Cietusī māmiņa nosauc bērnu tirgotājus

Ainārs Šlesers, Nils Ušakovs, Ingrīda Labucka, Laila Rieksta-Riekstiņa, Solvita Āboltiņa, Inese Šlesere ar vīru, Aivars Krasnogolovs

Ainārs Šlesers, Nils Ušakovs, Ingrīda Labucka, Laila Rieksta-Riekstiņa, Solvita Āboltiņa, Inese Šlesere ar vīru, Aivars Krasnogolovs

Nils Ušakovs ir iesaistīts bērnu tirdzniecībā. Tā savā rakstā-atklātajā vēstulē apgalvo bijusī Latvijas iedzīvotāja (māte latviete, tēvs ukrainis) Vikija Tora, kura pašreiz dzīvo Kanādā. Tāpat iesaistē bērnu tirdzniecībā tiek vainota Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta – Riekstiņa,  bijusī Tieslietu ministre un Latvijas pirmās partijas biedre, pašreiz ES tiesas tiesnese Ingrīda Labucka (policijas ģenerāļa Aloiza Blonska meita), bijušais Latvijas pirmās partijas priekšsēdētājs Ainārs Šleser un viņa sieva Inese Šlesere, kā arī Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs.  Autorei vairākus gadus atpakaļ tika atņemts bērns, ko ar grūtībām izdevās atgūt.

Jāatzīmē, ka vēstulē apgalvotais sakrīt ar bijušā Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra darbinieku slēdzieniem un to apstiprina arī joprojām notiekošā Rīgas bāriņtiesas un sociālā dienesta patvaļa pret ģimenēm un bērniem (tagad šāda pieeja jau ir izplatījusies pa visu Latviju).

Zemāk raksta-atklātās vēstules tulkojums no krievu valodas.

„Ušakova kungs, cik procentus no kopējā Latvijas bērnu trafika (pārsvarā trijos galvenajos virzienos – Itālija, Francija, ASV) saņemat Jūs un Jūsu partija „Saskaņas centrs” no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas direktores Lailas Riekstas-Riekstiņas un Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas (dzimusi Mellupe) – diviem no kopumā četrpadsmit bērnu trafika organizatoriem-menedžeriem Latvijā?!

Gribu vērst lasītāju uzmanību uz dažiem faktiem:

[1] Pirmais, ko viņi izdarīja, iegūstot varu Rīgas domē 2009.gada jūnijā, ir procesa sākšana par Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra (RBTAC) likvidāciju. Process tika sākts jūlijā un tika pabeigts jau 15.septembrī. Tehniskais izpildītājs, kurš to paveica ir Leonīds Kurdjumovs.

[2] RBTAC bija vienīgā valsts institūcija, kura cīnījās pret bērnu trafiku Latvijā, kurš tobrīd notika caur Rīgas domes bāriņtiesu un saziņā ar LR Bērnu un ģimenes lietu ministriju (vēlāk Labklājības ministriju) un LR Tieslietu ministriju.

[3] RBTAC direktors Jānis Gulbis un viņa kolēģi toreiz izglāba arī manu dēlu, kad Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs pēc vardarbīgas atgriešanas no Kanādas uz Rīgu centās to pārdot.

[4] Es līdz pēdējam aktīvi piedalījos cīņā par RBTAC saglabāšanu un vairākkārtīgi sazinājos ar Nila Ušakova administrāciju, tai skaitā runāju pa telefonu ar pašu Leonīdu Kurdjumovu.

[5] Bijušais RBTAC direktors un LR Augstākās padomes deputāts Jānis Gulbis šai sakarā raksta: „Pašvaldībās, kur tieši parādās tas rezultāts, kā valsts un pašvaldības politiķi veic savas funkcijas attiecībā pret ģimeni un bērniem, no šiem politiķiem neatkarīga uzraudzība vispār Latvijā nav. Vienīgā šāda institūcija bija Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrs, ko veiksmīgi likvidēja N.Ušakovs ar A.Šleseru. Kā saka – “roka roku mazgā, abas baltas.” „ (raksts „Par bērnu tiesību aizsardzību un jaunākajām izmaiņām Bērnu tiesību aizsardzības likumā„,
http://www.antijujuagency.org/2013/05/par-bernu-tiesibu-aizsardzibu-un.html )

[6] Latvijas bērnu trafika industriju 1999.-2002.gadu laikā izveidoja LR Tieslietu ministrija sadarbībā ar LR Ārlietu ministriju

[7] Latvijas bērnu trafika industrijas izveidošanu vadīja toreizējā Tieslietu ministre Ingrīda Labucka no Latvijas Pirmās partijas [Tieslietu ministrijā toreiz strādāja leģendārā Ārija Iklāva, kuru RBTAC „pieķēra pie rokas”, apstiprinot acīmredzami fiktīvus dokumentus, kuri atļauj bērnu adopciju uz ārzemēm], kuras priekšsēdētājs Ainārs Šlesers ir viens no trim ievērojamākajiem Latvijas oligarhiem. Vēlāk Šlesers kļuva par Nila Ušakova vietnieku, bet Ingrīda Labucka par ES pirmās instances tiesas tiesnesi.

[8] Galvenā bāze caur kuru bērni tiek pārdoti līdz pat šim brīdim, ir Rīgas bāriņtiesa, kas ir Rīgas domes, kuru vada Nils Ušakovs, pakļautības iestāde. Šīs iestādes nosaukums pareizi atspoguļo šīs iestādes mērķus un būtību [bāriņtiesa – bāreņu tiesa – tas ir bāreņu notiesāšana]. (…)

[12] 2009.gadā, cīnoties par RBTAC saglabāšanu, es „uzdūros” trīs mazgadīgu bērnu lietai (5-gadīga māsiņa un divi viņas jaunākie brāļi), kurus nežēlīgi atņēma vecākiem tikai par to, ka viņu tētis un mamma (abi nākuši no bērnunamiem) bija nabadzīgi. Bērnu atrašanās vietu no vecākiem ļaunprātīgi slēpa [šī Latvijā ir izplatīta prakse, komplektā ar mākslīgi pārspīlētiem vai bieži vien pat izdomātiem apvainojumiem vecākiem].

[13] Tomēr audžuvecākiem, kuriem bērni tika nodoti, izdevās atrast īstos vecākus, un abas ģimenes uzsāka cīņu par bērnu atgriešanu bioloģiskai ģimenei. Kad par to uzzināja Rīgas bāriņtiesā, bērnus nekavējoties pārdeva uz Itāliju, neinformējot par to nevienu no ģimenēm…

[14] Lūk Itālijas vēstniecības Latvijā pirmā sekretāra Gabriele De Stefano vēstules teksts, ko viņš atsūtīja man, nevis Nilam Ušakovam vai kādai citai oficiālai Latvijas amatpersonai, kuri ir iesaistīti šajos necilvēciskajos noziegumos:

Fri, 15 Jan 2010 11:31:13 +0200 от Primo Segretario Riga :

Dear Ms. VickyXXXX,
in reply to your messages, I wish to inform you that the Embassy of Italy to Latvia has no information about the facts that you mentioned in your letter. In case you think that some crimes or abuses were committed, I kindly recommend you to inform about that the competent police and justice authorities.
With my best regards,
Gabriele De Stefano
Gabriele De Stefano
Primo Segretario
Ambasciata d’Italia – Riga
tel. +371 6 7216069
fax +371 6 7216084
www.ambriga.esteri.it

[15] Viens no rakstveida pierādījumiem, kurus saņēma Itālijas vēstniecības Rīgā pirmais sekretārs kā pielikumu manam oficiālam iesniegumam, ir man adresēta pārdoto bērnu audžuvecāku vēstule (skat.zemāk, upuru vārdi izmainīti).

Vēstulē ir minēts, ka es zvanīju LR Prezidenta kancelejai un citām augstākstāvošām valsts iestādēm. Tā ir taisnība, un viena no šīm „citām iestādēm” ir Nila Ušakova personīgā sekretāre.

Vēl gribu piebilst, ka oligarhu un politiķu noziegumu nevēlamo liecinieku apklusināšanas sistēma, kuras kontūri redzami vēstules tekstā, Latvijā un Kanādā ir ļoti līdzīga.

„—–Original Message—–
From: Arturs XXXXX
To: Vicky
Date: Mon, 07 Dec 2009 13:23:58 +0200
Subject: Re: XXXXXXXXXXXXXXXXXX

> Sveicinaati,Vicky.
Mees augsti noveerteejam Juusu veelmi paliidzeet un esam par to Jums loti pateiciigi, bet izskataas, ka sajaa valstii neviens taa iisti nav gatavs paliidzeet un iesaistiities.
Mekleejot veel gimenes, kuras ir cietusas no Riigas baarintiesas, mees saduuraamies
ar to, ka neviena oficiaali kaut ko iesaakt nav gatavi, jo baidaas par savu naakotni.
Vieni, seit Latvijaa, mees arii neesam gatavi ciiniities tik augstaa liimenii, jo sis “bizness” tiek veicinaats no politiku rindaam un vini jau sev nelaus nodariit paari.

Par to liecina kaut vai tas, kad tajaa dienaa, kad Juus zvaniijaat uz Prezidenta kanceleju un veel uz citaam valsts vadosaam instanceem, mees jau tajaa pat vakaraa saneemaam briidinaajuma sms, kas paraada, ka visu kontrolee augsas!

Kaa jau teicu iepriekseejaa veestulee, mees esam viegli ievainojami, mums ir divi pasa beerni un veel arii pienemtie, par kuru veseliibu un dziiviibu mees esam atbildiigi. Mees esam loti nogurusi un dziivojam vienaa stresaa! Laikam tomeer ir jaapaiet kaadam laikam, lai sabiedriiba atmostos, bet tagad katrs tikai ir noruupeejies, kaa izdziivot un nepazaudeet to pasu, kas ir.

Varbuut ir jaacer, uz veksmiigu lietu virziisanu, peec veeleesanaam, ja netiks saeimaa tie pasi veezi, vai arii uz Dieva briinumu.

Saruna ar Inesi Sleseri to labi paraadija, ka tas naak no vinas un baarintiesa riikojaas vinas lobeeta!

Nav ticiibas sajaa valstii ne uz vienu instituuciju, kuraam it kaa vajadzeetu aizstaaveet cilveeku tiesiibas, kaa kaut kur griezies, taa atbalss ir no citas puses, negatiiva
atbalss!.

Mees juutamies loti neeerti Juusu prieksaa, jo Juus tiesaam esat viena no nedaudzajiem, kura veelaas no sirds mums paliidzeet, bet arii mees kaa visi citi baidamies gan par sevi, gan par saviem tuvajiem.

Man loti zeel, ka esam taadaa situaacijaa, bet zinaam arii to, ja mees ciiniisimies, tad gruutaa briidii mees paliksim vieni un nebuus ne viena, kurs muus pasargaatu. Mees tiksim izniicinaati un arii tie, par kuriem mees esam atbildiigi!

Es loti ceru uz Juusu sapratni un ceru, ka netureesit launu par muusu izveeli!
Patiesaa Kristus miilestiibaa – Artuurs un Marta” „

Avots:
http://novorus.info/news/interesno/23975-otkrytoe-pismo-nilu-ushakovu-meru-g-rigi-fakty-iz-tyla-vraga-8.html

Informācijas aģentūra
/04.07.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 30 komentāri

Poļu arhibīskaps atzīts par vainīgu pedofilijā

Jozefs Vesolovskis

Jozefs Vesolovskis

Vatikāna kanoniskā tiesa ir atzinusi bijušo arhibīskapu un Vatikāna sūtni (nunciju) Dominikānas republikā Jozefu Vesolovski par  vainīgu seksuālā vardarbībā pret bērniem. Ar tiesas lēmumu poļu garīdznieks ir izslēgts arī no priesteru kārtas.

Vesolovskis bija Vatikāna vēstnieks Dominikas republikā laikā no 2008. līdz 2013. gadam. Pērnā gada augustā, kad Dominikas kardināls Nikolas Lopezs informēja pāvestu Francisku par to, ka Vesolovskis, iespējams, seksuāli izmantojis vairākus pusaudža vecuma zēnus, Polijā dzimušais Veseolovskis tika atsaukts no Dominikas galvaspilsētas Santodomingo, informē ziņu aģentūra “Associated Press”.

Pāvests Francisks solīja asi vērsties pret Romas katoļu baznīcas priesteru pastrādātajiem seksuālajiem noziegumiem, šādu rīcību nodēvējot par sātanisku. Pagājušajā gadā Francisks pieņēma stingrākus likumus, saskaņā ar kuriem pedofilija Vatikānā tiek atzīta par noziegumu par kuru pienākas 12 gadu cietumsods.  Vesolovskis ir līdz šim augstākā ranga Vatikāna amatpersona, pret kuru sākta izmeklēšana par bērnu seksuālu izmantošanu. Pret viņu kriminālizmeklēšanu sākusi arī Vatikāna pilsēta, kā arī Dominikas tiesībsargājošās iestādes. Tas varētu nozīmēt to, ka Vesolovskim var tikt piespriests arī reāls cietumsods. Tiesa, pār Vatikānu gulstas aizdomu ēna, ka tas, atsaucot Vesolovski no Dominikas, centies pasargāt viņu no Dominikas republikas varas iestādēm.

Vesolovski par priesteri un 1972.gadā par bīskapu ordinēja Krakovas arhibīskaps Karls Jozefs Voitila (nākamais pāvests Jānis Pāvils II), kurš vēlāk savu tautieti norīkoja par Vatikāna sūtni Bolīvijā. Pēc tam prominentais homoseksuālists – pedofils bija Vatikāna vēstnieks Kazahstānā, Tadžikistānā, Kirgizstāna un Uzbekistanā. Savukārt par sūtni Dominikānas republikā Vesolovski kļuva ar pāvesta Benedikta XVI rīkojumu.   

Avoti:
http://www.news.va/en/news/canonical-trial-of-ex-nuncio-jozef-wesolowski
http://www.thelocal.it/20140628/ex-vatican-envoy-defrocked-for-sex-abuse
http://www.la.lv/vatikans-priesteri-atzist-par-vainigu-zenu-seksuala-izmantosana/
http://lv.radiovaticana.va/news/2013/09/07/dominik%C4%81na:_p%C4%93c_skand%C4%81la_demision%C4%93jis_apustuliskais_nuncijs/let-726527
http://www.km.ru/world/2014/06/30/religiya-i-mezhkonfessionalnye-otnosheniya-v-mire/743665-posol-vatikana-lishilsya-t

Informācijas aģentūra
/04.07.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

ASV vadība ir slima ar parafrēniju

obama-foreign-policy-west-pointASV elite ir psihiski slima – tāds secinājums izriet no Krievijas TV ziņu raidījuma „Vesti nedeli” (01.06.2014) veiktās Baraka Obamas runas analīzes. 

Sākumā raidījumā tika parādīti vairāki Baraka Obamas uzstāšanās fragmenti Vestpointas militārajā akadēmijā 28.05.2014, bet pēc tam tika parādīta psihiatriskas slimības – parafrēnijas – enciklopēdiska definīcija, izceļot tajā simptomus, kuri ir piemērojami Obamas runai. Skat. video (36:40 – 43:30):

Baraks Obama Vestpointas militārajā akadēmijā pateica sekojošo:

„Starp citu mūsu ekonomika ir visdinamiskākā pasaulē”, teica Obama, nemaz neraizējoties par to, ka ekonomikas dinamisma ziņā visaugstākie rādītāji ir Indijai un Ķīnai. Līdzīga Obamas un viņa administrācijas „kompetence” vēl nesen apžilbināja visu pasauli, kad ASV prezidents vienā no runām paziņoja, ka Kosova esot atdalījusies no Serbijas referenduma rezultātā, kas pilnībā neatbilst patiesībai.

„Kad cilvēki maskās sagrāb Ukrainā ēkas, tad pasaule, saucot pēc palīdzības, skatās uz Ameriku.” Te acīm redzot ir domātas ēku sagrābšanas Ukrainas Austrumos, bet nekādā ziņā ne pirms tam sagrābtās ēkas Rietumukrainā (Galīcijā) un pēc tam Kijevā, veicot bruņotu valsts apvērsumu, jo šīs darbības veica „savējie” („nesavējo” gadījumā „pasaule sauc pēc palīdzības”).

„Mūsu iespējas formēt pasaules viedokli palīdzēja nekavējoties izolēt Krieviju”.

„Amerika ir stiprāka kā nekad agrāk par visu pārējo pasauli.”

„ASV ir gatava izmantot militāru spēku vienpusējā kārtībā.”

„Amerikāņi ir vienīgā neaizstājamā nācija.”

„Jautājums nav par to vai Amerikai ir jābūt par līderi, bet jautājums ir kā vārdā Amerikai ir jābūt līderim. Nevis tikai mūsu pašu miera un labsajūtas vārdā, bet, lai šo mieru un labsajūtu izplatītu pa visu pasauli” [to kā tas tiek darīts, kas tas ir par „mieru”,  kāda un konkrēti kam ir tā „labsajūta” kļūst arvien vairāk redzams arvien lielākam cilvēku skaitam un to arvien mazāk spēj nomaskēt pat gana daudz vēl varošie Amerikas globālie mēdiji (tie kuri „formēt pasaules viedokli”)]

„Amerikai vienmēr ir jābūt par visas pasaules līderi. Bez mums neviens cits to nespēs.”

„Es ticu Amerikas izredzētībai ar katru savas būtības daļu. Mūs par izredzētajiem padara nevis spēja pārkāpt starptautiskās tiesību normas, bet gan gatavība tās nostiprināt ar rīcību.”

Pilna Baraka Obamas uzstāšanās:

Konstatējot Obamas runā izteikumus par amerikāņu nesalīdzināmību, neaizstājamību, nolemtību būt par vispasaules līderiem, izredzētību, kas praktiski ir iedomu konstrukcijas, komplektā ar agresivitāti, raidījuma vadītājs nocitē Andreja Sņežņevska (1904–1987) Psihiatrijas katalogā (1986.gada izdevums: http://www.klex.ru/cqj ) definēto parafrēnijas sindromu, kuru vairāk kā 100 gadus atpakaļ aprakstīja vācu psihiatrs Emīls Krēpelins (1856-1926), kurš tiek uzskatīts par modernās psihiatrijas pamatlicēju.

Parafrēnijas sindroms (парафренный синдром ) – stāvoklis kurā vienlaicīgi izpaužas fantastiski lielummānijas murgi, vajāšanas mānija, iedarbības murgi, psihiskie automātismi un afekta stāvokļu izmaiņas. Slimnieki sevi pasludina par zemes, visuma, valstu valdniekiem, armiju komandieriem; viņu varā ir pasaules, cilvēces liktenis; no viņu vēlmēm ir atkarīgs vai būt karam vai mūžīgai svētlaimei. Stāstot par savu varenību viņi izmanto tēlainus un grandiozus salīdzinājumus, operē ar milzu skaitļiem, iekļauj viņu aprakstīto fantastisko notikumu lokā ne tikai tagadnes, bet arī pagātnes izcilās personības. Fantastiskie murgu saturs reti kad ir pastāvīgs, visbiežāk tam ir tendence izplesties, iegūt dažādas versijas, bagātināties ar jauniem faktiem, dažreiz krasi mainīgi. Parasti slimnieki necenšas argumentēt savu viedokli, viņiem ir acīmredzama viņu apgalvojumu neapstrīdamība. Vajāšanas idejas kļūst gandrīz pastāvīga sindroma sastāvdaļa, virknē gadījumu murgi mēdz būt antagoniski: līdzās ienaidnieku vajāšanām eksistē spēki, kuri ir slimnieka pusē.

Jāsaka, ka Obamas runa labi raksturo mazākā mērā viņa personisko diagnozi, bet visas ASV valdošās elites diagnozi.

Avoti:
http://russia.tv/video/show/brand_id/5206/episode_id/992486/video_id/1007027
https://www.youtube.com/watch?v=48ud1pQqDWE
https://www.youtube.com/watch?v=fG_hX_XM4Ks
http://www.whitehouse.gov/photos-and-video/video/2014/05/28/president-obama-speaks-west-point-graduates
http://www.klex.ru/cqj

Informācijas aģentūra
/04.06.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Mūslaiku varonis: „zaļais cilvēciņš” Igors Strelkovs (Girkins)

Igors Strelkovs (Girkins)

Igors Strelkovs (Girkins)

Mūsdienu zemiskuma, nodevības, gļēvulības, mantrausības, konformisma, izvirtības  un melu laikmetā godīgu un kārtīgu cilvēku skaits samazinās. Bet traģiski iztrūkst un par gauži retu parādību kļūst īsti varoņi, kuri patiesi tic vispārcilvēciskiem ideāliem, kuriem gods un pienākums nav tukša skaņa un kuri savu ideālu realizācijai ir gatavi upurēt visu, tai skaitā savu reputāciju un dzīvību. Viens šāds cilvēks nesen kļuva plaši pazīstams Krievijā un visā pasaulē Ukrainas notikumu sakarā.  

Lai gan ar antikrieviskumu slimajiem latviešiem krieva – varoņa prototips ir kā sarkana lupata, kas atmodina viszemiskākās dziņas, normāliem latviešiem (cik nu viņu ir atlicis) un visiem normāliem cilvēkiem ir vērts iepazīties ar šo jaunāko laiku vēstures atradumu, lai iepazītu īstu varonību (pretstatā tukšiem plātīzeriem, uzspēlētiem lielībniekiem un imitētai PR „varonībai”), spētu to atšķirt no politikāņu reklāmistu imitācijām un pamēģinātu šīs gauži nepieciešamās īpašības attīstīt sevī. Krievijā šādi cilvēki vēl ir kaut cik pieņemamā daudzumā, bet Latvijā un latviešiem ar to ir milzīgas problēmas. Ja Latvijā atrastos kaut vai viens „Strelkovs” ar nelielu grupiņu, tad mēs, visdrīzāk, dzīvotu pavisam citā Latvijā, kurā zagļi nesēdētu Saeimā, Eiroparlamentā, valsts pārvaldē un lielfirmu ofisos,  tiesneši un prokurori nevarētu kā ielasmeitas nesodīti pārdoties pa labi un pa kreisi, bet birkaviem un šķēlēm līdzīgi prominenti pedofili atrastos cietumā vai tiktu sodīti kā savādāk. Bet latviešu varonības gars izskatās tika izsmelts ar sarkanajiem strēlniekiem un nekādi vairs negrib atjaunoties, tāpēc gan valsts, gan tauta, gan visa sabiedrība pakāpeniski, bet pamatīgi beidzas nost. Rakstu šo cerībā, ka varbūt tomēr notiksies brīnums un vēl „celsies strēlnieks sarkanais”.

Atvaļināts pulkvedis pret nacistizēto ukraiņu armiju

Igors Girkins ar pseidonīmu Strelkovs ir dzimis 17.12.1970, pabeidzis Maskavas Valsts Vēstures un Arhīvu institūtu, iegūstot vēsturnieka-arhivāra profesiju, kurā ne mirkli nav strādājis. Kā brīvprātīgais ir karojis Piedņestrā (1992), Bosnijā (1992-1993) un Čečenijā (1995), bet no 1999.gada līdz 2013.gada pavasarim bija Federālā drošības dienesta (bijušais VDK) virsnieks ( pulkveža pakāpē). Štatu samazināšanas dēļ no dienesta tika atvaļināts. Pēc paša Strelkova teiktā viņu „izēda” kolēģi – karjeristi. Pēc tam līdz šā gada februārim strādāja par drošības dienesta priekšnieku pie pareizticīgā oligarha Konstantīna Malofejeva.

Igors Strelkovs plaši pazīstams kļuva kā Slavjanskas pilsētiņas (120000 iedzīvotāju) zemessardzes vienības komandieris. Slavjanska, kura atrodas stratēģiski svarīgā vietā starp Lugansku un Doņecku, ir kļuvusi par ukraiņu antinacistu un krievu pretestības un brīvības cīņu simbolu. Strelkovs ar niecīgiem resursiem ir pārvērtis Slavjansku par grūti ieņemamu cietoksni, kuru jau gandrīz mēnesi nesekmīgi lenc  gandrīz vai visa Ukrainas armija, nacistiskā „Nacionālā gvarde” un neformāli nacistiski – bandītiski grupējumi. Uzbrucējus konsultē un atbalsta ASV militārie darbinieki, CIP un viņu labā strādā arī privātas ārvalstu militārās kompānijas (piemēram, Karačunas kalnu pie Slovjanskas apsargā poļu militārā kompānija). Pēc paša Strelkova teiktā spēku samērs ir pat bijis 20:1 par labu ukraiņiem ar nospiedošu pārsvaru bruņutehnikā („separātistiem” ir tikai armijai atņemtā bruņutehnika), artilērijā un aviācijā (Strelkova rīcībā nav pat helihoptera).

Nacistu armijai katastrofāli pietrūkst cīņasspars. Iesauktie karavīri karot negrib, pavēles tiek sabotētas, notiek savstarpējas sadursmes,  armijā valda pilnīgs bardaks un neprofesionalitāte par ko pat atklāti vaimanā dedzīgākie ukraiņu nacistu līderi, bet paši ierindas nacisti un algotņi mirt nav gatavi – viena lieta arestēt vai apšaut neapbruņotus cilvēkus, bet pavisam kas cits ir cīnīties pret profesionāli organizētu pretinieku, kurš ir gatavs karot līdz galam un mirt par vispārcilvēciskiem ideāliem.

Pēc notikumiem Slavjanskā kļuva zināms, ka Igors Strelkovs ir slaveno „pieklājīgo zaļo cilvēciņu” komandieris, kuri (skaitliskā ziņā – apmēram 50) aizsāka Krimas atdalīšanās procesu (tieši tikai aizsāka, dodot pirmo impulsu, iedrošinot šaubīgos vietējos un Krievijas līderus, kuri tālāko jau paveica paši). Pēc Krimas līdzīgu palīdzību Strelkovam palūdza Novorosijskas aktīvisti. Ukraiņu un Rietumvalstu propaganda to attēlo kā Krievijas specdienestu darbību, bet, diemžēl, notikumu gaita un tālākā attīstība rāda ko citu. Būtu labi, ja Ukrainā veiksmīgi strādātu Krievijas specdienesti. Ja tā būtu noticis, tad no Ukrainas atdalītos nevis tikai Krima, bet gan Rietumukraina (Galīcija) dēļ savas kategoriskās nevēlēšanās kopā ar visu Ukrainu pievienoties (vai straujāk tuvoties) Krievijai, jo vairums Ukrainas iedzīvotāju ir prokrieviski noskaņoti (jab citiem vārdiem sakot – viņi ir krievi), kas tik ļoti tracina daudzus galīciešus, ameriko un eiropocentristus, kuri pašreiz veic mūslaikiem nepieredzētas politiskās vajāšanas un izrēķināšanās visā ukraiņu nacistu kontrolētajā teritorijā. Ja Krievijas specdienesti strādātu patiešām augstā līmenī, nekas tāds nenotiktu.

Ingternetā publicētajos Strelkova e-pastos (kārtējās „hakeru” aktivitātes) viņš asi izsakās par pašreizējajām Krievijas varasiestādēm, tās politiku un ierēdņiem. Pēc viņa izteikumiem Krievijā pārāk daudzos amatos ir salīduši karjeristi. Līdzīgs tonis ir jūtams arī viņa Slavjanskas notikumu paziņojumos. Tā ka Strelkovs ir gana neērta personība arī Krievijā.

Vienā no publicētajām e-pasta sarakstēm (2009.gada), kurā tiek apspriesta hipotētiska Krievijas valstiskuma katastrofa un ko šādā gadījumā vajadzētu darīt, Strelkovs min, ka X stundā viņš būtu gatavs rīkoties un viņa rīcībā būtu apmēram desmit domubiedru. Iespējams, ka  Krimā  Strelkovam bija vairāk nekā desmit domubiedru (bet tāpat tas to skaits nebija liels).

Apspriežot notikumus Krimā, amerikāņu eksperti plaši runā par Krievijas specdienestu augsto profesionalitāti šīs operācijas gaitā un par to, ka Krievija ļoti eleganti apspēlēja amerikāņus. Un patiesi, izskatās ka ASV valdība līdz Krimas epopejas noslēgumam patiešām īsti nezināja kas patiesībā tur notiek un tas, neskatoties uz to, ka ASV rīcībā ir milzīgas izspiegošanas priekšrocības internetbāzētos pakalpojumos un iespējā piekļūt mobilo telefonu sarunām, kuras visas tiek ierakstītas (pēc Snoudena atklāsmēm tā pat vairs nav ticama hipotēze, bet jau apstiprinājies fakts).  Paši amerikāņi atklāti atzīst kaunpilnu neveiksmi šai jomā. Šī neveiksme, izskatās ir saistīta nevis ar „Krievijas specdienestu veiksmīgo darbību”, bet gan tieši pretēji – ar Krievijas specdienestu nepietiekami augsto līmeni (par šo problēmu pietiekami atklāti runā paši krievi no Strelkova domubiedru aprindām) dēļ kā amerikāņi par viņiem pārāk daudz zina un droši paļaujas uz to.  Uz šī fona atsevišķu Krievijas specdienestu cilvēku (tādu kā Strelkovs) augstā profesionalitāte, veicot valstiskas un specdienestu funkcijas neformālā privātā kārtā, pārsteidza amerikāņus nesagatavotus. Lūk šos cilvēkus un šādas aktivitātes ASV specdienesti tik tiešām „nogulēja”.

Ne spēkā Dievs, bet patiesībā

Strelkovs ir pārliecināts pareizticīgais, kura dzīves kredo ir „Ne spēkā Dievs, bet patiesībā”. To viņš regulāri apliecina praktiski. Laikā kad, pēc Krievijas informatīvās telpas spriežot,  viss Doņeckā izskatījās vairāk nekā labi (17.05.2014), Strelkovs nāca klajā ar paziņojumu, kurš runāja pretī Krievijas infotelpā radītajam iluzorajam tēlam. Šī paziņojuma teksts ir iztulkots arī latviski (acīmredzot kāds antikrievs gribēja parādīt latviešvalodīgo publikai kā patiess krievu patriots raksturo pašreizējo nebūt ne ideālo Doņeckas vidi): http://www.focus.lv/pasaule/krievija-un-nvs/strelkovs-ukrainas-krievs-skatas-tv-suc-alinu-un-gaida-kad-no-krievijas-izvelsies-armija-kas-visu

Strelkovs, pirmkārt, atklāti pasaka, ka viņa rīcībā ir mazskaitliskas militāras vienības un ka viņam steidzami ir nepieciešami cilvēki, jo Ukrainas armija koncentrē pret viņu gandrīz vai visus savus spēkus. Iepriekš Strelkovs bija paziņojis, ka viņa rīcībā nav lieku ieroču, tāpēc brīvprātīgo pieņemšana bija ierobežota, bet tagad ieroči ar lielām pūlēm dažādos veidos tika sagādāti, bet karotāju rindas nepapildinās. Viņš tiešā tekstā pasaka, ka ir stipri vīlies Donbasa vīriešos, kuri vārdos viņu atbalsta un ir gatavi karot, bet tad, kad jāsāk reāli tas darīt, brīvprātīgo vairs nav.  „Desmitiem, pat simtiem cilvēku stāv ierindā un cīnās. Desmitiem tūkstošu, pat simtiem tūkstošu to visu mierīgi vēro televīzorā, pie viena iesūcot aliņu. Acīmredzot gaidot, kad no Krievijas izvelsies armija, spējīga visu izdarīt viņu vietā, vai arī, ka atbrauks pietiekošs daudzums bezsmadzeņu brīvprātīgo, gatavu mirt par viņu tiesībām dzīvot cienīgāku dzīvi nekā to, kurā viņi 23 gadus eksistēja zem Ukrainas nacionālistu valdības,” atklāti skarbs ir Strelkovs.

Tāpat Strelkovs atklāti pasaka, ka pašpasludinātajās republikās vis nebūt nav tik ideāli kā varētu šķist un ka ir gan karjeristi, gan malā sēdētāji-pamācītāji, gan arī  notiek bruņotu bandītu patvaļa. Strelkovs, publiskojot šos faktus, sola to novērst un vismaz no savas puses cenšas pildīt solīto – kādu laiku pēc šī paziņojuma divus savu vienību komandierus Strelkovs par marodierismu sodīja pēc karalaiku likumiem (nošaujot).

No propagandas un informatīvā kara viedokļa raugoties šāds Strelkova paziņojums varētu šķist liela kļūda, jo parāda pretestības kustības vājās vietas, ko gandrīz vai tūlīt pat sāka izmantot ukraiņu nacistu mēdiji, ziņojot par milzīgajiem zaudējumiem „separātistu” vidū dēļ kā arī katastrofāli trūkstot cilvēku. Par savu paziņojumu Strelkovs Krievijas informatīvajā telpā tika skarbi kritizēts, bet pēcākajās uzstāšanās viņš paliek pie sava, apgalvojot, ka ir jāsaka patiesība, pat, ja tā ir napatīkama. 

Šo savu pārliecību viņš kārtējo reizi apliecina 22.maijā, kad Krievijas mēdiji plaši ziņo, ka ukraiņu nacisti pie Volnovahas it kā esot paši uzbrukuši savas regulārās armijas vienībai, kura it kā atteicās izpildīt uzbrukuma pavēli, un pēc tam vēl uzsūtīja tai aviāciju. Strelkovs paskaidro, ka uzbrukumu sākotnēji veica Doņeckas zemessardze, izmantojot nacistiem atņemto Privatbank inkasatora automašīnu, bet Ukraiņu armijas atliekas savas neprofesionalitātes dēļ pēc tam uzsūtīja izdzīvojušajiem savējiem helihopterus. Tāpat Strelkovs apšaubīja konkrētās operācijas nepieciešamību, jo militārā ziņā tā maz ko deva, bet nacistu spēkus lieki satracināja.

Visbeidzot, uzbrukuma Doņcekas lidostai sakarā 27.05.2014, Strelkovs atklāti pateica, ka tā bija no militārā viedokļa primitīva un neveiksmīga zemessardzes spēku operācija kā dēļ arī tika ciesti tik lieli zaudējumi (pēc „separātistu” ziņām ap 70 kritušo karotāju, neskaitot civiliedzīvotājus, pēc „huntas” ziņotā – 200).

Labāk vienreiz redzēt, nekā daudzreiz dzirdēt

Varētu vēl daudz ko sarakstīt par šo tēmu, bet tas nav nepieciešams un tam nav jēgas, jo jebko no sarakstītā viegli apšaubīt ar tādiem neapgāžamiem argumentiem kā „krievu propoganda”, jo īpaši vidē ar lielu aprobežotu antikrievu īpatsvaru.

Tāpēc labāk ieraudzīt pašam. Pietiek tikai apskatīties uz pašu Strelkovu un paklausīties ko viņš saka, lai saprastu gan to kas ir viņš pats, gan to kas ir tie, kuri pret viņu karo un kuri patiesībā ir teroristi. Paskatamies uz Strelkovu, salīdzinam viņu ar Porašenko (tēva uzvārdā Vaļcmans)/ Jaceņuku/ Timošenko/Turčinovu/ Kļičko u.c. un mums nebūs grūti noteikt, kuri patiesībā ir pie sienas liekami nelieši. Viņu sejas, uzvedība un runasveids runā pats par sevi.

Pjotrs Porašenko (Vaļcmans), Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Aleksandrs Turčinovs, Vitālijs Kļičko

Pjotrs Porašenko (Vaļcmans), Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Aleksandrs Turčinovs, Vitālijs Kļičko

Piedāvāju par to pārliecināties katram un noskatīties Strelkova uzstāšanās (arī tiem, kuri nesaprot krieviski). Normāls cilvēks, kurš nav zaudējis spēju atšķirt labo no ļaunā un labus cilvēkus no neliešiem (šī spēja sāk zust cilvēkam akceptējot vai sākot veikt nelietības), ātri saskatīs to milzīgo morāli-tikumisko bezdibeni, kas šķir Strelkovu un ukraiņu nacistu vadoņus. Bet nu par pārējiem, diemžēl…  Ja Dievs kādu vēlas sodīt, tas atņem viņam prātu, un pēc tam viņš bedri izrok sev pats. Jautājums tikai cik daudziem Latvijā, jo īpaši latviešvalodīgo vidē, Dievs ir atņēmis prātu tik lielā mērā, ka viņi neatgriezeniski ir zaudējuši spēju atšķirt normālus un patiesus cilvēkus no meļiem un neliešiem. Ja daudziem, tad Latvijā nekas labs nav sagaidāms un būs arvien sliktāk un sliktāk.

Igora Strelkova intervija KP.TV par Slavjanskas pamatvienības sastāvu, 26.04.2014:
https://www.youtube.com/watch?v=8mGXDcO9ugw

Igora Strelkova intervija Krievijas TV, 29.04.2014: https://www.youtube.com/watch?v=ZEm3cQfKk6Y

Igora Strelkova videouzruna Doņeckas iedzīvotājiem, 17.05.2014:
https://www.youtube.com/watch?v=KIHdrSm6jrU

Igora Strelkova intervija KP.TV, 26.05.2014:
https://www.youtube.com/watch?v=tz7sNmN-hMQ

Varonības milzīgā nozīme

Sabiedrībai ir vajadzīgi varoņi. Un ne tikai kā tēli, bet arī kā reāli cilvēciski iemiesojumi. Gļēvuļu un komformistu sabiedrība, kura nav spējīga redzēt un rīkoties tālāk par savām personiskajām interesēm un nav gatava upurēties vispārības labā, ir neizbēgami lemta iznīcībai. Tā ir aksioma, kas vēstures gaitā izpaužas nepārtraukti. Gļēvuļu un komformistu sabiedrībā nelieši savairojas, uzkrāj spēkus un pamazām sāk šo sabiedrību iznīcināt. Sākumā pamazām, bet pēc tam strauji. Un, ja, redzot tuvojošos katastrofu, sabiedrība nav spējīga sevī radīt varoņus, kuri spēj apturēt neliešus, kuriem tobrīd jau ir nopietns pārspēks, tad tā tiek iznīcināta un, kas ir pats taisnīgākais, ar sabiedrību reizē tiek iznīcināts arī vairums ļaundaru.

Nelieši ir švaki cīnītāji. Nelieši ir gļēvi. Nelieši ir aprobežoti, lai gan, visbiežāk, viltīgi un ar labu pašsaglabāšanās instinktu. Viņi ir lieli, vareni un nežēlīgi tad, kad jūt aiz sevis pārspēku, kad jūt upura bezspēcību, bet tiklīdz parādās kaut vai tikai dažas, pat tikai iluzoras reāla pretspēka pazīmes, neliešu dūša strauji saskrien papēžos. Tieši tāpēc pat tikai viens vai daži varoņi reizēm spēj uzveikt it kā milzīgas un „neuzvaramas” neliešu armijas.

Varoņa liktenis ir neapskaužams, jo par varoni kļūst apstākļos, kad racionāli ir redzams, ka jebkāda cīņa ir bezjēdzīga un pretestība teorētiski garantē, ka cīnītājs pazaudēs visu (tiks atlaists no darba, zaudēs reputāciju, tiks ieslodzīts cietumā, tiks nogalināts utt.). Parasts cilvēks šādos apstākļos pārstāj cīnīties, samierinās, salūst un mazāk vai vairāk strauji degradē. Varonis, saprotot to, ka necīnoties viņš zaudēs pašcieņu un ka viņa dzīvei nebūs jēgas, cīnās, „liekot uz spēles” visu. Varonis saprot, ka necīnoties tiks iznīcināts „viss” un „dzīves vairs nebūs”, tāpēc  varonis labāk „stāvus mirst” nekā „uz ceļiem eksistē” vai „nebrīvē nobeidzas”.

Varonība, visbiežāk, beidzas ar varoņa nāvi (bet ne vienmēr un ne obligāti), tāpēc ir daudz varonīgu runu teicēju, bet gauži maz varonīgu darbu veicēju. Jēzus tika sists krustā,  Žanna d’Arka sadedzināta. Viņi iestājās pret acīmredzamu neliešu pārspēku, cīnījās, mira, bet citus izglāba. Šie ir tikai divi skaļi varonības piemēri. Ir vēl daudzi citi tikpat skaļi, bet vēl vairāk  ir maz zināmu vai nezināmu. Tā kā varonības cena ir augsta, gribētāju ir par maz. Kā saka nelieši: „Muļķu nav”, tāpēc viss tiek pirksts un pārdots (pat bērni), bez naudas nekas nenotiek un kārtējo reizi godā tiek celts zelta teļa kults. Bet reizēm, neliešiem par izbrīnu, kāds varonis uzrodas un tad tiek izjaukta nelietīgā lietu kārtība, vismaz uz laiku.

Igora Strelkova liktenis ir miglā tīts. Viņam ir informācija, ka ukraiņu nacisti ir devuši rīkojumu  viņu likvidēt par katru cenu. Loģiski, jo Strelkovs ir ne tikai profesionālākais Doņeckas komandieris, autoratīvākais līderis, bet arī personība, kura ar dažiem vēstījumiem spēj atspēkot visu ukraiņu-Rietumu mēdiju melu jūru. Strelkovs ir cilvēks, kurš reāli iedvesmo ne tikai karavīrus un cīņubiedrus, bet arī plašas tautas masas.  Un šai ziņā Strelkovs ir gauži neērts arī Krievijas un Doņeckas karjeristiem un neliešiem, kas pie noteiktiem apstākļiem ir spējīgi „iedurt dūci mugurā”.  Un tikt galā ar „savējiem” nereti ir grūtāk kā ar ienaidnieku. Dod Dievs, lai Igoram izdodas gan viens, gan otrs!

Ja Latvijā būtu bijis savs „Strelkovs”…

Ja Latvijā būtu savs „Strelkovs”, tad mēs dzīvotu pavisam citā valstī un pavisam citā sabiedrībā. Daudz nemaz nevajag, pietiktu kaut vai ar vienu „Strelkovu” un kaut vai pieciem viņa domubiedriem…

Ja 1991.gada augustā Latvijā būtu bijis savs „Strelkovs”&Co, tad varu sagrābusī un no ierakumiem izlīdusī neliešu varza tiktu aizslaucīta, salikta cietumos un Latvija būtu plaukstoša, augsti attīstīta valsts. Daudz attīstītāka par pašreizējo Baltkrieviju (tiem, kas nezina – „autoratīvā” un „nedemokrātiskā” Balkrievija reālā dzīves līmeņa ziņā ir galvastiesu pārāka par ES valstīm) un iespējams pat viena no attīstītākajām valstīm pasaulē. Toreiz nemaz tik daudz nevajadzēja, viens pats OMON ātri visu attīrītu, bet… Rubiks izrādījās nelietīgs gļēvulis par ko balvā nu ir saņēmis prestižu un eirodeputāta silto vietu. Toreiz neatradās neviens, kurš „nomainītu” Rubiku un realizētu jau sagatavoto tīrīšanu. Pietiktu tikai ar vienu „Strelkovu”, lai mēs tagad dzīvotu daudz labākā un cilvēcīgākā valstī …

Pēc „neatkarības” iegūšanas jaunā Latvijas politekonomiskā elite sāka zagt, izlaupīt un iztirgot visu kas kust un nekust. Pie tam tas tika darīts tik primitīvi, ka patiesi kauns ka neviens par to nav sodīts. Tika sakrātas kompromata kaudzes par tā laika darboņiem, tai skaitā Godmani, kurš bija galvenais to laiku Latvijas tehniskais iznīcinātājs un kurš gana labi iedzīvojās uz tā rēķina. Ja Latvijā šai laikā būtu bijis savs „Strelkovs” ar dažiem domubiedriem, tad neliešu vairums tiktu salikts cietumā vai sodīts citām metodēm, kas disciplinētu zemākos līmeņus un tad būtu bijis iespējams izveidot kaut cik normālu un patiešām puslīdz neatkarīgu valsti, kurā augstākā valsts vara nepieder mafioziem grupējumiem. Bet tas nenotika. „Strelkovs”neatradās arī starp t.s. „nacionālistiem”, kuri bija uz viļņa un par kopējās iedvesmas trūkumu tā kā sūdzēties nevarēja.

Toties gana auglīgā augsnē krita zagļu un neliešu kurinātā antipadomiskā, antikrieviskā un antikrievu histērija, kas palīdzēja novērst pūļa uzmanību no plaša mēroga zagšanām, masveida atlaišanām, cilvēku izlikšanas uz ielas, drausmīgi augstā mirstības līmeņa, dramatiskā dzimstības krituma, kurš vēl joprojām nav atgriezies padomju laiku līmenī un izskatās, ka vairs neatgriezīsies nekad, utt. „Pie visa vainīgi krievi” un „pacietiet jebko, savādāk nāks krievi” ir stabila neliešu veiksmes formula un jebkādu nelietību attaisnošanas instruments. Tolaik tika pierādīts, ka tas strādā un kopš tiem laikiem šī polittehnoloģija tiek izmantota nepārtraukti. Un strādā taču…

1999.gadā tika noķerta organizēta pedofilu banda. Tās darbības izmeklēšanas gaitā tika identificēti cietušie bērni un tas, ka bērni „apkalpoja” vairākas augsti stāvošas amatpersonas. Izmeklēšanu mēģināja pārtraukt, bet sākumā nesekmīgi un tikai tad, kad procesā iejaucās toreizējā prezidente Freiberga un pieprasīja nodot izmeklēšanas funkciju ar visiem materiāliem ģenerālprokuratūrai, kas nozīmētu reālu izmeklēšanas pārtraukšanu (jo bija pamatotas aizdomas, ka ģenerālprokuratūra sedz arī šāda tipa noziegumus), pieķerto pedofilu vārdi tika nosaukti publiski. Pēc tam sekoja cīņa, kuras rezultātā tika nogalināti vairāki cilvēki, tai skaitā pulkvedis, kurš vadīja izmeklēšanu. Liecinieki un iesaistītie tika iebiedēti ar izrēķināšanās draudiem, bet promenentie pedofili tika cauri sveikā. Ja tolaik Latvijā būtu bijis savs „Strelkovs” ar kaut vai pieciem domubiedriem, tad jau pēc pirmajām slepkavībām sāktu pazust arī paši pedofili, viņu rokaspuiši un ar viņiem saistīti personāži. Un tad mēs dzīvotu pavisam citā Latvijā, kurā augstākos valsts amatus neieņem homoseksuālistu-pedofīlu mafijas pārstāvji , attiecīgi gan  morāli-tikumiskais, gan politiskais, gan arī ekonomiskais klimats būtu pavisam cits, bet …

Tagad ir 2014.gads. Latvija ir pilnībā sagrauta. Latvijas valsts vairs neeksistē, jo latviešu vairākums ir nodevuši valstiskuma ideju un praktiski pierādījuši, ka viņi ne grib savu valsti, ne ir spējīgi to pārvaldīt. Mēs pašreiz dzīvojam ES provincē Latvijā, kurai ir pagaidām vēl saglabāti daži mazāk nozīmīgi valsts atribūti. Šī province formāli ir pakļauta ES struktūrām, bet reāli tajā saimnieko ASV vēstniecības darbinieki, ASV specdienesti, Zviedrijas korporācijas un citi.  Latvijas lauki (latviskuma galvenais balsts) ir pilnībā iznīcināti, ir iznīcināt vietējā ražošana, izglītības sistēma ir degradēta, dzimstības līmenis ir kritiski zems, katastrofāli augsts ir patērējamā alkohola līmenis (alkohols iznīcina smadzenes; tas attiecas arī uz „mērenajiem iedzērājiem”), ierēdņu korpuss ir nesamērīgi uzpūsts, valsts iestādes nepilda savas funkcijas un visus valsts pārvaldes līmeņus ir pārņēmusi totāla bezatbildība un korupcija. No Latvijas cilvēki aizceļo un izmirst. Tālredzīgākie nelieši jau gatavo un realizē imigrantu ievešanu (jo vietējie ir degradēti un uz konstruktīvu darbību vairs nav spējīgi). Viss ir tik slikti, ka pat „visoptimistiskākie” un visangažētākie burbuļpūtēji nespēj noliegt pilnīgas Latvijas sabiedrības katastrofas faktu. Bet kā parasti no patiesajiem iemesliem tiek novērsta uzmanība, tai skaitā izmantojot jau ierasto „krievu” un „padomju mantojuma” argumentu.

Pašreizējās situācijas traģiskums ir apstāklī, ka nu sabiedrības degradācijas izpausmes sāk pieņemt galēji anticilvēciskas formas. Tagad gandrīz vai pilnīgi atklāti nelietīgi ierēdņi un viņiem pietuvināti juristi un „biznesmeņi” pelna uz bērnu nelaimju rēķina. Ir radīta sistēma, kas „tiesiski” ļauj izņemt bērnu gandrīz no jebkuras ģimenes. Ierēdņiem pilnvaras ir plašas, kontroles mehānismi praktiski nestrādā un sodīts par patvaļu neviens netiek. Ļoti ērti. Tas ļauj izrēķināties ar politiskajiem un personiskajiem pretiniekiem, iegūt bērnus „savām vajadzībām”, pelnīt uz bērnunamu un audžuģimeņu naudas sadales un biznesu rēķina un pelnīt uz bērnu pārdošanu caur adopcijas procedūrām. Iespējams vēl kā savādāk. It kā varētu šķist, ka tālāk vairs nav kur, bet izrādās, ka ir…

Lai gan Latvija ir kritusi drausmīgi zemu, tomēr ES degradē ne mazāk strauji. Atsevišķās ES valstīs jau pilnā sparā rit virkne bērnus maitājošu un bērnu psihi kropļojošu pasākumu. Likumdošanas līmenī ir normalizēts homoseksuālisms, pilnībā izkropļots ģimenes jēdziens, uzsākta genderisma atziņu ieviešana, uzsākta obligāta bērnu agrīna seksualizācija jau bērnudārzos un jau sāktas nopietnas diskusijas par incesta un pedofilijas legalizāciju. Šīs ES vēsmas ir manāmas arī Latvijā. Ko nu darīsim? „Mīļā miera labad”, plātot rokas bezspēcībā, ļausim sakropļot mūsu bērnus? Un par ko tad kļūsim mēs paši? Pat negribas ieskicēt to ainu, kas piepildīsies, ja atkal kārtējo reizi Latvijā neatradīsies  savs „Strelkovs” ar kaut vai pieciem domubiedriem.

… bet varbūt tomēr …

Kam tas viss? Kas to vispār izlasīs un vai maz ir daudzi, kuri ir spējīgi to saprast? Cik vispār Latvijā ir atlikuši normāli cilvēki un cik normāli viņi ir? Nezinu. Bet zinu, ka, ja neradīsies varoņi, tad šausmas sāks strauji pieaugt un tas beigsies ar pilnīgu šīs sabiedrības (un latviešu) iznīcināšanu.

Katastrofas beigu fāze skars visus. Arī tos, kas sevi uzskata par „karavīriem”, kam patīk gremdēties „latviešu varonīgajā pagātnē”, iet pārgājienos un pie ugunskura dziedāt karavīru dziesmas (vispirmāmkārtām, protams, „mēs sitīsim tos utainos…”). Arī algotņus, kas piedalās amerikāņu okupācijas misijās un ar tiem saistītās personas. Arī  elites klanu pārstāvjus, kuri domā ka ir visgudrākie, visveiklākie un ka tas viņus neskars, jo viņi personīgi gan jau kaut kā izgrozīsies. Arī tos, kam pašreiz ir „silta vietiņa” (kamdēļ visādi posta apraksti šķiet nereāli un izdomāti, jo pašus personiski tas pagaidām vēl neskar) un kuri cer tās saglabāt. Un arī tos, kas cer „noslēpties” laukos vai aizmukt uz ārzemēm. Katrs saņems pēc nopelniem.

Katastrofa noteikti būs, ja latvieši neizārstēsies no antikrieviskuma, jo tas ir galvenais latviešu debilizēšanas un Latvijas sabiedrības šķelšanas instruments. Tieši tāpēc šai virzienā tik aktīvi strādā cilinski, bordāni, rožkalni un tamlīdzīgi kadri, gan arī visa proamerikāniskā un prorietumnieciskā žurnālistu varza ar streipveidīgiem elementiem priekšgalā. Viņi patiesu varonību grib pārvērst antikrieviskā destrukcijā. Arī šīs varzas elementus  tas skars pilnā mērā; konservatīvā spārna pārstāvjus pirmām kārtām.

Ko darīsim? Turpināsim lamāt krievus? Turpināsim akli ticēt amerikāņiem, ukraiņu nacistiem un jebkuram, kurš ir „pret krieviem”? Turpināsim ticēt Latvijas un Rietumu mēdiju glamūrīgajiem meliem? Turpināsim dzīvot peļņas un ieguvumu kategorijās, „baudīt dzīvi”, neuztraukties un „domāt pozitīvi”? Ja tā, tad tās ir beigas.

Bet varbūt tomēr reiz pietiek, un varbūt tomēr mūsos snauž kaut vai maziņš varonītis. Ja ne „strēlnieks sarkanais”, tad kaut vai tikai strēlnieks vai kaut vai tikai kārtīgs cilvēks, kurš sava komforta un amata saglabāšanas dēļ neiet uz kompromisiem ar sirdsapziņu un negriež ceļu nelietīgiem cilvēkiem (pat ja tas ir priekšnieks vai kāds cits „ietekmīgs” cilvēks), un neklusē par necilvēcībām un netaisnībām.

Ivars Prūsis
/30.05.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 7 komentāri

Pārdomas par teroru Ukrainā

00345_ukrnaciIr jābeidz izlikties par naiviem un neko nesaprotošiem patērētājiem. Ir jāatzīst objektīvi notiekošais. Ir jābeidz mierināt sevi ar domu, ka tas JŪS VISUS neskar. Ir jāatzīst, ka NATO ir nepieteikta kara stāvoklī ar Krieviju. Ir jāatzīst, ka tagad, 2014.gada maijā, ir „1941.gada maijs”!
           
Vēsture atkārtojas it visā. Latvija atkal ir vienas karojošās puses iesaistīta karā (Latvija ir NATO dalībvalsts) un kā karā iesaistītās valsts iedzīvotāji latvieši tādēļ atkal piedzīvos visu to pašu, ko jau ir piedzīvojuši 2.pasaules karā! 1941.gadā uzbrucēji ar atrotītām piedurknēm, karogiem plīvojot un Gēbelsa propagandas runu iedvesmotiem prātiem, „ātrā uzvarošā kara” gaidās kvēlojot, iebruka Krievijā. Tur viņus gaidīja „ģenerālis Ziema”, Maskava, Ļeņingrada, Staļingrada, Kurska, Kurzemes katls un 1945.gada 9.maija Berlīne. Pēc 1941.gada vienmēr nāk 1945.
 
„1941.gadā” visi Cilvēki dalās divās daļās. Vieni domā, ka tagad esošais „1941.gads” ir sācies, lai turpinātos mūžīgi, nekad nebeigtos un tagad vienmēr būtu viens vienīgs „1941.gads”! Otri jau pirms „1941.gada” Zin, ka tas būs un Zin, ka būs arī „1945.gads”. Protams, abās pusēs daudzi mirst „1945.gadu” nesagaidījuši.

Vieni mirst, nesaprotot, kāpēc viņu „1941.gads” nepiepilda Gēbelsa runu solīto un kāpēc viņu „1941.gads” viņiem te tagad beidzas. Otri mirst zinot, ka viņu „1945.gads” būs neatkarīgi no tā, vai viņi to sagaidīs vai nē. Tāpēc pēc nāves viņi nonāk dažādās cerību valstībās. Pirmie dzīvo pievilto cerību laukos, bet otrie uzvaras cerību kalnos. Pēc kara visi dzīvie ir vienā pasaulē, bet divās dažādās dzīvēs. Pirmajiem ir sagrauts viss, kam viņi ticēja un ko lika savas dzīves pamatos, bet otrajiem ir piepildījies viss, kam viņi ticēja un tagad atliek tikai atjaunot kara sagrauto. Viņu dzīve ir ieguvusi jaunu jēgu.

Pirmajiem nekā ko atjaunot nav un tāpēc viņu dzīves ir zaudējušas katru jēgu un vajadzību pie tādas dzīves turēties. Tāpēc viņiem neatliek nekas cits, kā vien meklēt pašiznīcināšanās ceļus – to, ko šī civilizācija tagad dara. Viņu pašiznīcināšanās ir viņu sakāves rūgtuma, vilšanās un atriebības kāres izraisīta. Viņu naids, neatrodot izeju, sagrauj viņus pašus. Tāpēc tie, kuri pieskaita sevi zaudētājiem, pašiznīcinās visos iespējamos veidos, bet uzvarētāji vienmēr redz jaunas dzīves iespējas. Uzsākt kārtējo karu pret Krieviju ir labs, drošs un vēsturiski pārbaudīts pašiznīcināšanās veids.
 
Uzbrucēji vienmēr saskaita karojošo pušu kareivjus, tankus, lidmašīnas, savus un iegūstamos resursus (kari vienmēr ir par resursiem) saraksta „patriotiskas” grāmatas, safilmē sevi iedvesmojošas, bet upuri pazemojošas un nomelnojošas filmas, sacer politiski un nacionāli pareizas, kvēlas runas, paceļ vispatriotiskākos un humānākos lozungus, saorganizē savas 5.kolonnas (sapulcina un uzpērk visāda lieluma nodevējus), bet tā arī nekad nesaprot, ka Uzvaru šajā karā nenes lielgabali, bumbas un propaganda vai rūpnieciskais potenciāls.

Uzvara šajā karā jau pirms tā sākšanas ir Gara pasaulē lemta un piešķirta. Tā ir tikai jāizcīna un savām dzīvībām jāizpērk! Uzbrucēji vienmēr domā, ka nogalinot pretinieku, viņi pērk savu uzvaru. Tieši otrādi – viņi palīdz Krievijai samaksāt viņas Uzvaras cenu. Tad, kad viss ir samaksāts, tad nāk Uzvara.
 
***

Šis maidans Ukrainā sākās kā „Eiromaidans” – Eirosavienībā pārdoties kārās hohluškas un košļenes apgremojušies blogeri ASV vadībā sasauca visu pilsētu naivuļus (un bomžus) uz „bezmaksas” eirolabumiem un uz oligarhu apmaksātu cīņu pret oligarhu varu (nu akurāt kā Zatlers pret oligarhiem Latvijā!). Visus saaicināja izpildīt ASV rakstītu un ES režisētu teātri – „Ukrainas atbrīvošanās no…” Daudzpunktu vietā katrs maidanists un „atbrīvotājs” varēja ierakstīt kādu, no kā viņš gribētu „atbrīvoties”. Galvenais bija „būt kopā” (nu akurāt kā Sudrabai…) un cīnīties – par vai pret, nav svarīgi – galvenais ir aizvien pacelt „cīņas garu” un to nepārtraukt.

Pamazām maidans no cīņas „par Eiropu” pārvērtās cīņā pret „moskaļiem” un visā pilnībā atklājās cīņā pret „koloradiem”. Par „koloradiem” viņi – „Ukrainas vienotības aizstāvji” (kā viņus sauc NATO propagandisti), bet patiesībā Ukrainas nacistu vienību kaujinieki sauc tos, kuri, atbildot uz nacistu un „labā sektora” simbolikas nēsāšanu un viņu saukļiem – „moskaļus uz nažiem”, ņēma sev par pazīšanās zīmi Jura krusta melni-oranžās lentītes. Pilnīgi pamatoti.

Ja maidanisti sevi apzīmē, iezīmē un uzstāda par iepriekšējā kara zaudētājiem – nacistiem, un ar to pašu, runājot par Ukrainas vienību, darbos to sašķeļ divās daļās (iepriekšējā karā zaudētājos un uzvarētājos, bet krievus pēc nacionālās piederības vai politisko uzskatu dēļ noliek ienaidniekos), tad, protams, ka karu uzvarējušā zemē (savā zemē) kara uzvarētāji sevi iepretī zaudētājiem iezīmē ar savas uzvaras zīmi – Jura krusta lentu. Jura lentīte parādījās kā atbilde uz nacistu ideoloģijas reabilitāciju (ar NATO valstu atbalstu), simbolikas un tās „varoņu” atklātu demonstrāciju.
           
Lai nomelnotu Krieviju (NATO propagandas mašīna strādā pret Krieviju), viņus sauc par prokrieviskiem un separātiskiem. Tas ir dīvaini, jo viņi ir krievi krievu zemē („Ukraina” ir vēsturisku un politisku spekulāciju, kompromisu un mahināciju tirgus auglis. Politisks frankenšteins.) „Ukrainā”, un tur pārstāv to „Ukrainu”, kura karā uzvarēja hitlerisko Vāciju.
 
Tad kāpēc Eiropā šos ukraiņu nacistus, kuri sevi pozicionē par Hitleram uzticību zvērējušo benderiešu pēctečiem, nesauc par prohitleriskiem vai provāciskiem (ņemot vērā to, ko nupat Vācija ir reāli nolaupījusi Ukrainai – tās metalurģiju un ogļu baseinu Donbasā) vai proamerikāniskiem, kuru gāzes tirgu – paši savas zemes izlaupīšanu tagad aizstāv?
           
Tas tā dīvaini skan – prokrievisks krievs! Kāpēc krievam būtu jābūt proamerik, provāc, prožīd vai propoliskam savā dzimtajā Kijevas Krievzemē?
 
Prokrieviskie krievi ir paši par sevi – viņi grib būt krievi un netikt pārukraiņoti, pāramerikanizēti (kas reāli tomēr notiek) vai citādi pārtaisīti. Prokrieviskajiem krieviem ir vienalga kur dzīvot – „Ukrainā” vai Krievijā, ja vien viņi var būt tas, kas viņi ir – krievi un dzīvot tur, kur ir dzimuši un auguši – senā, vecā Krievijas un krievu zemē – savu senču dzīves vietā! Tāpēc norādījums uz viņu prokrieviskumu ir klaji propagandisks un melīgs, jo liek domāt par citas valsts interešu (kā to dara visi „prolatviskie” „latvisko” partiju deputāti Saeimā) lobēšanu. Ja viņi kaut kādā veidā tagad piesauc Krieviju, tad vienīgi tādā mērā, kā ar skaudību uzlūkojot Krimu, kurā tās iedzīvotāji tagad ir pasargāti no tādiem slaktiņiem, kāds notika Odesā.

Separātismu viņiem pieraksta velkot tālāk paralēles ar notikumiem Krimā. Un pilnīgi nepamatoti (vismaz līdz notikumiem Odesā). Separātisms iestājas par kādas valsts daļas atdalīšanos, kas, redzot Ukrainā notiekošo un neatzīstot notikušā nacistiskā apvērsuma rezultātā Kijevā varu sagrābušo nacistisko šaiku par tiesīgu darboties Ukrainā, ir pilnīgi pamatoti, saprātīgi un savlaicīgi…

Federālisms ir pilnīgi kaut kas cits. Federālisms ir decentralizēta valsts vara vienotā valstī. Vācija ir federatīva republika. Ukrainā ir Cilvēki, kuri iestājas par tādu pat tālāko Ukrainas valsts politisko iekārtojumu. Viņi piedāvā referendumu šī jautājuma izlemšanai. Viņi piedāvā balsot, balsis saskaitīt un tad redzēt cik iedzīvotāju ir par un cik pret to. Tā ir normāla demokrātiska demokrātiskas valsts politiskā dzīve.
 
Kāpēc baskus nesauc par probaskiskiem? Kāpēc skotus nesauc par proskotiskiem? Kaut gan tieši Skotija ir separātiska… Kādi Cilvēki izvirza politisku ideju un aicina citus Cilvēkus par to nobalsot – izteikt savu viedokli par šo jautājumu.

Tāpat es varētu jautāt: Vai spāņi dedzinās baskus? Vai angļi dedzinās skotus? Kāpēc Odesā drīkst to, ko nedrīkst nekur citur Eiropā? Vai jau drīkst? Vai drīkst Rīgā, Jelgavā? Varbūt drīkst Olainē, Tukumā? Bet Cēsīs, kā ir Cēsīs? Vai Cēsīs arī jau drīkst…? Vai drīkstēja Odesā, tāpēc ka tie bija krievi? Tad jau laikam žīdus arī drīkstēja? Vai jau drīkst žīdus atkal…? Vai jau drīz drīkstēs…? Un tad jau laikam citus – arī latviešus drīz drīkstēs, ko? Vai latviešus drīkst drīkstēt dedzināt? Vai vāciešus drīkst drīkstēt…? Un, ja ukraiņi drīkst, vai tad latvieši arī kādu drīkst? Un kuru tad nedrīkst? Kāpēc ne amerikāni? Kāpēc ne Nolandi? Kāpēc ne Dimantu, Rinkēviču, Freiberģi vai kādu NATO ģenerāli? KĀPĒC NEDRĪKST?!
 
 ***
Odesā it kā Ukrainas unitāristi – vienas politiskas idejas piekritēji slepkavoja it kā citas politiskas idejas – federālisma piekritējus. „It kā” tāpēc, ka tam, kas tur notika, nekāda sakara ar politiku – unitārismu vai federālismu nebija. Tieši otrādi – Odesas slepkavības notika tāpēc, lai notikumus Ukrainā izvestu ārpus katra politiska risinājuma lauka. Lai atņemtu jebkuru mierīgu risinājumu un tālāko kopdzīvi vienotā Ukrainā.

Hatiņā [ciems Baltkrievijā, kurā Vācu nacistu laikā tika dzīvi sadedzināti visi iedzīvotāji, ieskaitot sievietes un bērnus] nevar dzīvot kopā tur sadedzināto tuvinieki un sadedzinātāji. Tas vairs nav iespējams. Tas bija solis, ar kuru fašisms 2014.gadu atcēla atpakaļ „1941.gadā”. Tagad atkal tas karš iet vaļā! Tas ir kārtējais Kijevas nacistiskās šaikas solis uz ASV pasūtīto pilsoņu karu!
 
***
2.maijā Ukrainā varu sagrābusī nacistu šaika ar NATO speciālistu atbalstu pārgāja pie nākošā stāvokļa destabilizācijas posma. Jau no paša maidana sākuma NATO (ASV) ietur kursu uz stāvokļa destabilizāciju, konfrontāciju un vardarbības eskalāciju. Tad, kad vēl bija iespējamas sarunas ar valdību un valdībai ar maidanizētajiem, NATO valstis izvērsa divdabīgu attieksmi pret notiekošo. Valdību aicināja uz sarunām, bet maidanizētos aktivizēja sarunu rezultātu un panākto vienošanos pārkāpšanai. Tad, kad maidans jau pieņēma atklāti vardarbīgu raksturu NATO (ASV) nemitīgi uzstāja (piespieda) uz to, lai valdība nelieto tās rīcībā esošo likumīgo spēku kārtības uzturēšanai valstī un vardarbības apturēšanai tad, kad to vēl varēja izdarīt, bet izvērsa melu kampaņu pret Krieviju..
           
 Ar ASV privāto armiju palīdzību un CIP speciālistu vadībā tika noorganizēta un realizēta milicijas darbinieku („Berkuts”) un maidanistu apšaušana. Oficiāli pasludinātie dati par bojā gājušajiem ir stipri samazināti.(Viena „patiesība” vienmēr ir Europai un pasaulei, bet pavisam cita pašiem sev Ukrainā.) Kijevā reāli bojā gājuši apmēram 500, bet dažādas pakāpes ievainojumus guvuši vairāk kā 1500 Cilvēku. Maidana organizētāji visādi centās palielināt upuru skaitu. Tā, piemēram, maidana pašaizsardzības vienību mediķiem maidana vadība atņēma ķirurģiskos instrumentus, pirmās palīdzības līdzekļus un medikamentus, kā rezultātā nomira daudzi sašautie, kuriem palīdzību varēja sniegt un viņus izglābt.

Tad, kad maidans iegāja „karstajā” fāzē, ASV CIP (Centrālā izlūkošanas pārvalde) to ņēma savā pilnīgā kontrolē un vadībā. Arī tagad visu Ukrainā notiekošo vada ASV caur saviem CIP speciālistiem, kuri ir aizņēmuši visu Ukrainas drošības komitejas ēkas trešo stāvu, kurā neielaiž pat Ukrainas drošības komitejas darbiniekus. Viņu vadībā notika „labā sektora” kaujinieku akcijas Ukrainā, kuru laikā tika izdarīti uzbrukumi karaspēka daļām un milicijai, un tur esošo ieroču sagrābšana. Tādā veidā „labais sektors” apbruņojās, bet ASV nemitīgi pieprasīja, lai valsts vara nekādā veidā pret viņiem nelieto spēku to atbruņošanai. Vēl vairāk – bruņotais maidans arvien vēl visā rietumu (NATO) presē un TV tika daudzināts par mierīgu un nevardarbīgu protestu. Tad, kad „Berkuta” darbinieki tika dedzināti un apšaudīti, Nolande uzstājās ar runu, kurā apjūsmoja maidanistu „ārkārtīgo savaldību viņu mierīgo protestu laikā”.
           
Pēc pēdējās vienošanās parakstīšanas starp „opozīciju” un Janukoviču, Janukovičs bija gatavs atkāpties no amata un mierīgā ceļā (leģitīmi) nodot varu „opozīcijai”, bet ASV uzstāja uz vardarbīgu valsts apvērsumu, kā rezultātā tagadējā nacistu šaika ir gan neleģitīma, gan aptraipīta asinīm. Neviens normāls Cilvēks tādu šaiku nekad neatzīs par likumīgu un tai neuzticēsies. Arī pati šaika ir sevi sakompromitējusi ar kriminālnoziegumu – savējo un „berkutiešu” apšaušanu, un vardarbīgu varas sagrābšanu valstī. Tā vietā, lai atbruņotu „labā sektora” nacistu vienības un „maidana pašaizsardzības spēkus”, Kijevas šaika tos legalizē par „nacionālo gvardi”, apbruņo un papildina ar jauniem kaujiniekiem, piešķir smago bruņojumu.

Visi politiskie eksperti viennozīmīgi un vienprātīgi atzīmē pilnīgi aplamo apvērsuma leģitimizācijas procesu. Visi norāda, ka ir milzīga kļūda tagad rīkot prezidenta vēlēšanas. Visi viennozīmīgi ir par to, ka bija jārīko Radas (parlamenta) vēlēšanas un tikai pēc tam jāvēl prezidents. Radas vēlēšanām būtu Ukrainas iedzīvotājus vienojoša procesa raksturs. Tajā, viņus vienojoši, tiek iesaistīti visi dažādo grupu pārstāvji, jo tiek nodrošināta viņu interešu pārstāvība politiskā procesā, bet prezidenta vēlēšanām ir šķeļoša un konfrontējoša procesa raksturs, jo tas saasina cīņu atšķirīgu grupu starpā par vienas grupas interešu pārstāvības iespēju.

Teorētiski jābūt tā, ka to, ko drīkst Kijevā, to pašu drīkst arī citās Ukrainas pilsētās. Teorētiski būtu tā , ka, ja Kijevas maidans protestēja pret Janukoviča režīmu, tad citur drīkstētu (tāpat) protestēt pret Jaceņuka režīmu. Protestētāji Ukrainas dienvidos izgāja ar savām prasībām un redzējumu Ukrainas valsts vienotības saglabāšanai. Bet praktiski tie Ukrainas apgabali, kuros kompakti dzīvo krievi, tikai cenšas sevi pasargāt Ukrainā valdošās vardarbības apstākļos. Cilvēki cenšas saglabāt sevi no fiziskas iznīcināšanas. Politisko kustību aktīvistus arestē un izved uz Kijevas cietumiem. Valdošajos vardarbības apstākļos saprātīgākie krievi dibina pašaizsardzības zemessardzi. Un pareizi dara! Tā ir saprātīga rīcība apstākļos, kad valstī valda nacistu bandu terors!

Viņu prasības Kijevas (ASV) šaika neuzklausa. Ja Kijevā demonstrācijas pārauga maidanā, kas tika „sadzirdēts”, tad apstākļu loģika diktē tādu pat rīcību tāda pat mērķa sasniegšanai arī citās pilsētās. Tur tiek būvētas barikādes, sagrābtas pārvaldes ēkas (viss kā Kijevā!) un sūtītas vēstules uz Kijevu.

Kijevas nacistu šaika nekādās sarunās ar šo pilsētu protestētājiem nestājas. Vēl vairāk, tiem piedraud ar „moskaļus uz nažiem” izpildīšanu un nacionālās gvardes nacistu vienību izrēķināšanos ar protestētājiem Ukrainas dienvidaustrumos. Viņus tūlīt ar ASV sankciju sauc par „prokrieviskiem” un „separātiskiem”, kaut gan viņi nekādas Ukrainas sadalīšanas idejas nav pauduši.
           
Tieši pretēji, viņi Ukrainas vienotības saglabāšanas iespēju saskata tās federalizācijā, jo saprot, ka tāda unitāra „Ukraina” vairs nepastāv (vieni tajā slepkavos citus) un pastāvēt nekad nevarēs. „Ukraina” caur to ir gājusi jau divreiz. Benderieši ir slepkavojuši „komuņākus” un „moskaļus”, bet pēc tam arī tos „hlopecus”, kuri nebija uz vienu roku ar benderiešiem. Viņi vienmēr atrada aizvien jaunus pretiniekus, kurus likvidēt ar ieroču spēku. Tā ir patoloģiska asinskāre un cietsirdība. Pat vācieši bija spiesti bremzēt viņu Ukrainas „tīrīšanas” cītību, kas kara sākumā diskreditēja Lielvācijas tēlu.

Atbildei uz nacistiskās Kijevas šaikas teroru Ukrainas dienvidaustrumi izsludina pašpārvaldi – „Doņeckas republiku” un referendumu par tās juridisko statusu. Tā vietā, lai Kijevas šaika beidzot sāktu sarunas ar tās pārstāvjiem, viņi tos izsludina par teroristiem un sāk militāru armijas „pretterorisma” akciju, ar kuru faktiski sāk lozunga „moskaļus uz nažiem” praktisku izpildi, par ko atbildību uzliek Krievijai.
 
Kijevas šaika neko nedara, lai situāciju risinātu mierīgā ceļā, bet tieši pretēji – dara visu, lai stāvokli saasinātu. ASV (NATO) virza Ukrainu uz pilnīgu sabrukumu un vardarbības haosu tajā – uz pilsoņu karu Ukrainā un gatavojas to pārsviest arī uz Krieviju.

Ja to neizdosies izdarīt, tad NATO (ASV) sāks tiešu karadarbību Krievijas teritorijā. 8.maijā notika „nacionālās gvardes” uzbrukums Krievijas robežpostenim. Robežposteni – robežas pārejas punktu un muitas ēku apšaudīja un nodedzināja. Par to rietumu (un Latvijas) ziņu kanāli klusē.
 
2.maija notikumus Odesā nevar apskatīt atrauti no visa notiekošā Ukrainā un ASV – NATO un Krievijas starpvalstu attiecībās, kuras ir vērstas uz pieaugošu Krievijas diskreditāciju, tās nacionālo interešu ierobežošanu un Krievijas kā valsts pilnīgu dezintegrēšanu un sagraušanu. 
 
Tas ir karš pret Krieviju, kurā tiek mainītas metodes un līdzekļi, bet saglabāts tas pats mērķis – pilnīga Krievijas iznīcināšana.
 
Paši ukraiņu runasvīri norāda, ka: „Harkovā „kolorādus” iejauca pīrāgā, bet Odesā pīrāgu uzcepa”. Odesas notikumiem priekšvēsture meklējama nedēļu agrākajā vardarbīgajā uzbrukumā mierīgajam federālistu mītiņam Harkovā, kur futbola huligānu izskatā to izdarīja ukraiņu nacisti.
 
Nacisms – sevis pārākuma daudzināšana un naids pret visu un katru atšķirīgo ir futbola huligānu iekšējais saturs. Futbola huligāni visā pasaulē ir vienādi. Futbola huligānu iekšējā būtība ir naida uzturēšana un vardarbība katrā iespējā to realizēt. Futbola huligānu kustību kultivēšana ir legāls veids kā uzkrāt naidu sabiedrībā.
 
Uzkrāto naidu vienmēr var izmantot un pavērst varai vai tās opozīcijai vajadzīgajā virzienā. Futbola huligāni ir jebkura ienaidnieka, jebkura spēka, kurš grib manipulēt ar vardarbības palīdzību 5.kolonna. Futbola huligāni vienmēr ir gatavi vardarbībai un slepkavībām, ja vien vara to viņiem pieļauj. Futbola huligāniem vardarbības uzsākšanai nav vajadzīgs iemesls. Viņos kūsā naids, kuru tie atbrīvos katrā izdevīgā brīdī pret jebkuru. Viņus ierobežo tikai varas spēks un iespējamās sankcijas.

Nesen kāds Vācijā dzīvojošs krieviski runājošs žīds – politisko zinātņu eksperts savā ASV bāzētajā un uz Krievijas demoralizāciju vērstajā, naidu, izvirtību un melus izplatošajā, Latvijā brīvi skatāmajā TV kanālā RTVi stāstīja par stāvokli Vācijā. Viņš stāstīja par Vācijā legāli reģistrētajām un nereģistrētajām naidu uzturošajām nacistu, antifašistu un visu novirzienu radikāļu grupām, kuru savstarpējās cīņas tiek novērstas tikai ar policijas spēka palīdzību.

Viņš atzina, ka šīs bruņotās bandas, ja vien tām ļautu vaļu, dažos mēnešos savstarpējo cīņu gaitā Vāciju atmestu atpakaļ 1945.gada sagrāves un sabrukuma līmenī. Eiropā aiz viedokļu plurālisma respektēšanas un uzskatu brīvības aizsega ir uzkrāts milzīgs savstarpējā naida lādiņš, kurš agri vai vēlu izlauzīsies vai arī to atbrīvos „kāds trešais spēks”, kurš būs ieinteresēts ieviest Eiropā savu „vadāmā haosa” taktiku (ASV ģeopolitiskā doktrīna).

Eiropa krāj akmeņus uz sava jumta. Eiropai, tāpat kā Zolitūdes „Maximai”, tās konstrukcijā ir ieliktas „skrūves bez stiprības”, uz jumta sanesti bruģakmeņi un trešais spēks (tāpat kā Zolitūdē) jau ir palaidis savu bezpilotnieku ar sprāgstvielas kravu, lai sagāztu akmeņu pārslogoto jumtu uz europiešu galvām. Europā uzkrātais naida lādiņš tiks atbrīvots trešajam spēkam – ASV vajadzīgajā brīdī, vietā un veidā. Ukraina ir tikai naida legalizācijas un „likumīga” pielietojuma demonstrācijas vieta. Pret Krieviju kurinātais naids ir tikai veids, kā šo Eiropā uzkrāto naida potenciālu leģitimizēt. Vēlāk ar to varēs manipulēt un virzīt jebkurā virzienā.
 
Ir izstrādātas tehnoloģijas kā ar to palīdzību šantažēt katras vajadzīgās valsts valdību. To parāda visu „krāsaino revolūciju”, „pavasaru” un maidanu vadāmība, vadīšana un gaita. Arī Europa saņems savu „zilo” revolūciju, „varavīkšņu pavasari” un maidanu!
 
Harkovā fašisti izmantoja futbola huligānus diviem mērķiem. Pirmkārt, tas bija reālais triecienspēks politiskās opozīcijas apkarošanai (federālisti ir reālā Kijevas nacistu šaikas (ASV) politiskā opozīcija) un otrkārt, tie ir grēkāži, uz kuriem Kijevas (ASV) nacisti vienmēr var novelt vainu par notikušo asinsizliešanu Odesā.

Odesā notikušo slepkavību plānošana notika Kijevā CIP speciālistu kabinetos. Reālie izpildītāji bija Ukrainas iekšlietu ministrija, Ukrainas drošības komiteja un maidana „pašaizsardzības spēku” sotņas ar „labā sektora” aktīvistu atbalstu. Tiešo situācijas vadību uzticēja Odesas milicijas priekšniekam, kurš personiski instruēja izpildītājus, uzraudzīja un vadīja šo akciju. Provocējošā spēka funkciju izpildīja milicijas specvienības „Dņepra” kaujinieki. Slepkavoja maidanisti (tik „ārkārtīgi gaišie cilvēki”…) un „labā sektora” nacisti.

Tai pat laikā šīs slepkavošanas aizsegā klusībā notika kāda cita operācija, kuras gaitā Odesā bez pēdām pazuda daudzi varai netīkami un bīstami, bet ar šīm politiskajām akcijām nekā nesaistīti Cilvēki. Par to rietumu prese klusē, bet acīmredzamos notikumus izmanto Krievijas nomelnošanai.

2.maijā Odesā futbola huligāni pēc futbola mača devās savā kārtējā gājienā pa ielām, kas atradās vairāku kvartālu attālumā no federālistu nometnes pie arodbiedrību nama. Šajā nometnē federālisti vāca parakstus referenduma ierosināšanai par vienotas Ukrainas valsts saglabāšanu apgabalu federācijas formā.

Futbola huligānu gājienam (vairākiem tūkstošiem) uzbruka salīdzinoši neliela (apmēram 100 cilvēku skaitā) Kijevas šaikas milicijas specvienības „Dņepra” kaujinieku vienība. Viņi bija ģērbti civilā apģērbā, maskās, ķiverēs un greznojušies ar Jura lentītēm pie apģērba. Lai atpazītu savējos, tad ap labo roku visiem operācijas dalībniekiem (kā uzbrucējiem, tā huligānu vidū un milicijas aizsprosta kordona sastāvā esošajiem) bija aptītas sarkana skoča lentas. „Uzbrucēji” – milicijas specvienības „Dņepr” kaujinieki tēloja „kolorādus” – „moskaļus”. Skaidrs, ka nelielā „uzbrucēju” grupa huligānus tikai saniknoja. Tie sāka vajāt provokatorus, ko vēl vairāk uzkurināja huligānu rindās esošie provokatori ar sarkanā skoča lentām.

„Uzbrucēji” bēga uz pilsētas milicijas kordona joslu, kur viņus tur esošie ar skoču iezīmētie operācijas dalībnieki ielaida savā aizmugurē. No turienes sarkani apzīmētie „kolorādi” no automātiskajiem ieročiem un pistolēm „apšaudīja” huligānus. „Apšaudīja” tāpēc, ka viņu pusē, kā arī no turienes šaujošie iezīmētie huligāni viens otram nekādu kaitējumu nenodarīja. Acīmredzot tā nebija kaujas munīcija, bet tikai imitēja apšaudi.

Odesas milicija saņēma pavēli no notikuma vietas aiziet. Kaujas sparu huligāniem piešķīra Harkovā gūtā pieredze un tur saņemtais Kijevas šaikas atzinīgais novērtējums viņu cīņām pret „kolorādiem” – federālistiem. Harkova kalpoja šo huligānu kautiņu pacelšanai „goda lietas” statusā (Juļas slavas dziesmas!) un viņu iedrosminājumam tālākajiem „varoņdarbiem”. Sagrāvuši milicijas kordonu, huligāni uzbruka federālistu telšu pilsētiņai.

Laukumā pie arodbiedrību nama šo brīdi gaidīja līdz šim nekā sevi neizrādošie „labā sektora” kaujinieki un „maidana pašaizsardzības” sotņas. Viņi pievienojās huligāniem un nu jau mērķtiecīgi dzina neapbruņotos federālistus arodbiedrību centra ēkā. Te pirmo reizi parādījās īsti kaujas ieroči un sākās mērķtiecīga, tēmēta šaušana uz federālistiem – Kijevas nacistu šaikas pretiniekiem.

Kad runā par Odesā bojā gājušajiem, Rietumu (Latvijas) presē skandina par apmēram viena vidējā vecuma vīriešiem – „prokrieviskiem teroristiem”. Tas neatbilst patiesībai. Tur bija ļoti dažāda vecuma Odesas iedzīvotāji – bērni ar vecākiem pastaigā atnākuši pie paziņām, jaunieši, pieaugušie un daudz pensionāru. Bruņotie uzbrucēji viņus sadzina ēkā un tur sākās slepkavošana. Pirmās ziņas pienāca par ēkā sadegušajiem un dūmos noslāpušajiem vai glābiņu meklējošajiem un ārā nosistajiem, bet īstenība ir daudz skaudrāka.

Pirms ēkas aizdedzināšanas uzbrucēji siroja pa ēku, meklēdami tur noslēpušos Cilvēkus un viņus slepkavoja. Tika atrasti līķi ar durtām un šautām brūcēm. Ir uzbrucēju pašu uzņemti videomateriāli ar viņu „varoņdarbiem”, kuros redzams, kā upuri tiek nogalināti, neskatoties uz viņu lūgumiem saudzēt dzīvību. Slepkavošanā piedalījās daudzi uzbrucēji un tā notika lielā steigā. Precīzs noslepkavoto skaits nav zināms.

Otrā dienā vairākus desmitus līķu (nošauti un sadurti) atrada pagrabā. Vēlāk citās uguns neskartās ēkas telpās atrada gabalos sacirstus līķus un Cilvēkus ar nocirstām rokām, kājām un galvām… Acīmredzot tie ir tie, kurus Kijevas atsūtītā milicija naktī nepaguva no ēkas izvest. No Kijevas atsūtītā milicija no ēkas naktī kravas automašīnās aizveda nezināmu skaitu līķu.

Tas atsauc atmiņā kā Kijevā „ārkārtīgi gaišie” maidana „brīvības cīnītāji” tādā pat veidā, nocērtot rokas, kājas un izdurot acis, sakropļoja ievainotos un gūstā saņemtos „Berkuta” milicijas darbiniekus. Tā ir ļoti tieša norāde uz noteiktu maidana personāžu piedalīšanos Odesas slaktiņā un uz viņu dvēselisko saturu. Tieši tas raksturo visu uzbrucēju īsto dzinuli un „kaujas motivāciju”, kam nekāda sakara ar Ukrainu kā valsti un tās nākotni nav. Tā ir sadistiskas slepkavot iespējas sadistiska izmantošana. Nevarēs slepkavot šos, slepkavos kādu citu! Būtu tik slepkavas, upurus sameklēs!
 
Ēku aizdedzināja reizē vairākās vietās tās iekšpusē un arī trešajā stāvā kāpņu telpās. Acīmredzot tāpēc, lai vēl dzīvie upuri neizkļūtu uz jumta un no turienes neglābtos pa ēkas aizmugurējo daļu. Acīmredzot slepkavas domāja, ka ēka nodegs pilnībā un noslēps viņu mērķtiecīgo slepkavību pēdas. Daudzi bija noslēpušies ēkas kabinetos un degošās ēkas logos parādījās tikai tad, kad ēkā jau pilnā sparā plosījās ugunsgrēks. Tad laukumā esošie „Ukrainas vienotības sargi” – nacisti sāka šaut uz tiem, kuriem bija izdevies izkļūt uz jumta un tiem, kuri meklēja glābiņu logu ailēs. Tos, kuri izlēca pa logiem, fašistu pūlis nosita ar beisbola nūjām. No ārpuses ēkas izejas aizbarikādēja, bet pa logiem meta ēkā pudeles ar degšķidrumu.

Vēlāk runāja par ilgstošo milicijas un ugunsdzēsēju kavēšanos. Tas neatbilst patiesībai. Odesas milicijai pavēlēja savus spēkus no laukuma aizvest, bet no Kijevas atsūtītā milicija piesedza uzbrucēju aizmuguri un pilsētā tvarstīja tos federālistus, kuri slepkavošanas sākumā paguva aizbēgt caur ēkas aizmugures izejām un logiem. Apmēram 170 Cilvēki no viņiem tika aizturēti un apsūdzēti nekārtību izraisīšanā, ēkas aizdedzināšanā un citos noziegumos. Visu vainu par notikušo uzkrāva cietušajiem un Krievijai, kura esot izraisījusi šo „negadījumu”. Tai pat laikā citas uzbrucēju grupas nobloķēja pieejas laukumam un apmēram divas stundas neļāva ugunsdzēsējiem piekļūt ēkai un sākt tās dzēšanu.

Sevišķas pārdomas izraisa Ukrainas sieviešu cietsirdība. Videokadros ir redzamas 16-20 gadīgas hohluškas, kuras pacilātā uzbudinājumā turpat laukumā pie jau degošās ēkas pilda pudelēs degšķidrumu un izdala vīriešiem, kuri ar tām turpat apmētā ēku. Arī interneta blogos viscietsirdīgāk izsakās tieši sievietes. Arī citos notikumos iesaistītās sievietes, uz cietsirdību aicinot arī vīriešus, izrāda visaktīvāko un klajāko nežēlību. Tāds garīgs, dvēselisks un morāls pagrimums rāda, ka šai „tautai” nav nekādas nākotnes. Tā beigs pastāvēt pašiznīcināšanās tvanā. Diemžēl tas jau ir neatgriezenisks, bet pasauli kopumā atveseļojošs, kolektīvs suicīds. Kā sevišķa zīme te minama uguns – degšķidrumu lietošana.

Pēc 2.maija slepkavību nakts Odesā Kijevas nacistu šaika paziņoja, ka federālisti paši esot izprovocējuši uzbrukumu, paši iebarikādējušies ēkā un paši to arī esot aizdedzinājuši… Paši esot gājuši bojā pašu izraisītā ugunsgrēkā, kurš radies apšaudot uzbrucējus un apmētājot viņus ar degpudelēm… Bet kopumā visi noslepkavotie esot Krievijas iesūtītie diversanti, teroristi un Ukrainas ienaidnieki. (Tātad, politikā opozīcija ir valsts ienaidnieki. To der atcerēties pirmsvēlēšanu gadā visiem, kas nav ar proamerikānisko „Vienotību”…) 2.maijā Odesā notikušais esot Krievijas inspirēts un pierādot Krievijas iejaukšanos Ukrainā. Tā tad esot tā Krievijas agresija.

Protams, ka Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotāji, redzot „nacionālās gvardes” bruņojumu un „kaujas garu”, arī bruņojas. Protams, ka viņiem tagad, pēc 2.maija, ir pilnīgi vienalga kur, bet tikai tālāk no „labā sektora”, „Ukrainas” un tās „nacionālās gvardes” fašistiem. Ukraiņi arī no citiem apgabaliem steigšus pamet Ukrainu. Ir sācies otrais emigrācijas vilnis. Pirmais bija pēc nacistu bruņotā apvērsuma Kijevā. Tagad ir otrais vilnis, kuru paši ukraiņi (ne krievi) raksturo ne vairs kā emigrāciju, bet jau evakuāciju… Tās pilsētas, kuras, lieloties ar savu neapbruņotību, nav noorganizējušas savu zemessardzes bruņoto pretestību, par to dārgi maksā!

Nupat, 9.maijā Mariupolē „nacionālā gvarde”, armija un milicijas specvienība „Azov” apšāva un nodedzināja Mariupoles vietējos miličus tieši viņu dienesta vietā – pilsētas milicijas pārvaldes ēkā. 9.maijā Mariupoles milicija saņēma pavēli ar ieroču spēku (apšaut) izklīdināt pilsētā notiekošo veterānu mītiņu, kurā viņi godināja savu uzvaru pār hitlerisko Vāciju. Milicijas darbinieki atteicās šo Kijevas šaikas pavēli izpildīt. Tad Avakovs – Kijevas šaikas iekšlietu ministrs izziņoja, ka pilsētas milicijas ēku esot ieņēmuši „bruņoti teroristi” un nosūtīja uz turieni soda ekspedīciju. Pilsētā iebrauca bruņutehnika un maiņas laikā, kad milicijas ēkā bija abu maiņu miliči, tiem uzbruka armijas, „nacionālās gvardes” un „Azov” specvienības spēki.

Ēku cauršāva ar granātmetējiem, bruņutehnikas lielgabaliem un nodedzināja. Mariupoles milicija tika pilnībā iznīcināta. Tagad pilsētā nav ne vietējās varas, ne milicijas. Pēc tam „antiteroristi” apšāva mierīgos iedzīvotājus pilsētas ielās un pēc vairāku veikalu izlaupīšanas atstāja pilsētu „labā sektora” marodieru varā. Tur vēl ilgu laiku, laupot un apšaudot iedzīvotājus, uzdarbojās atsevišķas „nacionālās gvardes” grupas, līdz viņus padzina no Doņeckas atbraukusī zemessardze. Arī pēc Mariupoles pilsētas milicijas iznīcināšanas, ko Avakovs izziņoja par veiksmīgu pretterorisma akciju, Kijevas šaika paziņoja, ka ēkā apšautie miliči sevi esot sadedzinājuši paši…!!! Arī ASV valsts departaments paziņoja, ka nosodot prokrievisko aktīvistu vardarbību Mariupolē un ka vainīgi esot paši Mariupoles iedzīvotāji… (Miliči tiešām bija vietējie)

Tā saucamā „pretterorisma” akcija vispār ir unikāls notikums Eiropas centrā un NATO paspārnē (arī ar Latvijas atbalstu). Ukrainas apgabali, kuri sevi sargā pret nacistu bandām, tiek pasludināti par Krievijas specvienību okupētiem un „pretterorisma akcija” esot to atbrīvošana no Krievijas ietekmes. Tāpēc visi tur dzīvojošie (tie visi esot Maskavas aģenti) tiek pasludināti par teroristiem – tur ir vietējo iedzīvotāju uzturētas un pašaizsardzībai dibinātas zemessardzes vienības, tāpēc tagad (pēc referenduma) Kijevas fašistiem teroristi ir visi Ukrainas dienvidaustrumu apgabalu iedzīvotāji.

Dienu pirms „antiteroristiskās” akcijas aktīvās daļas sākuma ASV atslēdza GPS pozicionēšanas sistēmu virs Ukrainas. Tas pats notika pirms uzbrukuma Lībijai un algotņu iebrukuma Sīrijā. Nākošajā dienā rietumu presē (arī Latvijā) sacēla brēku par naktī gaidāmo Krievijas armijas iebrukumu Ukrainā. Protams, nekāda Krievijas iebrukuma nebija, bet 4 no rīta sākās Ukrainas „pretterorisma” spēku uzbrukums Slavjanskai un Kramatorskai. 
 
Kā redzams, NATO visu notikumu informatīvo ainu apgriež pretēji īstenībai. Tāpēc notikumus var izsecināt arī no viņu ziņām tās attiecīgi koriģējot – saprotot visu teiktajam apgrieztā veidā.

Kā redzam no notikumiem, visur, kur vien parādās ukraiņu fašisti, notiek dedzināšanas. Degpudeles ir ukraiņu fašistu kaujas rīks. „Berkuta” vienības Kijevā apmētāja ar degpudelēm. Ieņemamās armijas un milicijas ēkas tāpat nodedzināja. Kijevas centrā tādā veidā nodedzināja arodbiedrību ēku. Tāpat dedzināja zemessardzes posteņus Slavjanskā un citās vietās. Odesā centās sadedzināt noslepkavoto līķus. Mariupolē miliciju nodedzināja ar degpudelēm. Uzbrukumā Krievijas robežas muitas robežpostenim to nodedzināja ar degpudelēm… Degpudeles ir fašistu firmas zīme!
 
***
Latvijas iedzīvotājiem no NATO propagandas ruporiem ir zināms par „Ukrainas okupāciju”, par „Krievijas armijas okupantiem” un Krimas aneksiju, par Krimas referendumu, kurš esot noticis okupācijas karaspēka automātu stobru galā… Par to, ka Ukraina vēl arvien uzskatot Krimu par savu teritoriju un Krimas iedzīvotājus par Ukrainai piederīgiem.

Latvijas iedzīvotāji nemana to, ka Kijevas nacistu šaika ir noslēgusi vienīgo Krimas ūdensapgādes kanālu, kas, starp citu, ir smags starptautisko tiesību pārkāpums, tāpat kā gūstekņu slepkavošana. Tā dīvaini tagad iznāk, ka Ukraina atstāj bez ūdens pati savus iedzīvotājus, kuri it kā esot okupantu okupēti un piespiedu kārtā balsojuši.
 
Par ko tad Ukraina soda „savējos”? Kāpēc tad Ukraina izraisa badu „saviem iedzīvotājiem”? Vai tad viņiem nepietiek jau ar „okupantu klātbūtni” un „okupācijas radītajām problēmām”? Vai tas liktu viņiem atgriezties Ukrainas nacistu paspārnē?
 
Acīmredzot šaika runā vienu, bet dara citu, saprotot, ka Krima ir atdalījusies pa īstam, labprātīgi un ar baudu, par ko tagad tai atriebjas, atņemot ūdensapgādi. Tātad Kijevas šaika Krimu nebūt neuzskata par okupētu un Krimas iedzīvotājos saskata savus ienaidniekus! Tieši Krieviju, bet ne Krievijas okupētu Ukrainas teritoriju. Ar to pašu Kijevas šaika atzīst, ka ir karastāvoklī ar Krieviju, un to, ka Krima pēc būtības neatgriezeniski ir Krievijas daļa. Neviena NATO valsts nav pieprasījusi okupācijas karaspēka izvešanu, tāpēc, ka tāda tur nav un nekad nav bijis, bet visa vārīšanās (cepšanās) par „zaļajiem cilvēciņiem” ir tikai naida kurināšana pret Krieviju un krieviem.

Tāpēc vārdi par okupēto Ukrainu un „Krievijas agresiju” ir tukša muldēšana. Tas viss notiek ar ASV akceptu, tāpēc nevar būt runas par aneksiju, bet par Krievijas teritoriju, pret kuras iedzīvotājiem tiek pielietoti antihumāni kara paņēmieni.
           
Konvenciju, kura aizliedz tādu Cilvēku pirmās nepieciešamības vajadzību liegšanu, ir parakstījušas daudzas valstis, arī visas NATO dalībvalstis, bet nav dzirdēts (es neesmu dzirdējis) vistaisno Rinkēviču izsakām kādu iebildumu pret to vai Ukrainas šaikas rīcības nosodījumu no kādas NATO valsts galvas. Tāpat neesmu dzirdējis nevienu aicinājumu Krievijai izvest no Ukrainas savu okupācijas karaspēku. Tātad, Ukrainā nav okupēto teritoriju, jo okupācija nav iespējama bez okupācijas karaspēka klātbūtnes, bet, ja neprasa okupācijas spēku izvešanu, tad nevar runāt par aneksijas neatzīšanu. Tātad, no starptautisko tiesību viedokļa, nekādas okupācijas un aneksijas patiešām nav, bet ir tikai Krievijas apmelošanas kampaņa un necilvēcīga, prettiesiska Ukrainas fašistu rīcība, kura notiek ar NATO valstu (arī Latvijas… jau kuro reizi tā iesaistās bada izraisīšanā… laikam pārāk labi dzīvo – grib pabadoties…) piekrišanu, atbalstu un savu iedzīvotāju maldināšanu. Nu akurāt kā Gebelsa laikos Vācijā muļķoja vāciešus pirms sūtīšanas lielgabalu gaļai uz austrumu fronti!
 
***
NATO valstu pirmās personas Ukrainas dienvidaustrumos notiekošo referendumu jau ir izsludinājušas par neleģitīmu un piedēvē Krievijas grēku darbiem Ukrainā. Tāpat atbildību par gaidāmo prezidenta vēlēšanu izgāšanos (tātad saprot, ka tās nevar notikt) tās jau ir uzlikušas Krievijai. Patiesi – ne mats no kāda galvas Ukrainā nenokrīt bez Putina ziņas! Un kā atbilde par vēlēšanu farsa izjukšanu būšot jaunas un nebeidzamas sankcijas pret Krieviju.
 
Krievijas nomelnošanas kampaņa ir pieņēmusi vēl nebijušus apmērus. Ir sarunāts tik daudz un tik smagi melots, ka vairs nav iespējama atgriešanās pie iepriekšējām attiecībām Krievijas un NATO valstu starpā. NATO vairs nevar pateikt: „Piedod, atvaino, samuldējām lieku, aizrāvāmies vai nebijām īsti informēti. Piedosim viens otram (nacistiem?!… piedosim, reabilitēsim nacismu?!!), sēdīsimies pie miera sarunu (ar nacistiem?!!!) galda un turpināsim dzīvot mierā!” Pēc tagad samelotā var redzēt, ka tas ir ceļš vienā virzienā un stāvoklis pirms tiešās karadarbības. Tieši tāpat tādu kampaņu izvērsa pret Irāku – rādīja pudelītes ar „briesmīgām vielām”, tāpat apmeloja Muammaru Kadafi pirms Lībijas iznīcināšanas, tieši tāpat informatīvi apstrādā Bašaru Asadu NATO algotņu kara plosītajā Sīrijā…

Tas viss runā tikai par vienu. Ar Dimanta vārdiem izsakoties, „kanāls slēgšanai jau ir izraudzīts, tagad meklējam juridisko pamatojumu!” … Ja ir Cilvēks, likuma pants atradīsies… Karš ir sākts, tagad taisam apvainojumus, uz kuru pamata varētu notikt iebrukums.
 
Žāvējiet sausiņus… Iepērciet sērkociņus… Iepakojiet sāli… Jūs piedzīvosiet savu Karu…
 
Vai tā ir laba cena par „amerikāņu” gāzi?! Bet varbūt tomēr nav vērts…? Varbūt labāk tomēr nemelot sev un neturēt naidu tur, kur tā nav…?
 
Varbūt tomēr labāk neizlaupīt Ukrainu un nedzīt vienus cilvēkus pret otriem, nekūdīt viņus uz slepkavošanu, vardarbību un karu?! Ko teiksiet, dimanti, freibergas, rinkēviči un labi ģērbtie kungi un kundzes no NATO aprindām? Varbūt labāk būt dzīviem pašiem un ļaut dzīvot citiem…?

“Antiņš”
/09.05.2014/

Avots:
http://www.philos.lv/1_sausa.html

Informācijas aģentūra
/02.06.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 58 komentāri

Cēlās adopcijas slēptais bizness

00343_adopcijas_biznessLatviešu bērni adopcijā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) nonāk ar šīs lielvalsts biznesa organizāciju – adopciju aģentūru – starpniecību. Mūsu valsts Labklājības ministrija (LM) akreditējusi 14 šādu organizāciju, un to mājaslapās pieejamie izcenojumi parāda, ka viena bez vecāku gādības palikuša latvieša padarīšana par amerikāni adoptētājiem izmaksā vidēji 15 tūkstošus eiro. Tādējādi ASV adopciju servisi uz mūsu bērnu rēķina gadā apgroza aptuveni pusotra miljona eiro, no kuriem daļa «silda» arī Latvijas ekonomiku.

Katrai aģentūrai Latvijā ir savs pārstāvis – to vidū arī augsta bijusī LM amatpersona – Ārpusģimenes aprūpes departamenta Adopcijas nodaļas vadītājs Jānis Veinbergs. Izpētot sarakstu, atklājas, ka par visām 14 aģentūrām Latvijā «rūpi tur» kopumā tikai četras personas – neskaitot Veinbergu, Babītes novada domes deputāts, jurists un Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcas jeb mormoņu Rīgas Imantas draudzes priekšsēdētājs Gatis Senkāns, bijusī ilggadējā sociālās aprūpes centra Tērvete direktore Daina Roze un advokāte Kristīne Lemantoviča. Tie, kuri piekrita runāt par adopciju organizēšanas finansiālo aspektu, Dienai apgalvo, ka ar aģentūru izcenojumiem neesot saistīti un arī nezinot, ko sevī ietver izmaksu pozīcijas, piemēram, «valsts nodeva». J. Veinbergs saka, ka mājaslapā publiskotās izmaksas esot aģentūras iekšējā lieta un viņam ar to neesot nekādas saistības, savukārt K. Lemantoviča vēlāk precizē, ka konkrētā summa ietverot juridiskos pakalpojumus mūsu valstī, adoptētāju dokumentu sagatavošanu un legalizēšanu sūtīšanai uz šejieni, kā arī pasta un tulkošanas izmaksas. «Vienīgā valsts nodeva Latvijā, kas tiek maksāta adopcijas procesā, ir par pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtībā. Taču juridisko pakalpojumu sniegšana, kā arī dokumentu tulkošana un notariālā apstiprināšana ir sarežģīts un dārgs process,» piebilst advokāte. Par savu palīdzību ārvalstu adoptētājiem viņa runā drīzāk kā par sirdslietu un aicinājumu nekā ienākumu avotu un piebilst, ka par darbu saņemot adekvātu summu, no kuras tiekot nomaksāti visi nodokļi.

Tērvetniece D. Roze uz jautājumu, kādēļ pievērsusies trīs adopciju aģentūru pārstāvēšanai, atbild: «Tā nav jūsu darīšana!» un nelaipni paskaidro, ka amerikāņiem sniedzot juridiskus pakalpojumus. Izvairīgs ir arī J. Veinbergs: «Tas ir ļoti privāts jautājums,» skan viņa atbilde uz to, kāpēc amatpersonas krēslu Labklājības ministrijā nomainīja pret aģentūras World Links International Adoption Agency pārstāvēšanu.
Ar Gati Senkānu sazināties neizdevās – šonedēļ viņš atradās Krievijā un tālrunis bija izslēgts. Kā rāda viņa amatpersonas deklarācija par 2013. gadu, papildus atlīdzībai par darbu domē, juridiskajā birojā un četros citos uzņēmumos Senkāns kā pašnodarbinātais pērn saņēmis 28 tūkstošus eiro, un, iespējams, tieši šajā summā ietilpst atalgojums par divu ASV adopciju aģentūru pārstāvēšanu. «No sākuma palīdzēju vienam paziņam adoptēt bērnu no Latvijas, tas ieteica citiem, un tā tas arī «aizgāja»,» savu nodarbi portālam Apriņkis.lv savulaik skaidroja Senkāns. Jāpiebilst, ka deputātam ir arī ievērojamas parādsaistības – tās pārsniedz trešdaļu miljona eiro.

Dominē korumpētās

«Jā, adopciju aģentūras ir bizness, bet ASV uzņēmējdarbība ir visa pamatā, tā ir kultūras sastāvdaļa,» Dienai atzīst ASV vēstniecības konsuls Evans Makartnijs [ASV vēstniecības pārstāvis pēc būtības atzīst ka amerikāņi ir amorālu tirgoņu nācija, kuri domā tikai biznesa kategorijās un kuriem viss ir bizness, tai skaitā arī bērni, kas nekādi nav savienojams ar humānismu, cilvēcību un ir pretrunā ANO bērnu tiesību aizsardzības konvencijas pilnīgi pareizai nostādnei, ka bērns nedrīkst kļūt par pirkšanas un pārdošanas objektu. Amerikāņi-biznesmeņi šai lietai pieiet formāli un pēc būtības padara par tirgus objektiem arī bērnus, legalizējot bērnu tirdzniecību]. Arī Latvijā, sniedzot pakalpojumus ārvalstu adoptētājiem, «barojas» vesela industrija –  ienākumus gūst juristi, advokāti, tulki, arī transporta pakalpojumu sniedzēji un nekustamo īpašumu sektors, jo ārvalstu adoptētājiem nākas uz šejieni braukt trīs reizes un īrēt apartamentus. Turklāt pirmās vizītes laikā tajos kopā ar adoptējamo jāpavada divas nedēļas ilgais tā saucamais saiknes veidošanās posms. Gada laikā kārtot adopcijas formalitātes Latvijā ierodas vidēji 130 ārvalstnieku pāru, un jāpiebilst, ka Ministru kabinets nav noteicis cenu «griestus» tulkošanas un jurisprudences pakalpojumiem, kā tas ir vairākās citās valstīs, tāpēc to sniedzējiem ir visas iespējas pieprasīt no ārzemniekiem nepamatoti lielas summas.

ANO Konvencija par bērna tiesībām nosaka, ka valstīm jānodrošina, lai adopcija uz ārzemēm nedotu iespēju ar to saistītajām personām saņemt nepamatotus labumus. LM kategoriski noliedz, ka starpvalstu adopcijas organizēšanā iesaistītās amatpersonas no tā gūtu papildu ienākumus, tomēr, sadarbojoties ar ASV adopciju aģentūrām, ministrija Latviju, iespējams, nostāda ANO konvencijas pārkāpšanas līdzdalībnieces statusā. Biedrības Zvanenieku mājas juriste Inese Ejugbo uzskata, ka valsts šo situāciju varētu mainīt, nosakot, ka adopciju uz ārzemēm drīkst organizēt tikai bezpeļņas organizācijas, taču, viņasprāt, Latvijā tam trūkstot politiskās gribas.

Jāpiebilst, ka ne Lietuvas, ne Igaunijas valsts iestādes ASV adopciju servisiem nav devušas tādu vaļu kā Latvija, un zīmīgi, ka LM akreditētās aģentūras pārsvarā sadarbojas ar valstīm, kur ir augsts korupcijas līmenis – Kazahstānu, Ukrainu, Moldovu, Nikaragvu, Kongo, Ugandu un atsevišķām Austrumāzijas zemēm. Savukārt Latvija aģentūru mājaslapās tiek īpaši lielīta kā ļoti laba vieta, no kurienes adoptēt bērnu: «Latvija ir unikāla ar to, ka izvēlētais bērns var doties jums līdzi uz mājām (ASV) ar apmeklētāja vīzu jau pēc pirmās tikšanās reizes», «Tieša un stabila. Nav labāka adopcijas procesa», «Pieejamie bērni pārsvarā ir no mazpilsētu bāreņu namiem vai mīlošām audžuģimenēm». Jāpiebilst, ka ASV vēstniecības mājaslapā norādīts, ka iestāde neuzņemas nekādu atbildību par Latvijā akreditēto adopcijas pakalpojumu sniedzēju reputāciju vai profesionālajām spējām.

Trāpa diviem zaķiem

Daļa LM akreditēto aģentūru organizē arī viesprogrammas, kuru ietvaros juridiski brīvie latviešu bērni brīvlaikus dodas pavadīt pie viesģimenēm uz dažādiem ASV štatiem. LM no šīm aktivitātēm norobežojas, un tās pārstāve Ivita Krastiņa norāda: «Ministrija nesadarbojas ar aģentūrām, kas organizē bērnu ciemošanos ārzemēs.» Tomēr tā nav taisnība – dažas no LM akreditētajām aģentūrām organizē arī viesprogrammas. Lūgta paskaidrot situāciju, LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa saka, ka sadarbība ar aģentūrām notiekot tikai kā ar adopcijas procesa organizētājām.

Reliģiskās viesprogrammu organizācijas New Horizons for Children pārstāve Sandra Zusa Dienai iepriekš skaidroja, ka amerikāņi latviešu bērnus brīvlaikos laipni uzņem, lai dāvātu prieku, ģimenes sajūtu, palīdzētu apgūt angļu valodu. Tomēr Zvannieku māju valdes locekle Linda Baļčūne zina stāstīt, ka tas ir veids, kā tiek apieta adopcijas kārtība un nolūkoti adoptējamie: «Viesģimeņu programmas amerikāņus nostāda privileģētākā stāvoklī par vietējiem adoptētājiem – pirmie bērnu var izraudzīties klātienē, latvieši – tikai no anonīma saraksta.» To apstiprina eksperiments – piezvanot uz LM adopciju nodaļas informācijas tālruni un stādoties priekšā kā potenciālajam adoptētājam, ierēdne paskaidro, ka bērnu varot izvēlēties tikai pēc bildes un rakstiskās informācijas, bet doties uz, piemēram, bērnunamu vai audžuģimeni un kādu nolūkot nedrīkst.

Kas maksā – pasūta mūziku

Pēcadopcijas ziņojums ir vienīgais dokuments, ko LM saņem par katru bijušo latvieti, un normatīvi paredz, ka tas iesniedzams divus gadus pēc adopcijas. Ministrijā to dēvē par garantu, ka bērniem Amerikā labi klājas, bet uz jautājumu, kas šos pēcadopcijas ziņojumus raksta, L. Liepiņa atbild: «ASV atbildīgās institūcijas.» Lūgta paskaidrot, tieši kas stāv aiz šī apzīmējuma, viņa atzīst, ka pēcadopcijas ziņojumus raksta akreditēto aģentūru darbinieki. Tas nozīmē, ka viena un tā pati organizācija gan saņem naudu par adopcijas procesa organizēšanu, gan pēc tam par savu klientu uzraksta atzinumu. Turklāt samaksa tiek prasīta arī par šo pakalpojumu – tā ir vidēji 500 dolāru, liecina mājaslapās pieejamā informācija. E. Makartnijs gan noliedz, ka šī iemesla dēļ patiesā situācija par latviešu bērnu labklājību varētu tikt «izpušķota»: «Visām adopciju aģentūrām jābūt spēkā esošām akreditācijām, kuru saņemšanu un paturēšanu regulē likumdošana, un katra aģentūra to var zaudēt. Mums visiem jāsaprot, ka pēc tam, kad bērns ticis adoptēts uz Ameriku, viņš kļūst par šīs valsts labklājības sistēmas daļu.» Adopciju aģentūru darbu ASV uzraugot Valsts departamenta paspārnē esoša bērnu lietu nodaļa, un L. Liepiņa apgalvo, ka pēdējos gados tikai divas amerikāņu adoptētāju ģimenes radījušas pamatu aizdomām un tāpēc nosūtīts lūgums atkārtoti pārbaudīt tur dzīvojošo bijušo Latvijas valstspiederīgo labklājību. [ASV „labklājības sistēmu” labi raksturo ziņas par cietsirdīgu izturēšanos pret bērniem, tai skaitā no ārzemēm adoptētajiem, piemēram, šī: https://www.youtube.com/watch?v=5dcVjqrZBhg ]

Kristīna Putinceva, Laikraksts Diena
/29.05.2014/

Avots:
http://www.diena.lv/latvija/zinas/latviesu-bernus-parvers-dolaros-14057567
http://news.lv/Diena/2014/05/29/celas-adopcijas-sleptais-bizness

Informācijas aģentūra
/02.06.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Tiesībsargs: Bāriņtiesa un VBTAI neievēro bērnu intereses

Sandra Grigorjeva, Laila Rieksta-Riekstiņa

Sandra Grigorjeva, Laila Rieksta-Riekstiņa

Iestādes, kurām būtu jārūpējas par bērnu, neievēro bērna intereses, tāds slēdziens ir dots Tiesībsarga atzinumā „Par bērna tiesībām uzaugt ģimenē”. Tas, ka daudzos gadījumos bāriņtiesas, sociālie dienesti dažādu iemeslu dēļ rīkojas pretēji bērnu interesēm un bieži vien veic vai veicina vardarbību pret bērniem, ir kļuvis par bēdīgu faktu, par ko neformāli ir informēti daudzi, kuri ir saskārušies ar šīm iestādēm vai pazīst to upurus. Zinu vairākus tādus gadījumus par dažiem no kuriem ir sagatavoti internetmateriāli. Līdz šim nekādas reakcijas no atbildīgajām valsts iestādēm nebija, lai gan publiskotie fakti ir pietiekami šokējoši. Tomēr šoreiz šādu slēdzienu oficiālā dokumentā pēc vairākus mēnešus ilgušas izmeklēšanas deva valsts iestāde, kura ir atbildīga par cilvēktiesību ievērošanu.

Tiesībsargs veica izmeklēšanu Māras Juškevičas bijušo audžumeitu lietā, kuras pret viņu gribu un ignorējot vairākkārtīgus lūgumus atstāt viņas pie audžumammas, tika izņemtas no M.Juškevicas ģimenes, kas pats par sevi ir cietsirdīgs, rupjš un necilvēcīgs vardarbības akts pret bērniem no ierēdņu puses. Kā pamatojumu šādai rīcībai tika minēts fakts, ka Juškevičai esot atņemts audžuģimenes statuss dēļ birokrātiski – finansiāliem pārkāpumiem un dēļ citas M.Juškevičas audžumeitas sniegtajām liecībām pret viņu. Pati Juškeviča apsūdzības noliedza un norādīja, ka audžuģimenes status viņai ir atņemts dēļ konflikta ar Viesītes novada bāriņtiesas priekšsēdētāju Sandru Grigorjevu un dēļ viņas principiālās nostājas, kritizējot, tai skaitā arī publiski, bērnu adopcijas procesu (lūk šī publikācija: http://infoagentura.wordpress.com/2013/04/07/1403/ ).  Lai kādi arī nebūtu audžuģimenes statusa atņemšanas apstākļi, bet tas ka trīs audžumeitas, kuras pie Juškevičiem bija nodzīvojušas 5 gadus, vēlējās palikt ģimenē, kuru jau uzskatīja par savu, tas ir fakts. Un fakts ir arī tas, ka Krustpils un Viesītes bāriņtiesas, kā arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, viņām to liedza un atkārtoti atņēma viņām ģimeni. Pie tam tas kā ņirgājoties tika paveikts „bērnu labākajās interesēs”.

Pēc meiteņu izņemšanas un ievietošanas bērnunamā, vecākās meitenes uzvedība strauji pasliktinājās un pasliktinājās arī jaunākās meitenes veselības stāvoklis, kura kopš dzimšanas ir smagi slima. Šo faktu 15.03.2013 nepabaidījās fiksēt bērnunama psihologs Sarmīte Jaševa, kura sava atzinuma noslēgumā raksta: „Izpētē iegūtie dati liecina, ka [M.Juškevičas] audžuģimenē māsas ir jutušās labi, tikušas mīlētas un aprūpētas. Pašlaik meitenes sāpīgi pārdzīvo šķiršanos no audžuģimenes un dzīvesvietas maiņu, ko pauž tieši un atklāti. Ar nepacietību gaidot to dienu, kad varēs doties atpakaļ pie audžuvecākiem, jo viņām vēl ir tāda cerība.”

Bērnu industrijas darboņu diskreditācijas

06.05.2014 laikrakstā „Diena” tika publicēts raksts „Atklāj latviešu bērnu cenas” (
http://www.diena.lv/latvija/zinas/atklaj-latviesu-bernu-cenas-14054392 ), kurā Māra Juškevica pastāstīja par pašas pieredzēto, kas liecina par bērnu tirdzniecību Latvijā.  Legalizēta bērnu tirdzniecība caur adopcijas procedūrām pasaulē jau labu laiku ir bēdīgs fakts un šī prakse tiek realizēta arī Latvijā par ko liecina daudzas netiešas pazīmes (te raksti par bērnu tirdzniecību: http://infoagentura.wordpress.com/2012/12/05/par-bernu-tirdzniecibu/ ; http://infoagentura.wordpress.com/2013/02/07/tv-raidijums-par-bernu-tirdzniecibu/ ).

Juškevičas gadījums ir viena no tiešām liecībām par šo ārprātu.  Te jāpiemin, ka pats šis konkrētais fakts Latvijas publiskajā telpā jau ir izskanējis: vairāk kā gadu internetā ir pieejams pašas Juškevičas un viņas audžumeitas videostāstījums, kurā ir skarta arī šī epizode. Jaunums ir tas, ka par to tiešā tekstā uzrakstīja oficiāls, daudztirāžu un birokrātu aprindās par respektrablu uzskatāms laikraksts, tāpēc pēc neilga laika masu medijos parādījās tendenciozi Juškeviču nomelnojoši materiāli. Lūk viņi:
http://www.delfi.lv/calis/jaunumi/video-viesite-izcelies-konflikts-starp-barintiesu-un-audzugimeni.d?id=44489832 ; http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/153822/audzumammu-maru-kura-stastija-par-bernu-tirgosanu-barintiesa-vaino-vardarbiba

Šajos materiālos tiek runāts par tiesas spriedumu, kuros audžuģimene esot atzīta par varmācīgu. Patiesībā tiesas spriedums ir par bāriņtiesas lēmuma par audžuģimenes statusa atņemšanu spēkā esamību. Administratīvā tiesa 04.12.2013 atstāja spēkā bāriņtiesas lēmumu, pamatojoties uz konstatētu formalitāšu neievērošanu un vienas audžumeitas liecībām. Konkrētai audžumeitai jau iepriekš, pirms ievietošanas Juškeviču audžuģimenē, bija konflikti ar citiem un pēc tam arī ar Juškeviču, bet pa lielam viss bija kārtībā līdz viņa aizbēga no mājām pie sava puiša. Pēc nedēļas, kad tika atrasta, tad ar Viesītes bāriņtiesas priekšsēdētājas gādību arī tapa liecības par emocionālo “vardarbību” un “drausmīgo” dzīvi audžuģimenē. Šīs liecības meitene apstiprināja arī tiesā. Liecības ir visai pretrunīgas ar citiem bāriņtiesas apvainojumiem, bet tas netika ņemts vērā, tāpat kā netika ņemts vērā citu bērnu pozitīvās atsauksmes par audžuģimeni.

Tiesībsarga atzinums

Tiesībsarga atzinums Juškevičas bijušo audžubērnu lietā ir datēts ar 13.01.2014 un tajā ir ņemts vērā augstāk minētais tiesas spriedums. Šis atzinums savā ziņā ir vēsturisks, jo ir viena no nedaudzajām oficiālajām liecībām, kura apliecina, ka valsts iestādes rīkojas pretēji bērnu interesēm. Patiesie Latvijas ierēdņu nodarījumi ir drausmīgi, bet pēdējā laikā neviena no oficiālajām iestādēm un amatpersonām neuzdrošinājās to oficiāli atzīt. Līdz šim vienmēr visā tika vainoti upuri un lielākais, ko kādam izdevās panākt – atgūt bērnus. Konkrētajā gadījumā Tiesībsargs ir oficiāli to atzinis, pie tam tas ir izdarīts klasiskajā mūsdienu Latvijas birokrātu stilā, izmantojot plaši izmantoto birokrātu dokumentu „izskatīšanas” metodi un lietišķo, politkorekto, sauso, kretīniskijuridisko valodu. Un lai gan Tiesībsarga darbs bērnu aizsardzības jomā ir vairāk kā neapmierinošs (ko daļēji var attaisnot ar niecīgiem resursiem, salīdzinājumā ar pārmērīgi uzpūstajiem VBTAI un bāriņtiesu štatiem), šis atzinums ir pirmais dokuments pēdējo gadu laikā, kurā valsts institūcija izdarīja vismaz minimumu no tā, ko tai pēc būtības patiesi ir jādara.

Tā kā šis dokuments ir labs piemērs, ko citi upuri var izmantot kā informatīvu materiālu un precedentu par valsts iestāžu nepareiziem lēmumiem, tas tiek publiskots pilnībā: http://host-a.net/u/bernikals/2014_01_13_Tiesibsarga_atzinums.zip

Galvenais, kas dokumentā tiek pateikts: „Izvērtējot Krustpils novada bāriņtiesas, Viesītes novada bāriņtiesas un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas sniegtās atbildes un lietai pievienotos materiālus, secināms, ka bērnu izņemšana no M.Juškevičas audžuģimenes un saskarsmes liegšana ar audžumammu neatbilst bērnu labākajām interesēm”

„Meitenes M.Juškevičas ģimenē dzīvoja kopš agrīna vecuma un uzskata audžuģimeni par savu ģimeni, līdz ar to no bērnu emocionālā viedokļa meiteņu šķiršana no audžumammas ir vērtējama līdzvērtīgi kā bērna šķiršana no bioloģiskās ģimenes. No lietas materiāliem nepārprotami izriet, ka visām trim māsām ir izveidojies ciešs emocionāls kontakts ar audžuģimeni, līdz ar to krasa saskarsmes aizliegšana neizbēgami radīja emocionālas ciešanas bērniem.” Te Tiesībsargs izsakās ļoti maigi, jo šai gadījumā kā minimums ir darīšana ar izdaudzināto emocionālo vardarbību, ko daļa bāriņtiesu ierēdņu ar vieglu roku savos dokumentos mēdz „dalīt” pa labi un pa kreisi, bet šoreiz no pašu ierēdņu puses. Un šajā gadījumā atbildīgos ierēdņus ne tikai ir jāatbrīvo no amata, bet pat jāizskata iespēja piemērot pret tiem kriminālatbildību.

Gandrīz tiešā tekstā (bet politkorektajā birokrātu valodā) Tiesībsargs konstatē, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija sniedz savos dokumentos pēc būtības nepatiesu informāciju (kas patiesībā ir ierasta šī iestādījuma prakse): „Tiesībsarga ieskatā kritiski ir vērtējama Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas sniegtā informācija, ka meitenes bāreņu namā jūtas labi un ir iejutušās. Abas jaunākās māsas ir bērni ar īpašām vajadzībām un viņām ir nepieciešama īpaša aprūpe un uzmanība, ko institucionāla aprūpe pēc savas būtības nespēj nodrošināt. Meitenes kopš mazotnes auga M.Juškevicas ģimenē un tika izņemtas no tās citu iemeslu dēļ, nevis tādēļ, ka audžuģimenē būtu slikti aprūpētas, jutušās nedroši vai nelaimīgas, līdz ar to bērniem nav izprotami iemesli, kādēļ viņas nevar turpināt dzīvot pie cilvēkiem, kurus uzskata par savu ģimeni. Megijas uzvedība bāreņu namā uzskatāmi parāda bērna protestu un neizpratni par pieaugušo rīcību.”

Te vēl jāpiebilst, ka šāda ir tipveida VBTAI nostāja, kad ir nepieciešams piesegt un attaisnot kārtējo bāriņtiesu un sociālo dienestu patvaļu. VBTAI ierēdņi šāda tipa frāzes, šķiet,  raksta jau gandrīz vai automātiski neatkarīgi no reālās situācijas, tāpat kā citos gadījumos tiek rakstīts par „vardarbīgajām” ģimenēm, pierakstot tām pēc maksimuma visu ko vien spēj pierakstīt, par to ka bāriņtiesas ir tiesīgas atņemt bērnus „bērnu vislabākajās interesēs”, par to, ka „nekādi likumpārkāpumi nav konstatēti”, par to, ka „viss ir likumīgi” un citus no realitātes atrautus formālus formulējumus.

Visbeidzot Tiesībsarga atzinumā ir teikts sekojošais: „Lēmumā norādīts, ka, noskaidrojot bērnu viedokli, meitenes izteikušas lūgumu palikt Juškeviču ģimenē, tāpat norādīts, ka meitenes nevēlas mainīt dzīvesvietu un kategoriski atteikušās pārcelties uz bāreņu namu „Līkumi”. No minētā izriet, ka Krustpils novada bāriņtiesa ir noskaidrojusi bērnu viedokli, bet nav ņēmusi to vērā. Lēmumā nav paskaidrots, kādēļ bērnu viedoklim nav pievērsta pienācīga vērība, līdz ar to Krustpils novada bāriņtiesa bērna viedokļa uzklausīšanai ir piegājusi formāli, kas ir pretrunā ar vispārīgiem bērnu tiesību principiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka Krustpils novada bāriņtiesas rīcībā, nodrošinot meiteņu tiesību un interešu aizsardzību, ir konstatējams bērna tiesību uzaugt ģimeniskā vidē un labas pārvaldības principa pārkāpums. Turklāt M.Juškevičas iecelšanai par bērnu aizbildni nav juridisku šķēršļu, jo Civillikuma 242.pants neparedz ierobežojumus par aizbildni kļūt personām, kurām ir atņemts audžuģimenes statuss.”

Šis konstatējums ir interesants ar to, ka tieši Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija neatlaidīgi un pat agresīvi uzstāja uz to, lai māsas tiktu izņemtas no tobrīd jau bijušās audžuģimenes. Krustpils bāriņtiesa sākotnēji centās ievērot bērnu intereses un atstāja māsas M.Juškevičas ģimenē aizbilstamo statusā un tikai pēc spiediena no inspekcijas puses, kurā tika paskaidrots, ka tas esot „nelikumīgi” un par to bāriņtiesas locekles var tikt atlaistas no darba, pieņēma lēmumu par bērnu izņemšanu. Krustpils bāriņtiesas loceklēm (Maijai Gruntšteinei, Anitai Zolbergai un Valentīnai Austrumai) gļēvā un komformiskā piekāpšanās ļaundariem nepalīdzēja: pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas oficiāla pieprasījuma Krustpils domei, viņas tika atlaistas par to, ka centās ievērot bērnu intereses (par šo atlaišanu joprojām notiek tiesvedība). Tiesībsargs tagad apliecina, ka sākotnēji Krustpils bāriņtiesa centās ievērot bērnu intereses, bet pēc tam rupji tās pārkāpa.

Pēc šāda Tiesībsarga slēdziena būtu loģiski, ka atbildīgie Viesītes bāriņtiesas un VBTAI ierēdņi vismaz tiek atlaisti no darba un tiek veikta rūpīga izmeklēšana, lai noskaidrotu, vai līdzīgā kārtā nenotiek vardarbība pret bērniem arī citos gadījumos (zinu ka notiek un ir par to arī publikācijas), bet, visdrīzāk, šajā pseidotiesiskajā amorālu formālistu valstī uz to ir velti cerēt.

Informācijas aģentūra
/21.05.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Eiropas patiesā seja

00340_indoeiropiesi   Rietumu civilizācijas katastrofālās sprukas tagad nespēj saskatīt vienīgi tie, kuri dzīvo mucā un tiek baroti pa spundi. Katastrofālās sprukas saskata visi, taču ne visi grib vai drīkst tās atzīt.

Noteikti tās negrib atzīt Rietumu civilizācijas eksemplāri, kuriem katastrofa paver iespēju realizēt prātam neaptveramas finansu mahinācijas un uzpūst finansu burbuļus. Par katastrofu neko negrib dzirdēt Austrumeiropas jaunā kriminālā šķira, kura noziegumu brīvības apstākļos var netraucēti zagt un blēdīties. Dzīve katastrofas atmosfērā katrā ziņā apmierina arī civilizācijas padibenes – pederastus, pedofīlus un visdažādākās formas perversijas klanus. Katastrofas dūmakā viņi var aktīvāk vērsties pret to, ko viņi sauc par homofobiju, lai lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām un interseksuāļiem vairs nevajadzētu dzīvot ar bailēm uz ielas sadoties rokās un tikt ieslodzītiem cietumā. Par dzīvi noteikti nesūdzās patērēšanas baudītāji un dažāda brūvējuma „politiķi”, kuriem paurī smadzeņu vietā skalojās strutaina zupa.

Rietumu civilizācijā ir arī tādi sabiedrības locekļi, kuri nedrīkst atzīt katastrofu. Viņi to drīkst atzīt gultā zem segas, bet nedrīkst atzīt publiski. To viņiem neatļauj amats. Viņu augstais amats neatļauj skaļi runāt par katastrofu. Neformālais amata aizliegums pirmkārt un galvenokārt attiecas uz valsts amatpersonām, ES birokrātiem, komisāriem, ministriem, deputātiem. Viņu amats paredz publiski deklamēt tikai odas – svinīgus slavinājumus savai valstij, konfederācijai, civilizācijai.

Šogad 4.maijā viena amatdāma deklamēja: „Latvija šodien ir spēcīga; tā ir spēcīgāka nekā jebkad agrāk savā vēsturē. Mums šobrīd ir aktīvi jārīkojas, lai izmantotu šo spēku savas valsts un Eiropas kopīgās nākotnes vārdā”.

Nav ticams, ka amatdāma nezina vēsturi. Turpretī ticama ir viņas bezizmēra nekaunība, bezizmēra cinisms un bezbailība fantastiski melot. Amatdāma ir dzimusi 1963.gada 19.februārī un 1986.gadā absolvēja LVU Juridisko fakultāti. Amatdāma zina vēsturi. Viņa nav tik jauna, lai nevarētu salīdzināt šodienas dzīves apstākļus ar dzīves apstākļiem pirms 30-40 gadiem. Viņa zina, kāds grandiozs ekonomiskais un zinātniskais potenciāls bija Latvijā pirms „perestroikas” izsludinātās laupīšanas. Amatdāma lieliski zina, ka Latvija šodien ir tik vāja kā nekad agrāk savā vēsturē. Amatdāma ir spējīga saprast, ka bojā iet civilizācija un bojā iet latviešu tauta. Taču amatdāma to nedrīkst oficiāli teikt. Viņa to drīkst teikt vienīgi vīram gultā zem segas.

Amatdāma nav muļķe, un viņa lieliski saprot, ka Latvija šodien neko nevar dot „Eiropas kopīgās nākotnes vārdā”. Var dot tikai uzskatāmu materiālu eiropeīdu civilizācijas katastrofas iluminācijai. Piemēram, var dot statistikas šausmīgos datus par tautas mirstību, dzimstību, iedzīvotāju nabadzību, skolotāju, pasniedzēju algu un pensiju niecību, zinātnes smieklīgo finansējumu. Viņa ļoti labi saprot, ka ne sev, ne citiem neko nevar dot valsts, kura Eiropā visos rādītājos hroniski ir pēdējās vietās. Eiropā citām valstīm no Latvijas labums ir vienīgi tas, ka citas valstis zina, ka visdažādākajos reitingos viņu valsts nebūs pēdējā vietā. Pēdējo vietu vienmēr sev ir rezervējusi Latvija.

Šogad 30.aprīlī publicēja LR Valsts prezidenta Bērziņa kunga šādus vārdus: „Latvijai pievienošanās ES bija simboliska atgriešanās telpā, kurai esam bijuši piederīgi gadsimtu garumā. Pirms desmit gadiem Latvijas tauta izdarīja brīvu izvēli. Uzskatu, ka tā bija pareizā izvēle mūsu valsts pastāvēšanas un tās brīvības garantēšanā. Mēs augstu vērtējam ES pamatvērtības, jo, cienot un ievērojot katras dalībvalsts unikālo identitāti, vienojamies kopēju mērķu sasniegšanai.”

Katrs izglītots un domājošs cilvēks šos vārdus, protams, lasa ar mīļu smaidu. Šie vārdi tāpat kā klusēšana par civilizācijas katastrofu arī pieder tai oficiālajai retorikai, kurā vēsturiskās patiesības vietā dominē pseidonacionālistiski mīti un smieklīgs pašapmāns.

Lasot Valsts prezidenta teikto par „simbolisko atgriešanos”, mīļais smaids izplūst skaļos smieklos. Acīmredzot Valsts prezidenta kungs nav aptvēris, ka „spīčraiters” ir gribot negribot pateicis taisnību. Tā patiešām nebija reāla „atgriešanās”, bet simboliska „atgriešanās”; proti, tāda atgriešanās, kurai nav nekāda reālā vērtība un tādas darbības konkrētas aprises un intensitāte, kāda ir nepieciešama, lai darbība būtu īstena. Mūsu „atgriešanās” Eiropā patiešām bija tikpat simboliska darbība, cik savā laikā simboliska bija viena lata samaksāšana par „prihvatizēto” objektu.

Saprotams, mīļais smaids izzūd, lasot par mūsu piederību Eiropai „gadsimtu garumā” un tautas izdarīto „brīvo izvēli”. Aizvadītajos desmit gados neesmu sastapis nevienu cilvēku, kurš ticētu referenduma rezultātam. Visi uzskata, ka referenduma rezultāts (67%) par LR iestāšanos ES tika falsificēts.

Mīļais smaids pārvēršās drūmos vaipstos, zinot par rietumeiropiešu vēsturiski klasisko vēso un vīzdegunīgo attieksmi pret austrumeiropiešiem. Skaidrs, ka ne tikai bijušais Vācijas kanclers Helmūts Kols bija pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Rietumeiropiešu pretestība noteikti bija ļoti plaša un dziļa. Tikai tā nebija atklāta. Turklāt pretestības galvenais motīvs noteikti bija psiholoģiski subjektīvs – ģenētiski un arhetipiski pamatots  rietumeiropiešu smadzenēs. Tas ir tāds stereotipisks pamatojums, kas līdz mūsdienām gadsimtu garumā vijas no senās Grieķijas un senās Romas laikmetā valdošajiem priekšstatiem par „Austrumu barbariem”.

Eiropas sejā ir gan reāli vaibsti, gan iluzori vaibsti. Latvieši tagad galvenokārt cenšas uzsvērt iluzoros vaibstus un neinteresējās par reālajiem vaibstiem. Eiropas sejā iluzorums sākās jau ar karsto velmi tēlot kontinentu.

Bībelē nav minēta Eiropa. Bībelē nav minēta arī Eirāzija, kā pašlaik jau vairāk nekā simts gadus faktiski sauc kontinentu saskaņā ar slavenā austriešu ģeologa Eduarda Zusa (Eduard Suess,, 1831- 1914) Zemes virsmas analīzi fundamentālajā četru sējumu darbā „Zemes piere” („Das Antlitz der Erne”, 1883-1909), kad vienā kontinentālā veselumā apvieno teritoriju no Urāliem uz rietumiem (Eiropu) un teritoriju no Urāliem uz austrumiem (Āziju). Stingri ģeogrāfiskā nozīmē Eiropa nevar pretentēt uz kontinenta godu. Uz šo godu Eiropa var pretendēt tikai metaforiski.

Antīkās kultūras mantojuma speciālisti ir konstatējuši, ka vissenākais teksts ar tajā minēto vārdu „Eiropa” ir Hēsioda poēma „Par dievu izcelsmi”. Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.) ir pirmais mums zināmais sengrieķu dzejnieks. Hēsioda poēmā par Eiropu sauc vienu no Okeāna meitām. Poēmā Eiropa ir mitoloģiskā tēla vārds.

Topogrāfiskajā nozīmē vārds „Eiropa” vissenāk ir sastopams Homēra himnā par Apolonu. Apolons Parnasā izvēlējās vietu jaunam templim un solīja, ka ļaudis to apmeklēs gan no Peloponesas, gan no Eiropas un jūras apskalotajām salām.

Zinātnieki uzskata, ka himna ir sacerēta ne vēlāk kā 7.gs. beigās pirms mūsu ēras. Homēra himnas komentāros par toponīmu „Eiropa” ir teikts, ka autors nav domājis Eiropas kontinentu, bet gan Grieķijas Balkānu daļu uz ziemeļiem no Peloponesas. Sastopams pieņēmums, ka grieķu vārds „eiropa” ir pārņemts no finīķiešu [feniķiešu] valodas. Tajā tas nozīmē „vakarzemi”.

Pēcāk sengrieķu ģeogrāfiskie priekšstati izmainījās. Savējā kļuva Vidusjūra. Par tās krastos sastopamajām valstīm viņiem bija stabilas zināšanas. Piemēram, viņi zināja, ka rietumos ir Karfagēna [Kartāga] – skarba pilsēta, kurā dieviem mēdz upurēt cilvēkus un kas vispār bija bīstams kaimiņš, bieži kļūstot par grieķu ienaidnieku.

Sengrieķi zināja par dienvidos vareno Ēģipti. Tās cari savās ostās labprāt ielaida grieķu tirgotājus un savā armijā nebaidījās ļaut dienēt grieķu karavīriem.

Uz austrumiem no Vidusjūras atradās Finīķija, Asīrija, Babilona, Mīdija, Persija. Šīs zemes nepārtraukti viena ar otru karoja.

No grieķiem uz ziemeļiem bija Skitija – stepju un mežu plašumi. Tur klejoja mežonīgie skiti – vēsturiski pirmie„Austrumu barbari” antīkā laikmeta cilvēku priekšstatos.

Sākumā paskops bija priekštats par pasauli. Sengrieķu ģeogrāfijā pusi pasaules aizņēma Āzija, vienu ceturto daļu – Eiropa, otru ceturto daļu – Āfrika, kuru sākumā dēvēja par Līviju. Sengrieķi zināja, ka tālumā atrodas pasakainas zemes un tautas, līdz kurām viņi pagaidām nebija nokļuvuši. Sengrieķi uzskatīja, ka šīs zemes ir bagātas, bet tautas ir mežonīgas. Rietumeiropiešu apziņā visos laikmetos aktuālajam priekšstatam par mežonīgajiem kaimiņiem (barbariem) ir ļoti sena izcelsme.

Antīkajā laikmetā cilvēku ģeogrāfiskajos priekšstatos dominēja Vidusjūras pasaule. Tā tas bija gan sengrieķiem, gan romiešiem, kuru impērijā ietilpa zemes Vidusjūras krastos. Vidusjūras pasaule sašķēlās pēc Bizantijas izveidošanās 4.gadsimtā. No tā laika nākas runāt par latīniskās Rietumeiropas sākumu.

Vidusjūras pasaules dalīšanās turpinājās 7.gadsimtā, kad sākās arābu varenības laikmets. Arābi
iekaroja Sīriju, Persiju, Palestīnu, Ēģipti, Ziemeļāfriku, Albāniju, Armēniju, Gruzijas zināmu daļu. 8.gs. sākumā arābi pakļāva gandrīz visu Spāniju. Arābu un islama ekspansijas rezultātā Eiropa kļuva par kristiāniskās pasaules simbolu. Vidusjūras un vispār jūras vietā lielā mērā nostiprinājās sauszemes orientācija, kas ir svarīga mūsdienu ES ģeopolitiskajos risinājumos.

Priekšstats par Eiropu kā atsevišķu civilizāciju radās vēsturiski nesen. Slaveno apzīmējumu „eiropeiskā civilizācija” pirmo reizi 1766. gadā lietoja kāds franču garīdznieks sacerējumā par Francijas uzdevumiem Ziemeļamerikā.

Eiropas ģeogrāfiskie priekšstati vienmēr ir saskārušies ar zināmām pikantām problēmām. Tās visvairāk sagādā austrumu robeža. Tas tāpēc, ka Eiropa nav kontinents klasiskā izpratnē, jo austrumu robežu neapskalo jūra.

Eiropiešiem faktiski nekad nav bijusi stabila skaidrība par austrumu robežu. Vienīgais, ko viņi stabili zināja, bija tas, ka austrumu robeža virzās gar barbaru teritoriju. Eiropiešu smadzenēs vienmēr bija iekalts, ka austrumos dzīvo nežēlīgi un nekulturāli cilvēki. Šajā ziņā eiropieši mantoja seno grieķu un romiešu viedokli, ka ikviens cittautietis ir barbars (no grieķu vārda „barbaros”). Arī viduslaikos un jaunajos laikos rietumeiropiešiem barbari vienmēr bija austrumeiropieši.

Jāņem vērā, ka Eiropas jēdziens nav tikai ģeogrāfisks apzīmējums. Tam vienmēr ir bijis arī vēsturisks, politisks, kulturoloģisks, reliģisks zemteksts. Vārds „Eiropa” daudzus gadsimtus līdz šodienai ir asociējies ar demokrātiskumu, kristiānismu, zinātniski tehnisko progresu, eiropeiskās civilizācijas identitāti, eiropocentrismu, koloniālismu, individuālismu, modernizāciju, liberālismu, komunismu, sociālismu, fašismu, holokaustu, nacionālismu, feminismu, konservatīvismu, postmodernismu. Pēdējā laikā  – morālo un intelektuālo pagrimumu, destrukciju un degradāciju.

Vairāk nekā divus gadu tūkstošus eiropiešu priekšstatos Eiropa bija zemes no Gibraltāra rietumos līdz Donas upei austrumos. Tāds priekšstats par Eiropu pastāvēja no 6.gs.p.m.ē. līdz 18.gs., kad austrumu robežu pārvietoja līdz Urāliem.

Interese par Eiropas austrumu robežu aktivizējās Krievijas cara Pētera I laikā. Viņš apzināti un mērķtiecīgi Krieviju tuvināja Eiropai un tādējādi uzņēmās atbildību par Eiropas austrumu robežu. Eiropieši pret to neiebilda, un krievu vēsturniekam un Urālu rūpniecības organizētajam Vasilijam Tatiščevam (1686-1750) atļāva Eiropas austrumu robežu novilkt pa Urālu upi, Kaspijas jūru un Kaukāzu.

Eiropa, salīdzinot ar citiem kontinentiem, vienmēr ir pastāvējusi kā retoriska figūra un sekmējusi zināmas filosofiskās pārdomas. Tajās Eiropa figurē kā vienots garīgais komplekss un relatīvi noslēgts vēstures un kultūras fenomens. Turklāt filosofi (ne tikai Eiropas, bet visjaunākajos laikos arī Amerikas) vienmēr ir mīlējuši par Eiropu izteikties asprātīgi, ekstravaganti, aforistiski, metaforiski romantiski, sarkastiski un eshatoloģiski, mazohistiskā paštīksmē prognozējot Eiropas norietu, galu, bojāeju. Filosofisko pārdomu intelektuāli specifisks objekts Eiropa kļuva galvenokārt 19.gadsimtā, sasniedzot kulmināciju 20.gadsimtā.

Eiropas (precīzāk – Rietumeiropas) vēsturi un nākotnes izredzes dziļi un pesimistiski analizēja
vācu kulturologs Osvalds Špenglers (1880-1936) slavenajā divsējumu grāmatā „Der Untergang des Abendlandes” („Vakarzemes noriets”; grāmatas nosaukumu tradicionāli tulko „Eiropas noriets”; 1918, 1922). Šo grāmatu ir lasījuši ļoti daudzi izglītoti eiropieši.

Špenglera pārliecībā Rietumeiropas kultūras pamatā ir grieķu dvēsele un romiešu intelekts. Viņa koncepcijā centrālā tēze attiecas uz Rietumeiropas nākotni – Rietumeiropas kultūras norietu. Mums ir gods būt šī procesa lieciniekiem. Šī procesa pēdējo stadiju mēs nepiedzīvosim. Špenglers Eiropas bojāeju paredzēja apmēram 2200.gadā. Nevajadzētu priecāties, ka vēl tālu līdz bojāejai. Romas impērijas agonija arī turpinājās vairākus gadsimtus.

Eiropiešus par superetnosu dēvēja slavenais krievu vēsturnieks Ļevs Gumiļevs (1912-1992). Par superetnosu viņš sauca etnosu grupu, kura ir vienlaicīgi radusies noteiktā reģionā un kuru vieno ekonomiskie, ideoloģiskie, politiskie sakari. Taču starp superetnosa atsevišķiem etnosiem var būt militārie konflikti.

Ļ.Gumiļeva ieskatā eiropieši ir tipisks superetnoss. Eiropieši ir pieraduši savā starpā nežēlīgi karot (ne tikai I un II Pasaules kara gados). Tajā pašā laikā viņi nepārtraukti ir prātojuši par savu izredzēto vienotību, kopīgo identitāti un integrāciju. Bet tagad viņi pirmo reizi cilvēces vēsturē mēģina radīt jaunu valstisko formu – konfederāciju. Turklāt tas notiek amizantā un paradoksālā veidā, jo konfederācijā oficiāli tiek iekļautas ne tikai Eiropas zemes, bet zemes planētas visdažādākajās vietās. ES ietilpst arī Lielbritānijas, Dānijas, Francijas un Nīderlandes t.s. aizjūras zemes –  kolonijas, piemēram, Atlantijas un Klusā okeāna salās.

Eiropas sejā atsevišķs vaibsts ir etniskā vēsture. Eiropas etniskā vēsture vienmēr ir bijusi ļoti dinamiska, polietniski un multikulturāli raiba un no zinātniskās analīzes viedokļa komplicēta. Etniskā un kultūras daudzveidība Eiropā ir pastāvējusi vienmēr. Mainījās vienīgi attieksme pret šo daudzveidību.

Vēl nesen Eiropas birokrātija nepārtraukti lepojās ar eiropeisko kultūru daudzveidību. Pēdējā laikā daudzveidības slavēšana nav modē. Lielāko valstu līderi nesen publiski atzina daudzveidības atbalstīšanas politikas izgāšanos. Politiķu ieskatā vainīga nav viņu politiskā bezspēcība, bet gan vainīgs ir multikulturālisma koncepts. Rietumeiropā pašlaik nav daudz intelektuāļu, kuri gribētu aizstāvēt multikulturālismu un politiķiem norādīt īsto cēloni etniskās politikas neveiksmēm. Tāpēc arī sociuma apziņā nostiprinās aplamais priekšstats par multikulturālisma kaitīgumu. Patiesībā multikulturālisms ir Eiropas vienīgā saulainā perspektīva.

Etniski raibs bija senās Grieķijas iedzīvotāju sastāvs. Tas pats sakāms par Romas impēriju. Īpaši raiba bija etniskā aina impērijas pirmsnāves agonijas gados. Impērijas provinces ļaudis (tātad – barbari) vispirms emancipējās, bet pēc tam iespiedās centra struktūrās. Impērijas augstākajā varas orgānā Senātā iekļuva spāņi, galli. Pat imperatori un viņu sievas nāca no provinces – Spānijas, Āfrikas, Sīrijas.

Tiek uzskatīts, ka Eiropā relatīva etniskā stabilitāte iestājās tikai 19.gadsimtā nacionālo valstu
konsolidācijas rezultātā. Etniskā stabilitāte zināmā mērā saglabājās līdz I Pasaules karam, kad pēc Vācijas, Austroungārijas, Krievijas impērijas sabrukuma atkal sākās ievērojamas etniskās kolīzijas.

Neapšaubāmi īpaši slavena Rietumeiropa kļuva pēc II Pasaules kara, strauji pārvēršoties par migrantu kontinentu, kā 20.gs. beigās sāka dēvēt Eiropu. 90.gados par to atklāti izsacījās pat Eiropas visaugstākās amatpersonas. Arī šo rindu autoram savā laikā bija iespēja dzirdēt Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Daniela Tarša teikto: „Dāmas un kungi, Eiropa ir migrantu kontinents”.

Interesanti, ka rietumeiropieši nemīl runāt un rakstīt par savu etnisko izcelsmi. Tas laikam tāpēc, ka etnoģenēzē var konstatēt viņiem ne visai tīkamus faktus.

Piemēram, ilgu laiku Rietumeiropā valdīja ieskats par austrumeiropiešu un sevišķi krievu mongoloīdo, neārisko izcelsmi un ģenētisko saistību ar tatāriem, mongoļiem un citiem tipiskiem aziātu etnosiem. Kā zināms, politiskie secinājumi bija primitīvi: krievi un citi austrumeiropieši nav ieskaitāmi īstajos āriskajos eiropiešos. Tā domāja ne tikai vācu nacisti.

Visjaunākie lingvistiskie un etnoģenētiskie pētījumi ir atklājuši gluži pretēju ainu. Proti, Eiropas iedzīvotāju lielai daļai ir spilgti izteiktas vīriešu mongoloīdās ģenētiskās saknes. Piemēram, Ziemeļeiropa (somi, igauņi, daļēji arī latvieši, lietuvieši) ļoti spēcīgi ir izjutusi Sibīrijas ģenētisko ietekmi (somiem un igauņiem vīriešu dzimtes senči 52,4 % nāk no Dienvidsibīrijas un Austrumsibīrijas; zviedriem, norvēģiem – nedaudz mazāk procentu).

Tagad ir noskaidrots, ka eiropeīdās un mongoloīdās rases kontakti Eirāzijā bija nesimetriski. Sievietes pārvietojās galvenokārt no rietumiem uz austrumiem, bet vīrieši – abos virzienos (zinātne to pagaidām pilnā mērā neprot izskaidrot). Savukārt ģermāņi (Eiropas „visāriskākais” etnoss) nāk no Āzijas un pirms uzbrukuma Romas impērijai klejoja Ķīnas pierobežā. Tāpēc ģermāņu vīriešu dzimtes hromosomas ir mazāk radniecīgas ar āriešu hromosomām nekā krievu vīriešu dzimtes hromosomas.

Par āriešu izcelsmes areālu tagad nākas uzskatīt Dienvidkrievijas stepju rajonus un mūsdienu
Austrumukrainu – teritoriju apmēram starp Dņepru un Volgu (skat. ilustrāciju). Jo tālāk no šī areāla, jo mazāk var sastapt vīriešu hromosomas ārisko variantu.

Minētie secinājumi rietumeiropiešiem ir „satriecoši”. Tagad nākas atzīt, ka Eiropā āriskā ģenētiskā ietekme virzījās no austrumiem uz rietumiem, bet nevis pretēji, kā uzskatīja līdz šim. Bet „visšausmīgākais” ir tas, ka pati āriskākā tauta ir krievi, un eiropeiskās jeb, kā tagad moderni pieņemts teikt, indoeiropeiskās kultūras autori nav tikai rietumeiropieši.

Eiropas pikantās ambiciozitātes uzskatāms apliecinājums ir tā saucamā eiropocentrisma dogma, kuru pamatoti atzīst par vienu no Eiropas grandiozākajiem mītiem. Par eiropocentrismu sauc filosofiski kulturoloģisku un ideoloģisku uzskatu, ka Eiropa ir visas cilvēces kultūras avots un centrs.

Tas, protams, ir mīts. Tamlīdzīgs uzskats pilnā mērā neatbilst vēsturiskajai patiesībai. Par to spilgti liecina pasaules kultūru mantojums. Piemēram, Ķīnas, Indijas, Ēģiptes, Amerikas kultūras mantojums. Par šo mantojumu eiropieši uzzināja vēsturiski nesen. Tāpēc viņiem varēja viegli iezombēt eiropocentrisma mītu.

Mīts nostiprinājās koloniālisma laikmetā. Tam pirmkārt un galvenokārt bija ideoloģiskā funkcija. Eiropiešu iekarotājiem vajadzēja attaisnot savu bruņoto klātbūtni daudzās vietās uz Zemes. Tāpēc sludināja, ka Eiropas kultūra ir vienīgā kultūra uz Zemes, kura savā attīstībā ir veikusi pareizo ceļu. Respektīvi, noteiktā secībā izgājusi sociāli ekonomiskās formācijas: pirmatnējās kopienas iekārta – verdzības iekārta – feodālisma iekārta – kapitālisma iekārta. Šo pareizo ceļu nākas noiet arī citu kontinentu kultūrām.

Saprotams, eiropocentrismu idejiski un morāli spēcināja daudzi reālie panākumi. Piemēram, Krusta kari, Lielie ģeogrāfiskie atklājumi (K.Kolumbs, Vasko de Gama), Atdzimšanas laikmets. Eiropiešu tehniskie, zinātniskie, mākslinieciskie, politiskie risinājumi it kā pavēra milzīgas perspektīvas visas planētas iedzīvotājiem.

Tomēr ar laiku eiropocentrisms pārvērtās kundziskā kritērijā. Eiropieši augstprātīgi vērtēja Āfrikas, Amerikas, Austrumu kultūras, akcentējot to arhaizāciju un atpalicību no cilvēces maģistrālā (proti, eiropeiskā) ceļa. Par neeiropeisko kultūru arhaizāciju un atpalicību savā laikā rakstīja pat tādi Rietumeiropas domātāji kā Herders, Hēgelis. Tas, protams, liecina par eiropocentrisma dziļo ietemi uz eiropiešu pašapziņu.

Eiropocentrisma ideoloģija ir aktuāla arī mūsdienās. Tajā skaitā īpaši Austrumeiropā, kur sabiedrības plaši slāņi tic, ka Rietumeiropas kultūra ir augstākais un pareizākais sasniegums un zināma veida ideāls, pēc kura austrumeiropiešiem ir jātiecās.

Tiesa, austrumeiropiešu eiropocentrisko patosu lielā mērā ietekmē naivā un obskurantiskā spītība „atriebties” krievu kultūrai, kura asociējās ar „sociālisma un komunisma celtniecību”. Faktiski pašlaik notikumi attīstās tā, ka krievu kultūra Rietumu civilizācijas turpmākajā liktenī var izrādīties ļoti vitāla un organiski konstruktīva. Tagad Rietumu intelektuāļi izsakās par Krieviju kā par „jauno Tibetu” – eiropeīdu civilizācijas pēdējo cerību.

Eiropocentrisms uzplauka 19.gadsimtā liberālās utopijas sakarā. Tolaik eiropieši jūsmoja par savu sociāli filosofisko „atklājumu” – cilvēku dzīves labklājība un progress ir atkarīgs no tirgus ekonomijas, kā arī demokrātijas. Eiropieši domāja, ka atliek tikai ieviest brīvo tirgu un demokrātiju, lai sabiedrībā viss risinātos pareizi un pozitīvi, visi cilvēki dzīvotu pārticībā un laimē.

Aizvadītajos 20 un vairāk gados liberālās demokrātijas ideālu rietumeiropieši kopā ar amerikāņiem tiecās „uzpotēt” arī Austrumeiropas postsociālisma politiskajai un saimnieciskajai dzīvei. „Panākumi” ir zināmi.

Arābu, ķīniešu, krievu un citu kultūru pārstāvji pret eiropocentrismu vienmēr izturējās nievājoši. Tā tas ne tikai liberālās utopijas vēsturiskās aplamības dēļ, bet arī tādēļ, ka tamlīdzīga hipertrofēta ideoloģija var liecināt par šīs superambiciozās ideoloģijas autoru intelektuālo krīzi un pagrimumu.

Eiropocentrisms balstās uz vairākiem faktoriem. Diemžēl tie ir pašapmānīgi faktori un nesaskan ar reālo vēsturi.

Pirmais ir reliģiskais faktors. Eiropocentrisma patrioti sludina, ka kristiānisms vienmēr ir caurstrāvojis Rietumu kultūru. Arī pēcpadomju Latvijā bieži izsakās par mūsu piederību Rietumu kristiānismam. Kā zināms, kristiānisms neradās Eiropā un to neizveidoja eiropieši. Rietumeiropas tautu kultūru vēsturē milzīga loma ir bijusi ne tikai kristiānismam, bet arī jūdaismam, islamam.

Otrais ir kultūrģenētiskais faktors. Tas balstās uz atziņu par Rietumu kultūras vitālo saistību ar antīko kultūru. Tas nav precīzi. Senā Grieķija bija organiski vienota ar Austrumu kultūras sistēmu. Senās Grieķijas kultūras mantinieki grieķu ieskatā bija Romas barbari un pareizticīgo civilizācija (Bizantija). Bet pats jocīgākais ir tas, ka Rietumi  pēc Romas impērijas sabrukuma antīko kultūru vispār „pazaudēja” kādus 1000 gadus. Rietumi pēcāk antīkās kultūras mantojumu pārņēma no arābiem un tikai pēc tam sekoja Renesanse (itāliski Rinascimento) – jūsma par antīko mantojumu no 14.gs.sākuma līdz 16.gs.beigām. Jocību lieliski apraksta Karens Svasjans vienā no savām ļoti gudrajām grāmatām.

Trešais ir attīstības faktors. Rietumi esot nogājuši pareizo attīstības ceļu no pirmatnējās kopienas līdz vergturu iekārtai, pēc tam līdz feodālismam un kapitālismam. Tas ir ceļš, kuru esot jānoiet visām kultūrām, ja tās grib būt pilnvērtīgas un progresīvas. Arī latviešu kultūrai tātad ir jāsāk viss no sākuma – no vergturu iekārtas. Kāds noteikti gribēs teikt, ka pašlaik tāda iekārta pastāv, jo darba devēji pret darba ņēmējiem izturās kā pret vergiem.

Neapšaubāmi eiropocentrisma sludinātāji apzināti ignorē vēsturi. Romas impēriju sagrāva barbari, kuri sāka saimniekot Rietumos un izveidoja feodālismu. Tas, kas tiek dēvēts par Rietumiem, sākās barbaru pasionārā uzplaukuma placdarmā. Barbari nepazina verdzības iekārtu. Vēl lielākas pretrunas (faktiski – metodoloģiskais strupceļš) atklājās tad, ja „pareizo attīstības ceļu” mēģina piemērot Ķīnas, Indijas kultūras vēsturei.

Arturs Priedītis
/20.05.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Eiropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 19 komentāri

ASV datu iekārtās ievieto spiegprogrammas

FILE PHOTO  NSA Compiles Massive Database Of Private Phone Calls

Amerikas Nacionālā drošības aģentūra (NSA) regulāri aprīko eksportējamās datu iekārtas ar spiegprogrammām, ziņo laikraksts „Guardian”, atsaucoties uz žurnālista Glena Grinvalda grāmatā „No Place to Hide” pausto, kurā viņš apraksta mūsdienu ASV izlūkdienestu darbības metodes.

Grinvalds apgalvo, ka NSA ir pastāvīga piekļuve eksportējamajām datu pārraides iekārtām un ka šī piekļuve tiek izmantota, lai uzstādītu šajās ierīcēs t.s. „beckdoorus” (aizmugures durvis). Pēc tam, kad aģentūras speciālisti ir to izdarījuši, viņi atjauno rūpnīcas iepakojumu un plombas, lai klients nepamanītu, ka paka ir bijusi jau atvērta. Šādi tiek aprīkoti rūteri (maršrutētāji), serveri un cita kompjūtertehnika, kuru ir paredzēts eksportēt. Vēlāk, kad šīs ierīces tiek darbinātas, tās sazinās ar NSA.

Tas viss izklausās neticami, bet viss grāmatā aprakstītais balstās uz NSA un CIP bijušā darbinieka Edvarda Snoudena sniegtajiem dokumentiem. [Kā šīs nozares zinātājs varu piebilst, ka tas viss ir vairāk kā reāli un savā ziņā pat ļoti elementāri.]

Pagājušā gada beigās vācu izdevums Spiegel publicēja 48 lapaspuses garu NSA spiegprogrammu katalogu dažādu Amerikas un Āzijas datu ierīču ražotāju izstrādājumiem. Katalogs ir datēts ar 2008./2009.gadu un tajā minētie objekti paredzēti ievietošanai attiecīgajās ierīcēs.

Šai sarakstā, piemēram, ir izsekošanas programma Cisco, Juniper un Huawei starptīkla ekrāniem [ierīce, kura nodrošinot „pilnīgu datu drošumu”]. Tāpat sarakstā ir programma GSM tīklā izmantojamām SIM kartēm, kas ļauj iegūt lietotāja kontaktus, SMS ziņas, zvanu vēsturi, ģeolokācijas datus [kur telefons ir bijis], nosūtot tos pa SMS uz predefinētu telefona numuru. Vēl sarakstā ir papildmoduļi USB un LAN kabeļiem, kas palīdz pārtvert datus, kā arī VGA kabeļiem, kas palīdz pārtvert uz videosignālu no datora uz monitoru. Vēl var minēt spiegprogrammas dažādiem Windows, Linux, FreeBSD un Solaris operētājsistēmu datoriem, Windows Mobile mobīlajām ierīcēm, Dell un HP serveriem, kā arī mobilo telefonu bāzes staciju imitācijas sistēma.

Šīs programmas un moduļus ir izstrādājusi speciāla NSA struktūrvienība.  NSA darbinieki var pasūtīt šai struktūrvienībai programmas un ierīces, kas viņiem ir nepieciešamas izsekošanai. Lielākā daļa objektu pasūtījušajiem NSA darbiniekiem ir bezmaksas, bet ir arī maksas produkti, kuru cena var pat sasniegt 250 tūkstošus dolāru gabalā [atsaldētie amerikāņi pat specdienestu darbībā ir ieviesuši outsorced un biznesa elementus]. Kā piemērs te ir minama tāda interesanta ierīce kā COTTONMOUTH-I, kuru paredzēts uzstādīt USB štekerī un kas izveido bezvadu sakaru kanālu, dodot piekļuvi mērķdatoram, ļauj instalēt tajā citas nepieciešamās spiegprogrammas un pārtvert informāciju. Šī iekārta spēj operatīvi automātiskā režīmā pārprogrammēt bezvadu kanālu un sazināties ar citām līdzīgām ierīcēm. Tās cena pēc NSA kataloga – 20300$.

Uz kataloga iegūšanas brīdi 2008./2009.gadā, spiegprogramma Apple iPhoniem vēl bija izstrādes fāzē. Pēc aprakstiem topošajai spiegprogrammai bija paredzēts iegūt SMS ziņas, kontaktus, piekļuvi balss pastam, mikrafonam, kamerai un informācijai par tekošajām abonenta GPS koordinātēm. Vadīt spiegprogrammu bija paredzēts izmantojot SMS komandas vai GPRS savienojumu.

Nobeigumam. 2012.gadā ASV valdība apvainoja „beckdooru” implantēšanā ķiniešu kompānijas Huawei un ZTE.  Huawei tā visa rezultātā vispār atteicās no ASV tirgus, noraidot apvainojumus un izsakot pieņēmumu, ka tie ir speciāli izvirzīti, lai uzlabotu vietējo ražotāju tirgus pozīcijas. Šai ziņā Guardian izsakās sekojoši: „Ķīnas kompānijas varbūt arī implantē savos ražojumos spiegprogrammas, bet ASV puse to dara pilnīgi noteikti.”

Avots:
http://www.theguardian.com/books/2014/may/12/glenn-greenwald-nsa-tampers-us-internet-routers-snowden
http://hitech.vesti.ru/news/view/id/4694

Informācijas aģentūra
/21.05.2014/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | 2 komentāri

Saeimas deputāti nepilda savus pienākumus

00341_Dzimta_preseskonference

Saeimas deputāti nepilda savus pienākumus un neatbild uz oficiālām vēstulēm, tādējādi pārkāpjot likumu, un klaji ignorē savus potenciālos vēlētājus. Tie ir daži no vecāku sabiedriskās kustības „Dzimta” organizētās akcijas „Vēstules deputātiem” rezultātiem, kuri tika atspoguļoti 12.05.2014 notikušajā preses konferencē.

Jāatgādina, ka akcijas ietvaros katram Saeimas deputātam 27.03.2014 tika nodota korekti noformēta oficiāla vēstule, kurā, ar tikai „Par” vai „Pret”, tika lūgts atbildēt uz četriem jautājumiem. Vēstules pielikumā bija katru jautājumu sīkāk paskaidrojošs teksts. Atbildēja tikai 51 deputāts. Pie tam, frakcija „Vienotība” atbildēja kolektīvi, kā absurdums ir acīmredzams bēdīgi slavenās Ilzes Viņķeles „atbildē”, kura nonāk tiešā pretrunā ar viņas darbību un pat pēdējo dienu izteikumiem. No tā var secināt, ka arī pārējo „Vienotības” deputātu atbildēm ticēt nevar un tā pēc būtības ir formāla atrakstīšanās, slēpjot savu biedru personisko nostāju aiz kolektīvās bezatbildības maskas.

Deputātiem tika uzdoti sekojoši jautājumi:
1. Vai Jūs esat par bērnu seksualizāciju?
2. Vai Jūs esat par genderu reformu ieviešanu sabiedrībā?
3. Vai Jūs esat par viendzimuma personu seksuālo un laulības attiecību popularizēšanu un reklāmu bērnu izglītības un aprūpes iestādēs?
4. Vai Jūs esat par to, ka vecāku vara ģimenē tiek aizstāta ar vecāku aizgādības tiesībām?

Pilns vēstules teksts ar jautājumu detalizētākiem skaidrojumiem ir apskatāms te: http://rod.lv/vestules-lr-saeimas-deputatiem

Savukārt 23.04.2014 katram deputātam tika nodots korekti noformēts oficiāls ielūgums uz preses konferenci, kurā tika plānots informēt par akcijas rezultātiem un nolasīt priekšlasījumus par attiecīgajām tēmām. Speciāli deputātu ērtībām preses konference tika organizēta netālu no Saeimas ēkas darba dienas pusdienlaikā. Astoņi deputāti atbildēja, ka viņi šajā laikā netiek, bet apmeklēja pasākumu tikai divi deputāti (Inga Bite (Reģionu alianse) un Vitālijs Orlovs (Saskaņas Centrs) ).

Preses konferences sākumā tika nolasīts priekšlasījums „Gendera teorijas krahs: dvīņu Reimersu traģēdija”, kurā tika pastāstīts par viena no genderisma teorijas ideologa Džona Mani neveiksmīgo, amorālo un traģisko eksperimentu savas teorijas pierādīšanai. Viss priekšlasījums ir apskatāms te:

Prezentācijas fails pieejams te: http://www.mediafire.com/download/dod91e9ap8cls5q/Reimersu_tragedija.ppt

Tālāk tika pastāstīts par konstatētajiem LGBT aktīvistu tiešas agresijas gadījumiem Vācijā un Argentīnā. To ir būtiski zināt, jo viņi parasti tiek parādīti kā cietēji, lai gan jau vairākus gadu desmitus tieši LGBT ir viena no agresīvākajām sociālajām grupām, kura meistarīgi izkaro sev privilēģijas un uzspiež pārējai sabiedrībai savu lietu kārtību un redzējumu.

Vācijas gadījuma video:

Argentīnas gadījuma video:

Pēc tam viens no „Dzimtas” valdes locekļiem pastāstīja par ES dzimumizglītības programmas rašanos, tās autoriem un ko tā paredz. Šokējošākais ir tas, ka šī programma, kura tiek uzspiesta visām valstīm, balstās uz nezinātniska un pēc būtības krimināli sodāma pedofila (Alfrēda Kinsija) „pētījuma”, ko finansēja un tālāk izplatīja Rokfellera fonds. Viss priekšlasījums ir apskatāms te:

Prezentācijas fails pieejams te: http://www.mediafire.com/download/dyv0cgnhivpiiva/PK_Saulus_1205_lat.ppt

Pirmspēdējais bija stāstījums par deputātu atbildēm. Uz vēstulēm atbildēja 51 deputāts. Neatbildēja neviens Reformu partijas deputāts. Puse (26) no atbildējušajiem deputātiem neprata vai negribēja atbildēt ar vienkāršu „Par” vai „Pret” un izvairās no konkrētas atbildes. 25 deputāti atbildēja formāli korekti. 24 deputāti  uz visiem jautājumiem atbildējā „Pret” un tikai viens deputāts (Kārlis Krēsliņš (NA)) atbildēja apstiprinoši uz 4. jautājumu par vecāku varas aizstāšanu ar aizgādības tiesībām. Kopumā atbildi „Pret”, pa jautājumiem, deva sekojošs deputātu skaits: 1.jaut. – 44; 2.jaut.- 44; 3.jaut.-28; 4.jaut.-23. Deputātu atbildes pilnībā ir pieejamas te: http://rod.lv/atbildes

Interesanti, ka „Pret” uz 2.jautājumu par gendera reformu ieviešanu it kā atbildēja arī Ilze Viņķele (Vienotība), kuras ministrēšanas laikā tika izdota t.s. »viņķeles grāmatiņa», kas ir pirmais solis gendera reformas realizācijai Latvijā. Reāli frakcija „Vienotība” deva kolektīvu atbildi, tāpēc nav brīnums, ka neilgi pēc tam pati Viņķele publiski pauda pavisam citu viedokli.

Un, lūk, to deputātu saraksts, kuri neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt, tādējādi ne tikai parādot savu noniecinošo attieksmi pret jautājumiem, tā uzdevējiem, saviem tiešajiem darba pienākumiem un visiem tiem, kuriem interesē politiķu viedoklis šajos ļoti svarīgajos jautājumos,  bet arī tieši pārkāpjot likumu:  Andris Bērziņš (ZZS), Guntars Bilsēns (RP), Inita Bišofa (RP), Augusts Brigmanis (ZZS), Boriss Cilevičs(SC), Irina Cvetkova (SC), Edmunds Demiters (RP), Sergejs Dolgopolovs (SC), Jānis Dombrava (NA), Kārlis Enģelis (RP), Oļegs Hļebņikovs (SC), Gunārs Igaunis (RP), Marjana Ivanova-Jevsejeva(SC), Aleksandrs Jakimovs (SC), Jānis Junkurs, Zanda Kalniņa-Lukaševica (RP), Daina Kazāka (RP), Jānis Klaužs (ZZS), Andrejs Klementjevs (SC), Ivans Klementjevs (SC), Vilnis Ķirsis (RP), Inese Laizāne (NA), Jeļena Lazareva (SC), Inese Lībiņa-Egnere (RP), Valdis Liepiņš (RP), Igors Meļņikovs (SC), Sergejs Mirskis (SC), Ināra Mūrniece (NA), Romāns Naudiņš (NA), Vladimirs Nikonovs (SC), Ņikita Ņikiforovs (SC), Klāvs Olšteins, Jānis Ozoliņš (RP), Igors Pimenovs (RP), Dzintars Rasnačš (NA), Romualds Ražuks (RP), Dana Reizniece-Ozola (ZZS), Gunārs Rusiņš, Elīna Siliņa, Dāvis Stalts, Lelde Stumbre (NA), Jānis Tutins (SC), Jānis Upenieks, Jānis Urbanovičs (SC), Viktors Valainis, Inga Vanaga,  Juris Viļums (RP), Ivars Zariņš (SC), Valdis Zatlers (RP)

Ja tik lielam skaitam Latvijas augstākās varas pārstāvjiem ir tāda attieksme pret saviem pienākumiem vai gan ir jābrīnās, ka Latvija ir nolaista līdz tādam kliņķim un tās kritiens bezdibenī turpinās. Jau ar tik bezatbildīgiem kadriem vien valsti uzturēt ir gauži grūti, neņemot nemaz vērā morālo stāju un prāta spējas, kas ir ne mazāk svarīgas īpašības un ar ko, spriežot pēc daudzām pazīmēm, Latvijas augstāko aprindu pārstāvjiem ir vēl lielākas problēmas. Un par to liecina ne tikai šī konkrētā epizode, bet ļoti daudzi ikdienas notikumi, tai skaitā stulbu, klaji antivalstisku un amorālu likumu regulāra pieņemšana. Reāli deputāti bieži vien nemaz neizlasa likumus, kurus pieņem, nemaz nerunājot par iedziļināšanos tajos un spēju tos saprast.

Nobeigumā par savu cīņu par bērnu pastāstīja Žanna Pilsētniece, kurai nepamatoti atņēma un 9 mēnešus noturēja bērnunamā meitu. Ar lielām grūtībām mātei bērnu atgūt tomēr izdevās. Lūk, Žannas Pilsētnieces stāstījums:

Informācijas aģentūra
/21.05.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Lembergs: NATO karavīri – okupantu cūkas

00336_ex_open_spirit_2014«NATO jūrnieki Ventspilī uzvedās cūciski, ignorējot Latvijas likumus un Ventspils pašvaldības saistošos noteikumus. Viņi apdzērušies urinēja sabiedriskās vietās un uz skatlogiem, vēma un lietoja alkoholu sabiedriskajās vietās, kas nav atļauts. Tāpat viņi plūca ziedus no apstādījumiem, lai dāvinātu tos ielasmeitām. Viņi uzvedās kā okupanti, kas neatzīst Latvijas suverenitāti un likumus,» 13.05.2014 paziņoja Ventspils mērs Aivars Lembergs.

No 9. Līdz 24.maijam Latvijas teritoriālajos ūdeņos notiek  starptautiskas NATO un ES valstu jūras spēku pretmīnu mācības „Open spirit 2014”, kurās piedalās ASV, Vācijas, Francijas, Dānijas, Zviedrijas, Igaunijas, Lietuvas, Norvēģijas, Beļģijas, Somijas, Polijas, Nīderlandes, Kanādas un Portugāles pretmīnu cīņas vienības (kopā 26 karakuģi).

Lembergs norāda, ka saskaņā ar Ventspils pilsētas Pašvaldības policijas fiksēto laikā no 9.-11.maijam sodītas 23 personas no NATO karakuģiem, tostarp 13 sodītas par alkohola lietošanu sabiedriskās vietās un 10 – par nepiedienīgu uzvedību (urinēšanu un vemšanu) sabiedriskās vietās. Salīdzinājumam – ikgadējos Ventspils Pilsētas svētkos, kas norisinājās no 2013.gada 2.-4.augustam un ko apmeklēja simtiem reižu vairāk cilvēku – ap 130 tūkstošiem viesu, tostarp vairāk nekā 10 tūkstoši ārvalstu pilsoņu –, par alkohola lietošanu sabiedriskās vietās sodītas 7 personas, bet par nepiedienīgu uzvedību – 5 personas.

Tāpat šai laikā ir arī notikuši konflikti starp karavīriem un ventspilniekiem, kuros ir cietuši vismaz 5 jūrnieki, viens no kuriem (Nīderlandes) bezsamaņā ar smagām galvas traumām tika ievietots reanimācijā. Viņa stāvoklis pašreiz ir „grūts, bet stabils”.

Lembergs par notikušo nosūtīja oficiālu vēstuli NATO ģenerālsekretāram ar kopijām Latvijas Aizsardzības ministrijai un Ārlietu ministrijai, norādot, ka šāda jūrnieku uzvedība nav pieņemama un grauj NATO valstu prestižu iedzīvotāju acīs.

Iepriekš, komentējot iespējamo NATO karaspēka izvietošanu Latvijā Lembergs izteicās, ka «Ventspilij tas būtu ļoti izdevīgi. Atbrauks 1000 NATO karavīru, un pilsētā strauji palielināsies prostitūtu skaits. No tā ieguvēji būs kafejnīcas, restorāni un prostitūtas». Jānorāda, ka šāda pozīcija ir merkantili zemiska un tuvredzīga, ko apliecina tālākie notikumi ar paša Lemberga sašutumu par NATO karavīru cūcisko uzvedību.

Tā kā daudzi latvieši ir burtiski slimi ar antikrieviskumu, mazinformēti vai dezinformēti par Rietumu dzīves reālijām un tādēļ nespējīgi novērtēt reālās NATO karavīru klātbūtnes sekas Latvijā, jānorāda, ka ASV visā pasaulē ir vairāk kā 700 karabāzes un ka to dislokācijas vietās notiek regulāri konflikti ar vietējiem iedzīvotājiem. ASV karavīri ir nekulturāli, augstprātīgi un agresīvi, regulāri pārkāpj vietējos likumus, par ko reti tiek sodīti, jo viņu rīcību parasti piesedz komandējošais sastāvs, un veido savus mafiozos grupējumus, kuri nodarbojas ar narkotiku, ieroču, cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas pakalpojumu sniegšanas nodrošināšanu.

Ļoti uzskatāmi ASV karavīru un visas amerikāņu militārās sistēmas morālais līmenis ir parādīts pēc patiesiem notikumiem uzņemtā mākslas filmā Ziņotāja/The Whistleblower/Стукачка (2010, Kanāda/Vācija, filma dabūjama te: http://kinoprosmotr.net/drama/996-stukachka.html ; http://kinozal.tv/details.php?id=948249 ).

Filmas pamatā ir Nebraskas (ASV) policistes Katrīnas Bolkovacas stāsts, kura savas principialitātes dēļ zaudēja darbu Amerikā un trūkuma spiesta piekrita privātas militāras kompānijas DynCorp International piedāvājumam piedalīties miera uzturēšanas misijā  Eiropā.

Katrīna Bolkovaca

Katrīna Bolkovaca

Bolkovaca 1999.gadā bija ASV miera uzturēšanas spēku sastāvā Bosnijā&Hercogovinā un, izmeklējot kara noziegumus, konstatēja, ka ASV miera uzturēšanas korpusa karavīri, noziedzīgi izmantojot savu stāvokli, nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas pakalpojumu sniegšanas nodrošināšanu. Katrīnas mēģinājumi saukt vainīgos pie atbildības beidzās nesekmīgi:  ar viņu sākumā mēģināja sarunāt, tad draudēja, fiziski ietekmēja un beigās atlaida no darba. Noziedzniekus piesedza DynCorp vadība. Dēļ Bolkovacas neatlaidības šis gadījums tika publiskots, bet vainīgie sodu tā arī nesaņēma, bet DynCorp turpināja sniegt savus pakalpojumus ASV valdībai. Lūk tāda ir ASV un amerikāņu karavīru patiesā seja, kuru vajadzētu ņemt vērā, kad tiek runāts par NATO karavīru klātbūtni kaut kur, arī Latvijā.

Avoti:

http://www.ventspils.lv/lat/parvalde/62015-lembergs-sasutis-par-nato-karaviru-zemo-uzvedibas-kulturu

http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalzinas/509819-ventspili_smagi_piekauts_nato_jurnieks_lembergs_sudzas

http://www.vesti.ru/doc.html?id=1579649&cid=9

http://www.novoteka.ru/sevent/9761754/22362037

http://janaskinotelpa.wordpress.com/tag/larysa-kondracki/

http://kinozal.tv/details.php?id=948249

http://kinoprosmotr.net/drama/996-stukachka.html

Informācijas aģentūra
/21.05.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Pacilājošais ideoloģiskais zinātniskums

00338_ideologijas zinatniskums   Ideoloģijas un zinātnes draudzība un pat abpusējā mīlestība ir vēsturisks fakts. Ideoloģija nespēj dzīvot bez zinātnes. Arī zinātne pret ideoloģiju var izjust dziļas jūtas. Tā tas sastopams Rietumu civilizācijas vislielākajās ideoloģiskajās sistēmās – nacionālisma ideoloģijā, fašisma ideoloģijā, konservatīvisma ideoloģijā, sociālistiskajā ideoloģijā un liberālās demokrātijas ideoloģijā.

Piemēram, nacionālisma ideoloģija ir ieinteresēta veidot un nostiprināt dažādus vēsturiskos mītus par tautas varonīgo pagātni. Tāpēc nacionālisma ideoloģija izmanto vēsturnieku, etnogrāfu, arheologu, etnologu, antropologu, folkloristikas speciālistu zinātniskās izstrādes, tās manipulatīvi pieskaņojot (primitivizējot, vulgarizējot un melīgi izkropļojot) ideoloģiskajām dogmām.

Taču arī paši zinātnieki var brīvprātīgi un ar lielu entuziasmu mīloši apkalpot nacionālisma ideoloģiju. Teiksim, vēstures zinātne var vispār attīstīties nevis atbilstoši zinātniskās objektivitātes un patiesības principiem, bet gan saskaņā ar valsts nacionālajām interesēm. Tā tas bija Latvijā pirms II Pasaules kara. Tā tas LR vērojams arī pēcpadomju gados, kad atsevišķi vēsturnieki cenšas apmīļot nacionālistiski noskaņoto publiku un valdošo kliķi, kaut gan valdošā kliķe skaļi nelepojās ar nacionālisma ideoloģiju, bet gan dumji lepojās ar naidu pret jebkuru ideoloģiju. Mūsu valdošā kliķe nav spējīga saprast, ka ideoloģiskais nihilisms (faktiski neoliberālisma viltīgs paņēmiens muļķot cilvēkus) pati par sevi ir sava veida ideoloģija.

Kā zināms, LR nacionālistiski noskaņotās publikas un valdošās kliķes galvenā nacionālā ideja ir rusofobija, tāpēc diemžēl atsevišķi zinātnieki piedalās naida kultivēšanā pret kaimiņu tautu. Visjaunākajā periodā īpaši centīgs ir 1974.gadā dzimušais Dr.hist. Edvīns Šnore, kurš ir Nacionālās apvienības kandidāts EP vēlēšanās. Nesen viņš naida ugunskurā iemeta šādas pagales: „“Mūsu krievu cilvēku” lielas daļas iespējamā nelojalitāte Latvijai līdz šim ir bijusi tabu tēma, gluži tāpat kā deokupācijas vai dekolonizācijas pieminēšana. Vērojot notikumus Krimā, ir skaidrs, ka pienācis pēdējais brīdis strausa politiku izbeigt un galvu no smiltīm izvilkt. Pretējā gadījumā Krimas murgs rīt var atkārtoties arī Latvijā. Neaizmirsīsim, ka Latvijas galvaspilsētā Rīgā krievvalodīgo īpatsvars ir gandrīz tāds pats kā Krimā un ka tieši krievvalodīgo aizstāvība bija galvenais Kremļa agresijas iegansts tur. Gan te, gan tur krievu ļaudis aktīvi pauž savu neapmierinātību ar latviskošanu/ukrainiskošanu. Turklāt tieši Latvijas krievu – “otrās šķiras pilsoņu” stāvoklis Krievijas medijos tiek attēlots, kā viskliedzošākais visā bijušajā PSRS”.

Saprotams, īsts vēsturnieks, īsts zinātnieks un īsts savas valsts patriots tā neizteiktos. Tā var izteikties tikai pusinteliģents pseidonacionālists, vēloties ar naidīgām provokācijām pievienoties mūsu „eiropolitiķu” varzai vai arī rudenī iekļūt Saeimā. Precedentu skaits ir liels, jo aizvadītajos gadu desmitos pie politiskās siles ar rusofobisku lamāšanos ir tikušas daudzas aprobežotas un tārpainas gnīdas.

Pirmskara Vācijā fašisma ideoloģija ļoti lielu vērību piešķīra tam, ko var dēvēt par ideoloģisko zinātniskumu – velmi radīt zinātniski centrētu ideoloģiju, kad ideoloģija kļūst par sava veida patstāvīgu zinātnisko disciplīnu. Fašisma ideoloģija koncentrējās ap rasu problemātiku („rasu higiēnu”, āriešu rases izcelsmi un citiem jautājumiem), kas tika risināta okultisma kontekstā. Hitlers un viņa tuvākie domubiedri bija cieši saistīti ar tādām okultisma caurstrāvotām organizācijām kā Vrila biedrība (Vrill-Gesellschaft), Tūles biedrība (Thule-Gesellschaft), kurā darbojās arī latviešu „draugs” Alfrēds Rozenbergs.

Par fašistiskās ideoloģijas zinātniskajām ambīcijām uzskatāmi liecina Anenerbes biedrības darbība 1935.-1945.gadā. Tās oficiālais nosaukums bija “Studiengesellschaft fuer Geistesurgeschichte “Deutsches Ahnenerbe”. Nosaukums liecina, ka tā bija zinātniska biedrība ģermāņu garīgās vēstures un senču mantojuma pētniecībai. Biedrības galvenā funkcija bija apkalpot Trešā reiha valsts institūcijas ar ideoloģiskajai darbībai piemērotu materiālu. Biedrības zinātniskās tēmas bija saistītas ar masu apziņas vadīšanu, psihoprogrammēšanu, psihotroniku, parapsiholoģiju, bioenergoinformātiku. Biedrības prezidents bija Heinrihs Himlers.

Iespaidīga bija biedrības struktūra. Tajā ietilpa 53 nodaļas, kuras var uzskatīt par patstāvīgiem institūtiem. Piemēram, astronomijas, botānikas, ģeoloģijas, bioloģijas, lietišķās socioloģijas, filosofijas, mākslas vēstures, viduslaiku latīņu valodas, klasiskās filoloģijas. Biedrības sastāvā darbojās četri zinātniski pētnieciskie institūti medicīnas un militārām vajadzībām. Savas pastāvēšanas neilgajā laikā biedrība organizēja 10 ekspedīcijas. Piemēram, uz Tibetu, Bolīviju, Karēliju, Islandi, Kanāriju salām, Paragvaju, Baltiju 1939.-1940.gadā.

Padomju Savienībā sociālistiskajai ideoloģijai bija lielāka nozīme nekā ekonomikai. Tas nav pārspīlējums, jo padomju valsts elite cilvēku apziņas formēšanai pievērsa grandiozu uzmanību. Padomju valsts elite zināja, ka tautu praktiski var garīgi vadīt un tauta praktiski ir garīgi jāvada, ja vēlas sasniegt noteiktus materiālos un  mentālos rezultātus. Tautas garīgā vadīšana organiski un atbildīgi ietilpa tā laika varas misijā. Valsts un partijas vadība pret tautas garīgo vadīšanu izturējās ka pret savu galveno valstiski organizātorisko pienākumu.

Saprotams, tāpēc neizpalika arī konkrēti rezultāti. Šos konkrētos rezultātus parasti dēvē par „padomju cilvēkiem”. Šie konkrētie rezultāti pašlaik ir tā dēvēto „Rietumu cilvēku” lielākie ienaidnieki, jo „padomju cilvēki” neatbalsta „Rietumu cilvēku” galvenās vērtības – baudkārās patērēšanas dzīves veidu, iracionālismu, alkātību, homoseksuālismu, viena dzimuma laulības un viena dzimuma laulāto iegribu adoptēt bērnus, postmodernismu, toleranci, plurālismu, „demokrātijas” un „cilvēktiesību” izplatīšanu militāri agresīvā veidā.

No „baltajiem” cilvēkiem „padomju cilvēkus” vismazāk ir skārusi Rietumu civilizācijā izplatītā destrukcija un degradācija. Berlīnes mūrim bija antropoloģiski svētīga loma. Taču „Rietumu cilvēku” uzvara vēsturiskajā perspektīvā acīmredzot ir garantēta, jo „padomju cilvēku” bērni un mazbērni destrukcijas un degradācijas atvarā tiek ierauti arvien dziļāk un dziļāk. Turklāt viņi tam nepretojās un daudz ko savā dzīvē nemaz nesaprot, jo pretestību un sapratni ir likvidējusi liberālās demokrātijas ideoloģija, – atsevišķos gadījumos sintēzē ar genofonda nepietiekamo kvalitāti.

Arī Padomju Savienībā tāpat kā savā laikā Vācijā tika radīts speciāls valsts formāts, kas nodarbojās ar ideoloģisko problemātiku. PSRS tas bija zinātniskais komunisms, un tā organizatoriskās vienības bija augstskolu fakultātes un katedras.

Zinātniskais komunisms bija tipiska ideoloģiska disciplīna, kuras galvenā jēga bija pamatot tēzes par kapitālisma bojāeju un sociālisma uzvaru. Disciplīnā ietilpa tādas tematiskās nodaļas kā ideoloģiskā procesa teorija, sabiedrības pārvaldīšana, ideoloģiskā cīņa pasaulē, starptautiskās attiecības un ideoloģija.

Zinātniskā komunisma ēra sākās 60.gadu pirmajā pusē, kad izveidoja attiecīgās augstskolu struktūras un augstskolu absolventiem zinātniskajā komunismā bija jākārto valsts eksāmens. Pēc sociālisma sistēmas sabrukuma zinātniskā komunisma struktūras tika pārkrāsotas par politoloģijas fakultātēm un katedrām. Arī pie mums bijušie zinātniskā komunisma pasniedzēji tagad strādā par politoloģijas pasniedzējiem visbiežāk profesora amatā.

Tie ir profesionāli un pedagoģiski nevērtīgi kadri. Ja tas tā nebūtu, tad (pirmkārt) viņu kompetence un profesionālais godaprāts pie mums nepieļautu ideoloģiskās „blamāžas”, un LR ideoloģija būtu saprātīga parādība. Ja tas tā nebūtu, tad (otrkārt) 20 gados mums būtu izaugusi respektējama politologu kopa un publiskajā telpā dominētu politisko un sociālo procesu analītika, bet nevis rusofobiska šļupstēšana un sen jau zināmu notikumu garlaicīgi un vienveidīgi pārstāsti daukštu, rozenvaldu un viņu audzēkņu izpildījumā.

Kadru nevērtība ir tāpēc, ka padomju laikā ar zinātnisko komunismu pārsvarā nodarbojās neapdāvināti nekaunīgi karjeristi, kuru intelekta īpašības gruzdoši iederējās viņu „zinātnes” demagoģijā un dogmatismā. Zinātniskā komunisma pasniedzēji ne reti bija partijas nomenklatūras darbinieki. Augstskolās viņus necienīja un nemīlēja ne kolēģi, ne studenti. Visiem bija skaidrs, kas tā par zinātni un kas tie par zinātniekiem.

Liberālās demokrātijas ideoloģijas saistība ar zinātni ir ļoti raiba, taču ļoti perspektīva un konstruktīva. Tāpēc šī ideoloģija gūst milzīgus panākumus planetārā mērogā.

Rietumos ideoloģijas un zinātnes sadarbības formas ir vairākas. Piemēram, ASV ideoloģijas attīstībā cienījama loma ir t.s. smadzeņu centriem – valsts, privātajām un sabiedriskajām zinātniskajām organizācijām.

„Smadzeņu centri” ideoloģiski apkalpo valsti, biznesu, medijus, garīgo kultūru. „Smadzeņu centros” strādā augsta līmeņa speciālisti – zinātņu doktori, profesori. Viņi strādā saskaņā ar konkrētu pasūtījumu un savu darbu var veikt bez steigas un konjunktūras spiediena. Mūsdienu Latvijā šī forma, paldies Dievam, nav populāra. Zinātniskās kapacitātes niecības apstākļos tā būtu vēl viena zinātniskuma imitācija. Mums noteikti pietiek ar humanitāro un sociālo zinātņu pašpārliecināto imitāciju augstskolās.

Rietumu ideoloģijas tehnoloģiskajā arsenālā teorētiski novatoriskais un fundamentālais rodas slēgtā vidē. Visbiežāk tās ir speciālas valsts iestādes, kuras atrodas militāro, kosmonautikas, speciālo drošības resoru paspārnē. Informācija par šīm iestādēm ir lakoniska. Par zinātnisko darbību tautai netiek stāstīts. Tauta par šo iestāžu darba panākumiem uzzina tikai pēc tam, kad atklājumi ir ne tikai rūpīgi pārbaudīti praksē, bet jau savā ziņā novecojuši.

Piemēram, ASV tāda gudra un smalka iestāde ir „Santa Fe Institute”, kas dibināta 1984.gadā un atrodas Santafē pilsētā Ņūmeksikas štatā. No atsevišķiem materiāliem ir noprotams, ka Santafē institūtā tika izstrādātas vadāmā haosa tehnoloģijas un institūtā nodarbojās ar sociālo tīklu vadāmības fundamentālu izpēti.

Pakāpeniski kļūst pieejama informācija par amerikāņu zinātnieka Albert-László Barabási pētījumiem, kas tika veikti militārā zinātniski pētnieciskā iestādē, analizējot sociālo tīklu funkcionēšanu Internetā un iegūstot radikāli jaunas zināšanas par sabiedrības ideoloģisko vadīšanu. Interneta un mobīlo sakaru jomā, domājams, pašlaik lielā slepenībā tiek veikti daudzi pētījumi, kurus var izmantot ideoloģiskajā darbībā.

Liberālās demokrātijas ideoloģija akadēmisko glancējumu, protams, iegūst vislabākajās universitātēs. Arī universitāšu profesori var izpildīt noteiktu ideoloģisko pasūtījumu. Taču viņu idejiskā patstāvība ir maksimāla tematikas izvēlē, tematikas interpretācijas izvēlē un ideoloģiskā ietērpa izvēlē. Universitāšu akadēmisko spēku gēnos noteikti ir Rietumu kultūras klasiskie priekšstati par zinātnes apolitiskumu un zinātnes kalpošanu patiesībai.

Un šajā ziņā Rietumu ideoloģiskajā virtuvē ir konstatējams pamācoši interesants moments. Proti, valdošā politiskā elite ciena un respektē universitāšu zinātnieku akadēmisko brīvību un profesionālās ētikas normas. Valdošā politiskā elite neizmanto savu varu un morāli nepazemo zinātniekus, viņus nenostādot ētiskās izvēles un  kompromisa priekšā. Valdošā politiskā elite neizmanto voluntārās iespējas piespiest zinātniekus darīt to, kas ir vajadzīgs „partijai un valdībai”, kā tas bija PSRS. Valdošā politiskā elite ļauj zinātniekiem mierīgi domāt un analizēt, un domāšanas un analīzes rezultātus novest līdz monogrāfijai vai rakstam. Un, lūk, ja monogrāfijas vai raksta saturs ir ideoloģiski noderīgs, tad valdošā elite var publikācijām organizēt jaunu dzīvi – dzīvi ideoloģisko konstrukciju vidē.

Šajā ziņā ļoti spilgts piemērs ir Harvardas universitātes politoloģijas profesora Samuela Hantingtona (Samuel Phillips Huntington, 1927-2008) 1993.gadā prestižajā žurnālā „Foreign Affairs” publicētā raksta „The Clash of Civilizations?” liktenis.

Raksts ir veltīts civilizāciju sadursmei. Raksts pilnā mērā atbilda tā laika ideoloģiskajai situācijai, tāpēc nekavējoties tika iesaistīts ideoloģisko konstrukciju vidē. Turklāt tas tika izdarīts reti grandiozā vērienā. Rakstu tūlīt pārpublicēja simtiem mediju visā pasaulē. Rakstu tūlīt pārtulkoja un publicēja daudzās valodās. Rakstu analizēja tūkstošiem sociālo zinātņu eksperti un mediju politiskie komentētāji. Par rakstu publiski izteicās zinātnieki, politiķi, žurnālisti. Tika radīts priekšstats, ka raksts atstāj dziļu ietekmi uz visas pasaules sabiedrisko domu, jo pilnā mērā sasaucās ar daudzu cilvēku novērojumiem, pārdomām un viedokli.

Raksts faktiski bija autora kārtējais pētījums starptautiskajā politikā. Analizējot planetāros procesus pēc sociālisma sistēmas sabrukuma, S.F.Hantingtons ieteica jaunu pieieju politoloģiskā materiāla strukturēšanā.

Viņa zinātniskie risinājumi bija loģiski pamatoti. 1991.gadā beidzās „aukstais karš”. Tā rezultātā sabruka tas, ko sociālajās zinātnēs sauca par pasaules kārtību. „Aukstā kara” laikā eksistēja noteikta pasaules kārtība. Tā balstījās uz diviem spēka poliem (kapitālisma polu un sociālisma polu), kuriem pa kajām pinās „trešās pasaules valstis” – „panānu republikas”.

Pēc „aukstā kara” pasaules kārtība izjuka, taču bija konstatējamas jaunas tendences. S.F.Hantingtons jaunās tendences saskatīja civilizāciju sadursmē. Tāpēc viņš ieteica jaunu koncepciju – civilizāciju sadursmes koncepciju.

Viņaprāt jauno pasaules kārtību nosacīs civilizācijas, kas turpmāk uz planētas būs atsevišķi spēka poli. Ja cilvēces vēsturē agrāk notika sadursmes starp atsevišķām valstīm, tad turpmāk būs sadursmes starp atsevišķām civilizācijām. Īpaši aktuāli tas attiecas uz Rietumu civilizācijas  un  islama civilizācijas sadursmi.

S.F.Hantingtons minētajā rakstā uz planētas fiksēja 9 civilizācijas: Rietumu, latiņamerikāņu, japāņu, ķīniešu, indiešu, islama, pareizticīgo, budisma un āfrikāņu. Minētās civilizācijas viņš fiksēja, baltoties uz šādiem kritērijiem: valoda, vēsture, reliģija, paražas, institūti un pašidentifikācija.

Par civilizācijas kritērijiem un civilizāciju skaitu, saprotams, sākās polemika. Taču tai netika pievērsta uzmanība. Polemika skāra zinātniskos jautājumus. Pie tam bija labi zināms, ka par civilizācijas kritērijiem un civilizāciju skaitu var polemizēt līdz pasaules galam.

Uzmanība tika pievērsta citiem momentiem. Raksta propagandā tika akcenti ideoloģiski perspektīvi momenti, un šajā ziņā amerikāņu ideologi sniedza ļoti vērtīgu meistarklasi. Ar neatslāpstošu interesi varēja izsekot tam, kā viņi rakstu pagrieza visos vajadzīgajos ideoloģiskajos aspektos tā laika liberālās demokrātijas politikā, kā arī planetāro politisko procesu perspektīvā.

Rakstā par galveno vērtību tika pasludināta jaunā pieeja pasaules starptautiskos notikumus analizēt no civilizāciju pozīcijas. Tas bija ļoti izdevīgi amerikāņiem, kuri sevi uzskatīja par Rietumu civilizācijas saimniekiem. Vajadzēja panākt, lai visi iespējamie priekšstati par Rietumu civilizācijas lomu uz planētas automātiski asociētos ar amerikāņu lomu, kas laika gaitā (kā mēs tagad zinām) izvērtās atklātā inteliģenti kautrīgā amerikāņu monologā par viņu transcendentālo izredzētību un hegemoniju uz planētas.

S.F.Hantingtona raksta propaganda faktiski efektīvi iesāka ideoloģisko trendu par amerikāņiem kā vienīgo spēka polu, pieradinot pie šīs atziņas pasaules sabiedrisko domu. Šodien, kā zināms, atkal ir vajadzīgs Hantingtons ar jaunu rakstu, lai morāli atsvaidzinātu un retušētu histēriju sakarā ar amerikāņu lomas acīmredzamo samazināšanos pasaules pārvaldīšanā. Šodienas pasaule strauji kļūst daudzpolāra ar vairākiem spēka poliem. Notikumi Ukrainā liecina gan par histēriju, gan par daudzpolārās pasaules veidošanos, bet visnopietnākais – par Rietumu civilizācijas iekšējo sadursmi un lūzumu, kad „balto” cilvēku rase sadalās divās daļās katra ar savu kultūras vērtību orientāciju. Turklāt priekš vairākām eiropeīdu tautām un tajā skaitā latviešu tautas aktuāls kļūst jautājums par savas nākotnes izvēli sakarā ar Rietumu civilizācijas iekšējo sadursmi un lūzumu. Nav izslēgts, ka drīz tiks uzbūvēts jauns Berlīnes mūris. Tikai tagad tas būs Baltijas mūris, kas iezīmēs eiropeīdu civilizācijas lūzuma robežu.

Raksta propagandā maigi tika pievērsta uzmanība Rietumu civilizācijas kulturoloģiskajām priekšrocībām. Amerikāņu zinātnieka koncepcijā izšķirošā nozīme ir tēzei par citu civilizāciju attieksmi pret Rietumu civilizāciju. Viņš raksta, ka Rietumu idejas par individuālismu, liberālismu, konstitucionālismu, cilvēktiesībām, līdztiesību, brīvību, likuma varu, demokrātiju, brīvo tirgu, baznīcas un valsts atdalīšanu gandrīz nemaz neinteresē tās kultūras, kurās noteicošā loma ir islama, konfuciānisma, hinduisma, budisma un citai ticībai. Šī vienaldzība nesekmē civilizāciju savstarpējās attiecības, kuras visjaunākajos laikos vesternizācijas, globalizācijas, modernizācijas rezultātā ir ievērojami saasinājušās un draud pārvērsties atklātā konfliktā.
Raksta ideoloģiskajā interpretācijā atsevišķa tēma bija modernizācijas, plurālisma un reliģijas izpratne islama zemēs. Ideologi izmantoja iespēju kritizēt islamu.

Nav noslēpums, ka islama un eiropiešu racionālisma pamatā ir viens intelektuālais avots – arābu filosofija un zinātne. Tās ietekme uz eiropiešiem savā laikā bija milzīga. Tomēr mūsdienās nākas sastapties ar divām kardināli atšķirīgām civilizācijām. Eiropiešus un arābus šķir milzīga kulturoloģiskā plaisa. Eiropieši atklāti izsakās par arābu stagnāciju un atpalicību pēc uzplaukuma VIII-X gadsimtā. Savukārt arābi pašlaik atklāti izsakās par eiropiešu garīgo degradāciju.

Modernizācija islama zemēs cieta neveiksmi Irānā, Lībijā un citur. Modernizācija sākās, jo musulmaņi labprāt pārņēma Rietumu tehnoloģiju un ražošanas kārtību. Musulmaņu inženieri un strādnieki pilnā mērā ir spējīgi apgūt Rietumu ražošanas profesionālos paņēmienus. Taču viņi, izrādās, nav spējīgi pārņemt Rietumu standartus pārējā dzīvē un tajos esamības segmentos, kuri it kā nav tieši saistīti ar ražošanu. Savas kultūras struktūrā integrējot svešus komponentus (šajā gadījumā ražošanas līdzekļus un ražošanas organizācijas modeļus), ātri var izmainīties visa kultūras sistēma. Musulmaņi par laimi to ātri saprata un izdarīja noteiktus secinājumus savas kultūras savdabības aizsardzībā.

Islams principā nepieņem plurālismu. Tātad to izvēles brīvību, pie kā jau stabili ir pieradis Rietumu cilvēks. Islamā valdošā vērtību sistēma nepieļauj nekādu individuālo izvēles brīvību (katram sava garīgā ceļa izvēli), ko pieļauj reliģijas citām tautām (piemēram, japāņiem, ķīniešiem). Islams ir transetnisks un transsociāls, jo vienādā mērā attiecas uz visām etniskajām un sociālajām grupām. Islams nešķiro cilvēkus pēc viņu etniskās un šķiriskās piederības.

Musulmaņu zemēs ļoti liela sociālā un politiskā nozīme ir cilšu kopienām – iedzīvotāju grupām, starp kurām pastāv radnieciskas saites. Cilšu kopienas mentalitāte būtiski atšķiras no tautas mentalitātes. Tāpēc Rietumu tautām, kuras ir jau aizmirsušas cilts arhaisko mentalitāti, mūsdienās ir pagrūti saprast islama cilšu rīcību. Tautas sociālās attīstības līmenis un cilts sociālās attīstības līmenis ir būtiski atšķirīgas parādības.

S.F.Hantingtona raksts un apzināti inspirētā milzīgā diskusija pavēra ceļu ideoloģiski aplūkot arī islama vēsturisko pieredzi. Tika norādīts, ka islams labi funkcionēja viduslaikos. Jaunajos laikos tas nespēj iedzīvoties. Islams baidās kultūras atklātu telpu jeb, precīzāk sakot, ap sevi pastāvošo kultūru atklāto telpu. Islamam piemīt kulturoloģiskā klaustrofobija (par klaustrofobiju dēvē slimīgas bailes no slēgtām telpām).

Raksts deva iespēju izskaidrot islama ideoloģiju. Jau pašā sākumā tika paskaidrots, ka islama ideoloģiskā bāze balstās uz svētu tekstu – Korānu. Tajā ir ietvērta pabeigta un pilnībā izstrādāta doktrīna teksta pēdējā redakcijā. Korānā nekas vairs nav ne labojams, ne papildināms.

Islama doktrīna neparedz baznīcas kā relatīvi autonomas institūcijas veidošanos. Tātad ir pilnībā izslēgta arī jebkāda reliģiskā diferenciācija, kuru visbiežāk (kā liecina pasaules reliģiju vēsture) sekmē baznīcas funkcionālās ambīcijas. Islamā nav iespējams un nepieciešams valsti nodalīt no reliģijas, – valsts un reliģijas vienotība ir totāla. Ņemot vērā minēto, islama pētnieki tāpēc izsakās par šīs ticības noslēgto raksturu, izslēdzot jebkādas idejiskās elastības motīvus.

S.F.Hantingtona raksta komentētāji neaizmirsa atgādināt par Rietumu ieguldījumu islama civilizācijas izpētē. Pasaules sociumam tika norādīts, ka mūsdienu Rietumu zinātne ilgu gadu pētījumu rezultātā ir secinājusi, ka tajā formējumā, kuru dēvē par islama civilizāciju, eksistē samērā liela kultūru daudzveidība, jo katra etnosa kultūra saglabā kaut ko savu. Korāns, kuram it kā visus vajadzēja padarīt vienveidīgus, musuļmaņu zemēs tiek dažādi interpretēts. Taču tas principā neko nemaina, jo civilizāciju dialogā islama civilizācija vienmēr funkcionēs kā viens veselums un šo veselumu acīmredzot neizdosies sašķelt ar ģeopolitiskajām tehnoloģijām.  Islama civilizācijā valda politiskā unifikācija. Piemēram, islama valstīs eksistējošās politiskās sistēmas daudz neatšķiras viena no otras, un šajā ziņā pastāv daudz lielāka vienveidība nekā kristiānisma pasaulē, kurā politisko sistēmu aina ir ievērojami raibāka.

Amerikāņu ideoloģiskajā meistarklasē var mācīties ne tikai attiecīgi apstrādāt piemērotu zinātnisko tekstu, bet arī var mācīties pareizi izvēlēties ideoloģiskās darbības adresātu. Amerikāņu ideoloģiskās vadošās institūcijas (Valsts departamenta uzraudzībā esošās organizācijas un centri) nestrādā ar masu auditoriju. Jau XX gadsimta sākumā amerikāņu masu komunikācijas teorētiķi saprata, ka vispirms un vispamatīgāk ir jāstrādā ar tā saucamajiem uzskatu līderiem. Tie ir cilvēki, kuru viedoklim uzticās masu cilvēks, kurš pats nav neko izlasījis, dzirdējis, redzējis, bet vēlas visu zināt un būt lietas kursā par jebkuru politisko notikumu. Masu cilvēku politiskā ziņkāre kā atsevišķs sociāli psiholoģiskais fenomens arī tika izprasts un attiecīgi novērtēts apmēram tajā pašā laikā – XX gadsimta sākumā.

Starp ideologu/ideoloģiju un masu auditoriju/masu cilvēkiem ir starpnieks/medijs – uzskatu līderi. Viņi lasa, klausās, skatās un ir spējīgi iegūto informāciju analītiski atspoguļot ģimenē, draugiem, darbabiedriem, alus bāra, kafejnīcas apmeklētājiem, autobusa, vilciena, trolejbusa, metro, tramvaja pasažieriem. Uzskatu līderi lasa ne tikai masu izdevumus, bet lasa arī speciālos žurnālus un zinātniskās grāmatas (īpaši t.s. politiskos bestsellerus). Uzskatu līderi ir intelektuāli aktīvi un sociāli komunikabli cilvēki. Politika ir viņu hobijs. Pie tam nevis naivā diletantisma un amatierisma līmenī, bet elementāri profesionālā līmenī. Atsevišķi amerikāņu masu komunikācijas teorētiķi uzskatu līderu kategorijā iekļāva arī žurnālistus, kuri jebkurā gadījumā ir medijs starp politiku, ideoloģiju un sabiedrību.

Amerikāņu profesionālo ideologu intelektuāli piesātinātais darbs ar uzskatu līderiem acīmredzot ir galvenais faktors, kas stimulē nopietnus zinātniekus iesaistīties ideoloģiskajos procesos. Šie procesi ir radoši, teorētiski, stratēģiski, analītiski tik lielā mērā, ka nevar atbaidīt Rietumu vistalantīgākos intelektuāļus aktīvi palīdzēt savai valstij ideoloģiskajā sfērā.

Arturs Priedītis
/06.05.2014/

Posted in Reg.: Latvija | 6 komentāri

Eirovīzijā uzvar „Eiropas vērtības”

00335_Eirovizijas-2014-22014.gada 10.maijā Kopenhāgenā par Eirovīzijas uzvarētāju tika pasludināts Tomass Neivirts – Končita Vursa (1988) no Austrijas. Neivirts priekšnesumā uzstājās pārģērbies par sievieti, nenodzenot bārdu. Končitas „uzvara” pirmkārt ir simboliska, kas labi parāda to debīlisma, absurduma un deģenerācijas pakāpi līdz kuram ir nodzīvojusies „vecā Eiropa”.

„Attīstītajā” Eiropā jau labu laiku homoseksuālisms ir nevis pataloģija, bet „izvēle”, pie tam „normāla izvēle”, kas visiem ir „jārespektē”. Pie tam šī „izvēle” plaši tiek popularizēta gan piešķirot tam milzu līdzekļus, gan arī uzspiežot šāda tipa „apmācības” pat bērnudārza bērniem.

Ar homoseksuālisma normalizāciju cieši ir saistīts cits absurds – t.s. genderisma teorijas realizācija, kas paredz, ka cilvēka dzimums neesot vis iedzimts, bet varot tikt „brīvi izvēlēts”. Šīs teorijas ietvaros nav būtiski par ko cilvēks ir piedzimis, galvenais kā viņš jūtas un, ja vēlas, tad var brīvi pieņemt „jebkuru dzimumu”. Pie tam pats dzimumu jēdziens tiek nonivilēts un tiek pasludināts ka eksistējot ne tikai vīriešu un sieviešu dzimums. Genderisma teorētiķi ir izfantazējuši, ka esot vairāk kā 20 dzimumi (genderi). Piemēram, tās pašas „Končitas” dzimums (genders) esot „drug queen” – vīrietis, kurš pārģērbjas par sievieti.

Par šo absurdu varētu pasmaidīt, ja vien šie slimnieki konsekventi nerealizētu šos murgus, veicot izmaiņas Eiropas Savienības un tās dalībvalstu likumdošanā un uzspiežot tās visai sabiedrībai, tai skaitā arī piespiežot veikt intensīvu visu bērnu „apmācību” šajās „iespējās” un „savas seksualitātes izjušanā” jau bērnudārzos, tādējādi nopietni kropļojot viņu psihi (Latvijā pirmie soļi šajā virzienā ir t.s.”viņķeles grāmatiņa” ar attiecīgajiem metodiskajiem norādījumiem, jau tagad praktizētās dzimumu „lomu spēles” skolās un bērnudārzos, tai skaitā arī ar pārģērbšanos un dažādas šķietami nenozīmīgas likumdošanas izmaiņas, kuras esmu pārliecināts pa kluso gatavo un virza genderisma lobiji).

Visbeidzot Eiropas Savienībā jau pilnā nopietnībā tiek apspriestas iespējas legalizēt incestu un pedofiliju. Kopošanās (sex) tiek pielīdzināta mīlestībai. Bērni tiek pasludināti par „kompetentiem” un tiek paziņots, ka viņiem ir „tiesības uz baudu”. Un kāpēc gan jāliedz „mīlošajiem” vecākiem iespēju „sniegt bērnam baudu”, ja pats bērns tam piekrīt (un viņš varot piekrist, jo esot „kompetents”)?! Pie tam jaunā „ģimene” vairs nav asinsradinieki un tās funkcija nav ģimenes radīšana. Jaunā „ģimene” ir dažādu „dzimumu” būtņu (kas var būt vairāk kā divas) juridiski noformēta kopdzīve.

Par tādiem „sīkumiem” kā vecāku varas juridisku un praktisku likvidēšanu, normālu dzimumpiederību nosakošu simbolu, vārdu un tekstu nomaiņu, izkropļošanu un aizliegšanu un citiem absurdiem, kas no visa augstākminētā izriet nemaz nerunāsim. Tas vis pilnā sparā notiek „demokrātiskajā” un „civilizētajā” Eiropā. Tādas ir jaunās „Eiropas vērtības” un tādas ir jaunās „Rietumu vērtības”, un to ļoti uzskatāmi gan simboliski, gan praktiski apliecina arī „Končitas” uzvara Eirovīzijas konkursā, kurš nav tikai parasts konkurss, bet kas pirmkārt ir politisks pasākums, kura rezultāti nereti tiek projektēti, koriģēti un piedzīti pēc politiskās nepieciešamības un konjunktūras.

„Jaunā Eiropa” kārtējo reizi sevi ir parādījusi visā savā pretīgajā krāšņumā. Eiropa acīmredzami ir totāli sajukusi prātā un nojūgusies. Jautājums paliek par mums – vai jaunās „Eiropas vērtības” ir arī mūsu vērtības, vai mēs gribam atrasties šādā Eiropā, vai mēs gribam, lai mūsu bērnu psihi šādi izkropļo un vai mēs paši vēlamies pārvērsties par šādiem deģenerātiem?!

Ivars Prūsis
/14.05.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Krievija – normālu cilvēku valsts

Krievu_gimene

Krievija ir normālu cilvēku valsts. To apstiprināja arī nesen notikusī liela mēroga Krievijas iedzīvotāju socioloģiskā aptauja.

Arī Krievijā, tāpat kā visā pasaulē, ir aktivizējušies dažādu izvirtību un nenormālību propagandas un legalizācijas lobisti un piekritēji, kuri savas slimās apziņas produktus mēģina pasludināt par normu un uzspiest visai sabiedrībai.  Tikai, atšķirībā no lielas daļas pasaules valstu, jo īpaši Rietumu (Norvēģijas, Zviedrijas, Beļģijas, Nīderlandes, Vācijas, Lielbritānijas, Argentīnas, Islandes, Izraēlas u.c.), šādas darbības tiek uztvertas izteikti negatīvi un izraisa aktīvu iedzīvotāju pretdarbību. Krievijas iedzīvotāji kategoriski iestājas pret bērnu seksualizāciju, izvirtību propagandu, viendzimuma „laulību” legalizāciju, vārdu „māte” un „tēvs” aizstāšanu ar vārdiem „vecāks Nr1” un „vecāks Nr2”, pedofilijas un incesta legalizāciju, kā arī pret citām preteklībām, kuras cilvēkiem ar dažādām metodēm tiek uzspiestas Rietumvalstīs (šis process notiek arī Latvijā).

2014.gada februārī Krievijā tika veikta apjomīga iedzīvotāju aptauja par tradicionālo vērtību iespējamajām izmaiņām. Aptauja tika veikta visā Krievijas teritorijā un tajā tika izvaicāti 43687 cilvēku (salīdzinājumam – standarta Krievijas socioloģiskajās aptaujās piedalās vidēji apmēram 3000 cilvēku). Aptauju veica vecāku organizācija „Viskrievijas  vecāku pretestība”.

Aptaujas anketa: http://www.mediafire.com/view/ti5ugzvamgh7aao/anketa_axio4_.pdf

Aptaujas rezultāti
00331_apt14_1
14.1. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš atļaus viendzimuma „laulības” un pielīdzinās viendzimuma „ģimenes” parastām ģimenēm?

Atbildes: Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst – 87,5%. Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 2,1%. Grūti pateikt – 9,6%. Nedeva atbildi – 0,8%.
00331_apt14_2
14.2. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš paredzētu kriminālatbildību par homoseksuālismu (viendzimuma seksuālām attiecībām)?

Atbildes: Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 49,6%. Grūti pateikt – 29,2%. Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst –  20,2%. Nedeva atbildi – 1,1%.
00331_apt14_3
14.3. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš atļautu viendzimuma „ģimenēm” adoptēt bērnus vai audzināt pieņemtus bērnus?

Atbildes: Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst – 87,8%. Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 2,4%. Grūti pateikt – 9,2%. Nedeva atbildi – 0,6%.
00331_apt14_4
14.4. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš noteiktu atbildību par pedofiliju (seksuālas attiecības ar jebkura vecuma nepilngadīgo) līdz pat augstākajam soda mēram [nāvessodam]?

Atbildes: Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 88,3%. Grūti pateikt – 6,4%. Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst –  4,6%. Nedeva atbildi – 0,7%.
00331_apt14_5
14.5. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš atļauj labprātīgas seksuālās attiecības ar nepilngadīgajiem, kuriem ir 14 gadi un vairāk?

Atbildes: Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst – 81,9%. Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 2,6%. Grūti pateikt – 14,8%. Nedeva atbildi – 0,7%.
00331_apt14_6
14.6. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš atļauj labprātīgas seksuālās attiecības ar nepilngadīgajiem, kuriem ir 10 gadi un vairāk?

Atbildes: Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst – 98,1%. Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 0,8%. Grūti pateikt – 0,6%. Nedeva atbildi – 0,6%.

00331_apt14_15

14.15. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš noteiktu kriminālatbildību par homoseksuālisma (viendzimuma seksuālo attiecību) propagandu, tai skaitā gejparādēm (praidiem) un tamlīdzīgiem pasākumiem?

Atbildes: Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 78,1%. Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst –  11%. Grūti pateikt – 9,7%. Nedeva atbildi – 1,2%.

00331_apt14_20

14.20. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš nosaka, ka cilvēka dzimums nav noteikts, viņam piedzimstot, bet gan veidojas audzināšanas rezultātā, tāpēc to var izvēlēties vecāki (aizbildņi) vai arī pats bērns, pēc tam nodrošinot fiziskā dzimuma maiņu medicīniskām metodēm (operācijas utt.)?

Atbildes: Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst – 80,7%. Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 2,5%. Grūti pateikt – 15%. Nedeva atbildi – 1,8%.

00331_apt14_21

14.21. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš aizliegtu lietot vārdus „tēvs” un „māte”, aizstājot tos ar vārdiem „vecāks Nr1” un „vecāks Nr2”?

Atbildes: Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst – 91,9%. Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 4,2%. Grūti pateikt – 2,7%. Nedeva atbildi – 1,2%.

00331_apt14_33

14.33. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš nosaka kriminālatbildību par bērnu pornogrāfijas (ir attēloti bērni) izplatīšanu un pornogrāfijas izplatīšanu bērnu vidū?

Atbildes: Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 94,2%. Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst –  3,2%. Grūti pateikt – 1,1%. Nedeva atbildi – 1,6%.

00331_apt17

17. Kā Jūs domājat, vai ir jāmaina Krievijas likumdošana tikai tādēļ, ka attiecīgas izmaiņas ir veiktas Eiropā vai Amerikā?

Atbildes: Nē, mūsu likumi nekādā gadījumā nedrīkst tikt mainīti citu valstu spiediena rezultātā – 46,1%. Izmaiņas citās valstīs nav iemesls, lai veiktu izmaiņas mūsu likumdošanā – 25,1%. Dažreiz likumdošanas izmaiņas citās valstīs var būt kā paraugs, ja tās sakrīt ar Krievijas tradīcijām un interesēm – 19,5%. Izmaiņas citās valstīs ir iemesls, lai izvērtētu izmaiņu veikšanu mūsu valstī – 5,8%. Jā, tas ir pietiekams iemesls, lai mainītu mūsu likumdošanu – 1%.

00331_apt18

18. Kā Jūs domājat, vai starptautiskās organizācijas, tādas kā Pasaules veselības organizācija (WHO), Starptautiskais bērnu fonds UNICEF, Apvienoto nāciju organizācija (ANO) un citas, drīkst pieprasīt Krievijai mainīt likumus, kas attiecas uz ģimeni un bērnību?

Atbildes: Nē, starptautiskām organizācijām nav jāiejaucas Krievijas un citu valstu tradīcijās – 58,1%. Katrā valstī ir savas tradīcijas un dzīves noteikumi, tādēļ dažreiz viņu prasības ir pamatotas, bet dažreiz nē – 36,4%. Jā, tādēļ arī eksistē šīs organizācijas, lai visā pasaulē būtu vienādi likumi – 3,4%.

00331_apt21

21.  Daudzās valstīs likumdošana, kas attiecas uz ģimeni un bērnību, tiek mainīta, tiek pieņemti jauni likumi, bet vecie atcelti. Kā Jūs domājat, kādā veidā Krievijā būtu jāpieņem lēmumi par izmaiņām likumos, kas attiecas uz ģimeni un bērnību?

Atbildes: Tikai pēc referenduma par šiem likumiem – 65,9%. Šos likumus vispār labāk nemainīt – 11,2%. Lai ar šiem likumiem, tāpat kā ar citiem likumiem, labāk nodarbojas parlaments – 11,1%. Šie likumi var tikt mainīti reģionālā un pašvaldību līmenī – 5%. Nedeva atbildi – 6,8%.

00331_apt22

22. Krievijā plānots veikt nozīmīgas izmaiņas likumos, kas attiecas uz ģimeni un bērnību. Vai šai sakarā ir nepieciešams veikt referendumu par šīm izmaiņām?

Atbildes: Jā – 87,2%. Nē – 6,6%. Nedeva atbildi – 6,3%.

Attiecībā uz viendzimuma „laulību” legalizāciju jāatzīmē, ka valstīs, kur šī izvirtība ir legalizēta, tas notika pret iedzīvotāju vairākuma gribu un bez referendumu organizēšanas, kas ir kārtējais uzskatāmais piemērs, ka t.s. „Rietumu vērtības” ir tikai krāšņs sauklis muļķa pūlim, kurš tiek izmantots selektīvi pēc iespējām – ja vairākuma viedoklis sakrīt ar valdošo aprindu plāniem, tad „demokrātiskās” procedūras tiek izmantotas, ja nesakrīt, tad vairākumam tiek spļauts virsū, tā viedoklis ignorēts, bet demokrātiskās procedūras netiek izmantotas (šāda prakse plaši tiek izmantota arī Latvijā).

Valstis, kurās ir legalizētas viendzimuma „laulības”

Argentīna: 22.07.2010 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts, neskatoties uz daudz skaitliskiem iedzīvotāju protestiem.
Beļģija: 13.02.2003 apstiprināja parlaments, pēc tam karalis. Referendums netika veikts
Brazīlija: 14.05.2013 apstiprināja Nacionālā justīcijas padome. Referendums netika veikts. Aptauju dati pretrunīgi.
Dānija:     15.06.2012 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts. Pēc aptauju rezultātiem 75,8% dāņu nebija pret viendzimuma pāru “laulāšanu” baznīcā.
Islande: 27.06.2010 apstiprināja parlaments (vienbalsīgi). Referendums netika veikts.
Spānija: 03.07.2005 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts. Pēc aptauju datiem vairākums esot bijis par.
Kanāda: 20.07.2005 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts. Pēc aptauju datiem 61% bija par.
Nīderlande: 01.04.2001 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts.
Jaunzēlande: 17.04.2013 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts. Aptauju dati pretrunīgi.
Norvēģija: 01.01.2009 apstiprināja parlaments un pēc tam karalis. Referendums netika veikts.
Portugāle: 05.06.2010 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts. Pēc aptauju datiem vairākums bija pret.
Urugvaja: 05.08.2013 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts.
Francija: Apstiprina parlaments, konstitucionālā padome un prezidents. Referendums netika veikts, neskatoties uz vairāk kā miljonu lielām protesta akcijām. Prezidents F.Olands publiski paziņo, ka nepieļaus referendumu par šo jautājumu. Nākamajās pašvaldību vēlēšanās 2014.gadā F.Olanda partija cieš sagrāvi un zaudē varu vairumā pašvaldību.
Zviedrija: 01.05.2009 apstiprina parlaments, kā arī Zviedrijas luterāņu baznīcu asociācija. Referendums netiek veikts, bet pēc 2006.g.aptaujām to atbalsta 71% iedzīvotāju.
DĀR: 01.12.2006 apstiprina parlaments. Referendums netiek veikts.
Federālais apriņķis, Meksika: 04.03.2010 apstiprina štata parlaments. Referendums netiek veikts.
Kintana Ro, Meksika: 2012.g.maijā apstiprina štata parlaments. Referendums netiek veikts.
Anglija un Velsa: 29.03.2014 apstiprina Lielbritānijas parlaments

Viendzimuma „laulību” legalizācija/aizliegšana oficiālajos ASV štatos

Aidaho: 2006.gadā notiek referendums, 63% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Aijova: 03.04.2009 Aijovas augstākā tiesa legalizē viendzimuma „laulības”, referendums netiek veikts.
Alabama: 2006.gadā notiek referendums, 81% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Aļaska: 1998.gadā notiek referendums, 68% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Arizona: 2008.gadā notiek referendums, 56% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Arkanzasa: 2008.gadā notiek referendums, 75% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Vašingtona: 2012.gadā notiek referendums, 54% nobalso par viendzimuma „laulību” legalizēšanu un štats parlaments apstiprina referenduma rezultātus.
Vermonta: 07.04.2009 štata parlaments legalizē viendzimuma „laulības”, referendums netiek veikts.
Virdžīnija: 2006.gadā notiek referendums, 57% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu. 13.02.2014 ASV federālā tiesa ignorē vairākuma viedokli un legalizē viendzimuma „laulības”.
viskonsīnas štats: 2006.gadā notiek referendums, 59% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Havajas: 1998.gadā notiek referendums, 69% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu. 13.11.2013 štata parlaments ignorē referenduma rezultātus un legalizē viendzimuma „laulības”, pamatojoties uz ASV augstākās tiesas lēmumu.
Delavēra: 07.05.2013 štata parlaments legalizē viendzimuma „laulības”, referendums netiek veikts.
Džordžija: 2004.gadā notiek referendums, 73% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Ilinoisas štats: 20.11.2013 štata parlaments legalizē viendzimuma „laulības”, referendums netiek veikts.
Kalifornija: 2008.gadā notiek referendums, 52% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu. 26.11.2013 apelācijas tiesa un ASV augstākā tiesa pasludina aizliegumu par antikonstitucionālu.
Kanzasa: 2005.gadā notiek referendums, 70% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Kentuki: 2004.gadā notiek referendums, 75% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu, kuru ASV augstākā tiesa atzīst par antikonstitucionālu.
Kolorādo: 2006.gadā notiek referendums, 56% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Konektikuta: 10.10.2008 Konektikutas augstākā tiesa legalizē viendzimuma „laulības”, referendums netiek veikts.
Luiziānas štats: 2004.gadā notiek referendums, 78% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Masačūsetsa: 18.11.2013 Masačūsetsas augstākā tiesa legalizē viendzimuma „laulības”, referendums netiek veikts.
Minesota: 2012.gadā notiek referendums, 52% nobalso pret viendzimuma „laulību” aizliegšanu, ko apstiprina štata gubernators un parlaments.
Misisipi: 2004.gadā notiek referendums, 86% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Misūri: 2004.gadā notiek referendums, 71% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Mičigana: 2004.gadā notiek referendums, 59% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu. 20.03.2014 ASV augstākā tiesa atzīst referenduma rezultātus par antikonstitucionāliem un legalizē viendzimuma „laulības”.
Montana: 2004.gadā notiek referendums, 67% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Mena: 2012.gadā notiek referendums, 53% nobalso par viendzimuma „laulību” legalizāciju. Štata parlaments apstiprina referenduma rezultātus.
Merilenda: 2012.gadā notiek referendums, 53% nobalso par viendzimuma „laulību” legalizāciju. Štata parlaments apstiprina referenduma rezultātus.
Nebraska: 2000.gadā notiek referendums, 70% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Nevada: 2002.gadā notiek referendums, 67% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Ņūhempšīra: 03.06.2009 štata parlaments legalizē viendzimuma „laulības”. Referendums netiek rīkots.
Ņūdžersi: 27.09.2009 tiesa legalizē viendzimuma „laulības”. Referendums netiek rīkots.
Ņujorka: 24.06.2010 štata parlaments legalizē viendzimuma „laulības”. Referendums netiek rīkots.
Ņumeksika: 19.12.2013 ASV augstākā tiesa legalizē viendzimuma „laulības”. Referendums netiek rīkots.
Ohaijo: 2004.gadā notiek referendums, 62% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Oklahoma: 2004.gadā notiek referendums, 76% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu. 14.01.2014 federālā tiesa atzīst aizliegumu par antikonstitucionālu.
Kolumbijas apgabals: 18.12.2009 štata parlaments legalizē viendzimuma „laulības”. Referendums netiek rīkots.
Origona: 2004.gadā notiek referendums, 57% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Ziemeļdakota: 2004.gadā notiek referendums, 73% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Ziemeļkarolīna: 2012.gadā notiek referendums, 53% nobalso pret viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Tenesi: 2006.gadā notiek referendums, 80% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Teksasa: 2005.gadā notiek referendums, 76% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu. 13.02.2014 federālā tiesa atzīst referenduma rezultātus par antikonstitucionāliem.
Florida: 2008.gadā notiek referendums, 52% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Dienvidu Dakota: 2006.gadā notiek referendums, 52% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Dienvidkarolīna: 2006.gadā notiek referendums, 78% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Jūta: 2004.gadā notiek referendums, 66% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu. 20.12.2013 federālā tiesa atzīst aizliegumu par antikonstitucionālu.

Avoti:
http://gazeta.eot.su/article/aksio-4-rezultaty
http://gazeta.eot.su/article/otnoshenie-k-legalizacii-gomoseksualizma-i-odnopolyh-brakov
http://gazeta.eot.su/article/otnoshenie-k-pedofilii-i-pedofilam

Informācijas aģentūra
/14.04.2014/

Posted in Reg.: Latvija | 6 komentāri

Bērnu skaistumkonkursi ir bīstami un kaitīgi

00332_bernu_konkursi

Bērnu skaistumkonkursi ir jāaizliedz, pie tāda secinājuma nonāca 02.04.2014 Maskavā notikušās diskusijas par šo tēmu dalībnieki.

2014.gada februārī Krievijas parlamenta deputāts Aleksejs Žuravļovs  (1962; „Vienotā Krievija”) iesniedza likumprojektu, kurš aizliedz skaistumkonkursu rīkošanu ar nepilngadīgo piedalīšanos.

Pareizticīgo mācītājs Vsevolods Čaplins izteica domu, ka dalība skaistumkonkursos atņem bērniem bērnību, viņi psiholoģiski kļūst neadekvāti vecāki kādēļ pēc tiem bērniem kļūst „garlaicīgi dzīvot”.

Psiholoģe Irina Medveģeva uzskata, ka dalība skaistumkonkursos atstāj negatīvu iespaidu uz bērnu psihi , daudziem bērniem dēļ tā parādās „otrreizējas plānprātības” pazīmes [plānprātība - progresīva izzinošās funkcijas krišanās]. Interesanti, ka ir gadījumi, kad pēc tam ar laiku tas skar arī vecākus.

Dziedātājs Julians asi vērsās pret „nenormālajām mammītēm”, kuras „vazā bērnus pa konkursiem, bojā to ādu ar kosmētiku, bojā matus un pataisa bērnus par lellēm.”

Diskusijas laikā tika nolasītas interesntu vēstules. Piemēram, satraukta iedzīvotāja raksta: „Kaut kā sanāca noskatīties vienu tādu amerikāņu šovu [bērnu konkursu] – neko citu, izņemot žēlumu un pretīgumu manī tas neizraisīja. Un vispār, nav nesmuku bērnu, visi bērni ir skaisti.”

Ar savām domām par skaistumkonkursiem dalījās arī meitenes, kuras bija piedalījušās kādā skaistumkonkursā. Viņas neko sliktu tajā nesaskatīja.

Krievijas prezidenta pilnvarotais bērnu lietu jautājumos (bērnu ombudsmenis) Pāvels Astahovs pastāstīja, ka pēc viņa rīcībā esošās informācijas bērnu skaistumkonkursus bieži vien organizē pedofili. Pēc Astahova domām valstij ir jāaizsargā bērni no šīm briesmām.

Deputātam Žuravļovam daudzi jautājot vai no bērnu skaistumkonkursa līdz pedofilijai ir tikai „viens solis” vai vairāk. „Šī soļa nav. Tas ir viens un tas pats”, ir pārliecināts Aleksejs Žuravļovs. Piemēram, Francijā nesen tika aizliegti bērnu skaistumkonkursi, uzskatot, ka tie provocē pedofilus. Krievijā šai ziņā vēl ir daudz darāmā, jo eksistē interneta resursi, kuri propagandē pedofiliju, bet kuru darbība netiek pārtraukta, jo tas esot tikai „subjektīvs vērtējums”.

Skaistumkonkursu un modeļu  „profesijas” sakarā jāatgādina, ka tie ir plaši izmantoti aizsegi seksuālas izmantošanas objektu noskatīšanai un upuru ievilināšanai lamatās. Latvijā ir konstatēti gadījumi, kad pedofili aizvilināja bērnus pie sevis modeļu karjeras solījumu aizsegā, sakot ka viņi tiks fotografēti, bet pēc tam – izvaroti. Izmeklējot šīs lietas, tika atklāta modeļu aģentūra „Logos”, kura nodarbojās ar bērnu pornogrāfijas materiālu izgatavošanu un bērnu piegādi prominentiem pedofiliem. Šīs izmeklēšanas ietvaros arī tika noskaidrots, ka divi bijušie Latvijas premjerministri ir pedofili. Pēc izmeklēšanā iesaistīto darbinieku domām šī lieta, patiesi izmeklēta, novestu pie daudzu citu prominentu un sabiedrībā plaši zināmu pedofilu atmaskošanas. Diemžēl lieta reāli netika izmeklēta. Ar bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas gādību lieta tika nodota izmeklēšanai vienam no lietas figurantiem pēc kā sāka notikt lietā iesaistīto personu slepkavības, vajāšanas un prominentie pedofili tika attaisnoti „pierādījuma trūkumu dēļ”.

Avots:
http://www.utro.ru/articles/2014/04/03/1186592.shtml

Informācijas aģentūra
/14.04.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Sociālisms – cilvēces nākotnes perspektīva

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Sociālisms ir vienīgā cilvēces nākotnes perspektīva. Citas nav. Ja ne sociālisms, tad sākumā nežēlīga globāla diktatūra, kurai sekos šīs civilizācijas gals. Tādas tēzes Latvijas Ekonomistu asociācijas konferencē 04.04.2014 pauda viens no tās dalībniekiem Ivars Prūsis.

Savukārt akadēmiķis Jānis Stradiņš, atklājot konferenci, teica:  „Mūsdienās sociālisms no jauna tiek uzlūkots kā cilvēces nākotnes reāla perspektīva, jo pēdējās desmitgadēs pasaules ekonomiskā finanšu krīze likusi pārvērtēt daudzas kapitālisma paradigmas.”

Ivara Prūša uzstāšanās „Sociālisms – cilvēces nākotnes perspektīva” pilns video:

00327_Untitled1
1.SOCIĀLISMS UN KOMUNISMS

Sociālisms – sabiedriskā iekārta, kuras darbības pamatā ir vairuma sabiedrības patiesās morāli – tikumiskās izaugsmes intereses.

SOCIĀLISMĀ VALDA ALTRUISTI VISU LABĀ

Komunisms – sabiedrība, kurā visi ir altruisti un kurā katrs sabiedrības loceklis ir maksimāli attīstījis savas radošās spējas.

Komunisms ir praktiski gandrīz nesasniedzams ideāls (mērķis), bez kura humāna, labklājīga, uz cilvēku izaugsmi vērsta sabiedrība nespēj funkcionēt.
00327_Untitled2
2.SOCIĀLISMA TEORĒTIĶI

Agrīnās kristiešu kopienas un teologi – Kārlis Markss (1818-1883), sociālistisko ideju apkopotājs XIX gs. – Vladimirs Ļeņins un Josifs Staļins, praktiskie sociālisma teorētiķi un realizētāji

Kārlis Balodis (1864-1932) – Plāna ekonomikas «tēvs»
-fundamentālais darbs „Nākotnes valsts” (1898)
-zinātniski pierādīja, ka sociālisms var pastāvēt un ka sociālisms ir efektīvāks par kapitālismu
-izstrādāja ekonomisko aprēķinu metodi, kura kļuva par vienu no plānveida ekonomikas pamatelementiem
-radīja un pamatoja valsts aparāta centralizēti vadītu lauksaimniecības lielsaimniecību koncepciju, kura Padomju Savienībā tika realizēta (kolhozi un sovhozi)
-Izstrādāja Latvijas ekonomiskās attīstības plānu, kurš „Ulmaņlaikā” un Padomju gados daļēji tika realizēts.

Mēs Latvijā joprojām lielā mērā dzīvojam uz Baloža rēķina!!!
00327_Untitled3
3.KAPITĀLISMS UN FAŠISMS

Kapitālisms balstās individuālismā un egoistiskā darbības motivācijā, no kā izriet sakrālais privātīpašuma neaizskaramības princips.

Kapitālisms ir pilnveidota verdzība, kura jebkurā brīdī var atgriezties savā sākotnēji tīrajā formā.

Fašisms ir sabiedriska iekārta, kura balstās uz egocentriķu savstarpēju sadarbību primāri tikai savas grupas (korporācijas, nācijas, ģimenes utt.) interesēs. (visbiežāk uz citu sociālo grupu rēķina, tai skaitā visnežēlīgākā kārtā apspiežot vai pat iznīcinot tās)

Kapitālismā (fašismā) valda egocentriķi sevis labā

Ja sociālisms sakņojas cilvēkmīlestībā, tad kapitālisms neticībā cilvēkam un pat nepatikā un naidā pret cilvēku.
00327_Untitled4
4.FAŠISMA TEORĒTISKAIS PAMATOJUMS

Cilvēki ir zvērveidīgas būtnes („zvēri”, „dzīvnieki”), tādēļ tie ir jāpiespiež strādāt. Labprātīgi „zvērs” citu labā neko nedarīs.

Pēc Hobsa: „zvēriem” nedrīkst dot brīvību, jo tad tie, savas zvērīgās egocentriskās dabas vadīti, cīnās viens ar otru uz dzīvību un nāvi par resursiem un privilēģijām, nedomājot par kopēju labumu. Tādējādi rodas haoss un vispārēja iznīcība. Tāpēc nepieciešams viens „superzvērs”, kurš nežēlīgi apspiež visus citus „zvērus” un nodrošina kārtību.

Ja cilvēks tik tiešām ir zvērs, tad cilvēces perspektīva ir nežēlīga diktatūra.
00327_Untitled5
5.FAŠISMA NEATRISINĀMĀ PROBLĒMA

Ekonomikas galvenās īpašības – radošums, radītspēja, produktivitāte.

Produktīvai attīstībai ir nepieciešami altruistiski, iniciatīvas bagāti, par kopējo labumu un interesēm domājoši cilvēki. Jo vairāk šādu cilvēku un jo lielāka tiem ir teikšana, jo reāli labklājīgāka ir sabiedrība.

FAŠISMA NEGATĪVĀ SPIRĀLE: Egocentrisms, ambiciozitātes un egoisma slavinājums  un no tā izrietošās netaisnības nogalina altruistisko motivāciju. Fašisms demotivē altruistus un jo izteiktāks fašisms jo demotivētāki altruisti, jo zemāka produktivitāte, jo spēcīgākas kļūst fašistiskās tendences, kas vēl vairāk samazina altruistisko motivāciju ………utt.

00327_Untitled6

00327_Untitled7
6/7.KĀPĒC SOCIĀLISMS?

Civilizāciju radīja cilvēki, nevis „zvēri”, bet „zvēri” to var iznīcināt.

Cilvēki nav „zvēri” !!!

… bet cilvēki sāk palikt par „zvēriem”, kad notic, ka ir „zvēri”

Saimnieciskais privātīpašums demotivē.

Cilvēki negrib strādāt alkatīgu neliešu labā. Cilvēki negrib strādāt privātīpašnieku labā.

Privātīpašuma eksistence ir psiholoģiski visspēcīgākais individuālisma un egoisma veicinātājs un altruisma  slāpētājs.
00327_Untitled8
8.Papildinformācija

RAKSTS / GRĀMATA (latviski):  Komunistiskās partijas manifests  http://darbabalss.eu/publ/teorija/karlis_markss_fridrihs_engelss_komunistiskas_partijas_manifests/1-1-0-1
GRĀMATA (latviski): «Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija», Vladimirs Ļeņins  http://zihna.ucoz.ru/load/arhivi/v_i_lenins_imperialisms_ka_kapitalisma_augstaka_stadija_1916g/1-1-0-4
GRĀMATA (latviski): «Buržuāziskā individuālisma krīze», Augusts Milts http://uploadingit.com/file/zvuippoj5evnfkzd/Individualisma_krize.zip
GRĀMATA (krieviski): «Капитализм. История и идеология «денежной цивилизацииии», Валентин Катасонов http://www.rusinst.ru/docs/books/V.Yu.Katasonov-Kapitalizm.pdf
RAKSTS (latviski): Grāmata par kapitālisma uzbūvi, būtību, attīstību un vēsturi  http://infoagentura.wordpress.com/2013/08/20/gramata-par-kapitalisma-uzbuvi-butibu-attistibu-un-vesturi/
LEKCIJAS/GRĀMATA (krieviski): «Суть времени», Сергей Кургинян http://www.kurginyan.ru/publ.shtml?cmd=add&cat=4&id=77   ;  http://www.kurginyan.ru/books/eot/eot1.pdf  ; http://www.kurginyan.ru/books/eot/eot2.pdf  ; http://www.kurginyan.ru/books/eot/eot3.pdf  ; http://www.kurginyan.ru/books/eot/eot4.pdf
GRĀMATA (latviski): «Ievads tautsaimniecībā un ekonomiskā politika», Kārlis Balodis http://www.mediafire.com/view/3nqowbikzkssdtg/Ievads_tautsaimnieciba_ekonomikas_politika_Balodis7.doc
GRĀMATA (latviski): «Sociālisma ekonomiskās problēmas PSR Savienībā», Josifs Staļins http://gramataselektroniski.blog.com/2012/10/28/socialisma-ekonomiskas-problemas-psr-savieniba-josifs-stalins/
GRĀMATA (latviski): «Ļeņinisma jautājumi», Josifs Staļins http://gramataselektroniski.blog.com/2013/10/02/leninisma-jautajumi-josifs-stalins-3/
RAKSTS (latviski): Valsts kā ģimene http://infoagentura.wordpress.com/2013/04/14/valsts-ka-gimene/
RAKSTS (latviski): Audzināšana un valsts pārvaldīšana http://infoagentura.wordpress.com/2013/08/07/audzinasana-un-valsts-parvaldisana/

Prezentācijas fails:  http://www.mediafire.com/view/16vt951w6ob9cw5/Socialisms_cilveces_perspektiva.ppt

Informācijas aģentūra
/14.04.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Latvijas Ekonomistu asociācijas 5. gadskārtējā konference

00328_LEA_logo04.04.2014 Rīgā notika 5.gadskārtējā Latvijas ekonomistu asociācijas konference „Ekonomikas zinātnes loma sociālās vides veidošanā un uzņēmējdarbībā „, kura šogad bija veltīta izcilā latviešu ekonomista Kārļa Baloža (1864-1931) 150 gadu jubilejai.  Konference tika rīkota sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļu un Biznesa augstskolu „Turība”. Konferences programma:  http://www.lza.lv/images/stories/nodalas/Balodim150.doc

Konferences sākumā dalībniekus uzrunāja akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš pateica arī sekojošo:  „Mūsdienās sociālisms no jauna tiek uzlūkots kā cilvēces nākotnes reāla perspektīva, jo pēdējās desmitgadēs pasaules ekonomiskā finanšu krīze likusi pārvērtēt daudzas kapitālisma paradigmas. Domājot par pasaules ekonomikas attīstību turpmāk, Kārļa Baloža senās idejas, vismaz diskusiju līmenī, atkal atgūst savu aktualitāti.”

Dažu konferences dalībnieku uzstāšanās video:

Manfrēds Šneps-Šnepe: Uz 20.gadsimtu atskatoties: no Kārļa Baloža līdz Lindonam Larušam

Ivars Brīvers:  Kārļa Baloža kristieša uzskati par sociālā taisnīguma valsti. Inna Dovladbekova: Vai Latvijā ir beigusies ekonomiskā krīze? Latvijas iedzīvotāju viedokļa analīze

Ivars Prūsis: Sociālisms – cilvēces nākotnes perspektīva

Jānis Sliece: Esošās ekonomikas paradigmas pamatproblēmas

Diāna Arāja: Integrētās pieejas iespējas veselības aprūpes efektivitātes paaugstināšanai

Jolanta Brilte: Līderība, komandas veidošana un iekšējā komunikācija uzņēmuma

Ieva Bruksle: Cena ka ekonomiska kategorija

Jaunizdotās Kārļa Baloža grāmatas „Ievads tautsaimniecībā un ekonomiskā politika” bezmaksas elektroniskā versija un papīra formāta grāmatas iegāde:
http://www.mediafire.com/view/3nqowbikzkssdtg/Ievads_tautsaimnieciba_ekonomikas_politika_Balodis7.doc    ;   https://drukatava.lv/gramatu-e-veikals/humanitaras-zinatnes/ekonomika/ievads-tautsaimnieciba-un-ekonomiska-politika

Avoti:

http://leaekonomisti.lv/?p=402

http://www.turiba.lv/lv/aktualitates/lea-izcila-latviesu-ekonomista-karla-baloza-idejas-japarraksta-atbilstosi-musdienu-ekonomiskajam-tendencem/686/

http://www.turiba.lv/lv/aktualitates/turiba-norisinasies-latvijas-ekonomistu-asociacijas-karla-baloza-150-gadu-jubilejai-veltita-konference/661/

Informācijas aģentūra
/14.04.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Pieredzējuša okupanta pārdomas

00333_Karikatura_par_Krimu

Tieši pirms diviem gadiem pēc referenduma par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, kad latvieši lēkāja aiz prieka — „Krievi ir izgāzušies!”, es publicēju rakstu, ko nosaucu „Nu, brāļi latvieši, ko īsti jūs esat uzvarējuši?». Es tajā jautāju, KĀPĒC pēc 20 neatkarības gadiem Latvijas sabiedrība ir pat vēl vairāk sašķelta, nekā agrāk? Kādu sabiedrību jūs esat izveidojuši, brāļi latvieši? Vai jums pašiem patīk dzīvot valstī, kurā iedzīvotāju vidū nav ne mazākās vienotības? Par atbildi es izdzirdēju tikai jautru jodelēšanu un atvadu vārdus: „Čemodāns, stacija, Krievija!” Nu, varbūt atgriezīsimies pie jautājuma…

Pēkšņā nāve

Krievu klasiķis Mihails Bulgakovs ir nemirstīgas frāzes autors: „Cilvēks ir mirstīgs, bet tas būtu mazākais. Ļaunāk, ja viņš dažreiz mirst pavisam negaidīti, tur tas joks.” Tas pats attiecas arī uz valstīm.

Vai tikai pirms mēneša kāds būtu varējis iedomāties, ka lielā, savas nozīmības un diženuma apziņā sapūtusies Ukraina ar 45 miljoniem iedzīvotāju, pēkšņi nošļuks tik zemu, ka zaudēs platības un iedzīvotāju skaita ziņā Latvijai līdzīgu teritoriju? Vienā rāvienā! Bez trokšņa, glīti un pārliecinoši. Un bez mazākās cerības atdabūt zaudēto. Un tas ir tikai sākums: vismaz trešā daļa Ukrainas ir gatava sekot Krimai. Esmu pārliecināts, ka tieši tā notiks.

Pašlaik Kijevas valdība raustās histērijā: kā kaut kas tāds vispār varēja notikt? 23 gadus dienvidnieciskā Krima cieta „ukrainiskošanu” un „banderizāciju”, varbūt tikai klusiņām burkšķēja… Ļoti sāpīgs ir fakts, ka pat Krimas tatāri, kuriem nav ne mazākā iemesla mīlēt krievus, ir izlēmuši nomainīt pases. Taču vis-vis-visvairāk sāp tas, ka gandrīz visa Krimā esošā Ukrainas armija ir pārgājusi Krievijas pusē! Що ж таке робиться!

Nu, tā nu tas notiek, godātie pani. Nacionālās problēmas nekur nepazūd, pat, ja neviens tās nerisina. Kamēr valsts vēl ir spēcīga, tās klusītēm kvēlo zem pelniem, pacieš visas tās „ukrainiskošanas” un „latviskošanas”. Bet, tiklīdz sākas krīze, tās izlien dienas gaismā un jautri piebeidz jebkuru valsti. It īpaši, ja līdzās gaida liels kaimiņš ar  plašu dvēseli.

Nu, krievu dvēsele patiešām ir plaša, ir īpaši, ja runa ir par nacionālo jautājumu. Krima vēlas trīs valsts valodas? Lūdzu! Tatāri vēlas pārstāvniecību? Dieva dēļ, ņemiet ciet! Pie viena — arī pensijas un algas Krievijas līmenī, pie viena — investīcijas un priekšrocības, pie viena — zemas gāzes un benzīna cenas. Ko tā vietā var piedāvāt Kijeva? Pieminekli Banderam?

Latvijas valsts ir vārga un vājprātīga. Tā dzīvo uz Eiropas kredītu un sīku ubagdāvanu rēķina. Ja pasaulē atgadīsies kāda krīze, tā pati pirmā uzpeldēs ar vēderu uz augšu. Pieļauju domu, ka tad varētu parādīties „pieklājīgie zaļie cilvēciņi”, kas teiks: zēni, iesim pie mums! Un zēni ies. Krievi — noteikti. Interesanti būtu zināt, ko nolems darīt latgaļi, ja cēlsirdīgais kaimiņš piedāvās iespēju pacelt latgaļu valodu valsts valodas līmenī? Vai atteiksies?

Rietumi jums palīdzēs?

Daudzkārt pēdējā mēneša laikā ir nācies dzirdēt mantru „Rietumi mums palīdzēs” no izbiedēto latviešu (lietuviešu, igauņu) politiķu puses. Gribētos uzdot viņiem jautājumu: kāpēc jūs esat tik pārliecināti par to, ka palīdzēs? Gruzīnu izlēcējs Saakašvili arī bija par to pārliecināts, kad sāka kaitināt krievu lāci. Viņam šķita, ka Rietumi atsūtīs viņam pāris aviobāzes kuģus. To vietā viņš saņēma konteineru ar higiēniskajām salvetēm un „sirsnīgākos laimes vēlējumus”.

Arī ukraiņu maidauņi domāja, ka Krimas dēļ „visa civilizētā pasaule nomērdēs Putinu ar sankcijām”. Kur tad ir šīs „sankcijas”?  Krievija ir izslēgta no G-8, kam nekad nav bijis nekādas lielas nozīmes, un krievu ierēdņiem ir aizliegts braukāt uz ārzemēm. Un viss! Puiši, tās nav nekādas sankcijas, tādā veidā Rietumi smalki izsmej jūsu Ukrainu. Putins Kremlī ir pārsmējies par tādām „sankcijām”.

Dārgie latvieši, gruzīni, ukraiņi! Atveriet vēstures mācību grāmatu. Palasiet vismaz XX gadsimta vēsturi, un jūs sapratīsiet, ka rietumvalstis nekad nav palīdzējušas vārgiem kladzinātājiem. Gluži otrādi, Rietumi vienmēr pirmie ķeras pie to piebeigšanas — vienojās ar spēcīgajiem un ar lielāko prieku piedalījās „lūzeru” mantības dalīšanā.

Bet kā tad NATO, kas  solīja Latvijai „aizsardzību uz mūžīgiem laikiem”? Atļaujiet apjautāties, vai Latvijā ir nafta? Kāpēc tad jūs esat tik pārliecināti, ka NATO karos Latvijas pusē, kurā nav naftas,  pret valsti, kurai ir kodolbumbas? Tas nu it nemaz neatgādina NATO tradīcijas. Šobrīd NATO armijniekus visvairāk interesē jautājums par to, vai tomēr nevajadzētu gejiem atļaut dienēt armijā. Citādi kareivju pietrūkst.

Vēl jāpiebilst, ka dažnedažādas varenas NATO un ES nemēdz būt mūžīgas. Pēc 7 — 10 gadiem par varenāko valsti uz planētas kļūs Ķīna. Kaut kāda tur Latvija Ķīnu ieinteresēs pa-a-avisam maz. Ķīna jau ir pierādījusi ANO, ka Ukrainas bļāvieni Krimas dēļ tai ir absolūti vienaldzīgi.

Vai krievi vēlas karu?

Eiropas Parlamenta deputāte  Inese Vaidere pēkšņi paziņoja, ka „Latvijas krievi vēlas dzīvot Latvijā un ES, tāpēc nebūt nevēlētos, lai Putins iebruktu Latvijā un pievienotu to Krievijai.” Man ļoti gribētos uzdot jautājumu: Inese, kāpēc tu tā domā? Vai to tev Judins ir pastāstījis? Nu, viņš nebūt nav vienīgais krievs Latvijā.

Pēc manām domām, krievi (veseli 273 tūkstoši pilsoņu) savu negatīvo attieksmi pret šo valsti izteica jau pirms diviem gadiem, draudzīgi nobalsojot par krievu valodu. Vēl 300 tūkstoši mūsējo vispār nevēlas ņemt Latvijas pilsonību, nevēlas pievienoties Latvijai. Vai patiešām mūsu Inese ir pārliecināta par to, ka visi šie cilvēki nevēlēsies pievienoties Krievijai, kā to izdarīja Krimas iedzīvotāji? Patiešām? Nu, nu… Ukrainas valdība Kijevā arī bija to pārliecināta, ka Krima mūžīgi mūžos cietīs banderiešu dančus…

Negribu runāt visu krievu vietā (es neesmu Vaidere), taču pamēģināšu apsvērt, kādas priekšrocības man dotu Latvijas pase salīdzinājumā ar Krievijas pasi? Tiesības braukāt uz Eiropu bez vīzas? Tā nav īpaši liela priekšrocība: Eiropa labprāt izsniedz vīzas Krievijas iedzīvotājiem. Atliek tikai samaksāt nelielu naudas summu, un brauc vesels. Likumīgas tiesības mazgāt traukus īru „pabos”? Pagaidām ar to nodarboties neplānoju. Tie, kas pēc tādas laimes ilgojās, mazgā tos traukus jau labu laiku…

Toties Krievijas pase dos man tiesības mācīt bērnus krievu valodā un runāt krieviski pašam. Neviena nacistu cūka man nepateiks, ka es esot „okupants”. Neviens poļitruks ar svastiku uz piedurknes nepiespiedīs manus bērnus mācīties jūsu koriģēto „vēsturi”.. Vēl Krievijā ir lielākas pensijas un algas ārstiem un skolotājiem, bet komunālie maksājumi — zemāki… Turklāt 25 gadu laikā man ir pamatīgi apnikuši jūsu pastāvīgie aprobežotie un nepamatotie uzbrukumi. Tāpēc ir vērts padomāt. Re, Krimas iedzīvotāji padomāja…

Kas aizstāvēs Dzimteni?

Par sevi varu teikt droši: es nu noteikti ne. To es pie sevis nolēmu jau 1991. gada 15. oktobrī, kad latvieši gandrīz miljonu cittautiešu izsvītroja no valsts pilsoņu saraksta. Apsolīja piešķirt pilsonību un piekrāpa. Pēc tam 23 gadus Latvijas valsts man ir bāzusi vati ausīs ar savām „apliecībām”, mēģinājumiem latviskot manus bērnus, ar savu „okupāciju” un novēlējumiem „čemodāns, stacija…”.

Kāpēc man pēkšņi būtu jādodas liet asinis par šo valsti, ja tā mani pat par savējo neuzskata? Lai tagad aizstāvas pati. Ja Latvijā ieradīsies „pieklājīgie zaļie cilvēciņi”, es sapirkšu labi daudz popkorna un notiekošo vērošu pa logu. Iespējams, pat palīdzēšu šiem „cilvēciņiem”, ja vienosimies. Mani šeit 25 gadus par „okupantu” saukā, kāpēc tad es nevarētu attaisnot šo cienījamo vārdu?

Nu, brāļi latvieši, vai ir nepatīkami dzirdēt kaut ko tādu? Neko darīt. Valstij, kurā 40% iedzīvotāju nepieder pie „titulētās” nācijas, ir stipri jāmīl savas mazākumtautības. Jāciena to tradīcijas, kultūra, jārunā viņu valodā. Nevajag censties viņus asimilēt, kur nu vēl atņemt pilsonību. Pretējā gadījumā krīzes brīdī valsts saņems nevis patriotiski noskaņotus palīgus, bet gan milzīgu „piekto kolonnu”, — tāpat, kā tas notika Ukrainā. Nekādi Rietumi nelīdzēs. Padomājiet par to.

Tiem dumiķīšiem, kuri tagad grib ieauroties „Čemodāns, stacija, Krievija!”, pastāstīšu jaunāko anekdoti: „Kad vīriem Krimā teica „Čemodāns, stacija, Krievija”, viņi aizbrauca kopā ar staciju”.

Jurijs Aleksejevs
/04.04.2014/
http://imhoclub.lv/lv/material/cemodans_stacija_bet_ja_nu_kopa_ar_staciju

Informācijas aģentūra
/14.04.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Idilliskā plurālisma idille

00330_freedom-of-speech-vtjvqlTeksta virsraksts nepatiks. Nepatiks tiem, kuri mūsdienās izslavētajā plurālismā nesaskata nekā laba. Viņi nekādā gadījumā negribēs plurālismu atzīt par idillisku parādību, kura pie tam vēl izraisa idilli – bezrūpīgu, mierīgu, patīkamu noskaņojumu. Negatīvā attieksme pret mūsdienās izslavēto plurālismu ir pamatota.

Tomēr attieksme var būt dažāda, jo slavenais plurālisms nav domāts visiem. Plurālisms ir adresēts cilvēku vienai daļai. Pirmkārt un galvenokārt ir adresēts tā saucamajiem masu cilvēkiem. Priekš viņiem plurālisms ir saldais ēdiens – deserta idille. No viņiem vislielākie gardēži plurālismu jau sen ir pārvērtuši par vienīgo maltīti, un idilliskais plurālisms ir viņu galvenā barība.

Tātad teksta virsraksts patiks masu cilvēkiem. Noteikti nepatiks personībām, jo plurālisms tāpat kā jebkura cita ideoloģiskā konstrukcija nav paredzēta indivīdiem, kuri konsekventi domā ar savu galvu.

Plurālisms tiek pasniegts masu cilvēkiem, kuri negrib un nespēj domāt patstāvīgi, mēdz būt garīgi pasīvi un neaktīvi ikvienā intelektuālajā situācijā. Viņi neko nerada un kritiski nevērtē, taču tajā pašā laikā vienmēr ir pašpārliecināti un pašapmierināti. Masu cilvēkiem vienmēr ir gatava atbilde uz jebkuru jautājumu, jo viņi visu zina un visā orientējās, nepazīstot neizpratnes un nezināšanas psiholoģiskos pārdzīvojumus.

Plurālisma slavināšana ietilpst liberālās demokrātijas propagandā, intensīvi zombējot masu sabiedrību jau apmēram 30 gadus. „Aukstā kara” gados anglosakšu propagandas speciālisti izveidoja ideoloģijas jaunu tipu, ko saucu par zināšanu ideoloģiju. Ideoloģijas jaunā tipa centrā ir speciāli servētu (no fr. servir) zināšanu izplatīšana, piemēram, par totalitārismu, sociālismu, fašismu, PSRS, II Pasaules karu, tirgus ekonomiku, liberālo demokrātiju, demokrātiskumu, cilvēktiesībām, brīvību. Zināšanu ideoloģijas arsenālā ietilpst arī plurālisma slavēšana. Tāpēc neoliberālās sabiedrības leksikā burbuļo universiāli smaržīgais vārdiņš „plurālisms”.

Plurālisma slavēšana ir ļoti tālredzīga rīcība, jo spēj pilnā mērā sagraut ne tikai cilvēka idejisko patstāvību, bet cilvēka garīgās esamības balstus vispār. Droši var teikt, ka plurālisma slavināšana ir viena no vislielākajām viltībām liberālās demokrātijas propagandā. Šīs viltības sekas ir drausmīgas, un tās drausmīgi izpaužās arī Latvijas tautas dzīvē. Sevišķi šķebīgi izpaužās vidējās un jaunākās paaudzes dzīvē, kuras līdzšinējais mūžs lielā mērā vai pilnā mērā ir pagājis lokālo politisko spēku imitētajā liberālās demokrātijas iekārtā, balstoties uz anglosakšu prasībām.

Panākts ir tas, ka plurālisma jēdziens tiek pielietots ļoti plašā amplitūdā. To lieto, piemēram, runājot par pasaules uzskatu, viedokļu, reliģisko, politisko, dzīves veidu, seksuālo, dženderisko, modes, mediju daudzveidību.

Latvijā pirms neilga laika kāda apķērīga dāma izsacījās par „eiropeiskā plurālisma vērtībām”, tādējādi terminoloģisko daudzveidību papildinot vēl ar diviem oriģināliem atzariem. No viņas teiktā secināms, ka pastāv (1) „eiropeiskais plurālisms” pats par sevi un tam ir kaut kādas savas patstāvīgās (2) „vērtības” – „eiropeiskā plurālisma vērtības”. Savukārt pasaules globālo procesu analītikā kāds svešzemju kungs nesen izteicās par „ģeopolitisko plurālismu” – daudzu valstu līdzdalību mūsdienu ģeopolitiskajās kombinācijās. Jau labu laiku speciālajā literatūrā nākas priecāties par „identitāšu plurālismu”, „multikulturālisma plurālismu”, „seksuālās orientācijas plurālismu”, „etnisko plurālismu”, „ideoloģiju plurālismu”, „elitu plurālismu”.

Taču plurālisma jēdzienam anglosakšu zināšanu ideoloģijā faktiski ir tikai viens uzdevums – cilvēkos sagraut ticību patiesībai. Anglosakšu zināšanu ideoloģijā jautājums par plurālismu viltīgi maskētā veidā (zemtekstā) ir savīts ar jautājumu par patiesību. Zināšanu ideoloģija cenšas cilvēkus atradināt no patiesības un tā vietā cilvēkiem iezombēt atziņu, ka nav visiem viena patiesība, bet katram indivīdam  var būt sava patiesība par ikvienu lietu un parādību.

Turklāt vispriecīgākais – patiesība nemaz nepastāv! Bet, ja nepastāv patiesība, tad nepastāv arī morāle un morāles normas. Tādā gadījumā mēs katrs varam uzvesties saskaņā ar savu morālo kodeksu. Ne velti pašmāju „kēķa filosofijas” guru spriedelē: „Jo vairāk Latvija iekļaujas Eiropas garīgās dzīves norisēs, jo lielākā mērā sabiedrību pārņem tajā valdošais gars. Bet šis gars nes sev līdzi atziņu, ka universāla ētika nav iespējama [..] universāla dzīves jēga, ko varētu kādam iedot, nepastāv”.

Anglosakšu zināšanu ideoloģijā jautājums par patiesību tiek veikli savīts arī ar jautājumu par brīvību; respektīvi, mūsdienās slaveno demokratizāciju. Zināšanu ideoloģija rafinēti izskaidro patiesības un demokratizācijas (brīvības) sakarības.

Vispirms masu cilvēkiem tiek iestāstīts, ka viņu valstī ir nepieciešama demokratizācija, jo tā paver ceļu visu veidu plurālismam. Tātad demokratizācija paver ceļu arī pasaules uzskatu un dažādu viedokļu plurālismam. Demokratizācijas apstākļos katram cilvēkam var būt savs pasaules uzskats un savs viedoklis par ikvienu jautājumu.

Pēc tam masu cilvēkiem tiek paskaidrots, ka demokratizācijas apstākļos nepastāv nekāda hierarhija. Tātad neviens pasaules uzskats, viedoklis, dzīves veids nav etalons un nevar būt dominējošais paraugs pārējiem cilvēkiem kā vispatiesākais jeb, ikdienišķajā valodā runājot, vispareizākais risinājums.

Masu cilvēkiem vēl pamācoši gudri ieskaidro, ka katram cilvēkam ir toleranti jāizturās pret otra cilvēka viedokli. Pateicoties tolerancei, plurālisms kļūst katra cilvēka vērtīgs ieguvums.

Saprotams, ne katrs spēj pretoties tādam vilinājumam. Visticamākais, no masu cilvēkiem neviens nespēj pretoties. Rietumu ideoloģijas profesori to zina, un tas viņus morāli iedvesmo radošai un planetāri vērienīgai darbībai, dāvinot katram cilvēkam vērtīgo ieguvumu – plurālismu.

Tāpat ideoloģijas kompetentie speciālisti zina, ka plurālisms ļaužu masām ļoti patīk. Plurālisma legalizācija paver ceļu katram cilvēkam droši izteikt savu viedokli par jebkuru dzīves norisi, problēmu, konfliktu. Katrs cilvēks var droši komentēt filosofa, mākslinieka, zinātnieka, politiķa, kosmonauta, terorista un jebkuras profesijas pārstāvja darbību. Un tas nekas, ka komentāra autors nav attiecīgajā jomā speciālists un nav vispār iepazinies ar attiecīgi komentētā cilvēka darbību. Jaukā plurālisma apstākļos pat elementāra kompetence netiek prasīta. Galvenais ir ļaut katram brīvi izteikt savu viedokli. Plurālisma apstākļos vienīgā prasība ir cienīt otra cilvēka viedokli un izturēties toleranti pret viedokļu daudzveidību. Viedokļu saturs (pareizs vai nepareizs) netiek ņemts vērā.

Skaidrs, ka liberālās demokrātijas propagandas autori lieliski apzinās, ka mākslīgi uzkurinātais idiotiskais plurālisms legalizē uzskatu un viedokļu profanāciju. Kopumā šo drausmīgo procesu var uzskatīt par masu apziņas idiotizāciju, laipni smaidot vai iecietīgi smīnot sabiedriskajā domā panākot idiotiskās masu apziņas leģitimitāti  – pamatotu iespējamību un likumīgumu.

Praktiski tas nozīmē, ka sabiedriskajā domā tiek leģitimēta, piemēram, literatūrzinātnieku aprindās populārā idiotiskā frāze: „Es romānu neesmu lasījis, bet uzskatu, ka autors romānā ir pieļāvis daudzas rupjas idejiskās un stilistiskās kļūdas”. Ja agrāk literatūrzinātnieku aprindās tas bija galējā profesionālā idiotisma paraugs, tad tagad plurālisma ērā ne tikai literatūrzinātniekiem, bet visiem godīgiem pilsoņiem pret minēto nenormālo frāzi ir jāizturās toleranti, jo, lūk, mums visiem ir jāciena otra cilvēka viedoklis.

Protams, piemēri masu apziņas idiotizācijai var būt visdažādākie. Teorētiski mums ir jāciena viedoklis, ka 2×2=8, Saule griežās ap Zemi, bet Zeme griežās ap Mēnesi.

Bet tas nebūt nav viss, ko zina ideoloģijas kompetentie speciālisti. Viņi zina, ka sagrauj ne tikai cilvēku priekšstatus par patiesību. Viņi zina, lūk, ko: sagraujot priekšstatus par patiesību, faktiski tiek sagrauti priekšstati arī par zināšanām un to lomu. Bet tas jau ir ļoti ļoti nopietni.

Loģika ir vienkārša. Ja nav iespējama patiesība, tad nav vajadzīgas zināšanas, jo tās nespēj atklāt patiesību. Ja zināšanas nevar atklāt patiesību, tad zināšanas nav vajadzīgas. Nav vajadzīga zinātne, nav vajadzīga zinātnes organiskā vienotība ar izglītību un īpaši augstāko izglītību.

Tie laimīgie, kuri ir strādājuši vai ieguvuši augstskolas diplomu pēcpadomju Latvijā, lieliski atcerās izglītības un zinātnes pseidovienotību ne tikai mūsu privātajās „bodēs”, bet arī valsts „bodēs”. Augstākās izglītības masveidības apstākļos šo gaismas piļu klientiem zinātne nav vajadzīga un var tikai traucēt auditorijā spīdināties ar savu „viedokli”. Augstskolu īpašnieki un vadoņi to saprot. Viņi nemoca savus klientus ar zinātni, kā arī ar zinātni nemoca pasniedzējus, kuri visbiežāk ne ar ko mentāli neatšķirās no klientiem.

Kā jau minēju, plurālisma slavēšana un, protams, plurālisma prakse spēj pilnā mērā sagraut cilvēka garīgās esamības balstus. Cilvēks nespēj cilvēciski dzīvot bez tādiem metafiziskajiem balstiem kā patiesība, ticība patiesībai, ticība zināšanām. Cilvēks nespēj cilvēciski dzīvot bez zināšanām un tajā skaitā zinātnes noskaidrotajām zināšanām.

Ja cilvēkam tiek atņemti metafiziskie balsti, tad iestājās mentālais haoss. Tas sabiedrībā praktiski atspoguļojās sociāli ļoti nepatīkamā formātā, kuru iesaku dēvēt par idiotijas plurālismu (ar vārdu „idiotija” (no gr. idioteia) apzīmēju nezināšanu un izglītības trūkumu).  Idiotijas plurālismā nav konstatējama ne patiesība, ne patiesas zināšanas un jebkādas nopietni vērtējamas zināšanas vispār.

Cilvēks, kas dzīvo bez ticības patiesībai un zināšanām, vairs nav cilvēks, bet ir bioloģiskā masa, kurai nekas nav svēts un dārgs, kurš nevienam un nekam netic un neuzticās. Tas ir cilvēks, kurš savas eksistences jēgu karstgalvīgi saskata idiotiskā murgošanā un turklāt savai idiotiskajai murgošanai iedomīgi un pašpārliecināti piešķir milzīgu sociālo vērtību. Cilvēks lepojās ar savu „viedokli”, kuru bezjēdzīgā tiražēšana īstenībā ir viņa smadzeņu iekaisuma sekas. Tāds cilvēks faktiski nemaz vairs nespēj apstāties un izbeigt savu „viedokļu” tiražēšanu. Teiksim, grūti būs apturēt kādu no saita „pietiek” stacionārajiem komentētājiem, kuri ir ieģipsēti idiotijas plurālismā.

Bet tam tā ir jābūt un komentāru jauniešus nedrīkst pārāk stingri vainot. Nākas ņemt vērā, ka idiotiskajai murgošanai milzīgu sociālo vērtību piešķir tāds planetāri autoritatīvs un oficiāls spēks kā Rietumu liberālā demokrātija, savā zināšanu ideoloģijā manipulatīvi rekomendējot plurālismu kā demokrātizācijas cēlu sasniegumu un cilvēka brīvības kulmināciju. Plurālisms taču tiek uzpotēts kā Rietumu kultūras varena vērtība!

Uz ļaužu masu apziņu kardinālu ietekmi atstāj plurālisma nemitīgā slavināšana Rietumu bagātnieku kliķes monopolizētajos medijos un mācību iestādēs. Sabiedrībai katru dienu skaidro, ka plurālisms ir iespēju vienlīdzība, izvēles brīvība, cilvēka atraisītība domās un garīgajos meklējumos, uzskatu daudzveidība filosofijā, socioloģijā, vēsturē, zinātnisko teoriju un koncepciju jomā.

Neapšaubāmi Rietumu liberālajai demokrātijai galva par to nesāp, ka patiesībā tā rekomendē idiotijas plurālismu. Protams, galva nevar sāpēt, jo idiotijas plurālisms ir Rietumu ideoloģijas mērķis.

Mērķis ir sabiedrības masas atradināt no civilizācijas veselajā saprātā vēsturiski vienmēr funkcionējošās pārliecības, ka patiesība reāli eksistē un jebkāda subjektīvā visatļautība ir liela muļķība un nebūt neliecina par garīgo brīvību. Gluži pretēji. Īsta brīvība vienmēr ir iespējama, pateicoties patiesībai. Mēs jūtamies brīvi tikai tad, ja zinām patiesību. Ja mēs patiesību nezinām, tad jūtamies neveikli, nezinīgi, neizlēmīgi, nepārliecinoši, nedroši, neticīgi. Patiesība ir brīvības priekšnoteikums, bet nevis brīvība ir patiesības priekšnoteikums. Turklāt patiesība nevar eksistēt vairākās versijās. Var būt tikai viena patiesība. Objektīvi rezumējot, plurālisms ir cilvēka subjektivitātes (Es pašapziņas) zaudēšana, jo balstās uz „viedokļu” nepatiesību, izlikšanos, aplamām zināšanām, nedomāšanu, modīgu ākstīšanos.

Lieki atgādināt, ka fundamentālas teorētiskās zināšanas ļoti dziļi ietekmē cilvēka priekšstatus par pasauli. Šīs zināšanas ir cilvēka pasaules uzskata pamatā. Taču liberālās demokrātijas zināšanu ideoloģija vēlas cilvēkos sagraut pasaules uzskatu. Mērķis ir panākt, lai ļaužu masām nebūtu nekāds pasaules uzskats un viņu galvās svilpotu vējš.

Ja agrāk cilvēcē valdīja princips „Jo vairāk zini, jo vairāk šaubies”, tad liberālajā demokrātijā ir jāvalda principam „Jo mazāk zini, jo mazāk šaubies”. Respektīvi, neviens nedrīkst šaubīties par liberālās demokrātijas konceptuālo pārākumu cilvēka dzīves iekārtošanā. Katram ir jāsaprot, ka vienīgi liberālās demokrātijas iekārta spēj nodrošināt patīkamu un veselīgu dzīvi.

Pēcpadomju Latvijā idiotijas plurālismam ir piemēru jūra. Tajā iedomīgi lepni plunčājās Interneta komentāru lielākā daļa. Augstprātīgi plunčājās tādi pseidointelektuālie saiti kā „satori”. Diemžēl plunčājās arī augstskolu pasniedzēju „zinātniskie projekti” humanitārajās un sociālajās disciplīnās. Automātiski ir skaidrs, ka tāpēc plunčājās arī viņu studentu kursadarbi un diplomdarbi, kā arī maģistra un doktora domraksti.

No „glaunās” jūras izvēlējos vienu piemēru – kādas dāmas maģistra darbu. Manuprāt, tas ir ļoti jauks piemērs. Tas teicami parāda, pie kā var novest idiotijas plurālisms un tā ambīciju maksimālisms. Dotajā tekstā ambīciju pārspīlētā galējība robežojās ar ārprātu, jo maģistra darbā tiek apšaubīta mākslas jēga, perspektīvas, loma cilvēku garīgajā pasaulē.

Darba ievadā ir teikts: „Tā kā mūsdienās mākslas pasaulē vērojams plurālisms, kad paralēli līdzās pastāv dažādas teorijas un mākslas virzieni, tas nozīmē, ka nav iespējams runāt par vienotu mākslas skatījumu”.

Tā ir interesanta un principiāli aktuāla doma. Tajā uzskatāmi atklājās plurālisma varenība. Amizanti atklājās, lūk, kas. Ja nebūtu plurālisms, tad nebūtu „dažādas teorijas un mākslas virzieni”. Un vēl kas. Plurālisms ir tik varens, ka pavēl atsacīties no velmes noskaidrot patiesību par mākslu – „vienotu mākslas skatījumu”.

Neapšaubāmi, ka maģistrantes galviņā liberālās demokrātijas iezombētais plurālisms ir savu panācis izcilā pakāpē. Dāmai neeksistē jautājums, kāpēc cilvēce agrāk varēja iztikt bez plurālisma un kāpēc pirms plurālisma vienmēr pastāvēja „dažādas teorijas un mākslas virzieni”. Elementāras zināšanas par pasaules mākslas vēsturi taču skaidri parāda, ka šodienas plurālisms neatklāj Ameriku.

Par laimi mūsu nīgrā maģistrante paskaidro, kāpēc plurālisma adeptiem neinteresē pasaules mākslas vēsture, kura stāsta par mākslas virzienu un teorētisko uzskatu izseno daudzveidību. Izrādās, plurālismam nepatīk līdzšinējā pasaules mākslas vēsture. Plurālisms grib sacerēt savu mākslas vēsturi. Autore tāpēc raksta par „mākslas vēstures beigām jeb lielo naratīvu sairumu”, jo „mūsdienu māksla vairs nevar tikt skatīta caur [..] strukturēto mākslas vēstures prizmu. Ir nepieciešama jauna pozīcija”.

Tālāk seko glamūrīgi modīgs un eleganti saputrots paskaidrojums, ka „māksla mūsdienās vairs netiecas atrast savu būtību, ka tās metafiziskais uzdevums ir piepildīts. Uzmanība ir jāvērš uz mākslas darbu, tā ontoloģiju, caur kuru veidojas jauns mākslas skatījums. Modernisma laikā mākslas darbs tiecās iemiesot t.s. absolūto patiesību, kas ir pārjutekliska un tika aplūkots kā nošķirts no citiem kultūras „produktiem”. Tā vērtība bija meklējama tā orģinalitātē. Līdz ar fotogrāfijas un kinematogrāfa parādīšanos, kad mākslas darbs kļūst tehniski pavairojams, tas kļūst arī pieejamāks plašākai publikai, jo var atrasties, piemēram, vairākās vietās vienlaicīgi. Tas var atrasties fotoalbūmā un mākslas muzejā. Parādās jautājums par orģināla un kopijas vērtību. Mākslas darbs zaudē savu orģinalitātes, „šeit un tagad” esamības vērtību un iegūst izstādīšanas vērtību”.

Plurālisms un tā satelīts postmodernisms noteikti var lepoties ar šādu panākumu: „Vēl jo grūtāks uzdevums atšķirt mākslu no „nemākslas” ir 20.gadsimta otrajā pusē un 21.gadsimtā, šāds uzdevums ir prakstiski gandrīz neiespējams, jo mūsdienu mākslas darbs lielā mērā ir kontekstuāls, jutekliski tas bieži nav atšķirams no objektiem, kas nav mākslas darbi. Atrodoties ārpus mākslinieka iecerētā konteksta, tas visticamāk zaudē savu mākslas darba statusu”.

Plurālisma grandiozs panākums atspoguļojās autores vārdos, ka „nav iespējams turēties pie loģikas pamatiem, pie definīcijas attiecībā uz mākslu”, „līdz ar to konkrēta mākslas definīcija, kas noteiktu nepieciešamos priekšnosacījumus, kādai tai ir jābūt, nav iespējama”.

Ar smaidu lasāmi autores rožainie secinājumi: „Mākslā šobrīd sadzīvo dažādi virzieni, stili, mākslinieki ir brīvi darboties savā jomā, tiem nav jākonfliktē, jācīnās par savu taisnību. Tas pats attiecas arī uz dažādām mākslas teorijām.[..] Mūsu brīvība ir to atzīt vai neatzīt. Šādu situāciju, kur līdzās pastāv dažādas teorijas dēvē par plurālismu, un tieši tas ir attiecināms uz mūsdienu mākslas pasauli. Plurālisms mākslas pasaulē norāda, ka ir mainījusies mākslas uztvere, ka vairs nevar runāt par kādiem universāliem kritērijiem, kas kalpo par mākslas atskaites punktu. Mākslinieki var izvēlēties, kādam stilam, virzienam pievērsties, var tos kombinēt vai izmantot tikai kādus noteiktus aspektus. Savukārt, mākslas uztvērēja uzdevums ir mēģināt orientēties un neapmaldīties plašajā teoriju un mākslas darbu klāstā, rēķinoties ar to, ka katram mākslas stilam un pat katram mākslas darbam ir pašam savs „stāsts”. Mākslas uztvērēja „instruments” ir interpretācija, kas ļauj viņam tuvoties, izprast katra mākslas darba „stāstu”. Māksla runā par pasauli, kurā mēs mitināmies, tāpēc tās „stāsts” skatītājam (klausītājam) nevar būt svešs. Jautājums ir tikai, cik lielā mērā katrā gadījumā mēs spējam uztvert stāsta jēgu. No vienas puses tas ir atkarīgs no tā, cik tieši vai netieši mākslas darbs iemieso mākslinieka ideju, bet no otras puses no tā, cik veikli mēs protam rīkoties ar „instrumentu”, ko sauc par interpretāciju”.

Uzdrošinos piebilst, ka „interpretācija” ir tas pats „instruments”, ko plurālisma glumajā murkšķēšanā sauc par „viedokli”, un tas ir „instruments”, ar kuru šodien „veikli prot rīkoties” sabiedrības vairākums. Tāpēc autores patriotiskās bažas ir veltas, jo tagad reti var sastapt cilvēku, kurš nekautrējās agresīvi „komentēt” jebkuru  „tieši vai netieši mākslas darbā iemiesoto mākslinieka ideju”. Saprotams, visinteliģentākie plurālisma fani visomulīgāk jūtās „netieši iemiesoto ideju” komentēšanā. Par „netiešajām idejām” viņu „viedoklis” parasti ir viskategoriskākais un vispareizākais.

Arturs Priedītis
/2014.g.aprīlis/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 6 komentāri

Cenzūra Latvijā – noticis fakts

00329_censored-590x303-560x287Līdz šim Latvijā darbojās netiešā cenzūra mēdiju redakcionālās politikas izskatā, saliekot mēdiju satura veidošanas atslēgposteņos paklausīgus cilvēkus ar „pareizajiem” uzskatiem, kuri nedos ēterā „nepareizus” materiālus. Līdz ar NEPLP lēmumu par kanāla “Rossija RTR” retranslācijas aizliegumu varam konstatēt, ka Latvijā sāk atklāti izmantot arī tiešu cenzūru.

Par ko tas liecina? Pirmkārt par valdošo proamerikānisko, proeiropeisko, homoseksuāli-pedofīlo aprindu impotenci (nespēju). Ja iepriekš šīs aprindas Latviju spēja pārvaldīt ar netiešas cenzūras palīdzību, tad tagad vairs nespēj, tāpēc pielieto tiešu cenzūru.

Otrkārt tā ir kārtējā masku nomešana un meļu un liekuļu sevis atmaskošana.  Latvijā un Rietumos ļoti daudzas nelietības tika un tiek pastrādātas, aizsedzoties aiz formāli pievilcīgiem saukļiem. Viens no tādiem saukļiem ir „vārda brīvība”, kas tiek uzskatīta par vienu no fundamentālām „Rietumu vērtībām”. Tad nu lūk, tagad šī vērtība tiek samīta kājām un izmesta miskastē (Rietumos tas jau ir noticis; uzskatāmākais piemērs – Irānas Press TV brutāla aizliegšana). Tas nozīmē, ka nu jau atklāti tiek pateikts, ka neeksistē nekāda „vārda brīvība”, bet eksistē „pareizā vārda brīvība”, bet nepareizie „vārdi” tiek cenzēti – ja var netieši, bet, ja nesanāk, tad tieši.

Ja tā, tad būtisks kļūst jautājums kāds tad ir tas „pareizais” „vārds”. Rietumos un arī Latvijā „pareizais” „vārds” ir savas politikas un agresijas attaisnošana par katru cenu, pretinieku nomelnošana par katru cenu un protams, visa veida izvirtību, jo īpaši homoseksuālisma propoganda un popularizēšana.  Latvijā šo „pareizo” „vārdu” galvenie pārstāvji ir zviedru mēdijukompānijas, kurām Latvijas mēdiju saturā ir gandrīz vai monopolstāvoklis, un bijušās „Dienas” homoseksuāli-pedofīli orientētā žurnālistu grupa, kura ir izšķīdusi pa visu latviski runājošo mēdiju telpu un praktiski nosaka arī valsts mēdiju saturu (Latvijas TV un Latvijas Radio).

Ja līdz šim Latvijas iedzīvotāji (pirmkārt latviski runājošie) tika baroti ar zemas kvalitātes primitīvu un tendenciozu mēdiju saturu, kas domājošāko iedzīvotāju daļu  atgrūda no tā un aktīvākajiem lika meklēt citus informācijas avotus, tad tagad noticis fakts ir cita mēdija satura brutāla aizliegšana. Tāda, lūk, mums ir „demokrātija”, „vārda brīvība” un „Rietumu vērtības”.  Jeb, precīzāk sakot, tāda ir Viņu „demokrātija”, Viņu „vārda brīvība”, Viņu „vērtības”, Viņu „valstī”, kas vairumam cilvēku ar viltu ir uzspiesta.  Viņu, tas ir neliešu, bezgožu un izvirtuļu, kuriem nekas nav svēts un kuri ir spējīgi uz jebkādu preteklību savu mazisko iegribiņu realizēšanai.

Aktuāls tāpēc kļūst jautājums cik ilgi vēl un ar ko tas viss beigsies? Tik ilgi kamēr kritiskā normālu cilvēku masa sapratīs kā, primitīvi biedējot ar „krieviem”, viņi gadu desmitiem ilgi tiek muļķoti, bet viņu bērni tikmēr tiek pataisīti par izvirtuļiem un neliešiem. Un beigsies tas ar to, ka normāli cilvēki pārtrauks ticēt prorietumnieku primitīvijiem memiem un patrieks ellē ratā šeit 20 gadus valdošo nelietīgo izvirtuļu varzu vai arī latviešvalodīgo vairākums turpinās pārvērsties par stulbiem, iedomīgiem un galēji amorāliem „dzīves baudītājiem”, kuri pēc komfortablas uzdzīves „mēra laikā” vienkārši izmirs.

Ivars Prūsis
/08.04.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Latvija, kuru esam zaudējuši (īss Latvijas vēstures kurss)

00334_Latvija_kuru_mes_pazaudejamIznākusi dokumentālā filma par Latvijas vēsturi, kura ir patiesāka un informatīvi bagātāka par tendenciozo un brīžam melīgo oficiozo pseidovēsturi, ko māca skolās. Filmas autors ir Aleksandrs Gapoņenko un viņa darbu latviski rakstošā prese jau savā ierastajā primitīvajā stilā paspēja noniecināt (http://www.delfi.lv/news/national/politics/krievu-kopienas-aktivisti-rezekniesiem-izrada-filmu-par-latgales-parlatviskosanu-vesta-raidijums.d?id=44351219 ).

„Latvija, kuru esam zaudējuši” (krieviski):

„Latvija, kuru esam zaudējuši” (latviski):

Informācijas aģentūra
/14.04.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

ASV agresiju hronika

00323_us-imperialism

ASV ir XX un XXI gs. agresīvākā valsts, kura pārsvarā eksistē uz citu zemju izlaupīšanas rēķina, laupot izmantojot viltu un melus vai arī dažādu veidu agresiju, sākot no maskētas un beidzot ar atklātu, kas tiek pamatota ar melīgiem argumentiem, dēmonizējot upuri, un bieži vien piedēvējot upurim pašu amerikāņu īpašības un nolūkus. Pēc 2007.gada datiem ASV bija vairāk kā 700 militārās karabāzes visā pasaulē, tai skaitā Vācijā, Japānā, Itālijā, Spānijā, Portugālē, Lielbritānijā, Beļģijā, Nīderlandē, Polijā, Norvēģijā, Turcijā, Izraēlā, Grieķijā, Dānijā, Irākā, Saūda Arābijā, Jemenā, Katarā, Omānā, Uzbekistānā, Dienvidkorejā, Filipīnās, Šrilankā, Indijā, Peru, Kolumbijā, Bolīvijā, Mali, Alžīrijā, Ēģiptē, Austrālijā, Jaunzēlandē u.c. ASV karabāzes ir ASV ietekmi pastiprinošs faktors ap kuru veidojas amerikāņu karavīru mafiozas struktūras, kuras nodarbojas galvenokārt ar ieroču, narkotiku, cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas organizēšanu. ASV armijas karavīru noziedzīgo darbību veicina to neaizskaramība vietējo likumu priekšā. Amerikāņu karavīrus tiesāt var tikai ASV armijas tribunāls, kurš faktiski piesedz savējos.  ASV karabāzes pasaulē uz 2007.gadu

ASV pirmsākumi ir meklējami Holandes un Anglijas kolonistu, ar lielu ebreju īpatsvaru, dibinātās kolonijās, ko vēlāk pilnībā pārņēma un attīstīja Anglija. Kopš pašiem pirmsākumiem šīs Ziemeļamerikas kolonijas tika izdaudzinātas par „Apsolīto zemi” un „Jauno Jeruzālemi”, bet tās iemītnieki bija pārņemti ar augstprātības un izredzētības sajūtu, kas amerikāņiem mutējoši zemiskā formā ir raksturīga joprojām. Šai apstāklī arī ir meklējamas saknes amerikāņiem raksturīgajai paļāvībai uz formālā likuma spēku, pilnībā ignorējot morāli un ētiku. No tā arī izriet stulbais amerikāņu formālisms un aprobežoto juristu invāzija visās dzīves sfērās, visu formalizējot un tādējādi sačakarējot. ASV ir lielākais ieslodzīto īpatsvars pasaulē: 2012.gadā Amerikas cietumos atradās 2,2 miljoni cilvēku, tas ir 730 ieslodzītie uz 100000 iedzīvotāju.

ASV ir migrantu valsts. ASV kolonisti dažu gadsimtu laikā gandrīz pilnībā iznīcināja vietējos Ziemeļamerikas pamatiedzīvotājus, atņemot tiem zemi, apspiežot tos ar viltu, meliem un brutālu spēku, nogalinot un nodzirdot. Kopsummā amerikāņi ar dažādiem paņēmieniem nogalināja apmēram 100 miljonus „indiāņu”. (2010.gadā no 318 miljoniem ASV iedzīvotāju 0,9% bija „indiāņi”). Salīdzinājumam, spāņu kontrolētajās teritorijās „indiāņu” iznīcināšana nebija tik totāla un cietsirdīga. Piemēram, venecuēliešu nācija pēc dažādiem datiem sastāv no 50-66% dažādu rasu jaukteņiem (metīsiem, mulatiem un sambo), 25-42% spāniski runājošu eiropiešu, 1,5-2,7% „indiāņu” un 3,5-5% nēģeru.

ASV izveidošanās

1492.g.:  Kristofors Kolumbs atklāj Ameriku.
1614.g.:  Holandieši nodibina Jaunnīderlandi.
1620.g.:  Angļi nodibina Jaunangliju (Masačūsetsa: Bostona).
1626.g.: Holandes kolonisti par 24 dolāriem (dālderiem) nopērk no indiāņiem Manhetenu un dibina Ņuamsterdamu.
1665.g. – 1667.g.: Otrais angļu – holandiešu karš, kura rezultātā Holandes Ziemeļamerikas kolonijas pāriet Anglijas valdījumos, bet Ņuamsterdama tiek pārdēvēta par Ņujorku.
1645.g.-1701.g.:  Ziemeļamerikā notiek t.s. „bebru kari” par bebru medību laukiem un to tirdzniecību. Karš notika   „indiāņu” cilšu starpā, izveidojot irokēzu konfederāciju, un starp irokēzu konfederāciju un eiropiešiem (pārsvarā frančiem). Karš beidzas 1701.gadā ar irokēzu – franču vienošanās noslēgšanu.
1682.g.:  Briti nodibina Pensilvānijas koloniju Amerikā.
1699.g.:  Francija apbruņo „indiāņus”, lai cīnītos pret britu ekspansiju Amerikā.
1754.g.- 1763.g.: Franču un „indiāņu” karš pret Angliju (daļa no septiņgadu kara Eiropā), kurā Francija cieš sakāvi un zaudē savas Ziemeļamerikas kolonijas.
1773.g.:  Amerikas kolonisti sagrābj britu kuģus un noslīcina jūrā tējas kravas.
1775.g.-1783.g.: Amerikāņu karavīri ieņem britu cietokšņus, sākas Amerikas revolūcija un Neatkarības karš, ko briti cenšas apspiest militāriem līdzekļiem.
1776. g.:  Pieņemta ASV Neatkarības deklarācija.
00323_U.S._Territorial_Acquisitions
ASV paplašināšanās

1803.g.: Napoleona Francija pārdod ASV no Spānijas atgūtās milzu Luiziānas teritorijas. Ar šo pirkumu ASV dubulto savu teritoriju.
1806..g.:  ASV vienību iebrukums Grenādā (Spānijas kolonija)
1812.g. – 1815.g. :  ASV – Lielbritānijas karš (ASV iebrūk Kanādā)
1819.g.:  ASV – Spānijas miera līgums pēc virknes ASV militāru iebrukumu. Saskaņā ar līgumu Florida pāriet ASV kontrolē un tiek noteikta robeža ar Jaunspāniju (Meksiku). 1821.gadā tiek nodibināta no Spānijas neatkarīga Meksika.
1823.g.: Tiek nodefinēta pirmā ASV ārpolitikas koncepcija – t.s.”Monro doktrīna”, kuras pamatprincipus savā ikgada uzrunā izklāsta ASV prezidents Džeims Monro (1758-1831). Doktrīna pasludināja Amerikas kontinentu par Eiropas lielvalstīm slēgtu zonu un nākamajos gados bija galvenais aizsegs ASV teritoriālai un ietekmes ekspansijai.
1824.g.:  ASV vienību iebrukums Pueortoriko un Kubā.
1830.g.:  ASV prezidenta Endrjū Džonsona (1767-1845) politikas rezultātā tiek izdots „Indiāņu pārvietošanas akts” kā rezultātā līdz 1855.gadam ASV notiek etniskās tīrīšanas, pārvietojot „indiāņus” uz rezervātiem. Tādējādi tiek izjaukta indiāņu ierastais dzīvesveids un liela daļa no viņiem ceļā mirst. Šis ceļš ir nosaukts par „asaru taku”.
1833.g.: ASV vienību iebrukums Argentīnā, kur tobrīd bija nemieri
1835.g. – 1836.g.: ASV vienību iebrukums Peru, kur tobrīd bija nemieri
1836.g.: Notiek Alamo kauja starp meksikāņiem un ASV. Nodibinās no Meksikas neatkarīga Teksasas republika.
1840.g.- 1841.g.: ASV vienību uzbrukums Fidži.
1843.g.-1844.g.: ASV vienību iebrukums Ķīnā izdevīga tirdzniecības līguma noslēgšanas panākšanai un tā rezultātā radušos nemieru apspiešana.
1845.g. : ASV anektē Teksasas republiku un sāk karu pret Meksiku.
1846.g.: ASV agresija pret Jaungrenādu.
1846.g.: Ar Lielbritāniju noslēgts Origonas līgums, saskaņā ar kuru ASV sev pievieno Origonu.
1846.g.- 1848.g.:  ASV – Meksikas karš, kura rezultātā Meksika zaudē pusi savas
teritorijas. ASV sev pievieno Kaliforniju.
1852.g. –  1853.g.: ASV vienību iebrukums Argentīnā.
1853.g. –  1857.g.: ASV vienību iebrukums Nikaragvā.
1853.g. – 1856.g.: Lielbritānijas un ASV iebrukums Ķīnā, aizstāvot ķīniešiem galēji neizdevīgus tirdzniecības noteikumus.
1854.g.: ASV, draudot ar militāru iebrukumu, pārtrauc vairākus gadsimtus ilgo Japānas pašizolāciju.
1855.g. – 1858.g.:  ASV vienību intervence Fidži.
1856.g. – 1860.g.:  ASV vienību iebrukums Panamā.
1858.g.:  ASV vienību iebrukums Urugvajā.
1861.g. – 1865.g.: ASV plosās nežēlīgs pilsoņu karš, kurā uzvaru pār dienvidu Konfederāciju, kuri vēlas atdalīties no ASV un saglabāt verdzību, gūst Ziemeļu savienība. Bojā iet vairāki miljoni cilvēku.
1865.g.: ASV ieved karaspēku Panamā.
1865.g.-1870.g.: ASV vienības Urugvajas armijas sastāvā (vairāk kā puse ir amerikāņi) piedalās „Paragvjas karā” starp Paragvaju un Urugvaju, Brazīliju, Argentīnu, kurā iet bojā apmēram 80% no Paragvajas iedzīvotājiem (pēc dažādiem datiem 0,3 – 1 miljoni cilvēku).
1866.g. – 1867.g.: ASV iebrukums Ķīnā.
1866.g.: Sakautie konfederācijas virsnieki ASV dibina slepenu rasistu organizāciju „Kukluksklan”.
1866.g.: ASV vienību uzbrukums Meksikai.
1867.g.: ASV nopērk no Krievijas Aļasku.
1868.g.: Vairākkārtīgs ASV vienību iebrukums Japānā tās pilsoņu kara laikā.
1868.g.: ASV iebrukums Kolumbijā.
1874.g. – 1877.g.: Pret ASV „indiāņiem” vērsti kari. „Indiāņi” tiek pilnīgi padzīti no Teksasas.
1874.g.: ASV ieved karaspēku Havaju salās un Ķīnā.
1876.g.:  ASV iebrukums Meksikā.
1878.g.: ASV uzbrukums Samoa salai.
1882.g.: ASV ieved karaspēku Ēģiptē.
1888.g.: ASV uzbrukums Korejai.
1891.g.: ASV vienību sadursmes ar Čīles nemierniekiem.
1893.g.: ASV karavīri gāž monarhiju Havaju salās. Nākamajā gadā par jaunās Havaju republikas prezidentu tiek ievēlēts amerikāņu jurists.
1893.g.- 1895.g.: ASV vienības piedalās iebrukumā Ķīnā
1894.g.- 1896.g.: ASV iebrukums Korejā
1895.g.: ASV vienības iebrūk Panamas Kolumbijas provincē.
1896.g.: ASV iebrukums Nikaragvas provincē Korintā.
1898.g.: Aizsedzoties ar palīdzību Kubai, ASV sāk karu pret Spāniju, kura zaudē Kubu, Puertoriko, Guamo un Filipīnas, kuras kļūst par autonomijām ASV sastāvā.
1898.g.:  ASV anektē Havaju salas.
1898.g.: ASV panāk sev vēlama prezidenta nākšanu pie varas Gvatemalā. Jaunais prezidents dod plašas priekšrocības ASV kompānijai „United Fruit Company”, kuras laika gaitā tiek arvien palielinātas.
1899.g.-1902.g.: ASV-Filipīnu karš, kurā ASV apspiež Filipīnu neatkarības cīnītājus. Atsevišķas sadursmes turpinās līdz 1913.gadam.
1901.g.: ASV ieved karaspēku Kolumbijā.
1902.g.: ASV iebrukums Panamā.
1903.g.: ASV karaspēka ievešana Kolumbijā un Dominikas republikā.
1904.g.: ASV ieved karaspēku Korejā, Marokā un Sīrijā.
1905.g.: ASV armija iejaucas Hondurasas revolūcijā.
1907.g.: ASV karaspēks iejaucas revolūcijas notikumos Dominikas republikā.
1908.g.: ASV karaspēks ienāk Panamā vēlēšanu laikā.
1910.g.: ASV iebrukums Nikaragvas provincē Korintā.
1911.g.: ASV ieved karaspēku Ķīnā. Tiek gāzts imperators un pasludināta Ķīnas republika. Tajā pašā gadā ASV iebrūk Hondurasā.
1912.g.: ASV okupē Nikaragvu. 1926.gadā sākas sīvas Nikaragvas atbrīvošanas cīņas Augusto Sandino (1895-1934) vadībā.
1912.g.: ASV karaspēks ienāk Panamā vēlēšanu laikā.

ASV vispasaules hegemonijas sākums

Amerikas jaunāko laiku politika ir nevis pilnībā juridiski pievienot sev valstis, bet gan veidot butaforiskas, koloniāli atkarīgas un kontrolējamas pseidovalstis, ārēji saglabājot dažus to neatkarības atribūtus, bet praktiski pakļaujot tās ekonomiski, informatīvi un politiski ar selektīvas vietējo sociālo grupu līderu atbalstīšanas palīdzību (ASV valsts, ekonomiskās un spec struktūras virza vadošās pozīcijās nelietīgākos, bezprincipālākos un sev uzticamākos indivīdus, bet pārējo izvirzīšanos slāpē). Atbildīgais par ASV vasaļvalsteļu pārvaldi ir ASV „valsts sekretārs” (The Secretary of State), ko var tulkot arī kā „štatu sekretārs” (speciāli eiropiešiem The Secretary of State  tiek pozicionēta kā Ārlietu ministrija) un kā galvenais tā izpildītājs un koordinators uz vietas ir ASV „vēstnieks” attiecīgajā pseidovalstī. Tāpēc arī noteicošās pseidovalstu amatpersonas regulāri atskaitās ASV vēstniekam, saņem tur jaunākos norādījumus, saskaņo ar vēstnieku būtiskākos lēmumus un noteicošos valsts pārvaldes kadrus izvēlas amerikāņi. ASV vēstniecības amerikāņu kolonizētās pseidovalstīs tiek būvētas kā citadeles un grūti ieņemami cietokšņi.

Šī ASV politika izkristalizējās sākot ar prezidenta Vudro Vilsona (1856-1924) laikiem, kura prezidentūra sakrita ar 1. Pasaules karu. Piemēram, Latvijā izdaudzinātais valstsvīrs Kārlis Ulmanis (1877-1942), kuram bija viena no noteicošākajām lomām Latvijas izveidošanā un kurš pēc tam bija iesaistīts korupcijas skandālos, bija mācījies Amerikā (1908-1913) un realizēja proamerikānisku politiku.

1913.g.: Federālo rezervju sistēmas izveidošana ASV, deleģējot privātai organizācijai valsts centrālās bankas funkcijas, kas tās privātīpašniekiem (Baruhiem, Morganiem, Rokfelleriem, Rotšildiem u.c.) turpmākajos gadu desmitos ļāva nopelnīt gigantiskas bagātības un pakļaut savai ietekmei visu pasauli.
1914.g.: ASV okupē Haiti (līdz 1934.g.)
1914.g. – 1918.g.: ASV uzbrukumu sērija Meksikai.
1916.g.: ASV okupē Dominikānas republiku (līdz 1924.g.)
1917.g.: ASV iesaistās 1.pasaules karā (1914-1918) Antantes (Lielbritānija, Francija, Krievija) pusē. ASV lielbagātnieku finansiāli un organizatoriski atbalstītais ebrejs Ļevs Trockis (Bronšteins) kļūst par vienu no Krievijas revolūcijas vadoņiem, izceļoties ar īpašu nežēlību un pilnīgu vietējo iedzīvotāju interešu ignorēšanu. Pirmā pasaules kara rezultātā ASV kļūst par pasaules lielvalsti (Eiropa ir izpostīta un novājināta, bet ASV neskarta un pieņēmusies spēkā uz izpostītās Eiropas rēķina).
1919.g.: ASV vienības karo Itālijas pusē pret serbiem Dalmātijā.
1918.g.-1920.g.: Pēc vēlēšanām ASV armija apspiež nemierus Panamā.
1919.g.: ASV karaspēks tiek ievests Hondurasā uz vēlēšanu laiku.
1922.g.: ASV līdz ar citām valstīm piedalās intervencē Turcijā.
1922.g.- 1934.g.: Aizsedzoties ar nemieriem, ASV karaspēks tiek izvietots visāĶīnas teritorijā.
1924.g. – 1925.g: ASV karaspēks iebrūk Hondurasā.

1929.g.: Sākas  ASV lielbagātnieku izraisīta finanšu krīze (t.s. „lielā depresija”), kura rada masveida bezdarbu (līdz 25%), pilnībā izputina zemniekus, rada milzu masu migrāciju darba meklējumos un „bezpajumtnieku” pilsētiņu rašanos. Graudu cenas strauji krīt, kā rezultātā tie tiek burtiski izkurināti krāsnīs, bet ASV nabadzīgie iedzīvotāji cieš badu. Krīzes seku rezultātā šai laikā kopumā ASV gāja bojā vairāk kā 2,5 miljoni cilvēku.
1932.g.: ASV iebrūk Salvadorā.
1933.g. – Par Vācijas kancleru kļūst Ādolfs Hitlers. ASV kompānijas un lielbagātnieki (Rokfelleri, Buši u.c.) sadarbojas ar nacistisko Vāciju līdz pat 2.pasaules kara beigām.
1937.g.: Ar ASV armijas palīdzību par Nikaragvas diktatoru uz 40 gadiem kļūst Samosa, par kuru Rūzvelts izteicās: „Viņš ir maita, bet mūsu maita”.
1938.g. –  Briti un ASV atrod naftu Sauda Arābijā. Sākas Rietumu iespiešanās arābu zemēs, Rietumiem paklausīgu diktatoru iecelšana.
1941.g. – Pēc ASV izprovocēta Japānas uzbrukuma Pērlharlboras jūras kara bāzei Havaju salās, ASV iesaistās 2.pasaules karā. ASV provocēja Japānu ar ekonomiskām sankcijām (vissāpīgākais Japānai bija naftas piegāžu nosacījumu jautājums) un demonstratīvu necieņas izrādīšanu. ASV prezidents zināja par gaidāmo uzbrukumu un neko nedarīja tā novēršanai. Līdzīgi kā 1.pasaules karā, arī 2.pasaules karā ASV minimāli iesaistījās karadarbībā, nolūkojoties, kā Eiropas lielvalstis noasiņo, un pieņemoties spēkā uz to rēķina.
1942.g.: ASV savus japāņu izcelsmes iedzīvotājus (visus, kuriem bija vairāk kā 1/16 daļa japāņu asiņu, kopsummā apmēram 120000 cilvēku) iesloga koncentrācijas nometnēs. Koncentrācijas nometnēs tika ieslodzīti arī vācieši, itāļi un korejieši, kā arī no Vācijas atbēgušie ebreji (kā vācieši). Šīs darbības tika pamatotas ar 1798.gada likumu, kurš ASV joprojām ir spēkā un jebkurā mirklī var tikt izmantots atkal.
1944.g.: Bretonvudā (ASV) Rietumvalstis lemj par jaunās pēckara pasaules finansu sistēmu (visu valstu valūtu piesaisti dolāram, kura cena tika noteikta 35 dolāri par zelta unci), dibina Pasaules banku un Starptautisko valūtas fondu, kas vēlāk tiek izmantots kā galvenais neokoloniālisma un globalizācijas instruments. PSRS nepiekrita iekļauties jaunajā sistēmā uz ASV piedāvātajiem nosacījumiem, kas bija viens no galvenajiem „aukstā kara” sākuma iemesliem.
1945.g.: Bez militāras nepieciešamības, brīdī, kad Japānas valdība neoficiālās sarunās bija piekritusi kapitulācijai, ASV nomet atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki, nogalinot apmēram 250000 cilvēku (pārsvarā civiliedzīvotājus, tai skaitā sievietes un bērnus) un lielu daudzumu dēļ radiācijas padarot par kropļiem. Atombumbas tika radītas t.s.”Manhetenas projekta” ietvaros. To radīšanu ievērojami paātrināja nacistiskai Vācijai konfiscētie materiāli un vācu zinātniskās iestrādnes. Pirmajā piegājienā tika radītas 3 atombumbas: viena tika izlietota izmēģinājumam, bet atlikušās divas „tika” japāņiem. Izmantojot atomieročus, ASV un Lielbritānija plānoja sagraut PSRS un „galīgi atrisināt” „krievu jautājumu”. PSRS paglāba no vienas puses nepietiekamās ASV industriālās jaudas jaunu autombumbu radīšanai (tika plānots dot vienlaicīgi vairāk kā 100 kodoltriecienu pa visu PSRS teritoriju, tai skaitā arī Latviju) un ļoti straujā PSRS atomenerģijas industrijas attīstība. PSRS radīja atombumbu praktiski no nulles: pirmās iestrādnes tika sāktas 1940.gadā, tās tika  pastiprinātas 1943.gadā, bet ļoti intensīvs darbs sākās tikai 1945.gadā. 1949.gadā PSRS veica pirmās atombumbas izmēģinājumu.

ASV ekspansija „aukstā kara” laikā

Pēc ASV prezidenta Franklina Rūzvelta (1882-1945) nāves un 2. pasaules kara par ASV galveno ienaidnieku kļūst PSRS un sociālistiskā sistēma. ASV uzsāk ciešu sadarbību ar vācu nacistiem un pārņem viņu iestrādnes (tai skaitā aģentūras tīklu bijušajās nacistu pārvaldītajās teritorijās). ASV elitē nostiprinās nacistiskās Vācijas elementi, bet pašā ASV sākas intensīva, primitīva un agresīva antisociālisma propoganda, kuras iespaids ir stipri jūtams joprojām kā primitīvs amerikāņu antisociālisms un antipadomisms. „Labklājīgajā” ASV, piemēram, ir milzum liels skaits bezpajumtnieku, daudz graustu rajonu un nav pieejamas pat viselementārākās sociālās garantijas, piemēram, dekrēta atvaļinājums sievietēm.

1946.g.-1949.g.: Ķīnas pilsoņu karā ASV sniedz militāru palīdzību Čankaiši (1887-1975) režīmam (tai skaitā bombardējot komunistu pozīcijas), kurš varu spēja saglabāt tikai Taivānas salā.
1947.g.- 1948.g.:  ASV ieved savu 6. floti Itālijas ostās, lai iespaidotu vēlēšanu
rezultātus un novērstu komunistu nākšanu pie varas. CIP organizē masveida  komunistu nogalināšanu.
1946.g.- 1949.g.: ASV (kopā ar Lielbritāniju) izraisa pilsoņu karu Grieķijā un nodibina monarhistisku režīmu.
1945.g.- 1953.g.: ASV apkaro patriotiskos spēkus Filipīnās, kas pretojās Japānas okupācijai. 1946.gadā Filipīnas pasludina neatkarību no ASV, bet reāla amerikāņu ietekme saglabājas (tāpat kā ASV kara bāzes, kuras tur ir joprojām) caur vairākām marionešu valdībām, ieskaitot diktatoru Markosu (1917-1989).
1945.g.- 1953.g.: PSRS un Ķīnas atbalstītās Ziemeļkorejas un ASV izveidotās Dienvidkorejas karš, kurš izceļas ar īpašu nežēlību no abām korejiešu pusēm un kurā tiek nogalināti apmēram 1,3 miljoni korejiešu un Korejas infrastruktūra tiek pilnībā iznīcināta. Karš beidzas ar pamieru un Korejas sadalīšanu Ziemeļkorejā un Dienvidkorejā, kurā joprojām atrodas ASV kara bāzes.
1948.g.: ASV organizē militāru apvērsumu Peru un atbalsta militāru apvērsumu Kostarikā.
1949.g.- 1953.g.: ASV un Lielbritānija vairākkārtīgi bez panākumiem mēģina gāzt Albānijas valdību un atjaunot monarhiju.
1950.g.: ASV karaspēks apspiež sacelšanos Pueortoriko.
1952.g.: ASV atbalsta Fulhensio Batistas (1901-1973) apvērsumu Kubā un viņa kļūšanu par diktatoru.
1953.g.: ASV un Lielbritānija organizē sev neizdevīgā Irānas premjera Muhameda Mosadeka (1882-1967) gāšanu. Nogalināti apmēram 70 000 cilvēku.
1953.g.-1954.g.: ASV specdienesti gāž nepaklausīgo Gvatemalas prezidentu Hakobo Arbensu (1913-1971), kurš atteicās sūtīt savu kontingentu karot Korejā un nacionalizēja ASV kompānijai „United Fruit Company”” agrāk atdotās zemes. Amerikāņi ieceļ sev paklausīgu diktatoru, kurš atdod „United Fruit” nacionalizētās zemes un veic represijas, izmantojot  „nāves eskadronus” un iznīcinot apmēram 120 000 cilvēku. 1957.gadā diktators tika nogalināts, bet 1960.gadā Gvatemalā sākās pilsoņu karš, kurš ilga līdz pat 1996.gadam.
1953.g. – 1964.g.: Britu Gvineja (pašreiz Gvineja). ASV un Lielbritānija dažādiem veidiem (organizējot streikus, teroristiskas akcijas) mēģina panākt valsts varas maiņu. Tam par iemeslu bija prezidenta Džegana (demokrātiski ievēlēta) realizētā neitralitātes politika un mēģinājumi radīt kapitālismam alternatīvu sabiedrisku iekārtu.
1955.g. – 1973.g.: Kambodža. ASV mēģina panākt sev nevēlamā prinča Sianuka (1922-2012) valdības gāšanu, tai skaitā arī militāriem līdzekļiem. Pēc tam, kad tas izdodas, valstī sākas jukas un pilsoņu karš, kurā militāri iejaucas arī ASV. Pilsoņu karā uzvar „sarkanie khmeri” un 1975.gadā izveidojas Polpota režīms, kurš veic vēl neredzētu genocīdu pret valsts iedzīvotājiem (bojā pēc dažādiem datiem iet 1-3 miljoni cilvēku). Ir pamats uzskatīt, ka „sarkano khmeru” terors notika ar kapitālistiskās pasaules atbalstu, lai diskreditētu sociālismu. „Sarkano khmeru” režīmu 1979.gadā likvidēja sociālistiskā Vjetnama.
1956.g.- 1958.g.: Balstoties uz t.s. „Eizenhauera doktrīnu” (1. Jebkura valsts, kuras neatkarība ir apdraudēta, var lūgt ekonomisku un militāru ASV palīdzību; 2. Sociālistiskās sistēmas un Padomju draudu prioritizācija; 3. Tuvie Austrumi kā tobrīdējais vājākais punkts cīņā pret sociālistisko sistēmu) ASV nostiprinās Tuvajos Austrumos, demonstrējot spēku un iejaucoties Sīrijas, Jordānijas un Libānas iekšējās lietās.
1957.g. – 1965.g.: Ar ASV un Nīderlandes atbalstu tiek gāzts patriotiskais Indonēzijas līderis Sukarno (1901-1970; Indonēzijas brīvības cīnītājs un pirmais valsts vadītājs), kurš sāka realizēt sociālistisku politiku, un viņa vietā par diktatoru kļūst ģenerālis Suharto (1921-2008), kurš turpmāko gadu laikā veic tīrīšanas un represijas, kuru rezultātā pēc dažādiem datiem tiek nogalināti 0,5-2 miljoni cilvēku.
1959.g.: ASV ieved karaspēku Laosā. Sākas pirmās militārās sadursmes ar Vjetnamu.
1959.g.: ASV armija apspiež dumpi pret proamerikānisko Haiti valdību.
1960.g.- 1965.g.: Ar ASV atbalstu tiek gāzts Kongo patriotiskais līderis Patris Lumumba (1925-1961) un par diktatoru kļūst ar CIP saistītais Mobutu (1930-1997).
1961.g.:  ASV mēģina gāzt Kubas valdību. Pēc neveiksmes ASV piespiež citas valstis ieviest Kubas ekonomisko blokādi. 1962.gadā, atbildot uz ASV raķešu izvietošanu Eiropā un Turcijā, PSRS mēģina izvietot kodolraķetes Kubā, kas noved līdz t.s. ”karību krīzei”, kad pasaule ir par mata tiesu no kodolkara.
1961.g. – 1973.g.: ASV karo Vjetnamā, izceļoties ar īpašu nežēlību, nometot 14 miljonus tonnu aviobumbu, izmantojot napalmu, ķīmiskos un bakterioloģiskos ieročus. Nogalināti vairāk nekā 4 miljoni vjetnamiešu.
1961.g.- 1964.g.: ASV atbalsta apvērsumu pret Brazīlijas tautā populāro prezidentu Gulartu (1918-1976), kurš ierobežoja kapitāla izvešanu no valsts un grasījās veikt fundamentālas valsts reformas. Pēc Gulartu  gāšanas 15 gadus Brazīlijā valda militāra hunta.
1961.g.: ASV specdienesti nogalina Dominikas republikas prezidentu Rafaelu Truhiljo (1891-1961), kuram paši 1930. gadā palīdzēja nonākt pie varas.
1963.g.- 1966.g.: Ar ASV palīdzību tiek gāzts demokrātiski ievēlētais Dominikas prezidents Huans Bošs (1909-2001). 1965.gadā ASV veic intervenci Dominikā un okupē to, lai nepieļautu Boša varas atjaunošanu. Nogalināti apmēram 3000 cilvēku.
1964.g.- 1973.g.: Pēc ilgām destabilizācijas akcijām pret demokrātiski ievēlēto
Čīles prezidentu Salvadoru Aljendi (1908-1973) ASV izdodas organizēt asiņainu militāro apvērsumu. Nogalināti apmēram 30 000 cilvēku. Nodibinās Pinočeta diktatūra, kurš iztirgo valsti ārzemniekiem un nežēlīgi apspiež ar to neapmierinātos.
1965.g.- 1974.g.: Vjetnamas kara ietvaros ASV bombardē Laosu, bruņo un finansē algotņus karam Laosā.
1967.g.- 1974.g.: Divas dienas pirms vēlēšanām ASV armijai un CIP izdodas gāzt Grieķijas premjerministru Papandreu (1919-1996), un varu pārņem t.s. „melnie pulkveži”. Nogalināti apmēram 8000 grieķu.
1968.g.:  Amerikā nogalināts cīnītājs par cilvēktiesībām Martins Luters Kings. Neilgi pirms nāves viņš teica: „Mana valdība ir pasaulē lielākā vardarbības izplatītāja”
1975.g.: Ar ASV atbalstu Indonēzijas diktators Suharto iebrūk Austrumtimorā. Nogalināti 250 000 cilvēku.
1975.g.: ASV veicina pilsoņu karu Angolā pret Kubas un PSRS atbalstīto sociālistu valdību un pēc tam arī Kongo un DĀR militāro intervenci. Nogalināts vairāk nekā miljons cilvēku.
1978.g.-1989.g.: ASV finansiāli, tehnoloģiski un organizatoriski atbalsta „contras” partizānus pret sandīnistu valdību un izraisa pilsoņu karu Nikaragvā, kurā tiek nogalināti apmēram 30 000 cilvēku.
1979.g.- 1992.g.: ASV un Saūdu Arābija finansiāli, tehnoloģiski un organizatoriski atbalsta karu Afganistānā pret PSRS spēkiem. Šiem nolūkiem tiek izveidots islāmistu teroristu starptautiskais tīkls.
1980.g.-1988.g.: ASV veicina, atbalsta un pat tieši piedalās Sadama Huseina vadītā Irākas iebrukumā Irānā, kurā Irāka izmanto ķīmiskos ieročus un kopsummā iet bojā vairāk kā miljons cilvēku.
1980.g.-1992.g.: ASV piedalās pilsoņu karā Salvadorā valdības pusē pret Nikaragvas atbalstītajiem sandīnistu spēkiem. Nogalināti apmēram 80 000 cilvēku. Karš sākās pēc tam, kad Salvadoras valdības „nāves eskadroni” nogalināja piecus sandīnistu līderus.
1981.g.- 1989.g.: ASV flote un aviācija veic vairākus uzbrukumus Lībijai.
1981.g.: ASV specdienesti organizē aviokatastrofu, kurā iet bojā faktiskais Panamas vadītājs ģenerālis Omārs Herera (1929-1981), kurš nepagarināja līgumu par ASV karabāzes saglabāšanu un panāca vienošanās parakstīšanu par Panamas kanāla nodošanu valdības rīcībā 1999.gadā.
1982.g.: Izraēla un ASV iebrūk Libānā. Vismaz 20 000 cilvēku nogalināti.
1983.g.: ASV karaspēks iebrūk Grenādā un gāž sociālistu valdību.
1988.g.: Saziņā ar ASV Irāka izmanto ķīmiskos ieročus pret kurdiem un apvaino tajā Irānu (ASV atbalsta un propagandē šo versiju). Pēc dažādiem datiem tiek nogalināti 100-180 tūkstoši cilvēku, pārsvarā civiliedzīvotāji.
1989.g.: ASV iebrūk Panamā, kur veic intensīvu bombardēšanu, un gāž ģenerāli Nortjegu (1934). Nogalināti apmēram 8000 cilvēku.
1989.g.: ASV prezidents Bušs Maltā tiekas ar PSRS prezidentu Gorbačovu, kur vienojas par jauno pasaules arhitektūru, kura paredz arī abu militāro bloku („Varšavas pakta” un NATO) izformēšanu. Kā ierasts, amerikāņi savas saistības neizpildīja.
1987.g.- 1994.g.:  Pēc 30 gadus ilgušās diktatora Duvaljē atbalstīšanas ASV ar militāriem līdzekļiem atbalsta mācītāja eksmarksista Aristīda (1953) nākšanu pie varas Haiti, kurš veic valstī „tirgus reformas”, izpārdodot visu ārvalstniekiem (amerikāņiem).

ASV agresijas akti pēc „aukstā kara” beigām

1991.gadā ar pilnīgu PSRS sagrāvi noslēdzas pēc Staļina nāves (1953.g.) sāktais specdiversiju kopums, kurā ievērojama loma ir arī ASV struktūrām. PSRS sadalās un tiek izlaupīta. Milzu resursi aizplūst uz ārzemēm (ASV kontrolētajām Rietumvalstīm), sociālā sistēma tiek iznīcināta, liels daudzums cilvēku paliek bez darba un tiek izmesti uz ielas. Strauji palielinās mirstība un katastrofāli samazinās dzimstība (Latvija no šī trieciena demogrāfiski vēl joprojām nav atguvusies un, iespējams, neatgūsies vairs nekad), cilvēki izdara pašnāvības, nodzeras un emigrē (kopsummā iet bojā miljoniem cilvēku). Lai gan ideoloģiskais pretinieks ir iznīcināts, ASV agresīvā politika tādēļ nemainās.

1991.g.:  ASV uzbrukums Irākai (risinot naftas konfliktu, Irāka okupēja Kuveitu, pirms tam saņemot neformālu ASV piekrišanu iebrukumam). Irākas ekonomiskā blokāde un  bombardēšanas turpinās līdz pat Sadama Huseina režīma gāšanai. Tā rezultātā iet bojā simtiem tūkstošu cilvēku.
1992.g.:  ASV iebrukums Somālijā
1992.g.-1995.g.: ASV veicina Dienvidslāvijas sadalīšanos un pilsoņu kara sākšanos, atbalstot musulmaņus un horvātus finansiāli, tehniski, organizatoriski un ar tiešiem militāriem uzbrukumiem serbiem.
1994.g.: ASV iebrukums Haiti, atjaunojot amatā militāristu gāzto proamerikānisko prezidentu Aristīdu.
1996.g. – 1999.g.: ASV atbalsta Kosovas mafiozos grupējumus (specializācija narkotiku un cilvēku tirdzniecība, prostitūcijas organizēšana) cīņā pret Dienvidslāviju. Nogalināti vairāk kā 1000 cilvēku.
1998.g.: Atbildot uz teroristiskiem aktiem pret ASV vēstniecībām Tanzānijā un Kenijā, ASV dod raķešu triecienus pa Afganistānu un Sudānu.
1999.g.: ASV militārs iebrukums Dienvidslāvijā, veicot tās bombardēšanu, infrastruktūras iznīcināšanu un vadības maiņu. Nogalināti apmēram 2000 cilvēku.
2001.g.: Ar ASV specdienestu līdzdalību tiek veikts ārēji „krāšņs” teroristisks akts, uzspridzinot divus Ņujorkas debesskrāpjus un vienu blakus ēku. Bojā gāja vairāk kā 2500 cilvēku. Aizsedzoties ar teroraktu, ASV valdība izsludināja „karu pret terorismu”, ar ko attaisnoja iekšējās vajāšanas, Amerikas pilsoņu brīvību ierobežojošu likumu pieņemšanu un ārēju agresiju.
2001.g.: ASV iebrūk Afganistānā, apvainojot to teroristu slēpšanā, un okupē to.
2002.g.: ASV sāk bezpilotu lidmašīnu preventīvus uzbrukumus objektiem Jemenā, Pakistānā, Somālijā un Afganistānā, kuri ik pa brīdim turpinās visus šos gadus līdz pat šodienai. Oficiāls uzbrukumu pamatojums – cīņa ar terorismu, praktiski – viss kas pēc nepieciešamības. Ir ziņas, ka šajos uzbrukumos iet bojā daudz  civiliedzīvotāju.
2003.g.: Aizbildinoties ar „cīņu pret terorismu” un ķīmisko ieroču esamību, ASV iebrūk Irākā un okupē to. Vēlāk noskaidrojas, ka Irāka ķīmiskos ieročus bija jau iznīcinājusi un ASV vadībai nebija pierādījumu par to esamību. Irākā sākas iekšējas jukas, kā rezultātā iet bojā simtiem tūkstoši cilvēku.
2003.g.: ASV organizē „rožu revolūciju” Gruzijā, apšaubot parlamenta vēlēšanu rezultātus, atbalstot cilvēku masu iziešanu ielās un gāžot līdzšinējo prezidentu Eduardu Ševardnadzi. Par jauno Gruzijas vadītāju kļūst ar ASV specdienestiem saistītais Mihails Saakašvili, kurš veic nežēlīgas represijas pret saviem politiskajiem un biznesa pretiniekiem, kā arī personīgajiem ienaidniekiem.
2004.g.: ASV organizē „oranžo revolūciju” Ukrainā, apšaubot prezidenta vēlēšanu rezultātus, kā rezultātā par prezidentu kļūst ar CIP saistītais galīcietis Viktors Juščenko.
2005.g.: ASV organizē „tulpju revolūciju” Kirgīzijā, apšaubot parlamenta vēlēšanu rezultātus un gāžot esošo prezidentu Askaru Akajevu.
2006.g.: Izgāžas ASV mēģinājums organizēt kārtējo „krāsaino” revolūciju Baltkrievijā, apšaubot vēlēšanu rezultātus.
2008.g.: ASV veicina un atbalsta Gruzijas iebrukumu Dienvidosetijā. Iejaucas Krievija, Gruzijas spēki tiek sakauti. Strauji pasliktinās ASV- Krievijas attiecības, abu valstu atomkuģi „satiekas” Vidusjūrā, kas pats par sevi jau ir potenciāls atomkara drauds.
2010.g. – 2011.g.:  ASV kopā ar Saūda Arābiju organizē t.s. „arābu pavasari”, kura rezultātā notiek valsts apvērsumi Tunisijā, Jemenā un Ēģiptē, pie varas nākot radikālajiem islāmistiem un notiek plaši protesti lielākajā daļā musulmaņu valstu. Apvērsumu sērija iesprūst Lībijā, bet apstājas Sīrijā.
2011.g.:  ASV atbalstītā „arābu pavasara” ietvaros tiek mēģināts gāzt Muamara Kadafi (1942-2011) režīmu Lībijā. Valdības spēki uzvar dumpiniekus. Pēc dumpja apspiešanas, aizsedzoties ar „civiliedzīvotāju aizsardzību”, ASV veic regulāru Lībijas bombardēšanu un Lībijā karo NATO specvienības. Virknes nodevību rezultātā Kadafi spēki tiek sakauti, bet viņš pats sagūstīts, spīdzināts, nogalināts, publiski izkropļojot viņa mirstīgās atliekas. Iebrukuma rezultātā ir cietusi Lībijas infrastruktūra, naftas atradnes pārņem ASV kompānijas, bet valstī sākas haoss.
00323_crocodile_tears_for_syria

2011.g. – 2014.g.: ASV atbalstītā „arābu pavasara” ietvaros tiek mēģināts gāzt Bašara al Asada (1965) valdību. Sīrijas specdienesti un armija ir uzdevumu augstumos un nepieļauj nekārtības. Sākas Sīrijas valdības spēku karš ar Saūdu Arābijas, Izraēlas, ASV u.c. valstu atbalstītiem kaujiniekiem, kuri tiek iesūtīti no ārienes (kopumā 73 valstīm). 2013.gadā ASV gatavojās tieši iejaukties Sīrijas konfliktā, veicot raķešuzbrukumus un bombardēšanas, ko nepieļāva, pirmkārt, Krievija, nosūtot uz Sīriju savus atomkuģus. Karš turpinās joprojām. Nogalināti vairāk kā simts tūkstoši cilvēku, infrastruktūra tiek regulāri iznīcināta.
2012.g.: Pilnībā izgāžas ASV mēģinājums organizēt „krāsaino” revolūciju Krievijā, sākumā apšaubot parlamenta vēlēšanu rezultātus un gatavojoties apšaubīt prezidenta vēlēšanu rezultātus. Proamerikāniskie spēki tiek sagrauti pēc tam, kad pēc apmēram 40 tūkstošu lieliem proamerikāniskiem mītiņiem, vairāk kā -20 grādu salā Maskavā tiek noorganizēts apmēram 140 tūkstošus liels antiamerikānisks mītiņš.
2014.g.: ASV organizēts un atbalstīts nacistu bruņots apvērsums Ukrainā.
………………

Daži avoti:
http://gramataselektroniski.blog.com/2010/10/24/dzive-karastavokli-janis-kucinskis/
http://en.wikipedia.org/wiki/American_imperialism
http://www.smplanet.com/teaching/imperialism/
http://rt-russian.livejournal.com/3543905.html
http://www.extranews.kg/bolshaya-politika/226-ne-smotri-koso-na-yanki-vtorzhenie-poluchish.html

Ivars Prūsis
/02.04.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Zināšanu ideoloģijas dvīņubrāļi

00324_4712Tā dēvētajā sadzīves filosofijā, kuras visizplatītākā tribīne ir virtuve, alus bārs un Interneta komentāri, ideoloģijai ne reti pārmet melošanu. Daudzi cilvēki netic ideoloģijai. Viņi uzskata, ka ideoloģija balstās uz meliem. Daudziem cilvēkiem škiet, ka ideoloģija strādā ar melīgām ķimikālijām.

   Taču faktiski tā tas nav. Precīzāk jāsaka: agrāk tā tas nebija. Tradicionāli ideoloģija nebalstās uz meliem. Ideoloģija galvenokārt balstās uz emocionālām konstrukcijām, kurām ir ļoti augsta idealizācijas pakāpe. Tik augsta, ka daudziem cilvēkiem šīs konstrukcijas izklausās kā meli.

   Tā, piemēram, sociālisma ideoloģija, viena no galvenajām Jauno laiku ideoloģijām Rietumu civilizācijā, maksimāli idealizē sociālo taisnīgumu, vienlīdzību, cilvēku nākotnes perspektīvas. Otra ļoti svarīga Jauno laiku ideoloģija, nacionālsociālisms (nacisms), maksimāli idealizē rasi, valsti, dzimto zemi, radot slaveno vācu asins un zemes mistrojumu (Blut-und-Boden-Ideologie). Jauno laiku trešā svarīgākā ideoloģija, liberālisma ideoloģija, idealizē privāto iniciatīvu, tirgus ekonomiku, cilvēka individuālo brīvību.

   Minētās ideoloģijas nemelo un neko nepasniedz nepatiesā gaismā. Visas minētās ideoloģijas balstās, kā jau teicu, uz maksimālu idealizāciju. Emocionālās konstrukcijas (sociālais taisnīgums, valsts, rase, cilvēka individuālā brīvība u.c.) tiek ieteiktas maksimālu ideālu formātā kā augstākā pilnība un ļaužu centienu augstākais galamērķis.

   Saprotams, jebkurai idealizācijai nākas rēķināties ar ticamības pakāpi un attiecīgā ideāla reālās sasniegšanas dinamiku. Ja ideologu solītie ideāli praktiski netiek ne mazākā mērā sasniegti, tad ideoloģija zaudē  ticamību un vairs nespēj atbalsoties cilvēku apziņā.

   Kā zināms, sociālisma sistēma (sociālisma ideoloģija) sabruka vienā naktī, jo cilvēki jau sen vairs neticēja sociālisma ideāliem. Cilvēki jau sen zināja, ka viņiem tiek „pūstas pīlītes”. Sociālisma sistēmas sabrukumam bija dažādi iemesli, taču viens no psiholoģiski dziļākajiem iemesliem bija ideoloģiskais neadekvātums.

   Tas pats sakāms par nacisma ideoloģiju. Tikai šajā gadījumā, domājams, galvenā loma ir cilvēku kaunam par rasu teoriju – Blut-und-Boden-Ideologie. Cilvēces morāli humānajā attīstībā XX gadsimta otrajā pusē neiederās kāda etnosa (rases) ģenētiskā, intelektuālā, politiskā, ģeopolitiskā, ekonomiskā, kulturoloģiskā pārākuma un īpašo tiesību demonstrācija. Ne velti nacisma recidīvi  („Latviju tikai latviešiem” u.tml.) tiek nekavējoties kategoriski nosodīti, jo nav pieņemami mūsdienu sabiedrībā. Etniskās tolerances līmenis ir ļoti augsts mūsdienu sabiedrībā, un mūsdienu sabiedrība lepojās ar saviem vispārcilvēciskās brālības un konsolidācijas panākumiem.

   Tomēr cilvēku priekšstatiem par ideoloģijas melīgumu ir reāls pamats. Pēc II Pasaules kara līdz pat šodienai ar ideoloģiskajiem meliem nākas regulāri sastapties, jo tika radīta jauna tipa ideoloģija, kas pilnā mērā balstās uz meliem.

   Melīgās jaunā tipa ideoloģijas rašanos veicināja sociāli politiskie apstākļi. Pēc II Pasaules kara cilvēces dzīvē pirmo reizi radās apstākļi, kuri lika būtiski izmainīt ideoloģijas saturu un funkciju.

   Idealizēto emocionālo konstrukciju vietā stājās zināšanu bloki par noteiktām tēmām. Respektīvi, jaunā tipa ideoloģija tiecās vajadzīgajā virzienā ietekmēt cilvēku zināšanas. Jaunā tipa ideoloģija cilvēkiem neko nesola un cilvēkus nekur neaicina. Jaunā tipa ideoloģija vienīgi sniedz cilvēkiem zināšanas. Sniedz tādas zināšanas, lai cilvēki visu uztvertu un novērtētu ideoloģiski vajadzīgajā virzienā. Jaunā tipa ideoloģija cilvēkus zombē nevis ar skaistiem lozungiem, bet ar speciāli atlasītām un apstrādātām zināšanām. Tāpēc jaunā tipa ideoloģiju vēlos dēvēt par zināšanu ideoloģiju. Ja agrāk ideoloģijas saturs un funkcija bija tautas cilvēciskās kvalitātes uzlabošana un valsts celtniecība, mobilizējot konkrētu sabiedrību (nāciju) noteiktu tagadnes un nākotnes uzdevumu izpildei, tad pēc II Pasaules kara ideoloģijas misija radikāli izmainījās.

   Pirmkārt, jaunā tipa ideoloģija adresēta visai cilvēcei.

   Otrkārt, jaunā tipa ideoloģijas uzdevums ir ietekmēt visas cilvēces zināšanas par noteiktām parādībām. Un, lūk, jaunā tipa ideoloģijas melīgums izpaužās tādējādi, ka tiek izplatītas nepatiesas zināšanas.

   Pēc II Pasaules kara cilvēces vēsturē pilnīgi jauns notikums bija tā saucamais aukstais karš. Cilvēce lieliski pazina „karstos karus”, risinot konfliktus bruņotā veidā un frontes ierakumos. Ar „auksto karu” cilvēce sastapās pirmo reizi. Konfliktus nācās risināt ideoloģiskā veidā. Pats par sevi saprotams, ka „aukstais karš” (reāli – ideoloģiju karš) stimulēja jauna tipa ideoloģijas rašanos, un ideoloģijas jauns tips tika ļoti veiksmīgi radīts.

   To radīja anglosakšu politiskā elite ASV virsvadībā. PSRS ideoloģijā pēc II Pasaules kara nekas principā nemainījās, turpinot planetārā mērogā propagandēt sociālisma (komunisma) skaistos ideālus. Rietumu jaunā tipa ideoloģija nepropagandē skaistus ideālus, bet noteiktas zināšanas par visjaunāko laiku vēsturi, PSRS, sociālismu.

   Skaidrs, ka zināšanu propaganda (zināšanu ideoloģija) ir piezemētāks un masu cilvēkiem saprotamāks līmenis nekā komunistiskās nākotnes skaistās fantāzijas. Tāpēc nav jābrīnās, ka PSRS zaudēja „aukstajā karā”.

   „Aukstais karš” sākās 1946.gada sākumā. Pirmo reizi jēdzienu „aukstais karš” Džordžs Orvels lietoja jau 1945.gada 19.oktobrī kādā no saviem rakstiem.

   „Aukstā kara” abu pretinieku galvenais mērķis bija diskreditācija. PSRS centās diskreditēt kapitālisma iekārtu, anglosakšu politiskā elite centās diskreditēt sociālisma iekārtu. Realizējot savu mērķi, PSRS galvenokārt slavēja sociālisma priekšrocības, bet anglosakšu politiskā elite galvenokārt izplatīja konkrētas zināšanas, tādējādi formējot planētas iedzīvotāju izglītības saturu par PSRS, sociālisma sistēmu un Jauno laiku vēsturi. Var droši teikt, ka arī pašlaik cilvēces prāvas daļas zināšanas par daudzām tēmām ir „aukstā kara” jaunā tipa ideoloģijas sasniegums.

   Diskreditācija, cieņas un autoritātes graušana, ne vienmēr prot atsacīties no melošanas. Diskreditācija var izmantot dažādus līdzekļus un tajā skaitā var nemelot. Anglosakšu politiskā elite izmanto melus.

   Manuprāt, pašlaik pasaules sabiedrībai ir skaidrs, kāpēc tas tā notiek. Pašlaik var droši (argumentēti) teikt, ka anglosakšu politiskā elite nekaunās par savu melošanu un pat publiski lepojās, ka ar melošanu ir guvusi panākumus. Anglosakšu politiskās elites pārliecībā melošana ir viņu politoloģiskās mentalitātes morāli normāla parādība.

   Tā, piemēram, anglosakšu politiskā elite melīgi apsolīja Gorbačovam nepaplašināt NATO, anglosakšu politiskā elite savā laikā apsolīja nebombardēt Belgradu un nesen Lībiju, tāpēc Krievija (prezidents Medvedjevs) atbalstīja ANO Drošības padomes attiecīgo rezolūciju; nupat Kijevā anglosakšu politiķi pēc apmēram 20 minūtēm melīgi lauza noslēgto vienošanos ar Ukrainas prezidentu Janukoviču. Tie ir populārākie piemēri, kurus tagad izmanto pasaules analītiķi, vērtējot ASV un tās tuvāko sabiedroto valdošās elites morālo līmeni.

   1949.gadā izdotajā ļoti plaši „uzpiārētajā” romānā „1984” attēlotā Patiesības ministrija (melu fabricēšanas iestāde) tagad asociējās ne tik daudz ar PSRS, kā ar ASV. Romānā minētie absurdie
lozungi „Karš ir miers”, „Brīvība ir verdzība”, „Nezināšana ir spēks” ir dzīves realitāte vadāmā haosa laikmetā, kad dominē iracionālas politiskās kombinācijas un ideoloģija balstās uz fantastiskiem meliem.

   Mūsdienās var okupēt citu valsti un medijos cilvēcei iestāstīt, ka okupanti ir ieradušies valstī nodibināt mieru un demokrātiju. Var iestāstīt, ka okupanti dod okupētajai tautai brīvību, kas, protams, reāli ir verdzība un nacionālo bagātību izlaupīšana. Tipiskākais piemērs ir „Irakas brīvība” (Operation Iraqi Freedom), kā saucās ASV un NATO militārā operācija, okupējot Iraku 2003.gadā.

   Latvijā mums ir ļoti labi zināms, kāda vērtība ir lozungam „Nezināšana ir spēks”. Pie mums anglosakšu politiskās elites uzraudzībā nekad nav bijusi kompetenta (zinoša) vara. Pie mums nezināšana ir vienīgais politiskais spēks. Pie mums pēcpadomju gados faktiski nekad nav bijis parlamentārais, valstiski administratīvais, tieslietu, augstākās izglītības iestāžu, biznesa, masu komunikācijas līdzekļu, garīgās kultūras iestāžu spēks, kas balstītos uz nopietni vērtējamām zināšanām. Latvijas moto noteikti ir „Nezināšana ir spēks”.

   Grūti iedomāties, cik dziļam ir jābūt melošanas cinismam, lai pateiktu (tas notika 1996.g.), ka ASV ārpolitikas mērķis ir „labvēlīga/labsirdīga/labdarīga/devīga globālā hegemonija” („benevolent global hegemony”). Tik odiozs leksiski semantiskais salikums (labvēlība + hegemonija) var ienākt prātā tikai ļoti ciniskā un izteikti iracionālā atmosfērā, kad melošana jau ir mentalitātes organiska sastāvdaļa un institucionāli akceptēta darbība. Saskaņā ar minēto mērķi tautām (arī latviešiem) ir laimīgi jāsmaida, ka amerikāņi svešā zemē realizē labvēlīgu/labsirdīgu/labdarīgu/devīgu (tādi ir angļu vārda „benevolent” latviskie varianti) hegemoniju – kundzību un valdošo pārākumu.

   Cilvēces militārā gudrība māca, ka nav saprātīgi vienlaikus karot ar vairākiem ienaidniekiem. Šī gudrība tika ņemta vērā arī „aukstajā karā”. Katra puse karoja tikai ar vienu ienaidnieku. Lai realizētu minēto militāro gudrību un karotu tikai ar vienu ienaidnieku, abām pusēm bija jāveic zināma, sacīsim, metodoloģiskā operācija; proti, precīzi jānorobežo un jādefinē ienaidnieks. Tas bija nepieciešams tāpēc, ka abām pusēm vajadzēja pieņemt lēmumu par nacismu (plašākā izpratnē – fašismu).

   PSRS „aukstajā karā” par galveno ienaidnieku pasludināja kapitālistisko iekārtu, kuras necilvēciskākais variants ir nacisms (fašisms). Fašistiskās valstis tika sakautas, tāpēc PSRS ideoloģija bija pievērsta kapitālistiskās iekārtas kritikai un tajā skaitā nacisma (fašisma) atdzimšanas nepieļaušanai kapitālistiskajā iekārtā. Sociālisma ideologiem nacisms nebija metodoloģiskā problēma. Nacisms ir milzīgs ļaunums un tā restaurācija nav pieļaujama. Tāpēc sociālisma ideoloģiskā pieeja bija skaidra un viendabīga- galvenais ienaidnieks ir kapitālisms.

   Turpretī anglosakšu politiskajai elitei nacisms pēc II Pasaules kara sagādāja lielas problēmas. Protams, nacisms arī Rietumos tika pasludināts par lielu ļaunumu. Rietumu valstis radīja juridisko bāzi, lai likumdošanā nepieļautu nacisma publisku klātbūtni savā zemē.

   Šajā sakarā Internetā tika ievietots interesants anonīms komentārs par aktivitātēm Latvijā 16.martā. Tas ir uzrakstīts „mūsdienīgā” latviešu valodā, taču domu var saprast: „savadi ,ka daugavas vanagi,kuri izdomaja provokaciju datumu 16 marta,nekad kops 1952 gada nav sarikojusi nevienu gajienu savas mitnes zemes,ne Vacija,ne Asv ,ne Kanada,ne Australija.PAREIZI REALI BAIDAS NOKLUT CIETUMA PAR NEONACISMA PROPOGANDU.bet latvija var atrast jaunos vl analfabetus ,kuri 16 marta Riga riko provokacijas pie Brivibas pieminekla ar saviem,,gajieniem,,”.

   Jau tūlīt pēc kara anglosakšu politiskajai elitei galvassāpes sagādāja zinātnieki, kuri sāka enerģiski interesēties par nacisma idejisko ģenēzi. Zinātnieki ļoti ātri noskaidroja, ka nacisma dzimtene ir Anglija. Vācu nacisti ar fīreru priekšgalā savas etnopolitiskās un rasu teorijas radoši smēlās britu intelektuālajā mantojumā. Galvenokārt britu koloniālās politikas teorētiskajos pamatojumos.

   Par to, kā anglosakšu politiskā elite mūsdienās neļauj publicēt darbus par vācu nacisma izcelsmi Anglijā, visvairāk var pastāstīt Bakū dzimušais Vācijas, ASV un Meksikas universitāšu profesors izcilais armēņu izcelsmes sociologs un vēsturnieks Manuels Sarkisjancs (Emanuel Sarkisyanz, 1923). Viņš ir uzrakstījis fundamentālus darbus par nacisma laboratoriju Anglijā. Internetā ir ievietots viņa stāstījums par rafinēto pretošanos izdot viņa monogrāfijas.

   Anglosakšu politiskā elite atrada izeju, ko darīt ar nacismu. Tika pieņemts reti zemisks lēmums nacismu un sociālismu atzīt par dvīņubrāļiem. Lai diskreditētu PSRS, sāka zemiski sludināt, ka sociālisms ir tāds pats ļaunums kā nacisms. Pasaules sabiedrību sāka pārliecināt, ka nacisms un sociālisms ir identiski fenomeni.

   Tāda zemiska konstrukcija anglosakšu politiskajai elitei bija ļoti izdevīga, jo tā palīdzēja piesavināties PSRS grandiozo ieguldījumu uzvarā pār nacistisko Vāciju. Pateicoties tādai zemiskai konstrukcijai, pasaules sabiedriskajā domā varēja iezombēt melīgas zināšanas par ASV uzvaru II Pasaules karā un PSRS nacistisko (fašistisko) būtību.

   Anglosakšu radītajai jauna tipa ideoloģijai, kas balstās uz nepatiesu zināšanu izplatīšanu, ir milzīgi panākumi. Tas ir jūtams arī Latvijā. Medijos tiek regulāri rakstīts, ka „simboliskās vienādības zīmes likšana starp Staļina un Hitlera režīmiem ir vairāk vai mazāk noticis fakts”, „Nacisms un staļiniskais komunisms – līdzvērtīgi”, „Lamuvārds “fašisms” mums parasti asociējas ar vēsturisko sarkano vai brūno totalitārismu”.

   Melīgā jaunā tipa ideoloģija ignorē, piemēram, Hitlera, Čērčila, Rūzvelta, Rietumu antifašistiskās kustības un izcilāko intelektuāļu viedokli par nacisma un sociālisma kardinālajām atšķirībām. Melīgā jaunā tipa ideoloģija ignorē to cilvēku piemiņu, kas atdeva dzīvību kaujās pret nacistu armiju. Tajā skaitā ASV 418 000 kritušo un 74 000 bez vēsts pazudušo karavīru piemiņu. PSRS demogrāfiskie zaudējumi II Pasaules karā bija 26,6 miljoni cilvēku.

   Ikvienam interesentam ir pieejams Hitlera nacionālsociālisma (nacisma) un sociālisma salīdzinājums. Hitlers neatzina nacionālsociālisma un sociālisma līdzvērtību. Nepārvaramās atšķirības viņa ieskatā ir šādas. Nacionālsociālisms pretstatā sociālismam nenoliedz privātīpašumu un cilvēcisko individualitāti. Atšķirībā no sociālisma nacionālsociālisms ir patriotisks. Hitlers saka, ka nacionālsociālistisko partiju viņš varēja nosaukt par liberālo partiju. Taču to nedarīja, jo nacionālsociālisti nav internacionālisti. Nacionālsociālisti ir nacionālisti, bet nevis internacionālisti. Nacionālsociālisti savai valstij pieprasa izpildīt strādājošo šķiras taisnīgās prasības, balstoties uz rases solidaritāti. Sociālismā turpretī valda proletariāta šķiriskā solidaritāte. Nacionālsociālistiem rase un valsts ir vienots veselums. Sociālistiem tā tas nav. Viņiem rase vispār neinteresē.

   Sociālisms un fašisms nav dvīņubrāļi V.Čērčila Fultonas runā 1946.gada 5.martā. Gluži pretēji. Čērčils krasi pretstata fašistisko Vāciju un PSRS. Viņš aicina nepieļaut neofašisma un neofašistisko valstu rašanos. PSRS viņam nav fašistiska vai neofašistiska valsts.

   Savā runā viņš brīdina par PSRS ģeopolitiskās varenības („padomju sfēras”) pieaugumu un „dzelzs priekškara” rašanos Eiropā, to sašķeļot divās atšķirīgās un naidīgās daļas, tādējādi likvidējot eiropiešu vēsturisko vienotību. Šajā ziņā Vinstona Čērčila loģika ir pamatota. Tā ir gudra un patriotiski noskaņota valstsvīra loģika, domājot par savas zemes un anglosakšu ģeopolitisko interešu saglabāšanu. Taču nekādā gadījumā viņš nepieļauj sociālisma un fašisma vienādošanu.

   To nepieļāva arī ASV prezidents Franklins Rūzvelts. Diemžēl viņš nepiedzīvoja uzvaru pār nacismu. Prezidents mira 1945.gada 12.aprīlī. Daudzi analītiķi viņa nāvi uzskata par Rietumu politikas stratēģisko robežu. Pēc Rūzvelta nāves Rietumu politiskā elite sāka brāļoties ar fašismu un fašisma eliti integrēja savā elitē. Jebkurā gadījumā tas ir fakts, ka pēc kara fašisti tika inkorporēti cīnītāju pulkā pret PSRS.

   Nacismu un sociālismu nevienādoja Rietumu izcilais zinātnes filosofs Karls Popers (Karl Raimund Popper, 1902-1994) savā klasiskajā darbā „Atvērta sabiedrība un tās ienaidnieki” (1945). Viņš pat neuzdrošinājās jēdzienu „totalitārisms” attiecināt uz sociālismu, kā to tagad ar vieglu roku dara ļoti daudzi runājoši un rakstoši eksperti.

   Aleksandrs Zinovjevs (Александр Александрович Зиновьев, 1922-2006), Rietumu civilizācijas loģikas un socioloģijas ģēnijs, no PSRS izsūtīts zinātnieks un rakstnieks, atzina: „Staļins izcīnīja triumfālu uzvaru, turklāt pretēji visām tā laika prognozēm, kas paredzēja Hitlera ātru uzvaru. It kā uzvarētājus netiesā. Taču attieksmē pret Staļinu viss notiek pretēji: visu veidu pigmeju mākonis velta titāniskas pūles, lai falsificētu vēsturi un nozagtu Staļina un staļinisma lielo vēsturisko uzvaru”.

   Rietumos nacismu jau nosodīja 30.gados. Materiālu tam pietika. Nacisma iezīmes spilgti izpaudās fašisma labējās politiskajās kustībās Itālijā no 10.gadiem, vēlāk Rumānijā, Portugālē, Spānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Polijā, Igaunijā, Latvijā. Vācijā  Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija („Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei”) tika dibināta 1920.gadā. Harbinā no 1931.gada darbojās Viskrievijas fašistiskā partija, ASV no 1933.gada darbojās Viskrievijas fašistiskā organizācija. Taču pirmskara nacisma nosodījumā neeksistēja dvīņubrāļi – nacisma un sociālisma identiskums.

   Zinātnieku aprindās valda uzskats, ka dvīņubrāļu reakcionārā „analītika” sākās austriešu ekonomista un sociālā filosofa Frīdriha Augusta fon Hajeka (Friedrich August von Hayek, 1899-1992) grāmatā „Ceļš uz verdzību” (1944).

   Fon Hajeks nodzīvoja dāsnu mūžu. Viņš netiecās radīt savas teorijas, bet nepārtraukti cīnījās pret citu autoru teorijām. Viņš savā mūžā cīnījās pret britu ievērojamā ekonomista Džona Keinsa zinātniskajiem uzskatiem, kolektīvismu, totalitārismu, holismu, scientismu, vēsturiskumu, konstruktīvo racionālismu, mūža beigās pret sociālo liberālismu. II Pasaules kara laikā viņš dzīvoja Anglijā un cīnījās pret sociālismu.

   Fon Hajekam nepatika sociālisms. Viņš sociālismu uzskatīja ne tikai par savu, bet visas cilvēces lielāko ienaidnieku. Lai nostiprinātu savu tēžu prestižu, fon Hajeks sociālismu vienādo ar fašismu. Turklāt nebaidās zinātniski grēkot, jo viņaprāt sociālismā un fašismā kopīgākais esot totalitārisms. Fon Hajeka grāmatu Rietumu zinātnieki novērtēja kā fantastisku pārspīlējumu.

   Fon Hajeks ir pionieris divējādā ziņā. Viņš pirmais apskata fašisma un sociālisma kopību, un pirmais sociālajās zinātnēs iedibina tradīciju jēdzienu „totalitārisms” lietot negatīvā nozīmē.

   Jēdzienu „fašisms” vispārinoši populārā nozīmē tolaik jau lietoja daudzi autori. Tā, piemēram, austriešu psihologs Vilhems Raihs (Wilhelm Reich, 1897- 1957) 1933.gadā publicēja grāmatu „Masu psiholoģija un fašisms”, kuru cītīgi lasīja Rietumu izglītotā sabiedrība. Taču jēdzienu „totalitārisms” pirms fon Hajeka zinātnē visi lietoja pozitīvā nozīmē.

   Ļoti svarīgi ir tas, ka K.Popers jēdzienu „totalitārisms” neattiecināja uz sociālismu. Viņš rīkojās godīgi. Viņš analizēja totalitārisma vēsturisko izcelsmi un filosofiski analītisko interpretāciju, sākot ar Platona darbiem un totalitārisma izpausmes saskatīja Rietumu kultūras visos laikmetos. Vienmēr kādi politiskie spēki uzsvēra valsts totalitāro svētību.

   Jēdziens „totalitārisms” ir cēlies no latīņu „totalitas” – pilnība, mērķtiecīgums. XX gs. 20.gados jēdzienu „totalitārisms” attiecināja uz Itāliju, kur B.Musolīni veidoja totalitāru valsti („stato totalitario”). Itālijā un Vācijā (30.gados) jēdzienam „totalitāra valsts” bija pozitīva nozīme. Tika slavētas valsts rūpes par cilvēku dzīvi. Opozīcija, saprotams, kritizēja valsts politiku. Tomēr kopumā totalitārisms neasociējās ar kaut ko šausmīgu un absolūtu ļaunumu. Savukārt itāļu opozīcija kritiski izsacījās nevis par Musolīni totalitārismu, bet gan autoritārismu. Tas nav viens un tas pats.

   Fon Hajekam neveicās. Viņš nekļuva galvenais sociālisma, nacisma un totalitārisma kritiķis. CIP par galveno vācu un padomju totalitārisma kritiķi „uzpiārēja” savu finansēto projektu aktīvisti ASV dzīvojošo autori Hannu Ārenti (Hannah Arendt, 1906 -1975). Viņas grāmata „Totalitārisma izcelsme” (1951) tagad tiek nemitīgi slavināta arī tādos Latvijas saitos kā „satori.lv”. Tie, kuri īpaši naidīgi salīdzina sociālismu un fašismu var kļūt par H.Ārentes prēmijas laureātu. No 1994.gada prēmiju piešķir Brēmenes pašvaldība kopā ar H.Bella fondu.

   Pēc H.Ārentes par totalitārismu rakstīja daudzi zinoši cilvēki – Raimons Ārons, Karls Fridrihs kopā ar Z.Bzežinski un viens pats atsevišķi, Milovans Džilass u.c. Taču par totalitārisma pētniecības korifeju joprojām tiek pasniegta skaista un literāri talantīga dāma – Hanna Ārente. Viņa ir totalitārisma kritikas simbols.

   Zināšanu ideoloģijai, protams, neinteresē tādas smalkas nianses kā zināšanu patiesīgums un zinātniskums. Tas nekas, ka H.Ārentes grāmatā, teiksim, jēdziens „totalitārisms” lietots ļoti šauri, ar to apzīmējot tikai Hitlera valdīšanas laiku (1933-1945) un Staļina valdīšanas laiku (1930-1953). Zināšanu ideoloģijas galvenais mērķis uzburt liberālās demokrātijas fundamentālākā ienaidnieka tēlu, diskreditēt PSRS un parādīt sociālismu kā šausmīgu ļaunumu Ārentes kundzes grāmatā ir sasniegts. Zināšanu ideoloģijai neinteresē CIP mākslīgi „uzpiārētās” Ārentes kundzes grāmatas radikālā kritika, kas gadu desmitiem turpinās Rietumu zinātniskajās aprindās. Piemēram, izcilā vācu sociālo zinātņu teorētiķa Kārļa Šmita (Carl Schmitt, 1888 – 1985) būtiskās iebildes pret H.Ārentes konceptuālo primitīvismu. Zināšanu ideoloģija atbalsta tikai tos plašai auditorijai viegli uztveramos publicistiskos darbus, kuros ir noniecināta Padomju Savienība un izraisīts emocionālais šoks pret sociālismu. Tāpēc zināšanu ideoloģija aktīvi izmanto arī A.Solžeņicina darbus, jo to galvenā priekšrocība ir šoks par milzīgo teroru, kaut gan upuru skaits ir ļoti bezatbildīgi pārspīlēts un tekstiem nav nekāda literāri mākslinieciskā vērtība.

Arturs Priedītis
/2014.g.marts/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Gendera teorijas krahs: dvīņu Reimeru traģēdija

Braiens un Brūss-Brenda Reimersi

Braiens un Brūss-Brenda Reimeri

„Bērnam ir pašam jāizlemj kāds viņam ir dzimums”. Šī frāze, ko kādreiz varēja atļauties pateikt tikai jukušais, šodien „civilizētās” valstīs nevienu vairs neizbrīna. Rietumos jautājums par gendera (dzimuma) pašidentitāti šodien tiek nostādīts kā eiropeiskās tolerances pamats.

Jau labu laiku ES līmenī tiek lobēta galēji amorāla un absurda prakse, kura balstās t.s. „gendera teorijā”, saskaņā ar kuru cilvēka dzimums neesot iedzimts, bet gan rodas audzināšanas rezultātā, attiecīgi tas varot tikt brīvi mainīts, nodrošinot attiecīgu audzināšanu (tā rezultātā pats dzimuma termins var kļūt nosacīts un jau tagad oficiālos ES dokumentos vārdi tēvs un māte tiek aizstāti ar vārdiem „vecāks nr1” un „vecāks nr2”, nerunājot par Skandināvijas valstu praksi, kur mazgadīgo kropļošana jau ir kļuvusi par ikdienišķu normu).

Šis ārprāts tiek pamazām ieviests arī Latvijā, kā redzamākais vēstnesis bija t.s. „viņķeles grāmatiņa”, bet kas praksē jau izpaužas dažādās pirmskolas un skolu veiktās lomu spēlēs, kurās bērniem liek „iejusties” pretējā dzimumā, tai skaitā arī pārģērbjoties pretējā dzimuma drēbēs. Lai saprastu, ka šī teorija ir absurda un tikai kropļo bērnu psihi, daudz prāta nevajag un tāpēc nevajag būt psihologam, bet diemžēl cilvēki savā ārprātā ir aizgājuši tik tālu, ka to ir apstiprinājuši arī praktiski. Visplašāk zināmais šai ziņā ir dvīņu Reimeru traģiskais gadījums.

Kļūda, veicot apgraizīšanu

Dvīņu Reimeru lieta sākās 1966.gada 27.aprīlī. Uz šo datumu septiņus mēnešus veciem dvīņiem bija norīkota vienkārša fimozes (nav attīstīts dzimumlocekļa priekš ādiņas gredzens;  priekš ādiņu nevar pārvilkt pāri dzimumlocekļa galviņai vai var to izdarīt tikai daļēji) novēršanas operācija.

Puikas (Brūss un Braiens) piedzima Rona un Džanetas Reimu ģimenē, kura dzīvoja Vinipegā (Kanāda) un bija vienas vietējās reliģiskās kopienas locekļi. Džaneta strādāja par oficianti, bet Rons vietējā lopkautuvē.

Dažus mēnešus pēc dvīņu piedzimšanas māte ievēroja, ka puikām ir sākušās problēmas ar čurāšanu. Ārsti diagnosticēja fimozi – pietiekami izplatītu slimību, kura ir saistīta ar dzimumlocekļa priekš ādiņas iekaisumu. Šajos gadījumos tiek veikta viselementārākā apgraizīšana (cirkumcīzija).

Operācija tika norīkota uz 1966.gada 27.aprīli un to vajadzēja veikt slimnīcas štata ķirurgam. Todien bija stiprs negaiss, kas patraucēja ķirurgam nokļūt darbavietā, tādēļ operāciju sāka slimnīcas dežūrārsts – Žans Mari Gijo .

Pirmo operēja Brūsu. Nav saprotams kāpēc, bet dakteris Gijo mazās brūcītes apdedzināšanai nolēma izmantot termokauteru – pietiekami spēcīgu elektroierīci. Ārsta kļūdas rezultātā mazuļa niecīgais dzimumorgāns tika izdedzināts. Otru bērnu vecāki operēt neļāva.

Kas noticis, tas noticis. Brūss kļuva par medicīnas kļūdas upuri, bet Braiena fimoze drīz vien pārgāja pati no sevis, kas jo vairāk pastiprināja mātes ciešanas. Māti mocīja vainas sajūta, jo tieši viņas pārmērīgas rūpes un vēlme palīdzēt kļuva par nelaimes aizsākumu.  Džanetai sākās depresija, bet Rons reti bija mājās, staigāja pa bāriem un bieži piedzērās.

Ģimenes „glābiņš”

Uz to brīdi slavenais amerikāņu psihologs Džons Moni (1921-2006; John Money) jau daudzus gadus virzīja savu teoriju par jaundzimušo dzimumneitralitāti. Mani uzskatīja, ka cilvēka dzimumpiederība sākot veidoties 5-8 gadu vecumā, kad izkristalizējoties indivīda seksuālā gaume. Pats bērns neapzinoties sevi ne kā puiku, ne kā meiteni un tikai pieaugušie „pasakot” bērniem priekšā kas viņi tādi ir. Tieši atkarībā no tā, pēc Moni ieskatiem, arī veidojoties mazā cilvēka vīrišķīgā vai sievišķīgā uzvedība. Moni bija pārliecināts, ka t.s. „dzimumorientāciju” nosaka nevis daba, bet gan vecāki, pie tam vēl caur caurēm nepareizi, jo, varbūt, puika, piemēram, gribēja izaugt par meiteni, bet viņam tas tiekot aizliegts un no tā arī rodoties neveiksmes personiskajā dzīvē.

Džons Moni

Džons Moni

Ar šo savu teoriju Džons Moni uzstājās televīzijā. Savukārt Džaneta Reimera, esot depresijā, cauru diennakti skatījās TV. Dzirdot autoratīva  pediatrijas un psiholoģijas profesora paziņojumus par jaundzimušo dzimumneitralitātri, viņa saskatīja tajā sava bērna glābiņu. Reimera aizrakstīja Moni vēstuli un viņš uzreiz ieinteresējās par šo gadījumu. Drīz vien ģimene pārbrauca uz dzīvi ASV un uz vairākiem gadiem nokļuva profesora aizgādnībā, kurš bija kļuvis par Reimeru ģimenes „labdari un glābēju”.

Džona Moni priekšlikums bija sekojošs: Brūsam ir jāveic kastrācija, aizmirstot par to, ka viņš piedzima kā puika un jāsāk viņu audzināt kā meiteni. Laiku pārdomām psihologs nedeva, uzstājot, ka operācija jāveic līdz brīdim, kad mazulis kļūs gadu vecs. Moni pārliecinoši apgalvoja vecākiem, ka Brūss varēs izaugt par pievilcīgu sievieti, kurai  būs iespējams veidot pilnvērtīgas attiecības ar vīriešiem.

Dzimuma maiņas operācija notika 1966.gada jūlijā. Profesoram Moni Brūss bija ideāls „pacients” savas teorijas pārbaudei, pie tam vēl dvīnis. Moni cerēja pārtraukt zinātniskos strīdus par to kas īsti cilvēks ir  – iedzimtības (ģenētikas) mantotājs vai arī iedarbības ar apkārtējo ārējo pasauli produkts.

Brūss tādējādi kļuva par Brendu, vecāki viņu sāka audzināt kā meiteni, bet Braeins uzauga pārliecībā, ka viņam ir māsa.

Kleitas un bantītes

Sākumā viss bija labi. Apkārtējie redzēja kā Reimeri pastaigājas ar saviem dvīņiem – Brendu, kurai bija brūnas lokainas cirtas un mežģīnotas kleitiņas, un Braeinu, kurš, kā visi puikas, kāpelēja pa kokiem un spēlējās ar plastmasas zaldātiņiem. Ārēji viss bija kā nākas. Ģimene precīzi pildīja doktora Moni norādījumus: deva Brendai sieviešu hormonus, regulāri veica audzinošas pārrunas utt.

Pēc kāda laika profesors Džons Moni uzrādīja zinātnieku pasaulei „dvīņu gadījumu” kā neapgāžamu savas teorijas pareizības pierādījumu. Moni dabūja, ko gribēja – atzinību, autoritāti un privilēģijas. Zinātnieki, sensācijas apdulināti, tobrīd nemaz neuzklausīja citus viedokļus, piemēram jaunā zinātnieka Miltona Daimonda (1934) iebildumus, kurš pat pēc tik pārliecinošiem „pierādījumiem” neatbalstīja Moni teoriju.

Daimonds strādāja Kanzasas universitātē un, veicot eksperimentus ar jūras cūciņām, pierādīja, ka dzīvnieku dzimums veidojas vēl embriona stadijā. Tomēr to laiku zinātnieku vairākumam Reimeru dvīņi bija daudz pārliecinošāks arguments kā kaut kādi eksperimenti ar jūras cūciņām. Tā rezultātā Daimonds vairāku gadu garumā pat nevarēja nopublicēt savu pētījumu rezultātus.

Pa to laiku Brenda auga un ilūzijas sāka izgaist. Vēl pirmskolas vecumā „meitenei” parādījās izteikti puiciski žesti, uzvedība, bet balss tembrs bija pārāk zems. To, ka ar Brendu kaut kas nav kārtībā pamanīja arī bērnudārza audzinātāja. Īpaši aizdomīgi viņai likās, ka Brenda savas dabiskās vajadzības nokārto stāvus. Izvaicāti, vecāki bija neatsaucīgi.

Māte turpināja apģērbt Brendu kā lellīti, neizlaižot no mājas nesakoptu un neizķemētu, tomēr arvien biežāk „meitene” mājās atgriezās netīra, ar nobrāzumiem un zilumiem pēc kautiņiem ar puikām.

Īstas problēmas Brendai sākās skolā. Klasesbiedri viņu nepieņēma. Meitenēm viņa bija pārāk puiciska, bet puikas acu galā necieta bantītes un kleitiņas. Brendai veidojās vīrišķīgs ķermenis, bija balss lūzums  un viņas intereses bija izteikti zēniskas. Brendai patika spēlēties ar brāļa pistolēm un mašīnām, viņa ar prieku palīdzēja tēvam galdniecības darbos un bija fiziski daudz spēcīgāka par Braienu. Mazpilsētā izplatījās baumas par Brendas „citādību”. Brendu vajāja un neļāva pat iet uz skolas tualeti, viņa bija spiesta nokārtoties pagalmā. „Meitene” nesaprata, kas ar viņu notiek, un sāka uzdot vecākiem jautājumus…

Eksperimenta pārtraukšana

Tai pat laikā Džons Moni bija slavas virsotnē. Daudz skaitliskas zinātniskas publikācijas, kurās viņš operēja ar „pilnīgi uzticamiem” datiem, sajūsmināja daudzus zinātniekus. Brendai un Braeinam ik gadu bija jābrauc pie profesora uz pārbaudēm un ar katru gadu vecākiem kļuva arvien grūtāk bērnus uz to pierunāt. Bērni Moni kabinetā izjuta diskomfortu. Vēlāk Braeins atzinās, ka psihologs viņus iebiedēja, ja nesaņēma „pareizās” atbildes, lika veikt seksuālu darbību imitācijas vienam ar otru un lika skatīties pornogrāfiskas bildes. Pats Moni vēlāk apgalvos, ka to darīja bērnu gendera identitātes nostiprināšanas nolūkā.

Moni dzīvoja savas teorijas iedomu pasaulē un nevienam neļāva mest vismazāko šaubu ēnu uz savas teorijas pareizību. Savukārt Reimeriem bija jādzīvo reālajā pasaulē. Brenda sāka apzināties, ka viņai „starp kājām” kaut kas nav kārtībā, bet Braiens sāka pārvērsties par nevaldāmu pusaudzi, kurš bija greizsirdīgs uz vecākiem par to, ka viņi tik daudz uzmanības velta „māsai”. Pie tam Braeinam tika konstatētas šizofrēnijas pazīmes.

Neskatoties uz problēmām, profesors Moni uzstāja, ka Brendai ir jāveic mākslīgā vaginoplastika, bet „meitene” kategoriski iebilda operācijai. Bija acīm redzams, ka Brenda nespēj „atrast sev vietu” un ka vīrišķais pirmsākums izpaužas arvien vairāk neskatoties uz milzīgo izlietoto hormona preparātu daudzumu. Un tad notika izskaidrošanās starp vecākiem un Brūsu-Brendonu.  Vienā no sarunām bērns „izpļāpājās”, ka uzskata, ka viņam starp kājām „viss ir gluds” tāpēc, ka viņa bērnībā esot slikti uzvedusies un mamma ir ilgi situsi pa to vietu. Māte bija šausmās no tāda paziņojuma un izstāstīja visu kā ir.

Pusaudzis sākumā nesaprata par ko ir runa. Pēc tam neticēja dzirdētajam, tad viņu pārņēma dusmu lēkme, kuru nomainīja apātija un tikai viens jautājumus: „Kā mani sauc?”

Brūss-Brenda pārtop par Deividu

Vizītes pie doktora Moni tika pārtrauktas un Brūss nolēma, ka ir tomēr puika, nomainot vārdu uz Deividu.  Deividam Reimeram  tika veikta liela daudzuma ekstrogēna lietošanas rezultātā izveidojušos piena dziedzeru noņemšanas operācija, bet 21 gada vecumā viņam tika veikta dzimumlocekļa implantēšanas operācija.

It kā visam tagad vajadzēja būt kārtībā – daba bija guvusi virsroku un zinātniskā kļūda bija izlabota. Apkārtējiem Reimeri izdomāja stāstu par to, ka Brenda negaidīti nomira, toties nesen viņi atrada savu radinieku Deividu, kuram nolēma dot pajumti. Šim stāstam maz kurš ticēja, bet dzīve turpinājās.

Braiens aprecējās un iepazīstināja Deividu ar savas sievas draudzeni – vientuļu māmiņu, kurai bija trīs bērni no trim tēviem. Deividam tas nebija šķērslis un viņi aprecējās. Bērnu esamība padarīja viņu par tēvu un attiecīgi arī pilnvērtīgu vīrieti, tomēr mieru tas viņam nedeva. Deivids pat, bruņojies ar pistoli un atriebības domu vadīts, sameklēja ķirurgu Gijo, kura kļūda viņu sakropļoja, bet nogalināt ārstu tomēr nespēja.

Vēlāk Deivids nolēma attiekties no anonimitātes un pavēstīt visai pasaulei par savu gadījumu, lai tā kļūtu par mācību citiem. Viņš uzstājās presē un televīzijā un bija pat uzaicināts uz ASV ļoti populāro Opras Vinfrijas (1954) sarunu šovu. Visbeidzot Deivids rakstīja Džonam Mani un vēlējās ar viņu satikties, bet profesors neatbildēja. Pat vairāk, Moni tā arī ne reizi vairs nekomentēja notikušo.

Sakropļotās bērnības sekas

Uz dvīņiem Reimeriem šie notikumi atstāja dziļi negatīvu iespaidu. Lai gan sabiedriskā uzmanība tika pievērsta Brūsam-Brendai-Deividam, Braeins no notikušā cieta ne mazāk par brāli. Uz viņa psihi tas atstāja negatīvu iespaidu un, kļūstot vecākam, attīstījās šizofrēnija, kam sekoja sievas aiziešana, darba zaudēšana un depresija. 2002.gadā Braeins izdarīja pašnāvību.

Brāļa nāve satrieca Deividu. Viņš visā vainoja sevi. Nāca uz kapiem katru dienu, noslēdzās sevī un kļuva apkārtējiem neizturams. Drīz vien no viņa aizgāja sieva, ar vecākiem kontakta nebija, jo viņš nespēja tiem piedot, un Deividam radās arī finansu grūtības. 2004.gada 4.maijā arī Deivids Reimers izdarīja pašnāvību, nošaujoties.

Avoti:
http://www.dailymail.co.uk/news/article-1332396/Bruce-Reimer-Tragic-twin-boy-brought-girl.html
http://spoki.tvnet.lv/foto-izlases/Zinatnes-varda-salauzts-liktenis/513736

Informācijas aģentūra
/02.04.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Medicīna, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Tradicionālo vērtību aizsardzības akcija: sieviešu vēstules deputātiem

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

27.03.2014. Rīgā notika tradicionālo vērtību aizstāvju akcija, kurā  vairāk kā 100 sievietes atnāca pie LR Saeimas ar mērķi iesniegt Saeimas kancelejā 100 vienādas vēstules 100 Saeimas deputātiem. Vēstulē katram deputātam tiek uzdoti četri jautājumi, uz kuriem viņiem jāsniedz atbilde — «jā» vai «nē».

Akcijas mērķis:
1) palīdzēt rast mieru tiem vecākiem, kuri ir satraukušies par pēdējos gados pieņemtajiem likumiem un notikušajām aktivitātēm, kas ir vērstas pret ģimeni un tās vērtībām;
2) noskaidrot, cik liela ir deputātu gatavība likumdošanas līmenī aizsargāt ģimenes un bērnu intereses.

Vēstulēs uzdotie jautājumi:
1. Vai Jūs esat par bērnu seksualizāciju?
2. Vai Jūs esat par genderu reformu ieviešanu sabiedrībā?
3. Vai Jūs esat par viendzimuma personu seksuālo un laulības attiecību popularizēšanu un reklāmu bērnu izglītības un aprūpes iestādēs?
4. Vai Jūs esat par to, ka vecāku vara ģimenē tiek aizstāta ar vecāku aizgādības tiesībām?

Saņemtās deputātu atbildes tiks apkopotas un publiskotas Vecāku sabiedriskās kustības “Dzimta”  mājas lapā http://www.rod.lv/ .

Avoti:
http://www.youtube.com/watch?v=7UW2_iCHtks
http://rod.lv/vestules-lr-saeimas-deputatiem
http://www.apollo.lv/zinas/100-sievietes-saeimas-deputatiem-iesniedz-vestules-gimenisko-vertibu-jautajuma/644023
http://imhoclub.lv/ru/material/100_pisem_deputatam_sejma_ot_100_zhenschin_latvii
http://www.delfi.lv/calis/jaunumi/foto-akcija-pie-saeimas-atgadina-par-bernu-seksualas-izglitibas-jautajumiem.d?id=44342541

Informācijas aģentūra
/02.04.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt