Ukrainas kara ekonomiskie cēloņi jeb kāpēc tiek provocēts pasaules karš (Sergeja Glazjeva uzstāšanās)

Sergejs Glazjevs

Sergejs Glazjevs

Par Ukrainas kara ekonomiskajiem iemesliem īsā, koncentrētā un informatīvi bagātā lekcijā stāsta autoratīvākais un ietekmīgākais Krievijas ekonomists, zinātņu akadēmijas loceklis un prezidenta padomnieks Sergejs Glazjevs (dzimis Ukrainā, tēvs krievs, māte ukrainiete).

Galvenie Ukrainas krīzes, konflikta un kara izraisītāji tomēr ir Kijevā pašreiz valdošais režīms. Šim režīmam jau kopš pašiem tā sākumiem bija neleģitīms raksturs, kas visiem ir acīmredzams, jo tas izveidojās bruņota valsts apvērsuma rezultātā. Sākot ar nelikumību, šis režīms visa sava pus gada ilgās eksistences laikā turpina veikt visdažādākās nelikumības. Nekādas cilvēktiesības, demokrātiskās normas un juridisko tiesību principus Kijevas režīms neievēro un pārkāpj tos gan savā iekšējā, gan ārējā politikā. Tāpēc šis režīms kopš paša sākuma līdz pat šai dienai ir neleģitīms. Šis režīms ir fašistisks visās savās izpausmēs. Pēc būtības tas ir oligarhisks. Vara Ukrainā pašreiz pieder oligarhiem un lielkapitālistiem, kuri turpina gūt peļņu no kara.

Kāds šim režīmam ir sakars ar „Eiropas vērtībām” dēļ kurām Eiropa, Eiropas Savienība to tieši un konsekventi atbalsta? Ja mēs runājam par tiesiskas valsts, demokrātijas, cilvēktiesību vērtībām, tad ir acīmredzams, ka Porašenko, Jaciņuka un Turčinova režīmam nav nekāda sakara ar šīm Eiropas sabiedriskās uzbūves normām un klasiskajām Eiropas vērtībām.

Ir acīmredzams kas cits, ka šim režīmam ir daudz kas kopējs ar postkristīgajām Eiropas vērtībām. Tādām kā ģimenes tiesību pārkāpšana, homoseksuālisma uzplaukums, vairākuma sabiedrības viedokļa ignorēšana, juvenālā justīcija utt. Ar šīm modernās Eiropas tradīcijām Kijevai tik tiešām ir tiešs sakars. Bet, ja mēs runājam par patiesajām Eiropas vērtībām, kas ir saistītas ar cilvēktiesībām, demokrātiju, sociālu valsti, tad šim režīmam nav nekā kopēja ar Eiropu. Bet tas, ka Eiropas līderi šo režīmu konsekventi atbalstīja un turpina atbalstīt ir fakts.

Šis režīms nevarētu rasties, ja nebūtu Eštonas, Barozu, Fulē, Eiropas finansu ministru, Eiropas valstu līderu attiecīga pozīcija. Protams, tā nav pirmā reize vēsturē, kad Eiropas valstu līderi „izaudzē” nacismu un pēc tam arī fašismu. Tā biju arī Minhenes vienošanās laikā 1938.gadā, kad viņi deva svētību Hitleram, un acīmredzot vēsture Eiropas vadītājiem māca tikai to, ka tā neko nemāca.

Tas, ka Porašenko ir nacists un nu arī fašists, tagad vairs nav apšaubāms. Jebkurš objektīvi domājošs cilvēks to atzīs. Porašenko kopā ar Jaceņuku publiski vairākkārtīgi ir teikuši, ka Donbasā dzīvo necilvēki, kopā ar Timošenko viņi aicināja šos necilvēkus iznīcināt, līdz pat masu iznīcināšanas ieroču izmantošanai. Visbeidzot uzstājoties Ukrainas neatkarības dienas pasākumos Porašenko pats paziņoja, ka viņa režīms ir Hitlera nacistu kolaboracionistu režīma, kurš eksistēja tikai dažas dienas, mantinieki. Viņš paziņoja, ka pats Ukraiņu režīms, karogs un citi Ukrainas valstiskuma atribūti sakņojas Ukraiņu Pretošanās armijā. Tādējādi Porašenko pats sava režīma leģitimitāti saista nevis ar Padomju Ukrainu, kas ir Ukrainas leģitīmais sākums, ne no Krievijas impērijas un ne no Kijevas Krievzemes, bet gan no tieši no Hitlera nacistu kolaboracionistiem. Ar šādām savām runām viņš pats apstiprina tiešu Hitlera nacistu kolaboracionistu un esošā Kijevas režīma saistību. Par to ir pateikts un uzrakstīts jau pietiekami daudz, un tas ir redzams arī pēc Ukrainā plaši izmantotās simbolikas, pēc Hitlera līdzdalībnieku slavināšanas. Tāpēc nākas secināt, ka mūs priekšā ir nacistisks un fašistisks režīms, kuru diemžēl atbalsta arī Eiropas līderi.

Rodas jautājums: kādēļ Eiropa vispār to dara? Kad vēl pirms sankciju ieviešanas Berlīnē tikos ar samērā objektīviem Vācijas parlamenta un Ārlietu ministrijas pārstāvjiem , tad viņi man neformāli teica: „Bet Tu taču saproti, tie nemaz neesam mēs, tie ir amerikāņi, kuri mūs piespiež un kuri no mums to pieprasa. Mēs neko nevaram izdarīt.” Kā tas ir, ka suverēnā Vācija neko nevar izdarīt pret amerikāņu spiedienu?! Man atbild: „Jā, tādi ir mūsu politiķi, tāda ir mūsu tradīcija un vispār pie mums ir amerikāņu karabāzes, mēs vispār vēl neesam atbrīvojušies no ASV okupācijas.” Tā neoficiāli vācu politiķi jums pateiks, attaisnojot savu nesaprotamo pozīciju, atbalstot Kijevas neofašistu režīmu.

Nu jau ir acīmredzams (visi fakti par to liecina), ka sākotnēji nacistiskais režīms un Ukrainas fašistiski nacistiskā valsts, formējās un joprojām tiek formēta tiešā ASV vadībā. Precīzāk sakot, ASV specdienestu un ietekmes aģentu vadībā. Reālais Ukrainas prezidents nav Porošenko kungs, bet gan ir ASV vēstnieks Kijevā. Tieši ASV vēstniecībā tika noteikts, kurš būs prezidents, kurš premjerministrs, kurš būs parlamenta vadītājs un kad parlaments ir jāatlaiž. Nevienam nav noslēpums, ka Ukrainas drošības dienests, kurš reāli vada militāro soda ekspedīciju Austrumukrainā, dara to ASV instruktoru vadībā un uzraudzībā, kuri visu šo laiku atrodas Ukrainas drošības dienesta ēkā un pa tiešo vada visu šo operāciju.

Tieši ar to, iespējams, ir arī izskaidrojama šīs militārās operācijas pārmērīgā nežēlība, pilnīga vienaldzība pret cilvēku likteņiem [arī pret savējiem] un cilvēciskā faktora ignorance. Amerikāņi ar svešām rokām, ukraiņu nacistu rokām, izraisa karu Eiropā. Un ja vēl tie būtu tikai nacisti. Šodien jau visa Ukrainas valsts ir kļuvusi par fašistisku valsti, kura veic sistemātisku vardarbību pret saviem iedzīvotājiem, iesauc armijā piespiedu kārtā (bijušas jau trīs mobilizācijas kārtas, masveida to cilvēku aresti, kuri negrib iet armijā) un pilnībā pārkāpj visas likuma normas.

Man pašreiz nav laika analizēt ukraiņu nacisma dabu, pateikšu tikai, ka ukraiņu nacismam bija un ir inducēts (no ārienes iepotēts) raksturs. Pašreiz šī injekcija nāk no Vašingtonas puses [bet radās ukraiņu nacisms Austroungārijas impērijā XIX gs. otrajā pusē].

Ukraina vienmēr bija, ir un būs neatņemama krievu pasaules sastāvdaļa. Tas ir acīmredzams visiem, kuri zina mūsu vēsturi un kultūru, Ukrainas vēsturi un kultūru, mūsu kopdzīves tūkstošgadīgo vēsturi. Daudzu gadsimtu laikā šī Krievijas un Ukrainas vienība no ārējo spēku puses nepārtraukti tika pārbaudīta. Pēc dažām dienām būs pirmā pret krieviem Ukrainā vērstā genocīda gadskārta – rosīnu traģēdija, kad tādi paši nacisti, tikai simts gadus atpakaļ, pirmā pasaules kara laikā Austrija militāristu vadībā veica masu represijas Karpatu Krievijā [no 500000 Karpatu Krievijas iedzīvotājiem tika nogalināti (nošauti vai pakārti) apmēram 60000, bet apmēram 100000 gāja bojā no bada un slimībām]. Gan pirms tam, gan pēc tam krievu pasaules ārējie ienaidnieki centās izmantot ukraiņu nacismu krievu pasaules novājināšanai un sagraušanai. Reizēm, diemžēl, viņiem tas arī izdevās.

Pašreizējo ukraiņu nacisma versiju amerikāņi ilgi un rūpīgi audzēja vēl kopš PSRS laikiem, kad simtiem tūkstošu Hitlera kolaboracionistu bija spiesti bēgt no Padomju varasiestādēm. ASV un Kanāda deva viņiem patvērumu, kur tie varēja attīstīt savus nacistiskos uzskatus. ASV ļoti labi sagatavoja šo nacistisko kolonu, ko desantēja Ukrainā uzreiz pēc PSRS sabrukuma.

Visi pēdējā gada notikumi pārliecinoši parāda, ka ASV vēstniecība kopš paša sākuma bija nacistu kaujinieku noformēšanas un apmācības centrs. Kad ASV valsts sekretāra vietniece atskaitījās Kongresā, ka ir iztērēti 5,2 miljardi dolāru demokrātiskiem institūtiem Ukrainā, tad patiesībā šī nauda tika iztērēta nacistu kaujinieku sagatavošanai. Gan organizācijām, kuras formēja mūsdienu nacisma ideoloģiju, gan kaujinieku militārām nometnēm utt. Pēc metodēm, kas tika izmantotas Eiromaidana laikā, bruņotā valsts apvērsuma laikā un kas tiek izmantotas joprojām, pēc viņu semantikas analīzes, pēc tekstu analīzes utt. ir ļoti labi redzami šo notikumu patiesie autori no Vašingtonas.

Kāpēc amerikāņi vispār to dara? Ja Eiropas Savienībai, Ukrainai un Krievijai notiekošais Donbasā ir drausmīga traģēdija, kurā iet bojā tūkstošiem cilvēku, tad amerikāņiem tas ir kārtējais „labais karš”. Te ir jāpiebilst, ka amerikāņu politologi joprojām savos tekstos un mācību grāmatās sauc Otro pasaules karu, kas prasīja 50 miljonus cilvēku dzīvības, par „labo karu”. Priekš ASV tas bija „labs karš”, kurš tai nodrošināja līderpozīcijas pasaulē. Tāpat viņiem „labs karš” bija arī Pirmais pasaules karš kā rezultātā Amerika kļuva par pasaules mēroga lielvalsti. Amerikai vienmēr kari Eiropā nozīmē kapitāla un „smadzeņu” pieplūdumu, konkurentu novājināšanu, kas dod ekonomisku pacēlumu un ekonomisku veiksmi. Tāpēc amerikāņu politologi nebaidās no kara Eiropā, tāpēc viņi nebaidās no upuriem Eiropā, nebaidās no Eiropas izpostīšanas.

Karu izraisīšana Eiropā ASV vienmēr ir bijis lielu peļņu nesošs pasākums, un jau tagad var droši apgalvot, ka amerikāņi savus kara izdevumus jau ir atpelnījuši. Mēs vairs nezinām, kur atrodas Ukrainas zelta rezerves, kur atrodas Ukrainas mākslas vērtības (ir ziņas, ka tās izveda uz ASV), ir izlemts energoresursu transporta tīkla liktenis, kurš ir apsolīts amerikāņiem, zem Donbasa (no kura ar karu dzen projām iedzīvotājus) atrodas milzīgi sašķidrinātās gāzes krājumi. Tātad, amerikāņu bizness savus izdevumus jau ir atpelnījis un, nerēķinoties pilnīgi ne ar kādiem cilvēciskiem upuriem, ASV specdienesti turpina konflikta eskalāciju.

Bet lieta te nav tikai merkantilās interesēs. Tagad es gribētu palūgt pievērst īpašu uzmanību manis teiktajam, jo pievērsīšos fundamentāliem jautājumiem, kas izskaidro kādēļ ASV šodien ir spiesti izraisīt karu Eiropā.

Pēdējo 300 gadu laikā lieli pasaules kari ir notikuši ekonomiskās attīstības ciklu lejasdaļā. Arī pašreizējais laiks ir raksturojams ar „Kandratjeva lielo ciklu” nomaiņu. Tie ir procesi, kad ekonomikā notiek ļoti nopietnas strukturālas izmaiņas, kad viens tehnoloģiskais līmenis nomaina citu tehnoloģisko līmeni.

Šajā laikā notiek ekonomiskās struktūras salaušana un pirmajā plānā izvirzās jauni ekonomiskie līderi. Valstīm, kuras līdz tam atradās līderpozīcijās, rodas problēmas ar pārmērīgu kapitāla uzkrāšanos tehnoloģiski pārāk novecojušas rūpniecības apstākļos. Lai saglabātu līderpozīcijas, šīs valstis mēģina izmantot politiskas metodes, lai samazinātu konkurentu attīstības tempus, līdz mirklim, kamēr jaunās tehnoloģijas nebūs caursitušas sev ceļu pašu valstī. Tomēr pēdējo 300 gadu vēsture māca, ka ar katru jaunu tehnoloģisko līmeni jaunā ekonomikas izaugsmes periodā izaug jauni līderi, kuri spiež laukā vecos līderus un pārņem pie sevis intelektuālos un globālās līderības monopola resursus.

00385_Glazjevs1

Bildē ir attēlots pēdējo divu tehnoloģisko līmeņu nomaiņas grafiks. Pašreiz sākas jauns tehnoloģiskās attīstības cikls, kura pamatā ir nanotehnoloģijas, biotehnoloģijas un informācijas un komunikāciju tehnoloģijas. Šīs sfēras pieaugums ir apmēram 30-40% gadā. Tā strauji attīstās arī pašreizējās ekonomiski attīstītajās valstīs, bet tai traucē jau izveidojušies institūti un jau izveidojušās tehnoloģiskās struktūras. Vissāpīgāk šis process norit ASV, kurā ir vislielākais pārmērīga kapitāla uzkrāšanās līmenis novecojušās tehnoloģijās.

00385_Glazjevs2

Nākmajā bildē ir attēlota universāla tehnoloģiskā līmeņa dzīves cikla shēma. Iekrāsotā daļa ir periods, kurā mēs pašreiz atrodamies. Šajā laikā „dzimst” jauns tehnoloģiskais līmenis. Šajā laikā notiek kapitāla pārplūšana no tehnoloģiski novecojošām ražotnēm uz ražotnēm ar jaunām tehnoloģijām. Tas ir ļoti sarežģīts process, jo kapitāls ne vienmēr un ne uz reiz atrod jaunas tehnoloģijas. Šo procesu pavada lieli tehnoloģiski riski, tāpēc to vienmēr atbalsta valsts. Tradicionāls šāda atbalsta veids ir militāro izdevumu palielināšana.

Ultraliberālās doktrīnas ietvaros, kas šodienas Rietumos ir vadošā, valsts drīkst iejaukties ekonomikā tikai nacionālās drošības interešu vārdā. Tikai aizsardzības vajadzībām drīkst pieaudzēt militāros izdevumus, ko ASV patiesībā arī dara. Dēļ šī stimulētā pieprasījuma arī rodas jauno tehnoloģiju piedāvājums.

Tas tehnoloģiju līmenis, kas līdz šim nodrošināja ekonomisko pieaugumu, kura pamats ir mikroelektronika, viņš radās aukstā kara laikā („zvaigžņu karu” laikā), kad PSRS un ASV kosmosa militārās izmantošanas sacensība nodrošināja gigantisku līdzekļu pieplūdumu ASV informācijas tehnoloģiju sektoram, kas bija šī procesa līderi. Dēļ šīs kapitāla pārplūšanas un aukstā kara konflikta eskalācijas ASV izvirzījās kārtējā augošā ekonomiskā cikla līderos. Analoģisks tehnoloģisko līmeņu nomaiņu process 1930-ajos – 1940-ajos gados noveda pie Otrā pasaules kara.

Es neattīstīšu tālāk šo tēmu, tikai gribu norādīt, ka raksturīgas šī perioda pazīmes ir energoresursu cenu pieaugums, kapitāla pārplūšana no rūpniecības sfēras uz finansu sektoru (jo rūpniecības sfērā kapitāls nerod peļņu nesošu pielietojumu), finansu piramīdu rašanās un pieņemšanās apmēros, finanšu burbuļu rašanās, turbulence ekonomikā, saspīlējuma pieaugums, militāro izdevumu pieaugums, militāri – politiskā saspīlējuma pieaugums, ekonomiskās konkurences turpināšana citiem līdzekļiem. To visu mēs redzam šodienas pasaulē. Cauri šim periodam mēs šodien virzāmies.

Vai šajā periodā varētu iztikt bez kara? Visdrīzāk varētu, lai gan līdz šim šādus tehnoloģiju līmeņu maiņas periodus ir pavadījuši kari. Jau minēju Otro pasaules karu un jāatzīmē, ka aukstais karš, kurš beidzās ar PSRS sabrukumu, arī bija karš. No ekonomikas skatu punkta raugoties, Aukstais karš, PSRS un ASV konflikts, „bruņojuma sacensība”, jo īpaši kosmosā, tas bija tieši karš (bez ieroču pielietošanas). Tāpēc mēs tagad atrodamies nevis trešā, bet ceturtā pasaules kara priekšvakarā pēc šādas hronoloģijas.

No pasaules kara varētu izvairīties, ja valstis, kuras ir atbildīgas par pasaules mēroga starptautisko politiku, spētu noformulēt kādus kopējus, milzīga mēroga sadarbības projektus, kam būtu globāli uzdevumi un globālu draudu novēršana. Piemēram, draudu no kosmosa novēršana. Varētu piedāvāt un izstrādāt liela mēroga programmu planētas Zeme aizsardzībai no kosmosa draudiem, no ekoloģiskām katastrofām, kas apvienotu pieprasījumu pēc jaunākajām tehnoloģijām un valsts intereses

Tomēr ASV ģeopolitiķi nolēma izmantot vecās metodes, kuras tika izstrādātas vēl 19.gadsimtā: „skaldi un valdi”, rasisma, nacisma un fašisma ideoloģijas propaganda un tā izaudzēšana. Tās ir iecienītas anglosakšu ģeopolitiķu metodes dēļ kurām kontinentālā Eiropa cieš jau vairākus gadsimtus.

Šodienas amerikāņu polittehnologi un politiķi nav savā attīstībā tikuši diez ko tālāk par saviem 19.gadsimta kolēģiem. Tā vietā, lai caur lieliem sadarbības projektiem censtos sadarboties (ekonomiskās sadarbības zonas, vienotas ekonomiskās telpas izveidošana no Lisabonas līdz Vladivastokai, resursu koncentrācija problēmu risināšanai, kas ir būtiska visai cilvēcei, kā to piedāvā prezidents Putins), viņi mums atkal piedāvā karu. Karš priekš viņiem ir pierasta lieta, jo īpaši karš ar citu rokām.

00385_glazjevs3
Nākamajā bildē ir attēlota problēma, kas ASV pašreiz ir ļoti kritiska – ASV valsts parāda eksponenciāls pieaugums. ASV ir nepieciešams karš, lai atbrīvotos no savām parādsaistībām (norakstītu parādus). Tātad no vienas puses, karš ir nepieciešams, lai stimulētu jaunu tehnoloģiju attīstību caur ekonomikas militarizāciju, bet no otras puses karš ir nepieciešams, lai atbrīvotos no savām saistībām. Kā saka – „karš visu norakstīs” un pasaules finanses nav izņēmums. Gan Otrais pasaules karš „visu norakstīja”, gan arī sociālistiskās sistēmas sabrukums norakstīja daudzus parādus. Parādu „norakstīšanai” seko jaunas „telpas” atbrīvošana lielkapitāla attīstībai [tā kā nav parādu, var sākt tos no jauna veidot], tāpēc arī šis ir būtisks mūsu ļoti bīstamā laikmeta apstāklis.

00385_glazjevs4

Jaunajam tehnoloģiskajam līmenim ir humanitārs raksturs. Es gribētu īpaši uzsvērt šo apstākli, jo varētu neuzsākt militarizācijas sacensību, neuzsākt karu, bet iet pa humanitāru starptautisko programmu radīšanas ceļu, jo nākamā tehnoloģiskā līmeņa produkcijas patērētāji ir izglītība, veselības aizsardzība un zinātne. Jaunajā ekonomiskās augšupejas vilnī puse no ekonomikas būs humanitāras sfēras. Ņemot to vērā, militāro izdevumu palielināšana, nedod ekonomikas izaugsmei vajadzīgo impulsu, kādu deva iepriekš. Ja šis brīdis tiks palaists garām, tad, neskatoties uz parādu norakstīšanu, neskatoties uz militāro izdevumu eskalāciju, jaunais tehnoloģiskais līmenis ļoti ilgi un mokoši mēģinās izsist sev ceļu. Karš šai gadījumā nez vai palīdzēs ekonomikas izaugsmei. Tie polittehnologi, kuri pauž lielkapitāla intereses un domā, ka ar kara palīdzību viņi „nonullēs” izdevumus un izrausies līdz jaunām tehnoloģiskām iespējām, patiesībā kļūdās. Bet, kā jau teicu, ASV ģeopolitika dzīvo 19.gadsimta uzskatu līmenī, kurā karam bija izšķirošā nozīme.

00385_glazjevs5

Nākamā bildē ir parādīts, ka bez garajiem ekonomikas attīstības viļņiem pasaule pašreiz pārdzīvo gadsimta uzkrāšanās ciklu maiņu. Pēdējie trīssimts gadi uzrāda ne tikai 6 ekonomiskās attīstības ciklus, bet arī 3 uzkrāšanās ciklus: Genujas, Holandes un Anglijas. Pašreiz mēs pārdzīvojam ceturto amerikāņu bagātību uzkrāšanas ciklu, kurā līderi ir ASV, ap kuru koncentrējas pasaules ekonomikas pašatražošanās spēki. Šajās likumsakarībās līdz šim nav bijuši izņēmumu.

Uzkrāšanās ciklu nomaiņas cēlonis ir apstāklī, ka valstis, kuras noteica pasaules ekonomikas kārtību, ar laiku dēļ ekonomiskās izaugsmes iespēju izsmelšanas un dēļ parādu griestu sasniegšanas bija spiestas atdot līderības stafeti citām valstīm. Šodien notiek pārejas process no gadsimtu ilgušā amerikāņu uzkrāšanās cikla uz Āzijas – Klusā okeāna uzkrāšanās ciklu, kur par līderiem kļūst Japāna un Ķīna.

Šis ir ļoti sāpīgs process, kuru vienmēr pavada militāri-politiskie konflikti. Tā brīža pasaules līdervalstis cenšas noturēt savu līderību par katru cenu. Tieši šī iemesla dēļ ASV mūsu acu priekšā cenšas izraisīt karu Eiropā.

Kāda ASV lielkapitāla interese no kara Eiropā? Pirmkārt novājinās pati Eiropa, kas ir ļoti svarīgs placdarms amerikocentriskam kapitālam. Amerikāņi cenšas uzspiest Eiropas Savienībai viņiem ļoti neizdevīgu brīvās tirdzniecības zonu. Novājinot Eiropu amerikāņi novājina viņu iespējas un pārrunu pozīcijas, apspiež Eiropu ekonomiski un „izgriežot rokas”, piespiež parakstīt transatlantisko brīvās tirdzniecības līgumu.

Šis karš pēc amerikāņu aprēķiniem novedīs pie visas krievu pasaules krišanas. Ukrainas okupāciju amerikāņi jau ir paveikuši. Nākamais, ko viņi plāno, ir Krievijas sadalīšana, kurā noteicošā loma atkal tiek piešķirta nacismam, radikālo nacistu kustību atbalstīšanai Krievijā un haosa paplašināšanai.

Ukraina šai ziņā ir izvēlēta apzināti, jo karš Ukrainā ļauj amerikāņiem sagraut visu Eirāziju, jo Ukraina Krievijai nevar būt ienaidnieks. Ukraina Krievijai nekad nav bijusi un nevar būt par ienaidnieku. Mēs nevaram Ukrainā pielietot nekādus nopietnus ieroču veidus, jo tas būtu tas pats kā pielietot tos pašiem pret sevi. Tāpēc Amerikas stratēģi ļoti labi saprot, ka, izaudzējot ukraiņu nacismu, izveidojot fašistisku Ukrainas valsti, kas ir orientēta pret Krieviju, viņi faktiski nostāda Krieviju kara neiespējamības situācijā. Tieši tāpēc tik ciniski tiek veikta šī operācija [ukraiņu nacistu spēku iebrukums un terors Austrumukrainā].

Tūkstošiem cilvēku iet bojā tikai tāpēc, lai izprovocētu Krieviju uz karu, jo galvenais nodoms ir piespiest Krievijas armiju sākt karot ar Ukrainas armiju, lai šāds karš kļūtu pilnīgi visiem neapšaubāms un acīmredzams. Tas ir nepieciešams, lai iesaistītu karā Eiropu. Pagaidām amerikāņiem nepietiek argumentu, lai piespiestu Eiropas partnerus iesaistīties reālā karadarbībā. Tam ir nepieciešams atklāts militārs konflikts.

Lai to panāktu, tiek veiktas visdrausmīgākās provokācijas, sākot no cilvēku sadedzināšanas Odesā un beidzot ar Eiropas partneru pasažieru lidmašīnu notriekšanu. Amerikāņu specdienesti un viņu ukraiņu aģentūra iet uz jebkādiem noziegumiem, lai pārliecinātu Eiropu iesaistīties karā pret Krieviju. Bet, lai tas izdotos, ir jāizprovocē Krievija ievest savu karaspēku Ukrainā. Tāda ir amerikāņu ģeopolitiķu loģika.

00385_glazjevs6

Mēs esam ļoti nopietnas problēmas priekšā, kuru nevar atrisināt viegli un ātri (tā ir attēlota nākamajā bildē). Mēs redzam, ka šī sarkanā zona, kurā mēs pašreiz atrodamies [laika posms 2014 – 2018], ir trīs dažāda tipu ekonomisko krīžu sakrišanas laiks. Mēs pašreiz atrodamies 100 gadīgo, 50 gadīgo un 25 gadīgo ekonomisko ciklu krīzes rezonanses zonā. Tas nozīmē, ka ekonomiskā sistēma, kuras centrs pašreiz ir ASV, pārdzīvo drausmīgi lielu transformāciju pēc savām sociālajām, politiskajām un finansu sekām. Šī turbulence turpināsies vēl dažus gadus. Un visu šo laiku būs motivācija izraisīt pasaules karu.

Pēc, rupji izsakoties, „atsaldētas” amerikāņu „spīkeru” pozīcijas var saprast, ka viņi nopietni nemaz neko negrasās apspriest. Daudzi domā, ka tā ir amerikāņu viedokļa paudēju klīniska muļķība, kad viņi uz balts saka melns, uz melnu – balts, uz daudziem jautājumiem vispār neatbild, uz daudziem atbild neadekvāti utt. Bet tā ir tikai ārišķīga muļķība, kas liecina, ka viņi nemaz negrasās par kaut ko sākt nopietni runāt.

Tā kā galvenā darbojošās persona ir nevis ukraiņu nacisti, ne Porašenko, ne citi ASV ietekmes aģenti, bet gan karā ieinteresētās aprindas no pašas ASV, kuras atrodas ārpus kritikas iespējamības robežām un ārpus sabiedriski – politiskās telpas, tāpēc viņi arī tālāk turpinās provocēt karu. Viņi provocēs karu ar ukraiņu nacistu rokām, pārvēršot Ukrainu par fašistisku valsti. [Šo ir būtiski saprast arī latviešiem, jo amerikāņi, nepieciešamības gadījumā spiedīs latviešvalodīgos idiotus iesaistīties konflikta eskalācijā un kalpot par lielgabalgaļu amerikāņu ģeopolitiskajām un biznesa interesēm.]

Ko ar to visu darīt, kā mums izvairīties no šiem draudiem, kā mums izvairīties no kara un kā, kas ir pats galvenais, mums šajā karā nezaudēt, kā izglābt krievu pasauli, kuras vēsturiskais un garīgais centrs ir Ukraina, ir mūsu apspriedes uzdevums. Lai mums veicas šo ļoti sarežģītu un maz kam saprotamo problēmu atrisināšanā!

Sergejs Glazjevs
/29.08.2014; Jalta/

Sergejs Glazjevs (1961) ir ietekmīgs Krievijas ekonomists un politiķis, Krievijas zinātņu akadēmijas loceklis, Krievijas prezidenta Vladimira Putina padomnieks reģionu ekonomiskās integrācijas jautājumos. Bijis Krievijas parlamenta vairāku sasaukumu deputāts un Krievijas prezidenta amata kandidāts. Dzimis Zaparožjā, Ukrainas PSR, māte ukrainiete, tēvs – krievs.

Avots:

Informācijas aģentūra
/16.09.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par propagandu (krievu, vācu, amerikāņu)

00386_PropagandaPropaganda sākotnējā sapratnē ir savas uzskatu sistēmas izplatīšana. Pēc pasaules kariem šis propagandas redzējums mainījās un propaganda sāka asociēties ar sabiedrības ietekmēšanu un manipulēšanu.

Kas ir propaganda?

Termins propaganda ir cēlies no latīņu valodas vārda “propaganda” (burtiskā tulkojumā “izplatāma ticība”), kurš savukārt ir cēlies no latīņu vārda “propago”(izplatu). Termins radās no 1622.gadā izveidotās katoļu organizācijas “Congregatio de propaganda fide” (Ticības izplatības kongregācija).

Lielā Padomju enciklopēdija propagandu definē sekojoši: “Propaganda – politisko, filozofisko, zinātnisko, māksliniecisko u.c. ideju un uzskatu izplatīšana nolūkā iesakņot tos sabiedrības apziņā un ietekmēt masu praktisko darbību. Galvenie propagandas procesa elementi ir: 1) propagandas subjekts (šķira, partija, atsevišķs indivīds, kurš veic propagandas darbu un kura intereses propaganda atspoguļo; 2) propagandas saturs (uzskatu, ideju, teoriju kopums); 3) propagandas līdzekļi, formas un metodes (prese, radio, TV, politiski izglītojoša sistēma, lekcijas); 4) propagandas objekts (auditorija, cilvēku kopība, kam propaganda adresēta).

Ar jēdzienu propaganda saprot arī idejiski politisko uzskatu izplatīšanu nolūkā veidot tādu pasaules uzskatu un cilvēku darbības veidu, kas atbilst propagandas subjekta sociālajām interesēm. Politiskās propagandas pamatā vienmēr ir attiecīgās šķiras ideoloģija un ar to saistītā politika. Mūsdienu apstākļos pastāv divi pretēji propagandas tipi: buržuāziskā un komunistiskā propaganda.

Buržuāziskie ideologi nereti noliedz propagandas šķirisko raksturu, cenšas raksturot propagandu kā universālu masu apziņas manipulācijas (ietekmēšanas) līdzekli attiecīgo sociālo grupu interesēs. Buržuāziskā propaganda manipulē ar sabiedrības apziņu, neatsakoties no īstenības sagrozījumiem, insinuācijām, meliem utt.”

Britānikas enciklopēdija dod sekojošu propagandas definīciju: “Propaganda – informācijas izplatīšana (faktu, argumentu, baumu, puspatiesību vai melu), lai ietekmētu sabiedrisko domu. Propaganda ir lielākā vai mazākā mērā sistemātiska darbība manipulācijā ar citu cilvēku uzskatiem, attieksmēm vai darbībām, izmantojot simbolus (vardus, žestus, plakātus, monumentus, mūziku, apģērbu, atšķirības zīmes, frizūru stilus, zīmējumus uz monētām un markām utt.). Apzinātība un salīdzinoši liels uzsvars uz manipulāciju atšķir propagandu no parastas sarunas vai brīvas ideju apmaiņas. Propagandistam ir konkrēts mērķis vai mērķu kopums. Lai tos saniegtu, propagandists apzināti veic faktu, argumentu un simbolu atlasi, lai sasniegtu vislielāko efektu. Lai maksimizētu efektu, viņš var izlaist būtiskus faktus vai arī tos ievērojami izkropļot, kā arī var novērst auditorijas uzmanību no citiem informācijas avotiem.”

Pēc franču filozofa Žaka Ellula ieskatiem propaganda ir abstraktu simbolu un to struktūru kopums, kas atstāj ietekmi uz cilvēka uztveri un uzvedību, tādējādi tā tiek pielīdzināta mūsdienās populārajam terminam „publiskās attiecības” ( „sabiedriskās attiecības”, „PR”). Citiem vārdiem sakot „piāristi” ir primitivizēti propagandisti.

No mūsdienu propagandas veidiem un tehnoloģijām var izdalīt krievu, vācu nacistu un amerikāņu (angloamerikāņu, Rietumu) propagandu. Izdalīšanas vērta noteikti vēl ir arī ķīniešu propaganda (populārajam vārdu salikumam “smadzeņu skalošana” ir ķīniska izcelsme), ko neapskatu, jo minimāli esmu saskāries ar tās propagandas produktiem.

Krievu propaganda

Ir divi krievu propagandas virzieni. Pirmā pamatlicējs ir PSRS dibinātājs Vladimirs Ļeņins, kurš uzskatīja, ka „masām ir jāsaka taisnība” un kurš, izmantojot šo metodi, realizēja sociālistisko revolūciju un lika pamatus Padomju Savienībai. Šī metode balstās uz ticību cilvēku vairākuma spriestspējai un pārliecību, ka meli agri vai vēlu pašiem melotājiem negatīvi atspēlēsies. Pēc šīs metodes galvenais propagandā ir uzzināt patiesību un visiem to saprotami pastāstīt.

Otras krievu propagandas metodes autors ir ilggadīgais PSRS Valsts drošības komitejas priekšnieks Jurijs Andropovs, kura darbības laikā Padomju nomenklatūra bija nodzīvojusies tik tālu, ka pilnībā teikt cilvēkiem taisnību vairs nespēja (paši, kā saka, nebija bez grēka). Andropovs saviem padotajiem stingri noteica, ka katrā izplatāmajā ziņā vismaz 85% ir jābūt patiesībai. Attiecīgi „Andropova skola” paredz, ka propagandas ziņas nedrīkst saturēt vairāk par 15% dezinformācijas un melu, bet labāk, lai visa ziņa būtu patiesa, bet propaganda izpaustos tikai interpretācijā. Tā kā mūsdienu Krievijas vadība (ieskaitot Putinu) ir „Andropova skolas” pārstāvji, šis lielā mērā ir arī pašreizējās Krievijas propagandas stils.

Nacistiskās Vācijas propaganda

Nacistiskās Vācijas galvenais propagandists Jozefs Gēbelss teica: „Meli, kuri tiek pateikti simts reizes, kļūst par patiesību. Mēs cenšamies panākt nevis patiesību, bet gan efektu. Kur ir propagandas noslēpums: tie, kurus ir jāpārliecina, ir pilnībā „jāiegremdē” šīs propagandas idejās, lai viņi pat nepamanītu, ka ir pārņemti ar šo propagandu… Galu galā visievērojamākos panākumus sabiedrības ietekmēšanā gūs tas, kurš ir spējīgs noreducēt problēmas līdz visvienkāršākajiem apgalvojumiem un kuram pietiks drosmes nepārtraukti atkārtot šos apgalvojumus, neskatoties uz intelektuāļu iebildumiem.„

Saskaņā ar vācu nacistu ieskatiem realitātei nav pārāk liela nozīmē, galvenais ir paša ziņojuma noformējums, piedodot tam vienkāršību, emocionalitāti un ticamību. Vācu nacistu propagandisti cilvēku vairumu uzskata par nezinošiem muļķiem, kuri nespēj saprast lietu būtību un kurus ar meliem ir viegli vazāt aiz deguna. Kā šīs propagandas piemēru var minēt nacistu Vācijas ziņojumus par kara veiksmēm laikā, kad Vācijas armija tika sakauta vienā kaujā pie otras un nepārtraukti atkāpās. Šo propagandas veidu izmanto arī pašreizējā nacistiskā Ukraina.

Amerikāņu (angloamerikāņu, Rietumu) propaganda

Amerikāņi ir daļēji vācu nacistu propagandas mantinieki. Pēc Vācijas sagrāves 2.pasaules karā, nacistu intelektuālā elite, tai skaitā psihologi un polittehnologi, pārvācās uz ASV un sāka strādāt amerikāņu labā (specdienestu, biznesa, akadēmisko aprindu).

Amerikāņi pilnveidoja vācu nacistu propagandiskās metodes, iekļaujot tajā fantāzijas un fentezi elementus, kā arī pilnveidojot metodes, kas ziņojumu padara ticamāku. ASV propagandas un vispār darba organizācijas pamatā ir postmodernistu filozofu atziņa, ka patiesība īstenībā neeksistē, bet eksistē tikai sava veida ilozori-informatīvi veidojumi, ko ļaudis pieņem par patiesību. No tā izriet, ka nav jārēķinās ar realitāti, bet ir jārēķinās ar to, kā cilvēki (mērķauditorija) uztvers informatīvos kairinājumus. Tā rezultātā amerikāņu propaganda pilnībā nerēķinās ar patiesību, bet lielu vērību cenšas pievērst mērķauditorijai – tās gaumei, uztveres spējām un kritērijiem, pēc kuriem tā tic vai netic kādām ziņām. Attiecīgi nozīmīga daļa no ASV propagandas ir mistifikācijas un falsifikācijas.

Amerikāņu propagandistu ieskatā ir jākoncentrējas nevis uz patiesību, bet gan uz metožu apgūšanu, kas palīdz radīt vislabākos „patiesības redzējumus” un visplašāk tos izplatīt. Tātad nav būtiski, kas notiek īstenībā, bet būtiski, kas un kā tiek paziņots/parādīts. Izšķirošais ir spēja radīt un maksimāli plaši izplatīt tādu materiālu, kuram cilvēki notic un kurš var arī pilnībā neatbilst patiesībai. Tā kā tādu materiālu radīt nav nemaz tik vienkārši, tad visdrošākais veids, kā plaši izmantot šo pieeju, ir likvidēt vai ievērojami ierobežot informācijas avotus, kas runā pretī vajadzīgajai „ patiesības” versijai, vai arī padarīt cilvēkus par nespējīgiem atšķirt patiesību no izdomājumiem un meliem. Šī citu viedokļu un redzējumu slāpēšana Rietumvalstīs tiek maskēta ar daudzu ārēji šķietami neatkarīgu mediakompāniju esamību, kuras praktiski ziņo vienu un to pašu mazliet pamainītos formātos (katrs pats var pamonitorēt kaut vai lielākos Latvijas ziņu portālus, avīzes un TV un konstatēt, ka ziņots tiek viens un tas pats ar dažiem maznozīmīgiem izņēmumiem).

Kura propaganda labāka?

Salīdzinot dažādas propagandas, patiesībā bāzēta propaganda no vienas puses ir efektīvāka un tai ir tendence izplatīties pašai no sevis, jo propagandista pusē ir patiesība, ko katrs to saskatīt spējīgais redz. Bet šīs pieejas izmantošana prasa augstus morālos un profesionālos standartus, pie tam bieži vien patiesība ir „neērta” un „kož acīs”, jo īpaši, ja mērķi nav tīri un darbības amorālas, kā tas bija nacistiem un kā tas bieži ir amerikāņiem. Savukārt maldināt, melot un stāstīt, ko gribi, ir vienkāršāk un necienīgu mērķu gadījumā tas ir gandrīz vai vienīgais risinājums.

„Memi” – propagandas pamatu pamats

Nozīmīgākā jebkuras propagandas sastāvdaļa ir maksimāla tās apgalvojumu uztveramība, tāpēc propagandiskai sistēmai (izplatāmo ideju kopumam vai ideoloģijai) ir jāsatur vai arī tā ir jāpārvērš vienkāršos, visiem saprotamos un viegli uztveramos terminos, frāzēs, izteicienos, „idejās”, tēlos un simbolos. Šādas lipīgas informatīvas vienības mēdz saukt arī par „memiem” (atvasinājums no sengrieķu vārda, kura burtiskais tulkojums ir „imitēt”, „imitēta lieta”).

„Memam” bez vieglas uztveramības ir jābūt arī auditorijai atbilstošam (mentalitātei, esošiem uzskatiem un informatīvajam fonam, vēsturiskajiem priekšstatiem, morāles un saprātīguma līmenim), maksimāli informatīvi piesātinātam un ar spēju iespējami dziļāk iespiesties cilvēka uzskatu sistēmā. Piemēram, termins „fašists” ir plaši izplatīts, saprotams un pieņemams krieviskā vidē, bet latviskā vidē tas tiek atgrūsts.

Cilvēki ar nekritisku domāšanas veidu, neinformēti ļaudis un primāti viegli pieņem „memus” (notic to patiesumam) un kļūst no tiem atkarīgi. Ja „mems” ir implementēts cilvēka apziņā, tad, balstoties uz to, ir iespējams cilvēku motivēt, pārliecināt, izraisīt noteiktu tā rīcību un prognozēt viņa darbības noteiktās situācijās. Piemēram, ja cilvēks ir noticējis „memam” „krievi – okupanti”, tad viņam samērā vienkārši (un neatkarīgi no patiesajiem apstākļiem) ir iespējams iestāstīt jebko sliktu par krieviem, izraisīt viņā negatīvu nostāju pret noteiktiem notikumiem, cilvēkiem un parādībām, asociējot tās ar krieviem, nomierināt, aizbildinoties ar krievu draudiem, un izraisīt rīcību, biedējot ar krieviem.

„Memu” ietekme var pat būt tik liela, ka spēj pilnībā pārvērst cilvēku. „Mems” spēj paralizēt cilvēka loģisko domāšanu un spriestspēju. Piemēram, nosvērts un ikdienišķi saprātīgs cilvēks, saskaroties ar kādu viņa „memu” apšaubošu informāciju vai „mema” aktivizācijas dēļ, var pilnībā pārvērsties, nokļūt afekta stāvoklī, zaudēt savaldīšanos, veselo saprātu un pat sastrādāt muļķības, kas ne tikai nav racionāli pamatotas, bet kas ir pilnīgi pretējas paša cilvēka interesēm (tas notika ar latviešiem t.s.”atmodas” laikā un notiek joprojām). Ar „memu” inficēts pūlis var veikt visdrausmīgākos noziegumus, bet caur „memiem” uz darbību aktivizētas ļaužu masas var novest visu sabiedrību līdz ārprāta stāvoklim, kā spilgtākais piemērs ir nacistu laiku vācu tauta.

Propaganda tātad rada „memus”, cenšas maksimāli plaši tos implementēt cilvēku apziņā, kas pēc tam dod iespēju samērā viegli vadīt un izmantot šos cilvēkus. Lai cilvēks neatskurbtu, visu laiku ir jāuztur noteikts propagandisks līmenis, kurš lieku reizi apliecina cilvēkam, ka „mems”, kam viņš tic, ir patiess, un maksimāli jāslāpē viss, kas apšauba galvenos „memus”. Zāles pret „memiem” ir loģiskā domāšana, veselais saprāts, paškritika un/vai citi „memi”. Savukārt cilvēku neinformētība, neizglītotība, aprobežotība, apgrūtinoša spriestspēja un virspusējība ir tās universālās īpašības, kas nepieciešamas ar jebkādu propagandu viegli vadāmas sabiedrības izveidošanai.

Visvieglāk „memu” ietekmei padodas bērni un jaunieši, kuru personība tikai vēl veidojas un kuri kāri uzsūc ārējā vidē cirkulējušo informāciju.

Propagandas struktūra un iekšējā loģika

Atsevišķi „memi” var pārņemt noteiktu sociālo grupu prātus, bet, lai pilnvērtīgi vadītu sabiedrību, propagandai ir jābūt strukturētai. Atkarībā no situācijas, mērķauditorijas, nepieciešamā rezultāta, izmantotajām metodēm, reālās situācijas, informatīvā fona, kontrpropagandas un citiem apstākļiem ir jābūt saviem „memiem” un savām „memu” izmantošanas, slāpēšanas un aktivizācijas metodēm.

Propagandas „memiem” ir jābūt savstarpēji saistītiem, viens otru papildinošiem un bez vai ar minimālām iekšējām pretrunām. Ja tā nav, tad „labā roka, nezina, ko dara kreisā” un viens propagandas „mems” neitralizē citu. Tāpēc, lai gūtu panākumus propagandas laukā, pie tā ir jāstrādā augstākās klases speciālistiem filozofijā, psiholoģijā un socioloģijā (reāli tā arī notiek).

Terminu daudznozīmība

Viens no propagandas trūkumiem un draudiem ir propagandas radīts pašapmāns. Nereti gadās tā, ka propagandas radītāji un izplatītāji paši notic savai propagandai, atraujas no realitātes, kā rezultātā sāk pieņemt nepareizus lēmumus un sāk neadekvāti rīkoties, kas var novest līdz pat pilnīgai propagandistiskā subjekta iznīcināšanai.

Lai tā nenotiktu vai arī lai to maksimāli novērstu (gadījumā, ja propagandisti maldina un melo), tiek izmantotas nodalītas propagandiskas sistēmas (muļķojamajām masām maldinoša propaganda, „izredzētajiem” patiesība) un/vai daudznozīmju kārtveidīgas propagandiskas sistēmas, kurās atsevišķiem propagandas elementiem („memiem”) ir vairākas nozīmes, kuras dažādi cilvēki saprot dažādi atkarībā no spriestspējas, zināšanu un/vai „iesvētības” pakāpes. Šis princips tiek plaši izmantots arī specdienestos un dažādās slepenās biedrībās („neredzamās frontes” darboņi tiek arī pamatīgi propagandiski apstrādāti un pēc tam, atkarībā no paklausības un spēju pakāpes, tiek virzīti pa dzelžainas hierarhijas kāpnēm uz augšu, vienas muļķošanas konstrukcijas nomainot ar citām, kas apmātajam tiek pozicionētas kā „gudrākas” un „ekskluzīvākas”).

Terminiem vienlaicīgi var būt gan propagandiska („mema”) nozīme, tie var raksturot noteiktu objektīvo realitāti un tos var izmantot pēc nepieciešamības kā simbolus vai sociālpolitiskās kriptogrāfijas elementus. Tādējādi var tikt radīta speciāla valoda, kura vienlaicīgi gan maldina plašas ļaužu masas, radot tām nepatiesu priekšstatu par realitāti, gan objektīvi raksturo realitāti (tiem, kuri saprot attiecīgā termina īsto nozīmi), gan tiek izmantota, lai vieni noteikta tipa darboņi publiski nosūtītu kriptētus ziņojumus citiem tāda paša tipa darboņiem citā vietā un/vai laikā. Šāda sistēma ļauj panākt efektu, kad pasakot vienu tekstu (politiķu, augstāko ierēdņu uzstāšanās, paziņojumi utt.), vienlaicīgi tiek maldināta publika, raksturota realitāte (tie, kuri saprot izmantoto terminu patieso nozīmi) un nosūtīti dažādi kriptēti ziņojumi.

Piemēram termina „starptautiskā sabiedrība” propagandiskā jēga ir noteiktu valstu vai visas pasaules iedzīvotāji vai to vairākums, bet patiesā – maz skaitliska oligarhisku struktūru grupa, kura reāli pieņem nozīmīgākos starptautiskā un nacionālā līmeņa lēmumus. Termina „ietekmes aģents” jēga ir parādīt masām nevēlamu personu vai personu grupu kā „ienaidnieka aģentus”, bet tā reālā nozīme ir cilvēki, kas labprātīgi bez ārējiem stimuliem izplata noteiktu uzskatu sistēmu. „Demokrātija” nozīmē nevis vairākuma viedokļa ņemšanu vērā un ievērošanu, bet gan noteiktu standartu ārišķīgas „demokrātiskas procedūras”. „Pilsoniskā sabiedrība” ir nevis visi pilsoņi un pat ne aktīvākie pilsoņi, kā tas tiek pasniegts pūlim, bet gan „savējie” (mazskaitliskas “pareizās” sabiedriskās organizācijas un to pārstāvji), kuri nodarbojas ar noteiktas formas sabiedriskām aktivitātēm. Ja dzirdat kādu no politiķiem runājam par „turbulenci”, tad ziniet, ka viņš runā par juku un nestabilitātes laikiem.

Gatavojot PSRS sabrukumu, Rietumu propagandisti solījās Padomju pusei „reformēt” Padomju sistēmu, ar to radot iespaidu, ka tā rezultātā Padomju iedzīvotāji saņems viņiem tik ļoti kārotos tā laika Rietumu sabiedrības labumus. Vienam elitāram Rietumu pārstāvim to atgādināja pēc PSRS sagrāves, kad bija acīmredzams milzīgais posts, ko šīs „reformas” ir nodarījušas. Viņš atbildēja: „Mēs runājām par jūsu elites reformēšanu, par tās efektivizēšanu” ar to domājot Padomju elites pārveidošanu pēc Rietumu parauga, lai tā „efektīvāk” krāptu un mānītu iedzīvotāju vairākumu.

Pat termins „propaganda” ir daudznozīmīgs. Kad kāds angažēts angloamerikānis tiek iedzīts stūrī, tad pēdējais viņa pretarguments parasti ir: „Tā ir propaganda”. Šādi viegli un bez domāšanas tiek „neitralizēts” jebkurš arguments. Šī ir viena no pazīmēm, pēc kuras var virspusēji un netieši spriest par cilvēka piederību angloamerikāņu specaprindām.

Ar „vārda brīvību” tiek saprasta, pirmkārt, preses „redakcionālās politikas” brīvība jeb, citiem vārdiem sakot, preses izdevumu redaktoru brīvība ziņot, kas ienāk prātā noteiktos ietvaros. Pēdējā laikā arī šie ietvari tiek apšaubīti un runa vairs nav par visiem redaktoriem, bet gan tikai par „pareizajiem”, „savējiem” redaktoriem. Ja kāda redaktora izdevums, piemēram, sāks kritizēt amerikāņus, homoseksuālistus vai ebrejus, tad viņam ir jārēķinās, ka uz viņu vienā brīdī „vārda brīvība” vairs neattieksies (sākumā draudēs, bet pēc tam atradīs iespēju, kā nomainīt redaktoru vai likvidēt attiecīgo preses izdevumu).

Cilvēku vairākums „vārda brīvības” koncepta ietvaros Latvijā var runāt gandrīz ko grib. Šai ziņā vārda brīvība eksistē, tai pat laikā jēga no tā ir visai maza, izņemot apmierinājumu par pašizpausmi un pašizlādi, jo klausītāju loks ir visai ierobežots. Bet arī šo iespēju jau sāk ierobežot, gan noliedzot apšaubīt „okupācijas” „memu”, gan arī ir liela varbūtība, ka arī Latvijā kaut kad tiks ieviests „naida runas” termins un tad ardievu arī šī vārda brīvība (daudzās Rietumvalstīs tas jau ir izdarīts).

„Brīvība” ir īpašs „mems” ar kuru nezinošais pūlis tiek apstulbināts dziļi un pamatīgi. Visi grib brīvību un maz kuram patīk tapt ierobežotam. Katram gribas darīt, ko grib, un reti kurš saprot, ka patiesas brīvības vārdā sevi ir jāierobežo un jālaupa sev zināma brīvība darīt nesaprātīgas un kaitīgas lietas. Tāpat reti kurš saprot, ka civilizācija un normāla sabiedrība vispār nav iespējama bez zināmas brīvības ierobežošanas. Pat vairāk, nevar izaudzināt cilvēku, neierobežojot viņa brīvību ļauties zemākajām tieksmēm (attiecīgi viens no veidiem, kā degradēt cilvēkus, ir dot tiem brīvību ļauties zemiskajam un pat uzspiest „brīvību” bērnu audzināšanā, kā tas plaši pašreiz arī notiek).

Tātad, kad tiek runāts par „brīvību”, būtiski ir saprast, par kādu brīvību un par brīvību kam ir runa. Par humānas sabiedrības brīvību iedzīvotāju vairākumam dzīvot saskaņā ar cilvēcības principiem un netapt apkrāptiem un nekļūt par neliešu agresijas upuriem? Tas ir par tādu brīvību, kas ierobežo cilvēku netikumus un indivīdus, kam tie piemīt. Vai arī runa ir par brīvību katram darīt ko grib, tai skaitā krāpt un blēdīt lētticīgus muļķus un sevi aizsargāt nespējīgos? Tas ir par brīvību neliešiem. Tad nu, lūk, Amerikas propagandētā „brīvība” ir brīvība neliešiem, ļaujot tiem veikt savas nelietības formalizētu likumu ietvaros (ASV ir legalizēta pat korupcija, saucot to par lobēšanu) un atstājot likteņa varā un nolemjot iznīcībai visus sevi neaizsargāt spējīgos. Tas ir sociālais darvinisms vistīrākā formā. Protams, neko tādu nav iespējams iebarot iedzīvotāju vairākumam, neizmantojot manipulatīvu maldināšanu un melus, jo īpaši, ja ir pieredzēta pavisam uz citiem principiem bāzēta sabiedriskā iekārta un brīvība tās ietvaros.

Kad neliela konservatoru grupiņa sprieda, ko darīt „viņķeles grāmatiņas” sakarā, viens tās dalībnieks vērsa pārējo uzmanību uz „Ķīļa reformām” un apgalvoja ka „nav ļaunuma bez labuma” (ļaunums „viņķeles grāmatiņa”, labums „Ķīļa reformas”) un kad citi tam negribēja piekrist, jo „viņķeles grāmatiņa” ir pārāk liels ļaunums, viņš dedzīgi apelēja pie pseidobrīvības „mema”: „Bet jūs taču gribējāt brīvību! Lūk, viņa ir!”

Šādai pseidobrīvībai, jeb visatļautībai amerikāņu propagandisti parasti manipulatīvi pretnostata totālu apspiestību, diktatūru un verdzību (veidojot pseidoizvēli – vai nu, vai nu), pilnībā ignorējot zelta vidusceļu un veselīgo brīvības izpratni.

“Rietumu vērtību” vai “Eiropas vērtību” patiesā mūsdienu nozīme ir neliešu brīvība, mazaprobežota brīvība grēkot, homoseksuālisma un citu izvirtību uzspiešana, vairākuma sabiedrības viedokļa ignorance apvienojumā ar formālu demokrātisko institūtu esamību, pataloģiska komfortorientētība, no morāles atrauts absolutizēts formāls tiesiskums, kā arī ārišķīgs korektums un pozitīvisms apvienojumā ar galēji cietsirdīgu nežēlību, cinismu un vienaldzību.

Mūsdienu Rietumu propagandas daudznozīmības (dubultdomas) principus labi savā darbā „1984” aprakstīja Džordžs Orvels.

Cīņa par sabiedrību vienojošo galveno prioritāti

Nozīmīgs propagandas mērķis un uzdevums ir noteikt cilvēku un visas sabiedrības prioritātes. Sabiedrība sastāv no ļoti dažādiem cilvēkiem, ļoti dažādām sociālām grupām. Šāda sabiedrība kaut kādā pakāpē ir jāvieno kaut kādām darbībām. Tas ir grūts uzdevums, kurš propagandai ir jāatrisina.

Vienot cilvēkus ar dažādiem uzskatiem var vai nu kaut kāda uzdevuma veikšanai, idejas realizācijai, ko atbalsta visa grupa vai vairums tās, kā arī vienot var izmantojot kopējā ienaidnieka tēlu. Kā darbā „Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki” secina par klasiķi uzskatītais sers Karls Poppers, tad vislabākais sabiedrības apvienošanas veids ir izmantot kopēja ienaidnieka tēlu. Tas ir – apvienot ļoti dažādus cilvēkus un dažādas sociālās grupas, kas bieži vien ļoti neieredz viens otru (piemēram, nēģeri un baltie ASV), kaut kādas darbības veikšanai pret kopēju ienaidnieku.

It kā ļoti vienkārši un saprotami, bet vairums cilvēku tomēr līdz galam neizprot, ko tas patiesībā nozīmē. Pirmkārt, šo recepti deva t.s. ”atvērtās sabiedrības” ideologs, aprakstot šo atvērto sabiedrību, kas liek domāt, ka Rietumu sabiedrība nemaz nespēj funkcionēt bez kaut kāda ārēja ienaidnieka. Ja tai šāda ienaidnieka nav, tad viņa ir vienkārši spiesta to izdomāt. Agrāk šo funkciju pildīja PSRS, tad mistiskie teroristi, kurus viņi paši radīja un finansēja, bet tagad Krievija. To vienkārši ir jāņem vērā, lai kaut cik pareizi novērtētu Rietumu ziņu avotu informācijas ticamību par Krieviju.

Otrkārt, pie šādas pieejas nozīme ir tikai tam, kurš tiek pasludināts par „ienaidnieku Nr1”, jo pret to tiks vērsti kopējie apvienotie pūliņi, savukārt zemākas prioritātes „ienaidniekiem” ir sekundāra nozīme vai pat tā nav vispār, jo pret tiem vienotības nav. Ko tas praktiski nozīmē? Ilustrēšu to ar konkrētu un ļoti aktuālu piemēru.

Dažus gadus atpakaļ biju liecinieks vienai sarunai starp diviem pietiekami elitāriem cerams nacionālistiem. Viens jaunākais prasa pieredzes bagātākajam, ko darīt „praida” sakarā. Tas ir, iet kopā ar krieviem protestēt pret „praidu” vai neiet. Sak, vai sākumā kopā tiekam galā ar zilajiem un tikai pēc tam ar krieviem vai kā savādāk. Šo jautājumu var pārformulēt savādāk. Kurš ir bīstamāks un ļaunāks, ar homoseksuālismu slims latvietis, kurš grib normalizēt un izplatīt savu slimību, vai vienalga kāds krievs, tai skaitā normāls? Jeb vēl savādāk. Kurš ir latviešu „ienaidnieks Nr1” – homoseksuālisti vai krievi? Atklāti protams šādi jautājumi netiek stādīti, bet polittehnoloģiskās prakses būtība ir tieši tāda.

Ja atbilde uz šo jautājumu ir krievi, tad visa sabiedrība tiek konsolidēta un apvienota cīņai pret krieviem, bet pārējie iespējamie ienaidnieki kļūst sekundāri, tai skaitā zagļi, blēži, pedofili, nelieši, mantrauši, diletanti utt. (viens prominents “nacionālists” man stāstīja, ka ņemot darbā tikai latviešus, lai gan viņi pēc paša pieredzes ir dranķīgi strādnieki). Protams var notikt arī cīņa pret citiem “ienaidniekiem”, bet tikai lokāli un tikai līdz mirklim, kamēr šai cīņā neiejaucas „krievu faktors”. Kad tas notiek, cīņa nekavējoties tiek pārtraukta vai ievērojami slāpēta. Lieki teikt, ka rafinētākie nelieši to izmanto un katru sevis apdraudošo faktoru mēģina saistīt ar krieviem. Tika pieķerti prominenti pedofili? Nekas, to var apklusināt aizbildinoties ar „krievu provokāciju”. Sabiedrībā ir ar kaut ko neapmierināta? Nekas, vajag aktualizēt kādu krievu jautājumu. Vajag legalizēt homoseksuālistu „laulības”? Droši, uzkurinām antikrieviskumu un uz priekšu. Galu galā krievi ir pret to, tad jau tas var nebūt nekas slikts. Tiek izpostītas ģimenes un izņemti bērni? Arī nekas. Rietumos tā ir, bet protestē taču pārsvarā krievi. Par zagļiem, korupciju un Latvijas izpostīšanu nemaz nerunāsim…

Šāda amorāla un stulba prakse Latviju ir novedusi postā un turpina iznīcināt, jo ar šādu pieeju notiek kadru negatīvā atlase, kā rezultātā sabiedrībā vislielāko ietekmi iegūst lielākie nelieši un muļķi, kas ne tikai slāpē jebkādu konstruktīvu darbību, bet bieži pat traucē tai un tiek veikta tieša un atklāta destrukcija. Tā visa rezultātā sabiedrības veikstspēja, intelekta pakāpe un morālais līmenis iet uz leju un sabiedrība mirst.

Paskatoties mazliet no citas puses, ja kāda sabiedrības daļa mēģina konsolidēties, piemēram, cīņai par tradicionālām vērtībām, par ģimenes aizsardzību, pret izvirtību normalizāciju, homoseksuālisma propagandu utt., tad loģiska un likumsakarīga homoseksuālistu – pedofilu grupas pārstāvja (vienalga slēpta vai atklāta) rīcība ir prioritizēt citu vienojošo faktoru, jeb citu „ienaidnieku”, kas Latvijas gadījumā ir „krievu faktors”. Šāds cilvēks tad, ārēji piekrītot citu problēmu esamībai un citiem vienojošajiem faktoriem, sāks cilāt nacionālisma un patriotisma tematiku, ievirzot to antikrieviskuma gultnē. Viņš norādīs, ka „tas arī ir svarīgi” un tieši vai netieši vedīs uz to, ka „tas ir vissvarīgāk”, bet visa homoseksuālistu-pedofilu grupa, mēģinot neitralizēt sev nevēlamās aktivitātes, pastiprinās antikrieviskuma propagandu un uzstāsies ar ļoti skaļiem, krievus provocējošiem „nacionālistiskiem” paziņojumiem. Vēl citiem vārdiem sakot, viņi var neteikt: „Necīnamies par tradicionālām vērtībām, necīnāmies pret izvirtībām, necīnāmies par ģimeni”, bet tā vietā viņi var sākt stāstīt par krievu „draudiem” un nepieciešamību pret to vērsties „vienotā frontē”, tādējādi panākot, ka reālā cīņa par tradicionālām vērtībām tiek pārtraukta vai ievērojami traucēta.

Ņemot vērā pašreizējo globālo stāvokli, cilvēkam ar tradicionālām vērtībām ir vienkārši absurdi un pašiznīcinoši pieņemt antikrieviskus uzskatus, pat, ja viņam krievi pārāk nepatīk un ir kādas vēsturiskas pretenzijas, jo Krievijas prezidents Putins ir gandrīz vienīgais globālais līderis, kurš vairākkārtīgi ir paziņojis (apliecinot to arī ar noteiktu rīcību), ka viņš un Krievija stingri iestājas par tradicionālām vērtībām, kas visdrīzāk ir arī galvenais iemesls, kādēļ viņa tēls tik intensīvi tiek dēmonizēts. Pretstatā ASV prezidents Baraks Obama cīņu par “seksuālo minoritāšu tiesībām” ir pasludinājis pat par vienu no svarīgākajām (!) savas prezidentūras prioritātēm. Ko tad reāli atbalsta tie, kuri iestājas pret Krieviju un/vai atbalsta ASV?!

Propagandas uzdevums tātad, ko tā mēģina veikt, ir radīt cilvēku apziņā uzskatus (implementēt „memus”), uz kuru pamata var veikt sabiedrības apvienošanu kaut kādai darbībai un šai ziņā ļoti būtiska ir šo vienojošo faktoru prioritāte, jeb kurš ir galvenais un prioritārākais vienojošais faktors. To ir būtiski izprast, jo bieži vien par prioritizāciju rit galvenās propagandiskās cīņas, kurās tiek pieļautas daudzas atkāpes no ierastās ideoloģiskās līnijas, bet saglabātas vai pat pastiprinātas galvenās.

Propagandas intensitāte un pseidodažādība

Būtiska propagandas panākumu atslēga ir tās intensitāte. Tas ir, cik bieži propagandiskās idejas tiek atkārtotas. Pēc Gēbelsa tās ir jāatkārto nepārtraukti: jo vairāk, jo labāk. Tomēr prakse rāda, ja vienu un to pašu ziņu atkārto visu laiku, tad cilvēkiem tā sāk apnikt un tas pat var izraisīt pretēju efektu, ka cilvēki sāk aizdomāties par ziņojuma patiesumu.

00386_ASV_butibaŠo problēmu spīdoši atrisināja amerikāņu propaganda. Viņi iemācījās vienu un to pašu domu atkārtot dažādos formātos. Tas ir, katrs konkrēts „mems” tiek apaudzēts ar dažādām ārējām formām, kuras tad tiek nepārtraukti translētas, nomainot viena otru (to var darīt ļoti ilgi, jo ārējo formu variācijas ir bezgalīgi daudz). Tā kā pūlis ar apziņu uztver tikai ārējo formu, tas šādu propagandu pat nepamana, kas ļauj Rietumiem runāt par ideoloģijas nāvi un pozicionēt savu propagandu kā kaut ko objektīvu un nepropagandisku. Pats dīvainākais, ka daudzi Rietumu propagandisti paši patiesi tic šai domai un neredz savu apmātību.

Cita Rietumu propagandistu veiksme ir iluzora informācijas avotu dažādība. Rietumos ir daudz informācijas avotu, kuri specializējas dažādos novirzienos un konkurē savā starpā. Liela daļa šādu avotu (izklaides industrija) pat vispār sevi pozicionē kā kaut ko apolitisku, kas pilnībā neatbilst patiesībai. Lielākajai daļai Rietumu informācijas avotu ir ļoti līdzīga vai pat vienāda propagandiskā ievirze (tie satur vienādus „memus”). Un pat it kā „opozīcijas” („undergraund”) viedoklis bieži vien satur tos pašus „memus”, ko „mainstrīms”. Tiesa gan šai ziņā Rietumu propaganda degradējas, jo pēdējā laikā pietiekami strauji samazinās nozīmīgāko informācijas avotu skaits un sāk zust pat to ārējas formas atšķirības. Tas, visdrīzāk, ir saistīts ar vidusmēra Rietumu pilsoņa strauju intelekta un veselā saprāta līmeņa pazemināšanos, kādēļ to muļķošanai var pielikt mazāk pūles un izmantot mazāku resursu daudzumu. Efektivizācija, tā teikt.

Dažas maldinošas propagandas metodes

Maldinoša propaganda izmanto dažādas metodes, kā apmānīt cilvēku, radīt viņā sev nepieciešamo noskaņu, attieksmi un likt noticēt tam, kas neatbilst patiesībai. Īsumā par dažām no tām.

1) Neiedziļināšanās, virspusējība, sagrozīšana, maldinoša pārstāstīšana
Ja ir kāds notikums, cilvēks vai parādība, kas propagandistam šķiet nevēlams, tad to var parādīt sev vēlamajā negatīvajā gaismā, pašam virspusēji to aprakstot, apzināti neiedziļinoties būtībā un veicot apzinātus, sev vēlamus aprakstāmās parādības izkropļojumus. Ja to veic pietiekami profesionāli, tad lielākais, ko pret šādu metodi var iebilst, ka autors nav sapratis būtību vai ka ir muļķis. Mūsdienu amerikāņu propagandisti gan vairs pārāk nepiepūlas un strādā arvien primitīvāk, nevis vienkārši sagrozot pamatparādību, bet jau vienkārši prasti melojot par to.

2) Izraušana no konteksta
Pietiekami labi zināma metode. Izraujam no konteksta kādu izteikumu, kura doma atsevišķi kardināli mainās nekā kopā ar kontekstu. Tādējādi konkrētam autoram var piedēvēt tādas domas, ko viņš reāli nav paudis, izmantojot viņa paša vārdus. Ciniska un zemiska metode, ko žurnaļugas pietiekami plaši izmanto.

Ļoti labi šo metodi raksturo plaši zināms un jau par leģendāru kļuvis aforisms par to, ka Padomju Savienībā neesot seksa. Tas radās 1980-o gadu beigās vienā no PSRS-ASV „TV-tiltiem”, kurā tika runāts arī par sabiedrības tikumību. Viena no diskusijas dalībniecēm zālē, aizstāvot PSRS morāli – tikumisko pārākumu, salīdzinājumā ar ASV izplatīto izvirtības kultu, teica sekojošo: „Padomju Savienībā nav seksa, bet ir mīlestība”. Pēc pirmās frāzes daļa zāle sāka skaļi smieties. Bet „pārbūves” propagandisti TV ēterā parādīja versiju, kurā tika izmontēta frāze „bet ir mīlestība”. Tādējādi dāma kļuva par apsmieklu visai pasaulei, bet viņas domas pirmā daļa par plaši zināmu „memu” PSRS izkariķēšanai. Un velti šī dāma pēc tam staigāja pa redakcijām un rakstīja sūdzības, lai taču parāda visu viņas teikto pilnībā. „Demokrātiskajiem” cīnītājiem pret „totalitārismu” un par „vārda brīvību” tas i prātā nenāca.

Cits piemērs – Pavļiks Morozovs. Agrāk viņš tika izmantots kā apzinīga jaunieša simbols, bet tagad kā „totalitāras” propagandas apmāta upura simbols, kurš nodod savu ģimeni. Bet reti kurš zina, ka Morozova tēvs, kuru tas it kā nodeva varasiestādēm, bija zaglis un dzērājs, kurš regulāri piekāva gan sievu, kura bija ļoti labsirdīga, gan arī bērnus, ieskaitot pašu Pāvelu. Par to plaši nerunā. Noteikti fakti sagrozītā un greizi interpretētā veidā tiek izrauti no konteksta un aina kļūst pavisam cita.

Kā izraušanas no vēsturiskā konteksta piemēru var minēt anglosakšu propagandas iemīļotu “memu” par Krievijas caru Ivanu Bargo kā par asiņainu varmāku. Šis “mems” ir viens no daudzu vēsturisko “memu” virknes, kas Krieviju parāda kā nežēlīgu tirānu zemi.

Ivans Bargais nebija svētais, viņš varēja būt ļoti nežēlīgs un viņā garīga slimība sadzīvoja ar intelektuālo apdāvinātību. Pēc dēla nāves, ko viņš uztvēra kā Dieva sodu par saviem nodarījumiem, Ivans Bargais lika visās baznīcās aizlūgt par tiem, ko viņš bija licis nogalināt – kopsummā virs 4000 cilvēku (tādējādi ir zināmi visi viņa tiešo upuru vārdi). Neskatoties uz to, Ivans Bargais uz citu sava laika monarhu fona bija pietiekami nevarmācīgs valdnieks. Eiropā tolaik plosījās ticības kari, noritēja sākotnējā kapitāla uzkrāšanas fāze, kas bija nekas cits kā brutāla laupīšana, tika dedzināti ķeceri un raganas (protestanti, starp citu, upuru skaita un nežēlības ziņā ievērojami pārspēja katoļus), konfiscējot to īpašumus, un ar monarhu svētību tika veiktas masu slepkavības. Piemēram, ir pat uzskats, ka vāciešiem ir maz skaistu sieviešu, jo šai laikā viņi lielāko daļu skaistās sievietes kā raganas sadedzināja, tādējādi iznīcinot vairumu labākos sieviešu gēnus. Kad anglosakšu propaganda stāsta par Ivana Bargā nežēlību, pārspīlējot viņa noziegumus un upuru skaitu, šo vēsturisko fonu tā protams nepiemin.

Vēl cits vēsturisks piemērs. Amerikāņu propaganda, kritizējot Padomju Savienības kolektivizāciju, noklusē tajā pat laikā notikušās ASV Lielās depresijas izraisītās ekonomiskās krīzes upurus, kad boja gāja apmēram 2 miljoni cilvēku vai pat vairāk, tai skaitā no bada un apstākļos, kad valstī bija graudu pārprodukcija un zemnieki tos burtiski izkurināja krāsnīs.

3) No balta uz pelēku un melnu, un otrādi
Grūtups kādā no senākām intervijām izlielījās, ka viņš savā profesionālā darbībā ne vienmēr varot baltu pataisīt par melnu un otrādi, bet viņš vienmēr var baltu vai melnu pataisīt par pelēku. Šī nav Grūtupa metode, tā ir universāla maldināšanas metode, kas ļoti plaši tiek izmantota arī propagandā (un kas labi parāda šo metodi izmantojošo darboņu morālo stāju).

Tas nozīmē, ka pēc nepieciešamības, pat vispozitīvākās lietas var nomelnot, sākumā ieviešot šaubas par to „pozitīvismu” un pēc tam, izejot no apstākļiem, iespējams arī noliegt vispār. Un otrādi, pat vislielākās un visneiedomājamākās nelietības var attaisnot vai vismaz apšaubīt to pārmērīgo nelietību. Ilglaicīgā propagandā šo metodi labi aprakstīja Džozefs Overtons savos „Overtona logos”. Šo un citas manipulatīvas propagandiskas metodes plaši izmanto arī advokāti un juristi (arī ierēdņi), tikai ar to starpību, ka viņiem ir šaura un specifiska mērķauditorija (galvenokārt tiesneši, tiesu auditorija un viņu dokumentu lasītāji) un noteikti juridiski rāmji.

4) Darvas piliena princips nomelnojot
Ja nepieciešams nomelnot kādu parādību (cilvēku, notikumu) un parādīt to negatīvā gaismā, tad ziņojumā par to nepieciešams koncentrēties uz negatīvo un maksimāli visu interpretēt negatīvi. Pie tam labāks efekts būs tad, ja tas netiks darīts tieši, bet it kā starp citu, kad, pasakot kaut ko maznozīmīgi pozitīvu, uzreiz pēc tam tiek pateikts kaut kas ievērojami negatīvs. Var pat būt tā, ka viss ziņojums ir it kā pozitīvs, bet tas tiek nobeigts ar it kā nenozīmīgu piebildi, kurā tiek paziņots kaut kas būtiski negatīvs. Reizēm negatīvais tiek pateikts varbūtības formā, kas no propagandas viedokļa maz maina lietas būtību, jo pūlis šo niansi nespēs izšķirt.

Grūtāk ir, ja nomelnojamā parādība ir pārlieku pozitīva, tad nākas meklēt „darvas pilienu”, ko iepilināt „medus mucā”. Šai gadījumā ziņojumā koncentrācija notiek tikai uz negatīvo aspektu, pilnībā ignorējot visu pozitīvo. Ja nevar atrast pat negatīvo, tad bieži vien to vienkārši izdomā.

Šī metode plaši tiek izmantota arī dažādos strīdos un diskusijās un visur tur, kur ir darīšana ar vairākiem vai daudziem argumentiem (arī tiesās un valsts pārvaldē). Nevajadzīgie argumenti šajos gadījumos tiek ignorēti, bet tiek runāts un koncentrēta uzmanība tikai uz vienu „darvas pilienu” (vai vairākiem, ja tādi ir), pārspīlējot tā nozīmi.

Piemēram, nomelnojot Padomju periodu, Rietumu propagandistu galvenais „mems” ir „Staļina represijas”. Kāpēc tās tika veiktas, cik pamatoti, cik lielā mērā konkrētie cietušie bija vainīgi, cik liela ir paša Staļina personiskā vaina, cik liels mērogs tām bija un kāds bija to efekts, tas viss sākotnēji netiek apskatīts. Ar „Staļina represiju” „memu” tiek pārsvītroti pilnīgi visi PSRS sasniegumi, ignorējot līdzīga un pat lielāka mēroga Rietumu noziegumus. Un tikai tad, ja ar šo „darvas pilienu” neizdodas „atbruņot” pretinieku, tad sākas padziļināti meli par „asinskāro Staļinu” un 60 miljoniem upuru (reāli pēc dažādiem datiem 0,5-2 miljoni no 1921.gada līdz 1954.gadam) vai arī tiek apelēts pie citiem antipadomisma „memiem”.

5) Pozitīvā izcelšanas princips attaisnojot
Ja vajag attaisnot kādu nelietību, tad parasti tiek izmantota tā pati „darvas piliena” pieeja, tikai otrādi. Tas ir, tiek meklēts viss pozitīvais un koncentrēta uzmanība tikai uz to. Nav būtiski cik daudz ir negatīvu argumentu, pietiek tikai ar kaut vienu pozitīvo, lai propagandists uz to koncentrētos un uz tā pamata izdarītu pozitīvus secinājumus, ignorējot visus negatīvos argumentus. Piemēram, pēdējo 20 gadu Latvijas izvarošanas un izlaupīšanas faktu latviešvalodīgā amerikāņu propaganda mēģina attaisnot ar pseidopozitīvismu, izceļot maznozīmīgas pozitīvas parādības vai pat uzspēlētus pseidopozitīvus notikumus.

6) Manipulācijas ar informācijas avotiem
Ja melnajam propagandistam ir nepieciešams kāds izdomāts un melīgs „arguments”, tad viņš to var pats izdomāt un lietot, bet tas nav droši, jo var rasties nepieciešamība pamatot izmantotos apgalvojumus (kāds var atmaskot šos melus un to var izmantot kontrpropaganda). Tāpēc parasti šādos gadījumos tiek sagatavots kaut kāds pamatojums melīgajam „argumentam”.

Ja melīgo „argumentu” plāno izmantot ilglaicīgi (piemēram „memu” par alkohola „samērīgas” lietošanas pieļaujamību un pat veselīgumu), tad to var pamatot ar pērkamu zinātnieku „zinātniskiem pētījumiem”. Var pasūtīt arī vairākus tādus „pētījumus” un laika gaitā radīt arvien jaunus. Tāpat, pieejot šādām manipulācijām nopietni, var pasūtīt grāmatas par konkrētām interesējošām tēmām, kuras pamato vienu vai otru maldinošu „memu” vai „memu” grupu. Šo pieeju aukstā kara laikā plaši izmantoja amerikāņi, ideoloģiski izrēķinoties ar gandrīz visiem Padomju ideoloģiskajiem balstiem un iztērējot tam kopsummā daudzus desmitus vai pat simtus miljardus tolaiku dolāru. Katram nozīmīgam Padomju ideoloģijas elementam („memam”) un vēsturiskam notikumam amerikāņi radīja vienu vai vairākas grāmatas, kas „pamatoja” viņu kontrpropagandas tēzes. Pēc tam šos „memus” pēc Gēbelsa metodēm plaši izplatīja, bet saujiņu sašaubījušos inteliģentu pasūtīja tērēt laiku studēt biezos un visbiežāk melīgos pirmavotus.

Pietiekami plaši melīgu „argumentu” pamatošanai izmanto arī pasūtītas „socialoģiskās aptaujas”. Tie, kuri nezina – socialoģisko aptauju rezultāti tiek brīvi pirkti un pārdoti un reālas aptaujas tiek veiktas tikai pēc atsevišķa pasūtījuma un arī to patiesums ir apšaubāms, jo uzņēmējiem vieglāk ir nevis reāli veikt socioloģisko aptauju, bet gan to no zila gaisa uztaisīt (mazāki pūliņi, mazākas izmaksas, ietaupīts laiks, lielāka efektivitāte un peļņa).

Ja nav daudz resursu vai ja arī grāmatas („pētījuma”) autoram nepieciešams uz kaut ko atsaukties, tad vai nu tiek publicēts kāds raksts presē vai arī izveidots speciāls maztirāžas izdevums, kurā publicē visapšaubāmākās lietas, bet pēc tam pēc nepieciešamības atsaucas uz to kā pirmavotu un plaši izplata kā faktu. Šī bija iecienīta angloamerikāņu specdienestu propagandistu aukstā kara metode. Šodien šai ziņā ir plašākas iespējas, jo ir internets un „sociālie tīkli”, uz kā ziņojumiem (Facebook un Twitter) tik ļoti mīl atsaukties prese.

Savukārt, ja ir nepieciešams kaut ko fundamentāli apšaubīt, tad viena no iespējām ir apšaubīt visu informācijas avotu. Piemēram, konkrētu preses izdevumu, konkrētu interneta mājas lapu vai, kā to ir iecienījuši darīt amerikāņu propagandisti – visus Krievijas informācijas avotus (tas pats „krievu propagandas” „arguments”). Galvenais mērķis, lai cilvēki vispār neizmanto konkrēto informācijas avotu, bet, ja kāds arī izmanto, tad lai maksimāli apšauba tur teiktā patiesumu.

Cits universāls, viegli lietojams noliegšanas „mems”, ko plaši izmanto proamerikāniskie adepti, ir „sazvērestības teorija”. Tas tiek lietots pret oficiozām versijām vērstas teorijas fundamentālai un visbiežāk neargumentētai apšaubīšanai. Tas gan netraucē pašiem Rietumu propagandistiem nepieciešamības gadījumā izmantot sazvērestības teorijām līdzīgas konstrukcijas.

7) Apelēšana pie pierādījumiem
Nozīmīgs ikdienišķās propagandas (jo īpaši interneta komentāru un interneta sarakstēs) līdzeklis ir manipulatīva apelēšana pie pierādījumiem. Tas ir, puse, kurai ir vairāk informatīvās sagataves (vai augstāks intelekta un informētības līmenis), saskaroties ar mazāk sagatavotu diskutētāju vai parastu interesentu, prasa, lai tiek uzrādīti noteiktu tēžu pierādījumi. Vispār tas ir pareizi, bet manipulācija izpaužas apstāklī, ka manipulējamo neinteresē pierādījumi, bet manipulējamajam ir apgrūtinoši tos uzrādīt. Piemēram, ja ir lasīts kāds raksts, grāmata vai redzēta kāda TV pārraide, tad uzrādīt konkrētas atsauces uz to var prasīt pietiekami daudz laika vai pat reizēm to praktiski nav iespējams izdarīt.

Manipulators var arī prasīt tikai argumentēt, kas arī pats par sevi nav nekas īpašs un kopumā tā ir pareiza nostādne. Manipulācija izpaužas apstāklī, ka manipulators ar samērā īsiem jautājumiem un frāzēm „nodarbina” un „nogurdina” savu upuri, kas var beigties ar to, ka, konstatējis noteiktu viņa neinformētības vai pierādīt nespējas līmeni (vai arī to, ka cilvēks argumentētspēju trūkuma dēļ ir sapinies savos apgalvojumos), propagandists „piebeidz” savu upuri ar kādu atklāsmi vai „pierādījumu”. Šo manipulāciju var atpazīt pēc daudziem jautājumiem un pēc jau uzrādīto argumentu un pierādījumu ignorēšanas (oponents it kā nedzird jūsu teikto, jo īpaši galveno no tā, bet visu laiku meklē vājāko vietu un piesienas tai, kas bieži vien ir sekundāra vai maznozīmīga).

Propaganda izpaužas arī apstāklī, ka manipulatoram nav būtiska patiesība, bet ir būtiski vienkārši „uzvarēt” diskusijā, kas primitīvākos gadījumos izpaužas kā ārišķīga oponenta apklusināšana, bet smalkākos un profesionālākos kā oponenta pārliecināšana (par savu apgalvojumu patiesumu, par oponenta apgalvojumu nepatiesumu, oponenta sašaubīšana). Ir arī gadījumi, kad propagandists vēlas izvilināt maksimāli daudz oponenta argumentus, lai pilnveidotu savu propagandu un tās pasniegšanas veidus. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ amerikāņi pieļauj internetā vārda brīvību.

8) Pseidoizvēles
Plaši izplatīta manipulācijas metode ir pseidoizvēļu radīšana, kad daudzu iespējamu izvēļu vietā uzmanība tiek koncentrēta tikai uz dažām (parsti divām), liekot izvēlēties vienu no tām, bet pārējās iespējas tiek noklusētas un netiek vispār izskatītas.

Ar pseidoizvēli var maldināt, izslēdzot no pūļa redzesloka noteiktas realitātes vai teorētisko iespēju daļas, kā arī ieviešot maldinošas vai nepatiesas. Ar pseidoizvēles palīdzību var likt izvēlēties tikai starp galējiem variantiem, ignorējot samērīgos un mērenos. Var likt izvēlēties tikai starp propagandistam vēlamiem izvēļu variantiem (lai ko arī neizvēlies, rezultāts ir viens un tas pats un/vai manipulators sasniedz savu mērķi neatkarīgi no tā, kurš pseidoizvēles variants tiek pieņemts), bet var arī izveidot tādus izvēļu variantus, kad ir tikai viena reāla “izvēle”, bet pārējās ir acīmredzami nepieņemamas (šajā gadījumā ir tikai izvēles ilūzija, bet reālas izvēles nav).

Ar šīs metodes palīdzību bieži vien tiek panākts efekts, kad neatkarīgi no izvēlētā varianta, manipulators sasniedz savu mērķi. Tas ir, pūļa uzmanība tiek koncentrēta tikai uz propagandistiem pieņemamiem variantiem. Visplašāk zināmais pseidoizvēles modelis ir ASV divpartiju sistēma: lai ko arī amerikāņu mietpilsonis neizvēlētos, valsts politikas pamatvirzieni paliek tie paši.

Latvijā šis princips tiek realizēts, sadalot partijas latviešu un krievu. Ja “pareizās” latviešvalodīgās biznespartijas ir vairākas, tad “pareizā” krievvalodīgā ilgu laiku bija “Saskaņas centrs”. Jebkurš, kurš kaut kādā mērā novirzījās no latviešvalodīgo neliešu deklamācijām, tika ierakstīts tieši “saskaniešos” un plaši notika biedēšana ar “saskaņu”, asociējot to ar “krieviem” (“saskaņa” nav krievi, tā ir krieviem pietiekami naidīga krievvalodīgo ebreju partija). Tādējādi “Saskaņas centrs” tiek reklamēts, jebkura opozīcija tiek grūsta “savējā ienaidnieka” pusē un tiek radīta pseidoizvēle starp latviešvalodīgiem neliešiem un krievvalodīgiem neliešiem, ārpus izvēles iespējām atstājot citus spēkus.

Plaši tiek izmantota arī pseidoizvēle Rietumi vai Krievija, jeb kā tas bija pirms iestāšanās ES: vai nu Latvijai jāiestājas ES vai arī to pakļaus “ļaunā Krievija”. Citas alternatīvas (neiestāšanās ES un patiešām neatkarīga valsts) netika apskatītas un tika izslēgtas no masu apziņas. Šai gadījumā pseidoizvēles mērķis bija, lai tiktu izvēlēts viens konkrēts variants – ES (Rietumu). Šodienas reālijas gan ir tādas, ka bez viena vai cita veida tuvošanās Krievijai, Latvijas sabiedrība visdrīzāk ir nolemta iznīcībai.

9) Vēstures viltošana, izmantojot „vēsturiskās” kinofilmas
Ietekmīga un plaši izmantota propagandas metode ir „vēsturiskas kinofilmas”. Šo metodi visvairāk izmanto Rietumu propaganda. Ja Padomju propaganda savās vēsturiskajās filmās centās vēsturiskos notikumus attēlot maksimāli patiesi (piemēram, filmas „Sūtņu sazvērestība” (1965) un „6.jūlijs”(1968) tika uzņemtas, cenšoties rekonstruēt notikušo līdz pat sīkākajām detaļām), tad Rietumu propaganda šo žanru, tāpat kā citus, izmanto maldināšanai, savu ideoloģisko pretinieku noniecināšanai un sevis pacelšanai, neņemot vērā realitāti, bet vadoties tikai no propagandiskās nepieciešamības. Par nozīmīgākajiem vēsturiskajiem notikumiem un angloamerikāņu personāžiem tiek uzņemta sava filma, kurā tiek uzkonstruēta propagandiski nepieciešamā vēstures aina. Kā dažus piemērus var minēt tādas filmas kā „Melnais Vanags notriekts”, „Pērlhārbora”, „Dzelzs lēdija”, bet no amerikanizētās latviešvalodīgās kino propagandas – „Baiga vasara”, „Rīgas sargi”. Tā kā lielākā pūļa daļa slikti pārzina vēsturi vai nezin to vispār, tad no „vēsturiskām” filmām tiek spriests par vēsturi un, pēc šādu produktu lietošanas, nezinošie indivīdi sajūtas ļoti kompetenti attiecīgajos jautājumos.

„Vēsturisko” kinofilmu papildus priekšrocība ir apstāklī, ka paši filmu veidotāji nemaz neslēpj, ka brīvi traktē un maina vēsturiskos notikumus, bet auditorija tāpat savā vairumā to uztver kā patiesību.

Galvenie angloamerikāņu (Holivudas) vēsturiskie ienaidnieki ir spāņi, vācieši, franči, japāņi, latīņamerikāņi un krievi (arī arābi un ķīnieši), kā arī sociālisti un komunisti, tādēļ Holivuda pietiekami plaši tos izkariķē, izkropļo un dēmonizē (rada un izplata negatīvus „memus”, negativizē to kultūrvēsturiskos simbolus pūļa apziņā) . Tiesa gan atkarībā no globālās politekonomiskās situācijas angloamerikāņu galvenie ienaidnieki mainās, attiecīgi cīņai pret aktuālo ienaidnieku, kaut kādā apjomā un uz noteiktu laiku tiek reabilitēts kāds no agrākajiem ienaidniekiem (nu gluži kā Orvela romānā „1984”). Tomēr galvenā tendence paliek nemainīga. Līdzīgā kārtā vēsture tiek viltota un tiek izplatīti negatīvie „memi”, izmantojot „vēsturiskas” grāmatas, vēsturiskos romānus un daiļliteratūru.

10) Vienādošana caur līdzīgām īpašībām
Ja nepieciešams kaut ko diskreditēt, tad propagandistiski to var izdarīt, pielīdzinot kaut kam neapšaubāmi negatīvam (sabiedrībā plaši izplatītam negatīvi vērtētam “memam”). Primitīvākās propagandiskās konstrukcijās to panāk ar vienkāršām asociācijām, nepamatojot tās (t.s. “birku piekabināšana”). Attīstītākās propagandiskās sistēmās abos salīdzināmos objektos tiek sameklētas vienādas vai līdzīgas īpašības un, pamatojoties uz tām, tiek paziņots, ka abi objekti ir vienādi vai ļoti līdzīgi, pat neskatoties uz to, ka citas īpašības atšķiras un ka paši objekti pēc savas dabas ir kardināli atšķirīgi.

Ar šīs metodes palīdzību nacisms tiek pielīdzināts komunismam, kas ir absurdi, jo vienā gadījumā runa ir par rīkošanos sabiedrības vairākuma interesēs, bet otrā gadījumā tikai atsevišķas nācijas labklājības vārdā (pie tam, pietiekami šauras tās grupas interesēs). Šīs fundamentālās atšķirības tiek manipulatīvi ignorētas dēļ abām sabiedriskajām iekārtām pierakstītām darba organizācijas metodēm, kas labskanīgumam un negatīvas nokrāsas piedošanai tiek apzīmēta ar “memu” “totalitārisms”.

Nacisma un komunisma pielīdzināšanas mērķis, pirmkārt, bija diskriditēt komunismu, izmantojot nacisma “memu”, kuram visā pasaulē jau bija izteikti negatīva nokrāsa. Bet, otrkārt, tādējādi tika ievērojami pacelta nacisma ideoloģija, jo nacismu sagrāva komunistiskā PSRS, kam tolaik bija pasaules progresīvākās valsts slava. Ja jau komunisms ir līdzvērtīgs nacismam, tad jau nacisms nav nemaz tik briesmīgs, jo īpaši ņemot vērā neapstrīdami pozitīvās komunisma ideoloģijas tēzes (tās tiek neitralizētas ar citu noliedzošu „memu” – „utopija”).

Šo metodi var izmantot arī pretēji, noliedzot divu līdzīgu objektu tuvību, izmantojot vismaz vienu to atšķirīgu īpašību.

11) Veselā sadalīšana caur atšķirībām
Ja nepieciešams sadalīt kaut kādu daudzdabīgu veselumu, tad to var izdarīt koncentrējoties un izceļot vienotā veselumā dažādo elementu atšķirības. Šo metodi specaprindas ļoti plaši izmanto praktiskajos sabiedrības pārvaldes procesos ar “skaldi un valdi” metodi sašķeļot dažādas sociālās grupas. Ar šīs metodes palīdzību var sašķelt arī tautas, panākot kādas tautas daļas atšķelšanu no pamattautas un tās izveidošanu par jaunu tautu.

Piemēram, ukraiņu tauta tika radīta Austroungārijas impērijā XIX gs. otrajā pusē uz krieviem ļoti radniecīgo malarosu bāzes (tik radniecīgu, ka joprojām nerimst strīdi vai malarosi ir krieviem ļoti radnieciska tauta vai krievu valodas dialekts). Malarosi dzīvoja gan Krievijas impērijas teritorijā (lielākā daļa), gan Austroungārijas impērijas teritorijā (Galīcijā). Sākumā šaurās specaprindās malarosi tika definēti kā tauta, kuri „nav krievi”, kas ātri vien tika transformēts uz „ir antikrievi” (jauno tautu nosauca par ukraiņiem). Malarosu rakstība un valoda tika izkropļota, ieviešot tajā maksimums nekrieviskus elementus, tai skaitā daudzus poļu un vācu valodas vārdus. Tika radīta speciāla jaunās tautas vēsture, kurā galvenais elements bija ukraiņu identitātes nostiprināšana, kā centrālais elements bija antagonisms krieviskajam un Krievijai („memi” – „ukraiņi nav krievi” un „krievi – ukraiņu lielākie ienaidnieki”). Pēc tam sekoja plaša un intensīva jaunās tautas propaganda, kas sasniedza pat tādus apmērus, ka ar Galīcijas malarosiem un krieviem, kuri negribēja kļūt par ukraiņiem, vienkārši izrēķinājās (līdz pat ieslodzīšanai koncentrācijas nometnēs un nogalināšanai 1.pasaules kara laikā).

Pašreiz šādu procesu iezīmes sākotnējā stadijā ir redzamas vairākos Krievijas reģionos, kur atkal krievus grib mākslīgi sašķelt un radīt jaunas tautas (pomorus, kazakus, sibīriešus u.c.). Latvijā šāda tipa process ir vērojams izmirušo tautu, piemēram, prūšu, „atdzīvināšanā” un dažādu cilšu etnokultūras atjaunošanas tendencēs. Un latviešu valodnieki nezin kāpēc arī viskvēlāk cīnās tieši pret rusicismiem, bet gandrīz nemaz necīnās pret ģermānismiem un pievērš par maz uzmanības šodien aktuālajiem anglicismiem.

12) Manipulācijas ar cēloņiem un sekām
Plaši izmantota metode, kuru reizēm ir ļoti grūti identificēt gadījumos, kad ir apgrūtinoši noteikt cēloņus (piemēram, gadījums ar vistu un olu). Katrai darbībai ir sekas un katrai parādībai ir savi cēloņi, bet noteikt tos bieži vien ir grūti vai reizēm pat gandrīz neiespējami. Manipulatīvie propagandisti šai ziņā īpaši nepiepūlas un piedāvā savas cēloņsakarību ķēdes, kurās cēloņi ar sekām tiek apmainīti vietām, tiek piedomātas neesošas sekas, esošas sekas tiek noklusētas vai noliegtas, noteiktām sekām tiek izdomāti neesoši cēloņi un noteikti cēloņi tiek noliegti.

Piemēram, tiek noliegta un noklusēta alkohola lietošanas milzīgā nozīme tautas deģenerācijā (jo alkohols iznīcina smadzeņu šūnas, samazina ģenētisko potenciālu un ir galvenais cēlonis kroplu bērnu dzimšanai).

Tiek apgalvots, ka “seksuālā izglītošana” samazina nevēlamas grūtniecības un saslimstību skaitu ar seksuāli transmisīvām slimībām, lai gan tieši pāragra un neatbilstoša informēšana par šīm parādībām veicina to izplatīšanos jauniešu vidū, jo kalpo kā sava veida reklāma pieaugt gribošajiem, bet vēl nenobriedušajiem prātiem.

Informatīvā karā pret Krieviju, kā virknes negatīvu procesu cēloņu tiek izdomātas, “aiz matiem pievilktas” vai pārspīlētas Krievijas aktivitātes (visas negācijas tiek skaidrotas ar „Maskavas roku”, „Krievijas specdienestiem” utt.). Pie tam tas tiek darīts ne tikai tad, kad tam ir kaut kāds pamats (jo reāli eksistē gan Krievijas intereses, gan dažādas struktūras, kas tās realizē, gan arī Krievijas specdienesti), bet bieži vien tad, kad tāda pamata vispār nav vai arī, kad gluži pretēji, nelaimju cēloņi meklējami Krievijas ienaidnieku darbībās, kā tas ir visās Rietumu kapitāla kolonizētajās un visās postpadomju zemēs (šai gadījumā zaglis sauc „ķeriet zagli”).

13) Manipulācijas ar prioritātēm
Tā kā nav iespējams izdarīt visu uzreiz un koncentrēties uz visu, tad ir būtiski noteikt prioritātes. Tāpat reāli eksistē daudz būtiskākas lietas un parādības par citām, kas ir izdalāmas un prioritizējamas savas lielākās ietekmes uz procesiem un lielākā svara dēļ. Manipulācija izpaužas propagandista uzburtajā ainā, kurā būtiskām lietām netiek pievērsta pienācīga vērība, bet nebūtiskām vai pat kaitīgām tiek (tās pat tiek pasludinātas par visprioritārākajām).

Klasisks un vienmēr aktuāls piemērs ir cilvēcības un tikumības prioritātes pazemināšana attiecība uz kādām propagandas vērtībām, ko tā mākslīgi grib paaugstināt. Piemēram, nacismā nācija tiek stādīta augstāk par cilvēcību. Mūsdienu sabiedrībā augstāk par cilvēcību tiek stādītas materiālās vērtības (nauda), formāla likumu ievērošana un dažu agresīvu minoritāru grupu pseidotiesības.

Ko tas nozīmē praksē? To, ka attiecīgu vērtību vārdā tiks veiktas tai skaita arī necilvēciskas darbības, jo, ja, piemēram, nācija ir pati augstākā vērtība (pacelta virs tikumības un cilvēcības), tad netieši no tā izriet, ka nācijas vārdā drīkst tai skaitā arī nogalināt gan citu nāciju pārstāvjus, gan arī savējos, kas tā neuzskata. Vai arī, ja visaugstākā prioritāte ir pelnīt naudu, tad šī mērķa sasniegšanai ir pieļaujamas jebkādas darbības. Ja visaugstākā vērtība ir formālais likums, kā to plaši propagandē juristiem, tad ir pieļaujams viss, ko tas neierobežo, un nevis likuma izpratnē pēc būtības, bet gan formālo likumu praktiskajā realizācijā (tas ir, viss, ko spēj panākt, piemēram, uzpērkot ierēdņus, prokurorus, tiesnešus, no absolutizēta tiesiskuma viedokļa ir pieļaujams, ar nosacījumu, ka netiec pieķerts un juridiski saukts par to pie atbildības). Rafinēti augstākās klases ideologi un propagandisti parasti pasaka tikai pirmo daļu (nosaka augstāko prioritāti), atlikušo, no pirmās izrietošo, daļu formulēšanu un izpildi atstājot aprobežotāku un primitīvāku personāžu ziņā, jo par šāda tipa darbībām agri vai vēlu, tādā vai citādā veidā tomēr nākas atbildēt.

14) Stikla krellīšu metode jeb „rijamā” solījumu apmaiņa pret fundamentālām pamatvērtībām, jeb bezmaksas siers peļu slazdā
Nozīmīga apmuļķošanas propagandas metode ir pārliecināt cilvēkus atteikties no augstākās prioritātes vērtībām apmaiņā pret zemākām vai pat zemām. Klasiskajā, visplašāk izplatītajā un visiedarbīgākajā versijā tā ir visprastākā cilvēku masu „uzpirkšana”, solot viņiem labāku dzīvi, labklājību, pārticību, „brīvību” grēkot (netikumu brīvību) utt., apmaiņā pret padevību, atteikšanos no augstākiem ideāliem (sociālā vienlīdzība, taisnīgums, masu reāla izglītošana, zinātniski – tehniskais progress utt.) un iespējas pašiem noteikt savu likteni.

Tieši izmantojot šo metodi, tika sagrauta Padomju Savienība, pārliecinot tās iedzīvotāju vairākumu atteikties no komunistiskās idejas un pēc tam ar šīs metodes palīdzību jaunradušos valstu iedzīvotāji (tādu kā Latvija) tika pārliecināti atteikties no neatkarības idejas un iekļauties jaunā, daudz sliktākā savienībā, pat neskatoties uz to, ka tikai dažus gadus iepriekš neatkarības ideja bija pati galvenā kā vārdā tika sagrauta iepriekšējā valsts un sabiedriskā iekārta. Tādas lietas netiek piedotas un par to nākas ļoti dārgi maksāt, kas labi ir redzams arī Latvijas gadījumā. Reliģijā šo parādību sauc par „rijamā apmaiņu pret pirmdzimtību”, bet plašākai publikai tā asociējas ar stikla krellītēm, kuras izmantojot eiropieši apmuļķoja, pakļāva un pēc tam gandrīz pilnībā iznīcināja Amerikas indiāņus.

Šīs parādības dzelžains likums ir, ka kritušais muļķis, kurš apmaina „rijamo pret pirmdzimtību” (jeb atdod vērtīgas lietas par stikla krellītēm) zaudē ne tikai jebkādu cieņu apkārtējo acīs un papildus vērtības, bet arī tiesības uz „rijamo”, par ko viņš atdeva „pirmdzimtību”. Veicot šādu apmaiņu cilvēks vai cilvēku grupa apliecina, ka ir stulbi, amorāli un rīcībnespējīgi, kā arī to, ka pilnībā nodod sevi bez nosacījumiem manipulatora varā. Formāli nosacījumi parasti ir, bet praktiski to nav (to izpilde ir atkarīga tikai no manipulatora ieskatiem un godaprāta), jo šādi muļķi neatstāj sev nekādu ideālistisku ideju, ko varētu praktiski izmantot kaut kādas konstruktīvas darbības veikšanai, autonomai eksistencei un gala beigās otras puses piespiešanai vismaz kaut kādā mērā izpildīt vienošanās nosacījumus. „Rijamā apmaiņa pret pirmdzimtību” ir viens no smagākajiem pilnīgas kapitulācijas veidiem. Izpirkt to var, pirmkārt, ar smagām ciešanām, dziļu un patiesu notikušā sapratni un nožēlu, kā arī ar cīņu uz dzīvību un nāvi par „pirmdzimtības” (savu vērtību, sava goda, savas patības) atgūšanu. Tieši tāpēc sabiedrības novešana līdz šādam stāvoklim un tās uzturēšana tajā ir viens no galvenajiem manipulatīvas un pakļaujošas propagandas mērķiem un uzdevumiem.

15) Iesaiste samaitājoši uzpērkot
Parasti kopā ar „rijamā apmaiņu pret pirmdzimtību” liela sabiedrības daļa tiek samaitāta un uzpirkta, iesaistot to amorālās darbībās: piešķirot nelielas privilēģijas pār citiem, piešķirot salīdzinošās priekšrocības, piešķirot augstāku statusu. Tādējādi no visas kritušās sabiedrības tiek izdalīti uz nelietībām tendētākie muļķi, kuri kļūst par tās jauno valdnieku (to kuri „nopirka pirmdzimtību”) sociālo bāzi un uzticīgiem, padevīgiem, pret pārējo sabiedrības daļu (bezdarbīgajiem, vienaldzīgajiem, tikai apmuļķotajiem) nežēlīgiem, viegli vadāmiem un viegli nomaināmiem kalpiem un bieži vien pat vergiem.

Latvijā šādi iesaistīja un samaitāja lielāko daļu latviešus un daudzus cittautiešus, netaisnīgi sadalot cilvēkus pilsoņos un nepilsoņos un piešķirot pilsoņiem privilēģijas. Bija cilvēki, kuri tam nepiekrita, un publiski iestājās pret šādu netaisnību un pat atteicās kļūt par pilsoņiem, lai gan bija uz to visas „tiesības”.

Pēc tam daudzi no pilsoņiem tika „uzpirkti”, iesaistīti un vēl vairāk samaitāti, kad piekrita denacionalizācijai. Taču patīkami un pat sākumā komfortabli ir neparko saņemt kaut ko par senču bijušajiem īpašumiem. Par kapitālisma plēsonisko dabu, protams, tai mirkli neviens neaizdomājas (un to, ka šīs dabas dēļ lielai daļai iesaistīto šie īpašumi tādā vai citādā veidā pēc tam tāpat tiks rekvizēti), bet neaizdomājās arī par to, ka ir daudzi citi, kuri nedabū neko un tas ir netaisnīgi, kā arī neaizdomājās, ka šāda īpašumu „atgūšana” visbiežāk ir nepelnīta, jo šos īpašumus ilgu laiku apsaimniekoja un kopa citi cilvēki, nerunājot nemaz par to, ka daudzos gadījumos tie kalpoja sabiedriskiem mērķiem. Tas viss maziskam mietpilsonim ir nieki, galvenais ieraust ko vari.

Vēl kā samaitājošas iesaistes piemēru var minēt vispārēju privatizāciju par sertifikātiem, kad lielāko daļu valsts kopīpašuma sagrābās saujiņa kleptomānu, bet pārējiem atmeta nožēlojamas paliekas, kas norisinājās uz masveida atlaišanu un cilvēku izlikšanas uz ielas fona.

Visbeidzot šodien joprojām stabils un efektīvs samaitājošas iesaistes veids ir darbs lielajos uzņēmumos, kā arī valsts pārvaldes un pašvaldības iestādēs, kur štati ir pārmērīgi uzpūsti (salīdzinājumā ar Padomju laikiem vismaz 5 reizes un tas neskatoties uz tehnisko progresu), ir iespējams maz ko darīt, saņemt pelēkus blakus ienākumus, kā arī izmantot personiskām vajadzībām dienesta stāvokli.

Ierēdniecība ir esošā režīma visdrošākais balsts, kuras akla suniska uzticība ir nopirkta tieši ar samaitājošās iesaistes metodi (tur arī plaši tiek iekārtoti radinieki, draugi, paziņas). Viņiem personiski viss ir ļoti labi un nospļauties uz to, ka vairumam iedzīvotāju ne tuvu tā nav. Bet to, ka liela daļa no viņiem var drīzumā tik izmesti uz ielas (jo šāda sistēma ir pārāk neefektīva, saimniekiem tas ir par dārgu, nav iemesla lieki tērēt ierobežotos resursus amorālu neliešu bara uzturēšanai, vēl jo vairāk tādēļ, ka savairojoties šādi kadri ļoti nopietni apdraud arī pašu saimnieku eksistenci), vairums no viņiem nesaprot. Šādas pesimistiskas domas viņi visādi atgaiņā, „domāt pozitīvi”, „bauda dzīvi”, kamēr vēl var, cer, ka viņus personiski kārtējā tīrīšana neskars, un nereti jau gatavo augsni kā sliktākā gadījumā „pagrūst zem riteņiem” tuvāko.

Visbeidzot kā atsevišķs samaitājošās iesaistes aktuāls piemērs ir t.s. „homoseksuālistu tiesības”. Sabiedrības vieglākas (ērtākas) kontroles un iedzīvotāju skaita samazināšanas dēļ, lai sagrautu tradicionālo sabiedrības struktūru , homoseksuālistiem un visai sabiedrībai tiek propagandēts, ka homoseksuālisti ir īpaši un ka viņiem pienākas īpašas tiesības un privilēģijas. Tādējādi tiek konsolidēti ar homoseksuālismu slimie, noskaņojot viņus pret ar šo kaiti neslimojošajiem (un otrādi).

Homoseksuālisti, kas tam notic, tiek iesaistīti samaitājot (viņi uzpērkas uz „tiesībām”, privilēģijām un komforta priekš sevis uz citu rēķina, neskatoties uz to, ka sabiedrībā tas rada nāvīgas sekas) un zaudē gan izveseļošanās iespējas, gan arī iespēju patiesi kalpot sabiedrībai. Notic ļoti daudzi, ja ne gandrīz visi un ar to nolemj sevi mazaprobežotai hedoniskai degradācijai (pedofilija ir tikai viena no tās likumsakarīgām stadijām) un kalpošanu ļaunumam ar visām no tā izrietošajām sekām.

Šī procesa iniciatori ir salīdzinoši neliels skaits augsti stāvošu, galēji amorālu un izvirtušu homoseksuālistu– pedofilu (de Sada tipa ļautiņi), kas ar „homoseksuālistu tiesībām” „uzpērk” un samaitājoši iesaista gandrīz visus homoseksuālistus, padarot tos par varas instrumentu savās rokās un sava veida valdošo šķiru.

Un atkal, to visu var panākt tikai un vienīgi ar maldinošu un manipulatīvu propagandu.

16) Realitātes aizstāšana ar saldiem vārdiem
Leģendārais sociologs un padomju disidents Aleksandrs Zinovjevs, kurš vairāk kā 20 gadus nodzīvoja Rietumvalstīs, publicēja tur visus savus darbus, daudzi no kuriem kļuva par bestselleriem un kurš piedalījās spec projektos, kuri bija vērsti uz Padomju ideoloģijas sagrāvi, šādi raksturoja Rietumu propagandu un maldinošu propagandu vispār (to saka augstākās klases speciālists, kurš labi zina par ko runā): „Kad jūs klausāties Rietumu elites pārstāvjus, viss izskatās tik ļoti tīrs, cēlsirdīgs un caurstrāvots ar cieņu pret cilvēku. Runājot viņi pielieto klasisko propagandas pamatprincipu: aizstāt realitāti ar saldiem vārdiem. Tomēr pietiek ieslēgt televizoru, aiziet uz kino, atvērt bestselleru vai paklausīties kādu populāru mūzikas hītu, lai pārliecinātos par pretējo: par bezprecidenta nežēlības, seksa un naudas kulta izplatību. Šīm elitāriju cēlsirdīgajām runām ir jāmaskē šos trīs totalitārās demokrātijas balstus (ir arī citi).”

17) Utt.
Pie propagandas metodēm vēl var minēt neērto faktu un argumentu noklusēšanu, nesaprotamu terminu un svešvārdu izmantošanu, atsaukšanos uz apšaubāmām autoritātēm, nepareizas, nekorektas un maldinošas analoģijas un salīdzinājumus, loģiskas kļūdas, minējumu un viedokļu pasniegšanu faktu formā, necienīgu personāžu iecelšanu varoņu kārtā un patiesu varoņu noniecināšanu, puspatiesību lietošanu, terminu pārdefinēšanu un jēgas nomaiņu, speciālu anekdošu un dažādu joku radīšanu, baumu radīšanu un izplatīšanu utt. Papildus par manipulācijas paņēmieniem var palasīt, piemēram, te: http://host-a.net/gramataselektroniski/psihotriki.rtf ; http://smadzenuskalosana.wordpress.com/ ; http://infoagentura.wordpress.com/2011/12/09/10-cilveku-manipulacijas-strategijas/ ; http://www.lib.ru/POLITOLOG/karamurza.txt

Kā atpazīt maldīgu un manipulatīvu propagandu

Jebkura propaganda cenšas tādā vai citādā veidā sevi parādīt kā kaut ko pozitīvu. Un pat gadījumos, kad atklāti tiek propagandētas negatīvas un nāvīgas parādības, pat tad tas tiek pasniegts „pozitīvisma” mērcē, mīkstinot negatīvo un neitralizējot pozitīvo ar „utopijas” tipa „memiem”. Sak, jā, mēs propagandējam egocentrismu un alkatību, kas nav labi, bet tāda ir cilvēka daba un tas ir vienīgais reālais sabiedrības vadības mehānisms. Sak, izmantosim slikto, lai radītu kaut ko labu, liksim velnam stiept akmeņus baznīcai (nekas, ka tā pēc tam būs „velna baznīca”) utt.

Citiem vārdiem sakot, jebkura propaganda sevi parāda pozitīvā gaismā. Tai pat laikā propagandas pretinieki un ienaidnieki tiek attēloti negatīvi. Un te rodas problēma, kā lai cilvēks atpazīst propagandu vispār, kā lai viņš identificē maldināšanu un melus, kā lai viņš uzzina, kā ir patiesībā, un kā lai viņš atpazīst priekš sevis un visas sabiedrības labdabīgu propagandu un ļaundabīgas un sabiedrībai nāvīgas propagandas? Tas nav vienkārši, bet iespējams.

Es, piemēram, līdzīgi kā vairums latviešu ilgu laiku ticēju amerikazētai latviešvalodīgo propagandai, ticēju presei, ticēju politiķu runām utt. un nemaz neaizdomājos par to lietu patieso būtību, kas plaši tiek ziņots. Tā tas bija līdz mirklim, kad oficiozā propaganda nonāca pilnīgā pretrunā ar pašu iepriekš propagandēto. Kad sākās iestāšanās ES propaganda, man tas bija pilnīgi nesaprotami, jo tikai neilgu laiku iepriekš tika plaši stāstīts par neatkarību un to cik slikti ir būt savienībā. Un te pēkšņi ES ir laba. Bet PSRS joprojām slikta. Sāku domāt, interesēties un konstatēju, ka pa TV man un visai Latvijai atklāti un nekautrējoties apzināti melo. Pie tam melo visi – žurnālisti, politiķi, ierēdņi. Un kā pēc tā vispār kādam no viņiem var ticēt? Nevar, jo tas ir tāds stils, tāda pārliecība, ka cilvēku masas ir stulbas, ka tās ir jāmāna, ka viņi tāpat pēc tam samierināsies un centīsies visu skatīt gaišās krāsās.

Jau vēlāk konstatēju, ka melots tiek arī ļaunprātīgi (nevis, lai sasniegtu kaut ko labu savā sapratnē, bet apzinoties, ka ar to tiek nodarīta liela kaitniecība un ļaunums). Vairums latviešvalodīgo šos melus norija, tāpat kā norija daudzus melus iepriekš un daudzus pēc tam, un turpina norīt viskautko joprojām, kas ir galvenais iemesls gan mūsu tagadējām un nākotnes nelaimēm, gan arī šāda propagandas stila izmantošanai vispār (jo tas iedarbojas pietiekami labi).

1) Pirmā maldinošas propagandas atpazīšanas metode ir tās apgalvojumu iekšējās pretrunas (tiek ziņots, ka A=B un B=C, bet nezinkāpēc A>C vai A<C), nekonsekvence (vieniem drīkst, citiem pilnīgi to pašu nedrīkst; dubultie standarti; vienus kritizējam, citus nē, bet vēl citus precīzi tajā pašā atbalstām), kardināls apgalvojumu mainīgums (šodien balts, rīt jau melns, parīt pelēks, aizparīt atkal balts), manipulācijas ar terminiem (pārspīlēti uzmācīga, nepareiza un neadekvāta pielietošana). Pie tam tas attiecas nevis uz kādām atsevišķām ziņām, jo tās tiešām var būt pretrunīgas cilvēku dažādības un muļķības dēļ, bet gan uz neapšaubāmu ģenerālo līniju, kad šīs parādības ir novērojamas visos vai daudzos propagandas mašinērijas elementos.

Lai to identificētu, ir jābūt labai atmiņai (jāatceras, kas tika ziņots iepriekš, kā bija agrāk, ko kurš teica pagātnē utt.) un loģiskai domāšanai. Diemžēl dažādu iemeslu dēļ ar to daudziem ir lielas problēmas

2) Ziņotā neatbilstība realitātei. Tiek teikts tas, kas īstenībā neeksistē, vai arī tiek apzināti mēģināts radīt tādu iespaidu.

To var konstatēt, ja cilvēks precīzi zina kaut kādas realitātes daļu (ir attiecīgas jomas speciālists, ir personiski saskāries ar noteiktām parādībām, pazīsti cilvēkus, kas ir speciālisti vai ir saskārušies ar noteiktām parādībām utt.) par kuru tiek ziņota nepatiesība. Vai arī, iepazīstoties ar alternatīviem informācijas avotiem, salīdzinot tos un identificējot neapšaubāmus melus vai maldināšanu.

Realitāte ir arī redzama vienkārši apskatoties apkārt (mazais cilvēku skaits ielās, drūmais noskaņojums, aizaugušie lauki, pamestās mazpilsētas utt.) un analizējot tikai faktus bez propagandiskiem skaidrojumiem (piemēram, Latvijas rūpniecība un lauksaimniecība ir reāli iznīcināta, tas ir fakts, tāpat kā demogrāfiskā katastrofa). Ja propaganda saka vai teica ko citu, mēģina vai mēģināja to pietušēt, tātad šāda propaganda kā minimums maldina.

Maldinot un melojot propagandisti cenšas maksimāli samazināt to cilvēku skaitu, kuri precīzi varētu zināt, ka tiek radīts mānīgs iespaids un pēc iespējas ietērpt savas ziņas tādos terminos, lai nepieciešamības gadījumā var pateikt, ka domāts bija kaut kas cits un/vai ka katra atsevišķa melu vai maldināšanas epizode ir tikai viens tāds atsevišķs gadījums (sak, varbūt arī šai vienā gadījumā kļūdījāmies, kam negadās). Doma sekojoša, tā kā vairums iedzīvotāju ir kaut kādā jomā speciālisti, kādu pazīst utt., tad viņi noteikti agri vai vēlu konstatēs vismaz vienu gadījumu, kad mēdiji maldina un melo, tāpēc nepieciešams panākt, lai cilvēki nepievērš tam uzmanību un domā, ka tas tikai tā nejauši sanāca. Respektīvi maldinošā propaganda cenšas panākt, lai cilvēki nenonāk pie sapratnes, ka maldināšana un meli ir apzināta mēdiju politika, un ka ticēt mēdiju ziņotajam nedrīkst principā un pašos pamatos ir jāapšauba viss, ko tie saka. Bieži pat darbojas princips, ka realitāte ir diametrāli pretēja tam, kā mēdiji to attēlo. Ja mēdiji par kādu saka melns, tad ir liela varbūtība, ka tas ir balts, un otrādi.

3) Neticēšana melos un manipulācijās pieķertajiem. Ja kāds tiek pieķerts maldinot vai melojot, tad tam vairs ticēt nedrīkst un viss, ko tas saka, ir jāapšauba (tas ir, ja neesmu pārbaudījis un pārliecinājies, ka tiek teikta taisnība, tad ir jāpieņem, ka nezinām, kā ir īstenībā, vai arī ka ziņa ir maldinoša). Ja latvieši vadītos no šī principa, viņiem sen vairs nevajadzētu ticēt pašreizējajiem politiķiem, ierēdņiem un mēdijiem.

4) Ārišķības un formālisms. Maldinoša propaganda parasti lielu vērību pievērš ārišķībām un ārējiem efektiem, un tai nav būtiska lietas būtība un patiesība. Tas ir pamanāms. Tāpat gadījumos, kad tiek darīts kas nepieņemams vai neatļauts, attaisnojoties nereti tiek izmantoti tīri formāli argumenti. Ja formālais likums vai sabiedriskā doma ir propagandista pusē, tad tas mēģina propagandiskos oponentus parādīt kā formālistus, bet, kad ir jāattaisnojas pašiem un nav nekādu citu argumentu, tad formālus argumentus izmanto paši manipulatori. Visplašāk izmantotā formālā atruna ir „likums”, sak, tas esot jāievēro (vai arī – „ko es varu izdarīt, likums tā nosaka”), lai gan plaši tam tiek spļauts virsū un tiek masveidā pieņemti galēji amorāli, nepārdomāti un vienkārši stulbi likumi.

5) Intensīva manipulatīvu metožu izmantošana. Tas liecina gan par manipulāciju kā tādu, gan arī par to, ka propagandists neciena vai baidās no patiesības, tātad viņam nevar ticēt un tā mērķi var būt apšaubāmi.

6) Patiesības slēpšana un mēģinājumi ierobežot izziņas iespējas. Tā ir droša ļaunprātīgu maldinātāju un meļu pazīme. Ja godīgi cilvēki visbiežāk neliks šķēršļus patiesības noskaidrošanai, tad ļaunprāši tam traucēs un centīsies vispār lietas iekārtot tā, ka to uzzināt ir apgrūtinoši vai pat neiespējami. Propagandā tas izpaužas jau pieminētajā intensīvā manipulatīvo metožu izmantošanā, gan regulārā alternatīvu un kontrpropagandas informācijas avotu diskreditēšanā. Ja propagandists, kurš balstās uz īstenību, nebaidās no patiesības un izmanto to, tad maldinošam propagandistam tā ir nāvīga, tāpēc tas to cenšas visādi noslēpt (visbiežāk noklusējot, bet nereti arī diskreditējot un apmelojot).

Visbeidzot ļoti būtiski ir precīzi noteikt propagandas labdabību, kas ir galvenais kritērijs propagandas novērtēšanai, jo varbūt cilvēki tiek maldināti viņu pašu labā, lai viņiem būtu labi, un varbūt maldinātāji ir gudri un labi cilvēki. Par to var pārliecināties, gan personiski iepazīstoties ar propagandistiem (ir gadījumi, kad tikai izskats vien jau daudz ko pasaka), gan personiski pārbaudot propagandējamās sistēmas labdabību, gan novērtējot objektīvo realitāti, tās rādītājus un kopējo ietekmi uz sabiedrību.

Tomēr visdrošākais un visvieglākais veids, kā novērtēt propagandas labdabību, ir izanalizēt pašu propagandas saturu, precīzi nosakot, ko tad patiesībā propaganda māca un kādas ir tās iedarbības sekas. Piemēram, kādas ir sekas „uzņēmēju” un biznesa orientētības reklamēšanai (tas ir, kas notiks, ja visi gribēs „pelnīt” un dzīsies pēc peļņas)? Kādas ir sekas vardarbības propagandai, kas notiek caur filmām, grāmatām un popkultūru? Kādas ir sekas gandrīz visa noreducēšanai līdz zemjostasvietas jautājumiem? Kādas ir sekas plašajai alkohola un tabakas reklāmai, un šo produktu plašai pieejamībai? Jau godīgi atbildot tikai uz šiem jautājumiem, ir skaidrs, ka amerikāņu propaganda ir amorāla un sabiedrības vairākumam nāvīga, bet tādu elementu tajā ir daudz. Nelaime tikai tā, ka, pirmkārt, cilvēki to nepamana, jo viņiem ir izskalotas smadzenes (viņi ir „iegremdēti propagandā”, kā mācīja Gēbelss), kā arī tāpēc, ka viņi nezina un nesaprot šo metodi, kura ir vienkārša, bet tāpat tā tomēr ir jāapgūst.

Tā kā jau sen un daudzkārtīgi esmu pārliecinājies, ka latviešvalodīgie mēdiji daudz melo un maldina, noklusē svarīgāko un primitivizē, ka latviešu žurnālistiem ir zems profesionālisma un godaprāta līmenis, kā arī tāpēc, ka latviešvalodīgajā informatīvajā mēdiju vidē ir maz noderīgu, pamācošu un informatīvi piesātinātu materiālu, tos vairs gandrīz nelietoju (televizoru neskatos, latviešvalodīgās ziņas nelietoju, Latvijas radio neklausos, latviešvalodīgās avīzes nelasu, tikai internetā caurskatu Letas virsrakstus, lai zinātu galvenos propagandas virzienus, ar ko amerikāņi mūs aplaimo, un caurskatu kādu atsevišķu ieinteresējušas ziņas tekstu). Tiem, kuri negrib vairs tikt debilizēti un tiem, kuri grib uzlabot pašsajūtu, ieteiktu darīt līdzīgi. Internetā ir ļoti daudz ziņu avotu, daudzkārt kvalitatīvāku par latviešvalodīgajām informatīvajām samazgām. Es lietoju krievu, jo tajā ir daudz kvalitatīvu, informatīvi piesātinātu un savā ziņā unikālu materiālu, bet ir arī citi, arī angliski, kuri atšķirs no angloamerikāņu propagandiskā „meinstrīma”.

Propaganda mūsdienu Latvijā

Latvijas teritorijā jau vairāk kā divdesmit gadus tiek propagandēts antikrieviskums, antipadomisms, anitisociālisms, egocentrisms, ambiciozitāte, visa un visu pērkamība (biznesorientētība), alkatība un izvirtība. Un tas viss tiek pasniegts pseidolatviskuma un pseidonaciālisma ietērpā. Citiem vārdiem sakot, Latvijā tiek propagandētas amerikāņu vērtības mazliet pieskaņotas latviskai mentalitātei. Šī propaganda ir maldīga, melīga un amorāla, par ko var pārliecināties katrs, novērtējot sausus faktus.

Šodien ir 2014.gads. PSRS tika sagrauta un Latvija ieguva „neatkarību” 1991.gadā. Ir pagājuši 23 gadi. Kādi ir reāli, taustāmi un neapstrīdami šī laika sasniegumi? Salīdzinājumam, piemēram, pēc Pirmā pasaules kara Latvija bija pilnībā nopostīta, jo Latvijas teritorijā noritēja intensīva karadarbība. Pirmā Latvijas kapitālistiskā republika pietiekami augstā līmenī atjaunoja Latviju un tās rūpniecību 10-20 gadu laikā. Protams nepilnīgi, protams varēja izdarīt daudz vairāk, protams bija daudz netaisnību, bet rūpnīcas reāli tika atjaunotas, radītas jaunas, tika celtas mājas utt. Tas bija taustāms, visiem redzams un neapstrīdams rezultāts.

Pēc otrā pasaules kara Latvijas PSR, kura atkal bija karā izpostīta, ne tikai tika atjaunota 10-20 gadu laikā, bet tika ļoti ievērojami pārsniegts pirmskara rūpnieciskais un infrastruktūras līmenis (vairums mūsdienu skolu un slimnīcu, kuras mūslaiku „brīvā” Latvijā slēdz, tika uzceltas Padomju laikā). Par sociālo nodrošinātību nemaz nerunāsim. Arī tas ir fakts, lai kā tas nepatiktu antipadomistiem. Ar šo faktu var iepazīties katrs, kaut vai paskatoties uz dzīvojamajām ēkām un infrastruktūras objektiem, kuri stāv un kalpo sabiedrībai vēl joprojām.

Kādi ir otrās kapitālistiskās Latvijas neapstrīdamie sasniegumi?! Gaismas pils, Dienvidu tilts, Saulkrastu apvedceļš un… Nu jā, visdrīzāk arī viss, ja neskaita vēl dažas ofisēkas, pārsvarā zemas kvalitātes dzīvojamās ēkas, kā arī „kartona” privātmājas un lielveikalus. Ja Padomju laikā cēla droši un pamatīgi, tā lai ēku nesošā konstrukcija spētu izturēt pat kodoltriecienu, tad mūsdienu Latvijā vairums ēkas tika celtas taupot un halturējot. Tām ātri vajag remontus, tajās plaisā sienas, iebrūk jumti un, kā izrādās, tās pilnībā arī pašas sabrūk. Par to, ka otrajā kapitālistiskajā Latvijā jaunuzceltajām ēkām ir divu gadu garantija (tagad iespējams jau piecu), varētu pasmieties, ja vien tas nebūtu tik traģiski un tik uzskatāmi neliecinātu par dramatisku Latvijas degradāciju, salīdzinājumā ar „drausmīgo”, „totalitāro” un „okupēto” Latvijas PSR.

Cits neapstrīdams fakts: Latvijas PSR rūpniecības lielākā daļa ir nopostīta. Rīga cariskajā Krievijā bija trešā lielākā pilsēta pēc rūpniecības apmēriem visā impērijā. Līdzīgs stāvoklis bija Latvijas PSR Padomju Savienībā. Kāda ir situācija tagad? Nekāda. Latvijā gandrīz rūpniecības vairs vispār nav. Un pat to, kas brīnumainā kārtā saglabājās, cītīgi mēģina likvidēt. Pēdējie piemēri – Rīgas vagonu rūpnīca un Liepājas Metalurgs.

Zinātne. PSRS laikā Latvijas zinātne bija trešā attīstītākā visā Savienībā (aiz Krievijas un Ukrainas). Šodien no zinātnes Latvijā gandrīz nekas pāri nav palicis. Latvijas zinātnieki paši atdeva jaunajiem saimniekiem visas Padomju iestrādnes un daudzi aizbrauca strādāt uz Rietumvalstīm. Bet palikušie nožēlojami veģetē, pārsvarā nodarbojas ar zinātniskā darba imitāciju, kā arī finansējuma meklēšanu un „izsišanu”. Ja Latvijas PSR bija daudz laboratoriju un zinātniski pētniecisko centru, tad „brīvajā” Latvijā šīs „padomju atliekas” likvidēja. Un kā gan var pastāvēt zinātne, ja nav ne laboratoriju, ne zinātniski – pētniecisko centru, ne arī ražošanas, kurā gala beigās ir jāiedzīvina jaunākie zinātniskie sasniegumi?!

Vēl cits fakts: ir iznīcināti Latvijas lauki (tie paši, kuri ir latviskuma pamats un nācijas spēka avots). Ja Padomju Latvijā bija kolhozi un sovhozi, kuri apsaimniekoja visas Latvijas lauksaimniecības zemes (tai skaitā ierīkoja un uzturēja meliorācijas sistēmas), deva darbu lauciniekiem, uzturēja lauku dzīves tradīciju un laukos kūsāja dzīvība, tad mūsdienu Latvijā lauki ir izmiruši. Daudzas zemes netiek apstrādātas, meliorācijas sistēmas ir nolaistas, meži pārņem lauksaimniecības zemes, bet cilvēki nīkuļo, nodzeras un brauc prom.

Un kas pēdējos 20 gados ir noticis ar Latvijas mežiem? Pareizi, tie ir masveidā izcirsti. Tas, kas Padomju laikā tika rūpīgi kopts, ir izcirsts. Tam ir arī citas, tālejošākas sekas. Tā kā Latvijā ir daudz skujukoku, tad tas rada labvēlīgus klimatiskus apstākļus (vēja ierobežojums un labāks gaiss visu gadu). Izcērtot skujukokus un neatjaunojot tos, šie apstākļi mainās, kā viena no sekām ir gaisa kvalitātes pasliktināšanās. Zviedriem un angļiem, protams, uz to ir nospļauties. Ja stulbie latvieši ļauj izcirst savus mežus, tad kāpēc gan ne.

Ja par mežiem runā, tad pirmajā kapitālistiskā Latvijā bija stingri noliegts iet privātos mežos un par to pienācās bargi sodi. Tieši Padomju Latvija praktiski iedzīvināja vēl joprojām sabiedrības apziņā mītošo ideju, ka mežs pieder visiem un ka katrs var brīvi izmanto tā labumus (sēnes un ogas). Mūsdienu Latvijas kapitālisti, protams, arī šo „padomju atlieku” ļoti labprāt likvidētu, bet cilvēki ir pārāk pie tā pieraduši.

Skolas. „Neatkarīgā” Latvijā skolas slēdz. Padomju laikā skolas cēla, pie tam ļoti labas un plašas. Kurš netic, var aizbraukt un apskatīties, šīs ēkas stāv vēl joprojām. Pie tam skolās tik tiešām centās kaut ko iemācīt. Viss bija orientēts uz to, lai iemācītu. Padomju izglītības sistēma bija labākā pasaulē un daudzus no tās elementiem savās elitārās skolās ieviesa arī amerikāņi. Amerikāņu propaganda, protams saka ka tā nebija. Kā to var noteikt? Ļoti vienkārši. Salīdzinot pagātnes skolniekus ar mūsdienu skolniekiem un novērtējot tendenci (citiem vārdiem sakot, ir jānovērtē dažādu paaudžu cilvēku intelekta, zināšanu un veselā saprāta līmenis). Šī tendence nav iepriecinoša, lai neteiktu vairāk.

Ja ir vairāk informācijas, tad var mēģināt paanalizēt tos izglītības sistēmas elementus, kuri vēl šodien ir salīdzinoši veiksmīgi. Ja to izdarītu godīgi, tad tiktu konstatēts, ka vairumā šādu vietu lielā mērā ir saglabāta Padomju prakse un tradīcijas.

Vēl katrs var sameklēt Padomju laiku mācību grāmatas un salīdzināt tās ar mūsdienu mācību materiāliem, un aiz šausmām saķert galvu, cik dramatisks ir izglītības kvalitātes kritums. Par mikroklimatu skolās nemaz nerunāsim. Ja Padomju laikā audzināšana bija obligāts skolas un skolotāju uzdevums, tad „brīvās” Latvijas stulbeņi to izmeta no skolotāju pienākumiem un skolotāju apmācības programmām. Tagad skolotājs pat nedrīkst nodarboties ar audzināšanu, tas formāli ir noliegts, kas ir viens no iemesliem, kādēļ skolās ir tāds mikroklimats kāds ir.

Par grāmatām runājot, var salīdzināt kādas grāmatas tika izdotas un izplatīts Padomju laikā un kādas drazas mūslaikos (tālu nav jāiet, tik līdz tuvākai grāmatnīcai).

Padomju laikā bija veselības aizsardzība. Tā bija pārdomāta sistēma, kura maksimāli centās rūpēties par visu pilsoņu veselības uzturēšanu. Arī šī sistēma skaitījās viena no labākajām pasaulē. Tagad veselības aizsardzības sistēmas Latvijā nav, bet ir medicīnas industrija, kurā var saņemt „medicīnas pakalpojumus”. Šī industrija ir saglabājusi atsevišķus Padomju sistēmas elementus, bet kopumā tā ir vērsta uz vienu – ienākumu gūšanu. Veselības aizsardzības sistēmā galvenais ir, lai cilvēki būtu veseli. Kas ir galvenais medicīnas industrijā? Pareizi, lai medicīnas industrijai būtu darbs un lai ar to varētu maksimāli nopelnīt. Kas tādēļ ir nepieciešams? Pareizi, maksātspējīgi slimnieki vai slimnieki, par kuriem kāds ir spējīgs samaksāt (valsts, piemēram). Citiem vārdiem sakot, veselības aizsardzības sistēma cenšas radīt veselus cilvēkus, bet medicīnas industrijai ir nepieciešami slimnieki.

Pseidopatriotu ļoti iemīļots un iecienīts temats ir valoda. Esot jāaizsargā latviešu valoda. Labi. Kādas valodas mūziku pārsvarā klausās Latvijas jaunieši? Pareizi, tā nav latviska mūzika. Kādā valodā Latvijas ierēdņi sarakstās ar ES institūcijām? Varētu latviski, jo latviešu valoda ir oficiāla ES valoda. Bet nē – viņi to dara citās valodās (ātrāk, ērtāk, pieglaimīgāk). Un jaunie ES dokumenti arī pārsvarā ir citvalodās, lai gan daļa no tiem tiek tulkoti. Vienkārši tulkošana prasa laiku, tulkotais saturs daudz ko pazaudē no oriģināla, dokumentu ikdienā ir tik daudz, ka tos visus ir stipri apgrūtinoši iztulkot, visbeidzot iztulkotais vēl ir jāspēj atrast. Tādējādi ir izveidojusies tāda savdabīga proantilatviska valodas kultūra (ārišķīgi prolatviska, pēc būtības un darbībā antilatviska), kas ieviešas arī iekšējās pašpārvaldes un citās sabiedriskās dzīves sfērās.

Kā latviešu jauniešiem ir ar latviešu valodas pareizrakstību un latviešu literatūras zināšanām? Un kāds ir šis līmenis, salīdzinājumā ar Padomju laiku? Pareizi, šis līmenis ir drausmīgi zems. „Okupantu” laikā latviešu valodas pareizrakstību iedresēja un tāpēc bija rezultāti, bet šodien tā ir katra personiskā darīšana un beigās izrādās, ka nevienam tas nav vajadzīgs, arī tiem, kas dēvē sevi par nacionālistiem.

Rietumos ir daudz visādu teoriju. Tā kā latviešvalodīgie savā vairākumā, jo īpaši elite, ir apmāti ar Rietumiem, viņi kāri ņem pretī visu, kas nāk no turienes. Bet tie materiāli nav latviski. Tam nevajadzētu būt šķērslim, iepazīstamies, saprotam, pārtulkojam un izmantojam, kāpēc ne?! Nē! Tas ir grūti, ilgi, sarežģīti. Tad ir patiešām jāstrādā! Ja ir materiāls angliski, tad visi taču to saprot, vai ne?! Kāpēc gan lai viņu vēl speciāli tulkotu?! Daudzi privātie lektori šādām muļķībām savu ļoti dārgo personisko laiku vairs netērē. Un šī iemesla dēļ latviešvalodīgās akadēmiskās aprindas gudro, kā lai ievieš Latvijas augstskolās apmācības angļu valodā. Vienkārši paši vairs nespēj un pat negrib radīt latviešvalodīgus materiālus. Vieglāk ir paņemt jau sagatavotus angļu materiālus un aicināt uz šejieni lētākos angliski runājošos lektorus. Šī iemesla dēļ ļoti daudzi rakstiski materiāli un instrukcijas gan ikdienā, gan korporatīvā līmenī netiek tulkoti. Tādējādi reāli angļu valoda izspiež latviešu valodu gan no sadzīves, gan no valsts pārvaldes un korporatīvās vides, gan no izglītības sfēras. Tas vēl ir procesā, bet tendence ir skaidri redzama un perspektīvas latviešu valodai ir vairāk kā bēdīgas (un tieši dēļ angļu valodas ekspansijas, nevis krievu, kā melīgā amerikāņu propaganda nepārtraukti liek noprast). Galvenais tā cēlonis, protams, ir pašu latviešu vājums, aprobežotība un bezprincipialitāte.

Visbeidzot cits neapstrīdams fakts: 1991.gadā Latvijā dzīvoja apmēram 2,7 miljoni iedzīvotāju, bet 2012.gadā pēc oficiozās statistikas datiem 2 miljoni. Iedzīvotāju skaita samazinājums par ceturtdaļu pēdējo 20 gadu laikā! Bet, ja ņemam vērā apstākli, ka oficiozā statistika dod tādus rādītājus, kādus tai prasa un ka visdrīzāk iedzīvotāju skaits ir vēl mazāks (manuprāt, apmēram 1,5 miljons vai mazāk; samazinājums par 44%), tad aina kļūst pavisam bēdīga. Pie šī fakta var minēt arī masveida iedzīvotāju, galvenokārt latviešu, aizceļošanu no „savas Latvijas” un to, ka vairākus gadus Latvija bija pirmajās vietās pašnāvību skaita ziņā, kur joprojām ir „topā”.

Ļoti uzskatāmi visas sabiedrības stāvokli raksturo arī jaundzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem ((jaundzimušie / iedzīvotāju skaitu)*1000). Ja 1990.gadā tas bija 14,2 jaundzimušie uz 1000 iedzīvotājiem (37918 jaundzimušie), tad turpmāk „brīvās” Latvijas laikā šis rādītājs tikai samazinājās, neskatoties uz iedzīvotāju skaita samazināšos un latviešu īpatsvara pieaugumu. 1998.gadā tas nokritās līdz 7,8 bērniem uz 1000 iedzīvotājiem (18410 jaundzimušie), bet 2012.gadā tas bija 9,73 (19897 jaundzimušie) ; 2013.gadā – 10,18 (20596 jaundzimušie).

Un vēl: Latvija iedzīvotāju vecuma ziņā ir viena no visvecākajām pasaules valstīm, kurā ir vislielākais vecu cilvēku un vismazākais bērnu un jauniešu īpatsvars.

Tātad cilvēkiem „brīvajā”, kapitālistiskajā Latvijā klājas tik „labi”, ka viņi masveidā taisa pašnāvības, brauc prom un negrib radīt bērnus. Par ko tas liecina?!

Tie ir neapstrīdami fakti. Ir vēl daudzi citi, mazāk neapstrīdami, sīkāka mēroga utt. , bet tendence ir skaidri redzama. Un ko par to saka latviešvalodīgā amerikāņu propaganda?! Pareizi, tā maldina un melo, mēģinot iestāstīt, ka viss ir kārtībā un ka viss ir labi, nekas cits tai arī neatliek, jo realitāte tai nav labvēlīga. Un kā lai nosauc tos, kuri to neredz (tas ir – vairumu latviešu)?! Nu ne jau par ļoti gudriem un attapīgiem taču? Un kas ir tie, kuri apzināti negrib to redzēt?! Latvijas patrioti, nacionālisti un vispār labi cilvēki?! Nē, tie ir maitas, nelieši un nodevēji, kuriem ir nospļauties uz cilvēkiem un kuriem nacionālā retorika ir tikai savu nelietību un maziskuma piesegs.

Kā radās amerikanizētie Latvijas propagandas līdzekļi?

Ļoti nozīmīga loma latviešvalodīgās amerikāņu propagandas institūtu radīšanā ir ar homoseksuālismu slimajam latviešu izcelsmes amerikānim Streipam, kurš ir pietiekami cieši saistīts ar ASV specaprindām.

Streips 1990-ajos gados radīja topošo privāto TV ziņu dienestu (kas vēlāk pārtapa par LNT ziņu dienestu), viņš strādāja un strādā augstskolā par žurnālistikas pasniedzēju (un ir skaidrs kādus “žurnālistus” viņš gatavo), viņa ietekmē radās Latvijas Radio ziņu dienests, viņam bija un ir tieša ietekme uz Latvijas Radio un Latvijas TV notiekošajiem procesiem kā vienam no raidījumu veidotājiem un, visdrīzāk, pēdējo laiku Latvijas TV ziņu dienesta pārvērtības (tā glamurizācija) ir saistītas ar Streipa aktivitātēm.

Ne mazsvarīga nozīme Streipa kaitnieciskā darbībā ir viņa homoseksuālisma slimībai. Pirmkārt tāpēc, ka angloamerikāņu specaprindu tradīcijā homoseksuālistiem ir īpaša un noteicoša loma (tādēļ arī viņi visiem uzspiež homoseksuālisma normalizācijas normas). Bet otrs, ne mazāk būtisks faktors ir apstāklis, ka jau Padomju Latvijas beigu posmā homoseksuālistu – pedofīlu aprindām bija ievērojama teikšana un daudzi šo aprindu pārstāvji bija žurnālisti.

Diemžēl palama, ka Latvija ir “pidarastu un idiotu valsts” nav tikai nikna aizvainojuma auglis un tam ir pamats, tāpat kā ir pamats dziesmai “Vienmēr zili” un tam, kādēļ tā ir neatņemama Dziesmusvētku sastāvdaļa.

Streips dēļ savas slimības un savām aprindām raksturīgā specifiskā hedonisma dzīvesveida atrada kopēju valodu ar Padomju Latvijas homoseksuālistiem, kas deva viņam ļoti plašas iespējas ieviest Latvijā Amerikas žurnālistikas un propagandas praksi (aiz Streipa, protams, stāvēja un stāv ASV struktūras, bet bez viņa tās nebūtu guvušas tik grandiozus panākumus). Papildus to veicināja toreizējā latviešu apmātība, pacilātība un idiotiska ticība visam un visiem, kas nāk no Rietumiem. Streips to visu pilnā mērā izmantoja un latviešu mēdijus pārtaisīja par amerikāņu, bet pašus latviešus sāka debilizēt līdzīgā kārtā, kā tiek debilizēti amerikāņi.

Visbeidzot katrs trīs reizes var minēt, kādi studenti gūst labākas sekmes pie Streipa, kuri pēc tam dabū darbu prestižākos mēdijos un kuriem pēc tam ir labākas karjeras izaugsmes?!

Mazliet par homoseksuālisma propagandas saknēm

Tā kā Rietumu propagandas nozīmīgākais elements ir dažādu izvirtību un pataloģiju (pirmkārt homoseksuālisma) propaganda, tad ir vērts īsumā ieskatīties tā nesenākajā vēsturē.

1928.gada Vācijas nacionālsociālistiskās partijas programmā bija rakstīts: „Tie, kuri pieļauj „mīlestību” starp vīriešiem vai „mīlestību” starp sievietēm ir mūsu ienaidnieki, jo tas novājina nāciju un atņem tai vīrišķību.” SS vadītājs Henrihs Himlers uzskatīja vīriešu homoseksuālitāti par mirstošu tautu simptomu. Pēc viņa vārdiem homoseksuālu vīriešu nepiedalīšanās nācijas reprodukcijā var novest pie nācijas nāves 200 gadu laikā.

Tai pat laikā nacistiskās Vācijas demogrāfiskā politika okupētajās teritorijās paredzēja: „Abortu un kontracepcijas līdzekļi ir jāpiedāvā publiski. Iestādēm un personām, kuras veic abortus, nevajadzētu traucēt. Homoseksuālisms vienmēr ir jāpasludina par legālu„. Seksuālo aktivitāti iekarotajās zemēs vācu nacisti nemaz nedomāja ierobežot, jo vispārējas izvirtības apstākļos „neāriešiem” atkrita nepieciešamība veidot ģimenes. Vācu nacisti apzināti pārpludināja Austrumeiropu ar pornogrāfiju, lai samaitātu tās kultūru un iznīcinātu to gan politiski, gan garīgi. Mūsdienās tas notiek globālā mērogā.

Veselais saprāts, loģika un paškritika – vienīgā imunitāte pret maldinoši manipulatīvu propagandu

Var pietiekami sīki aprakstīt propagandas veidus un metodes, bet, ja cilvēkam nav veselā saprāta, tad pat šāds apraksts viņam nepalīdzēs un pat to varēs izmantot cilvēku muļķošanai. Piemēram, noteikti atradīsies kāds gudrinieks, kurš par šo aprakstu pateiks, ka tajā ir kāda laba un noderīga doma, tikai žēl, ka autoram „kremļa propaganda” ir „izskalojusi smadzenes” vai pats autors ir „kremļa propagandists”.

Autors nav Kremļa propagandists, bet krievu, Padomju un sociālisma propagandists gan. Autors apzināti necenšas „būt objektīvs”, melno pielīdzinot baltajam un apskatot visu bezkrāsainā garā. Autors apraksta universālas metodes, kā cilvēki tiek muļķoti viņiem pašiem par ļaunu, cerībā un pārliecībā, ka ir ļaudis, kuri gan spēj saprast šīs metodes, gan arī to, ka melīgi – kaitnieciska propaganda ir pavisam kas cits, nekā vienkārši propaganda. Autors pastāsta, kā ir, un piedāvā katram pašam par to padomāt un pārliecināties.

Proamerikāņiem un antikrieviem, protams, tas viss ir vienalga un viņi sarakstīs gan primitīvas atsauksmes, gan daudzi no viņiem nespēs visu izlasīt līdz galam. Gudrākie, iespējams, pat norādīs, ka autors ir aprakstījis metodes, kuras pats izmanto. Bet tas nav būtiski, jo nelieši vienmēr darīs savu, bet savu muļķību neredzošajiem palīdzēt nav iespējams.

Izšķirošā nozīme ir cilvēku spējai loģiski domāt, saskatīt realitāti un augsts veselā saprāta līmenis. Ja tas ir, tad pastāv gan iespējas izrauties no maldinoši manipulatīvas propagandas valgiem, gan neiekrist jaunos. Ja nav, tad ir pavisam bēdīgi…

Bet, lai saglabātu veselo saprātu, cilvēkam ir jāsaglabā cilvēcība un augsts morāli – tikumiskais līmenis, pretējā gadījumā viņš kļūst iedomīgs un aprobežots, pat neskatoties uz enciklopēdiskām zināšanām, kaudzi naudas, prestižiem tituliem un ietekmīgiem amatiem. Kā saka, „ja Dievs kādu grib sodīt, tad atņem viņam prātu”. Pret to palīdz sirdsapziņa un paškritika, lai cik nepatīkami, nekomfortabli un ļoti sāpīgi tas reizēm arī nebūtu.

Ivars Prūsis
/15.09.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Īsi un kodolīgi par homoseksuālismu

00383_homo3

Homoseksuālisms ir mākslīgi uzspiesta ideoloģija tautu pakļaušanai, apspiešanai un tās populācijas samazināšanai, bet tā galvenais izplatīšanās veids ir caur masu saziņas līdzekļu, popkultūras un modes propagandu. Tādas ir dažas no interesanta, kodolīga un informatīvi bagāta homoseksuālismam veltītā raidījuma tēzēm. Zemāk viss raidījums un galvenās tā tēzes rakstiski.

Īss homoseksuālistu raksturojums

Pētījumi ir apstiprinājuši, ka homoseksuālistu „ģimenes” ir bīstamas bērniem. Šādi bērni ir spiesti biežāk griezties pie psihoterapeita. 40% šādu „ģimeņu” bērni slimo ar venēriskām slimībām

Geji nedzīvo ilgi un daudz slimo. ASV statistika: 2010.gadā 80% jaunu AIDS slimnieku bija vīriešu, pie tam 78% šo vīriešu bija homoseksuālisti. Katru dienu apmēram 7 homoseksuālisti inficējas ar AIDS.

„Dānijā homoseksuālisti nomirst 55-56 gadu vecumā. Viņu vidū ir vairāk nestrādājošo, dzērāju un noziedznieku” (ASV Profesors Pols Kamerons)

Sarunas ar Londonas gejaktīvistiem atstāsta fragments: ”Bērni tas ir pārāk dārgi”, noburkšķ modīgi ģērbts vīrietis. Dzirdot vārdu bērni, visu klātesošo sejā parādās vienādi nievājoša sejas izteiksme.”

Psihiskas un nervu sistēmas novirzes gejiem piemīt biežāk, bet pašnāvību skaits ir sešas reizes lielāks par vidējo. Tomēr neskatoties uz daudzajiem faktiem, tiek apgalvots, ka homoseksuālisms nav slimība, un tiek piedāvāts ignorēt faktus.

1992.gadā, neizturot „zilā lobija” spiedienu, Vispasaules veselības organizācija (WHO) izslēdza homoseksuālismu no slimību saraksta. Viņi ņēma piemēru no „apgaismotās” Amerikas, jeb precīzāk sakot no Amerikas Psihiatru asociācijas, kura vēl 1973.gadā mainīja savu nostāju homoseksuālisma jautājuma, jo vietējie homoseksuālisti sarīkoja virkni skandālu, kas izvērtās politiskā kustībā. Tā seksuāla pataloģija kļuva par normālu dzīvesveidu un visi ar homoseksuālismu slimie pēkšņi kļuva veseli. 1978.gadā tika veikta 10000 Amerikas psihiatru aptauja un 68% no viņiem joprojām uzskatīja homoseksuālismu par psihisku saslimšanu.

Geju daudzskaitliskums mūsdienās ir izskaidrojams ar kultūrvides pārliecināšanas spēku, jo jau vairāk kā desmit gadus rit intensīva homoseksuālisma propaganda, kas līdzinās psiholoģiskam karam pret sabiedrību.

„Visi pašreiz esošie pierādījumi, ka homoseksuālismu nosaka tikai bioloģiski faktori, ir nepietiekami” (Viljams Baijens, psihiatrs un fiziologs)

Neviens pašreiz vēl nav spējis pierādīt, ka pederastijas novirze tiek iedzimta, kas nozīmē, ka visi zilie, rozā un citi LGTB ir uzspiests un ieaudzināts fenomens, dažādu formu apziņas manipulācijas sekas, tai skaitā arī izmantojot reklāmas.

Homoseksuālistu agresīvā ekspansija

Homoseksuālistu „tiesības” tiek nostiprinātas visdažādākajos normatīvajos aktos.

„2006.gadā Eiroparlaments pieņēma rezolūciju, kas paredz likumdošanas kārtā aizliegt visās ES dalībvalstīs „jebkādu pretestību seksuālo minoritāšu prasībām”, pat, ja tas izsauc vairākuma iedzīvotāju neapmierinātību.”

2008.gada decembrī 66 pasaules valstis pieņēma ANO deklarāciju, kas pieprasa dekriminalizēt homoseksuāls attiecības”

Jau ir pieņemts likums pēc kura mācītājs vairs nevar teikt baznīcā, ka Bībele nosoda homoseksuālismu, bet publiska tradicionālas ģimenes atbalstīšana tiek uzskatīta par diskrimināciju pēc seksuālās orientācijas.

Nīderlandē homoseksuālistu lobijs jau ir panācis likuma pieņemšanu, kas atļauj seksuālas attiecības starp pieaugušo un divpadsmitgadīgu bērnu ar viņa piekrišanu.

Anglijā cilvēks var saņemt patvērumu, ja atzīs sevi par homoseksuālistu. Pie tam būs vajadzīgi pierādījumi, piemēram, mājas porno.

Krievijas sociālo portālu „vkontakte” homoseksuālisti grasās ignorēt, apvainojot portāla administrāciju homofobijā, jo tur nav ieviesta speciāla homoseksuālus pārus apzīmējoša ikona kā tas ir izdarīts Facebook.

Kalifornijas senāts ir pieņēmis likumprojektu, kurš paredz no 2013.-2014.mācību gada sākt mācīt homoseksuālisma vēsturi.

Par homoseksuālismu māca arī Vācijas skolās, pie tam skolnieki nav tiesīgi atteikties no tādām stundām, bet vecākus, kas pretojas tam, var administratīvi sodīt vai pat apcietināt.

Viens Lietuvas deputāts ierosināja sodīt homoseksuālistus administratīvi par homoseksuālisma propagandu, ko Eiroparlaments novērtēja kā „mēģinājumu atkārtot Staļina represijas”.

Pēc būtības šie daži piemēri ir LGTB agresīvās ekspansijas, kas ieņem vienu placdarmu pēc otra, apraksts. Un tas viss notiek skaļas kliegšanas par toleranci aizsegā. Tas ir nekas cits kā informatīvs karš, kurā tiek izmantotas pilnīgi visas metodes, tai skaitā vēstures pārrakstīšana, homoseksuālisma piedēvēšana dažādām vēsturiskām personām un homoseksuālistu pozitīva attēlošana.

Homoseksuālisti cenšas panākt, lai viņi tiktu raksturoti tikai pozitīvos vārdos un terminos. Piemēram vārds „gejs” angļu valodā nozīmē „bezrūpīgs”, „krāšņš”, „jautrs”. Geju parādes tiek sauktas par praidiem, ar ko angliski apzīmē ko tādu, ar ko var lepoties, kas ir vislabākajā stāvokli, uzplaukumā. Operējot ar šādiem vārdiem sodomīti maldina cilvēkus, radot par sevi neapzināti pozitīvu priekšstatu. Analogi krievu valodas vārdi gejiem, protams, ļoti, ļoti nepatīk.

Daudzi cilvēki jau ir sākuši nojaust, ka homoseksuālism ir slimība, kura izplatās nevis dzimumceļā vai pa gaisu, bet gan caur masu informācijas līdzekļiem, jo paradokss ir acīmredzams: geji nevairojas, bet viņu kļūst arvien vairāk.

Filma „Kuprainais kalns” saņēma Oskaru, aptiekas pārdodas speciālas smēres homoseksuālistiem, veikalos ir attiecīga literatūra un tas viss kaut kā nemanāmi kļūst par daļu no mūsu kultūras un arvien mazāk izsauc negatīvu vērtējumu. Rietumu ārsti un pediatri ir konstatējuši, ka ir pieaudzis to bērnu skaits, kuri vēlas nomainīt dzimumu un bieži vien vecāki un ārsti atbalsta bērnus šajās vēlmēs.

No cilvēku vairākuma taisa stulbeņus, lai viņi neapzināti piekristu šim absurdam: homoseksuālismam kā kaut kam modernam un tam, ka pat mācītājiem ir mīļākie utt. Starp citu, vai daudzi zina par bijušo homoseksuālistu organizāciju, kuri Kristus vārdā ir atteikušies no savas orientācijas? Visdrīzāk nē, jo plaši par to nekas netiek stāstīts.

Franču presē tika minēts: „Likums, kurš atļauj viendzimuma „laulības” ne pārāk ir vajadzīgs pat pašiem franču homoseksuālistiem. Pat normāli pāri bieži vien neprecas, kur nu vēl ar ievērojamu partneru mainību slavenie homoseksuālisti.”

Nacistiskās Vācijas SS presē tika apgalvots, ka 98% homoseksuālisti spēj veidot normālas attiecības, bet savulaik ir tikuši pavesti. Vairumu no viņiem ir iespējams izārstēt.

Homoseksuālisma normalizācija notika izmantojot tā saucamo „Overtona logu” metodi, kad sākotnēji sabiedrībā nepieņemama parādība pakāpeniski tiek attēlota arvien pozitīvāk līdz beidzot tā pilnībā tiek pieņemta. Interesenti var ieguglēt „Overtona logi” un palasīt sīkāk.

Preses ziņa: „Lielbritānijas valdība piešķirs papildus finansējumu Krievijas aktīvistiem, kuri iestājas par homoseksuālistu tiesībām.„ [līdzīgi tādā vai citādā veidā tiek atbalstīta homoseksuālisma propaganda un uzspiešana citās valstīs].

Par zilā lobija komandieriem

„Seksuālo minoritāšu aizsardzība ir ASV ārpolitikas galvenā prioritāte”, 2011.gada novembrī paziņoja ASV prezidents Baraks Obama, un apsolīja, ka turpmāk ASV ātri un tieši reaģēs uz draudiem seksuālajām minoritātēm citās valstīs.

„Tie, kuri pieļauj „mīlestību” starp vīriešiem vai „mīlestību” starp sievietēm ir mūsu ienaidnieki, jo tas novājina nāciju un atņem tai vīrišķību.” (Vācijas nacionālsociālistiskās partijas programma, 1928.gads)

Seksuālās frontes karavīrus arī gatavo speciālās nometnēs un speciāli apmāca. Preses ziņa: „Kolumbijas štatā pēc Baraka Obamas administrācijas iniciatīvas tika veikti „gejtreiningi”, kā mērķis ir radīt starptautisku lobistu armiju seksuālo minoritāšu tiesību likumdošanas pieņemšanas veicināšanai. Šajās apmācībās māca iekļūt dažādu valstu politiskajos procesos. Tas viss tiek darīts caur ANO, valstu vēstniecībām un ASV valsts departamentu.„

Preses ziņa: „Ukrainas skolās paredzēts ieviest speciālu „tolerances mācību”, ko ir izstrādājuši ANO speciālisti. Skolniekiem mācīs „ar cieņu izturēties pret cilvēkiem ar citādu seksuālu orientāciju.””

Homoseksuālisma propagandu un tās kadru sagatavošanu veic visdažādākās „nevalstiskās organizācijas” [arī Latvijā visas izvirtību legalizējošas un popularizējošas iniciatīvas nāk un tiek aktīvi atbalstītas no nevalstisko organizāciju sektora, kas ir samērā neliels skaits cilvēku, kurus finansiāli atbalsta Rietumvalstis (pārsvarā amerikāņi, visvairāk Sorosa fonds) un kuri ir radījuši daudzas savā starpā saistītas nevalstiskās organizācijas (nevalstisko organizāciju tīklu). „Nesavējie” šais aprindās netiek uzklausīti, viņiem nav tādu iespēju un tie tiek pat pilnībā ignorēti, tāpat kā lielākās sabiedrības daļas uzskati un viedoklis (šīm aprindām ir uzspļaut uz demokrātiju un uz visu sabiedrību).]

Viens no Krievijas NVO aktīvistiem 2006.gadā publiski izteicās, ka Krievijas „atpalicību” likvidēšot tieši homoseksuālisti, bet ja Krievijā neatļaušot gejparādes, tad tas nozīmē, ka Krievija atgriežas nabadzībā un atpalicībā.

Homoseksuālisma lobiji var apvienoties un uzrīkot tādu pasākumu, kā piemēram „nedēļa pret homofobiju”. Daudzās pilsētās pat pa skolām staigā, kino rāda, taisa diskusijas, apaļos galdus.

Preses citāts: „Markss sludināja vispārēju vienlīdzību, tātad arī vienādas tiesības visām seksuālām orientācijām, bet tieši krievi visu izkropļoja.” [Te ir domāta Rietumu kreisās aprindās ļoti populāra un plaši izplatīta doma, ka Padomju „krievu komunisms” tika izkropļots. Te jāatzīmē, ka gan Ļeņins, gan Staļins kategoriski iestājās par normālu ģimeni un pret homoseksuālistiem, ko Rietumu homoseksuālās aprindas viņiem un visai Krievijai nepiedeva. Ja Krievijā sociālisms asociējas ar normālu tradicionālu ģimeni, tad Rietumos tas asociējas ar izvirtuļiem, jo liela daļa Rietumu sociālistu ir slimi ar homoseksuālismu.]

Kāda ir homoseksuālistu stratēģija un mērķi

„Abortu un kontracepcijas līdzekļi ir jāpiedāvā publiski. Iestādēm un personām, kuras veic abortus, nevajadzētu traucēt. Homoseksuālisms vienmēr ir jāpasludina par legālu „ (no nacistiskās Vācijas demogrāfiskās politikas okupētajās teritorijās).

SS vadītājs Henrihs Himlers uzskatīja vīriešu homoseksuālitāti par mirstošu tautu simptomu. Pēc viņa vārdiem homoseksuālu vīriešu nepiedalīšanās nācijas reprodukcijā var novest pie nācijas nāves 200 gadu laikā.

Seksuālo aktivitāti iekarotajās zemēs vācu nacisti nemaz nedomāja ierobežot, jo vispārējas izvirtības apstākļos „neāriešiem” atkrita nepieciešamība veidot ģimenes. Vācu nacisti apzināti pārpludināja Austrumeiropu ar pornogrāfiju, lai samaitātu tās kultūru un iznīcinātu to gan politiski, gan garīgi.

Homoseksuālisms ir tikai atsevišķs vispārēja kara (tai skaitā demogrāfiskā kara) elements un tie, kas to izdomāja [domāti vācu nacisti], savulaik vienkārši nomainīja saimniekus.

Tims Kerbijs: „Pateicoties „Aktam par pārvietojamajām personām” amerikāņi izveda uz ASV vairāk kā 30 tūkstošus nacistu un tas nebūt nav precīzs cipars, bet tikai daļa no informācijas, ko ASV Kongress atslepenoja 1980-o gadu vidū un 2000-o gadu sākumā.”

Dažādie Rietumi

Var iebilst, ka visa šī pidarastu būšana pašos Rietumos arī uzplaukst un viņi tādējādi visvairāk arī no tā cieš.

00383_homo2Preses citāts: „Manu paziņu 12 gadus vecais dēls aizbrauca uz bērnu nometni ASV un atgriezās pilnībā šokēts. Zēni tur valkā krūšturus un zeķubikses, krāsojas un taisa meiteņu frizūras, bet viņu vecāki ved tiem uz nometni sieviešu drēbes. Zēnam no Krievijas gandrīz palika nelabi, kad viņš ieraudzīja šādus 12 gadīgus amerikāņus skūpstāmies nometnes teritorijā.”

Jā, Rietumi ļoti cieš no šīs zarazas, bet vai pilnīgi visi Rietumi?

ASV viendzimuma laulības ir atļautas tikai 12 pavalstīs (štatos) no 50.

Jūtas štatā, piemēram, ir aizliegta homoseksuālistu interešu aizstāvēšana. Arizonas štatā ir aizliegta „alternatīva dzīvesveida” pozitīva attēlošana. Alabamas un Teksasas štatos bērniem ir skolā jāmāca, ka homoseksuālisms ir krimināli sodāma uzvedība, un tas neskatoties uz to, ka 2003.gadā ASV Konstitucionālā tiesa atzina par nelikumīgu kriminālsodu piemērošanu par homoseksuālu uzvedību. Astoņos ASV štatos un vairākās zemāka līmeņa pašvaldībās eksistē aizliegums uz homoseksuālisma propagandu.

Neskatoties uz milzīgu „zilā lobija” spiedienu, homoseksuālisti daudzās pasaules valstīs (arī ASV) nevar būt par asins donoriem.

Homoseksuālisti pret Krieviju

Ir cilvēki, kuri pilnā nopietnībā prognozē nākotnē „homoseksuālos karus”. Tas ir, kad pret kādu valsti tiek uzsākts karš tikai tādēļ, kad tā neievēro „homoseksuālistu tiesības”, kuras nu jau ir pielīdzinātas cilvēktiesībām.

Homoseksuālistu propaganda kliedz, ka Krievijā tiekot pārkāptas geju tiesības, ka tā esot valsts politika. [Patiesībā Krievijā ir tikai paredzēti administratīvi sodi par homoseksuālisma propagandu bērnu un jauniešu vidū, kaut gan īstenībā vajadzētu pieņemt daudz stingrākus mērus, ko krievu vairākums atbalstītu.] Tas ir viens no veidiem kā Krieviju mēģina starptautiski diskreditēt.

Preses ziņa: „Vienpadsmit gadus vecam amerikāņu bērnam skolā uzdeva uzrakstīt sacerējumu kādēļ Sočos nevar notikt olimpiskās spēles. Bija pateikta arī pareizā atbilde: tādēļ, ka Krievijā tiekot pārkāptas cilvēku ar „netradicionālu seksuālu orientāciju” tiesības.”

Tai pat laikā ASV prezidents Džordž Bušs juniors divas reizes mēģināja ieviest ASV konstitūcijā izmaiņas, kuras aizliegtu homoseksuālistu „laulības”. Un vairāk kā puse ASV kongresmeņu nobalsoja par šīm izmaiņām. Bet tas ir Amerikas, nevis citas valsts prezidents…

Guardian ziņa: „Kuveita, Saūdu Arābija, Omāna un Apvienotie arābu emirāti ir sarunājuši izveidot speciālas iestādes, kuras izķers homoseksuālistus šo valstu lidostās.”

Saūdu Arābijā, kas ir ilglaicīgs un ļoti uzticams ASV sabiedrotais, par homoseksuālismu vispār ir paredzēts nāvessods. Bet par to, ko ar gejiem dara šādās ASV sabiedroto valstīs neviens nerunā un sacerējumos neraksta, un Lielbritānijas Ārlietu ministrija to valstu cilvēktiesību aktīvistiem naudu nepiešķir, un naftas magnātus ar Staļinu nesalīdzina. Viņiem drīkst, citiem nedrīkst.

Nobeidzot

Kad Vācijas Ārlietu ministrs Baltkrievijas prezidentu nosauca par diktatoru, Lukašenko atbildēja: „Labāk ir būt par diktatoru, nekā par pidarastu.”

Homoseksuālistu „kultūra” ir mākslīgs fenomens, kurš ir nepieciešams ģimenes un reliģisku vērtību iznīcināšanai.

„Ja novienādo pataloģiju ar normu, tad norma tiek iznīcināta” (Mihails Levers)

Homoseksuālisms ir nepieciešams demogrāfisko procesu veidošanai, kā arī tradicionālo, dzimuma un morāles uzvedības principu iznīcināšanai.

„Atsevišķās Eiropas valstīs jau to vadošo politiķu līmenī tiek apspriesta iespēja ieviest kriminālatbildību tiem, kuri iestājas par tradicionālās sabiedriskās iekārtas saglabāšanu. „ (Sanktpēterburgas Likumdevēju sapulces deputāts Vitālijs Milonovs)

„Kāpēc tiek pieprasīta tolerance un iecietība pret gejiem un viņu pretenzijām, bet tai pat laikā nav tolerances pret tiem, kuri nepiekrīt LGBT vērtībām?!” (olimpiskā čempione Jeļena Voicehovska)

Homoseksuālisms ir daļa no savdabīgas „grēku potes”, ko potē sabiedrībai un kuras devas kļūst arvien lielākas. Sagaidāmais rezultāts – ievērojama sabiedrības imunitātes pazemināšanās un dažādu robežu zudums cilvēku apziņā, tai skaitā arī starp ļaunu un labu. Un gala beigās mums visiem tādējādi mēģina laupīt viselementārāko veselo saprātu.

Avots:

Informācijas aģentūra
/15.09.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kā muļķus piespiež ņemt kredītus

00384_Krediti

Kredītspeciālista stāsts par sava darba ikdienu un par to, kā cilvēkus sadzīves preču veikalā piespiež ņemt kredītus.

Kurš var kļūt par kredītspeciālistu

Jau iepriekš es iedomājos sevi par bankas darbinieku – tādu svarīgu, baltā kreklā un ar šlipsi. Es domāju, ka tas ir prestiži. Es pat domāju, ka savā ziņā palīdzēšu cilvēkiem. Sagribēs, piemēram, cilvēks nopirkt dārgu telefonu vai televizoru, viņš atnāks pie manis un es viņam iedošu naudu sava sapņa realizācijai. Realitātē viss izrādījās pavisam savādāk.

Kredītspeciālists ir zemākās kategorijas banku darbinieks. Bet, tāpat kā lielākā daļa lielo korporāciju, arī bankas turas tieši uz šādiem viszemākā līmeņa darbiniekiem. Tieši kredītspeciālisti patiesībā arī baro visu banku.

Bankas ir orientētas uz maksimālu peļņas gūšanu jebkādiem līdzekļiem, kuri izrādās visai izputinoši pilsoņiem un pietiekami traumatiski pašu banku darbinieku psihiskai.

Par kredītspeciālistiem bankas ņem gandrīz jebkuru, tikai vajag izturēt vienu atlases interviju. Pēc intervijas jauno darbinieku nosūta uz piecu dienu treiningu. No desmitiem rītā līdz sešiem vakarā veselu nedēļu tur tiek mācītas tehniskas detaļas: kā strādāt ar bankas kompjūterprogrammām, kādi dokumenti klientiem ir jāprasa utt. Pastāsta arī ko interesantāku, pārdošanas tehnoloģijas, piemēram. Kā cilvēkam pārdot pašu ideju, ka viņam vispār ir nepieciešams kredīts.

Uz šo darbu piesakās pārsvarā jauni cilvēki, kuri tikko ir beiguši augstskolu vai kuri vēl studē. Viņiem tā ir iespēja izsisties uz augšu un viņi arī attiecīgi uzvedas – ir nekaunīgi un bezprincipiāli, kā no viņiem to prasa banku sistēma.

Kā pārdot kredīta ideju

Īstā kredītspeciālista apmācība tomēr sākas, protams, darba procesā. Mēs strādājam mūsu partneru tirdzniecības vietās – sadzīves tehnikas veikalos, kažoku veikalos, auto pārdošanas salonos un tamlīdzīgās vietās. Es strādāju Maskavas sadzīves tehnikas veikalā un mans pienākums ir nākt pie klienta zālē un prasīt: „Vai nevēlaties kaut ko nopirkt uz kredīta?” Man ir jānoskaidro klienta vēlmes un burtiski jāpierunā viņš kaut ko nopirkt uz kredīta. Ja viņš ir atnācis tāpat vien, apskatīties cenas, es viņam varu pateikt: „Netērējiet laiku pētīšanai. Paņemiet šodien uz kredīta un pirmo reizi samaksāsiet tikai pēc mēneša, bet tagad uzreiz aiziesiet mājās ar televizoru.”

Vienā tirdzniecības centrā strādā vairākas bankas, tāpēc nekaunīgākie kolēģi var pat burtiski nozagt tev klientu. Kad esi jau klientu apstrādājis un viņš jau ir gatavs noformēties, pienāk konkurents un saka: „Bet mums procenti ir zemāki, nāciet pie mums.” Ir pat bijuši gadījumi, kad dažādu banku pārstāvji pat klienta acu priekšā ir sakāvušies. Visbiežāk, starpcitu, kaujas meitenes.

Par dīvaino procentu

Katrs kredīts, ko tu noformē, ir tava alga. Mana alga ir 17 tūkstoši rubļu [apm.355EUR], no katra kredīta man iet procents. Mana alga ir atkarīga no tā kādu procenta likmi es klientam piešķiršu un kādus papildpakalpojumus viņam piedāvāšu – apdrošināšana, pensiju fonds utt.

Es iepriekš naivi domāju, ka cilvēks tikai atnāk pie tevis un prasa aizdevumu, bet tu reģistrē viņa pieteikumu un banka savukārt cilvēkam uz standarta noteikumiem iedod kredītu. Savukārt papildpakalpojumus klients saņem tad, ja paprasa. Prakē viss izrādījās pavisam savādāk.

Es cilvēkam varu izsniegt kredītu gan ar 20% gadā, gan arī ar 40%, 50% un pat 75% gadā. Man nav doti nekādi kritēriji kam dot mazāku procentu likmi, bet kam lielāku. Viss ir atkarīgs no tā kā katru cilvēku es spēšu apčakarēt. Pārējie kredītnosacījumi visiem ir vienādi. Kad cilvēks staigā pa veikalu un vēl tikai skatās preci, kredītspeciālists jau viņu novērtē uz 20%, 30% vai 70%.

Mūsu kredīta produktiem nosaukumi arī ir interesanti. Piemēram, „1% mēnesī” nozīmē, ka cilvēks samaksās 24% gadā. Matemātiskas loģikas šiem produktiem nav, es skaitīju. Par kredītproduktu „2 % mēnesī” cilvēks gadā samaksās 40% no pamatsummas.

Bet paši klienti ļoti reti kaut ko skaita. Viņiem kredītspeciālists saka: „Kredīta izmaksas ir tikai 1% mēnesī”, un viņi aiziet no mums laimīgi, godīgi maksā un pat nepamana cik lielas patiesībā summas viņi atdod bankai.

Par muļķiem

Ja cilvēks ir nekopts, slikti apģērbts, neko nesaprot ne tehnikā, ne kredītos, uzdod stulbus jautājumus, tad viņam droši var likt lielāku procentu, jo viņš ir tipisks muļķis. Ja cilvēks meklē kaut ko lētāku, tad viņu ir viegli pārliecināt nopirkt kaut ko dārgāku uz kredīta, izmantojot viņa godkāri: „Jūs maksāsiet tikai 2000 rubļu [apm.42EUR] mēnesī, bet toties Jums būs liels plazmas ekrāns.” Te arī veikalu pārdevēji pievienojas, viņi slavē presi, es „izdevīgos” kredītnosacījumus.

Ar tādiem, kuri precīzi zina, kas viņiem ir nepieciešams, un pārliecinoši saka: „Man to un to”, ir jābūt uzmanīgam. Tomēr lielākā daļa cilvēku ir muļķi. Tikai viens vai divi no simts klientiem uzmanīgi izlasa kredītlīgumu.

Es strādāju ne pārāk ilgi un tāpēc ir bijis tikai viens nepatīkams starpgadījums ar klientu – vīru un sievu. Mēs ar viņiem visu apspriedām, viņi jau gāja uz kasi pēc preces, bet sieva nezin kāpēc nolēma sareizināt savu ikmēneša maksājumu ar 24 (viņi ņēma kredītu uz 2 gadiem). Kad viņa to izdarīja, tad kā sāka aurot pa visu veikalu (pārmaksāt viņiem tiešām sanāca ļoti ievērojami). Visi kasieri slēpās kur varēja un ar kundzi skaidroties iznāca pats veikala direktors. Es sēdēju sarkans kā biete un pilnīgi apjucis: viņi bija vieni no pirmajiem maniem klientiem un es nezināju kā lai viņus nomierina.

Vīrs „ņurcīja” rokas un tikai šļupstēja: „Nu nekas īpašs, kāda starpība, nav nemaz tik daudz, toties prece jau saņemta.” Man paveicās ar adekvātiem kolēģiem no konkurentbankas. Viņi sāka viņai teikt: „Nepārdzīvojiet, ja Jūs apmaksāsiet kredītu ātrāk, pārmaksa būs mazāka. Aizejiet uz banku, viņi Jums visu pārrēķinbās.” Citiem vārdiem sakot, sāka karināt viņai uz ausīm makaronus pēc pilnas programmas. Un tas nostrādāja. Es pēc tam speciāli skatījos – viņi precīzi visu samaksāja.

Par viltībām

Mēs, piemēram, nedodam cilvēkam lapu ar ikmēneša maksājumiem, kuros ir redzams cik viņš beigās samaksās. Galvenokārt operējam ar ikmēneša maksājumu, kurš ir salīdzinoši neliels, pat ja kredīts ir pietiekami liels. Pateikt, ka „katru mēnesi Jūs maksāsiet tikai 2000 rubļus [apm.42EUR]” vienmēr ir labāk nekā „kopsummā par telefonu Jūs samaksāsiet 25 tūkstošus rubļu [apm.520EUR]”. Protams, ja cilvēks pērk kādu ļoti dārgu mantu, neviens viņam neliks 75%, jo tad summa sanāk pārāk liela un jebkurš tad nojautīs, ka kaut kas nav kārtībā.

Daži kredītspeciālisti sākumā sarēķina klientam vienu maksājuma summu, bet pēc tam, noformējot kredītu, ieraksta augstāku procentu likmi, paļaujoties uz to, ka cilvēks nelasīs līgumu. Visbiežāk šāda atklāta krāpniecība veiksmīgi izdodas.

Vēl mēs nopelnām uz apdrošināšanām. Ir trīs veidu apdrošināšanas: dzīvības apdrošināšana (ja cilvēks iet bojā vai iegūst invaliditāti, tad kredītu viņa vietā samaksā banka), darba zaudēšanas apdrošināšana (nebūs jāmaksā kredīts, ja tiek pazaudēts darbs) un preces apdrošināšana (nebūs jāmaksā kredīts, ja prece pārstāj darboties). Visām šīm apdrošināšanām ir ļoti viltīgi nosacījumi, piemēram, darba zaudēšanas apdrošināšana stājas spēkā tikai gadījumā, ja cilvēks oficiāli tika atlaists dēļ štatu samazināšanas vai ja viņa darba devējs ir pasludinājis sevi par bankrotu. Tas, ka nedarbojošos preci neesi pats sabojājis, tev vēl ir jāpierāda [kas ir ļoti grūti vai pat neiespējami], un tā tālāk.

Visi apdrošināšanas veidi, protams, ir labprātīgi, bet mēs, neprasot klientam, iekļaujam tos līgumos. Ja klients brīnās kādēļ ir iekļauta apdrošināšana, ko viņš neprasīja, mēs atbildam, ka banka jau ir apstiprinājusi kredītu ar iekļautu apdrošināšanu un, ja viņš no tās grib atteikties, tad vēlreiz ir jāsūta pieprasījums bankai, kura to var neapstiprināt. Tas viss, protams, ir vistīrākie meli. Toties katra noformētā apdrošināšana palielina manu prēmiju divas reizes, tā ka nākas melot, ja gribi vairāk nopelnīt.

Par apburto loku

No katra kredītspeciālista ikmēneša rādītājiem ir atkarīga ne tikai viņa alga. Tirdzniecības centram mēnesī ir jānopelna apmēram 3 miljoni rubļu [apm.62700EUR]. Ja tas netiks izdarīts, mēs savas prēmijas nedabūsim un bez prēmijas paliks arī mūsu priekšnieks.

Mēs, protams, saprotam, ka darām ne pārāk labas lietas. Savā starpā jokojam, ka visi kredītspeciālisti noteikti nokļūs ellē, kur visiem velniem noformēsim kredītus. Jā, mēs krāpjam cilvēkus. Bet mēs visi sevi mierinām, ka cilvēki paši ir vainīgi, ka ir tādi muļķi.

Vēl mēs sevi mierinām, ka mums tas vienkārši ir jādara, ka mums to liek darīt. Mums tiek uzstādīts uzdevums ar kuru mums jātiek galā vienalga kādiem līdzekļiem. Un, ja ir jāmāna cilvēki, lai tiktu galā ar uzdevumu, kas ir uzstādīts, tad ir jāmānās. Kāpēc mēs pakļaujamies tādām prasībām? Tādēļ, ka tāds ir mūsu darbs un cita mums nav.

Pie tam, cilvēki mūsu vidū ir dažādi. Ir, piemēram, meitene – musulmaniete no ļoti ticīgas ģimenes. Pēc viņas pašas vārdiem, viņa dzīvē un darbā ir divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki. Nezinu kāda viņa ir dzīvē, bet darbā viņai ir gandrīz vai lielākās maitas slava.

Par sirdsapziņu

Esmu dzirdējis stāstus, ka cilvēki nokļust kredītu lamatās un pēc tam izdara pašnāvību. Ar maniem klientiem nekas tāds nav atgadījies. Vismaz neviens no viņiem negaidīti nav nozudis. Es to zinu, jo, ja viņi pārstāj maksāt, man viņiem ir jāzvana un jāprasa, kas par lietu.

Es saprotu, ka kaut kad tas var notikt, tāpēc es mazliet baidos no sarunām par elli. Es apmeklēju protestantu baznīcu un mans mācītājs regulāri iesaka nomainīt darbu.

Sirdsapziņa mani ir apstādinājusi tikai vienu reizi. Es jau noformēju kredītu ar visaugstāko procenta likmi un divām apdrošināšanām, klients kā ierasts neko nepamanīja un visam piekrita. Bet pēdējā mirklī es apstājos un visu pārtaisīju, noņemot papildpakalpojumus. Klientam es pateicu: „Banka Jums negaidīti piedāvāja izdevīgākus nosacījumus, tagad Jūs pārmaksāsiet mazāk.” Lieta tāda, ka šai gadījumā klients bija ļoti simpātiska meitene, kuru man negribējās tik ievērojami apkrāpt.

Vēl normālus kredītnosacījumus es formēju īdzīgiem un dusmīgiem klientiem, jo no viņiem man vienkārši ir bail, ka tie negaidīti varētu sākt uz mani bļaut.

Vēl es atceros gadījumu, par kuru man joprojām ir kauns. Toreiz es pat visu nakti negulēju. Puisis atnāca pēc iPhone4 savai meitenei. Es viņam noformēju kredītu ar 45% gadā un divām apdrošināšanām. Gada laikā viņš bankai samaksās 24 tūkstošus rubļu [apm.500EUR], lai gan telefons maksā tikai 15 tūkstoši rubļu [apm.315EUR]. Tomēr klients aizgāja ļoti apmierināts, uzzinot tikai ikmēneša maksājuma summu – 2500 rubļu [apm.52EUR]. Kad viņš jau bija prom, es apskatījos uz līgumu un ieraudzīju, ka es ar viņu šādi izrīkojos viņa dzimšanas dienā.

Par klientiem

Mūsu klientu ienākumi parasti nav lielāki par 25-30 tūkstošiem rubļu [apm520-630EUR]. Cilvēkus ar augstākiem ienākumiem banka nezin kāpēc nemīl un biežāk viņiem atsaka, sak, kādēļ gan viņi ņem kredītu televizora iegādei, ja alga viņam ir 80 tūkstoši rubļu [apm.1700EUR].

Atceros gadījumu, kad manai kolēģei kredītu televizora iegādei formēja mācītājs. Viņa prasa par algu, viņš atbild, ka algu nesaņem. „No kā tad Jūs dzīvojat?” „No ziedojumiem.” „Un cik mēnesī sanāk?” „Kādi 60 tūkstoši būs [apm.1250EUR].” Viņam noformēja visu pēc pilnas programmas ar pašu augstāko procentu likmi.

Starp citu, mānīt mēs esam spiesti ne tikai klientus, bet arī pašu banku. Piemēram, reizēm mēs apzināti paaugstinām cilvēka ienākuma līmeni, lai banka noteikti to apstiprinātu. Un to mēs darām neskatoties uz to, ka, ja cilvēks pārstās maksāt kredītu, tas atsauksies uz manu algu, bet, ja tādu gadījumu būs pietiekami daudz, tad mani atlaidīs no darba.

Mums ir instrukcijas, kam kredītus noteikti dot nedrīkst, tas saucas „zems sociālais līmenis.” Tie ir cilvēki alkohola vai narkotisko vielu reibumā, kā arī tie ir cilvēki, kuri ir atnākuši kopā ar kādu, kurš stāv tiem blakām un stāsta: „raksti to, lūk šeit.” Tādos gadījumos mēs programmā ieliekam attiecīgā laukā ķeksīti un šādam cilvēkam automātiski atnāk atteikums un viņš nekad vairs mūsu bankā kredītu nedabūs.

Tomēr arī mūs pašus var apmānīt, jo mēs nemaz neprasām nekādus apstiprinājumdokumentus, tikai pasi. Tāpēc, ja cilvēks saka, ka pelna 50 tūsktošus rubļu [apm.1045EUR], mums neatliek nekas cits kā ticēt.

Krāpnieki pie mums tiek apzīmēti ar kodētu nosaukumu „alņi”. Esmu dzirdējis, ka kredītspeciālisti paši piedalās krāpnieciskās shēmās, izdodot kredītus personām ar viltotiem dokumentiem, bet pats ne ar ko tādu neesmu nodarbojies. Toties zinu par cilvēku, kurš nopelnīja 700 tūkstošus rubļu [apm.14600EUR], pārdodot savu klientu personisko informāciju (adrese, telefons, kad un cik lielu summu paņēma uz kredīta).

Neskatoties uz to, ka mēs iesmērējam kredītus pa labi un pa kreisi ar izputinošiem procentiem, nemaksātāju skaits ir salīdzinoši neliels, cilvēki pārsvarā ir disciplinēti – maksā precīzi.

Olesja Šmagun (žurnāliste, kura pierakstīja un publicēja anonīma kredītspeciālista atklāsmes)
/09.10.2013/

Avots:

http://www.the-village.ru/village/situation/howto/132811-kredit

Informācijas aģentūra
/15.09.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Par Latvijas Universitātes strauju debilizēšanos

00385_DEREK_BACONAugstākās izglītības profanācijā Latvijas Universitāte (LU) izvirzās priekšgalā. Līdz šim mūsu valstī augstākās izglītības profanācijā (sagrozīšanā, izkropļošanā, primitivizēšanā, necienīgā izturēšanās pret kaut ko cienījamu, vispāratzītu un nozīmīgu) priekšgalā bija privātās augstskolas. No tām savukārt priekšgalā bija t.s. krievu augstskolas ar Baltijas Starptautisko akadēmiju (BSA) pirmajā vietā.

Taču LU rīcība radikāli atšķiras no privāto augstskolu rīcības. Faktiski LU rīcība nav salīdzināma ar privāto augstskolu rīcību. LU rīcība ir kardināli (tāda, kas skar būtību un pamatus) atšķirīga no privāto augstskolu rīcības.

Mūsu privātās augstskolas tēlo augstākās izglītības iestādes. Privātās augstskolas ne rakstiski, ne mutiski juridiski neatzīst, ka tās nav augstskolas, bet kaut kādas biznesa firmas. LU ir rakstiski, oficiāli juridiski, nofomējusi savu pāreju jaunā kvalitātē.

Privātās augstskolas fantastiski izkropļo izglītību, ignorē zinātnes obligātumu augstākajā izglītībā, deģenerātu plebejiskās alkātības dīdītas atsakās no augstskolu tādām vēsturiski klasiskām struktūrām kā fakultātes un katedras, ciniski ekspluatē pasniedzējus, ņirgājās par tiem pasniedzējiem, kuri nodarbojās ar zinātni un gatavo publikācijas. Mūsu privātās augstskolas dara vēl daudzko tādu, ko nedrīkst darīt augstskolā.

Taču mūsu privātās augstskolas nekādā gadījumā atklāti nedeklarē, ka tās ir tipiskas komerciālās iestādes, kuras mērķis ir peļņas nodrošināšana firmas saimniekiem. Mūsu privātās augstskolas ir dusmīgas, ja tām pārmet izglītības komercializāciju, „koročku” tirdzniecības pakalpojuma sniegšanu, augstākās izglītības masveidības sērgas izplatīšanu un galu galā izglītības un zinātnes debilizāciju.

Mūsu privātās augstskolas ne tikai tēlo augstākās izglītības iestādes, bet arī sevi slavē kā labākās augstskolas Rīgā, Daugavpilī, Latgalē, Latvijā, Baltijā, Austrumeiropā. Sabiedrība, protams, nav dumja un ļoti labi saprot, kas reāli notiek privātajās „bodēs”. Taču sabiedrība klusi atzīst privāto augstskolu statusu; proti, izturās pret tām kā pret studiju iestādēm. Privātās augstskolas tas iepriecina, un tās nedomā juridiski legalizēt savu patieso komerciālo statusu izglītības pakalpojumu sniegšanā. Turpretī LU ir juridiski legalizējusi savu jauno statusu.

Tas, ko ir izdarījusi LU, ir vēsturisks notikums ne tikai Latvijā. Tas ir arī vēsturisks notikums universitātes (kā sociālā institūta) pastāvēšanas gadsimtos. Tajā speciālajā literatūrā, ar kuru esmu iepazinies, un tajos Interneta portālos, kurus lasu katru dienu, universitāšu attīstībā analoģisks gadījums nav sastapts.

Pats galvenais ir tas, ka LU rīcībai ir paradigmatisks raksturs. LU ir izvēlējusies jaunu paradigmu; proti, jaunu konceptuālo pamatsistēmu. Tas ir ļoti būtiski un ļoti nopietni. Paradigmas maiņa jebkurā profesionālajā segmentā ir unikāls notikums tautas kultūrā. Tas ir unikāls notikums arī attiecīgajā profesionālajā segmentā. Šajā gadījumā tas ir unikāls notikums latviešu tautas kultūrā un izglītības segmentā. Tas ir valsts mēroga notikums, kas tiešā vai netiešā veidā atsaucās uz ikvienu LR iedzīvotāju.

Teiksim, pēc 1990.gada 4.maija, kad mūsu dzīve ieguva svaigu trajektoriju, paradigma nemainījās nevienā profesionālajā segmentā un katrā profesionālajā segmentā viss turpinājās pa vecam. Medicīna turpināja ārstēt, policija turpināja ķert zagļus, slepenpolicija turpināja uzraudzīt mūsu smadzenes un sirdis, rūpniecība turpināja ražot, transports turpināja transportēt, žurnālistika turpināja informēt par patiesību, izglītība turpināja izglītot.

Arī LU nekas liels nemainījās. Nedaudz mainījās nosaukums (LVU – LU). Lielākās pārmaiņas pārdzīvoja marksisma-ļeņinisma gudrās struktūras, kurās tika veikts kosmētiskais remonts. Lai LU būtu līdzīga Rietumu īstajām universitātēm, 1997.gadā atjaunoja Medicīnas fakultāti.

Vēsturiskais notikums ir šāds. Neilgi pirms jaunā mācību gada 2014.gada 17.jūlijā LU ar speciālu rektora rīkojumu apstiprināja „LU klientu apkalpošanas kvalitātes standartu”. Jaunais dokuments sagatavots saskaņā ar LU Studentu servisa un LU Personāla departamenta priekšlikumu.

Ar jauno dokumentu iepazīstināti LU visi darbinieki, kuriem turpmāk ir jāstrādā atbilstoši minētā standarta prasībām. Dokumentā ir teikts: „Standarts ir Darbinieka rokasgrāmata, kurā apkopoti principi un galvenās prasības iekšējo un ārējo klientu apkalpošanai”.

Kā jau minēju, LU rīcībai ir paradigmatisks raksturs. Standarta paradigmatiskums izpaužās tādējādi, ka principiāli ir mainīta LU misija, uzdevumi, pienākumi, darbības jēga, darbības eventuālais (iespējamais, varbūtējais) rezultāts. LU ir izvēlējusies sev jaunu paradigmu. Standarts ievieš pilnīgi jaunu terminoloģiju un no darbiniekiem pieprasa pilnīgi jaunu attieksmi, pilnīgi jaunu sava darba sūtības izpratni un praktisko izpildījumu.

LU saskaņā ar Standartu vairs nav mācību iestāde, augstākās izglītības un zinātnes iestāde, kurā studē studenti profesoru, docentu, lektoru vadībā. LU saskaņā ar Standartu tagad ir klientu apkalpošanas centrs, kurā figurē trīs elementi: pakalpojums, klients un klientu apkalpojošais darbinieks. Lasot Standartu, pirmā asociatīvā ideja ir LU salīdzināt ar padomju laika Sadzīves pakalpojumu kombinātu un tā pirtīm, veļas mazgātavām, frizētavām, apavu labošanas darbnīcām. LU tagad var nosaukt par Rīgas Sadzīves pakalpojumu kombinātu „Latvijas Universitāte”.

Standarta iedaļā „Pamatnostādnes” ir konkrēti fiksēta jaunā paradigma: „LU nodarbojas ar zinātnē balstītu pētniecības un izglītības pakalpojumu nodrošināšanu, kā arī citu pakalpojumu sniegšanu, izmantojot savu infrastruktūru un resursus. Tādēļ ir svarīgi nodrošināt vidi, kurā jebkurš klients justos gaidīts un saņemtu maksimāli kvalitatīvus pakalpojumus”.

Ja tik tikko citētajā tekstā nebūtu labi pazīstamā un pat zināmu pietāti izraisošā abreviatūra „LU”, tad viss būtu kārtībā. Taču teiktais LU kontekstā izraisa šausmīgu reakciju. Ko nozīmē šausmīgie vārdi „LU nodarbojas ar zinātnē balstītu pētniecības un izglītības pakalpojumu nodrošināšanu”? Varbūt pareizāk bija teikt „LU nodarbojas ar zinātnē mērcētu, apšļacītu, aplaizītu, apčurātu pētniecības un izglītības pakalpojumu nodrošināšanu”? Standarts tātad zinātni (arī studijas universitātē) šarlatāniski pārvērš par pakalpojumu, kuru LU var iegādāties jebkurš klients no ielas!

Ko nozīmē vārdi „zinātnē balstīta pētniecība”? Vai ir jāsaprot, ka kaut kur pasaulē pastāv zinātne, uz kuru atstutējās LU un tās klienti? Tradicionāli uzskatām, ka zinātne nav iespējama bez pētniecības. Dažkārt vārdus „zinātne” un „pētniecība” lietojam sinonīmiski. Turklāt to nebaidāmies darīt, teicami zinot, ka no deguna izvilkto derīgo izrakteņu analīze arī ir sava veida pētniecība, ko ir nācies novērot BSA „studentu” (reāli klientu) auditorijā.

Standarta iedaļā „Pamatnostādnes” ir norādīts: „Darbinieks ir atsaucīgs, ieinteresēts un aktīvs saskarsmē ar klientiem. Klientu apkalpošanas prioritāte ir apmierināts un gandarīts klients”. Šausmas saglabājās. Taču tās jau ir sarkastiskās šausmas – šausmas ar dzēlīgu smaidu uz lūpām. Darbiniekam (respektīvi, pasniedzējam) tātad nav ieteicams klientam (respektīvi, studentam) eksāmenā likt sliktu atzīmi, jo klients noteikti būs neapmierināts un negandarīts. Liekot sliktu atzīmi, darbinieks būs ignorējis Standartā noteikto prioritāti darbā ar klientiem. Par to draud sankcijas, jo „Darbinieka ikgadējā darba izpildes novērtēšanā Darba vadītājs [Standartā neeksistē jēdzieni „rektors”, „prorektors”, „dekāns”, „katedras vadītājs”, „laboratorijas vadītājs”] ņem vērā Standarta pielietojumu ikdienas darbā”.

Šausmas bez dzēlīgā smaida uz lūpām atgriežās, lasot iedaļu „Pamatvērtības”. LU tagad ir četras pamatvērtības: „profesionalitāte”, „lojalitāte”, „atbildība”, „savstarpēja cieņa”. Minēto vērtību komentārā nav atsauce uz akadēmiskās vides mūžsenajām ar zinātni un pedagoģiju saistītajām vērtībām. Piemēram, vērtība „lojalitāte” ir šādi komentēta: „Pildot pienākumus, Darbinieks apzinās, ka strādā LU, klienta un sabiedrības interesēs”. Savukārt „atbildība” ir šādi komentēta: „Gan individuāli, gan savstarpēji sadarbojoties, Darbinieks izpilda visas solītās saistības, ievērojot normatīvo aktu prasības un klienta intereses”.

Pats par sevi ir saprotams, ka „klienta intereses” var būt tikai pēc iespējas ātrāk, vieglāk un lētāk saņemt LU „koročku”. Augstskolas docētāja atbildība zinātnes zinātniskuma un pedagoģijas audzināšanas vārdā Standartā ir prasti noslīdējusi līdz tādām pašām „klienta interesēm” kādas intereses klientam ir sabiedriskajā tualetē. Starp citu, mūsu augstākajā izglītībā tualetes tēma jau ir aprobēta. 2004.gada vasarā privātās izglītības biznesa firmas „Turība” reklāmas populārākais sauklis bija „Mums ir vislabākās tualetes!”.

Iedaļā „Pamatprincipi” runa ir par četriem pamatprincipiem: „attieksme”, „rīcība”, „uzvedība”, „komunikācija ar kolēģiem”. Formulējumi ir ļoti dīvaini. Piemēram, „attieksmes” atšifrējumā ir teikts: „Darbinieks neuztver klienta uzvedību un attieksmi personīgi”.

Nav saprotams, kā ir jāuztver klienta uzvedība un attieksme tajā gadījumā, ja klients (respektīvi, students), piemēram, pēc nesekmīgas atzīmes saņemšanas sāk lamāties, piedraud sūdzēties, aizejot apgāž krēslu, ļoti skaļi aizcērt durvis, neatvadās. Vai man, pasniedzējam, ir jāuztver, ka klients demonstrē savu uzvedību un attieksmi rektoram un LU jeb varbūt valstij, Valsts prezidentam, Āboltiņas kundzei Bruņinieku namā, Obamas kungam Baltajā namā? Pats par sevi taču ir skaidrs, ka students demonstrē savu nesavaldīgo uzvedību un attieksmi tam cilvēkam, kurš konkrēti viņam ir nodarījis kaut ko nepatīkamu – ielicis nesekmīgu atzīmi.

Smieklīgi skan „uzvedības” prasības: „Darbinieks ir pārliecināts par sevi un LU kopumā, ka tā piedāvā augstas kvalitātes apkalpošanu un pakalpojumus. Darbinieks sarunā lieto klientam saprotamus terminus un izvairās izmantot žargonu vai iekšējos saīsinājumus”. Šajā sakarā būtu interesanti uzzināt, kāds žargons ir vēsturē, socioloģijā, filosofijā, kulturoloģijā, literatūrzinātnē, mākslas zinātnē, estētikā. Aizvadītajos apmēram 50 gados nav nācies sastapties ar žargonu šajās zinātnēs un filosofijā.

Standartā ir amizanta iedaļa „Lietišķā etiķete un uzvedība”. Standarta autori šai tēmai pievērš īpašu uzmanību. Noslēgumā ir norādīta ieteicamā literatūra par lietišķās ģērbšanās etiķeti un lietišķo apģērbu.

Par šo iedaļu gribas, lūk, ko sacīt. Eiropas un Amerikas universitāšu garīgā atmosfēra atspoguļojās ļoti daudzos memuāros. To autori ar lielu sajūsmu un nostalģiju atceras savus studiju gadus. Viņi atceras ne tikai profesoru lekciju oriģinalitāti, bet arī profesoru ģērbšanās oriģinalitāti, jo abas oriģinalitātes romantiski papildināja viena otru. Tamlīdzīgas atmiņas var būt arī par LVU un LU profesoriem, starp kuriem vienmēr ir bijuši oriģināli domājošas un impozanti tērptas dāmas un kungi. Turklāt īstos studentus viņu ģērbšanās manierīgums vienmēr ir ļoti valdzinājis.

Turpretī Standarts pieprasa pelēcīgu vienveidību: „Darbinieks darba vietā ir saskaņoti un lietišķi ģērbies. Darbinieka matu krāsa, griezums un sakārtojums ir lietišķs”. Normālā universitātē odiozas ir šādas Standarta prasības: „Neskaidrību gadījumā par to, kas ir lietišķs apģērbs, Darbinieks konsultējas ar savu darba vadītāju. Struktūrvienības var noteikt savus apģērba standartus atbilstoši darbības specifikai, saskaņojot to ar LU vadību”. Tātad LU filologi Visvalža ielā var lietot ķekatnieku maskas visā mācību gadā, bet ne tikai folkloristiskajās ākstībās, kas fakultātē tiek organizētas ievērojami biežāk nekā zinātniskie pasākumi.

Standartā ir iedaļa „Darba telpas un vietas sakārtošana”. Iedaļā darbiniekiem ar patosu tiek norādīts par nepieciešamību savlaicīgi ierasties darbā, „lai pirms klientu apkalpošanas laika sākuma sagatavotu savu un klientu apkalpošanas vietu [dokumentā neeksistē jēdziens „auditorija”], informatīvos materiālus, spiedogus, ieslēdz datoru un, sākoties darba laikam, ir gatavs apkalpot klientu”. Dīvains ir norādījums: „Pēc katra klienta apkalpošanas darba vietu sakārto tā, lai nebūtu redzami iepriekšējā klienta dokumenti”.

Bez sarkastiskā smaida nav iespējams lasīt iedaļu „Komunikācija ar klientu”. Izrādās, darbiniekam (respektīvi, pasniedzējam) vispirms ir jānoskaidro, ko klients (respektīvi, students) vēlas zināt un ko nevēlas zināt. Iedaļā pirmā prasība ir šāda: „Darbinieks izzina klienta vajadzības, lai nodrošinātu precīzu apkalpošanu un iegūtu kvalitatīvu rezultātu. Darbiniekam ir jābūt pārliecinātam, ka viņš ir sapratis klienta vēlmes”.

Lasot Standartu, vislielāko jautrību sagādā norma: „Lai dialogs veidotos veiksmīgāk, Darbinieks novērtē klienta emocionālo stāvokli un uzvedības tipu un pielāgojas tam”. Autori nav pamanījuši, ka tādā gadījumā Darbiniekam ir jāpielāgojas arī klienta naidīgi agresīvajam uzvedības tipam. Nevar nesmaidīt par šādu pamācību: „Darbinieks runā klusināti, bet skaidri, ievērojot konfidencialitāti”.

Standarta apjoms ir 8 lapas. Standartā vēl ir tādas iedaļas kā „Informācijas sniegšanas pamatprincipi”, „Klientu apkalpošana klātienē”, „Klientu apkalpošana pa tālruni”, „Klientu apkalpošana elektroniski”, „Klientu novirzīšana”, „Iebildumu un ierosinājumu izskatīšana un sūdzību un konfliktu risināšana”, „Negatīvas atbildes sniegšana klientam”.

Ar klientu apkalpošanas kvalitātes problemātiku Latvijā nodarbojās daudzas struktūras. No 2010.gada tiek realizēts Eiropas Sociālā fonda projekts „Publisko pakalpojumu sistēmas pilnveidošana”. Ar minēto problemātiku nodarbojās tie, kuriem ar to ir jānodarbojās un kuriem, tā teikt, piestāv minētā problemātika. Tā piestāv biznesa firmām, valsts ierēdniecības iestādēm. Tāpēc vēlējos uzzināt, kāpēc ar to nodarbojās LU, kura tādējādi šaušalīgi izkropļo universitātes būtību un savā darbībā pāriet uz citu kvalitāti.

Lai iegūtu informāciju, Standarta iniciatoriem (LU Studentu servisa vadībai un LU Personāla departamenta vadībai) nosūtīju šādu vēstuli: „Griežos pie Jums ar lūgumu paskaidrot par “LU Klientu apkalpošanas kvalitātes standarta” (17.07.2014) sagatavošanas motīviem. Vai standarts radās saskaņā ar ES prasībām, LR valdības prasībām jeb tā bija LU vadības iniciatīva? Jūs arī ar savu parakstu akceptējāt standartu”.

No LU abiem atbildīgajiem darbiniekiem ļoti ātri saņēmu šādas atbildes: (1) „LU Klientu apkalpošanas kvalitātes standarts tika izstrādāts, lai LU nodrošinātu vienotu un augstu klientu apkalpošanas pieeju gan iekšējiem klientiem (LU darbiniekiem), gan ārējiem klientiem (studentiem, sadarbības partneriem u.c.). Ārējie normatīvie akti nav regulējuši Standarta izstrādi. Dokuments radās, jo bija nepieciešams novērst atšķirīgo pieeju saistībā ar klientu apkalpošanu”. (2) „LU Klientu apkalpošanas kvalitātes standarts ir izveidots, lai visās LU struktūrvienībās nodrošinātu vienlīdz augstu klientu apkalpošanas kvalitāti, kā arī uzlabotu LU darbinieku iekšējo komunikāciju. Šī dokumenta rašanos nav iniciējuši ārēji normatīvi akti, bet redzama nepieciešamība pēc priekšrakstiem šajā jomā, novērojot LU darbinieku atšķirīgo uzvedību un izpratni par klientu apkalpošanas kultūru, kā arī problēmas iekšējā komunikācijā”.

Tātad Standarts ir LU ierēdņu iniciatīva. Standarta nepieciešamību nosacīja ierēdņu secinājumi par LU darba nepilnībām.

Noprotams, ka LU ierēdņi Standartu sastādīja ar zināmu entuziasmu un tagad jūtas lepni par jauki padarīto darbu. Taču viņi acīmredzot nesaprot, ko ir izdarījuši. Viņi nesaprot, ka principā ir pārgājuši uz jaunu paradigmu – tipisku pakalpojumu ekonomikas paradigmu ar adekvātu terminoloģiju, principiem, normām, vērtībām, darba formām utt. Viņi acīmredzot nesaprot, ka tādu odiozu transformāciju vēl nav veikusi neviena pasaules īsta universitāte. Viņi acīmredzot nesaprot, ka ir grandiozi apkaunojuši LU, LR, latviešu izglītību, latviešu kultūru. Viņi acīmredzot nesaprot, ka LU tagad jaunajai paradigmai ir jāpieskaņo visi pārējie normatīvie dokumenti, sākot ar LU Satversmi. Ja tas netiek izdarīts, tad veidojās šizofrēniska aina – dokumentu idiotisks pretrunīgums.

Katrā ziņā gribas jautāt, vai LU profesori piekrīt turpmāk strādāt Rīgas Sadzīves pakalpojumu kombinātā „Latvijas Universitāte”? Vai LU profesori vēlas apkalpot „klientus” saskaņā ar Standarta normām? Vai LU ekselences (LU rektora iemīļota gradācija savu padoto klasifikācijā) piekrīt strādāt atbilstoši sabiedriskās tualetes vērtībām? Vai LU profesori lepojās ar pāreju uz tipisku pakalpojumu ekonomikas paradigmu jeb viņi jūtas apkaunoti?

Atbilde ir zināma. Nav dzirdēts par LU profesoru dumpi jaunajā mācību gadā. Dzirdēts ir tikai par LU profesoru burkšķēšanu mājās „ķēķī”. Vieni lasīja saņemto Standartu ar dusmām, citi atmeta ar roku un tekstu nemaz neizlasīja līdz galam.

Vai ierēdņi ir vainīgi? Nē, ierēdņi nav vainīgi. LU ierēdņu vaina ir vienīgi tā, ka viņi neprata profesionāli korekti noformēt attiecīgo problēmu, bezjēdzīgi iepinot savās kancelejiski birokrātiskajās rotaļās akadēmisko personālu. Ierēdņi neņēma vērā, ka cilvēku populācijā vienmēr ir bijusi un vienmēr būs tāda daļa, kura nekad nesamierināsies ar izglītības komercializāciju un iekļaušanu pakalpojumu sfērā. Izglītība nav prece, un izglītība nav pakalpojums. Cita lieta, kādās zemēs saglabājusies šī cilvēku populācijas daļa. Rietumu civilizācijā un tajā skaitā Latvijā šī daļa vairs nav liela. Latvijā tā ir ļoti ļoti knapa, un tai nav nekāda ietekme. Ja tas tā nebūtu, tad LU nevarētu nesaprātīgi ālēties.

Par LU struktūru iekšējo komunikāciju anekdotes stāstīja jau padomju laikā. No administratīvo tehnoloģiju viedokļa LU ir (maigi izsakoties) pliekana iestāde. To var izbaudīt gan studenti, gan docētāji. Īpaši tie docētāji, kuri uz kādu laiku ir ievēlēti administratīvajā amatā. Pie LU vadības stūres pēdējā personība bija akadēmiķis Valentīns Šteinbergs (1962-1970). Vienīgais, ko LU administrācija lieliski prot, ir saskrūvēt sev nekaunīgi lielas algas. Atceros, pēcpadomju pirmais izglītības ministrs Piebalga kungs žēlojās par LU rektoru Zaķa kungu, kuram jau valstiskās brīvības pirmajās stundās bija vislielākā alga LR.

LU ierēdņu veikums ir pareizi jātraktē, ņemot vērā vienu momentu. Viņu neapdomīgi sastrādāto mūsu kultūras jauno artefaktu var objektīvi novērtēt tikai visplašākajā rakursā – globālo procesu un tendenču rakursā. Un, lūk, no šī rakursa LU ierēdņu veikums ir normāla parādība.

Rietumu civilizācija knosās pakalpojumu ekonomikā jau vairākus gadu desmitus. Arī mēs šeit Latvijā knosāmies no 1990.gada. Rietumu civilizācijā un tajā skaitā arī pie mums jau ir vairākas paaudzes, kas saprot vienīgi pakalpojumu ekonomikas terminoloģiju, dzīves kārtību un dzīves vērtības. Jaunajām paaudzēm patīk izbaudīt pakalpojumus un būt klientiem. Viņiem patīk sniegt pakalpojumus. Tā tas ir arī izglītībā un visvairāk augstākajā izglītībā.

Noteikti jāņem ir vērā tas, ka Latvijā ir ideāla masu fenomenu segmentācija. Pie mums visu pārvalda tipiski pelēki masu cilvēki, kuri ap sevi integrē vienīgi tādus pašus pelēkus masu cilvēkus. Pie mums viss ir pelēko masu cilvēku rokās. Arī Zinātņu akadēmijas prezidenta krēslā pēdējā personība bija akadēmiķis Aleksandrs Mālmeisters (1970-1984). Par izglītības un zinātnes pelēkajiem ministriem Vaļņu ielā vispār nav vērts atcerēties.

Masu fenomenu segmentācija ļoti nepatīkami atsaucās uz pakalpojumu ekonomiku, kas principā ir saimnieciski likumsakarīga un saprātīga cilvēces likteņa stadija. Masu cilvēku apziņa pakalpojumu ekonomikas mentalitātē un darbības formātos ievieš un nostiprina destrukciju, idiotismu, debilitāti. Šizofrēniskā aina – dokumentu idiotisks pretrunīgums – pie mums jau ir sen, sākot ar Satversmi, tās loģiskajām, gramatiskajām, stilistiskajām kļūdām un svešķermeni preambulu.

Destrukcija, idiotisms, debilitāte sistemātiski vēršas plašumā. Pēdējā laikā to var novērot katru dienu. Taču sociālais toksiskums (indīgums) nesaņem nekādu atklātu pretestību un atklātu nosodījumu. Pašlaik tas notiek ar LU jauno Standartu, kas, visticamākais, bez izmaiņām turpinās vizuļot iestādes normatīvo aktu kolekcijā. Ne velti pelēko masu cilvēku savas muļķības mīļākā atruna ir „Bet nekas taču nav noticis!”.

Arturs Priedītis
/15.09.2014/

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 13 komentāri

Rīgā policija izrauj mātei no rokām zīdaini

Olga Seļutina

Olga Seļutina

Publiski kļuvis zināms kārtējais Latvijas valsts iestāžu vardarbības pret ģimeni un bērniem gadījums. Šā gada aprīlī vairāki policisti kopā ar diviem Rīgas pašvaldības sociālās sfēras darbiniekiem ieradās Karīnas Saligas dzīvoklī un izņēma gadu vecu zīdaini, kuru māte vēl turpināja barot ar krūti. Kad māte zīdaini neatdeva, policisti ielenca māti un vardarbīgi izrāva bērnu no mātes rokām.

Pēc ģimenes stāstītā nepatikšanais viņiem sākās pēc Karīnas vīra konflikta ar Daugavgrīvas vidusskolas skolotāju. Vecākai meitai Elizabetei skolā bija problēmas ar vienaudžiem (meitene tika regulāri apsaukāta, viņai vienaudži pieprasīja naudu). Šai sakarā vīrs izskaidrojās ar skolotāju un viņiem bija konflikts pēc kā skolotāja paziņoja par to direktorei Olgai Seļutinai, kura uzrakstīja bāriņtiesai par iespējamo emocionālo vardarbību ģimenē, jo, ja tēvs necienīgi izturoties pret pedagogu, tad noteikti ģimenē esot emocionālā vardarbība. (Bijusī Seļutinas skolniece, tagad vecāku kustības „Dzimta” aktīviste, deva viņai sekojošu raksturojumu: „Es mācījos pie šīs tantes un varu apliecināt, ka šī bija mana pirmā pieredze saziņā ar slimu cilvēku. Vēl jaunībā viņai bija stipri izteiktas psiho emocionālās problēmas. Viņa ir ļauna histēriķe, ko var apstiprināt katrs viņas skolnieks.”)

Uz Seļutinas ziņojuma pamata tika veikta „pārbaude”, kura beidzās ar abu dēlu izņemšanu no ģimenes, kā ierasts līdzīgās situācijās, neapgrūtinot sevi ar pierādījumu uzrādīšanu.

Cietušai ģimenei ir trīs bērni, jaunākie puikas – Elisejs un Matvejs ir izņemti, bet deviņgadīgā meita Elizabete no varmācības tika paglābta. Pusotru mēnesi pēc puiku izņemšanas, Rīgas pašvaldības bērnu izņēmēju brigāde mēģināja arī deviņgadīgajai Elizabetei atņemt vecākus, bet bērns paslēpās zem gultas un kategoriski paziņoja ka nekur neies un ka ģimenē viņai ir labi. Šoreiz ierēdņi neuzdrošinājās veikt tiešu vardarbību pret bērnu, tai pat laikā tagad Rīgas sociālais dienests visādi mēģina iespaidot Karīnu, lai viņa pati nodod savu bērnu un atved uz krīzes centru, draudot, ka atteikšanās tiks uzskatīta par „nesadarbošanos ar sociālo dienestu”. Te jāatzīmē, ka pēc pašu sociālo dienestu teiktā tieši ģimenes „nesadarbošanās” ir tas milzīgais „grēks” kādēļ sevi aizsargāt nespējīgajiem bērniem tika atņemta ģimene. Atšķirībā no deviņgadīgās Elizabetes, abi viņas brāļi nerunā, Matvejs, jo viņam ir tikai gads, bet Elisejs slimības dēļ.

Septembra sākumā notika Rīgas bāriņtiesas sēde, kurā tika meklēti formāli argumenti un atrunas, lai bērnus neatdotu, tomēr lēmums ģimenei bija pozitīvs. Pēc vairāk kā četriem mēnešiem vecāki atguva bērnus, bet jau slimus. Vecāki negrasās samierināties ar notikušo un ir apņēmības pilni saukt vainīgos pie juridiskas atbildības.

Avots:

http://rod.lv/septini-policisti-notver-zidaini

Informācijas aģentūra
/15.09.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

„Informācijas aģentūras” redakcijas viedoklis

00382_Informacijas_agenturaAtbildot uz vairāku lasītāju, komentētāju un interesentu jautājumiem un neskaidrībām.

1.Subjektīvais reālistiskums
Lai gan būtu labi radīt patiesi objektīvu informācijas izplatīšanas avotu, resursu trūkuma dēļ un vairuma esošo mēdiju neiedomājamas tendenciozitātes dēļ, „Informācijas aģentūras” redakcija pieturas pie subjektīvā reālistiskuma redakcionālās politikas principa, izplatot informāciju saskaņā ar saviem subjektīvajiem filozofiski – politiskajiem ieskatiem un attiecīgā formā, bet tai pat laikā cenšoties neatrauties no realitātes un stingri pieturēties pie patiesas informācijas izplatīšanas principa.

2.Mūsu filozofiski – politiskie ieskati
2.1. Tradicionālo vērtību atbalstīšana;
2.2. Kategoriska izvirtību normalizācijas un izvirtību propagandas nepieņemšana;
2.3. Tradicionālas (normālas) ģimenes kā sabiedrības pamat šūnas principa neapstrīdamība;
2.4. Alkoholisma un smēķēšanas nepieņemšana un maksimāla ierobežošana;
2.5. Seksuālās izvirtības un tās propagandas maksimāla ierobežošana;
2.6. Cilvēku maksimāla izglītošana un apzinātas cilvēku muļķošanas kategoriska nepieņemšana;
2.7. Bērnu un ģimenes neaizskaramības principa neapstrīdamība, kategoriska iestāšanās pret masveidīgu un nekontrolētu bērnu izņemšanu no ģimenēm, bērnu adopcijām uz ārzemēm un uz jebkura veida iedzīvošanos (pelnīšanu) uz bērnu rēķina;
2.8. Antikrieviskuma un antipadomisma kā latviešu degradācijas galvenā cēloņa dedzīga apkarošana;
2.9. Iestāšanās pret ASV (NATO) imperiālistisko un agresīvo politiku, pret ASV vien polāro globālo hegemoniju;
2.10. Reāli daudz polāras pasaules principa atbalstīšana;
2.11. Iestāšanās pret Latvijas neatkarības laupītājiem un Latvijas izlaupītājiem: ES, ASV, Zviedriju u.c.
2.12. Reālas Latvijas neatkarības idejas atbalstīšana, ja atrodas nepieciešamais attiecīgas kvalitātes cilvēku skaits (prakse rāda, ka ar to ir milzīgas problēmas, bet varbūt tomēr…);
2.13. Padomju Latvijas reālistiski pozitīva uztvere, Padomju Latvijas reabilitācija apmāto tautiešu acīs;
2.14. Neoprostaļinisms un melu par Staļinu un staļinlaikiem kliedēšana;
2.15. Patiess patriotisms un nacionālisms, un jebkāda veida nacisma un fašisma (tai skaitā ebreju, kurš ir visbīstamākais no visiem) kategoriska nepieņemšana;
2.16. Sociālistisko principu atbalstīšana;
2.17. Biznesa pieejas un dzīves biznesizācijas (nauda un peļņa kā galvenais cilvēku motivators) kategoriska nepieņemšana;
2.18. Iestāšanās pret jebkuras agresīvas sociālās grupas mēģinājumiem pacelt sevi virs pārējiem cilvēkiem (pašreiz visagresīvākā sociālā grupa pasaulē ir homoseksuālisti);
2.19. Iestāšanās pret hedonisma un „dzīves baudīšanas” filozofiju un praksi;
2.20. Ieskats, ka kapitālisms ir viens no galvenajiem morālā pagrimuma un civilizācijas degradācijas iemesliem.
2.21. T.s.”atmodas” vērtējums: plašu tautas masu apmuļķošana, kad ārzemju un padomju nelieši (kompartijas nomenklatūra, VDK darboņi u.c.) iznīcināja nebūt ne ideālo, bet pietiekami ciešamo sociālistisko sistēmu, tā vietā radot mežonīgo kapitālismu, paši tajā ieņemot goda vietas un piesavinoties īpašumus, bet vairumu cilvēku atstājot likteņa varā bez cienīga darba un sociālajām garantijām
2.22. Mūsdienu Latvijas politiskās sistēmas vērtējums:
2.22.1 Latvija nav neatkarīga valsts un valsts vispār, Latvija ir pseidovalsts ar ārēji iluzoriem valstiskuma atribūtiem
2.22.3 Latvija ir ES pierobežas province ar ļoti ievērojamu ASV ietekmi tajā
2.22.4 Latvijā nav politisko partiju, bet ir tikai mafioza tipa klani, kuru viena no izpausmēm un pārvaldes formām ir biznespartijas. Visu klanu un biznespartiju saknes sniedzas Padomju laiku struktūrās (kompartijas nomenklatūrā, VDK darboņos) un/vai ārvalstu specdienestos
2.22.5 Latvijā nav tieslietu sistēmas, bet ir pseidotiesas, kuru galvenais uzdevums ir piesegt klanu patvaļu un aizsargāt to intereses. Tiesneši un prokurori Latvijā ir pērkami un vadās nevis no likuma, bet no sava izdevīguma principa, pildot savu pasūtītāju un/vai klanu pārstāvju norādījumus.
2.22.6. Latvijā valda bezprincipiāli nelieši daļa vai pat daudzi no kuriem ir homoseksuālisti-pedofīli (ASV un ES tas apmierina, jo šādu personāžus ir vieglāk vadīt un arī tādēļ, ka šajās valstīs valda līdzīgi kadri)
2.22.7. Vēlēšanas Latvijā tiek dažādos veidos un mērogos viltotas, tādēļ paļauties tikai uz vēlēšanu procedūrām ir gan muļķīgi, gan neproduktīvi. Plaši tiek viltotas arī socioloģiskās aptaujas.
2.22.8. Visa valsts pārvalde ir totāli korumpēta. Ņem visi. Lietu būtība maz kuru interesē, darbā tiek ņemti draugi, radi, paziņas, kā arī pakļāvīgi un aprobežoti norādījumu izpildītāji. Strādāt neviens negrib. Politiķi par to zina un viens no galvenajiem viņu uzdevumiem ir savākt ierēdņu koruptīvo ienākumu krējumu.
2.22.9. Latvijas mēdiji maldina un melo pēc Amerikas mēdiju stila un tradīcijām, kas tos, kuri pārmērīgi lieto viņu produkciju un tic tai, vairāk vai mazāk pakāpeniski padara par tik pat stulbiem un aprobežotiem kā vidusmēra amerikānis

3. Avoti
Galvenie informācijas avoti ir krievu (ar dažiem izņēmumiem). Gan tādēļ, ka krievu valoda ir labāk zināma, gan tādēļ, ka krievu valodā ir jēdzīgāki materiāli. Labprāt pieņemtu publicēšanai no angļu, vācu vai citas valodas pārtulkotus materiālus, kuri atbilst augstākminētajiem principiem.

4.Propaganda
Kad kāds angažēts angloamerikānis tiek iedzīts stūrī, tad pēdējais viņa pretarguments parasti ir: „Tā ir propaganda”. Šādi viegli un bez domāšanas tiek „neitralizēts” jebkurš arguments. Inteliģenti un zinoši angloamerikāņi šo metodi izmanto tikai galējos gadījumos, primāti – pa labi, pa kreisi. Šī ir viena no pazīmēm pēc kuras var virspusēji un netieši spriest par cilvēka piederību angloamerikāņu specaprindām.

5. Krievu propaganda
Ir divi krievu propagandas virzieni. Pirmās pamatlicējs ir PSRS dibinātājs Vladimirs Ļeņins, kurš uzskatīja, ka „masām ir jāsaka taisnība” un kurš, izmantojot šo metodi, realizēja sociālistisko revolūciju un ielika pamatus Padomju Savienībai. Šī metode balstās uz ticību cilvēku spriestspējai un pārliecību ka meli agri vai vēlu pašiem melotājiem negatīvi atspēlēsies. Pēc šīs metodes galvenais propagandā ir uzzināt patiesību un visiem to saprotami pastāstīt.
Otras krievu propagandas metodes autors ir ilglaicīgais VDK priekšnieks Jurijs Andopovs, kura darbības laikā Padomju nomenklatūra bija nodzīvojusies tik tālu, ka pilnībā teikt cilvēkiem taisnību vairs nespēja (paši, kā saka, nebija bez grēka). Andropovs saviem padotajiem stingri noteica, ka katrā izplatāmajā ziņā vismaz 85% ir jābūt patiesībai. Tā kā mūsdienu Krievijas vadība (ieskaitot Putinu) ir „andropova skolas” pārstāvji, šis ir arī pašreizējās Krievijas propagandas stils.

6. Nacistiskās Vācijas propaganda
Nacistiskās Vācijas galvenais propagandists Jozefs Gēbelss teica: „Meli, kuri tiek pateikti simts reizes, kļūst par patiesību. Mēs cenšamies panākt nevis patiesību, bet gan efektu. Kur ir propagandas noslēpums: tie, kurus ir jāpārliecina, ir pilnībā „jāiegremdē” šīs propagandas idejās, lai viņi pat nepamanītu, ka ir pārņemti ar šo propagandu… Galu galā visievērojamākos panākumus sabiedrības ietekmēšanā gūs tas, kurš ir spējīgs noreducēt problēmas līdz visvienkāršākajiem apgalvojumiem un kuram pietiks drosmes nepārtraukti atkārtot šos apgalvojumus, neskatoties uz intelektuāļu iebildumiem.„
Saskaņā ar vācu nacistu ieskatiem realitātei nav pārāk liela nozīmē, galvenais ir paša ziņojuma noformējums, piedodot tam , vienkāršību, emocionalitāti un ticamību. Vācu nacistu propagandisti cilvēku vairumu uzskata par spriest nespējīgiem stulbeņiem, kuri nespēj saprast lietu būtību un kurus ar meliem ir viegli vazāt aiz deguna. Kā šīs propagandas piemēru var minēt nacistu Vācijas ziņojumus par kara veiksmēm laikā, kad Vācijas armija tika sakauta vienā kaujā pie otras un nepārtraukti atkāpās. Šo propagandas veidu izmanto arī pašreizējā nacistiskā Ukraina

7. Amerikāņu propaganda
Amerikāņi ir daļēji vācu nacistu propagandas mantinieki. Tas tā ir tādēļ, ka pēc nacistiskās Vācijas sagrāves, tās intelektuālā elite, tai skaitā psihologi un polittehnologi pārvācās uz ASV un sāka apkalpot amerikāņus. Amerikāņi pilnveidoja vācu nacistu propagandiskās metodes, iekļaujot tajā fantāzijas un fentezi elementus, kā arī pilnveidojot metodes, kas ziņojumu padara ticamāku. ASV propagandas un vispār darba organizācijas pamatā ir postmodernistu filozofu atziņa, ka patiesība īstenībā neeksistē, bet eksistē tikai sava veida ilozori-informatīvi veidojumi, ko ļaudis pieņem par patiesību. No tā izriet, ka nav jārēķinās ar realitāti, bet ir jārēķinās, kā cilvēki (mērķauditorija) uztvers informatīvos kairinājumus. Tā rezultātā amerikāņu propaganda pilnībā nerēķinās ar patiesību, bet lielu vērību cenšas pievērst mērķauditorijai – tās gaumei, uztveres spējām un kritērijiem, pēc kuriem tā tic vai netic kādām ziņām. Attiecīgi nozīmīga daļa no ASV propagandas ir mistifikācijas un falsifikācijas.

Informācijas aģentūra
/15.09.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kāpēc ukraiņu nacisti zaudē karu

Spēku samēra karte Donbasā uz 31.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 31.08.2014

Es ilgi klusēju par karu Ukrainā un publiski neuzstājos ar kara situācijas analīzi, jo nevēlējos norādīt uz nacistu huntas kļūdām. [Autors par huntu sauc pašreiz pie varas Ukrainā esošos spēkus dēļ 2014.gada februārī notikušā bruņotā valsts apvērsuma un dēļ neleģitīmā prezidenta vēlēšanu procesa maijā. Šo notikumu vērtējums kopā ar vēsturiskām un ikdienišķām pretrunām ir galvenais Ukrainas pilsoņu kara sociālais cēlonis.] Arī tagad es neminēšu visas huntas kļūdas, kuras to ir novedušas līdz pašreizējajai katastrofai. Minēšu tikai pašu acīmredzamāko un neapstrīdamāko.

1. ukraiņu nacistu kļūda. Hunta nepārtraukti provocē austrumukrainas iedzīvotājus atbalstīt atdalīšanos no Ukrainas un iestāšanos Donbasa zemessardzē. Līdz maija sākumam gandrīz neviens reāli negribēja ne atdalīties, ne arī karot. Gribēja vairāk politiskās un ekonomiskās tiesības reģionam. Tobrīd federalizācija visus būtu apmierinājusi. Pat sākotnējais jautājums referendumam bija nevis par atdalīšanos, bet gan par autonomiju Ukrainas sastāvā. Šie jautājumi tika izmainīti pēc 2.maija. [Tad Odesā ukraiņu nacisti, uzgavilējot satracinātam nacistu pūlim, sadistiski noslaktēja vairāk kā simts neapbruņotu cilvēku, tai skaitā sievietes. Tas viss tika nofilmēts, bet paši ukraiņu nacisti Ukrainas TV tiešajā ēterā uzgavilēja, kad tika paziņots, ka cilvēki sadeg dzīvi.]

Nacistu zvērības Odesā un Mariupulē [bruņotu nacistu militāro vienību iebrukums 9.maijā, visu acu priekšā nolaupot un noslepkavojot vairākus desmitus civiliedzīvotāju; notikušais ir uzfilmēts] izdarīja savu – cilvēku vairākums atbalstīja atdalīšanos no Ukrainas. Un tas ir loģiski, jo neviens saprātīgs cilvēks negrib dzīvot valstī, kurā politisko nesaskaņu dēļ nesodīti var slepkavot tās iedzīvotājus un kurā strīdi tiek risināti nevis ar referendumiem un citām demokrātiskām procedūrām, bet gan, izmantojot iebiedēšanu un vardarbību.

2. ukraiņu nacistu kļūda. Ieciklēšanās uz Strelkovu. [Brīvprātīgo militārās vienības komandieris, kurš Slavjanskas pilsētā radīja spēcīgu brīvprātīgo armiju un ilgu laiku aizsargāja Slavjanskas apkārtni pret skaitliskā un tehniskā ziņā ievērojami pārākiem Ukrainas armijas spēkiem.] Maija vidū Luganskas zemessardzei bija tikai daži simti šaujamieroči. Doņeckā situācija ar ieročiem bija vēl sliktāka. Abas pilsētas varēja ieņemt ar strauju triecienu, bet hunta tā vietā bezjēdzīgi koncentrēja visus spēkus uz Slavjansku.

Principiālajā Strelkovā hunta redzēja galveno draudu, bet visus pārējos viņi dēļ sava koruptīvā ieraduma mēģināja nopirkt. Sūtņi ar naudu nepārtraukti kursēja no Kijevas uz Doņecku un Lugansku, bet bez rezultātiem. Kad pretestības līderus neizdevās nopirkt, viņus mēģināja nogalināt, bet arī tas neizdevās. Un, pat ja būtu izdevies, tad atsevišķu cilvēku nāve vairs nevarēja mainīt notiekošos procesus.

Kamēr Igors Ivanovičs [Strelkovs] un viņa grupa uzņēma uz sevi visa ukraiņu nacistu rīcībā esošā militārā spēka triecienus, tikmēr gāja laiks. Un tas deva iespēju Luganskas un Doņeckas zemessargiem atbruņot šajās pilsētās bāzējušās Ukrainas armijas vienības un papildināt savu ieroču arsenālu. Tāpat pamazām no soda ekspedīcijas tika „pārņemta”  bruņutehnika – apmēram 2-3 bruņumašīnas dienā (daļa no šīm bruņumašīnām tika vienkārši nopirkta vai pat samainīta pret pārtiku, jo Ukrainas armijas karavīriem netika nodrošināta pat pārtika). [To ka karot negribošie Ukrainas armijas karavīri pārdeva savus ieročus ir pietiekami plaši zināms un tas pilnībā arī atbilst ukraiņu garam, gan tā pozitīvajā – labsirdīgajā izpausmē, gan arī negatīvajā – viltīgajā izpausmē.]

Vienlaicīgi tika radītas apmācības nometnes, kurās no vakardienas ogļračiem un metalurgiem veidoja nākamo Novorosijskas armiju. Bet hunta tikmēr ar stiklu caursist mēģinošas mušas spītību centās tiešos triecienos ieņemt Slavjansku.

3. ukraiņu nacistu kļūda. Kaujas spars un motivācija. Donbasa zemessardzei ir ļoti augsts kaujas spars un motivācija, jo viņi aizsargā savas mājas, ģimenes un tuviniekus. Tāpēc katrs dzīvojamo kvartālu apšaudīšanas gadījums, katrs aviācijas uzlidojums padarīja viņus arvien niknākus un karot gribošākus.

Savukārt Ukrainas armijai vispār nebija nekādas karošanas motivācijas. Pat ne naudiskas. Par 1500-2300 grivnām mēnesī [250-380EUR] ies mirt tikai idioti. Mājās strādājot par iekrāvēju vai taksistu var nopelnīt vairāk. Kā rāda Ukrainas mobilizācijas trešās kārtas rezultāti – «нема дурных» [„muļķu nav”]. Brīvprātīgo gandrīz vai nav, bet jauniesaucamo piespiedu noķeršanas  plāni izpildās 15-20% apmērā un ar lielām grūtībām. Savukārt internetkarotāji, kas aktīvi, bravūrīgi un agresīvi aicina izrēķināties ar „ separātistiem”, nezin kāpēc nemaz nesteidzas klaviatūru nomainīt uz AK-74 [automāta marka], bet žēl, skaties i valstī paliktu mazāk asinskāru izdzimteņu.

Nacionālistu [nacistu] bataljoniem ir cita nelaime – tie ir pārlieku nedisciplinēti. Viņi ļoti labi prot piedalīties soda ekspedīcijās pret neaizsargātiem cilvēkiem, karot ar sirmgalvjiem un sievietēm, bet tiešās militārās sadursmēs daudzi bēg, pametot ieročus un tehniku.

Nav iespējams uzvarēt karā tikai apšaudot pretinieku no attāluma (pie tam, šaujot nevis par pašu pretinieku, bet gan pārsvarā pa civilobjektiem). Nevar uzvarēt karu ar armiju, kura baidās uzbrukt pat, ja tai ir pieckārtīgs un desmitkārtīgs skaitliskais pārsvars.

4.ukraiņu nacistu kļūda. Cietsirdīgi vienaldzīga attieksme pret pašu cilvēkiem. Vēl maija beigās es rakstīju, ka Donbass var sapulcināt apmēram 300 tūkstošus karavīru. Tomēr vienlaicīgi turēt zemessardzē tik lielu cilvēku masu ir bezjēdzīgi, tāpēc ir jāveic rotācija. Piemēram „Motorola” [leģendārs Slavjanskas grupas operatīvā līmeņa komandieris, kura grupa veic militārus „brīnumus”] var aizbraukt uz Krimu kāzu ceļojumā, bet pēc tam atgriezties un turpināt „sist”  nacistus.

Kijevas hunta savukārt nolēma, ka jo vairāk, jo labāk un ka vienkāršs skaitlisks pārsvars spēj izšķirt kara gaitu (tas ir raksturīgs lūzeru domāšanas veids). Tādējādi viņi radīja daudz lielāku soda ekspedīcijas grupu nekā spēj nodrošināt ar bruņojumu un pārtiku. Un viņi visi vairākus mēnešus tika turēti bez rotācijas, faktiski pārvēršot tos par izspiestiem citroniem pat bez iesaistes tiešā karadarbībā. Tai pat laikā idejiskie nacisti no dažādiem mistiskiem bataljoniem visu šo laiku atpūtās visādās sanatorijās, sauļojās un rīkoja barbekju.

Pie tam Donbasa zemessardze ļoti rūpīgi plānoja savas militārās operācijas, lai maksimāli izvairītos pat no visminimālākajiem zaudējumiem (izņēmums te ir vienīgi maija uzbrukums Doņeckas lidostai, bet pat tas apstiprina likumsakarību). Pie tam katra sagrābtā bruņumašīna tika nogādāta frontes aizmugurē, tika rūpīgi salabota un tika izmantota tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Savukārt hunta, nerēķinoties ar zaudējumiem, katru savu uzdevumu risināja lielos daudzumos zaudējot kara tehniku un bez apdomas pārvēršot savus karavīrus par līķiem.

5. ukraiņu nacistu kļūda. Mēģinājums ielenkt visu Donbasa teritoriju. Kad es pirmo reizi dzirdēju par huntas plāniem ielenkt Doņeckas-Luganskas aglomerāciju, es nespēju noticēt, ka viņi varētu būt tik stulbi. Pēc tam es atvieglojumā nopūtos, bet vēl pēc tam ilgi smējos.

Doņeckas-Luganskas aglomerācija ir viena no pasaules lielākajām pilsētas aglomerācijām. Pēc būtības tas ir viens liels pilsētas masīvs, kur starp dažādām „pilsētām”  ir tikai daži simti metru un viena pilsēta nemanāmi pāriet nākamajā (ja nebūtu ceļazīmes, tad neviens to pat neievērotu). Šīs aglomerācijas perimetrs ir vairāk kā 580 kilometru.

Acīmredzot huntas ģenerālštābs (jeb tie, kas viņiem tur visu komandē) neko nav dzirdējuši par tādu terminu kā „frontes blīvums”. Pretējā gadījumā visvienkāršākās aritmētiskās darbības uz kalkulatora viņiem pateiktu priekšā, ka 60 tūkstošu karavīru esamības gadījumā, kuri ir vienmērīgi sadalīti pa 600 kilometru perimetru, ļaus viņiem radīt frontes blīvumu 100 cilvēki uz kilometru, kā arī 1-2 tanki uz kilometru un 1-2 artilērijas ieroči uz kilometru. Bet tas ir ļoti maz pat priekš frontes noturēšanas, nerunājot nemaz par uzbrukumu, kur frontes blīvumam ir jābūt daudz augstākam.

Šīs ir tik elementāras lietas, ka, lai to zinātu pat nevajag būt beigušam militāro akadēmiju, bet pietiek tikai palasīt dažas labas Padomju grāmatiņas par Lielo Tēvijas karu vai kaut vai paspēlēt „Hearts of Iron” tipa kara kompjūterspēlītes (es lasīju grāmatas).

6. ukraiņu nacistu kļūda. Ģeometrija un loģistika. Iepriekš minētais aplenkums vairāku iemeslu dēļ apgrūtina ātru papildspēku piegādāšanu gadījumos kad Donbasa zemessardze mēģina izrauties no ielenkuma.

Pirmkārt, pārvietošanās potenciāli ielencamā perimetra iekšpusē ir daudz ātrāka, nekā pa perimetra ārpusi.

Otrkārt, pārvietošanās pa aglomerācijas teritoriju notiek pa salīdzinoši augstas kvalitātes pilsētas tipa ceļiem. Tai pat laikā pārvietošanās pa perimetra ārpusi bieži vien notiek pa laukiem, uzkalniem, grāvjiem un notekām.

Hunta faktiski, izvēloties savu taktiku, kļuva par pašas melīgās propagandas upuri. Viņi tik ilgi meloja par to, ka Krievija piegādā Donbasam ieročus, ka nolēma pārtraukt šo iedomāto piegāžu līniju (piegādes bija, bet tikai humanitāras – pārtikas un medikamentu, bet ne tanku un tamlīdzīgas smagās kara tehnikas, ko noteikti būtu fiksējuši ASV satelīti). [Te gan jāpiebilst, ka pēc pašas Donbasa zemessardzes ziņām no Krievijas teritorijas noteikts  ieroču daudzums tika piegādāts, bet šai ziņā nevar runāt par masveida piegādēm, tai skaitā smagā bruņojumā, kas izšķirtu kara likteni]

Šī apsvēruma vadīta hunta iedzina savus soda korpusus gar pašu robežu, izstiepjot tos „ garā desā” , kurai no vienas puses ir Donbasa zemessardze, bet no otras puses Krievijas teritorija. Un ko dara ar „desām”? Viņas sagriež gabalos.

7. ukraiņu nacistu kļūda. Mēģinājumi „saskaldīt un ielenkt”. Ukrainas ģenerālštābam laikam nedeva mieru Vērmahta slava un viņi no sevis iztēlojās lielus stratēģus, izdomājot absurdu plānu sadalīt Doņecku un Lugansku, bet pēc tam „sektorāli attīrīt” katru no tām atsevišķi. Piemēram, Jūs ielas kautiņā līstu starp diviem pretiniekiem, lai katram no viņiem būtu ērtāk jūs sist no abām pusēm? Visdrīzāk nē, jo jebkurš saprātīgs cīnītājs ies prom no šādas līnijas un turēs pretiniekus vienā sektorā. Savukārt šie „gudrinieki” paši labprātīgi ielīda starp divām ugunīm.

8. ukraiņu nacistu kļūda. Alkatība. Mēģinājumi sagrābties „vairāk un ātrāk” nekad ne pie kā laba nav novedusi. Kaut gan es labi saprotu kādēļ hunta tā steidzās – tai strauji tuvojas defolts [maksātnespēja], bet kā beigsies nauda, tā par viņiem vispār neviens vairs karot neies.

9. ukraiņu nacistu kļūda. Regulāra un bezjēdzīga dažāda tipa karaspēka vienību sajaukšana vienā maisījumā. Piemēram, karot negribošajām regulārās armijas daļām pievienoja „labējā sektora” tipa nacistus, kas nevis deva plānoto efektu, kad „idejiskie” nacisti dzina pārējos uz priekšu karot, bet gan izraisīja iekšējus konfliktus un ķīviņus (bieži vien ar līķiem). Tas noveda arī līdz vienību organizatoriskam pagrimumam un to vadāmības zudumam.

10. ukraiņu nacistu kļūda. Balstīšanās uz bruņutehnikas trieciengrupām (tankiem un bruņumašīnām). Tanki iegāja pilsētās bez piesegšanas no kājnieku puses, bet tas noved tikai pie tanku zaudēšanas. Kādēļ tā notiek ir vairāk kā skaidrs – soda ekspedīcijas kājnieki izvairās no iesaistīšanās tuvcīņā. No nacistiem sanāk ļoti labi sodītāji [kuri izrēķinās ar tiem, kuri sevi aizsargāt nespēj], bet ļoti slikti karavīri. Kā saka „xerojiem” bail [ironiska krievu –angļu valodas vārdu spēle apvienojot angļu valodas vārdu hero – varonis un krievu valodas vārdu xer, ko plaši izmanto lamājoties].

11. ukraiņu nacistu kļūda. Balstīšanās uz teroristisku taktiku (amerikāņu „”Šoks un bailes” stilā un visdrīzāk dēļ amerikāņu konsultantu ieteikuma). Krievu cilvēku nebiedē, kad tiek sagrauta viņa māja un tiek nogalināti pazīstamie un kaimiņi. Viņš dēļ tā kļūst ļoti, ļoti, ļoti nikns. Tāpēc katrs aviācijas uzlidojums, katra dzīvojamo ēku artilēriskā apšaude nevis samazināja iedzīvotāju atbalstu Donbasa zemessardzei, bet gan palielināja to. Pat vairāk, katra šāda apšaude palielināja zemessargu skaitu. Bet kad tika appludinātas virkne šahtu, tad bez darba palikušajiem ogļračiem vairs nebija ar ko nodarboties… nu jūs sapratāt.

12. ukraiņu nacistu kļūda. Mēģinājumi piesaistīt militārās veiksmes konkrētiem datumiem. Tas vienmēr rada lielus zaudējumus. Bet Porašenko ļoti gribēja uz 24.augustu [Ukrainas neatkarības diena] palielīties ar militāriem panākumiem. Tagad ir saņemts likumsakarīgs rezultāts [milzīgi zaudējumi, lūzums kara gaitā un Donbasa zemessardzes straujš pretuzbrukums].

Visbeidzot kā zīmīgo 13.ukraiņu nacistu kļūdu ir jāmin pašu lielāko un galveno: velti, jūs, hlopci, vispār līdāt uz Donbasu. Es vēl maijā jūs brīdināju, ka nekas labs no tā nesanāks.

Uzskaitītās kļūdas protams nav vienīgās, to ir daudzkārt vairāk, bet daļa no tām joprojām turpina strādāt, tāpēc aprobežošos pagaidām ar šīm. Par pārējo kaut kad vēlāk pēc uzvaras pār huntu [un Kijevas atbrīvošanas].

Aleksandrs Rodžers

Avots:

http://www.anna-news.info/node/20889

Spēku samēra karte Donbasā uz 31.07.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 31.07.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 04.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 04.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 10.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 10.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 17.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 17.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 21.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 21.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 26.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 26.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 29.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 29.08.2014

Informācijas aģentūra
/01.09.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Par Krievijas iebrukumu Ukrainā

Jau labu laiku mēdiji liek noprast, ka Krievija ir iebrukusi Ukrainā. Notiekošais Austrumukrainā tiek primitivizēts, tam tiek piejaukta milzīga melu daļa un ar to tiek barotas mazinošu iedzīvotāju masas, kuras tam tic ne tikai informācijas trūkuma dēļ, bet arī tāpēc, ka ļoti grib tam ticēt dēļ savām antikrieviskām noskaņām.

Tiem, kuri vēl ir saglabājuši spēju domāt patstāvīgi, paskaidroju – ja Krievijas karaspēks tik tiešām iebruktu Ukrainā, tad par to būtu nevis viena, nožēlojama, veca un apšaubāmas  izcelsmes fotogrāfija, bet gan milzums daudzums svaigu foto un videouzņēmumu, un pati karadarbība dažu dienu laikā tiktu pārnesta uz Rietumukrainas reģioniem. Tas tāpēc, ka Krievijas armija ir galvastiesu pārāka par tām bruņoto grupu atliekām, ko dēvē par Ukrainas armiju. Un ja šāds iebrukums nebeigtos ātri (kas, visticamāk tā būtu), tad viņš iestrēgtu Rietumukrainā, kur tik tiešām nemīl krievus un Krieviju, atšķirībā no Austrumukrainas un pat Vidusukrainas, kur iedzīvotāju attieksme ir diametrāli pretēja.

Bet varbūt Krievija rīkojas slepeni un iesūta tur savus karavīrus kā privātpersonas? Varbūt! Varbūt pilnībā tā, varbūt daļēji tā, bet varbūt savādāk! Bet tas kardināli maina lietas būtību un tādu taktiku nevar nosaukt par Krievijas iebrukumu tādēļ, ka ir milzīga atšķirība starp atklātu iebrukumu un šādām slēptām aktivitātēm.

Kāda starpība? Tāda, ka netiek izmantotas esošas, atstrādātas formālas organizatoriskās struktūras. Karot neviens negrib. Gandrīz neviens, izņemot sadistus un idejiski augsti motivētus cilvēkus, kuri karo par savu ideālu. Šādu cilvēku nav nemaz tik daudz. Tāpēc regulārā armijā, kura ir daudzskaitliska, ir stingra reglamentācija, disciplīna un sodi par pavēļu neizpildi. Šo mehānismu uz pilnu jaudu var iedarbināt tikai un vienīgi dodot formālu pavēli, kuru ir grūti noslēpt, jo uz tās pamata tiek dotas citas formālas pavēles, tiek veiktas dažādas darbības, tai skaitā armijas daļu pārvietošanās, kuras pretinieki fiksē un analizē.

Ja kaut kādu iemeslu dēļ nav vēlēšanās atklāti sākt karadarbību, tad tas rada nozīmīgus ierobežojumus, kas ievērojami samazina bruņoto spēku izmantošanas efektivitāti gan skaitliskā, gan bruņojuma ziņā. Piemēram, lai neformālā kārtā iesūtītu pretinieka teritorijā savus karavīrus, tad tādi vispirmām kārtām ir jāatlasa (jo atklātu pavēli dot nav iespējams), kas nav nemaz tik vienkārši gan tādēļ, ka ir maz gribētāju karot un pakļaut sevi nogalināšanas riskam, gan arī tādēļ, ka šādos gadījumos ļoti būtiska ir konkrētu karavīru uzticamība. Ja ar neformālu pavēli tiek iesūtīts neuzticams karavīrs, viņš vienkārši var dezertēt un kļūt par pierādījumu šādām darbībām. Šī iemesla dēļ ir arī ierobežotas iespējas izmantot regulārās armijas diversantu grupas (var, bet maz skaitliski un salīdzinoši īslaicīgi).

Tātad, kas patiesībā notiek Ukrainā? Tur notiek pilsoņu karš starp ukraiņu nacistiem (kuri diskreditējot nacionālismu sauc sevi par nacionālistiem), ko atbalsta Rietumi (ASV, Polija u.c. valstis) un Ukrainas antinacistiem (kas ir gan krievi, gan ukraiņi), ko līdzīgā kārtā atbalsta Krievija. Ukrainā pilnīgi atklāti strādā CIP darbinieki, ASV palīdz ukraiņu nacistiem ar operatīvo informāciju, konsultē tos, nacistu pusē karo ASV un Polijas privātas militārās kompānijas, kuras piegādā arī ieročus.  Tas ir fakts un dēļ tā var teikt, ka ASV jau kopš februāra ir iebrukusi Ukrainā.

Savukārt no Krievijas uz Donbasu pilnīgi atklāti plūst brīvprātīgie, daudzi no kuriem ir bijušie vai pat esošie (atvaļinājumā) Krievijas armijas karavīri (kopsummā apmēram 3000) un privātā kārtā tiek piegādāti arī ieroči. Tāpat, protams, ir Krievijas mēdiju informatīvais atbalsts, atspoguļojot puslīdz patiesi notikumus Donbasā (atšķirībā no Rietumu informatīvā atbalsta nacistiem, kurš visvairāk izpaužas tieši melu izplatībā).

Tomēr neskatoties uz ārējo ietekmi, galvenais konflikts tomēr ir starp ukraiņu nacistiem un tiem Ukrainas iedzīvotājiem, kuri kategoriski negrib dzīvot nacistiskā Ukrainā, un nacisti šai konfliktā ir agresori, jo ir atnākuši savā saprašanā „ukrainizēt” tos ukraiņus un krievus, kuriem ir pavisam citas vērtības un pavisam cita sapratne kas ir ukrainis. Un uzvedība nacistiem ir atbilstoša – viņi apzināti iznīcina infrastruktūras objektus, apšauda ar artilēriju dzīvojamās mājas un veic nežēlīgus kara noziegumus pret civiliedzīvotājiem. Citiem vārdiem sakot, ukraiņu nacisti Austrumukrainā veic teroru pret tur dzīvojošajiem, viņi slepkavo, izvaro, piekauj, laupa un pazemo visus, kuri neatbilst viņu nacistiskajiem uzskatiem. Un tas rada noteiktu pretreakciju kā rezultātā karot gribošo austrumukraiņu skaits strauji aug (Doņeckas zemessardzē ir vairāk kā  80% vietējo brīvprātīgo).

Tas viss notiek jau kopš maija. Lai gan mēdiji visu laiku vaino Krieviju, lai gan visu laiku tiek melots par tur notiekošo, tomēr paziņojumi par to, ka Krievija ir tieši iebrukusi Ukrainā, netika izplatīti. Tagad tiek. Kāpēc? Tāpēc, ka Ukrainas armijas, neskatoties uz trijām visukrainas mobilizācijām, ir gandrīz pilnībā sagrauta, ir nogalināts neiedomājami liels skaits nacistu pusē karojošo, pazaudēta lielākā daļa kara tehnikas (iznīcināta vai atņemta) un Doņeckas zemessardze ir uzsākusi strauju pretuzbrukumu. Gan no propagandiskā, gan atlikušo nacistiski orientēto stulbeņu mobilizēšanas viedokļa ir ļoti neizdevīgi atzīt, ka visu valsts armiju ir iznīcinājusi skaitliskā ziņā apmēram desmit reizes mazākā zemessardze ar daudzkārt sliktāku bruņojumu (un tas viss neskatoties uz no Krievijas nākušo atbalstu). Atzīt to nozīmē atzīt, ka esošie Ukrainas pārvaldītāji nekam neder un ļoti īsā laikā ir noveduši valsti līdz pilnīgam sabrukumam, kas tā arī ir (paši ukraiņu nacisti atklāti gauduļo par visdažādākajām absurdām nejēdzībām valsts pārvaldē un kara vešanā).

Pavisam cita lieta ir paziņot, ka pie visa ir vainīga Krievija un ka īstenībā varonīgo Ukrainas armiju iznīcināja Krievija. Tas ir gan universāls attaisnojums jebkam muļķa nacistiski orientēto antikrievu acīs, kas ļauj piesegt jebkuru nelietību, neizdarību, neprofesionalitāti utt. , gan arī paši iedomības pārpilnie nacisti tad nejūtas tik maziņi un bezspēcīgi.

Var šādi melot un var šiem meliem ticēt, tikai jāņem vērā, ka tam, kurš zaudē saikni ar realitāti, tā agri vai vēlu visnežēlīgākā kārtā atriebjas, tāpēc latviešiem būtu pēdējais laiks pārstāt akli ticēt amerikanizēto Latvijas mēdiju melīgajai propagandai.

Ivars Prūsis
/29.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 32 komentāri

Kā izglābt Latviju (un ne tikai)

00376_9kapitalismLatvija tiek iznīcināta (līdzīgi citām valstīm) un šīs iznīcināšanas izpausmes ir arvien uzskatamāk redzamas katram, kurš ir spējīgs, atraujoties no melīgi propagandiskās preses un izraujoties no aprobežotās pūļa maziski egocentriskās „gudrības”, paskatīties uz skarbo realitāti. Esam krituši jau tik zemu, ka legāli tiek pārdoti bērni, tiek intensīvi propagandēts un uzspiests izvirtības un nežēlības kults, daudzu cienījamu un vajadzīgu profesiju pārstāvji nevis godīgi strādā savā amatā, bet gan „pelna”, izmantojot savu klientu nezināšanu un apzināti veic savai profesijai pretējas darbības (ārsti nevis ārstē, bet apzināti biznesa interešu vadīti neārstē vai pat izraisa saslimšanas, skolotāji nevis māca, bet muļķo, advokāti nevis aizstāv, bet sarunā ar pretējo pusi, ierēdņi savukārt ir totāli korumpēti un nepilda savas funkcijas utt.). Tas viss nevar beigties nekādi savādāk kā ar sabiedrības pašiznīcināšanos un šo procesu mēs pašreiz arī varam novērot. Viena no galvenajām ļaunuma saknēm šim ārprātam ir kapitālisms, kad viss tiek pakļauts pirkšanas un pārdošanas attiecībām un kad viss tiek vērtēts ar egocentriskā izdevīguma mērauklu.

Vēstures gaitā kapitālisms (jeb buržuāzija), kur vien tas nāca pie varas, ir iznīcinājis visas feodālās, patriarhālās, idilliskās attiecības. Tas bez žēlastības sarāva visas tās raibās feodālās saites, kas cilvēku piesaistīja viņa “dabiskajiem pavēlniekiem”, un nav atstājis starp cilvēkiem nekādas citas saites kā tikai kailo interesi, kā tikai bezjūtīgo “samaksu skaidrā naudā”. Dievbijīgo sapņojumu, bruņnieciskās sajūsmas, mietpilsoniskās sentimentalitātes svētās šalkas kapitālisms noslīcināja egoistiska aprēķina ledainajā ūdenī.

Cilvēka personīgo cieņu kapitālisms ir padarījis par maiņas vērtību, un neskaitāmo dokumentāri dāvāto un pašiegūto brīvību vietā tas ir nodibinājis vienu vienīgu nekautrīgu tirdzniecības brīvību. Vārdu sakot, ar reliģiskām un politiskām ilūzijām aizplīvurotas ekspluatācijas vietā kapitālisms lika atklātu, nekaunīgu, tiešu un cietsirdīgu ekspluatāciju.

Kapitālisms noņēma svētuma oreolu visiem līdz tam laikam godātiem un ar svētu bijību uzlūkotiem darbības veidiem. Ārstu, juristu, mācītāju, dzejnieku, zinātnes vīru tas padarīja par prastu algotu strādnieku. Kapitālisms ir norāvis aizgrābjoši sentimentālo plīvuru ģimenes attiecībām un novedis tās līdz primitīvām savstarpējā izdevīguma un naudas attiecībām.

Kapitālisms arvien vairāk un vairāk izskauž ražošanas līdzekļu, īpašuma un iedzīvotāju sadrumstalotību. Tas ir sablīvējis iedzīvotājus, centralizējis ražošanas līdzekļus un koncentrējis gigantiskus īpašumus nedaudzu rokās. Neizbēgamas sekas tam ir politiska centralizācija. Neatkarīgi, gandrīz tikai sabiedroti apgabali ar dažādām interesēm, likumiem, valdībām un muitām tiek saliedēti vienā nācijā ar vienu valdību, vienu likumdošanu, vienu nacionālu šķiras interesi, vienu muitas robežu, tādējādi iznīcinot neatkarīgas valstis un tautas kā tādas.

Modernā kapitālistiskā sabiedrība, kas uzbūrusi tik varenus ražošanas un maiņas līdzekļus, ar savām kapitālistiskajām ražošanas un maiņas attiecībām, ar kapitālistiskā īpašuma attiecībām ir līdzīga tam burvim, kas nespēj vairs savaldīt pazemes spēkus, ko pats uzbūris. Jau vairāk kā gadsimtu ekonomikas vēsture ir vairs tikai vēsture par moderno ražotājspēku sacelšanos pret modernajām ražošanas attiecībām, pret tām īpašuma attiecībām, kas ir kapitālistu eksistences un kundzības pamats. Kā piemēru var minēt tirdzniecības krīzes, kas, periodiski atkārtojoties, arvien bīstamāk apdraud visas kapitālistiskās sabiedrības eksistenci. Tirdzniecības krīžu laikā ikreiz tiek iznīcināta ievērojama daļa ne tikai saražoto produktu, bet arī pat jau radīto ražotājspēku. Krīžu laikā izlaužas uz āru sabiedriskā epidēmija, kas visos iepriekšējos laikmetos būtu šķitusi nejēdzība, – pārprodukcijas epidēmija. Sabiedrība piepeši tiek atsviesta atpakaļ pēkšņa barbarisma stāvoklī; šķiet, bada posts, vispārējs postošs karš tai atņēmuši visus iztikas līdzekļus; šķiet, rūpniecība, tirdzniecība iznīcinātas, un kāpēc? Tāpēc, ka sabiedrībai ir par daudz civilizācijas, par daudz iztikas līdzekļu, par daudz rūpniecības, par daudz tirdzniecības un tāpēc tas viss ir nevis jāizdala ļoti daudzajiem trūkumcietējiem, bet gan apzināti jāiznīcina. Ražotājspēki, kas ir kapitālista rīcībā, nekalpo vairs tikai kapitālistisko īpašuma attiecību veicināšanai; gluži otrādi – šīm attiecībām  tie ir kļuvuši pārāk vareni, ievērojami pārauguši tās; šīs attiecības tos kavē; un, tiklīdz ražotājspēki šo kavēkli sāk pārvarēt, tie ienes sajukumu visā kapitālistiskajā sabiedrībā, apdraud kapitālistiskā privātīpašuma pastāvēšanu. Kapitālistiskās attiecības kļuvušas par šaurām, lai aptvertu to radītās bagātības.

Kā kapitālisti pārvar krīzes? No vienas puses, ar liela daudzuma ražotājspēku piespiedu iznīcināšanu, no otras puses, iekarojot jaunus tirgus (kuri mūsdienās ir gandrīz beigušies) un pamatīgāk ekspluatējot vecos. Citiem vārdiem sakot, kapitālisti, pārvarot krīzes, sagatavo vispusīgākas un graujošākas krīzes nākotnē un samazina līdzekļus to novēršanai.

Strādnieki, kas pa vienam spiesti sevi pārdot, ir tāda pati prece kā kurš katrs cits tirdzniecības priekšmets un tāpēc tāpat pakļauti visām mainīgajām konkurences nejaušībām, visām tirgus svārstībām. Aprobežotās algoto darbinieku masas pašas sevi dehumanizē, pielīdzinot sevi bezpersoniskiem resursiem, mantai, kas ir viens no galvenajiem verdzības idejiskajiem balstiem. Ko vērta vien ir daudzu muļķa algotņu  patiesa un entuziastiska sajūsmināšanās par frāzi un konceptu „pārdot sevi”. Šie stulbeņi nemaz neapjēdz cik drausmīga simboliska un metafiziska nozīme tam ir.

Kā vienas no zālēm ir nevis īpašuma likvidēšana vispār (piemēram, personiskā īpašuma), bet gan kapitālistiskā (jeb buržuāziskā) īpašuma likvidēšana. Bet modernais kapitālistiskais privātīpašums ir pēdējā un vispilnīgākā izteiksme tādai produktu ražošanai un visu darba augļu piesavināšanai, kas dibināta uz sabiedrisko grupu pretrunām (skaldi un valdi), uz iespēju mazākumam ekspluatēt  vairākumu. Šādā nozīmē sabiedrības glābšanas teoriju var izteikt tikai vienā tēzē: privātīpašuma iznīcināšana.

Bet vai algotais darbs rada algādzim īpašumu? Nekādā ziņā. Tas rada kapitālu, t. i., to īpašumu, kas algoto darbu ekspluatē, īpašumu, kas var vairoties tikai ar to nosacījumu, ka tas rada jaunu algotu darbu, lai to atkal no jauna ekspluatētu.

Būt kapitālistam nozīmē ieņemt ražošanā ne tikai tīri personisku, bet arī sabiedrisku stāvokli. Kapitāls ir kolektīvs produkts, un to var iedarbināt tikai daudzu sabiedrības locekļu kopdarbība, galu galā pat tikai visu sabiedrības locekļu kopdarbība. Kapitāls tātad nav personisks, bet gan sabiedrisks spēks. Tātad, ja kapitāls tiks pārvērsts par kolektīvu, visiem sabiedrības locekļiem piederošu īpašumu, tad ne jau personiskais īpašums pārvērtīsies par sabiedrisku. Mainīsies tikai īpašuma sabiedriskais raksturs.

Muļķi un nelieši var sākt šausmināties par vēlmi iznīcināt privātīpašumu, bet tas ir liekulīgs sašutums, jo vairāk kā deviņām desmitdaļām sabiedrības locekļu privātīpašums jau ir iznīcināts. Privātīpašums kā tāds var pastāvēt tieši tādēļ, ka deviņām desmitdaļām tā nav. Tātad šāds pārmetums ir dēļ vēlmes likvidēt tādu īpašuma formu, kura pastāvēšanas nepieciešamais nosacījums ir tas, ka milzīgam sabiedrības vairākumam īpašuma nav vispār. Ja pārmetums ir par to, ka ir jāiznīcina niecīga skaita kapitālistu īpašums, tad viņš ir pareizs – lai glābtu visu sabiedrību, tik tiešām ir jāiznīcina (jāsabiedrisko) niecīga skaita kapitālistu īpašumi un privilēģijas.

Tiek teikts, ka sākot ar to brīdi, kad darbu nevarēs vairs pārvērst par kapitālu, par naudu, par zemes renti, īsi sakot, par personiski monopolizējamu sabiedrisku spēku, t. i., sākot ar to brīdi, kad personiskais īpašums nevarēs vairs pārvērsties par kapitālistisko īpašumu, sākot ar to brīdi, personība it kā tikšot iznīcināta. Ar šādu apgalvojumu tiek atzīts, ka par personību kapitālisma apstākļos tiek uzskatīta tikai un vienīgi kapitālista personība. Šī kapitālista personība visas sabiedrības saglabāšanas vārdā tik tiešām ir jāiznīcina. Tādējādi ļaudīm netiktu laupīta iegūt sabiedriskā produkta augļus, bet gan tikta laupīta iespēja piesavināties sabiedriskā produkta augļus uz citu cilvēku un viņa darba paverdzināšanas rēķina.

Vēl tiek teikts, ka iznīcinot privātīpašumu, izbeigšoties katra darbība un iestāšoties vispārējs slinkums. Tādā gadījumā kapitālistiskai sabiedrībai aiz slinkuma jau sen būtu vajadzējis jāaiziet bojā; jo tie, kas strādā kapitālista labā, praktiski nekā neiegūst (vislabākajā gadījumā – algu darbaspējīga stāvokļa uzturēšanai), un tie, kas tur iegūst kapitālistisko attiecību rezultātā (īpašnieki, kuriem tikai pieder īpašums, bet viņi ne velna nedara), nestrādā.

Īpaši riebīgas ir kapitālistu (uzņēmēju) liekulīgās frāzes par ģimeni un audzināšanu, par vecāku un bērnu sirsnīgajām attiecībām, jo dēļ kapitālisma attīstības tiek sarautas algotņu ģimenes saites un bērni tiek padarīti par vienkāršiem tirdzniecības objektiem un darbarīkiem.

Kapitālisti (uzņēmēji) pat savas sievas uzlūko kā ražošanas rīkus. Viņi, dzirdot, ka ražošanas rīkus kāds domā nodot kopīgā lietošanā, nevar iedomāties neko citu kā vienīgi to, ka koplietošanas liktenis piemeklēšot arī sievietes. Visinteresantākais ir tas, ka tieši kapitālisma apstākļos sievietes lielā mērā tik tiešām ir kļuvušas par kopīpašumu. Kapitālisti (uzņēmēji), neapmierinādamies ar to, ka viņu rīcībā ir algoto darbinieku sievas un meitas, par atklāto prostitūciju nemaz nerunājot, ar sevišķu prieku pavedina citu kapitālistu sievas un meitas. Šādi raugoties kapitālistiskā laulība faktiski ir kopsievība. Pats par sevi taču saprotams, ka, iznīcinot tagadējās kapitālistiskās pirkšanas un pārdošanas attiecības, izzudīs arī to radītās kopsievības efekts, t. i., oficiālā un neoficiālā prostitūcija.

Valstis un sabiedrības ir dažādas, bet vispārinot un vienkāršojot tām visām ir piemērojama sekojoša glābšanas programma:

1. Zemes īpašuma principa likvidēšana un zemes pasludināšana par neatņemamu sabiedrības (valsts) īpašumu;
2. Privātbanku un privātkreditēšanas principa likvidēšana. Vienas sabiedriskas (nacionālas) bankas nodibināšana ar valsts kapitālu un pilnīgu monopolu (stingri nodalot iekšējai tirdzniecībai paredzētos naudas līdzekļus no ārējai tirdzniecībai paredzētajiem un brīvi, bez mākslīgiem ierobežojumiem (zelta/sudraba standarts u.c.) emitējot iekšējām vajadzībām (sabiedriskie projekti, sabiedrisko procesu funkcionēšanas nodrošināšana) nepieciešamos naudas līdzekļus);
3. Visu transporta, enerģētikas, komunikāciju, komunālās saimniecības īpašumu un uzņēmumu centralizācija valsts rokās;
4. Visu kapitālistu īpašuma (pirmkārt un galvenokārt – ražošanas līdzekļu) konfiskācija ;
5. Valsts fabriku, ražošanas rīku pavairošana, zemes iekopšana un kultivēšana pēc kopīga plāna (ekonomika valstiskā līmenī ir jāplāno un jāvada; jāizveido valsts plāna komiteja);
6. Vienādi obligāts darbs visiem, rūpniecisku armiju nodibināšana, sevišķi zemkopībā (kolektīvās lielsaimniecības);
7. Visu bērnu sabiedriska un bezmaksas tikumiska audzināšana un maksimāla izglītošana. Ekspluatējoša bērnu darba izbeigšana. Bērnu audzināšanas apvienošana ar materiālo ražošanu, jeb bērnu audzināšana caur darbu (tas ir – bērniem ir mērenā apjomā arī jāstrādā viņu audzināšanas nolūkā, nevis jātop nežēlīgi un cietsirdīgi izkalpinātiem kā tas notiek ar galējā nabadzībā nonākušajiem bērniem).

Kā saka nekas jauns nav šai pasaulē, nemaz tik daudz kas pēc būtības nav mainījies, salīdzinājumā ar laiku pirms 150 gadiem, un viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Ja negribam, lai mūsu sabiedrībā nobeidzas, bez šī plāna realizācijas nekādi neiztikt.

Avots:

http://www.host-a.net/u/fribuuki/komunistiskas_partijas_manifests.zip

Informācijas aģentūra
/28.08.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Nelikumību sievišķā seja, jeb apcerējums par tiesu sistēmas patvaļu

00377_justicePie mums valda sievietes. Viņas lielā daudzumā ir skolās, ofisos, valsts pārvaldē un tiesās. Nezinātājam varētu šķist, ka tas nav nekas īpašs, bet patiesībā sieviešu valdīšanai, bez vīriešu virsuzraudzības, ir gana negatīvas un pat drausmīgas sekas, ne velti ir reliģijas un sabiedriskie virzieni, kuri stingri noliedz sievietēm ieņemt vadošos amatus (kristieši šai ziņā var atcerēties Bībelē teikto, ka ģimenes galva ir vīrietis; tā nav tikai šovinistiska dogma, bet praktiski un psiholoģiski pamatota nepieciešamība). Tam ir savi iemesli un galvenais no tiem – sieviešu emocionalitāte (vadīšanās primāri no emocijām) un no tā izrietošā loģiskās argumentācijas sekundārība (tas nav slikti, tas tā vienkārši ir un jebkurā darba organizācijā tas obligāti jāņem vērā). Lai kā arī necenstos dzimumu vienādotāji, bet sievietes atšķiras no vīriešiem un šīs atšķirības izpaužas arī psiholoģijā. Citiem vārdiem sakot, vīriešu psiholoģija un sieviešu psiholoģija pietiekami ievērojami atšķiras, ko nekādi nedrīkst ignorēt (šis apstāklis tiek noklusēts un praktiski, aizsedzoties aiz pseidovienlīdzības saukļiem, noliegts). Šai ziņā noderīgs un informatīvi ļoti bagāts ir 2002.gada krievu publicista Jurija Muhina raksts par sieviešu dominanci Krievijas tiesās. Arī Latvijā ir līdzīga problēm un jo sevišķi aktuāla dēļ sociālo dienestu un bāriņtiesu necilvēcīgās patvaļas pret bērniem un ģimeni. Šajos dienestos lielākā daļa darbinieku ir sievietes un kā rāda prakse, ievērojama to daļa ir primitīvas tirgussievu līmeņa dāmītes, kuras vai pušu plīst no iedomības un pašpārliecinātības par savu visgudrību. Un šādam kontingentam ir iedota milzīga, praktiski ar maz ko aprobežota vara izlemt citu cilvēku likteņus. Tas ir drausmīgi un arvien vairāk ir redzamas tā sekas. Bet tagad pats raksts…

Patvaļas un nelikumību sievišķā seja

Saprast organizācijas birokratizācijas pakāpi var tikai pēc tam, kad esi ar šo organizāciju pastrādājis, jeb saskāries ar to. Bet, pirmkārt, ne visiem tas ir iespējams, jo parasti cilvēki ir attiecīgo organizāciju apmeklētāji, nevis partneri. Otrkārt, kad sapratīsi, tad var izrādīties jau par vēlu. Tāpēc lietderīgi ir iemācīties pašam kaut kā novērtēt ar kāda tipa organizāciju ir darīšana. Tas var izklausīties dīvaini, bet vislabākais ātras virspusējas organizācijas novērtēšanas veids ir pēc tās dalībnieku dzimuma.

Ja kādā organizācijā ir daudz vīrieši vai viņiem tajā ir ievērojama loma, tad ir liela varbūtība, ka šī organizācija darbojas reāli ņemot vērā lietu būtību. Savukārt, ja organizācijā vīrieši ir nepamanāmi, tad, visdrīzāk, ar to ir pavisam čābīgi – šādam kantorim ir nospļauties uz apkārtējiem un to darbību būtību, ko organizācijai vajadzētu veikt.

Te gribu uzsvērt, ka neiet runa par kāda atsevišķa organizācijas dalībnieka dzimumu. Sieviete pilnīgi noteikti var strādāt, vadoties no lietu būtības principiem, ja visa organizācija nav pārmērīgi birokratizējusies. Runa ir par visas organizācijas kadru sastāvu, par sieviešu īpatsvaru vadošos amatos.

Problēma ir acīmredzama

Šī problēma jau ir kļuvusi tik acīmredzama, ka to ir pamanījuši jau nespeciālisti. Nesen [2001.-2002.gads] internetlapā „Krievu žurnāls” parādījās vairāki darbi par šo tēmu, kuros autori cenšas saprast, kas tad patiesībā notiek.

Tā, piemēram, D.Bereskovs raksta: „Kaut kā tā ir sanācis, ka ne tikai tiesās, bet arī vairumā citu Krievijas birokrātisko iestāžu visu pārsvarā nosaka tikai sievietes (starp citu pēc daudziem rādītājiem tiesas maz ar ko atšķiras no citām „sieviešu iestādēm”, tādām kā slimnīcas, poliklīnikas, skolas). Glavkos [Galvenās komitejas, jeb galvenās pārvaldes] un ministrijās, fondos un birojos, dažādās aģentūrās, inspekcijās, komitejās galvenie izpildītāji pārsvarā ir sievietes, kas padara šīs birokrātiskās iestādes par drošām, stabilām un funkcionējošām bez traucējumiem. Un tas pazudina mūsu valsti, jo, kā zināms, sieviešu daba ir vērsta uz esošo ieguvumu nostiprināšanu, uz pretestību jebkādām izmaiņām, uz visa jaunā, nepazīstamā, neskaidrā noraidīšanu. Organizācija, kuru vada sievietes, nekad  neradīs neko oriģinālu, svaigu, nestandarta. Protams, ir arī izņēmumi, bet ne par to ir stāsts.(…)

Mēdz teikt, ka mūsu trūkumi ir mūsu pozitīvo iezīmju turpinājums. Sieviešu psiholoģijas iezīmes pašas par sevi nav ne pozitīvas, ne negatīvas. Tieši padomju-komunistiskā totalitārā sistēma praktiski noteica sieviešu lielo piemērotību nepārtrauktas birokrātiskās sistēmas mašinērijas darbības nodrošināšanā. Sistēma mobilizēja sabiedrisko kontingentu, kurš ir paklausīgs, ar augstu vidējo intelekta līmeni, spējīgu pašorganizēties, nekaprīzs (kas ir būtiski) un tādu, kurš neapdraud neviena politiskās ambīcijas. [Citiem vārdiem sakot, sievietes paklausīgi izpilda to, ko tām liek, bez liekām iebildēm, kas ir ļoti ērti. Principiāls vīrietis var neizpildīt un atklāti atteikties to darīt. Sieviete izpildīs daudzko gan tāpēc ka nepadomās (ja jau saka, tad jāpilda), gan arī personiskās drošības dēļ, kas tai ir visaugstākā prioritāte.] Šis kontingents joprojām ir savās vietās, mašīna strādā un nekas joprojām nav mainījies.” [http://old.russ.ru:8083/politics/20020109-db-pr.html ]

Slavenais krievu cilvēktiesību aktīvists Valentīns Abramkins (1946-2013) raksta: „Mūsu tiesu sistēmas cietsirdības cēlonis ir apstāklī, ka tā ir sieviešu sistēma: 60% tiesnešu ir sievietes. Nekas tamlīdzīgs nav nevienā citā pasaules valstī! Visbargākos sodus sievietes-tiesneses piespriež nepilngadīgajiem un sievietēm, bet vismaigākos sodus vīriešiem – recidīvistiem.” [Recidīvists – atkārtota, vairākkārtēja nozieguma izdarītājs; viss Abramkina raksts te: http://old.russ.ru/ist_sovr/20011224-pr.html ]

Attīstot Bereskova domu atgādināšu, kas šai sakarā ir iebilstams dedzīgām feministēm: vīrieši un sievietes ir ļoti dažādi cilvēki un spējas katram individuālam cvilvēkam ir ļoti dažādas. Es savukārt saku par vīriešu un sieviešu spēju atšķirībām, nevis par to, ka vīriešiem to ir vairāk. Vīriešiem un sievietēm spējas ir puse uz pusi, tikai tās ir dažādas.

Vīrietis ir spējīgs ātri veikt analīzi un uz tās pamata pieņemt lēmumus jaunās, mainīgās situācijās. Tāds ir vīrieša darbs, kurš viņam sagādā patiesu prieku. Sieviete šādā darbā jūtas nekomfortabli, sievietei patīk darbs, kur ir jāpilnveido jau esoši risinājumi. Runa ir par vidēji statistiskiem vīriešiem un vidēji statistiskām sievietēm, jo, protams, vienmēr ir galēji gadījumi, kad vīrietim ir sievišķīga prāta un psihes uzbūve, bet sievietei vīrišķīga. Bet, neskatoties uz izņēmumiem, kopumā šīs atšķirības ir dzelžaini tieši šādas.

Ir sporta veidi, kuros fiziskais spēks nav vajadzīgs, bet ir nepieciešamība veikt ātru analīzi: šahs, piemēram. Esmu pārliecināts, ka atradīsies tūkstošiem sieviešu, pat tikai amatieres, kuras apspēlēs mani šahā desmitiem partijās pēc kārtas, tomēr pat visstulbākās un visaptaurētākās feministes nepieprasa organizēt jauktus sieviešu un vīriešu šaha čempionātus, jo tas ir absolūti bezjēdzīgi dēļ pilnīgas prognozējamības kura dzimuma pārstāvis šādā čempionātā uzvarēs.  Tai pat laikā ir daudz, pietiekami radošu darbu, kurus vīrieši vienkārši nepanes, lai cik daudz arī viņiem par to nesolītu maksāt.

Piemērs no manas personiskās vadītāja darba pieredzes. Agrāk man bija pakļauta samērā liela analītiska ķīmiska laboratorija, kura veica līdz pat 3 miljoniem analīžu gadā (noteica ķīmisko elementu daudzumu kausējumos). Metodes, kā veikt konkrētas analīzes izstrādāja speciāla inženieru-ķīmiķu grupa. Laborantiem vajadzēja ļoti precīzi šīs metodes atkārtot: nosvērt simtiem proves ar precizitāti līdz 0,001 gramam, nomērīt vairākus simtus šķīdumu porcijas ar precizitāti līdz 0,1 mililitram, notitrēt šķīdumu simtiem reižu tā, lai analīzes kļūda neizietu virs pieļaujamās normas. [Titrēšana ir viena no kvantitatīvās ķīmiskās analīzes metodēm, ar kuru nosaka vielas koncentrāciju kādā šķīdumā.] Pie tam provju vidū obligāti bija dažas tādas, kuras šis laborants jau bija analizējis. Kuras tās ir viņš nezināja un viņam bija atkārtoti jāiegūst precīzi tas pats rezultāts, pretējā gadījumā bija prēmijas noņemšana, profesionālās kategorijas pazemināšana, pārcelšana uz citu darbu. Manas darbinieces veica šo līdz ārprātam pedantisko darbu lielos daudzumos un nekļūdījās. Pie tam īsta meistarība, tāpat kā jebkurā jomā, nāca ar gadiem un labākajiem laborantiem parasti bija 10 – 15 gadu darba stāžs. Bet bija arī jaunas sievietes, kuras samērā ātri panāca izcilus rezultātus, kas liecina par to, ka sieviešu darbā, līdzīgi kā vīriešu, talantam arī ir nozīme.

Vīrieši jebkuru no šīm analīzēm varēja veikt ļoti precīzi. Vienu reizi! Četrdesmit analīzes maiņā vīrietis, spied kā gribi, nebija spējīgs veikt – kļūdītos jau pēc desmitās reizes.

Augstākā profesionālā kategorija mūsu rūpnīcā bija 7-ā [te runa ir par Padomju meriokrātisko darba organizācijas sistēmu, kad jebkuras specialitātes profesionālākajiem darbiniekiem bija līdzīga apmēra atalgojums]. Manām laborantēm bija 5-ā kategorija, bet vairumam rūpnīcā strādājošo vīriešu 4-ā vai 3-ā. Laborantes strādāja baltos halātos, lielāko maiņas daļu sēžot, ziemā atradās siltumā,  vasarā viņām bija kondicionieris un viņu alga bija lielāka nekā autocehu šoferi. Visā rūpnīcas vēsturē nebija neviena vīrieša – laboranta, bet profesionāla sieviete pie stūres bija tikai viena pa visu pilsētu – viņa moskvičā [PSRS automarka] izvadāja slimnīcas galveno ārstu.

Lūk šīs objektīvās dzimumu prāta un fiziskās atšķirības dod iespēju darbībā papildināt vienam otru: vīrietim ir nepārtraukti jāsaskaras ar mainīgo viņa darbības lauku, bet sievietei ir jābūt organizācijas iekšienē, pilnveidojot vīrieša jau atstrādātās darbības metodes. Tēlaini runājot, vīrietim ir jāizvēlas metode ar kuru viņš nomedīs mamutu, bet sievietei jau nomedītais mamuts ir jāpstrādā tā, lai kotletes no tā sanāktu pēc iespējas vairāk. Šāda darbu sadale ļauj strādāt ar prieku gan vīriešiem, gan sievietēm. Lomu maiņa, pat gadījumos, kad fiziskie spēki ir līdzvērtīgi, sievietei būs morāli nepanesama, bet vīrietim līdz nelabumam neinteresanta. Sieviete mocīsies šaubās, ka ne tam mamutam sāka pakaļ dzīties, ne to cirvi uz medībām paņēma, ne pa to ausi sit un gala beigās ģimene paliks bez pārtikas. Pat veiksmes gadījumā gandarījuma nebūs, jo tā šķitīs kā nepārliecinoša nejaušība.

Un tad parādījās priekšnieks…

Augstāk aprakstītās sieviešu un vīriešu atšķirības visiem bija acīmredzamas līdz mirklim, kamēr iztikas līdzekļus deva „nomedīts mamuts”, nevis priekšnieks, kurš kopā ar algu dod arī instrukcijas kā šo algu nopelnīt. Līdz ar priekšnieku parādīšanos jebkurš birokrātisks darbs sievietei kļuva pa spēkam un pat deva tai gandarījumu. Nospļauties uz to kāda ir darāmo darbību būtība, vai tā reāli tiek pildīta vai netiek, galvenais ir izpildīt priekšnieka rīkojumus un saņemt no viņa algu. Nav nepieciešams veikt nekādu patstāvīgu darāmā darba analīzi, nevajag meklēt nekādus risinājumus. Un te ir jāatceras, ka vīrietim šāda atmosfēra ir bioloģiski neizturama.

Nekādā ziņā nevar apgalvot, ka tiklīdz organizācijā parādās sievietes, tā organizācija kļūst par stulbi birokrātisku un formālu kantori, kuram ir nospļauties uz tā funkciju izpildi pēc būtības. Tāpat nepareizs ir Bereskova apgalvojums, ka totalitārie komunisti apzināti pārpildīja kantorus ar bābām, lai vieglāk tās vadītu. Patiesībā vadīt sievietes nebūt nav tik viegli, vīrieši salīdzinājumā ar bābām ir vistīrākie enģelīši.

Sievietēm organizāciju birokratizācijā ir sekundāra loma. Sākumā pašā organizācijas augšā tā pārvēršas par stulbu birokrātisku un formālu kantori (vai reizēm uzreiz tāda arī tiek radīta), pēc tam šī apstākļa dēļ no attiecīgās organizācijas aiziet visi vīrieši [visi īstie vīrieši, kuriem attiecīgi darba apstākļi ir neizturami] un tad atbrīvojušās vietas tiek aizpildītas ar sievietēm. Kopumā birokratizācija nav sieviešu vaina, bet gan tā ir liela mūsu kopēja nelaime.

Sākumā bija vīrieši…

Tagad laiks pievērsties raksta galvenajam objektam, Krievijas tieslietu sistēmai, mūsu tā saucamajiem „neatkarīgajiem” tiesnešiem.  [Viss turpmāk aprakstītais lielā mērā attiecas arī uz Latviju.]

Ja esat vērīgi, tad noteikti būsiet pamanījuši, ka kopš „pārbūves” sākuma [PSRS fundamentālo reformu nosaukums, kuras sākās 1985.gadā] publiski pieminamo tiesnešu vidū gandrīz nemaz nav sastopami vīrieši. Mūsu tiesas ir kļuvušas par bābu mītnes vietām. Par ko tas no liecina? Pareizi, par to, ka mūsu tiesas ir pilnībā birokratizētas un ka lietu būtībai (taisnīgas tiesas spriešanai) tiesās jau sen nav nekādas nozīmes.

Padomju Savienības tiesu birokratizācija sākās pēcstaļina laikā, kad no tiesnešiem tika pieprasīti lēmumi, kuri pēc būtības nav saskaņā ar likumu, bet kuri ir vēlami kompartijas nomenklatūrai. Staļina laikā nekas tāds nenotika. Staļina laikā tiesnešiem bija jāpakļaujas tikai un vienīgi likumam, kas ir loģiski, jo viņš personiski nebūtu pieļāvis, ka kāds valstī, jo īpaši tiesnesis, nepilda viņa paša personiski izstrādāto Konstitūciju [domāta satļinlaiku PSRS konstitūcija].

Piemēram, kad propagandiskos nolūkos ir nepieciešams parādīt „Staļina režīma nelikumības”, bieži atceras par vienu bijušo NKVD darbinieku, „vecās gvardes” boļševiku Mihailu Kedrovu (1878-1941), kurš neilgi pirms kara tika vainots valsts nodevībā un par to tika tiesāts. PSRS Augstākās tiesas kolēģija viņu attaisnoja, bet kolēģi no NKVD viņu neatbrīvoja un pēc kara sākuma viņš tika nošauts, kad par PSRS augstākās varas orgānu bija kļuvusi Valsts Aizsardzības komiteja. Mūs šai gadījumā interesē nevis tas, ka Kedrovs tika nošauts, bet gan tas, ka tiesneši pieņēma lēmumu, kurš kardināli atšķīrās no augstākās valsts varas ieskatiem.

Ņikitas Hruščova (1894-1971) valdīšana Padomju Savienībā sākās ar zemisku Lavrentija Berijas (1899-1953) nogalināšanu un to daudzu nevainīgo cilvēku nogalināšanu, kuri vēlāk tika apsaukti par „Berijas bandu”.  Šīs nelietības piesedza un attaisnoja tiesneši. Tiesneši šai laikā kļuva par galvenajiem atklātu nelikumību līdzdalībniekiem. Viņi ar saviem spriedumiem nogalināja tos, kuriem saskaņā ar likumu nemaz nevarēja piespriest nāvessodu. Viņi likumam piešķīra atpakaļejošu spēku, pielietojot sodu, kurš nebija paredzēts likumpārkāpuma izdarīšanas mirklī. Sākot ar Hruščovu tiesneši pārstāja vadīties no likuma un sirdsapziņas. Par viņu likumu un sirdsapziņu kļuva kompartijas birokrātiskais aparāts, bet konkrēti – prokurots. Gudrās kompartijas vadītā prokuratūra taču nekādi nevar kļūdīties, attiecīgi tas, ko prokuratūra ir norīkojusi par vainīgu, noteikti ir jānotiesā.

[Šī ir ļoti būtiska nianse arī mūsdienu Latvijas t.s.”tieslietu sistēmas” izpratnei. Pietiekami plaši jau ir zināms, ka bijušie prokuratūras darbinieki parasti kļūst par veiksmīgiem advokātiem. Tāpat publiski ir izskanējuši gana daudz gadījumu, kad šādi bijušie prokuratūras darbinieki – advokāti vienkārši sarunā ar tiesnešiem spriedumus. Te labi tiek izskaidrota šīs parādības būtība un parādīts tas, ko mūsdienu Latvijā zina tikai nedaudzi informēti speciālisti – ka galvenais Latvijas nelikumības un netaisnības perēklis ir tieši prokuratūra, gan bijušā LPSR prokuratūra tās bijušo kadru veidolā, gan arī pašreizējā „neatkarīgās” Latvijas prokuratūra tās esošo un mūslaiku bijušo kadru veidolā. Pārējie tieslietu sistēmas elementi (policija un tiesas) kā bija agrāk pakļauti prokuratūrai, tā ir pakļauti joprojām (policija tieši, tiesas netieši). Bet prokurori savukārt ir tieši valdošo politisko aprindu (agrāk kompartijas, tagad biznespartiju klāstera) interešu realizētāji]

Kāda ir tiesneša darba būtība? Tiesnesim ir jāizanalizē lietā esošie pierādījumi un, vadoties no likuma, jāpieņem patstāvīgs lēmums. Tas ir vistīrākais vīriešu darbs. Bet, ja tu esi spiests pieņemt tikai to lēmumu, kuru pieprasa prokurors, ja tava paša personiskā analīze nevienam nav vajadzīga, tad kā gan vīrietis (un arī daudzas sievietes) var strādāt tādu darbu? Tādu darbu var strādāt tikai un vienīgi bābas [te un turpmāk autors cenšas nodalīt normālas sievietes no morāli kritušām sievišķīgām būtnēm, saucot tās par bābām]. Tādējādi vīrierieši masveidā sāka iet prom no tiesām, bet tiesas kļuva par bābu nelietības un zemiskuma paradīzi.

Tiesājot Andreju Sokolovu [domāta 1999.gada tiesa pār 18 gadīgu jaunieti, kurš tika tiesāts kā terorists (soda ziņā viens no bargākajiem pantiem) par neliela Nikolaja II pieminekļa spridzināšanu, kurš nodarījuma rezultātā tikai ieplaisāja ], bāba – prokurore paziņoja, ka it kā arī PSRS laikā viņa esot atteikusies no apsūdzības uzturēšanas (kas bija ceļš uz attaisnošanu), ja esot redzējusi, ka apsūdzētais neesot vainīgs. Tas ir parasts nelietīgu bābu blefs. Viens no PSRS sabrukuma laiku galvenajiem argumentiem pret Padomju Savienību bija apstāklis, ka Padomju tiesneši nekad neattaisnoja apsūdzētos. Tas bija fakts. Bet tas arī bija pavisam cits PSRS nekā tas, ko radīja Staļins.

Pēc Lielā Tēvijas kara sākuma [vācu iebrukums PSRS 1941.gada vasarā] valsts izdzīvošanai kritiski bija ievērojami paaugstināt disciplīnu, attiecīgi tiesnešiem tika pieprasīts  realizēt daudz stingrāku un nežēlīgāku  sodīšanas politiku.1941.gada jūlija un augusta laikā Maskavas tiesas kolēģija pirmajā instancē izskatīja 157 apsūdzēto lietas. 116 tika notiesāti (5 ar nāvessodu). 14 apsūdzēto krimināllietas tika pārtrauktas, bet 27 cilvēkus tiesa attaisnoja „pierādījumu trūkuma dēļ”. Un to laiku tiesnešiem bija nospļauties, ka NKVD un prokuratūra šos cilvēkus uzskatīja par vainīgiem, tieneši vadījās no likuma un paši patstāvīgi pieņēma lēmumu vai cilvēks ir vainīgs, vai nav.

Staļina laikā tiesnesim pašam bija jāizanalizē lieta, tāpēc par tiesnešiem bija vīrieši, bet valstī tik tiešām bija īsta tieslietu sistēma. Tas nevarēja neatsaukties arī uz noziedzības līmeni. Neskatoties uz to, ka staļinlaiku PSRS tiesās tika attaisnots katrs piektais apsūdzētais, slepkavību skaits pirmskara PSRS (170 miljoni iedzīvotāju) 1940.gadā bija 6549 gadījumi.2001.gadā „laimīgotajā, civilizētajā un demokrātiskajā” Krievijā ar tās 148 miljoniem iedzīvotāju un gandrīz pilnībā bābām nokomplektēto tiesnešu un prokuroru sastāvu slepkavību skaits joprojām pārsniedz 30 tūkstošus, lai gan tiesas joprojām gandrīz nevienu neattaisno. Lūk šie 30 tūkstoši slepkavību ir „bābu tiesvedības” rezultāts, jeb, precīzāk sakot, sekas tam, ka Krievijā tieslietu sistēmas pēc būtībs nav [arī Latvijā nav tieslietu sistēmas, bet ir tikai neliešu bandu aizsardzības un patvaļas piesegšanas sistēma].

Vienas tiesneses darba epizode

Tagad pastāstīšu par savu personisko pieredzi saskarē ar tieslietu sistēmas bābiešiem. Aizpagājušajā gadā [2000.gads] man radās labs iemesls, lai personiski iepazītos ar Maskavas tiesām. „Neatkarīgās avīzes” vēsturnieks Anfilovs uzrakstīja recenziju par manas avīzes „Duelis” rakstu krājumu „Karš un mēs”. Uz šo viņa rakstu es atbildēju ar citu rakstu „Duelī”. Bet, kas ir pats galvenais, Anfilovs savā „recenzijā” man piedēvēja tādus vārdus, ko es nebiju teicis, kas ir meli. Attiecīgi man radās tīri likumīgs un dzelžains iemesls piespiest „Neatkarīgo avīzi” atsaukt Anfilova teikto. Labprātīgi avīze to atteicās darīt, tāpēc es griezos tiesā.

Jurijs Muhins

Jurijs Muhins

Tiesa gan eksperiments nesanāca pilnīgi veiksmīgs, jo manu prasību norīkoja izskatīšanai Meščanskas rajona tiesā, kas Maskavas juristu vidū ir ieguvusi kloākas slavu dēļ visnelietīgākā tiesnešu sastāva. Būtu labi, ja mana lieta nokļūtu mazāk nelietīgā tiesā, jo tagad zinoši ļaudis var teikt: „Bet ko gan citu Tu gaidīji, tā taču ir Meščanskas tiesa.”Bet izvēles man nebija.

Lieta tika vilkta ilgi, bet man nebija kur steigties un beigās pēc gada tika nozīmēta tiesas sēde, ko bija jāvada tiesnesei Irinai Makarovai.

Aizeju uz tiesu. Pie durvīm darba kārtība: mana un vēl divas citas lietas tiek skatītas pirmās pulkstens 09:45, bet ceturtā lieta 10:00. Atnāca „Neatkarīgās avīzes” advokatesa un atveda sev līdzi Anfilovu. Advokatesa iegāja pie tiesneses, viņas 5 minūtes kaut ko pačaloja un „viņas augstība” Irina Makarova sāka tiesu, izskatot manu lietu pirmo.

Es pietiekami bieži lasu lekcijas gan strādniekiem, gan inteliģentiem un esmu iemācījies jau pēc klātesošo acīm noteikt vai manis teikto klausās vai arī ne (tas nav grūti). Tad lūk, ne Irina Makarova, ne advokatesa neklausījās ne to, ko teicu es, ne to, ko stāstīja Anfilovs. Viņas vienkārši pieklājīgi sēdēja un gaidīja, kad mēs beigsim runāt. Tiesnese neuzdeva nevienu jautājumu par lietas būtību, bet advokatesa, lai gan uzdeva dažus jautājumus (viņai nejautāt būtu bijis pārlieku nepiedienīgi), tomēr nemaz neklausījās ko es uz tiem atbildu. Pēc tam Irina Makarova aizgāja apspriesties pati ar sevi un iznākot paziņoja savu lēmumu atteikt manu prasību.

Sākumā es domāju, ka varbūt šī Makarova ir vienkārši muļķe. Pastulbs bērnelis, kuru tētuks sākumā iekārtoja juridiskajā fakultātē, bet pēc tam tiesā. Nē, nekā tamlīdzīga. Kā cilvēks, viņa ir pietiekami gudra. Viņa apzināti deva spriedumu, kurš ir acīmredzamā pretrunā lietas faktiskajiem apstākļiem.  Uz manu pieprasījumu uzrādīt manu darbu citātus, kas ir izmantoti Anfilova „recenzijā”, ne viņš ne viņa advokatesa tā arī atbildēt nespēja, attiecīgi melošanas fakts tika pierādīts un Makarova to saprata pat būdama pusmiega stāvoklī.

Bet tāpat viņa deva tādu lēmumu kādu deva un tādējādi veica kriminālnoziegumu par ko ir paredzēts sods pēc Krievijas kriminālkodeksa 305.panta. Lai piesegtu šo noziegumu viņa falsificēja pati savu spriedumu [tas ir ierakstīja tajā patiesībai neatbilstošus faktus; tā ir iecienīta falsifikācijas metode arī Latvijas tiesās un valsts iestādēs vispār, tikai reti kurš saprot, ka tā ir falsifikācija un ka par to pēc būtības pienākas bargs sods, jo īpaši, ja to dara amatpersonas]. Konstatējošajā daļā viņa uzskaitīja tās Anfilova „recenzijas” daļas, kuras es nemaz neprasīju atsaukt, neko par viņām neteicu un nerakstīju, toties tika ignorētas tās melīgās daļas, kuras es prasīju atsaukt un par kurām biju uzrakstījis tiesas pieteikumā. Kaut kas viņai tai tiesas spriedumā bija jāraksta un kaut kā tas jāpamato, attiecīgi viņa falsificēja tiesas lēmumu un parādīja mani kā stulbeni, kurš ir atnācis tiesāties par visādām muļķībām.  Viņas kļūda bija apstāklī, ka viņa tā arī nesaprata par ko ir runa un spriedumā kā faktu vārds vārdā atkārtoja tos melus par ko es arī iesniedzu prasību.

[Uzskatot nepatiesas informācijas ierakstīšanu lēmumā par tiesneses kļūdu, autors pats kļūdās, neizprotot šī soļa patieso būtību, kas ir piedot meliem jeb neesošai lietai faktiskas un esošas statusu. Bija meli, kur viena puse saka vienu, bet otra, ko citu. Vidusmēra cilvēks, kurš negrib, nespēj vai nevar iedziļināties, nezina kā ir patiesībā. Bet, lūk, tiesnese ieraksta šos melus lēmumā kā faktu un viss ir skaidrs, nu ir zināms kā bija patiesībā, jo ir taču tiesas spriedums un tur tas ir ierakstīts. Un ej tagad vispār pierādi ka tā nebij un ej pierādi to vidusmēra pilsonītim. Tiesnese savu „ darbu”  ir izdarījusi un viņa tā dara tāpēc, ka zina, ka kontroles nav un viņai par to nekas nebūs. Latvijā notiek tieši tāpat un tieši pēc šāda principa tiek legalizēti meli pret vecākiem legālajās bērnu izlaupīšanas no ģimenes lietām, tikai tur vēl pirms administratīvās tiesas ir bāriņtiesas, kuras var piedot formāli legālu statusu gandrīz jebkādiem meliem tikai sastādot dokumentu un ierakstot tur visu, kas ienāk prātā.]

Šokējošākais ir tas, ka tā lieta ir bezgala vienkārša un pat katram nespeciālistam saprotama. Man šī vizīte bija kaut kas līdzīgs zoopark apmeklējumam, bet „Neatkarīgai avīzei” šis vecais melis Afanasjevs  tā īsti arī nav vajadzīgs, jo viņiem avīzē ir pietiekami daudz gudrāku un viltīgāku apmelotāju. Tad kāpēc Makarova gāja uz noziegumu? Kāpēc pēc tam centās, lai lēmumā to noslēptu? Iespējams, ka viņa saņēma kukuli, jo par kaut ko viņas tomēr tās piecas minūtes runāja, bet nedomāju, ka „Neatkarīgā avīze” dotu šāda sīkuma dēļ kukuli.

Uzskatīt,ka tas tika izdarīts politisku iemeslu dēļ arī nevar, jo te vispār nav nekādas politikas. Te visdrīzāk ir tīrs bābu fenomena piemērs.

Mazliet par mīļajām dāmām

Mēs vīrieši sev esam radījuši mītu par sievietēm kā par kaut kādām labsirdīgām, mīļām, visupiedodošām būtnēm. Ir vīriešiem tāda vājība, viņi grib, lai sievietes tādas būtu. Tai pat laikā bābas daudzkārt pārspēj vīriešus nelietībā, sirdsapziņas trūkumā un tādā bezjēdzīgā un stulbā ļaunumā. Tas laikam ir kaut kas no dabas. Tie, kuri labi pārzina suņu dabu, var apliecināt, ka ierobežotā teritorijā var mierīgi sadzīvot liels skaits tēviņu, bet ne vairāk kā viena mātīte. Divas mātītes nepārtraukti nežēlīgi plēsīsies savā starpā pat ja tā ir māte ar meitu.

Lūk viens cits piemērs no manas tālas pagātnes pieredzes. Vīrietis – vadītājs, kuram bija pakļauts neliels sieviešu kolektīvs, gatavoja plakātveida apsveikumu starptautiskai sieviešu dienai  8-ā martā. Pie rokas nebija atbilstošas atklātnes un viņš nolēma izdaiļot apsveikumu ar vienas darbinieces fotogrāfiju, kas bija uzņemta speciāli goda dēlim. [Padomju laikā labākie darbinieki tika publiski sumināti, tai skaitā ar „Goda dēļa” palīdzību, kurā tika izvietoti labāko darbinieku fotoattēli un nereti arī apraksti par viņiem un viņu veikumu.] Un viņš to fotogrāfiju neizmantoja, uzsverot konkrētās darbinieces profesionālos nopelnus, bet tikai tīri mākslinieciski kā sievišķības paraugu. Rezultātā nekavējoties visas bābas sāka vajāt šo „laimīgo”. Pus gadu viņas visas kopā draudzīgi darīja viņai visādas dažāda mēroga nelietībiņas un, kad apjukušais vadītājs viņām visām ultimatīvā formā pieprasīja vai nu to pārtraukt vai iesniegt atlūgumu, viņas iesniedza atlūgumu. Vīrietim bābu psiholoģiju ir ļoti grūti saprast, ja maz tas vispār ir iespējams.

Novērtējiet sekojošu faktu. Visās „skaļajās” pēdējo laiku lietās obligāti figurē tiesnese-bāba. Jūs varat ņemt tiesu par to pašu Andreju Sokolovu vai Lužkova tiesu pret Dorenko, vai tiesu pār Tamāru Rohlinu. Bet pēc jau citētā Abramkina datiem tiesnešu sieviešu skaits Krievijā tikai 1,5 reizes pārsniedz tiesnešu-vīriešu skaitu. Kāpēc tad „skaļajās” lietās nav redzami vīrieši? Tāpēc, ka tās ir „skaļas” lietas, kas uzreiz nozīmē, ka tās ir arī nelietīgas lietas, kurās ir jādod prettiesiski lēmumi. Sirdsapziņas atliekas vīriešiem liek izvairīties no šādām lietām un izgrūst savā vietā bābas, bet bābām tas viss ir pie kājas. Bābas ne tikai nejūt savu zemiskumu, bet viņas to pat izbauda!

Lūk, Valentīns Abramkins pasaka, ka statistiski sievietes-tiesneses dod visbargākos lēmumus sievietēm. To vēl kaut kā varbūt varētu saprast: iepriekšējā dienā vīrs dejojot apgramstīja partneri vai arī no rīta spogulī parādījās sirms mats. Nu kā te lai neiešķiebj maksimālo termiņu sievietei, kurai vēl nav sirmu matu? Bet kāpēs sievietes-tiesneses dod maksimālus termiņus pusaudžiem un minimālus recidīvistiem? Kā to lai saprot? [Ar recidīvistiem, kā reiz viss ir skaidrs – tīri sievišķīgas simpātijas.]

Tāpēc es neņemos spriest kāpēc tiesnese Irina Makarova izdarīja kriminālnoziegumu un deva tik klaji pretlikumīgu lēmumu, bet savā ziņā esmu viņai pateicīgs par to, jo tas ļāva man turpināt personiski iepazīties ar Maskavas tiesu.

Nestrādāsim un nepiespiedīsiet mūs strādāt!

Tātad, es iesniedzu kasācijas sūdzību Maskavas tiesā un pēc pavēstes saņemšanas ierados uz izskatīšanu. Tur bija trīs tantes melnos paltrakos, vienai uz galda kaudze ar lietu mapēm. Viņa atrod mapi ar manu lietu un sākas manas sūdzības „izskatīšana”.

Kas te ir jāpiebilst? Ja tiesnesis lietu nevis izskata, bet tikai dod lēmumu, tad šis lēmums uzreiz jau ir prettiesisks, jo nevar rasties tiesvedības lēmums bez pašas tiesas. Tas ir absurds. Tāpēc, lai tiesneši tik tiešām tiesātu, nevis tikai imitētu tiesāšanu, Krievijas procesuālais kodekss pieprasa no viņiem ievērot noteiktu kārtību un lietu izskatīšanas etapus.

Manā gadījumā 301.-304.panti nosaka sekojošu izskatīšanas kārtību. Tiesnesis – ziņotājs izklāsta pārējiem tiesnešiem: 1) lietas apstākļus; 2) Pirmās instances (manā gadījumā Meščanskas rajona tiesas)  tiesas lēmuma saturu; 3) manas sūdzības argumentus un citus materiālus (manā gadījumā citu materiālu nebija). Pēc tam uzklausa sūdzības iesniedzēju un citas personas (manā gadījumā citu personu nebija).Pēc tam tiesai ir jāiet uz apspriežu istabu un jāpieņem lēmums.

Manu sūdzību trīs bābas „izskatīja” sekojoši. Tiesnese – ziņotāja pilnībā ignorēja pirmo punktu un uzreiz ķērās pie Makarovas lēmuma. Pie tam viņa nevis stāstīja par lēmumu, jo redzēja to pirmo reizi, un pat ne lasīja. Viņa šo lēmumu tikai caurskatīja, informējot kolēgas par atsevišķiem atslēgvārdiem un frāzēm, ko redzēja. Tas izskatījās apmēram šādi: „M-m-m… Muhina sūdzība pret „Neatkarīgās avīzes” redakciju… m-m-m… lūdz likt atbildētājam… m-m-m … tiesa sūdzību noraida”. Tiesa gan, spriežot pēc pārējo bābu sejas izteiksmēm, arī šī informācija viņām nebija vajadzīga. Tālāk ziņotāja nemaz negrasījās informēt par manas sūdzības argumentiem, bet uzreiz deva man vārdu.

Es pacentos izklāstīt savas sūdzības argumentus pats, kas turpinājās līdz pirmajai pauzītei, ko ieturēju, lai mazliet atvilktu elpu no runāšanas. Tantes uzreiz piecēlās un gāja „apspriesties”. Es viņām saku: „Es vēl nepabeidzu!”, uz ko viņas man atbild: „Mums viss ir skaidrs!” Neatlaižos un saku: „Bet es taču nemaz jums vēl nepateicu, ko tieši es gribu?” uz ko man atkal atbild: „Mums viss ir skaidrs!” un aiztaisa durvis.  Visas šīs darbības, kopā ar manas pases apskati, ilga kādas minūtes 3. Apspriede ilga minūtes 5 pēc kā tika nolemts atstāt spēkā Makarovas lēmumu. Bet kāds gan cits lēmums varēja būt, ja viņas nemaz negrasījās izskatīt manu lietu? Tātad arī šīs rūdītās kriminālnoziedznieces (pēc tā paša 305.panta) deva pilnīgi acīmredzami prettiesisku lēmumu, pie tam atklāti, manā acu priekšā un nemaz nekautrējoties.  [Arī Latvijā tiesas neizskata lietas pēc būtības, bet tikai vai nu likumisko nelikumības, noraida sūdzības un atstāj spēkā nelikumīgos spriedumus vai arī apstiprina safabricētas lietas.]

Kas šajā tiesā bija interesanti? Man ir liela pieredze un esmu redzējis birokrātiju daudzās tās izpausmēs, kvalitātēs un mērogos, sākot no pilsētu tiesām un beidzot ar ministriem un prezidenta administrācijas darbiniekiem. Un arī agrāk Padomju laikos birokrāti nebija nekādi eņģelīši un varēja darīt kas ienāk prātā, kaitējot viņiem uzticētā darbas lauka būtībai. Bet neskatoties uz to viņi visi vienmēr ievēroja sava amata formālās prasības. Tas ir, ja ir noteikts, ka cilvēks ir jāuzklausa, tad viņš tiek ārišķīgi uzklausīts, ja birokrāts ir sāņēmis vēstuli, tad viņš formāli, bet tomēr atsūta atbildi.  Lai gan šie birokrāti nestrādāja, bet viņi vismaz imitēja darba procesu. Bet kā gan savādāk? Kā gan citādi var paskaidrot par ko tev algu maksā?

Tad lūk Maskavas tiesā birokrātiskie nelieši man parādījās līdz šim vēl neredzētā veidolā: viņiem jau ir kļuvis pārāk apgrūtinoši pat imitēt strādāšanas procesu.

Es neesmu vienīgais

Tagad pāriesim pie statistikas. Pus gadu pirms es sāku savu ekskursiju pa tiesām, vienas mācību iestādes juridiskās fakultātes studenti sava praktiskā darba ietvaros no 24.05.2001 līdz 11.05.2001 apmeklēja Maskavas tiesu un fiksēja tur pamanītās acīmredzamās nelikumības.  Lūk studentu vispārinātas piezīmes par novēroto:

1. Tiesa cenšas maksimāli „noslēpties” no pilsoņiem:
- Uz kabinetu durvīm nav norādes.
- Tiesu kolēģijas sastāvi tiek paziņoti neskaidri un nenorādot tiesnešus, kuru uzvārdi tiek nosaukti, tas ir klātesošie praktiski nezina, kurš viņus tiesā, kāds uzvārds ir tiesas priekšsēdētājam un kāds tiesnesim-ziņotājam.
- Pat tiesnešu uzvārdi un iniciāļi „nav izpaužami” un noskaidrot tos bijām spiesti puslegālām metodēm.
- Tiesas kancelejas darbiniekiem ir aizliegts paziņot ne tikai tiesnešu kabinetus, bet pat tiesas satāvu priekšsēdētāju kabinetus.
- Tiesas sēdes bez pamatojuma un bez argumentācijas tiek pasludinātas par slēgtām, pie tam uzreiz vienlaicīgi vairākās pēc kārtas izskatāmās lietās un vēl pirms pašu sēžu sākuma.

2. Necieņa pret apmeklētājiem
- 25.04.2001 pieņemšana pie tiesas priekšsēdētāja sākās ar lielu nokavēšanos, bet neviens ne tikai neatvainojās, bet pat neatbildēja uz gaidītāju jautājumu vai būs tiesas sēde, lai gan pats priekšsēdētājs atradās savā kabinetā.
- Uz pieņemšanu pie tiesu vadītājiem pieraksta tikai par uzraudzības jautājumiem, lai gan pilsoņiem ir tiesības ierasties vizītē pie jebkuras amatpersonas par jebkuru jautājumu, kas ir tās kompetencē, un amatpersonai šāds apmeklētājs ir jāpieņem.
- Tā vietā, lai ietu apspriesties uz apspriežu telpu, tiesneši vienkārši palūdz visiem pārējiem iziet.
- Tiesneši pārtrauc procesa dalībniekus, nedodot viņiem izklāstīt savu viedokli, sarunājas ar dalībniekiem izteikti necienīgā formā, negaidīti pieceļas un iet pieņemt lēmumu…

Te piebildīšu, ka studenti neiedziļinājās nevienā no lietas būtībā un tikai fiksēja tiesvedības procesa ārējo formu.

[Te jāpiebilst, ka par dažiem jautājumiem Krieviju nīstošie Latvijas nacistiski orientētie urāpatrioti var uzgavilēt, jo daži šeit pieminētie pārkāpumi Latvijas pseidotiesās nav sastopami – dažus tiesvedības ārējos atribūtus Latvijas „ tiesneši”  tomēr ievēro, bet priecāties te nav par ko, jo pati būtība Latvijā ir tieši tāda kā autors apraksta. Arī Latvijas tiesnešiem ir pilnīgi nospļauties uz likumu un tiesneša misiju, viņi vai nu atstrādā savus pelēkos ienākumus vai nu pilda politekonomiskās varas norādījumus vai arī pēc iespējas ātrāk un ar mazāku piepūli mēģina atkratīties no darbiem, kuri nedod nekādu personisku labumu. Un šai ziņā Latvijas „ tiesnešiem” ir radīti viskomfortablākie apstākļi, vismaz administratīvā tiesā noteikti. Ir pat tā, ka tiesnesis var lēmumu uzreiz nepaziņot, kas ir absurds, jo tas pilnībā devalvē tiesvedības procesu, tiesas protokolā var neatspoguļot visu tiesā notiekošo, kas tiek izmantots, lai nedokumentētu neērtos notikumus un, nepieciešamības gadījumā, pat atklāti falsificētu protokolus un pusēm ir iespējams iesniegt papildus materiālus pat pēc tiesas sēdes, kas nozīmē, ka lēmumu „sarunātājiem” tiek dotas plašas un ērtas iespējas vēlākai lēmuma sarunāšanai, tai skaitā iespēja pēdējā mirklī, nevienam nezinot, iesmērēt kādu dokumentu, ko tiesnesis izmanto kā argumentu vajadzīgajam lēmumam, un otra puse par to uzzin tikai no oficiālā tiesas lēmuma teksta.]

Pēc dažām lietām, kurās studenti neatrada pārkāpumu, ir redzams, ka tik atklāti ciniski-nekaunīga attieksme tiesnešiem nav kaut kas objektīvs: ja viņi grib, tad viņi prot izskatīt lietas kā nākas, vismaz pēc ārējās formas. Bet grib viņi to reti, visbiežāk viņiem patīk izbaudīt savu nelietību.

Šis studentu pētījums mums beidzot uzrādīja arī tiesnešus-vīriešus, bet no viņu esamības Maskavas tiesā vieglāk nepaliek. Un tas nav tikai tāpēc, ka 90% visu lietu izskatīja bābu kolektīvs. Lieta tāda, ka vīrietis, kurš strādā tādos apstākļos (tātad viņu tie apmierina), visbiežāk pēc sava domāšanas veida no bābām ar maz ko atšķiras.

Patiesībā bābai kā sievietei (kura tikai formāli ir sieviete) vienmēr ir tikai otršķirīga loma. Visas riebeklības sākumā pastrādā vīrieši: tie ir viņi, kuri dēļ sava slinkuma, stulbuma un nelietības rada birokrātiskas organizācijas un tikai pēc tam šajās organizācijās barojas un izpaužas bābas. Visas nelietības pasaulē sākotnēji nāk no tiem, kuri formāli skaitās par vīriešiem.

[Nobeigumā autors netieši pieskaras citai pasaulē ļoti aktuālai problēmai, tas ir vīriešiem, kuri „tikai formāli skaitās  vīrieši”. Katrs var minēt trīs reizes, kuri ir tie, kas kā zivs ūdenī jūtas bābu sabiedrībā, kuriem ir bābu psiholoģija un kuri „tikai formāli skaitās  vīrieši”?! Jeb citiem vārdiem sakot – kuri ir tik drausmīgi „diskriminēti”, ka viņu „tiesības” ir speciāli jāizdala, viņi jāpaceļ pāri visiem citiem, piešķirot tiem mūžīgo upuru, svēto un neaizskaramo oreolu, un viņu maksimālam komfortam un iegribu apmierināšanai kardināli jāmaina visa sabiedriskā struktūra?!]

Jurijs Muhins
/26.03.2002/

Avots:

http://www.kbarieru.info/201014/?14_8_1

Informācijas aģentūra
/28.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Vecvectēvs nogalina ukraiņu izvarotāju

Oļegs Mihņuks

Oļegs Mihņuks

Pēc Ukrainas preses ziņām Luganskas apkārtnē ir nogalināts autoratīvs nacistisko vienību komandieris Oļegs Mihņuks (Олег Міхнюк). Ukraiņu prese raksta: „20.augustā kaujās par Luganskas atbrīvošanu krita Maidana Pašaizsardzības vienību „8-ā simta” komandieris Oļegs Mihņuks.” Dēļ savas Afganistānas kara pieredzes Mihņukam „Maidanā bija liela autoritāte”. Mahņuks Padomju laikā bija arī aktīvs komjaunatnes organizācijas dalībnieks.

Vēl Ukraiņi ziņo, ka „varoņa” bēres notiks 22.augustā Kijevā un izvadīšana notiks no Maidanas laukuma. Patiesību par Mihņuka bojāejas apstākļiem Ukrainas prese neraksta, jo tie ne tikai ir pretīgi apkaunojoši, bet arī ir ļoti raksturīga Ukrainas bruņotajiem formējumiem gan Austrumukrainā, gan arī visā Ukrainas teritorijā (Ukrainā ir strauji pieaudzis nepilngadīgu meiteņu pazušanas gadījumu skaits).

2014.gada 20.augustā Oļegs Mihņuks, kurš karo netālu no Luganskas bēdīgi slavenā nacistu bataljona „Aidar” sastāvā, kopā ar diviem saviem padotajiem nolēma „atslābināties” labākajās okupantu tradīcijās un „palietot” vietējās meitenes. Ilgi dzenoties pakaļ vienai nepilngadīgai meitenei, Mihņuks ar līdzbiedriem iedzina viņu šķūnī, kur mēģināja izvarot. Šai brīdī izvarotājus pārsteidza meitenes 82 gadus vecais vecvectēvs, kurš ar „divstobreni” nogalināja divus uzbrucējus. Kamēr večuks pārlādēja ieroci, trešais varmāka aizbēga.

Pasaucis palīgā līdzbiedrus no „Aidara”, aizbēgušais varmāka atgriezās, lai atriebtos meitenei un viņas ģimenei, bet viņi jau bija noslēpušies. Nesastapuši sava komandiera nāvē vainīgos, satracinātie nacisti nodedzināja ģimenes māju un saimniecības ēkas.

Avots:

http://novorus.info/news/rusmir/26982-http-etoondalivejournalcom-562277html.html

http://ns2.svit24.net/culture/112099-sotnik-afganets-oleg-mikhnyuk-pogib-v-boyu-pod-luganskom

Informācijas aģentūra
/28.08.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Igaunijas prezidenta sieva krāpj vīru

00374_Ilvesa_sieva_krapj_viruIgaunijas prezidenta sieva Evelīna Ilvesa ir pieķerta kaislīgi skūpstoties ar kādu nepazīstamu vīrieti vienā no Tallinas kafejnīcām. Attiecīgas fotogrāfijas un video publicēja Igaunijas žurnāls Kroonika. Pēc žurnāla ziņotā, notikums ir fiksēts 07.08.2014 kafejnīcā Komeet, kur notika  svinības. Pirmajai lēdijai šai iestādījumā bija pasūtīta vieta terasē. Rīta pusē pasākuma dalībnieki sāka izklīst, bet Evelīna Ilvesa palika dejojam ar nepazīstamo vīrieti, kurš ir ievērojami jaunāks par viņu (apmēram 30 gadi). Pāris pameta pasākumu ap pieciem no rīta.

Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess šajā laikā bija Igaunijā. Ne viņš pats, ne Igaunijas prezidenta administrācija nekomentē notikušo. Gadu atpakaļ Evelīna Ilvesa bija iesaistīta skandālā par viņas garderobes tēriņiem oficiāliem valsts pasākumiem. Pēc igauņu laikraksta Eesti Ekspress sniegtajām ziņām kopš 2006 gada tam tiek tērēts 70 tūkstoši eiro gadā.

Evelīna Ilvesa (1968; iepriekšējie uzvārdi Inta un Inta-Lambota), ir uzņēmēja un Igaunijas skrituļslidotāju federācijas prezidente. Uzaugusi Tallinā, absolvējusi Saku ģimnāziju. 1993.gadā Tartu universitātē saņēma bakalaura grādu medicīnā. Ir strādājusi masu muļķošanas jomās – reklāmā un publiskajās attiecībās. No 1996.gada līdz 2001.gadam bija laikraksta Eesti Päevaleht mārketinga direktore. Līdz 2002.gadam viņa vadīja Igaunijas zīmola izveides projektu „Welcome to Estonia”. Ar Ilvesu apprecējās 2004.gadā ar kuru pirms tam dzīvoja civillaulībā un no kura 2003.gadā piedzima meita Kadri Keiu.

Jāatgādina, ka Tomass Hendriks Ilvess (1953) ir igauniski runājošu ebreju izcelsmes amerikānis, kurš ir bēdīgi slavens ar savu galēji radikālo antikrieviskumu un bezgalīgo pielīšanu amerikāņiem. Ilvesam Igaunijā ir tāda pat nozīme kā Latvijā ne mazāk bēdīgi slavenajai prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai (1937), kuras nodevības galējā pakāpe bija dalība pieķerto augsta ranga homoseksuālistu-pedofilu lietas apklusināšanā (Freibergai netiešu mājienu formā tika publiski draudēts publiskot informāciju par viņas dēla homoseksualitāti; draudēja Streips).

Ilvess ir dzimis Zviedrijā un uzaudzis ASV, kur Kolumbijas un Pensilvānijas universitātēs ieguva psihologa grādu. Strādājis par žurnālistu amerikāņu propagandas radio „Brīvā Eiropa”, bijis diplomāts, 1996.gadā – Igaunijas ārlietu ministrs. 2006.gadā, izejot vēlēšanu procedūru, tika iecelts Igaunijas prezidenta amatā. 2011.gadā Ilvesa prezidentūra tika pagarināta.

Avoti:

http://lenta.ru/news/2014/08/22/ilves/

http://www.vesti.ru/doc.html?id=1911299

http://kroonika.ee/eesti/19EC6/

http://www.delfi.lv/video/delfi/igaunijas-pirma-ledija-evelina-ilvesa.d?id=44876402

Informācijas aģentūra
/28.08.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par latviešu tautu

00378_Tautas sacelšanās-ilustrācijaJautājumi par tautas parametriem (etnoģenētiskās izcelsmes sākumu, etnisko komponentu sastāvu, attīstības stadijām, etnisko komponentu sociāli politisko konsolidāciju) ir ļoti seni un komplicēti. Jautājumus uzdod katra tauta, un katrai tautai uz tiem ir savas atbildes.

   Atbildes ir atkarīgas no dažādiem apstākļiem – politiskajiem, ideoloģiskajiem, ģeopolitiskajiem, etnokrātiski ambiciozajiem, valstiski nacionālajiem, koloniālisma stratēģiskajiem, globālās hegemonijas, zinātniskās attīstības, zinātniskās pilnvērtības, zinātniskās autoritātes u.c.

   Tradicionāli atbildes lielā mērā vienmēr ir atkarīgas no tautā dominējošās garīgās atmosfēras. Ja dominē racionāli saprātīga atmosfēra un cieņā ir zinātniskā objektivitāte, tad sabiedriskā doma priekšroku dod no speciālās literatūras iegūtām vispusīgi argumentētām atbildēm. Ja dominē pseidonacionālistisko spekulāciju un šovinistiskas šņorēšanas atmosfēra, tad atbildes ir šarlatāniski fantastiskas un var gadīties, ka pareizi neprot lietot pat jēdzienu „tauta”.

   Turklāt neprot pareizi lietot jēdzienu „tauta” cilvēki, kuri ir ieperinājušies sociālās hierarhijas augstā luktā. Pie mums šajā luktā perinās cilvēki, kurus teorētiski uzskatām par sabiedrības eliti. Teorētiski elite ir sabiedrības tagadnes balsts un sabiedrības nākotnes cerība. Faktiski sabiedrībai nemaz nav cits sociāli politiskais balsts, kuram uzticēt savu likteni. Sabiedrība var uzticēt savu likteni vienīgi elitei.

   Tūlīt sekojošā citāta autors teorētiski ir elitārs vīrietis. Kungs ir žurnālists, politiskais komentētājs lielā izdevumā.

   Citāts ir šāds: „Ar nožēlu jāsecina, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas latvieši joprojām sevi uztver kā tautību, nevis tautu vai nāciju. Ikdienā medijos dzirdam vārdkopas – latviešu tautības, krievu tautības iedzīvotāji utt. No valstiskā viedokļa, saucot kādu Latvijas pilsoni par latviešu, krievu vai kādas citas tautības iedzīvotāju, mēs degradējam Latvijas valstiskumu. Cilvēku kopienas ierindojas dažāda līmeņa kategorijās, kur zemākajā kategorijā ir etniskās grupas, ciltis, tad tautības un augstākajā kategorijā nācijas.[..]Latvieši bija etniskā grupa vai tautība cariskās Krievijas un PSRS laikos. Tagad, kad mums ir sava valsts, mēs vairs neesam nekādi latviešu tautības cilvēki, bet gan latvieši, kuri veido latviešu tautu.Var jautāt – kāda ir atšķirība starp latviešu tautību un latviešu tautu? Pavisam vienkārša. Tautība ir etnisks jēdziens, bet tauta valstisks. Ja gribam, lai latviešus cienītu un nebūtu preambulā jālauza šķēpi par valstsnācijas jēdzienu, ir fundamentāli jāmaina (jāpaaugstina) latviešu pašvērtējums. Ir jāatsakās no latviešu tautības jēdziena un jāpāriet uz latviešu tautas jēdzienu. Diemžēl situāciju sarežģī Satversmē ierakstītā Latvijas tauta (nevis latviešu tauta). Manuprāt, tā ir Satversmes fundamentāla kļūda. Var saprast (bet ne attaisnot) Satversmes tēvus, kuri sarežģītā situācijā, kad tik negaidīti veidojās sava valsts, samulsa un Latvijas valsts pamatos ielika šķībo stūrakmeni – Latvijas tautas jēdzienu”.
   Jāsaka, tik zinātniski aplamu izteikumu kolekciju reti nākas sastapt. Mēdz būt atsevišķas kļūdas. Teiksim, nākamā izglītības un zinātnes ministre Poriņas kundze bez kļūdām vispār neko nav spējīga pateikt. Taču tik liela kļūdu koncentrācija ir retums. Pat Poriņas kundzes diskursā. Citāts burtiski mudž no aplamībām. Tas ir viedoklis, kādu parasti nekomentē, bet ar skumju seju izsaka līdzjūtību ģimenei, draugiem un kolēģiem.

   Nav pieņemts komentēt tik aplamus vārdus kā „cilvēku kopienas ierindojas dažāda līmeņa kategorijās, kur zemākajā kategorijā ir etniskās grupas, ciltis, tad tautības un augstākajā kategorijā nācijas” un „tautība ir etnisks jēdziens, bet tauta valstisks”. Pie tam citāts mudina atcerēties I.Kanta slaveno aforismu: „Mēs sarkstam par citu bezkaunību mūsu apvainošanā”.

   Kunga bezkaunība un nekompetence ir šausmīga. Patiešām viņa vietā ir jāsarkst par sabiedrības apvainošanu neprasmē pareizi lietot vārdus „tautība”, „tauta”, „nācija”. Nav ticams, ka mūsdienu latvieši nepareizi atbild uz jautājumu par savu etnisko piederību. Viņi pareizi atbild uz jautājumu „Kāda ir jūsu tautība?”. Viņi nosauc savas tautas etnonīmu – „latvietis”. Cilvēki zina, ka viņu etnisko piederību latviešu valodā izsaka ar vārdu „tautība”, bet pilsonisko piederību latviešu valodā izsaka ar vārdu „pilsonība” vai „pavalstniecība”.

   Ļoti žēl, ka kungs savā kritiskajā pamācībā reti stulbi apvaino Satversmes veidotājus XX gs. sākumā. Viņu priekšlikums „Latvijas tauta” patiesībā ir ļoti veiksmīgs etnopolitiskais risinājums Latvijas pilsoņu jēdzieniskajā fiksācijā. Šī risinājuma veiksmīgums ne tuvu nestāv šodienas „preambulistu” murgiem par „valstsnāciju”. Turpretī „Satversmes fundamentāla kļūda” ir pēcpadomju „politiķu” Satversmes piemēslošana ar aloģiskām, gramatiskās un stilistiskām kļūdām.

   Interesanti, kur ne visai jaunais kungs ņēma muļķību „Latvieši bija etniskā grupa vai tautība cariskās Krievijas un PSRS laikos”? Padomju laika etnopolitiskajā žargonā latviešus pat atļāva dēvēt par nāciju (tautas „augstāko kategoriju”), jo latviešiem kādreiz bija sava valsts. Padomju laikā arī citas tautas sauca par nācijām. Nācijas godā nokļuva tautas, kuru vēsturē ir sastopama sava valsts. Pat netika ņemts vērā, ka no boļševiku izkropļotā marksisma-ļeņinisma viedokļa tās bija „sliktas” valstis – monarhijas, feodālās, cariskās, kapitālistiskās, buržuāziski nacionālistiskās, buržuāziski fašistiskās valstis. Taču, piemēram, čigānus un lībiešus sauca tikai par tautu, jo viņiem nav bijusi sava valsts.

   Daudzmaz izglītots un saprātīgs cilvēks zina, ka etnosocioloģijā neeksistē tautības jēdziens. Etnosocioloģijā nav svarīgi, vai tauta ir liela vai maza (tātad tikai „tautība”). Zinātne runā par tautām, bet nevis tautībām.

   Mūsdienās izglītoti cilvēki prot pareizi lietot jēdzienu „nācija” un vairs nelieto padomju laiku žargonismu „nacionalitāte”. Tagad neviens nesaka „nacionālā piederība”, bet saka pareizi „etniskā piederība”. Cilvēki zina, ka nācija nav tautas attīstības augstākā pakāpe, bet ir politisks jēdziens valsts pilsoņu apzīmēšanai. XX gs. sākumā mūsu konstitūcijas autori LR pilsoņu (nācijas) apzīmēšanai izvēlējās jēdzienu „Latvijas tauta”.

   Izglītoti cilvēki zina, ka vārds „tauta” vispār ir samērā daudznozīmīgs un daudznozīmībā pretrunīgs apzīmējums. Tāpēc mūsdienu zinātnē un zinātniskajā publicistikā lieto jēdzienu „etnoss” un tādus atvasinājumus kā „etnokulturālā daudzveidība”, „etnonacionālisms”, „etniskums”, „etniskā identitāte”, „etniskā kopība”.

   Ikdienas valodā vārdi „tauta” un „etnoss” mēdz būt sinonīmi. Vēsturiski vēl nesen bija pieņemts ar vārdu „tauta” vīpsnāt par sabiedrības zemākajiem sociālajiem slāņiem. Latviešu inteliģence XIX gadsimta otrajā pusē loloja vārdu „tautiskums”. Ar to apzīmēja t.s. vienkāršās tautas tradīciju un paražu saturiski garīgo tonalitāti. Taču minētā gadsimta beigās latviešu modernisti (Jaunā strāva) pret tautiskumu izturējās skeptiski. Rainis atklāti izsmēja arhaiskos „tautībniekus”. Savukārt padomju periodā jēdziens „tautiskums” ietilpa sociālistiskā reālisma teorijā, tādējādi akcentējot tautas vitalitāti un daiļdarbu tuvību proletariāta un darba zemniecības vitālajai mentalitātei.

   Vīpsnāšana par „tautu” var turpināties arī mūsdienās. Piemēram, šogad rudenī noteikti vīpsnāsim par to, ka gudrā „tauta” atkal ir ievēlējusi parlamentā vecos zagļus, blēžus, muļķus, „preambulistus”. Ar vārdu „tauta” var raksturot dažādu etnosu (tautu) piederību vienam ģeosociālajam organismam. Piemēram, var teikt „Francijas tauta”, „Lietuvas tauta”, „Vācijas tauta”, „Somijas tauta”, „Latvijas tauta”.

   Ja sākās jēdzienu nepareiza lietošana sabiedrības elitē, tad vienmēr loģisks ir jautājums par degradāciju un automātiski nākas domāt par visas sabiedrības (tautas, nācijas, civilizācijas) pagrimumu, novecošanu, bojāeju. Elite ir sabiedrības „galva”. Mēs lieliski zinām, kas sāk pūt vispirms un kas turpina pūt pēc tam.

   Cilvēces vēsture liecina, ka degradācija nav „gals un sākums”, kā poētiski filosofēja Rainis. Degradācija nav kreatīvi perspektīvs gals, pēc kura viss radoši saulaini sākās no jauna. Degradācija ir sākums galam un beigām, pēc kā vairs nekas neseko.

   To uzskatāmi atspoguļo cilvēces vēsture. To profesionāli izskaidro mūsdienu etnoģenētiskās teorijas. Nepārprotami redzot savas elites degradāciju, latvieši var pamatoti jautāt, kādā etnoģenēzes fāzē pašlaik atrodas latviešu tauta. Sastopoties ar pašlaik acīmredzamo elites degradācijas pieaugumu, latvieši var jautāt „Vai mūsu tauta tuvojas galam?”.

   Mūsdienu zinātnē vislielākā autoritāte ir Ļeva Gumiļeva etnoģenēzes pasionārajai teorijai. Tajā runa ir par etnisko sistēmu (tautas, civilizācijas) etnoģenēzes fāzēm. Katrā fāzē ir noteikts etniskās sistēmas aktivitātes līmenis un tā dēvēto pasionāriju (sociāli un intelektuāli aktīvu un enerģisku cilvēku grupu vai atsevišķu personību) dominējošais tips (no velmes labi dzīvot līdz gribai sevi upurēt citu labā). Katrā fāzē ir savs etniskās sistēmas uzvedības tips, etniskās sistēmas specifiska iekšējā komplicētība, etniskās sistēmas gaitas virziens, spēja pretoties un pārvarēt „slimības”.

   Etniskās sistēmas mūža ilgums ir 1200-1500 gadi. Šajā laikā etniskā sistēma pārdzīvo sešas fāzes.

   Pirmā fāze ir sākotnējā kāpuma, pacelšanās, augšupejas laiks, kas var turpināties vairākus gadsimtus. Piemērā Ļevs Gumiļevs min krievu civilizācijas sākotnējo kāpumu XIII-XV gs.

   Otrajā fāzē etniskās sistēmas pasionārā spriedze sasniedz maksimālo robežu. Tātad sasniedz kultūras attīstības kulmināciju. Arī šī fāze var ilgt vairākus gadsimtus (krievu civilizācijā XVI-XVIII gs.).

   Trešā fāze ir lūzuma laiks. Šai fāzei ir raksturīga pasionaritātes strauja samazināšanās, kas var izraisīt etniskās sistēmas sašķelšanos (krievu civilizācijā XIX-XX gs.).

   Ceturto fāzi Ļevs Gumiļevs dēvēja par inerces fāzi, pēc lūzuma fāzes pasionaritātei lēni apsīkstot. Zinātnieks šo fāzi saskatīja rietumeiropiešu civilizācijā XVIII-XX gs.

   Piektā ir obskurācijas fāze. Nosaukums atvasināts no latīņu vārda „obscurans” – aptumšojošs. Ar svešvārdu „obskurantisms” apzīmē tumsonību un nicīgu attieksmi pret izglītotību, inteliģentumu, zinātniskumu. Tātad piektajā fāzē ir konstatējama vispārējā intelektuālā un morālā degradācija. Kā raksta Ļevs Gumiļevs, piektā fāze noslēdzās ar etniskās sistēmas bojāeju vai etnosa pārvēršanos reliktā (tādā veidojumā, kas saglabājies no seniem laikiem). No etniskās sistēmas var atšķelties kāda daļa un ieplūst citā etniskajā sistēmā.

   Pēdējā, sestā, ir memoriālā fāze – pēc obskurācijas fāzē notikušās atšķelšanās etniskās sistēmas palikušās daļas veģetēšana. Šajā fāzē var saglabāties kultūras tradīcijas. Taču šīs fāzes galvenā iezīme ir etniskā homeostāze – dzīve bez izmaiņām, stāvēšana uz vietas, stagnācija.

   Lai atbildētu uz minēto latviešu jautājumu, vispirms ir nepieciešams noskaidrot vairākus momentus. Pirmkārt un galvenokārt ļoti svarīgi ir zināt atskaites punktu. Proti, laiku, no kura sākt skaitīt 1200-1500 gadus. Tātad vispirms ir jābūt informētam par latviešu tautas pastāvēšanas sākumu. Mums ir jāzina, kad radās latviešu tauta.

   Otrkārt, jābūt ir pārliecībai par etnoģenētiskās pasionārās teorijas piemērotību latviešu tautai. Iespējams, latviešiem piemērotāka ir etnoģenēzes homeostāzes teorija, kas izskaidro Āfrikas, Āzijas, Austrālijas, Amerikas daudzu etnosu dzīvi.

   Labi ir zināms, ka etniskās grupas var gadu tūkstošiem ilgi dzīvot bez pasionārijiem. Tādu etnisko grupu dzīve rit bez radikālām izmaiņām un progresīva kulturoloģiskā kāpuma. Etnosu pārstāvjus pilnā mērā apmierina dzīves kārtības patstāvība un mūžīgā nemainība. Viņi ir laimīgi savā dzīvē.

   Par etnoģenēzes homeostāzes teorijas piemērotību latviešu tautai liecina ļoti nopietni vēsturiskie fakti. Līdz šim latviešu garīgajā kultūrā viss vērtīgākais ir radīts ārpus mūsdienu Latvijas teritorijas. Talantīgākie latvieši savu radošo potenciālu realizēja citu tautu vidē un ar citu tautu morālo un materiālo atbalstu. Šo izcili apdāvināto personību darbībai „Latvijas kultūras vēsturē” ir veltīta speciāla nodaļa. Tās ir personības, kuras vislabāk pazīst un augstu vērtē ārzemēs, bet par kurām nav gandrīz nekāda interese latviešu sabiedrībā. 

   Tas ir ļoti būtisks fakts latviešu tautas līdzšinējās dzīves analītikā. Tas liecina, ka latviešu tauta var būt laimīga bez pasionārijiem un pasionāriji vispār neiederas latviešu tautas dzīvē. Precīzāk sakot, iederās vienīgi tādi pasionāriji, kuri enerģiski rūpējās tikai  par savu labklājību. Iederās „veikalnieki” Raiņa terminoloģijā. Kā zināms, Rainis arī neiederējās tautā. Viņš to lieliski saprata un gribēja „iziet no tautas”. Par „veikalnieku” buķeti latvieši var priecāties pēcpadomju laikā. Arī padomju laikā nevarēja žēloties par pašlabuma algotņu trūkumu.

   Ļoti nopietns fakts ir latviešu klasiski nevērīgā attieksme pret intelektuālajām vērtībām un intelektuāļiem, kā arī skaudīgā agresija pret jebkuru pasionāro izpausmi ziedot sevi sabiedrības labā. Sociālo pasionāriju darbība nav iespējama bez sabiedrības vienotības, uzticības un disciplināras bezierunu pakļaušanās līderiem. Kā zināms, mums šajā jomā ir milzīgas problēmas. Katrs sevi cienošs latvietis sevi uzskata par priekšnieku, stratēģi, taktiķi, ideologu, politiķi, valstvīru, zinātnieku, mākslinieku, biznesmeni, pedagogu, ekspertu, analītiķi, propagandistu, Public Relations guru. Katrs sevi cienošs latvietis nekad neuzticēsies un nepakļausies otra latvieša idejiskajai iniciatīvai un gribai, bet gan tūlīt viņu pasludinās par nejēgu un muļķi.

   Par tautas izcelsmi parasti ir diva veida atbildes. Viens veids ir mitoloģiskais un mistiskais, otrs – reālistiskais.

   Cilvēkiem ir noslieksme savu izcelsmi izskaidrot mitoloģiski un mistiski. Platons sevi uzskatīja par jūras dieva Poseidona pēcteci. Vācietis Karls Gustavs Karuss 1848.gadā publicēja darbu, kurā tautu izcelsme skaidrota mistiski. Viņš tautas mistiski oriģināli iedalīja nakts tautās, dienas tautās un rīta ausmas tautās.

   Sarunā par etnosa pirmsākumiem vienmēr tiekamies ar mītu. Par savu izcelsmi etnosi sacer mītu. Tāda tradīcija ir katrai tautai. Tā tas ir arī latviešiem. Pēcpadomju laikā visdažādāko mītu plūdi par senajiem baltiem un senajiem latviešiem iekļuva grāmatās, skolēnu zināšanās, „politiķu” priekšstatos. Protams, dominē tendence akcentēt baltu un latviešu senumu, izcelsmi pirms daudziem tūkstošiem gadu. Latviešus var pasludināt par visvecāko tautu uz planētas. Sastopami mīti par baltu un latviešu etnoģenētisko „tīrību” – nesaplūšanu ar citiem etnosiem. Atsevišķu mītu grupu veido šarlatānu stāstījumi par baltu cilšu sākotni Indijā, pat Amerikā inku zemē.

   Tautas izcelsmes skaidrojuma reālistiskais veids balstās uz zinātniskajiem faktiem. Taču principā jebkurš veids ir saistīts ar jautājumu, kā vispār tauta rodas.

   Zinātne šodien uzskata, ka tautu (etnosu) izcelsmē var novērot tipoloģiski radniecīgus momentus. Gandrīz visu tautu (etnosu) rašanos veicina dzīve kopīgā teritorijā, kopīgā valoda, reliģija, kopīgs ieskats (mīts) par vēsturisko izcelsmi.

   Taču tautu rašanās var būt arī voluntāras gribas rezultāts. Tā, piemēram, senie romieši barbaru ciltis mākslīgi apvienoja frankos, gallos, dākos, ģermāņos. Vācbaltu voluntāras gribas rezultāts lielā mērā ir arī latviešu tautas konsolidācija no Livonijas vietējām ciltīm.

   Latviešu tautas izcelsme līdz šim nav speciāli pētīta. Pieejamas ir vēsturisko materiālu atsevišķas interpretācijas.

   Par latviešu tautas izcelsmi fundamentālākais faktu apkopojums ir izcilā vēsturnieka Indriķa Šterna (1918-2005) divās ļoti biezās grāmatās „Latvijas vēsture”. Pirmā grāmata ir veltīta 1180.g.- 1290.g., otrā – 1290.g.-1500.g. Abas grāmatas var droši slavēt kā visgrandiozāko panākumu Latvijas vēstures izpētē.

   Vērtīgi ir tas, ka vēsturisko notikumu kopainā autors lielu uzmanību velta baltu un somugru cilšu etnoģenēzes procesam. Viņš vēlas noskaidrot, kad radusies latviešu tauta.

   Pirmais, ko viņš paskaidro, ir tas, ka „13.gs. vēl nevar runāt par latviešu tautu”. Mūsdienu Latvijas teritorijā tolaik dzīvoja ciltis: lībieši, kurši, zemgaļi, sēļi, latvieši jeb latgaļi, jo Indriķa hronikā etnonīmi „Lethi” un „Lethigalli” ir sinonīmi. Iespējams, lībieši sacīja „Lethi” vai „Lethigalli”. Savukārt lībiešu formas pārņēma vācieši. Skaidri zināms ir tas, ka latviešu jeb latgaļu cilts dzīvoja  mūsdienu Vidzemē un mūsdienu Latgalē. Tāpēc XX gs. sākumā kaprīzi seperātiskā nodalīšanās Latgalē un latgaliešos ir mākslīga un savā būtībā absurda etnopolitiskā rotaļa. Tie, kuri šodien sevi dēvē par latgaliešiem, ir tādi paši latvieši kā visi pārējie vidzemnieki. Absurda ir pamatetnosa kaprīzā pārvēršanās par subetnosu.

   Indriķa Šterna pirmajā grāmatā ir nodaļa „Senlatvija krusta kara priekšvakarā”. Nodaļā runa ir par vietējās populācijas (apm. 155 000 cilvēku) dzīvi pirms vācu kolonizācijas. Autors raksta, ka sociāli sīkākā vienība bija ģimene. Tālāk sekoja lielģimene. Tā veidojās tad, ja kopā dzīvoja ģimenes divas vai trīs paaudzes. Lielģimeni balti sauca par saimi. Tajā varēja būt apmēram 30 cilvēki.

   Tālāk sekoja dzimta. Autors paskaidro, ka dzimtas bija saimnieciskā apvienība. Tās pārstāvji bija pārliecināti par savu asinsradniecību un ticēja mītam par izcelšanos no kopīgā senča. Dzimtas eksistences teritorija bija ciems ar ciema novadu (laukiem, pļavām, mežiem, ezeriem). Dzimtā varēja apvienoties apmēram 25 lielģimenes, lai vieglāk nodrošinātu savu eksistenci.

   Pirms vācu iebrukuma baltu dzimtas jau bija apvienojušās ciltīs. To veicināja priekšstats par kopīgo izcelsmi, kopīgā valoda, reliģija, tiesības un sociāli politiskā iekārta. Bieži vajadzēja aizstāvēt savu zemi no svešzemju iebrucējiem (vikingiem, dāņiem, zviedriem, slāviem).

   Indriķa Livonijas hronikā cilšu apdzīvotā teritorija ir saukta latīņu vārdā „terra” – terra Semigallia, terra Lettia, terra Lyvonia, terra Selonia, terra Curronia. Vārds „terra” apzīmē zemi.

   Otrajā grāmatā ir nodaļa „Latviešu tautas veidošanās 14. un 15. gadsimtā”. Indriķis Šterns vispirms paskaidro teorētisko pieeju. Viņš atzīst, ka katras tautas veidošanos nosaka trīs faktori – migrācija, asimilācija un vēsture. Praktiski tas nozīmē baltu cilšu un lībiešu iekšējo migrāciju. Tā noslēdzās ar asimilāciju. Acīmredzot cilvēki nebaidījās pārcelties uz dzīvi citā novadā, jo apzinājās savu etnisko radniecību. Migrācija un asimilācija bija psiholoģiski komfortabla izvēle.

   Grāmatā plašāk ir analizēta lībiešu asimilācija baltu ciltīs. XV gadsimtā Vidzemes arhibīskapija tika nodalīta latviešu daļā un lībiešu daļā. XVIII gadsimtā lībiskais novads jau bija latviskojies.

   Autors norāda par antropoloģisko atšķirību izzušanu. Kapulaukos atrasto galvaskausu pētījumi liecina, ka X-XIII gs. starp maztautām vēl pastāvēja samērā krasas antropoloģiskās atšķirības. Tās sāka izzust XIII-XVII gadsimtā, kaut gan arī tolaik Kurzemē un Vidzemē baltu elementiem līdzās vēl lielā mērā saglabājās somiskais (t.i., lībiskais) substrāts.

   Atsaucoties uz J.Endzelīna un citu valodnieku uzskatiem, Indriķis Šterns pievēršās valodas jautājumam. Baltu cilšu valodas bija atšķirīgas – nesaprata viens otru. Zināma radniecība pastāvēja starp zemgaļu un sēļu valodu. Rakstu valoda nebija nevienai ciltij.

   Otrajā grāmatā izmantotie arhīvu dokumenti liecina par vāciešu apzināti realizēto etnopolitiku. Vāciešiem nebija vajadzīgs vietējo cilšu kokteilis. Viņu interesēs bija konsolidēt vienu etnisko formējumu ar vienu valodu, vienu etnonīmu, vienā valodā izdoto reliģisko literatūru, visā pārvaldītajā teritorijā vienu etnopolitisko taktiku un stratēģiju, vienā valodā sagatavoto juridisko bāzi, vienu mācību valodu vietējo iedzīvotāju skolās. Šim nolūkam viņi radīja latviešu literāro rakstu valodu, balstoties uz t.s. vidusdialektu (centrs Jelgavas apkārtne), kā arī piekārtoja etnisko un administratīvo terminoloģiju. Vācieši aizliedza kuršu valodu, un kurši pārņēma zemgaļu valodu (respektīvi, t.s. vidusdialektu).

   No XV gadsimta sākuma vāciešu sastādītajos dokumentos izzuda cilšu nosaukumi. To vietā oficiālajā kancelejas valodā lietoja vārdu (etnonīmu?!) „nevāci” (Undutschen) vai „laucinieki” (lantlude). Varēja lietot arī vārdu „zemnieki” (bauren). 

   XV gadsimta beigās vācieši Livoniju iedalīja divās zonās – latviešu un igauņu. Minētā gadsimta beigās dokumentos parādījās jēdzieni „dzimtcilvēks” (erffman) un „dzimtļaudis” (erff lude).

   Rezumējot etnoģenēzes procesu, Indriķis Šterns akcentē divus momentus. Pirmkārt, viduslaikos tautas jēdziens nepastāvēja. Tā tas bija Rietumeiropā. Livonija nebija izņēmums.

   Otrkārt, viņa ieskatā latviešu tautas veidošanās process ir „izkristalizējies” XVI gadsimtā. Ne visai skaidrs, kā jāsaprot vārds „izkristalizējies”. Pie tam pēc vārdiem par „izkristalizēšanos” I.Šterns tūlīt atsaucās uz Rēveles mācītāja Baltazara Rusova hroniku. Tās otrajā izdevumā 1584.gadā mācītājs raksta, ka Livonija sastāv no igauņu, latviešu un kuršu zemēm. Kuršu zemē ietilpst arī lībiešu zeme. Tātad XVI gadsimta beigās vēl nevar runāt par vienu latviešu tautu. Joprojām „gaisu jauc” kurši un lībieši. Vārds „latvieši” tiek attiecināts uz latviešu cilti.

   Vēl katrā ziņā ir jāņem vērā, ka pirmās grāmatas latviešu valodā XVI gadsimtā un XVII gadsimta sākumā vācieši izdeva savām vajadzībām. Tikai vēlāk un īpaši XVIII gadsimtā grāmatas tika adresētas draudzes locekļiem – latviešu zemniekiem un pilsētniekiem. Pirmie lasītpratēji latvieši dzīvoja Rīgā, kur XVII gadsimtā priekš viņiem organizēja skolas. XVII gadsimta beigās skolas sāka atvērt arī Vidzemē, kur tolaik bija apmēram 80 draudzesskolas.

   Par latviešu tautas sākumu visobjektīvāk ir uzskatīt XVII gadsimtu. Jaunās tautas inteliģence radās XIX gadsimtā. Jaunā tauta par savu valsti publiski sāka sapņot XX gadsimta sākumā. Bet arī tikai kā par „brīvu Latviju brīvā Krievijā”.

   Tomēr pats priecīgākais ir tas, ka šodien latviešiem nav jāraud. Atbilde uz aktuālo jautājumu „Vai mūsu tauta tuvojas galam?” ir iepriecinoša. Turklāt gan no etnoģenēzes homeostāzes teorijas viedokļa, gan no etnoģenēzes pasionārās teorijas viedokļa. Abu teoriju konfrontācija ar latviešu tautas šodienas dzīves drūmo praksi sniedz priecīgu atbildi.

   Ja savu dzīvi pieskaņojam etnoģenēzes homeostāzes teorijai, tad viss ir kārtībā. Arī turpmāk turpināsim iedzert un uzkost, dancot un dziedāt, krāt naudu un mantu, viens otru apzagt un apmānīt, dzīt prom gudrākos un godīgākos, laimīgi baudīt dzīvi un izbaudīt visus glamūra labumus.

   Ja savu dzīvi pieskaņojam etnoģenēzes pasionārajai teorijai, tad arī viss ir kārtībā. Ņemot vērā tautas izcelsmes laiku, mums viss vēl ir priekšā un pašlaik atrodamies tikai pirmajā fāzē – sākotnējā kāpuma, pacelšanās, augšupejas fāzē. Mūsu tautu gaida vismaz 1000 gadus ilgs mūžs. Bet galvenais – teorijas loģika mums garantē arī otrās fāzes panākumus, kad apmēram pēc 300-400 gadiem etniskās sistēmas pasionārā spriedze sasniegs maksimālo robežu un kultūras attīstības kulmināciju.

Arturs Priedītis
/25.08.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Rietumu totalitāro demokrātiju: Aleksandra Zinovjeva intervija (1999, Berlīne)

Aleksandrs Zinovjevs

Aleksandrs Zinovjevs

Pravietiska leģendārā sociologa Aleksandra Zinovjeva intervija. Zinovjevs 1978.gadā tika izsūtīts no PSRS un vairumu savu darbu radīja un izdeva Rietumvalstīs. Atšķirībā no citiem PSRS “disidentiem” Zinovjevs jau kopš paša sākuma paziņoja, ka viņš PSRS atstāj nelabprāt un ka nevis viņš ir režīma upuris, bet gan režīms ir viņa upuris. Konkrētā Aleksandra Zinovjeva (1922-2006) intervija tika dota franču žurnālam “Figaro” 1999.gada 24.jūlijā Berlīnē pirms Zinovjeva atgriešanās Krievijā.

Žurnālists: Kādas ir sajūtas pirms atgriešanās Dzimtenē pēc tik ilgas [21 gads] prombūtnes?

Aleksandrs Zinovjevs: Man ir tādas sajūtas, ka pametu es stipru, visu cienītu, pat bailes izraisošu lielvalsti, bet atgriežos uzvarētā un drupās pārvērstā valstī. Atšķirībā no citiem, es nekad nebūtu pametis PSRS, ja man būtu bijusi kaut mazākā izvēles iespēja. Emigrācija man bija visīstākais sods.

Žurnālists: Tomēr Jūs šeit (Vācijā) uzņēma ar atplestām rokām!

Aleksandrs Zinovjevs: Tā ir tiesa… Tomēr, neskatoties uz triumfālo uzņemšanu un manu grāmatu pasaules slavu, es vienmēr šeit esmu juties kā svešinieks.

Žurnālists: Pēc komunisma kraha Jūsu galvenais pētniecības objekts kļuva Rietumu sistēma. Kāpēc?

Aleksandrs Zinovjevs: Tāpēc, ka notika tas, ko es paredzēju: komunisma krahs pārvērtās par Krievijas katastrofu.

Žurnālists: Tad sanāk, ka ar cīņu pret komunismu tika piesegta vēlme iznīcināt Krieviju?

Aleksandrs Zinovjevs: Pilnīgi pareizi. Es to saku tādēļ, ka visu šo laiku biju piespiedu līdzdalībnieks šai priekš manis apkaunojošajā darbībā. Krievijas katastrofu gribēja un ieprogrammēja šeit – Rietumos. Es lasīju dokumentus, piedalījos pētījumos, kas, aizsedzoties ar ideoloģisko cīņu, patiesībā gatavoja Krievijas bojāeju. Un tas priekš manis kļuva tik neizturami, ka es vienkārši vairs nespēju atrasties kopā ar tiem, kuri iznīcina manu tautu un manu valsti. Rietumi man nav sveši, bet es tos redzu kā naidīgu lielvaru.

Žurnālists: Vai Jūs esat kļuvis par patriotu?

Aleksandrs Zinovjevs: Patriotisms uz mani neattiecas. Es saņēmu internacionālu [starptautisku] audzināšanu un palieku tai uzticīgs. Es pat nevaru pateikt vai es mīlu krievus un Krieviju. Tomēr es piederu pie šīs tautas un šīs valsts. Es esmu daļa no tās. Pašreizējās tās ciešanas ir tik lielas, ka es nevaru mierīgi no attāluma uz to noraudzīties. Globalizācijas cietsirdība izgaismo nepieļaujamas lietas.

Žurnālists: Tomēr šodien daudzi bijušie padomju disidenti atsaucas par savu Dzimteni, kā par cilvēktiesību un demokrātijas valsti. Un tagad, kad šis uzskats ir kļuvis Rietumos vispārpieņemts, Jūs mēģināt to apgāzt. Vai te nav kāda pretruna?

Aleksandrs Zinovjevs: Aukstā kara laikā demokrātija bija ierocis cīņā pret komunistisko totalitārismu. Šodien mēs saprotam, ka aukstais karš bija Rietumu vēstures kulminācijas moments. Tolaik Rietumos bija viss: bezprecedenta labklājības pieaugums, īsta brīvība, neticams sociālais progress, kolosāli zinātniskie un tehniskie atklājumi! Tai pat laikā Rietumi nemanāmi sāka mainīties. Toreiz sāktā pakāpeniska attīstīto valstu integrācija, kas pēc būtības bija priekštecis tai ekonomikas internacionalizācijai un globalizācijai kā liecinieki mēs pašreiz esam.

Integrācija var kalpot kopējās labklājības pieaugumam un tai var būt pozitīvas sekas, ja tā, piemēram, apmierina brālīgo tautu leģitīmās apvienošanās tieksmes. Tomēr tā integrācija, par kuru ir runa, kopš pašiem pirmsākumiem bija domāta kā vertikāla struktūra, kuru dzelžaini kontrolē pārnacionāla vara. Un, neveicot veiksmīgu krievu kontrrevolūciju (pret Padomēm [pret Padomju varu]), Rietumi nevarētu uzsākt globalizāciju.

Žurnālists: Tātad Gorbačova loma nebija pozitīva?

Aleksandrs Zinovjevs: Es uz lietām skatos mazliet no cita skatu punkta. Neskatoties uz iesīkstējušiem ieskatiem, Padomju komunisms sabruka ne savu iekšējo pretrunu dēļ. Tā sagrāve, neapšaubāmi, ir lielākā uzvara Rietumu vēsturē. Tā ir nepieredzēti liela uzvara, kas padara iespējamu ieviest planetāra mēroga varu. Komunisma gals iezīmēja arī demokrātijas galu. Šodienas laikmets ir ne tikai postkomunistisks, bet arī postdemokrātisks! Šodien mēs esam liecinieki, kad tiek veidots demokrātiskais totalitārisms, jeb, ja vēlaties, totalitārais demokrātisms.

Žurnālists: Vai tas neskan mazliet absurdi?

Aleksandrs Zinovjevs: Nebūt nē. Demokrātijai ir nepieciešams plurārisms [vārda un rīcības brīvība], kas paredz, ka ir jābūt vismaz diviem pietiekami līdzvērtīgiem spēkiem, kuri cīnās savā starpā un līdz ar to arī ietekmē viens otru. Aukstā kara laikā bija vispasaules demokrātija, globālais plurārisms, kura ietvaros eksistēja divas savstarpēji cīnošās sistēmas: kapitālistiskā un komunistiskā.Un tāpat eksistēja valstis ar neskaidru struktūru, kuras nevarēja pieskaitīt nevienai no šīm divām grupām. Padomju totalitārisms bija uzņēmīgs pret Rietumu kritiku. Tai pat laikā Rietumi atradās PSRS ietekmē, jo īpaši caur pašu komunistiskajām partijām. Šodien mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir tikai viens spēks, viena ideoloģija un viena proglobalistiska partija. Tas viss kopā sāka veidoties jau aukstā kara laikā, kad pakāpeniski, visdažādākajās izpausmēs sāka parādīties superstruktūras: komerc, banku, politiskās un informācijas izplatības organizācijas. Neskatoties uz dažādām darbības sfērām, visas šīs struktūras apvienoja to transnacionālā būtība.

Pēc komunisma sagrāves šīs struktūras sāka pārvaldīt pasauli. Tādējādi Rietumvalstis izrādījās dominējošā stāvoklī, bet līdz ar to viņas nokļuva arī pakļautā stāvoklī, pakāpeniski zaudējot savu neatkarību un suverenitāti par labu tam, ko es saucu par virssabiedrību [сверхобщество]. Planētas virssabiedrība ir komerciālas un nekomerciālas organizācijas, kuru ietekme sniedzas tālu aiz atsevišķu valstu robežām. Tāpat kā citas valstis, arī Rietumvalstis ir pakļautas šo pārnacionālo strutūru kontrolei. Un tas, ņemot vērā to, ka valstu suverenitāte arī bija neatņemama planētas mēroga plurārisma un tātad arī demokrātijas sastāvdaļa. Pašreiz valdošā virsvara apspiež suverēnās valstis. Eiropas integrācija, kas notiek mūsu acu priekšā, arī ved uz plurārisma galu šī konglomerāta iekšienē par labu pārnacionālajai varai.

Žurnālists: Bet vai Jums nešķiet, ka tomēr Francija un Vācija turpina būt demokrātiskas valstis?

Aleksandrs Zinovjevs: Rietumvalstīs īsta demokrātija bija aukstā kara laikā. Politiskajām partijām tad bija īstas ideoloģiskas atšķirības un patiešām atšķirīgas rīcības programmas. Preses izdevumi tolaika arī ievērojami atšķīrās viens no otra. Tas viss atstāja ietekmi uz vienkāršo cilvēku dzīvi, veicinot to labklājību. Tagad tam visam ir pienācis gals. Demokrātiskais un uzplaukstošais kapitālisms ar sociāli orientēto likumdošanu un darba garantijām savai eksistencei lielā mērā varēja pateikties bailēm no komunisma. Pēc komunisma sagrāves Austrumeiropā, Rietumos sākās totāls uzbrukums pilsoņu sociālajām tiesībām. Šodien sociālisti, kuri atrodas pie varas lielākajā daļā Eiropas valstu, praktiski realizē sociālās aizsardzības sistēmas demontāžas politiku, iznīcinot visu sociālistisko, kas bija kapitālistiskajās valstīs.

Rietumos vairs neeksistē politisks spēks, kurš būtu spējīgs aizstāvēt ierindas pilsoņus. Daudzskaitlisko politisko partiju eksistence ir vistīrākā formalitāte. Ar katru dienu starp šīm ķeksīšpartijām būs arvien mazāk atšķirību. Balkānu karš [karš Dienvidslāvijā pret Serbiju] bija vienalga kāds, bet noteikti ne demokrātisks. Tomēr to paveica sociālisti, kuri vēsturiski vienmēr bija pret šāda veida avantūrām. Arī ekoloģisti, kuri atrodas pie varas dažās valstīs, apsveica ekoloģisko katastrofu, ko izraisīja NATO spēku bombardēšana [domāta Serbijas bombardēšana ar radiaktīvo urānu saturošām sprāgstvielām]. Viņi pat atļāvās apgalvot, ka šīs sprāgstvielas, kuras satur parastu urānu, nekaitē apkārtējai videi, lai gan karavīri, ielādējot tās, vilka speciālus aizsargkombinzonus.

Tā ka demokrātijas princips pakāpeniski pazūd no Rietumvalstu sabiedriskās organizācijas. Visur izplatās totalitārisms, tāpēc, ka pārnacionālās struktūras uzspiež valstīm savus likumus. Šī nedemokrātiskā virsbūve dod pavēles, ievieš sankcijas, organize embargo, bombardē, nomērdē badā. Pat Klintons [toreizējais ASV prezidents Bils Klintons] pakļaujas šai varai. Finansu totalitārisms ir pakļāvis sev politisko varu. Aukstam finansu totalitārismam ir svešas emocijas un žēlsirdība. Salīdzinājumā ar finansu diktatūru, politisko diktatūru var vēl uzskatīt par samērā cilvēcīgu. Pat visnežēlīgāko diktatūru iekšienē bija iespējama vismaz kaut kāda pretestība. Pret bankām sacelties nav iespējams.

Žurnālists: Bet kā ar revolūciju?

Aleksandrs Zinovjevs: Demokrātiskais totalitārisms un finansu diktatūra izslēdz revolūcijas iespējamību.

Žurnālists: Kāpēc?

Aleksandrs Zinovjevs: Tāpēc, ka viņi sevī apvieno rupju, visvarenu militāru spēku ar planetāra mēroga finansu žņaugu. Visi revolucionārie apvērsumi agrāk saņēma atbalstu no ārienes. Turpmāk vairs tas nav iespējams, jo nav un vairs nebūs suverēnu valstu. Pat vairāk, pašos zemākajos sabiedrības slāņos strādnieku šķira ir aizstāta ar bezdarbnieku šķiru. Bet ko grib bezdarbnieki? Darbu. Tāpēc viņi atrodas neizdevīgākā stāvoklī, kādā agrāk atradās strādnieku šķira.

Žurnālists: Visām totalitārām sistēmām bija sava ideoloģija. Kāda ideoloģija ir šai jaunajai sabiedrībai, ko Jūs saucat par postdemokrātisku?

Aleksandrs Zinovjevs: Ietekmīgākie Rietumu teorētiķi un politiķi uzskata, ka mēs esam iegājuši postideoloģiskā ērā. Tas tāpēc, ka ar vārdu „ideoloģija” viņi saprot kaut ko līdzīgu komunismam, fašismam, nacismam utt. Patiesībā Rietumu ideoloģija, jeb virsideoloģija, kas ir attīstījusies pēdējo piecdesmit gadu laikā, ir daudz spēcīgāka par komunismu vai nacionālsociālismu. Rietumu pilsoni daudzkārt spēcīgāk apstulbina nekā ierasti to darīja Padomju propaganda. Ideoloģijas sfērā galvenais ir nevis ideja, bet gan tās izplatīšanas mehānisms. Rietumu masu informācijas līdzekļu varenība ir daudzkārt lielāka nekā, piemēram, Vatikāna spēcīgākie propagandas instrumenti tā varenības virsotnē.

Un tas nav viss. Kino, literatūra, filozofija – visas kultūras (visplašākā šī vārda izpratnē) ietekmes un izplatības sviras strādā šai virzienā. Mazāko impulsu gadījumā, visi, kuri strādā šai sfērā, reaģē tik saskaņoti, ka neviļus rodas domas par kaut kādu pavēļu esamību, kuru avots ir viens varas centrs. Pietika tikai pieņemt lēmumu nomelnot ģenerāli Karadžiču vai prezidentu Miloseviču vai vēl kādu citu, lai pret viņiem pilnā sparā sāktu strādāt visa šī propagandiskā mašinērija. Rezultātā tā vietā, lai nosodītu NATO ģenerāļus, kuri pārkāpa visus iespējamos likumus, lielākais vairums Rietumu pilsoņu ir pārliecināti, ka karš pret Serbiju bija vajadzīgs un taisnīgs. Rietumu ideoloģija brīvi kombinē un sajauc idejas, izejot no savām vajadzībām. Viena no šādām idejām – Rietumu vērtības un dzīvesveids ir vislabākie pasaulē. Lai gan vairumam planētas iedzīvotāju šīs vērtības nes nāvējošas sekas. Pamēģiniet pārliecināt, piemēram, amerikāni, ka Krievijai šīs vērtības ir nāvējošas. Jums nekas nesanāks. Viņi tāpat turpinās turēties pie tēzes par Rietumu vērtību universālumu, tādējādi praktiski apliecinot vienu no galvenajiem ideoloģiskā dogmatisma principiem. Rietumu teorētiķi, politiķi un masu informācijas līdzekļi ir absolūti pārliecināti, ka viņu sistēma ir pati labākā.

Tieši tāpēc viņi bez jebkādām šaubām un mierīgu sirdsapziņu uzspiež to visai pasaulei. Rietumu cilvēks, šo vērtību nesējs, tādējādi kļūst par jaunu supercilvēku. Uz šo terminu ir uzlikts tabu, bet praktiski tas tieši tā arī ir. Protams, šī parādība ir jāpēta zinātniski. Tomēr, atļaušos pagalvot, ka noteiktās socioloģijas un vēstures nozarēs veikt zinātniskus pētījumus ir kļuvis ļoti apgrūtinoši. Zinātnieks, kurš pēkšņi izdomās veikt demokrātiskā totalitārisma mehānismu pētījumus, saskarsies ar lielām grūtībām. Viņu pataisīs par izstumto. No otras puses, tos, kuru pētījumi apkalpo valdošo ideoloģiju, apbērs ar grantiem [zinātnisko darbu finansējumi], bet izdevniecības un masu informācijas līdzekļi, cīnīsies savā starpā par iespēju sadarboties ar šo autoru. Es to visu esmu izbaudījis uz savas ādas, kad strādāju kā pasniedzējs un zinātniskais pētnieks Rietumu universitātēs.

Žurnālists: Bet vai nav šajā Jūsu ne pārāk mīlētajā virsideoloģijā iecietības un cieņas pret tuvāko ideja?

Aleksandrs Zinovjevs: Kad jūs klausāties Rietumu elites pārstāvjus, viss izskatās tik ļoti tīrs, cēlsirdīgs un caurstrāvots ar cieņu pret cilvēku. Runājot, viņi pielieto klasisko propagandas pamatprincipu: aizstāt realitāti ar saldiem vārdiem. Tomēr pietiek ieslēgt televizoru, aiziet uz kino, atvērt bestselleru vai paklausīties kādu populāru mūzikas hītu, lai pārliecinātos par pretējo: par bezprecidenta nežēlības, seksa un naudas kulta izplatību. Šīm elitāriju cēlsirdīgajām runām ir jāmaskē šos trīs totalitārās demokrātijas balstus (ir arī citi).

Žurnālists: Bet kā ir ar cilvēktiesībām? Vai tad ne Rietumos tās visvairāk ievēro?

Aleksandrs Zinovjevs: Arī uz cilvēktiesību ideju tiek izdarīts arvien lielāks spiediens. Pat tīri ideoloģiskā tēze, saskaņā ar kuru cilvēktiesības ir iedzimtas un neatņemamas, šodien neiztur pirmo nopietno analīzi. Es esmu gatavs veikt tik pat zinātnisku Rietumu ideoloģijas analīzi, kādu es veicu ar komunismu. Bet tā ir ilga saruna, ne šodienas intervijai…

Žurnālists: Vai Rietumu ideoloģijai ir kāda galvenā pamatideja?

Aleksandrs Zinovjevs: Globalizācijas ideja! Jeb citiem vārdiem sakot – vispasaules kundzības ideja! Bet tā kā šī ideja ir pietiekami nepievilcīga, to maskē ar dažādām frāzēm par planetāro vienotību, par pasaules transformāciju vienā integrālā veselumā… Reāli Rietumi tagad uzsāka planētas mēroga strukturālās izmaiņas. No vienas puses Rietumi valda pār visu pasauli, bet no otras puses viņus pašus pārkārto pa vertikāli, kuras piramīdas pašā augšgalā ir pārnacionālā vara.

Žurnālists: Pasaules valdība?

Aleksandrs Zinovjevs: Jā, ja gribat.

Žurnālists: Vai ticēt kaut kam tādam nenozīmē kļūt par pasaules sazvērestības murgu upuri?

Aleksandrs Zinovjevs: Kāpēc sazvērestība? Nav nekādas sazvērestības. Pasaules valdību vada visiem ļoti labi zināmas pārnacionālas komerciālas, politiskas un finansu struktūras. Pēc maniem aprēķiniem šī virssabiedrība, kura pārvalda pasauli, kopumā sastāda apmēram 50 miljonus cilvēku. Tās centrs ir ASV. Rietumeiropas valstis un daži Āzijas „drakoni” ir tās bāze. Citas valstis atrodas zem viņu kundzības saskaņā ar dzelžainu finansu – ekonomisko gradāciju. Tā ir realitāte. Kas attiecas uz propagandu, tad tā paredz, ka pasaules valdības izveidošana ar tās kontrolē esošu pasaules parlamentu, ir vēlama, jo pasaule tā ir viena liela brālīga ģimene. Tie ir pūlim domāti stāstiņi.

Žurnālists: Eiropas parlaments arī?

Aleksandrs Zinovjevs: Nē, jo Eiropas parlaments eksistē. Tomēr būtu naivi ticēt, ka Eiropas Savienība ir tajā iekļāvušos valdību brīvas gribas izpausme. Eiropas Savienība ir nacionālo suverenitāšu iznīcināšanas instruments. Tā ir daļa no pārnacionālo organismu izstrādātajiem projektiem.

Žurnālists: Eiropas Sadraudzība pēc Padomju Savienības sabrukuma, gandrīz vai kā aizstājot to, nomainīja nosaukumu un sāka saukties par Eiropas Savienību. Galu galā varēja taču nosaukties savādāk. Līdzīgi boļševikiem Eiropas Savienības vadītāji sauc sevi par komisāriem. Pēdējais prezidents tika „ievēlēts”, būdams vienīgais kandidāts…

Aleksandrs Zinovjevs: Nedrīkst aizmirst, ka sociālās organizācijas procesiem ir noteikti likumi. Organizēt miljons cilvēku tas ir kas viens, organizēt desmit miljonus cilvēku, tas ir pavisam kas cits, bet organizēt simts miljonus cilvēku ir pavisam grūts uzdevums. Organizēt piecsimts miljonus cilvēku ir grandioza mēroga uzdevums. Ir jāizveido jauni administratīvi orgāni un ir jāapmāca cilvēki, kuri tos vadīs un nodrošinās to nepārtrauktu funkcionēšanu. Tas ir pats svarīgākais uzdevums. Patiesībā Padomju Savienība ir klasisks daudznacionāla konglomerāta, kuru vada pārnacionāla vadības struktūra, piemērs. Eiropas Savienība vēlas gūt lielākus panākumus nekā guva Padomju Savienība! Tāpēc tas ir pilnībā attaisnojami. Vēl divdesmit gadus atpakaļ es biju ļoti pārsteigts, ka tā saucamie „Padomju sistēmas defekti” bija daudz izteiktāki Rietumos.

Žurnālists: Piemēram kādi?

Aleksandrs Zinovjevs: Plānošana! Rietumu ekonomika daudzkārt vairāk tiek plānota nekā savulaik tika plānota PSRS ekonomika. Birokrātija! Padomju Savienībā no 10% līdz 12% aktīvo iedzīvotāju strādāja valsts vadības un administrācijas sfērā. ASV šādu cilvēku īpatsvars ir apmēram 16-20%. Un PSRS tieši kritizēja par tās plānveida ekonomiku un birokrātiskā aparāta smagnējumu. Komunistiskās partijas centrālajā aparātā strādāja apmēram 2000 cilvēku.

Visas komunistiskās partijas pārvaldes aparātā strādājošo skaits bija līdz 150 tūkstošiem cilvēku. Šodien Rietumos jūs atradīsiet desmitiem un pat simtiem ražošanas un banku sektora uzņēmumu, kuri nodarbina daudz vairāk cilvēku. Padomju Savienības komunistiskās partijas pārvaldes aparāts bija niecīgi mazs salīdzinājumā ar lielo Rietumu transnacionālo korporāciju personālu. Patiesībā ir jāatzīst: PSRS tika pārvaldīts slikti tieši administratīvo darbinieku trūkuma dēļ! Eiropas Savienība ļoti labi saprot šo problēmu un tāpēc ņem to vērā. Integrācija nav iespējama bez iespaidīga administratīvā aparāta.

Žurnālists: Tas, ko Jūs stāstāt, ir pretrunā liberālisma idejām, kuras afišē Eiropas vadītāji. Vai Jūs nedomājat, ka viņu liberālismam ir tikai ārišķīgas izrādīšanās raksturs?

Aleksandrs Zinovjevs: Administrācijai ir tendence stipri augt, kas ir ļoti bīstami viņai pašai. Viņi zina par to. Kā jebkurš organisms, viņi atrod pašu pretindi, lai turpinātu normālu funkcionēšanu. Privātā iniciatīva ir viena no tām. Cita pretinde ir sabiedriskā un individuālā tikumība. Pielietojot tās, pārvaldes aparāts it kā cīnās ar sistēmas pašiznīcināšanās tendencēm. Tomēr šodien būt par liberāli ir absurdi. Liberālās sabiedrības vairs nav. Liberālā doktrīna nekādi neatbilst mūsdienu laikmeta realitātei, kad ir notikusi cilvēces vēsturē vēl nepieredzēta kapitāla koncentrācija. Gigantisku finansu līdzekļu kustība nekādi nerēķinās ar atsevišķu valstu un tautu, kuras sastāv no atsevišķiem indivīdiem, interesēm.

Liberālisms paredz personisko iniciatīvu un finansu risku uzņemšanos uz sevis. Šodien jebkurai lietai ir nepieciešama nauda, ko piedāvā bankas. Šīs bankas, kuru kopskaits pakāpeniski samazinās, realizē politiku, kura savā būtībā jau ir diktatoriska un manipulējoša. Uzņēmumu īpašnieki ir nodoti viņu rīcībā, jo vis tiek pakļauts kredītam, attiecīgi atrodas finansu organizāciju kontrolē. Indivīda nozīmīgums, kas ir liberālisma pamatu pamats, ar katru dienu kļūst arvien mazāks. Šodien vairs nav nozīmes, kurš pārvalda to vai citu uzņēmumu, to vai citu valsti: Bušs vai Klintons, Širaks vai Žospēns, kāda starpība?

Žurnālists: XX gadsimta totalitārās diktatūras bija pārmērīgi nežēlīgas, ko nevar teikt par Rietumu demokrātiju.

Aleksandrs Zinovjevs: Galvenais nav metode, bet gan sasniegtais rezultāts. Pateikt piemēru? Cīņās ar nacistisko Vāciju PSRS zaudēja 20 miljonus cilvēku un tai tika nodarīti milzīgi postījumi. Aukstā kara laikā, karā bez lielgabaliem un bumbām, visās jomās zaudējumi bija daudz lielāki! Pēdējā desmitgadē [kopš 1990.gada] dzīves ilgums Krievijā ir samazinājies par 10 gadiem! Mirstība katastrofāli pārsniedz dzimstību. Divi miljoni bērnu neguļ mājās. Pieci miljoni skolas vecuma bērnu neiet skolā. Ir reģistrēti 12 miljoni narkomānu. Ir visaptverošs alkoholisms. 70% jaunatnes nav derīga karadienestam dažādu fizisku defektu dēļ. Tās, lūk, ir tiešas sekas zaudējumam aukstajā karā, kam sekoja pāreja uz Rietumu dzīvesveidu. Ja tas tā turpināsies, tad Krievijas iedzīvotāju skaits drīz vien strauji no 150 miljoniem nokritīsies uz 100 miljoniem, bet pēc tam uz 50 miljoniem. Šādi raugoties, demokrātiskais totalitārisms pārspēj visus iepriekšējos totalitārismus. [viss minētais attiecas arī uz Latviju; arī Latvijas sabiedrība cieta un cieš no PSRS sagrāves  aukstajā karā, tikai Latvijas sabiedrības vairākums, atšķirībā no Krievijas, ir tik aprobežots un apstulbināts, ka pat nespēj to aptvert; iespējams tieši dēļ šī pašiznīcinošā stulbuma latvieši kā tādi visdrīzākā laikā pārstās eksistēt]

Žurnālists: Dēļ vardarbības?

Aleksandrs Zinovjevs: Narkotikas, slikta pārtika, AIDS ir daudz efektīvāki, nekā militāra vardarbība. Lai gan pēc postījumu ziņā grandiozā aukstā kara Rietumi ir izdomājuši „miera karus”. Irākas [domāts 1.Irākas karš] un Dienvidslāvijas kara kampaņa ir divi kolektīvā soda piemēri, kam propagandas mašinērija piedod „cēlu darbību” un „humāna kara” jēgu. Virzīt upuru vardarbību pret viņiem pašiem ir pavisam cita tehnoloģija. Tās izmantošanas piemērs ir 1985.gada krievu kontrrevolūcija. Izraisot karu Dienvidslāvijā, Rietumeiropas valstis izraisīja karu pašas pret sevi.

Žurnālists: Jūsuprāt karš pret Serbiju bija arī karš pret Eiropu?

Aleksandrs Zinovjevs: Pilnīgi pareizi. Eiropas iekšienē ir spēki, kuri ir spējīgi piespiest to rīkoties pašai pret sevi. Serbiju izvēlējās tādēļ, ka tā pretojās visus aprijošajai globalizācijai. Krievija var būt nākamā šajā sarakstā. Pirms Ķīnas…

Žurnālists: Neskatoties uz viņas kodolarsenālu?

Aleksandrs Zinovjevs: Krievijas kodolarsenāls ir milzīgs, bet tas ir novecojis. Pie tam krievi ir morāli atbruņoti un gatavi kapitulēt… Manuprāt drausmīgas necilvēcības ziņā XXI gadsimts pārspēs visu, ko cilvēce līdz šim ir pieredzējusi. Iedomājieties tikai par gaidāmo globālo karu ar ķīniešu komunismu. Lai uzvarētu tik blīvi apdzīvotu valsti vajadzēs iznīcināt nevis 10-20 miljonus iedzīvotāju, bet apmēram 500 miljonus. Ņemot vērā šodienas attīstības līmeni, tas ir pilnīgi iespējams.

Žurnālists: Vai Jums nešķiet, ka cilvēkiem var būt arī savs viedoklis, ka viņi var balsot un tādējādi izpaust sevi?

Aleksandrs Zinovjevs: Pirmkārt, jau tagad cilvēki maz balso un nākotnē balsos vēl mazāk. Kas attiecas uz sabiedrisko viedokli, tad Rietumos to formē masu informācijas līdzekļi. Pietiek tikai atcerēties Kosovas kara vispārēju atbalstu. Atcerieties Spānijas karu! Brīvprātīgie no visas pasaules brauca, lai karotu vienā vai otrā pusē. Atcerieties karu Vjetnamā! Turpmāk cilvēki ir tik paredzami, ka reaģē tieši tā, kā to vēlas propagandas saimnieki.

Žurnālists: PSRS un Dienvidslāvija bija vis polietniskākās pasaules valstis un, neskatoties uz to, tās tika iznīcinātas. Vai Jūs neredzat saistību starp polietnisko valstu iznīcināšanu no vienas puses un polietniskuma propagandu no otras puses?

Aleksandrs Zinovjevs: Padomju totalitārisms izveidoja īstu daudznacionālu un polietnisku sabiedrību. Tieši Rietumu demokrātijas veica milzīgu propagandisku piepūli, lai uzkurinātu dažāda veida nacionālismus, tāpēc, ka sašķelšanos Rietumi uzskatīja par labāko PSRS iznīcināšanas paņēmienu. Tāds pats mehānisms nostrādāja Dienvidslāvijā. Vācija vienmēr ir centusies iznīcināt Dienvidslāviju. Esot apvienota, tā spēja pretoties. Rietumu sistēmas būtība ir visu sašķelšanā, lai vieglāk varētu piestādīt savus likumus vienlaicīgi visām pusēm, bet pašiem uzņemties augstāko tiesnešu lomu. Nav nekāds pamats uzskatīt, ka šī pati metode netiks nākotnē izmantota Ķīnas sadalīšanai.

Žurnālists: Indija un Ķīna bija pret Dienvidslāvijas bombardēšanu. Vai viņas var, nepieciešamības spiestas, izveidot pretestības polu? Kā nekā 2 miljardi cilvēku tomēr kaut ko nozīmē.

Aleksandrs Zinovjevs: Šo valstu rīcībā esošais ir nesalīdzināms ar Rietumu militāro un tehnoloģisko varenību.

Žurnālists: Vai uz Jums tik lielu iespaidu atstāja ASV militārā efektivitāte Dienvidslāvijā?

Aleksandrs Zinovjevs: Ne tur tā lieta. Ja būtu pieņemts attiecīgs lēmums, tad Serbija pārstātu eksistēt dažu stundu laikā. Acīmredzot jaunās pasaules kārtības vadoņi izvēlējās permanentās [patstāvīgās] vardarbības stratēģiju. Tagad viens pēc otra uzliesmos lokāli konflikti, lai „miera kara” mašinērija, ko mēs redzējām darbībā, varētu tos dzēst.

Pēc būtības tā var būt visas planētas pārvaldes tehnoloģija. Rietumi kontrolē lielu daļu planētas resursus. Rietumu intelektuālie resursi daudzkārt pārsniedz to, kas ir pārējai pasaulei. Šis nospiedošais pārsvars nosaka Rietumu hegemoniju tehnoloģiju jomā,  mākslā, masu informācijas līdzekļu sfērā, zinātnē un no tā rodas arī dominance citās sfērās. Tikai iekarot pasauli būtu pārāk vienkārši. Tā pasaule taču vēl arī ir jāpārvalda. Tieši šo fundamentālo problēmu arī pašreiz mēģina atrisināt amerikāņi… Saprotiet taču, ka Kristus laikā uz zemes dzīvoja tikai apmēram 100 miljoni cilvēku. Šodien vienā paša Nigērijā ir tik liels cilvēku skaits.

Viens miljards rietumufilu un viņu asimilētu cilvēku pārvaldīs visu pasauli. Tomēr šo miljardu arī vajag pārvaldīt. Lai valdītu pār Rietumiem, visdrīzāk būs nepieciešami kādi 200 miljoni cilvēku. Viņi ir jāatlasa, jāapmāca. Lūk kāpēc Ķīna ir nolemta neveiksmei cīņā pret Rietumu hegemoniju. Šai valstij nepietiek vadības, kā arī ekonomisko un intelektuālo resursu, lai izveidot efektīvu pārvaldes aparātu, kurš sastāv apmēram no 300 miljoniem cilvēku. Tikai Rietumi ir spējīgi atrisināt pasaules pārvaldības problēmu. Viņi jau ir sākuši to darīt. Simtiem tūkstoši rietumufilu bijušajās komunistiskajās valstīs, piemēram, Krievijā, visbiežāk ieņem vadošos amatus. Totalitārā demokrātija papildus visam citam būs arī koloniālā demokrātija.

Žurnālists: Saskaņā ar Marksu, kolonizācija, bez cietsirdības un vardarbības, sev līdzi nesa arī civilizācijas labumus. Varbūt cilvēces vēsture tās jaunajā spirāles pavērsienā atkārtojas?

Aleksandrs Zinovjevs: Tik tiešām, kādēļ gan ne? Bet diemžēl, ne priekš visiem. Kādu ieguldījumu civilizācijā ir devuši Amerikas indiāņi? Praktiski nekādu, jo viņi tika pilnībā samīti, iznīcināti un noslaucīti no zemes virsmas. Bet tagad paskatieties uz krievu ieguldījumu! Un vispār ir jānoprecizē ļoti svarīga nianse: Rietumi mazāk baidījās no PSRS militārās varenības, kā no Padomju intelektuālā, artistiskā un sportiskā potenciāla. Rietumi redzēja, ka PSRS ir pārpildīta ar dzīvību, bet tas ir galvenais, kas pretiniekā ir jāiznīcina. Tieši tas arī tika izdarīts.

Krievijas zinātne šodien ir atkarīga no amerikāņu finansējuma. Tā atrodas nožēlojamā stāvoklī, jo ASV nav ieinteresēta konkurentu finansēšanā [tas pats attiecas uz Latvijas zinātni, kura bija trešā nozīmīgākā Padomju Savienībā aiz Krievijas un Ukrainas, bet tagad kura praktiski ir gandrīz pilnībā iznīcināta;  palikusi tikai saujiņa prominentu stulbeņu ar ļoti smuki skanošiem, ne ar ko nenosegtiem zinātniskiem nosaukumiem]. Amerikāņi labāk dod darbu krievu zinātniekiem pie sevis ASV. Padomju kino arī tika iznīcināts un aizstāts ar amerikāņu. Ar literatūru notika tas pats. Vispasaules kundzība vispirmām kārtām izpaužas kā intelektuālais, jeb, ja vēlaties, kā kultūras diktāts. Lūk kāpēc amerikāņi pēdējā laikā ar tādu centību mēģina panākt kultūras un intelektuālā līmeņa krišanos visā pasaulē līdz savam [vidusmēra amerikāņu] līmenim, lai varētu veikt šo diktātu [tas ir, amerikāņi apzināti debilizē visu pārējo pasauli, padarot vidusmēra iedzīvotājus par tik pat aprobežotiem stulbeņiem kādi ir vidusmēra amerikāņi; Latvijā šai ziņā ir labi panākumi]

Žurnālists: Bet vai neizvērtīsies šī kundzība gala beigās kā labums visai cilvēcei?

Aleksandrs Zinovjevs: Tie, kuri dzīvos pēc desmit paaudzēm, tik tiešām varēs teikt, ka vis notika cilvēces vārdā, tas ir viņu labklājības dēļ. Bet kā ir ar šodienas krieviem vai francūžiem? Vai viņi var priecāties par to, ka viņu tautu gaida Amerikas indiāņu liktenis? Termins „cilvēce” tā ir abstrakcija. Reāli ir krievi, franči, serbi utt. Tomēr, ja šodienas tendences saglabāsies, tad tautas, kuras radīja mūsdienu civilizāciju (es domāju latīņu tautas), pamazām izzudīs. [Te vēl jāņem vērā, ka apzinātas masu debilizācijas apstākļos, nākamās paaudzes būs stulbākas un tikai tādēļ vien nespēs saprast, kas iepriekš ir noticis, un tādēļ viņiem varēs vieglāk iestāstīt visādas muļķības un izdomājumus. Viena no nākotnes sabiedrības vīzijām – vienmēr laimīgu, ar visu apmierinātu bērnībā aizkavējušos pamuļķu sabiedrība.]

Rietumeiropu jau tagad ir pārpludinājuši ārzemnieki. Mēs par to vēl neesam runājuši, bet šī parādība nav nejauša un nav it kā nekontrolējamu cilvēku plūsmas sekas. Mērķis tam ir radīt Eiropā tādu pat situāciju, kāda ir ASV. Manuprāt franči nebūs pārāk iepriecināti, ka cilvēce būs laimīga, bet bez francūžiem. Galu galā pietiekami racionāls projekts būtu atstāt uz Zemes ierobežotu cilvēku skaitu, kuri dzīvotu kā paradīzē. Ja tā notiktu, šie cilvēki pēc tam pilnīgi noteikti uzskatītu, ka viņu laime ir vēsturiskās attīstības sekas… Nē, nozīme ir tikai tai dzīvei, ko mēs ar saviem tuviniekiem dzīvojam šodien.

Žurnālists: Padomju sistēma bija neefektīva. Vai visas totalitāras sistēmas ir nolemtas neefektivitātei?

Aleksandrs Zinovjevs: Kas ir efektivitāte? ASV kopējie izdevumi iedzīvotāju notievēšanai pārsniedz Krievijas valsts budžetu. Un, neskatoties uz to, resno cilvēku skaits Amerikā joprojām pieaug. Tādi piemēri ir desmitiem.

Žurnālists: Vai var apgalvot, ka Rietumos pieaugošā radikalizācija tos novedīs pie pašiznīcināšanās?

Aleksandrs Zinovjevs: Nacisms tika iznīcināts totāla kara rezultātā. Padomju sistēma bija jauna un spēcīga. Viņa turpinātu eksistēt, ja netiktu iznīcināta ar spēkiem no malas. Sociālās sistēmas pašas sevi neiznīcina. Tās iznīcināt var tikai ārējs spēks. Tas ir tāpat kā ar pa virsmu ripojošu lodi: tikai ārēja šķēršļa esamība var to apturēt.  Es varu to pierādīt, kā pierāda teorēmas. Šodien pār mums valda valsts, kurai ir kolosāls militārais un ekonomiskais pārsvars. Jaunā pasaules kārtība, kas veidojas, tiecas uz vienpolārību.

Ja, novācot visus ārējos ienaidniekus, pārnacionālā valdība to panāks, tad vienota sociālā sistēma var spēt eksistēt līdz laiku galam. Tikai cilvēks var nomirt no pašu slimības. Bet cilvēku grupa, kaut vai neliela, centīsies izdzīvot caur sevis reproducēšanu. Bet iedomājieties sociālo sistēmu, kura sastāv no miljardiem cilvēku! Tās iespējas paredzēt un novērst pašdestruktīvas parādības var būt neierobežotas. Pārskatāmā nākotnē atšķirību iznīcināšanas process nevar tikt apstādināts, jo demokrātiskais totalitārisms ir Rietumu sabiedrības pēdējā attīstības fāze, kuras sākumu var skaitīt no apgaismības laikmeta.

[Te jāpiebilst, ka Zinovjeva teiktais sakrīt ar Džordža Orvela romānā „1984” paustajām domām. Šai ziņā ir arī citi, ne mazāk autoritīvi viedokļi, kuri pauž, ka šādām supervarām ir tendence maitāties no iekšienes (sākumā tās elite un pēc tam visi pārējie degradējas garīgi, morāli, profesionāli un pat fiziski) un dēļ tā pašām sevi iznīcināt, un vienas vispasaules supervaras nodibināšanās tādējādi neizbēgami novedīs pie civilizācijas un iespējams pat pie cilvēces kā tādas bojāejas. Ar pārmērīgu varu apveltītie vientuļās supersabiedrības elementi dēļ visvarenības, mērķu trūkuma un garlaicības izvirtīs, kļūs neiedomājami nežēlīgi, to saprāta līmenis ievērojami samazināsies un sabiedrība tiks iznīcināta dēļ šādu elementu savstarpējiem konfliktiem vai tehnogēnu katastrofu rezultātā, nespējot uzturēt iepriekšējo tehnoloģisko līmeni (piemēram, atomenerģētiku). Patiesībā ļoti daudz ko no tā Rietumu sabiedrībā mēs jau varam novērot tagad.]

***

Īsa Aleksandra Zinovjeva (1922-2006) biogrāfija

Slavenais rakstnieks un filozofs piedzima 1922.gadā zemnieka ģimenē. Pēc skolas iestājās Maskavas vēstures, filozofijas un literatūras institūtā, no kura tika izslēgts, bez tiesībām iestāties citos institūtos, par uzstāšanos pret Staļina personības kultu. Drīz vien tika arestēts, bēga, slēpās. No tālākām nepatikšanām viņu paglāba dienests armijā, kurā viņš iestājās 1940.gadā un nodienēja līdz 1946.gadam. Lielo Tēvijas karu sāka tanku pulkā, bet pabeidza kā lidotājs iznīcinātāju eskadrā. Par kara nopelniem ir apbalvots ar ordeņiem un medaļām. Pēc kara pabeidza Maskavas valsts universitātes filozofijas fakultāti, paralēli mācījās „mehmatā” (matemātikas, mehānikas un kompjūterzinātņu fakultātē).

1950-o gadu otrajā pusē Zinovjevs kļuva slavens Maskavas valsts universitātes studentu vidū, kļūdams par sava veida simbolu pret dogmatismu vērstām jaunām idejām. 1960.gadā Zinovjevs aizstāvēja doktora disertāciju, pēc kuras ieguva profesora grādu un kļuva par Maskavas universitātes loģikas katedras vadītāju.

Iemesls Zinovjeva izsūtīšanai no PSRS bija 1978.gadā Rietumos publicētais socioloģiskais romāns „Rēgainās virsotnes”, ar kuru viņš kļuva slavens. Dzimtenē par to viņš tika nolemts antikomunista lomai ar visām no tā izrietošajām sekām: viņš tika izslēgts no partijas, izdzīts no darba, izsūtīts no valsts, viņam tika atņemta PSRS pilsonība, visi zinātniskie grādi un apbalvojumi, tai skaitā kara. Zinovjevs Padomju Savienībā tika noklusēts. Viens no vadošajiem dogmatiskā komunisma ideologiem Mihails Suslovs (1902-1982) Zinovjevu uzskatīja par augstākās kategorijas nelieti.

Rietumos Aleksandrs Zinovjevs publicēja vairāk kā 40 romānus, kuri tika pārtulkoti vairāk kā 20 pasaules valodās, un ar savu daiļradi radīja jaunu žanru – socioloģisko romānu, kurā zinātniski – socioloģisko pētījumu rezultāti tiek izklāstīti mākslinieciskā formā. Atgriezies dzimtenē Zinovjevs turpināja savus socioloģiskos pētījumus, lasīja lekcijas Maskavas Valsts universitātē un publicēja apcerējumus par mūsdienu Krieviju.

Avoti:

http://www.sovross.ru/modules.php?name=News&file=article&sid=590251

http://recherche.lefigaro.fr/recherche/access/lefigaro_fr.php?archive=BszTm8dCk78Jk8uwiNq9T8CoS9GECSHisMi8GAAOieu0k9a8jCPqT7cRwNWe8VI9drbhtV9GvwWZy6BaSOXVcw%3D%3D

http://www.vesti.ru/doc.html?id=1899702

Informācijas aģentūra
/20.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Alkohola patēriņa rādītāji pasaulē (WHO atskaite 2014)

Alkoholu nelietojošo īpatsvars

Alkoholu nelietojošo īpatsvars

Alkohols ir inde, kas pakāpeniski nogalina organismu. Alkohols iznīcina smadzenes un ar katru izdzerto malku padara cilvēku neatgriezeniski stulbāku. Alkohols samazina vēl nedzimušo bērnu ģenētisko potenciālu un palielina kroplu jaundzimušo skaitu. Augsts alkohola patēriņa līmenis sabiedrībā liecina par ļoti lielām problēmām tajā, tai skaitā arī prāta spēju ziņā (jo saprātīgi cilvēki alkoholu nelieto) un tas ir viens no rādītājiem, kurš liecina, ka konkrētai sabiedrībai nav nākotnes un ka tā mirst. Tāpēc jo interesanta ir Pasaules veselības organizācijas (WHO) jaunākā atskaite par alkohola patēriņa rādītājiem. Atskaite ir publicēta 2014 gadā un tajā ir izanalizēti visu valstu iesniegtie dati par 2010.gadu.

Pasaules veselības organizācijas (WHO) 2014 gada atskaite ir pieejams te: http://www.who.int/substance_abuse/publications/global_alcohol_report/en/
Excel tabula ar būtiskākajiem alkohola patēriņa datiem, to analīzi un valstu kategorizāciju pieejama te: http://www.mediafire.com/view/t227ywwlvwix8cv/Alkohola_pat.xls

Sākumā vispārīgie dati. Pēc atskaites datiem alkohols ir bijis par iemeslu 5,9% visu nāves gadījumu, kas ir vairāk kā AIDS (2,8%), tuberkoloze (1,7%) un vardarbīga nāve (0,9%). Reāli šis skaitlis, protams ir ievērojami lielāks, jo alkohols izraisa virkni sekas, kuras tiek uzskaitītas kā atsevišķi nāves cēloņi, piemēram, sirds un asinsvadu slimības vai alkohola reibumā radušies nelaimes gadījumi. Pie tam atskaitē tiek norādīts, ka vīrieši no alkohola lietošanas nomirst piecas reizes biežāk.

Atskaites sastādītāji uzsver, ka alkohola lietošana var izraisīt vairāk kā 200 slimību, visbiežākās no kurām ir sirds un asinsvadu slimības (33,4%), alkohola reibumā iegūtas traumas (17,1%) un kunģa-gremošanas trakta slimības (16,2%).

Vidēji pasaulē 2010.gadā tika izdzerts 6,2 litri absolūtā alkohola (tiek saskaitīts viss alkoholisko dzērienu spirta līmeņu daudzums, pārvēršot alkoholisko dzērienu daudzumu 100% spirta daudzumā) uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem (+15). Ja izdzerto alkohola daudzumu skaita tikai uz alkoholu lietojošo iedzīvotāju skaitu, tad sanāk, ka 2010.gadā pasaulē tika izdzerti 17 litri absolūta spirta uz vienu alkoholu lietojošo iedzīvotāju.

Labā ziņa ir tāda, ka 48% pasaules iedzīvotāju (+15)  ir absolūti nedzērāji, kuri alkoholu nav lietojuši vispār, bet 61,7% iedzīvotāju alkoholiskos dzērienus  nav lietojuši 2010.gada laikā. Šie visai iepriecinošie dati, ja tiem var ticēt (iespējams, ka reālā situācija nav tomēr tik pozitīva) gan neattiecas uz degradējošajiem, savas smadzenes un veselo saprātu nodzerošajiem Rietumniekiem (arī latviešiem).

Alkohola patēriņš Latvijā

0. Iedzīvotāju skaits 2 091 000 no kuriem 86% ir virs 15 gadiem, ieskaitot (pārējie tātad bērni zem 15 gadiem), un 68% dzīvo laukos. Vidējais ienākumu līmenis pēc Pasaules bankas klasifikācijas – vidēji augsts (kopā šai klasifikācijas sistēmā ir vēl trīs līmeņi – augsts, vidēji zems un zems).
1. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,3 litri (vidēji WHO Eiropas reģionā 10,9 litri), no tiem vīrieši – 19,7litri; sievietes  – 6,3litri.
2. Iedzīvotāju (+15) skaits, kuri ir veikuši smagu epizodisku dzeršanu (vairāk kā 60gr. tīra alkohola pēdējās 30 dienās): 20,9%  (30,3% vīriešu un 13,2% sieviešu).
3. Alkoholu lietojošu iedzīvotāju (+15) skaits, kuri ir veikuši smagu epizodisku dzeršanu (virs 60gr. tīra alkohola pēdējās 30 dienās): 30,9% (40,9% vīriešu un 21,2% sieviešu).
4. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 14,3% (7,2% vīriešu un 20,2% sieviešu).
5. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 32,3% (25,8% vīriešu un 37,6% sieviešu).
6. Latvijā patērētā alkohola struktūra: 47% alus; 37% spirts; 11% vīns; 5% citi alkoholiski dzērieni.
7. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem:18,1 litri (26,5 litri vīrieši un 10,1 litrs sievietes).

Ko no tā visa mēs varam secināt? Pirmkārt to, ko vairums laikam jau zina tāpat, ka Latvija ir dzērāju valsts un ka Latvijas iedzīvotāji, prasti sakot, nodzeras. Nezinošie mietpilsoņi ar vārdu nodzeras domā tikai hroniskos alkoholiķus pēdējā stadijā, bet patiesībā tas attiecas uz visiem mērenajiem iedzērājiem, kuri regulāri lieto alkoholu, kaut vai tikai dažas reizes gadā.

Tas tā tādēļ, ka aprobežotie mietpilsoņi nezina, ka jebkāds alkohola daudzums neatgriezeniski nogalina smadzeņu šūnas un viņi neatgriezeniski kļūst stulbāki par izdzertā alkohola daudzumu. Tāpat vairums nezina, ka cilvēki reproduktīvā vecumā lietojot alkoholu ne tikai pazemina savu kopējo veselīguma stāvokli, bet arī grauj savu potenciālo pēcnācēju iedzimto ģenētisko potenciālu.

Visbeidzot gana daudzi arī nezina, ka alkohola lietošanas rezultātā (īpaši, ja to dara sievietes) dzimts kropli jaundzimušie. Šī iemesla dēļ sievietes reproduktīvā vecumā (kurām vēl var būt bērni) nedrīkst lietot nekādu alkoholu nekādos daudzumos (tāpat kā arī smēķēt un vēl daudz ko citu). Katrs šādas sievietes izdzertais alkohola malks palielina varbūtību, ka viņai piedzims kropls bērns (alkohols sakropļo olšūnas, kuras neatjaunojas, atšķirībā no vīrieša dzimumšūnām, kuras regulāri atjaunojas).

Pāri visam iet intensīvas gan tiešas, gan netiešas (caur dziesmiņām, neformālām tradīcijām, kino utt.) alkohola reklāmas, pieradums gan pie alkohola, gan pie alkoholizētām tradīcijām un ticība speciāli cilvēku muļķošanai radītiem mītiem par to, ka mazliet jau lietot drīkstot un ka pat tas esot veselīgi. Tā nu nezinošie un/vai aprobežotie cilvēciņi nodzeras un nodzer gan savu, gan savu bērnu veselību, prātu un nākotni.

Rādītājs „ Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem” (12,3 litri) vispārīgi parāda valstī izlietotā alkohola daudzumu uz vienu iedzīvotāju, savukārt rādītājs „Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem” (18,1 litri) ir precīzāks, parādot cik vidēji gadā izdzer viens alkoholiķis (cilvēks, kurš regulāri (kaut vai reizi gadā) lieto alkoholu). Šis rādītājs raksturo kopējo alkoholiķu nodzeršanās pakāpi. Atsķirība starp šiem rādītājiem uzskatāmi redzama Indijas piemērā, kurā „ Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem” ir 4,3 litri, „Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā”  – 84,9%, bet „Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem” ir 28,7 litri. Citiem vārdiem sakot, Indijā dzer salīdzinoši mazs cilvēku skaits, bet tie, kuri dzer, tie plosto pamatīgi (te gan jāņem vērā, ka kopējā valsts alkohola patēriņā ir ieskaitīts arī tūristu patērētais alkohols un nelegālais alkohols, kurš ir reģistrēts vienā valstī, bet reāli aizceļojis uz citu valsti).

Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas standartiem alkohola patēriņa rādītājs līdz 3 litriem uz iedzīvotāju („ Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem” ) tiek uzskatīts par zemu rādītāju; 4-5 litri – vidējs patēriņš; bet patēriņš virs 8 litriem uz iedzīvotāju rada nācijas ģenētisku degradāciju.

Zinot patiesi drausmīgos alkohola iedarbības apmērus uz sabiedrības veselību, intelektuālo līmeni un vairošanās spējām, ļoti būtisks ir „Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu)” , kas ir sabiedrības zelta fonds, jo šie cilvēki nav saindējuši sevi ar alkoholu. Balto apdzīvotās teritorijās šis zelta fonds (nedzērāju skaits) diemžēl ir gauži niecīgs (jo īpaši Rietumvalstīs), kas nozīmē, ka šīs sabiedrības atrodas deģenerācijas un izmiršanas stadijā. Valstis, kurās nedzērāju skaits ir mazāks par 10%, visdrīzāk vairs nav glābjamas, bet pārējās iespējams, ka var atrast sevī spēkus izdzīvot un viena no pirmajām lietam, kas tādēļ jādara – jāpārtrauc dzert (tas ir maksimāli jāierobežo alkohola pieejamība un patērēšanas iespējas).

Ja „Nedzērāji” vispār nav lietojuši alkoholu, tad ir arī pietiekami daudz cilvēku, kuri dzīves laikā saprot alkohola lietošanas sekas un pārstāj uzņemt šo indi. Lai gan šie cilvēki jau sevi bija sākuši indēt, tomēr, ja nav runa par hronisku alkoholiķi, tad viņi tomēr sevi saglabā. Pēc alkohola lietošanas pārstāšanas organisms sāk atjaunoties un pats galvenais, ka tiek apturēts organisma indēšanas process. Īpaši būtiski tas ir tādēļ, ka samazina tiešo alkohola ietekmi uz jaundzimušajiem (paliek netiešā – agrāk izlietotā alkohola neatgriezeniskā ietekme, kas viskritiskākā ir tieši sieviešu gadījumā (neatgriezeniski sakropļotās olšūnas, kuru apaugļošanas gadījumā piedzims kropls bērns), kā arī tā ietekme, kuru organisma reģeneratīvie procesi vēl nav paspējuši novērst).

Lai gan alkohola nelietošana neliecina, ka cilvēks ir vesels, tomēr masu alkoholisma apstākļos šie rādītāji netieši norāda uz aptuveni to iedzīvotāju daudzumu, kuri varētu būt spējīgi radīt veselus un kvalitatīvus pēcnācējus (diemžēl ir pamats uzskatīt, ka šis rādītājs ir sliktāks nekā uzrādīt statistikas datos). Par alkoholiķiem to nevar teikt. Raugoties no šādām pozīcijām Latvija ir galēji kritiskā situācijā, jo tikai 14,3% tās iedzīvotāju pieder nedzērāju zelta fondam. Labi, ka to starpā ir 20,2%, jeb piektdaļa sieviešu. Apmēram tāds pats cilvēku skaits ir sapratis alkohola nāvīgo ietekmi un atteicies no tā lietošanas, kas vieš mazas cerības (kopā alkoholu pēdējā gada laika nebija lietojuši 32,3% latvijiešu). No šiem skaitļiem var izdarīt secinājumu, ka apmēram piektdaļa sieviešu un ceturtdaļa vīriešu ir vismaz antialkoholās nostājas dēļ varētu būt spējīgi radīt veselīgus un kvalitatīvus pēcnācējus. Tiesa gan demogrāfiskās katastrofas apstākļos, kad citās valstīs (jo īpaši pārapdzīvotās) šie rādītāji ir 80 un pat 90%, tas ir gauži zems rādītājs.

No augstāk minētā arī izriet, ka jebkurai sievietei, kura nelieto alkoholu un nav citu veselības problēmu, ir pienākums radīt vismaz 4 bērnus. Ja latvijieši negrib izzust kā sabiedrība, tad 4 bērni katrai sievietei nu jau ir obligāts minimums. Pie tam tas attiecas uz visiem Latvijas iedzīvotājiem, nedalot tos pēc tautības, kā to patīk darīt pēdējās desmitgades pie varas salīdušajiem nacistiski orientētiem indivīdiem.

Visbeidzot interesants ir iedzīvotāju (+15) rādītājs (Latvijai 86%), kurš parāda cik daudz iedzīvotāju ir vecāki par 15 gadiem. Tas mums ir otrs sliktākais pasaule. Tas ir Latvija šai ziņā ir otra vecākā un otra mirstošākā valsts pasaulē, atdodot pirmo vietu tādām valstīm kā Japāna, Vācija un Bulgārija (87%) un dalot savu kaunpilno vietu ar tādām valstīm kā Itālija, Ukraina, Čehija, Slovēnija, Apvienotie Arābu emirāti un Katara. Salīdzinājumam, piemēram, Pakistānā, kurā dzīvo 173 miljoni iedzīvotāju, kuri gadā uz iedzīvotāju izdzer 0,1 litru absolūta alkohola, šis rādītājs ir 65%. Attiecīgi Pakistānā dzīvo 35% bērnu zem 15 gadiem, kas ir virs 2 reizes vairāk kā Latvijā.

Alkohola patēriņa rādītāji pa valstīm

Absolūtā alkohola gada patēriņš uz vienu iedzīvotāju

Absolūtā alkohola gada patēriņš uz vienu iedzīvotāju

Pēc „Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem” pasaules antilīderi ir Baltkrievija ar 17,1 litru uz iedzīvotāju, Moldova ar 16,8l, Lietuva – 15,4l, Krievija – 15,1l, Rumānija – 14,4l un Ukraina 13,9l. Vēl pirmajās 42 dzērājvalstīs ietilpst Andora, Ungārija, Čehija, Slovākija, Portugāle, Serbija, Grenada, Polija, Somija, Latvija (16 vieta pasaulē), Dienvidkoreja, Horvātija, Francija, Austrālija, Īrija, Luksemburga, Vācija, Slovēnija, Lielbritānija, Bulgārija, Dānija, Spānija, Dienvidāfrikas republika, Beļģija, Gabona, Jaunzēlande, Namībija, Šveice, Santlucia, Austrija, Igaunija, Grieķija, Kazakstāna, Kanāda, Nigērija un Nīderlande ar 9,9 litriem uz iedzīvotāju.

Savukārt pēc šī rādītāja visnedzerošākās valstis pasaulē ir Pakistāna, Lībija, Kuveita, Mauritānija ar 0,1 litru uz iedzīvotāju, Bangladeša, Saūda Arābija, Komorosa – 0,2l, Jemena un Nigēra – 0,3l, Ēģipte 0,4l, Somālija un Irāka – 0,5l, Indonēzija, Senegāla, Timora – 0,6l, Mjanma, Butāna, Jordāna, Afganistāna, Gvineja – 0,7l, Bruneja un Omāna – 0,9l, kā arī Alžīrija un Irāna – 1 litrs. Alkohola patēriņš zem 2 litri uz iedzīvotāju ir Mali, Eritrejā, Maldīvu salās, Sīrijā, Malaizijā, Džiboti, Tunisijā, Katarā, Tongā, Zālamanu salās, Madagaskarā, Singapūrā un Turcijā.

Ja apskatam izlietotā alkohola daudzumu tikai uz alkohola lietotājiem („Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem”), tad aina ir nedaudz cita. Visvairāk pasaulē statistiski ir izdzēruši Čadas alkoholiķi (cilvēki, kuri regulāri lieto alkoholu, kaut vai reizi gadā) – 33,9 litrus uz alkohola lietotāju. Salīdzinājumam Čadas „Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem” ir daudz zemāks – 4,4 litri. Aiz Čadas seko Apvienotie Arābu emirāti ar 32,8litriem, Gambija – 30,9l un Tadžikistāna – 30,3l. Jau pieminētai Indijai šis rādītājs ir 28,7litri, Dienvidkorejai – 27,5 litri, bet Irānai – 24,8 litri. Starp Eiropas valstīm šī antitopa augšgalā ir Moldāvija ar 25,4 litriem, Polija – 24,2l un Lietuva – 23,6l. Latvijas alkoholiķi ar 18,6 litriem ieņem 56.vietu pasaulē.

Vismazāk pasaulē statistiski dzer tās pašas Pakistānas alkoholiķi – 1,2 litrus. Tai seko Kuveita – 1,3l, Komorosa – 1,9l, Lībija un Eritreja – 2,5l, Togo – 3,7l un Saūda Arābija ar Singapūru – 3,9litri.

Būtisks sabiedrību un tās nākotnes perspektīvas raksturojošs rādītājs ir „Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu)”. Atklāts paliek jautājums cik tas ir precīzs, bet noteiktas tendences tas parāda pat pieņemot, ka reālo nedzērāju skaita noteikšana ir apgrūtinoša. Šai ziņā pasaulē visbezperspektīvākā valsts ir Luksemburga, kurā nekad nav lietojuši alkoholu tikai 1,7% iedzīvotāju virs 15 gadiem. Tālāk seko Francija – 2% (un tas ņemot vērā lielo musulmaņu imigrantu skaitu!), Čehija – 2,6%, Nīderlande – 3,8%, Dānija – 4,5%, Vācija un Norvēģija – 5,5%, Šveice – 5,7%, Beļģija – 6,2%, Kipra – 6,4%, Ungārija un Īrija – 6,7%, Horvātija -8,1% un Austrālija 10%. Lūk citas mazperspektīvas valstis, kurās nedzērāji ir zem 20%: ASV, Japāna, Zviedrija, Barbadosa, Ukraina, Andora, Spānija, Baltkrievija, Krievija, Somija, Islande, Rumānija, Latvija (14,3% un 29 bezperspektīvākā valsts pasaulē), Slovēnija, Bulgārija, Grieķija, Lielbritānija, Antigva, Moldova, Serbija, Čīle, Slovākija, Lietuva, Melnkalne, Igaunija, Kuba, Paragvaja, Austrija un Malta.

Savukārt visvairāk nedzērāju bija Lībijā – 95,4%, Bangladešā – 95,2%, Mauritānijā – 95%, Mali – 93,6%, Irānā – 93,2%, Jordānā – 92,8%, Somālijā un Afganistānā – 92,5%, Nigerā – 92,4%, Pakistānā un Jemenā – 92,1%, Irākā – 90,8%, Senegālā – 90,2% un Saūda Arābijā 90,1%. Vēl virs 80% nedzērāju ir Omānā, Ēģiptē, Katarā, Gambijā, Marokā, Tunisijā, Bahreinā, Timorā, Džibuti, Nepālā, Apvienotos Arābu emirātos, Mjanmā, Sīrijā, Gvinejā, Tadžikistānā, Indonēzijā, Alžīrā, Malaizijā, Maldīvu salās un te var minēt arī Turciju ar 79,6% nedzērāju (tas vienkārši sapratnei, kurš reāli pretendē uz nodzērušos, degradējušos un izmirstošo eiropiešu teritoriju).

Ja nedzērājiem, kuri vispār nav lietojuši alkoholu pieskaita bijušos alkoholiķus, kuri nav lietojuši alkoholu pēdējā gada laikā, tad iegūstam kopējo to cilvēku skaitu, kuri nav lietojuši alkoholu pēdējā gada laikā („Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā”). Ar dažādām atrunām to pa lielam var uzskatīt par sabiedrības veselīgāko daļu.

Visbēdīgākā situācija pasaulē šai ziņā ir ar Franciju, kurā alkoholu pēdējā gada laikā vispār nav lietojuši tikai 5,2% iedzīvotāju. Tālāk seko Luksemburga – 6,1%, Čehija – 10,9%, Dānija – 11,4%, Šveice – 11,5%, Nīderlande – 11,8%, Norvēģija – 14,1%, Kipra – 15%, Austrālija – 16%, Lielbritānija – 16,1%, Beļģija – 17,7%, Ungārija – 18,6%, Īrija – 19,1%, Horvātija – 19,5% un Vācija 19,7%. Zem 40% šis rādītājs ir Jaunzēlandei, Baltkrievijai, Austrijai, Kanādai, ASV, Japānai, Zviedrijai, Barbadosai, Ukrainai, Andorai, Spānijai, Somijai, Islandei, Krievijai, Latvijai (32,3% un 30. vieta pasaulē), Rumānijai, Slovēnijai, Itālijai, Bulgārijai, Antigvai, Moldovai, Grieķijai, Serbijai, Čīlei, Slovākijai, Lietuvai, Melnkalnei, Igaunijai, Armēnijai, Togo, Kubai, Paragvajai, Maltai.

Visvairāk pēdējā gada laikā alkoholu nelietojošo iedzīvotāju skaits bija Bangladešā – 98,1%. Tālāk seko Mauritānija – 97,7%, Lībija – 97,6%, Afganistāna – 96,3%, Mali – 96,2%, Pakistāna – 96%, Jemena – 95,9%, Irāna – 95,8%, Jordāna – 95,3%, Nigera – 94,7%, Maroka, Irāka, Somālija – 94,6%, Senegāla – 94,5%, Tunisija – 94,3%, Saūda Arābija un Džibuti – 94,2%, Omāna – 94,1%, Ēģipte – 93,5%, Katara – 93,3%, Timora – 92,9%, Sīrija – 92,5%, Nepāla – 92,4%, Mjanma – 92,1%, Indonēzija – 91,9%, Gvineja – 91,3%, Maldīvu salas – 91%, Tadžikistāna un Alžīrija – 90,7%, Kuveita – 90,3% un Bahreina 90, 1%.

Pasaules valstu kategorizācija pēc alkohola patēriņa

Ņemot vērā būtiskākos alkohola patēriņa rādītājus,  visas pasaules valstis tika sadalītas četrās kategorijās – „Nedzeroša valsts” (lieto alkoholu salīdzinoši nedaudz), „Mazliet dzeroša valsts”, „Dzērājvalsts” (tiek lietots alkohols ievērojamos daudzumos) un „Nodzērusies valsts” (alkohola patēriņš ir tik liels, ka konkrētās valsts/sabiedrības nākotnes perspektīvas ir vairāk kā bēdīgas). Kategorizācija tika veikta ņemot vērā sekojošus rādītājus „Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem”, „Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu)”, „Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā”, „Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem”, kā arī „Iedzīvotāju daudzums %, kuri ir vecāki virs 15 gadiem, ieskaitot”.

Visnodzērušākās pasaules valstis pēc šādas klasifikācijas ir (antitops pēc kārtas): Francija, Luksemburga, Čehija, Dānija, Šveice, Nīderlande, Beļģija, Ungārija, Horvātija, Vācija, Baltkrievija, Austrālija, Lielbritānija, Īrija, Jaunzēlande, Austrija, Kanāda, Ukraina, Andora, Krievija, Rumānija, Moldova, Lietuva, Norvēģija, Kipra, Spānija, Somija, Latvija (18ā pasaulē), Slovēnija, Bulgārija, Grieķija, Serbija, Slovākija, Igaunija, ASV, Zviedrija, Melnkalne, Portugāle, Polija, Japāna, Čīle, Paragvaja, Malta un Dienvidkoreja. Visas augstākminētās valstis ir klasificētas kā „Nodzērušās”.

Visnedzerošākās valstis pasaulē ir: Pakistāna, Mauritānija, Lībija, Jemena, Nigera, Somālija, Irāka, Senegāla, Saūda Arābija, Bangladeša, Afganistāna, Jordāna, Timora, Gvineja, Komorosa, Mali, Ēģipte, Sīrija, Mjanma, Indonēzija, Alžīrija, Kuveita, Malaizija, Irāna, Maroka, Omāna, Maldīvu salas, Butāna, Madagaskāra, Tunisija, Džibuti, Nepāla, Tadžikistāna, Gambija, Turcija, Bruneja, Tuvalu, Vanuatu, Zālamana salas, Tonga un Eritreja.

WHO pasaules reģioni pēc alkohola patēriņa klasifikācijas

No 53 WHO Eiropas reģiona valstīm 36 pieskaitāitāmas „Nodzērušos” valstu kategorijai (tai skaitā Vācija, Francija, Lielbritānija, Spānija, Ukraina, Polija, Rumānija, Krievija, Nīderlande, Beļģija, Portugāle, Čehija, Ungārija, Serbija, Baltkrievija, Šveice, Bulgārija, Dānija, Grieķija, Somija, Norvēģija, Īrija, Šveice un arī, protams, Latvija), 8 „Dzērājvalstu” kategorijā (piemēram, Itālija, Armēnija, Gruzija, Albānija, Bosnija Hercogovina), 5 „Mazliet dzerošu valstu kategorijā (Izraēla, Azerbaidžāna, Uzbekistāna, Kirgistāna, Turkmenistāna ) un tikai 2 „Nedzērājvalstu” kategorijai (Tadžikistāna un Turcija ar saviem 72 miljoniem iedzīvotāju no kuriem 27% ir bērni zem 15 gadiem). Tikai šī viena WHO alkohola patēriņa atskaite uzskatāmi parāda, ka Eiropas kontinents ir mirstošs kontinents. Vidējais gada Eiropas reģiona absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem – 10,9 litri.

WHO Āfrikas reģionā no 46 valstīm neviena nav ierindojama kategorijā „Nodzērusies valsts”, 14 „Dzērājvalstis” (tai skaitā Dienvidāfrika, Nigērija, Kamerūna un Namībija), 22 „Mazliet dzerošas valstis” un 10 „Nedzērājvalstis” starp kurām kā visbagātākā ir izceļama Alžīra. Vidējais gada Āfrikas reģiona absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem – 6 litri. Lielai daļai Āfrikas valstu tiesa gan ir citas nopietnas problēmas.

WHO Ameriku reģionā no 36 valstīm 4 ir kategorizējamas kā „Nodzērušās” (ASV, Kanāda, Čīle un Paragvaja), 25 ir „Dzērājvalstis” (tai skaitā Brazīlija, Meksika, Kolumbija, Argentīna, Venecuēla, Kuba, Peru, Panama, Urugvaja). Šai reģionā nav „Nedzerošu” valstu un ir tikai 6 „mazliet dzerošas valstis” (Gvatemala, Hondurasa, Salvadora, Nikaragua, Jamaika un Belīze). Vidējais gada Ameriku reģiona absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem – 8,4 litri.

Vislabākā situācija ir WHO Austrumu Vidusjūras reģionā, kurā ir 21 valsts un ir viszemākais alkohola patēriņš. Šai reģionā ir 5 „Mazliet dzerošas valstis” (Sudāna, Apvienotie Arābu emirāti, Bahreina, Katara un Libāna) un 16 „Nedzerošas valstis” (tai skaitā Pakistāna, Ēģipte, Irāna, Irāka, Afganistāna, Saūdu Arābija, Sīrija, Lībija, Jordāna). Vidējais gada Austrumu Vidusjūras reģiona absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem – 0,7 litri. Šī reģiona nealkaholisms ir izskaidrojams ar islāmticību, kas aizliedz lietot alkoholu jebkādos daudzumos. Vēl jāatzīmē, ka šai reģionā ir liels cilvēku skaits ar lielu bērnu un jauniešu īpatsvaru.

WHO Dienvidaustrumāzijas reģionā ir tikai viena „Dzērājvalsts” (Taizeme), 3 „mazliet dzerošas valstis” (Indija, Ziemeļkoreja un Šrilanka), kā arī 7 „Nedzerošas valstis (Indonēzija, Bangladeša, Mjanma, Nepāla, Timora, Butāna, Maldīvas). Vidējais gada Dienvidaustrumāzijas reģiona absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem – 3,5 litri.

WHO Rietumu Klusā okeāna reģionā ir 27 valstis no kurām 4 ir ieskaitāmas „nodzērušos” kategorijā (Japāna, Dienvidkoreja, Austrālija, Jaunzēlande), 7 ir „dzērājvalstis” (tai skaitā Ķīna, Vjetnama, Laosa, Mongolija), 9 ir „mazliet dzerošas valstis” (tai skaitā Filipīnas, Kambodža, Singapūra, Fidži) un 6 ir „nedzerošas” valstis (Malaizija, Zālamanu salas, Bruneja, Vanuatu, Tonga un Tuvala). Vidējais gada Rietumu Klusā okeāna reģiona absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem – 6,8 litri.

Alkohola patēriņš valstīs ar vislielāko iedzīvotāju skaitu

Interesanti ir alkohola patēriņa dati par valstīm ar vislielāko iedzīvotāju skaitu (piemēram, top20, kas aptver 70% pasaules iedzīvotāju). Šāds salīdzinājums pēc būtības parāda, kurām valstīm ir dēļ pārmērīga alkoholisma vājas nākotnes perspektīvas un kurām tās ir lielākas.

1. Ķīna. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 1,37 miljardi no kuriem 82% ir virs 15 gadiem un 30% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 6,7litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 15,1litrs. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 38,7%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 55,9%.
2. Indija. Mazliet dzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 1,21 miljardi no kuriem 70% ir virs 15 gadiem un 47% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 4,3litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 28,7litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 74,2%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 84,9%.
3. ASV. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 312 miljoni no kuriem 80% ir virs 15 gadiem un 82% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 9,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 13,3litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 12%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 31,1%.
4. Indonēzija. Nedzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 241 miljons no kuriem 70% ir virs 15 gadiem un 44% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 0,6litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 7,1litrs. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 82,1%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 91,9%.
5. Brazīlija. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 195 miljons no kuriem 75% ir virs 15 gadiem un 87% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 8,7litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 15,1litrs. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 21,9%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 42,3%.
6. Pakistāna. Nedzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 173 miljons no kuriem 65% ir virs 15 gadiem un 36% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 0,1litrs. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 1,2litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 92,1%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 96%.
7. Nigērija. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 160 miljoni no kuriem 56% ir virs 15 gadiem un 50% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 10,1litrs. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 23,1litrs. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 39,2%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 56,4%.
8. Bangladeša. Nedzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 151 miljons no kuriem 68% ir virs 15 gadiem un 28% dzīvo pilsētās. Zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 0,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 9litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 95,2%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 98,1%.
9. Krievija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 144 miljoni no kuriem 85% ir virs 15 gadiem un 73% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 15,1litrs. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 22,3litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 13%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 32,2%.
10. Japāna. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 127 miljoni no kuriem 87% ir virs 15 gadiem un 67% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 7,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 10,4litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 12%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 31,1%.
11. Meksika. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 118 miljoni no kuriem 70% ir virs 15 gadiem un 78% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 7,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,7litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 22,6%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 43,1%.
12. Filipīnas. Mazliet dzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 93,4 miljoni no kuriem 65% ir virs 15 gadiem un 49% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 5,4litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,3litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 34%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 55,7%.
13. Vjetnama. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 89 miljoni no kuriem 77% ir virs 15 gadiem un 30% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 6,6litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 17,2litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 49,3%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 61,7%.
14. Etiopija. Mazliet dzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 87,1 miljons no kuriem 56% ir virs 15 gadiem un 17% dzīvo pilsētās. Zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 4,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 26,5litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 71,2%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 84,3%.
15. Vācija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 83 miljoni no kuriem 87% ir virs 15 gadiem un 74% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 11,8litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 14,7litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 5,5%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 19,7%.
16. Ēģipte. Nedzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 78,1 miljons no kuriem 68% ir virs 15 gadiem un 43% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 0,4litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 6litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 89,7%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 93,5%.
17. Irāna. Nedzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 74,5 miljoni no kuriem 76% ir virs 15 gadiem un 71% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 1litrs. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 24,8litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 93,2%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 95,8%.
18. Turcija. Nedzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 72,1 miljons no kuriem 73% ir virs 15 gadiem un 70% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 17,3litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 79,6%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 86,2%.
19. Taizeme. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 66,4 miljoni no kuriem 81% ir virs 15 gadiem un 34% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 7,1litrs. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 23,8litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 59,5%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 70,3%.
20. Francija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 63,2 miljoni no kuriem 82% ir virs 15 gadiem un 85% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,9litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 2%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 5,2%.

Labākam priekšstatam var minēt vēl dažas citas valstis.

22.Lielbritānija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 62,1 miljons no kuriem 82% ir virs 15 gadiem un 80% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 11,6litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 13,8litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 15,1%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 16,1%.
23.Itālija. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 60,5 miljoni no kuriem 86% ir virs 15 gadiem un 68% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 6,7litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 9,9litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 25,7%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 32,4%.
26.Dienvidkoreja. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 48,5 miljoni no kuriem 84% ir virs 15 gadiem un 83% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,3litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 27,5litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 33,5%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 55,2%.
28.Spānija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 46,1 miljons no kuriem 85% ir virs 15 gadiem un 77% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 11,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 16,4litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 12,6%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 31,7%.
29.Ukraina. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 46,1 miljons no kuriem 86% ir virs 15 gadiem un 69% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 13,9litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 20,3litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 12,5%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 31,7%.
32.Argentīna. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 40,4 miljoni no kuriem 75% ir virs 15 gadiem un 92% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 9,3litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 15,8litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 21%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 41,2%.
33.Polija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 38,2 miljoni no kuriem 85% ir virs 15 gadiem un 61% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,5litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 24,2litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 27,3%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 48,3%.
41.Venecuēla. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 29 miljoni no kuriem 71% ir virs 15 gadiem un 93% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 8,9litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 15,1litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 20,7%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 40,9%.
47.Ziemeļkoreja. Mazliet dzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 24,5 miljoni no kuriem 77% ir virs 15 gadiem un 60% dzīvo pilsētās. Zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 3,7litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 17,9litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 66,3%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 78,9%.
53.Sīrija. Nedzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 21,5 miljoni no kuriem 64% ir virs 15 gadiem un 56% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 1,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 16,3litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 83,2%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 92,5%.
97.Izraēla. Mazliet dzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 7,4 miljoni no kuriem 73% ir virs 15 gadiem un 92% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 2,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 5,4litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 41,3%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 48,1%.

Zīmīgs ir visai zemais Izraēlas alkohola patēriņa līmenis, kas ir jo interesantāks tādēļ, ka nereti tieši ebreji ir aktīvi alkoholisma veicinātāji gan pārdodot alkoholu, gan arī plaši reklamējot alkoholismu, kā it kā nekaitīgu vai mazkaitīgu parādību. Piemēram, viens no galvenajiem cariskās Krievijas alkohola magnātiem bija to laiku ebreju lieloligarhs barons Ginsburgs (Rotšildu attāls radinieks), savukārt pirmās Latvijas laikā liels spirta rūpnieks bija ebrejs Mordehajs Dubins (esot labi pazinis Kārli Ulmani), kurš visa cita starpā bija arī visu Saeimas sasaukumu deputāts un uz kuru pēc vienas no hipotēzēm krīt aizdomu ēna par izcilā latviešu ekonomista Kārļa Baloža noindēšanas iniciēšanu (neilgi pirms savas nāves Kārlis Balodis no Saeimas tribīnes ļoti asi kritizēja Dubinu par interešu konfliktu spirta koncesijas sakarā; tiesa gan pats Baloža noindēšanas fakts netika pierādīts; minējumu par noindēšanu ļoti uzstājīgi pauda Baloža māsa pēc kuras pieprasījuma pat tika veikta speciāla ekspertīze, kurā indēšanas fakts netika konstatēts).

Kā redzams pēc Izraēlas alkohola patēriņa datiem, tad alkoholismu veicinošā retorika ir domāta tikai muļķa gojiem (neebrejiem), savukārt liela daļa pašu ebreju alkoholu nelieto vai lieto maz.

131.Lietuva. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 3,1 miljons no kuriem 85% ir virs 15 gadiem un 67% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 15,4litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 23,6litrs. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 16,8%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 34,7%.
139.Latvija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 2 miljoni no kuriem 86% ir virs 15 gadiem un 68% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,3litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 18,1litrs. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 14,3%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 32,3%.
139.Igaunija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 1,3 miljoni no kuriem 85% ir virs 15 gadiem un 69% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 10,3litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 15,7litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 17%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 34,8%.

Avoti:

http://infoagentura.wordpress.com/2013/01/19/1253/

http://www.who.int/substance_abuse/publications/global_alcohol_report/en/

http://svoim.info/201425/?25_7_94

http://gramataselektroniski.blog.com/2012/07/11/profesora-dr-k-baloza-un-profesora-dr-p-zalites-runas-saeima/

http://www.uglov.tvereza.info/

http://www.host-a.net/u/fribuuki/dzertvainedzert.zip

http://pravdu.ru/lessons/jdanov/

http://www.koob.ru/tyapugin/pravda_ob_alkogole

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Medicīna, Reģ.: Vispasaules, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Ģenialitātes noslēpumi

Radoša un parasta cilvēka smadzeņu darbība risinot uzdevumu un "atpūšoties"

Radoša un parasta cilvēka smadzeņu darbība risinot uzdevumu un “atpūšoties”

Kāda ir ģenialitātes daba un kā tā ir saistīta ar ārprātu? Žurnāls „The Atlantic” nesen publicēja pētījuma rezultātus par ģenialitātes dabas tēmu: kāda ir tās būtība, cik lielā mērā tā ir saistīta ar IQ līmeni un vai tiešām visi ģēniji ir daļēji arī ārprātīgi.

Ideja par to, ka ģēniji un psihes traucējumi iet gandrīz vienmēr „roku rokā”, ir ļoti sena. Vēl sengrieķu filozofs Aristotelis apgalvoja: „Visi ievērojamie cilvēki, kuri ir paveikuši ko ievērojamu filozofijā, valsts lietās, poēzijā vai tēlotājmākslā bija melanholiķi.” Vēlāk šī Aristoteļa doma caurvija vēlāko mākslinieku, poētu un rakstnieku darbus. Iespējams tas tādēļ tā, ka viņi pēc sevis zināja par ko runā.

Piemēram, slavenais krievu komponists Čaikovskis savu jaunrades procesu apraksta šādi: „Būtu veltīgi jums censties vārdos aprakstīt tās sajūtas, kuras pārņem mani, kad ir atnākusi jauna doma un kad tā manā prātā sāk pieņemt noteiktas formas. Tad aizmirsti par visu un kļūsti bez maz kā ārprātīgs, viss tevī iekšā sitas un dreb…”

XIX gadsimta sākumā par ģenialitātes cēloņiem un tā saistību ar cilvēka psihiskajiem stāvokļiem ieinteresējās zinātnieki. Tiesa gan pirmie pētījumi bija tikai epizodiski. 1891.gadā itāļu ārsts Čezāre Lombrozo (1835-1909) izdeva grāmatu „Ģeniāls cilvēks”. Šai darbā viņš mēģināja pierādīt, ka līdzās talantam apdāvinātiem cilvēkiem bija kāda fiziska vai psihiska novirze – neirozes, psihozes, ģimenes problēmas, valodas raustīšana u.c. Kā piemērus viņš izmantoja tādus plaši pazīstamus cilvēkus kā Žans Žaks Ruso, Īzāks Ņūtons, Čārlzs Darvins, lords Bairons un Artūrs Šopenhauers. Itāļu ārsts izvirzīja pieņēmumu, ka ģenialitāte un ārprāts ir cieši saistīti savā starpā un, pie tam vēl tiek pārmantoti iedzimtības ceļā.

Vai ģenialitāte ir iedzimta?

Čārlza Darvina (1809-1882) brālēns Frānsiss Galtons (1822-1911) 1869.gadā izdeva grāmatu „Iedzimtais ģēnijs”. Tajā viņš detalizēti aprakstīja 20 muzikantu, tai skaitā Baha, un dažu rakstnieku, tai skaitā Šarlotes Brontē, ģenealoģiskos (dzimtas) kokus. No aprakstītā sanāca, ka konkrēto spējīgu cilvēku priekštečos vienmēr bija vismaz kāds, kurā tādā vai citādākā veidā ir izpaudušās kreatīvās dotības. Pamatojoties uz to Galtons pieņēma, ka ģenialitātes parādībai ir pietiekami spēcīga ģenētiskās iedzimtības komponente. Šī ideja guva plašu atbalstu zinātniskās aprindās un XX gadsimta sākumā parādījās daudz skaitliski zinātniski pētījumi par „iedzimto ģenialitāti”.

Kā jaunāku „iedzimtās ģenialitātes” piemēru var minēt Kurtu Vonegūtu, kurš 1960-ajos gados labprātīgi piedalījās plaša mēroga ģenialitātes izpētes programmā. Daudzi viņa radinieki bija talantīgi arhitekti, rakstnieki un izgudrotāji. Tiesa gan paralēli talantiem viņiem bija arī psihiska rakstura problēmas. Tā, piemēram, pašam Vonegūtam bija noslieces uz depresiju, viņa dēls slimoja ar šizofrēniju, bet māte izdarīja pašnāvību savu bērnu acu priekšā.

Vai ģenialitāte izpaužas kā augsts IQ?

XX gadsimta sākumā amerikāņu psihologs Luiss Medisons Termens (1877-1956) pieņēma, ka radoši apdāvinātiem cilvēkiem noteikti ir jābūt arī augstam IQ [ar speciālu testu palīdzību nosakāms „inteliģences koificients”]. Lai pārbaudītu šo hipotēzi, Termens veica plaša mēroga pētījumu, kurā tika iesaistīti vairāk kā 1000 skolēnu. Bērni izgāja daudzus dažādus testus, zinātnieki sastādīja detalizētus ģimeņu vēstures aprakstus, izpētīja katra bērna aizraušanās un intereses, līdz pat izlasītajām un mājās esošajām grāmatām.

Izrādījās, ka bērni ar augstu IQ visbiežāk bija labā fiziskā kondīcijā: viņi bija garāka auguma, labāku veselību un nodarbojās ar sportu. Vienīgais viņiem konstatētais trūkums bija tuvredzība, kas ir viegli izskaidrojama ar viņiem raksturīgo lasīt prieku.

Pie tam intelektuāli attīstītākie (pēc IQ rādītāja) bērni labāk socializējās (iekļa’vās kolektīvā). Pētījumā piedalījušos bērnu liktenim zinātnieki turpināja sekot vēl vairāku gadu garumā un rezultātā tika konstatēts, ka visas augstāk minētās īpašības viņi saglabāja turpmākās dzīves laikā. Lielākai daļai no viņiem bija stingras un laimīgas laulības, viņiem bija labs darbs un pietiekami augsts dzīves līmenis. Tomēr neviens no šiem bērniem ar augstu IQ neparādīja izcilas radošuma spējas un nedeva vismaz kaut cik nozīmīgu ieguldījumu kultūrā vai zinātnē. Vēlākie pētījumi tikai apstiprināja Termena iegūtos rezultātus: cilvēka ģenialitāte nav atkarīga no IQ līmeņa.

Šai ziņā labs piemērs ir izcilais krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins, kurš skolā atsevišķos priekšmetos vairāk par 3 (5 baļļu sistēmā) nesaņēma. Ir ziņas, ka Einšteinam bija nopietnas problēmas ar matemātiku, bet Konstantīnu Ciolkovski [(1857-1935) -  skolotājs, raķešu būves un kosmonautikas teorijas radītājs] vispār izslēdza no universitātes.

Ģenialitāte – spēja domāt savādāk?

Kad zinātniskās aprindās nostiprinājās doma, ka talantam vienmēr līdzi nāk kāda ārprāta daļa un ka šīs īpašības ir iedzimtas, viņi aizdomājās par to kā tad darbojas ģēniju smadzenes. Jo, ja pieņem, ka augsts intelekta līmenis ir kas pretējs radošuma pirmcēlonim, tad „ģeniālās smadzenēs” ir jābūt kaut kam atšķirīgam no visu citu cilvēku smadzenēm.

Viens no etapiem cilvēku kreatīvās dabas izpētē bija metode, ko zinātnieki nosauca „mazais s”. Tās pamatā ir cilvēku iedalījums pēc to domāšanas veida – konverģentos un diverģentos. Pirmais domāšanas veids balstās uz precīzu algoritmu apguvi problēmas risināšanai, savukārt otrs paredz ģenerēt daudzas idejas konkrētas problēmas novēršanai. Piemēram, atbildot uz jautājumu: „Ko var izdarīt ar ķieģeli?”, cilvēki ar konverģentu domāšanas veidu parasti atbild: „Uzcelt māju”. Savukārt cilvēki, kuriem ir diverģents domāšanas veids, piedāvā ļoti daudz un dažādus variantus, sākot ar mājas būvniecību un beidzot ar dobju ierāmēšanu un zīmēšanu uz asfalta. Vēlāk diverģento domāšanas veidu pārsauca par „radošo”. Tādējādi zinātnieki nonāca līdz secinājumam, ka spēja domāt savādāk ir nekas cits kā kreativitātes dotība un tas tika ilustrēts ar Īzāka Ņūtona piemēru, jo pirms viņa neviens cits neesot spējis iedomāties savā starpā saistīt ābola nokrišanas faktu ar zemei piemītošu pievilkšanas spēku.

Ģeniālo smadzeņu dzīlēs

XX gadsimta beigās bija iespējams tieši ielūkoties cilvēka smadzeņu darbībā, kas tika arī darīts. Ir zināms, ka dažādas smadzeņu daļas atbild par dažādām funkcijām. Piemēram, labai atmiņai ir nepieciešams palielināts hipokamps [daļa no smadzeņu limbiskās sistēmas, kas piedalās emociju veidošanā un atmiņas konsolidācijā (tās pārejā no īslaicīgās uz ilglaicīgo)].

Zinātnieki pieņēma, ka radošajiem procesiem smadzenēs arī vajadzētu eksistēt savai zonai vai saviem noteiktiem procesiem, kuri atbild par radošo darbību. Bet lai to varētu konstatēt bija jāizveido radošuma kritēriji. Bija jāspēj noteikt, ka tieši konkrētā brīdī cilvēks ir aktivizējis radošo procesu un ka tas ir redzams magnētiskās rezonanses tomogrāfā.

Par atskaites punktu tika pieņemta pati radošuma būtība, kas ir nesaraujami saistīta ar kaut kā principiāli jauna izdomāšanu. Apskaidrības brīdis tika nosaukts par „Eurika” un tieši to zinātnieki mēģināja identificēt monitoros, kuros tika attēlota vizualizēta smadzeņu darbība. Lai to panāktu, cilvēkiem, kuri piedalījās pētījumā, tika doti divi uzdevumi. Viens bija orientēts uz to, lai cilvēks strādātu ar viņam jau pieejamo informāciju (piemēram, lai viņš atcerētos savu kāzu dienu), bet otrā uzdevumā viņam piedāvāja par kaut ko padomāt vai vienkārši klusējot atpūsties. Rezultāti bija pārsteidzoši. Izrādās „atpūtas” brīdī radošo cilvēku smadzenes strādāja daudzreiz intensīvāk.

Šis atklājums sakrita ar sadzīves faktiem. Piemēram, ir labi zināms, ka Mendeļējevam viņa ķīmisko elementu tabula parādījās sapnī. Vēlāk daudzas intervijas ar ģeniāliem cilvēkiem apstiprināja, ka viņi savus šedevrus rada gandrīz nekontrolējamā stāvoklī (tas ir, gandrīz neapzinās ko dara).

Turpmākie pētījumi ļāva zinātniekiem izdarīt jaunu secinājumu: radoša cilvēka smadzenes no pārējo cilvēku smadzenēm atšķiras ar spēju identificēt neredzamas saistības starp it kā banālām un visiem zināmām parādībām. Tas ir, fiziskā līmenī šo cilvēku smadzenēs eksistē neironu ķēdes, kuras pēc savas struktūras nelīdzinās tām neirona ķēdēm, kuras ir sastopamas citu cilvēku smadzenēs. Tiesa gan līdzīgas neironu ķēdes ir arī ārprātīgo smadzenēs. Tā nu sanāk, ka ir cilvēki, kuri spēj saskatīt to, ko nespēj visi pārējie – daļa no viņiem ir ģēniji, daļa ārprātīgie, bet daļa vienlaicīgi abi reizē.

Anastasija Ahmatova
/2014.g.jūlijs/

Avots:

http://www.km.ru/science-tech/2014/07/14/nauchnye-issledovaniya-i-otkrytiya-v-mire/744865-zagadka-genialnogo-mozga

http://nashaplaneta.su/blog/zagadka_genialnogo_mozga/2014-07-16-38150

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Zinātne, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ebreju nacists bez maskas

Genādijs Korbans

Genādijs Korbans

No visiem nacisma paveidiem visbīstamākais ir maskēta tipa nacisms, kura reālās nacistiskās darbības tiek slēptas aiz vienalga kādiem  cēliem vārdiem (tādējādi pie reizes diskriditējot tās idejas ar kurām maskētais nacisms piesedzas). Viens no tādiem, iespējams, pats bīstamākais un pilnīgi noteikti viens no pretīgākajiem ir ebreju nacisms. Ukrainas notikumu sakarā maskas nomet arī ebreju nacisti un atklāj savu nacistisko un fašistisko būtību. Redzamākais ebreju nacists Ukrainā ir lieloligarhs ar kriminālu pagātni, medijamagnāts, Privatbank īpašnieks, Eiropas ebreju savienības priekšsēdētājs, galēji radikālas jūdaisma sektas Habart pārstāvis Igors Kolomoiskis, kurš ir galvenais nacistiskā apvērsuma Ukrainā finansētājs un organizētājs.

Tiem, kuri nezina, pats jūdaisms jau ir pietiekami rasistiska [sludina ebreju iedzimtu pārākumu pār citiem cilvēkiem], nacistiska [sludina ebreju kā tautas pārākumu par citām tautām] un fašistiska [sludina egocentrismā balstītas korporatīvās sadarbības un materiālā izdevīguma principa absolutizāciju] reliģija. Pirmo vispārīgo priekšstatu par jūdaismu var gūt, izlasot Johana Pohla brošūru „Talmūda gars” (tajā samērā īsi, koncentrēti un pietiekami neitrālā stilā ir aprakstītas jūdaisma teorētiskās nostādnes, citējot Talmūda jūdaisma teorētiķus: http://gramataselektroniski.blog.com/2011/02/20/talmuda-gars-johans-pohls/ ).

Kolomoiskis bija gan viens no galvenajiem Maidana nemieru finansētājiem. Tāpat par viņa naudu tika uzturēta ukraiņu nacistu organizācija „Stepana Benderas trīszobis” uz kuras bāzes tika izveidots ukraiņu nacistu militārais grupējums „Labējais sektors”, kas kļuva par galveno triecienspēku 2014.gadā notikušajā nacistiskajā apvērsumā Ukrainā. Pēc apvērsuma Kolomoiskis tika iecelts par Dņepropetrovskas apgabala gubernatoru (un tas neskatoties uz to, ka viens no Maidana protestu oficiālajiem saukļiem bija cīņa pret oligarhiem; Kolomoiskis līdz ar Porošenko un citiem „pareizajiem” oligarhiem izrādījās „līdzīgāki par citiem”), bet viņa kabatas nacisti par viņa naudu izveidoja bruņotas vienības, kuras terorizē gan Dņepropetrovskas apgabalu, gan blakusapgabalus, gan arī piedalās terorā pret Austrumukrainas iedzīvotājiem. Kolomoiskis jūtas pat tik varens, ka pilnīgi atklāti Ukrainas presē paziņo, ka nepakļausies sev nevēlamajiem prezidenta Porošenko rīkojumiem. Igors Kolomoiskis tāpat tiek uzskatīts par Odesas slaktiņa, kurā visnežēlīgākā kārtā tika nogalināti vairāk kā simts neapbruņotu cilvēku, pasūtītāju.  Pēc Odesas slaktiņa par Odesas gubernatoru tika iecelts Kolomoiskim tuvu stāvoša persona.

Igors Kolomoiskis un Genādijs Korbans ebreju centra "Menora" atklāšanā

Igors Kolomoiskis un Genādijs Korbans ebreju centra “Menora” atklāšanā

2014.gada 18.jūnijā populārā Ukrainas žurnālā „Kraina” (valsts) parādījās tuvākā Kolomoiska rokaspuiša, kurš ir iecelts par Dņepropetrovskas izpildvaras vadītāju, Genādija Korbana (arī ebrejs, arī jūdaists) intervija, kurā viņš ir pat ļoti atklāts un pilnībā atsedz savu fašistisko būtību. Tik neiedomājami ciniska atklātība liecina par to, ka Korbans, līdzīgi Kolomoiskim ir pilnīgi pārliecināti gan par savu drošību, nesodāmību un to, ka lielākā daļa ukraiņu ir tik stulbi vārguļi, kuri pat nespēj saprats, ko viņš īsti pasaka, bet pasaka viņš ļoti daudz ko.

Intervijas ievadā ukraiņu žurnālists raksta: „Ja dņepropetrovska būtu privātkompānija [reāli tā tagad tāda arī ir], tad Igoru Kolomoiski varētu nosaukt par tās padomes priekšsēdētāju, bet Genādiju Korbanu par izpilddirektoru. Viņš visu laiku ir uz vietas. Lai nokļūtu viņa kabinetā apgabala administrācijā, ir jāiziet cauri četriem apsardzes līmeņiem. Pirmais pie ieejas ēkā, otrais septītajā stāvā, kur atrodas vadība. Pārbaudījis apmeklētāja personu, milicis atver elektronisko slēdzi uz durvīm un pēc tam var ieiet uzgaidāmajā telpā. Arī tur ir apsardze. Tālāk ir citas durvis ar elektronisko atslēgu, kuras ved uz citu pieņemšanas telpu, kurā arī ir apsardze un sekretāres. Un no turienes ved durvis uz telpu, kurā atrodas pats gubernatora vietnieks. Tāda apsardze ir tādēļ, ka Korbans ir uzņēmējs, kuru vairākas reizes jau mēģināja nogalināt [citiem vārdiem sakot, lielas bagātības un varu sagrābis bandīts]. (…)

Korbans ir minoritārs akcionārs desmitos Ukrainas uzņēmumu. Viņa draugi joko, ka viņam pieder 1% visas Ukrainas. Viņa ienaidnieki sauc viņu par „reideru” [uzņēmumu sagrābēju] numur viens valstī. Tas tāpēc, ka nereti viņa akcijas tika izmantotas, lai iegūtu pilnīgu kontroli pār uzņēmumu. Pat viena akcija ir labs pamatojums, lai ieceltu „savu” direktoru vai lai sasauktu steidzamu akcionāru sapulci, kurā izmainītu akcionāru struktūru. Ja neizdodas tā, tad var iznīcināt īpašnieku reģistru vai izveidot paralēli savējo. Un ja pretinieki tālāk spītējas, tad var aktivizēt tiesu izpildītājus un apsardzes firmas. Un kad starp kriminālo autoritāti Maksu Kuročkinu un „Privat” grupējumu [kas ir vismaz tikpat krimināls] izvērtās cīņa par Dņepropetrovskas tirgu „Ozerka”, tad Koročkins ar četriem saviem līdzbiedriem gāja bojā  [ Šai ievadā žurnālists kā ņirgājoties apraksta tās uzņēmumu sagrābšanas metodes, kas padarīja Kolomoiski un viņa rokaspuišus, tai skaitā Korbanu, par vieniem no bagātākajiem cilvēkiem Ukrainā].

Korbans izdomāja rīcības plānu un pārņēma savā kontrolē desmitiem uzņēmumu. Visbiežāk viņš to darīja savu draugu, galvenokārt Igora Kolomoiska, interesēs. Viņu piesaista nevis nauda, bet gan uzdevuma sarežģītība: viņš saka, ka tas līdzinās šaha spēlei, ar ko aizraujas abi biznesmeņi. [Ar šo žurnālists mēģina izveidot prastiem bandītiem, par kuriem Ukrainā ir plaši zināms, ka viņi tādi ir, cēlāku oreolu]. Korbanam pieder vairāk kā desmit tirdzniecības centri Dņepropetrovskā.

Korbanam – ierēdnim arī ir daudz ienaidnieku, sākot no apgabala milicijas priekšnieku Georgiju Goguadzi līdz pat „separātistiem”, kuriem viņš neļāva izvērsties. Viņš turpina būt „konfliktējošs”, tikai šoreiz viņš „spēlē” „par Ukrainu” [pēdējā frāze izsaka ļoti daudz  ko, jo īpaši Korbana tālāko izteikumu kontekstā; pasarg dievs jebkuru, kurš pretendē radīt kaut ko pozitīvu, no šādiem „par” „spēlētājiem” ] .

Korbana personas „mērogu” labi raksturo viņa paša stāstītais par attieksmi pret miliciju un attiecībām ar to. Kriminālnoziedzniekiem ir īpaši dziļa nepatika pret kārtībassargiem kā tādiem un Korbans te šo savu dziņu nemaz nemēģina slēpt, tikai cenšas to ietērpt viņaprāt ārēji pieņemamā un sevi attaisnojošā formā.

Milicija – nē. Tie ir tautas ienaidnieki, pilnīgi visi kā viens. Ir jāatbrīvo no darba viņi visi bez izņēmuma [neslēpts kriminālnoziedznieka naids nevis pret dažiem korumpētiem mentiem, bet gan pret miliciju (policiju) kā tādu un visiem tās darbiniekiem bez izņēmuma]. Tas tāpēc, ka viņi uztver darbu, kā savu biznesu [te Korbans, acīmredzot, pēc sevīm spriež]. Bet, kad rodas asa nestandarta situācija, tad viņi apguļas uz muguras un paceļ rokas. Slēpjas, izslēdz telefonus. Bet pie tam neaizmirst laupīt. Rodas tāds iespaids, ka karš uz viņiem neattiecas. Tā arī izrādās, ka ienaidnieks ir šeit aizmugurē. [Tas ir, ienaidnieki ir visi, kuri nepiekrīt nacistu un bandītu varmācībām (te jāņem vērā, ka Dņepropetrovskā vairums iedzīvotāju ir noskaņoti pret nacistiem, ko tālākā tekstā atzīs arī pats Korbans) un galvenie no tiem ir miliči, kuri varētu izrādīt pretestību un kuri nesteidzas aktīvi, pēc pirmā svilpiena izpildīt katru bandīta iegribu.]”

Reizēm pie sienas cilvēkus nākas likt, miliciju, piemēram. (…) Kad viņi ienāca manā kabinetā, es paņēmu automātu un saku: „A, nu, sukas, pie sienas, maitas. Kamēr jūs kabatas piepildāt, tur cilvēki iet bojā” [uz bojāejošajiem cilvēkiem viņam ir uzspļaut, kas labi redzams no viņa tālākajiem vārdiem]. Viņi šeit transportniekus spaidīja, turpinot savas netīrās lietiņas. Nācās miliciju nomainīt. (…) Jā, ilgi nelietis – milicijas priekšnieks pretojās. Viņš kliedza: „Es Tevi arestēšu!” uz ko es viņam atbildu: „Nu nāc šurp, arestē. Tu mani arestēsi, bet es Tevi nošaušu. Uz priekšu, kurš ātrāk.” Skarbi, bet ko padarīsi? Karš [cik ērta atruna jebkādām laupīšanām un patvaļai].”

Pēc neliela ieskata Korbana psiholoģiskajā portretā, pats galvenais – ko viņš patiesībā domā par Ukrainu un kāpēc viņš ar sevlīdzīgajiem pēkšņi ir sākuši „spēlēt” „par Ukrainu”. Te Korbans ir pietiekami atklāts. Viņš tieši pasaka, ka Ukrainai kā valstij nav nākotnes, ka tā ir pilnībā jānojauc un jāuzceļ no jauna, ka atjaunot to nav iespējams, ka tas ir jādara izmantojot visnežēlīgākās metodes, tai skaitā nogalinot cilvēkus un visbeidzot tiek pateikts arī kāpēc vispār tas ir jādara – jo viņš un viņam līdzīgie bagātības sagrābušies nelieši negrib dzīvot Krievijā, kurā valda vismaz kaut kāda kārtība. Lūk to kārtību viņi negrib, bet grib personisko komfortu, ko piedāvā „Eiropas vērtības”. Un tā ir jebkura fašista un fašisma būtība – sīkas personiskas interesītes tiek stādītas pāri vispārcilvēciskām un personisko egocentrisko interešu apmierināšanai tiek pastrādāti visnecilvēciskākie noziegumi.

Lūk vārds pašam Korbanam un viņa intervētājam.

Es ceru uz stipru, enerģisku, taisnīgu prezidentu. Viņa izdarāmo darbu saraksts ir ļoti liels. Ilustrēšu to ar piemēru. Es reiz nopirku veikalu „Bērnu pasaule”. Tā vietā tagad stāv tirdzniecības centrs „Pasāža”. „Bērnu pasaule” bija simpātiska māja un bija ļoti žēl to jaukt nost. Mans draugs Genādijs Akseļrods pastaigāja tur un saka: „Nāksies nojaukt.” Es viņam: „Kā tā? Tāda ēka, pilsētas centrs… Žēl nojaukt, labāk rekonstruēsim.” Bet viņš man atbild: „Nekas nesanāks.” Tā nu nojaucām un uzcēlām vietā jaunu ēku no nulles. Tieši tāpat ir ar šo valsti, to ir bezjēdzīgi rekonstruēt. Tas būtu tāpat kā mēģināt izārstēt kropli. Vajag viņus visus vienkārši atlaist un vietā paņemt citus, kvalitatīvākus un jaunākus. Un dot viņiem normālākus stimulus. [Tātad, tiem, kuri nesaprata, Korbans Ukrainas presē tiešā tekstā visiem pasaka, ka Ukrainas valsts ir jānojauc (viņš to saka, nevis krievi), jo tā ir kropla. Tiem, kuri sevi uzskata par Latvijas patriotiem vajadzētu šo pieeju labi ielāgot, jo, kā saka, šis zvans zvana arī pēc Latvijas un lielā mērā pamatoti, jo Latvija tik tiešām ir nolaista līdz kliņķim un pie tā lielā mērā ir vainīgi paši latvieši un viņu aprobežotība, kuras visspilgtākā izpausme ir stulbs nacionālisms un debīls antikrieviskums, ko korbanveidīgi ebreju nacisti aktīvi izmanto un uzkurina ].

Žurnālists: Bet kādēļ jūs aizgājāt „uz varu” [domāta administratīvā pārvalde].

Korbans:  Vairāku iemeslu dēļ. Torā ir rakstīts, ka ebreji vienmēr ir par varu. Zināt kāpēc? Tāpēc, ka, ja nav varas, tad cilvēki sāk „ēst” viens otru. Un pirmie, ko viņi „apēd” ir ebreji. Bet tas nav galvenais stimuls. Runāt par patriotismu tagad ir pārāk pafosi un neīsti. Bet Dņepropetrovskā ar to pašreiz ir ļoti nopietni. Kijevai un Rietumukrainai tā ir parasta lieta, viņi ir ukraiņi no matu galiņiem līdz papēžiem. Bet Dņepropetrovskai tas ir kā pirmais sekss, pavisam citas sajūtas. Mums ar Ukrainu ir tāds rozā periods.

Žurnālists: Un kas Jūs tā aizrāva?

Korbans:  Mēs vienkārši negribam uz Krieviju. Mums patīk šī valsts, viņa ir ļoti mājīga (!), šeit nav Krievijas šausmu un nekad arī nav bijis. Krievijā ir taiga – likums (!), bet viņu prokurori ir kā lāči. Mums tā dzīvot ir nekomfortabli (!). Tāpēc mēs arī aizstāvam Ukrainu. [Tas ir – Krievijā ir kaut kāds likums un kārtība, bet Ukrainā šai ziņā viss ir mājīgi un komfortabli un tāpēc bandīti un laupītāji ir par sev personiski komfortablo Ukrainu. Līdzīgu iemeslu dēļ no Krievijas kā no spitālīgā baidās arī citu valstu nelieši, tai skaitā Latvijas, jo tur nevar tādos apmēros izvērsties destruktīvās darbībās un justies komfortabli. Un tas patiešām tā arī ir. Zinu cilvēku, kurš nepieciešamības spiests iedziļinājās  Krievijas bērnu lietu likumdošanā. Šai jomā (tīri juridisko formulējumu, saprotamības un iekšējās loģikas ziņā) Krievija ir galvastiesu pārāka par Latviju, kurā šī joma ir pilnībā izčakarēta. Vēl cits stāstījums iz Latvijas dzīves. Pazīstu bijušo tiesnesi, kura agrīnajā pēcstaļina laikā strādāja tiesā par sekretāri. Tad nu lūk, viņa ievēroja, ka tolaik uz apsūdzēto sola nonāca un tika reāli arī iesēdināti salīdzinoši daudz ebreju, tai skaitā vadošais rūpnīcu personāls. Lūk tas ir ļoti nekomfortabli, kad Tev  - „dieva izredzētajam” tiek piemērots „viens likums un viena taisnība” ar muļķa gojiem (neebrejiem), bet likumiskoti dubulti standarti un iespēja visu pēc nepieciešamības nopirkt  ir ļoti komfortabli. Tad, lūk, Krievijā, neskatoties uz daudzajām tās problēmām, pateicoties dziļajām tradīcijām un pietiekami lielam skaitam patiešām godīgu un kompetentu cilvēku šī sistēma joprojām kaut kā strādā un tas visiem nacistiem un fašistiem (vispirmāmkārtām ebreju) ir ļoti nekomfortabli.]

Žurnālists: Situāciju pilsētā izdevās mainīt tāpēc, ka jūs tādi vareni esat vai arī šeit jau kopš paša sākuma bija mierīgāk kā Donbasā?

Korbans:  Sākumā bija pietiekami saspīlēta situācija. Tāpat bija sacelšanās un viss pārējais. Tika veikts rūpīgs darbs, mēs centāmies visus sadzirdēt, paši runājām. Bija vajadzīga nauda. Austrumos ir tāds princips: „Valdniekam nepieciešams panākt, lai viņā iemīlas. Ja attiecībā uz kādu nespēj panākt, ka viņš tevī iemīlas, tad tev viņš ir jānopērk. Bet, ja tu viņu nespēj nopirkt, tad tev viņš ir jānogalina.” [Te Korbans nekautrējoties un nebaidoties publikai izpauž klasisku ebreju nacistu metodi]. Šis likums strādā. Kādu mēs sevī iemīlējām, kādu nopirkām un kādu arī nogalinājām. [Lūk tā, un to uz visu valsti paziņo oficiāla amatpersona!] (…)

Žurnālists: Kas notiks ar Doņecku un Lugancku vidēja termiņa perspektīvā?

Korbans:  Ir divi scenāriji. Vissliktākais ir Dienvidslāvijas scenārijs [Ukrainas kā valsts sadalīšanās vairākās valstiņās]  un manuprāt, visdrīzāk, tā arī būs, kaut arī man negribas nemaz par to domāt.

Žurnālists: Dienvidslāvijas scenārija gadījumā tas aprobežosies tikai ar šiem diviem apgabaliem?

Korbans:  Nē, ne tikai.

Žurnālists: Un kāds ir otrs scenārijs?

Korbans:  Viņš ir salīdzinoši ātrs. Ir jāizsludina karastāvoklis, jāizveido kara komandantūras un jāsāk nogalināt. Kā cilvēks, kurš ir salīdzinoši tuvs karam un kurš dažādu iemeslu dēļ ir runājis ar „separātistu” zemessargiem, es ļoti labi saprotu, ka viņi tāpat vien ieročus nenoliks. [Lūk šis kara un nogalināšanas scenārijs pašreiz Luganskā un Doņeckā arī tiek realizēts, ne tikai karojot pret savu zemi aizsargājošajiem vietējiem vīriešiem, bet arī veicot teroru pret civiliedzīvotājiem. Ja ukraiņu nacists Bogdans Butkevičš ska, ka Donbasa ir 1,5 miljoni lieku, nevienam nevajadzīgu cilvēku un ka tie ir jānogalina(!) , tad dēļ komforta „par Ukrainu” it kā esošais ebreju fašists  ir mazliet gudrāks un konkrētus ciparus nenosauc, bet tāpat ir pietiekami atklāts un pauž to pašu darbības plānu – esot jāiet uz neapmierinātajiem reģioniem un jānogalina.]”

Un tagad vārdi par kuriem katram normālam Latvijas patriotam un latvietim (ja tādi maz vēl ir atlikuši) vajadzētu sajust visdziļāko kaunu, ka tāds pretīgs nelietis šādā kontekstā Latviju stāda kā pozitīvu piemēru.

Žurnālists:  Krieviju jau visdrīzāk paliks tāds pats Ukrainas kaimiņš, kā pašreiz.

Korbans: Ukrainai ir jāpārvēršas par Latviju. Latvija neieredz Krieviju. Krieviju vajag neieredzēt paaudzēm. Tieši neieredzēt. [Korbana recepte ir apzināti uzkurināts naids, kurš pāriet no paaudzes paaudzē. Tas, visdrīzāk nav Korbana izgudrojums, bet ebreju nacistu izmantota tehnoloģija, pateicoties kurai tie priekš sevis komfortabli parazitē uz muļķa neebreju rēķina.]

Žurnālists:  Bet ko tas dos?

Korbans: Mēs kļūsim par normālu Eiropas valsti ar normālām Eiropas vērtībām [kur viss ir ērti un komfortabli, kur ir noregulēti un atstrādāti „civilizētu” dubulto standartu principi, kad legāli ir iespējams uzpirkt, dot kukuļus, atņemt resursus citiem un pēc tam to visu tērēt, un kur katrs, pat vislielākais nelietis un izvirtulis, var justies brīvi un komfortabli, un baudīt bez ierobežojumiem jebkādas izvirtības, kuras vēlas un spēj atļauties apmaksāt. Un patiešām, Latvijā, piemēram, brīvi var ģimenēm atņemt bērnus un nekas par to nav. Brīvi tos var pārdot. Prominenti pedofīli Latvijā jūtas pietiekami komfortabli un pat pieķerti turpina dzīvot it kā nekas nebūtu noticis. Un tas vis tādēļ, ka liela Latvijas iedzīvotāju daļa ir aprobežota un amorāla, bet liela daļa pārņemta ar debīlu antikrieviskumu, ar ko var piesegt un pamatot jebkuru nelietību ]. Jā, mums nebūs Krimas, bet nu velns viņu rāvis.

Lūk, Korbana atklāsmes par visa Novorosijskas reģiona perspektīvām, kurā labi tiek izskaidrots kādēļ „Privat” grupējums tik ļoti centās iegūt kontroli pār Odesu: „Donbass būs. Jautājums tikai kam tas ir vajadzīgs. Krievi pameta Doņecku un Lugansku vienkārša iemesla dēļ. Šiem reģioniem ir ekonomiska jēga tikai kopā ar Odesu un Dņepropetrovsku. Doņecka un Luganska ir šahtas un metalurģijas jaudas, pārstrāde. Ja nav izejvielu, pārstrāde neko nedod. Bet izejvielas ir Dņepropetrovskas apgabalā. Te ir visa Ukrainas rūda, sākot no dzelzs rūdas un beidzot ar margenca, urāna, retmetālu. Bet Odesa tā ir osta, amiaku vads, naftas vads, gāzesvads. Bez šiem diviem apgabaliem Doņecka un Lugancka ir tikai lieka nasta. Harkova arī Putinam nav diez ko vajadzīga, jo tur nekā nav.”

Korbans arī atklāti atzīst vietējo Dņepropetrovskas „spēka struktūru” faktisku privatizāciju.

Žurnālists: Pašreiz Dņepropetrovskā pēc būtības ir privāta armija – bataljons „Dņepr”.

Korbans: Pēc būtības jā. Mēs viņiem piemaksājam. Formāli tie bataljoni skaitās pie Aizsardzības un Iekšlietu ministrijām, bet faktiski viņi ir mūsu rīcībā. Mēs viņus nodrošinām ar sauso pārtiku, guļammaisiem, bruņuvestēm un formu. Ar visu, izņemot ieročus, jo tur kaut kādas atļaujas jāsaņem.

Un nobeigumam Korbana atklāsmes par viņa izmantotajām bandītiskajām metodēm valsts pārvaldē, kas pašas par sevi nebūtu vērtējamas viennozīgi  negatīvi (jo daudzus no slinkumā, nesodītā korupcijā un savā no realitātes pilnīgi atrautajā pasaulītē iestigušajiem birokrātiem var iekustināt tikai ar visstingrākajām metodēm), ja vien to nerealizētu atsaldēts bandīts savu egocentrisko mērķīšu apmierināšanai un ja vien viņš tādējādi pārvaldes aparātā nepulcinātu tik pat amorālus personāžus, un ja vien viņš netiektos legalizēt galēji nepieņemamas parādības.

„Sasaucu nesen pilsētas izpildkomiteju, visus tos komunālos uzņēmumus. Ieeju pie viņiem un saku: „Apsveicu jūs biedri marodieri. Solis numur viens – visi uz melu detektoru. Solis numur divi – visi stājaties uzskaitē maksājumu reģistrā, tas ir uz pilnīgu izdevumu kontroli.” Tālāk piecēlu vienu un prasu cik viņš nopelna. Viņš atbild – 2600 grivnas [apm. 430EUR]. Uzreiz piedāvāju viņam uzrakstīt atlūgumu. „Kāpēc?” Saku: „Tāpēc, ka Jūs melojat, vienkārši melojat. No 2600 grivnām vienkārši izdzīvot nav iespējams. Pagātnē nerakāšos, bet no šodienas visu, ko jūs nopelnat vai tērējat, pārbaudīšu. Piemēram, no saviem avotiem es zinu, ka pilsētas kapsēta nopelna 700 tūkstošus grivnas mēnesī [apm.115 tūkstoši EUR]. Direktora kungs, nākamajā mēnesī kapsētas kontos ir jābūt 700 tūkstošiem grivnām. Ja nebūs, es Jūs nevedīšu pie prokurora, bet nokārtošu Jums ekskursiju uz „Doņeckas tautas republiku”. Tādas lūk metodes.”

Pēc atklāsmes par privātas armijas uzturēšanu žurnālists jautā Krobanam vai gan tas nav dārgs prieks uz ko viņš sākumā tēlo vispārēju labdari un pēc tam atklāti pasaku visu kā ir.

„Korbans:  Bet ko darīt? Toties cilvēki Dņepropetrovskā mierīgi pastaigājas ar ģimenēm un neredz karu. Tā ir tikai un vienīgi nauda. Mēs piesaistām sponsorus un sakam: „Iedodiet cik variem. Mēs jums tā vietā jebkādus administratīvus pakalpojumus veiksim. Aizvāksim nodokļu dienestu, ugunsdzēsējus.” [Bandīts – amatpersona pilnīgi atklāti pa visu valsti stāsta par jaunāko izspiešanas formu!]

Žurnālists: Agrāk Jums bija cita attieksme pret naudu: „Nauda tā ir brīvības mēraukla. Jo vairāk Tev ir naudas, jo garāka ķēde.” Tad sanāk, ka nauda Jums ir pārstājusi būt par vērtību?

Korbans: Laikam pārstāja. Viena lieta, kad ej uz pārvaldes aparātu, lai nopelnītu, bet pavisam cita lieta – pēc biznesa. Tā ir evolūcija. Ja jau tā ir sanācis, gan jau pēc tam mēs atradīsiem iespēju kā nopelnīt [jeb kā atpelnīt iztērēto u n ar milzu uzviju].

Žurnālists: Tātad kaut kādu labumu no šī visa Jūs tomēr gūsiet?

Korbans: Neliekuļošu un neteikšu, ka mēs te esam labdarības iestāde. Mēs ceram, ka atradīsies kāda joma, kurā var godīgi nopelnīt. Tas taču ir tikai taisnīgi, vai ne?” Kā saka, bez komentāriem.

Avoti:

http://censor.net.ua/resonance/290399/gennadiyi_korban_vzyal_avtomat_i_govoryu_a_nu_suki_stanovites_k_stenke_poka_vy_nabivaete_karmany_tam

http://gazeta.ua/articles/events-journal/_vzyav-avtomat-i-kazhu-anu-suki-stavajte-do-stinki-doki-vi-nabivayete-kisheni-tam-lyudi-ginut/564393

http://www.km.ru/world/2014/08/05/protivostoyanie-na-ukraine-2013-14/746806-soratnik-kolomoiskogo-ukrainu-bessmyslenn

http://gramataselektroniski.blog.com/2011/02/20/talmuda-gars-johans-pohls/

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Naida orģijas Ukrainā

00368_Naida_orgijasUkraina ir meistarīgi pārvērsta par gigantisku melna, visu aprijoša naida substanci. Ar naidu ir pārpildīts pilnīgi viss. Pie tam, jo vairāk vienkāršajiem cilvēkiem tiek atņemts [bet atņemts tiek daudz, sākot no algu samazināšanām, cenu celšanās, sociālās palīdzības sfēras apcirpšanas, siltā ūdens un ūdens vispār atslēgšanas, totālām prihvatizācijām un beidzot ar vīriešiem, ko nosūta izkaušanai pilsoņu karā], ar jo gigantiskām naida devām viņi tiek baroti. Nabadzība, beztiesīgums un tagad arī asinis un nāve tiek kompensēta ar naidu. Ļaudis tiek programmēti neieredzēt „vatņikus”, neieredzēt „moskaļus”, neieredzēt Putinu un neieredzēt vienam otru.

Ukrainas masu saziņas līdzekļi ir pārvērsti ne tikai par vienkāršiem melu ģeneratoriem, bet gan tādiem melu ģeneratoriem, kuri izraisa naidu, kas rada nepārvaramu vēlmi sadragāt,  iznīcināt un nogalināt.

Kopš gada sākuma tikai viens pats Maidans izstaroja spēcīgus kaut kāda arhaiska un melna naida fluīdus, kurus burtiski varēja sajust „ar ādu”. Tā nav alegorija. Tā ir fizika. Maidana enerģētikai bija izteikti spēcīgs nekrotisks [atmirstošs] spriegums. Maidana enerģētiku varēja sajust fiziski. Un pēc tam šī naida zaraza izplatījās pa visu valsti.

Tagad šajā naida nekrotiskajā spriegumā mirst viss dzīvais. Tie, kuri ir spējīgi bēgt, tie bēg. Šajā atmosfērā nav iespējams ilgi uzkavēties. Ļaudis, kuriem ir vāja psihe, sajūk prātā. Pārējie vai nu atrodas hroniskas depresijas stāvoklī vai arī sāk darīt to, ko adekvātā, cilvēciskā stāvoklī nekad nebūtu darījuši.

Man tas viss atgādina Strugacku „Apdzīvoto salu” [Slavens krievu fantastisks romāns, kurā darbība risinās valstī uz citas planētas, kas karo ar citu valsti un iedzīvotāju kontrolei izmanto visur saceltus torņus, kas apstarojot cilvēkus, izraisa noteiktu reakciju, tai skaitā naidu]. Atceraties torņus? Atceraties to naidā brēcošo citplanētas patriotu pūli? Tagad tas notiek Ukrainā. Tikai torņu vietā tur ir televīzija. Bet visā pārējā sakritība ir gandrīz vai viens pret vienu, tai skaitā tanku uzbrukumi un ienaidnieku apšaušanas.

Tur notiekošais atgādina sava veida pūļa suidicālo [pašnāvniecisku] uzplūdu, kad ārprātīgi ļaudis sadragā un iznīcina visu savā ceļā, ar baudu nogalina un pēc tam mirst paši. Maidans ir iniciējis kaut kādu pašnāvnieciska ārprāta epidēmiju, kas pārvērš cilvēkus par trakiem dzīvniekiem.

Un kas notiks, kad nekrotiskās psihozes kvēle norims  un izdzīvojušajiem [vismaz daļai] atgriezīsies saprāta paliekas? Jā, viņi ieraudzīs sev apkārt gruvešus. Tas ir skaidrs. Nav skaidrs kas cits. Vai viņi ieraudzīs sevī trakos zvērus [kas tos gruvešus ir radījuši]? Vai viņiem būs par to vismaz kauns? Vai viņi spēs pēc tam dzīvot valstī, kura ir pārvērsta par asiņainu izgāztuvi?

Andrejs Vadžra
/01.08.2014/

Avots:

http://andreyvadjra.livejournal.com/394139.html

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

IATA vadītājs: Ukraina nesniedza patiesu informāciju

Tonijs Tailers

Tonijs Tailers

Ukrainas teritorijā jūlijā avarējušā Boing sakarā Starptautiskās Gaisa transporta asociācijas (IATA) ģenerāldirektors Tonijs Tailers paziņoja sekojošo: „Aviokompānijām ir jāsaņem precīzu informāciju uz ko tās var balstīties, pieņemot operatīvus lēmumus. Gadījumā ar reisu MH17 aviokompānijai bija paziņots, ka lidojumi augstāk par 32 tūkstošiem pēdu virs Ukrainas teritorijas ir absolūti droši. Tagad mēs zinām cik nepatiesa bija šī informācija. Tas apstiprina nepieciešamību pēc patiesiem datiem par potenciālajām briesmām, kas var apdraudēt pasažierus, ekipāžu un pašu lidmašīnu.”

Pēc būtības IATA vadītājs politkorektā valodā paziņoja, ka Ukraina ir melojusi un sniegusi nepatiesu informāciju. Tas tika pateikts avioekspertu konferencē Monreālā (Kanāda).

Šis paziņojums ir ievērojams pirmkārt ar to, ka to pasaka visaugstākās klases profesionālis, kurš nevar atļauties pat politisku iemeslu un simpātiju dēļ teikt lietas, kuru nav, un kuram ir nesaudzīgi jāfiksē savas jomas trūkumi. Te jāņem vērā, ka runa ir par organizāciju, kas atbild par to, lai būtu iespējami lidojumi un lai tie būtu maksimāli droši (tas ir, lai lidmašīnas lidotu nevis kristu). Lai to  nodrošinātu, ir jāuztur perfektā kārtībā tehniski un organizatoriski sarežģīta sistēma, kurā maksimālai konkrētībai un precizitātei ir viskritiskākā nozīmē. Tieši šā iemesla dēļ IATA vadītājs nevar atļauties melot kā to dara liela daļa Rietumu politiķu un mēdiji, un šī iemesla dēļ viņš pat nevar atļauties noklusēt profesionāļiem acīmredzamo – konkrētajā gadījumā Ukrainas melus par tās gaisa telpas absolūto drošību.

Ukrainas rīcība šai jautājumā ir kārtējais gadījums, kurš labi parādā Ukrainā varu sagrābušās nacistu bandas dabu – viņu visaugstākā mērā nekompetenci, nekaunību un nesodāmības apziņu. Tas viss, kopā ar neiedomājamu nežēlību, visuzskatāmāk ir redzams ukraiņu nacistu veiktajā terorā Austrumukrainā, bet šai gadījumā amerikanizētās Kijevas īsto būtību atsedz Rietumvalstu pārstāvis – stratēģiskas nozares top menedžeris.

Avoti:

http://www.smh.com.au/business/aviation/ukraine-responsible-for-airspace-safety-iata-20140720-zuzmp.html#ixzz3AM7l5WPo

http://www.iata.org/pressroom/speeches/Pages/2014-07-29-01.aspx

http://svpressa.ru/politic/article/94109/?rtc=1

http://www.vesti.ru/doc.html?id=1853575&cid=9

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par LM dzimumu līdztiesības komitejas sēdi

Solvita Vēvere

Solvita Vēvere

Vai ir vērts uzticēties iemidzinošajām  Latvijas eirodeputātu runām par  Edītes Estrellas  rezolūcijas un Lunačekas ziņojuma tikai rekomendējošo raksturu, ja vietējā  valdība dzenas īstenot pat to, ko Eiropas Savienība no tiem neprasa?

13.jūnijā Labklājības ministrijā notika Dzimumu līdztiesības komitejas sanāksme, kurā piedalījās arī  Vecāku sabiedriskās kustības «Dzimta» pārstāve.  Pamattēma bija gaidāmā Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības  Padomē un ar to saistītās dzimumu vienlīdzības problēmas.

Pēc veselības ministrijas īsa ziņojuma par 2015. gada plāniem, aktuālajiem uzdevumiem, projektiem, konkursiem (starp citu finansējums notiks caur bēdīgi slaveno Sabiedrības integrācijas fondu) vārds tika dots Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas komitejas pārstāvei Solvitai Vēverei.

Lunačekas rezolūcija

Kultūras ministrijas ziņojums izrādījās diezgan interesants, par cik bija veltīts skandalozajai «Eiropas Savienības ceļvedis homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai» rezolūcijai, vairāk pazīstamai kā Ulrikes Lunačekas ziņojums (pēc autora vārda).

Vēveres kundze paziņoja, ka eiropeiskā  LGBTI ir ļoti noraizējusies par to, ka neskatoties uz lielo daudzumu rezolūciju, kas aicina aizstāvēt viņus no diskriminācijas, Eirokomisija nekādi nepieņem direktīvu, kas liktu valstīm  ienest attiecīgās pārmaiņas savos nacionālajos tiesību aktos.

Patiešām, rezolūcijas nes tikai rekomendējošu raksturu – šo argumentu izmantoja visi mūsu eirodeputāti, brīnoties par sabiedrības sacelto troksni. Tagad mēs redzam vajadzīgo normatīvo aktu ieviešanas mehānismu darbībā. Viena rezolūcija neko neatrisina, bet daudzām rezolūcijām ir būtiska nozīme un kaut arī tieši neliek par pienākumu, bet sāk „spiest” uz Eirokomisiju un agri vai vēlu tā pieņems vajadzīgo direktīvu.

Lūk arī Vēvere visus klātesošos iedrošināja, apgalvojot, ka jau tiek gatavots pret diskrimināciju vērsts direktīvas projekts. Patiesībā to gatavo eiropieši jau piecus gadus, un nekas nav mainījies. Tomēr Latvijas valdība gatavojas aktīvi piedalīties tās ieviešanā. Pat apstiprināja starpministriju darba grupu, kas sāks darbu nākošajā 2015. gadā. Tas nozīmē, ka Latvijas valdībai nav šaubu par to, ka direktīva tiks pieņemta tuvākajā laikā, tā kā, pēc Vēveres vārdiem, Lunačekas rezolūcija ir ne tikai rekomendācija, bet „ļoti neatlaidīgs mudinājums normatīvа dokumentа izstrādāšanai”, kas būs obligāts visām ES dalībvalstīm.

Pēc tam ziņotāja paskaidroja pašas rezolūcijas būtību, kura ir diezgan lakoniska, konkrēta un ietver dažas sfēras: nediskrimināciju iekārtojoties darbā, izglītību, veselības aprūpes jomu, preču un pakalpojumu pieejamību, īpašu transpersonu aizsardzību, pilsonisko savienību veicināšanu, LGTBI personu vārda un izpausmes brīvību, naida runas ierobežošanu, LGTBI bēgļu aizsardzību, dzimumu maiņas operāciju nodrošināšanu u.c. Sīkāk neapstāsimies pie šī dokumenta – par to pietiekoši daudz runāja un rakstīja šī gada februārī. Mūs šajā gadījumā vairāk interesē Latvijas ministriju pozīcija un tas, kā mūsu valdība taisās reaģēt uz līdzīgiem likumprojektiem.

Kultūra ministrijas pārstāve daļēji atzīmēja, ka jaunajās ES dalībvalstīs situācija ir sliktāka nekā „daudz demokrātiskākajās vecās Eiropas valstīs”. Tādā veidā mums (barbariem) vajag ieklausīties savu civilizētāko brāļu padomos un „īpaši asi reaģēt uz jebkādiem LGTBI personu tiesību pārkāpumiem”. Interesanti, vai kultūras ministrija zina par to, ka zem LGTBI personu tiesībām tiek saprasts tikai tiesības uz ģimenes dibināšanu un bērnu adoptēšanu? Tieši ar šo projektu pašlaik nodarbojas biedrības „Mozaīka” juristi. Latvijā pagaidām nav konstatēti reāli viņu tiesību pārkāpumi, tādi kā: atlaišana no darba, neiespējamība balsot vēlēšanās, atteikšanās pārdot preces, apmeklēt izstādi vai veikt potēšanos u.t.t. – tas viss,  ko ierindas pilsonis saprot ar tiesību pārkāpšanu.

Pie kam ir interesanti, cik veikli tiek jaukti  jēdzieni „demokrātija” un „cilvēktiesības”. Tiešām, ņemot vērā lielu un neapšaubāmi Latviju ietekmējošu politiķu izteicienus (Džo Baidens, Baraks Obama, Hermans Van Rampejs u.c.), jau kādu laiku pie mums demokrātiskums netiek mērīts ne ar iespēju plašām tautu masām piedalīties svarīgu lēmumu pieņemšanā, bet ar īpašu netradicionālo seksuālo orientāciju pārstāvju godināšanu.  Pēdējā laikā ar  teicienu „cilvēktiesības” augstākminētie kungi tikai to arī domā. Pārējiem „cilvēkiem” nav vērts pievilties – mūsu tiesības kā tika diendienā pārkāptas, tā arī  tiks pārkāptas, jo mēs esam tikai nicināms vairākums, neprātīga masa.

Izsakoties nepolitkorekti: cieniet gejus, lesbietes, transvestītus un tiem līdzīgus (saraksts pastāvīgi papildinās) – jūs demokrātiski, progresīvi, mūsdienīgi, civilizēti; nedodiet viņiem īpašas priekšrocības – jūs totalitāra valsts, atpalikuši, margināli, cietsirdīgi. No demokrātiskuma pakāpes savukārt ir atkarīga naudas plūsmas virzība. Okupētāju elite nebaros nepakļāvīgos – uz šo lietu mūsu politiķiem, domājams, ilūziju nav.

Pārliecībai Vēveres kundze iepazīstināja klausītājus ar dažiem statistikas rādītājiem. Pat progresīvajā Eiropā tikai 15%  LGTBI personu jūtas pilnīgi pārliecināti un neslēpj savu orientāciju. Daudzi vēl joprojām tiek diskriminēti, izsmieti vai pakļauti citai vardarbībai – emocionālai un fiziskai, tajā skaitā vardarbībai ģimenē. Te var piebilst, ģimene – tas vispār ir riska faktors, par cik uzspiež indivīdam savas uzvedības normas zem tradīciju veidola, bet tas tik ļoti traucē liberālajai laimei. Tā ka ne viss ir tik gludi ar geju tiesībām civilizētajā Eiropā.

Par mums, atpalikušajiem, pat nav ko runāt. Tikai 26% Latvijas iedzīvotāju atzīst mūsu valstī diskrimināciju attiecībā pret LGTBI personām; 11% piekrīt legalizēt viendzimuma savienības. No otras puses, tikai 22% aptaujāto, atklāti nosoda viendzimuma attiecības. Bet neskatoties uz to visu, 67% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju uzskata, ka Rīgā nevajag rīkot geju parādi (pēc 2012. gada datiem).

Kas attiecas uz  Latviju, tad kultūras ministrija kā pamatuzdevumu redz labākas izpratnes sekmēšanu iedzīvotāju vidū un fobiju līmeņa samazināšanu pret citas orientācijas cilvēkiem. Ar to arī ministrija sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu, nodarbojās.  Valsts budžets šādus tēriņus pašlaik neparedz, toties fonds ir gatavs finansēt izglītojošās programmas jebkurai mērķauditorijai: policijas darbinieki, sociālie dienesti utt.

Pārskata noslēgumā Solvita Vēvere personīgi no sevis piebilda, ka tā ir tikai maza daļiņa mēru, kas mums ir jāpieņem. Patiesībā vēl daudz kas ir jāsasniedz LGTBI tiesību aizsardzībā un nerisināto uzdevumu ir daudz vairāk.

Uz  kautrīgo  jautājumu par to, vai tiks ņemts vērā 67% iedzīvotāju  viedoklis, Vēvere atbildēja asā tonī, kas nepieļaujot nekādus iebildumus: „Mans secinājums no tā. Ja 67% Latvijas iedzīvotāju nespēj būt toleranti, tad ar viņiem jāstrādā un jāmēģina izskaidrot cilvēkiem, ka mums ir jābūt kulturāliem, iecietīgiem un mēs nedrīkstam pa labi pa kreisi izkliegt radikālus saukļus”. Pēc tam piebilda, ka Latvijas problēma ir radikālos uzskatos un to paušanā, kā arī tolerances trūkumā.

Kā jums tas? Vairākuma viedokli – ignorēt, vārda brīvību – ierobežot, iezemiešu apziņu – apstrādāt. Kā savādāk saprast frāzes: „mums jābūt kulturāliem” (priekš kam jābūt?) un „mēs nedrīkstam pa labi pa kreisi izkliegt radikālus saukļus” (kurš aizliedz, ja ar likumu ir atļauts?) Pazīstama aina, vai ne? Vai aizvērsim ražotnes, lai izdabātu ES? Vai glābsim privātbankas, kas mūs izputināja, par saviem līdzekļiem? Aizliegsim savas sēklas, lai ieviestu vienreizējās ĢMO? Pāriesim uz eiro, nododot latu kā pēdējo suverenitātes pazīmi? Par šiem jautājumiem tautas viedokli nejautāja. Premjerministrs tieši teica, ka vienkārši vajag veikt izskaidrojošo darbu ar iedzīvotājiem.

Citiem vārdiem sakot, kaut arī jūs vairāk, jūs tomēr neko nesaprotat, jo jūs esat tumsonīgi iezemieši, bet mēs – cēlie afrikāneri (vietējā elite, kas strādā uz kolonizatoriem).  Mēs saprotam, kas jums vajadzīgs un mēs jūs iemācīsim, kā jums labāk strādāt mūsu labā, bet nepaklausīgajiem – kā labāk pašiznīcināties, lai vairs nesatrauktu ar savu klātbūtni. Patiesi demokrātijas triumfs vienā valstī!

Bet jautājums bija vienkāršs: jūs, tagadējā ļaužu grupa, kas uzskata sevi par eliti, vai taisāties vai netaisāties uzklausīt tautas viedokli? Tikai. Nekāda radikālisma, nekāda LGBTI nosodījuma – nekā nosodāma. Ar toleranci te vispār nav nekāda sakara. Jautājums ir tikai par demokrātiju. Vai ņemsiet vērā vairākuma viedokli, pat ja šis viedoklis  nesakrīt ar jūsu priekšstatiem par civilizāciju, kulturālumu, toleranci un pārējo? Pat ja šī tauta, jūsuprāt, ir neizsakāmi stulba un pilna ar aizspriedumiem? Kaut gan tādi apgalvojumi ir nevietā: neskatoties uz vairāku gadu centieniem apstulbot iedzīvotājus, iezemiešu vidū ir pietiekoši daudz zinātnieku, pedagogu, juristu, ārstu, mākslinieku, režisoru un vispār domājošu cilvēku, kas nepieder pie tā saucamās elites.

Vai var šī tauta vienkārši negribēt rīkot kaut kādu apšaubāmu pasākumu? Bet ja tā varēs sniegt pārliecinošus argumentus par labu savam viedoklim, starp citu, loģiskus, tādus, kas nesatur naidu un diskrimināciju? O nē, jums nevajag ne iezemiešu viedoklis, ne viņu nekur nederīgie spriedumi. Jums ir jāizpilda tā programma, par ko jums maksā, pielāgojot tai sabiedrības viedokli, lai pēkšņi nerastos nevajadzīgi tautas protesti. Bravo, Vēveres kundze! Jūs paudāt šo pozīciju visā krāšņumā.

Tikumība kā drauds demokrātijai

Bet tas vēl nav viss. Tālāk sekoja kautrīgs iebildums no sabiedriskās organizācijas „Lauku sieviešu apvienība”. Diezgan kautrīga dāma atzīmēja, ka pirmkārt, viņai nevisai ir saprotams, kāpēc vairākuma viedoklis ir nosaukts par radikālu. Vai nav radikāls pats plānotais gājiens, speciāli  izrādot to, ko sabiedrība neakceptē. Otrkārt, latvieši no seniem laikiem balstījās uz tikumiem. Tikumība nav bīstama, jo nekurina naidu, nav virzīta uz kādas grupas personu iznīcināšanu un neapspiež cilvēka pamattiesības.

Kas te sākās! Nabaga sievietei tā īsti neļāva līdz galam pateikt. Vēvere visu laiku mēģināja viņu pārtraukt ar kaut kādām dusmu pilnām replikām – labi, ka sanāksmes priekšsēdētājs viņu nomierināja. Kāds pieveda par piemēru konservatīvo Lietuvu, kurai tieši geju parāde, viņas ES prezidentūras laikā, palīdzēja kļūt vairāk pieņemošai un tolerantai. Kāds pilnīgi nevietā ierunājās par pārāk lielo reliģijas varu mūsu sabiedrībā. Šeit reliģijas iepīšana, starp citu, liecina par noturīgu asociatīvu saikni „tikumība” = „reliģija”, kas starp citu,  arī ir attiecināms uz stereotipiem un aizspriedumiem, kuros pastāvīgi apvaino tikumības aizstāvjus.

Sanāksmes priekšsēdētājs Ingus Aliks no labklājības ministrijas vispār sāka rāt „lauku” sievieti, kura uzdrošinājās runāt par – ko jūs domājat? – personīgo pārliecību izteikšanu sanāksmē. Jūs, lūk, šeit nesēžat kā privātpersona, bet kā sabiedriskās organizācijas pārstāve. Jūsu pārliecības nevienu te neinteresē, jums ir jāpauž noteiktas sabiedrības daļas viedoklis. Šis aizrādījums bija pilnīgi nesaprotams un izskatījās kā mēģinājums ierobežot vārda brīvību. Jo sieviete nelika saprast, ka tas ir viņas personiskais viedoklis. Varbūt viņa kā reiz savas organizācijas viedokli arī izteica. Pie kam viņa nebija agresīva, ne kategoriska un nekādā veidā ne pret ko neizrādīja nepatiku. Pat ja izrādītu, tad kas? Tas ir noziegums? Acīmredzot, problēma slēpjas citā: viņa vienkārši  pateica vārdu „tikumība” un tas, man par izbrīnu, radīja granātas sprādziena efektu. Ar šo nevainīgo vārdu izrādījās pietiekoši, lai saņemtu pretī uzbrukumu par neobjektivitāti, reliģiozitāti, radikālu viedokļu runāšanu un citiem grēkiem.

Strīds, vai precīzāk, kontrargumentu plūdums sieviešu pārstāves virzienā kļuva arvien karstāks un nezin kāpēc atgriezās pie geju parādes tēmas. „Mēs labprātīgi iestājāmies Eiropas savienībā, lepni pasludināja viena no klātesošajām dāmām. – Un mums ir jāievēro visas cilvēktiesības! Tajā skaitā sanāksmju brīvību un viedokļu izteikšanu. Kā mēs varam aizliegt praidu? ”

Visbeidzot, sanāksmes priekšsēdētājs pēkšņi pārtrauca debates, norādot, ka nav jēgas velti tērēt laiku un spēkus, par cik mēs šeit sapulcējāmies ne dēļ tā. Jautājums par praida rīkošanu sen jau ir izlemts bez mums. Pasākums notiks neatkarīgi no pretinieku skaita, par cik tas ir sanāksmju brīvības jautājums un punkts.

Estrelas rezolūcija

Tāpat iedzina izmisumā arī nākošais ziņojums – no veselības ministrijas. Ministrijas dziļumos radās veselības veicināšanas  ideja.Vienkāršotā veidā formula ir šāda – ne vairāk ārstēt, bet mazāk slimot! Sataisījās izglītojošas programmas ieviest, lekcijas lasīt, izplatīt bukletus, rīkot veselības svētkus un tamlīdzīgi. Vārdu sakot, sasapņojās, ka mūsu kolonijā kāds atļaus tādas vaļības – atveseļot iezemiešus. Nē, nu man tas patīk! Kurš tad maksās pēdējās kapeikas par zālēm? Un priekš kam te kapsētas paplašinās? Jūs vēl teiksiet, ka gribat dzimstību valstī pacelt – pretēji kopējai vispasaules organizācijas UNFPA līnijai. Mums uz planētas jau tā ir problēma ar pārapdzīvotību, par ko pilnīgi atklāti oficiāli tiek runāts starptautiskā līmenī.

Un jāatdod  gods, neskatoties uz to, ka finansējums šiem mērķiem no valsts netika piešķirts (kas gan šaubījās!), projektu pagājušogad tomēr īstenoja. Tiesa gan, diezgan pieticīgi – izdarīja tikai to, kas bija iespējams ar pašas ministrijas darbinieku entuziasmu.

Tomēr tagad ir izredzes saņemt finansējumu, par cik ministrija ir gatava īstenot jauno projektu – par tā saucamo reproduktīvo veselību, Eiropas parlamenta deputātes Edītes Estrellas ziņojuma „Par seksuālo un reproduktīvo veselību un citām ar to saistītām tiesībām”, kontekstā, kas ne tik sen radīja tik daudz trokšņa.

Šis jaunums izskanēja divu ministriju ziņojumos: gan veselības (abortu pieejamība) un izglītošana (bērnu informēšana par  kontracepciju un abortiem). Ziņotāji noklusēja vien to, ka tēma par reproduktīvo veselību ir ļoti aktuāla un ir ietverta UNFPA programmā par iedzīvotāju daudzuma samazināšanu. Tā izpilda uzdevumu par  dzimstības līmeņa samazināšanu it īpaši neattīstītajās valstīs, pie kurām, bez šaubām, pieskaitāma arī Latvija.

Tāpēc rindā ar esošo pozitīvo brošūru grūtniecēm „Es būšu mamma!”, nākošgad parādīsies vēl viena – „Kas ir aborts”, kas aicina meitenes atbrīvoties no aizspriedumiem un vainas sajūtas. Eiroparlamentā  taču pastiprināti tiek virzīts jautājums par sievietes tiesību uz abortu ietveršanu cilvēka pamattiesībās. Pagaidām tam traucē daudzskaitlīgie bērna tiesību uz dzīvību aizstāvji.

Sanāksmes kopsavilkums

Savelkot kopējo priekšstatu par sanāksmi, ir vērts atzīmēt neiedomājamo līšanu Briseles priekšā, kas slīdēja cauri praktiski visiem priekšnesumiem. Augstākā mērā šādai pielīšanai izrādījās frāze par iepriekšminēto Estrellas rezolūciju. „Un lai gan Edītes Estrellas ziņojums netika pieņemts rezolūcijas veidā, viņš ietver sevī daudz labā un mēs esam gatavi to īstenot dzīvē”, – nodeklamēja veselības ministrijas pārstāve.

Tas nozīmē – esiet sveicināti konfidenciālie aborti priekš nepilngadīgajām (t.i. noslēpties no vecākiem), seksapgaismība skolās, vienāda pieeja „medicīnas pakalpojumiem” priekš visiem genderiem un kas pats galvenais, ne vārda par ģimeni un ģimenes dzīvi. Ar ko arī jūs apsveicam.

Vai ir vērts uzticēties Latvijas eirodeputātu iemidzinošajām runām par tikai rekomendējošo rezolūciju raksturu, ja vietējā valdība raujas īstenot pat to, ko no viņiem neprasa saimnieki? Ir laiks iziet no hipnotiskā miega un pievienoties atbrīvojošajai cīņai par tiesībām uz bērnību un dvēseles skaidrību, tiesībām uz mīlestību un dzimtas pastāvēšanu.

Jeļena Korņetova
/04.07.2014/

Avots:
http://rod.lv/vai-tikumi-apdraud-demokratiju-dzimumu-lidztiesibas-komitejas-sanaksme

P.S.
Solvita Vēvere valsts pārvaldē darbojusies jau no 1991.gada. No 1991.gada līdz 1996.gadam viņa strādāja Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), atbildot par jaunatnes politiku, no 1996.gada līdz 2000.gadam Vēvere strādāja Cilvēktiesību birojā, kur atbildēja par lielu dzimumlīdztiesības projektu. Savukārt 2000.gadā viņa piedalījās konkursā un Vācijā notikušajā pasaules “Expo” izstādē vadīja Latvijas paviljonu pasākumu un kultūras programmā.

Pēc atgriešanās no Vācijas Vēvere neilgu laiku darbojās kā Tūrisma attīstības valsts aģentūras direktore, bet pēc tam nākamais darbs bija Nodarbinātības valsts aģentūra, kur viņa bija direktora vietniece, atbildot par nodarbinātības politiku un Eiropas Struktūrfondu ieviešanu. Pēc šī darba Vēvere saņēma uzaicinājumu no Ekonomikas ministrijas, kā rezultātā viņa kļuva par valsts sekretāres padomnieci nodarbinātības jautājumos. Pēc šī darba Vēvere atgriezās atpakaļ IZM, kur Ivara Godmaņa valdības laikā bija ministres biroja vadītāja, bet pēc Godmaņa valdības beigām viņa turpināja strādāt IZM projektā “Skolas.lv”. Kopš 2013.gada ir LR Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta direktore.
http://www.jaunatnesforums.lv/pages/guests

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Trīs tēzes par degradāciju

00371_degradācija-ilustrācijaMūsdienu publiskajā telpā viens no populārākajiem jēdzieniem ir „degradācija”. Šo jēdzienu visbiežāk var sastapt socioloģiskajā un kulturoloģiskajā publicistikā, mācītāju izteikumos par tikumību, sociālo filosofu esejās, homoseksuālisma un citu perversiju nosodījumos. Bez jēdziena „degradācija” vairs nespēj dzīvot arī masu sabiedrība. Internetā ir sastopami degradācijai veltīti forumi, kuros masu sabiedrības „elektroniskā” daļa ļoti aktīvi iepazīstina planētas sociumu ar savu viedokli par degradāciju.

Jēzienu „degradācija” var attiecināt gan uz garīgo pasauli, gan uz materiālo pasauli. Piemēram, mēdz runāt par tehnikas (mašīnu, darbagaldu) degradāciju, dažādu materiālu (metāla, koka, stikla) degradāciju, dabas degradāciju, vides degradāciju. Latvijā, piemēram, varēja lasīt, ka „Kultūras ministrija ir iesniegusi valdībā grozījumus Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumos, lai turpmāk galvaspilsētas vēsturiskajā centrā neparādītos vidi degradējošas pagaidu būves”.

Taču, saprotams, jēdziens „degradācija” vispopulārākais ir sarunā par garīgo pasauli. Vērtējot mūsdienu cilvēku garīgo pasauli, visbiežāk izsakās par degradācijas trim veidiem – morālo degradāciju, intelektuālo degradāciju un profesionālo degradāciju. No profesijām galvenokārt uzsver politiķu degradāciju. Savukārt morālo degradāciju un intelektuālo degradāciju visbiežāk saskata inteliģences sociālajā slānī.

Visretāk norāda par tautas  degradāciju – tikumības un saprāta lejupslīdi, kā arī lejupslīdes sekām visā tautā. No senseniem laikiem ir pieņemts tautu nevainot nekādos grēkos. Tauta ir svēta. Pastāv nerakstīts likums nevainot visu tautu. Tauta kā kolektīvs veidojums negrēko. Tautā var grēkot vienīgi atsevišķas grupas un atsevišķi indivīdi – attiecīgās tautas pārstāvji. Grēko cilvēki. Tauta negrēko, tāpēc pret tautu nedrīkst izturēties negatīvi. Tauta nekad nekļūdās. Tauta vienmēr zina, ko vēlas, un savā izvēlē nekad nepieļauj kļūmi. Visa tauta nekad nav vainīga. Vainīga ir atsevišķa tautas daļa un atsevišķi tās pārstāvji.

Teiksim, latviešu tauta nav vainīga, ka mums nav godīgi un gudri politiķi. Pie tā nav vainīga latviešu tauta, bet vainīgi ir politiķi. Arī krievu tauta nav vainīga, ka pēcpadomju Latvijā nespēja izveidot cienījamas augstskolas, bet spēja izveidot nožēlojamas augstākās izglītības „koročku” tirgotavas galvaspilsētas Lomonosova ielā. Pie tā nav vainīga krievu tauta, bet vainīgi ir atsevišķi krievu deģeneratīvi izglītības „biznesmeņi”. Ebreju tauta nav vainīga, ka Krievijā piektās kolonnas dedzīgākie nacionālie nodevēji ir ebreji. Pie tā nav vainīga ebreju tauta, bet vainīgi ir atsevišķi viegli uzpērkami Krievijas ebreji. Ukraiņu tauta nav vainīga, ka tik viegli pakļāvās rusofobiskajai zombēšanai, kas noveda pie asiņaina haosa un valsts sabrukuma. Ukraiņu tauta nav vainīga, bet vainīgas ir tikai ukraiņu jaunās paaudzes. Amerikāņu tauta nav vainīga, ka var sākties III Pasaules karš. Amerikāņu tauta pie tā nav vainīga. Vainīgi ir amerikāņu alkātīgie magnāti, kuri vēlas pārvaldīt visas planētas dabas bagātības.

No senseniem laikiem sastopamais likums nevainot visu tautu ir nerakstīts likums. Tas tiek samērā konsekventi ievērots. Neviens sevi cienošs zinātnieks, rakstnieks, publicists, žurnālists, politiķis, biznesmenis publiskajā telpā nekad neizsakās kritiski par visu tautu. Tā tas turpinās arī šodien.

Taču šodien ir Internets un tā sniegtā iespēja publiski pastrādāt jebkuru leksisko nelietību; proti, nolamāt jebkuru – tautu, karalieni, prezidentu, ministru, deputātu, direktoru, kolēģi, kaimiņu, sievasmāti, partiju, valdību, prokuroru, tiesnesi, slepenpolicistu, policistu, žurnālistu, profesoru, akadēmiķi, skolotāju utt. Tāpēc tagad Interneta publiskajā telpā nav retums, piemēram, šādas frāzes: „Diemžēl morālais pagrimums ir mūsu prievīšu sabiedrībā – skauģi, deģenerāti no „bēdu pasaules”, zudusī tauta, kurai nav nākotnes”.

Neapšaubāmi, velēšanās kaut ko kritisku pateikt par visu tautu ir pastāvējusi vienmēr. Tāda iespēja pastāvēja arī pirms Interneta anonīmo komentāru ēras. Krievu ģeniālais zinātnieks Aleksandrs Zinovjevs vienmēr lietoja atklātu valodu. Viņš nebaidījās teikt, ka „krievu tauta pašlaik atrodas degradācijas stadijā, kas ir tuva izmiršanas stadijai”. Visi saprot, ka Zinovjevs krievu tautai nevēl ļaunu. Viņš ar savu atklāto valodu centās palīdzēt tautai. Viņa pārliecībā tautai ir jāapzinās savs reālais stāvoklis. Ja tauta nespēj apzināties savu reālo stāvokli, tad tauta nekad nespēs izkļūt no degradācijas stadijas.

Lai publiskajā telpā kritiski raksturotu visu tautu, var izvēlēties attiecīgu terminoloģiju. Respektīvi, var nelietot jēdzienu „tauta”, bet tā vietā var lietot jēdzienu „sabiedrība” vai „etnoss”. Abu minēto jēdzienu asociatīvā saikne ar jēdzienu „tauta” ir ļoti stabila un praktiski nepārprotama. Katrs intuitīvi saprot, ka „sabiedrība” un „etnoss” ir tas pats, kas „tauta”.

Pie mums doto paņēmienu ļoti cienīja Valsts prezidents V.Zatlers. Medijos par to žurnālisti žēlojās: «Jau 2007.gada 18.novembrī Valsts prezidents Valdis Zatlers, pirmo reizi Latvijas dzimšanas dienā uzrunājot tautu pie Brīvības pieminekļa, teica: “Morālā vide, kurā šobrīd dzīvojam, ir slima.” Pagājušajā sestdienā, Aglonā, prezidents šo domu tikai atkārtoja: “Mūsu sabiedrībā ir iestājies morāls pagrimums.”

Bet vispār jāsaka, ka tautas un degradācijas attiecības ir paradoksālas. Cilvēces vēsture liecina, ka degradācija ir tautas pastāvēšanas obligāta stadija. Šajā ziņā vēsturiskā pieredze ir zinātniski vispārināta daudzās etnoloģiskajās, vēsturiskajās, kulturoloģiskajās teorijās. Galvenokārt tajās teorijās, kurās tautas dzīve ir skatīta atbilstoši cilvēka dzīvei; proti, tauta tāpat kā cilvēks piedzimst vismaz no divu etnosu sintēzes. Pēc tam tauta tāpat kā cilvēks aug, pilnveidojās, sasniedz noteiktu briedumu, pēc kā iestājās pakāpeniska novecošana un nāve.

Zinātne ir pārliecināta, ka tauta tāpat kā cilvēks nedzīvo mūžīgi, jo tautai tāpat kā cilvēkam nepiemīt nemirstība. Zinātnes kardinālākais arguments ir vēsturiskā prakse. Un, lūk, vērtējot tautas mūža nogali, zinātne var droši izsacīties par degradāciju, pagrimumu, obskurāciju  kā kolektīvu procesu.

Tā tas, piemēram, sastopams Ļeva Gumiļeva teorijā par etnoģenēzes fāzēm. Savukārt Osvalds Špenglers uz tautas kultūru lūkojās kā uz dzīvu organismu, kuram piemīt tādas stadijas kā piedzimšana, bērnība, jaunība, briedums, novecošana un nāve.

Tāpēc PIRMĀ TĒZE par degradāciju var skanēt šādi: degradācija (pakāpeniska pasliktināšanās un panīkums) ir tautas vēsturiskās esamības konstants elements un ietilpst tautas etnoģenētiskajā virzībā kā atsevišķa stadija.

Ja par tautas degradāciju parasti izsakās kā par noteiktu pēctecīgu stadiju mūža nogalē, tad atsevišķa cilvēka garīgā degradācija (pagrimums) var izpausties visās dzīves stadijās. Pat bērnībā un jaunībā. Ziņu portālā „Delfi” nesen varēja lasīt šādu novērojumu: „Uzmanības deficīta sindroms, depresija, Aspergera sindroms un citi garīgās dabas traucējumiem pēdējā laikā tiek diagnosticēti arvien lielākam skaitam bērnu un jauniešu. Pieaug arī depresiju skaits. Iespējams, ka iemesls ir labākas diagnostikas iespējas, bet tikpat iespējams, ka apkārtējās vides stress un piesārņojums ietekmē cilvēku garīgi veselību”.

Psiholoģija jau sen pēta personības degradāciju, kuras procesā cilvēks zaudē priekšstatu par savu identisko vērtību, psihiskās un intelektuālās īpašības, apstājās vispārējā attīstība. Psiholoģija jau ir ļoti daudz noskaidrojusi par personības regresiju (amorālo un prettiesisko uzvedību) un degradāciju kā psihiatrisko sabrukumu.

Internetā var iepazīties ar Ivara Prūša skatījumu par cilvēka degradāciju: „Cilvēka degradācija vienmēr sākas ar iekšējās uguns apdzišanu, ar idejas, kas cilvēku ir vadījusi, nodošanu, atmešanu vai noliegšanu (tas notiek sākumā domās un pēc tam bezdarbībā, vārdos un darbībā). Pamatdomu, pamatideju, misijas, jeb metafizikas līmenis ir smalks un daudziem netverams, jo no notikuma līdz acīmredzamām sekām ir pārāk gara un ilga notikumu attīstības ķēde. Šo procesu vēl var nosaukt par sevis nodošanu, kā sekas ir sevis pazaudēšana, kas bieži vien ir nāvējoši. Metafizika ir pats augstākais ideju līmenis, kas ir kas vairāk kā vienkāršas domas (idejas). Ja cilvēks nonāk pretrunā ar kādu parastu ideju (piemēram, kādu pieņemtu ideoloģisku domu), bet nenonāk pretrunā ar savu metafizisko ideju, daži simptomi var būt līdzīgi kā aprakstīts, bet tie būs īslaicīgi un ne tik spēcīgi, jo metafiziskais līmenis kalpo kā atbalsta punkts, kas sargā cilvēku un palīdz tam atgriezties līdzsvara stāvoklī, aizstājot no personības struktūras izsistās idejas ar citām. Cilvēkam ir apmēram šādas degradācijas stadijas: 1.Savas pamatbūtības nodošana – 2.Ideālu zaudēšana – 3. Stratēģisko virzienu zaudēšana – 4. Mērķu zaudēšana – 5. Enerģijas, motivācijas zudums – 6. Vērtību zudums – 7. Iekšējo normu un noteikumu zudums – 8. Personības un patiesuma zudums – 9. Nespēja pārvarēt grūtības – 10. Nespēja veikt darbību – 11. Nespēja radīt – 12. Skaudība, apātija, histērija un individualitātes iznīcināšana – 13. Nespēja uztvert, saprast, izprast – 14. Mehāniska citu domu atkārtošana – 15. Pilnīgs realitātes sajūtas zudums”.

Degradācija ir process. Šī procesa intensitāti, vērienu, dziļumu, kvantitatīvo apjomu, „panākumus” var noskaidrot vienīgi salīdzinājumā ar iepriekšējo stāvokli. Ja runa ir par atsevišķa cilvēka degradāciju, tad var salīdzināt, piemēram, Ivara Prūša minētās 15 stadijas. Gan atsevišķa cilvēka degradāciju, gan visas tautas degradāciju var salīdzināt plašākā sociālajā kontekstā – ar citiem cilvēkiem un ar citām tautām.

Mūsdienās tādi salīdzinājumi ir ļoti izplatīti. Eiropā, piemēram, bieži salīdzina rietumeiropiešus un austrumeiropiešus, nosakot kopējo un atšķirīgo morālajā un intelektuālajā sfērā. Internetā kāda latviešu žurnāliste ir atstāstījusi lidmašīnā dzirdēto salīdzinājumu: „«Kā man riebjas tie austrumeiropieši!» pukojās gados jauna dāniete. «Viņi paši domā, ka līdzinās mums, taču būtībā ikviens melns amerikānis man ir daudz tuvāks un saprotamāks nekā viņi – šie postsovjetiskie salašņas!» sieviete klusi šņāca”.

Bez salīdzinājuma degradācija nav iepazīstama. Tāpēc OTRO TĒZI par degradāciju var formulēt šādi: degradācija ir vērtējama vienīgi salīdzinājumā, un degradācijas vērtēšana ir antropoģenētisko un etnoģenētisko salīdzinājumu kompetencē.

Garīgā degradācija vienmēr izpaužās attieksmē pret noteiktām normām. Morālā degradācija izpaužās attieksmē pret morāli tikumiskajām normām. Intelektuālā degradācija izpaužās attieksmē pret loģikas, racionalitātes, veselā saprāta normām. Profesionālā degradācija izpaužās attieksmē pret dotās profesijas prasmēm un normām.

Mūsdienās ir izplatīta žēlošanās par veselā saprāta trūkumu. Piemēram, par veselā saprāta trūkumu reliģiskajās organizācijās Intrenetā var lasīt šādu spriedumu: „Reliģijas veselā saprāta trūkumu var redzēt arī citos jautājumos, tajā skaitā masīvajos nemieros, kādi arābu valstīs rosījušies ap Amerikā ražotu filmiņu par pravieti Muhamedu.  Reliģija zaudēja veselo saprātu tajā cilvēkā, kurš ir atbildīgs par šo gara darbu, kā arī to starpā, kuri tāpēc nogalināja ASV diplomātu un daudzviet Tuvajos Austrumos un citur demolēja visu, kas pagadījās pa rokai esam.  Amerikā reliģija veselo saprātu ir zaudējusi to pietiekami daudzo cilvēku kontekstā, kuri uzskata, ka Zeme ir 7000 gadus veca tāpēc, ka Bībelē tā esot rakstīts, evolūcijas jēdziens ir noraidāms pavisam.  Un vispār reliģija zaudē veselo saprātu katru reizi, kad kāda armija dodas karot.  Vai nu tā pamatā ir reliģiski jautājumi, vai arī notiekošo “svētī” kāds garīdznieks.  Amerikas bruņotajos spēkos pēdējo gadu laikā izpletusies t.s. “evaņģēlistu” kustība, dzirdēts par zaldātiem, kuriem nikni uzbrukts tāpēc, ka viņi atsakās piedalīties attiecīgajos rituālos.”

Degradācija sākās tad, ja neievēro attiecīgās normas. Teiksim, morālā degradācija sākās tad, ja nejūt morālo normu robežu, pie kuras ir jāapstājās savā uzvedībā, darbībā, komunikācijā. Turklāt intelektuālā degradācija sākās tad, ja apzināti devalvē jēdzienus – izziņas un domāšanas galvenos instrumentus. Tā, piemēram, par mūsdienu politiķu degradāciju nākas skumt galvenokārt tāpēc, ka viņi ir ārprātīgi devalvējuši tādus jēdzienus kā demokrātija, suverenitāte, patriotisms, nacionālisms, cilvēka tiesības, brīvība, vienlīdzība, neatkarība, pilsoniskā sabiedrība, sociālais taisnīgums.

Tātad garīgā degradācija ir vienota ar sliktām izmaiņām. Proti, bēdīgu konstatējumu, ka dotās normas agrāk ievēroja, bet tagad tās gandrīz neviens vairs neievēro. Vārds „degradācija” tagad ir ļoti populārs pamatā tāpēc, ka tiek konstatēta dažādu normu ignorēšana, salīdzinot ar attieksmi pret dotajām normām pagātnē.

Neapšaubāmi, ar bēdīgo konstatējumu mēs visbiežāk saskaramies ikdienā, dzirdot vecāku, vecvecāku, draugu, radu, kolēģu, priekšnieku žēlabas „Manā jaunībā tā neviens nerīkojās…”, „Kādreiz par to bargi sodīja…”, „Agrāk visi baidījās Dieva sodu…” u.tml.

Garīgā degradācija ir organiski vienota ne tikai ar noteiktām normām, bet arī ar noteiktām sankcijām par attiecīgo normu neievērošanu. Piemēram, morālo normu neievērošana ir vienota ar tādu sankciju kā sabiedriskais nosodījums. Profesionālajā vidē tas var būt profesionālās korporācijas nosodījums.

Nosodījums var izpausties visdažādākajā veidā. Padomju laikā daudzās darbavietās bija tāda sabiedriskā nopēluma institūcija kā „biedru tiesa”, kolektīvi nosodot morālo normu pārkāpējus. Ļoti bargs sabiedriskais nosodījums bija tad, ja par morālo normu pārkāpēju ievietoja informāciju presē. Tolaik no tā cilvēki ļoti baidījās, jo par negatīvo informāciju presē izjuta lielu kaunu.

Tik tikko izlasītos teikumus, iespējams, daudzi uztver ar smaidu. Objektīvs iemesls smaidīt ir jaunajām paaudzēm, kuras ir uzaugušas pēcpadomju mediju iecienītās negatīvās informācijas atmosfērā. Tagad mediji raksta tikai par sliktām norisēm. Ja iesaka uzrakstīt par kaut ko labu, teiksim, par kāda cilvēka darba panākumiem, tad mediji tūlīt no tāda priekšlikuma atkratās, jo tā, lūk, būšot „piarēšana” un par to ir speciāli jāsamaksā.

Atceros, mūsu Preses namā jau 90.gadu vidū jauniņās žurnālistes lulles veikli prata atkratīties no informācijas ievietošanas par grāmatas „Mans Rainis” iznākšanu. Atruna bija īsa – „Maksājiet!”. Tas nekas, ka tā tolaik veikalos bija vienīgā nopērkamā grāmata par Raini. Jauniņajām lullēm bija svešs darbs laikrakstā, kas stāsta vienīgi par kultūras sasniegumiem. Viņas strādāja „eiropeiskā” redakcijā. Vakardienas vidusskolnieces varēja nezināt, ka vēl nesen Preses nama ikviens laikraksts ar lielāko prieku ievietoja informāciju par jebkuru jauno grāmatu.

Diemžēl šodien ir liels vairums dziļi aprobežotu cilvēku, kuri lepojās, ka par viņiem medijos publicē „neslavas rakstus”. Šodien pat iestāsta, ka publicitātei negatīvā informācija ir vērtīgāka nekā pozitīvā informācija. Par to Public relations aptaurētie guru sacer supergudras teorijas.

Garīgā degradācija lielā mērā ir atkarīga no cilvēku individuālās un tautas kolektīvās atmiņas. Tāda var būt TREŠĀ TĒZE par degradāciju, jo atmiņas loma degradācijas virtuvē ir ļoti svarīga.

Cilvēku individuālā un tautas kolektīvā atmiņa glabā noteiktas morāli tikumiskās normatīvās tradīcijas. Tagadnes morāli tikumiskais klimats vienmēr ir vitāli saistīts ar pagātnes morāli tikumisko klimatu. Tagadnē atsevišķi cilvēki un visa tauta mācās no pagātnes kļūdām un, protams, arī no pozitīvās vēsturiskās pieredzes.

Cilvēku individuālā atmiņa un tautas kolektīvā atmiņa ir kultūras elementi. Katrā kultūrā mēdz būt sava specifiska attieksme pret atmiņu. Ja kultūrā īgnorē atmiņu, tad kultūra nespēj balstīties uz pagātnes mantojumu un kultūra nepazīst tradīciju kontinuitāti – nepārtrauktību, pēctecību.

Rietumeiropiešiem ir iemesls šņākt par austrumeiropiešiem tāpēc, ka uz planētas Austrumeiropa ir vienīgā teritorija, kurā regulāri apzināti likvidē kultūras kontinuitāti. Pie tam aizvadītajos apmēram 100 gados austrumeiropieši to bravūrīgi izdarīja vairākas reizes. Izglītots un kulturoloģiski kompetents cilvēks zina, ka kultūras nepārtrauktības un pēctecības likvidēšana ir drausmīgākais, kas var notikt ar kultūru. Faktiski tā ir ne tikai kultūras degradācija, bet kultūras nāve.

Likvidējot kultūras kontinuitāti, tiek likvidētas nacionālās kultūras saknes. Triviāli salīdzinot, tas ir tas pats, kas nocirst kokam saknes. Tāpēc nav jābrīnās par jēdziena „degradācija” popularitāti. Ja vēl jaunajām paaudzēm iezombē, ka tas viss, kas bija līdz 1990.gada 4.maijam, simtprocentīgi nekur neder, bet Rietumeiropiešu jaunajām paaudzēm jau no XX gs. 70.gadiem iezombē neoliberālisma un postmodernisma smirdošās pērles, tad morāli tikumisko normu vēsturiskā pēctecība nav gaidāma. Vēsturiskās pēctecības vietā uzplaukst zombiju ģenerētās normas un zombiju atzītās sankcijas par normu pārkāpumiem. Tā ir normu un sankciju sistēma, kura nebalstās ne uz individuālo atmiņu, ne uz tautas kolektīvo atmiņu. Tā ir sistēma, kura vispār neatzīst atmiņas vajadzību un atzīst vienīgi tagadni – atzīst tikai to, kas notiek pašlaik. Tā ir sistēma, kuras mežonīgā veģetēšana nevar notikt bez jēdziena „degradācija”.

Arturs Priedītis
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Kā ukrainis kļuva par ukrainafobu, jeb piezīmes par dzīvi Ļvovā (Galīcijā)

475px-Lviv_COA_svgEsmu dzimis un uzaudzis Slobožanšinā [Austrumukraina]. 1999.gadā pārvācos uz Harkovu un laimīgi tur nodzīvoju līdz 2012.gadam. Dzīvojot Harkovā, man bija sapnis – aizbrukt uz Ļvovu [Galīcijas sirds, „galvaspilsēta”]. Tomēr brīvā laika trūkums 19 stundu braucienam tikai vienā virzienā atlika mana sapņa realizāciju.

Un, lūk, beidzot tas notika. Pēc likteņa gribas un dēļ apstākļu sakritības, kad divu gadu laikā pabiju Kijevā, Ļubļanā un Košicā, man parādījās draudzene, kura bija dzimusi ļvoviete. Pie viņas ciemos tad arī 2012.gada vasarā atbraucu.

Man bija piecas dienas laika un šīs piecas dienas mēs pavadījām lietderīgi – aizbraucām uz Skole, Mukačevo, peldējāmies kalnu upē, pastaigājāmies pa kalniem un pat nokļuvām pasākumā, kurā sēdēju pie viena galda ar Ļvovas mēru. Ļvova atstāja uz mani ļoti labu iespaidu. Smuka pilsēta, smuka arhitektūra, daudz oriģinālu, tematisku iestādījumu, gaisā virmo kafijas aromāts un vispārēju svētku sajūta. Aizbraucot es paņēmu līdzi daudz brīnišķīgu iespaidu, simtiem fotogrāfiju un prieku par to, ka mans sapnis ir beidzot piepildījies.

Bet mēdz teikt: „Sargies no saviem sapņiem, jo tie mēdz arī piepildīties.” 2012.gada rudenī es pārvācos uz dzīvi Ļvovā… 

1406298411_lvovskiy-opernyy-teatr 1406298357_striyskiy-park 1406298290_dominikan 1406298188_palacco-bondinelli 1406298237_ploschad-rynok 1406298061_kriivka 1406298052_arsenal 1406298030_vokzal1406298194_palac-potockih 1406298518_ratusha 1406298533_chornyy-dom 1406298545_porohovaya-bashnya 1406298379_tramvay

Pirmie no jaunajiem iespaidiem bija jocīgi un savā ziņā mazliet nepatīkami. Pirmkārt – pilsēta ir samērā maza [+/- 700 tūkstoši iedzīvotāju; Harkovā - +/- 1,4 miljoni], bet šaurās ieliņas un metro trūkumus izraisa nepārtrauktus sastrēgumus. Pat lielās, maģistrālās ielas reizēm vienkārši sastingst un kustas bruņurupuča ātrumā, nerunājot nemaz par mazajām ieliņām.

Otrkārt – alga. Es jau biju pieradis saņemt Harkovā piecarpus tūkstošus grivnas [apm. 330EUR] no kurām divi tūkstoši [apm.120EUR] aizgāja par dzīvokli. Šeit savukārt par tā paša profila darbu man piedāvāja divus tūkstošus un tos pašus piedāvāja ar tādu lepnumu… tie taču ir veseli divi tūkstoši. Pēc pirmajiem telefonzvaniem potenciālajiem darbadevējiem es biju šokā. Divi tūkstoši, ņemot vērā to, ka par dzīvokļa īri vien man bija jāmaksā divi tūkstoši plus klāt nāk arī komunālie maksājumi.

Treškārt – ja nebraukt uz centru, tad sajūta, ka dzīvo Ļvovā nav nekāda. Parasti guļamrajoni, tās pašas plānveida celtnes, tās pašas paneļu un ķieģeļu mājas kā visā bijušajā PSRS [patiesībā šāda paša tipa paneļmājas, tikai sliktākā kvalitātē (saspiestākas, neērtākas, mazākas), priekš „strādnieku šķiras” tolaik cēla visā pasaulē, visuzskatāmāk par to var pārliecināties „labklājīgajā” Šveicē]. Pirmās pāris dienas man pat nebija pilsētas nomaiņas sajūtas  – jutos tā it kā būtu tikai zaudējis darbu un nomainījis dzīvokli.

Ceturtkārt – skaistu meiteņu trūkums. Precīzāk sakot nevis vispār skaistu meiteņu trūkums, bet to salīdzinošā mazskaitlība. Pēc kāda laika pat sāku jokot, ka „Ļvovā ir divas skaistas meitenes, ar vienu es aprecējos, bet otru pagaidām tā arī neesmu ieraudzījis.”

Tāds kopumā bija mans pirmais, ne tūrista iespaids par Ļvovu. Tālāk sekoja darba meklējumi.

Harkovā es 8 gadus taisīju mīkstās mēbeles. Tur mani apmierināja gan pats darbs, gan arī alga. Šeit par tādu pat darbu man piedāvāja zemāku atalgojumu. Bet neko darīt, un es aizgāju uz pārrunām. „Pārrunāju” visu kā nākas, firma liela, trīsstāvu ēka plus ražošanas cehs, reklāmas plakāti pa visu pilsētu un internetā. Man parādīja ražotni, visas ierīces bija pazīstamas, pats darbs arī. Nākamajā dienā es sāku strādāt.

Pirmajā dienā mani gaidīja patīkams pārsteigums –noliktavas pārzinis izsniedza man visu nepieciešamo instrumentu klāstu. Manā līdzšinējajā pieredzē darba devējs izsniedza tikai minimālo darbarīku komplektu, bet viss pārējais bija jāgādā pašam uz sava rēķina. Šeit izsniedza pilnīgi visu. Tālāk sekoja nepatīkamie pārsteigumi.

No iepriekšējās pieredzes es zināju, ka ir galdnieku brigādes, kuras izgriež detaļas. Tava kā galdnieka – savācēja uzdevums ir no šīm detaļām izveidot karkasu un atdot to „apvilcējiem”. Te izrādījās, ka galdnieku – detaļu izgriezēju nav un tev viss ir jādara pašam. It kā jau nekas, rokas tā kā ir un nav līkas, un var to izdarīt arī pats, bet… skaidu plate no kuras jāizgriež detaļas ir 50-75kg smaga un tās izmēri ir 2,5-3 metri. Vienam pašam atnest šādu plati un sagriezt ir nereāli. Attiecīgi izrādās, lai to izdarītu, tev ir jāatrod cits tāds pat strādnieks kā tu, jāatrauj viņš no viņa darbiem, kopā jāatnes plate un jāsagriež materiāli ar kuriem vēlāk var strādāt viens pats.

Uz manu priekšlikumu: „Varbūt izveidojam brigādi no diviem cilvēkiem” es pēc sejas izteiksmes sapratu, ka mani nesaprata. Nu, ja nē, tad nē. Es sāku iekļauties darbā. Saņēmis uzdevumu, es meklēju palīgu un ar to kopā sākām griezt, bet… zāģa galds izmēri bija 50-70cm bez atdura un virzienrāmja. Novilki līniju ar zīmuli un tik zāģē, paļaujoties uz savu acumēru un roku stiprumu. Uz manu priekšlikumu: „Labāk sametinām rāmi, pagarinām galdu un izveidojam atbalsta mērlenti zāģēšanas precizitātei un drošumam”, mani atkal nesaprata. Precīzāk sakot saprata, bet uz to saņēmu atbildi: „А навіщо, воно ж і так працює, ми завжди так ріжемо” (Un kāpēc tas jādara, mēs vienmēr tā zāģējam.). Pēc tam racionālists manī iemiga. Nu i nekas, kā saka, nav ko līst svešā baznīcā ar saviem pātariem.

Vispār darba organizācija cehā bija, maigi izsakoties, dīvaina – nosūcēju vilkme bija tāda, ka labāk viņas nebūtu vispār, skaidas no viena darbagalda aumaļām „apbēra” blakus strādājošos, elpot no sīkajām skaidām bija grūti, apkures nekādas nebija un cehā bija nulles temperatūra.

Otrajā dienā mans kolēģis pusdienslaikā pajautāja no kādas puses es nākot un, kad uzzināja, ka no Harkovas, tad sāka runāt dīvainas lietas. Sev par pārsteigumu es uzzināju, ka pie mums visi esot par Janukoviču un ka mūsos neesot ukraiņu gara. Golodomoru negodinam, draudzīgi skatamies moskaļu virzienā, Krimā mums esot stipra flote un, ja mēs to atdosim moskaļiem, tad Ukrainai ir beigas. Uz manu aizrādījumu, ka es nesen peldēju blakām šai „stiprajai” flotei un ka patiesībā, salīdzinājumā ar Krievijas floti, tā ir maz kam derīga lūžņu kaudze, mans sarunbiedrs uzmanību nepievērsa. Vēlāk izrādījās, ka mans „apgaismotājs” dzīvo Ļvovas priekšpilsētā, Harkovā un Krimā nekad nav bijis, bet pēc savas pasaules uztveres un redzesloka varētu ieņemt vispārīgo jautājumu ministra posteni.

Darbu šai uzņēmumā es beidzu jau trešajā dienā. Mēs ar pārinieku zāģējām kārtējo skaidu plati, kas beidzās ar nelaimes gadījumu (skaidu plāksne, kad bija aizzāģēta gandrīz līdz galam, nogāzās no sava svara, iespiežot pārinieka pirkstus zāģī). Es uzreiz nodevu saņemtos instrumentos un uzteicu darbu. Veselība dārgāka.

Atnākot mājās un atverot avīzi, uzdūros sludinājumam, kurā meklēja mīkto mēbeļu pārdošanas menedžeri. Pazvanīju un sarunāju tikšanos. Ja jau te ir tik niecīgas algas, tad labāk es par to nīkstu ofisā nekā salstu cehā. Pirms tam pameklēju internetā – ir savs saits, reģistrēta tirgus marka, reklāma, viss kā nākas, solīda firma.

Uz pārrunām devos ar vieglu sirdi. Tās izrādījās jocīgas, jo bija jārunā ukrainiski. Man pat likās ka sanāca tīri labi, lai gan no malas visdrīzāk tas izskatījās smieklīgi. Man parādīja ofisu, ražotni, modeļu rindu, mani tas apmierināja un es viņus arī, un jau nākamajā dienā uzsāku darbu.

Harkovā es strādāju divās mēbeļu firmās. Pat ne firmās, bet individuālos uzņēmumos uz direktora vārda. Pirmā individuālā uzņēmuma direktors ilgi bija strādājis mēbeļu rūpnīcā un pēc tam nolēma organizēt savu ražotni. Sākumā vadāja mēbeles ar savu personisko mašīnu piekabē. Pēc tam, attīstoties biznesam, nopirka „gazeli”. Viņam bija septiņi darbinieki, bet viņš pats izpildīja iepircēja, šofera, pārdošanas menedžera, iepakotāja un tehnologa lomas. Viņš braukāja ar Hyundai Tucson un pats sev cēla divstāvu māju.

Otrs direktors sāka savu biznesu, taisot savas mājas bērniņos virtuves iekārtas. Ar laiku viņa ražotne izauga līdz pilnvērtīgam ceham. Pie viņa strādāja 17 cilvēki un mēbeles tika izvadātas ar divām „Tata” smagajām mašīnām. Viņš pats mēdza strādāt cehā un no pārējiem strādniekiem atšķīrās ar resnu zelta sprādzi ap roku. Viņš papildus tam vēl bija arī iepircējs, tehnologs un reizēm arī šoferis. Viņš braukāja ar Suzuki Grand Vitara un pārdeva mēbeles visā Ukrainā pusmiljona grivnu [apm.30000EUR] apmērā.

Savukārt Ļvovas firmas direktors sēdēja ofisā, regulāri apmeklēja visādus pārdošanas seminārus, viņam bija daudz diplomu no šiem semināriem ar kuriem viņš ļoti lepojās, firmai bija skaļš nosaukums un reklāma un mēbelēs tika iešūtas birkas ar firmas nosaukumu.Direktoram bija padoti menedžmenta nodaļas direktors, divi pārdošanas menedžeri, grāmatvedis, iepircējs, dizaineris, ražošanas priekšnieks, viena šuvēja, divi strādnieki, viens palīgstrādnieks un šoferis ar personisko auto. Pie tam direktors braukāja ar maršruta takobusu, viņam bija daudz kredītu un viņš sapņoja piegādāt mēbeles 2014.gada Soču olimpiādei.

Darbs tur bija interesants. Samērā neilgā laika posmā es izveidoju nelielu klientu bāzi, bet saskāros ar nepārvaramu problēmu – veikali, kuri bija gatavi pie sevis izvietot mūsu mēbeles bija, bet naudas, lai šīs mēbeles saražotu nebija. Mūsu resursu pietika tikai trijiem veikaliem un pēc tam pārgājām uz pārdošanu uz pasūtījumiem pēc katalogiem. Tā kā tādu katalogu veikalos bija daudz, tad ar pārdošanu neveicās. Pie tam mūsu cenas, salīdzinājumā ar konkurentiem, bija samērā augstas par ko nav jābrīnās, jo mašīna speciāli tika dzenāta pēc dažiem metriem auduma, skrūvju pakas, skaidu plāksnes utt. Pērkot un atvedot vairumā viss maksāja lētāk un tas nevarēja neatsaukties uz mūsu mēbeļu pašizmaksu.

Savukārt mēbeļu kvalitāte piekliboja, mēs kavējām termiņus un darījām pilnīgi neloģiskas lietas. Piemēram, mūsu šuvēja uzšuva pārvalku, bet galdnieks tam bija spiests pielāgot karkasu, pārtaisot to vairākkārtīgi. Mēs brīvi izmainījām pasūtītāja dotos izmērus un pēc tam, kad piegādājām, skaidrojāmies, ka ar viņa dotajiem izmēriem nu nekādi neko uztaisīt neizdotos. Mums regulāri atgrieza preci un vairākkārtīgi to pielabojām. Audumu mēs iepirkām no mazu apjomu tirgotājiem kā no fiziskām personām, jo firma visiem bija parādā. Pārdošanas apjomu neesamības gadījumā mēs rakstījām direktoram kaut kādas marazmātiskas atskaites, gājām ar viņu kopā uz semināriem un regulāri melojām visiem pa telefonu – gan pasūtītājiem, gan kreditoriem, gan piegādātājiem…

Reizēm direktors kļuva runīgs par politiskām tēmām. Tad viņš runāja par „augstām vērtībām” un par moskaļiem (nezinu, ko viņi viņam ir izdarījuši). Viņa sapnis bija uzcelt Ļvovā pieminekli Džoharam Dudajevam, kurš rokās tur moskaļa galvaskausu [Džohars Dudajevs (1944-1996)- bijušais PSRS armijas ģenerālmajors, Afganistānas kara dalībnieks, pašpasludinātās Čečenijas republikas prezidents, tika nogalināts aviācijas uzlidojuma laikā Pirmā čečenijas karā (1994 – 1996)]. Visjocīgākais ir tas, ka direktors par to runāja krieviski un bez pieminekļa Dudajevam vēl sapņoja ar šiem pašiem moskaļiem tirgoties.

Brīvajā laikā es rakājos pa internetu un strīdējos ar vienu pazīstamo ļvovieti par Ukrainas padomju mantojumu. Šis cilvēks bija ļoti agresīvi noskaņots pret okupantiem, „sovkiem” [nicinošs „padomju cilvēku” apzīmējums; saīsinājums no vārda „padomju” krievu valodā], Staļinu un visu, kas bija saistīts ar PSRS. Viņš uzskatīja, ka tieši Galīcijai ir jānes ukrainizācijas „gaisma” „nomaldījušamies” Ukrainas dienvidaustrumu reģioniem. Un tad es paīstam ieinteresējos kas tad īsti tie galīcieši ir. Man palīdzēja gan līgava, gan viņas mamma, kuras labi zināja savas dzimtās vietas arhitektūru, vēsturi un politiskos vēsmojumus.

Noskaidroju sekojošo –  pēc oficiālām ziņām Ļvovu 1250.gadā dibināja Galīcijas Daņila [Daniels Romanovičs (1201/1204-1264)], bet nu tālāk… lūk īss saraksts ar to, kas notika Ļvovā:

1247.gads – Ļeva I [Ļevs Daņilovičš (1228-1301) – Galīcijas kņazs, Galīcijas Daņilas otrais dēls] un Konstantes [Ungārijas karaļa meita] kāzas (notika it kā Ļvovā)
1256.gads – pirmās rakstiskās liecības par Ļvovu
1261.gads – pēc tatāru pieprasījuma tiek nojaukti pilsētas aizsargmūri
1270.gads – Levs I liek pamatus divām pilīm Ļvovā
1283.gads – Ļvovu ielenc tatāri
1287.gads – Ļvovu ielenc tatāri
1340.gads – tiek noindēts pēdējais vietējais kņazs Jurijs II [Jurijs II Boļeslavs (1308-1340) – Galīcijas kņazs kopš 1323.gada], pilsētu nodedzina Kazimirs III [Kazimirs III Lielais (1310-1370) – Polijas karalis], kurš izlaupa kņazistes dārgumu krātuvi
1349.gads – Kazimirs III ieņem Ļvovu
1353.gads – Ļvovu nodedzina Ļubarts [Ļubarts Gedeminovičš (1300-1383/1385) – Lietuvas lielkņaza Gedimina jaunākais dēls, pēdējais vienotās Galīcijas-Volīnijas kņazistes kņazs ]
1356.gads – Kazimirs III piešķir Ļvovai „Magderburgas tiesības” [Viena no pazīstamākajām pilsētu tiesību sistēmām, saskaņā ar kurām tika regulēta pilsētnieku pašpārvalde, ekonomiskā darbība (amatniecība, tirdzniecība un cunftes), īpašumtiesības un šķiriskās attiecības. Magdeburgas tiesības ieguvušo pilsētu pilsoņi tika atbrīvoti no feodālajām klaušām un vietvalžu varas un tiesas. Uz šo tiesību pamata pilsētās tika veidots vēlēts pašpārvaldes orgāns maģistrāts. ]
1379.gads – Ļvova ar tuvējo apkārtni tiek iekļauta Ungārijas sastāvā
1381.gads – ugunsgrēks iznīcina veco „koka Ļvovu”
1387.gads – Ļvova tiek iekļauta Polijas sastāvā
1578.gads – Ļvovā tiek izpildīts nāvessods kazakam Ivanam Podkovam [(????-1578) – zaparožjas kazaks, kurš uzdevās par Moldāvijas gospodara (valdniek) Ioana III brāli. 1577.gadā ar kazaku vienību ieņēma Moldāvijas galvaspilsētu Jasus un pasludināja sevi par Moldāvijas gospodaru] (galīciešis satrp citu skaļi kliedz par savu „kazaku garu”)
1648.gads – Ļvovu ielenc Bogdana Hmeļnicka karaspēks [Bogdans Hmeļnickis (1595-1657)-zaparožjas kazaku hetmans, Polijas karaļa uzticības persona, dēļ nesodītas poļu šļahtas patvaļas 1648.gadā uzsāka kazaku sacelšanos, vairākās cīņās sakāva Polijas armiju. Faktiskais neatkarīgās Ukrainas dibinātājs. Pēc militārām neveiksmēm 1654.gadā parakstīja Perejaslavas līgumu saskaņā ar kuru kazaku zemes iekļaujas Krievijas sastāvā. Ar Hmeļņicka sacelšanos aizsākās acīmredzams Polijas impērijas (Zečpospoļitas jeb Polijas-Lietuvas ūnijas jeb Abu Tautu Republikas) noriets.]
1655.gads – Ļvovu ielenc Bogdana Hmeļnicka karaspēks
1700.gads – Galīcijas arhidiēcija pāriet uz ūniju ar katoļiem, jeb citiem vārdiem sakot maina ticību no pareizticības uz grieķu-romiešu katoļticību [nodibinājās 1596.gadā, kad Kijevas pareizticīgo metropolīts atzina Romas pāvesta virsvadību saglabājot pareizticīgo rituālu veikšanas tiesības. Ūnija tika noslēgta pēc Vatikāna un Polijas karaļa iniciatīvas pirms Polijas iebrukuma pareizticīgajā Krievijā un ar mērķi stiprināt Polijas sabiedrisko vienotību (Polijas karalim bija dažādu tautību un ticību (pareizticības un katoļu) pavalstnieki). Lielākā daļa Polijas pareizticīgo neatzina ūniju, neskatoties pat uz valsts varasiestāžu vajāšanām. Ūnija saglabājās tikai krievu pareizticības Rietumu reģionos.]
1704.gads – Ļvovu ieņem zviedri
1769.gads – Ļvovai uzbrūk barskas konfederāti [pret Polijas karali sacēlušies poļu šļahtiči, kuri uzskatīja, ka karalis ir Krievijas ieliktenis un marionete. Sacelšanos 1770.gadā apspieda Krievijas karaspēks.]
1772.gads – Ļvova tiek iekļauta Austrijas sastāvā [Pirmās Polijas dalīšanas rezultāts, kuru ierosināja Austrija, baidoties par pārāk lielu Krievijas impērijas ietekmes pieaugumu]
1786.gads – tiek atceltas Magdenburgas tiesības
1809.gads – vienlaicīgi ar Napoleona uzbrukumu Austrijai Galīcijā iebrūk Varšavas hercogistes karaspēks. Poļi ieņem Ļvovu un mēģina sagūstīt grieķu-romiešu katoļu metropolītu. Pēc mēneša krievi  kā Prūsijas sabiedrotie atbrīvo Ļvovu no poļiem un atdod to atpakaļ Austrijai.
1848.gads – masu demonstrācijas Ļvovā un Krakovā [revolucionāro noskaņojumu gads visā Eiropā, tai skaitā ungāru sacelšanās Austrijā] . 19.martā Ļvovā notika masu demonstrācija, kurā tika pieņemta Galīcijas nacionālās kustības programma, kas tika noformēta prasību veidā Austrijas imperatoram Ferdinandam I [(1793-1875)]. Šajā prasībās bija arī klaušu un dzimtbūšanas atcelšana, Galīcijas autonomijas pieprasīšana, prasība ieviest POĻU valodu (!) skolās un valsts administrācijā, ārvalstu ierēdņu atlaišana, demokrātisko brīvību pasludināšana, pilsoņu vienlīdzības pasludināšana likuma priekšā un provinciālo saeimu reorganizācija.
1914.gada septembris  – Ļvovu ieņem Krievijas karaspēks
1915.gada 22.jūnijs – Ļvova atgriežas Austroungārijas impērijas kontrolē
1918.gada 20.oktobrī Svētā Jura laukumā notiek ļvoviešu mītiņš, kurā Konstantīns Levickis [(1859-1941)] publisko „Ukraiņu nacionālās padomes lēmumu par Ukrainas valsts izveidošanu Austroungārijas impērijas sastāvā” .
1918.gada 1.novembrī virs valsts iestādēm tiek izkārti ukraiņu karogi un tiek pasludināta Rietumukrainas tautas republika
1919.gada jūlijs – poļi iegūst Galīciju un iekļauj to otrās Zečpospoļitas sastāvā
1939.gada 22.septembris – Ļvova tiek iekļauta PSRS sastāvā
1941.gada 30.jūnijs – Ļvovu iekaro vācu armija
1943.gads – piedaloties Galīcijas distrikta vadībai, ukrainas sabiedriskajiem darbiniekiem un garīdzniecībai, Ļvovā notiek svinīga ukraiņu bruņotā grupējuma atklāšana. Tā nosaukums -
SS strēlnieku divīzija „Galīcija”.
1944.gada 27.jūlijs – Ļvovā ienāk Padomju armija…
1991.gads – neatkarība

Kā redzam „ukraiņu” Ļvova izbeidzās kādā gadā 1340ajā. Kur visu šo laiku atradās „patiesie patrioti” es nezinu, varbūt slēpās kaut kur. Ukraiņi uznāk uz arēnas tikai 1939.gadā, kad Staļins ieved Padomju armiju un izdzen paātrinātā kārtā poļus. Pie tam tik steidzamā, ka cilvēki lēca vilcienos tikai ar vieniem čemodāniem, atstājot vairumu mantu dzīvokļos un mājās.

Gandrīz tukšo Ļvovu atdod izmitināšanai vietējiem iedzīvotājiem no tuvējajiem lauku rajoniem. Laucinieki ar prieku ieņem pilsētu ar kuras radīšanu viņiem nebija nekāda sakara (protams, var pieņemt, ka arī izmitināšana pilsētās nebija labprātīga, bet es tam neticu). Un te es aizdomājos, kāpēc galīcieši apvaino PSRS okupācijā? Par okupāciju vajadzētu kliegt poļiem, bet galīciešiem tieši otrādi būt pateicīgiem, ka viņi pilnībā dabūja pilsētu, kuras priekšpilsētā agrāk tikai varēja piepelnīties. Un ja jau gribam konsekventi turēties pie vēsturiskā taisnīguma principa, tad Ļvova, jeb pareizāk sakot Leopolisa ir jāatdod tās saimniekiem – poļiem.

Tad man kļuva interesanti kā galīcieši dzīvoja poļu Leopolisā. Un dzīvoja viņi tur ne jau kā pilnvērtīgi pilsoņi, bet kā kalpi un rokaspuiši. Pilsētā bija pat iela, kurā drīkstēja veikt promenādi (ārišķīgi pastaigāties) tikai austrieši un poļi. Ja tur parādījās kaut vai turīgs galīcietis, tad viņam varējs piespriest naudassodu. Galīciešiem bija sava promenādes iela. Daudzas mājas bija uzceltas ar divām ieejām – parādes ieeju poļiem un aizmugures durvīm galīciešu kalpiem… Kā es sapratu „brīvību mīlošie” galīcieši mierīgi dzīvoja zem paniem un ne par kādu okupāciju nebija dzirdējuši…

Un tad atnāca Staļins, poļu vairs nebija un pilsētu piepildīja bijušie kalpi un laucinieki. Visdrīzāk tieši tad parādījās termins „raguļi” (kaut arī vikipēdija dod dažādus šī vārda izcelsmes skaidrojumus). Ragulis tas ir laucinieks, kurš ir apmeties uz dzīvi pilsētā, bet savā prātā palicis par laucinieku. Aizgāja līdz pat smieklīgiem absurdiem, kad piemāju puķudobes jaunie pilsētnieki pārvērta mini dārzos (jums neko tas neatgādina? [domāta mazdārziņu ierīkošana Kijevas centrā Maidanas laukumā 2014.gada nemieru laikā]). Vārdu „ragulis”, starp citu, izmanto joprojām gan pēc nozīmes, gan arī ne.

Poļu izdzīšana pilsētai nenāca par labu, jo pilsēta vairākas desmitgades palika bez inteliģences. Ja kā pamatu ņem apgalvojumu, ka „inteliģentam jābūt trim diplomiem – savam, tēva un vectēva”, tad jauno ukraiņu inteliģenci Ļvova neuzspēja radīt.

Tā mēs strīdējāmies ar manu paziņu dažus mēnešus un beidzās tas pēc vārdiem: „Ja jau tā nemīli galīciešus, kādēļ grasies precēties ar galīcieti?”, uz ko es atbildēju:  „Viņa nav galīciete, viņa ir normāla”. Pēc šiem vārdiem mēs vairs runājuši neesam. Varu tikai viņam pateikties par mūsu sarunām, jo bez tām es nebūtu tik daudz uzzinājis par vietu, kur dzīvoju.

Un tik tiešām es ievēroju, ka, dzīvojot Ļvovā, mana attieksme pret vietējiem iedzīvotājiem pasliktinājās. Pirmkārt valodas jautājumā galīcieši ir 100% par ukraiņu valodu, tai pat laikā viņi runā īpašā pašu dialektā, kurā ir daudz aizguvumu no poļu valodas un pašus ukraiņu vārdus tā lauza, ka ausīs griež. Es reiz paprasīju sievai sastādīt īpašo „galīciešu valodas” vārdnīcu un izveidoju no tās atbildi uz jautājumu „kā iet?”. Nolēmu pabiedēt ar to paziņas no Harkovas. Sanāca interesanti («Все чотко, кобету маю сі моцну, ходили сі на ґандель купили файні мешти на обцасах, потім ходили то з вуйком сі бавити нажерли масних пампухів, що вантух ся спух і мали потосі цьомакати гару. До хати прибаламкався в сподніх реформах. А на ранок каліпітра так тріскала ,а мою гадру сі по васерицю не допросесі»). Šādā tīrā veidā dzīvē to sastapt nevar, bet atsevišķi vārdi tiek iesprausti pietiekami bieži.

Otrkārt, raksturīga galīciešu īpašība ir ārišķīga dievticība. Svētdienās baznīcas ir pārpildītas, uz turieni dodas ģimenēm, „višivankās” [ar tautiskiem rakstiem izrotāti zemnieku krekli] , lai visi redzētu. It kā jau tas labi, bet vai cilvēki no tā paliek labāki gan neievēroju. Kad maršruta taksometrs brauc garām baznīcai, tad apmēram 70% pasažieru pārmet krustu, vīrieši noņem cepuri un paklanās. Krustu met visi, neatkarīgi no vecuma un dzimuma, tai pat laikā, ja blakām stāvēs večuks vai večiņa, tad sēdošais jaunietis krustu pārmetīs, bet savu sēdvietu vecākajiem cilvēkiem neiedos.

Tādi pasākumi kā saderināšanās, iesvētības, kristības tiek svinētas tādos apmēros kā citur laulības. Pasūta restorānus, uzaicina visus radiniekus un tas viss obligāti tiek fotografēts, savādāk jau nav jēgas, nevarēs pēcāk lielīties.

Īpaša tēma ir „višivankas” . Pret to te ir īpaši jūtīga attieksme. Kad atnāk pavasaris un ziemas drēbes saslēpjas antrosolos, pilsētu savā varā pārņem „višivankas”. Tās nēsā gan mazi, gan lieli, gan sievietes, gan vīrieši, tās ir dažādas gan krāsas, gan tipa. It kā jau tajā nebūtu nekas slikts, bet… Pirmkārt, ļoti bieži „višivankas” nēsā pavisam dīvainā kombinācijā ar citiem apģērba gabaliem, piemēram, kopā ar treniņbiksēm, šortiem, minisvārkiem utt.

Otrkārt, „višivankas” ir visciešākā mērā saistītas ar ukraiņu patriotismu. Ja esi patriots, tad tev obligāti ir jābūt „višivankai”. Tas ir kā fetišs, kā daļa no valstiskuma. Pie tam, uzvilkt „višivanku” kaķim vai sunim arī ir patriotiski un nekādi netiek uzskatīts par ņirgāšanos par nacionālo simbolu.

Reizēm nonāk līdz galīgam marasmam. Uz neatkarības dienu „višivankas” uzvelk pat pieminekļiem. Piemēram, tirgus laukumā var redzēt seno romiešu dievu Neptūna, Diānas, Amfitrītas un Adonīsa skulptūras, kuras ir ietērptas „višivankās”. Nezinu ar ko romiešu dievi ieguva tādu cieņu, bet zinu, ka vienreiz Ļvovas patrioti, apģērbjot „višivankā” Neptūnu, pārcentās un nolauza viņam roku (šī fontāna skulptūra, ja kas, ir radīta 1793.gadā). Pēc tam pilsētas varasiestādes ilgi nevarēja atrast, kam tas piemineklis īsti pieder un kurš ir atbildīgs par remontu, bet tas jau ir pavisam cits stāsts…

Treškārt, „višivankas” tiek valkātas gan kad ir iemesls, gan kad tā nav, gan brīvdienās, gan ikdienā, gan ejot uz darbu, gan skolā. Tas ir laucinieku apģērba elements, kas ir raksturīgs lauciniekim. Tāpēc cilvēks, kurš virs „višivankas” uzvelk uzvalku un pie tās velk klāt šlipsi, kā minimums izskatās stulbi. Te tā kā vajadzētu tik skaidrībā kas jūs esat. Vai nu to pašu „viss, viss” raguļu pēcnācēji, kuri pārcēlās uz dzīvi pilsētās, bet savā apziņā palika par lauciniekiem, tad „višivanka” kā reiz ir vietā, vai arī mūsdienīgi pilsētnieki, kuri ir gandrīz kā Eiropā… Tā nu sanāk, ka mēs pārvēršot „višivanku” par simbolu esam pilnībā zaudējuši tās vēsturisko jēgu.

Dažādos avotos izlasītais manī radīja noteiktu skatījumu uz Galīciju. Cilvēki 600 gadus dzīvoja zem eiropiešu pana, pārsvarā ciemos, kārtējo okupantu apspiesti viņi uzkrāja aizvainojumu un naidu. Sešu gadsimtu laikā galīcieši noformējās par atsevišķu etnosu ar savu kultūru, savu skatījumu uz dzīvi un ar okupanta zābaku nospiedumiem vēsturē un dvēselēs.

Pavasarī direktors beidzot saprata, ka tā strādāt vairāk nevar un ir jātaisa savs internetveikals. Paņēmis kārtējo kredītu, viņš ķērās pie draba. Kā par pārsteigumu internetveikals sanāca tīri labs, divvalodīgs, ar vienkāršu interfeisu, labām fotogrāfijām, kuras iekļaujas lapā (paldies dizaineram), lielu modeļu klāstu, kā arī ekonomisko un elites sadaļu. Veikals sāka strādāt aprīlī un mēs uzreiz saskārāmies ar tādu problēmu kā piegāde. Tā kā mums nebija savas mašīnas mēbeļu izvadāšanai pat pa Ļvovu, piegādāt tās uz citām pilsētām plānojām ar tādu organizāciju kā „Jaunais pasts”, „Deliveri”, „Naksts ekspresis” palīdzību, bet ņemot vērā sūtījumu gabarītus, tas pie mūsu nelēto mēbeļu cenas pieskaitīja vēl apmēram 1000 grivnas (apm.60EUR), attiecīgi mums nebija pārāk liels pieprasījums.

Un tad direktors nolēma, ka pārdošanas apjomu palielināšanai mums ir nepieciešama mēbeļu izstāžu zāle. Telpas tika atrastas nedēļas laikā un tad radās kārtējā problēma – zāle ir, bet naudas pašai izstādei nav. Tas tika atrisināts vienkārši, mēs paņēmām no veikaliem mēbeles, kas tur stāvēja uz realizāciju [veikalu pārdošanas veids, kad sākumā tiek piegādāta prece par kuru veikals samaksā tikai pēc tās pārdošanas], kaut ko pielabojām, kaut kur pārvilkām audumu un sanāca apmēram pieci modeļi.

Līdz izstādes atklāšanai es nenostrādāju. Bija pasūtījums uz diviem vienāda tipa dīvāniem virtuvei. Vienu mēs nosūtījām uz Sevastopoli, otru uz Kijevu. Pēc samaksas par preci mums vajadzēja saņemt algu. Un atkal notika neparedzētais… uz Sevastopoli tika nosūtīts dīvāns par 60cm īsāks kā tika pasūtīts, bet Kijevas stūra dīvāns bija ar leņķi ne tajā virzienā (7 tipa vietā krievu g – Г). Tā algas mirāža pazuda miglā un es no turienes aizgāju.

Šajā darbavietā es daudz nenopelnīju, bet salīdzinoši labi uzlaboju ukraiņu valodas zināšanas, apguvu Excel, sadraudzējos ar ofisa tehniku un iemācījos rakstīt fiktīvas atskaites par neko.

[Autora apraksts par nejēdzībām Ļvovas mēbeļu uzņēmumos gandrīz pilnībā sakrīt ar to, ko man par savu no tehniskā un veselā saprāta viedokļa marazmātisko darba ikdienu stāstīja viena vietēja mēroga tehniska Lielvārdes uzņēmuma darbinieks  - kaudze parādu, no zemes atrautas idejas, viselemantārāko tehnoloģisko procesu ignorēšana un neiedomājama iedomība komplektā ar „modernu biznesa domāšanu”]

Bez darba es nepaliku pat dienu, jo saņēmu piedāvājumu iet strādāt pie paziņas  krustmātes fotosalonā. Pēc pārrunām biju pieņemts un tiku nosūtīts apgūt fotoshopu.

Fotoshopa pamatus apguvu nedēļas laikā, bet tālākais jau ar google palīdzību. Pēc stažēšanās beigām tiku nosūtīts strādāt uz vienu no saloniem. Mēs tur bijām divi – pārdevējs un es. Mani pienākumi bija fotogrāfēt dokumentiem, fotogrāfiju apstrāde, sagatavot fotogrāfijas dažāda veida izdrukām, viegla fotogrāfiju dizaineriska apstrāde un visa kā izdrukas no elektroniskajām atmiņām.  Visi pakalpojumi, ko var sniegt fotosalons bija manā pārziņā, bet pārdevējs pārdeva fotoprodukciju, taisīja kseroksa kopijas un „turēja kasi”.

Sākot strādāt, sāku brīnīties. Pie mums nāca klienti un prasīja fotoalbūmus iesvētībām. Dzīvojot Harkovā, es, protams, zināju par iesvētībām, bet līdz šim nespēju iedomāties, ka tam var pievērst tik lielu uzmanību. Izrādījās iesvētības galīciešiem ir ne tikai notikums, bet Notikums, kas līdzinās kāzu, dzimšanasdienas un izlaiduma balītes sajaukumam.

Kad bērnam paliek desmit gadu, viņu sāk gatavot iesvētībām, šuj kleitu vai uzvalku, sasauc ciemiņus un radiniekus. Pie tam, atbrauc visi, kuri vien var atbraukt. Svinībām tiek pasūtīti restorāni, notiek skaļas svinības, pie tam, viss tiek fotografēts (tam arī tie albūmi ir nepieciešami). Papildus tiek taisītas fotogrāfijas arī priekš ciemiņiem, ļoti bieži pasūtīto bilžu kopiju skaits sakrīt ar ciemiņu skaitu – katram pa vienai. (p.s. tie, kuri nezina, fotogrāfija ukrainiski ir «свiтлина»).

Ar līdzīgu vērienu tiek svinētas arī kristības. Īpaši izdalāmas ir svinības par godu kļūšanai par garīdznieku. Ja kādam paveicās un kāds no radiniekiem kļūst par garīdznieku, tad šo pasākumu bildes bija bez maz vai ikonu statusā.

Ļvovas reliģiozitāte ir vienkārši pārsteidzoša. Ja var ticēt vikipēdijai, tad 2009.gadā pilsētā bija 99 baznīcas un 11 vēl cēlās. Iedomājieties kā gan ir jāgrēko, lai apmēram 700 tūkstošu lielā pilsētā būtu vairāk kā 100 baznīcu.

Tā kā nekad nebiju strādājis fotosalonā, nevaru salīdzināt Harkovas un Ļvovas fotosalonus, bet klienti mums bija oriģināli. Kad es 2006.gadā nopirku sev digitālo fotoaparātu, kaut kā pārstāju pasūtīt papīra fotogrāfijas un līdz šim naivi domāju, ka ar citiem ir tāpat. Šai ziņā kļūdījos, cilvēki drukā tās fotogrāfijas un vēl kā.

Galvenie mūsu klienti bija vecāki, visbiežāk mammas, kuras mums „taisīja kasi”, pasūtot simtiem savu bērneļu fotogrāfijas. Sava veida rekords bija 703 pasūtītas fotogrāfijas uz kurām bija tikai sešas darbojošās personas (mama, tētis, divi bērni un vecmāte ar vectēvu), visas uzņemtas vienā dzīvoklī un katra vienā eksemplārā. Ļoti daudz bija fotogrāfiju no reliģiskiem svētkiem : kristības, iesvētības, laulības un viskaut kā svētīšana.

Vēl mums bija viens patstāvīgs klients, tāds kolorīts večuks „višivankā” ar garām ūsām. Viņš drukāja krāsainus UNO-UPA  plakātus un dzejoļus par Banderu [Stepans Bandera (1909-1959) – viens no ukraiņu nacistu līderiem 2.pasaules kara priekšvakarā un tā laikā; UNO – Ukraiņu nacionālistu organizācija; UPA  - Ukraiņu partizānu armija, izveidota 1943.gadā, formāli cīnījās par Ukrainas atbrīvošanu, bet praktiski ar neiedomājamu nežēlību veica poļu civiliedzīvotāju genocīdu un vēlāk karoja pret Padomju armiju. Pret nacistiskās vācijas spēkiem praktiski nekaroja ].

Sākumā man ļoti paveicās ar pārdevēju. Jautra, dzīvespriecīga tantiņa ar neskaitāmiem stāstiem par neko. Ar viņu bija viegli runāt. Diemžēl dēļ konflikta ar klientu viņu pārveda uz citu fotosalonu, bet pie manis atsūtīja citu pārdevēju.

Šo būtni sauca Mirosja… Man bija nepatīkamas sajūtas no viņas vārda vien. Lūk kā var salīdzinošioši nesliktu vārdu Miroslava pārvērst par Mirosja. Viņa bija pensijā, bet, lai nesēdētu mājās aizgāja strādāt, pie tam visu laiku kļūdījās, bet pēc tam kliedza: „A man vienalga, es esmu pensionāre, varu arī iet prom, man šis darbs nav vajadzīgs.” Projām tomēr negāja.

Kā jau ierasts iepazīšanās sākumā bija jautājumi par to kurš no kurienes ir kādēļ atbraucis utt. Un man tad sāka stāstīt par dzīvi Austrumukrainā vispār un konkrēti Slobožanšinā konkrēti [Slobožanšina – vēsturisks apgabals Austrumukrainā, kurā ietilpst arī Harkovas apgabals]. Man viņa to stāstīja! Cilvēkam, kurš atbrauca no Austrumukrainas mazāk kā gadu atpakaļ par dzīvi Harkovā stāstīja sieviete, kura pēdējos divdesmit trīs gadus nebija pametusi Ļvovas apgabalu.

Es atkal uzzināju daudz ko jaunu: gan veco stāstu par to, ka pie mums visi ir par Janukoviču, ka visi pie mums ir iebiedēti, muļķi, „sovki” un „vatņiki” [nicinošs krievu apzīmējums no vatēta kamzoļa nosaukuma], kuri sapņo pagulties zem Krievijas. Savukārt Galīcijā esot nācijas sirdsapziņa un tā tālāk tādā garā… Mani argumenti un aizrādījumi nopietni uztverti netika. Tikai uz vienu kaut kā noreaģēja. Kad pateicu, ka Harkovā poliklīnikā nav jāmaksā par vizīti pie ārsta, bet šeit  jāiesmērē ārstam piecdesmitnieks, savādāk var droši ārstēt sevi pats, viņa emocionāli piekrita, ka ir jādod kukulis savādāk jēgas nekādas nav. Uz manu dzēlību, ka tie laikam ir moskaļi, kuri liek „apzinīgajiem” [ironisks dedzīgo ukrainizētāju apzīmējums no vārda „Свідомі Українці„ – apzinīgie ukraiņi] ņemt „habaru” [habara – kukulis ukraiņu un baltkrievu valodās], viņa nereaģēja.

Par „habarām” Ļvovā var rakstīt ļoti daudz. Sākumā es patiesi domāju, ka šeit „ņem” mazāk, ja vispār kāds „ņem”, jo te visi ir tādi «свiдомi та щирi» (apzinīgi un vaļsirdīgi). Pēc tam biju šokā. Izrādās te ņem visi, sākot no māsiņas, kura tev veic poti, takse 5 grivnas, ja neiedosi, tad tādu poti saņemsi, ka pus dienu aiz sāpēm kauksi, un beidzot no pilsētas mēra, kurš par solīdu atalgojumu izsniedz apbūves vietas.

Lūk gadījums, ko man izstāstīja. Pie pilsētas vadības griezās investors ar šiku piedāvājumu. Investors būvē ārpus pilsētas atkritumu pārstrādes rūpnīcu un iepērk no pilsētas atkritumus, kurus pārstrādā kaut kādā degvielā. Investoram lika saprast, ka jautājuma atrisināšanai ir nepieciešams kukulis, kas gan jau radīja neizpratni, bet pēc tam, kad tie badakāši paprasīja vēl daļu no peļņas, tad eiropieši šāda piedāvājuma šokēti aibrauca prom. Rezultātā mērs palika bez kukuļa un peļņas daļas, pilsēta ar atkritumiem, bet investors guva iespaidus par „ukrainien bizness”…

Mana jaunā pārdevēja bija dīvaina.  No vienas puses viņa bija dzimusi ļvoviete, bet no otras puses kā PSRS armijas virsnieka sieva, kura Padomju laikā dzīvoja Krievijā, atzina, ka tas laiks bija labākais viņas mūžā, kad bija stabilitāte, laba alga un draugi bija patiešām īsti. No otras puses viņa no sirds neieredzēja PSRS, Krieviju un personiski Putinu, ko uzskatīja par otru lielāko nelieti pēc Staļina, un ticēja, ka Galīcija ir īstā un patiesā Ukraina, bet viss pārējais ir apvainojošs viltojums. Un vainīgs pie visa tā ir moskalis.

Sapratis, ka apelēt pie kundzes veselā saprāta ir bezjēdzīgi, es pārstāju ar viņu strīdēties un kad nebija darba sēdēju internetā, izvairoties no regulārajiem kolēģes mēģinājumiem iepazīstināt mani ar seriālu „Roksolana” [turku seriāls par ukrainieti Osmaņu impērijas harēmā].

Septembrī es aprecējos. Pēc Ļvovas apmēriem kāzas bija nepareizas. Tikai 15 viesi bez svinībām kafejnīcā. Kleitu sieva sev uzšuva pati, tāpēc, ka gan viņu, gan mani kaitināja tie standarta baltie zvaniņi. Kā izrādās galīciešiem dzimtsarakstu nodaļa ir formalitāte, bet viss galvenais ir baznīcā. Kāzām šeit gatavojas ļoti nopietni, tās tiek plānotas kā vērienīga kara operācija. Par visiem vietējo kāzu brīnumiem nezinu, bet ir tāda tradīcija braukt uz brīvdabas muzeju „Ševčenkovskij gaj” un veikt tur rituālu darbību „Parlien pārlien”. Darbības būtība ir pārlīst pāri un atpakaļ maziņam pītam žodziņam. Nezinu kāda tam ir jēga, bet pie šī žodziņa tur stāv milzīgas rindas. Mēs neko tādu nedarījām par ko ne mazākā mērā nekaunos.

Ļvovā dzīvo apmēram 700 tūkstoši iedzīvotāju, bet izrādījās tā pilsēta nav nemaz tik liela. Blakus manai sievasmātei dzīvo Oļegs Tjagniboks [(1968)- ukraiņu nacists, nacistiskās partijas „Brīvība” vadītājs, Ukrainas parlamenta deputāts, viens no bijušo opozicionāru, kuri veica bruņotu valsts apvērsumu, līderiem. „Brīvības”  sākotnējais nosaukums – Ukrainas sociāl-nacionālistiskā partija].Manas sievas tante ir pazīstama ar viņa māti un vecomāti. Pēc stāstītā Oļežkam visa ģimene ir pasisti pamuļķi. Puika sākumā veiksmīgi taisīja karjeru pa komjaunatnes līniju, bet pēc tam pārkrāsojās, nacionalizējās un nolādēja savu pagātni…

Irina Farion pasniedza manai sievai «Дiлову українську мову» (ukraiņu biznesa valoda). Viņa nekautrējās nēsāt minisvārkus, kas dēļ tās līkajām kājām izskatījās komiski.  [Irina Farion (1964) – ukraiņu naciste, partijas „Brīvība” biedre, Ukrainas parlamenta deputāte, slavena ar galēji radikāliem antikrieviskiem izteikumiem, pēc Odesas slaktiņa 03.05.2014, kad necilvēcīgā kārtā  tika nogalināti vairāk kā simts cilvēku, Fariona rakstīja: „Bravo, Odesa! Ukraiņu gara pērle! Nacionālistu Ivana un Jurija Lip dzimtene. Lai sadeg velni ellē. Labākie nemiernieki ir futbola fanāti. Bravo!”]

Katra stunda sākās ar frāzi «Добрий день, любi друзi хробачки» (Labdien dārgie draugi ??? ), bet pēc tam nevis mācīja, bet visai īpatnā veidā dresēja. Pierakstu burtnīca tika sadalīta divās daļās un tālāk aizpildīts tās. Viena daļa – PAREIZI, otra – NEPAREIZI un tā visu mācību laiku. Tagad šie „PAREIZI-NEPAREIZI” partijas „Brīvība” redakcijā ir izlīmēti pa visiem maršruta taksometriem, mācot kā ir jārunā sabiedriskajā transportā. Fariona saviem studentiem pat māca lamāties nevis „nolādētajā moskaļu matā”, bet gan „cīruļu valodā” («соловiнiй мовi»). Pie tam, ja pēc uzvārda vai akcenta tevi sāk turēt aizdomās, ka esi „moskalis”, tad nokārtot ieskaiti ir problemātiski.

Tai pat laikā „apzinīgā patriote” nekautrējas ņemt kukuļus.  Arī Fariona jaunībā taisīja karjeru komjaunatnē un pat iestājās komunistiskajā partijā. Pie tam viņa partijā iestājās laikā, kad to varēja jau vairs nedarīt un kad sāka pacelt galvu „nacionālā apziņa”. Izdarījusi nepareizu izvēli, viņa tomēr noorientējās un pārkrāsojās zilidzeltena [Ukrainas karoga krāsas], pie tam no komunistiskās partijas tā arī neizstājās.

Manas sievas vecākā māsa pazina Vakarčuku [Svjatoslavs Vakarčuks (1975) – populārs ukraiņu rokmūziķis, aktīvs oranžās revolūcijas dalībnieks, bija ievēlēts Ukrainas parlamentā, pēc Odesas slaktiņa 03.05.2014 izteica upuru radiniekiem līdzjūtību]. Jaunībā viņš bija kompleksains sīcis ar kuru meitenes negribēja dejot. Viņš jau tolaik centās muzicēt  un galvenais viņa numurs bija dziesmiņa par Mikimausu.

Vispār sarunas ar sievasmāti bija izglītojošas. Viņa ir vietējā Ļvovas iedzīvotāja, universitātes pasniedzēja, raksta studentiem grāmatas un brīvā laikā glezno. Brīvi pārvalda trīs valodas – krievu, ukraiņu un poļu. Viņas skatījums uz dzimto pilsētu ir sabiedriski aktīva patiesa inteliģenta skatījums. Par savu universitāti viņa daudz ko interesntu pastāstīja, piemēram arī to, ka pēc  PSRS sabrukuma daudzi pietiekami adekvāti cilvēki pārkrāsojās un kļuva „vaļsirdīgi” un „apzinīgi” [«свiдомi та щирi»].

Viens no kolēģiemm viņai pateica – es tevi kā moskali nogalināšu, bet tā kā mēs jau ilgi strādājam kopā, patronas uz tevi netērēšu, nožņaugšu ar pašas matiem. Teikt ka par ko tādu biju tikai ļoti šokēts ir nepateikt neko. Ja ko tādu saka pavisam zaļš urāpatriots tad tā vēl ir pusbēda, bet, ja to saka pieaudzis vīrietis, universitātes pasniedzējs, tad paliek patiešām baisi. Tas notika neatkarības sākumā. Viņas universitāti gribēja nosaukt Stepana Benderas vārdā motivējot to tādējādi, ka viņš tur ir nomācījies divus gadus. Universitāti izglāba poļu iejaukšanās, kuri īstenībā  bija šīs mācību iestādes dibinātāji. Poļi valstiskā līmenī iesniedza Ukrainai notu un piedraudēja pārtraukt diplomātiskās attiecības…

Gāja laiks un darbā viss kļuva arvien sliktāk. Pirmkārt pasliktinājās manas attiecības ar pārdevēju, otrkārt direktors palielināja darbinieku skaitu un samazināja darbalaiku. Rezultātā es strādāju četras dienas nedēļā un mana alga pazeminājās līdz 1800-1900 grivnām. Saņēmis vienreiz aizrādījumu no direktora, ka jārunā ukrainiski, vienmēr, kad viņš ieradās, runāju „valsts valodā”, bet, kad viņa nebija, sazinājos dzimtajā „moskaļvalodā”. Kad strādāju ar iepriekšējo pārdevēju, viss bija kārtībā, bet Mirosjas nacionālā apziņa neļāva viņai „nestučīt” par manām „neizdarībām”. Es vainīgs nejutos un nepievērsu tam vērību, lielākais, kas man draudēja – atlaiāna.

Novembrī Ukraina saslima ar „eiromaidanu” [masu protesti Kijevā Maidana laukumā, kuru formālais iemesls bija prezidenta Janukoviča neapstiprinātais asociētasis līgums ar ES un kuri pēcāk pārauga masu nekārtībās un beidzās ar bruņotu valsts apvērsumu un neleģitīma nacistiska režīma nodibināšanos un pilsoņu karu Ukrainā]. Kopš pirmajām „eiromaidana” dienām es biju aktīvs tā pretinieks.

Sākumā es novilku pdf failu ar ES asociētā līguma tekstu un nedēļas divas lasīju šo trulo garadarbu. Bruņojies ar faktoloģiskām zināšanām es sāku „trolēt” eiromaidaniešus, bet drīz vien sapratu, ka neviens no viņiem to līgumu nemaz nav lasījuši un negrasās to darīt [asociēto līgumu ar ES nebija pat izlasījuši augstākie Ukrainas ierēdņi, kuri to apstiprināja]. Sapratis viņu brēcošo nekompetenci, turpmāk, kad ieraudzīju kārtējo dauni ar eirokarodziņu, viņam vienkārši pajautāju: „Cik valstis ir ES sastāvā?” No tā cilvēki uzkārās. Bija pat tādi, kuri sāka skaitīt ES karoga zvaigznītes. Eiromaidans izrādījās neatgriezeniski mainīja cilvēku psihi pataloģijas virzienā, tā bija diagnoze.

Arī cilvēki Ļvovā galīgi nojūdzās un te parādījās savs „maidans”. Kad gāju garām, nespēju vien nobrīnīties, cilvēki te vai nu dziedāja Ukrainas himnu vai arī lūdzās Dievu, darot ko citu es nevienu neredzēju. Ar laiku te parādījās armijas tipa teltis, kas deva pajumti bomžiem un pašiem „apzinīgākajiem” («свiдомим»), kuri kaut kādu iemeslu dēļ neaizbrauca uz Kijevu. Pēc kāda laika marasms progresēja un arī Ļvovā uzcēla savas barikādes. Atstiepa vecas riepas, smilšu maisus, visādu drazu un gatavs. Priekš kam tas bija vajadzīgs nav skaidrs, jo šis veidojums atradās galīgi nestratēģiskā vietā, neviens to nemēģināja ieņemt un neviens pat neapsargāja. Vienkārši pilsētai bija nepieciešamas savas barikādes un tās ķeksišā pēc arī uzcēla.

Pēc kāda laika šefs deva rīkojumu uzlikt uz datora darbagalda eirokarodziņu un pielīmēt eirokarodziņa fotogrāfiju pie ieejas durvīm. Līmēt bija slinkums un tā viņš uz glda mētājās. Ik pa brīdim kāds gribēja to nopirkt, domājot, ka tā ir uzlīme. Tad es to piedāvāju pārdot par 230 grivnām [apm.14EUR] un kad kārtējais „apzinīgais” brīnījās kādēļ tik pasakaini dārgi, tad paskaidroju, ka jau laicīgi ir jāpierod pie Eiropas cenām, bet tā katra zvaigznīte iet pa 10 grivnām, bet fons pa 50. Līdz galam tā arī nesapratu vai šefs bija idejiskais maidaunis vai tikai pielāgojās konjunktūrai.

Līdz ar pirmajiem „molotova kokteiļiem” [pudelēs iepildīts degmaisījums, ko aizdedzina un met pretiniekam] un apdedzinātajiem mentiem visa gada laikā uzkrātā iespaidu gamma noformējās vienotā uzskatā. Es sapratu, ka zilidzeltenā lupata [Ukrainas karogs], dakšas un smilkstēšana, ko mēģina pasniegt kā himnu manī izraisa pat ne aizkaitinājumu, bet vienkārši nicinošu žēlumu. No „Slava Ukrainai” man metās nelabi [nacistu pūļa sauklis, viens sauc „Slava Ukrainai” uz ko cits atbild „Ukrainai slava”; tiek plaši izmantots nacistu pasākumos pūļa uzkurināšanai (tehnoloģija aizgūta no vācu nacistiem); tiek izmantots kā viens no citādi domājošo terorizēšanas instrumentiem, kad nacistu bandas klīst pa ielām, liekot garāmgājējiem atsaukties uz saukli un apvainojot vai piekaujot tos, ja tas netiek darīts]. Sarkanmelnais „banderovcu” karogs man atgādina fašistus. Jauniņie stulbeņi, kuri nāca pie mums uz veikalu vākt ziedojumus eiromaidanam tika atklātā tekstā pasūtīti pie visiem velniem.

Tieši tad es līdz galam sapratu, ka patiesībā esmu ukrainafobs. Jā, es esmu kategoriski pret to Ukrainu, kurā jau veselu gadu dzīvoju. Es esmu kategoriski pret, lai no šejienes tiktu veikta pseidoukrainizācija, jo Galīcija ir viskaut kas cits, bet tikai ne Ukraina. Galīcija ir nelikumīgi dzimis bastards, kurš izmisīgi visiem mēģina pierādīt savu piederību ģimenei. Es ceru, ka meni bērni nekad nemācīsies no grāmatām, kurās Bandera, Šuhevičs, Konovaļecs un tamlīdzīgi elementi ir labākais, kas Ukrainā ir bijis un ka lai būtu patriotam obligāti ir jālec [domāta ukraiņu nacistu pūļa uzkurināšanas tehnoloģija „kurš nelec, tas ir moskalis” (Кто не скачет тот москаль), kad pūlis aurojot šo frāzi ritmiski lēkā], bet, lai sasniegtu labklājību obligāti ir jāklanās Eiropas panam un visās pasaules nelaimēs jāvaino moskaļi.

Darbā brīvajā laikā es taisīju antimaidana demotivatorus un liku tos internetā, drukāju nelielus plakātus un izlīmēju tos pa pilsētu, strīdējos ar maidauņotajiem biedriem, rakstīju antimaidaniski noskaņotiem draugiem par situāciju Ļvovā utt. Īsāk sakot, nodarbojos ar partizāna tipa darbībām cik un kā vien varēju.

Kāda bija mana komunikācija ar Mirosju domāju aprakstīt pat nevajag, maidans traumēja viņas smadzenes gandrīz momentāni un katrs Ukrainas „patieso” mēdiju ziņojums tika uztverts ar absolūtu un tiešu ticību. Viss atrisinājās ļoti vienkārši. Mirosja, ieslēdzot dzeņa „stučīšanas” režīmu, tomēr „aizklauvējās” līdz direktoram un otrajā martā mani atlaida no darba…

Kopš maidana sākuma līdz šodienai es pazaudēju daudz paziņu un pat samērā tuvus draugus. Maidana veselā saprāta iznīcināšanas tārps traumēja cilvēku smadzenes tik lielā mērā, ka cilvēki, kurus līdz šim uzskatīju par draugiem, pārstāja ar mani komunicēt idejisku apsvērumu dēļ. Daudzu aiziešana bija prognozējama, bet bija arī tādi, kuri nepatīkami pārsteidza. Tā laikam ir vienīgā maidana pozitīvā puse. Paldies tiem, kuri laicīgi aizgāja no manas dzīves, jo tagad droši zinu, kuru priekšā nedrīkstēju pagriezt muguru un palikt neaizsargāts. [Lūk latvieša stāsts par Rietumukraiņu truli idiotisko fanātismu. Pazīstu cilvēku, kurš Padomju laikā, dienot armijā sadraudzējās ar diviem rietumukraiņiem. Ar vienu no viņiem kontakti nezuda arī pēc dienesta. Rietumukrainis atbrauca ciemos  un uzzināja, ka bijušais armijasbiedrs ir aprecējies ar ukrainieti no Austrumukrainas, kuras tēvs pie tam vēl ir krievs. Kopš tā laika visa draudzība ir izčabējusi un nekāda saziņa vairs nav bijusi.] 

Trīs nedēļas meklēju darbu. Bija grūti, jo apsolīju sev nekad, nekad mūžā vairs nerunāt „cīruļu valodā” [tas ir – ukrainiski]. Sanāca tā, ka vai nu ir jāupurē šis princips vai arī jāsēž bez darba. Atrisinājās viss samērā vienkārši. Es atradu darbu krieviski runājošā kolektīvā, kurā pat varēja saņemt aizrādījumu par runāšanu ukriniski, bet krievu valoda bija obligāta.

Šodien ir 9.jūnijs [2014.gada], Ļvovā ir klusi un mierīgi. Ukrainas austrumos rit pilsoņu karš, bet šeit vietējie iedzīvotāji dzīvo savu dzīvi… uzgavilē par sadegušajiem „kolorādiem” Odesā, priecājas redzot ziņojumus par nogalinātajiem „separātistiem”, ir apmierināti ar jauno prezidentu un joprojām uzskata, ka visu ir izdarījuši pareizi un pēc vecās tradīcijas visās nelaimēs vaino moskaļus … un personīgi Putinu.

Kādēļ vispār es šito visu uzrakstīju? Vienkārši neizdariet secinājumus par Rietumukrainu ar tūrista acīm. Neticiet smukām bildītēm (pieliku klāt tekstam dažas bildes ar arhitektūras brīnumiem ar ko tā lepojas galīcieši un kuru rašanās nekādi nav saistīta ar galīciešiem) un apgalvojumiem, ka Ukraina ir vienota. Mēs esam pilnīgi dažādas tautas ar dažādu vēsturi un ļoti ceru arī ar dažādu nākotni.

Sergejs Orna
/09.06.2014/

Avoti:
http://stockinfocus.ru/2014/07/28/kak-ya-stal-ukrainofobom-ili-pro-poezdku-k-teshhe-vo-lvov/
http://novorus.info/news/interesno/26199-kak-ya-stal-ukrainofobom-ili-pro-poezdku-k-tesche-vo-lvov.html

Informācijas aģentūra
/06.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par nacistu melno internacionāli

00364_USA_brit_nazi_flag

Kad Hitlers noteiktā veidā sāka realizēt Krievijas iekarošanu, tad viņam bija sava stratēģija un viņš tajā iekļāva dažāda veida nacistus. „Banderovci” ir ukraiņu nacisti [Stepans Bendera (1909-1959) – viens no „Ukraiņu nacionālistu organizācijas” vadītājiem 2.pasaules kara laikā], „vlasovci”  ir krievu nacisti [Andrejs Vlasovs (1900-1946) –krievu ģenerālis, kurš vadīja krievu vienības nacistiskās vācijas armijas sastāvā]. Bija arī citi nacisti, gan Kaukāzā, gan Vidusāzijā, gan Krimā, gan citur. Viņi bija visur. Kad PSRS sāka uzvarēt Hitleru, visi šie nacisti izmisīgi mēģināja padoties tieši amerikāņiem vai citiem PSRS sabiedrotajiem. Un padevušies viņi kļuva par sava veida triecienelementu sistēmā ar kuru amerikāņi gribēja karot pret PSRS; par aukstā kara instrumentu. Tas ir, viņi visi bija CIP aģenti, vai Lielbritānijas specdienesta aģenti, retāk Rietumvācijas (VFR), lai gan arī tas bija [piemēram, par latviešu trimdas vadības amorālo dabu un tās ciešo saistību ar CIP ļoti labi savā atmiņu grāmatā „Starp dzirnakmeņiem” ir uzrakstījis bijušais deputāts un elitāru aprindu trimdas latvietis Gundars Valdmanis (1940-2005)]. Viņi visi reāli strādāja uz PSRS sagrāvi. Tāpēc nav „benderavci” atsevišķi paši par sevi, nav „vlasovci” atsevišķi paši par sevi, nav „sutaši” atsevišķi paši par sevi utt. , ir tikai nacistizēts amerikāņu papildmodulis.

Amerikāņi samērā ilgi, globālu iemeslu dēļ, kurus pašreiz šeit neizklāstīšu, ļoti piesardzīgi izmantoja nacistizēto daļu no tās vienotās antiPSRS frontes, kuru viņi izmantoja PSRS sagrāvei un ar kuras palīdzību turpināja piebeigt Krieviju. Lūzuma punkts notika pēdējā Ukrainas maidanā, jeb, precīzāk sakot uz Gruševska ielas, kad pēkšņi tika dota atļauja uz galēji kareivīgu nacistizāciju, uz pilnīgi atklātu un kareivīgu amerikāņu un nacistu savienību. Amerikāņi palaida no ķēdes ukraiņu nacistu suni un viņš sāka mežonīgi plēst dzīvu gaļu uz ko tas arī bija dresēts. Nevar būt tā, ka šis suns ir palaists no ķēdes Ukrainā, bet nav palaists no ķēdes it kā krievu nacistu suns [un ka tas netiks palaists citur, tai skaitā Latvijā].

Kāpēc „it kā” krievu nacistu (tas ir „vlasovcu”)?  Tāpēc, ka visi citi Hitlera pusē karojošie nacisti kā balvu un gandarījumu saņēma solījumus uzcelt vismaz kaut kādu savu valstij līdzīgu veidojumu zem Reiha jumta. Protams, Hitleram vislabāk patika Reihskomisariāti, bet tam pašam Himleram tie nemaz tā nepatika un gāja diskusija kā to labāk uzcelt. Un visiem viņiem, gan baltiešu nacistiem, gan moldāvu nacistiem, gan ukraiņu nacistiem, gan baltkrievu nacistiem (tādi arī bija), gan tatāru nacistiem, gan visiem citiem bija kaut vai mazas izredzes saglabāt pie sevis valstij līdzīgu veidojumu. Tas tā bija visiem, izņemot krievu nacistus.

Krievu nacisti – „vlasovieši”, kuri karoja Hitlera pusē pilnīgi noteikti zināja, ka nekādas Krievijas (pat ne Hitlera Krievijas) Hitlers viņiem izveidot neļaus pat visapgraizītākajā un visierobežotākajā veidā. Vēlāk tas pilnībā tika noformēts deklarācijā „Par apspiestajām tautām” [1959.gadā pieņemtais un joprojām spēkā esošais ASV likums „Par paverdzinātajām nācijām”, kurš nosaka, ka amerikāņiem ir jāpalīdz „krievu komunisma” apspiestajām tautām iegūt „brīvību”], ko izbīdīja ukraiņi ar amerikas jezuītu palīdzību, kuri, starp citu, ASV ir ļoti ietekmīgi (var sākt saukt ietekmīgas elitāras ģimenes, kuras atrodas šajā segmentā). Sakarā ar deklarāciju „Par apspiestajām tautām” vienmēr atklāts bija jautājums, kurš tad tās tautas ir apspiedis. Komunisms, protams. Tad, nu lūk, krievu „vlasovci”, kuri strādāja uz amerikāņiem kopā ar ukraiņu nacistiem un visiem citiem, uz ceļiem lūdzās saviem kungiem no CIP (un valsts departamenta), lai arī viņiem piešķir kādu teritoriju un arī krievus iekļauj šo „apspiesto” tautu skaitā, bet viņiem nicīgi pateica „cic”. Un viņi ļoti labi saprata kāpēc tas tā ir. Tāpēc, ka īstenībā runa bija nevis par tautām, kuras ir „apspiedis” komunisms, bet gan krievu tautu, kura bija nolemta pilnīgai iznīcināšanai.

Kad krievu nacisti gāja kopā ar Hitleru, viņi zināja, ka viņi iet pilnībā iznīcināt jebkādu krievu valstiskumu un visu savu tautu līdz ar to. Krievu nacisti no visiem nacistiem bija visnožēlojamākie, jo viņiem pilnīgi nekāds, pat kropls valstiskums nepienācās. Krasnovs [Pjotrs Krasnovs (1869-1947) – Krievijas impērijas armijas ģenerālis, pilsoņu kara dalībnieks „balto” pusē, vadīja kazaku vienību formēšanu, karošanai nacistiskās Vācijas armijā] to labi saprata, viņš zināja, ka būs kazaki un ar to viss arī beigsies. Krievu nacisti labi zināja cik zemu viņi ir krituši un izskaidroja savu dalību šajās preteklībās tādējādi, ka krievu tauta esot nelabojami aptraipījusi sevi ar komunismu kādēļ ir zaudējusi tiesības uz eksistenci. Ja jūs uzmanīgi palasīsiet krievu nacistu darbus, jūs to ieraudzīsiet. Krievu nacisti zināja, ka viņi, tēlaini runājot, ir dzīvi miroņi, kuri reflektīvā agonijā ķeras pie rīkles sarkanajiem. Viņus vadīja tikai un vienīgi atriebības kāre, nekas cits. Ja nu vienīgi vēl iespēja sadalītajā un iznīcinātajā Krievijā iegūt zemes gabalus un materiālās vērtības.

Ņemot to vērā, plaša antiliberāla savienība ir iespējama un tajā var iesaistīt visus, kuri sevi sauc par nacionālistiem, visus antiliberāļus, bet ir skaidri jāapzinās, ka nacisti arī ir antiliberāļi. Vlasovci arī ir antiliberāļi. Un arī ASV konservatori, kuri sapņo par to, lai uzmestu mums [Krievijai] atombumbas [ja vajadzēs, Latvijai arī uzmetīs kā tas jau bija plānots], arī ir antiliberāļi. Situatīvi, redzot ASV liberālās zarazas spēku, kas iznīcina Krieviju un visu cilvēcisko pasaulē, var sadarboties ar jebkādiem konservatīviem spēkiem. Tomēr stratēģiski [ilglaicīgā perspektīvā] ir jānovelk nepārkāpjama līnija, saprotot kas patiesībā ir „vlasovci”, „benderovci” un tamlīdzīgi elementi.

„Vlasovci”, jo īpaši viņu elite, nekādi nevar būt cilvēki kuri pat kaut kādā mērā mīl Krieviju. Viņiem nav vēlēšanās iegūt kaut vai „balto”, „antikomunistisko” vai vienalga kādu citu savu sapņu Krieviju. Viņiem nav nekas no tā un viņi visu ļoti labi saprot. Viņi simtiem reižu ir redzējuši tās Krievijas sašķelšanas kartes. Viņi ir zvērējuši kalpot amerikāņiem, lai šīs kartes iedzīvinātu. Viņi pilnībā atrodas antikrieviskā nometnē. Šādai pašnodevīgai rīcībai nav noilguma. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt. Tā kā visu kontrolē amerikāņi, tad pat teorētiski nevar būt konflikts starp „banderovciem” un „vlasovciem” [un attiecīgi arī citiem nacistiem, tai skaitā latviešu], jo jautājums vai viņiem konfliktēt vai nekonfliktēt izlemj CIP. Un, pat, ja tur izdomā, ka viņiem ir jākonfliktē, tad tikai taktisku mērķu sasniegšanai, un paralēli vienmēr iet savstarpējas sarunas. Šīs lietas savā būtībā ir ļoti elementāras.

Ja mums svētajā Donbasa teritorijā parādās „vlasovci”, tad tas automātiski nozīmē, ka viņi necīnās par Donbasu vai Novorosiju [vai Krieviju]. Šie elementi strādā pavisam citu spēku labā un ir skaidrs kuru tieši. Kā labā strādās nacistu melnā internacionāle? Krievu? Nesmīdiniet. Kurš tur strādās krievu labā?!

Jūs esat kādreiz satikuši, es nezinu, piemēram Kvanta kungu vai Otto fon Habsburgu [(1912-20111) - Austroungārijas troņmantinieks, kurš kompensācijā par troņa zaudēšanu dabūja milzu kapitālus, kurus ieguldīja visdažādākajās tautsaimniecības nozarēs, tai skaitā arī militārajā rūpniecībā. Ir pamats uzskatīt, ka daļa sadalītās Austroungārijas impērijas struktūru (vispirmāmkārtām specstruktūru) turpināja kalpot Habsburgu aristokrātiem] (es speciāli pieminu tikai tos, kurus satikt vairs nav iespējams)? Šādi cilvēki strādās krievu labā? Viņi neieredz krievus daudz spēcīgāk par liberāļiem. Un, kāpēc jūs domājat, ka tie, kuri sevi sauc par liberāļiem patiešām ir liberāļi, piemēram tas pats Svanidze [Nikolajs Svanidze (1955) – krievu neoliberālis, dedzīgs komunisma nīdējs, kura radinieki Padomju laikā tika represēti]? Par Svanidzi man, piemēram, ir pavisam cita informācija.

Ļoti sāpīgs ir ebreju jautājums. Ļoti sāpīgs. Es aicinu ieklausīties kā, es uzsveru, ar lepnumu tiek runāts par „žido-banderovciem”. Tas taču ir pretīgi! Cik ilgi tas tā var turpināties? Un šāda veida konstrukcijas parādās arvien vairāk. Ir pilnīgi skaidrs kāds ir šo it kā sīko kustību globālais vektors. Ja kādreiz šāda veida konstrukcijas izmantoja radikāļi, lai nosodītu šādas parādības, tad tagad tas tiek teikts visnotaļ civilizētās valstīs. Kā tas var būt? Par ko tas liecina? Kāda ārprāta priekšvēstnesis tas ir? Par kādu vietēja un starptautiska mēroga aklumu tas liecina?  Par kādu naidu pret Krieviju, galu galā?

Krievija ar savu eksistenci neitralizē globālu nacistisku projektu. Ceturtā reiha projektu. Pašreiz iet „maigs”, „difūzs”, pēc skaita ceturtais pasaules karš ar ceturto reihu, kurš pamazām, uzmanīgi un pakāpeniski iznāk atklātībā jaunās formās un konfigurācijās. Ceturtais reihs pēc savas būtības ir gnostisks [ezotēriska (slēpta) tipa mācība, kura uzskata, ka pasauli ir radījis nelabais un tādēļ viss tajā ir ļaunuma caurausts; cilvēka, jeb „dvēseles” galvenais mērķis – pamest ļaunuma caurausto vietu un „atgriezties mājās”]. Tas mēģina izveidot globālu antihumānu, jeb kā viņi paši saka, dehumanizētu pasaules kārtību. Viņus neinteresē klasiskais kapitālisms. Viņus interesē pilnībā dehumanizēts kapitālisms. Tas pat vairāk nebūs kapitālisms, bet jauni viduslaiki, kuri arī būs dehumanizēti, jo gan viduslaikos, gan klasiskajā kapitālismā humānisms tomēr eksistēja.

Ko nozīmē dehumanizācija? Tas nozīmē pilnībā noliegt vienota cilvēku dzimuma eksistenci [uzskats, ka eksistējot cilvēki un cilvēkiem ārēji līdzīgas būtnes, kuri nav cilvēki, bet kaut kas zemāks – dzīvnieki cilvēku veidolā]. Tas nozīmē iegūt „morālas” tiesības iznīcināt miljardiem cilvēku. Es nejokoju. Paskatieties uz dažām publiskām mistērijām, kurās sadedzina zemeslodi un paātrina pasaules galu. Tas viss ir nepieciešams tikai tādēļ, lai „aizsargātos no krieviem”?

Krievu nacionālisti, krievu pareizticīgie, visas Krievijas tautas, kuras dažādi attiecas pret komunismu [te ir vietā teikt arī – latvieši], saprotiet, ka šis radikālais antikomunistiskais gars gala beigās būs nevis liberāls, bet galēji nacistisks [attiecīgi arī neiedomājami nežēlīgs pret visiem]. Viņš tāds ir, tāda ir viņa daba.

Kārļa Marksa sekotāji, atbalstītāji, boļševiki teica, ka mēs neko īpašu jau nedarījām, tikai izvēlējāmies pareizo ceļu. Sak, mēs tikai „uzlikām uz uzvarošu kārti”, jo komunisms neizbēgami ir nolemts uzvarai. Mēdza teikt, ka „Marksa mācība ir visspēcīga tādēļ, ka viņa ir pareiza.” Nesatricināma ticība neizbēgamai komunisma vēsturiskai uzvarai viņus piepildīja ar milzīgu enerģiju. Mēs šobrīd šādi spriest nevaram. Mēs varam pateikt, ka vai nu maza iespēja ka uzvarēs īsts un patiess komunisms, kas ir visaugstāko spēju attīstīšana katrā cilvēkā (tas balstās uz universālumu un pasaules kopskata meklējumiem, kas tik ļoti ir raksturīgs krievu dvēselei), vai arī absolūta gnostiskā ļaunuma sabiedriskā iekārta – nacistu reihs tā pabeigtajā stadijā, „dzelzs papēža” valsts [atsaukšanās uz Džeka Londona darbu „Dzelzs papēdis”]. Tā būs totālas dehumanizācijas valsts. Valsts, kurā cilvēciskās būtnes nav līdzīgas savās pamattiesībās. Un, ja tas tā ir, tad miljardiem cilvēkus, kuri tiks ieskaitīti necilvēku kategorijā [tas, visdrīzāk, notiks formāli, sausi juridiski, ar mehānisku masveida ķeksīšu un plānu metodi, „cilvēkos” atstās arī ar sarunāšanām, pakalpošanām un savējo būšanām], var iznīcināt kā blusas. Un viņus sāks iznīcināt, tāpēc ka bez mērķa atmodināt un veicināt viņos augstākās cilvēciskās spējas, šie cilvēki ir pilnīgi nevajadzīgi. Un viņi tik tiešām tiks iznīcināti. Un jūs iedomājaties, kas notiks pēc tam, kad tas būs izdarīts. Kāds ļaunums tad valdīs pār pasauli? Salīdzinājumā ar to Hitlers liksies kā eņģelītis.

Mēs cīnāmies ar šo ļaunumu. Humānistiskais islāms, humānistiskā pareizticība, komunisti un visi pasaules humānistiskie spēki, kuri saprot kas patiesībā notiek un kas ir „likts uz spēles”.

Sergejs Kurginjans
/ 28.07.2014/

Avoti:
http://www.youtube.com/watch?v=3j5jcxByxas (no 48.minūtes)
http://gramataselektroniski.blog.com/2010/10/24/starp-dzirnakmeniem-gundars-valdmanis/

Informācijas aģentūra
/02.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Nacisms bez maskas: „Daļu cilvēku ir vienkārši jānogalina”

Bogdans Butkevičs

Bogdans Butkevičs

Par Ukrainā notiekošajām šausmām nav jābrīnās, jo ukraiņu nacisti par saviem nodomiem izrēķināties un nogalināt sev nevēlamos nekautrējoties un nebaidoties atklāti stāsta TV ēterā. Ar šokējošu (pat priekš nacistiskās Ukrainas) runu Gromadskas TV ēterā vēl 29.04.2014 uzstājās ukraiņu nacists un žurnālists Bogdans Butkevičš. No viņa teiktā izriet, ka ir jānogalina 1,5 miljoni iedzīvotāju no apmēram 4 miljoniem, kuri dzīvo Donbasā (pašreiz tas reāli arī notiek).

„Donbass ir ne tikai depresīvs reģions. Tur ir mežonīgi liels skaits nevajadzīgu cilvēku. (..) Es par to runāju pilnīgi apzināti. Doņeckas apgabalā ir apmēram 4 miljoni cilvēku, no viņiem ne mazāk kā 1,5 miljoni ir lieki. Mums nevajag „saprast Donbasu”. Mums vajag saprast Ukrainas nacionālās intereses, bet Donbass vienkārši jāizmanto kā resurss. (…) Man nav receptes kā ātri atrisināt Donbasa problēmu, bet pats galvenais, kas ir jāizdara – daļu cilvēku ir vienkārši jānogalina,” paziņoja Butkevičs. Lūk, uzstāšanās video:

 

Šai ziņā jāatgādina, ka savos teorētiskajos spriedumos ukraiņu nacisti jau sen ir nodefinējuši, ka ukraiņiem ir jāatbrīvojas no „visa moskalizētā” un, lai to panāktu, ir pieņemami „ziedot” (izsūtot, represējot, atstājot pašiznīkšanai, nogalinot) līdz pat ceturtdaļai no Ukrainas iedzīvotājiem.

Šis ir kārtējais un ļoti uzskatāmais „jaunās Ukrainas” nacisma fakta apliecinājums. Ņemot to vērā, nav jābrīnās, ka ukraiņu nacisti savu mērķu sasniegšanai bez pārspīlējumiem izmanto visus līdzekļus, tai skaitā nekaunīgi un pat primitīvi melojot (šos melus pēc tam iztiražē vadošie Rietumu mēdiji, arī Latvijas), iebiedējot, vajājot, piekaujot un nogalinot visus, kuri viņiem nepiekrīt, karadarbības laikā pilnībā nežēlojot cilvēkus (ne tikai pretinieka karavīrus, bet arī savējos un arī visus civiliedzīvotājus, vispirmām kārtām Austrumukrainas), pielietojot aizliegtos ieročus (tai skaitā ķīmiskos), apzināti ar smago artilēriju apšaudot civilinfrsatruktūras objektus, dzīvojamās mājas un civiliedzīvotājus, kā arī gala beigās apkrāpjot, piemānot un pat nogalinot savējos. Ukrainā pašreiz pilnā mērā atklājas nacisma pretīgā seja un, diemžēl, tie ir tikai ziediņi, ja šos idiotus un morālos kropļus kāds neapturēs. „Demokrātiskie” Rietumi kā rādās ne tikai negrasās viņus apturēt, bet visādi atbalsta notiekošo.

Avots:
http://www.mk.ru/politics/2014/08/01/chast-lyudey-nuzhno-prosto-ubit-ukrainskiy-zhurnalist-o-zhitelyakh-donbassa.html
http://lenta.ru/news/2014/08/01/killing/
http://www.youtube.com/watch?v=mhYyj5l9Lx0

Informācijas aģentūra
/02.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs