniski – tehniskais progress utt.) un iespējas pašiem noteikt savu likteni.

Tieši izmantojot šo metodi, tika sagrauta Padomju Savienība, pārliecinot tās iedzīvotāju vairākumu atteikties no komunistiskās idejas un pēc tam ar šīs metodes palīdzību jaunradušos valstu iedzīvotāji (tādu kā Latvija) tika pārliecināti atteikties no neatkarības idejas un iekļauties jaunā, daudz sliktākā savienībā, pat neskatoties uz to, ka tikai dažus gadus iepriekš neatkarības ideja bija pati galvenā kā vārdā tika sagrauta iepriekšējā valsts un sabiedriskā iekārta. Tādas lietas netiek piedotas un par to nākas ļoti dārgi maksāt, kas labi ir redzams arī Latvijas gadījumā. Reliģijā šo parādību sauc par „rijamā apmaiņu pret pirmdzimtību”, bet plašākai publikai tā asociējas ar stikla krellītēm, kuras izmantojot eiropieši apmuļķoja, pakļāva un pēc tam gandrīz pilnībā iznīcināja Amerikas indiāņus.

Šīs parādības dzelžains likums ir, ka kritušais muļķis, kurš apmaina „rijamo pret pirmdzimtību” (jeb atdod vērtīgas lietas par stikla krellītēm) zaudē ne tikai jebkādu cieņu apkārtējo acīs un papildus vērtības, bet arī tiesības uz „rijamo”, par ko viņš atdeva „pirmdzimtību”. Veicot šādu apmaiņu cilvēks vai cilvēku grupa apliecina, ka ir stulbi, amorāli un rīcībnespējīgi, kā arī to, ka pilnībā nodod sevi bez nosacījumiem manipulatora varā. Formāli nosacījumi parasti ir, bet praktiski to nav (to izpilde ir atkarīga tikai no manipulatora ieskatiem un godaprāta), jo šādi muļķi neatstāj sev nekādu ideālistisku ideju, ko varētu praktiski izmantot kaut kādas konstruktīvas darbības veikšanai, autonomai eksistencei un gala beigās otras puses piespiešanai vismaz kaut kādā mērā izpildīt vienošanās nosacījumus. „Rijamā apmaiņa pret pirmdzimtību” ir viens no smagākajiem pilnīgas kapitulācijas veidiem. Izpirkt to var, pirmkārt, ar smagām ciešanām, dziļu un patiesu notikušā sapratni un nožēlu, kā arī ar cīņu uz dzīvību un nāvi par „pirmdzimtības” (savu vērtību, sava goda, savas patības) atgūšanu. Tieši tāpēc sabiedrības novešana līdz šādam stāvoklim un tās uzturēšana tajā ir viens no galvenajiem manipulatīvas un pakļaujošas propagandas mērķiem un uzdevumiem.

15) Iesaiste samaitājoši uzpērkot
Parasti kopā ar „rijamā apmaiņu pret pirmdzimtību” liela sabiedrības daļa tiek samaitāta un uzpirkta, iesaistot to amorālās darbībās: piešķirot nelielas privilēģijas pār citiem, piešķirot salīdzinošās priekšrocības, piešķirot augstāku statusu. Tādējādi no visas kritušās sabiedrības tiek izdalīti uz nelietībām tendētākie muļķi, kuri kļūst par tās jauno valdnieku (to kuri „nopirka pirmdzimtību”) sociālo bāzi un uzticīgiem, padevīgiem, pret pārējo sabiedrības daļu (bezdarbīgajiem, vienaldzīgajiem, tikai apmuļķotajiem) nežēlīgiem, viegli vadāmiem un viegli nomaināmiem kalpiem un bieži vien pat vergiem.

Latvijā šādi iesaistīja un samaitāja lielāko daļu latviešus un daudzus cittautiešus, netaisnīgi sadalot cilvēkus pilsoņos un nepilsoņos un piešķirot pilsoņiem privilēģijas. Bija cilvēki, kuri tam nepiekrita, un publiski iestājās pret šādu netaisnību un pat atteicās kļūt par pilsoņiem, lai gan bija uz to visas „tiesības”.

Pēc tam daudzi no pilsoņiem tika „uzpirkti”, iesaistīti un vēl vairāk samaitāti, kad piekrita denacionalizācijai. Taču patīkami un pat sākumā komfortabli ir neparko saņemt kaut ko par senču bijušajiem īpašumiem. Par kapitālisma plēsonisko dabu, protams, tai mirkli neviens neaizdomājas (un to, ka šīs dabas dēļ lielai daļai iesaistīto šie īpašumi tādā vai citādā veidā pēc tam tāpat tiks rekvizēti), bet neaizdomājās arī par to, ka ir daudzi citi, kuri nedabū neko un tas ir netaisnīgi, kā arī neaizdomājās, ka šāda īpašumu „atgūšana” visbiežāk ir nepelnīta, jo šos īpašumus ilgu laiku apsaimniekoja un kopa citi cilvēki, nerunājot nemaz par to, ka daudzos gadījumos tie kalpoja sabiedriskiem mērķiem. Tas viss maziskam mietpilsonim ir nieki, galvenais ieraust ko vari.

Vēl kā samaitājošas iesaistes piemēru var minēt vispārēju privatizāciju par sertifikātiem, kad lielāko daļu valsts kopīpašuma sagrābās saujiņa kleptomānu, bet pārējiem atmeta nožēlojamas paliekas, kas norisinājās uz masveida atlaišanu un cilvēku izlikšanas uz ielas fona.

Visbeidzot šodien joprojām stabils un efektīvs samaitājošas iesaistes veids ir darbs lielajos uzņēmumos, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldības iestādēs, kur štati ir pārmērīgi uzpūsti (salīdzinājumā ar Padomju laikiem vismaz 5 reizes un tas neskatoties uz tehnisko progresu), ir iespējams maz ko darīt, saņemt pelēkus blakus ienākumus, kā arī izmantot personiskām vajadzībām dienesta stāvokli.

Ierēdniecība ir esošā režīma visdrošākais balsts, kuras akla suniska uzticība ir nopirkta tieši ar samaitājošās iesaistes metodi (tur arī plaši tiek iekārtoti radinieki, draugi, paziņas). Viņiem personiski viss ir ļoti labi un nospļauties uz to, ka vairumam iedzīvotāju ne tuvu tā nav. Bet to, ka liela daļa no viņiem var drīzumā tik izmesti uz ielas (jo šāda sistēma ir pārāk neefektīva, saimniekiem tas ir par dārgu, nav iemesla lieki tērēt ierobežotos resursus amorālu neliešu bara uzturēšanai, vēl jo vairāk tādēļ, ka savairojoties šādi kadri ļoti nopietni apdraud arī pašu saimnieku eksistenci), vairums no viņiem nesaprot. Šādas pesimistiskas domas viņi visādi atgaiņā, „domāt pozitīvi”, „bauda dzīvi”, kamēr vēl var, cer, ka viņus personiski kārtējā tīrīšana neskars, un nereti jau gatavo augsni kā sliktākā gadījumā „pagrūst zem riteņiem” tuvāko.

Visbeidzot kā atsevišķs samaitājošās iesaistes aktuāls piemērs ir t.s. „homoseksuālistu tiesības”. Sabiedrības vieglākas (ērtākas) kontroles un iedzīvotāju skaita samazināšanas dēļ, lai sagrautu tradicionālo sabiedrības struktūru , homoseksuālistiem un visai sabiedrībai tiek propagandēts, ka homoseksuālisti ir īpaši un ka viņiem pienākas īpašas tiesības un privilēģijas. Tādējādi tiek konsolidēti ar homoseksuālismu slimie, noskaņojot viņus pret ar šo kaiti neslimojošajiem (un otrādi).

Homoseksuālisti, kas tam notic, tiek iesaistīti samaitājot (viņi uzpērkas uz „tiesībām”, privilēģijām un komforta priekš sevis uz citu rēķina, neskatoties uz to, ka sabiedrībā tas rada nāvīgas sekas) un zaudē gan izveseļošanās iespējas, gan arī iespēju patiesi kalpot sabiedrībai. Notic ļoti daudzi, ja ne gandrīz visi un ar to nolemj sevi mazaprobežotai hedoniskai degradācijai (pedofilija ir tikai viena no tās likumsakarīgām stadijām) un kalpošanu ļaunumam ar visām no tā izrietošajām sekām.

Šī procesa iniciatori ir salīdzinoši neliels skaits augsti stāvošu, galēji amorālu un izvirtušu homoseksuālistu– pedofilu (de Sada tipa ļautiņi), kas ar „homoseksuālistu tiesībām” „uzpērk” un samaitājoši iesaista gandrīz visus homoseksuālistus, padarot tos par varas instrumentu savās rokās un sava veida valdošo šķiru.

Un atkal, to visu var panākt tikai un vienīgi ar maldinošu un manipulatīvu propagandu.

16) Realitātes aizstāšana ar saldiem vārdiem
Leģendārais sociologs un padomju disidents Aleksandrs Zinovjevs, kurš vairāk kā 20 gadus nodzīvoja Rietumvalstīs, publicēja tur visus savus darbus, daudzi no kuriem kļuva par bestselleriem un kurš piedalījās spec projektos, kuri bija vērsti uz Padomju ideoloģijas sagrāvi, šādi raksturoja Rietumu propagandu un maldinošu propagandu vispār (to saka augstākās klases speciālists, kurš labi zina par ko runā): „Kad jūs klausāties Rietumu elites pārstāvjus, viss izskatās tik ļoti tīrs, cēlsirdīgs un caurstrāvots ar cieņu pret cilvēku. Runājot viņi pielieto klasisko propagandas pamatprincipu: aizstāt realitāti ar saldiem vārdiem. Tomēr pietiek ieslēgt televizoru, aiziet uz kino, atvērt bestselleru vai paklausīties kādu populāru mūzikas hītu, lai pārliecinātos par pretējo: par bezprecidenta nežēlības, seksa un naudas kulta izplatību. Šīm elitāriju cēlsirdīgajām runām ir jāmaskē šos trīs totalitārās demokrātijas balstus (ir arī citi).”

17) Utt.
Pie propagandas metodēm vēl var minēt neērto faktu un argumentu noklusēšanu, nesaprotamu terminu un svešvārdu izmantošanu, atsaukšanos uz apšaubāmām autoritātēm, nepareizas, nekorektas un maldinošas analoģijas un salīdzinājumus, loģiskas kļūdas, minējumu un viedokļu pasniegšanu faktu formā, necienīgu personāžu iecelšanu varoņu kārtā un patiesu varoņu noniecināšanu, puspatiesību lietošanu, terminu pārdefinēšanu un jēgas nomaiņu, speciālu anekdošu un dažādu joku radīšanu, baumu radīšanu un izplatīšanu utt. Papildus par manipulācijas paņēmieniem var palasīt, piemēram, te: http://host-a.net/gramataselektroniski/psihotriki.rtf ; http://smadzenuskalosana.wordpress.com/ ; http://infoagentura.wordpress.com/2011/12/09/10-cilveku-manipulacijas-strategijas/ ; http://www.lib.ru/POLITOLOG/karamurza.txt

Kā atpazīt maldīgu un manipulatīvu propagandu

Jebkura propaganda cenšas tādā vai citādā veidā sevi parādīt kā kaut ko pozitīvu. Un pat gadījumos, kad atklāti tiek propagandētas negatīvas un nāvīgas parādības, pat tad tas tiek pasniegts „pozitīvisma” mērcē, mīkstinot negatīvo un neitralizējot pozitīvo ar „utopijas” tipa „memiem”. Sak, jā, mēs propagandējam egocentrismu un alkatību, kas nav labi, bet tāda ir cilvēka daba un tas ir vienīgais reālais sabiedrības vadības mehānisms. Sak, izmantosim slikto, lai radītu kaut ko labu, liksim velnam stiept akmeņus baznīcai (nekas, ka tā pēc tam būs „velna baznīca”) utt.

Citiem vārdiem sakot, jebkura propaganda sevi parāda pozitīvā gaismā. Tai pat laikā propagandas pretinieki un ienaidnieki tiek attēloti negatīvi. Un te rodas problēma, kā lai cilvēks atpazīst propagandu vispār, kā lai viņš identificē maldināšanu un melus, kā lai viņš uzzina, kā ir patiesībā, un kā lai viņš atpazīst priekš sevis un visas sabiedrības labdabīgu propagandu un ļaundabīgas un sabiedrībai nāvīgas propagandas? Tas nav vienkārši, bet iespējams.

Es, piemēram, līdzīgi kā vairums latviešu ilgu laiku ticēju amerikazētai latviešvalodīgo propagandai, ticēju presei, ticēju politiķu runām utt. un nemaz neaizdomājos par to lietu patieso būtību, kas plaši tiek ziņots. Tā tas bija līdz mirklim, kad oficiozā propaganda nonāca pilnīgā pretrunā ar pašu iepriekš propagandēto. Kad sākās iestāšanās ES propaganda, man tas bija pilnīgi nesaprotami, jo tikai neilgu laiku iepriekš tika plaši stāstīts par neatkarību un to cik slikti ir būt savienībā. Un te pēkšņi ES ir laba. Bet PSRS joprojām slikta. Sāku domāt, interesēties un konstatēju, ka pa TV man un visai Latvijai atklāti un nekautrējoties apzināti melo. Pie tam melo visi – žurnālisti, politiķi, ierēdņi. Un kā pēc tā vispār kādam no viņiem var ticēt? Nevar, jo tas ir tāds stils, tāda pārliecība, ka cilvēku masas ir stulbas, ka tās ir jāmāna, ka viņi tāpat pēc tam samierināsies un centīsies visu skatīt gaišās krāsās.

Jau vēlāk konstatēju, ka melots tiek arī ļaunprātīgi (nevis, lai sasniegtu kaut ko labu savā sapratnē, bet apzinoties, ka ar to tiek nodarīta liela kaitniecība un ļaunums). Vairums latviešvalodīgo šos melus norija, tāpat kā norija daudzus melus iepriekš un daudzus pēc tam, un turpina norīt viskautko joprojām, kas ir galvenais iemesls gan mūsu tagadējām un nākotnes nelaimēm, gan arī šāda propagandas stila izmantošanai vispār (jo tas iedarbojas pietiekami labi).

1) Pirmā maldinošas propagandas atpazīšanas metode ir tās apgalvojumu iekšējās pretrunas (tiek ziņots, ka A=B un B=C, bet nezinkāpēc A>C vai A<C), nekonsekvence (vieniem drīkst, citiem pilnīgi to pašu nedrīkst; dubultie standarti; vienus kritizējam, citus nē, bet vēl citus precīzi tajā pašā atbalstām), kardināls apgalvojumu mainīgums (šodien balts, rīt jau melns, parīt pelēks, aizparīt atkal balts), manipulācijas ar terminiem (pārspīlēti uzmācīga, nepareiza un neadekvāta pielietošana). Pie tam tas attiecas nevis uz kādām atsevišķām ziņām, jo tās tiešām var būt pretrunīgas cilvēku dažādības un muļķības dēļ, bet gan uz neapšaubāmu ģenerālo līniju, kad šīs parādības ir novērojamas visos vai daudzos propagandas mašinērijas elementos.

Lai to identificētu, ir jābūt labai atmiņai (jāatceras, kas tika ziņots iepriekš, kā bija agrāk, ko kurš teica pagātnē utt.) un loģiskai domāšanai. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ ar to daudziem ir lielas problēmas

2) Ziņotā neatbilstība realitātei. Tiek teikts tas, kas īstenībā neeksistē, vai arī tiek apzināti mēģināts radīt tādu iespaidu.

To var konstatēt, ja cilvēks precīzi zina kaut kādas realitātes daļu (ir attiecīgas jomas speciālists, ir personiski saskāries ar noteiktām parādībām, pazīsti cilvēkus, kas ir speciālisti vai ir saskārušies ar noteiktām parādībām utt.) par kuru tiek ziņota nepatiesība. Vai arī, iepazīstoties ar alternatīviem informācijas avotiem, salīdzinot tos un identificējot neapšaubāmus melus vai maldināšanu.

Realitāte ir arī redzama vienkārši apskatoties apkārt (mazais cilvēku skaits ielās, drūmais noskaņojums, aizaugušie lauki, pamestās mazpilsētas utt.) un analizējot tikai faktus bez propagandiskiem skaidrojumiem (piemēram, Latvijas rūpniecība un lauksaimniecība ir reāli iznīcināta, tas ir fakts, tāpat kā demogrāfiskā katastrofa). Ja propaganda saka vai teica ko citu, mēģina vai mēģināja to pietušēt, tātad šāda propaganda kā minimums maldina.

Maldinot un melojot propagandisti cenšas maksimāli samazināt to cilvēku skaitu, kuri precīzi varētu zināt, ka tiek radīts mānīgs iespaids un pēc iespējas ietērpt savas ziņas tādos terminos, lai nepieciešamības gadījumā var pateikt, ka domāts bija kaut kas cits un/vai ka katra atsevišķa melu vai maldināšanas epizode ir tikai viens tāds atsevišķs gadījums (sak, varbūt arī šai vienā gadījumā kļūdījāmies, kam negadās). Doma sekojoša, tā kā vairums iedzīvotāju ir kaut kādā jomā speciālisti, kādu pazīst utt., tad viņi noteikti agri vai vēlu konstatēs vismaz vienu gadījumu, kad mēdiji maldina un melo, tāpēc nepieciešams panākt, lai cilvēki nepievērš tam uzmanību un domā, ka tas tikai tā nejauši sanāca. Respektīvi maldinošā propaganda cenšas panākt, lai cilvēki nenonāk pie sapratnes, ka maldināšana un meli ir apzināta mēdiju politika, un ka ticēt mēdiju ziņotajam nedrīkst principā un pašos pamatos ir jāapšauba viss, ko tie saka. Bieži pat darbojas princips, ka realitāte ir diametrāli pretēja tam, kā mēdiji to attēlo. Ja mēdiji par kādu saka melns, tad ir liela varbūtība, ka tas ir balts, un otrādi.

3) Neticēšana melos un manipulācijās pieķertajiem. Ja kāds tiek pieķerts maldinot vai melojot, tad tam vairs ticēt nedrīkst un viss, ko tas saka, ir jāapšauba (tas ir, ja neesmu pārbaudījis un pārliecinājies, ka tiek teikta taisnība, tad ir jāpieņem, ka nezinām, kā ir īstenībā, vai arī ka ziņa ir maldinoša). Ja latvieši vadītos no šī principa, viņiem sen vairs nevajadzētu ticēt pašreizējajiem politiķiem, ierēdņiem un mēdijiem.

4) Ārišķības un formālisms. Maldinoša propaganda parasti lielu vērību pievērš ārišķībām un ārējiem efektiem, un tai nav būtiska lietas būtība un patiesība. Tas ir pamanāms. Tāpat gadījumos, kad tiek darīts kas nepieņemams vai neatļauts, attaisnojoties nereti tiek izmantoti tīri formāli argumenti. Ja formālais likums vai sabiedriskā doma ir propagandista pusē, tad tas mēģina propagandiskos oponentus parādīt kā formālistus, bet, kad ir jāattaisnojas pašiem un nav nekādu citu argumentu, tad formālus argumentus izmanto paši manipulatori. Visplašāk izmantotā formālā atruna ir „likums”, sak, tas esot jāievēro (vai arī – „ko es varu izdarīt, likums tā nosaka”), lai gan plaši tam tiek spļauts virsū un tiek masveidā pieņemti galēji amorāli, nepārdomāti un vienkārši stulbi likumi.

5) Intensīva manipulatīvu metožu izmantošana. Tas liecina gan par manipulāciju kā tādu, gan arī par to, ka propagandists neciena vai baidās no patiesības, tātad viņam nevar ticēt un tā mērķi var būt apšaubāmi.

6) Patiesības slēpšana un mēģinājumi ierobežot izziņas iespējas. Tā ir droša ļaunprātīgu maldinātāju un meļu pazīme. Ja godīgi cilvēki visbiežāk neliks šķēršļus patiesības noskaidrošanai, tad ļaunprāši tam traucēs un centīsies vispār lietas iekārtot tā, ka to uzzināt ir apgrūtinoši vai pat neiespējami. Propagandā tas izpaužas jau pieminētajā intensīvā manipulatīvo metožu izmantošanā, gan regulārā alternatīvu un kontrpropagandas informācijas avotu diskreditēšanā. Ja propagandists, kurš balstās uz īstenību, nebaidās no patiesības un izmanto to, tad maldinošam propagandistam tā ir nāvīga, tāpēc tas to cenšas visādi noslēpt (visbiežāk noklusējot, bet nereti arī diskreditējot un apmelojot).

Visbeidzot ļoti būtiski ir precīzi noteikt propagandas labdabību, kas ir galvenais kritērijs propagandas novērtēšanai, jo varbūt cilvēki tiek maldināti viņu pašu labā, lai viņiem būtu labi, un varbūt maldinātāji ir gudri un labi cilvēki. Par to var pārliecināties, gan personiski iepazīstoties ar propagandistiem (ir gadījumi, kad tikai izskats vien jau daudz ko pasaka), gan personiski pārbaudot propagandējamās sistēmas labdabību, gan novērtējot objektīvo realitāti, tās rādītājus un kopējo ietekmi uz sabiedrību.

Tomēr visdrošākais un visvieglākais veids, kā novērtēt propagandas labdabību, ir izanalizēt pašu propagandas saturu, precīzi nosakot, ko tad patiesībā propaganda māca un kādas ir tās iedarbības sekas. Piemēram, kādas ir sekas „uzņēmēju” un biznesa orientētības reklamēšanai (tas ir, kas notiks, ja visi gribēs „pelnīt” un dzīsies pēc peļņas)? Kādas ir sekas vardarbības propagandai, kas notiek caur filmām, grāmatām un popkultūru? Kādas ir sekas gandrīz visa noreducēšanai līdz zemjostasvietas jautājumiem? Kādas ir sekas plašajai alkohola un tabakas reklāmai, un šo produktu plašai pieejamībai? Jau godīgi atbildot tikai uz šiem jautājumiem, ir skaidrs, ka amerikāņu propaganda ir amorāla un sabiedrības vairākumam nāvīga, bet tādu elementu tajā ir daudz. Nelaime tikai tā, ka, pirmkārt, cilvēki to nepamana, jo viņiem ir izskalotas smadzenes (viņi ir „iegremdēti propagandā”, kā mācīja Gēbelss), kā arī tāpēc, ka viņi nezina un nesaprot šo metodi, kura ir vienkārša, bet tāpat tā tomēr ir jāapgūst.

Tā kā jau sen un daudzkārtīgi esmu pārliecinājies, ka latviešvalodīgie mēdiji daudz melo un maldina, noklusē svarīgāko un primitivizē, ka latviešu žurnālistiem ir zems profesionālisma un godaprāta līmenis, kā arī tāpēc, ka latviešvalodīgajā informatīvajā mēdiju vidē ir maz noderīgu, pamācošu un informatīvi piesātinātu materiālu, tos vairs gandrīz nelietoju (televizoru neskatos, latviešvalodīgās ziņas nelietoju, Latvijas radio neklausos, latviešvalodīgās avīzes nelasu, tikai internetā caurskatu Letas virsrakstus, lai zinātu galvenos propagandas virzienus, ar ko amerikāņi mūs aplaimo, un caurskatu kādu atsevišķu ieinteresējušas ziņas tekstu). Tiem, kuri negrib vairs tikt debilizēti un tiem, kuri grib uzlabot pašsajūtu, ieteiktu darīt līdzīgi. Internetā ir ļoti daudz ziņu avotu, daudzkārt kvalitatīvāku par latviešvalodīgajām informatīvajām samazgām. Es lietoju krievu, jo tajā ir daudz kvalitatīvu, informatīvi piesātinātu un savā ziņā unikālu materiālu, bet ir arī citi, arī angliski, kuri atšķirs no angloamerikāņu propagandiskā „meinstrīma”.

Propaganda mūsdienu Latvijā

Latvijas teritorijā jau vairāk kā divdesmit gadus tiek propagandēts antikrieviskums, antipadomisms, anitisociālisms, egocentrisms, ambiciozitāte, visa un visu pērkamība (biznesorientētība), alkatība un izvirtība. Un tas viss tiek pasniegts pseidolatviskuma un pseidonaciālisma ietērpā. Citiem vārdiem sakot, Latvijā tiek propagandētas amerikāņu vērtības mazliet pieskaņotas latviskai mentalitātei. Šī propaganda ir maldīga, melīga un amorāla, par ko var pārliecināties katrs, novērtējot sausus faktus.

Šodien ir 2014.gads. PSRS tika sagrauta un Latvija ieguva „neatkarību” 1991.gadā. Ir pagājuši 23 gadi. Kādi ir reāli, taustāmi un neapstrīdami šī laika sasniegumi? Salīdzinājumam, piemēram, pēc Pirmā pasaules kara Latvija bija pilnībā nopostīta, jo Latvijas teritorijā noritēja intensīva karadarbība. Pirmā Latvijas kapitālistiskā republika pietiekami augstā līmenī atjaunoja Latviju un tās rūpniecību 10-20 gadu laikā. Protams nepilnīgi, protams varēja izdarīt daudz vairāk, protams bija daudz netaisnību, bet rūpnīcas reāli tika atjaunotas, radītas jaunas, tika celtas mājas utt. Tas bija taustāms, visiem redzams un neapstrīdams rezultāts.

Pēc otrā pasaules kara Latvijas PSR, kura atkal bija karā izpostīta, ne tikai tika atjaunota 10-20 gadu laikā, bet tika ļoti ievērojami pārsniegts pirmskara rūpnieciskais un infrastruktūras līmenis (vairums mūsdienu skolu un slimnīcu, kuras mūslaiku „brīvā” Latvijā slēdz, tika uzceltas Padomju laikā). Par sociālo nodrošinātību nemaz nerunāsim. Arī tas ir fakts, lai kā tas nepatiktu antipadomistiem. Ar šo faktu var iepazīties katrs, kaut vai paskatoties uz dzīvojamajām ēkām un infrastruktūras objektiem, kuri stāv un kalpo sabiedrībai vēl joprojām.

Kādi ir otrās kapitālistiskās Latvijas neapstrīdamie sasniegumi?! Gaismas pils, Dienvidu tilts, Saulkrastu apvedceļš un… Nu jā, visdrīzāk arī viss, ja neskaita vēl dažas ofisēkas, pārsvarā zemas kvalitātes dzīvojamās ēkas, kā arī „kartona” privātmājas un lielveikalus. Ja Padomju laikā cēla droši un pamatīgi, tā lai ēku nesošā konstrukcija spētu izturēt pat kodoltriecienu, tad mūsdienu Latvijā vairums ēkas tika celtas taupot un halturējot. Tām ātri vajag remontus, tajās plaisā sienas, iebrūk jumti un, kā izrādās, tās pilnībā arī pašas sabrūk. Par to, ka otrajā kapitālistiskajā Latvijā jaunuzceltajām ēkām ir divu gadu garantija (tagad iespējams jau piecu), varētu pasmieties, ja vien tas nebūtu tik traģiski un tik uzskatāmi neliecinātu par dramatisku Latvijas degradāciju, salīdzinājumā ar „drausmīgo”, „totalitāro” un „okupēto” Latvijas PSR.

Cits neapstrīdams fakts: Latvijas PSR rūpniecības lielākā daļa ir nopostīta. Rīga cariskajā Krievijā bija trešā lielākā pilsēta pēc rūpniecības apmēriem visā impērijā. Līdzīgs stāvoklis bija Latvijas PSR Padomju Savienībā. Kāda ir situācija tagad? Nekāda. Latvijā gandrīz rūpniecības vairs vispār nav. Un pat to, kas brīnumainā kārtā saglabājās, cītīgi mēģina likvidēt. Pēdējie piemēri – Rīgas vagonu rūpnīca un Liepājas Metalurgs.

Zinātne. PSRS laikā Latvijas zinātne bija trešā attīstītākā visā Savienībā (aiz Krievijas un Ukrainas). Šodien no zinātnes Latvijā gandrīz nekas pāri nav palicis. Latvijas zinātnieki paši atdeva jaunajiem saimniekiem visas Padomju iestrādnes un daudzi aizbrauca strādāt uz Rietumvalstīm. Bet palikušie nožēlojami veģetē, pārsvarā nodarbojas ar zinātniskā darba imitāciju, kā arī finansējuma meklēšanu un „izsišanu”. Ja Latvijas PSR bija daudz laboratoriju un zinātniski pētniecisko centru, tad „brīvajā” Latvijā šīs „padomju atliekas” likvidēja. Un kā gan var pastāvēt zinātne, ja nav ne laboratoriju, ne zinātniski – pētniecisko centru, ne arī ražošanas, kurā gala beigās ir jāiedzīvina jaunākie zinātniskie sasniegumi?!

Vēl cits fakts: ir iznīcināti Latvijas lauki (tie paši, kuri ir latviskuma pamats un nācijas spēka avots). Ja Padomju Latvijā bija kolhozi un sovhozi, kuri apsaimniekoja visas Latvijas lauksaimniecības zemes (tai skaitā ierīkoja un uzturēja meliorācijas sistēmas), deva darbu lauciniekiem, uzturēja lauku dzīves tradīciju un laukos kūsāja dzīvība, tad mūsdienu Latvijā lauki ir izmiruši. Daudzas zemes netiek apstrādātas, meliorācijas sistēmas ir nolaistas, meži pārņem lauksaimniecības zemes, bet cilvēki nīkuļo, nodzeras un brauc prom.

Un kas pēdējos 20 gados ir noticis ar Latvijas mežiem? Pareizi, tie ir masveidā izcirsti. Tas, kas Padomju laikā tika rūpīgi kopts, ir izcirsts. Tam ir arī citas, tālejošākas sekas. Tā kā Latvijā ir daudz skujukoku, tad tas rada labvēlīgus klimatiskus apstākļus (vēja ierobežojums un labāks gaiss visu gadu). Izcērtot skujukokus un neatjaunojot tos, šie apstākļi mainās, kā viena no sekām ir gaisa kvalitātes pasliktināšanās. Zviedriem un angļiem, protams, uz to ir nospļauties. Ja stulbie latvieši ļauj izcirst savus mežus, tad kāpēc gan ne.

Ja par mežiem runā, tad pirmajā kapitālistiskā Latvijā bija stingri noliegts iet privātos mežos un par to pienācās bargi sodi. Tieši Padomju Latvija praktiski iedzīvināja vēl joprojām sabiedrības apziņā mītošo ideju, ka mežs pieder visiem un ka katrs var brīvi izmanto tā labumus (sēnes un ogas). Mūsdienu Latvijas kapitālisti, protams, arī šo „padomju atlieku” ļoti labprāt likvidētu, bet cilvēki ir pārāk pie tā pieraduši.

Skolas. „Neatkarīgā” Latvijā skolas slēdz. Padomju laikā skolas cēla, pie tam ļoti labas un plašas. Kurš netic, var aizbraukt un apskatīties, šīs ēkas stāv vēl joprojām. Pie tam skolās tik tiešām centās kaut ko iemācīt. Viss bija orientēts uz to, lai iemācītu. Padomju izglītības sistēma bija labākā pasaulē un daudzus no tās elementiem savās elitārās skolās ieviesa arī amerikāņi. Amerikāņu propaganda, protams saka ka tā nebija. Kā to var noteikt? Ļoti vienkārši. Salīdzinot pagātnes skolniekus ar mūsdienu skolniekiem un novērtējot tendenci (citiem vārdiem sakot, ir jānovērtē dažādu paaudžu cilvēku intelekta, zināšanu un veselā saprāta līmenis). Šī tendence nav iepriecinoša, lai neteiktu vairāk.

Ja ir vairāk informācijas, tad var mēģināt paanalizēt tos izglītības sistēmas elementus, kuri vēl šodien ir salīdzinoši veiksmīgi. Ja to izdarītu godīgi, tad tiktu konstatēts, ka vairumā šādu vietu lielā mērā ir saglabāta Padomju prakse un tradīcijas.

Vēl katrs var sameklēt Padomju laiku mācību grāmatas un salīdzināt tās ar mūsdienu mācību materiāliem, un aiz šausmām saķert galvu, cik dramatisks ir izglītības kvalitātes kritums. Par mikroklimatu skolās nemaz nerunāsim. Ja Padomju laikā audzināšana bija obligāts skolas un skolotāju uzdevums, tad „brīvās” Latvijas stulbeņi to izmeta no skolotāju pienākumiem un skolotāju apmācības programmām. Tagad skolotājs pat nedrīkst nodarboties ar audzināšanu, tas formāli ir noliegts, kas ir viens no iemesliem, kādēļ skolās ir tāds mikroklimats kāds ir.

Par grāmatām runājot, var salīdzināt kādas grāmatas tika izdotas un izplatīts Padomju laikā un kādas drazas mūslaikos (tālu nav jāiet, tik līdz tuvākai grāmatnīcai).

Padomju laikā bija veselības aizsardzība. Tā bija pārdomāta sistēma, kura maksimāli centās rūpēties par visu pilsoņu veselības uzturēšanu. Arī šī sistēma skaitījās viena no labākajām pasaulē. Tagad veselības aizsardzības sistēmas Latvijā nav, bet ir medicīnas industrija, kurā var saņemt „medicīnas pakalpojumus”. Šī industrija ir saglabājusi atsevišķus Padomju sistēmas elementus, bet kopumā tā ir vērsta uz vienu – ienākumu gūšanu. Veselības aizsardzības sistēmā galvenais ir, lai cilvēki būtu veseli. Kas ir galvenais medicīnas industrijā? Pareizi, lai medicīnas industrijai būtu darbs un lai ar to varētu maksimāli nopelnīt. Kas tādēļ ir nepieciešams? Pareizi, maksātspējīgi slimnieki vai slimnieki, par kuriem kāds ir spējīgs samaksāt (valsts, piemēram). Citiem vārdiem sakot, veselības aizsardzības sistēma cenšas radīt veselus cilvēkus, bet medicīnas industrijai ir nepieciešami slimnieki.

Pseidopatriotu ļoti iemīļots un iecienīts temats ir valoda. Esot jāaizsargā latviešu valoda. Labi. Kādas valodas mūziku pārsvarā klausās Latvijas jaunieši? Pareizi, tā nav latviska mūzika. Kādā valodā Latvijas ierēdņi sarakstās ar ES institūcijām? Varētu latviski, jo latviešu valoda ir oficiāla ES valoda. Bet nē – viņi to dara citās valodās (ātrāk, ērtāk, pieglaimīgāk). Un jaunie ES dokumenti arī pārsvarā ir citvalodās, lai gan daļa no tiem tiek tulkoti. Vienkārši tulkošana prasa laiku, tulkotais saturs daudz ko pazaudē no oriģināla, dokumentu ikdienā ir tik daudz, ka tos visus ir stipri apgrūtinoši iztulkot, visbeidzot iztulkotais vēl ir jāspēj atrast. Tādējādi ir izveidojusies tāda savdabīga proantilatviska valodas kultūra (ārišķīgi prolatviska, pēc būtības un darbībā antilatviska), kas ieviešas arī iekšējās pašpārvaldes un citās sabiedriskās dzīves sfērās.

Kā latviešu jauniešiem ir ar latviešu valodas pareizrakstību un latviešu literatūras zināšanām? Un kāds ir šis līmenis, salīdzinājumā ar Padomju laiku? Pareizi, šis līmenis ir drausmīgi zems. „Okupantu” laikā latviešu valodas pareizrakstību iedresēja un tāpēc bija rezultāti, bet šodien tā ir katra personiskā darīšana un beigās izrādās, ka nevienam tas nav vajadzīgs, arī tiem, kas dēvē sevi par nacionālistiem.

Rietumos ir daudz visādu teoriju. Tā kā latviešvalodīgie savā vairākumā, jo īpaši elite, ir apmāti ar Rietumiem, viņi kāri ņem pretī visu, kas nāk no turienes. Bet tie materiāli nav latviski. Tam nevajadzētu būt šķērslim, iepazīstamies, saprotam, pārtulkojam un izmantojam, kāpēc ne?! Nē! Tas ir grūti, ilgi, sarežģīti. Tad ir patiešām jāstrādā! Ja ir materiāls angliski, tad visi taču to saprot, vai ne?! Kāpēc gan lai viņu vēl speciāli tulkotu?! Daudzi privātie lektori šādām muļķībām savu ļoti dārgo personisko laiku vairs netērē. Un šī iemesla dēļ latviešvalodīgās akadēmiskās aprindas gudro, kā lai ievieš Latvijas augstskolās apmācības angļu valodā. Vienkārši paši vairs nespēj un pat negrib radīt latviešvalodīgus materiālus. Vieglāk ir paņemt jau sagatavotus angļu materiālus un aicināt uz šejieni lētākos angliski runājošos lektorus. Šī iemesla dēļ ļoti daudzi rakstiski materiāli un instrukcijas gan ikdienā, gan korporatīvā līmenī netiek tulkoti. Tādējādi reāli angļu valoda izspiež latviešu valodu gan no sadzīves, gan no valsts pārvaldes un korporatīvās vides, gan no izglītības sfēras. Tas vēl ir procesā, bet tendence ir skaidri redzama un perspektīvas latviešu valodai ir vairāk kā bēdīgas (un tieši dēļ angļu valodas ekspansijas, nevis krievu, kā melīgā amerikāņu propaganda nepārtraukti liek noprast). Galvenais tā cēlonis, protams, ir pašu latviešu vājums, aprobežotība un bezprincipialitāte.

Visbeidzot cits neapstrīdams fakts: 1991.gadā Latvijā dzīvoja apmēram 2,7 miljoni iedzīvotāju, bet 2012.gadā pēc oficiozās statistikas datiem 2 miljoni. Iedzīvotāju skaita samazinājums par ceturtdaļu pēdējo 20 gadu laikā! Bet, ja ņemam vērā apstākli, ka oficiozā statistika dod tādus rādītājus, kādus tai prasa un ka visdrīzāk iedzīvotāju skaits ir vēl mazāks (manuprāt, apmēram 1,5 miljons vai mazāk; samazinājums par 44%), tad aina kļūst pavisam bēdīga. Pie šī fakta var minēt arī masveida iedzīvotāju, galvenokārt latviešu, aizceļošanu no „savas Latvijas” un to, ka vairākus gadus Latvija bija pirmajās vietās pašnāvību skaita ziņā, kur joprojām ir „topā”.

Ļoti uzskatāmi visas sabiedrības stāvokli raksturo arī jaundzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem ((jaundzimušie / iedzīvotāju skaitu)*1000). Ja 1990.gadā tas bija 14,2 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem (37918 jaundzimušie), tad turpmāk „brīvās” Latvijas laikā šis rādītājs tikai samazinājās, neskatoties uz iedzīvotāju skaita samazināšos un latviešu īpatsvara pieaugumu. 1998.gadā tas nokritās līdz 7,8 bērniem uz 1000 iedzīvotājiem (18410 jaundzimušie), bet 2012.gadā tas bija 9,73 (19897 jaundzimušie) ; 2013.gadā – 10,18 (20596 jaundzimušie).

Un vēl: Latvija iedzīvotāju vecuma ziņā ir viena no visvecākajām pasaules valstīm, kurā ir vislielākais vecu cilvēku un vismazākais bērnu un jauniešu īpatsvars.

Tātad cilvēkiem „brīvajā”, kapitālistiskajā Latvijā klājas tik „labi”, ka viņi masveidā taisa pašnāvības, brauc prom un negrib radīt bērnus. Par ko tas liecina?!

Tie ir neapstrīdami fakti. Ir vēl daudzi citi, mazāk neapstrīdami, sīkāka mēroga utt. , bet tendence ir skaidri redzama. Un ko par to saka latviešvalodīgā amerikāņu propaganda?! Pareizi, tā maldina un melo, mēģinot iestāstīt, ka viss ir kārtībā un ka viss ir labi, nekas cits tai arī neatliek, jo realitāte tai nav labvēlīga. Un kā lai nosauc tos, kuri to neredz (tas ir – vairumu latviešu)?! Nu ne jau par ļoti gudriem un attapīgiem taču? Un kas ir tie, kuri apzināti negrib to redzēt?! Latvijas patrioti, nacionālisti un vispār labi cilvēki?! Nē, tie ir maitas, nelieši un nodevēji, kuriem ir nospļauties uz cilvēkiem un kuriem nacionālā retorika ir tikai savu nelietību un maziskuma piesegs.

Kā radās amerikanizētie Latvijas propagandas līdzekļi?

Ļoti nozīmīga loma latviešvalodīgās amerikāņu propagandas institūtu radīšanā ir ar homoseksuālismu slimajam latviešu izcelsmes amerikānim Streipam, kurš ir pietiekami cieši saistīts ar ASV specaprindām.

Streips 1990-ajos gados radīja topošo privāto TV ziņu dienestu (kas vēlāk pārtapa par LNT ziņu dienestu), viņš strādāja un strādā augstskolā par žurnālistikas pasniedzēju (un ir skaidrs kādus “žurnālistus” viņš gatavo), viņa ietekmē radās Latvijas Radio ziņu dienests, viņam bija un ir tieša ietekme uz Latvijas Radio un Latvijas TV notiekošajiem procesiem kā vienam no raidījumu veidotājiem un, visdrīzāk, pēdējo laiku Latvijas TV ziņu dienesta pārvērtības (tā glamurizācija) ir saistītas ar Streipa aktivitātēm.

Ne mazsvarīga nozīme Streipa kaitnieciskā darbībā ir viņa homoseksuālisma slimībai. Pirmkārt tāpēc, ka angloamerikāņu specaprindu tradīcijā homoseksuālistiem ir īpaša un noteicoša loma (tādēļ arī viņi visiem uzspiež homoseksuālisma normalizācijas normas). Bet otrs, ne mazāk būtisks faktors ir apstāklis, ka jau Padomju Latvijas beigu posmā homoseksuālistu – pedofīlu aprindām bija ievērojama teikšana un daudzi šo aprindu pārstāvji bija žurnālisti.

Diemžēl palama, ka Latvija ir “pidarastu un idiotu valsts” nav tikai nikna aizvainojuma auglis un tam ir pamats, tāpat kā ir pamats dziesmai “Vienmēr zili” un tam, kādēļ tā ir neatņemama Dziesmusvētku sastāvdaļa.

Streips dēļ savas slimības un savām aprindām raksturīgā specifiskā hedonisma dzīvesveida atrada kopēju valodu ar Padomju Latvijas homoseksuālistiem, kas deva viņam ļoti plašas iespējas ieviest Latvijā Amerikas žurnālistikas un propagandas praksi (aiz Streipa, protams, stāvēja un stāv ASV struktūras, bet bez viņa tās nebūtu guvušas tik grandiozus panākumus). Papildus to veicināja toreizējā latviešu apmātība, pacilātība un idiotiska ticība visam un visiem, kas nāk no Rietumiem. Streips to visu pilnā mērā izmantoja un latviešu mēdijus pārtaisīja par amerikāņu, bet pašus latviešus sāka debilizēt līdzīgā kārtā, kā tiek debilizēti amerikāņi.

Visbeidzot katrs trīs reizes var minēt, kādi studenti gūst labākas sekmes pie Streipa, kuri pēc tam dabū darbu prestižākos mēdijos un kuriem pēc tam ir labākas karjeras izaugsmes?!

Mazliet par homoseksuālisma propagandas saknēm

Tā kā Rietumu propagandas nozīmīgākais elements ir dažādu izvirtību un pataloģiju (pirmkārt homoseksuālisma) propaganda, tad ir vērts īsumā ieskatīties tā nesenākajā vēsturē.

1928.gada Vācijas nacionālsociālistiskās partijas programmā bija rakstīts: „Tie, kuri pieļauj „mīlestību” starp vīriešiem vai „mīlestību” starp sievietēm ir mūsu ienaidnieki, jo tas novājina nāciju un atņem tai vīrišķību.” SS vadītājs Henrihs Himlers uzskatīja vīriešu homoseksuālitāti par mirstošu tautu simptomu. Pēc viņa vārdiem homoseksuālu vīriešu nepiedalīšanās nācijas reprodukcijā var novest pie nācijas nāves 200 gadu laikā.

Tai pat laikā nacistiskās Vācijas demogrāfiskā politika okupētajās teritorijās paredzēja: „Abortu un kontracepcijas līdzekļi ir jāpiedāvā publiski. Iestādēm un personām, kuras veic abortus, nevajadzētu traucēt. Homoseksuālisms vienmēr ir jāpasludina par legālu„. Seksuālo aktivitāti iekarotajās zemēs vācu nacisti nemaz nedomāja ierobežot, jo vispārējas izvirtības apstākļos „neāriešiem” atkrita nepieciešamība veidot ģimenes. Vācu nacisti apzināti pārpludināja Austrumeiropu ar pornogrāfiju, lai samaitātu tās kultūru un iznīcinātu to gan politiski, gan garīgi. Mūsdienās tas notiek globālā mērogā.

Veselais saprāts, loģika un paškritika – vienīgā imunitāte pret maldinoši manipulatīvu propagandu

Var pietiekami sīki aprakstīt propagandas veidus un metodes, bet, ja cilvēkam nav veselā saprāta, tad pat šāds apraksts viņam nepalīdzēs un pat to varēs izmantot cilvēku muļķošanai. Piemēram, noteikti atradīsies kāds gudrinieks, kurš par šo aprakstu pateiks, ka tajā ir kāda laba un noderīga doma, tikai žēl, ka autoram „kremļa propaganda” ir „izskalojusi smadzenes” vai pats autors ir „kremļa propagandists”.

Autors nav Kremļa propagandists, bet krievu, Padomju un sociālisma propagandists gan. Autors apzināti necenšas „būt objektīvs”, melno pielīdzinot baltajam un apskatot visu bezkrāsainā garā. Autors apraksta universālas metodes, kā cilvēki tiek muļķoti viņiem pašiem par ļaunu, cerībā un pārliecībā, ka ir ļaudis, kuri gan spēj saprast šīs metodes, gan arī to, ka melīgi – kaitnieciska propaganda ir pavisam kas cits, nekā vienkārši propaganda. Autors pastāsta, kā ir, un piedāvā katram pašam par to padomāt un pārliecināties.

Proamerikāņiem un antikrieviem, protams, tas viss ir vienalga un viņi sarakstīs gan primitīvas atsauksmes, gan daudzi no viņiem nespēs visu izlasīt līdz galam. Gudrākie, iespējams, pat norādīs, ka autors ir aprakstījis metodes, kuras pats izmanto. Bet tas nav būtiski, jo nelieši vienmēr darīs savu, bet savu muļķību neredzošajiem palīdzēt nav iespējams.

Izšķirošā nozīme ir cilvēku spējai loģiski domāt, saskatīt realitāti un augsts veselā saprāta līmenis. Ja tas ir, tad pastāv gan iespējas izrauties no maldinoši manipulatīvas propagandas valgiem, gan neiekrist jaunos. Ja nav, tad ir pavisam bēdīgi…

Bet, lai saglabātu veselo saprātu, cilvēkam ir jāsaglabā cilvēcība un augsts morāli – tikumiskais līmenis, pretējā gadījumā viņš kļūst iedomīgs un aprobežots, pat neskatoties uz enciklopēdiskām zināšanām, kaudzi naudas, prestižiem tituliem un ietekmīgiem amatiem. Kā saka, „ja Dievs kādu grib sodīt, tad atņem viņam prātu”. Pret to palīdz sirdsapziņa un paškritika, lai cik nepatīkami, nekomfortabli un ļoti sāpīgi tas reizēm arī nebūtu.

Ivars Prūsis
/15.09.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Īsi un kodolīgi par homoseksuālismu

00383_homo3

Homoseksuālisms ir mākslīgi uzspiesta ideoloģija tautu pakļaušanai, apspiešanai un tās populācijas samazināšanai, bet tā galvenais izplatīšanās veids ir caur masu saziņas līdzekļu, popkultūras un modes propagandu. Tādas ir dažas no interesanta, kodolīga un informatīvi bagāta homoseksuālismam veltītā raidījuma tēzēm. Zemāk viss raidījums un galvenās tā tēzes rakstiski.

Īss homoseksuālistu raksturojums

Pētījumi ir apstiprinājuši, ka homoseksuālistu „ģimenes” ir bīstamas bērniem. Šādi bērni ir spiesti biežāk griezties pie psihoterapeita. 40% šādu „ģimeņu” bērni slimo ar venēriskām slimībām

Geji nedzīvo ilgi un daudz slimo. ASV statistika: 2010.gadā 80% jaunu AIDS slimnieku bija vīriešu, pie tam 78% šo vīriešu bija homoseksuālisti. Katru dienu apmēram 7 homoseksuālisti inficējas ar AIDS.

„Dānijā homoseksuālisti nomirst 55-56 gadu vecumā. Viņu vidū ir vairāk nestrādājošo, dzērāju un noziedznieku” (ASV Profesors Pols Kamerons)

Sarunas ar Londonas gejaktīvistiem atstāsta fragments: ”Bērni tas ir pārāk dārgi”, noburkšķ modīgi ģērbts vīrietis. Dzirdot vārdu bērni, visu klātesošo sejā parādās vienādi nievājoša sejas izteiksme.”

Psihiskas un nervu sistēmas novirzes gejiem piemīt biežāk, bet pašnāvību skaits ir sešas reizes lielāks par vidējo. Tomēr neskatoties uz daudzajiem faktiem, tiek apgalvots, ka homoseksuālisms nav slimība, un tiek piedāvāts ignorēt faktus.

1992.gadā, neizturot „zilā lobija” spiedienu, Vispasaules veselības organizācija (WHO) izslēdza homoseksuālismu no slimību saraksta. Viņi ņēma piemēru no „apgaismotās” Amerikas, jeb precīzāk sakot no Amerikas Psihiatru asociācijas, kura vēl 1973.gadā mainīja savu nostāju homoseksuālisma jautājuma, jo vietējie homoseksuālisti sarīkoja virkni skandālu, kas izvērtās politiskā kustībā. Tā seksuāla pataloģija kļuva par normālu dzīvesveidu un visi ar homoseksuālismu slimie pēkšņi kļuva veseli. 1978.gadā tika veikta 10000 Amerikas psihiatru aptauja un 68% no viņiem joprojām uzskatīja homoseksuālismu par psihisku saslimšanu.

Geju daudzskaitliskums mūsdienās ir izskaidrojams ar kultūrvides pārliecināšanas spēku, jo jau vairāk kā desmit gadus rit intensīva homoseksuālisma propaganda, kas līdzinās psiholoģiskam karam pret sabiedrību.

„Visi pašreiz esošie pierādījumi, ka homoseksuālismu nosaka tikai bioloģiski faktori, ir nepietiekami” (Viljams Baijens, psihiatrs un fiziologs)

Neviens pašreiz vēl nav spējis pierādīt, ka pederastijas novirze tiek iedzimta, kas nozīmē, ka visi zilie, rozā un citi LGTB ir uzspiests un ieaudzināts fenomens, dažādu formu apziņas manipulācijas sekas, tai skaitā arī izmantojot reklāmas.

Homoseksuālistu agresīvā ekspansija

Homoseksuālistu „tiesības” tiek nostiprinātas visdažādākajos normatīvajos aktos.

„2006.gadā Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, kas paredz likumdošanas kārtā aizliegt visās ES dalībvalstīs „jebkādu pretestību seksuālo minoritāšu prasībām”, pat, ja tas izsauc vairākuma iedzīvotāju neapmierinātību.”

2008.gada decembrī 66 pasaules valstis pieņēma ANO deklarāciju, kas pieprasa dekriminalizēt homoseksuāls attiecības”

Jau ir pieņemts likums pēc kura mācītājs vairs nevar teikt baznīcā, ka Bībele nosoda homoseksuālismu, bet publiska tradicionālas ģimenes atbalstīšana tiek uzskatīta par diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas.

Nīderlandē homoseksuālistu lobijs jau ir panācis likuma pieņemšanu, kas atļauj seksuālas attiecības starp pieaugušo un divpadsmitgadīgu bērnu ar viņa piekrišanu.

Anglijā cilvēks var saņemt patvērumu, ja atzīs sevi par homoseksuālistu. Pie tam būs vajadzīgi pierādījumi, piemēram, mājas porno.

Krievijas sociālo portālu „vkontakte” homoseksuālisti grasās ignorēt, apvainojot portāla administrāciju homofobijā, jo tur nav ieviesta speciāla homoseksuālus pārus apzīmējoša ikona kā tas ir izdarīts Facebook.

Kalifornijas senāts ir pieņēmis likumprojektu, kurš paredz no 2013.-2014.mācību gada sākt mācīt homoseksuālisma vēsturi.

Par homoseksuālismu māca arī Vācijas skolās, pie tam skolnieki nav tiesīgi atteikties no tādām stundām, bet vecākus, kas pretojas tam, var administratīvi sodīt vai pat apcietināt.

Viens Lietuvas deputāts ierosināja sodīt homoseksuālistus administratīvi par homoseksuālisma propagandu, ko Eiroparlaments novērtēja kā „mēģinājumu atkārtot Staļina represijas”.

Pēc būtības šie daži piemēri ir LGTB agresīvās ekspansijas, kas ieņem vienu placdarmu pēc otra, apraksts. Un tas viss notiek skaļas kliegšanas par toleranci aizsegā. Tas ir nekas cits kā informatīvs karš, kurā tiek izmantotas pilnīgi visas metodes, tai skaitā vēstures pārrakstīšana, homoseksuālisma piedēvēšana dažādām vēsturiskām personām un homoseksuālistu pozitīva attēlošana.

Homoseksuālisti cenšas panākt, lai viņi tiktu raksturoti tikai pozitīvos vārdos un terminos. Piemēram vārds „gejs” angļu valodā nozīmē „bezrūpīgs”, „krāšņš”, „jautrs”. Geju parādes tiek sauktas par praidiem, ar ko angliski apzīmē ko tādu, ar ko var lepoties, kas ir vislabākajā stāvokli, uzplaukumā. Operējot ar šādiem vārdiem sodomīti maldina cilvēkus, radot par sevi neapzināti pozitīvu priekšstatu. Analogi krievu valodas vārdi gejiem, protams, ļoti, ļoti nepatīk.

Daudzi cilvēki jau ir sākuši nojaust, ka homoseksuālism ir slimība, kura izplatās nevis dzimumceļā vai pa gaisu, bet gan caur masu informācijas līdzekļiem, jo paradokss ir acīmredzams: geji nevairojas, bet viņu kļūst arvien vairāk.

Filma „Kuprainais kalns” saņēma Oskaru, aptiekas pārdodas speciālas smēres homoseksuālistiem, veikalos ir attiecīga literatūra un tas viss kaut kā nemanāmi kļūst par daļu no mūsu kultūras un arvien mazāk izsauc negatīvu vērtējumu. Rietumu ārsti un pediatri ir konstatējuši, ka ir pieaudzis to bērnu skaits, kuri vēlas nomainīt dzimumu un bieži vien vecāki un ārsti atbalsta bērnus šajās vēlmēs.

No cilvēku vairākuma taisa stulbeņus, lai viņi neapzināti piekristu šim absurdam: homoseksuālismam kā kaut kam modernam un tam, ka pat mācītājiem ir mīļākie utt. Starp citu, vai daudzi zina par bijušo homoseksuālistu organizāciju, kuri Kristus vārdā ir atteikušies no savas orientācijas? Visdrīzāk nē, jo plaši par to nekas netiek stāstīts.

Franču presē tika minēts: „Likums, kurš atļauj viendzimuma „laulības” ne pārāk ir vajadzīgs pat pašiem franču homoseksuālistiem. Pat normāli pāri bieži vien neprecas, kur nu vēl ar ievērojamu partneru mainību slavenie homoseksuālisti.”

Nacistiskās Vācijas SS presē tika apgalvots, ka 98% homoseksuālisti spēj veidot normālas attiecības, bet savulaik ir tikuši pavesti. Vairumu no viņiem ir iespējams izārstēt.

Homoseksuālisma normalizācija notika izmantojot tā saucamo „Overtona logu” metodi, kad sākotnēji sabiedrībā nepieņemama parādība pakāpeniski tiek attēlota arvien pozitīvāk līdz beidzot tā pilnībā tiek pieņemta. Interesenti var ieguglēt „Overtona logi” un palasīt sīkāk.

Preses ziņa: „Lielbritānijas valdība piešķirs papildus finansējumu Krievijas aktīvistiem, kuri iestājas par homoseksuālistu tiesībām.„ [līdzīgi tādā vai citādā veidā tiek atbalstīta homoseksuālisma propaganda un uzspiešana citās valstīs].

Par zilā lobija komandieriem

„Seksuālo minoritāšu aizsardzība ir ASV ārpolitikas galvenā prioritāte”, 2011.gada novembrī paziņoja ASV prezidents Baraks Obama, un apsolīja, ka turpmāk ASV ātri un tieši reaģēs uz draudiem seksuālajām minoritātēm citās valstīs.

„Tie, kuri pieļauj „mīlestību” starp vīriešiem vai „mīlestību” starp sievietēm ir mūsu ienaidnieki, jo tas novājina nāciju un atņem tai vīrišķību.” (Vācijas nacionālsociālistiskās partijas programma, 1928.gads)

Seksuālās frontes karavīrus arī gatavo speciālās nometnēs un speciāli apmāca. Preses ziņa: „Kolumbijas štatā pēc Baraka Obamas administrācijas iniciatīvas tika veikti „gejtreiningi”, kā mērķis ir radīt starptautisku lobistu armiju seksuālo minoritāšu tiesību likumdošanas pieņemšanas veicināšanai. Šajās apmācībās māca iekļūt dažādu valstu politiskajos procesos. Tas viss tiek darīts caur ANO, valstu vēstniecībām un ASV valsts departamentu.„

Preses ziņa: „Ukrainas skolās paredzēts ieviest speciālu „tolerances mācību”, ko ir izstrādājuši ANO speciālisti. Skolniekiem mācīs „ar cieņu izturēties pret cilvēkiem ar citādu seksuālu orientāciju.””

Homoseksuālisma propagandu un tās kadru sagatavošanu veic visdažādākās „nevalstiskās organizācijas” [arī Latvijā visas izvirtību legalizējošas un popularizējošas iniciatīvas nāk un tiek aktīvi atbalstītas no nevalstisko organizāciju sektora, kas ir samērā neliels skaits cilvēku, kurus finansiāli atbalsta Rietumvalstis (pārsvarā amerikāņi, visvairāk Sorosa fonds) un kuri ir radījuši daudzas savā starpā saistītas nevalstiskās organizācijas (nevalstisko organizāciju tīklu). „Nesavējie” šais aprindās netiek uzklausīti, viņiem nav tādu iespēju un tie tiek pat pilnībā ignorēti, tāpat kā lielākās sabiedrības daļas uzskati un viedoklis (šīm aprindām ir uzspļaut uz demokrātiju un uz visu sabiedrību).]

Viens no Krievijas NVO aktīvistiem 2006.gadā publiski izteicās, ka Krievijas „atpalicību” likvidēšot tieši homoseksuālisti, bet ja Krievijā neatļaušot gejparādes, tad tas nozīmē, ka Krievija atgriežas nabadzībā un atpalicībā.

Homoseksuālisma lobiji var apvienoties un uzrīkot tādu pasākumu, kā piemēram „nedēļa pret homofobiju”. Daudzās pilsētās pat pa skolām staigā, kino rāda, taisa diskusijas, apaļos galdus.

Preses citāts: „Markss sludināja vispārēju vienlīdzību, tātad arī vienādas tiesības visām seksuālām orientācijām, bet tieši krievi visu izkropļoja.” [Te ir domāta Rietumu kreisās aprindās ļoti populāra un plaši izplatīta doma, ka Padomju „krievu komunisms” tika izkropļots. Te jāatzīmē, ka gan Ļeņins, gan Staļins kategoriski iestājās par normālu ģimeni un pret homoseksuālistiem, ko Rietumu homoseksuālās aprindas viņiem un visai Krievijai nepiedeva. Ja Krievijā sociālisms asociējas ar normālu tradicionālu ģimeni, tad Rietumos tas asociējas ar izvirtuļiem, jo liela daļa Rietumu sociālistu ir slimi ar homoseksuālismu.]

Kāda ir homoseksuālistu stratēģija un mērķi

„Abortu un kontracepcijas līdzekļi ir jāpiedāvā publiski. Iestādēm un personām, kuras veic abortus, nevajadzētu traucēt. Homoseksuālisms vienmēr ir jāpasludina par legālu „ (no nacistiskās Vācijas demogrāfiskās politikas okupētajās teritorijās).

SS vadītājs Henrihs Himlers uzskatīja vīriešu homoseksuālitāti par mirstošu tautu simptomu. Pēc viņa vārdiem homoseksuālu vīriešu nepiedalīšanās nācijas reprodukcijā var novest pie nācijas nāves 200 gadu laikā.

Seksuālo aktivitāti iekarotajās zemēs vācu nacisti nemaz nedomāja ierobežot, jo vispārējas izvirtības apstākļos „neāriešiem” atkrita nepieciešamība veidot ģimenes. Vācu nacisti apzināti pārpludināja Austrumeiropu ar pornogrāfiju, lai samaitātu tās kultūru un iznīcinātu to gan politiski, gan garīgi.

Homoseksuālisms ir tikai atsevišķs vispārēja kara (tai skaitā demogrāfiskā kara) elements un tie, kas to izdomāja [domāti vācu nacisti], savulaik vienkārši nomainīja saimniekus.

Tims Kerbijs: „Pateicoties „Aktam par pārvietojamajām personām” amerikāņi izveda uz ASV vairāk kā 30 tūkstošus nacistu un tas nebūt nav precīzs cipars, bet tikai daļa no informācijas, ko ASV Kongress atslepenoja 1980-o gadu vidū un 2000-o gadu sākumā.”

Dažādie Rietumi

Var iebilst, ka visa šī pidarastu būšana pašos Rietumos arī uzplaukst un viņi tādējādi visvairāk arī no tā cieš.

00383_homo2Preses citāts: „Manu paziņu 12 gadus vecais dēls aizbrauca uz bērnu nometni ASV un atgriezās pilnībā šokēts. Zēni tur valkā krūšturus un zeķubikses, krāsojas un taisa meiteņu frizūras, bet viņu vecāki ved tiem uz nometni sieviešu drēbes. Zēnam no Krievijas gandrīz palika nelabi, kad viņš ieraudzīja šādus 12 gadīgus amerikāņus skūpstāmies nometnes teritorijā.”

Jā, Rietumi ļoti cieš no šīs zarazas, bet vai pilnīgi visi Rietumi?

ASV viendzimuma laulības ir atļautas tikai 12 pavalstīs (štatos) no 50.

Jūtas štatā, piemēram, ir aizliegta homoseksuālistu interešu aizstāvēšana. Arizonas štatā ir aizliegta „alternatīva dzīvesveida” pozitīva attēlošana. Alabamas un Teksasas štatos bērniem ir skolā jāmāca, ka homoseksuālisms ir krimināli sodāma uzvedība, un tas neskatoties uz to, ka 2003.gadā ASV Konstitucionālā tiesa atzina par nelikumīgu kriminālsodu piemērošanu par homoseksuālu uzvedību. Astoņos ASV štatos un vairākās zemāka līmeņa pašvaldībās eksistē aizliegums uz homoseksuālisma propagandu.

Neskatoties uz milzīgu „zilā lobija” spiedienu, homoseksuālisti daudzās pasaules valstīs (arī ASV) nevar būt par asins donoriem.

Homoseksuālisti pret Krieviju

Ir cilvēki, kuri pilnā nopietnībā prognozē nākotnē „homoseksuālos karus”. Tas ir, kad pret kādu valsti tiek uzsākts karš tikai tādēļ, kad tā neievēro „homoseksuālistu tiesības”, kuras nu jau ir pielīdzinātas cilvēktiesībām.

Homoseksuālistu propaganda kliedz, ka Krievijā tiekot pārkāptas geju tiesības, ka tā esot valsts politika. [Patiesībā Krievijā ir tikai paredzēti administratīvi sodi par homoseksuālisma propagandu bērnu un jauniešu vidū, kaut gan īstenībā vajadzētu pieņemt daudz stingrākus mērus, ko krievu vairākums atbalstītu.] Tas ir viens no veidiem kā Krieviju mēģina starptautiski diskreditēt.

Preses ziņa: „Vienpadsmit gadus vecam amerikāņu bērnam skolā uzdeva uzrakstīt sacerējumu kādēļ Sočos nevar notikt olimpiskās spēles. Bija pateikta arī pareizā atbilde: tādēļ, ka Krievijā tiekot pārkāptas cilvēku ar „netradicionālu seksuālu orientāciju” tiesības.”

Tai pat laikā ASV prezidents Džordž Bušs juniors divas reizes mēģināja ieviest ASV konstitūcijā izmaiņas, kuras aizliegtu homoseksuālistu „laulības”. Un vairāk kā puse ASV kongresmeņu nobalsoja par šīm izmaiņām. Bet tas ir Amerikas, nevis citas valsts prezidents…

Guardian ziņa: „Kuveita, Saūdu Arābija, Omāna un Apvienotie arābu emirāti ir sarunājuši izveidot speciālas iestādes, kuras izķers homoseksuālistus šo valstu lidostās.”

Saūdu Arābijā, kas ir ilglaicīgs un ļoti uzticams ASV sabiedrotais, par homoseksuālismu vispār ir paredzēts nāvessods. Bet par to, ko ar gejiem dara šādās ASV sabiedroto valstīs neviens nerunā un sacerējumos neraksta, un Lielbritānijas Ārlietu ministrija to valstu cilvēktiesību aktīvistiem naudu nepiešķir, un naftas magnātus ar Staļinu nesalīdzina. Viņiem drīkst, citiem nedrīkst.

Nobeidzot

Kad Vācijas Ārlietu ministrs Baltkrievijas prezidentu nosauca par diktatoru, Lukašenko atbildēja: „Labāk ir būt par diktatoru, nekā par pidarastu.”

Homoseksuālistu „kultūra” ir mākslīgs fenomens, kurš ir nepieciešams ģimenes un reliģisku vērtību iznīcināšanai.

„Ja novienādo pataloģiju ar normu, tad norma tiek iznīcināta” (Mihails Levers)

Homoseksuālisms ir nepieciešams demogrāfisko procesu veidošanai, kā arī tradicionālo, dzimuma un morāles uzvedības principu iznīcināšanai.

„Atsevišķās Eiropas valstīs jau to vadošo politiķu līmenī tiek apspriesta iespēja ieviest kriminālatbildību tiem, kuri iestājas par tradicionālās sabiedriskās iekārtas saglabāšanu. „ (Sanktpēterburgas Likumdevēju sapulces deputāts Vitālijs Milonovs)

„Kāpēc tiek pieprasīta tolerance un iecietība pret gejiem un viņu pretenzijām, bet tai pat laikā nav tolerances pret tiem, kuri nepiekrīt LGBT vērtībām?!” (olimpiskā čempione Jeļena Voicehovska)

Homoseksuālisms ir daļa no savdabīgas „grēku potes”, ko potē sabiedrībai un kuras devas kļūst arvien lielākas. Sagaidāmais rezultāts – ievērojama sabiedrības imunitātes pazemināšanās un dažādu robežu zudums cilvēku apziņā, tai skaitā arī starp ļaunu un labu. Un gala beigās mums visiem tādējādi mēģina laupīt viselementārāko veselo saprātu.

Avots:

Informācijas aģentūra
/15.09.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kā muļķus piespiež ņemt kredītus

00384_Krediti

Kredītspeciālista stāsts par sava darba ikdienu un par to, kā cilvēkus sadzīves preču veikalā piespiež ņemt kredītus.

Kurš var kļūt par kredītspeciālistu

Jau iepriekš es iedomājos sevi par bankas darbinieku – tādu svarīgu, baltā kreklā un ar šlipsi. Es domāju, ka tas ir prestiži. Es pat domāju, ka savā ziņā palīdzēšu cilvēkiem. Sagribēs, piemēram, cilvēks nopirkt dārgu telefonu vai televizoru, viņš atnāks pie manis un es viņam iedošu naudu sava sapņa realizācijai. Realitātē viss izrādījās pavisam savādāk.

Kredītspeciālists ir zemākās kategorijas banku darbinieks. Bet, tāpat kā lielākā daļa lielo korporāciju, arī bankas turas tieši uz šādiem viszemākā līmeņa darbiniekiem. Tieši kredītspeciālisti patiesībā arī baro visu banku.

Bankas ir orientētas uz maksimālu peļņas gūšanu jebkādiem līdzekļiem, kuri izrādās visai izputinoši pilsoņiem un pietiekami traumatiski pašu banku darbinieku psihiskai.

Par kredītspeciālistiem bankas ņem gandrīz jebkuru, tikai vajag izturēt vienu atlases interviju. Pēc intervijas jauno darbinieku nosūta uz piecu dienu treiningu. No desmitiem rītā līdz sešiem vakarā veselu nedēļu tur tiek mācītas tehniskas detaļas: kā strādāt ar bankas kompjūterprogrammām, kādi dokumenti klientiem ir jāprasa utt. Pastāsta arī ko interesantāku, pārdošanas tehnoloģijas, piemēram. Kā cilvēkam pārdot pašu ideju, ka viņam vispār ir nepieciešams kredīts.

Uz šo darbu piesakās pārsvarā jauni cilvēki, kuri tikko ir beiguši augstskolu vai kuri vēl studē. Viņiem tā ir iespēja izsisties uz augšu un viņi arī attiecīgi uzvedas – ir nekaunīgi un bezprincipiāli, kā no viņiem to prasa banku sistēma.

Kā pārdot kredīta ideju

Īstā kredītspeciālista apmācība tomēr sākas, protams, darba procesā. Mēs strādājam mūsu partneru tirdzniecības vietās – sadzīves tehnikas veikalos, kažoku veikalos, auto pārdošanas salonos un tamlīdzīgās vietās. Es strādāju Maskavas sadzīves tehnikas veikalā un mans pienākums ir nākt pie klienta zālē un prasīt: „Vai nevēlaties kaut ko nopirkt uz kredīta?” Man ir jānoskaidro klienta vēlmes un burtiski jāpierunā viņš kaut ko nopirkt uz kredīta. Ja viņš ir atnācis tāpat vien, apskatīties cenas, es viņam varu pateikt: „Netērējiet laiku pētīšanai. Paņemiet šodien uz kredīta un pirmo reizi samaksāsiet tikai pēc mēneša, bet tagad uzreiz aiziesiet mājās ar televizoru.”

Vienā tirdzniecības centrā strādā vairākas bankas, tāpēc nekaunīgākie kolēģi var pat burtiski nozagt tev klientu. Kad esi jau klientu apstrādājis un viņš jau ir gatavs noformēties, pienāk konkurents un saka: „Bet mums procenti ir zemāki, nāciet pie mums.” Ir pat bijuši gadījumi, kad dažādu banku pārstāvji pat klienta acu priekšā ir sakāvušies. Visbiežāk, starpcitu, kaujas meitenes.

Par dīvaino procentu

Katrs kredīts, ko tu noformē, ir tava alga. Mana alga ir 17 tūkstoši rubļu [apm.355EUR], no katra kredīta man iet procents. Mana alga ir atkarīga no tā kādu procenta likmi es klientam piešķiršu un kādus papildpakalpojumus viņam piedāvāšu – apdrošināšana, pensiju fonds utt.

Es iepriekš naivi domāju, ka cilvēks tikai atnāk pie tevis un prasa aizdevumu, bet tu reģistrē viņa pieteikumu un banka savukārt cilvēkam uz standarta noteikumiem iedod kredītu. Savukārt papildpakalpojumus klients saņem tad, ja paprasa. Prakē viss izrādījās pavisam savādāk.

Es cilvēkam varu izsniegt kredītu gan ar 20% gadā, gan arī ar 40%, 50% un pat 75% gadā. Man nav doti nekādi kritēriji kam dot mazāku procentu likmi, bet kam lielāku. Viss ir atkarīgs no tā kā katru cilvēku es spēšu apčakarēt. Pārējie kredītnosacījumi visiem ir vienādi. Kad cilvēks staigā pa veikalu un vēl tikai skatās preci, kredītspeciālists jau viņu novērtē uz 20%, 30% vai 70%.

Mūsu kredīta produktiem nosaukumi arī ir interesanti. Piemēram, „1% mēnesī” nozīmē, ka cilvēks samaksās 24% gadā. Matemātiskas loģikas šiem produktiem nav, es skaitīju. Par kredītproduktu „2 % mēnesī” cilvēks gadā samaksās 40% no pamatsummas.

Bet paši klienti ļoti reti kaut ko skaita. Viņiem kredītspeciālists saka: „Kredīta izmaksas ir tikai 1% mēnesī”, un viņi aiziet no mums laimīgi, godīgi maksā un pat nepamana cik lielas patiesībā summas viņi atdod bankai.

Par muļķiem

Ja cilvēks ir nekopts, slikti apģērbts, neko nesaprot ne tehnikā, ne kredītos, uzdod stulbus jautājumus, tad viņam droši var likt lielāku procentu, jo viņš ir tipisks muļķis. Ja cilvēks meklē kaut ko lētāku, tad viņu ir viegli pārliecināt nopirkt kaut ko dārgāku uz kredīta, izmantojot viņa godkāri: „Jūs maksāsiet tikai 2000 rubļu [apm.42EUR] mēnesī, bet toties Jums būs liels plazmas ekrāns.” Te arī veikalu pārdevēji pievienojas, viņi slavē presi, es „izdevīgos” kredītnosacījumus.

Ar tādiem, kuri precīzi zina, kas viņiem ir nepieciešams, un pārliecinoši saka: „Man to un to”, ir jābūt uzmanīgam. Tomēr lielākā daļa cilvēku ir muļķi. Tikai viens vai divi no simts klientiem uzmanīgi izlasa kredītlīgumu.

Es strādāju ne pārāk ilgi un tāpēc ir bijis tikai viens nepatīkams starpgadījums ar klientu – vīru un sievu. Mēs ar viņiem visu apspriedām, viņi jau gāja uz kasi pēc preces, bet sieva nezin kāpēc nolēma sareizināt savu ikmēneša maksājumu ar 24 (viņi ņēma kredītu uz 2 gadiem). Kad viņa to izdarīja, tad kā sāka aurot pa visu veikalu (pārmaksāt viņiem tiešām sanāca ļoti ievērojami). Visi kasieri slēpās kur varēja un ar kundzi skaidroties iznāca pats veikala direktors. Es sēdēju sarkans kā biete un pilnīgi apjucis: viņi bija vieni no pirmajiem maniem klientiem un es nezināju kā lai viņus nomierina.

Vīrs „ņurcīja” rokas un tikai šļupstēja: „Nu nekas īpašs, kāda starpība, nav nemaz tik daudz, toties prece jau saņemta.” Man paveicās ar adekvātiem kolēģiem no konkurentbankas. Viņi sāka viņai teikt: „Nepārdzīvojiet, ja Jūs apmaksāsiet kredītu ātrāk, pārmaksa būs mazāka. Aizejiet uz banku, viņi Jums visu pārrēķinbās.” Citiem vārdiem sakot, sāka karināt viņai uz ausīm makaronus pēc pilnas programmas. Un tas nostrādāja. Es pēc tam speciāli skatījos – viņi precīzi visu samaksāja.

Par viltībām

Mēs, piemēram, nedodam cilvēkam lapu ar ikmēneša maksājumiem, kuros ir redzams cik viņš beigās samaksās. Galvenokārt operējam ar ikmēneša maksājumu, kurš ir salīdzinoši neliels, pat ja kredīts ir pietiekami liels. Pateikt, ka „katru mēnesi Jūs maksāsiet tikai 2000 rubļus [apm.42EUR]” vienmēr ir labāk nekā „kopsummā par telefonu Jūs samaksāsiet 25 tūkstošus rubļu [apm.520EUR]”. Protams, ja cilvēks pērk kādu ļoti dārgu mantu, neviens viņam neliks 75%, jo tad summa sanāk pārāk liela un jebkurš tad nojautīs, ka kaut kas nav kārtībā.

Daži kredītspeciālisti sākumā sarēķina klientam vienu maksājuma summu, bet pēc tam, noformējot kredītu, ieraksta augstāku procentu likmi, paļaujoties uz to, ka cilvēks nelasīs līgumu. Visbiežāk šāda atklāta krāpniecība veiksmīgi izdodas.

Vēl mēs nopelnām uz apdrošināšanām. Ir trīs veidu apdrošināšanas: dzīvības apdrošināšana (ja cilvēks iet bojā vai iegūst invaliditāti, tad kredītu viņa vietā samaksā banka), darba zaudēšanas apdrošināšana (nebūs jāmaksā kredīts, ja tiek pazaudēts darbs) un preces apdrošināšana (nebūs jāmaksā kredīts, ja prece pārstāj darboties). Visām šīm apdrošināšanām ir ļoti viltīgi nosacījumi, piemēram, darba zaudēšanas apdrošināšana stājas spēkā tikai gadījumā, ja cilvēks oficiāli tika atlaists dēļ štatu samazināšanas vai ja viņa darba devējs ir pasludinājis sevi par bankrotu. Tas, ka nedarbojošos preci neesi pats sabojājis, tev vēl ir jāpierāda [kas ir ļoti grūti vai pat neiespējami], un tā tālāk.

Visi apdrošināšanas veidi, protams, ir labprātīgi, bet mēs, neprasot klientam, iekļaujam tos līgumos. Ja klients brīnās kādēļ ir iekļauta apdrošināšana, ko viņš neprasīja, mēs atbildam, ka banka jau ir apstiprinājusi kredītu ar iekļautu apdrošināšanu un, ja viņš no tās grib atteikties, tad vēlreiz ir jāsūta pieprasījums bankai, kura to var neapstiprināt. Tas viss, protams, ir vistīrākie meli. Toties katra noformētā apdrošināšana palielina manu prēmiju divas reizes, tā ka nākas melot, ja gribi vairāk nopelnīt.

Par apburto loku

No katra kredītspeciālista ikmēneša rādītājiem ir atkarīga ne tikai viņa alga. Tirdzniecības centram mēnesī ir jānopelna apmēram 3 miljoni rubļu [apm.62700EUR]. Ja tas netiks izdarīts, mēs savas prēmijas nedabūsim un bez prēmijas paliks arī mūsu priekšnieks.

Mēs, protams, saprotam, ka darām ne pārāk labas lietas. Savā starpā jokojam, ka visi kredītspeciālisti noteikti nokļūs ellē, kur visiem velniem noformēsim kredītus. Jā, mēs krāpjam cilvēkus. Bet mēs visi sevi mierinām, ka cilvēki paši ir vainīgi, ka ir tādi muļķi.

Vēl mēs sevi mierinām, ka mums tas vienkārši ir jādara, ka mums to liek darīt. Mums tiek uzstādīts uzdevums ar kuru mums jātiek galā vienalga kādiem līdzekļiem. Un, ja ir jāmāna cilvēki, lai tiktu galā ar uzdevumu, kas ir uzstādīts, tad ir jāmānās. Kāpēc mēs pakļaujamies tādām prasībām? Tādēļ, ka tāds ir mūsu darbs un cita mums nav.

Pie tam, cilvēki mūsu vidū ir dažādi. Ir, piemēram, meitene – musulmaniete no ļoti ticīgas ģimenes. Pēc viņas pašas vārdiem, viņa dzīvē un darbā ir divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki. Nezinu kāda viņa ir dzīvē, bet darbā viņai ir gandrīz vai lielākās maitas slava.

Par sirdsapziņu

Esmu dzirdējis stāstus, ka cilvēki nokļust kredītu lamatās un pēc tam izdara pašnāvību. Ar maniem klientiem nekas tāds nav atgadījies. Vismaz neviens no viņiem negaidīti nav nozudis. Es to zinu, jo, ja viņi pārstāj maksāt, man viņiem ir jāzvana un jāprasa, kas par lietu.

Es saprotu, ka kaut kad tas var notikt, tāpēc es mazliet baidos no sarunām par elli. Es apmeklēju protestantu baznīcu un mans mācītājs regulāri iesaka nomainīt darbu.

Sirdsapziņa mani ir apstādinājusi tikai vienu reizi. Es jau noformēju kredītu ar visaugstāko procenta likmi un divām apdrošināšanām, klients kā ierasts neko nepamanīja un visam piekrita. Bet pēdējā mirklī es apstājos un visu pārtaisīju, noņemot papildpakalpojumus. Klientam es pateicu: „Banka Jums negaidīti piedāvāja izdevīgākus nosacījumus, tagad Jūs pārmaksāsiet mazāk.” Lieta tāda, ka šai gadījumā klients bija ļoti simpātiska meitene, kuru man negribējās tik ievērojami apkrāpt.

Vēl normālus kredītnosacījumus es formēju īdzīgiem un dusmīgiem klientiem, jo no viņiem man vienkārši ir bail, ka tie negaidīti varētu sākt uz mani bļaut.

Vēl es atceros gadījumu, par kuru man joprojām ir kauns. Toreiz es pat visu nakti negulēju. Puisis atnāca pēc iPhone4 savai meitenei. Es viņam noformēju kredītu ar 45% gadā un divām apdrošināšanām. Gada laikā viņš bankai samaksās 24 tūkstošus rubļu [apm.500EUR], lai gan telefons maksā tikai 15 tūkstoši rubļu [apm.315EUR]. Tomēr klients aizgāja ļoti apmierināts, uzzinot tikai ikmēneša maksājuma summu – 2500 rubļu [apm.52EUR]. Kad viņš jau bija prom, es apskatījos uz līgumu un ieraudzīju, ka es ar viņu šādi izrīkojos viņa dzimšanas dienā.

Par klientiem

Mūsu klientu ienākumi parasti nav lielāki par 25-30 tūkstošiem rubļu [apm520-630EUR]. Cilvēkus ar augstākiem ienākumiem banka nezin kāpēc nemīl un biežāk viņiem atsaka, sak, kādēļ gan viņi ņem kredītu televizora iegādei, ja alga viņam ir 80 tūkstoši rubļu [apm.1700EUR].

Atceros gadījumu, kad manai kolēģei kredītu televizora iegādei formēja mācītājs. Viņa prasa par algu, viņš atbild, ka algu nesaņem. „No kā tad Jūs dzīvojat?” „No ziedojumiem.” „Un cik mēnesī sanāk?” „Kādi 60 tūkstoši būs [apm.1250EUR].” Viņam noformēja visu pēc pilnas programmas ar pašu augstāko procentu likmi.

Starp citu, mānīt mēs esam spiesti ne tikai klientus, bet arī pašu banku. Piemēram, reizēm mēs apzināti paaugstinām cilvēka ienākuma līmeni, lai banka noteikti to apstiprinātu. Un to mēs darām neskatoties uz to, ka, ja cilvēks pārstās maksāt kredītu, tas atsauksies uz manu algu, bet, ja tādu gadījumu būs pietiekami daudz, tad mani atlaidīs no darba.

Mums ir instrukcijas, kam kredītus noteikti dot nedrīkst, tas saucas „zems sociālais līmenis.” Tie ir cilvēki alkohola vai narkotisko vielu reibumā, kā arī tie ir cilvēki, kuri ir atnākuši kopā ar kādu, kurš stāv tiem blakām un stāsta: „raksti to, lūk šeit.” Tādos gadījumos mēs programmā ieliekam attiecīgā laukā ķeksīti un šādam cilvēkam automātiski atnāk atteikums un viņš nekad vairs mūsu bankā kredītu nedabūs.

Tomēr arī mūs pašus var apmānīt, jo mēs nemaz neprasām nekādus apstiprinājumdokumentus, tikai pasi. Tāpēc, ja cilvēks saka, ka pelna 50 tūsktošus rubļu [apm.1045EUR], mums neatliek nekas cits kā ticēt.

Krāpnieki pie mums tiek apzīmēti ar kodētu nosaukumu „alņi”. Esmu dzirdējis, ka kredītspeciālisti paši piedalās krāpnieciskās shēmās, izdodot kredītus personām ar viltotiem dokumentiem, bet pats ne ar ko tādu neesmu nodarbojies. Toties zinu par cilvēku, kurš nopelnīja 700 tūkstošus rubļu [apm.14600EUR], pārdodot savu klientu personisko informāciju (adrese, telefons, kad un cik lielu summu paņēma uz kredīta).

Neskatoties uz to, ka mēs iesmērējam kredītus pa labi un pa kreisi ar izputinošiem procentiem, nemaksātāju skaits ir salīdzinoši neliels, cilvēki pārsvarā ir disciplinēti – maksā precīzi.

Olesja Šmagun (žurnāliste, kura pierakstīja un publicēja anonīma kredītspeciālista atklāsmes)
/09.10.2013/

Avots:

http://www.the-village.ru/village/situation/howto/132811-kredit

Informācijas aģentūra
/15.09.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par Latvijas Universitātes strauju debilizēšanos

00385_DEREK_BACONAugstākās izglītības profanācijā Latvijas Universitāte (LU) izvirzās priekšgalā. Līdz šim mūsu valstī augstākās izglītības profanācijā (sagrozīšanā, izkropļošanā, primitivizēšanā, necienīgā izturēšanās pret kaut ko cienījamu, vispāratzītu un nozīmīgu) priekšgalā bija privātās augstskolas. No tām savukārt priekšgalā bija t.s. krievu augstskolas ar Baltijas Starptautisko akadēmiju (BSA) pirmajā vietā.

Taču LU rīcība radikāli atšķiras no privāto augstskolu rīcības. Faktiski LU rīcība nav salīdzināma ar privāto augstskolu rīcību. LU rīcība ir kardināli (tāda, kas skar būtību un pamatus) atšķirīga no privāto augstskolu rīcības.

Mūsu privātās augstskolas tēlo augstākās izglītības iestādes. Privātās augstskolas ne rakstiski, ne mutiski juridiski neatzīst, ka tās nav augstskolas, bet kaut kādas biznesa firmas. LU ir rakstiski, oficiāli juridiski, nofomējusi savu pāreju jaunā kvalitātē.

Privātās augstskolas fantastiski izkropļo izglītību, ignorē zinātnes obligātumu augstākajā izglītībā, deģenerātu plebejiskās alkātības dīdītas atsakās no augstskolu tādām vēsturiski klasiskām struktūrām kā fakultātes un katedras, ciniski ekspluatē pasniedzējus, ņirgājās par tiem pasniedzējiem, kuri nodarbojās ar zinātni un gatavo publikācijas. Mūsu privātās augstskolas dara vēl daudzko tādu, ko nedrīkst darīt augstskolā.

Taču mūsu privātās augstskolas nekādā gadījumā atklāti nedeklarē, ka tās ir tipiskas komerciālās iestādes, kuras mērķis ir peļņas nodrošināšana firmas saimniekiem. Mūsu privātās augstskolas ir dusmīgas, ja tām pārmet izglītības komercializāciju, „koročku” tirdzniecības pakalpojuma sniegšanu, augstākās izglītības masveidības sērgas izplatīšanu un galu galā izglītības un zinātnes debilizāciju.

Mūsu privātās augstskolas ne tikai tēlo augstākās izglītības iestādes, bet arī sevi slavē kā labākās augstskolas Rīgā, Daugavpilī, Latgalē, Latvijā, Baltijā, Austrumeiropā. Sabiedrība, protams, nav dumja un ļoti labi saprot, kas reāli notiek privātajās „bodēs”. Taču sabiedrība klusi atzīst privāto augstskolu statusu; proti, izturās pret tām kā pret studiju iestādēm. Privātās augstskolas tas iepriecina, un tās nedomā juridiski legalizēt savu patieso komerciālo statusu izglītības pakalpojumu sniegšanā. Turpretī LU ir juridiski legalizējusi savu jauno statusu.

Tas, ko ir izdarījusi LU, ir vēsturisks notikums ne tikai Latvijā. Tas ir arī vēsturisks notikums universitātes (kā sociālā institūta) pastāvēšanas gadsimtos. Tajā speciālajā literatūrā, ar kuru esmu iepazinies, un tajos Interneta portālos, kurus lasu katru dienu, universitāšu attīstībā analoģisks gadījums nav sastapts.

Pats galvenais ir tas, ka LU rīcībai ir paradigmatisks raksturs. LU ir izvēlējusies jaunu paradigmu; proti, jaunu konceptuālo pamatsistēmu. Tas ir ļoti būtiski un ļoti nopietni. Paradigmas maiņa jebkurā profesionālajā segmentā ir unikāls notikums tautas kultūrā. Tas ir unikāls notikums arī attiecīgajā profesionālajā segmentā. Šajā gadījumā tas ir unikāls notikums latviešu tautas kultūrā un izglītības segmentā. Tas ir valsts mēroga notikums, kas tiešā vai netiešā veidā atsaucās uz ikvienu LR iedzīvotāju.

Teiksim, pēc 1990.gada 4.maija, kad mūsu dzīve ieguva svaigu trajektoriju, paradigma nemainījās nevienā profesionālajā segmentā un katrā profesionālajā segmentā viss turpinājās pa vecam. Medicīna turpināja ārstēt, policija turpināja ķert zagļus, slepenpolicija turpināja uzraudzīt mūsu smadzenes un sirdis, rūpniecība turpināja ražot, transports turpināja transportēt, žurnālistika turpināja informēt par patiesību, izglītība turpināja izglītot.

Arī LU nekas liels nemainījās. Nedaudz mainījās nosaukums (LVU – LU). Lielākās pārmaiņas pārdzīvoja marksisma-ļeņinisma gudrās struktūras, kurās tika veikts kosmētiskais remonts. Lai LU būtu līdzīga Rietumu īstajām universitātēm, 1997.gadā atjaunoja Medicīnas fakultāti.

Vēsturiskais notikums ir šāds. Neilgi pirms jaunā mācību gada 2014.gada 17.jūlijā LU ar speciālu rektora rīkojumu apstiprināja „LU klientu apkalpošanas kvalitātes standartu”. Jaunais dokuments sagatavots saskaņā ar LU Studentu servisa un LU Personāla departamenta priekšlikumu.

Ar jauno dokumentu iepazīstināti LU visi darbinieki, kuriem turpmāk ir jāstrādā atbilstoši minētā standarta prasībām. Dokumentā ir teikts: „Standarts ir Darbinieka rokasgrāmata, kurā apkopoti principi un galvenās prasības iekšējo un ārējo klientu apkalpošanai”.

Kā jau minēju, LU rīcībai ir paradigmatisks raksturs. Standarta paradigmatiskums izpaužās tādējādi, ka principiāli ir mainīta LU misija, uzdevumi, pienākumi, darbības jēga, darbības eventuālais (iespējamais, varbūtējais) rezultāts. LU ir izvēlējusies sev jaunu paradigmu. Standarts ievieš pilnīgi jaunu terminoloģiju un no darbiniekiem pieprasa pilnīgi jaunu attieksmi, pilnīgi jaunu sava darba sūtības izpratni un praktisko izpildījumu.

LU saskaņā ar Standartu vairs nav mācību iestāde, augstākās izglītības un zinātnes iestāde, kurā studē studenti profesoru, docentu, lektoru vadībā. LU saskaņā ar Standartu tagad ir klientu apkalpošanas centrs, kurā figurē trīs elementi: pakalpojums, klients un klientu apkalpojošais darbinieks. Lasot Standartu, pirmā asociatīvā ideja ir LU salīdzināt ar padomju laika Sadzīves pakalpojumu kombinātu un tā pirtīm, veļas mazgātavām, frizētavām, apavu labošanas darbnīcām. LU tagad var nosaukt par Rīgas Sadzīves pakalpojumu kombinātu „Latvijas Universitāte”.

Standarta iedaļā „Pamatnostādnes” ir konkrēti fiksēta jaunā paradigma: „LU nodarbojas ar zinātnē balstītu pētniecības un izglītības pakalpojumu nodrošināšanu, kā arī citu pakalpojumu sniegšanu, izmantojot savu infrastruktūru un resursus. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt vidi, kurā jebkurš klients justos gaidīts un saņemtu maksimāli kvalitatīvus pakalpojumus”.

Ja tik tikko citētajā tekstā nebūtu labi pazīstamā un pat zināmu pietāti izraisošā abreviatūra „LU”, tad viss būtu kārtībā. Taču teiktais LU kontekstā izraisa šausmīgu reakciju. Ko nozīmē šausmīgie vārdi „LU nodarbojas ar zinātnē balstītu pētniecības un izglītības pakalpojumu nodrošināšanu”? Varbūt pareizāk bija teikt „LU nodarbojas ar zinātnē mērcētu, apšļacītu, aplaizītu, apčurātu pētniecības un izglītības pakalpojumu nodrošināšanu”? Standarts tātad zinātni (arī studijas universitātē) šarlatāniski pārvērš par pakalpojumu, kuru LU var iegādāties jebkurš klients no ielas!

Ko nozīmē vārdi „zinātnē balstīta pētniecība”? Vai ir jāsaprot, ka kaut kur pasaulē pastāv zinātne, uz kuru atstutējās LU un tās klienti? Tradicionāli uzskatām, ka zinātne nav iespējama bez pētniecības. Dažkārt vārdus „zinātne” un „pētniecība” lietojam sinonīmiski. Turklāt to nebaidāmies darīt, teicami zinot, ka no deguna izvilkto derīgo izrakteņu analīze arī ir sava veida pētniecība, ko ir nācies novērot BSA „studentu” (reāli klientu) auditorijā.

Standarta iedaļā „Pamatnostādnes” ir norādīts: „Darbinieks ir atsaucīgs, ieinteresēts un aktīvs saskarsmē ar klientiem. Klientu apkalpošanas prioritāte ir apmierināts un gandarīts klients”. Šausmas saglabājās. Taču tās jau ir sarkastiskās šausmas – šausmas ar dzēlīgu smaidu uz lūpām. Darbiniekam (respektīvi, pasniedzējam) tātad nav ieteicams klientam (respektīvi, studentam) eksāmenā likt sliktu atzīmi, jo klients noteikti būs neapmierināts un negandarīts. Liekot sliktu atzīmi, darbinieks būs ignorējis Standartā noteikto prioritāti darbā ar klientiem. Par to draud sankcijas, jo „Darbinieka ikgadējā darba izpildes novērtēšanā Darba vadītājs [Standartā neeksistē jēdzieni „rektors”, „prorektors”, „dekāns”, „katedras vadītājs”, „laboratorijas vadītājs”] ņem vērā Standarta pielietojumu ikdienas darbā”.

Šausmas bez dzēlīgā smaida uz lūpām atgriežās, lasot iedaļu „Pamatvērtības”. LU tagad ir četras pamatvērtības: „profesionalitāte”, „lojalitāte”, „atbildība”, „savstarpēja cieņa”. Minēto vērtību komentārā nav atsauce uz akadēmiskās vides mūžsenajām ar zinātni un pedagoģiju saistītajām vērtībām. Piemēram, vērtība „lojalitāte” ir šādi komentēta: „Pildot pienākumus, Darbinieks apzinās, ka strādā LU, klienta un sabiedrības interesēs”. Savukārt „atbildība” ir šādi komentēta: „Gan individuāli, gan savstarpēji sadarbojoties, Darbinieks izpilda visas solītās saistības, ievērojot normatīvo aktu prasības un klienta intereses”.

Pats par sevi ir saprotams, ka „klienta intereses” var būt tikai pēc iespējas ātrāk, vieglāk un lētāk saņemt LU „koročku”. Augstskolas docētāja atbildība zinātnes zinātniskuma un pedagoģijas audzināšanas vārdā Standartā ir prasti noslīdējusi līdz tādām pašām „klienta interesēm” kādas intereses klientam ir sabiedriskajā tualetē. Starp citu, mūsu augstākajā izglītībā tualetes tēma jau ir aprobēta. 2004.gada vasarā privātās izglītības biznesa firmas „Turība” reklāmas populārākais sauklis bija „Mums ir vislabākās tualetes!”.

Iedaļā „Pamatprincipi” runa ir par četriem pamatprincipiem: „attieksme”, „rīcība”, „uzvedība”, „komunikācija ar kolēģiem”. Formulējumi ir ļoti dīvaini. Piemēram, „attieksmes” atšifrējumā ir teikts: „Darbinieks neuztver klienta uzvedību un attieksmi personīgi”.

Nav saprotams, kā ir jāuztver klienta uzvedība un attieksme tajā gadījumā, ja klients (respektīvi, students), piemēram, pēc nesekmīgas atzīmes saņemšanas sāk lamāties, piedraud sūdzēties, aizejot apgāž krēslu, ļoti skaļi aizcērt durvis, neatvadās. Vai man, pasniedzējam, ir jāuztver, ka klients demonstrē savu uzvedību un attieksmi rektoram un LU jeb varbūt valstij, Valsts prezidentam, Āboltiņas kundzei Bruņinieku namā, Obamas kungam Baltajā namā? Pats par sevi taču ir skaidrs, ka students demonstrē savu nesavaldīgo uzvedību un attieksmi tam cilvēkam, kurš konkrēti viņam ir nodarījis kaut ko nepatīkamu – ielicis nesekmīgu atzīmi.

Smieklīgi skan „uzvedības” prasības: „Darbinieks ir pārliecināts par sevi un LU kopumā, ka tā piedāvā augstas kvalitātes apkalpošanu un pakalpojumus. Darbinieks sarunā lieto klientam saprotamus terminus un izvairās izmantot žargonu vai iekšējos saīsinājumus”. Šajā sakarā būtu interesanti uzzināt, kāds žargons ir vēsturē, socioloģijā, filosofijā, kulturoloģijā, literatūrzinātnē, mākslas zinātnē, estētikā. Aizvadītajos apmēram 50 gados nav nācies sastapties ar žargonu šajās zinātnēs un filosofijā.

Standartā ir amizanta iedaļa „Lietišķā etiķete un uzvedība”. Standarta autori šai tēmai pievērš īpašu uzmanību. Noslēgumā ir norādīta ieteicamā literatūra par lietišķās ģērbšanās etiķeti un lietišķo apģērbu.

Par šo iedaļu gribas, lūk, ko sacīt. Eiropas un Amerikas universitāšu garīgā atmosfēra atspoguļojās ļoti daudzos memuāros. To autori ar lielu sajūsmu un nostalģiju atceras savus studiju gadus. Viņi atceras ne tikai profesoru lekciju oriģinalitāti, bet arī profesoru ģērbšanās oriģinalitāti, jo abas oriģinalitātes romantiski papildināja viena otru. Tamlīdzīgas atmiņas var būt arī par LVU un LU profesoriem, starp kuriem vienmēr ir bijuši oriģināli domājošas un impozanti tērptas dāmas un kungi. Turklāt īstos studentus viņu ģērbšanās manierīgums vienmēr ir ļoti valdzinājis.

Turpretī Standarts pieprasa pelēcīgu vienveidību: „Darbinieks darba vietā ir saskaņoti un lietišķi ģērbies. Darbinieka matu krāsa, griezums un sakārtojums ir lietišķs”. Normālā universitātē odiozas ir šādas Standarta prasības: „Neskaidrību gadījumā par to, kas ir lietišķs apģērbs, Darbinieks konsultējas ar savu darba vadītāju. Struktūrvienības var noteikt savus apģērba standartus atbilstoši darbības specifikai, saskaņojot to ar LU vadību”. Tātad LU filologi Visvalža ielā var lietot ķekatnieku maskas visā mācību gadā, bet ne tikai folkloristiskajās ākstībās, kas fakultātē tiek organizētas ievērojami biežāk nekā zinātniskie pasākumi.

Standartā ir iedaļa „Darba telpas un vietas sakārtošana”. Iedaļā darbiniekiem ar patosu tiek norādīts par nepieciešamību savlaicīgi ierasties darbā, „lai pirms klientu apkalpošanas laika sākuma sagatavotu savu un klientu apkalpošanas vietu [dokumentā neeksistē jēdziens „auditorija”], informatīvos materiālus, spiedogus, ieslēdz datoru un, sākoties darba laikam, ir gatavs apkalpot klientu”. Dīvains ir norādījums: „Pēc katra klienta apkalpošanas darba vietu sakārto tā, lai nebūtu redzami iepriekšējā klienta dokumenti”.

Bez sarkastiskā smaida nav iespējams lasīt iedaļu „Komunikācija ar klientu”. Izrādās, darbiniekam (respektīvi, pasniedzējam) vispirms ir jānoskaidro, ko klients (respektīvi, students) vēlas zināt un ko nevēlas zināt. Iedaļā pirmā prasība ir šāda: „Darbinieks izzina klienta vajadzības, lai nodrošinātu precīzu apkalpošanu un iegūtu kvalitatīvu rezultātu. Darbiniekam ir jābūt pārliecinātam, ka viņš ir sapratis klienta vēlmes”.

Lasot Standartu, vislielāko jautrību sagādā norma: „Lai dialogs veidotos veiksmīgāk, Darbinieks novērtē klienta emocionālo stāvokli un uzvedības tipu un pielāgojas tam”. Autori nav pamanījuši, ka tādā gadījumā Darbiniekam ir jāpielāgojas arī klienta naidīgi agresīvajam uzvedības tipam. Nevar nesmaidīt par šādu pamācību: „Darbinieks runā klusināti, bet skaidri, ievērojot konfidencialitāti”.

Standarta apjoms ir 8 lapas. Standartā vēl ir tādas iedaļas kā „Informācijas sniegšanas pamatprincipi”, „Klientu apkalpošana klātienē”, „Klientu apkalpošana pa tālruni”, „Klientu apkalpošana elektroniski”, „Klientu novirzīšana”, „Iebildumu un ierosinājumu izskatīšana un sūdzību un konfliktu risināšana”, „Negatīvas atbildes sniegšana klientam”.

Ar klientu apkalpošanas kvalitātes problemātiku Latvijā nodarbojās daudzas struktūras. No 2010.gada tiek realizēts Eiropas Sociālā fonda projekts „Publisko pakalpojumu sistēmas pilnveidošana”. Ar minēto problemātiku nodarbojās tie, kuriem ar to ir jānodarbojās un kuriem, tā teikt, piestāv minētā problemātika. Tā piestāv biznesa firmām, valsts ierēdniecības iestādēm. Tāpēc vēlējos uzzināt, kāpēc ar to nodarbojās LU, kura tādējādi šaušalīgi izkropļo universitātes būtību un savā darbībā pāriet uz citu kvalitāti.

Lai iegūtu informāciju, Standarta iniciatoriem (LU Studentu servisa vadībai un LU Personāla departamenta vadībai) nosūtīju šādu vēstuli: „Griežos pie Jums ar lūgumu paskaidrot par “LU Klientu apkalpošanas kvalitātes standarta” (17.07.2014) sagatavošanas motīviem. Vai standarts radās saskaņā ar ES prasībām, LR valdības prasībām jeb tā bija LU vadības iniciatīva? Jūs arī ar savu parakstu akceptējāt standartu”.

No LU abiem atbildīgajiem darbiniekiem ļoti ātri saņēmu šādas atbildes: (1) „LU Klientu apkalpošanas kvalitātes standarts tika izstrādāts, lai LU nodrošinātu vienotu un augstu klientu apkalpošanas pieeju gan iekšējiem klientiem (LU darbiniekiem), gan ārējiem klientiem (studentiem, sadarbības partneriem u.c.). Ārējie normatīvie akti nav regulējuši Standarta izstrādi. Dokuments radās, jo bija nepieciešams novērst atšķirīgo pieeju saistībā ar klientu apkalpošanu”. (2) „LU Klientu apkalpošanas kvalitātes standarts ir izveidots, lai visās LU struktūrvienībās nodrošinātu vienlīdz augstu klientu apkalpošanas kvalitāti, kā arī uzlabotu LU darbinieku iekšējo komunikāciju. Šī dokumenta rašanos nav iniciējuši ārēji normatīvi akti, bet redzama nepieciešamība pēc priekšrakstiem šajā jomā, novērojot LU darbinieku atšķirīgo uzvedību un izpratni par klientu apkalpošanas kultūru, kā arī problēmas iekšējā komunikācijā”.

Tātad Standarts ir LU ierēdņu iniciatīva. Standarta nepieciešamību nosacīja ierēdņu secinājumi par LU darba nepilnībām.

Noprotams, ka LU ierēdņi Standartu sastādīja ar zināmu entuziasmu un tagad jūtas lepni par jauki padarīto darbu. Taču viņi acīmredzot nesaprot, ko ir izdarījuši. Viņi nesaprot, ka principā ir pārgājuši uz jaunu paradigmu – tipisku pakalpojumu ekonomikas paradigmu ar adekvātu terminoloģiju, principiem, normām, vērtībām, darba formām utt. Viņi acīmredzot nesaprot, ka tādu odiozu transformāciju vēl nav veikusi neviena pasaules īsta universitāte. Viņi acīmredzot nesaprot, ka ir grandiozi apkaunojuši LU, LR, latviešu izglītību, latviešu kultūru. Viņi acīmredzot nesaprot, ka LU tagad jaunajai paradigmai ir jāpieskaņo visi pārējie normatīvie dokumenti, sākot ar LU Satversmi. Ja tas netiek izdarīts, tad veidojās šizofrēniska aina – dokumentu idiotisks pretrunīgums.

Katrā ziņā gribas jautāt, vai LU profesori piekrīt turpmāk strādāt Rīgas Sadzīves pakalpojumu kombinātā „Latvijas Universitāte”? Vai LU profesori vēlas apkalpot „klientus” saskaņā ar Standarta normām? Vai LU ekselences (LU rektora iemīļota gradācija savu padoto klasifikācijā) piekrīt strādāt atbilstoši sabiedriskās tualetes vērtībām? Vai LU profesori lepojās ar pāreju uz tipisku pakalpojumu ekonomikas paradigmu jeb viņi jūtas apkaunoti?

Atbilde ir zināma. Nav dzirdēts par LU profesoru dumpi jaunajā mācību gadā. Dzirdēts ir tikai par LU profesoru burkšķēšanu mājās „ķēķī”. Vieni lasīja saņemto Standartu ar dusmām, citi atmeta ar roku un tekstu nemaz neizlasīja līdz galam.

Vai ierēdņi ir vainīgi? Nē, ierēdņi nav vainīgi. LU ierēdņu vaina ir vienīgi tā, ka viņi neprata profesionāli korekti noformēt attiecīgo problēmu, bezjēdzīgi iepinot savās kancelejiski birokrātiskajās rotaļās akadēmisko personālu. Ierēdņi neņēma vērā, ka cilvēku populācijā vienmēr ir bijusi un vienmēr būs tāda daļa, kura nekad nesamierināsies ar izglītības komercializāciju un iekļaušanu pakalpojumu sfērā. Izglītība nav prece, un izglītība nav pakalpojums. Cita lieta, kādās zemēs saglabājusies šī cilvēku populācijas daļa. Rietumu civilizācijā un tajā skaitā Latvijā šī daļa vairs nav liela. Latvijā tā ir ļoti ļoti knapa, un tai nav nekāda ietekme. Ja tas tā nebūtu, tad LU nevarētu nesaprātīgi ālēties.

Par LU struktūru iekšējo komunikāciju anekdotes stāstīja jau padomju laikā. No administratīvo tehnoloģiju viedokļa LU ir (maigi izsakoties) pliekana iestāde. To var izbaudīt gan studenti, gan docētāji. Īpaši tie docētāji, kuri uz kādu laiku ir ievēlēti administratīvajā amatā. Pie LU vadības stūres pēdējā personība bija akadēmiķis Valentīns Šteinbergs (1962-1970). Vienīgais, ko LU administrācija lieliski prot, ir saskrūvēt sev nekaunīgi lielas algas. Atceros, pēcpadomju pirmais izglītības ministrs Piebalga kungs žēlojās par LU rektoru Zaķa kungu, kuram jau valstiskās brīvības pirmajās stundās bija vislielākā alga LR.

LU ierēdņu veikums ir pareizi jātraktē, ņemot vērā vienu momentu. Viņu neapdomīgi sastrādāto mūsu kultūras jauno artefaktu var objektīvi novērtēt tikai visplašākajā rakursā – globālo procesu un tendenču rakursā. Un, lūk, no šī rakursa LU ierēdņu veikums ir normāla parādība.

Rietumu civilizācija knosās pakalpojumu ekonomikā jau vairākus gadu desmitus. Arī mēs šeit Latvijā knosāmies no 1990.gada. Rietumu civilizācijā un tajā skaitā arī pie mums jau ir vairākas paaudzes, kas saprot vienīgi pakalpojumu ekonomikas terminoloģiju, dzīves kārtību un dzīves vērtības. Jaunajām paaudzēm patīk izbaudīt pakalpojumus un būt klientiem. Viņiem patīk sniegt pakalpojumus. Tā tas ir arī izglītībā un visvairāk augstākajā izglītībā.

Noteikti jāņem ir vērā tas, ka Latvijā ir ideāla masu fenomenu segmentācija. Pie mums visu pārvalda tipiski pelēki masu cilvēki, kuri ap sevi integrē vienīgi tādus pašus pelēkus masu cilvēkus. Pie mums viss ir pelēko masu cilvēku rokās. Arī Zinātņu akadēmijas prezidenta krēslā pēdējā personība bija akadēmiķis Aleksandrs Mālmeisters (1970-1984). Par izglītības un zinātnes pelēkajiem ministriem Vaļņu ielā vispār nav vērts atcerēties.

Masu fenomenu segmentācija ļoti nepatīkami atsaucās uz pakalpojumu ekonomiku, kas principā ir saimnieciski likumsakarīga un saprātīga cilvēces likteņa stadija. Masu cilvēku apziņa pakalpojumu ekonomikas mentalitātē un darbības formātos ievieš un nostiprina destrukciju, idiotismu, debilitāti. Šizofrēniskā aina – dokumentu idiotisks pretrunīgums – pie mums jau ir sen, sākot ar Satversmi, tās loģiskajām, gramatiskajām, stilistiskajām kļūdām un svešķermeni preambulu.

Destrukcija, idiotisms, debilitāte sistemātiski vēršas plašumā. Pēdējā laikā to var novērot katru dienu. Taču sociālais toksiskums (indīgums) nesaņem nekādu atklātu pretestību un atklātu nosodījumu. Pašlaik tas notiek ar LU jauno Standartu, kas, visticamākais, bez izmaiņām turpinās vizuļot iestādes normatīvo aktu kolekcijā. Ne velti pelēko masu cilvēku savas muļķības mīļākā atruna ir „Bet nekas taču nav noticis!”.

Arturs Priedītis
/15.09.2014/

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 13 komentāri

Rīgā policija izrauj mātei no rokām zīdaini

Olga Seļutina

Olga Seļutina

Publiski kļuvis zināms kārtējais Latvijas valsts iestāžu vardarbības pret ģimeni un bērniem gadījums. Šā gada aprīlī vairāki policisti kopā ar diviem Rīgas pašvaldības sociālās sfēras darbiniekiem ieradās Karīnas Saligas dzīvoklī un izņēma gadu vecu zīdaini, kuru māte vēl turpināja barot ar krūti. Kad māte zīdaini neatdeva, policisti ielenca māti un vardarbīgi izrāva bērnu no mātes rokām.

Pēc ģimenes stāstītā nepatikšanais viņiem sākās pēc Karīnas vīra konflikta ar Daugavgrīvas vidusskolas skolotāju. Vecākai meitai Elizabetei skolā bija problēmas ar vienaudžiem (meitene tika regulāri apsaukāta, viņai vienaudži pieprasīja naudu). Šai sakarā vīrs izskaidrojās ar skolotāju un viņiem bija konflikts pēc kā skolotāja paziņoja par to direktorei Olgai Seļutinai, kura uzrakstīja bāriņtiesai par iespējamo emocionālo vardarbību ģimenē, jo, ja tēvs necienīgi izturoties pret pedagogu, tad noteikti ģimenē esot emocionālā vardarbība. (Bijusī Seļutinas skolniece, tagad vecāku kustības „Dzimta” aktīviste, deva viņai sekojošu raksturojumu: „Es mācījos pie šīs tantes un varu apliecināt, ka šī bija mana pirmā pieredze saziņā ar slimu cilvēku. Vēl jaunībā viņai bija stipri izteiktas psiho emocionālās problēmas. Viņa ir ļauna histēriķe, ko var apstiprināt katrs viņas skolnieks.”)

Uz Seļutinas ziņojuma pamata tika veikta „pārbaude”, kura beidzās ar abu dēlu izņemšanu no ģimenes, kā ierasts līdzīgās situācijās, neapgrūtinot sevi ar pierādījumu uzrādīšanu.

Cietušai ģimenei ir trīs bērni, jaunākie puikas – Elisejs un Matvejs ir izņemti, bet deviņgadīgā meita Elizabete no varmācības tika paglābta. Pusotru mēnesi pēc puiku izņemšanas, Rīgas pašvaldības bērnu izņēmēju brigāde mēģināja arī deviņgadīgajai Elizabetei atņemt vecākus, bet bērns paslēpās zem gultas un kategoriski paziņoja ka nekur neies un ka ģimenē viņai ir labi. Šoreiz ierēdņi neuzdrošinājās veikt tiešu vardarbību pret bērnu, tai pat laikā tagad Rīgas sociālais dienests visādi mēģina iespaidot Karīnu, lai viņa pati nodod savu bērnu un atved uz krīzes centru, draudot, ka atteikšanās tiks uzskatīta par „nesadarbošanos ar sociālo dienestu”. Te jāatzīmē, ka pēc pašu sociālo dienestu teiktā tieši ģimenes „nesadarbošanās” ir tas milzīgais „grēks” kādēļ sevi aizsargāt nespējīgajiem bērniem tika atņemta ģimene. Atšķirībā no deviņgadīgās Elizabetes, abi viņas brāļi nerunā, Matvejs, jo viņam ir tikai gads, bet Elisejs slimības dēļ.

Septembra sākumā notika Rīgas bāriņtiesas sēde, kurā tika meklēti formāli argumenti un atrunas, lai bērnus neatdotu, tomēr lēmums ģimenei bija pozitīvs. Pēc vairāk kā četriem mēnešiem vecāki atguva bērnus, bet jau slimus. Vecāki negrasās samierināties ar notikušo un ir apņēmības pilni saukt vainīgos pie juridiskas atbildības.

Avots:

http://rod.lv/septini-policisti-notver-zidaini

Informācijas aģentūra
/15.09.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 2 komentāri

„Informācijas aģentūras” redakcijas viedoklis

00382_Informacijas_agenturaAtbildot uz vairāku lasītāju, komentētāju un interesentu jautājumiem un neskaidrībām.

1.Subjektīvais reālistiskums
Lai gan būtu labi radīt patiesi objektīvu informācijas izplatīšanas avotu, resursu trūkuma dēļ un vairuma esošo mēdiju neiedomājamas tendenciozitātes dēļ, „Informācijas aģentūras” redakcija pieturas pie subjektīvā reālistiskuma redakcionālās politikas principa, izplatot informāciju saskaņā ar saviem subjektīvajiem filozofiski – politiskajiem ieskatiem un attiecīgā formā, bet tai pat laikā cenšoties neatrauties no realitātes un stingri pieturēties pie patiesas informācijas izplatīšanas principa.

2.Mūsu filozofiski – politiskie ieskati
2.1. Tradicionālo vērtību atbalstīšana;
2.2. Kategoriska izvirtību normalizācijas un izvirtību propagandas nepieņemšana;
2.3. Tradicionālas (normālas) ģimenes kā sabiedrības pamat šūnas principa neapstrīdamība;
2.4. Alkoholisma un smēķēšanas nepieņemšana un maksimāla ierobežošana;
2.5. Seksuālās izvirtības un tās propagandas maksimāla ierobežošana;
2.6. Cilvēku maksimāla izglītošana un apzinātas cilvēku muļķošanas kategoriska nepieņemšana;
2.7. Bērnu un ģimenes neaizskaramības principa neapstrīdamība, kategoriska iestāšanās pret masveidīgu un nekontrolētu bērnu izņemšanu no ģimenēm, bērnu adopcijām uz ārzemēm un uz jebkura veida iedzīvošanos (pelnīšanu) uz bērnu rēķina;
2.8. Antikrieviskuma un antipadomisma kā latviešu degradācijas galvenā cēloņa dedzīga apkarošana;
2.9. Iestāšanās pret ASV (NATO) imperiālistisko un agresīvo politiku, pret ASV vien polāro globālo hegemoniju;
2.10. Reāli daudz polāras pasaules principa atbalstīšana;
2.11. Iestāšanās pret Latvijas neatkarības laupītājiem un Latvijas izlaupītājiem: ES, ASV, Zviedriju u.c.
2.12. Reālas Latvijas neatkarības idejas atbalstīšana, ja atrodas nepieciešamais attiecīgas kvalitātes cilvēku skaits (prakse rāda, ka ar to ir milzīgas problēmas, bet varbūt tomēr…);
2.13. Padomju Latvijas reālistiski pozitīva uztvere, Padomju Latvijas reabilitācija apmāto tautiešu acīs;
2.14. Neoprostaļinisms un melu par Staļinu un staļinlaikiem kliedēšana;
2.15. Patiess patriotisms un nacionālisms, un jebkāda veida nacisma un fašisma (tai skaitā ebreju, kurš ir visbīstamākais no visiem) kategoriska nepieņemšana;
2.16. Sociālistisko principu atbalstīšana;
2.17. Biznesa pieejas un dzīves biznesizācijas (nauda un peļņa kā galvenais cilvēku motivators) kategoriska nepieņemšana;
2.18. Iestāšanās pret jebkuras agresīvas sociālās grupas mēģinājumiem pacelt sevi virs pārējiem cilvēkiem (pašreiz visagresīvākā sociālā grupa pasaulē ir homoseksuālisti);
2.19. Iestāšanās pret hedonisma un „dzīves baudīšanas” filozofiju un praksi;
2.20. Ieskats, ka kapitālisms ir viens no galvenajiem morālā pagrimuma un civilizācijas degradācijas iemesliem.
2.21. T.s.”atmodas” vērtējums: plašu tautas masu apmuļķošana, kad ārzemju un padomju nelieši (kompartijas nomenklatūra, VDK darboņi u.c.) iznīcināja nebūt ne ideālo, bet pietiekami ciešamo sociālistisko sistēmu, tā vietā radot mežonīgo kapitālismu, paši tajā ieņemot goda vietas un piesavinoties īpašumus, bet vairumu cilvēku atstājot likteņa varā bez cienīga darba un sociālajām garantijām
2.22. Mūsdienu Latvijas politiskās sistēmas vērtējums:
2.22.1 Latvija nav neatkarīga valsts un valsts vispār, Latvija ir pseidovalsts ar ārēji iluzoriem valstiskuma atribūtiem
2.22.3 Latvija ir ES pierobežas province ar ļoti ievērojamu ASV ietekmi tajā
2.22.4 Latvijā nav politisko partiju, bet ir tikai mafioza tipa klani, kuru viena no izpausmēm un pārvaldes formām ir biznespartijas. Visu klanu un biznespartiju saknes sniedzas Padomju laiku struktūrās (kompartijas nomenklatūrā, VDK darboņos) un/vai ārvalstu specdienestos
2.22.5 Latvijā nav tieslietu sistēmas, bet ir pseidotiesas, kuru galvenais uzdevums ir piesegt klanu patvaļu un aizsargāt to intereses. Tiesneši un prokurori Latvijā ir pērkami un vadās nevis no likuma, bet no sava izdevīguma principa, pildot savu pasūtītāju un/vai klanu pārstāvju norādījumus.
2.22.6. Latvijā valda bezprincipiāli nelieši daļa vai pat daudzi no kuriem ir homoseksuālisti-pedofīli (ASV un ES tas apmierina, jo šādu personāžus ir vieglāk vadīt un arī tādēļ, ka šajās valstīs valda līdzīgi kadri)
2.22.7. Vēlēšanas Latvijā tiek dažādos veidos un mērogos viltotas, tādēļ paļauties tikai uz vēlēšanu procedūrām ir gan muļķīgi, gan neproduktīvi. Plaši tiek viltotas arī socioloģiskās aptaujas.
2.22.8. Visa valsts pārvalde ir totāli korumpēta. Ņem visi. Lietu būtība maz kuru interesē, darbā tiek ņemti draugi, radi, paziņas, kā arī pakļāvīgi un aprobežoti norādījumu izpildītāji. Strādāt neviens negrib. Politiķi par to zina un viens no galvenajiem viņu uzdevumiem ir savākt ierēdņu koruptīvo ienākumu krējumu.
2.22.9. Latvijas mēdiji maldina un melo pēc Amerikas mēdiju stila un tradīcijām, kas tos, kuri pārmērīgi lieto viņu produkciju un tic tai, vairāk vai mazāk pakāpeniski padara par tik pat stulbiem un aprobežotiem kā vidusmēra amerikānis

3. Avoti
Galvenie informācijas avoti ir krievu (ar dažiem izņēmumiem). Gan tādēļ, ka krievu valoda ir labāk zināma, gan tādēļ, ka krievu valodā ir jēdzīgāki materiāli. Labprāt pieņemtu publicēšanai no angļu, vācu vai citas valodas pārtulkotus materiālus, kuri atbilst augstākminētajiem principiem.

4.Propaganda
Kad kāds angažēts angloamerikānis tiek iedzīts stūrī, tad pēdējais viņa pretarguments parasti ir: „Tā ir propaganda”. Šādi viegli un bez domāšanas tiek „neitralizēts” jebkurš arguments. Inteliģenti un zinoši angloamerikāņi šo metodi izmanto tikai galējos gadījumos, primāti – pa labi, pa kreisi. Šī ir viena no pazīmēm pēc kuras var virspusēji un netieši spriest par cilvēka piederību angloamerikāņu specaprindām.

5. Krievu propaganda
Ir divi krievu propagandas virzieni. Pirmās pamatlicējs ir PSRS dibinātājs Vladimirs Ļeņins, kurš uzskatīja, ka „masām ir jāsaka taisnība” un kurš, izmantojot šo metodi, realizēja sociālistisko revolūciju un ielika pamatus Padomju Savienībai. Šī metode balstās uz ticību cilvēku spriestspējai un pārliecību ka meli agri vai vēlu pašiem melotājiem negatīvi atspēlēsies. Pēc šīs metodes galvenais propagandā ir uzzināt patiesību un visiem to saprotami pastāstīt.
Otras krievu propagandas metodes autors ir ilglaicīgais VDK priekšnieks Jurijs Andopovs, kura darbības laikā Padomju nomenklatūra bija nodzīvojusies tik tālu, ka pilnībā teikt cilvēkiem taisnību vairs nespēja (paši, kā saka, nebija bez grēka). Andropovs saviem padotajiem stingri noteica, ka katrā izplatāmajā ziņā vismaz 85% ir jābūt patiesībai. Tā kā mūsdienu Krievijas vadība (ieskaitot Putinu) ir „andropova skolas” pārstāvji, šis ir arī pašreizējās Krievijas propagandas stils.

6. Nacistiskās Vācijas propaganda
Nacistiskās Vācijas galvenais propagandists Jozefs Gēbelss teica: „Meli, kuri tiek pateikti simts reizes, kļūst par patiesību. Mēs cenšamies panākt nevis patiesību, bet gan efektu. Kur ir propagandas noslēpums: tie, kurus ir jāpārliecina, ir pilnībā „jāiegremdē” šīs propagandas idejās, lai viņi pat nepamanītu, ka ir pārņemti ar šo propagandu… Galu galā visievērojamākos panākumus sabiedrības ietekmēšanā gūs tas, kurš ir spējīgs noreducēt problēmas līdz visvienkāršākajiem apgalvojumiem un kuram pietiks drosmes nepārtraukti atkārtot šos apgalvojumus, neskatoties uz intelektuāļu iebildumiem.„
Saskaņā ar vācu nacistu ieskatiem realitātei nav pārāk liela nozīmē, galvenais ir paša ziņojuma noformējums, piedodot tam , vienkāršību, emocionalitāti un ticamību. Vācu nacistu propagandisti cilvēku vairumu uzskata par spriest nespējīgiem stulbeņiem, kuri nespēj saprast lietu būtību un kurus ar meliem ir viegli vazāt aiz deguna. Kā šīs propagandas piemēru var minēt nacistu Vācijas ziņojumus par kara veiksmēm laikā, kad Vācijas armija tika sakauta vienā kaujā pie otras un nepārtraukti atkāpās. Šo propagandas veidu izmanto arī pašreizējā nacistiskā Ukraina

7. Amerikāņu propaganda
Amerikāņi ir daļēji vācu nacistu propagandas mantinieki. Tas tā ir tādēļ, ka pēc nacistiskās Vācijas sagrāves, tās intelektuālā elite, tai skaitā psihologi un polittehnologi pārvācās uz ASV un sāka apkalpot amerikāņus. Amerikāņi pilnveidoja vācu nacistu propagandiskās metodes, iekļaujot tajā fantāzijas un fentezi elementus, kā arī pilnveidojot metodes, kas ziņojumu padara ticamāku. ASV propagandas un vispār darba organizācijas pamatā ir postmodernistu filozofu atziņa, ka patiesība īstenībā neeksistē, bet eksistē tikai sava veida ilozori-informatīvi veidojumi, ko ļaudis pieņem par patiesību. No tā izriet, ka nav jārēķinās ar realitāti, bet ir jārēķinās, kā cilvēki (mērķauditorija) uztvers informatīvos kairinājumus. Tā rezultātā amerikāņu propaganda pilnībā nerēķinās ar patiesību, bet lielu vērību cenšas pievērst mērķauditorijai – tās gaumei, uztveres spējām un kritērijiem, pēc kuriem tā tic vai netic kādām ziņām. Attiecīgi nozīmīga daļa no ASV propagandas ir mistifikācijas un falsifikācijas.

Informācijas aģentūra
/15.09.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kāpēc ukraiņu nacisti zaudē karu

Spēku samēra karte Donbasā uz 31.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 31.08.2014

Es ilgi klusēju par karu Ukrainā un publiski neuzstājos ar kara situācijas analīzi, jo nevēlējos norādīt uz nacistu huntas kļūdām. [Autors par huntu sauc pašreiz pie varas Ukrainā esošos spēkus dēļ 2014.gada februārī notikušā bruņotā valsts apvērsuma un dēļ neleģitīmā prezidenta vēlēšanu procesa maijā. Šo notikumu vērtējums kopā ar vēsturiskām un ikdienišķām pretrunām ir galvenais Ukrainas pilsoņu kara sociālais cēlonis.] Arī tagad es neminēšu visas huntas kļūdas, kuras to ir novedušas līdz pašreizējajai katastrofai. Minēšu tikai pašu acīmredzamāko un neapstrīdamāko.

1. ukraiņu nacistu kļūda. Hunta nepārtraukti provocē austrumukrainas iedzīvotājus atbalstīt atdalīšanos no Ukrainas un iestāšanos Donbasa zemessardzē. Līdz maija sākumam gandrīz neviens reāli negribēja ne atdalīties, ne arī karot. Gribēja vairāk politiskās un ekonomiskās tiesības reģionam. Tobrīd federalizācija visus būtu apmierinājusi. Pat sākotnējais jautājums referendumam bija nevis par atdalīšanos, bet gan par autonomiju Ukrainas sastāvā. Šie jautājumi tika izmainīti pēc 2.maija. [Tad Odesā ukraiņu nacisti, uzgavilējot satracinātam nacistu pūlim, sadistiski noslaktēja vairāk kā simts neapbruņotu cilvēku, tai skaitā sievietes. Tas viss tika nofilmēts, bet paši ukraiņu nacisti Ukrainas TV tiešajā ēterā uzgavilēja, kad tika paziņots, ka cilvēki sadeg dzīvi.]

Nacistu zvērības Odesā un Mariupulē [bruņotu nacistu militāro vienību iebrukums 9.maijā, visu acu priekšā nolaupot un noslepkavojot vairākus desmitus civiliedzīvotāju; notikušais ir uzfilmēts] izdarīja savu – cilvēku vairākums atbalstīja atdalīšanos no Ukrainas. Un tas ir loģiski, jo neviens saprātīgs cilvēks negrib dzīvot valstī, kurā politisko nesaskaņu dēļ nesodīti var slepkavot tās iedzīvotājus un kurā strīdi tiek risināti nevis ar referendumiem un citām demokrātiskām procedūrām, bet gan, izmantojot iebiedēšanu un vardarbību.

2. ukraiņu nacistu kļūda. Ieciklēšanās uz Strelkovu. [Brīvprātīgo militārās vienības komandieris, kurš Slavjanskas pilsētā radīja spēcīgu brīvprātīgo armiju un ilgu laiku aizsargāja Slavjanskas apkārtni pret skaitliskā un tehniskā ziņā ievērojami pārākiem Ukrainas armijas spēkiem.] Maija vidū Luganskas zemessardzei bija tikai daži simti šaujamieroči. Doņeckā situācija ar ieročiem bija vēl sliktāka. Abas pilsētas varēja ieņemt ar strauju triecienu, bet hunta tā vietā bezjēdzīgi koncentrēja visus spēkus uz Slavjansku.

Principiālajā Strelkovā hunta redzēja galveno draudu, bet visus pārējos viņi dēļ sava koruptīvā ieraduma mēģināja nopirkt. Sūtņi ar naudu nepārtraukti kursēja no Kijevas uz Doņecku un Lugansku, bet bez rezultātiem. Kad pretestības līderus neizdevās nopirkt, viņus mēģināja nogalināt, bet arī tas neizdevās. Un, pat ja būtu izdevies, tad atsevišķu cilvēku nāve vairs nevarēja mainīt notiekošos procesus.

Kamēr Igors Ivanovičs [Strelkovs] un viņa grupa uzņēma uz sevi visa ukraiņu nacistu rīcībā esošā militārā spēka triecienus, tikmēr gāja laiks. Un tas deva iespēju Luganskas un Doņeckas zemessargiem atbruņot šajās pilsētās bāzējušās Ukrainas armijas vienības un papildināt savu ieroču arsenālu. Tāpat pamazām no soda ekspedīcijas tika „pārņemta”  bruņutehnika – apmēram 2-3 bruņumašīnas dienā (daļa no šīm bruņumašīnām tika vienkārši nopirkta vai pat samainīta pret pārtiku, jo Ukrainas armijas karavīriem netika nodrošināta pat pārtika). [To ka karot negribošie Ukrainas armijas karavīri pārdeva savus ieročus ir pietiekami plaši zināms un tas pilnībā arī atbilst ukraiņu garam, gan tā pozitīvajā – labsirdīgajā izpausmē, gan arī negatīvajā – viltīgajā izpausmē.]

Vienlaicīgi tika radītas apmācības nometnes, kurās no vakardienas ogļračiem un metalurgiem veidoja nākamo Novorosijskas armiju. Bet hunta tikmēr ar stiklu caursist mēģinošas mušas spītību centās tiešos triecienos ieņemt Slavjansku.

3. ukraiņu nacistu kļūda. Kaujas spars un motivācija. Donbasa zemessardzei ir ļoti augsts kaujas spars un motivācija, jo viņi aizsargā savas mājas, ģimenes un tuviniekus. Tāpēc katrs dzīvojamo kvartālu apšaudīšanas gadījums, katrs aviācijas uzlidojums padarīja viņus arvien niknākus un karot gribošākus.

Savukārt Ukrainas armijai vispār nebija nekādas karošanas motivācijas. Pat ne naudiskas. Par 1500-2300 grivnām mēnesī [250-380EUR] ies mirt tikai idioti. Mājās strādājot par iekrāvēju vai taksistu var nopelnīt vairāk. Kā rāda Ukrainas mobilizācijas trešās kārtas rezultāti – «нема дурных» [„muļķu nav”]. Brīvprātīgo gandrīz vai nav, bet jauniesaucamo piespiedu noķeršanas  plāni izpildās 15-20% apmērā un ar lielām grūtībām. Savukārt internetkarotāji, kas aktīvi, bravūrīgi un agresīvi aicina izrēķināties ar „ separātistiem”, nezin kāpēc nemaz nesteidzas klaviatūru nomainīt uz AK-74 [automāta marka], bet žēl, skaties i valstī paliktu mazāk asinskāru izdzimteņu.

Nacionālistu [nacistu] bataljoniem ir cita nelaime – tie ir pārlieku nedisciplinēti. Viņi ļoti labi prot piedalīties soda ekspedīcijās pret neaizsargātiem cilvēkiem, karot ar sirmgalvjiem un sievietēm, bet tiešās militārās sadursmēs daudzi bēg, pametot ieročus un tehniku.

Nav iespējams uzvarēt karā tikai apšaudot pretinieku no attāluma (pie tam, šaujot nevis par pašu pretinieku, bet gan pārsvarā pa civilobjektiem). Nevar uzvarēt karu ar armiju, kura baidās uzbrukt pat, ja tai ir pieckārtīgs un desmitkārtīgs skaitliskais pārsvars.

4.ukraiņu nacistu kļūda. Cietsirdīgi vienaldzīga attieksme pret pašu cilvēkiem. Vēl maija beigās es rakstīju, ka Donbass var sapulcināt apmēram 300 tūkstošus karavīru. Tomēr vienlaicīgi turēt zemessardzē tik lielu cilvēku masu ir bezjēdzīgi, tāpēc ir jāveic rotācija. Piemēram „Motorola” [leģendārs Slavjanskas grupas operatīvā līmeņa komandieris, kura grupa veic militārus „brīnumus”] var aizbraukt uz Krimu kāzu ceļojumā, bet pēc tam atgriezties un turpināt „sist”  nacistus.

Kijevas hunta savukārt nolēma, ka jo vairāk, jo labāk un ka vienkāršs skaitlisks pārsvars spēj izšķirt kara gaitu (tas ir raksturīgs lūzeru domāšanas veids). Tādējādi viņi radīja daudz lielāku soda ekspedīcijas grupu nekā spēj nodrošināt ar bruņojumu un pārtiku. Un viņi visi vairākus mēnešus tika turēti bez rotācijas, faktiski pārvēršot tos par izspiestiem citroniem pat bez iesaistes tiešā karadarbībā. Tai pat laikā idejiskie nacisti no dažādiem mistiskiem bataljoniem visu šo laiku atpūtās visādās sanatorijās, sauļojās un rīkoja barbekju.

Pie tam Donbasa zemessardze ļoti rūpīgi plānoja savas militārās operācijas, lai maksimāli izvairītos pat no visminimālākajiem zaudējumiem (izņēmums te ir vienīgi maija uzbrukums Doņeckas lidostai, bet pat tas apstiprina likumsakarību). Pie tam katra sagrābtā bruņumašīna tika nogādāta frontes aizmugurē, tika rūpīgi salabota un tika izmantota tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Savukārt hunta, nerēķinoties ar zaudējumiem, katru savu uzdevumu risināja lielos daudzumos zaudējot kara tehniku un bez apdomas pārvēršot savus karavīrus par līķiem.

5. ukraiņu nacistu kļūda. Mēģinājums ielenkt visu Donbasa teritoriju. Kad es pirmo reizi dzirdēju par huntas plāniem ielenkt Doņeckas-Luganskas aglomerāciju, es nespēju noticēt, ka viņi varētu būt tik stulbi. Pēc tam es atvieglojumā nopūtos, bet vēl pēc tam ilgi smējos.

Doņeckas-Luganskas aglomerācija ir viena no pasaules lielākajām pilsētas aglomerācijām. Pēc būtības tas ir viens liels pilsētas masīvs, kur starp dažādām „pilsētām”  ir tikai daži simti metru un viena pilsēta nemanāmi pāriet nākamajā (ja nebūtu ceļazīmes, tad neviens to pat neievērotu). Šīs aglomerācijas perimetrs ir vairāk kā 580 kilometru.

Acīmredzot huntas ģenerālštābs (jeb tie, kas viņiem tur visu komandē) neko nav dzirdējuši par tādu terminu kā „frontes blīvums”. Pretējā gadījumā visvienkāršākās aritmētiskās darbības uz kalkulatora viņiem pateiktu priekšā, ka 60 tūkstošu karavīru esamības gadījumā, kuri ir vienmērīgi sadalīti pa 600 kilometru perimetru, ļaus viņiem radīt frontes blīvumu 100 cilvēki uz kilometru, kā arī 1-2 tanki uz kilometru un 1-2 artilērijas ieroči uz kilometru. Bet tas ir ļoti maz pat priekš frontes noturēšanas, nerunājot nemaz par uzbrukumu, kur frontes blīvumam ir jābūt daudz augstākam.

Šīs ir tik elementāras lietas, ka, lai to zinātu pat nevajag būt beigušam militāro akadēmiju, bet pietiek tikai palasīt dažas labas Padomju grāmatiņas par Lielo Tēvijas karu vai kaut vai paspēlēt „Hearts of Iron” tipa kara kompjūterspēlītes (es lasīju grāmatas).

6. ukraiņu nacistu kļūda. Ģeometrija un loģistika. Iepriekš minētais aplenkums vairāku iemeslu dēļ apgrūtina ātru papildspēku piegādāšanu gadījumos kad Donbasa zemessardze mēģina izrauties no ielenkuma.

Pirmkārt, pārvietošanās potenciāli ielencamā perimetra iekšpusē ir daudz ātrāka, nekā pa perimetra ārpusi.

Otrkārt, pārvietošanās pa aglomerācijas teritoriju notiek pa salīdzinoši augstas kvalitātes pilsētas tipa ceļiem. Tai pat laikā pārvietošanās pa perimetra ārpusi bieži vien notiek pa laukiem, uzkalniem, grāvjiem un notekām.

Hunta faktiski, izvēloties savu taktiku, kļuva par pašas melīgās propagandas upuri. Viņi tik ilgi meloja par to, ka Krievija piegādā Donbasam ieročus, ka nolēma pārtraukt šo iedomāto piegāžu līniju (piegādes bija, bet tikai humanitāras – pārtikas un medikamentu, bet ne tanku un tamlīdzīgas smagās kara tehnikas, ko noteikti būtu fiksējuši ASV satelīti). [Te gan jāpiebilst, ka pēc pašas Donbasa zemessardzes ziņām no Krievijas teritorijas noteikts  ieroču daudzums tika piegādāts, bet šai ziņā nevar runāt par masveida piegādēm, tai skaitā smagā bruņojumā, kas izšķirtu kara likteni]

Šī apsvēruma vadīta hunta iedzina savus soda korpusus gar pašu robežu, izstiepjot tos „ garā desā” , kurai no vienas puses ir Donbasa zemessardze, bet no otras puses Krievijas teritorija. Un ko dara ar „desām”? Viņas sagriež gabalos.

7. ukraiņu nacistu kļūda. Mēģinājumi „saskaldīt un ielenkt”. Ukrainas ģenerālštābam laikam nedeva mieru Vērmahta slava un viņi no sevis iztēlojās lielus stratēģus, izdomājot absurdu plānu sadalīt Doņecku un Lugansku, bet pēc tam „sektorāli attīrīt” katru no tām atsevišķi. Piemēram, Jūs ielas kautiņā līstu starp diviem pretiniekiem, lai katram no viņiem būtu ērtāk jūs sist no abām pusēm? Visdrīzāk nē, jo jebkurš saprātīgs cīnītājs ies prom no šādas līnijas un turēs pretiniekus vienā sektorā. Savukārt šie „gudrinieki” paši labprātīgi ielīda starp divām ugunīm.

8. ukraiņu nacistu kļūda. Alkatība. Mēģinājumi sagrābties „vairāk un ātrāk” nekad ne pie kā laba nav novedusi. Kaut gan es labi saprotu kādēļ hunta tā steidzās – tai strauji tuvojas defolts [maksātnespēja], bet kā beigsies nauda, tā par viņiem vispār neviens vairs karot neies.

9. ukraiņu nacistu kļūda. Regulāra un bezjēdzīga dažāda tipa karaspēka vienību sajaukšana vienā maisījumā. Piemēram, karot negribošajām regulārās armijas daļām pievienoja „labējā sektora” tipa nacistus, kas nevis deva plānoto efektu, kad „idejiskie” nacisti dzina pārējos uz priekšu karot, bet gan izraisīja iekšējus konfliktus un ķīviņus (bieži vien ar līķiem). Tas noveda arī līdz vienību organizatoriskam pagrimumam un to vadāmības zudumam.

10. ukraiņu nacistu kļūda. Balstīšanās uz bruņutehnikas trieciengrupām (tankiem un bruņumašīnām). Tanki iegāja pilsētās bez piesegšanas no kājnieku puses, bet tas noved tikai pie tanku zaudēšanas. Kādēļ tā notiek ir vairāk kā skaidrs – soda ekspedīcijas kājnieki izvairās no iesaistīšanās tuvcīņā. No nacistiem sanāk ļoti labi sodītāji [kuri izrēķinās ar tiem, kuri sevi aizsargāt nespēj], bet ļoti slikti karavīri. Kā saka „xerojiem” bail [ironiska krievu –angļu valodas vārdu spēle apvienojot angļu valodas vārdu hero – varonis un krievu valodas vārdu xer, ko plaši izmanto lamājoties].

11. ukraiņu nacistu kļūda. Balstīšanās uz teroristisku taktiku (amerikāņu „”Šoks un bailes” stilā un visdrīzāk dēļ amerikāņu konsultantu ieteikuma). Krievu cilvēku nebiedē, kad tiek sagrauta viņa māja un tiek nogalināti pazīstamie un kaimiņi. Viņš dēļ tā kļūst ļoti, ļoti, ļoti nikns. Tāpēc katrs aviācijas uzlidojums, katra dzīvojamo ēku artilēriskā apšaude nevis samazināja iedzīvotāju atbalstu Donbasa zemessardzei, bet gan palielināja to. Pat vairāk, katra šāda apšaude palielināja zemessargu skaitu. Bet kad tika appludinātas virkne šahtu, tad bez darba palikušajiem ogļračiem vairs nebija ar ko nodarboties… nu jūs sapratāt.

12. ukraiņu nacistu kļūda. Mēģinājumi piesaistīt militārās veiksmes konkrētiem datumiem. Tas vienmēr rada lielus zaudējumus. Bet Porašenko ļoti gribēja uz 24.augustu [Ukrainas neatkarības diena] palielīties ar militāriem panākumiem. Tagad ir saņemts likumsakarīgs rezultāts [milzīgi zaudējumi, lūzums kara gaitā un Donbasa zemessardzes straujš pretuzbrukums].

Visbeidzot kā zīmīgo 13.ukraiņu nacistu kļūdu ir jāmin pašu lielāko un galveno: velti, jūs, hlopci, vispār līdāt uz Donbasu. Es vēl maijā jūs brīdināju, ka nekas labs no tā nesanāks.

Uzskaitītās kļūdas protams nav vienīgās, to ir daudzkārt vairāk, bet daļa no tām joprojām turpina strādāt, tāpēc aprobežošos pagaidām ar šīm. Par pārējo kaut kad vēlāk pēc uzvaras pār huntu [un Kijevas atbrīvošanas].

Aleksandrs Rodžers

Avots:

http://www.anna-news.info/node/20889

Spēku samēra karte Donbasā uz 31.07.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 31.07.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 04.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 04.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 10.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 10.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 17.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 17.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 21.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 21.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 26.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 26.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 29.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 29.08.2014

Informācijas aģentūra
/01.09.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Par Krievijas iebrukumu Ukrainā

Jau labu laiku mēdiji liek noprast, ka Krievija ir iebrukusi Ukrainā. Notiekošais Austrumukrainā tiek primitivizēts, tam tiek piejaukta milzīga melu daļa un ar to tiek barotas mazinošu iedzīvotāju masas, kuras tam tic ne tikai informācijas trūkuma dēļ, bet arī tāpēc, ka ļoti grib tam ticēt dēļ savām antikrieviskām noskaņām.

Tiem, kuri vēl ir saglabājuši spēju domāt patstāvīgi, paskaidroju – ja Krievijas karaspēks tik tiešām iebruktu Ukrainā, tad par to būtu nevis viena, nožēlojama, veca un apšaubāmas  izcelsmes fotogrāfija, bet gan milzums daudzums svaigu foto un videouzņēmumu, un pati karadarbība dažu dienu laikā tiktu pārnesta uz Rietumukrainas reģioniem. Tas tāpēc, ka Krievijas armija ir galvastiesu pārāka par tām bruņoto grupu atliekām, ko dēvē par Ukrainas armiju. Un ja šāds iebrukums nebeigtos ātri (kas, visticamāk tā būtu), tad viņš iestrēgtu Rietumukrainā, kur tik tiešām nemīl krievus un Krieviju, atšķirībā no Austrumukrainas un pat Vidusukrainas, kur iedzīvotāju attieksme ir diametrāli pretēja.

Bet varbūt Krievija rīkojas slepeni un iesūta tur savus karavīrus kā privātpersonas? Varbūt! Varbūt pilnībā tā, varbūt daļēji tā, bet varbūt savādāk! Bet tas kardināli maina lietas būtību un tādu taktiku nevar nosaukt par Krievijas iebrukumu tādēļ, ka ir milzīga atšķirība starp atklātu iebrukumu un šādām slēptām aktivitātēm.

Kāda starpība? Tāda, ka netiek izmantotas esošas, atstrādātas formālas organizatoriskās struktūras. Karot neviens negrib. Gandrīz neviens, izņemot sadistus un idejiski augsti motivētus cilvēkus, kuri karo par savu ideālu. Šādu cilvēku nav nemaz tik daudz. Tāpēc regulārā armijā, kura ir daudzskaitliska, ir stingra reglamentācija, disciplīna un sodi par pavēļu neizpildi. Šo mehānismu uz pilnu jaudu var iedarbināt tikai un vienīgi dodot formālu pavēli, kuru ir grūti noslēpt, jo uz tās pamata tiek dotas citas formālas pavēles, tiek veiktas dažādas darbības, tai skaitā armijas daļu pārvietošanās, kuras pretinieki fiksē un analizē.

Ja kaut kādu iemeslu dēļ nav vēlēšanās atklāti sākt karadarbību, tad tas rada nozīmīgus ierobežojumus, kas ievērojami samazina bruņoto spēku izmantošanas efektivitāti gan skaitliskā, gan bruņojuma ziņā. Piemēram, lai neformālā kārtā iesūtītu pretinieka teritorijā savus karavīrus, tad tādi vispirmām kārtām ir jāatlasa (jo atklātu pavēli dot nav iespējams), kas nav nemaz tik vienkārši gan tādēļ, ka ir maz gribētāju karot un pakļaut sevi nogalināšanas riskam, gan arī tādēļ, ka šādos gadījumos ļoti būtiska ir konkrētu karavīru uzticamība. Ja ar neformālu pavēli tiek iesūtīts neuzticams karavīrs, viņš vienkārši var dezertēt un kļūt par pierādījumu šādām darbībām. Šī iemesla dēļ ir arī ierobežotas iespējas izmantot regulārās armijas diversantu grupas (var, bet maz skaitliski un salīdzinoši īslaicīgi).

Tātad, kas patiesībā notiek Ukrainā? Tur notiek pilsoņu karš starp ukraiņu nacistiem (kuri diskreditējot nacionālismu sauc sevi par nacionālistiem), ko atbalsta Rietumi (ASV, Polija u.c. valstis) un Ukrainas antinacistiem (kas ir gan krievi, gan ukraiņi), ko līdzīgā kārtā atbalsta Krievija. Ukrainā pilnīgi atklāti strādā CIP darbinieki, ASV palīdz ukraiņu nacistiem ar operatīvo informāciju, konsultē tos, nacistu pusē karo ASV un Polijas privātas militārās kompānijas, kuras piegādā arī ieročus.  Tas ir fakts un dēļ tā var teikt, ka ASV jau kopš februāra ir iebrukusi Ukrainā.

Savukārt no Krievijas uz Donbasu pilnīgi atklāti plūst brīvprātīgie, daudzi no kuriem ir bijušie vai pat esošie (atvaļinājumā) Krievijas armijas karavīri (kopsummā apmēram 3000) un privātā kārtā tiek piegādāti arī ieroči. Tāpat, protams, ir Krievijas mēdiju informatīvais atbalsts, atspoguļojot puslīdz patiesi notikumus Donbasā (atšķirībā no Rietumu informatīvā atbalsta nacistiem, kurš visvairāk izpaužas tieši melu izplatībā).

Tomēr neskatoties uz ārējo ietekmi, galvenais konflikts tomēr ir starp ukraiņu nacistiem un tiem Ukrainas iedzīvotājiem, kuri kategoriski negrib dzīvot nacistiskā Ukrainā, un nacisti šai konfliktā ir agresori, jo ir atnākuši savā saprašanā „ukrainizēt” tos ukraiņus un krievus, kuriem ir pavisam citas vērtības un pavisam cita sapratne kas ir ukrainis. Un uzvedība nacistiem ir atbilstoša – viņi apzināti iznīcina infrastruktūras objektus, apšauda ar artilēriju dzīvojamās mājas un veic nežēlīgus kara noziegumus pret civiliedzīvotājiem. Citiem vārdiem sakot, ukraiņu nacisti Austrumukrainā veic teroru pret tur dzīvojošajiem, viņi slepkavo, izvaro, piekauj, laupa un pazemo visus, kuri neatbilst viņu nacistiskajiem uzskatiem. Un tas rada noteiktu pretreakciju kā rezultātā karot gribošo austrumukraiņu skaits strauji aug (Doņeckas zemessardzē ir vairāk kā  80% vietējo brīvprātīgo).

Tas viss notiek jau kopš maija. Lai gan mēdiji visu laiku vaino Krieviju, lai gan visu laiku tiek melots par tur notiekošo, tomēr paziņojumi par to, ka Krievija ir tieši iebrukusi Ukrainā, netika izplatīti. Tagad tiek. Kāpēc? Tāpēc, ka Ukrainas armijas, neskatoties uz trijām visukrainas mobilizācijām, ir gandrīz pilnībā sagrauta, ir nogalināts neiedomājami liels skaits nacistu pusē karojošo, pazaudēta lielākā daļa kara tehnikas (iznīcināta vai atņemta) un Doņeckas zemessardze ir uzsākusi strauju pretuzbrukumu. Gan no propagandiskā, gan atlikušo nacistiski orientēto stulbeņu mobilizēšanas viedokļa ir ļoti neizdevīgi atzīt, ka visu valsts armiju ir iznīcinājusi skaitliskā ziņā apmēram desmit reizes mazākā zemessardze ar daudzkārt sliktāku bruņojumu (un tas viss neskatoties uz no Krievijas nākušo atbalstu). Atzīt to nozīmē atzīt, ka esošie Ukrainas pārvaldītāji nekam neder un ļoti īsā laikā ir noveduši valsti līdz pilnīgam sabrukumam, kas tā arī ir (paši ukraiņu nacisti atklāti gauduļo par visdažādākajām absurdām nejēdzībām valsts pārvaldē un kara vešanā).

Pavisam cita lieta ir paziņot, ka pie visa ir vainīga Krievija un ka īstenībā varonīgo Ukrainas armiju iznīcināja Krievija. Tas ir gan universāls attaisnojums jebkam muļķa nacistiski orientēto antikrievu acīs, kas ļauj piesegt jebkuru nelietību, neizdarību, neprofesionalitāti utt. , gan arī paši iedomības pārpilnie nacisti tad nejūtas tik maziņi un bezspēcīgi.

Var šādi melot un var šiem meliem ticēt, tikai jāņem vērā, ka tam, kurš zaudē saikni ar realitāti, tā agri vai vēlu visnežēlīgākā kārtā atriebjas, tāpēc latviešiem būtu pēdējais laiks pārstāt akli ticēt amerikanizēto Latvijas mēdiju melīgajai propagandai.

Ivars Prūsis
/29.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 32 komentāri

Kā izglābt Latviju (un ne tikai)

00376_9kapitalismLatvija tiek iznīcināta (līdzīgi citām valstīm) un šīs iznīcināšanas izpausmes ir arvien uzskatamāk redzamas katram, kurš ir spējīgs, atraujoties no melīgi propagandiskās preses un izraujoties no aprobežotās pūļa maziski egocentriskās „gudrības”, paskatīties uz skarbo realitāti. Esam krituši jau tik zemu, ka legāli tiek pārdoti bērni, tiek intensīvi propagandēts un uzspiests izvirtības un nežēlības kults, daudzu cienījamu un vajadzīgu profesiju pārstāvji nevis godīgi strādā savā amatā, bet gan „pelna”, izmantojot savu klientu nezināšanu un apzināti veic savai profesijai pretējas darbības (ārsti nevis ārstē, bet apzināti biznesa interešu vadīti neārstē vai pat izraisa saslimšanas, skolotāji nevis māca, bet muļķo, advokāti nevis aizstāv, bet sarunā ar pretējo pusi, ierēdņi savukārt ir totāli korumpēti un nepilda savas funkcijas utt.). Tas viss nevar beigties nekādi savādāk kā ar sabiedrības pašiznīcināšanos un šo procesu mēs pašreiz arī varam novērot. Viena no galvenajām ļaunuma saknēm šim ārprātam ir kapitālisms, kad viss tiek pakļauts pirkšanas un pārdošanas attiecībām un kad viss tiek vērtēts ar egocentriskā izdevīguma mērauklu.

Vēstures gaitā kapitālisms (jeb buržuāzija), kur vien tas nāca pie varas, ir iznīcinājis visas feodālās, patriarhālās, idilliskās attiecības. Tas bez žēlastības sarāva visas tās raibās feodālās saites, kas cilvēku piesaistīja viņa “dabiskajiem pavēlniekiem”, un nav atstājis starp cilvēkiem nekādas citas saites kā tikai kailo interesi, kā tikai bezjūtīgo “samaksu skaidrā naudā”. Dievbijīgo sapņojumu, bruņnieciskās sajūsmas, mietpilsoniskās sentimentalitātes svētās šalkas kapitālisms noslīcināja egoistiska aprēķina ledainajā ūdenī.

Cilvēka personīgo cieņu kapitālisms ir padarījis par maiņas vērtību, un neskaitāmo dokumentāri dāvāto un pašiegūto brīvību vietā tas ir nodibinājis vienu vienīgu nekautrīgu tirdzniecības brīvību. Vārdu sakot, ar reliģiskām un politiskām ilūzijām aizplīvurotas ekspluatācijas vietā kapitālisms lika atklātu, nekaunīgu, tiešu un cietsirdīgu ekspluatāciju.

Kapitālisms noņēma svētuma oreolu visiem līdz tam laikam godātiem un ar svētu bijību uzlūkotiem darbības veidiem. Ārstu, juristu, mācītāju, dzejnieku, zinātnes vīru tas padarīja par prastu algotu strādnieku. Kapitālisms ir norāvis aizgrābjoši sentimentālo plīvuru ģimenes attiecībām un novedis tās līdz primitīvām savstarpējā izdevīguma un naudas attiecībām.

Kapitālisms arvien vairāk un vairāk izskauž ražošanas līdzekļu, īpašuma un iedzīvotāju sadrumstalotību. Tas ir sablīvējis iedzīvotājus, centralizējis ražošanas līdzekļus un koncentrējis gigantiskus īpašumus nedaudzu rokās. Neizbēgamas sekas tam ir politiska centralizācija. Neatkarīgi, gandrīz tikai sabiedroti apgabali ar dažādām interesēm, likumiem, valdībām un muitām tiek saliedēti vienā nācijā ar vienu valdību, vienu likumdošanu, vienu nacionālu šķiras interesi, vienu muitas robežu, tādējādi iznīcinot neatkarīgas valstis un tautas kā tādas.

Modernā kapitālistiskā sabiedrība, kas uzbūrusi tik varenus ražošanas un maiņas līdzekļus, ar savām kapitālistiskajām ražošanas un maiņas attiecībām, ar kapitālistiskā īpašuma attiecībām ir līdzīga tam burvim, kas nespēj vairs savaldīt pazemes spēkus, ko pats uzbūris. Jau vairāk kā gadsimtu ekonomikas vēsture ir vairs tikai vēsture par moderno ražotājspēku sacelšanos pret modernajām ražošanas attiecībām, pret tām īpašuma attiecībām, kas ir kapitālistu eksistences un kundzības pamats. Kā piemēru var minēt tirdzniecības krīzes, kas, periodiski atkārtojoties, arvien bīstamāk apdraud visas kapitālistiskās sabiedrības eksistenci. Tirdzniecības krīžu laikā ikreiz tiek iznīcināta ievērojama daļa ne tikai saražoto produktu, bet arī pat jau radīto ražotājspēku. Krīžu laikā izlaužas uz āru sabiedriskā epidēmija, kas visos iepriekšējos laikmetos būtu šķitusi nejēdzība, – pārprodukcijas epidēmija. Sabiedrība piepeši tiek atsviesta atpakaļ pēkšņa barbarisma stāvoklī; šķiet, bada posts, vispārējs postošs karš tai atņēmuši visus iztikas līdzekļus; šķiet, rūpniecība, tirdzniecība iznīcinātas, un kāpēc? Tāpēc, ka sabiedrībai ir par daudz civilizācijas, par daudz iztikas līdzekļu, par daudz rūpniecības, par daudz tirdzniecības un tāpēc tas viss ir nevis jāizdala ļoti daudzajiem trūkumcietējiem, bet gan apzināti jāiznīcina. Ražotājspēki, kas ir kapitālista rīcībā, nekalpo vairs tikai kapitālistisko īpašuma attiecību veicināšanai; gluži otrādi – šīm attiecībām  tie ir kļuvuši pārāk vareni, ievērojami pārauguši tās; šīs attiecības tos kavē; un, tiklīdz ražotājspēki šo kavēkli sāk pārvarēt, tie ienes sajukumu visā kapitālistiskajā sabiedrībā, apdraud kapitālistiskā privātīpašuma pastāvēšanu. Kapitālistiskās attiecības kļuvušas par šaurām, lai aptvertu to radītās bagātības.

Kā kapitālisti pārvar krīzes? No vienas puses, ar liela daudzuma ražotājspēku piespiedu iznīcināšanu, no otras puses, iekarojot jaunus tirgus (kuri mūsdienās ir gandrīz beigušies) un pamatīgāk ekspluatējot vecos. Citiem vārdiem sakot, kapitālisti, pārvarot krīzes, sagatavo vispusīgākas un graujošākas krīzes nākotnē un samazina līdzekļus to novēršanai.

Strādnieki, kas pa vienam spiesti sevi pārdot, ir tāda pati prece kā kurš katrs cits tirdzniecības priekšmets un tāpēc tāpat pakļauti visām mainīgajām konkurences nejaušībām, visām tirgus svārstībām. Aprobežotās algoto darbinieku masas pašas sevi dehumanizē, pielīdzinot sevi bezpersoniskiem resursiem, mantai, kas ir viens no galvenajiem verdzības idejiskajiem balstiem. Ko vērta vien ir daudzu muļķa algotņu  patiesa un entuziastiska sajūsmināšanās par frāzi un konceptu „pārdot sevi”. Šie stulbeņi nemaz neapjēdz cik drausmīga simboliska un metafiziska nozīme tam ir.

Kā vienas no zālēm ir nevis īpašuma likvidēšana vispār (piemēram, personiskā īpašuma), bet gan kapitālistiskā (jeb buržuāziskā) īpašuma likvidēšana. Bet modernais kapitālistiskais privātīpašums ir pēdējā un vispilnīgākā izteiksme tādai produktu ražošanai un visu darba augļu piesavināšanai, kas dibināta uz sabiedrisko grupu pretrunām (skaldi un valdi), uz iespēju mazākumam ekspluatēt  vairākumu. Šādā nozīmē sabiedrības glābšanas teoriju var izteikt tikai vienā tēzē: privātīpašuma iznīcināšana.

Bet vai algotais darbs rada algādzim īpašumu? Nekādā ziņā. Tas rada kapitālu, t. i., to īpašumu, kas algoto darbu ekspluatē, īpašumu, kas var vairoties tikai ar to nosacījumu, ka tas rada jaunu algotu darbu, lai to atkal no jauna ekspluatētu.

Būt kapitālistam nozīmē ieņemt ražošanā ne tikai tīri personisku, bet arī sabiedrisku stāvokli. Kapitāls ir kolektīvs produkts, un to var iedarbināt tikai daudzu sabiedrības locekļu kopdarbība, galu galā pat tikai visu sabiedrības locekļu kopdarbība. Kapitāls tātad nav personisks, bet gan sabiedrisks spēks. Tātad, ja kapitāls tiks pārvērsts par kolektīvu, visiem sabiedrības locekļiem piederošu īpašumu, tad ne jau personiskais īpašums pārvērtīsies par sabiedrisku. Mainīsies tikai īpašuma sabiedriskais raksturs.

Muļķi un nelieši var sākt šausmināties par vēlmi iznīcināt privātīpašumu, bet tas ir liekulīgs sašutums, jo vairāk kā deviņām desmitdaļām sabiedrības locekļu privātīpašums jau ir iznīcināts. Privātīpašums kā tāds var pastāvēt tieši tādēļ, ka deviņām desmitdaļām tā nav. Tātad šāds pārmetums ir dēļ vēlmes likvidēt tādu īpašuma formu, kura pastāvēšanas nepieciešamais nosacījums ir tas, ka milzīgam sabiedrības vairākumam īpašuma nav vispār. Ja pārmetums ir par to, ka ir jāiznīcina niecīga skaita kapitālistu īpašums, tad viņš ir pareizs – lai glābtu visu sabiedrību, tik tiešām ir jāiznīcina (jāsabiedrisko) niecīga skaita kapitālistu īpašumi un privilēģijas.

Tiek teikts, ka sākot ar to brīdi, kad darbu nevarēs vairs pārvērst par kapitālu, par naudu, par zemes renti, īsi sakot, par personiski monopolizējamu sabiedrisku spēku, t. i., sākot ar to brīdi, kad personiskais īpašums nevarēs vairs pārvērsties par kapitālistisko īpašumu, sākot ar to brīdi, personība it kā tikšot iznīcināta. Ar šādu apgalvojumu tiek atzīts, ka par personību kapitālisma apstākļos tiek uzskatīta tikai un vienīgi kapitālista personība. Šī kapitālista personība visas sabiedrības saglabāšanas vārdā tik tiešām ir jāiznīcina. Tādējādi ļaudīm netiktu laupīta iegūt sabiedriskā produkta augļus, bet gan tikta laupīta iespēja piesavināties sabiedriskā produkta augļus uz citu cilvēku un viņa darba paverdzināšanas rēķina.

Vēl tiek teikts, ka iznīcinot privātīpašumu, izbeigšoties katra darbība un iestāšoties vispārējs slinkums. Tādā gadījumā kapitālistiskai sabiedrībai aiz slinkuma jau sen būtu vajadzējis jāaiziet bojā; jo tie, kas strādā kapitālista labā, praktiski nekā neiegūst (vislabākajā gadījumā – algu darbaspējīga stāvokļa uzturēšanai), un tie, kas tur iegūst kapitālistisko attiecību rezultātā (īpašnieki, kuriem tikai pieder īpašums, bet viņi ne velna nedara), nestrādā.

Īpaši riebīgas ir kapitālistu (uzņēmēju) liekulīgās frāzes par ģimeni un audzināšanu, par vecāku un bērnu sirsnīgajām attiecībām, jo dēļ kapitālisma attīstības tiek sarautas algotņu ģimenes saites un bērni tiek padarīti par vienkāršiem tirdzniecības objektiem un darbarīkiem.

Kapitālisti (uzņēmēji) pat savas sievas uzlūko kā ražošanas rīkus. Viņi, dzirdot, ka ražošanas rīkus kāds domā nodot kopīgā lietošanā, nevar iedomāties neko citu kā vienīgi to, ka koplietošanas liktenis piemeklēšot arī sievietes. Visinteresantākais ir tas, ka tieši kapitālisma apstākļos sievietes lielā mērā tik tiešām ir kļuvušas par kopīpašumu. Kapitālisti (uzņēmēji), neapmierinādamies ar to, ka viņu rīcībā ir algoto darbinieku sievas un meitas, par atklāto prostitūciju nemaz nerunājot, ar sevišķu prieku pavedina citu kapitālistu sievas un meitas. Šādi raugoties kapitālistiskā laulība faktiski ir kopsievība. Pats par sevi taču saprotams, ka, iznīcinot tagadējās kapitālistiskās pirkšanas un pārdošanas attiecības, izzudīs arī to radītās kopsievības efekts, t. i., oficiālā un neoficiālā prostitūcija.

Valstis un sabiedrības ir dažādas, bet vispārinot un vienkāršojot tām visām ir piemērojama sekojoša glābšanas programma:

1. Zemes īpašuma principa likvidēšana un zemes pasludināšana par neatņemamu sabiedrības (valsts) īpašumu;
2. Privātbanku un privātkreditēšanas principa likvidēšana. Vienas sabiedriskas (nacionālas) bankas nodibināšana ar valsts kapitālu un pilnīgu monopolu (stingri nodalot iekšējai tirdzniecībai paredzētos naudas līdzekļus no ārējai tirdzniecībai paredzētajiem un brīvi, bez mākslīgiem ierobežojumiem (zelta/sudraba standarts u.c.) emitējot iekšējām vajadzībām (sabiedriskie projekti, sabiedrisko procesu funkcionēšanas nodrošināšana) nepieciešamos naudas līdzekļus);
3. Visu transporta, enerģētikas, komunikāciju, komunālās saimniecības īpašumu un uzņēmumu centralizācija valsts rokās;
4. Visu kapitālistu īpašuma (pirmkārt un galvenokārt – ražošanas līdzekļu) konfiskācija ;
5. Valsts fabriku, ražošanas rīku pavairošana, zemes iekopšana un kultivēšana pēc kopīga plāna (ekonomika valstiskā līmenī ir jāplāno un jāvada; jāizveido valsts plāna komiteja);
6. Vienādi obligāts darbs visiem, rūpniecisku armiju nodibināšana, sevišķi zemkopībā (kolektīvās lielsaimniecības);
7. Visu bērnu sabiedriska un bezmaksas tikumiska audzināšana un maksimāla izglītošana. Ekspluatējoša bērnu darba izbeigšana. Bērnu audzināšanas apvienošana ar materiālo ražošanu, jeb bērnu audzināšana caur darbu (tas ir – bērniem ir mērenā apjomā arī jāstrādā viņu audzināšanas nolūkā, nevis jātop nežēlīgi un cietsirdīgi izkalpinātiem kā tas notiek ar galējā nabadzībā nonākušajiem bērniem).

Kā saka nekas jauns nav šai pasaulē, nemaz tik daudz kas pēc būtības nav mainījies, salīdzinājumā ar laiku pirms 150 gadiem, un viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Ja negribam, lai mūsu sabiedrībā nobeidzas, bez šī plāna realizācijas nekādi neiztikt.

Avots:

http://www.host-a.net/u/fribuuki/komunistiskas_partijas_manifests.zip

Informācijas aģentūra
/28.08.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Nelikumību sievišķā seja, jeb apcerējums par tiesu sistēmas patvaļu

00377_justicePie mums valda sievietes. Viņas lielā daudzumā ir skolās, ofisos, valsts pārvaldē un tiesās. Nezinātājam varētu šķist, ka tas nav nekas īpašs, bet patiesībā sieviešu valdīšanai, bez vīriešu virsuzraudzības, ir gana negatīvas un pat drausmīgas sekas, ne velti ir reliģijas un sabiedriskie virzieni, kuri stingri noliedz sievietēm ieņemt vadošos amatus (kristieši šai ziņā var atcerēties Bībelē teikto, ka ģimenes galva ir vīrietis; tā nav tikai šovinistiska dogma, bet praktiski un psiholoģiski pamatota nepieciešamība). Tam ir savi iemesli un galvenais no tiem – sieviešu emocionalitāte (vadīšanās primāri no emocijām) un no tā izrietošā loģiskās argumentācijas sekundārība (tas nav slikti, tas tā vienkārši ir un jebkurā darba organizācijā tas obligāti jāņem vērā). Lai kā arī necenstos dzimumu vienādotāji, bet sievietes atšķiras no vīriešiem un šīs atšķirības izpaužas arī psiholoģijā. Citiem vārdiem sakot, vīriešu psiholoģija un sieviešu psiholoģija pietiekami ievērojami atšķiras, ko nekādi nedrīkst ignorēt (šis apstāklis tiek noklusēts un praktiski, aizsedzoties aiz pseidovienlīdzības saukļiem, noliegts). Šai ziņā noderīgs un informatīvi ļoti bagāts ir 2002.gada krievu publicista Jurija Muhina raksts par sieviešu dominanci Krievijas tiesās. Arī Latvijā ir līdzīga problēm un jo sevišķi aktuāla dēļ sociālo dienestu un bāriņtiesu necilvēcīgās patvaļas pret bērniem un ģimeni. Šajos dienestos lielākā daļa darbinieku ir sievietes un kā rāda prakse, ievērojama to daļa ir primitīvas tirgussievu līmeņa dāmītes, kuras vai pušu plīst no iedomības un pašpārliecinātības par savu visgudrību. Un šādam kontingentam ir iedota milzīga, praktiski ar maz ko aprobežota vara izlemt citu cilvēku likteņus. Tas ir drausmīgi un arvien vairāk ir redzamas tā sekas. Bet tagad pats raksts…

Patvaļas un nelikumību sievišķā seja

Saprast organizācijas birokratizācijas pakāpi var tikai pēc tam, kad esi ar šo organizāciju pastrādājis, jeb saskāries ar to. Bet, pirmkārt, ne visiem tas ir iespējams, jo parasti cilvēki ir attiecīgo organizāciju apmeklētāji, nevis partneri. Otrkārt, kad sapratīsi, tad var izrādīties jau par vēlu. Tāpēc lietderīgi ir iemācīties pašam kaut kā novērtēt ar kāda tipa organizāciju ir darīšana. Tas var izklausīties dīvaini, bet vislabākais ātras virspusējas organizācijas novērtēšanas veids ir pēc tās dalībnieku dzimuma.

Ja kādā organizācijā ir daudz vīrieši vai viņiem tajā ir ievērojama loma, tad ir liela varbūtība, ka šī organizācija darbojas reāli ņemot vērā lietu būtību. Savukārt, ja organizācijā vīrieši ir nepamanāmi, tad, visdrīzāk, ar to ir pavisam čābīgi – šādam kantorim ir nospļauties uz apkārtējiem un to darbību būtību, ko organizācijai vajadzētu veikt.

Te gribu uzsvērt, ka neiet runa par kāda atsevišķa organizācijas dalībnieka dzimumu. Sieviete pilnīgi noteikti var strādāt, vadoties no lietu būtības principiem, ja visa organizācija nav pārmērīgi birokratizējusies. Runa ir par visas organizācijas kadru sastāvu, par sieviešu īpatsvaru vadošos amatos.

Problēma ir acīmredzama

Šī problēma jau ir kļuvusi tik acīmredzama, ka to ir pamanījuši jau nespeciālisti. Nesen [2001.-2002.gads] internetlapā „Krievu žurnāls” parādījās vairāki darbi par šo tēmu, kuros autori cenšas saprast, kas tad patiesībā notiek.

Tā, piemēram, D.Bereskovs raksta: „Kaut kā tā ir sanācis, ka ne tikai tiesās, bet arī vairumā citu Krievijas birokrātisko iestāžu visu pārsvarā nosaka tikai sievietes (starp citu pēc daudziem rādītājiem tiesas maz ar ko atšķiras no citām „sieviešu iestādēm”, tādām kā slimnīcas, poliklīnikas, skolas). Glavkos [Galvenās komitejas, jeb galvenās pārvaldes] un ministrijās, fondos un birojos, dažādās aģentūrās, inspekcijās, komitejās galvenie izpildītāji pārsvarā ir sievietes, kas padara šīs birokrātiskās iestādes par drošām, stabilām un funkcionējošām bez traucējumiem. Un tas pazudina mūsu valsti, jo, kā zināms, sieviešu daba ir vērsta uz esošo ieguvumu nostiprināšanu, uz pretestību jebkādām izmaiņām, uz visa jaunā, nepazīstamā, neskaidrā noraidīšanu. Organizācija, kuru vada sievietes, nekad  neradīs neko oriģinālu, svaigu, nestandarta. Protams, ir arī izņēmumi, bet ne par to ir stāsts.(…)

Mēdz teikt, ka mūsu trūkumi ir mūsu pozitīvo iezīmju turpinājums. Sieviešu psiholoģijas iezīmes pašas par sevi nav ne pozitīvas, ne negatīvas. Tieši padomju-komunistiskā totalitārā sistēma praktiski noteica sieviešu lielo piemērotību nepārtrauktas birokrātiskās sistēmas mašinērijas darbības nodrošināšanā. Sistēma mobilizēja sabiedrisko kontingentu, kurš ir paklausīgs, ar augstu vidējo intelekta līmeni, spējīgu pašorganizēties, nekaprīzs (kas ir būtiski) un tādu, kurš neapdraud neviena politiskās ambīcijas. [Citiem vārdiem sakot, sievietes paklausīgi izpilda to, ko tām liek, bez liekām iebildēm, kas ir ļoti ērti. Principiāls vīrietis var neizpildīt un atklāti atteikties to darīt. Sieviete izpildīs daudzko gan tāpēc ka nepadomās (ja jau saka, tad jāpilda), gan arī personiskās drošības dēļ, kas tai ir visaugstākā prioritāte.] Šis kontingents joprojām ir savās vietās, mašīna strādā un nekas joprojām nav mainījies.” [http://old.russ.ru:8083/politics/20020109-db-pr.html ]

Slavenais krievu cilvēktiesību aktīvists Valentīns Abramkins (1946-2013) raksta: „Mūsu tiesu sistēmas cietsirdības cēlonis ir apstāklī, ka tā ir sieviešu sistēma: 60% tiesnešu ir sievietes. Nekas tamlīdzīgs nav nevienā citā pasaules valstī! Visbargākos sodus sievietes-tiesneses piespriež nepilngadīgajiem un sievietēm, bet vismaigākos sodus vīriešiem – recidīvistiem.” [Recidīvists – atkārtota, vairākkārtēja nozieguma izdarītājs; viss Abramkina raksts te: http://old.russ.ru/ist_sovr/20011224-pr.html ]

Attīstot Bereskova domu atgādināšu, kas šai sakarā ir iebilstams dedzīgām feministēm: vīrieši un sievietes ir ļoti dažādi cilvēki un spējas katram individuālam cvilvēkam ir ļoti dažādas. Es savukārt saku par vīriešu un sieviešu spēju atšķirībām, nevis par to, ka vīriešiem to ir vairāk. Vīriešiem un sievietēm spējas ir puse uz pusi, tikai tās ir dažādas.

Vīrietis ir spējīgs ātri veikt analīzi un uz tās pamata pieņemt lēmumus jaunās, mainīgās situācijās. Tāds ir vīrieša darbs, kurš viņam sagādā patiesu prieku. Sieviete šādā darbā jūtas nekomfortabli, sievietei patīk darbs, kur ir jāpilnveido jau esoši risinājumi. Runa ir par vidēji statistiskiem vīriešiem un vidēji statistiskām sievietēm, jo, protams, vienmēr ir galēji gadījumi, kad vīrietim ir sievišķīga prāta un psihes uzbūve, bet sievietei vīrišķīga. Bet, neskatoties uz izņēmumiem, kopumā šīs atšķirības ir dzelžaini tieši šādas.

Ir sporta veidi, kuros fiziskais spēks nav vajadzīgs, bet ir nepieciešamība veikt ātru analīzi: šahs, piemēram. Esmu pārliecināts, ka atradīsies tūkstošiem sieviešu, pat tikai amatieres, kuras apspēlēs mani šahā desmitiem partijās pēc kārtas, tomēr pat visstulbākās un visaptaurētākās feministes nepieprasa organizēt jauktus sieviešu un vīriešu šaha čempionātus, jo tas ir absolūti bezjēdzīgi dēļ pilnīgas prognozējamības kura dzimuma pārstāvis šādā čempionātā uzvarēs.  Tai pat laikā ir daudz, pietiekami radošu darbu, kurus vīrieši vienkārši nepanes, lai cik daudz arī viņiem par to nesolītu maksāt.

Piemērs no manas personiskās vadītāja darba pieredzes. Agrāk man bija pakļauta samērā liela analītiska ķīmiska laboratorija, kura veica līdz pat 3 miljoniem analīžu gadā (noteica ķīmisko elementu daudzumu kausējumos). Metodes, kā veikt konkrētas analīzes izstrādāja speciāla inženieru-ķīmiķu grupa. Laborantiem vajadzēja ļoti precīzi šīs metodes atkārtot: nosvērt simtiem proves ar precizitāti līdz 0,001 gramam, nomērīt vairākus simtus šķīdumu porcijas ar precizitāti līdz 0,1 mililitram, notitrēt šķīdumu simtiem reižu tā, lai analīzes kļūda neizietu virs pieļaujamās normas. [Titrēšana ir viena no kvantitatīvās ķīmiskās analīzes metodēm, ar kuru nosaka vielas koncentrāciju kādā šķīdumā.] Pie tam provju vidū obligāti bija dažas tādas, kuras šis laborants jau bija analizējis. Kuras tās ir viņš nezināja un viņam bija atkārtoti jāiegūst precīzi tas pats rezultāts, pretējā gadījumā bija prēmijas noņemšana, profesionālās kategorijas pazemināšana, pārcelšana uz citu darbu. Manas darbinieces veica šo līdz ārprātam pedantisko darbu lielos daudzumos un nekļūdījās. Pie tam īsta meistarība, tāpat kā jebkurā jomā, nāca ar gadiem un labākajiem laborantiem parasti bija 10 – 15 gadu darba stāžs. Bet bija arī jaunas sievietes, kuras samērā ātri panāca izcilus rezultātus, kas liecina par to, ka sieviešu darbā, līdzīgi kā vīriešu, talantam arī ir nozīme.

Vīrieši jebkuru no šīm analīzēm varēja veikt ļoti precīzi. Vienu reizi! Četrdesmit analīzes maiņā vīrietis, spied kā gribi, nebija spējīgs veikt – kļūdītos jau pēc desmitās reizes.

Augstākā profesionālā kategorija mūsu rūpnīcā bija 7-ā [te runa ir par Padomju meriokrātisko darba organizācijas sistēmu, kad jebkuras specialitātes profesionālākajiem darbiniekiem bija līdzīga apmēra atalgojums]. Manām laborantēm bija 5-ā kategorija, bet vairumam rūpnīcā strādājošo vīriešu 4-ā vai 3-ā. Laborantes strādāja baltos halātos, lielāko maiņas daļu sēžot, ziemā atradās siltumā,  vasarā viņām bija kondicionieris un viņu alga bija lielāka nekā autocehu šoferi. Visā rūpnīcas vēsturē nebija neviena vīrieša – laboranta, bet profesionāla sieviete pie stūres bija tikai viena pa visu pilsētu – viņa moskvičā [PSRS automarka] izvadāja slimnīcas galveno ārstu.

Lūk šīs objektīvās dzimumu prāta un fiziskās atšķirības dod iespēju darbībā papildināt vienam otru: vīrietim ir nepārtraukti jāsaskaras ar mainīgo viņa darbības lauku, bet sievietei ir jābūt organizācijas iekšienē, pilnveidojot vīrieša jau atstrādātās darbības metodes. Tēlaini runājot, vīrietim ir jāizvēlas metode ar kuru viņš nomedīs mamutu, bet sievietei jau nomedītais mamuts ir jāpstrādā tā, lai kotletes no tā sanāktu pēc iespējas vairāk. Šāda darbu sadale ļauj strādāt ar prieku gan vīriešiem, gan sievietēm. Lomu maiņa, pat gadījumos, kad fiziskie spēki ir līdzvērtīgi, sievietei būs morāli nepanesama, bet vīrietim līdz nelabumam neinteresanta. Sieviete mocīsies šaubās, ka ne tam mamutam sāka pakaļ dzīties, ne to cirvi uz medībām paņēma, ne pa to ausi sit un gala beigās ģimene paliks bez pārtikas. Pat veiksmes gadījumā gandarījuma nebūs, jo tā šķitīs kā nepārliecinoša nejaušība.

Un tad parādījās priekšnieks…

Augstāk aprakstītās sieviešu un vīriešu atšķirības visiem bija acīmredzamas līdz mirklim, kamēr iztikas līdzekļus deva „nomedīts mamuts”, nevis priekšnieks, kurš kopā ar algu dod arī instrukcijas kā šo algu nopelnīt. Līdz ar priekšnieku parādīšanos jebkurš birokrātisks darbs sievietei kļuva pa spēkam un pat deva tai gandarījumu. Nospļauties uz to kāda ir darāmo darbību būtība, vai tā reāli tiek pildīta vai netiek, galvenais ir izpildīt priekšnieka rīkojumus un saņemt no viņa algu. Nav nepieciešams veikt nekādu patstāvīgu darāmā darba analīzi, nevajag meklēt nekādus risinājumus. Un te ir jāatceras, ka vīrietim šāda atmosfēra ir bioloģiski neizturama.

Nekādā ziņā nevar apgalvot, ka tiklīdz organizācijā parādās sievietes, tā organizācija kļūst par stulbi birokrātisku un formālu kantori, kuram ir nospļauties uz tā funkciju izpildi pēc būtības. Tāpat nepareizs ir Bereskova apgalvojums, ka totalitārie komunisti apzināti pārpildīja kantorus ar bābām, lai vieglāk tās vadītu. Patiesībā vadīt sievietes nebūt nav tik viegli, vīrieši salīdzinājumā ar bābām ir vistīrākie enģelīši.

Sievietēm organizāciju birokratizācijā ir sekundāra loma. Sākumā pašā organizācijas augšā tā pārvēršas par stulbu birokrātisku un formālu kantori (vai reizēm uzreiz tāda arī tiek radīta), pēc tam šī apstākļa dēļ no attiecīgās organizācijas aiziet visi vīrieši [visi īstie vīrieši, kuriem attiecīgi darba apstākļi ir neizturami] un tad atbrīvojušās vietas tiek aizpildītas ar sievietēm. Kopumā birokratizācija nav sieviešu vaina, bet gan tā ir liela mūsu kopēja nelaime.

Sākumā bija vīrieši…

Tagad laiks pievērsties raksta galvenajam objektam, Krievijas tieslietu sistēmai, mūsu tā saucamajiem „neatkarīgajiem” tiesnešiem.  [Viss turpmāk aprakstītais lielā mērā attiecas arī uz Latviju.]

Ja esat vērīgi, tad noteikti būsiet pamanījuši, ka kopš „pārbūves” sākuma [PSRS fundamentālo reformu nosaukums, kuras sākās 1985.gadā] publiski pieminamo tiesnešu vidū gandrīz nemaz nav sastopami vīrieši. Mūsu tiesas ir kļuvušas par bābu mītnes vietām. Par ko tas no liecina? Pareizi, par to, ka mūsu tiesas ir pilnībā birokratizētas un ka lietu būtībai (taisnīgas tiesas spriešanai) tiesās jau sen nav nekādas nozīmes.

Padomju Savienības tiesu birokratizācija sākās pēcstaļina laikā, kad no tiesnešiem tika pieprasīti lēmumi, kuri pēc būtības nav saskaņā ar likumu, bet kuri ir vēlami kompartijas nomenklatūrai. Staļina laikā nekas tāds nenotika. Staļina laikā tiesnešiem bija jāpakļaujas tikai un vienīgi likumam, kas ir loģiski, jo viņš personiski nebūtu pieļāvis, ka kāds valstī, jo īpaši tiesnesis, nepilda viņa paša personiski izstrādāto Konstitūciju [domāta satļinlaiku PSRS konstitūcija].

Piemēram, kad propagandiskos nolūkos ir nepieciešams parādīt „Staļina režīma nelikumības”, bieži atceras par vienu bijušo NKVD darbinieku, „vecās gvardes” boļševiku Mihailu Kedrovu (1878-1941), kurš neilgi pirms kara tika vainots valsts nodevībā un par to tika tiesāts. PSRS Augstākās tiesas kolēģija viņu attaisnoja, bet kolēģi no NKVD viņu neatbrīvoja un pēc kara sākuma viņš tika nošauts, kad par PSRS augstākās varas orgānu bija kļuvusi Valsts Aizsardzības komiteja. Mūs šai gadījumā interesē nevis tas, ka Kedrovs tika nošauts, bet gan tas, ka tiesneši pieņēma lēmumu, kurš kardināli atšķīrās no augstākās valsts varas ieskatiem.

Ņikitas Hruščova (1894-1971) valdīšana Padomju Savienībā sākās ar zemisku Lavrentija Berijas (1899-1953) nogalināšanu un to daudzu nevainīgo cilvēku nogalināšanu, kuri vēlāk tika apsaukti par „Berijas bandu”.  Šīs nelietības piesedza un attaisnoja tiesneši. Tiesneši šai laikā kļuva par galvenajiem atklātu nelikumību līdzdalībniekiem. Viņi ar saviem spriedumiem nogalināja tos, kuriem saskaņā ar likumu nemaz nevarēja piespriest nāvessodu. Viņi likumam piešķīra atpakaļejošu spēku, pielietojot sodu, kurš nebija paredzēts likumpārkāpuma izdarīšanas mirklī. Sākot ar Hruščovu tiesneši pārstāja vadīties no likuma un sirdsapziņas. Par viņu likumu un sirdsapziņu kļuva kompartijas birokrātiskais aparāts, bet konkrēti – prokurots. Gudrās kompartijas vadītā prokuratūra taču nekādi nevar kļūdīties, attiecīgi tas, ko prokuratūra ir norīkojusi par vainīgu, noteikti ir jānotiesā.

[Šī ir ļoti būtiska nianse arī mūsdienu Latvijas t.s.”tieslietu sistēmas” izpratnei. Pietiekami plaši jau ir zināms, ka bijušie prokuratūras darbinieki parasti kļūst par veiksmīgiem advokātiem. Tāpat publiski ir izskanējuši gana daudz gadījumu, kad šādi bijušie prokuratūras darbinieki – advokāti vienkārši sarunā ar tiesnešiem spriedumus. Te labi tiek izskaidrota šīs parādības būtība un parādīts tas, ko mūsdienu Latvijā zina tikai nedaudzi informēti speciālisti – ka galvenais Latvijas nelikumības un netaisnības perēklis ir tieši prokuratūra, gan bijušā LPSR prokuratūra tās bijušo kadru veidolā, gan arī pašreizējā „neatkarīgās” Latvijas prokuratūra tās esošo un mūslaiku bijušo kadru veidolā. Pārējie tieslietu sistēmas elementi (policija un tiesas) kā bija agrāk pakļauti prokuratūrai, tā ir pakļauti joprojām (policija tieši, tiesas netieši). Bet prokurori savukārt ir tieši valdošo politisko aprindu (agrāk kompartijas, tagad biznespartiju klāstera) interešu realizētāji]

Kāda ir tiesneša darba būtība? Tiesnesim ir jāizanalizē lietā esošie pierādījumi un, vadoties no likuma, jāpieņem patstāvīgs lēmums. Tas ir vistīrākais vīriešu darbs. Bet, ja tu esi spiests pieņemt tikai to lēmumu, kuru pieprasa prokurors, ja tava paša personiskā analīze nevienam nav vajadzīga, tad kā gan vīrietis (un arī daudzas sievietes) var strādāt tādu darbu? Tādu darbu var strādāt tikai un vienīgi bābas [te un turpmāk autors cenšas nodalīt normālas sievietes no morāli kritušām sievišķīgām būtnēm, saucot tās par bābām]. Tādējādi vīrierieši masveidā sāka iet prom no tiesām, bet tiesas kļuva par bābu nelietības un zemiskuma paradīzi.

Tiesājot Andreju Sokolovu [domāta 1999.gada tiesa pār 18 gadīgu jaunieti, kurš tika tiesāts kā terorists (soda ziņā viens no bargākajiem pantiem) par neliela Nikolaja II pieminekļa spridzināšanu, kurš nodarījuma rezultātā tikai ieplaisāja ], bāba – prokurore paziņoja, ka it kā arī PSRS laikā viņa esot atteikusies no apsūdzības uzturēšanas (kas bija ceļš uz attaisnošanu), ja esot redzējusi, ka apsūdzētais neesot vainīgs. Tas ir parasts nelietīgu bābu blefs. Viens no PSRS sabrukuma laiku galvenajiem argumentiem pret Padomju Savienību bija apstāklis, ka Padomju tiesneši nekad neattaisnoja apsūdzētos. Tas bija fakts. Bet tas arī bija pavisam cits PSRS nekā tas, ko radīja Staļins.

Pēc Lielā Tēvijas kara sākuma [vācu iebrukums PSRS 1941.gada vasarā] valsts izdzīvošanai kritiski bija ievērojami paaugstināt disciplīnu, attiecīgi tiesnešiem tika pieprasīts  realizēt daudz stingrāku un nežēlīgāku  sodīšanas politiku.1941.gada jūlija un augusta laikā Maskavas tiesas kolēģija pirmajā instancē izskatīja 157 apsūdzēto lietas. 116 tika notiesāti (5 ar nāvessodu). 14 apsūdzēto krimināllietas tika pārtrauktas, bet 27 cilvēkus tiesa attaisnoja „pierādījumu trūkuma dēļ”. Un to laiku tiesnešiem bija nospļauties, ka NKVD un prokuratūra šos cilvēkus uzskatīja par vainīgiem, tieneši vadījās no likuma un paši patstāvīgi pieņēma lēmumu vai cilvēks ir vainīgs, vai nav.

Staļina laikā tiesnesim pašam bija jāizanalizē lieta, tāpēc par tiesnešiem bija vīrieši, bet valstī tik tiešām bija īsta tieslietu sistēma. Tas nevarēja neatsaukties arī uz noziedzības līmeni. Neskatoties uz to, ka staļinlaiku PSRS tiesās tika attaisnots katrs piektais apsūdzētais, slepkavību skaits pirmskara PSRS (170 miljoni iedzīvotāju) 1940.gadā bija 6549 gadījumi.2001.gadā „laimīgotajā, civilizētajā un demokrātiskajā” Krievijā ar tās 148 miljoniem iedzīvotāju un gandrīz pilnībā bābām nokomplektēto tiesnešu un prokuroru sastāvu slepkavību skaits joprojām pārsniedz 30 tūkstošus, lai gan tiesas joprojām gandrīz nevienu neattaisno. Lūk šie 30 tūkstoši slepkavību ir „bābu tiesvedības” rezultāts, jeb, precīzāk sakot, sekas tam, ka Krievijā tieslietu sistēmas pēc būtībs nav [arī Latvijā nav tieslietu sistēmas, bet ir tikai neliešu bandu aizsardzības un patvaļas piesegšanas sistēma].

Vienas tiesneses darba epizode

Tagad pastāstīšu par savu personisko pieredzi saskarē ar tieslietu sistēmas bābiešiem. Aizpagājušajā gadā [2000.gads] man radās labs iemesls, lai personiski iepazītos ar Maskavas tiesām. „Neatkarīgās avīzes” vēsturnieks Anfilovs uzrakstīja recenziju par manas avīzes „Duelis” rakstu krājumu „Karš un mēs”. Uz šo viņa rakstu es atbildēju ar citu rakstu „Duelī”. Bet, kas ir pats galvenais, Anfilovs savā „recenzijā” man piedēvēja tādus vārdus, ko es nebiju teicis, kas ir meli. Attiecīgi man radās tīri likumīgs un dzelžains iemesls piespiest „Neatkarīgo avīzi” atsaukt Anfilova teikto. Labprātīgi avīze to atteicās darīt, tāpēc es griezos tiesā.

Jurijs Muhins

Jurijs Muhins

Tiesa gan eksperiments nesanāca pilnīgi veiksmīgs, jo manu prasību norīkoja izskatīšanai Meščanskas rajona tiesā, kas Maskavas juristu vidū ir ieguvusi kloākas slavu dēļ visnelietīgākā tiesnešu sastāva. Būtu labi, ja mana lieta nokļūtu mazāk nelietīgā tiesā, jo tagad zinoši ļaudis var teikt: „Bet ko gan citu Tu gaidīji, tā taču ir Meščanskas tiesa.”Bet izvēles man nebija.

Lieta tika vilkta ilgi, bet man nebija kur steigties un beigās pēc gada tika nozīmēta tiesas sēde, ko bija jāvada tiesnesei Irinai Makarovai.

Aizeju uz tiesu. Pie durvīm darba kārtība: mana un vēl divas citas lietas tiek skatītas pirmās pulkstens 09:45, bet ceturtā lieta 10:00. Atnāca „Neatkarīgās avīzes” advokatesa un atveda sev līdzi Anfilovu. Advokatesa iegāja pie tiesneses, viņas 5 minūtes kaut ko pačaloja un „viņas augstība” Irina Makarova sāka tiesu, izskatot manu lietu pirmo.

Es pietiekami bieži lasu lekcijas gan strādniekiem, gan inteliģentiem un esmu iemācījies jau pēc klātesošo acīm noteikt vai manis teikto klausās vai arī ne (tas nav grūti). Tad lūk, ne Irina Makarova, ne advokatesa neklausījās ne to, ko teicu es, ne to, ko stāstīja Anfilovs. Viņas vienkārši pieklājīgi sēdēja un gaidīja, kad mēs beigsim runāt. Tiesnese neuzdeva nevienu jautājumu par lietas būtību, bet advokatesa, lai gan uzdeva dažus jautājumus (viņai nejautāt būtu bijis pārlieku nepiedienīgi), tomēr nemaz neklausījās ko es uz tiem atbildu. Pēc tam Irina Makarova aizgāja apspriesties pati ar sevi un iznākot paziņoja savu lēmumu atteikt manu prasību.

Sākumā es domāju, ka varbūt šī Makarova ir vienkārši muļķe. Pastulbs bērnelis, kuru tētuks sākumā iekārtoja juridiskajā fakultātē, bet pēc tam tiesā. Nē, nekā tamlīdzīga. Kā cilvēks, viņa ir pietiekami gudra. Viņa apzināti deva spriedumu, kurš ir acīmredzamā pretrunā lietas faktiskajiem apstākļiem.  Uz manu pieprasījumu uzrādīt manu darbu citātus, kas ir izmantoti Anfilova „recenzijā”, ne viņš ne viņa advokatesa tā arī atbildēt nespēja, attiecīgi melošanas fakts tika pierādīts un Makarova to saprata pat būdama pusmiega stāvoklī.

Bet tāpat viņa deva tādu lēmumu kādu deva un tādējādi veica kriminālnoziegumu par ko ir paredzēts sods pēc Krievijas kriminālkodeksa 305.panta. Lai piesegtu šo noziegumu viņa falsificēja pati savu spriedumu [tas ir ierakstīja tajā patiesībai neatbilstošus faktus; tā ir iecienīta falsifikācijas metode arī Latvijas tiesās un valsts iestādēs vispār, tikai reti kurš saprot, ka tā ir falsifikācija un ka par to pēc būtības pienākas bargs sods, jo īpaši, ja to dara amatpersonas]. Konstatējošajā daļā viņa uzskaitīja tās Anfilova „recenzijas” daļas, kuras es nemaz neprasīju atsaukt, neko par viņām neteicu un nerakstīju, toties tika ignorētas tās melīgās daļas, kuras es prasīju atsaukt un par kurām biju uzrakstījis tiesas pieteikumā. Kaut kas viņai tai tiesas spriedumā bija jāraksta un kaut kā tas jāpamato, attiecīgi viņa falsificēja tiesas lēmumu un parādīja mani kā stulbeni, kurš ir atnācis tiesāties par visādām muļķībām.  Viņas kļūda bija apstāklī, ka viņa tā arī nesaprata par ko ir runa un spriedumā kā faktu vārds vārdā atkārtoja tos melus par ko es arī iesniedzu prasību.

[Uzskatot nepatiesas informācijas ierakstīšanu lēmumā par tiesneses kļūdu, autors pats kļūdās, neizprotot šī soļa patieso būtību, kas ir piedot meliem jeb neesošai lietai faktiskas un esošas statusu. Bija meli, kur viena puse saka vienu, bet otra, ko citu. Vidusmēra cilvēks, kurš negrib, nespēj vai nevar iedziļināties, nezina kā ir patiesībā. Bet, lūk, tiesnese ieraksta šos melus lēmumā kā faktu un viss ir skaidrs, nu ir zināms kā bija patiesībā, jo ir taču tiesas spriedums un tur tas ir ierakstīts. Un ej tagad vispār pierādi ka tā nebij un ej pierādi to vidusmēra pilsonītim. Tiesnese savu „ darbu”  ir izdarījusi un viņa tā dara tāpēc, ka zina, ka kontroles nav un viņai par to nekas nebūs. Latvijā notiek tieši tāpat un tieši pēc šāda principa tiek legalizēti meli pret vecākiem legālajās bērnu izlaupīšanas no ģimenes lietām, tikai tur vēl pirms administratīvās tiesas ir bāriņtiesas, kuras var piedot formāli legālu statusu gandrīz jebkādiem meliem tikai sastādot dokumentu un ierakstot tur visu, kas ienāk prātā.]

Šokējošākais ir tas, ka tā lieta ir bezgala vienkārša un pat katram nespeciālistam saprotama. Man šī vizīte bija kaut kas līdzīgs zoopark apmeklējumam, bet „Neatkarīgai avīzei” šis vecais melis Afanasjevs  tā īsti arī nav vajadzīgs, jo viņiem avīzē ir pietiekami daudz gudrāku un viltīgāku apmelotāju. Tad kāpēc Makarova gāja uz noziegumu? Kāpēc pēc tam centās, lai lēmumā to noslēptu? Iespējams, ka viņa saņēma kukuli, jo par kaut ko viņas tomēr tās piecas minūtes runāja, bet nedomāju, ka „Neatkarīgā avīze” dotu šāda sīkuma dēļ kukuli.

Uzskatīt,ka tas tika izdarīts politisku iemeslu dēļ arī nevar, jo te vispār nav nekādas politikas. Te visdrīzāk ir tīrs bābu fenomena piemērs.

Mazliet par mīļajām dāmām

Mēs vīrieši sev esam radījuši mītu par sievietēm kā par kaut kādām labsirdīgām, mīļām, visupiedodošām būtnēm. Ir vīriešiem tāda vājība, viņi grib, lai sievietes tādas būtu. Tai pat laikā bābas daudzkārt pārspēj vīriešus nelietībā, sirdsapziņas trūkumā un tādā bezjēdzīgā un stulbā ļaunumā. Tas laikam ir kaut kas no dabas. Tie, kuri labi pārzina suņu dabu, var apliecināt, ka ierobežotā teritorijā var mierīgi sadzīvot liels skaits tēviņu, bet ne vairāk kā viena mātīte. Divas mātītes nepārtraukti nežēlīgi plēsīsies savā starpā pat ja tā ir māte ar meitu.

Lūk viens cits piemērs no manas tālas pagātnes pieredzes. Vīrietis – vadītājs, kuram bija pakļauts neliels sieviešu kolektīvs, gatavoja plakātveida apsveikumu starptautiskai sieviešu dienai  8-ā martā. Pie rokas nebija atbilstošas atklātnes un viņš nolēma izdaiļot apsveikumu ar vienas darbinieces fotogrāfiju, kas bija uzņemta speciāli goda dēlim. [Padomju laikā labākie darbinieki tika publiski sumināti, tai skaitā ar „Goda dēļa” palīdzību, kurā tika izvietoti labāko darbinieku fotoattēli un nereti arī apraksti par viņiem un viņu veikumu.] Un viņš to fotogrāfiju neizmantoja, uzsverot konkrētās darbinieces profesionālos nopelnus, bet tikai tīri mākslinieciski kā sievišķības paraugu. Rezultātā nekavējoties visas bābas sāka vajāt šo „laimīgo”. Pus gadu viņas visas kopā draudzīgi darīja viņai visādas dažāda mēroga nelietībiņas un, kad apjukušais vadītājs viņām visām ultimatīvā formā pieprasīja vai nu to pārtraukt vai iesniegt atlūgumu, viņas iesniedza atlūgumu. Vīrietim bābu psiholoģiju ir ļoti grūti saprast, ja maz tas vispār ir iespējams.

Novērtējiet sekojošu faktu. Visās „skaļajās” pēdējo laiku lietās obligāti figurē tiesnese-bāba. Jūs varat ņemt tiesu par to pašu Andreju Sokolovu vai Lužkova tiesu pret Dorenko, vai tiesu pār Tamāru Rohlinu. Bet pēc jau citētā Abramkina datiem tiesnešu sieviešu skaits Krievijā tikai 1,5 reizes pārsniedz tiesnešu-vīriešu skaitu. Kāpēc tad „skaļajās” lietās nav redzami vīrieši? Tāpēc, ka tās ir „skaļas” lietas, kas uzreiz nozīmē, ka tās ir arī nelietīgas lietas, kurās ir jādod prettiesiski lēmumi. Sirdsapziņas atliekas vīriešiem liek izvairīties no šādām lietām un izgrūst savā vietā bābas, bet bābām tas viss ir pie kājas. Bābas ne tikai nejūt savu zemiskumu, bet viņas to pat izbauda!

Lūk, Valentīns Abramkins pasaka, ka statistiski sievietes-tiesneses dod visbargākos lēmumus sievietēm. To vēl kaut kā varbūt varētu saprast: iepriekšējā dienā vīrs dejojot apgramstīja partneri vai arī no rīta spogulī parādījās sirms mats. Nu kā te lai neiešķiebj maksimālo termiņu sievietei, kurai vēl nav sirmu matu? Bet kāpēs sievietes-tiesneses dod maksimālus termiņus pusaudžiem un minimālus recidīvistiem? Kā to lai saprot? [Ar recidīvistiem, kā reiz viss ir skaidrs – tīri sievišķīgas simpātijas.]

Tāpēc es neņemos spriest kāpēc tiesnese Irina Makarova izdarīja kriminālnoziegumu un deva tik klaji pretlikumīgu lēmumu, bet savā ziņā esmu viņai pateicīgs par to, jo tas ļāva man turpināt personiski iepazīties ar Maskavas tiesu.

Nestrādāsim un nepiespiedīsiet mūs strādāt!

Tātad, es iesniedzu kasācijas sūdzību Maskavas tiesā un pēc pavēstes saņemšanas ierados uz izskatīšanu. Tur bija trīs tantes melnos paltrakos, vienai uz galda kaudze ar lietu mapēm. Viņa atrod mapi ar manu lietu un sākas manas sūdzības „izskatīšana”.

Kas te ir jāpiebilst? Ja tiesnesis lietu nevis izskata, bet tikai dod lēmumu, tad šis lēmums uzreiz jau ir prettiesisks, jo nevar rasties tiesvedības lēmums bez pašas tiesas. Tas ir absurds. Tāpēc, lai tiesneši tik tiešām tiesātu, nevis tikai imitētu tiesāšanu, Krievijas procesuālais kodekss pieprasa no viņiem ievērot noteiktu kārtību un lietu izskatīšanas etapus.

Manā gadījumā 301.-304.panti nosaka sekojošu izskatīšanas kārtību. Tiesnesis – ziņotājs izklāsta pārējiem tiesnešiem: 1) lietas apstākļus; 2) Pirmās instances (manā gadījumā Meščanskas rajona tiesas)  tiesas lēmuma saturu; 3) manas sūdzības argumentus un citus materiālus (manā gadījumā citu materiālu nebija). Pēc tam uzklausa sūdzības iesniedzēju un citas personas (manā gadījumā citu personu nebija).Pēc tam tiesai ir jāiet uz apspriežu istabu un jāpieņem lēmums.

Manu sūdzību trīs bābas „izskatīja” sekojoši. Tiesnese – ziņotāja pilnībā ignorēja pirmo punktu un uzreiz ķērās pie Makarovas lēmuma. Pie tam viņa nevis stāstīja par lēmumu, jo redzēja to pirmo reizi, un pat ne lasīja. Viņa šo lēmumu tikai caurskatīja, informējot kolēgas par atsevišķiem atslēgvārdiem un frāzēm, ko redzēja. Tas izskatījās apmēram šādi: „M-m-m… Muhina sūdzība pret „Neatkarīgās avīzes” redakciju… m-m-m… lūdz likt atbildētājam… m-m-m … tiesa sūdzību noraida”. Tiesa gan, spriežot pēc pārējo bābu sejas izteiksmēm, arī šī informācija viņām nebija vajadzīga. Tālāk ziņotāja nemaz negrasījās informēt par manas sūdzības argumentiem, bet uzreiz deva man vārdu.

Es pacentos izklāstīt savas sūdzības argumentus pats, kas turpinājās līdz pirmajai pauzītei, ko ieturēju, lai mazliet atvilktu elpu no runāšanas. Tantes uzreiz piecēlās un gāja „apspriesties”. Es viņām saku: „Es vēl nepabeidzu!”, uz ko viņas man atbild: „Mums viss ir skaidrs!” Neatlaižos un saku: „Bet es taču nemaz jums vēl nepateicu, ko tieši es gribu?” uz ko man atkal atbild: „Mums viss ir skaidrs!” un aiztaisa durvis.  Visas šīs darbības, kopā ar manas pases apskati, ilga kādas minūtes 3. Apspriede ilga minūtes 5 pēc kā tika nolemts atstāt spēkā Makarovas lēmumu. Bet kāds gan cits lēmums varēja būt, ja viņas nemaz negrasījās izskatīt manu lietu? Tātad arī šīs rūdītās kriminālnoziedznieces (pēc tā paša 305.panta) deva pilnīgi acīmredzami prettiesisku lēmumu, pie tam atklāti, manā acu priekšā un nemaz nekautrējoties.  [Arī Latvijā tiesas neizskata lietas pēc būtības, bet tikai vai nu likumisko nelikumības, noraida sūdzības un atstāj spēkā nelikumīgos spriedumus vai arī apstiprina safabricētas lietas.]

Kas šajā tiesā bija interesanti? Man ir liela pieredze un esmu redzējis birokrātiju daudzās tās izpausmēs, kvalitātēs un mērogos, sākot no pilsētu tiesām un beidzot ar ministriem un prezidenta administrācijas darbiniekiem. Un arī agrāk Padomju laikos birokrāti nebija nekādi eņģelīši un varēja darīt kas ienāk prātā, kaitējot viņiem uzticētā darbas lauka būtībai. Bet neskatoties uz to viņi visi vienmēr ievēroja sava amata formālās prasības. Tas ir, ja ir noteikts, ka cilvēks ir jāuzklausa, tad viņš tiek ārišķīgi uzklausīts, ja birokrāts ir sāņēmis vēstuli, tad viņš formāli, bet tomēr atsūta atbildi.  Lai gan šie birokrāti nestrādāja, bet viņi vismaz imitēja darba procesu. Bet kā gan savādāk? Kā gan citādi var paskaidrot par ko tev algu maksā?

Tad lūk Maskavas tiesā birokrātiskie nelieši man parādījās līdz šim vēl neredzētā veidolā: viņiem jau ir kļuvis pārāk apgrūtinoši pat imitēt strādāšanas procesu.

Es neesmu vienīgais

Tagad pāriesim pie statistikas. Pus gadu pirms es sāku savu ekskursiju pa tiesām, vienas mācību iestādes juridiskās fakultātes studenti sava praktiskā darba ietvaros no 24.05.2001 līdz 11.05.2001 apmeklēja Maskavas tiesu un fiksēja tur pamanītās acīmredzamās nelikumības.  Lūk studentu vispārinātas piezīmes par novēroto:

1. Tiesa cenšas maksimāli „noslēpties” no pilsoņiem:
- Uz kabinetu durvīm nav norādes.
- Tiesu kolēģijas sastāvi tiek paziņoti neskaidri un nenorādot tiesnešus, kuru uzvārdi tiek nosaukti, tas ir klātesošie praktiski nezina, kurš viņus tiesā, kāds uzvārds ir tiesas priekšsēdētājam un kāds tiesnesim-ziņotājam.
- Pat tiesnešu uzvārdi un iniciāļi „nav izpaužami” un noskaidrot tos bijām spiesti puslegālām metodēm.
- Tiesas kancelejas darbiniekiem ir aizliegts paziņot ne tikai tiesnešu kabinetus, bet pat tiesas satāvu priekšsēdētāju kabinetus.
- Tiesas sēdes bez pamatojuma un bez argumentācijas tiek pasludinātas par slēgtām, pie tam uzreiz vienlaicīgi vairākās pēc kārtas izskatāmās lietās un vēl pirms pašu sēžu sākuma.

2. Necieņa pret apmeklētājiem
- 25.04.2001 pieņemšana pie tiesas priekšsēdētāja sākās ar lielu nokavēšanos, bet neviens ne tikai neatvainojās, bet pat neatbildēja uz gaidītāju jautājumu vai būs tiesas sēde, lai gan pats priekšsēdētājs atradās savā kabinetā.
- Uz pieņemšanu pie tiesu vadītājiem pieraksta tikai par uzraudzības jautājumiem, lai gan pilsoņiem ir tiesības ierasties vizītē pie jebkuras amatpersonas par jebkuru jautājumu, kas ir tās kompetencē, un amatpersonai šāds apmeklētājs ir jāpieņem.
- Tā vietā, lai ietu apspriesties uz apspriežu telpu, tiesneši vienkārši palūdz visiem pārējiem iziet.
- Tiesneši pārtrauc procesa dalībniekus, nedodot viņiem izklāstīt savu viedokli, sarunājas ar dalībniekiem izteikti necienīgā formā, negaidīti pieceļas un iet pieņemt lēmumu…

Te piebildīšu, ka studenti neiedziļinājās nevienā no lietas būtībā un tikai fiksēja tiesvedības procesa ārējo formu.

[Te jāpiebilst, ka par dažiem jautājumiem Krieviju nīstošie Latvijas nacistiski orientētie urāpatrioti var uzgavilēt, jo daži šeit pieminētie pārkāpumi Latvijas pseidotiesās nav sastopami – dažus tiesvedības ārējos atribūtus Latvijas „ tiesneši”  tomēr ievēro, bet priecāties te nav par ko, jo pati būtība Latvijā ir tieši tāda kā autors apraksta. Arī Latvijas tiesnešiem ir pilnīgi nospļauties uz likumu un tiesneša misiju, viņi vai nu atstrādā savus pelēkos ienākumus vai nu pilda politekonomiskās varas norādījumus vai arī pēc iespējas ātrāk un ar mazāku piepūli mēģina atkratīties no darbiem, kuri nedod nekādu personisku labumu. Un šai ziņā Latvijas „ tiesnešiem” ir radīti viskomfortablākie apstākļi, vismaz administratīvā tiesā noteikti. Ir pat tā, ka tiesnesis var lēmumu uzreiz nepaziņot, kas ir absurds, jo tas pilnībā devalvē tiesvedības procesu, tiesas protokolā var neatspoguļot visu tiesā notiekošo, kas tiek izmantots, lai nedokumentētu neērtos notikumus un, nepieciešamības gadījumā, pat atklāti falsificētu protokolus un pusēm ir iespējams iesniegt papildus materiālus pat pēc tiesas sēdes, kas nozīmē, ka lēmumu „sarunātājiem” tiek dotas plašas un ērtas iespējas vēlākai lēmuma sarunāšanai, tai skaitā iespēja pēdējā mirklī, nevienam nezinot, iesmērēt kādu dokumentu, ko tiesnesis izmanto kā argumentu vajadzīgajam lēmumam, un otra puse par to uzzin tikai no oficiālā tiesas lēmuma teksta.]

Pēc dažām lietām, kurās studenti neatrada pārkāpumu, ir redzams, ka tik atklāti ciniski-nekaunīga attieksme tiesnešiem nav kaut kas objektīvs: ja viņi grib, tad viņi prot izskatīt lietas kā nākas, vismaz pēc ārējās formas. Bet grib viņi to reti, visbiežāk viņiem patīk izbaudīt savu nelietību.

Šis studentu pētījums mums beidzot uzrādīja arī tiesnešus-vīriešus, bet no viņu esamības Maskavas tiesā vieglāk nepaliek. Un tas nav tikai tāpēc, ka 90% visu lietu izskatīja bābu kolektīvs. Lieta tāda, ka vīrietis, kurš strādā tādos apstākļos (tātad viņu tie apmierina), visbiežāk pēc sava domāšanas veida no bābām ar maz ko atšķiras.

Patiesībā bābai kā sievietei (kura tikai formāli ir sieviete) vienmēr ir tikai otršķirīga loma. Visas riebeklības sākumā pastrādā vīrieši: tie ir viņi, kuri dēļ sava slinkuma, stulbuma un nelietības rada birokrātiskas organizācijas un tikai pēc tam šajās organizācijās barojas un izpaužas bābas. Visas nelietības pasaulē sākotnēji nāk no tiem, kuri formāli skaitās par vīriešiem.

[Nobeigumā autors netieši pieskaras citai pasaulē ļoti aktuālai problēmai, tas ir vīriešiem, kuri „tikai formāli skaitās  vīrieši”. Katrs var minēt trīs reizes, kuri ir tie, kas kā zivs ūdenī jūtas bābu sabiedrībā, kuriem ir bābu psiholoģija un kuri „tikai formāli skaitās  vīrieši”?! Jeb citiem vārdiem sakot – kuri ir tik drausmīgi „diskriminēti”, ka viņu „tiesības” ir speciāli jāizdala, viņi jāpaceļ pāri visiem citiem, piešķirot tiem mūžīgo upuru, svēto un neaizskaramo oreolu, un viņu maksimālam komfortam un iegribu apmierināšanai kardināli jāmaina visa sabiedriskā struktūra?!]

Jurijs Muhins
/26.03.2002/

Avots:

http://www.kbarieru.info/201014/?14_8_1

Informācijas aģentūra
/28.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Vecvectēvs nogalina ukraiņu izvarotāju

Oļegs Mihņuks

Oļegs Mihņuks

Pēc Ukrainas preses ziņām Luganskas apkārtnē ir nogalināts autoratīvs nacistisko vienību komandieris Oļegs Mihņuks (Олег Міхнюк). Ukraiņu prese raksta: „20.augustā kaujās par Luganskas atbrīvošanu krita Maidana Pašaizsardzības vienību „8-ā simta” komandieris Oļegs Mihņuks.” Dēļ savas Afganistānas kara pieredzes Mihņukam „Maidanā bija liela autoritāte”. Mahņuks Padomju laikā bija arī aktīvs komjaunatnes organizācijas dalībnieks.

Vēl Ukraiņi ziņo, ka „varoņa” bēres notiks 22.augustā Kijevā un izvadīšana notiks no Maidanas laukuma. Patiesību par Mihņuka bojāejas apstākļiem Ukrainas prese neraksta, jo tie ne tikai ir pretīgi apkaunojoši, bet arī ir ļoti raksturīga Ukrainas bruņotajiem formējumiem gan Austrumukrainā, gan arī visā Ukrainas teritorijā (Ukrainā ir strauji pieaudzis nepilngadīgu meiteņu pazušanas gadījumu skaits).

2014.gada 20.augustā Oļegs Mihņuks, kurš karo netālu no Luganskas bēdīgi slavenā nacistu bataljona „Aidar” sastāvā, kopā ar diviem saviem padotajiem nolēma „atslābināties” labākajās okupantu tradīcijās un „palietot” vietējās meitenes. Ilgi dzenoties pakaļ vienai nepilngadīgai meitenei, Mihņuks ar līdzbiedriem iedzina viņu šķūnī, kur mēģināja izvarot. Šai brīdī izvarotājus pārsteidza meitenes 82 gadus vecais vecvectēvs, kurš ar „divstobreni” nogalināja divus uzbrucējus. Kamēr večuks pārlādēja ieroci, trešais varmāka aizbēga.

Pasaucis palīgā līdzbiedrus no „Aidara”, aizbēgušais varmāka atgriezās, lai atriebtos meitenei un viņas ģimenei, bet viņi jau bija noslēpušies. Nesastapuši sava komandiera nāvē vainīgos, satracinātie nacisti nodedzināja ģimenes māju un saimniecības ēkas.

Avots:

http://novorus.info/news/rusmir/26982-http-etoondalivejournalcom-562277html.html

http://ns2.svit24.net/culture/112099-sotnik-afganets-oleg-mikhnyuk-pogib-v-boyu-pod-luganskom

Informācijas aģentūra
/28.08.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt