Ģeokrātiskais valstiskums

00312_geopoliticsCilvēces kultūra mainās. Ar laiku mainās katrs kultūras segments un tajā sastopamās kultūras formas. Mainās arī tāda forma kā valstiskums. Respektīvi, mainās valsts forma.

Kultūra mainās dažādi. Mainības dažādību nosaka izmaiņu ātrums. No šī viedokļa kultūrā ir daudz kas tāds, kas mainās lēni un zināmas izmaiņas var konstatēt tikai pēc ilga laika. Tā ir kultūras statiskā daļa. Taču ir arī kultūras dinamiskā daļa, apliecinot regulāras un radikālas izmaiņas.

Valsts forma ietilpst kultūras statiskajā daļā. Cilvēces vēsturē līdz šim ir bijušas tikai divas valsts formas – monokrātija un polikrātija.

Monokrātija ir valsts forma, kad vara pieder vienai personai, vienai valsts vai reliģiskajai institūcijai. Monokrātijas pamatā ir vienvaldības princips. Parasti vara pieder vienai personai – monarham. Ja vara pieder vienai personai, tad valsti dēvē par monarhiju. Savukārt monarhu var dēvēt dažādi (ķeizars, karalis, cars, emīrs, cēzars, hans, imperātors, fīrers) atkarībā no attiecīgajā valstī (valodā) lietotās terminoloģijas.

Monokrātiskā valsts forma ir arī tad, ja valstī visu nosaka, piemēram, valsts prezidents vai viena politiskā partija (kā tas bija PSRS), kā arī reliģiskā organizācija (piemēram, Irānā). Tādā gadījumā valstī pastāv ideoloģiskais monisms, vienpartiju sistēma, teokrātiskais totalitārisms.

Polikrātijas pamatā ir varas dalīšanas princips. Polikrātiskā valstī vara pieder vairākiem institūtiem – parlamentam, prezidentam, valdībai, konstitucionālās kontroles orgāniem.

Polikrātiskā valsts forma ir vēsturiski jaunāka nekā monokrātiskā valsts forma. Masveidā to izmanto no XIX gadsimta. No tā laika daudzās zemēs varu ieguva jaunā sociālā šķira – buržuāzija, kurai vissimpātiskākais ir varas dalīšanas princips.

Varas ambīcijas piemīt katrai šķirai, taču buržuāzija cilvēces vēsturē ir pirmā šķira, kuras varas ambīcijas praktiski realizējās planetāri globālā mērogā. Par pasaules iekarošanu sapņoja tāda šķira kā proletariāts un daudzi monarhi. Vēsturiski visjaunākais piemērs ir fīrera Hitlera sapnis un reālā asiņainā darbība. To, ko neizdevās panākt proletariātam un vācu fīreram, XX gadsimtā izdevās panākt Rietumu (anglosakšu) buržuāzijai, savā kontrolē pārņemot dzīvi gandrīz uz visas planētas un savas varas ambīcijas reāli īstenojot planetāri globālā mērogā.

Rietumu buržuāzijas planetāri globālās kontroles galvenais politiskais instruments ir ģeopolitika. Tā radās XX gadsimtā un ļoti ātri palīdzēja Rietumu buržuāzijai panākt to, ko pirms tam nespēja panākt neviena sociālā šķira un neviens monarhs.

Panākumus nodrošina ģeopolitikas spēja radīt jaunu, vēsturiski trešo, valsts formu. Uz valstiskuma formu atsaucās dažādi faktori – politiskie, ekonomiskie, vēsturiskie. No XX gadsimta uz valstiskuma formu kardināli atsaucās ģeopolitiskais faktors. Mūsdienās valstiskums ir atkarīgs no ģeopolitiskā faktora daudz vairāk nekā no politiskā, ekonomiskā un vēsturiskā faktora.

Tāpēc XX gadsimtā radās jauna valsts forma, kuru ieteicams dēvēt par ģeokrātiju. Ja agrāk uz Zemes dominēja monokrātija un polikrātija, tad mūsdienās (pēc II Pasaules kara) dominē ģeokrātija, kas acīmredzami saglabāsies turpmāk XXI gadsimtā.

Arī LR ir ģeokrātiskā valsts forma. Bez sarunas par LR ģeokrātisko valsts formu nav iespējama optimāla atbilde uz šodien ļoti aktuālo jautājumu „Ko darīt?”.

Ģeopolitikas izveidi var uzskatīt par Rietumu zinātniskās domas vienu no visspožākajiem panākumiem sociālajās zinātnēs. Ar ģeopolitikas teorētisko un praktisko amplitūdu var sacensties vienīgi socioloģija un ekonomika. Literatūrā nākas sastapties ar zinātniekiem, kuri ģeopolitiku uzskata par sociālo zinātņu karalieni.

Ilgu laiku pret ģeopolitiku izturējās ne tikai kā pret vāciešu, bet kā pret fašistu zinātni. Tāpēc ģeopolitika tika noklusēta. Tā tas bija ne tikai sociālisma zemēs, bet arī Rietumos. PSRS sociāli politiskajā leksikā vārds „ģeopolitika” neeksistēja.

Starp citu, par PSRS sabrukuma būtisku cēloni atzīst komunistu līderu ģeopolitisko analfabētismu. PSRS līderu smadzenes bija vienpusīgi aizņemtas tikai ar šķiru cīņas organizēšanu un proletariāta diktatūras nodibināšanu uz planētas.  PSRS līderi, salīdzinot ar ASV, Lielbritānijas, Francijas varas eliti, bija ģeopolitiski nekompetenti, tāpēc viņu ārpolitika bija šaura un bez ģeopolitiskajām perspektīvām. Rietumu lielvalstis savukārt rūpējās par ģeopolitiskās kontroles nodibināšanu un beigu beigās svinēja spožu uzvaru.

Ģeopolitika radās un pirmajā laikā attīstījās vācu un ģermanofilu (zviedru, angļu) intelektuālajās aprindās. Jēdzienu „ģeopolitika” 1899.gadā ieviesa zviedrs Rūdolfs Čellens, ietekmējoties no vācu ģeogrāfa Fridriha Ratcela 1897.gadā izdotās grāmatas „Politische Geographie”. Taču jēdziens kļuva populārs tikai pēc 1916.gada, kad vācu valodā iznāca R.Čellena grāmata „Valsts kā organisms”.

Pirmskara Vācijā ģeopolitikai pievērsa ļoti lielu vērību. Augstskolās gandrīz visās studiju programmās bija obligāts lekciju kurss ģeopolitikā. Tā tas bija arī pēc 1933.gada, kad pie varas nāca Hitlers. Fašistu varaskārajā mentalitātē ģeopolitiskajām konstrukcijām bija milzīga loma.
Faktiski vāciešiem vienmēr bija apziņa, ka Dievs ir viņus „apbižojis” un nav devis viņiem pietiekami lielu dzīves telpu. Tāpēc vāciešiem pašiem ir jāpaplašina savai lielajai tautai nepieciešamā dzīves telpa. Tamlīdzīgas teritoriālās apetītes vadīti viņi savā laikā pakļāva baltu un somugru zemes.

Pēcpadomju gados par ģeopolitiku (valsts ģeogrāfisko prātu, mācību par ietekmes sfērām un teritoriju kontroli) ir informēta arī Latvijas iedzīvotāju kāda daļa. Latvijā ir iznākušas zinātniskās grāmatas par ģeopolitiku. Publicēta ir ģeopolitikas klasiķu darbu antoloģija. Augstskolās ir attiecīgie studiju kursi. Savukārt citās zemēs ģeopolitikas zinātne strauji attīstās, izvēršoties plašā un vispusīgā zinātniskajā diskursā par ģeoekonomiku, ģeofilosofiju un visjaunākajā periodā arī par kiberģeopolitiku, jo t.s. kibertelpa kļūst par starptautiskās politikas sastāvdaļu.

Esmu bieži dzirdējis studentu jautājumu, vai tādai mazai (citā variantā – neattīstītai) valstij kā Latvija arī var būt sava ģeopolitika. Atbilde ir apstiprinoša. Pie tam ar piebildi: ne tikai var būt, bet ir obligāti (citā variantā – normālos apstākļos) nepieciešama.

Katrai valstij piemīt noteikts ģeopolitiskais stāvoklis. Tas var būt stāvoklis visas planētas mērogā (makrostāvoklis), reģionāli kontinentālā mērogā (mezostāvoklis) un stāvoklis valsts atsevišķu robežas daļu izdevīguma mērogā (mikrostāvoklis).

Latvijas teritorijas stāvoklis ir ģeopolitiski nozīmīgs visos trijos mērogos. Latvijas teritorija ietilpst tajā planētas daļā, kurai ģeopolitikas pamatlicēji piešķīra visaugstāko ģeopolitisko statusu.

Runa, saprotams, ir par ģeopolitikā slaveno jēdzienu „Heartland ” (sirdsveidīgā zeme, viduszeme). Tā sauc ģeopolitiski īpaši svarīgu teritoriju Eirāzijā – apmēram Krievijas impērijas un PSRS teritoriju. Tie, kuri kontrolē „Heartland ”, var kontrolēt dzīvi uz visas planētas. Ne velti Hitlers vispirms centās izveidot ģeopolitisko asi Vācija – Krievija – Japāna, lai pēc tam pārvarētu ASV un Lielbritānijas pretestību. Ne velti aizvadītajos gados un arī šajās dienās notiek sīva cīņa par Krieviju, Ukrainu, pret ideju dibināt Eirāzijas Savienību.

Latvijas teritorija un tās robežas atsevišķas daļas ir  ļoti svarīgas visai „Heartland ”, jo nodrošina pieeju Baltijas jūrai un izeju uz Atlantijas okeānu. Latvijas teritoriju var ģeopolitiski interpretēt kā buferzonu starp Rietumiem un Austrumiem, Vāciju un PSRS, NATO un Krievijas Federāciju, Eiropas Savienību un Eirāzijas Savienību. Latvijas teritorijai ir milzīga stratēģiskā nozīmība.

Protams, valstu ģeopolitisko ambīciju vēriens var būt atšķirīgs. Ģeopolitikas teorijā (to tagad daži zinātnieki ir nokristījuši par ģeopolitoloģiju) joprojām ir aktuāls fundamentālā duālisma likums: sauszemes varenība (piem., Krievijas impērijas) vai jūras varenība (piem., Lielbritānijas). Tomēr jebkurā gadījumā viss ir atkarīgs no valsts spēka, kuru formē konkrēti priekšnoteikumi.

Katras valsts ģeopolitiskās ambīcijas un reālo ģeopolitisko autoritāti nosaka tādi priekšnoteikumi kā valsts teritorijas reljefs, robežas veids (jūras vai sauszemes), iedzīvotāju skaits, derīgo izrakteņu resursi, ekonomiskā un tehnoloģiskā attīstība, militārā varenība, finansu stāvoklis, etniskās viendabības pakāpe, sociālās integrācijas līmenis, politiskā stabilitāte, nacionālais gars, tautas mentalitāte. Atkarībā no minēto priekšnoteikumu konkrētā apjoma katra valsts formē savu ģeopolitiku kā ārpolitikas analītisko un stratēģisko komponentu. Tiesa, hitleriskās Vācijas ģeopolitiskā metafizika balstījās arī uz misticisma krietnu porciju; proti, vācu zemju reljefs un robežas ir Dieva dāvana, un vācu āriešu rasei ir īpaša misija un izredzētība uz Zemes.

Taču minētie priekšnoteikumi mainās. XX gadsimtā notika lielas izmaiņas, kas pavēra jaunas ģeopolitiskās perspektīvas. Ģeopolitiskajai domāšanai ir jāņem vērā kara ieroču un kara organizācijas inovācijas. Grandiozas izmaiņas veicināja atomieroču radīšana, transporta un informācijas tehnoloģiju attīstība, paverot ceļu ātri pārvietoties pa visu planētu un uzturēt teicamus sakarus ar jebkuru vietu uz Zemes.

Klasiskās ģeopolitikas revīzijai pirmie operatīvi pievērsās amerikāņi ar savu 32. prezidentu Franklinu Rūzveltu priekšgalā. Viņš sapņoja par amerikāņu kundzību visā pasaulē. Rūzvelts dedzīgi vērsās pret amerikāņu izolacionismu – velmi rūpēties tikai par dzīvi savās mājās un daudz nedomāt par valsts aizsardzību, jo valsti no abām pusēm lieliski aizsargā okeānu plašumi.

Jau Rūzvelta varas laikā (1933-1945) kļuva skaidrs, ka okeānu plašums amerikāņus neglābs, piemēram, no vāciešu agresijas. Ģeopolitikas fundamentālā duālisma likums lielā mērā bija zaudējis aktualitāti. Vairs nebija tik svarīgi, vai valsts spēks ir saistīts ar tās sauszemes, vai jūras dominanti. Antihitleriskajā koalīcijā bija gan tipiskas sauszemes valstis, gan tipiskas jūras valstis.

Rūzvelts tāpat saprata, ka amerikāņiem ir jāuzņemās gādība par visas cilvēces aizsardzību. Cilvēce ir ieinteresēta, lai būtu viens centrs (spēka pols), kas realizē balansējošu un stabilizējošu kontroli. ASV ir jākļūst par planetāri globālo arbitru. Tā bija prezidenta Rūzvelta ideja.

Rūzvelta vadībā tika izstrādāta ASV globālā ģeopolitiskā stratēģija, kas šodien principā tiek turpināta un balstās uz intervences ģeopolitisko teoriju. Tiek atklāti deklarēts, ka pasaules valstīm ir nepieciešama amerikāņu protekcija. Pasaules valstis ir ar mieru daļēji atsacīties no savas suverenitātes, jo to spēka faktori ir nepietiekami patstāvīgas ģeopolitikas realizācijai.

ASV globālās hegemonijas laikmets reāli sākās pēc II Pasaules kara, kad amerikāņi savā kontrolē pārņēma Rietumeiropu, Japānu un ar laiku arī plašas teritorijas Dienvidamerikā, Āfrikā, Āzijā. Pēc sociālisma sistēmas sabrukuma gandrīz visās „sarkanajās” zemēs sāka saimniekot amerikāņi.

Hegemoniskās ietekmes instrumenti ir visdažādākie. Jo tuvāk šodienai, jo tie kļūst rafinētāki un zinātniski piesātinātāki. Pašlaik modē ir vadāmā haosa tehnoloģijas, kiberkontroles un tīkla struktūru veidošanas un vadības zinātniski pamatotās prasmes.

Tiek darīts viss, lai pasaules sabiedrības acīs hegemonija izskatītos likumīga (leģitīma), jo neviens, lūk, netiek piespiests ar spēku atsacīties no suverenitātes un pakļauties amerikāņu ģeopolitiskajai pārvaldīšanai. Turklāt, un tas ir ļoti svarīgi, hegemonija balstās uz vietējās politiskās elites piekrišanu un atbalstu. XX gadsimtā amerikāņi lieliski iemācījās atrast, sagatavot, uzpirkt un izmantot vietējos kadrus, kas gatavi uzticīgi kalpot amerikāņu interesēm un un tajā pašā laikā zemiski tēlot savas dzimtenes patriotus.

Interesants ir viens moments. Izrādās, polikrātija (daudzi valda) ir ļoti piemērota ģeopolitisko (hegemonisko) interešu realizācijai, jo viegli ir ietekmēt vajadzīgos cilvēkus. Monokrātijā, valdot vienam cilvēkam, ietekmēt monarhu nav tik viegli un visbiežāk ir neiespējami. Par to liecina pasaules vēsture. Turpretī polikrātijā pie varas ir simtiem un tūkstošiem cilvēku, starp kuriem atrast „uzticības personas” ir nesalīdzināmi vieglāk nekā „apstrādāt” vienu karali vai emīru.

XX gadsimtā amerikāņi kļuva arī izcili ideologi un propagandisti. Viņu vadībā daudzās valstīs lokālā nacionālā ideoloģija tiek brīvprātīgi un pat ar entuziasmu aizstāta ar kosmopolītiski bezsejaino neoliberālisma ideoloģiju, kas amerikāņiem izdevīgi zombē vietējo sabiedrību. Neoliberālisma elements „Vašingtonas konsenss” ātri kļuva par vietējās varas rokasgrāmatu, saskaņā ar amerikāņu it kā vērtīgām un konstruktīvām receptēm pilnā mērā sagraujot savas valsts ekonomisko un finansiālo patstāvību un dažās bijušajās sociālisma zemēs sagraujot savas valsts ekonomiku un finanses vispār, kā tas notika Latvijā.

Tā visa rezultātā XX gadsimtā radās jauna valsts forma – ģeokrātija. Ģeokrātijā valsts nacionālajai suverenitātei ir margināla loma jeb tā vispār eksistē tikai uz papīra. Ģeokrātijā visus valstiskos procesus diktē ģeopolitika. Pie tam nevis savas valsts ģeopolitika, bet gan citas valsts ģeopolitika. Savas valsts ģeopolitika ir aktuāla tikai tajās zemēs, kuras šodien var uzskatīt par zināmiem spēka poliem uz planētas (ASV, Ķīna, relatīvi Indija, Krievija, Brazīlija, Irāna). Šīs valstis realizē savu ģeopolitiku. Šo valstu ārpolitikas un arī iekšpolitikas kodols ir ģeopolitika. Tāpēc arī šīs valstis savā būtībā ir ģeokrātiskās valstis.

Latvijas Republika ģeokrātiskā valsts kļuva XX gadsimta 30.gados. Nākas atcerēties, LR radās Antantes gribas rezultātā. Taču šo gribu nevar uzskatīt par ģeopolitisko gribu. Antante sadalīja I Pasaules kara mantojumu, neparedzot ģeopolitiski kontrolēt un tādējādi ierobežot LR nacionāli valstisko suverenitāti. Pie mums vēsturnieki nav konstatējuši kādas ārvalsts ģeopolitisko diktātu 20.gados.

Daudzi pasaules ģeopolitiķi par pirmo relatīvi globālo ģeopolitisko mahināciju uzskata t.s. Ribentropa-Molotova paktu. Vācija un PSRS to parakstīja 1939.gada 23.augustā. Paktam tika pievienots slepens protokols un karte, kurā bija fiksētas abu valstu ģeopolitiskās ietekmes zonas. Latvijas Republika nonāca PSRS ģeopolitiskās ietekmes zonā.

Par Latvijas nonākšanu ASV ģeopolitiskās ietekmes zonā pēc PSRS sabrukuma pagaidām nekādi pakti un to pielikumi nav atrasti un publicēti. Zināms ir vienīgi tas, ka ģeopolitiskā „andele” noteikti bija starp Gorbačovu un ASV prezidentu. Iespējams, tā bija 1989.gadā. Iespējams, tirgošanās (patiesībā Gorbačovs netirgojās, bet visu dāvināja) notika mutiski un uz papīra nekas netika fiksēts. Tāds viedoklis ir sastopams speciālistu aprindās. Iespējams, pēc kāda laika kādā arhivā tomēr atradīsies Ribentropa-Molotova pakts 2.0.

Taču mums no tā vieglāk nekļūs. Mēs jau esam uz savas ādas izjutuši ģeokrātijas, kā saka, pilnu programmu. Pēcpadomju periodā LR valsts forma ir ģeokrātija. Un, protams, tā nav ASV vai Ķīnas tipa ģeokrātija. Tā nav mūsu pašu intelektuāli radīta ģeokrātija, jo pie mums par savu ģeopolitiku vispār netiek runāts. Pie mums tiek vienīgi runāts, kā sekmīgāk izpildīt ASV ģeopolitiskos rīkojumus. Pie mums valdošās kliķes svaigi „uzmests” ļoti nekaunīgs un aprobežots „premjerministra kandidāts” var nedzirdēti nelietīgi gvelzt: „Kad stājāmies Eiropas Savienībā, daudzi man teica: “mēs tagad zaudēsim savu neatkarību”. Tieši pretēji – varu jums garantēt, ka Latvijas suverenitāte pieauga tieši pēc iestāšanās ES, jo mūsu ietekme pasaulē palielinājās”.

Bet tagad par atbildi uz jautājumu „Ko darīt?”. Atbilde ir lakoniska. To var formulēt vienā teikumā. Vispirms ir jāorganizē sarunas ar ģeopolitiskajiem spēka poliem, lai tie akceptētu mūsu velmi radikāli izmainīt dzīvi LR – atļautu nesaudzīgi likvidēt nebūšanu cēloņus un beidzot izveidot normālu valsti.

Latvijas turpmāko likteni var izlemt tikai ģeopolitiskā veidā, panākot atbalstu no galvenajiem ģeopolitiskajiem līderiem – Krievijas un ASV. Ja ģeopolitisko līderu interesēs būs turpmāk mums nodrošināt cilvēkiem cienīgu dzīvi, ierobežot destrukciju un degradāciju, bet pats galvenais – apturēt latviešu tautas ļoti straujo un no kulturoloģisko likumsakarību viedokļa neglābjamo bojāeju, tad mūsu dzīve var izmainīties uz labo pusi. Tikai pēc ģeopolitisko līderu atļaujas saņemšanas varēs aizvākt nacionālos nodevējus, neliešus, muļķus, jaunbagātnieku reptīļus un sākt dzīvi no jauna.

Mēs dzīvojam ģeokrātiskā valstiskuma laikmetā, kad pastāv specifiski adekvāts valstisko problēmu risināšanas veids. Un tas ir noteikti jāņem vērā. Naivi un stratēģiski aplami ir cerēt uz kaut ko citu. Tajā skaitā  – paļāvību pašiem uz sevi. Lai varētu elementāri paļauties pašiem uz sevi, Latvijas tautai līdz šim bija jādzīvo savādāk, bet nevis jāļauj neierobežota vaļa tautas nodevējiem.

Latvijas tautas līdzšinējā dzīve noteikti ir nepieņemama. Tā nevar izpelnīties elementāru cieņu. Vienīgi var izpelnīties nosodījumu un nicinājumu. Bet tas var ietekmēt ģeopolitisko līderu lēmumu par mūsu turpmāko likteni, ja kādam politiskajam spēkam veiksmīgi izdotos iekļaut šo jautājumu ASV un Krievijas ģeopolitikas kopīgajā dienaskārtībā. Lielvalstu līderiem ir stingrs pamats atrunai: „Bet kurš jums lika nemitīgi zagt un blēdīties, par kukuļiem visu atdot un izpārdot ārzemniekiem? Kurš jums lika amatos bīdīt tikai neglābjamus kolaboracionistus, negodīgus un muļķus cilvēkus? Kāpēc latvieši balso tikai par vidusmēra cilvēkiem un neļauj darboties gudriem un godīgiem cilvēkiem?”.

Lielvalstu līderiem ir neapšaubāms iegansts kaunināt Latvijas tautu, kā to savas valdības uzdevumā darīja ASV vēstniece Katrīna Toda Beilija runā Latvijas Universitātē 2007.gada 16.oktobrī. Lielvalstu līderi var atcerēties vēstnieces runu un jautāt, kāpēc mēs neizdarījām nekādus secinājumus un turpinājām visas nelietības un bezjēdzības pa vecam, it kā nebūtu izteikta sakaitināta kritika un nekas nebūtu nepārprotami aizrādīts.

Lielvalstu līderi mūsējo delegācijai vēl varētu paskaidrot, ka ģeokrātija nebūt nenozīmē simtprocentīgu atsacīšanos no nacionālās suverenitātes. Ģeopolitiskās protekcijas pastāvēšana nebūt neprasa atsacīšanos no savas nacionālās valūtas, verdzisku klanīšanos un pašcieņas zaudēšanu.

Ar ģeopolitisko protekciju šodien sadzīvo gandrīz katra pasaules valsts. Viss ir atkarīgs no tā, kā valsts prot šo protekciju izmantot savās nacionālajās interesēs. Valsts līderiem ir jāprot ģeokrātijas laikmetā savas nācijas intereses smalki saskaņot ar protektorāta interesēm. Tā ir liela māksla, un tai piemēru netrūkst. Pie tam vistuvāko kaimiņu zemēs.

Arturs Priedītis
/2014.g.janvāris/
http://blog.artursprieditis.lv/
http://stiklakalns.blogspot.com/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

„Bāriņtiesas” vardarbība Somijā

00309_Somija1Gada sākumā (04.01.2014) internetā tika publiskots šokējošs video, kurā redzams kā demokrātiskās Somijas policija un vietējā „bāriņtiesa” (Lastensuojelu), aizstāvot „bērnu vislabākās intereses” vardarbīgi, bērniem izmisīgi pretojoties un kliedzot, izņem tos no ģimenes. Video paskaidrojošajā tekstā ir teikts, ka konkrētā gadījumā esot bijušas aizdomas par vardarbību, ko vecāki un paši bērni noliedz, un kas neesot apstiprinājušās. Jebkurā gadījumā video ir redzama vardarbība pret bērniem tieši no zaldafoniska tipa policaju puses, kuri tupa izpilda amorālus „augstākstāvošo” norādījumus [kara laikā šādi nelietīgi idioti „pildot pavēles” veic visdrausmīgākos noziegumus] un cilvēcību zaudējušās Oulu pilsētiņas „bāriņtiesas” pārstāves puses. Video vēl redzams kā policists, nezinot kur likt kliedzošo un nesaģērbto bērnu, tur to ārā ziemas aukstumā.

Šis ir kārtējais piemērs, kurš parāda pie kādām nelietībām un preteklībām ved un noved birokrātiskais formālisms, likuma burta absolutizācija, atrauti no to būtības un morāles/ētikas normām, kas jo plaši no nelietīgu un korumpētu ierēdņu, prokuroru, tiesnešu, politiķu un juristu puses tiek praktizēts arī pseidotiesiskajā Latvijā.

Lūk, video:

Avots:
https://www.facebook.com/groups/lastensuojeluhuolestuttaa/

Informācijas aģentūra
/29.01.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par bērnu nolaupīšanu Rīgas domes bāriņtiesas aizsegā

00307_G1_45Jau tika ziņots, ka Rīgas bāriņtiesa uz izdomātu „faktu” pamata 2013.gada pavasarī atņēma aizgādības tiesības Aleksejam un Svetlanai, ievietojot trīs atņemtās meitenes bērnunamā „Marsa gatve”, kurā pret tām tika veikta regulāra fiziska un psiholoģiska vardarbība.

Iepriekš jau tika publicēti divi vecāku dokumenti, kuros tie uzskatāmi parāda kādā veidā pret viņiem no nekā ir safabricēta lieta un kas atklāj birokrātiski – juridiskā terora metodes, kuras tiek praktizētas pret daudzām Latvijas ģimenēm (http://infoagentura.wordpress.com/2014/01/08/rigas-barintiesa-apmelo-vecakus-un-veic-nezeligu-agresiju-pret-berniem/ ).

Šoreiz pilnībā tiek publicēts cits, apjoma ziņā ievērojami lielāks (107as A4 formāta lappuses) vecāku dokuments, kurš satur arī liecinieku liecības Administratīvajā tiesā un kurā tiek uzskatāmi parādīta Administratīvās tiesas tiesneses Aijas Reitupes iesaistītība noziegumos pret bērniem (tai skaitā arī Latvijā plaši izmantotā prakse sagrozīt tiesu sēžu protokolus). To, ka Administratīvā tiesa un tās tiesneši ir viens svarīgs posms, kurš piesedz noziegumus pret bērniem un piedod tiem likumiskāku statusu, liecina arī citi gadījumi.

Interesentiem, kuri nav iepazinušies ar iepriekš publicētajiem dokumentiem, vispirms ieteicams izlasīt tos vai vismaz pirmo no tiem (http://www.mediafire.com/view/o5zv8v61363g7h7/Rigas_barintiesas_patvala_Lautas_sudziba_05112013.doc ; http://www.mediafire.com/view/82i13tgv5y8698q/Rigas_barintiesas_patvala_Lautas_sudziba_13112013.doc )

Iesniegums „Par bērnu nolaupīšanu Rīgas domes bāriņtiesas aizsegā”:
http://www.mediafire.com/download/biwyltw47gn7a11/iesn20130909_LATVI_prok.doc  vai http://www.mediafire.com/view/biwyltw47gn7a11/iesn20130909_LATVI_prok.doc

Jaunpublicējamā dokumenta saturs:
„1. Ievads
1.1. Kidnepinga definīcija.
1.2. Prokuroram
1.3. Bērnu  nolaupīšanas  procesa apraksts
2. Lautas – Usa ģimenes vispusīgs raksturojums no liecinieku liecībām Administratīvajā rajona tiesā un iesniegumiem, kurus rakstījuši cilvēki, kas šo  ģimenei pazīst ilgus gadus
2.1. Klases audzinātāja L.Polozova.
2.1.1. L.Polozovas liecība Adm. rajona tiesā.
2.1.2. L.Polozovas iesniegums Adm. tiesai.
2.1.3. L.Polozovas iesniegums, kas uzrakstīts pie S.Melderes.
2.2. Klases audzinātāja Т.Ziguļa.
2.2.1. T.Ziguļas iesniegums, kas uzrakstīts pie S.Melderes.
2.3. Lieciniece J.Dmitrijeva
2.1.1. J.Dmitrijevas liecība Adm. rajona tiesā.
2.1.2. J.Dmitrijevas iesniegums Adm. tiesai.
2.4. Liecinieks  Oļegs Žukovs
2.4.1. Oļega Žukova liecība Adm. rajona tiesā.
3. Darbības, kas tika veiktas, lai bērni nonāktu bāriņtiesā, nevis policijā
3.1. А.Minajeva
3.2. М.Vančenko
3.3. S.Meldere
4. Darbības, kas tika veiktas ziņu savākšanas posmā,  lai bāriņtiesa varētu pieņemt lēmumu par bērnu neatdošanu ģimenei
4.1. А.Minajeva
4.2. М.Vančenko
4.3. S.Meldere
5. Psiholoģes O. Vlasenko „psiholoģiskā atzinuma” melīgums
5.1. MELI sadaļā “Klīniskās sarunas rezultātā..”
5.2. MELI sadaļā  par Roksalanu
5.3. Meli sadaļā par Oļesju
5.4. MELI sadaļā par Snežanu
6. Bāriņtiesas sēdes protokols – viltojuma un krāpšanas paraugs.
7. Bāriņtiesas lēmums – pamatojums «kā neatdot bērnus».
8. BĀRIŅTIESAS lēmuma REZULTĀTS – KAITĒJUMS BĒRNU fiziskajai un psihoemocionālajai VESELĪBAI
8.1. Kaitējums bērnu fiziskajai veselībai
8.2. Kaitējums bērnu psihoemocionālajai veselībai.   Bērnu iesniegumi Adm. tiesai, vēstules un liecības par vardarbību, kurai tiek pakļauti šobrīd.
8.2.1 Roksolanas dienasgrāmata, vēstules  un iesniegumi tiesai.
8.2.2.Olesjas vēstules un iesniegumi tiesai.
8.2.3.Sņežanas vēstules un iesniegumi tiesai.
8.2.4. Meiteņu videovēstījumi:  www.kidnep.veles.lv
9. Administratīvā tiesa  – parodija par godīgu tiesu
9.1. Tiesneses Reitupes pārkāpumi.
9.2. Tiesneses Reitupes apmelojošais lēmums.
9.3. Pilnais Adm.tiesas sēdes (I daļa) protokols, 06.08.2013
9.4. Pilnais Adm.tiesas sēdes (II daļa) protokols, 12.08.2013
10. A.Krasnogolova atbildība.”

Ātram papildus priekšstatam par notikušo piedāvāju citātu no ierēdņu vardarbības cietušās meitenes klases audzinātājas L.Pozlovas liecības Administratīvajā tiesā, kurš labi raksturo ne tikai apsūdzību vecākiem nepamatotību, bet arī pret meitenēm veiktās vardarbības faktu pēc izņemšanas no ģimenes:  „Nē, Oļesja vienmēr regulāri apmeklēja skolu. Un slimoja ārkārtīgi reti. Es vēl gribētu piebilst. Es biju pārsteigta …Bērniem 3.klases beigās ir eksāmens. Taču nākamajā dienā [pēc izņemšanas] bērnu uz skolu vēl atveda, bet pateica, ka vairāk nevedīs, ka viņiem tas ir pārāk tālu – vadāt. Un sociālā darbiniece pavēlēja: „Izlieciet vidējo atzīmi!” Var būt, ka tā ir arī pareizi… Bet, ja mēs te iestājamies par bērna interesēm, tad iznāk, ka bērns izlaistu klases nobeiguma svētkus. Bet uz eksāmenu viņu jau atveda ar salauztu roku. Vaicāju: „Oļesja, kas notika?” Viņa saka: „Mani nogrūda.” Tātad, bērns jau ar salauztu rociņu atnāca rakstīt  eksāmena darbu – 3.klasei jākārto eksāmens. Kā – nogrūda? Kāpēc nogrūda? Kur šajā laikā bija audzinātāji? PIRMS TAM BĒRNS BIJA ABSOLŪTI VESELS, BET ATGRIEZĀS SLIMS! Es biju pie viņām Ādažos. Meitenīte jau staigā ar pampersiem, sākusi čurāties. Es tur biju! Bērni raud, prasās uz mājām. Es arī par viņiem uztraucos.  Oļesja tagad ir pavisam cits bērns. Absolūti.”

Bet, lūk, Rīgas domes tiešā pakļautībā esošās Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja Aivara Krasnogolova izteikumi avīzē МКЛатвия, №30, 2013, kurā viņš atklāti paziņo, ka no ģimenēm vajag izņemt vairāk bērnus: ” Pirms diviem gadiem mēs izņēmām 300 bērnus gadā, bet tagad izņemam 400… Un mūsu skrūvītes ir jēga pievilkt vēl stingrāk.”

Dokumenta nobeigumā vecāki raksta: „Viss augstākminētais ļauj domāt, ka Latvijā eksistē  bērnu tirdzniecības bizness. Tikai tā iespējams izskaidrot  tos daudzos likumparkāpumus, kas  tika izdarīti, lai no labas ģimenes izņemtu veselus, laimīgus bērnus – bez jebkāda pamata un iemesla.” Un šai ziņā viņiem ir pilnīga taisnība, ko apstiprina citi šāda tipa gadījumi.

Informācijas aģentūra
/16.01.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 4 komentāri

Kāpēc tiek iznīcināti sabiedrības ideāli

Sergejs Kurginjans

Sergejs Kurginjans

Subjekts un tehnoloģijas ir tāda polittehnoloģiska un politiska problēma, kas atklāj milzīgo starpību starp polittehnoloģijām un politiku. Ir jāsaprot, ka neeksistē tikai viens pats subjekts pats par sevi [subjekti analītikā ir cilvēki vai organizētas cilvēku kopas, kuras spēj apzināti un mērķtiecīgi izmainīt apkārtējo realitāti; pretstatā objekts nav spējīgs izmainīt apkārt notiekošo, jeb spēj to tik minimālos apmēros, salīdzinājumā ar subjektu, ka to var neņemt vērā].

Tātad ir subjekts:  tas ir tas, kurš veic darbību (tas, kurš dara). Ir tehnoloģija: tas ir, kā tiek veikta darbība. Ir resursi: tas ir tas, ar kā palīdzību tiek veikta darbība. Un, visbeidzot, ir mērķi, dēļ kuriem vispār arī tiek veikta darbība. Šīs četras sastāvdaļas (pats subjekts, viņa izmantotās tehnoloģijas, viņa resursi un viņa mērķi) veido nedalāmu četrvienību. Grafiskā prezentāciju tipa skatā tas ir tāds kvadrātiņš, kura katrā stūrī ir viens no šiem elementiem. Tas viss eksistē kopā un jebkurai darbībai ir nepieciešami visi šie četri elementi.

Kādēļ mums [Krievijai; Latvijai arī] ir tādas problēmas ar stratēģiskiem subjektiem?!  Tāpēc, ka darbībai apzinātību un mērķtiecību dod stratēģiskie mērķi; tas ir viens no tiem četriem kvadrātiņa elementiem.

Sistēma ir elementu kopums, kas ir savstarpēji saistīti ar vienotu mērķi [ko kopā satur vienoti mērķi].  Atsevišķu sistēmas elementu saistība ar mērķi padara sistēmu par kaut ko vairāk nekā vienkārša šo elementu summa. Antuāns de Sent-Ekziperī  šai ziņā izteicās daudz smukāk, ka baznīca nav tikai akmeņu kaudze. Tieši mērķis (arhitekta skices) piedod akmeņu kaudzei jēgu baznīcas formā un tad katrs tā akmens kļūst par kaut ko daudz nozīmīgāku nekā tas būtu, ja atsevišķi mētātos kāda lauka malā. Varbūt šāds akmens arī būs „ brīvs”  no citiem akmeņiem, tikai viņam [tā eksistencei] nekādas jēgas nebūs. Tādam akmenim nav gandrīz nekādas vērtības. Cita lieta, ja tas atrodas, piemēram, Parīzes Dievmātes katedrālē.

Tātad galvenais te ir mērķis. Bet mērķiem ir vajadzīgi ideāli. Ja apziņā ir traumēts viss ideālais  kā tāds, tad tāda apziņa nav spējīga formulēt un izvirzīt stratēģiskos mērķus. T.s. „perestroikas”  [jeb „ pārbūves” , Latvijā plaši zināma kā ” atmoda” ] viens no mērķiem bija maksimāli traumēt sociālistiskās sistēmas iedzīvotāju ideāluma apziņu.  Graujot sociālistisko sistēmu, ideoloģiskie triecieni tika doti nevis tikai pa konkrētiem Padomju un komunistiskiem ideāliem, bet arī pa visu ideālo kā tādu.

Tā rezultātā ideālais apziņā tika traumēts, bet, ja ideālais apziņā ir traumēts, tad apziņa nav spējīga izvirzīt lielus stratēģiskos mērķus. Savukārt, ja šo mērķu nav, tad sāk grūt visa iepriekš minētā subjekta, sabiedriskā projekta, mērķu un tehnoloģiju nedalāmā vienība.  Ja nav mērķu, tad kas gan apvieno subjektu [dažādus individuālus subjekta elementus]?! 

Kā veidojas subjekts?! Jebkurš subjekts veidojas jēgu [ideālu, garīguma] „laukā”  [telpā, plaknē]. Jēgas [ideāli] rada mērķus. Tātad mums vairs nav tas jēgu „ lauks” , nav tas „magnētiskais lauks” , kas savelk vienā centrā tos „diedziņus” aiz kā raustīt. Mums vairs nav tās „arhitekta skices” . Kāds gan te var būt subjekts?! Viņa vienkārši nav.

Tālāk rodas jautājums par resursiem. Nemateriālie resursi ir saistīti ar jēgām [ideāliem], tātad runa te var būt tikai par materiāliem resursiem. Par „ piķi”  tātad.  Runa tātad ir par naudu, kas dod iespēju manipulēt un par tehnoloģijām, ar kurām manipulatori manipulē.

Bet apskatot šo jautājumu tālāk, noskaidrojas, ka šādi manipulēt var tikai, ja sabiedrība tiek nepārtraukti degradēta, disociēta, kā viņi paši saka, jeb dekompozēta [pretējā gadījumā sabiedrība atpazīst manipulācijas un nepadodas tām]. Tehnoloģiju absolutizācija ir klasisks postmodernistu paņēmiens, bet sabiedrība, uz kuru savus paņēmienus izmēģina postmodernisti, vienkārši pārstāj eksistēt. Šāda sabiedrība sadalās vissīkākajos elementos, jo sabiedrība nevar eksistēt bez ideāliem, bez grupām, bez struktūrām. Šāda sabiedrība sadalās un pārvēršas par amorfu gļotveidīgu masu. Un kopā ar šo gļotveidīgo masu sāk krist arī paši pie varas esošie.

Gļotveidīga sabiedrība nav spējīga gāzt pārvaldes aparātu, tā nav spējīga uztaisīt revolūciju, tā paklausīgi vienmēr ievelēs vienus un tos pašus neliešus, lai ko arī tie nedarītu. Jo amorfāka būs šī gļotveidīgā substance, jo tā būs paklausīgāka, tikai atbalstīties uz šādu sabiedrību nav iespējams. Varu nevar noturēt ne tikai, balstoties uz durkļiem, bet arī uz gļotveidīgu masu.

Tehnoloģiju absolutizācija rada arvien gļotveidīgāku masu. Sākumā tādā veidā tika radīta šāda sabiedriskā substance, bet pēc tam tai jākļūst arvien gļotainākai, arvien bezsaturiskākai. Tāda sabiedrība pati alkst progresēt šai virzienā. Tātad, tā ir vēl vairāk jāiznīcina. Gala beigās uz šīs gļotveidīgās substances vispār nav iespējams nostāvēt. Jūs tādā veidā sev zem kājām radāt purvu un pēc tam ar skaļiem kliedzieniem šai purvā grimstat. Pie varas esošie grimst, viņus neviens nenomet, viņi nogrimst šai bezformīguma un bezsaturiskuma purvā.

Attiecīgi polittehnoloģiskie paņēmieni ir pagaidu varas noturēšanas paņēmieni uz pašu pārvaldītās sabiedrības iznīcināšanas rēķina. Tādēļ arī tehnoloģijas tiek absolutizētas. Tas notiek tādēļ, ka cilvēkiem, kuri absolutizē tehnoloģijas, nav nekādi ideāli, ideāluma apgabals viņu apziņā vispār nefunkcionē. Viņi nav spējīgi runāt par ideāliem, jo viņos pašos nekas tāds nav [viņi to pat nesaprot] un tāpēc viņos nemaz nevar rasties nekādi stratēģiski mērķi. Nu i viss. Nav mērķu – nav jēgas. Nav jēgu – nav struktūru. Ja nav struktūru, kas gan tad atliek?! Pārvaldīt gļotveidīgu masu.

Kā var pārvaldīt gļotveidīgu masu?! Arvien vairāk palielinot tās amorfuma (haotiskuma, bezstruktūrības) līmeni. Noteikts delta A (vara) tiek pirkta uz noteikta delta B (sabiedrības amorfuma līmeņa) rēķina. Tādos gadījumos valsts varas spējas krītas eksponenciāli.  Realitātē tā arī krīt. Un vienā brīdī šādi tiek šķērsota sarkanā līnija, kad šīs gļotveidīgās sabiedrības noturīgums kļūst tik mazs, ka tā nav spējīga noturēt valsti. Valsts tad pati sabrūk.

Šis ir tipisks posmodernistu paņēmiens, kurš visbiežāk tiek pielietots attiecībā pret svešām valstīm. Savās teritorijās to pielieto daudz retāk.

Papildus, līdzīga tipa sabiedrības iznīcināšanas paņēmiens ir atkārtota arhaizācija. Arī šī ir postmodernistu iecienīta metode, kura ir nepieciešama tādēļ, ka ne jau visi cilvēki ir gatavi pārvērsties par bezprincipālām un bezgribas cilvēkveidīgām būtnēm. Tādēļ ir cita grupa, kura atgriež noteiktai sabiedrības daļai fundamentālistiskas surogātvērtības [nevis pašas fundamentālās vērtības, bet gan to surogātus] un paceļ sabiedrības nozīmīguma apziņā noteiktu „tradīciju” (visbiežāk ar lielo burtu), kas patiesībā ir nekas cits kā to pašu postmodernistu izgudrots fentezi. Šo ideoloģiski-reliģisko plūsmu pārņemti cilvēki eksistē noteiktu ideālu pseidolaukos, ko to autori var pārslēgt uz citām idejiskām struktūrām, pievienot tām, deaktivizēt, aktivizēt utt.

Principā tas ir rītdienas pasaules modelis. Pasaulē tiek radīta gļotveidīga masa. Pašai grupai, kura šo masu radīja, ir sava ideoloģija, par kuru ir jārunā atsevišķi. Šī cilvēku grupa ir pavisam šaura un, domāju, ka viņu ideoloģija ir galēji  iznīcinoša. Aiz šīs mazskaitliskās grupas tātad iet šī daudzskaitlīgā gļotveida sabiedrības substance, kas ir ļoti viegli pārvaldāma, bet tai savukārt seko speciāli izveidotas arhaiskas struktūras. Tas, lūk, ir oranž-fundamentālisms, ko mēs redzam Ēģiptē.

Tie „globiki” ar kompjūteriem un citām tehnogēnajām rotaļlietām ir šī gļotveida substance [cilvēki bez gribas un bez vērtībām, kuri nav spējīgi reāli cīnīties un ir viegli pērkami par naudu, ērtībām,  iluzoru drošumu un spožām „stikla krellītēm”], bet viņiem seko lūk šī arhaika. Šī kompozīcija man ļoti atgādina Mao Dzeduna teoriju par „vispasaules pilsētu” un „vispasaules laukiem”. Mūsdienās tas ir „zelta miljards”, kur liela daļa sabiedrības jau ir pārvērsta par gļotveida masu,  un visa pārējā arhaizētā pasaule, daļā no kuras jau pilnībā ir atteikušies no jebkādas attīstības.

Manuprāt tas, ko mēs novērojam Ēģiptē, Lībijā, Tunisā u.c. [tagad Sīrijā] ir tikai pirmie soļi apmēram tamlīdzīgu sabiedrisko projektu realizācijā. Bet tā visa pamatā protams ir tas, ka mērķu vispār nav. Bet kad cilvēkiem nav mērķu, tad viņi runā par tehnoloģijām, jo runāt vairāk nav par ko.

Mājā, kurā kāds ir pakāries, nerunā par virvi. Kādēļ gan runāt par ideāliem, stratēģiskiem mērķiem, jēgām, ideālu laukiem, struktūrām un tamlīdzīgām lietām to cilvēku klātbūtnē, kuros nefunkcionē vairs nekas no ideālā. Cita lieta – tehnoloģijas. Ātrāk jāiegūst tehnoloģijas! Bet kā gan savādāk?! Savādāk neizdzīvosi.

Sergejs Kurginjans, politologs, analītiķis
/18.03.2011/

Avots:
http://www.kurginyan.ru/publ.shtml?cmd=add&cat=2&id=142

Informācijas aģentūra
/16.01.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kapitālisma sociālistiskā nākotne

00305_Da_zdravstujet_solnce

Planētas civilizācija meklē jaunas iespējas un empīriski iegūst jaunus vaibstus, lai dzīvotu jaunajos demogrāfiskajos apstākļos, – visticamākais, 12 miljardu kolektīvā. Jaunas iespējas meklē arī civilizācijas sociāli ekonomiskā kārtība, kuru ar mīļu iedvesmu saucam par kapitālismu.

   Nepārtraukti dzirdam, ka kapitālisma kodols ir ekonomika. Bet savukārt ekonomika ir dzīves kodols. Bez ekonomikas mūsu dzīvei neesot nekāda jēga.

   Faktiski tā ir laipna ideoloģiskā manipulācija, lai novērstu cilvēku uzmanību no dzīves būtības un traucētu izprast dzīves būtību. Cilvēku dzīvi nosaka nevis ekonomika, bet dažādu (ideoloģisko, politisko, zinātnisko, māksliniecisko, reliģisko, morālo, pedagoģisko, sabiedrisko, filosofisko u.c.) parametru komplekss, ko var dēvēt par sociālo organizāciju. Turklāt sociālās organizācijas kompleksā var ietilpt savstarpēji nesaderīgi parametri. Tie balstās uz atšķirīgiem uzskatiem, priekšstatiem, vērtību sistēmu, tradīcijām, mentalitātes modifikācijām. Jo tuvāk mūsdienām, jo kapitālismā arvien vairāk un vairāk atklājās savstarpēji nesaderīgi parametri.

   Mūsdienu kapitālisms ir ļoti pretrunīga un komplicēta sociālā organizācija. Komplicētību veicina postindustriālisma atribūti: informācijas un zināšanu loma, digitālo un kognitīvo risinājumu prioritāte, pakalpojumu ekonomikas un finansu kapitāla popularitāte, tehnoloģiskais progress un garīgās kultūras arhaizācija.

   Piemēram, jau labu laiku Rietumos tiek musināts komplicēts (pretrunīgs) viedoklis, ka rūpniecība var pastāvēt bez finansu varenības; proti, patreizējā finansu varenība var pastāvēt bez rūpniecības.

   Skolā vienmēr mācīja, ka vārdi „kapitālisms” un „rūpniecība” ir gandrīz sinonīmi. Bet tagad, lūk, mums māca, ka galvenais ir finanses, bet nevis rūpniecība. Verdziski paklausīgie un ne visai gudrie latvieši šo mācību stingri ievēro jau krietnu laiku. Pie tam sevi neapgrūtina arī ar finansu lietām un tās uztic ārzemju baņķieriem.

   Komplicētību veicina tas, ka aizvadītajos apmēram 30 gados Zemes bagāto cilvēku skaits ir pieaudzis apmēram 10 reizes. Tas ir panākts nevis ar godīgu darbu, bet ar kreditēšanas stimulēšanu, dolāru drukāšanu, finansu mahinācijām.

   Turklāt tas ir panākts, strādājošā cilvēka ekspluatāciju apvienojot ar strādājošā cilvēka savdabīgu zombēšanu. Ja agrāk kapitālisms rūpējās, lai cilvēks cītīgāk un vairāk strādātu, un tādējādi dotu lielāku peļņu, tad tagad kapitālismam vairs ne tik daudz rūp strādājošā cilvēka ražošanas kompetence. Tagad kapitālisms galvenokārt rūpējās par strādājošā cilvēka brīvā laika pavadīšanu, patērēšanu, privāto dzīvi, apziņas kaislībām, fobijām, hobijiem, emocionalitāti, iracionalitāti, dzīves baudīšanu, ķermeņa komfortu. Tas ļoti uzskatāmi atspoguļojās puskapitālistiskās Latvijas masu un subkultūru komunikācijā, medijos klusējot par ražošanas kompetences jautājumiem.

   Visjaunākajā periodā kapitālisma komplicētību veicina materiālās nevienlīdzības fantastiskais pieaugums. Mūsdienu pasaulē valda prātam neaptverama materiālā nevienlīdzība. Vislielākā nevienlīdzība ir starp pasaules valstīm. Nevienlīdzība starp valsts iedzīvotājiem arī daudzviet ir ļoti liela. Turklāt izpaužās neloģiska likumsakarība: jo nabadzīgāka valsts, jo lielāka ir tās iedzīvotāju materiālā nevienlīdzība. Piemēri nav vajadzīgi.

   1988.-2008. gadā 1% pasaules pašiem bagātākajiem cilvēkiem ienākumi pieauga par 60%, taču 5% pasaules pašiem nabadzīgākajiem cilvēkiem ienākumi nemainījās. Planētas 8% iedzīvotāju pieder 50% no visiem ienākumiem pasaulē. Uz planētas visnabadzīgāk dzīvo āfrikāņi, latiņamerikāņi un bijušo sociālisma zemju iedzīvotāji Austrumeiropā (no ANO materiāliem).

   Savukārt kapitālisma pretrunīgumu veicina feodālais vadības princips: vadības struktūru stingra vertikāle. Pie tam šī feodālistiskā stingrā vertikāle ir jocīgi sapīta ar feodālismā neiespējamo vadības moto „Mana vasaļa vasalis nav mans vasalis”. Tāds moto ir iespējams vienīgi kriminālajā kapitālismā, kad katrs jaunbagātnieks formē savu un tikai viņam paklausīgu indivīdu (vasaļu) „komandu”.

   Pretrunīgumu veicina arī elites ģimeniskās (ģints) attiecības, jo dzīves procesu virzība ir atkarīga no pirmatnējai kopienai tipiskā valdīšanas formāta. Pretrunīgumu veicina īpašumu ieguves veidi, – visu izšķir zagšana, korupcija un krāpšanās, bet nevis godīgā darbā iegūtie līdzekļi.

   Uz tik tikko minētā fona pretrunīgumu veicina nemitīgā kladzināšana par kapitālisma demokrātiskumu un brīvo konkurenci. Bez valsts paternālisma (aizbildniecības) un monopolizēšanas kapitālisms vispār nevar pastāvēt. Bet tas, saprotams, visiem nav jāzina.

   Kapitālisma vēsturē ir ne mazums intriģējošu notikumu. Kapitālisma ģenēze ir sižetiski bagāts dēku romāns. Tā, piemēram, kapitālisma vēstures pētnieki ir konstatējuši, ka Eiropa jau no XI gadsimta bija psiholoģiski gatava kapitālismam. Visu netieši izšķīra Romas pāvesta revolucionārie lēmumi agrīnajos viduslaikos, pakāpeniski izmainot eiropiešu tiesiskos priekšstatus un mentalitāti.

   Pirmo revolucionāro lēmumu pieņēma Romas pāvests Grigorijs Lielais jau VI gadsimtā. Viņš radikāli izmainīja ģimenes attiecības, aizliedzot tuvu radinieku laulības, bērnu adoptēšanu, kopdzīvi bez laulības, ārpuslaulības sakarus. Tā rezultātā pakāpeniski izmainījās mantojuma kārtība, un ar laiku sintezējās tas, ko pazīstam ar tīkamo nosaukumu „individuālisms”.

   Nav noslēpums, ka individuālisms ir kapitālisma garīgi morālais balsts un lielākais sociāli psiholoģiskais lepnums. Tīkamā individuālisma iesmērēšana sabiedriskajā apziņā turpinās arī tagad, kaut gan ar cinisma piedevu, jo, lūk, turpmāk cilvēka dzīvē viss būšot atkarīgs tikai no viņa paša. Turpmāk cilvēkam neviens vairs nepalīdzēs, – ne valsts ar savām sociālajām programmām, ne starptautiskās organizācijas, ne bagātie ziedotāji. Jaunie zombiji un intelektuālie pederasti, protams, ekstāzē lēkā par tāda burvīga individuālisma perspektīvām. Cinisma uztvere, kā arī sociālo programmu humānisma izpratne prasa zināmu intelektu, ar ko jaunie zombiji un intelektuālie pederasti nevar lepoties.

   Otro revolucionāro lēmumu 1075. gadā pieņēma Romas pāvests Grigorijs Septītais. Viņš paziņoja, ka baznīcas vara ir augstāka par laicīgo varu. Baznīca enerģiski sāka formēt savu tiesisko infrastruktūru, kas ietekmēja oriģināla tipa ekonomisko un tiesisko institūtu rašanos. Liela nozīme bija Vatikāna sagatavotajam „tirgotāju likumam” (Eiropā vēsturiski slavenajam „lex mercatoria”), juridiskajiem noteikumiem vekseļu izmantošanā, komerciālajā kreditēšanā, bankrota noformēšanā.

   Sižetiski bagātajā dēku romānā noteikti iederas arī mūsdienu notikumi. Proti, tas, ka ekonomisko modernizāciju (ar kapitālisma dziļām iezīmēm) var veikt bez Rietumu pamācošajām rekomendācijām, balstoties uz savu kultūru. Tā tas notiek Ķīnā, Indijā, Japānā.

   Kārļa Marksa noniecinātais „aziātiskais ražošanas veids” (viņa vārdi) pārsteidzoši neilgā laikā ir pārvērties par augstas raudzes kapitālismu ar konfuciānisma seju. Izrādās, maldīgi bija apsaukāt konfuciānismu par feodālisma ideoloģiju. Konfuciānisms lieliski sadzīvo ar kapitālisma un socialisma ideoloģiju. Ķīnas „agrārā proletāriešu nācija” (tā savu tautu dēvēja Mao Dzeduns) ir spējīga droši spēkoties ar Rietumu ārprātīgajā specializācijā iedzīto proletariātu un nepatīkami ambiciozo „kreatīvo šķiru”. Nākas atcerēties, ka slavenais profesors Ārons Reimonds (industriālisma un postindustriālisma teorijas līdzautors) dedzīgi noliedza kapitālisma un sociālisma konverģenci. Dedzīgi noliedza to, kas no 1978.gada strauji tuvinās Ķīnā.

   Nākas atcerēties arī to, ka pēckara Vācijas „ekonomiskajā brīnumā” ļoti liela loma bija politekonomijas teorētiķim Alfredam Milleram-Armakam. Viņš ir jēdziena „sociālā tirgus ekonomika” autors. Viņš piedāvāja trešo ceļu, kas radīsies, apvienojot liberālo kapitālismu ar sociālismu. Viņa pārliecībā valsts darbībā ļoti svarīga ir sociālā izlīdzināšana. Tas patiesībā ir valsts pirmais un galvenais uzdevums – panākt, lai visi valsts pilsoņi dzīvotu vienlīdzīgos sociālajos apstākļos. Valstij tāpēc ir jānosaka minimālā alga, jāsniedz pabalsti, jāievieš progresīvā nodokļu skala, jāīsteno dzīvokļu un sociālās apdrošināšanas programma, strādniekiem jāļauj piedalīties privāto firmu pārvaldē. Viņa priekšlikumus ekonomikas ministrs un federālais kanclers Ludvigs Erhards praktiski pārvērta „vācu ekonomiskajā brīnumā”. Ludvigs Erhards savā grāmatā „Labklājība visiem” rakstīja, ka privātās intereses ir attaisnojamas vienīgi tad, ja tās kalpo visai sabiedrībai, bet nevis tikai privātīpašniekam.

   Jozefs Šumpēters ekonomiskās izmaiņas skaidroja ar izmaiņām sabiedrības dzīvē (kultūrā). Ekonomisko procesu centrā ir adaptācija noteiktos dzīves apstākļos. Tātad noteiktā dzīves vidē. Šajā vidē var būt tā saucamie ekonomiskie elementi, kuri ietekmē ekonomikas attīstību.
   Jozefs Šumpēters fiksēja piecus ekonomiskos elementus: 1) iedzīvotāju skaita pieaugums, 2) kapitāla pieaugums, 3) ražošanas metožu attīstība, 4) ekonomikas organizācijas pilveidošanās, 5) cilvēku vajadzību attīstība.

   Minēto ekonomisko elementu ietekme šodien izraisa pārdomas; faktiski – neticību. Jozefs Šumpēters, bet pirms viņa Kārlis Markss, uzskatīja, ka iedzīvotāju skaita pieaugumu nosaka kapitāla uzkrājumi. Viņuprāt kapitāla uzkrājumi stimulē dzimstību. Markss šajā sakarā rakstīja: „Iedzīvotāji, pateicoties kapitālismam, izaug kā no zemes”.

   Pārdomas (neticību) mudina mūsdienu demogrāfiskās pārejas specifika. Vislielākā dzimstība ir nekapitālistiskajās zemēs un dzimstības straujajam pieaugumam, pieņemsim, Āfrikā nav nekā kopēja ar kapitāla uzkrājumiem, jo minētajā kontinentā (vislielākās dzimstības valstīs) mutuļo šausmīga nabadzība.

   Mūsdienu dzīves kontekstā pārdomas (neticību) izraisa arī piektais elements – cilvēku vajadzību attīstība. Aizvadītajos gadu desmitos kapitālisms apzināti stimulēja (kreditēja, reklamēja) vajadzības un šajā ziņā ir nonācis līdz kritiskai robežai. Vajadzību mākslīgā stimulēšana noveda līdz finansu katastrofai 2008.gadā.

   Rietumos no 1981.gada funkcionē t.s. reiganomika: vajadzību nemitīga kreditēšana. Ja līdz 1981.gadam amerikāņu mājsaimniecību parādi bija 60-65% no gada ienākumiem  un ietaupījumi bija 10% no gada ienākumiem, tad 2008.gadā šie skaitļi bija attiecīgi 130% un mīnuss 5-7%. No 1981.gada kredītu drīkstēja dzēst ar jaunu kredītu, kas būtībā ir absurda pieeja. Samazinājās kredīta izmaksas: 1980.gadā bija 18%, 2008.gadā – 0% (no amerikāņu zinātnieku materiāliem).

   Interesanti momenti ir arī analītiski projektējošajā sarunā par kapitālisma nākotni. Piemēram, prognozējot pašpietiekamās ekonomiskās telpas turpmāko likteni.

   Zinātnē par pašpietiekamo ekonomisko telpu sauc tādu vietu, kura pastāv kā relatīvi noslēgta teritorija un kuras iedzīvotāji paši sevi apkalpo – ražo visu nepieciešamo savai dzīvei. Senos laikos Latvijas teritorija noteikti bija pašpietiekama ekonomiskā telpa. Tajā dzīvojošās ciltis neko neimportēja un paši prata izgatavot dzīvei visu nepieciešamo. Skaudri apzināmies, ka šodien ir pilnīgi pretējs stāvoklis. Rupji sakot, paši ražojam tikai maizi, bet pavalgu iepērkam  no kaimiņiem.

   Uz Zemes vēl ir sastopamas pašpietiekamās ekonomiskās telpas. Tās nav skārusi transnacionālā darba dalīšana, kad, teiksim, viena tauta ražo naglas, otra tauta ražo āmurus, trešā tauta ražo zāģus, ceturtā tauta ražo dēļus un katra tauta no citām tautām iepērk to, ko pati neražo, lai sev uzceltu māju. Laiku pa laikam Dienvidamerikas džungļos atrod kādu izolēti eksistējošo cilti. Taču Rietumu civilizācijā jau daudzus gadsimtus pašpietiekamā ekonomiskā telpa ir liels retums. Arī turpmāk noteikti būs liels retums, bet tikai ar vienu pikantu un interesantu piebildi.

   Cilvēces esamībā vitāla loma ir jauna tipa pašpietiekamajām ekonomiskajām telpām. Runa ir par tā dēvētajām tehnoloģiskajām zonām. Tajās apvienojās atsevišķas suverenas valstis ar kopīgu zinātniski tehnoloģisko, ekonomisko, tirdzniecības, valūtas, muitas politiku. Tehnoloģiskās zonas formējās sīvā ģeopolitiskajā un ģeoekonomiskajā cīņā, jo no šīm zonām ir atkarīga cilvēku labklājība un nākotnē šī atkarība acīmredzot būs vēl lielāka.

   Tehnoloģisko zonu jēga ir samērā specifiska un vēsturiski nepierasta. Centrā ir jaunas produkcijas izstrāde un realizācijas tirgus.

   Laiku pa laikam vietējos medijos lasām informāciju par kādas ārzemju firmas ieguldītajiem milzīgajiem līdzekļiem jaunas produkcijas izstrādē. Tagad ir labi zināms, ka jaunas produkcijas izstrāde ir dārgs prieks; jo zinātniski un tehnoloģiski modernāka izstrāde, jo tā ir dārgāka. Jaunas produkcijas izstrāde atmaksājās tikai tad, ja ir pietiekami liels tirgus.

   ASV zinātnieki jau XX gs. 70. gados sāka pētīt minēto izmaksu atkarību no realizācijas tirgus apjoma. Speciālajā literatūrā ir sastopami aprēķini, cik cilvēku liels tirgus ir nepieciešams, lai atmaksātos jaunas produkcijas izstrāde.

   Tiek nosaukti dažādi skaitļi, taču samērā vienprātīgs viedoklis ir šāds. XX gs. sākumā pietika ar 100 tūkst. cilvēku lielu tirgu, 70.gados jau vajadzēja 300 milj. cilvēku liels tirgus, XXI gs. sākumā – 400 – 500 milj. cilvēku liels tirgus.

   XXI gs. otrajā pusē skaitlis būs ievērojami lielāks par 500 miljoniem, ja netiks saprātīgi piebremzēta maniakālā jaunu produkcijas veidu izstrāde un patērēšanas mānija netiks radikāli apvaldīta un pieskaņota cilvēka reālajām vajadzībām. Tā ir ļoti aktuāla un konceptuāli pretrunīga tēma, tāpēc šajā tekstā varam fiksēt vienīgi šīs tēmas ievirzi.

   Vēl noteikti ir jāpiebilst sekojošais. Gandrīz neviens netic, ka cilvēkos izdosies piebremzēt, apvaldīt un pieskaņot viņu materiālistiskās vājības. Tāpat globālo sociālo problēmu analītiķu lielākā daļa uzskata, ka mūsdienu kapitālisms var pastāvēt tikai tad, ja nemitīgi paplašina noieta tirgu, kā arī nemitīgi palielinās darba dalīšana.

   Situācija nav vienkārša. Ticami izklausās arī to speciālistu viedoklis, kuri neatzīst zinātniski tehniskā progresa bezgalīgo turpināšanos, jo ierobežots ir tirgus – tikai planēta Zeme. Kapitāla efektivitāte mazinās, ja tirgus ir nepietiekams. Sākās krīze. To saprata K.Markss, bet F.Engelss pats to piedzīvoja.

   Iespējams (un tas ir ļoti interesanti), pamatota ir hipotēze, ka XIX gs. sociālisma (komunisma) koncepcija tika izstrādāta tādēļ, lai cilvēkos saglabātu optimistisko ticību savai nākotnei. Kārlis Markss un viņa domubiedri rūpējās par cilvēku dzīves metafizisko motivāciju. Viņu teorētiskajai darbībai bija ļoti humāns raksturs. Sociālisma koncepcija deva cerības dzīvei pēc kapitālisma sabrukuma, kad tirgus trūkuma dēļ pilnīgi apsīks kapitāla efektivitāte un zinātniski tehniskais progress.  Ka tas tā agrāk vai vēlāk var notikt, saprata jau XIX gadsimta sociālie filosofi.

   ASV zinātnieku atziņas par jaunas produkcijas izstrādes izmaksām un nepieciešamo tirgus apjomu ņem vērā politiķi un stratēģiski domājoši biznesmeņi. Tā, piemēram, Eiropas Savienības paplašināšanu aktivizē minētie aprēķini – vēlēšanās panākt 400 milj. cilvēku un vēl lielāku tirgu. 1992.gada decembrī ASV izveidoja „Northen American Free Trade Area” (NAFTA). Tajā ietilpst ASV, Kanāda, Meksika, radot apmēram 465 milj. cilvēku lielu tirgu. 1999.gada novembrī „Association of South East Asian Nations” (ACEAN) nolēma 2015.gadā radīt vienotu tirgu no 500 milj. cilvēku. Starp citu, PSRS tirgus bija apmēram 300 milj. liels.

   Šodien modē ir atgādināt, ka tirgus mehānismi savā būtībā ir vienkārši. Mūsdienās tie ir apkarināti ar pārgudru zinātnisko terminoloģiju un tāpēc liekas komplicēti.

   Patiesībā kapitālisma (jebkura) tirgus funkcionēšana nav sarežģīta parādība. Preces ražo, atbilstoši pieprasījumam. Pieprasījumu nosaka tirgus. Par pieprasījuma izpildi cilvēki saņem naudu (algu). Ja ir pieprasījums, tad cilvēkiem ir nauda. Ja nav pieprasījums, tad nauda nav. Ja cilvēkiem nav nauda, viņi neko nepērk. Ja cilvēki neko nepērk, tad apstājās pieprasījums. Ja apstājās pieprasījums, tad apstājās ražošana, algu izmaksa, ienākumi, pirktspēja. Viss riņķo pa apli. Šo apli treknāku dara papildus pieprasījums, papildus lēts darbaspēks, papildus lētu resursu izmantošana, cilvēku skaita pieaugums.

   Zinot par demogrāfisko pāreju, kapitālismu var iedvesmot turpmākajiem varoņdarbiem galvenokārt tikai planētas iedzīvotāju skaita pieaugums. Un patīkams pieaugums saglabāsies līdz gadsimta vidum. Tas ir patīkami, jo lēta darbaspēka ēra Ķīnā izbeidzās, lētos resursus nacionalizē patriotiskās valdības. Nav vairs iespējams palielināt tirgu uz sagrauto sociālisma valstu rēķina, piepludinot „sarkanās” zemes ar Rietumu precēm.

   Viena no tehnoloģiskajām zonām ir Eirāzijas Savienība. Tajā noteikti atrastos pārtikusi un prestiža vieta arī LR iedzīvotājiem, ja mūsu etnosa sociāli politiskā apziņa būtu intelektuāli kaut nedaudz vērtīgāka un spētu reālistiski rūpēties par savu nākotni. Mums tad būtu īsta valstiskā suverenitāte, bet nevis tagadējā suverenitātes butaforija. Mūsu valsts noteikti ātri iekļūtu ekonomiski visattīstītāko valstu grupā. Mums būtu konkrētas funkcijas darba dalīšanā. Mūsu ļaudīm būtu darbs dzimtenē, būtu labas algas un cilvēka cienīga labklājība.

   Tajā tehnoloģiskajā zonā, kurā mūs iebīdīja ģeopolitiskie kombinatori, pārtikusi un prestiža dzīve mums nekad nav bijusi un arī turpmāk nekad nebūs. Tā nav pašsaprotama aksioma, kurai nav vajadzīgi pierādījumi. Tā ir skaudra patiesība, kurai ir rūgtu pierādījumu jūra. Visjaunākais rūgtais pierādījums ir ES algoto mediju jaungada dāvana – vairākās valodās uz Zemes izplatītā informācija, ka Latvija ir eirozonas visnabadzīgākā valsts!

   ES darba dalīšanas projektos mums jau sen ir ierādīta nacionāli pazemojoša vieta (patiesībā nav ierādīta nekāda vieta), par kuru nekaunās vienīgi mūsu dūšīgie intelektuālie pederasti, zombiji, rusofobi un pašpārliecinātie deģenerāti – „politiķi” un citi nacionālie nodevēji.

   Drīz arī maizi ievedīsim no citām zemēm. Noteikti nebūs ilgi jāgaida, kad Latvijas lielāko maizes ceptuvju un dzirnavu ārzemju īpašniekiem (somiem, lietuviešiem, igauņiem) savas ražotnes vajadzēs pārcelt uz citu valsti, jo skaistajos Daugavas krastos dzīvos tikai noplukuši pensionāri un vietējais darbaspēks būs pilnīgi aizklīdis uz Rietumeiropas (ne tikai Norvēģijas) atkritumu savācēju dienestiem. Iespējams, tādu nākotni ir pelnījusi dumja tauta, kura pat savas maizes ceptuves (pārtikas ražošanu vispār) ir iztirgojusi svešzemniekiem.

   Kapitālisma nākotnes projektos ir viens ļoti intriģējošs moments. Nemitīgi pilnveidojot informācijas apstrādes tehniku, kapitālisms gribot negribot ir pats sevi novirzījis uz sociālismu; konkrēti – materiālās dzīves (ražošanas, finansu, patērēšanas) perfektu plānošanu, ko sociālismā organizē valsts. Tātad kapitālisma rītdiena ir valsts plānošana tāpat kā tas bija, piemēram, PSRS un citās sociālisma zemēs.

   Neapšaubāmi centralizēta plānošana jau sen ir sastopama arī kapitālismā. ES praktizē pie mums kādreiz apdziedātās un apdzejotās „septiņgades”, visu plānojot septiņgadīgos ciklos. Tāda kapitālistiskā lielvalsts kā Krievija nupat pieņēma likumu par „Valsts stratēģisko plānošanu”. Likums stājās spēkā 2014.gada 1.janvārī.

   Tādā puskapitālistiskā valstī kā Latvija arī ir daudzpakāpju centralizētā plānošana. Pie mums plānu sameistarošana ir trekns papildus ienākumu avots kādai savējo grupai ar apburošo stratēģi Ķīļa kungu priekšgalā. Pie mums par plānu saturu kaut ko negribīgi un pavirši zina tikai niecīgs ierēdņu skaits, kura pienākumos ietilpst atvērt Ķīļa kunga vadībā sagatavotos vizuāli gaumīgi noformētos foliantus.

   Cita kapitālistiskā lielvalsts, ASV, centralizētai plānošanai aktīvi pievērsās jau XX gs. pirmajā pusē. Vispirms tas notika sakarā ar grandiozo elektroenerģētisko projektu Tenesijas upes baseinā, izveidojot „Tennessi Valley Authority”. Pēc tam tas vēl plašākā valstiskā mērogā notika sakarā ar bēdīgi slaveno Manhatanas projektu – atombumbu izgatavošanu. Pa visu valsti izkaisītām rūpnīcām (to skaits sniedzās vairākos simtos) vajadzēja slepeni un saskaņoti kaut ko ražot saskaņā ar ne visai tolaik skaidri saprotamu federālā centra pasūtījumu. Bez stingras centralizētas plānošanas unikālo pasūtījumu nevarēja izpildīt.

   PSRS lepojās ar savu „gosplānu”- PSRS Ministru Padomes Valsts plāna komiteju. Šodien par šo iestādi var ironizēt vienīgi latviešu jaunie zombiji un rusofobi. Pat amerikāņi nekautrējās atzīt, ka savā laikā (pirms II Pasaules kara) ar skaudību lūkojās uz PSRS plānošanas panākumiem. Centralizētā plānošana nodrošināja it kā apsēstas agrārās valsts industrializāciju ļoti īsā periodā, nodrošināja rūpniecības evakuāciju kara laikā, kara rūpniecības un atoma rūpniecības izveidošanu, kosmosa „iekarošanu”.

   Zemes civilizācijas attīstības viens no vektoriem ir jauna tipa sociālisms. Jau tagad tehniski ir iespējams valstiskais menedžments saskaņā ar stingri noteiktu plānu. Informācijas tehnoloģiju iespējas vadīt no viena centra valsts saimniecisko dzīvi jau radās aizvadītā gadsimta 90.gados. Jau tā laika datoru darbības ātrums un jauda ļāva veikt vajadzīgos aprēķinus. Rietumos bija vairāki pētījumi, kas to apstiprināja.

   Process ir sācies, kā mīlēja atkārtot Gorbačovs. Jau tagad var nepārprotami konstatēt, ka plānošanas ekonomika nomaina tirgus ekonomiku un līdz šīs desmitgades beigām tas var vaiņagoties ar spožu uzvaru. Krievijas jaunais likums par valsts plānošanu ir pieņemts vismodernāko zinātniski tehnisko iespēju kontekstā,  jo var veikt perfektus aprēķinus.

   Tehniskās iespējas kļūst unikālas. Problēma ir tikai tā, vai unikālas kļūst arī cilvēka iespējas. Šajā ziņā jau pasen ir sastopami skeptiski novērojumi, jo cilvēka domāšana manāmi atpaliek no datora „domāšanas”.

   Kas attiecas uz plānošanu, tad gudrākajiem jau sen bija saprotams, ka „tirgus neredzamā roka” tikai slāpē tirgu. Neoliberālisma ekonomikai nebija izdevīgi to atzīt un popularizēt. Lai iegūtu lētu darbaspēku, lētus resursus, paplašinātu tirgu savai produkcijai, Rietumu neoliberālisms izplatīja dažādas muļķības. Ļoti daudzi „politiķi” muļķībām noticēja, brīvprātīgi, ātri un lēti izpārdodot un likvidējot ražotnes, pilnā mērā sagraujot savas tautas saimniecisko dzīvi. Atkal piemēri nav vajadzīgi.

   Pašlaik godīgi ekonomisti neslēpj no sabiedrības, ka plānota ekonomika vairākas reizes efektīvāk nekā tirgus ekonomika izmanto dabas un intelektuālos resursus. Planotā ekonomikā palielinās inovāciju ieviešanas ātrums, kā arī operatīvas reaģēšanas ātrums, tiekoties ar kļūmēm un neveiksmēm. Plānotā ekonomikā produkcijas pašizmaksa ir mazāka. Turklāt plānot var arī cilvēku vajadzības un šo vajadzību optimālākos risinājumus visai sabiedrībai.

   Nākas atcerēties, ka sociālisms jau pašā sākumā balstījās uz cilvēciskā prāta un zinātnes pielietošanu. Tagad šajā ziņā ir sasniegts jauns līmenis un eksistē pavisam citas iespējas, salīdzinot ar XIX un XX gadsimtu. Cilvēce noteikti pratīs izmantot jaunās iespējas. Vismaz līdz šim tā tas vienmēr bija cilvēces vēsturē.  
  
Arturs Priedītis
/2014.g. janvāris/
http://www.artursprieditis.lv/
http://stiklakalns.blogspot.com/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Dziesmas par izpostīto Latviju

00306_Posterbildes_2_29

Kaspara Dimitera dziesmas par izvirtuļu proamerikāniskā eirokapitālisma izpostīto Latviju (dziesmu video + vārdi).

1. Nacionālais gejs (priekšsvētku častuška)

kad miljons galvas dzīvo TV kastēs
Viss spēks ne krūtīs mīt bet ieritinās astēs
bars gaida labāko no labiem miljonāriem
un tāds tiks visiem apmuļķoties kāriem

oi naida daudz – vai tūkstoš piecās kārtās
un krāsās dažādās – zilzaļās brūnās sārtās
ir bars vien muca miljons izpūtējiem
kas purkšķ uz savējiem un četrreiz četriem vējiem

rūks bara izpūtēji purkšķinās un drebēs
un nobalsos lai bosiem veicas rebēs
lai vēl ko patīra no Tēvzemes un ķešām
lai bada atlikums tiek bosu bandām svešām

uz mirkli izslēdz purkšķu mucu masa
kad tautas kalpi svētku runas lasa
kad gludi frizēti un drānās stērķelēti
tie baru raudina kā allaž – tizli lēti

nāk masa laupītāju korim talkā
ceļ lāpas karogus un himnu valkā
lai brašāk skan lai norit asariņa
lai atkal šķiet: vēl dzīva brīves dziņa

ai bara asaras
ai sentimenta slienas
tas karavīram sen pie vietas vienas

kad himnu pavalkās kad bosu runas gaisīs
kad vecos mēslus tie pa vecam taisīs
bars atkal ieslēgs veco purkšķu rores
un bosus lamās: tauta jums pie šņores!

bet bosi ieņirgs savā treknā vaigā
un kodēs baru lai pie urnām staigā
lai balso tā kā programmēti burti
ar laimes programmām kam tikai 300 burti

tā bara dziņa – lai tā prātus duļķo
lai jaunas partijas no jauna baru muļķo
lai galva teļļukā un pakaļa pie beņķa
lai klausa visam kas no Pirmā Jeņķa

lai prembulas auž peļ blēžus ostā
lai bērnus pazudina amorālā postā
lai naidu ģenerē lai izprovocē ķildu
ar krieviem kaimiņos tā apkaunojot Mildu

kur vērtības? vien megabodes preces…
kur varoņi? vien piemiņa un sveces…
kur patrioti? tikai dziesmas shēmas
kā baru noturēt lai purkšķ pie katras tēmas

ai bara asaras
ai sentimenta slienas
tas karavīram sen pie vietas vienas

un tauta dziest līdz nāvei skumdināta
tās prātu viļ lai nenāktu pie prāta
lai neturētos tā pie Čaka Raiņa
lai pauros perverss sekss un dzimummaiņa

lai indē pārtika un blīvi gandēts gaiss
lai bendē bērnus Mozaīka ‘spaiss’
lai tēvu nav – vien bomži biznesmeņi
lai viss tai līmenī kur petenes un peņi

jau vilnis devītais maļ skaidru dziesmu Rojā
maļ arī Saulkrastos: iet mūsu tauta bojā
jo bērnus nemīlam jo gļēvi esam vīri
par dvēs’lēm nedegam vien nodokļiem un īri

un tā mēs izmirsim vēl padurstīs kāds muslims
un pelnīti jo gars mums slims, ne pusslims
būs Latve zona negodās kur dzeju
bet kaklakangarus un nacionālo geju

ai bara asaras
ai sentimenta slienas
tas karavīram sen pie vietas vienas

kas grib būt muļķots – piedalās lai spēlē
lai muļķo to – kā ierasts – latvju mēlē
ikvienu, kas ar bendēm svētkus svinēs
to mana miņa turpmāk nepieminēs

bet rīt būs miers rims purkšķu muca mirkli
ik karogs kļūs par brīves laivas irkli
un mirkli dziesmu rūks ik izpūtējs ar baudu
bet parīt atkal ‘prrr’ ar pilnu jaudu

ai bara asaras
ai sentimenta slienas
tas karavīram sen pie vietas vienas

/17.11.2013/

*********************

2. Balāde zilbei: veltījums Lata piemiņai
(Balāde veltīta Latvijas okupācijas režīma latviešu iznīcinātajam latam)

Kam mums zārku, kapu platu?
Arī izvadītājs lieks…
Eiro kloākā laiž LATU -
Vāks tai pāri – pieclatnieks.

Kas ir “LATvietis” – vien skaņa?
Kļūs nu “vietis” – kam ta kas?
Tāpat notruls “vietim” maņa,
Kas viņš tāds uz planētas.

Kas ir “LATvija”? Vien burti?
Paliks “vija” – vēl tak skan!
Sadegs LATI gunī kurti,
Kurā degt būs tev un man.

LATS ir zilbe – LATS nav nauda.
Izčuksti! Vai jūti pats?
Tavas latvietības jauda
Vienā zilbē tverta – “LATS”.

Arī eiro nauda nebūs -
To kā spožas važas kals.
Latvju mūžu krusts un rēbuss -
Mirt vai dziedāt, kad lūzt balss.

Nemirsi – tā vēl tik tūska.
Vēl ne nāve sirdī lod…
Gudrība kā Dieva čūska
Tev pa zilbei zīmes dod.

Noglabā ar viedu ziņu
Vienu LATU sev zem sirds.
Dainu lūgsnu dzīpariņu
Dievup laid, lai irdz un irdz.

Tos, kas nodeva, tos gandēs.
Dieva vārds kā zobens dzels.
Pāri mūdžu pīšļiem skandēs
LATA sudrabs – Mildas dzelzs.

LATS ir zilbe – LATS nav nauda.
Izdziedu… Ai, krūtis plēš.
Man nav bail no eiro drauda.
Būšu LATS, kaut mani dzēš.

Būšu mirga, rēgs vai ēna,
Būšu dzīvs, kaut sacīs: beigts.
Būšu LATS – kā nāve lēna,
Vārds ar lūpām nepateikts.

Kliegs tie: naids tur viņu varā!
Neticiet, ja zvēr kāds pat.
Šajā mīlestības karā
“Vietis” būšu es un “LAT”.

LATS ir zilbe – LATS nav nauda,
LATS nu kaklā kamoliņš…
Latvi Dievs kā segu auda…
Neirs tā! LATS – es, tu, viņš.

/24.12.2013/

*********************

3. Страна которую опустили… [Valsts, kuru izpostīja…]

На полях не лучится солома.
Чахнут нивы — здесь нечего красть.
Всё сжирает, как тело саркома, —
Кровожадная хищная власть, —

Нацепили овечие шкуры,
Под «фанеру» поют соловьём, —
Нет бездарней и злей диктатуры, —
С каждым днём мы её познаём…

Как скоты, бродят пьяные урки,
Распальцовкой пугая народ.
А бомжи рыщут в урнах окурки,
И помойки трясут до испод…

Прип:
Кое-где ещё теплятся хаты,
Зреет гречка, пшеница и рожь,
Отойдут латыши в резерваты,
Как индейцы. И их не найдёшь…

Пьют детишки заразное пиво,
Не скрываясь, под пьяный галдёж.
Пьёт-гуляет, дымит горделиво
Закумаренная молодёжь…

Нитки дёргает радостный Сорос,
Расслюнявив щербатую пасть, —
ВСЁ горит, и, в огонь этот хворост
Тащит, с песней, продажная власть…

Сигареты куют из махорки —
Захимичены запах и вкус.
Люди мрут, как букашки от хлорки.
Здесь бы умер воскресший Иисус!..

Прип:
Кое-где ещё теплятся хаты,
Зреет гречка, пшеница и рожь,
Отойдут латыши в резерваты,
Как индейцы. И их не найдёшь…

Заграница пихает продукты;
Пиво, водка — из той же бадьи.
Захимичено ВСЁ, — даже фрукты —
Дело «фруктов» из властной ладьи…

На полях не лучится солома.
Поросли сенокосы быльём.
Что народу найти против лома?
Как покончить с продажным жульём?…

Собирая скупые пожитки,
Убегая туда, где светло, —
Пообтрясаны люди, до нитки.
Кровью харкая, гаснет село…

Прип:
Кое-где ещё теплятся хаты,
Зреет гречка, пшеница и рожь,
Отойдут латыши в резерваты,
Как индейцы. И их не найдёшь…

/18.11.2013/

*********************

4. Война за детские души  [Karš par bērnu dvēselēm]

Борьба это когда нет воды
Но ты продолжаешь пить
Борьба это когда нет жизни
Но ты продолжаешь жить

Борьба это когда нет хлеба
Но в глазах еще осталась соль
Борьба это последняя радость
Побеждающая боль

Борьба это когда нет уже света
Но ты все видишь и целишь взор
Враги когда целятся в спину
Но ты попадаешь в упор

Всем воинам время сблизить плечи
Кресты горят как мечи или свечи
Ей, мужики из моря и суши
Идет война за детские души
Уродует дьявол народ
Идет война – война за род

Борьба это когда тебя ненавидят
Но ты продолжаешь любить
Когда кончились силы
Но ты продолжаешь бить

Борьба это когда дух твой ломают
Но в бою невредим ты и цел
Когда ты уже в коме
Но не опускаешь прицел

Борьба это когда тебя уже сбили
Но ты встаешь и дерешься как псих
Когда теряешь память
Но никогда не забываешь своих

Борьба это когда даже мертвый
Ты поднимаешь свой меч
Борьба это вставать всегда первым
И всегда последним лечь

Всем воинам время сблизить плечи
Кресты горят как мечи или свечи
Ей, мужики из моря и суши
Идет война за детские души
Уродует дьявол народ
Идет война – война за род
Всем воинам время сблизить плечи
Кресты горят как мечи или свечи
Ей, мужики из моря и суши
Идет война за детские души
Уродует дьявол народ

/11.11.2013/

*********************

5. Zilā pasaka
[Lirikas pamatā ir 1990-o gadu sākumā ASV geju žurnālā publicētās K.Streipa vēstules par piedzīvojumiem toreiz „tumsonīgajā” Latvijā]

piedzimst Maigons Amerikā
demokrātijā kur var
būt par tikumības sargu
un par izvirtības ar

psiholoģijā tēvs doktors
grāmatās tik dziļš tā skats
ka nemaz ar nepamana
cik no dēla tāls jau pats

citātiem viņš dēlu māca
citātiem viņš dēlu bar
tomēr pilngadības dienā
Maigons uzsauc: pietiks ar

iejūsmots par patstāvību
Maigonis pie jūras trauc –
kāpu ēnā divi vīri
mīļvārdos viens otru sauc

Maigons aizbāž pirkstiem ausis
skatu debess klajos ceļ –
mākonis kā pūkains dibens
mīksti zilo zilgmi šķeļ

augstskolā  jau Maigons studē
būdams pamatīgi zils
izdod žurnālu priekš gejiem
‘Kaligulas seksa stils’

reiz sr draugu tēva mājās
Maigons vārda dienu svin:
redzi tēt – mans mīļais draudziņš
tētis atbild: velns viņ’ zin

izskolojies Maigons augsti
jūt ka senču balss to sauc
ne vien ezeri kur zili –
cerams arī zilo daudz

Rīgā atmoda jau valda
taču zilie šķiet vēl dus
Maigons medīdams sev draugu
studē ielās dibenus

kādai partijai ir kongress
Maigons tajā ielūgts ar
saņem dūšu prasa vienam:
kur te zilos sastapt var?

pasmaida tam svešais maigi
kā vien zilie smaidīt mēdz:
mums kopš komunistu laikiem
viss joprojām konspirēts

partijai kad saiets galā
Maigoni sauc priekšsēdis:
man par jums jau pastāstīja
stundu vēl un būs jums viss

kādā dzīvoklī kā pilī
Maigons beidzot atvests tiek…
ai kāds gods – pats Domes spīkers
viņam bikses novilkt liek

plikām pakaļām un dejā
apspriež vīri karjeru:
izpalīdzi TV šefam –
redaktors rīt būsi tu

Maigons nav no Malēnijas
TV šefs vēl labs paties:
sveiciens tev no Amerikas
un ja vari pieliecies

debesis no ziliem zilas
Rīgā gaiss no ziliem zils
maigoņiem no malu malām
acu galā Rīgas pils

iekļūst Maigons deputātos
zilu miglu tautai pūš:
ja par prezidentu mani
vēlēsiet – būs vieglāks mūžs

tauta kā jau allaž kļūdās
maigoņus par kungiem vēl
zilo gājiens iziet ielās
muļķiem svētki – Dievam žēl

jau pēc gada tradīcijas
latvju tautā mainās ar
vīriets vīrieti drīkst precēt
un ja grib tad suni ar

visiem Rīgas pieminekļiem
atkailināts dibens tiek
un pat sēdošajam Rainim
Maigons pozu mainīt liek

zilie savā zilo zemē
ielās kopojas un dzied:
dibens mūsu laika seja!
tādi laiki – piedodiet!

paiet paaudzes vēl sešas
latvju tautas nav vairs te
Daugavu līdz pašai jūrai
migranti sauc Zilupe

ko šī pasaka tev māca –
to ka labāks būtu stils
radīt pēcnācējus tautai
un pēc tam var palikt zils
 
zili manas zemes lini
vai tu arī? ej nu zini

/1996/

*********************

6. Brīvība

ko meitene vijoli čīgā?
ko lūku pastalas min?
tie sapņi vairs nav tajā Rīgā
kur bagātie brīvību svin

uz tavām ak meitene stīgām
velk meldiju pusmēness loks
bet stacijas krātiņš Origo
ir templis kur dvēseles zog

ir mārketi brīvība baram
kur visi par zaldātiem taps
man – dumpīgā gūstekņa garam
šis rietumu standarts ir kaps

ak čīgā kaut dzejniekam vienam
kas dzēris lien pavārtē ciest
sen tautai laiks rāpot pa sienām
bet mēdiju melos tā dziest

viss cerētais liekas vien spoki
kam brīvdabas muzejā mist
nāk senču vijoļu loki
kā pātagas savējos sist

sit vienam – bet trāpa tik blusai
sit otram – bet tarakāns krīt
no tautiešiem palikusi
vien siekala rūgta ko rīt

no vienādo neliešu varas
no sūdiem ko reklamē
laiks atmodas vaiņagā karas
un spēka nav pateikt vairs ‘nē’

ak meitene vijoli spēlē
šī daina – vēl mijkrēšļa kakts…
pār Latviju svešādās mēlēs
nāk vervelēt mūdžu nakts

brīvība – mana cerētā lolotā
brīvība – svešu teologu skolotā

/2012/

*********************

7. Atgūsim mēs mīļoto [Par nolaupīto valsti]

bij atmoda, bij ugunskurs, bij silti
ceļš vaļā bij, bij aizām pāri tilti
nu tilti deg, to ugunī tu salsti
tev nolaupīja tavu mīļo valsti

nolaupīja mīļoto

tev tavā mēlē melus pierādīja
ka labi būs, ka agrāk slikti bija
nu nabags tu, vien sapņu mieles smalsti
tev nolaupīja tavu mīļo valsti

nolaupīja mīļoto

ne zemes tev, ne bērnu sejās smaidi
bet tu kā muļķītis – vēl gaidi, gaidi
tik ugunīgi sāp – līdz kaulam kalsti
tev nolaupīja tavu mīļo valsti

nolaupīja mīļoto

pret cilvēcību un pret tavu gribu
zog Latviju, sit krustā mīlestību
ja cilvēki viens otram būtu balsti
neviens mums nenozagtu mīļo valsti

nenozagtu mīļoto

pat zvēri draudzīgi top ugunsgrēkā
tie nāk pie upes, kopā smeļ pēc spēka
ko sirdi gļēvs kā dubļu piku valsti
vien kopā atgūsim mēs mīļo valsti

atgūsim mēs mīļoto

/29.01.2012/

*********************

8. Ai, LatvijЯ
http://www.youtube.com/watch?v=3pCV41Pzego
(Vakar klaiņoju pa sava mitekļa apkaimes romantiskajām ieliņām un bildēju neparasto. Atgriezies pie saviem un Krišjāņa Barona vārtiem, pamanīju pretējā pusē pienākam bomzīgi košā svīterī un kājām skaļi bradājam metāla dzērienu bundžiņas. Garām čāpoja kāds “kolēģu” pārītis, arī bomzīši. Tie piestāja un arī parakājās konteinerī. Kādā pudēlē vēl bija palicis kāds padzēriens. Bomzīte to piebeidza un pavaicāja košajam svīterim, ko viņš tik skaļi tās bundžiņas bradā. Košais svīteris atbildēja, ka tagad šamo metālu kilogramā pieņem par tik un tik. Bomzīte pateicās par padomu un teica, ka “mūžam neaizmirsīs”. Saruna notika Latvijas Izmirātu valsts valodā, kas, kā zināms, ir bomziešu valoda.

Visu šo košo tikšanos trāpījos iemūžināt telefonā. Fiksētajam apakšā paklāju savu “Ai, LatvijЯ” country versiju. Manuprāt, sanāca koši un trāpīgi. Jo šis režīms mūs visus aizvien vairāk stūrē mēslu konteineru vai prombēgšanas virzienā. K.Dimiters)

Uz lēģeriem mūs komunisti dzina,
un varmācīgi ņēmās pārkrievot,
Nu pašu zemē brāļi iznīcina,
kas amatus un naudu nozagt prot.

Kas brīvība, spriest bezdarbniekam grūti,
 lai kartupelis, ūdens malks lai spirgts,
No tribīnes, kas auro pilnu krūti,
nav brālis mums, bet svešķermenis ir.

Ai Latvija, tu manā sirdī rēta,
ai mana tauta, jāta čakarēta,
Ja gribi brīvību, to točkās tirgo kannām,
ja gribi aizmirsties, no Jāņiem dzer līdz Annām.

Par bāreņiem lai paceļam šo kausu,
Par pensionāriem, izmisums ko grauž,
Ne varenajiem acu ir, ne ausu,
no mūsu nelaimes tie savu laimi auž.

Cik bezgalīgas sāpju kausam dzīles,
to nodzērusies, māte pastāstīs,
Es mīlu Latviju, bet vai tā mani mīlēs,
vai varas nozagta, vēl bezcerībā dzīs.

Ai Latvija, tu manā sirdī rēta,
ai mana tauta, jāta čakarēta,
Ja gribi brīvību, to točkās tirgo kannām,
ja gribi aizmirsties, no Jāņiem dzer līdz Annām.

Lai dzīvo ubagi un pazemoto kārta,
lai dzīvo pakritušie dzimtās grāvmalēs,
Mums latvju zemes dubļi sejas vārta,
 jo sirdsapziņai dubļi esam mēs.

Kā akli sikspārņi mēs tumsā zinām ceļu,
kaut spirts un kartupels vien galdā celts,
Mums pieder Latvija, ne saujai treknu meļu,
un laimes pīšļi reiz būs mūsu zelts.

Ai Latvija, tu manā sirdī rēta,
ai mana tauta, jāta čakarēta,
Ja gribi brīvību, to točkās tirgo kannām,
ja gribi aizmirsties, no Jāņiem dzer līdz Annām.

*********************

9. Сияет над банком табло [Staro virs bankas tablo]
http://www.youtube.com/watch?v=Ih1hpoLinFg
Человек ты, зверь или птица,
Маршрут нам всем — заграница
Гражданин или призрак — не важно

В царстве нашем бумажном

Латыш ты, грузин или русский
Свернем с базара в путь узкий
Путь широкий — лбами об стену
Друзьям своим шлемы надену

Беги если больно что врали
Что кинули, обокрали
Не можем систему ослабить
Обречена всех она грабить

Во свете иностранных лезвий
Нельзя все снести если трезвый
Водка, наркотики, петли…
Стоит об этом петь ли?

На фоне геноцида чисты
В парламенте только гашисты
Проиграли мы День победы
Не плачьте в могилах, деды

Любить страну небезопасно
Свободных накажут — нам ясно
Баранов режима творили
В электорат из людей превратили

Банкстерам выгодны войны,
Рубить на повал край наш хвойный
Детей чтобы тут не рожали,
Папуль как зверей чтоб сажали

Пиджаки над железными телами
Не народными заняты делами
Все банкстеры тут полиглоты
Зеркало гикнуло “кто ты?”

Кто я — ангелы знают…
На родном политики лают
Говорю: надо жить всем дружно
Они: нам это не нужно

Refr.1
Сияет над банком табло
“Меняем народ на бабло”
Беженец — неизбежность народа
В системе свободы сброда

Refr.2
Волею народа как танком
Разнесем это табло над банком

/07.03.2012/

*********************

10. Parkeris par 600 latiem

bankas prezidenta parkerī par 600 latiem
var pakārt sirmgalvi aiz sudrabainiem matiem
un viņa klibo suni pakārt līdz
pie sevis svinīgi tiem čukstot: dies’ palīdz

var viņa šlipsē iesiet invalīdu greizu
ar visiem ratiņiem kā lieku nepareizu
kas neko nelūdz vairs – tik mēmi trīc
kā sauju drupačas tam sviežot: dies’ palīdz

var viņa kurpē stūķēt bārenīti dažu
un Lētas upē prom tos pludināt bez bažu
caur miglu kas tos maigi tīs kā zīds
vien pakaļ laižot saldu: dies’ palīdz

var viņa limuzīnu bezgaldārgu smalku
aiz līdzjūtības ņemt par katafalku
un bomžu mirušo, kas plasta maisā tīts
uz kapiem aizgādāt ar drēgnu: dies’ palīdz

bet var lūk tā – ņemt prezidentu gūstā
un iesiet balonā līdz galam nepiepūstā
un zemu laist pār ļaužu graustiem drūmiem
pār viņu likteņiem un izmisuma dūmiem

trīs dienu laist trīs mēnešu trīs gadu
līdz beigs tas iemiesot starp savējiem de Sadu
līdz gaisu izlaidīs ar gaisa pūsli kopā
un raudot atzīsies ka savtīgs bijis lopā

bet vai kas mainīsies? nu nemainīsies taču
vai maz ir vēsturē tik pamācošu traču?
tas dārgo parkeri varbūt kam uzdāvinās
un atkal dies’ palīdz’ un atkal: veči tinās

/2000/

Avots:
http://www.nebruks.lv/

Informācijas aģentūra
/16.01.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Rīgas bāriņtiesa apmelo vecākus un veic nežēlīgu agresiju pret bērniem

Aivars Krasnogolovs, Arnis Kauķis, Sandra Meldere

Aivars Krasnogolovs, Arnis Kauķis, Sandra Meldere

Rīgas bāriņtiesa (priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs) uz izdomātu „faktu” pamata 2013.gada pavasarī atņēma aizgādības tiesības Aleksejam un Svetlanai, kuri vairākkārtīgi tika atzīti par savu bērnu klašu labākajiem vecākiem un kuru kārtīgumu apliecina daudzi liecinieki (par to pārliecinājos arī pats personīgi, tiekoties ar viņiem). Alekseja un Svetlanas bērni (trīs meitenes: 6, 8 un 11 gadi) tika aizvesti no skolas un tika ievietoti bērnunamā „Marsa gatve” ( http://www.marsagatve.lv/ ; vadītājs – Arnis Kauķis), kur tos regulāri piekauj, terorizē un kur vienai no meitenēm pat ir bijusi salauzta roka. Neviena institūcija uz šiem ārprātīgajiem faktiem nereaģē un bērnu, kuri ģimenē bija mīlēti, pilnīgi nodrošināti, laimīgi un nepazina bēdu, mocības turpinās. Pēc izņemšanas no ģimenes  ļaunprātīgie ierēdņi (Rīgas Bāriņtiesas locekle Sandra Meldere (p.k.290975-11738) un „Marsa gatves” psiholoģe Olga Vlasenko ( Latvijas profesionālo psihologu asociācijas Informācijas koordinators; http://lppapsihologi.lv/lv/reg/102-vlasenkoru )) draudēja bērniem ielikt vecākus cietumā, ja bērni neapstiprinās, ka viņus vecāki esot situši.

Šāda veida apzinātas preteklības no sociālo dienestu un bāriņtiesu puses nav nekas jauns, šāda prakse ir plaši izplatīta Latvijā un valsts institūcijas (pirmkārt Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un prokuratūra) apzināti piever uz to acis un piesedz tās, ignorējot cietušo sūdzības un formāli uz tām atrakstoties, tomēr šis gadījums ir īpaši cinisks un nekaunīgs, jo vecāki vārda burtiskā nozīmē ir gandrīz ideāli un nevainojami. Lielākai daļai vecāku, kuri krīt par bāriņtiesu juridiski-birokrātiskā terora upuriem tomēr ir kāds, kaut vai neliels trūkums (kas ne mazākā mērā neattaisno patvaļu, bet kas tiek izmantota par sliktu vecākiem) un viņu aizsardzības spējas pret ļaunprātīgu ierēdņu patvaļu ir ierobežotas. Šai gadījumā par ļaunprāšu patvaļas upuri krita nevainojami, cīnīties spējīgi vecāki.

Parasti, pirms publicēt kādus materiālus par bāriņtiesu zvērībām, nākas tērēt gana daudz laika, lai iepazītos ar notikumu apstākļiem, izlasītu, izanalizētu un daļēji pārbaudītu pieejamos lietas dokumentus un ne vienmēr, dažādu iemeslu dēļ, šādus gadījumus var publicēt. Iepazīties ar šādu lietu materiāliem ir gana grūti un darbietilpīgi, jo dokumentu ir daudz, tie nav sistematizēti, cietušie vecāki nespēj skaidri un viegli saprotami izklāstīt notikušo un ir grūti atšķirt, kur dokumentos ir meli, kur tendenciozi sagrozījumi, bet kur kāds patiesības grauds. Šai gadījumā vecāki šo problēmu ir atrisinājuši un paši sagatavoja dokumentus, kur tas viss skaidri, gaiši un jebkuram saprotamā veidā ir aprakstīts. Daļu no šiem materiāliem (iesniegumus policijai par krimināllietas ierosināšanu pret ierēdņiem) publicēju 1:1.

1. Iesniegums „par kriminālprocesa uzsākšanu sakarā ar Rīgas bāriņtiesas lēmuma Nr.1-6/1311 administratīvajā lietā Nr.3-5/212-2013 viltošanu”:
http://www.mediafire.com/download/o5zv8v61363g7h7/Rigas_barintiesas_patvala_Lautas_sudziba_05112013.doc

2. Iesniegums „par kriminālprocesa uzsākšanu sakarā ar Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja A.Krasnogolova “Paskaidrojumu Nr.BT-13-8792-nd  no 16.07.2013” viltojuma faktu administratīvajā lietā Nr.A420409313”:
http://www.mediafire.com/download/82i13tgv5y8698q/Rigas_barintiesas_patvala_Lautas_sudziba_13112013.doc

Ar šiem dokumentu saturu obligāti vajadzētu iepazīties katram vecākam, katram, kuram ir vai var būt problēmas ar sociālajiem dienestiem un bāriņtiesām un katram, kurš vēlas izprast kādā veidā Latvijā tiek realizēts birokrātiski-juridiskais terors pret ģimenēm un bērniem. Šajos dokumentos vecākiem ir izdevies ļoti uzskatāmi parādīt sociālo dienestu un bāriņtiesu darbības metodes (to ka tieši tā arī notiek zinu pēc vairākiem citiem gadījumiem ar ko esmu iepazinies), saprotami atspēkojot tendenciozitāti, pārspīlējumus, izdomājumus un melus un tādēļ šis ir labs un efektīvs metedoloģisks paraugs, kā pretoties šādai agresijai un kā atmaskot to.

Man ir grūti lasīt šāda tipa dokumentus, jo roka neviļus pēc pistoles sniedzas. Kas gan tie ir par cilvēkiem un vai maz viņus par cilvēkiem var nosaukt?! Kādiem gan morāliem kropļiem ir jābūt, lai šādi izrīkotos ar bērniem?! Zvēri! Lopi! Deģenerāti! Un diemžēl šādi indivīdi Latvijas sociālajos dienestos, bāriņtiesās, psihologu – psihiatru vidū, prokuratūrā, tiesās un politiskajās aprindās (arī starp žurnālistiem) ir gana daudz.  Un viņiem ir dotas ļoti plašas pilnvaras izrēķināties ar cilvēkiem un nav nevienas institūcijas, kas reāli viņus kontrolētu un ierobežotu, pat vairāk, visas institūcijas, kam formāli jākontrolē un jācīnās pret šādām parādībām, piesedz šīs necilvēcības. Neviļus rodas jautājums: Vai tiešām vienīgais veids kā aizsargāt ģimeni un bērnus pret ierēdņu patvaļu šai pērkamo neliešu pseidotiesiskajā valstī ir sākt personiskās asinsatriebības un sabiedriskā kārtā izrēķināties ar šiem personāžiem un tiem, kas viņus piesedz?!

Informācijas aģentūra
/08.01.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 17 komentāri

Par valsts informatīvās telpas tehnoloģisko aizsardzību

00301_csKatrai patiesi neatkarīgai valstij ir nepieciešamas iekārtas un pakalpojumi aizsargātai interneta izmantošanai. Tas ir, nepieciešams dot iespēju cilvēkiem iegādāties telefonus, datorus un citas komunikāciju iekārtas, kuras garantēti ne uz kurieni datus nesūtītu. [Pašreizējās ASV un to ietekmes sfērā esošu korporāciju projektētās un ražotās komunikāciju iekārtas un programmas satur lietotājam slēptus moduļus, kas ļauj trešajām personām ar speclīdzekļiem tām pieslēgties, piekļūt visiem datiem, pārsūtīt tos un kuras regulāri, lietotājam nezinot, automātiski nosūta informāciju par iekārtas statusu, atrašanās vietu, saturu un satura izmaiņām]. Nepieciešams, lai amerikāņi [jeb jebkādi ārēji spēki] garantēti nevarētu iegūt datus no iekārtas, bet vietējie specdienesti to varētu izdarīt tikai ar lielām grūtībām.

Patiesi neatkarīgas valsts uzdevums ir pārvērst valsti par melno caurumu priekš ASV Nacionālās Drošības Aģentūras (NSA), [kura veic centralizētu datu savākšanu (tai skaitā visu e-pastu, sociālo tīklu informācijas, mobilo telefonsarunu, internetsatura u.c. "kontentu") no visas pasaules, kā arī to analīzi un izmantošanu, nepieciešamības gadījumā (protams tikai un vienīgi nacionālajās ASV un tās homoseksuālistu-pedofilu elites interesēs)].

Lai to panāktu, kā minimums nepieciešami operētājsistēmu kontroles līdzekļi un ugunsmūri, kuri pēc noklusējuma uzskata, ka sistēma ir slikta. Pašreiz ugunsmūri uzskata, ka pielikumi, iespējams, ir slikti, bet pati sistēma pilnīgi noteikti ir laba. Bet Snoudens pierādīja, ka tas tā nav un ka pati sistēma ir slikta.

Kādam ir jāpasaka ražotājiem un jāizkontrolē, lai uz iekārtām, kuras tiek izplatītas valstī, tiktu uzstādītu aizsarg moduļi, kuri bloķē datu nosūtīšanu. Tikai ar sertifikāciju šo problēmu atrisināt nav iespējams. Piemēram, ir organizācijas, kuras nodarbojas ar Windows, kuram ir 100 miljoni programmas teksta rindu, analīzi. Viņas to vien dara un par to saņem lielu naudu – caurmērā 100 miljonus dolāru gadā. It kā ļoti liela nauda, bet tas ir tikai 1 dolārs par koda rindiņu un par šādu naudu atrast pat tiešas spiegkomandrindas nav iespējams, kur nu vēl netiešas, kuras aktivizējas kompelektā ar citiem ārējas iedarbības faktoriem. Šādas lietas atsekot un sertificēt vienkārši nav iespējams.

Cits piemērs – BYOD (bring your own device) iekārtu esamība aizsargātā perimetrā. Korporācijām tā ir ļoti liela galvassāpes. Ir grūti nodrošināt informatīvo aizsardzību, ja katrs darbinieks var atnest uz darbu savu smartfonu un planšetdatoru. Šo problēmu risina dažādi, tai skaitā arī, liekot darbiniekiem likt uz saviem smartfoniem aizsarg programmas.

Valsts līmenī darbojas tieši tas pats princips. Mums pašreiz visur ir BYOD. Valstī tiek ievestas dažādas ierīces, kuras sertificē kas vien pagadās. Piemēram, saskaņā ar likumu skolu interneta trafiks tiek filtrēts, bet, tai pat laikā, smartfonā, ko bērns ņem līdzi uz skolu nekas filtrēts netiek.

Ja mēs gribam patiesi neatkarīgu valsti, tad mums ir nepieciešamas pašiem savas procesoru rūpnīcas, datoru operētājsistēmas, mobilo tālruņu operētājsistēmas, maršrutētāji (rūteri), interneta pārlūkprogrammas, ofistipa programmads utt. No vienas puses tas var šķist muļķīgi un neracionāli globālas darba dalīšanas apstākļos, bet prakse, diemžēl, rāda, ka tiem, ar kuriem mēs šo darbu „dalām”, ir savas intereses un ka viņi izmanto šīs tehnoloģiskās priekšrocības visas pārējās pasaules izspiegošanā. Prakse, diemžēl, ir parādījusi, ka viņiem nevar uzticēties un katram ir vajadzīga sava informācijas aizsardzības sistēma. Paskatieties, piemēram, uz ķīniešiem. Ne par velti ķīnieši ražo visu paši. Informatīvās telpas tehnoloģiskā aizsardzība ir ļoti sarežģīts un grūts uzdevums un, lai to realizētu, nepieciešams veikt līdzīgu izrāvienu kā Staļina laikā veiktā industrializācija.

Igors Ašmanovs, mākslīgā intelekta, programmēšanas un IT projektu vadības speciālists

Avoti:
http://d-russia.ru/igor-ashmanov-prevratit-vnutrennee-prostranstvo-strany-v-chernoe-pyatno-dlya-anb-da-eto-gosudarstvennaya-zadacha.html
http://nstarikov.ru/blog/35575

Informācijas aģentūra
/08.01.2014/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Eiro ieviešana – Latvijas likvidācija

00299_LEIROcietums2014.gada 1.janvāris ir eiro ieviešanas un otrās Latvijas Republikas likvidācijas datums. Kopš šī brīža Latvijas teritorija ir gandrīz pilnībā pievienota ES un tā faktiski ir kļuvusi par Eiropas Savienības Kapitālistisko Latvijas Republiku. Pilnīga Latvijas integrācija ES vēl nav notikusi, bet paredzams, ka šis process tiks pabeigts tuvāko 2-5 gadu laikā, tomēr galvenie patiesi neatkarīgas valsts atribūti Latvijai vairs nav.

Kopš PSRS un sociālistiskās sistēmas sagrāves Latvijas (kapitālistiskā) Republika jau pašos pirmsākumos bija butaforiska, no ārējiem (galvenokārt Rietumu) spēkiem atkarīga pseidovalstele, tomēr tai bija pietiekami daudzas formāli neatkarīgas valsts pazīmes, kas tās iedzīvotājiem deva teorētiskas un arī praktiskas iespējas izveidot patiesi neatkarīgu valsti.

Ja 1918.-1920.gadā Latvijā atradās pietiekami daudz zinošu un sevi upurēt gatavu cilvēku, kuriem izdevās izveidot savu valsti (tiesa gan, kroplu – kapitālistisku), tad 1990.-2014.gados nepieciešamais skaits noteiktas kvalitātes cilvēku neatradās un izdaudzinātā „neatkarība” palika uz papīra un praktiski izrādījās tikai efektīvs PR sauklis: cilvēku, vispirmāmkārtām krievu, apmuļķošanas līdzeklis. Par pirmo Latviju bija gatavi cīnīties un mirt daudzi latviski runājošie un viņi to arī darīja, bet otrās Latvijas aizstāvībai savas ērtās ikdienības komforta zonas robežas pārkāpa tik retais un arī tikai mazliet. Toties šo faktiskā patriotisma trūkumu aprobežotās un gļēvās latviski runājošo masas jo dikti kompensēja ar jaunajiem saimniekiem tīkamo un viņu visādi atbalstīto Padomju valsts, „krievu” un sociālistiskas sistēmas „tupu” lamāšanu.

„Neatkarīga Latvija” bija viena no galvenajām idejām ar kuru uz lūpām nacistiski orientētas aprindas ar lielu entuziasmu grāva Padomju Savienību. Tagad pēc fakta ir skaidri redzams, ka šis bija viltus sauklis. Prakse parādīja, ka latviski runājošiem nekāda neatkarīga Latvija nav vajadzīga. Prakse parādīja, ka latviski runājošajiem tāda neatkarīga Latvija ir pie vienas vietas. Prakse parādīja, ka latviski runājošajiem ir nospļauties uz neatkarīgu Latviju, ka viņi ir gatavi to apmainīt pret krāšņi iesaiņotas lētas desas šķēli un trulām izpriecām un ka viņi nav gatavi patiesi cīnīties par savu valsti. Toties iestāties vienalga kādos algotņos latviski runājošo vairums gan ir gatavi ar prieku. Pērkamu un aprobežotu bezprincipālu bezmugurkaulnieku bars – tāds ir ļoti bēdīgais eksperimenta „Latvija 1990-2014” secinājums, kurā ļoti gribētos kļūdīties.

Neatkarīga Latvija netika iznīcināta uzreiz. Tas notika lēnām un pakāpeniski. Ja par pirmajiem pēcpadomju gadiem cilvēki vēl var teikt, ka viņi nezināja, ka viņi tika apmānīti utt., tad turpmāk notiekošais ir atklāta un mērķtiecīga valsts iznīcināšana.

Sākumā tik iznīcināts un pa lēto izpārdots viss Padomju laiku  rūpniecības potenciāls (kurš nebija no mazajiem un izmantojot kuru Latvija varēja kļūt par patiešām plaukstošu valsti). Tāpat tika iznīcināti un izsaimniekoti kolhozi, kuri Padomju laikā nodrošināja ar pārtiku gana lielu daļu no Padomju valsts. Vērtīgāko daļu no izpostītā un sazagtā pa lētām naudām uzpirka skandināvu korporācijas un Latvija zaudēja savu ekonomisko neatkarību. Tā Latvijā sāka valdīt skandināvu bankas, mazumtirdzniecības ķēdes, komunikāciju uzņēmumi un citas „lielā brāļa” organizācijas. Un arī masveida Latvijas mežu izciršana turpinās „gādīgo aizbildņu” vadībā.

Drīzumā pēc „neatkarības” atgūšanas Latvijas atjaunoto likumdošanu sāka pielāgot ES standartiem. Par valsts teju galveno mērķi tika pasludināta iestāšanās ES (tas ir tikko „izcīnītās” neatkarības labprātīga atdošana). Sākumā to darīja klusiņām, publiski par to pārāk plaši nerunājot, bet, jo sekmīgāk likumdošana tika pielāgota un jo tuvāk nāca iestāšanās datumus, jo atklātāk par to tika runāts.  Visbeidzot Eiroreferenduma (par Latvijas iestāšanos ES) propagandas kampaņa aizsniedza katru un, neskatoties uz to, ka vairums no teiktā bija maldināšana un meli, galvenā doma par atteikšanos no iepriekš tik izdaudzinātās neatkarības idejas izskanēja pietiekami skaidri un skaļi.

Cilvēki par to nobalsoja. Un, lai gan ir pamats uzskatīt, ka referenduma rezultāti tika brutāli viltoti un reāli Latvija nobalsoja pret iestāšanos ES, tomēr tas, ka neatradās pietiekams cilvēku skaits, kuri būtu gatavi reāli cīnīties par savu valsti, ir neapstrīdams fakts.

Eiropas Savienībā Latvijas neatkarības graušana un visas sabiedrības iznīcināšana turpinājās ar jaunu sparu, arvien vairāk sašaurinot vietējās valsts varas iespējas, samudžinot likumdošanu, izspiežot vietējas izcelsmes produktus, idejas un risinājumus, slāpējot vietējo ražošanu, veicinot depopulāciju un realizējot arvien jaunas ES praktisko standartu ieviešanas reformas. Un to visu darīja (un turpina darīt) nevis iesūtīta ES okupācijas administrācija, bet gan vietējais latviski runājošu fašistu -  kleptomānu birokrātiskais slānis, kurš savas darbības piesedz ar nacionālu, asi antikrievisku un antipadomju retoriku. Kā pēdējais nozīmīgais šo nelietīgo noziedznieku veikums pret Latvijas valstiskumu ir pievienošanās ES fiskālās disciplīnas līgumam un  eiro ieviešana, kas vienlaicīgi ir arī kā pēdējā nagla neatkarīgas Latvijas zārkā.

Eiro ieviešana jo skaidri parādīja, ka Latvijas problēma nav tikai tās zaglīgajā, zemiskajā, stulbajā un nelietīgajā elitē, bet arī vairumā Latvijas cilvēkos un viņu spriestspējā. No vienas puses nacistiski orientēti lāpu gājieni pulcē tūkstošiem cilvēku un nacistiski orientētas partijas iegūst lielu daļu vēlētāju balsu, bet tai pat laikā nav neviena, kas pa īstam aizstāvētu kaut vai tikai savu nacionālo valsti no iznīcināšanas.

Valsts tiek iznīcināta, bet neviens neiziet ielās, neviens nededzina mašīnas, neviens netvarsta un neizrēķinās ar valsts nodevējiem, kuri neslēpjas, visiem ir zināmi un pat no tā nekautrējas. Viņi mierīgi braukā lepnos braucamrīkos un biezā slānī rēgojas TV ekrānos un „privātās dzīves” tipa lapelēs.  Nevienu nemulsina viņu meli. Visi zina, ka viņi melo, visi zina ka viņi ir nelieši un korumpanti, bet nekas nenotiek. Visiem viss ir vienalga, visi „domā pozitīvi” un turpina arvien dziļāk slīgt mēslu dūksnājā.  Un cilvēkus pat nemulsina tas, ka ir iznīcināta izglītības sistēma, ka bērni nepārtraukti un intensīvi tiek apstaroti ar lielām debilizējošas informācijas devām, ka augsti stāvošas pedofilijā pieķertas amatpersonas (tai skaitā 2 bijušie premjerministri !!!) paliek nesodītas un ka masveidā notiek nežēlīgi un ciniski amatpersonu noziegumi pret bērniem. Nākamais, kas mūs sagaida Eiropas Savienībā un kam pamazām pa kluso augsne jau tiek gatavota, ir obligāta bērnu apmācība seksuālās izvirtībās gan skolās, gan arī pat bērnudārzos (pirmā lakstīgala te ir t.s. ”viņķeles grāmatiņa”), prostitūcijas legalizācija, homoseksuālistu „laulību” legalizācija, vārdu „māte” un „tēvs” aizliegšana, aizstājot tos ar vārdiem „vecāks1” un „vecāks2” (lai „nediskriminētu” homoseksuālistu „ģimenes”), kā arī pedofilijas un incesta legalizācija.

Eiro ieviešanu (un Latvijas galīgu iznīcināšanu) veica ne tikai mazskaitlīgā pērkamā elite, bet to praktiski veica ļoti daudzi Latvijas iedzīvotāji, kuri pārprogrammēja programmas un iekārtas, pārlīmēja cenas, veidoja komunikāciju materiālus un veica citus sīkus tehniskus eiro ieviešanas darbiņus. Un neatradās neviens, kurš aicinātu uz pretestību eiro ieviešanai, kurš boikotētu eiro ieviešanu, kurš sabotētu to, kurš dedzinātu jaunos eiro un atteiktos tos izmantot vai kā savādāk pretotos savas valsts iznīcināšanai. Latviski runājošie kā aitas draudzīgā darbībā un bezdarbībā pieņēma pēdējā nozīmīgā savas valsts atribūta iznīcināšanu, tādējādi parādot sevi kā bezmugurkaula kalpa dvēselītes ar kurām var pilnībā nerēķināties.

Tai pat laikā uz iznīcinātās valsts kapa turpinās mēra laika dzīres, visapkārt rīb salūti un pūlis tiek barots ar salkanām pseidopatriotu pseidonacionālām runām, kuras pagaidām vēl tiek teiktas latviešu valodā. Bet cik ilgi vēl?! Ilgi vairs ne, kaut vai tādēļ, ka  šis teātris ir pārāk dārgs, neefektīvs un izšķērdīgs tik nožēlojami mazspēcīgai un mazskaitliskai publikai.

Ivars Prūsis
/03.01.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 16 komentāri

Ietekmīgs ES politiķis asi kritizē Baltijas politikāņu rusafobiju

Migels Anhels Martiness Martiness

Migels Anhels Martiness Martiness

Eiroparlamenta viceprezidents asi izteicās par Baltijas valstu politiku, kura jau sen ir bēdīgi slavena ar fobijām (tai skaitā iracionālām, aprobežotām un bērnišķīgām) attiecībā pret Krieviju.

Baltijas valstu politiķi nepārtraukti činkst un žēlojas par pašu izdomāto „padomju okupācijas” drausmīgo ciešanu slogu un traumējošām bailēm pēc tās. Sākumā šāda „upuru mentalitāte” no ES kaimiņu puses tika uztverta ar līdzcietību un sapratni, tomēr visam ir savs mērs un visam ir savas robežas.  Pēdējā laikā šīs vienveidīgās žēlabas ES politiķus sāk patiesi kaitināt. Galu galā, lai kā arī nebūtu, jau ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai slimīgās traumas būtu sadzijušas, ja vispār tādas bija. Pie tam tas jo īpaši dīvaini izskatās uz ļoti veiksmīgas Baltijas valstu un Krievijas ekonomiskās un kultūras sadarbības fona.

2013.gada beigās Briselē notikušajā Krievijas – ES forumā Eiroparlamenta viceprezidents Migels Anhels Martiness Martiness asi kritizēja Baltijas valstu rusofobijā balstīto iekšpolitiku un ārpolitiku. Jāatzīmē, ka spāņu politiķa biogrāfija neļauj potenciālajiem oponentiem atkratīties no viņa teiktā, izmantojot trīs Baltijas politikāņu iecienītākās standarta klišejas un dežūrfrāzes:  „Maskavas roka”, „Kremļa rupors” un Putina marionete”, jo neviena no šīm birkām Eiroparlamenta vicespīkerim neder.

Vītauts Lansberģis, Inese Vaidere

Vītauts Lansberģis, Inese Vaidere

Jaunībā Martiness patiesi, nevis tikai pagātnes atstāstījumos, cīnījās ar totalitāro Franko režīmu un sēdēja par to cietumā, atšķirībā no tādiem saviem Eiroparlamenta kolēģiem kā Vītauts Lansberģis (Lietuva) vai Inese Vaidere (Latvija), kas bija aktīvi komjaunieši un komunistiskās partijas biedri, bet tagad ar fanātisku dedzību stāda vienlīdzības zīmi starp nacismu un komunismu.

„Kur jūs rakstījāt savas disertācijas? – viņus uzrunāja Martiness. – Vai jūs tās rakstījāt Austrumberlīnē? Vai jūs aizstāvējāt savas disertācijas Maskavas Universitātē? Laika posmā, kuru jūs dēvējat par šausmīgāko laiku vēsturē? Un vai jūs nebijāt daļa no tā briesmīgā režīma, kurš pakļāva sabiedrību tādiem apstākļiem?” Un, patiesi, „apspiestie” nebūt neizskatās tik apspiesti kā tiek stāstīts.

Eiropā pašreiz nav pieņemts izteikties tieši un parasti politiķi izsakās daudznozīmīgi, izmantojot miglainas asociācijas, kas ļauj dažādi interpretēt pateikto. Tāpēc jo vairāk uz šāda ES politiķu uzvedības standarta fona izceļas spāņu politiķa asais tiešums ar ko viņš kritizēja jauno ES dalībnieku uzvedības paradoksus.

Martiness norādīja uz Baltijas valstu politikas neloģiskumu un neracionalitāti, kas jau ir diagnosticējamas kā zemapziņas bailes no realitātes. „Mēs uzskatām, ka būt par eiropieti nozīmē būt racionālam. Nav nekas iracionālāks kā šis [Baltijas valstu] neuzticības veids Krievijai,” savu neizpratni pauda vicespīkers.

Bet tālāk, priekš īpašiem nesaprašām, lai nebūtu izlikšanās, ka teiktais neattiecas uz viņiem, bet gan uz kādu citu, Martiness turpināja: „Tas ir tas, ko es saku latviešiem, lietuviešiem un igauņiem: Kā jūs vērtējat savu nozīmīgumu Eiropas Savienībā?  Vai jūs domājat, ka esat nozīmīgi ar to, ka esat apsēsti ar ideju būt par sava veida cietoksni [krustnešu bruņinieku pilīm Krievzemes pierobežā] un nepārtrauktriem provokatoriem attiecībā pret ļoti lielo un mums ļoti vajadzīgo kaimiņu?!” Aiz šī retoriskā jautājuma ir dzirdama frāze: „Jūs mums traucējat ārpolitikā.”

Eksperti secina, ka šos asos Eiroparlamenta viceprezidenta vārdus var uzskatīt kā oficiālu Briseles atbildi uz „Gributskaites buferi” un specifisko lietuviešu „Austrumu partnerības” interpretāciju, ko Viļņa pus gadu aktīvi lobēja visas savas ES prezidentūras laikā.

Atsevišķi tika pieminēta Lietuvas prezidente – doktore Gribuskaite: „Pirms dažām dienām es teicu Lietuvas prezidentei:  Es saprotu, ka vieglāk ir runāt par ienaidniekiem, par jūsu vēsturi u.tml. Daudz grūtāk ir pateikt: paskatīsimies, kā varam palīdzēt sakārtot attiecības. Citādi neviens ar jums nerēķināsies. Jūs esat vienīgie, kas spēj reāli dot ieguldījumu  tilta radīšanā starp mums. Un mums ir nepieciešams šāds tilts. Jums ir jāizlemj, vai vēlaties būt nozīmīgi ES vai nevēlaties.”

Citiem vārdiem sakot, ir jāpārstāj dzīvot pagātnē [kas ir ļoti raksturīgi daudziem latviski runājošajiem], ir jāpārtrauc antikrieviskā histērija [kas ir ļoti izdevīga uz visas pasaules rēķina parazitējošajiem amerikāņiem] un ir jāpāriet uz šodienu.

Pilns Migela Anhela Martinesa Martinesa runas teksts Krievijas – ES forumā

„Cienījamie konferences dalībnieki!

Es vēršos pie jums ne tikai kā Eiropas Paramenta viceprezidents, bet arī kā Eiropas vēstures nama izveides projekta viceprezidents. Šis nams tiks atklāts nākošgad, Pirmā pasaules kara sākuma 100. gadadienā. Muzeja ēka atrodas parkā blakus Eiropas Parlamenta ēkai. Tas ir aizraujošs, tomēr arī ļoti pretrunīgs projekts. Visbeidzot vēršos pie jums kā Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūta universitātes Goda doktors.

Daži no mums – tie, kuri sevi uzskata par marksistiem, — spēj labāk cits citu saprast. Mēs zinām, ka katra vēstures nodaļa sevī nes iepriekšējās nodaļas nospiedumu, kā arī satur norādes par to, kas gaidāms nākošajā nodaļā. Šobrīd mēs atrodamies tajā vēstures lappusē, kura ietver aukstā kara laika nospiedumu. Tomēr tā satur arī dažus nākošās nodaļas elementus – nodaļas, kas tiks veltīta globalizācijai, kuras gaitā 8-12 globālie spēlētāji uzņemsies atbildību par miera nodrošināšanu un sociālā progresa virzīšanu visā pasaulē.

Pārejot pie nākošās nodaļas, daudziem no mums savā apziņā ir jāiznīcina aukstā kara laika paliekas. Manuprāt, Aukstā kara paliekas mazāk traucē ASV iedzīvotājiem nekā cilvēkiem Eiropā.

Sakot vārdu „Eiropa”, es ar to domāju Eiropas Savienību un Krieviju, kā arī valstis, kuras atrodas starp tām.

Daži no globālajiem spēlētājiem, kuri nākošajā nodaļā uzies uz pasaules vēstures skatuves, jau šobrīd aktīvi piedalās globālajā scenārijā. Tie ir ASV, Ķīna, Krievija un Japāna. Daži dalībnieki iet šajā virzienā. Citi vēl nav sasnieguši tādu attīstības līmeni, kas tiem dotu iespēju dalīt atbildību par pasaules likteņiem. Tas, droši vien, attiecas uz Indiju, Brazīliju, Dienvidāfriku.

Eiropas Savienība nākotnē varētu kļūt par vēl vienu globālo spēlētāju. Tomēr pagaidām mēs vēl neatrodamies uz pasaules skatuves. Eiropas Savienība – un jo īpaši mēs, Eiropas Parlaments, – šobrīd esam izaicinājuma priekšā: kā virzīt attīstības procesu tā, lai patiešām kļūtu par globālu spēlētāju ar visām pilnvarām iejaukties pasaules scenārijā tādā pašā atbildības līmenī, kuru ASV, Krievija, Ķīna un dažas citas valstis varētu sasniegt jau tuvākajā nākotnē.

Tieši šādi es saprotu jautājumu, kuru jūs apspriežat šajā sanāksmē. Tajā ir interesants gan  dalībnieku sastāvs un līmenis, gan piedāvātā problēma: vai Austrumu partnerība ir solis uz Eiropas apvienošanos vai tās sadalīšanos?

Mana atbilde ir: tas ir atkarīgs no ES, no Krievijas, no tām valstīm, kuras ir Austrumu partnerības dalībnieces. Un vēl vairāk tas ir atkarīgs no mūsu spējas iznīdēt aukstā kara paliekas.

Man šķiet acīmredzams tas, ka ES, jo sevišķi Eiropas Parlamentā, krietna daļa politiķu ir tie, kurus mēs saucam par „labējiem spēkiem”. Daudz mazāk mani satrauc tie, kurus sauc par „galēji labējiem”. Vairāk mani uztrauc tie, kurus sauc par „demokrātiski labējiem” vai „civilizēti labējiem”. Jo galēji labējie jau sākotnēji ir neadekvāti politiskās atbildības ziņā. Savukārt labēji centriskie vai mēreni labējie ir nozīmīgs politiskais spēks. Iespējams, visietekmīgākais Eiropas Parlamentā. Un šis spēks praktiski pārstāv tās pašas intereses, kurās darbojas arī gandrīz visi lielie masu mediju nozares monopolisti. Tieši viņi ir tie, kas bieži nosaka attieksmi pret problēmām un to risināšanas veidiem. Tām problēmām, par kurām mēs šeit runājam. Un tieši šie spēki atrodas nepārejošas apsēstības stāvoklī, nepārtraukti uzspiežot mums nodaļu par auksto karu. Viņi joprojām uztver Krieviju kā ienaidnieku, kas, manuprāt, ir kaut kas neracionāls un pat paradoksāls.

Mēs uzskatām, ka būt eiropiešiem nozīmē būt racionāliem. Nav nekā neracionālāka par šo neuzticēšanos Krievijai. Kāds drauds var būt Krievija? Drauds kam? Taču vēl neracionālāk un paradoksālāk ir tas, ka šie konservatīvie spēki, kas pastāvīgi attīsta naidīgumu pret Krieviju, identificē Krieviju ar komunismu. Tai pat laikā, iespējams, nepastāv superkapitālistiskākas sistēmas par to, kas ir uzbūvēta mūsdienu Krievijā. Ir grūti saprast, kā var salīdzināt mūsdienu Krievijas Federāciju ar agrāko padomju sistēmu. Eiropas Parlamentā ir grupa, kuru pamatā veido mūsu kolēģi no Baltijas, kā arī tās sastāvā ietilpst daži ungāri un poļi. Tomēr visagresīvākie no šīs grupas ir Baltijas valstu pārstāvji. Mums ir grūti oponēt viņu pastāvīgajai pretošanās nostājai.

Rezultātā mēs nekustamies. Mēs atrodamies nepārtrauktā savstarpējas cīņas stāvoklī. Viņi pastāvīgi uzspiež vēstures interpretāciju caur komunisma pielīdzināšanu nacismam un apgalvo, ka tie ir paralēli un vienādi. Tā ir dramatiska realitātes falsifikācija. Viņi visu novienkāršo, apgalvojot, ka komunisms – tā ir cēla ideja, kas bieži vien tika īstenota nepienācīgā veidā ar sagrozītiem rezultātiem, savukārt nacisms – tā ir nepareiza ideja, kas vienmēr tika konsekventi realizēta ar nepareiziem rezultātiem.

Patiesība ir tāda, ka daudzos gadījumos gan staļinisms, gan nacisms varēja novest pie nepareiza iznākuma. Tomēr mēs nevaram likt vienādības zīmi. Es vienmēr uzsveru: saskatiet atšķirību! Ir tūkstošiem komunistu, kas nekad nav paveikuši neko nosodāmu. Es pazinu komunistus, kas atdeva savas dzīvības par brīvību, demokrātiju un sociālo progresu. Un es nekad neesmu dzirdējis ne par vienu nacistu, kas atdotu savu dzīvību par sociālo progresu, par solidaritāti vai par jebkuru citu cēlu ideju. Tas ir tas, kas mums nepārtraukti jaatklāj savos iebildumos.

Tāpat arī ir jāsaprot, ka tie, kas ir mūsu pretinieki šajā strīdā, pārsvarā ir cilvēki, kas ir bijuši komunistisko partiju līderi savās valstīs. Un es neesmu pārliecināts par to, vai tas ir viņu psiholoģiskais paņēmiens, lai panāktu piedošanu, vai arī vienkārši tīrs oportūnisms. Mums – tiem, kas nevienam neko nav parādā, – šis strīds ir nepatīkams, tomēr mēs esam spiesti viņus izaicināt un teikt: par ko jūs runājat? Kur jūs rakstījāt savas disertācijas? Vai jūs tās rakstījāt Austrumberlīnē? Vai jūs aizstāvējāt savas disertācijas Maskavas Universitātē? Laika posmā, kuru jūs dēvējat par šausmīgāko laiku vēsturē? Un vai jūs nebijāt daļa no tā briesmīgā režīma, kurš pakļāva sabiedrību tādiem apstākļiem?

Iedomājieties, cik grūti ir dzīvot ar tādu iekšēju spriedzi un pastāvīgā pretcīņā. Tādēļ mēs arī nesperam nevienu soli uz priekšu.

Es atkārtoju: problēma ir Aukstajā karā, kurš turpinās Eiropā, turklāt, abās Eiropas daļās. Ir acīmredzams, ka mēs slikti izprotam pašreizējo Krievijas vadību. Kāda ir tās attieksme pret ES? Tā arī uztver ES kā ienaidnieku, kā draudu! Tas noved pie tā, ka vienas bailes rada citas bailes, un sarežģī uzdevumu tiem, kas vēlas tādā vai citādā veidā panākt progresu.

Ko es varu šajā kontekstā teikt par tām valstīm, kuras ir iesaistītas ES Austrumu partnerībā? Pirmais, kas mums būtu jādara no ES puses, ir jāizrāda vairāk cieņas saviem partneriem. Es uzskatu, ka šīm valstīm ir jābūt iespējai pašām izlemt, vai tās vēlas vai nevēlas būt ES dalībvalstis. Vēsturiski, ģeogrāfiski, politiski tām ir izvēles tiesības. Tāda valsts kā Moldova – tai ir tiesības. Ukrainai ir tiesības. Tām ir tiesības būt ES, ja tās pašas to vēlas. Arī Norvēģijai un Šveicei ir tādas tiesības. Un tās ir brīvi izdarījušas savu izvēli – nepievienoties ES.

Vienīgie, kas var pieņemt lēmumu par to, vai Ukraina, Moldova un Armēnija iesniegs dalības pieteikumu, ir šo valstu iedzīvotāji. Es uzskatu, ka nav pieļaujams tas, ka kāds cits pieņem šo lēmumu viņu vietā. Man ir nepieņemami tas, ja kāds no Krievijas teiks: „Mēs nepieļausim, ka Ukraina vai Armēnija iesniedz dalības pieteikumu.” Jo tā nav Krievijas kompetences joma.

Problēma ir arī tā, ka Eiropas Parlamenta pieeja ir nepareiza. Mēs izturamies pret šīm valstīm kā pasniedzēji-mentori. Eiropiešiem piemīt tendence mācīt, kas un kā jums jādara. Mēs šobrīd runājam par Ukrainu un Armēniju. Es saviem šejienes draugiem skaidroju: Armēnijas pilsoņi var brīvi doties uz Krieviju bez vīzas. Taču, lai aizbrauktu uz jebkuru ES valsti, ir nepieciešami divi mēneši, lai saņemtu vīzu. Ja mēs salīdzinām stipendiju skaitu, ko saņem armēņu jaunieši studijām Krievijā, un to stipendiju skaitu, kuras nodrošina ES, tad pirmais skaitlis ir 10 reizes lielāks par otro. Es saprotu, ka armēņiem jau ir apnikuši eiropieši, kas brauc pie viņiem un tēlo tiesnešus. Tā ir pieeja, kas būtu jāaizvieto ar cieņu.

Esmu pārliecināts, ka debatēs ar Krieviju mums skaidri jānorāda, ka mēs sagaidām no tās neiejaukšanos šo valstu brīvas gribas paušanā. Tas, ko mums nevajadzētu darīt, ir pasludināt, ka, ja tās turpinās sarunas par iestāšanos, tad tās ir labas, savukārt, ja neturpinās, tad tās ir nejaukas un krievi izdara uz tām spiedienu. Šādā pieejā, manuprāt, izpaužas cieņas trūkums.

Un nobeigumam. Manuprāt, ir ļoti svarīgi, lai Krievija kā globāls spēlētājs un ES kā otrs nozīmīgs spēlētājs attīstītu ciešu sadarbību. Mums ir jāpasaka Krievijai un mums ir jāpasaka Austrumu partnerības valstīm, ka jebkurā gadījumā šo valstu loma var būt ļoti svarīga tiltu radīšanā starp Krieviju un ES.Jo šie ļaudis zina vislabāk, kas ir Krievija un uz ko tā ir spējīga. Jo mums ir nepieciešami cilvēki, kuri pazīst Krieviju kā paši savas identitātes daļu.

Tas ir izaicinājums. Un tas ir tas, ko es saku latviešiem, lietuviešiem un igauņiem: kā jūs vērtējat savu nozīmi Eiropas Savienībā? Vai jūs uzskatāt, ka esat vērtīgi ar to, ka esat apsēsti ar ideju būt par kaut ko līdzīgu cietoksnim, būt par pastāvīgu provokatoru attiecībā uz šo ļoti lielo, ļoti svarīgo un ļoti nepieciešamo kaimiņu? Vai arī jūs būtu vērtīgāki tad, ja pielietotu savas zināšanas un savu specifiku tam, lai padarītu šos kontaktus efektīvākus, vieglākus un noderīgākus cilvēkiem Krievijā un ES?

Kas, jūsuprāt, padarītu jūs vērtīgākus un nozīmīgākus? Pastāvīga provokāciju un konfrontācijas avota statuss? Vai jūs uzskatāt, ka jūsu vērtība ir tajā, ka esat pastāvīgi ES un tās dalībnieku kairinātāji? Labāk padomājiet par to, kāda varētu būt jūsu loma. Es saprotu, ka jūsu pašreizējā loma ir daudz vienkāršāka.

„Pirms dažām dienām es teicu Lietuvas prezidentei:  Es saprotu, ka vieglāk ir runāt par ienaidniekiem, par jūsu vēsturi u.tml. Daudz grūtāk ir pateikt: paskatīsimies, kā varam palīdzēt sakārtot attiecības. Citādi neviens ar jums nerēķināsies. Jūs esat vienīgie, kas spēj reāli dot ieguldījumu  tilta radīšanā starp mums. Un mums ir nepieciešams šāds tilts. Jums ir jāizlemj, vai vēlaties būt nozīmīgi ES vai nevēlaties.”

Kad Spānija pievienojās Eiropas kopienai, mēs sev līdzi atvedām Latīņameriku, kuras līdz šim vispār nebija ES dienas kārtībā. Mēs pateicām: lūk, ir Latīņamerika, un mēs esam tie, kas spēj radīt tiltu uz šo lielo kontinentu visos līmeņos – ekonomiskajā, sociālajā un kulturālajā. Tas padarīja mūs ļoti vērtīgus Eiropas Savienībai. Pretējā gadījumā mēs būtu nepamanāmi piecpadsmit dalībvalstu vidū. Es esmu pilnīgi pārliecināts par šo loģiku.”

Avoti:
http://www.km.ru/world/2013/12/25/evroparlament/728765-rusofobiya-pribaltov-dostala-dazhe-evropeiskikh-politikov
http://imhoclub.lv/lv/material/kadel_komunisms_nav_pielidzinams_nacismam/ctime/12

Informācijas aģentūra
/08.01.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Igaunijas prezidents Ilvess apmeklēja Džordža Sorosa kāzas

00300_Soross225.09.2013. Igaunijā izcēlās skandāls sakarā ar to, ka Latvijas prorietumniecisko politiķu un mēdiju vidū izdaudzinātais Igaunijas valsts prezidents, igauniski runājošais ebrejs Tomass Hendriks Ilvess (Tomas Hendrik Ilves) apmeklējis 83 gadus vecā amerikāņu miljardiera, ungāru izcelsmes ebreja Džordža Sorosa (George Soros) un 42 gadus vecās Tamiko Boltones (Tamiko Bolton) kāzas. Ilvess tobrīd atradās darba vizītē ASV, kur viņam bija jāuzstājas ar runu ANO Ģenerālajā Asamblejā. Plānoto vizīti pie Džordža un Tamiko prezidenta preses dienests bija noklusējis, lai gan uz kāzām Ilvess uzlūgts nevis kā privātpersona, bet gan kā valsts prezidents.

Sorosa kāzas apmeklēja arī Libērijas prezidente Elena Džonsone Serlīfa un Albānijas premjers Sali Berišs. Šai sakarā jāatgādina, ka 2009.gada oktobrī toreizējais Latvijas prezidents Valdis Zatlers (vēlāk, bēdīgi slavenās Zatlera Reformu partijas, tagad Reformu partijas oficiālais dibinātājs), kuru tolaik asi kritizēja ar Sorosa fonda organizācijām saistīti žurnālisti, organizācijas un „eksperti”, mēģināja tikties ar ietekmīgo oligarhu viņa Ņujorkas dzīvoklī pēc kā kritika no šo personāžu puses pret Zatleru personiski un vēlāk pret viņa pārstāvēto partiju momentāni pieklusa.

Avoti:
http://2q.lv/?q=content/ilvess-sorosa-k-z-s
http://nra.lv/latvija/108951-elertes-uzticamibas-personas-parcelas-uz-ltv.htm?cnr=4

Informācijas aģentūra
/08.01.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Eiropa, Veids: Ziņa | Komentēt

Romas pāvests asi kritizē kapitālismu un noliedz pārmetumus „marksismā”

00295_EVANGELII_GAUDIUM

Ar asu kapitālisma un naudas kulta kritiku savā apustuliskajā pamudinājumā (Evangelii Gaudium) uzstājās Romas pāvests Francisks I. 26.11.2013 oficiāli izsludinātajā dokumentā, kurš ir kā rīcības norādījums katoļu baznīcai un ticīgajiem, pāvests saka: «Alkatībai pēc varas un bagātības labumiem nav robežu. Šī sistēma cenšas noslaucīt no sava ceļa jebko, kas traucē palielināt peļņu. Pat tik trauslas lietas kā apkārtējā vide paliek pilnīgi neaizsargātas, kad par vienīgo likumu kļūst pārdievišķotais tirgus.»

Vienā no katoļu baznīcas pamatdokumentiem ir pausta tik skarba kritika pret tirgus ekonomiku un kapitālisma sistēmu, kura pat pārspēj Kārļa Marksa un Vladimira Ļeņina pausto. Pāvests aicina aizlūgt, lai veidotos tāda politisko līderu paaudze, kas spēs pretoties tirgus ekonomikas tirānijai: «Esošo sociālo nelīdzsvarotību ir radījusi ideoloģija, kas aizsargā absolūtu tirgus un finanšu spekulāciju autonomiju. Tā rezultātā tiek noliegtas valstu tiesības, kuru pienākumos ietilpst rūpes par kopējo labumu, izmantot visas kontroles formas. Tādējādi ir radusies jauna tirānija, ārēji nepamanāma un visai bieži pat virtuālā tirānija, kas vienpusēji un bez žēlastības uzspiež savus likumus un spēles noteikumus.»

Fantastiski, bet tieši Romas pāvests, nevis desmitiem Nobela prēmijas laureātu, vērš uzmanību uz problēmu, ka daudzas no tirgus ekonomikas dogmām neiztur zinātnisku pārbaudi, bet ir uzskatāmas par ideoloģiska rakstura apgalvojumiem, kuriem nav pamatojuma faktos: «Daži cilvēki turpina joprojām aizstāvēt teoriju, kas apgalvo, ka labklājība pārplūst no augšas uz leju, ka ekonomiskā izaugsme, kuru balsta brīvais tirgus, neizbēgami nodrošinās lielāku vienlīdzību un visaptverošu līdzdalību visā pasaulē. Šī tēze, kura nekad nav argumentēti pierādīta ar faktiem, izsaka primitīvu un naivu ticību ekonomiskās varas dievišķumam, ticību dominējošo ekonomisko sistēmu sakrālām iespējām.»

Pēc Evangelii Gaudium publiskošanas ietekmīgas ASV konservatoru aprindas to nosauca par „marksistisku”. Atbildot uz to, intervijā avīzei „La Stampa” pāvests uzsvēra, ka savā apustuliskajā pamudinājumā pieminēja tikai vienu no daudzajām ekonomikas teorijām, kam [bieži vien ar reliģisku degsmi] tic ekonomisti: t.s. „trickle-down theory”. Šī teorija sludina, ka lielo monopoluzņēmumu, vidējo un mazo uzņēmumu un patērētāju intereses it kā sakrītot.

„Viņi apgalvo, ka ekonomiskā izaugsme, ko veicinot brīvais tirgus, neizbēgami rada vērtību taisnīgu sadali pasaulē: kad „glāze tiek pārpildīta”, viss liekais „izlīstot” par labu nabagiem. Bet praktiski šī „glāze” katru reizi kļūst arvien lielāka un lielāka un nabagiem reāli nekas netiek,” saka pāvests.

Pēc Franciska teiktā viņš nav ekonomikas eksperts un necentās analizēt pašreizējo globālo finansu sistēmu, bet tikai konstatēja tās netaisnīguma faktu, tādējādi pēc būtības vēlreiz atkārtojot katoļu baznīcas sociālo doktrīnu.

„Tas nenozīmē būt marksistam”, teica pāvests, papildus uzsverot, ka savas dzīves laikā ir saticis daudz marksistu, kuri bija ļoti labi cilvēki, tāpēc viņš neredz neko sliktu šai apzīmējumā.

Avoti:
http://www.km.ru/world/2013/12/15/ekonomicheskaya-situatsiya-v-mire/727783-papa-rimskii-otvetil-na-obvineniya-v-marks
http://nra.lv/viedokli/juris-paiders-3/107220-visu-zemju-ticigie-savienojieties.htm
http://www.vatican.va/holy_father/francesco/apost_exhortations/documents/papa-francesco_esortazione-ap_20131124_evangelii-gaudium_en.html
http://www.catholic.lv/main.php?parent=5965

Informācijas aģentūra
/19.12.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | 5 komentāri

Antropoloģiskā katastrofa un neoapgaismības projekts

00298_idiocracy2Zolitūdes traģēdija lika vērīgāk palūkoties uz cilvēku. Palūkoties uz cilvēku ne tik daudz no cilvēka inteliģences un profesionālās kompetences, politiskās un pilsoniskās stājas viedokļa, bet gan no filosofiskā viedokļa – palūkoties uz cilvēku no viņa ētosa viedokļa. Tātad no cilvēka morāles normu, principu un ideālu viedokļa. Par ētosu sauc morāles normu, principu un ideālu kopumu, kas ir garants cilvēka cilvēciskajai kvalitātei un sociālajai vērtībai.

   Traģiskais notikums atsedza neticami zemu cilvēcisko kvalitāti ne tikai profesionālajā sfērā, bet arī filosofiskajā izpratnē – vispārīgo principu dziļdomīgā prātojumā. Tāpēc rādās urdoši jautājumi, kas ir noticis ar cilvēku un kāpēc cilvēks ir zaudējis savu cilvēcisko veidolu un atklāj sevi drausmīgā kvalitātē.

   Internetā, piemēram, var lasīt mūsu laikabiedru šādus secinājumus.

    Lato Lapsa: „Atzīšos – lai ko es kuro brīdi būtu rakstījis par saviem līdzcilvēkiem, līdz pat vakardienas “pilsoniskajiem pasākumiem” kaut kur manī saistībā ar šiem cilvēkiem mita neliela… nu, teiksim – cerībiņa. Ilūzijiņa. Tāda maziņa, bet tomēr. Šī cerībiņa-ilūzijiņa bija saistīta ar to, ka šie un visi pārējie Latvijas cilvēki ir nupat piedzīvojuši grūti iedomājamu, vienkārši briesmīgu nelaimi, kura gan nav skārusi viņu personisko ādu, toties uzskatāmi parādījusi, ka nāve var atnākt jebkurā brīdī un nevienu nešķiro ne pēc vecuma un dzimuma, ne valodas, tautības un materiālā statusa.[..] Vēl vairāk – varat, protams, smieties, bet manas mazās cerībiņas-ilūzijiņas turpinājums bija: varēja taču gadīties, ka no visiem tiem Latvijas cilvēkiem, kas uzdodas par esošiem un potenciāliem valstsvīriem, atrastos viens vienīgs, kurš atrastu un pateiktu tos pareizos vārdus, kas ļautu uz mirušo kauliem uzbūvēta kārtējā gobzemveidīgo biznesa vietā uz bojāgājušo piemiņas pamata radīt kaut ko, kas ar laiku radītu fundamentu kaut cik vienotai – nu, vismaz dažās svarīgās lietās – Latvijas nācijai. Neatradās neviens – ne aktīvais prezidents vai paldiesvaldis, ne čērčilizētais mērs vai nākamā eirokomisāre, ne Latvijas attīstītājs vai jokainā mūsu vienoto māju solītāja, ne vēl kāds cits. Neviens vienīgs. Ne tikai neatradās – pat nepamēģināja. Visiem viņiem neatliekami bija savas svarīgākas lietas darāmas”.

   Nils Ušakovs: „Esmu politikā jau astoņus gadus. Teikšu godīgi – esmu redzējis daudz. Taču tādu liekulību, divkosību, nelietību un melus kā pašlaik es redzu pirmo reizi. “Vienotībai”, nacionālistiem, reformistiem un vēl dažiem atsevišķiem aktīvistiem izdevies sasniegt jaunu rekordu savās bakhanālijās”.

   Zinot to, kādas destruktīvās izmaiņas ar cilvēku notiek aizvadītajos apmēram 40 gados, novembra šausmīgais notikums un tā pamodinātā notikumu lavīna faktiski nevar būt pārsteigums cilvēka vērtējumā. Zolitūdes traģēdija kalpo kā savdabīgs katalizātors, paātrinot cilvēka destruktīvo izmaiņu uztveri, jo traģēdija sekmē destruktīvo izdarību milzīgu koncentrāciju laikā un telpā. Šī koncentrācija skaudri atklāj cilvēka ētosa niecību.

   Rietumu civilizācijas vārdu krājumā pašlaik ir sastopams jēdziens „antropoloģiskā katastrofa”. Tātad katastrofa attiecās uz cilvēku, un runa ir par cilvēka cilvēciskuma tādu stāvokli, kuru nākas atzīt par katastrofālo stāvokli.

   Rietumu civilizācijas vēsturē tāda attieksme pret cilvēku ir sastopama pirmo reizi. Mūsdienās pirmo reizi tiek lietots jēdziens „antropoloģiskā katastrofa”. Jēdzienu lieto filosofi, zinātnieki, publicisti. Šodien bez jēdziena „antropoloģiskā katastrofa” praktiski nevar iztikt neviens, kas  nodarbojās ar globālo sociālo procesu analītiku. Tagad antropoloģiskā katastrofa ir viena no globālo sociālo procesu galvenajām parādībām. Minētais jēdziens ir mūsdienu zinātniskās un publicistiskās leksikas organisks elements.

   Saprotams, arī agrāk cilvēka vērtējumā bija sastopami dzēlīgi un pat ļoti dzēlīgi izteikumi. Aleksandrs Puškins nevarēja samierināties ar cilvēka „stulbo vienaldzību”. Visos laikmetos bija iespēja „dzīvot un nomirt kā cūkai” jeb „dzīvot un nomirt kā cilvēkam”.  Reliģija tiecās glābt cilvēku no ļaunuma un tāpēc radīja īpašu mācību – soterioloģiju.

   Tomēr agrāk nekad nenācās atzīt antropoloģisko katastrofu – nelaimi un postu ar smagām sekām. Nekad agrāk nebija intelektuālais pieprasījums analītiski aplūkot antropoloģisko katastrofu kā cilvēka esamības stāvokli. Nekad agrāk cilvēks nebija antropoloģiskās katastrofas subjekts, jo antropoloģiskā katastrofa neeksistēja.

   Kāpēc ir radies tāds stāvoklis, ka nākas runāt par antropoloģisko katastrofu? Kas ir noticis ar mūsdienu cilvēku, kura esamībai ir katastrofāls raksturs? Kāds iemesls lika ģeniālajam filosofam Karenam Svasjanam rakstīt šādus satraucošus vārdus: „Mēs esam nonākuši vājprāta laikmetā. Eiropeiskās kultūras liktenis ir novests līdz absolūtai destrukcijai”?

   Cilvēks, protams, vienmēr bija idejisko kolīziju centrā. Katrā laikmetā galvenā cīņa bija par cilvēku, tiecoties analizēt cilvēka garīgo būtību un dzīves jēgu, kā arī tiecoties cilvēku garīgi pakļaut atbilstoši noteiktām morālajām, politiskajām, ekonomiskajām, ideoloģiskajām doktrīnām, mācībām, teorijām, koncepcijām.

   Kad pašlaik runājam par antropoloģisko katastrofu, tad reāli tas nozīmē, ka arī tagad runājam par šo galveno cīņu. Šī cīņa par cilvēku vēsturiski vienmēr pastāvēja un pastāv arī tagad, kaut gan visjaunākajā, neoliberālisma un postmodernisma ezoteriskuma, periodā tiek terminoloģiski dažādi maskēta. Teiksim, tas, ko šodien saucam par liberālo demokrātiju un cilvēka tiesībām, patiesībā ir cīņa par cilvēka pārņemšanu savā varā atbilstoši konkrētai idejiski politiskajai doktrīnai.

   Piemēram, neoliberālisma propagandētais viedokļu plurālisms (cilvēka brīvības aspekts) faktiski ir grandioza kroplība – uzskatu brīvības vulgāra imitācija, jo cilvēkā neveicina tieksmi pēc zināšanām un neveicina pietāti pret aprobētām zināšanām un to autoriem. Veicina vienīgi dabiskās inteliģences bravūrīgu un netaktisku demonstrēšanu, un necieņu pret zināšanu autoriem.

   Labi ir zināms, ka, balstoties uz dabisko inteliģenci un apkārtējās kultūras „troksni”, katram sevi cienošam pārgudram subjektam var būt savs „viedoklis” par jebkuru tēmu. Katrs sevi cienošs pārgudrs subjekts var kaut ko pateikt ne tikai par sportu un politiku, bet arī par kosmonautiku, paleontoloģiju, nanotehnoloģiju, kodolenerģiju, taksonomiju, talasoterapiju, tanatoloģiju, komparatīvistiku, goniometriju, gonadotropiskumu, pirheliometriju, pjezokeramiku, šāberēšanu, šteigeriem un pārējām smalkām tēmām, par kurām viņš ir kaut ko dzirdējis vai arī nav neko dzirdējis. Interneta komentāru stacionārie klasiķi (kretīni) var noteikti viszinīgi un autoru pamācoši komentēt jebkuru tēmu ne tikai no minētā repertuāra.

   Neoliberālisma propagandētais viedokļu plurālisms faktiski veicina kognitīvo stagnāciju un prāta atrofiju, kas šodien uzskatāmi ir konstatējams Interneta komentāros, kā arī šo rindu autoram dažkārt nācās novērot izglītības biznesa firmā, kad garīgi flegmātisko augstākās izglītības „koročkas” pircēju auditorijā gadījās kāds ņiprāks klients, kurā pamodās uzbudinājums pasniedzēju un „studentus” iepriecināt ar savu „viedokli”. 

   Tas ir bēdīgi, ka neoliberālisma (viedokļu plurālisma) propagandas rezultātā Latvijā tagad ir „viedokļu” fanu mēnessērdzīga armija, kuras zombētie zaldāti spēj visgudri un pamācoši izteikties par jebkuru tēmu, jo „viedokļa” spīdināšanas kroplību jaunajos cilvēkos iepotē jau skolā, kad „eiropeiski” apmātais skolotājs no bērniem prasa tikai viņu „viedokli”, bet nevis zināšanas. Atceros, tādi rietumnieciski moderni „viedokļu” fani no vidusskolām uz mūsu institūta pirmo kursu atnāca jau 1990.gadā.

   Smieklīga ir nesapratne, ka cilvēces vēsturē uzskatu brīvība (viedokļu plurālisms) vienmēr ir pastāvējusi. Ja tas tā nebūtu, tad mēs visi būtu, pieņemsim, Falesa kloni un Rietumu civilizācijas idejiskā daudzveidība nemaz neeksistētu. Aizvadītajos apmēram 3 000 gados visi „baltie” būtu mazi falesi – vēsturiski pirmā filosofiskā domātāja kloni.

   Attieksmē pret cilvēku Rietumu civilizācijā vienmēr ir pastāvējuši divi principi. Zinātnieki tos sauc par kulturoloģiski antropoloģiskajiem principiem. Abi principi visos laikos nosacīja Rietumu civilizācijas intelektuālo virzību. Respektīvi, katra vēsturiskā laikmeta galveno cīņu par cilvēku.

   Faktiski abi principi ir zināma dilemma – nepieciešamība izvēlēties vienu no diviem lēmuma variantiem. Jāizvēlās ir sekojošais: kas ir vissvarīgākais – cilvēka dzīvība jeb cilvēka brīvība? Viens princips ir par vissvarīgāko uzskatīt cilvēka dzīvību. Otrs princips ir par vissvarīgāko uzskatīt cilvēka brīvību.

   Rietumu civilizācijā ir bijuši laikmeti, kad dominē kāds no abiem principiem. Taču visbiežāk abi principi kulturā funkcionē līdzvērtīgi.

   Dažkārt pat visu civilizāciju vērtē, ņemot vērā šo principu hierarhiju. Piemēram, sastopams viedoklis, ka cilvēka dzīvība ir visaugstākā vērtība ebreju reliģiskajā filosofijā (ebreju civilizācijā). Savukārt senās Grieķijas filosofijā (hellēnisma civilizācijā)  visaugstākā vērtība bija cilvēka absolūta brīvība.

   Senie grieķi cilvēka dzīvībai nepiešķīra lielu nozīmi. Viņi iznīcināja vārgus un slimus bērnus. Platons pārmeta gūstekņiem, ka viņi nav izdarījuši pašnāvību un padevušies pretiniekam, tādējādi tiecoties saglabāt savu nevērtīgo dzīvību. Aristotelis priekšroku deva nevis cilvēka dzīvei, bet gan tikai cienīgai dzīvei. Viņa ieskatā cilvēka dzīvībai ir kāda jēga tikai tad, ja tā ir bijusi sākums cienīgai dzīvei. Stoiķi visaugstāk vērtēja garīgo brīvību, bet nevis dzīvību.

   Rietumu civilizācijas pieredze liecina, ka katrs sociālais slānis ir savādāk izturējies pret abiem principiem. Sociāli zemākie slāņi tradicionāli priekšroku dod cilvēka dzīvībai kā visaugstākajai vērtībai. Aristokrātija un buržuāzija visvairāk ciena cilvēka brīvību. Kristiānisms par visaugstāko vērtību sludina cilvēka dzīvību, kas šodien izpaužās baznīcas negatīvajā attieksmē pret abortiem un eitanāziju („mercy killing”). Rietumu cilvēku prātus skalojošais neoliberālisms savā demagoģijā centrālo uzmanību velta brīvībai. Savukārt Kārlis Markss centrālo uzmanību veltīja cilvēka dzīvībai. Viņa pieeja praktiski atspoguļojās sociālisma periodā Austrumeiropā, balstoties uz marksisma mācību.

   Mūsdienās antropoloģiskā katastrofa ir tāpēc, ka Rietumu sabiedrībā no XX gadsimta 70. gadiem reāli dominē atsacīšanās no abiem principiem un mūsdienās praktiski nav vairs nekāda vērtība ne cilvēka dzīvībai, ne cilvēka brīvībai. Tāds stāvoklis agrāk nekad nebija. Agrāk nekad nebija tik milzīgs cinisms, nicinoši izturoties pret cilvēka dzīvību un brīvību.

   Abiem principiem ir milzīga nozīme, jo bez ticības dzīvības un brīvības vērtībai cilvēkam nākas dzīvot bez ideāliem, pašupurēšanos, garīguma, vitāla gribasspēka, gara aktivitātēm, vēlēšanos izprast lietu un parādību dziļāko jēgu, kalpot tautai un valstij. Ja nav ticība dzīvības un brīvības vērtībai, tad velti ir gaidīt pasionaritāti no cilvēka un tautas.

   Antropoloģiskās katastrofas rezultātā ir sagrauta Rietumu cilvēka metafiziskā bāze, kas vienmēr eksistēja un vitāli atsaucās uz Rietumu civilizācijas ļaužu dzīvi jebkurā laikmetā. Rietumu cilvēka dzīvei vienmēr bija noteikta metafiziskā bāze – ideāli, mērķi, vērtības, garīgie koncepti, nākotnes sapņi.

   Un nebija svarīgi, vai primārā ir cilvēka dzīvība jeb cilvēka brīvība. Rietumu cilvēks vienmēr varēja pats izvēlēties, kas viņam ir vissvarīgākais. Viņš zināja, ka cilvēka dzīvība un cilvēka brīvība ir visaugstākās vērtības, un šī ticība bija viņa garīgā spēka pamatavots. Tagad šis pamatavots tiek noniecināts un nobīdīts malā kā nevajadzīgs un arhaisks atkritums. Turklāt šis pamatavots tiek izmantots demagoģiskās konstrukcijās, farizejiski tēlojot rūpes par cilvēka brīvību (neoliberālismā) un cilvēka dzīvību (pseidomarksismā).

   Metafiziskās bāzes trūkums veicina uzticības deficītu. Mūsdienu cilvēks nevienam vairs neuzticās. Šajā ziņā slaveni ir politiķi. Taču viņi ne būt nav vienīgie, kuriem Rietumu cilvēks vairs neuzticās. Socioloģiskajos pētījumos (piem., ne tikai supernabadzīgās Latvijas, bet arī superbagātās Norvēģijas) atspoguļojās nenovēršama (fatāla) neuzticība burtiski visiem – politiķiem, garīdzniekiem, inteliģencei, policijai, tiesai, parlamentam, valdībai, medijiem utt.

   Cilvēks vairs netic tam, ka kāds sociāli politiskais spēks un valstiskais institūts  patiesi godīgi rūpējās par viņa brīvības nodrošināšanu un pret cilvēka dzīvību patiesi godīgi izturās kā pret visaugstāko vērtību. Godīguma devalvācija ir novedusi pie tā, ka neviens netic nevienas amatpersonas godīgumam. Uzticības deficīta nesalauzti un domājoši cilvēki ir liels retums, un tāpēc joko, ka viņu vieta ir antropoloģijas muzejā. 

   Nav domājams, ka Latvijā pašlaik būtu daudz cilvēku, kas patiesi ticētu partijas „Vienotība” „vērtību deklarācijā” solītajam: „Mēs veidosim tādu Latviju, kurā katrs cilvēks var piepildīt savus dzīves mērķus, būt brīvs, radošs, veiksmīgs, kur katrs apzinās un uzņemas atbildību par savu izvēli un rīcību, par savu darbu saņemot taisnīgu samaksu. Mēs vēlamies redzēt tādu Latviju, kurā cilvēki sadarbojas, lai sasniegtu kopējus mērķus, kur stiprākais palīdz vājākajam, kur cilvēkus vieno savstarpēja cieņa, iecietība un solidaritāte, kur neviens cilvēks nav pamests nelaimē. Valsts uzdevums ir nodrošināt konkurētspējīgas izglītības, kvalitatīvas veselības aprūpes un taisnīga sociālā atbalsta pieejamību”.

   Reālā dzīve un tajā skaitā Zolitūdes traģēdija nesniedz nekādu uzticamību minētajiem skaistajiem solījumiem. Tiem acīmredzot pašlaik vairs netic arī tā sabiedrības daļa, kurai piemīt izteikts domāšanas kūtrums un kura gatava balsot par jebkuru pirmsvēlēšanu dienās skaisti vāvuļojošo divkāji ar glicerīnu sapuņķotiem matiem.

   Rietumu ideju vēsturē populārs ir uzskats, ka cilvēks laika gaitā nemainās. Tā, piemēram, vēl nesen, XX gadsimta otrajā pusē, sociālā filosofe Hanna Ārendta esejās par holokaustu neatzina progresu cilvēkā.

   Jautājums par to, vai cilvēks mainās vai nemainās, ir diskutabls. Taču viens ir skaidrs – cilvēku var manipulatīvi novirzīt jebkurā virzienā, jo ar cilvēka apziņu var neierobežoti manipulēt un manipulācijai pakļaujas ikviens cilvēks.

   Pats par sevi ir saprotams, ka manipulāciju rezultātā cilvēkā var apzināti noplicināt viņa ētosu, izraisīt uzticības deficītu un sagraut metafizisko bāzi vispār. Manipulāciju rezultātā cilvēka gara un gribas gravitācija kļūst tik niecīga, ka cilvēks vairs nav spējīgs pievērsties kaut kam garīgam, cēlam, ideāli patiesam un godīgam.

   Cilvēku pārņem apātiskums, un viņa eneģija ir spējīga apkalpot tikai savu ķermeni, kas savukārt stimulē mantkārību, alkātību, korupciju, zagšanu, blēdīšanos un dzīvniecisko naidu pret visu patiesi garīgo, cēlo un intelektuāli pilnvērtīgo. Garīgi apātisks un infantils indivīds cenšas nepieļaut nekādas juridiskās un morālās sankcijas pret minēto kriminālo un amorālo rīcību, jo tas perspektīvā apdraud viņa labsajūtu dzīves baudās. Tāpēc mūsdienu valstī pastāv korupcijas, zagšanas un dažādu blēdību nesodīšana un noziegumu brīvība.

   Vārdu sakot, cilvēks ir izmainījies līdz nepazīšanai. Izmainījies līdz tādai pakāpei, ka nākas runāt par antropoloģisko katastrofu. Cilvēka dzīvē centrālo vietu ieņem nauda, manta, baudas. Tas noved pie garīgās nāves, kas arī materiālo dzīvi (biznesu) padara neproduktīvu. Ne velti Austrumeiropas „kreatīvā šķira”, mūsu dārgie reptīļi, nav spējīgi neko lietderīgu izdomāt un radīt. Viņi ir spējīgi tikai visu piesavināties un aprīt, barības sagremošanas laikā neizstrādājot nekādu lietderīgo enerģiju un aiz sevis atstājot tikai tautsaimniecībā nevērtīgu mēslojumu.

   Rietumu civilizācijā vienmēr ir pastāvējusi stigra ticība cilvēkam – ticība cilvēka cilvēciskumam; ticība tam, ka katrā cilvēkā vienmēr ir kaut kas labs. Un, lūk, ja katrā cilvēkā vienmēr ir kaut kas labs, tad viņā jebkuros apstākļos saglabājās zināms cilvēciskums, jo nav iespējams cilvēkā pilnā mērā iznīcināt cilvēciskumu. Cilvēciskuma iznīcināšana ir iespējama tikai vienlaikus ar cilvēka fizisko iznīcināšanu. Tāpēc nenogalinātais cilvēciskums agri vai vēlu var sacīt „Pietiek!” un var sākt meklēt izeju no antropoloģiskās katastrofas. Respektīvi, metafiziskā tukšuma un bezidejiskuma periods ir pārvarāms; uz nākotni var lūkoties optimistiski.

   Izejas meklēšana var būt dažāda. Cilvēku kāda daļa vienmēr ir relatīvi patstāvīgi atradusi izeju no sliktas garīgās situācijas. Vienai daļai (sabiedrības prāvākajai daļai) vienmēr kāds ir palīdzējis atrast izeju.

   Tā tas bija Jaunajos laikos. Rietumu civilizācijā Jaunajos laikos tika akceptēts uzskats, ka kādam ir jāuzņemās palīdzības sniegšana un šim procesam ir vajadzīgs konkrēts projekts.

   Tāds projekts pastāvēja no XVII gadsimta. Rietumu civilizācijā tas ir Apgaismības projekts (vēsturiski visplašākajā izpratnē). Tas samērā konsekventi un produktīvi funkcionēja līdz II Pasaules karam. Pēc kara Apgaismības projekts krita nežēlastībā. Karš atklāja, ka Apgaismība tomēr nav spējusi cilvēkam palīdzēt saglabāt cilvēciskumu. Apgaismības galvenie instrumenti (izglītošana, audzināšana, māksla, reliģija) nav spējuši novērst ne fašismu un totalitārismu, ne genocīdu un holokaustu.

   Tāpēc pēc II Pasaules kara Rietumu civilizācijas elitē strauji progresēja nihilisms, izvairoties un pat publiski atsakoties rūpēties par cilvēka ētosa kvalitāti. Pēc II Pasaules kara Rietumu elite sāka rūpēties tikai par sevi un pārējo sociumu iepina grandiozās elitei materiāli izdevīgās patērēšanas manipulācijās, daudz nedomājot par antropoloģiskajām sekām nākotnē. Proti, nedomājot par antropoloģiskās katastrofas iespējamību, kas faktiski tagad apdraud arī pašas elites labklājību.

   Par neoapgaismības projekta nepieciešamību Rietumu intelektuāļi izsakās jau vairākus gadus. Principā pret to neviens neiebilst. Vienīgi māc šaubas par projekta realizētājiem un apjomu.
   Apgaismības projektu realizēja elite – Rietumu sabiedrības izglītotākie pārstāvji, pašaizliecīgi uzņemoties rūpes par līdzcilvēku garīgo pilnveidošanu. Arī neoapgaismības projektu var īstenot sabiedrības izglītotākā daļa, kuru pie mums tradicionāli dēvē par inteliģenci.

   Ņemot vērā antropoloģisko katastrofu, nepieciešama ir garīgās atdzimšanas inteliģence. Valsts mērogā tātad ir nepieciešama nacionālās atdzimšanas inteliģence.

   Tas it kā būtu saprotams. Vienīgi nav saprotams, kur ņemt nacionālās atdzimšanas inteliģenci. Tiem, kurus pie mums dēvē par inteliģenci, nevar ticēt un uz viņiem nevar paļauties, jo viņu nomācošais vairākums kalpo neoliberālismam un postmodernismam, bet trakākais – adekvāti līdzdarbojās kriminālajā valstiskajā sistēmā. Proti, zog un blēdās. Nav ticams, ka šodienas inteliģence var kalpot savu līdzcilvēku glābšanai no antropoloģiskās katastrofas. Lai patiesi kalpotu tautai, nepieciešama ir tautas mīlestība un nepieciešams ir kalpošanas gars. Bet galvenais – nepieciešama ir inteliģences morālā tīrība un iespēja sabiedrībā būt morālajam paraugam.

   Nākas debatēt par neoapgaismības mērogu. Apgaismības projekts tika realizēts vienas civilizācijas mērogā. Ņemot vērā cilvēces planetārās kopības veidošanos (reālo globalizāciju), acīmredzot neoapgaismības projekts ir jāadresē visai cilvēcei – visām civilizācijām. Tāpēc jaunā ideja, neoapgaismības ideja, iegūst utopisku reputāciju.

   Savas valsts nacionālajā  un arī starptautiskajā mērogā neoapgaismības projektu jau vairākus gadus Krievijā ļoti sekmīgi realizē Sergeja Kurginjana kustība „Laikmeta būtība”. Tā ir unikāla darbība ne tikai Rietumu civilizācijā un sniedz garīgo spēku arī Latvijas iedzīvotāju zināmai grupai.

   Kustības galvenais mērķis ir cīņa par cilvēku, kas šodien reāli nozīmē antropoloģiskās katastrofas pārvarēšanu. Savukārt antropoloģiskās katastrofas pārvarēšana var palīdzēt saglabāt nacionālo valsti un nodrošināt cilvēcisku dzīvi saskaņā ar devīzi „dzīvot kā cilvēkam un nomirt kā cilvēkam”.

   Lai minēto galveno mērķi īstenotu, jāsāk viss no sākuma, radot metafizisko bāzi . Praktiski tas nozīmē cilvēka gara atraisīšanu un nostiprināšanu. Ja cilvēkam ir gars, tad viņam ir arī gribasspēks, un viņš ir gatavs pašaizliedzīgi aizstāvēt savas intereses.

   Taču pirmais uzdevums ir morāles atjaunošana viselementārākajā līmenī (labais-ļaunais, godīgais-negodīgais, taisnīgais-netaisnīgais utt.). Vispirms ir jārada priekšstats par morāli tīru vidi.

   Tas nav viegls uzdevums, jo daudzi nemaz nesaprot, ka viņu dzīves vide ir amorāla. Cilvēki ir pieraduši iztikt bez godīguma, taisnīguma, uzticības. Pie mums cilvēki ir pieraduši dzīvot zādzību un blēdību vidē.

   Tā, piemēram, publicētos dokumentus par operas zilā Žagara grandiozajām mahinācijām ar naudu mūsu dārgajā kriminālajā valstiskajā sistēmā uzaugušie jaunieši komentē šādi: „pilnīgi normāla pasaules prakse. par money raising ir jāmaksā”; „šis cepiens ir pilnīgi nevietā, jo šī ir normāla komisija aģentam (ir vai nav darba līgums – nav nekādas nozīmes) par finansējuma piesaistīšanu jebkurā nozarē, ja tas nav kredīts”.

   Kad ir radīts priekšstats par morāli tīru vidi, pēc tam ir jāpievēršās cilvēka garam; respektīvi, izpratnei par gara kardinālo lomu. Ja cilvēkā ir izdzisis viņa gars, tad nekas vairs nav iespējams un cilvēks pārvēršās bioloģiskā masā. Cilvēka gara sagraušana ir jebkuras nopietnas ideoloģiskās manipulācijas centrālais mērķis. Antropoloģiskā katastrofa lielā mērā ir manipulātoru uzvara, sagraujot garu miljoniem cilvēku un viņus pārvēršot par bioloģisko masu.

   Saruna par cilvēka garu ir samērā abstrakta saruna. Tāda saruna var būt liels retums ģimenē, skolā, augstskolā. Tāda saruna ir raksturīga ideālistiskajā filosofijā, ar kuru Rietumu cilvēks nav izlutināts. Tāda saruna vienīgi nav retums baznīcā, ja mācītājs patiesi rūpējās par baznīcēnu gara pasauli.

   Turpmākā garīgās atdzimšanas shēma ir šāda. Cilvēka gars rada ideālus, ideāli rada mērķus, mērķi rada valodu un komunikāciju, kas nepieciešama mērķu sasniegšanai. Komunikācija nodrošina cilvēka saliedētību ar līdzcilvēkiem, un saliedētība rada alternatīvu neliešu varai, – mūsu variantā kriminālajai valstiskajai sistēmai.

   Tātad ir vajadzīga saliedētība (konsolidācija). Lai pret kaut ko vērstos (piem., Latvijas kriminālo valstisko sistēmu), vispirms ir jāpanākt kādas sabiedrības daļas sociālā saliedētība, kas savukārt ir atkarīga no kopīgā ideāla. Pēc tam ir jārada organizācija, kuras pamatā ir nevis nauda un manta (kā tas visu laiku bija pēcpadomju Latvijā), bet gan kopīgais ideāls (tautai kalpojoša suverēna nacionālā valsts) un tā orientējošais kopīgais mērķis (izveidot tautai kalpojošu suverēnu nacionālo valsti).

   Tai ir jābūt patiesi cēlai organizācijai ar maksimālu uzticību un paļaušanos uz organizācijas vadības pasionaritāti, kalpošanas garu, kompetenci, pašaizliedzību. Organizācijas spēks ir ne tikai tās kopīgajā ideālā un mērķī, bet arī maksimālajā disciplīnā, bez ierunām pakļaujoties organizācijas vairākuma gribai un organizācijas vadītāju rīkojumiem.

   Darbības formas var būt visdažādākās. To realizācija prasa milzīgu spēku un pacietību no garīgajiem līderiem, kā arī prasa milzīgu spēku un pacietību no cilvēkiem, kuri ir izvēlējušies garīgo atdzimšanu.

   Un šajā ziņā, manuprāt, var būt lielas problēmas, bez kuru risināšanas neoapgaismība (īstas valsts izveidošana) vispār nevar notikt, ņemot vērā atsevišku etnosu un sociālo slāņu mentalitātes tādas iezīmes kā antiintelektuālisms, garīguma necienīšana, abstraktās domāšanas un garīgā darba kūtrums, refleksijas neizkoptība, disciplinētības neizpratne, individuālo ambīciju prioritāte, mantkārība, valdonīgums, domāšanas kretīnisms.

   Ne velti Sergejs Kurginjans regulāri norāda par morālās un intelektuālās kopības nepieciešamību organizācijā, momentā atbrīvojoties no to personu līdzdalības, kuri nevēlas un nespēj pakļauties disciplīnai, kā arī atsacīties no savām ambīcijām un kretīniskajām iegribām. Tas ir labi zināms, ka atsevišķu etnosu un sociālo grupu mentalitāte ir ļoti piemērota dzīvei materiālās orientācijas, patērēšanas, dzīves baudīšanas, noziegumu brīvības atmosfērā.

   Kustībā „Laikmeta būtība” visjaunākā darbības forma ir lekcija, kuras laikā tiek skaļi lasīts Gētes „Fausts” un laiku pa laikam komentētas atsevišķas dzejas rindas. Pirmā lekcija [http://eot.su/node/16373 ] ilga vienu stundu, 59 minūtes un 7 sekundes. Otrā lekcija [http://eot.su/node/16424 ] ilga vienu stundu, 43 minūtes un 54 sekundes (lekciju videoierakstu ilgums). Sergejs Kurginjans lasa tekstu un pats laiku pa laikam to komentē.   Viņu klausās pilna zāle ar jauniešiem, no kuriem lielākā daļa ir puiši līdz 30 gadiem. Tā ir jauniešu kārtējā nodarbība ar savu „štata” vadītāju. Tā nav kāda modīga ārzemnieka efektīgā režijā komponēta vieslekcija. Tas ir ikdienišķs pasākums pašmāju gados paveca cilvēka vadībā un mūsdienās aizmirstā un it kā ļoti garlaicīgā formātā.

   Domāju, pie mums daudzi piekritīs, ka tāds formāts no šodienas jauniešiem prasa milzīgu gribēšanu, lai divas stundas mierīgi nosēdētu bez mobīlā telefona, klausītos filosofiska satura dzeju un filosofiski abstraktus komentārus, lektoru nepārtrauktu ar savu „viedokli” un vispār pasākumu nenosauktu par „ veca profesora marasmu”, kā to mīl darīt visaprobežotākā latviešu zinātkārā jaunatne.

   Turklāt citas darbības formas ir līdzīgas. Tās prasa ilgu sēdēšanu un koncentrēšanos, visu laiku ir nepieciešams iedziļināties abstraktos formulējumos un ikdienā (medijos) nelietotā leksikā; laikrakstā „Laikmeta Būtība” tiek publicēti gari jo gari raksti, S.Kurginjana un  viņa kolēģu izdotās grāmatas ir biezi sējumi.

   Iespējams, daudzās zemēs neoapgaismības projekts tā arī paliks skaista utopija. Arī Sergejs Kurginjans nesola uzvaru savā zemē, jo regulāri norāda uz situācijas (antropoloģiskās katastrofas) dramatismu. Globālo sociālo problēmu gudrākie analītiķi vispār atsakās prognozēt kaut ko gaišu un saulainu mūsu dzīvē līdz gadsimta otrajai pusei, kad uz planētas nostabilizēsies demogrāfiskā situācija. Pašlaik planētas iedzīvotāju skaits turpina pieaugt. Ne tik strauji kā līdz 2000.gadam, taču arī ne tik lēni, lai nemitīgi nesagādātu visdažādākā veida pārsteigumus.

Arturs Priedītis
/2013, decembris/
http://www.artursprieditis.lv/
http://stiklakalns.blogspot.com

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 7 komentāri

Diskusija par ASV zemiskās dabas būtību

00296_USA_printempf750-44fb2Interesanta diskusija par ASV ideoloģiski – vēsturisko būtību: Amerikāņu izredzētību (exceptionality), jeb, citiem vārdiem sakot, ASV augstprātības un iedomības idejām, ar ko tās elite ideoloģiski pamato visas agresīvās darbības pasaulē, maskējot ar tām savas patiesās, zemiski merkantilās interesītes.

Krievijas TV raidījuma “Мнение” (25.10.2013) diskusijā piedalījās Moscow Times galvenais redaktors, amerikānis Maikls Bums (Michael Bohm) , krievu žurnālists – amerikofīls Mihails Taratuta, ilgus gadus Amerikā nodzīvojušais žurnālists Konstantīns Sjomins, kā arī politologs un starptautisko notikumu analītiķis Sergejs Kurginjans. Diskusijas iemesls: ASV un Krievijas konfrontācija Sīrijas jautājumā un Krievijas prezidenta Vladimira Putina avīzē The New York Times publicēts raksts (http://www.nytimes.com/2013/09/12/opinion/putin-plea-for-caution-from-russia-on-syria.html?pagewanted=all&_r=0 ), kurā viņš atļāvās apšaubīt amerikāņu izredzētību.

Diskusijā tiek runāts par jebkuru imigrantu  specifisko psiholoģiju, kuras iemesls ir pārrautā saikne ar ierasto vidi.  Šai situācijā kā viens no līdzekļiem šo cilvēku motivācijai un stipri izteikta šādu cilvēku tieksme ir pieķerties kādiem augstākiem ideāliem, kas attaisno viņu ierašanos jaunajā vietā, atrašanos tur un darbības jaunajā mītnes zemē (tāpat viņiem ir traumēta sabiedriskā pašidentifikācija). ASV, kas gandrīz pilnībā ir imigrantu sabiedrība (vietējo iedzīvotāju (t.s.”indiāņu”) skaits, kurus ASV imigranti visnežēlīgākā kārtā iznīcināja, ir pārāk niecīgs, lai tos ņemtu vērā), ir ļoti spēcīgi izteikta imigrantu psiholoģija.

Vēsturiski, kopš pašiem ASV pirmsākumiem, kopš pirmo holandiešu ieceļotāju laikiem, ASV imigranti sevi stiprināja, mierināja un saliedēja ar domu, ka viņi ir izredzētie, kuri ir atbraukuši uz „apsolīto zemi”, uz „Jauno Jeruzalemi”, lai celtu „Pilsētu Kalnā” [tāda, kura paceļas virs citām]. Šī ideja iedvesmoja ASV imigrantus uz visdažādākajām darbībām, tai skaitā uz visnežēlīgākajām un vispretīgākajām, un šāda tipa idejas ir cauraudušas visu ASV sabiedrību un dažādās mutējošās formās ir spēkā joprojām.

ASV izredzētības ideja ir galvenais ASV sabiedrības balsts bez kuras ASV sabiedrība vispār nespēj pastāvēt un no tās izriet arī amerikāņu iedomība un nekaunība, agresīvi uzbāžoties citiem un uzspiežot savu lietu kārtību. Pašreizējā ASV šīs izredzētības idejas ir prasts aizsegs visparastākajam merkantilismam un savu interešu realizēšanai uz visas pārējās pasaules rēķina. Pati ASV ciniski spļauj virsū pašu deklarētajiem demokrātijas, tiesiskuma, taisnīguma  u.c. principiem ar kuriem attaisno savu visdažādāko veidu agresiju pret citiem.

Informācijas aģentūra
/19.12.2013/

Posted in Reg.: Latvija | 2 komentāri

Latvijas okupācija – dogma vai mīts?!

00297_1940_2Dokumentālā filma par politizēto Latvijas „okupācijas” tēmu, kas atšķiras no 2. kapitālistiskās Latvijas (par kuru, pēc eiro ieviešanas, var pilnībā runāt pagātnes formā) oficiozās vēstures. Filmā parādīti aculiecinieku stāstījumi un daudz to laiku dokumentālie kadri, kas katram pašam ļauj izjust toreiz valdošo gaisotni un salīdzināt cik tas saskan ar galma vēsturnieku teikto, un pats galvenais – cik tas saskan ar mūsdienu „saulainā” kapitālisma realitāti, kurā liela daļa iedzīvotāju paniski bēg no valsts, norit straujš un dramatisks kvalitātes krikums visās dzīves jomās, visur valda maziskums, zemiskums, pērkamība un korupcija, cilvēki (jo īpaši jaunatne) kļūst arvien neizglītotāki, nezinošāki un amorālāki un morālā sabiedrības degradācija ir sasniegusi tādu līmeni, ka pietiekami liels cilvēku skaits (ierēdņi, juristi, sociālie darbinieki, psihologi, tiesneši, prokurori, policisti) pelna uz bērnu nelaimju rēķina, kuri vardarbīgi tiek izrauti no ģimenēm, ievietoti bērnunamos (kur bieži vien ir drausmīgi apstākļi) un pat pārdoti adoptējot uz ārzemēm.   

 

Informācijas aģentūra
/19.12.2013/

Posted in Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 24 komentāri

Korumpantu izrādīšanās triumfs

00291_Korumpantu_triumfsLiekulība, ārišķība, izrādīšanās, formālisms, darbības imitācija, svētulība, uzspēlētība tie, šķiet ir galvenie un maigākie vārdi, kas nāk prātā, vērojot žurnālistu, politiķu, uzņēmēju u.c. elites pārstāvju publisko rosīšanos pēc Zolitūdes Maksimas traģēdijas.  Te vietā, protams, būtu minēt tādus vārdus kā korupcija, bezatbildība, nesodāmības sajūta, cinisms, spļaušana virsū cilvēku vairumam un veselajam saprātam u.c. , bet tā ir būtība, virspusē tas viss tiek maskēts ar maz zinošajām un maz saprotošajām tautas masām paredzētu teātri, kuram šī patiesība ir pēc iespējas vairāk jānoslēpj vai jāizkropļo.

Vispirms par notikušā būtību. Zolitūdes Maksimas traģēdija ir sekas visaptverošai, visu līmeņu (sākot ar pašām augstākajām amatpersonām) korupcijai, kura valda ne tikai būvniecības nozarē, bet visās Latvijas sabiedrības un valsts pārvaldes sfērās.  Visi „dod ķepā” viesiem un visi par to zina, bet katrs šai „krugovajā parokā” iesaistītais izliekas svēts un nevainīgs.

No publiski izskanējušās informācijas vien jau ir noprotams, ka viens no attīstītājiem (ārvalstu investors) tieši un atklāti lobēja (pēc būtības korumpēja) būvniecības normu vienkāršošanu un šai jomā „strādāja” ar augstākajām valsts amatpersonām, tai skaitā premjerministru Valdi Dombrovski. Visdrīzāk tieši šādas lobēšanas rezultātā arī tapa jaunais būvniecības likums, kurš atbildības nosaka tā, ka atbildīgos atrast nevar, kā arī izmaiņas likumdošanā, kuras līdz minimumam samazināja atbildīgo sodu par šādām traģēdijām.

Savukārt bijušais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce tika pieķerts gandrīz vai tiešā korupcijā. Pasaciņas par to, ka sievas labdarības fonda ziedotāji neietekmējot viņa lēmumus, var stāstīt naiviem nezinātājiem. Prakse izmantot „labdarības” un citus fondus savu īpašumu slēpšanai, nodokļu nomaksas apiešanai, dažādu finansu shēmu realizācijai un citām mahinācijām (tai skaitā, kā redzams, arī naudas iekasēšanai par apšaubāmas legalitātes pakalpojumu sniegšanu) nāk no ASV, kur vienā brīdī Amerikas lielbagātnieki nolēma „noiet no skatuves” un parādīt sabiedrībai, ka viņu ietekme esot samērā niecīga un ka viņiem pārāk lieli īpašumi nemaz nepiederot. Klasisks šāda labdarības fonda piemērs ir Rokfelleru ģimenes „labdarības” fonds.

Dombrovskis ar Pūci atkāpās un tā ir vistīrākā liekulība un „pakazuha”, jo Dombrovska vadībā valsts ir ievesta vēl dziļākā purvā (valsts kā tāda praktiski gandrīz jau pilnībā ir likvidēta) un viņš jau pietiekami sen ir zaudējis lielas iedzīvotāju daļas uzticību (šis gadījums deva iespēju „smuki” aiziet un mazliet uzspodrināt imidžu), bet pret Pūci vajadzēja sākt krimināllietu un viņš būtu jāliek cietumā.

Šie kundziņi nogāja no skatuves, bet daudzi citi palika. Ja izmeklēšanas iestādes uzsāktu īstu operatīvo darbību, tad viņiem būtu jāņem ciet un jāiesēdina liela daļa Rīgas domes ar Ameriku un Ušakovu priekšgalā, vairums uzņēmēju, kontrolējošo institūciju pārstāvju un daudzu politiķu un augstākā līmeņa ierēdņu (tai skaitā Vienotības, NA, ZZS u.c. pārstāvju). Viņi visi ņem (piemēram, pašreizējā Rīgas Domes takse esot 20%). Tā ir sistēma. Ja neiesmērēsi, tad nekas nenotiks. Viņi savā nekaunībā ir aizgājuši pat tik tālu, ka apzināti bremzē jebkādas neapmaksātas iniciatīvas, tai skaitā tās, kuras sabiedriskā kārtā virza sabiedriskā labuma ideju vadīti cilvēki (tas ir – tiek darīts tikai tas, kas ir koruptīvi apmaksāts). Tāpēc Latvijā nekas nenotiek un cilvēki bezizejā paniski bēg prom no šīs pseidovalsteles. Un tāpēc nekas labs te arī nenotiks. Bet aizceļotājiem traģiskākais ir tas, ka pie mums izslavētie un dievu kārtā paceltie Rietumi nav labāki, tur šie sabiedrības pūšanas procesi nebūt nav mazāki un, iespējams, ir pat ievērojami lielāki (pāris gadus atpakaļ, piemēram, skaļā Eiropas Komisijas augstāko pārstāvju korupcijas skandālā tika konstatēts, ka viņu takse ir 40%, tā ka mūsu korumpantiem vēl ir kur augt).

Un zinot vai jūtot šos korupcijas apmērus, ir grūti klausīties politikāņu un žurnālisteļu svētulīgo spriedelēšanu par nepieciešamību „mainīt likumdošanu” vai sodīt kādu atsevišķu vienu vai otru personāžu.

Situācijā, kad koruptīvās ķēdēs tādā vai citādā mērā ir iesaistīti gandrīz visi atbildīgie, parasti mēģina izvairīties no atbildības vispār, slēpjot faktus un pasakot, ka „nekas īpašs nenotika” vai ka vainīgi esot kaut kādi neietekmējami apstākļi, vai arī no visu korumpantu vidus atlasīt pāris grēkāžus, kuri tad kalpo kā zibensnovedēji un saņem sodu par visiem, lai kopējā sistēma varētu turpināt „strādāt”. Tas tad apmēram pašreiz arī notiek – dažādu līmeņu korumpanti mēģina novelt atbildību no sevis un uzvelt to citiem, lai pašiem „nepakļūtu zem riteņiem” un neizrādītos grēkāžu lomā. Tāpēc arī atkāpās Dombrovskis ar Pūci un tāpēc visa latviski runājošo varza tagad draudzīgā frontē brūk virsū saviem korupcijkolēģiem no krieviski runājošo politekonomisko grupu  vidus.

Šis notikums atklāj arī Latvijas izglītības sistēmas kvalitāti. Izrādās uz peļņu orientētās augstskolas laiž laukā „inženierus”, kuri nav spējīgi veikt viselementārākos inženiertehniskos aprēķinus. Augstskolu daudz, konkursu nav, bet valsts augstskolām bez patiesas kvalitātes kontroles tiek maksāts tai skaitā arī par absolventu skaitu (jo vairāk jauno „speciālistu” saštancē, jo vairāk naudas). Ja kas tāds ir iespējams RTU, tad ko gan runāt par citām augstskolām, jo īpaši privātajām. Un šādi „inženieri” projektē, vada, uzrauga, kontrolē un gan jau arī māca un uzstājas kā eksperti, ja ir attiecīgi sakari.

Zīmīgas ir masu saziņas līdzekļu un žurnālistu aktivitātes. Pirmkārt jāatzīmē, ka korupcija Latvijā valda arī mēdiju vidē. Ņem gan īpašnieki, gan redaktori, gan ierindas žurnālisti (pieķertā svētuļa Raudstepa piemērs ir tikai pati aisberga virsotne). Tas ir ierasti un normāli. Katrai politekonomiskai grupai ir savi mēdiji un savi cilvēki tajos ar kuriem ir izveidojusies „vislabākā sadarbība”. Ja uz traģēdijas „karstām pēdām” žurnālistiem vēl bija kaut kāda rīcības brīvība un viņi varēja un iespējams arī kāds vismaz kaut kādā mērā vadījās no savas žurnālistu misijas apziņas, tad tagad, kad politekonomiskās grupas ir noorientējušās un pa lielam sapratušas, kas tad notika, pilnā sparā rit patieso iemeslu (visaptverošas korupcijas) maskēšanas propaganda un dažādu politekonomisko grupu savstarpējais „kompromatu karš”.

Tagad par lietas būtību tiek runāts maz, tikai par atsevišķām fragmentārām lietām. Piemēram, tā arī nesadzirdēju nevienu, kurš vērstu uzmanību uz plaši izmantoto, galēji absurdo un kategoriski nepieņemamo praksi no būvnieku puses dot ēkām 2 gadu garantiju, kas ir mazāka kā ledusskapjiem un pat atsevišķām elektroprecēm (arī te visdrīzāk piemērs ir ņemts no muļķu dievinātās Amerikas, kurā ir plaši izplatīta prakse cilvēkus izmitināt ārēji krāšņās, bet neizturīgās „kartona” kastiņās). Šis apstāklis vien apliecina pašreizējā Latvijas režīma un tā politekonomiskās „elites” bezatbildību, impotenci un idiotismu (Staļina laikā, piemēram, ēku garantija bija 130 gadi un visa Padomju perioda ēkas tika projektētas un celtas ar aprēķinu, lai tās izturētu kodolsprādzienu).

Bet kronis visam ir pašreiz sākušās raganu medības uz oficiāli ekspluatācijā nenodotajiem objektiem. No vienas puses tā ir laba iespēja izrēķināties ar nevēlamiem biznesa konkurentiem un veids kā tiem pašiem korumpantiem izspiest papildus naudiņas no šādus objektus ekspluatējošiem uzņēmējiem. Bet praktiski tā ir arī diletantu darbības imitācija, kuri nespējot (vai negribot) veikt reālas darbības, konstatējot īstus būvniecības brāķus un korupcijas faktus, iet vieglāko ceļu, pielīdzinot formāla papīra esamību (kuru var nopirkt un kurš, korumpantu pārmērīgas apetītes dēļ, var arī nebūt) ēkas kvalitātei. Zolitūdes Maksima taču formāli bija nodota ekspluatācijā, bet „Ķirsona māja”, kuras būvniecību pēc paša vārdiem Ķirsons personiski esot uzraudzījis (šai ziņā, esmu pārliecināts, viņam var ticēt), vēl nebija nodota ekspluatācijā dažādu formālu sīkumu dēļ. Problēma nav ēkas formālā nodošanas/nenodošanas ekspluatācijā faktā, bet gan būvniecības kvalitātē, kuru ir jānodrošina pašiem, uz peļņu un izmaksu minimizāciju vērstajiem būvniekiem, to pasūtītājiem un valsts kontroles institūcijām, kuras de facto līdz kaulam ir korumpētas.

Bet žurnaļugas tas neuztrauc. Ir pasūtījumi, ir publiska interese, tādēļ ir drudžaini jāizrāda darbošanās. Un tas neuztrauc arī politikāņus, uzņēmējus un citus „elites” pārstāvjus. Nu gadījās „šaize”, nu ir jāpārdzīvo tā „vētra”, gan jau muļķa tautiņa nomierināsies un varēs mierīgi „rullēt tālāk”, ….. līdz nākamajam negadījumam.

Ivars Prūsis
/04.12.2013/

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Korupcija: deputātu un valsts pārvaldes vadības mehānisms

00290_korupcijaDaudzo Latvijā notiekošo nejēdzību labošanai, ierindas pilsonis un masu saziņas līdzekļi apelē pie esošās politiskās sistēmas, politiskajiem spēkiem un vēlētajiem tautas priekšstāvjiem. Plaši tiek un ir izplatīts viedoklis: „gribi kaut ko mainīt, iesaisties kādā partijā vai dibini savu, topi ievēlēts un tad…”. Lai gan vairums cilvēku zina un jūt, ka lielākā daļa politiķu ir nekompetenti nelieši, tomēr patiesos Latvijas (un ne tikai) korumpētības apmērus apzinās retais. Un ir pārāk maz cilvēku, kuri zina, ka visa jaunlaiku kapitālistiskās Latvijas politiskā sistēmā ir pilnībā uz naudisku motivāciju balstīta un absolūti korumpēta. Šo iemidzinošo un reālu rīcību neitralizējošo ilūziju kliedēšanai īsumā aprakstīšu kā tas viss strādā.

Formāli likumus Latvijā pieņem Saeima (valstiskā līmenī) un pašvaldību domes, kas sastāv no cilvēku vēlētiem deputātiem. Ievēlēti var tikt tikai tie deputāti, kuri ir izvirzīti no partiju vidus (izņemot mazās pašvaldības, kur pagaidām vēl ir iespējams dibināt vēlēšanu apvienības). Partiju praktiskai organizēšanai tām ir jāatbilst noteiktiem metodoloģiskiem, kā arī likumā noteiktiem standartiem. Metodoloģiski partijā jābūt noteiktam cilvēku skaitam, kurus vieno kaut kāda ideja un organizatoriska struktūra. Ja tā nav, tad partija pēc būtības principā nepastāv. Savukārt likumā ir noteikts minimālais partijas biedru skaits (200) un virkne formālu prasību.

Jebkuras partijas mērķis ir veikt kaut kādu darbību, kas ietekmē visas sabiedrības dzīvi. Lai šo mērķi sasniegt, partijai ir jāspēj veikt jebkādu darbību vispār un jāspēj tā veikt kaut kādā mērā „labāk” par citām, konkurējošām partijām, kuras pretendē uz politisko varu Saeimā un pašvaldībās.

Tad nu lūk, Latvijā (un ne tikai), diemžēl ir izveidojusies (apzināti izveidota) tāda situācija, ka sabiedrība ir kritusi tik zemu, ka ir gatava veikt kaut kādu darbību tikai tad, ja kāds par to samaksā. Tas ir ļoti sāpīgs un ļoti drausmīgs fakts (gribētos šai ziņā kļūdīties un ceru, ka šī situācija tuvākā vai tālākā perspektīvā tiks kardināli labota).  Izejot no šīs atziņas, ļoti būtisks partijas rīcībspējas rādītājs ir naudas esamība, par kuru tad var noalgot cilvēkus, kas kaut ko darīs.  Attiecīgi partijai ir nepieciešami cilvēki, kuri nosaka tās idejisko saturu un praktisko vadību  (ideologi un menedžeri, kuri  nosaka ko partija reāli vēlas, kā viņa sevi ārēji pozicionē un vada procesu, lai tiktu realizēti partijas mērķi), naudas ieguvēji un praktiskā darba veicēji. Galvenās ir pirmās divas cilvēku grupas, kuras ir niecīgi mazskaitliskas, bet trešās grupas esamība un visa darbība kopumā ir atkarīga no tā kā strādā pirmās divas grupas, kur viens no būtiskākajiem aspektiem ir iegūt pēc iespējas vairāk naudas savas darbības nodrošināšanai. Īsāk sakot – Latvijas (un ne tikai) politiskajā vidē visu izšķir nauda un visas „nopietnās” partijas vadās no šīs atziņas un ir uzbūvētas pēc šāda principa. Partiju finansēšana no valsts budžeta ir tikai maziņš ielāps pilnībā izdilušam maisam, kurš maskē šo drausmīgo faktu un dod iespēju esošajām, šādi strādājošām partijām iegūt vēl papildus „haļavnās” finanses.

Naudu partijām iegūst t.s. „kasieri”. Tie ir cilvēki, kuri no vienas puses atrodas pietiekami tuvu partijas kodolam (cilvēkiem, kuri praktiski nosaka lietu kārtību partijā), bet no otras puses, kuriem ir iespējas iegūt plašu paziņu loku „biznesa” vidē. Kā vienu no „kasiera” piemēriem var minēt Jaunupu jaunāko.

Attiecības starp „kasieri” un partijas kodolu ir apmēram tādas: „kasierim” no partijas vadības puses tiek dots uzdevums iegūt maksimāli daudz naudas (bez tiešiem tekstiem par kādām pretlikumīgām darbībām, jo nevar zināt vai savstarpējās sarunas netiek ierakstītas), savukārt „kasieris”, izpildot uzdevumu, vienojas ar naudas devējiem par summām un to došanas nosacījumiem. „Kasieris” ir tas, kurš tiešā tekstā ar naudas devējiem sarunā, ko tad naudas devējs iegūs, ja ziedos noteiktu summu un partijai izdosies iegūt noteiktas varas pozīcijas. Šajās sarunās tad arī tiek aprunāti ierobežojumi, nosacījumi, notiek vienošanās par garantijām naudas devējam, ka prasība tik tiešām tiks izpildīta un ka viņi netiks „uzmesti”. Līdz partijas kodolam visas šīs detaļas tiešā veidā netiek novadītas pirmkārt paša partijas kodola drošības dēļ. Viņi visu saprot, bet tieši būt informētam par to ir neizdevīgi, tāpēc „kasieris” informē par nosacījumiem „caur puķēm” un ārēji pieņemamu priekšlikumu veidā, piemēram, iekļaut saraksta augšgalā tādu un tādu cilvēku (kuram ir savas, īpašas attiecības ar naudas devēju), iekļaut partijas programmā kādu punktu, apsolīt realizēt konkrētu likumdošanas iniciatīvu utt..  Šāda partijas kodola distancēšanās ļauj tam saglabāt zināmu neatkarību no „kasiera” un nepieciešamības gadījumā to nomainīt.

Gan Latvijā, gan arī citās „demokrātiskās” valstīs ir gan legālā naudas aprite, kura atklāti tiek atspoguļota grāmatvedībā un partiju gadījumā parādās KNAB atskaitēs, gan ir arī t.s. „melnās naudas” aprite, kura ir maskēta vai vispār nav uzskaitīta. Tad nu lūk, sāpīgā patiesība, ko vairums ierindas pilsoņu nezina, ir apstāklī, ka „melnās naudas” kopapjoms partiju darbības nodrošināšanā ievērojami pārsniedz „legālās” naudas (tas ir – oficiāli uzskaitītās) apjomu. Ja esošajām partijām vajadzētu dzīvot tikai no „legālajiem” līdzekļiem, tad viņu darbība būtu ievērojami apgrūtināta.

Kam tad nepieciešama „melnā nauda”? To pakalpojumu saņemšanai, kuri oficiāli nav atļauti vai arī kurus kaut kādu iemeslu dēļ labāk neafišēt, un reizēm arī vienkārši efektīvākai darba organizācijai. No šīs naudas tiek apmaksāti pasūtījumraksti, pasūtījumsižeti un citi aģitācijas materiāli un samaksa te notiek pa tiešo „uz rokas” gan mēdiju īpašniekiem, gan redaktoriem, gan arī ierindas žurnālistiem (šī samaksa ir paralēla oficiālai samaksai par oficiāli apmaksāto vēlēšanu reklāmu). No šīs naudas tiek algoti PR speciālisti, algoti interneta komentētāji, profesionālie mītiņotāji, apsardzes/detektīvfirmas, „savi cilvēki” dažādās iestādēs un organizācijās, „spiegi” un diversanti konkurentu nometnē u.c. kadri un aktivitātes par kuru esamību atklāti runāt neklājas. Un protams šī nauda tiek izmantota arī partijas darbā iesaistīto papildus motivācijai, apmaksājot pietiekami legālus viņu sniegtos pakalpojumus.

Kā notiek „melnās naudas” aprite? Ar „čemodāniņiem” skaidrā naudā (ar vienu tādu savulaik Saeimā tika pieķerts bijušais premjerministrs no ZZS Indulis Emsis), kā arī caur speciāliem, izcelsmi un adresātus maskējošiem instrumentiem (kontiem, fondiem, fiktīvām personām utt.). Ar to visu nodarbojas speciālas personas un pārrauga šīs nelegālās operācijas „kasieris”.  Partijas kodols, savukārt, dod „kasierim” tikai formāli korektus uzdevumus un mērķus, kas ir jāsasniedz, vadoties pēc principa:  „mani neinteresē kā to izdarīsi, bet, ja kas, par sekām atbildēsi pats”.

Kas dod un kas vispār ir spējīgs dot partijām ievērojamas naudas summas gan legālā, gan nelegālā formā? Biznesmeņi, kuriem šāds darbības veids ir ikdiena. Tie ir gan lielie uzņēmumi un uzņēmēji, kuri ar šādām metodēm nodrošina savu darbību (tādā korupcijas pilnībā cauraustā valstī kā Latvija savādāk nemaz nevar), lobē savas intereses, apkaro konkurentus un veic citas biznesa darbības, gan arī biznesmeņi, kuru peļņas avots ir apšaubāmas legalitātes vai nelegālas darbības (kontrabandisti, narkotiku un ieroču tirgotāji, sekss industrijas pārstāvji, bērnu „adoptētāji” u.c. pēc būtības krimināli elementi, kuri pelna ar nelikumīgām un amorālām darbībām). Īpaši daudz naudas dod tieši otrās grupas darboņi, jo viņiem sev labvēlīgu apstākļu (jumta) un likumdošanas radīšana ir īpaši kritiska un viņu rīcībā ir ļoti ievērojami līdzekļi.  Tāpēc nevajag brīnīties, ka pie varas nonākušās partijas pieņem it kā stulbus vai pat atklāti amorālus likumus. Par visu ir samaksāts un gan maksātāji, gan naudas saņēmēji dēļ šīm savām darbībām ir kļuvuši par atsaldētiem neliešiem ar minimālām vai vispār bez jebkādām morāles normām.

Un tagad pats interesantākais. Kā tad praktiski notiek naudas devējiem vajadzīgo lēmumu pieņemšana, jo ne jau „kasieris” vai partijas kodols spiež balsošanas podziņas un ceļ rokas, to dara ierindas deputāteļi. Viņus visus iesaistīt un informēt par katra gadījuma detaļām ir apgrūtinoši, bīstami (informācijas noplūde) un arī nevajadzīgi. Tā vietā ir izveidots un nu jau vairāk kā 20 gadus veiksmīgi strādā universāls deputātu vadības mehānisms. Tā būtība ir sekojoša: katram deputātam maksā par „pareiziem” balsojumiem, bet ja ļoti vajag, tad maksā dubulti, trīskārši utt. (galēja svarīguma gadījumos, kas ir gana reti, deputātiņam tiek piedraudēts „atņemt visu”, ja netiks veikts pareizais balsojums).

To, ka deputātu balsis tiek pirktas, runā gana sen un pietiekami atklāti, un tas nekāds īpašais jaunums nav, bet īstie deputātu balsu pirkšanas apmēri tik tiešām ir šokējoši un par tiem zina retais.

Katram koalīcijas deputātam ir īpaša bankas norēķinu karte bez vārda un uzvārda (visdrīzāk Citadeles bankas) caur kuru viņš saņem naudu par visiem veiktajiem balsojumiem. Nobalsoji standarta darba režīmā kā frakcija liek, malacis, saņem bonusu. Ir kāds īpaši svarīgs vai sāpīgs jautājums, maksa ir pavisam cita. Ja vēl svarīgāks, tad vēl cita. Deputāts vairumā balsojumu drīkst arī nebalsot kā frakcija liek, bet tad naudu viņš nesaņem. Tas ir pieļaujams, jo tādējādi katrs deputāts var taisīt savu personisko „politisko kapitālu” un lielīties, ka lūk šajā principiālajā jautājumā viņš „parādīja mugurkaulu” un „gāja pret straumi”, bet izmainīt neko neizdevās, jo „lūk tie citi…”.  Bet ir jautājumi, kuros šādas izdarības kategoriski netiek pieļautas un deputāti par to tiek atsevišķi informēti. Tajos, atvainojiet, bet „ja partija liek, tad jādara”.

Praktiski visu šo procesu vada partijas frakcijas vadītājs. Tā ir persona, kura nosaka dienas kārtību, kura organizē iekšējās apspriedes un informatīvo apmaiņu, kura sazinās ar partiju un „kasieri”, kura kontrolē kā kurš deputāts balso un piefiksē balsojuma rezultātus (tie savukārt tiek nodoti personām, kuras ieskaita pēc tam katram deputātiņam „nopelnīto” naudas summu), kura „aprunājas” ar deputātiņiem, kuri sāk izrādīt principialitātes vai citādas nevēlamas pazīmes utt. Partijas frakcijas vadītājs ir galvenais cilvēks, kurš nosaka partijas praktisko darbību parlamentā un pašvaldībās. Nauda šīm deputātu vadības izmaksām tiek pilnībā ņemta no „melnās kases”.

Tāpēc ir pilnīgi naivi un neproduktīvi cerēt izmainīt kaut ko, vēršoties pie „saviem deputātiem”, jo viņi visi kopš mirkļa, kad pieņēma bankas maksājumkarti ar „prēmijām”, ir korumpēti, morāli krituši un tāpēc rīcībnespējīgi (un lietas būtību te nemaina apstāklis, ka kāds deputātiņš šo naudu izmanto kādiem sabiedriskiem projektiem, kā to, piemēram, teicās darījis Leopolds Ozoliņš). Lielākais, ko viņi var – parunāt ar frakcijas vadītāju vai partijas vadību, mēģinot pārliecināt pieņemt konkrētu lēmumu (bet jēga no tā maza, jo par visu jau ir samaksāts) vai arī pašiem demonstratīvi balsot „pēc sirdsapziņas”, upurējot savus „bonusus” un izrādoties savu atbalstītāju priekšā. Citu neko ierindas deputāts izdarīt nevar (praktiski, protams, var un ļoti daudz ko, bet tie gļēvās un stulbās niecības ne uz ko tādu nav spējīgi).

Tāda ir Latvijas (un ne tikai) praktiskā politiskā sistēma. Un šādā politiskā sistēmā runāt par kaut kādu korupcijas apkarošanu, vispirms neiesēdinot vadošos politiķus, „kasierus” un uzņēmējus, ir vienkārši smieklīgi. Tā nav cīņa ar korupciju, tā ir izrādīšanās, tukšmuldēšana, visas korumpētās sistēmas piespodrināšana, lai tās koruptīvās pazīmes būtu mazāk redzamas, un cīņa ar politekonomiskajiem konkurentiem.

Bet tas, diemžēl, vēl nav viss. Būtisks ir jautājums, ko tad grib katras partijas kodols. Viņu galvenās vēlmes var izteikt pietiekami universālā formā: viņi vēlas realizēt noteiktu politiku (kura ne vienmēr saskan ar partijas formāli definētajām pamatnostādnēm), pelnīt „atbilstoši savām spējām un vajadzībām” (tas ir pietiekami daudz) un realizēt sevi.

Lai to panāktu, partijai ir „jāpārtiek” ne tikai no pirmsvēlēšanu un konkrētu lēmumu realizācijas maksājumiem, bet arī „jāpelna” ikdienā. Šādi ikdienas ieņēmumi dod darbu un ieņēmumus „savējiem”, ietekmi, saliedē un kalpo kā pašu biedru motivators, kā arī nodrošina zināmu neatkarību no konkrētiem lielākajiem maksātājiem, kuriem, sajūtot savu nozīmīgumu, apetīte mēdz ievērojami pieaugt.

Kā partijas pelna? Saliekot nozīmīgākajos valsts pārvaldes, pašvaldību un valsts un pašvaldību uzņēmumu vadības un lēmumu pieņemšanas amatos savus cilvēkus un/vai ievācot no esošajiem „nodevas”. Tas ir, katram nozīmīgam ierēdnim ir savi „pelēkie” ienākumi. Piemēram, no „točku”, prostitūcijas un citu nelikumību piesegšanas, no būvprojektu saskaņošanas, no dažādu aizliegumu un ierobežojumu apiešanas, no kvotu piešķiršanas, no sociālajiem „pakalpojumiem”, no samaksas par bērnunamos/audžuģimenēs esošajiem bērniem un bērnu adopcijas (tai skaitā arī uz ārzemēm), no visa veidu iestāžu pasūtījumiem un pakalpojumu sniegšanas (medicīnas, izglītības utt.), no visāda veida licenzēm un atļaujām, no „pareizu” tiesu lēmumu apmaksas utt. Šai ziņā partijām ir ļoti plašs darbības un „pelnīšanas” lauks. Un tas ir galvenais strīdus ābols starp dažādām partijām un politekonomiskajiem grupējumiem. Nevienam no viņiem pašu jautājumu būtība nav pirmajā vietā, galvenais ir salikt amatos savējos un savākt attiecīgās jomas koruptīvās naudas krējumu, un pēc tam jau „no darba brīvajā laikā” var arī varbūt mazliet padomāt par lietas būtību.

Un, lūk, tas patiešām ir vairāk kā traģiski, jo tas nozīmē ka korupcija Latvijā ir totāla un ka tai ir fundamentāls raksturs. Tā sekas no vienas puses ir ļoti straujš kompetences kritums visās dzīves sfērās, jo korumpēts ierēdnis pirmkārt pats sāk zaudēt kompetenci (viņš savos lēmumos un darbībās nav brīvs, viņu dzelžaini ierobežo korupcijas ķēdes rāmji), kā arī viņš zaudē apkārtējo autoritāti (gan to, kas ir iesaistīti korupcijas ķēdē, jo viņi to zina, gan to, kuri nav tur tieši iesaistīti dēļ korupcijas rezultātā pieņemtajiem nepareizajiem lēmumiem) un sev apkārt sāk pulcēt cilvēkus, kuri nepamanīs viņa korumpētību un nenosodīs to, bet šādi cilvēki visbiežāk ir nekompetenti. Tomēr pats traģiskākais, ka korumpētie ierēdņi sāk morāli degradēties, vairāk vai mazāk pakāpeniski sākot pārkāpt vienu morālo ierobežojumu pēc otra, jo ja pārkāpi vienu morālo normu, tad morālo robežu iekšējā sajūta zūd un ir viegli un pat prasās sākt pārkāpt citas morāles normas (kā viena no izpausmēm: problēmas personiskajā dzīvē, laulību izjukšana, domstarpības ar radiem un draugiem, no kā savukārt izriet nodošanās uzdzīvei). Tāpēc nav nekāds brīnums, ka Latvija ir kritusi tik zemu, ka ir pietiekami liels vadošos amatos esošu cilvēku skaits, kuri pelna uz bērnu atņemšanas vecākiem rēķina, tai skaitā pēc tam viņus pārdodot, tai skaitā arī prostitūcijai un „uz orgāniem”.

Ļoti gribētos šo aprakstu nobeigt ar cerīgu noti par to kā „tauta modīsies” un kā liela daļa neliešu tiks salikti cietumos, bet, diemžēl, neredzu pagaidām tam priekšnosacījumus. Viens ir skaidrs – šie maitas ir stulbi (bet arī viltīgi un nekaunīgi), galēji amorāli un viņus var labot tikai ešafots. Tāpēc, lai kā arī situācija neattīstītos, asinis līs, tai skaitā arī šo personāžu, jo bez ārējām dotācijām neizbēgami iestāsies situācija, kad, dēļ neefektīvās koruptīvās sistēmas, resursus kopapjoms arvien straujāk samazināsies un nespēs nodrošināt nepārtraukti augošo korumpantu armiju un tās neizmērojamo apetīti, kā rezultātā sāksies nežēlīgas neliešu savstarpējās cīņas par varu un resursiem uz dzīvību un nāvi, kurā, protams, cietīs visi. Fundamentāli kaut ko te labot var tikai ar Stļinlaiku metodēm.

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Ierosināta krimināllieta par bērnu tirdzniecību uz ASV

00288_bernu_tirdzniecibaKrievijas Izmeklēšanas komiteja ir ierosinājusi krimināllietu par Krievijas bērnu tirdzniecību uz ASV, 05.12.2013 paziņoja iestādes preses dienests [Izmeklēšanas komiteja ir Krievijas prezidentam tieši pakļauta izmeklēšanas iestāde]. Šāds lēmums tika pieņemts pēc aģentūras Reuters un telekanāla NBC pārraidītās informācijas pārbaudes par Krievijas nepilngadīgo bērnu adopciju.

Pēc izmeklētāju versijas, ļaundari portālos Yahoo un Facebook ir organizējuši savdabīgu biržu, kur var iegādāties bērnus no dažādām valstīm. Pēc izmeklētāju datiem tika veikti nelikumīgi darījumi attiecībā pret 26 nepilngadīgajiem no Krievijas. Tāpat izmeklētājiem ir pierādījumi, ka vairāki no šiem bērniem cieta no seksuālas ekspluatācijas.

Izmeklēšanas komiteja apsolīja detalizēti izmeklēt nepilngadīgo bērnu tirdzniecības faktu un noskaidrot viņu nodošanas amerikāņu adoptētājiem likumību.

Novembra beigās Izmeklēšanas komiteja pieprasīja ASV prokuratūrai pārbaudīt Reuters un NBC žurnālistu izmeklēšanas rezultātus un atsūtīt visu izmeklēšanas dokumentu kopijas, ja izmeklēšana tiks veikta.

Amerikas korespondenti bija noskaidrojuši, ka nezināmas personas organizēja interneta tirdzniecību ar ārvalstu bērniem no Ķīnas, Etiopijas, Ukrainas un Krievijas [iespējams arī no Latvijas]. Pie tam, visbiežāk tika pārdoti bērni, kuru vecākiem bija atņemtas vecāku tiesības [pēc Latvijas analoga:  bāriņtiesu birokrātiski – juridiskā terora upuri]. Pēc žurnālistu sniegtās informācijas piecu gadu laikā tika noslēgti pieci tūkstoši šādu darījumu.

Par stingrākām likumdošanas normām un Krievijas bērnu adopcijas uz ārzemēm kontroles pastiprināšanu iestājas Krievijas prezidenta pilnvarotais bērnu tiesību jautājumos Pāvels Astahovs. Ombudsmens vairākkārtīgi ir izteicis neapmierinātību par Krievijas nepilngadīgo stāvokli ASV. „Pie mums nav tādu pedofilijas, vardarbības un ņirgāšanās par bērniem gadījumu kā ASV”, paziņoja Astahovs. [Krievijas bērniem ir vairāk paveicies, viņiem vismaz ir pie kā griezties un ir vēl valsts institūcijas, kas pēc būtības kaut ko dara, lai novērstu bērnu tirdzniecību un klajus bērnu tiesību pārkāpumus. Latvijā šai jomā situācija ir katastrofāla, jo atbildīgās instances kontrolē ar homoseksuālistu – pedofilu mafiju un bērnu biznesu (tai skaitā tirdzniecību, adoptējot uz ārzemēm) saistītas personas, tāpēc Latvijā šādas izmeklēšanas neveic pēc būtības (tikai formāli, ķeksīša pēc, lai paziņotu, ka nekas tāds nenotiekot), bet cietušo sūdzības tiek ignorētas, formāli uz tām atrakstoties.]

Pašreiz Krievijā ir spēkā likums, saskaņā ar kuru Krievijas bērnus nav tiesības adoptēt ārzemju viendzimuma pāriem. Nepilngadīgos Krievijas bērnus var adoptēt tikai iedzīvotāji no tām valstīm ar kurām ir noslēgtas attiecīgas valstu divpusējas vienošanās.

Avoti:
http://www.km.ru/v-rossii/2013/12/05/sledstvennyi-komitet-rossii/726997-sk-vozbudil-ugolovnoe-delo-po-faktu-torgovli-
http://www.sledcom.ru/actual/367706/

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Ukrainas nemieru organizēšanas tehnoloģija

Prese raksta, ka Ukrainā notiekot tautas nemieri un „cīņa par Eiropu”, bet patiesībā kā parasti notiek kārtējā ASV un Rietumvalstu organizētā „revolūcija”, kurā ļoti aktīva loma šoreiz ir Polijas pārstāvjiem.

Konspektīvu priekšstatu par nemieriem Ukrainā var iegūt no Krievijas TV raidījuma “Maidāna Tehnoloģija (Технология Майдана) 03.12.2013”, kurā ir parādīta gan notikumu attīstības hronoloģija, gan tas, kā tehniski nemieri tika organizēti un ir apskatītas versijas par nemieru iemesliem.

Savukārt raidījumā “Speciālā reportāža” (Специальный репортаж) 02.12.2013” ir parādīts kādā veidā tiek algoti un organizēti mītiņotāji. Žurnālists atsaucās uz vienu no neskaitāmajiem sludinājumiem par piedalīšanos mītiņā, pats tajā piedalījās, saņemot pēc tam par to naudu.

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Rail Baltic – nerentabla naudas izšķiešana

00293_rail_logoTrīs četri iekšēji orientēti megaprojekti var izraut Latviju no stagnācijas. Taču – tiksim skaidrībā. Ir projekti, kuri tiek īstenoti Latvijas vai tās kaimiņvalstu teritorijā, taču nespēj dot reālu grūdienu ekonomikas attīstībai. Tādu projektu virknē es, pirmkārt, redzu Rail Baltic, otrkārt, visu, kas saistīts ar šķidrinātās dabasgāzes termināļiem, treškārt, iespējamo Latvijas dalību Visaginas AES projektā. Tas ir minimums miljards, reāli – pusotra divi miljardi, kuri jāizņem no sava budžeta. Ekonomikas attīstībai tas ir garām.

Dzelzceļi – tas ir nāvīgi dārgs prieks. Ielaisties šajā avantūrā nozīmē pateikt saviem pensionāriem, mātēm, bērniem: mēs, mīļie, jūsu nodrošinājuma vietā būvēsim ceļu no nekurienes uz nekurieni. Reiz bija tā sauktais Pēterburgas–Varšavas dzelzceļš. Tas ekonomiski absolūti atmaksājās. Bet Rail Baltic ir savdabīgs surogāts. Gribam izgudrot ko jaunu, taču tam nav ne naudas, ne pamata. Spēlējam spēles, bet cietīs nodokļu maksātāji. Nekādas jēgas no Rail Baltic nebūs.

00293_item_275_bildeEs uzskatu šo projektu par nesaprātīgu utopiju, kura Latvijā ik gadus var noēst trešo daļu no pārdalāmā budžeta. Jo projekts maksās dārgi, bet neatmaksāsies. Padomāsim, ko var vest no Tallinas uz Berlīni. Turklāt runa ir par ātrgaitas dzelzceļu. Jūs esat pasaules praksē sastapies ar kravas konteineru pārvadāšanu pa ātrgaitas dzelzceļa maģistrālēm? Es neesmu. Tātad akcents tiks likts uz pasažieriem. Piedodiet, kādiem? Cik viņu būs? Kā tie nodrošinās rentabilitāti? Ja vien nav paredzēts, ka visi igauņi vienlaikus braukās uz Berlīni turp atpakaļ.

Es uzskatu, ka Latvija šajā projektā iesaistās pārprastas baltiešu solidaritātes dēļ. Solidaritāte ir laba lieta. Taču pastāv vēl tāds jēdziens – maks. Proti, ja solidaritātes dēļ jāvelk nost un jāpārdod bikses, tad, atvainojiet, tā vairs nav gluži solidaritāte. Taču piedāvāts tiek tieši tas.

Lai cik savādi liktos, tas, kas patlaban notiek Latvijā, atgādina to, kas notika Krievijā pirms divdesmit gadiem. Valdības vadītājs Jegors Gaidars uzskatīja, ka galvenais instruments, ar kura palīdzību var atrisināt visas problēmas, ir monetārā vai fiskālā politika. Proti – operējot ar naudas masas apjomu, ieviešot tos vai citus nodokļus, mēs atrisināsim visas problēmas. Taču patlaban šī nostādne pasaules ekonomikā jau ir apliecinājusi savu neefektivitāti.

Ko liecina pēdējā krīze? To, ka vācieši ir racionālāki ekonomisti nekā franči vai angļi. Vācieši, kuru likme bija klasiskā ražošana, proti – reāla prece, kuru var aptaustīt, uzvarēja. Bet tie, kuru likme bija tikai finanšu tirgus, virtuālā ekonomika – zaudēja. Dabiski, es te domāju Londonu. Visas valstis, kuras pasteidzās šķirties no industriālās ekonomikas, nonāca mīnusā. Tāpēc man liekas, ka tām receptēm, kas tiek piedāvātas Latvijai un kas tiek īstenotas Latvijā, ir ierobežots izmantojuma derīgums. Tās varbūt ir labas pārejai uz eirozonu. Bet nacionālās ekonomikas attīstībai tās nav optimālas. Nacionālās ekonomikas attīstībai nepieciešams, lai tiktu atbalstīta rūpniecība, lauksaimniecība…

Es pat sacītu tā – modelis, kuru šodien īsteno Latvija, ir sliktāks par modeli, kuru Latvija īstenoja divdesmitajos trīsdesmitajos gados. Ar visiem saviem trūkumiem tas modelis bija labāks un efektīvāks, daudz vairāk veicināja tautas labklājību.

Nikolajs Meževičs, Santktpēterburgas universitātes Eiropas pētījumu katedras profesors, ekonomikas doktors
/04.12.2013/

Avots:
http://nra.lv/ekonomika/latvija/107242-krievijas-ekonomists-krievijas-ideals-eiropa-kas-attistas-kinas-tempa.htm

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Eiropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Attīstības mānija nāves civilizācijā

00292_sodom-01Aizvadītajos dažos gados mūsu politiskajā virtuvē modē ir valsts attīstības tēma. To līdz šim kutināja vienotības vienotie vienotāji. Taču pašlaik atsevišķi notikumi liecina, ka valsts attīstības tēma ir kļuvusi par politiskās cīņas svarīgu instrumentu nākamās Saeimas priekšvēlēšanu burbuļošanā. Tagad smalko tēmu kutina arī latviešu tautas labdaris Repšes kungs. Viss būtu labi, ja pašlaik Latvijā attīstības tēma (ideja) neizskatītos jocīgi un pat bezjēdzīgi, kam ir vismaz trīs iemesli.

Pirmkārt, pie mums par valsts attīstību sāka runāt tikai pēc tam, kad viss jau bija sagrauts, izzagts un iztirgots ārzemniekiem tik lielā mērā, ka par kaut kādu attīstību vairs praktiski nevar būt runa. Runa vienīgi var būt par nepieciešamību sākt visu no sākuma, izveidojot tos mūsu dzīves formātus, kurus mēs vēlamies un esam spējīgi izveidot eksistences nodrošināšanai.

Otrkārt, par valsts attīstību visdedzīgāk runā cilvēki, kuri pēcpadomju gados praktiski visu sagrāva, izzaga un iztirgoja, kā arī likvidēja pēdējo iespēju būt kaut cik valstiski patstāvīgiem un pašiem veidot savu likteni. Pompozā un principā debilā atsacīšanās no savas valūtas likvidēja pēdējo vārgo, bet tomēr diezgan cerīgo iespēju saglabāt patstāvību un patstāvīgi rūpēties par savu attīstību. 1790.gadā M.A.Rotšilds konstatēja: „Atļaujiet man iespiest un kontrolēt valsts naudu un man vairs nebūs svarīgi, kurš valstī raksta likumus”. Protams, pie varas esošais vidusmēra latvietis, kā parasti, zina visu par visiem labāk un slavenā ebreja vārdos nesaskata sev noderīgu gudrību. Tas nekas, ka šī gudrība vēsturiski ir apstiprinājusies pilnā mērā un nekad nezaudēs aktualitāti. Vidusmēra latvietis pats ir visgudrākais un savas naudas lietas brīvprātīgi ar dziesmu uztic kārtot citiem.

Treškārt, attīstības tēmas popularitāte mūsmājās ir jocīga tāpēc, ka Rietumu civilizācijā attīstības ideja nav modē jau no aizvadītā gadsimta 70.gadiem. Turklāt finansu un ekonomiskās krīzes laikā un pie tam situācijā, kad neviens godīgs speciālists neuzdrošinās prognozēt krīzes turpmāko gaitu, par attīstību normāls politiķis izvairās runāt, jo tas būtu ne tikai smieklīgi, bet arī politiski bezatbildīgi. Tautai piedāvāt skaistas ilūzijas apstākļos, kad neredzēti strauji palielinās nabadzība un bezdarbs, var tikai ļoti neaptēsts politiķis. Savukārt pie mums tas ir arī ļoti nelietīgs politiķis, jo skaistas ilūzijas viņš piedāvā paša līdz šim apzagtajai, apsmietajai un pazemotajai tautai.

Nav noliedzams, vispār attīstības ideja ir Rietumu civilizācijas samērā sena intelektuālā kaislība. Šai kaislībai var būt divi varianti – ideālistiskais un mehānistiskais variants.

Pirmajā, ideālistiskajā, variantā attīstība ir visu potenciālo spēju attīstīšana cilvēkā vai kādā objektā, no sākotnēji nerealizētā (implicītā) stāvokļa pārejot uz pilnvērtīgi realizēto (eksplicīto) stāvokli. Piemēram, radošās personības mūžs vienmēr ir noteikts attīstības process, pakāpeniski realizējot, tā teikt, Dieva dotā radošā talanta potenciālu. Šajā variantā attīstība ir noteikta potenciāla ideāla realizācija.

Otrajā, mehānistiskajā, variantā attīstība ir tas pats, kas progress, modernizācija, pilveidošanās, pārbūve, pārkārtošanās, „perestroika” u.tml. Saskaņā ar mehānistisko izpratni, attīstība ir process, lai uzlabotu materiālos un garīgos objektus, kā arī palielinātu to skaitu. Šajā variantā dominē princips kultūrā visu panākt vairāk un labāk. Piemēram, ekonomikā attīstība ir cenšanās panākt produkcijas kvantitātes un kvalitātes pieaugumu.

Mehānistiskajā variantā attīstības ideja ir saaugusi ar progresu – attīstību no zemākā uz augstāko, no sliktākā uz labāko. Tāda pieeja (attīstību sinonīmiski saistot ar progresu) Rietumu civilizācijā aizsākās XVII un XVIII gs. mijā, kad veidojās progresa teorija. Jaunā teorija ātri pārauga progresa (attīstības) mānijā, kas bija raksturīga Rietumu civilizācijai līdz XX gs. 70.gadiem.

Tā, piemēram, progresa mānija veicināja eiropocentrisma nostiprināšanos. Tas notika tāpēc, ka progresu sāka attiecināt uz kultūru hierarhiju. Piemēram, veidojot pakārtotību starp progresīvām kultūrām un neprogresīvām kultūrām. Eiropocentrisms, saprotams, atzina tikai Rietumeiropas kultūru progresivitāti. Pārējās, arī Austrumeiropas, kultūras tika uzskatītas par atpalikušām un neprogresīvām kultūrām.

Eiropocentrismam iebilda kultūru daudzveidības slavinātāji, kuri arī izmantoja progresa ideju. Viņi sludināja, ka katrai kultūrai ir savs progresa ceļš. Katra kultūra attīstās savādāk, jo var atšķirties progresa dinamika. Dažas kultūras progresē ātrāk, citas – lēnāk.

Progresa teorijas triumfs bija XIX gs. beigās un XX gs. sākumā. Tolaik cilvēkus priecēja atziņa, ka zinātnes un tehnikas progress var garantēt dzīves labklājības nemitīgu uzlabošanos. Arī Latvijas iedzīvotāji tolaik piedzīvoja progresa labumus. Grandiozi attīstījās rūpniecība, radās mūsu slavenie brendi, tika uzcelta jaunā Rīga. Pamats ir uzskatīt, ka tolaik apmēram 25 gadi bija visprogresīvākais posms mūsu zemes vēsturē. To var salīdzināt ar padomju laikā radītā rūpnieciskā un zinātniskā potenciāla progresivitāti.

Tomēr vispārējo prieku par progresa varenību XIX gs. nogalē sāka aptumšot atsevišķu intelektuāļu bažas. Viņi bažījās par to, ka progress nevar mūžīgi turpināties un progresam noteikti ir kaut kāds gals. Kā zināms, O.Špenglera tēze par kultūras (garīguma prioritātes) degradējošo pāreju civilizācijā (materiālisma prioritātē) balstās uz progresa teorijas skaudru kritiku. Vācu slavenais kultūras filosofs pret progresu izturējās ļoti skeptiski. Viņam progresa mānija bija Rietumu kultūras bojāejas iemesls. Tiecoties pēc nemitīgas materiālās labklājības pieauguma, Rietumu cilvēki zaudē mēra sajūtu un savās materiālistiskajās tiekmēs vairs nespēj apstāties un nomierināties. Ar ko tas var beigties, pašlaik neviens nezina. Zina tikai to, ka labi tas nebeigsies.

XX gs. drūmie notikumi (abi Pasaules kari, fašisms, holokausts) ievērojami mazināja Rietumu sabiedrības ticību attīstībai, progresam. No 70.gadiem attīstības, progresa problemātikas vietā modē nāca modernizācijas un globalizācijas problemātika.

Politiskajā filosofijā sāka dominēt atziņa, ka nākotnes solījumi nozīmē papildus uzņemties atbildību par tagadni un tās sekām. Šī atziņa nevarēja iepriecināt politiķus. Politiķi saprata, ka viņiem ir izdevīgāk klusēt par nākotni. Ja viņi sola nākotnē kaut ko lielu un varenu, tad sabiedrība sāk ievērojami piekasīgāk sekot viņu darbībai tagadnē.

Pie tam no 70. gadiem kļuva skaidrs, ka dzīves labumi visiem nepietiks un masveidīgas labklājības solījumi ir liekulība. Sabiedrība nav akla un ļoti labi saprot tamlīdzīgu solījumu farizejiskumu.

Bagātas un saulainas nākotnes solījumu totālā bezjēdzība iestājās mūsu gadsimtā. Tamlīdzīgus solījumus tagad uztver kā personisko apvainojumu.

Tā, piemēram, nav grūti iztēloties, kāds efekts var būt solījumam stratēģiskajā dokumentā „Latvija 2030”: „2030.gadā Latvija būs plaukstoša aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts. Ikviens varēs justies drošs un piederīgs Latvijai, šeit katrs varēs īstenot savus mērķus. Nācijas stiprums sakņosies mantotajās, iepazītajās un jaunradītajās kultūras un garīgajās vērtībās, latviešu valodas bagātībā un citu valodu zināšanās. Tas vienos sabiedrību jaunu, daudzveidīgu un neatkārtojamu vērtību radīšanai ekonomikā, zinātnē un kultūrā, kuras novērtēs, pazīs un cienīs arī ārpus Latvijas. Rīga būs nozīmīgs kultūras, tūrisma un biznesa centrs Eiropā. Pilsētu un lauku partnerība nodrošinās augstu dzīves kvalitāti visā Latvijas teritorijā. Latvija – mūsu mājas – zaļa un sakopta, radoša un ērti sasniedzama vieta pasaules telpā, par kuras ilgtspējīgu attīstību mēs esam atbildīgi nākamo paaudžu priekšā”.

Skeptiskās izmaiņas attieksmē pret attīstību, progresu atsaucās uz ideoloģiju. Ja Rietumos līdz aizvadītā gadsimta 70.gadiem liela loma bija attīstības ideoloģijai,  kuru spēcināja ASV un Rietumeiropas valstu ekonomiskie panākumi, tad XX gs. nogalē priekšplānā tika izvirzīta demokratizācijas un postmodernisma ideoloģija. Rietumu civilizācijā sākās pasionārais pagrimums, jo tika izprasta demogrāfiskās pārejas katastrofālā būtība priekš eiropeīdu rases. Par attīstību, progresu politiskajai elitei kļuva neērti runāt, tāpēc reālās attīstības trūkumu sāka ideoloģiski nomaskēt ar demokratizāciju un postmodernismu.

Tajā pašā laikā kļuva pilnīgi skaidrs, ka demokratizācija un postmodernisms neko nedod ekonomiskajai, zinātniskajai un cita veida attīstībai. Pēcpadomju laikā atsevišķas Austrumeiropas zemes lieliskā demokratizācija un postmodernisms neaizsargāja no deindustrializācijas un pagrimuma kultūras visos segmentos. Krievija, Latvija ir spilgti piemēri.

No 70.gadiem Rietumu civilizācija sāka strauji zaudēt enerģiju realizēt savu misiju – sniegt cilvēkiem dzīves metafizisko jēgu. Dzīves garīgo ideālu, vērtību un mērķu vietā nostājās fizioloģiskām baudām apsmērēta veģetēšana. Iestājās civilizācijas nakts – dekadence. Rietumu civilizācija sāka pārvērties par nāves civilizāciju, jo neglābjami samazinājās dzimstība. Dekadences un nāves civilizācijā attīstība, progress ir tikai elites privilēģija. Par tautu neviens reāli nerūpējās un neviens tā pa īstam necenšās apturēt rases novecošanu un izmiršanu.

Attīstība, progress nav iespējams bez darba. Taču demokratizācija un postmodernisms neveicina ļaužu masās priekšstatu par darba svētīgo misiju, darba godīgumu un apzinīgumu. Demokratizācija un postmodernisms veicina naudas kultu, kad liberāli demokrātiskā tirgus un postmodernisma plurālisma iekārtā naudas pelnīšana kļūst par nacionālo ideju un atsevišķu indivīdu dzīves galveno mērķi. Naudas kultu nekautrējās slavināt, jo tas nenovedot pie totalitārisma, ko mums cenšās iestāstīt demokratizācijas un postmodernisma apoloģēti. Saprotams, naudas kults ir kriminālās valsts un regresa godāšana.

Līdz šim Rietumu civilizācijā attīstības (progresa) motors bija nācija un tās gribas realizētāja nacionālā valsts. Nacionālās valsts institucionālais pienākums ir rūpēties par nācijas attīstību. Nav nacionālā valsts, nav nācijas attīstība. Nācija vienlaikus ir gan attīstības subjekts, gan attīstības rezultāts, uzlabojoties tās dzīves kvalitātei.

Nācijai valsts ir sava veida apgādnieks, kuram ir nemitīgi jārūpējās par cilvēku labklājību. Rūpes par labklājību vienmēr ir rūpes ne tikai par tagadni, bet arī par nākotni – nācijas rītdienu. Tāpēc valsts funkcijās ietilpst attīstības plānošana, ko valsts realizē racionāli saprātīgā un sistēmiskā formā.

Tā tas daļēji ir arī Latvijā. Tikai pie mums attīstības problemātika sistēmisku pieeju izpelnījās nesen un ne visai apliecina saprātīgi racionālu pieeju. Attīstības plānošanas sistēmas likums darbojās tikai no 2009.gada 1. janvāra.

Pašlaik Latvijas nākotnes plānošanas dokumentu pamatkolekcijā ietilpst 1) Saeimas konceptuālais dokuments „Latvijas izaugsmes modelis. Cilvēks pirmajā vietā” (apstiprināts 2005.g.26.X), 2) Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija „Latvija 2030” (apstiprināta 2010.g.10.VI), 3) Nacionālā reformu programma stratēģijas „ES 2020” īstenošanai (sagatavota 2011.g. aprīlī), 4) Nacionālās attīstības plāns 2014.-2020.gadam (apstiprināts 2012.g.20.XII).

Manuprāt, lai orientētos minētajos (un arī neminētajos) plānošanas dokumentos, ir vajadzīga samērā augsta intelektuālā kapacitāte, klerku domāšanas izjūta, stabilas terminoloģiskās zināšanas, kā arī ir jābūt lietas kursā par mūsu starojošās ES priekšniecības enerģisko darbību dažādu „papīru” lielražošanā.

Ar to gribu teikt, ka minētie dokumenti nevar kalpot sabiedrības sociāli komunikatīvajā un ideoloģiskajā sfērā. Bet tas ir liels trūkums, jo valsts attīstības dokumentiem parasti ir milzīgas sociāli komunikatīvās un ideoloģiskās potences. Cilvēki grib lasīt un uzzināt, kas viņus gaida turpmāk. Patstāvīgi izlasītais un uzzinātais atstāj dziļu iespaidu uz cilvēka apziņu. Gudras valstis to saprot un izmanto, lai savai politikai iegūtu sabiedrības masu atbalstu. Padomju laikā valsts plānošanas materiālus propagandēja prese, par tiem skolotāji stāstīja skolēniem, tos studēja pasniedzēji un studenti, dažādās sanāksmēs apsprieda strādnieki un kolhoznieki.

Mūsu vēlā atmoda valsts attīstības plānošanā ir paškritiski fiksēta minētajā Saeimas konceptuālajā dokumentā: „Taču paveikts ir tikai pats neatliekamākais, kopumā valsts attīstība ir bijusi nepietiekami konsekventa un koordinēta. Valdības biežās maiņas ir kavējušas stratēģisku ilgtermiņa mērķu izvirzīšanu, to pārmantojamību un īstenošanu. Dažādu nozaru programmās un koncepcijās paredzētie pasākumi nav savstarpēji saistīti, sabalansēti un koordinēti, tāpēc īstenojot tie nav izrādījušies pietiekami efektīvi. Latvija virknē Eiropas Savienības (ES) valstu klasificējumu ierindojas vienā no pēdējām vietām”.

Minētajos materiālos, domājams, lielu gandarījumu varētu gūt mūsu pseidointelektuālās juvenilās aprindas, kurām kairinošu baudu sagādā terminoloģiski manierīga un moderna leksika un visdažādāko konceptu absurda eklektika. Citiem vārdiem sakot, pārgudri vārdi un pārgudru domu haotisks virknējums.

Piemēram, Saeimas izstrādātajā „Latvijas izaugsmes modelī” var lasīt šādas veldzējoši pārgudras rindas: „Izaugsmes stratēģijas pamatprincips – darbību vienotība. Modeli īstenojot, cilvēka dzīves kvalitātes paaugstināšanai ir jāpilnveido visi augstāk minētie aspekti; kopējais līmenis ir kritiski atkarīgs no nepietiekami attīstītajiem aspektiem. Ir stingri jāievēro visu darbību vienotības, koordinētības un samērīguma principi. Tikai un vienīgi tad, ja tiek vienmērīgi un līdzsvaroti pilnveidoti visi aspekti, optimāla uzlabojas dzīves kvalitāte. Nevienu aspektu nedrīkst atstāt bez uzmanības pat atsevišķos izaugsmes posmos. Ļoti maz kopējās dzīves kvalitātes uzlabošanai dod arī resursu ieguldīšana kāda aspekta pārliekā attīstībā.Visas veicamās darbības un to lietderība jāizvērtē ne tikai pēc to ietekmes uz tiešo mērķa aspektu; tām ir jādod pozitīvs iespaids arī uz citiem aspektiem, panākot sinerģijas efektu. Jāveido saskaņotas un atbalstošas darbības arī saistītajos aspektos, nepieļaujot pretrunu veidošanos. Neviena aspekta attīstība nevar notikt uz citu rēķina vai pat pasliktinot citus. Latvijas izaugsmes modelis jāīsteno pasaules valstu tīklā. Kā izolēta valsts Latvija iespēs maz, objektīvos globālos procesus maza valsts praktiski neietekmēs. Par Latvijas galveno principu sadarbībā ar partnervalstīm jāuzskata mūsu stipro pušu un radušos iespēju izmantošana, vienlaikus minimizējot draudus un riskus. Arī katra atsevišķa darbība jāizvērtē globālā kontekstā, panākot saskaņu ar radniecīgām darbībām partnervalstīs. Kopumā valsts izaugsme iekļaujas izteiktā tīklveida modelī: visu aspektu un darbību vienotība un savstarpēja sasaiste valsts iekšienē, Latvijas kā valsts iekļaušanās globālajā valstu tīklā, katras aktivitātes sasaiste ar sev līdzīgām citās valstīs.Šajā situācijā panākumu gūšanai nav pieļaujama noslēgtība savas nozares ietvaros un Latvijas robežās. Mums ikviena darbība jāizvērš arī ārpus attiecīgā dzīves kvalitātes aspekta ietvariem, pāri sava sektora un nozares rāmjiem, pāri valsts formālajām robežām. Tīklveida sadarbības modelī jāīsteno stratēģiskais robežu paplašināšanas princips un jāizmanto tādi to atbalstošie instrumenti kā zināšanu izplatīšana ārpus institūcijas, nozares, valsts rāmjiem, ietvariem un robežām, starpnozaru sadarbība un koordinācija, tai skaitā neformālie partnerattiecību mehānismi. Kopumā tas nozīmē visu darbību vienotību, aktīvas sadarbības principa īstenošanu, mainot pašu ietvaru un robežu būtību, padarot tās mīkstākas, caurspīdīgas un porainas, paaugstinot darbību intensitāti tieši robežrajonos. Darbības dažādās vidēs, dažādās sabiedrības daļās, dažādās sistēmās, kultūrās un valodās iegūst izšķirošu nozīmi izaugsmes sekmēšanā”.

Attīstības plānošanas sistēmā ietilpst arī reģionu un novadu nākotnes ieceres, kā arī atsevišķu nozaru nākotnes scenāriji.  Nesen veiktajā Valsts kancelejas pasūtītajā pētījumā “Politikas plānošanas sistēmas attīstības pamatnostādņu un attīstības plānošanas sistēmas ietekmes novērtējums” atklājās vienaldzīga un formālistiska attieksme pret reģionu un novadu attīstības plānošanu.

Tādu attieksmi noteikti veicina mūsu dzīves patiesā vērtība, respektīvi, nevērtība un fatālās ticības trūkums labākai nākotnei. Latvijas attīstības plānošanas dokumentos acīmredzamā atrautība no reālās dzīves nevar palikt bez sekām. Minētais pētījums to apstiprina. Nākas secināt, ka daļa pašvaldību (deputāti un darbinieki) neizprot plānošanas dokumentu būtību un nesaredz nepieciešamību tos izstrādāt. Š.g. 27.oktobrī medijos publicētajā informācijā par pētījumu teikts: „Nesaredzot jēgu šādu plānošanas dokumentu izstrādāšanai, intervijās ar plānošanas reģionu pārstāvjiem noskaidrojies, ka daļa pašvaldību pārstāvju nav pieraduši stratēģiski domāt un plānot savu darbību, līdz ar to plānošanas dokumentus viņi izstrādā tikai tāpēc, ka tā likumā ir noteikts, tāpēc šie dokumenti ir domāti tikai “plauktiņam” un “ķeksīša pēc””.

Latvijas attīstības plānošanas tekstos atklājās jocīga aina. No vienas puses nepārtraukti tiek runāts par izglītotu un gudru iedzīvotāju kontingentu, „cilvēkkapitāla produktivitāti”, „kvalitatīvu izglītību”, „kontekstuālo izglītību”, „lietotāju virzītu inovāciju”, „atvērtu inovāciju praksi”, „inovatīvu uzņēmējdarbību”, „plašu jaunrades kultūru”, „skolu kā sociālā tīklojuma centru”, „iedzīvotāju zināšanām un gudrību”, „valsts iedzīvotāju uzkrāto zināšanu potenciālu”. Taču no otras puses tekstu sastādītāji pret cilvēkiem (tekstu lasītājiem) izturās kā pret primitīviem un aprobežotiem radījumiem. Tā, piemēram, 2014.- 2020.g. nacionālā attīstības plāna trīs prioritātes ir šādi formulētas: „Cilvēka drošumspēja. Tautas saimniecības izaugsme. Izaugsmi atbalstošas teritorijas”. Savukārt prioritāšu „vadmotīvs” esot „labklājības pieaugums”.

Skaidrs, ka paši par sevi saprotamie jebkuras valsts nākotnes nosacījumi un tukšie formulējumi neizraisa nekādu uzticību un cieņu. Tie ir adresēti kaut kādiem bezsmadzeņu radījumiem. Tomēr laikam pareizāk būtu teikt, ka tos ir sacepuši ne visai adekvāti radījumi.

Bet vispār plānošanas tekstu autori ir ļoti kreatīvi jaunieši. Viņi nepārtraukti bagātina mūsu dārgo latviešu valodu. Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā nav sastopami tādi viņu jaunradījumi kā, piemēram, „cilvēkkapitāls”, „drošumspēja”, „ilgtspējīga” [attīstība], „energoefektivitāte”, „ekoefektīva” [ekonomika], „e-skola”, „e-pārvaldība”.

Interesanti bija papētīt, kas tiek apzīmēts ar jaunvārdu „drošumspēja”. Izrādās, drošumspēja nozīmē veselu jūru visdažādākās izpausmes: „Cilvēka drošumspēja (resilience) ir starptautiski zināms koncepts par cilvēka adaptācijas spēju strauji mainīgā vidē – personīgā iniciatīva, spēja sadarboties – pastāvīgi identificējot cilvēka šķēršļus attīstībai. Galvenie darbības virzieni šajā prioritātē: Pietiekami, spējām atbilstoši ienākumi un nodarbinātība; Nevienlīdzības mazināšana un saliedētība; Izglītība mūža garumā; Vesels cilvēks; Demogrāfiskās situācijas risināšana; Radošs un pasaules norises izprotošs cilvēks”.

Maz ticams, ka no gudro plānotāju iecerētās drošumspējas kādam varētu kļūt drošāk dzīvot, nemaz nerunājot par nākotnes drošumspēju.

Pašlaik rūpēs par latviešu nākotni visprogresīvākais neapšaubāmi ir Repšes kungs. Viņš aicina tautu pāriet uz attīstības domāšanu vispār. Tautai nevajag domāt par šodienas iztikas minimumu, cenu kāpumu pirms un pēc jaunās valūtas ieviešanas un citiem ikdienišķajiem sīkumiem. Tautai vajag domāt tikai par savu attīstību. Tautas domāšanas galvenajam veidam ir jābūt attīstības domāšanai.

Lai ātrāk ieviestu jauno domāšanas veidu un ar tā retorisko apdzirdīšanu startētu Saeimas vēlēšanās, Repšes kunga biedrība „Latvijas attīstībai” šā gada aprīlī izsludināja eseju konkursu “Attīstības domāšana – labklājīgas valsts pamats”. Konkursā, kas noslēdzās augusta vidū, kopumā tika saņemti 16 darbi.

Š.g. 16.septembrī tika publicēta konkursa uzvarētāja eseja. Tajā ir šādi spriedumi: „Latvijas gadījumā jāņem vērā divi apstākļi – pirmais, Latvija ir liberāla demokrātija un, otrais, Latvijas politikā trūkst skaidru ideoloģisku norāžu no vadošo partiju puses. Iztirzājot pirmo apstākli, jāņem vērā, ka sagaidīt valsts varas virzītu iniciatīvu nevainojamu izpildi ir problemātiski, tādēļ par reformējamiem objektiem būtu pareizāk izvirzīt pašas valsts institūcijas vai vispārēju noteikumu noteikšanu kādā tautsaimniecības nozarē, nevis pašas tautsaimniecības nozares kā tādas reformēšanu. Tieši institūciju reformēšanai būtu jākļūst par valsts galveno uzdevumu, jo šādā veidā tiktu nodrošināta vide, kurā katrs indivīds var attīstīt savus talantus, panākt savu iniciatīvu izpildi un nodoties radošai domāšanai (kurai tad arī būtu jākalpo par pamatu tālākai attīstības domāšanai)”.

Godalgotajā esejā noteikti atspoguļojās Repšes kunga pozīcija Latvijas nākotnes plānošanā. Repšes kungs nav tik politiski gudrs un patriotisks, lai apbalvotu teicami sagatavotu, bet viņa idejisko konkurentu vai pretinieku darbu. Repšes kunga bezizmēra patriotiskumam noteikti ir stingra robeža. Jauno talantu atbalstīšana bez noteikta privātā labuma neietilpst viņa bezizmēra patriotisma stingri norobežotajā zonā. Par to liecina kunga „kurkulis”.

Ieteicams pievērst uzmanību tam, ka saskaņā ar doto pozīciju nav paredzēta nevienas „tautsaimniecības nozares” attīstīšana, reformēšana u.tml. Paredzēta ir tikai „valsts institūciju” izvirzīšana par „reformējamiem objektiem” – „tieši institūciju reformēšanai būtu jākļūst par valsts galveno uzdevumu”.

Tātad atkal tiek paredzētas valsts aparāta ierēdņu, birokrātijas, politiķu, oligarhu rotaļas, kuras mūs ir nepārtraukti mocījušas visus pēcpadomju gadus un novedušas līdz pilnīgam pagrimumam – „vienā no pēdējām vietām” visos iespējamajos dzīves rādītajos.

Neesmu pārliecināts, taču esejā varbūt neredzēti oriģināla ir doma, ka ar valsts institūciju reformēšanu „tiktu nodrošināta vide, kurā katrs indivīds var attīstīt savus talantus, panākt savu iniciatīvu izpildi un nodoties radošai domāšanai”.

Ja pareizi saprotu, tad valsts institūciju reformēšana man var palīdzēt katru nedēļu sacerēt rakstu saitam „Pietiek” un vispār var palīdzēt katram cilvēkam attīstīt savu talantu un nodoties radošajai domāšanai. Katrā ziņā interesanti būtu uzzināt, ko par to teiktu Pikaso, Džoiss, Tolstojs, Kants, Svasjans, Djušans, Hersts, Rotko, Rainis, Poruks, Pinnis, Padegs, Mauriņa, Raudive un patiesībā ikviena radošā personība uz Zemes. Ja šī doma patiešām ir dzīvotspējīga un nav nedzirdēta dumjība, tad Repšes kungu būtu vēlams laist pie varas jau šodien, jo viņa programma māk katru latvieti uztaisīt par Pikaso, Džoisu, Tolstoju, Kantu, bet Latviju uzburbēt par radošo personību apdzīvotu unikālu valsti, kurā vienīgā hominīdu suga ir radošās personības. Tā būtu valsts, kurā simtprocentīgi dzīvo tikai rakstnieki, dzejnieki, gleznotāji, filosofi, kulturologi, antropologi ar Ķīļa kungu priekšgalā un pakaļgalā.

Kauns ir teikt, bet būtu vismaz kaut kāds labums, ja valdošās kliķes rotaļas būtu daudzmaz profesionāli kompetentas, bagātas ar vērtīgām politiskajām idejām, saskanētu ar pasaules virzības tendencēm, balstītos uz vispusīgām un pamatīgām teorētiskajām un globālo procesu analītikas zināšanām, nebūtu fantastiski atrautas no politiskās dzīves aktuālajiem notikumiem pasaulē. Diemžēl ir labi redzama un jau sen apnikusi šo rotaļu intelektuālā un politoloģiskā nevērtība, kas ne reti robežojās ar garīgās atpalicības relatīvi vieglākām vai smagākām formām.

Mūsu ilgtspējīgās attīstības plāni nesola neko jaunu, un sola vienīgi seklo un banālo politisko rotaļu turpināšanos. Diemžēl nav manāms politiskais spēks, kas šo valstisko tukšgaitu gribētu likvidēt.

Arturs Priedītis
/2013, oktobris/
http://www.artursprieditis.lv/
http://stiklakalns.blogspot.com

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Psihoterapeite par dzimumidentitātes lomu maiņu bērnudārzā

00289_Dzimumidentitates_lomu_mainaLabklājības ministrijas  atbalstītās un virzītās grāmatas, kas paredzētas Latvijas bērniem,  ir nopietna, konkrēta satura informācijas nodošana, kas var negatīvi iespaidot bērna individuālā Es, priekšstata par sevi attīstību.

Grāmatas «Diena, kad Kārlis bija Karlīna» un «Diena, kad Rūta bija Rihards», kā metodiskais līdzeklis darbam ar dzimumlomām un līdztiesību Latvijas bērnudārza vecuma bērniem nav pieļaujama, jo grāmatās atspoguļotais materiāls, kas bērniem māca līdztiesības jautājumus, skarta arī bērnu dzimumidentitātes lomu maiņa – ja bērns vēlas spēlēties ar pretējā dzimuma bērniem, tad viņam jāpārtop, jāiejūtas pretējā dzimuma identitātē.

Līdztiesība jāmāca, ņemot vērā, respektējot dzimumidentitāti – bērns var spēlēties pretējā dzimuma rotaļlaukumā vai arī veikt ikvienu nodarbi, saglabājot konkrēto dzimumidentitāti.

Grāmatā atspoguļotais materiāls:  Kārlis tiek nosaukts par Karlīnu. Kārlis, kad spēlējas ar meitenēm, viņam parasti neļauj būt nekam vairāk par suni. Rūta tiek nosaukta par Rihardu. Bērnudārza audzinātājs arī nezina kā sauc Rūtu, nosauc viņu par Rihardu. Alberts tiek nosaukts par Anci.

ALĀ:   Rūta saka, ka visu dienu tika saukta par Rihardu, un viņa gandrīz ir pieradusi pie tā. Kārlis saka, ka viņu sauca Karlīna. Vārdi vēl tiek mainīti uz UNO un DUO.

Metodiskajā līdzeklī «Pirmskolās, kurās ir vieta PepijPrinčiem un Pirātprincesēm ir teikts:  Dažādība – šī metodiskā līdzekļa kontekstā ir domāta dažādība viena dzimuma ietvaros. Atšķirībā no priekšstata, ka bērnam ir dzimums kā konstants un nemainīgs lielums, mēs dzimumumlomas iegūšanu uzlūkojam kā procesu, kas norisinās ilgākā laikā un principā var vest daudzos virzienos. Nav vienas galīgās patiesības par to, kādiem jābūt zēniem un kādām – meitenēm. Šādu patiesību ir daudz, un tās ir mainīgas.

Bērnudārza vecuma bērni – īpaši nozīmīgs vecumposms dzimumidentitātes apzinātībā un nostiprināšanā, kas veicina veselīgas personības attīstību.

Bērniem no 1 līdz 6 gadu vecumam ir jāvelta vislielākā uzmanība, jo tas ir vecumposms, kad attīstās bērna personības galvenās kvalitātes – viena no tām,  ES koncepcija – indivīda zināšanas par sevi.  2-3 gadu vecumā  bērna runā parādās ES. 3-5 gadu vecumā bērns apgūst dzimumlomu, tā nostiprinās.

Psiholoģijā jēdzienu «Es» – identitāte, ieviesa psihoanalītiķis Ēriks Ēriksons (Erikson, 1950).  Identitāte nodrošina to elementu vienotību, balstoties uz kuriem, Es iepazīstu sevi, atšķiru tos, kas nav man līdzīgi, un nosaka, kas es esmu un par ko gribu kļūt. Tā nodrošina stabilu sevis apziņu un sniedz drošību, pieņemot sev būtiskus lēmumus.

 Ē.Ēriksons uzskata, ka socializācijas procesā svarīgākais ir fokusēties uz striktu personisko Ego identitāti, tad tālāk pats indivīds tiks galā ar iekšējām un ārējām grūtībām. Cilvēks apzināsies sevi kā unikālu personību  un izvēlēsies tieši sev atbilstošu vietu sabiedrības sociālās stratifikācijas (statusu un lomu) sistēmā.

Psiholoģijā identitāte ir viena no cilvēka pamata psiholoģiskajām vajadzībām, tā ir sevis izjūta.

Filosofijā šis jautājums saistās ar katru no mums un mūsu cilvēciskās esamības veidolu. Parasti tiek uzdots jautājums: «Kas es esmu?», «Kur es sākos?»

Apzinoties sevi, savu identitāti – tas ir sākums otra cilvēka atzīšanai. Noteikta robeža starp sevi un otru cilvēku, lai spētu pieņemt kā sevi tā arī otru. Tas ir pamats spējai veidot attiecības.

Bērnībā gūtajām ietekmēm (pieaugušo attieksmei, uzvedībai, stāstiem, zināšanām ko nodod bērniem) ir paliekoša nozīme bērna personības attīstībā.

Kāpēc tieši bērnībā?   Psiholoģijā viens no skaidrojumiem ir saistīts ar smadzeņu attīstību – tā kā smadzeņu šūnas bērnībā atrodas nepārtrauktā attīstības procesā, tad tās ir uzņēmīgākas pret ietekmēm. Saņemtie kairinājumi netiek diferencēti un atlasīti jeb selektēti (kurus paturēt un kurus nē), visi tiek uzņemti.

Piedzīvotais bērnībā tiek saglabāts atmiņā.

Atmiņa – smadzeņu īpašība, kas saglabā un reproducē ierosas impulsu pēdas un impulsos kodēto informāciju.  Atmiņa – nezūdoša informācija, kas ieprotokolē visu, kas ir noticis. Psihes biogrāfiskais apgabals ir piepildīts ar atmiņām – viss ko cilvēks piedzīvo, saglabājas atmiņā. Atmiņa tiek aplūkota kā veids, kur pagātnes pieredze iezīmē tagadni un nākotnes perspektīvu.

Grāmatā bērnam liek identificēties ar pretējo dzimumu. Un ne tikai pretējo, bet grāmatas beigās alā bērni tiek nosaukti vārdos UNO un DUO – bezdzimuma/viendzimuma būtnes. Smadzenēs tiek saglabāta šī identifikācija, informācija tiek noglabāta atmiņā – jūtās, tēlos, emocijās.

Atmiņas, kas aizsniedzas līdz bērnības periodam, saskaras ar neparasti spēcīgu jūtu pārdzīvojumiem un fiziskajām sajūtām.

Bērnam pieaugot, no psihes dziļumiem var uzpeldēt procesi un attēli – piemēram, meitenei -ja vēlos būt par autobusa šoferi, man jātop par vīrieti. Zēns – vēlos būt bērnudārza audzinātājs – jātop par sievieti. Ja vēlos draudzēties ar sievieti, vīrietim jājūtas kā sievietei un otrādi.  Atmiņas, kas saistās ar bērnībā piedzīvoto var arī neuzrādīt konkrētas piedzīvotās situācijas, bet impulsi, kas uzpeld no zemapziņas dzīlēm var radīt  iekšēju apmulsumu un konfliktu – es vēlos būt par autobusa šoferi, bet rodas grūtības vēlēšanos realizēt (konflikts – sieviete nevēlas pārtapt par vīrieti, lai strādātu konkrētajā profesijā). Tas var apgrūtināt savstarpējās partnerattiecības un ieņemt dažādas lomas sabiedrībā.

Prāts un ķermenis kā viens veselums

Prāts un ķermenis ir viens veselums. Prāta un ķermeņa mijiedarbība – savstarpējo attiecību daba.

Zinātnieks, ārsts Ričards Gerbers runā par domas, enerģijas lauka un fiziskā ķermeņa savstarpējo attiecību nozīmi.

Dāvids Boms (David Bohm) – Londonas universitātes fiziķis, kas bija Einšteina protežē un viens no visatzītākajiem kvantu  fiziķiem, saka, ka  katra darbība iesākas ar iesaistītās sakārtotības nodomu.  Iztēle vien jau ir formas radīšana – tai jau piemīt nodoms un visu to kustību iedīgļi, kādi ir nepieciešami, lai to īstenotu  – un tas ietekmē ķermeni. Tādējādi, ja kādā no liegākajiem iesaistītās sakārtotības līmeņiem notiek radīšana; tā dodas cauri šiem līmeņiem, līdz sevi manifestē ārējā sakārtotībā. Citiem vārdiem,  iztēle un realitāte ir neatšķiramas lietas, tātad, tas mums vairs nebūs nekāds pārsteigums, ka attēli prātā arī sevi paši var izteikt kā ķermenī notiekošo realitāti.

Fiziskajā ķermenī un domu līmenī radītie pretējo dzimumu vārdi, drēbes, izveidotā vide var veidot  ritmus un  rakstus ( uzvedības modeļus, angl. pattern) domās un uztverē par sevi – tas var manifestēties, tas var pieņemt ārējas realitātes formu. Te runa nav par to, ka meitene vai zēns, pieaugot, medicīniski mainīs dzimumu.  Te runa iet par paliekošu iekšējo izjūtu par sevi – meitene vai zēns, sieviete vai vīrietis. Veidojas iekšējs konflikts sevī, kas var radīt psiholoģisko un  fizioloģisko diskomfortu un veicināt neirotiskos un pat psihotiskos simptomus  – droša sava ES izjūta mijiedarbībā ar sabiedrību.

Bērns ir uztvēris informāciju caur ķermeni un vārdu. Psihes un ķermeņa mijiedarbība – tiek traucēta kā viens veselums. Dzimumidentitātes lomu maiņa bērnudārzā (bērns bioloģiski neapzināti izjūt sevi kā konkrēto dzimumu, bet bērnam  liek mainīt savu vārdu uz  pretējā dzimuma vārdu, gan arī tērpties pretējā dzimuma drēbēs) var radīt bērnā iekšēju apmulsumu un  konfliktu.

Beigu beigās – KAS ES ESMU?

Kas es esmu – Kārlis vai Karlīna, Rūta vai Rihards  vai UNO vai DUO …..vai kā viņu tur sauc?????

Tas var iespaidot cilvēka psihi, kurai ir svarīga loma emocionālo un psihosomatisko problēmu psihoģenēzē.

Vēl, kāpēc tik ļoti nozīmīga ir dzimumidentitātes apzināšanās un nostiprināšanās bērnībā – tas ir saistīts ar konkrētās dzimuma lomas attīstību, kad cilvēkam pieaugot, pienāk laiks radīt pēcnācējus un atbildēt par viņu audzināšanu.

Pre- un perinatālās psiholoģijas speciālisti ir atzinuši, ka grūtniecība un dzemdības  – tas ir posms pilnvērtīgi attīstītas sievietes dzīvē. Sievietes bioloģiskā un sociālā pieredze agrā bērnībā un jaunībā veido pamatu psihiskai un fiziskai veselībai, kas veicina mātes instinkta attīstību un spēju pildīt mātes lomu. Savukārt zēni, izaugot par pieaugušiem vīriešiem, spēj uzņemties tēva lomu un funkcijas (protams, te lomu spēlē arī audzināšana ģimenē un citi traumējoši dzīves faktori, kas var radīt grūtības pildīt mātes un tēva lomu).

Tomēr, sievišķās un vīrišķās identitātes formēšanās un labvēlīga attīstība ir ļoti būtisks faktors, kas veicina tēva un mātes lomas pieņemšanu sevī un to realizāciju dzīvē.

Konkrētās dzimumidentitātes izjūta, nostiprināšanās, bērnam pieaugot, veicinās meitenēm būt sievišķīgām un zēniem vīrišķīgiem, viņi spēs veidot harmoniskas partnerattiecības (pieņemot sevi, spēs pieņemt otru), radīt pēcnācējus un uzņemties atbildību par viņu audzināšanu, sniegs drošību darboties izvēlētajā profesijā.

Tā ir stabilitātes un drošības izjūta mūža garumā.

NOBEIGUMĀ

Katram cilvēkam ir konkrēts dzimums ar bioloģiskām funkcijām, orgāniem un hormoniem, kas ir sievietēm un vīriešiem.  Un ļoti liela nozīme bērna dzimumidentitātes apzinātībā un nostiprināšanā ir  vides ietekmei, audzināšanai, sociālai mācīšanai.

Dzimumu līdztiesība nenozīmē arī gluži vienādību vai nestabilu dzimuma identitāti.

Grāmatā «Diena, kad Kārlis bija Karlīna» un «Diena, kad Rūta bija Rihards», tiek mācīts cits modelis – lai pieņemtu otru, ir jātop par otru.

Par līdztiesības jautājumiem vajadzētu sākt diskutēt pieaugušo vidē, un grāmatu kā metodisko līdzekli bērnudārza vecuma bērniem būtu nepieciešams izstrādāt atbilstoši Latvijas kultūrai, videi, ņemot vērā mūsu tautai raksturīgos psiholoģiskos faktorus, neskarot dzimumidentitātes lomu maiņu [te jāpiebilst, ka šādu murgu virzītājiem absolūti neinteresē pašu deklarētā „tolerance” un „līdztiesība”, bet gan cilvēku un bērnu sakropļošana un/vai karjera un sava amata saglabāšana].

Izmantotie avoti:
1..Apine,E.&Roga,V. Nacionālā identitāte un sociālā cilvēkdrošība http://www.nacionalaidentitate.lv/wp-content/uploads/2010/12/klienta_identitates_transformacija_apine_roga.pdf
2. Dobdons.Dž. Zēnu audzināšana, Atklāsme, 2003
3. Grofs., S. Nākotnes psiholoģija, RaKa,2006
4. Karpova Ā. Personība. Teorijas un to rādītāji, Apgāds Zvaigzne ABC,1998
5.Reņģe V., Sociālā psiholoģija, Apgāds Zvaigzne ABC, 2002
6.Svence, G., Personības attīstības psiholoģija. Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola, 1998
7. Talbots, M. Hologrāfiskais visums Jumava, , 2009
8. Mūsdienu feministiskās teorijas – antoloģija, Jumava, 2001
9. Marida Hollos, Brown University&Laura Bernardi University of Lausanne POST-SOCIALIST UNCERTAINTY:CHILDBEARING DECISIONS IN HUNGARY
10. Katie Gentile, Ph.D, What About the Baby? The New Cult of Domesticity and Media Images of Pregnancy (John Jay College of Criminal Justice)  Studies in Gender and Sexuality,, 2011
11. Richard Adler, Welcome to the Future of Aging, Journal of the American Society on Aging Fall, 2010
12. E.V. Gol’tsova and Ia.A. Leshchenko Factors of the Social Environment as Determinants of Marriage and Birthrates Sociological Research, 2011

Ģimenes izglītības un attīstības fonda «ĀBEĻZIEDS» valde:
Indra Tretjakova – Mg. Psych., psiholoģijas doktorante, perinatālā psiholoģe, psihoterapeite, Eiropas psihoterapeita sertifikāts
Ilona Šime – pedagoģijas maģistre, psihoorganiskās analīzes psihoterapeite
Anna Krumpāne – ārsts-ginekologs, dzemdību speciāliste, perinatālā psiholoģe
/22.10.2012/

Avots:
http://www.apollo.lv/zinas/psihoterapeite-par-dzimumidentitates-lomu-mainu-bernudarza/536706

[Diemžēl ne speciālistu, ne sabiedrības viedoklis netika ņemts vērā. Ilze Viņķele (Vienotība) un visa Dombrovska valdība ciniski spļāva tam virsū un atstāja spēkā šos metodiskos norādījumus, kurus atsevišķos bērnudārzos (piemēram, Kuldīgā) paklusām jau pielieto (vecākiem, protams, neko nesakot). Ja bērnudārzā ejošs bērns pēkšņi sāk stāstīt, ka viņš ir pretējā dzimuma, tad ziniet, ka viņam bērnudārzā ir bijušas apmēram šāda veida „lomu spēles”]

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Homoseksuāļu agresīvās orģijas Argentīnā

00287_Argentina1Ar katru dienu arvien uzskatāmāka kļūst perversantu (homoseksuālistu, jeb t.s. LGBT (lesbiešu, geju, biseksuāļu, transvestītu)) agresivitāte pret normāliem cilvēkiem un arvien uzskatamāk kļūst redzams, ka homoseksualitāte un citas seksuālas izvirtības tomēr ir nopietna pataloģija (psihiska slimība). Nepolitizētiem un zinošiem psihiatriem un psihologiem tas vienmēr ir bijis skaidrs, bet Rietumos valdošās jūdaismorientētās  homoseksuālistu – pedofilu mafijas propagandas ietekmē daudziem ierindas pilsoņiem, diemžēl, par to sāka rasties šaubas. Pēdējā laikā notiekošais kliedē šīs šaubas katram, kurš ir saglabājis veselo saprātu un drosmi, lai paskatītos patiesībai acīs.

Kārtējais šī fakta apliecinājums notika 24.11.2013 Argentīnā, kur vairāku tūkstošu (apm.7000) LGBT aktīvistu izņirgājās par apmēram 1500 katoļiem, kuri, izveidoja dzīvo ķēdi, lai aizsargātu no vandālisma aktiem savu baznīcu. Katoļi mierīgi lūdzas, bet LGBT lopi par viņiem ņirgājas. Tāda ir šo slimnieku, kuru priviliģētās un slimās „tiesības” visai pasaulei uzspiež ASV, Rietumeiropa un citas izvirtuļvalstis, patiesā seja, kura tiek slēpta aiz „tolerances” termina un masīvas šādu parādību propagandas. Lūk video:

Avots:
http://www.liveleak.com/view?i=3d9_1385992514

Informācijas aģentūra
/07.12.2013/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: Latīņamerika, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Romas pāvests iekļauts „50 gada ebreju” sarakstā

Romas pāvests H.M.Bergoljo un rabīns Ābrams Skorka

Romas pāvests H.M.Bergoljo un rabīns Ābrams Skorka

„Bergoljo efektam”, kā žurnālisti nodēvējuši jaunā Romas pāvesta neizmērojamo atvērtību „laicīgai pasaulei”, ir tāds spēks, ka ASV liberālā jūdaisma žurnāls „Jewish Daily Forward” nolēma iekļaut pāvestu 2013 gada izcilāko ebreju sarakstā. Pēc šī saraksta veidošanas noteikumiem, divi no 50 sarakstā iekļautajiem var nebūt ebreji un viņi tiek atlasīti no to cilvēku loka, kuri ebreju kultūrai ir parādījuši īpašu cieņu un sapratni.

Šādu „godu” pāvests izpelnījās par to, ka „tikai 8 mēnešu laikā pārvērta jautājumu par attiecību uzlabošanu ar jūdaisma pasauli par vienu no katoļu pamatuzdevumiem”. Tāpat viņš nepalaida garām nevienu izdevību, lai nosodītu antisemītismu, un uz nākamo [2014.] gadu ieplānoja vizīti Izraēlā.

rabīns Serhio Bergšams

rabīns Serhio Bergšams

Un ,patiesi, Horhe Mario Berguljo vienmēr ir pievērsis īpašu uzmanību attiecībām ar ebrejiem.  Kopā ar slaveno rabīnu Ābramu Skorku (Abraham Skorka) viņš sarakstīja grāmatu – dialogu „Debesīs un virs zemes” (Sobre el Cielo y la Tierra). Tāpat viņš uzrakstīja priekšvārdu cita rabīna (Serhio Bergšama (Sergio Bergman)) grāmatai un nosauca viņu par vienu no saviem skolotājiem.  Berguljo ir vairākkārtīgi apmeklējis Buenosairesas sinagogu, svinējis jūdaistu svētkus, aizdedzis sveces Hanukas svinībās [8 dienas gari ebreju svētki decembrī par godu Jeruzalemes tempļa atgūšanai no hellēnistiem 2.gs.p.m.ē.] un neatradās neviens katolis, kurš atgādinātu pāvestam kristiešu Svēto Apustuļu noteikumus [viens no pirmajiem kristiešu noteikumu krājumiem, kuru autorība tiek piedēvēta Apustuļiem (Kristus mācekļiem) un kuru Apustulisko autoritāti atzīst gan Pareizticīgo, gan katoļu, gan daļa protestantu baznīcu] (70. noteikums: Ja kāds bīskaps, prezbiteris vai diakons, vai kāds no klēra saraksta esošiem gavē ar jūdiem vai ar viņiem svin vai pieņem no tiem viņu svētku dāvanas, piemēram, neraudzētās maizes vai ko līdzīgu, lai tiek izraidīts (izmests). Ja to dara pasaulnieks, lai tiek nošķirts. 71. noteikums: Ja kāds kristietis atnesis eļļu uz pagānu dievnamu vai jūdu sinagogu viņu svētku dienās vai aizdedzinās sveci, lai tiek nošķirts no Baznīcas kopības (sadraudzes)).

H.M.Bergoljo aizdedzina svecītes sinagogā

H.M.Bergoljo aizdedzina svecītes sinagogā

Klaudio Epelmans un H.M.Bergoljo

Klaudio Epelmans un H.M.Bergoljo

Berguljo vairāku gadu garumā aktīvi sadarbojās ar Latīņamerikas ebreju kongresu (LEK), organizējot tikšanās ar ebreju jaunatni, kuri piedalās programmā „Jaunā Paaudze”. Tā ka nav brīnums, ka LEK vadītājs Klaudio Epelmans (Claudio Epelman) pozitīvi vērtēja jaunā pāvesta ievēlēšanu, izsakoties: „Mums nav nekādu šaubu, ka viņš lieliski strādās, vadot katoļu baznīcu.” Ar lielu prieku Berguljo ievēlēšanu par pāvestu uzņēma arī Bnai Brit (B’nai-B’rith International) [viena no slavenākajām ebreju sabiedriskajām organizācijām] vadība. Savukārt pats pāvests savā ievēlēšanas dienā atlicināja laiku, lai uzrakstītu vēstuli jūdaistu sabiedrībai, kurā bija teikts arī sekojošais: „Es kvēli ceru, ka man izdosies veicināt progresu, kurš jūdaistu-katoļu attiecībās aizsākās kopš Vatikāna otrā koncila,  atjauninātas sadarbības garā” [Vatikāna otrais koncils (1962. – 1965) atzina ka ebreji ir Dieva izredzētā tauta, kas ir pretrunā kristietības būtībai,  pilnībā maina visu kristietības mācību un praktiski pārvērš to par jūdaisma piedēkli].

2013.gada 2.septembrī, pirms ebreju jaunā gada, pāvests pieņēma pie sevis Vatikānā Vispasaules  ebreju kongresa (VEK) delegāciju, kuru aicināja pastiprināt dialogu starp reliģiskām kopienām, ko viņš nosauca par „atslēgu kopējas nākotnes celtniecībai”. Atgādinot paša vēl jūlijā teiktos vārdus, ka „kristietis nevar būt antisemīts”, pāvests piebilda: „labam kristietim ir jāsaprot ebreju vēsture un tradīcijas”, jo „jūdaismam un kristietībai ir vienas un tās pašas saknes”. Un atkal, neatradās neviens katolis, kurš, saprotot ebreju vēsturi un zinot patiesās jūdaisma saknes, atgādinātu pāvestam Franciskam paša Jēzus Kristus vārdus, ko viņš teica jūdiem: „Ja Dievs būtu jūsu Tēvs, jūs Mani mīlētu, jo Es esmu izgājis un nāku no Dieva. Jo ne no Sevis esmu nācis, bet Viņš Mani sūtījis. Kādēļ jūs Manu runu nesaprotat? Tāpēc, ka jūs neesat spējīgi klausīties Manos vārdos. Jūs esat no sava tēva – velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs. „ (Jāņa 8:42-44)

Vispasaules  ebreju kongresa (VEK) delegācija Vatikānā

Vispasaules ebreju kongresa (VEK) delegācija Vatikānā

Šo vārdu vietā tikšanās laikā izskanēja pavisam citi vārdi, ko teica VEK prezidents S.Lauders: „Vēl nekad, sākot no 2000.gada, attiecības starp katoļu baznīcu un ebreju tautu nav bijušas tik labas. Pēdējo piecu desmitgažu laikā bijušo pāvestu darbība veicināja daudzu aizspriedumu pārvarēšanu. Tas mums tagad ļauj strādāt kopā, aizstāvot reliģisko brīvību visur, kur tā ir apdraudēta, vienalga par kādu sociālo kopu nebūtu runa.”

Tai pat mēnesī (septembrī) itāļu avīze „La Repubblica” publicēja pāvesta vēstuli, kurā viņš kārtējo reizi apstiprināja katoļu un jūdaistu tuvību, uzsverot, ka „ebreji joprojām priekš mums paliek kā svētas saknes no kurām izauga Kristus” un ka „Dievs nekad nav pārkāpis savu derību [vienošanos] ar Izraēlu”. Savukārt savā nesenā uzrunā jūdiem pāvests, kā tas ir pieņemts kopš Jāņa XXIII laikiem, nosauca viņus par „vecāko brāli”.

2006.gada decembrī katoļu pāvesta „vecākais brālis” konservatīvā jūdaisma augstākā likumdevēj orgāna personā, kas ir centrālais vispasaules jūdaisma novirziens, nobalsoja par homoseksuālistu iesvētīšanu rabīnu kārtā  un par atļauju veidot viendzimuma savienības. Citā (reformistu) jūdaisma novirzienā, kas ir plaši izplatīts ASV, lēmums par viendzimuma „laulību” legalizāciju un homoseksuālistu iesvētīšanu rabīnos tika pieņemts vēl agrāk – 2000.gada martā. Izraēlā viendzimuma pāriem ir tiesības adoptēt bērnus, tai skaitā arī tos, kuri nav kāda no homoseksuālista bioloģiskiem radiniekiem. 2010.gada augustā Telavivas municipalitātes izglītības komisija vienbalsīgi pieņēma lēmumu iekļaut visās pašvaldības skolās (no 2011.gada) obligātu mācību kursu, kurā jāiepazīstina skolēni ar „gej sabiedrību”. Visbeidzot Izraēlā tiek rīkotas vismasveidīgākās un viskrāšņākās gejparādes, kurās piedalās arī ASV vēstnieks [līdzīgs pasākums pēc līdzīgas shēmas ar izvirtuļvalstu diplomātu piedalīšanos notika arī Rīgā]. Telaviva tūrisma ceļvežos ir kļuvusi par „gejiem” visdraudzīgāko pilsētu, šai „godā” apdzenot Amsterdamu un Sanfrancisko.

Izvirtuļu parāde Izraēlā

Izvirtuļu parāde Izraēlā

„Vecākais brālis” rāda piemēru, un, lūk, jau 2013.gada jūlijā Romas pāvests paziņo, ka homoseksuāla orientācija nav grēcīga un iestājas pret „geju” nosodīšanu un diskrimināciju, uzsverot, ka viņiem ir jāpalīdz integrēties sabiedrībā. Savukārt oktobrī Vatikāns izsūtīja katoļu garīdzniekiem pa visu pasauli socioloģisko aptauju, kas sastāvēja no 39 punktiem, kas saturēja jautājumus par ģimeni, atkārtotām laulībām, abortiem, viendzimuma „laulībām”, iespēju viendzimuma pāriem adoptēt bērnus, bērnu audzināšanu netradicionālās ģimenēs. Jautājumos aprakstītās situācijas nekādi neiekļaujas esošajā katoļu doktrīnā, kas radīja plašsaziņas līdzekļos minējumus, ka aptaujas rezultātā var tikt mainīti katoļu baznīcas noteikumi, ko netieši apstiprināja arī Vatikāna pārstāvis, paziņojot, ka, ja arī izmaiņas tiks veiktas, tad tikai pakāpeniski (tā, starpcitu, ir jezuītiem, kuri nemīl straujas kustības, raksturīga taktika). Aptaujas rezultāti tiks izskatīti Sinodē, bet ko ar tiem darīt tālāk izlems personiski pats pāvests Francisks, kurš savu nostāju jau pauda: „Ja cilvēks ir gejs un ir apveltīts ar labu gribu un tiecas pēc Dieva, tad kas gan es esmu, lai viņu nosodītu? „ Šo frāzi presē jau nosauca par „vieniem no iejūtīgākajiem un revolucionārākajiem vārdiem, ko Romas pāvests ir veltījis homoseksuālistiem”. Tikpat revolucionārs ir Romas pāvesta paziņojums, vēršoties pie sabiedrības, lai veiktu izmaiņas baznīcas noteikumos. Pie tam ir pilnīgi skaidrs, ka tik demokrātiskas procedūras pielietošana vien un jautājumi paši par sevi jau ietekmē katoļu prātus: ja jau pats pāvests jautā par nepieņemamo cik lielā mērā tas ir pieņemams, tad tas nozīmē, ka tas tomēr nav nepieņemams un ir pieņemams.

Šai ziņā arvien aktuālāks  kļūst jautājums [pirmkārt pareizticīgajiem un citiem normāliem un normālorientētiem kristiešiem]: par kādu vienotību ar Vatikānu kristīgo vērtību saglabāšanas vārdā var būt runa, ja katoļu pāvests, ejot pa „vecākā brāļa” ceļu, mēģina samierināt katoļus ar sodomītu antibaznīcu?

Olga Četverikova
/25.11.2013/

Avoti:
http://ruskline.ru/analitika/2013/11/25/papa_rimskij_vklyuchyon_v_spisok_50_evreev_goda/
http://pagez.ru/lsn/0002.php
http://vaticaninsider.lastampa.it/es/en-el-mundo/dettagliospain/articolo/francesco-francis-francisco-ebrei-jews-judios-29683/
http://bridiskadklustunteikt.blogspot.com/2011/05/sveto-apustulu-noteikumi_11.html

Informācijas aģentūra
/30.11.2013/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

„Lielā Izraēla” anglosakšu ģeopolitikas aizsegā

00262_vecizraelas_karte30 gadus atpakaļ amerikāņu stratēģi ieviesa terminu „Lielie Tuvie Austrumi” (The Greater Middle East/ Большой Ближний Восток) ar to apzīmējot teritoriju no Magribas [viduslaiku arābu ģeogrāfu nosaukums, kurš apzīmē Āfrikas ziemeļu daļu rietumos no Ēģiptes  (pašreizējā Tunisija, Alžīra, Lībija, Maroka un Mauritānija)]   līdz Bangladešai un paziņoja, ka šī teritorija ir ASV prioritāro interešu zona.  2006.gadā amerikāņu dominantes programma šai teritorijā tika atjaunināta un konkretizēta: toreizējā ASV valsts sekretāre Kondolisa Raisa ieviesa tādu terminu kā „Jaunie Tuvie Austrumi”, norādot uz plāniem pārkārtot Tuvo Austrumu valstu robežas no Libānas līdz Sīrijai, Irākai, Irānai un pat Afganistānai.  Tas viss tika nosaukts par „konstruktīvā haosa” stratēģiju.

"Jauno Tuvo Austrumu" karte

“Jauno Tuvo Austrumu” karte

Tai pat 2006.gadā amerikāņu žurnālā „Armed Forces Journal” tika publicēta „Jauno Tuvo Austrumu” karte, ko sastādīja pulkvedis Ralfs Peters un kura cirkulēja valdībvas, poilitiskās un militārās aprindās, sagatavojot sabiedrisko domu gaidāmajām pārmaiņām Tuvajos Austrumos. [1]

Līdz ar „arābu pavasara” uzsākšanu [2010.gada decembrī]  amerikāņi sāka ģeopolitisku reģiona pārkārtošanu, kas likumsakarīgi radīja jautājumus par Izraēlas likteni. Kopš tā laika šis jautājums joprojām ir aktuāls. Tomēr, lai arī kādā formā tas netiktu formulēts, tas tiek apskatīts tikai no viena skatu punkta: Izraēlu vienmēr attēlo kā upuri. Tā, piemēram, 2011.gada pavasarī, Lībijas kara karstumā, kad Palestīnas autonomija pacēla jautājumu par savu dalību ANO, Rietumu masu saziņas līdzekļi draudzīgā korī sāka „kliegt” par Vašingtonas nodevību, kas ir „atdevusi” ebreju valsti islāmistiem.  Šodien, kad šādu apgalvojumu absurdums ir acīmredzams, akcents tiek likts uz nāvīgām briesmām Izraēlai no Irānas puses, kas it kā kļūstot lielākas, saasinoties situācijai Sīrijā.

Tai pat laikā paliek ēnā vai apzināti tiek noklusēts  pats galvenais: dziļa Izraēlas ieinteresētība tās apkaimē esošo arābu-musulnmaņu pasaules valstu destabilizācijā un kara Sīrijā veicināšanā.

Ābrams Šmulevičs

Ābrams Šmulevičs

Par šādas ieinteresētības iemesliem vēl 2011.gadā savā intervijā pietiekami atklāti izstāstīja rabīns Ābrams Šmulevičs (Авраам Шмулевич), kurš ir viens no Izraēlas elites aprindās ietekmīgās „hipersionisma” doktrīnas radītājiem. „Arābu pavasari” viņš novērtēja kā Izraēlai labvēlīgu parādību. „Musulmaņu pasaule, – raksta Šmulevičs, – nonāks haosa stāvoklī un tas ebrejiem būs pozitīvs faktors. Haoss ir labākais laiks, kad pārņemt situācijas kontroli un iedarbināt ebreju civilizācijas sistēmu. Pašreiz notiek cīņa par to, kurš būs cilvēces garīgais līderis – Roma (Rietumi) vai Izraēla… Tagad mums ir jāpārņem pilna kontrole savās rokās … Mēs ne tikai vienkārši nopirksim arābu eliti, bet paši to barosim no rokas un audzināsim… Cilvēkam, kurš ir saņēmis brīvību, vienlaicīgi ir jāsaņem instrukcija kā šo brīvību izmantot. Un šo instrukciju cilvēcei uzrakstīsim mēs – ebreji… Ebrejības uzplaukums nāk ar arābu revolūciju uguni. [2]

Runājot par Izraēlas ārpolitikas mērķiem, Šmulevičs uzsvēra nepieciešamību ieņemt „Toras noteiktās dabīgās robežas no Nīlas līdz Eifratai”, pēc kā ir jāseko ekspansijas otram vilnim, izplatot Izraēlas hegemoniju visā Tuvo Austrumu teritorijā. Arī šai jautājumā Šmulevičs ir pietiekami atklāts: „Paralēli Tuvajos Austrumos sāksies sabrukumu un pārformatēšanas procesu ķēdes reakcija. Asads, kurš pašreiz slīcina revolucionāros procesus asinīs, tāpat ilgāk par gadu, diviem neizvilks. Sāksies revolūcija Jordānijā. Celsies kurdi un Kaukāzs kā neatņemama Tuvo Austrumu daļa…” Tam visam ir jāizskatās kā vienai lielai Irākai un Afganistānai.

Šmuleviču varētu uzskatīt par margināli, ja vien viņš neatkārtotu  galvenās 1980-o gadu Izraēlas vadības stratēģijas domas. Publiski šī stratēģija ir zināma kā „Jinonas plāns” (Yinon Plan/План Инона).  Šis plāns, kura mērķis ir panākt Izraēlas reģionālo pārākumu, destabilizējot un „balkanizējot” (tas ir sadalot) blakus esošās arābu valstis, ir pilnībā reproducēts Kondolizas Raisas un pulkveža Ralfa Petersa izklāstītajā projektā „Jaunie Tuvie Austrumi”.

Odeds Jinona

Odeds Jinona

Runa ir par plānu „Izrēlas stratēģija 1980-ajos gados”, kuru sagatavoja Izraēlas ārlietu ministrijai piekomandētais žurnālists Odeds Jinona (Oded Yinon). Plāns pirmo reizi tika publicēts 1982.gada februārī  (ivritā) žurnālā „Kivunim” (Кивуним) (Ceļi), kas ir Vispasaules cionistu organizācijas informācijas nodaļas izdevums. Tai pat gadā Arābu – Amerikāņu asociācijas universitāte publicēja šī teksta tulkojumu, ko veica slavenais Izraēlas publicists Izraēls Šahaks (1933-2001) [poļu ebrejs, slavens ar jūdaisma un Izraēlas valsts politikas attiecībā pret neebrejiem kritiku; Šahaka kritiķi ir apsaukuši viņu par antisemītu], kurš tulkojumā iekļāva savus komentārus. 2013.gada oktobrī I.Šakaha raksts tika publicēts M.Hosudovska saitā Global Research [3].

„Publicējamais dokuments, – raksta M.Hosudovskis savā priekšvārdā rakstam, – attiecas uz „Lielās Izraēlas” izveidošanu, kas ir ietekmīgas cionistu kustības stūrakmens. Šo kustību  valdībā pašreiz pārstāv Benjamins Netanjahu (partijas Likud frakcija) un tā ir izplatīta Izraēlas militārajā un intelektuālajā elitē… Karš Irākā, Libānā 2006.gadā, Lībijā 2011.gadā, pašreizējais karš Sīrijā, režīmu maiņas Ēģiptē šodien ir jāapskata kā daļa no cionistu plāna attiecībā uz Tuvajiem Austrumiem”.

Šis plāns balstās uz divām pamatdomām, kuras nosaka Izraēlas izdzīvošanas nosacījumus arābu ielenkumā:  1) Izraēlai ir jākļūst par reģionālu impērisku [tas ir – daudznacionālu] lielvalsti; 2) Izraēlai ir jāpanāk visu tai kaimiņos esošo teritoriju sadalīšanu sīkās daļās, sagraujot esošās arābu valstis. Nākotnes valstiņu izmērs būs atkarīgs no to etniskā vai reliģiozā sastāva. Pie tam, jaunu, uz reliģiskiem pamatiem balstītu valstu radīšana kalpotu kā ebreju valsts morālas leģitimizācijas apstāklis.

Izraēls Šahaks

Izraēls Šahaks

Pati arābu pasaules sadalīšanas ideja nav jauna, tā cionistu stratēģiskajā domā ir sastopama jau sen, tomēr Jinona publikācija, kā vēl 1982.gadā norāda I.Šahaks, ir „precīzs un detalizēts pašreizējā cionistu režīma (Šārona un Eitāna) plāns Tuvajiem Austrumiem, kurš balstās uz domu likvidēt visas esošās arābu valstis un sadalīt šo teritoriju sīkās valstiņās”.

Šahaks pievērš uzmanību diviem apstākļiem:  1) Izraēlas stratēģiskajā domā atkal un atkal rodas idejas, ka arābu valstīm ir jātiek sadalītām sīkos gabaliņos; 2) Krīt acīs saistība ar neokonservatīvo domu ASV, kurā ir ideja „aizsargāt Rietumus”, tomēr šī saistība ir formāla, jo plāna autoru reālais mērķis ir radīt Izraēlas impēriju un pārvērst to par pasaules lielvalsti („cietiem vārdiem sakot, – komentē I.Šahaks, – Šarona mērķis ir apmānīt amerikāņus pēc tam, kad viņš (Šarons) būs apmānījis visus pārējos”).

Galvenās domas no kurām iziet un uz kurām balstās Odeds Jinona ir pieņēmums, ka pasaule atrodas jaunas vēsturiskas ēras pašā sākumā, kuras būtība ir „racionalitātes un humānisma, kas ir Rietumu civilizācijas sasniegumu (kopš Renesanses laikiem) stūrakmeņi un sabiedrības dzīvību uzturoši elementi,  sabrukums”.

Tālāk Jinona izklāsta „Romas kluba” idejas par nepietiekamo resursu daudzumu uz Zemes un to neatbilstību cilvēces ekonomiskām vajadzībām un demogrāfiskai situācijai.  „Pasaulē, kurā dzīvo 4 miljardi cilvēlkveidīgas būtnes, bet ekonomiskie un enerģētiskie resursi nepalielinās proporcionāli, lai apmierinātu cilvēces vajadzības, būtu nereālistiski gaidīt galvenās Rietumu sabiedrības prasības (tieksmi pēc bezgalīga patēriņa) piepildīšanos. Uzskats, saskaņā ar kuru cilvēka rīcības izvēle ir atkarīga nevis no ētikas, bet drīzāk no materiālām vajadzībām,  kļūst aizvien izplatītāks. Tādējādi mēs redzam pasauli, kurā izzūd gandrīz jebkādas vērtības. Mēs zaudējam spēju novērtēt viselementārākās lietas, jo īpaši, ja tas attiecas uz tādiem vienkāršiem jautājumiem kā to, kas ir Labs un kas ir Ļauns”.

Pasaule virzās globāla kara par resursiem virzienā un tas pirmkārt attiecas uz Persijas līča reģionu. Vērtējot šai ziņā arābu – musulmaņu pasaules stāvokli, Odeds Jinona raksta: „Gala beigās šī pasaule [arābu-musulmaņu] nespēs eksistēt savā pašreizējā struktūrā reģionos apkārt mums un nesaskarties ar nepieciešamību iziet cauri revolucionārām pārmaiņām.  Musulmaņu arābu pasaule ir uzbūvēta kā pagaidu kāršu namiņš, ko kopā ir salikuši ārzemnieki (Francija un Lielbritānija XX gadsimta 20-tajos gados). Pie tam tās iedzīvotāji nemaz netiecas, lai viņus vispār ņemtu vērā.  Musulmaņu arābu pasaule tika nosacīti sadalīta 19 valstīs katra no kurām sastāv no etniskām un cita veida mazākumgrupām, kuras ir naidīgi noskaņotas viena pret otru. Tā ka katra arābu musulmaņu valsts pašreiz saskaras ar etniskām un sociālām problēmām, kas grauj to no iekšpuses, bet dažās no tām jau tagad  rit pilsoņu karš.”

Aprakstot arābu un nearābu dažādo pasaules ainu,  Jinons secina: „Šis nacionāli etniskais mazākumgrupu stāvoklis no Marokas un Somālijas līdz pat Turcijai norāda uz stabilitātes trūkumu un ātru deģenerāciju visā reģionā. Ja apskatot šo stāvokli mēs ņemam vērā arī ekonomisko situāciju, mēs redzam, ka viss reģions ir uzbūvēts kā kāršu namiņš, kurš nav spējīgs izturēt nopietnus pārbaudījumus.” Un, lūk,  te Jinons apraksta „jaunās iespējas pilnīgai situācijas maiņai”, ko Izraēlai ir jārealizē tuvākajās desmitgadēs.

Attiecībā uz Sinajas pussalu [pašreiz Ēģiptes teritorija]: jāatjauno kontrole pār to  kā stratēģisku, ekonomisku un enerģētisku rezervi ilgtermiņa perspektīvā. „Ēģipte ar tās pašreizējo [1982.g.] iekšpolitisko situāciju jau tagad ir līķis, jo īpaši ņemot vērā augošās musulmaņu un kristiešu pretrunas un konfliktus. Ēģiptes teritoriāla sadalīšana pa dažādiem ģeogrāfiskiem reģioniem ir 80-o gadu Izraēlas politiskais mērķis tās rietumu frontē.”

Par sarežģītāko Izraēlas austrumu fronti Jinons raksta: „Pilnīga Libānas sadalīšanās piecās provincēs kalpos kā precedents visai arābu pasaulei, tai skaitā Ēģiptei, Sīrijai, Irākai un Arābijas pussalai, un viss virzās tieši šai virzienā. Vēlāka Sīrijas un Irākas sadalīšanās unikālos etniskos vai reliģiskos apgabalos, līdzīgi kā Lībānā, ir galvenais Izraēlas uzdevums austrumu frontē ilglaicīgā perspektīvā, savukārt šo valstu militārās varenības vājināšana ir īstermiņa uzdevums. Sīrija , līdzīgi kā Libāna, sadalīsies vairākās mazās valstiņās saskaņā ar savu etnisko un reliģisko struktūru. Tur būs šiītu – alavītu valsts Alepo rajonā, sunītu valsts Damaskā, kura naidosies ar savu ziemeļu kaimiņu, drūzi izveidos savu valsti, iespējams ka pat mūsu Golānas augstienēs un, protams, Hauranā (Hauran) un Ziemeļjordānijā” [te jāpiebilst, ka 2013.gada rudenī panāktā vienošanās par Sīrijas ķīmisko ieroču iznīcināšanu kā reiz ir Jinonas plāna īstermiņa uzdevuma izpilde, jo Sīrijas ķīmiskie ieroči bija paredzēti balansa nodrošināšanai kā pretspēks  Izraēlai, kurai ir gan ķīmiskie, gan kodolieroči].

„Irāka, kurai no vienas puses ir naftas bagātības, bet kuru no otras puses plosa iekšējās pretrunas un konflikti, garantēti ir kandidāts Izraēlas mērķu sasniegšanai. Tās sadalīšana priekš mums ir svarīgāks uzdevums nekā Sīrijas likvidācija  … Jebkuri arābu savstarpējie konflikti palīdzēs mums īslaicīgā perspektīvā un ļaus saglabāt virzību uz daudz svarīgfāka mērķa izpildi – Irākas sadalīšanu vairākās daļās līdzīgi kā Sīrijā un Libānā. Irākā iespējama sadalīšana provincēs pēc etniskā un reliģiskā principa līdzīgi kā Sīrijā Osmaņu impērijas laikā. Un tā trīs (vai pat vairāk) valstiņas eksistēs ap trim lielajām pilsētām: Basru, Bagdādi un Mosulu, un šiītu rajoni dienvidos atdalīsies no sunītu un kurdu ziemeļiem” [Kaut kas līdzīgs praktiski jau ir realizēts, Irāka pašreiz (2013) reāli de facto ir sadalījusies trīs daļās – šiītu, kurā ir ļoti liela Irānas ietekme, kurdu un arābu - sunītu, kurš ir radikālo islāmistu bandu perēklis].

Visa Arābijas pussala dēļ iekšējā un ārējā spiediena ir dabisks kandidāts uz sadalīšanos un tas ir neizbēgami, jo īpaši Saūdu Arābijā, neatkarīgi no tā saglabās tā savu ekonomisko varenību, kura balstās uz naftas resursiem vai arī šī ekonomiskā varenība ilglaicīgā perspektīvā mazināsies. Iekšējās plaisas te ir pietiekami skaidras un dabiskas attīstības rezultāts pašreizējās politiskās struktūras dēļ.

Jordānija ir stratēģisks mērķis tikai īstermiņa, nevis ilgtermiņa periodā, jo ilglaicīgā periodā tā neradīs reālus draudus pēc tam, kad savu ilglaicīgo valdīšanu beigs karalis Huseins un vara īslaicīgi pāries palestīniešu rokās. Nav nekādu izredžu, ka Jordānija ilglaicīgi spēs eksistēt savā līdzšinējajā izskatā un Izraēlas politikai gan kara laikā, gan miera periodos ir jābūt vērstai uz Jordānijas un tās līdzšinējā režīma likvidāciju un varas npodošanu palestīniešu vairākumam. Režīma izzušana austrumos no Jordānas novedīs pie tā, ka zudīs arī blīvi apdzīvoto teritoriju problēma rietumos no Jordānas… Īsta līdzāspastāvēšana un miers virs zemes iestāsies tikai tad, kad arābi sapratīs, ka bez ebreju valsts starp Jordānu un jūru viņi nespēs eksistēt un justies drošībā. Savu valsti un drošību viņi varēs iegūt tikai Jordānijā.”

Tālāk Jinons izklāsta iekšējos stratēģiskos mērķus un to sasniegšanas ceļus, uzsverot nepieciešamību pēc nopietnām izmaiņām pasaulē. „Iedzīvotāju pārcelšana un izmitināšana ir augstākās svarīguma pakāpes iekšējās stratēģijas mērķis, savādāk mēs pārstāsim eksistēt jebkādās robežās. Jūdeja, Samārija un Galileja ir mūsu vienīgā garantija uz nacionālu eksistenci… Mūsu mērķu sasniegšana austrumu frontē pirmkārt ir atkarīga no šī iekšējā stratēģiskā mērķa realizācijas. Politiskās un ekonomiskās struktūras transformācija, lai padarītu iespējamu šo stratēģisko mērķu realizāciju, ir atslēguzdevums, lai panāktu visas mums nepieciešamās izmaiņas. Mums ir jāpāriet no centralizētas ekonomikas, kurā valdība aktīvi piedalās, uz atvērtu un brīvu tirgu, kā arī jānomaina atkarība no amerikāņu nodokļumaksātājiem uz produktīvu pašu ekonomiskās infrastruktūras attīstību. Ja mēs nespēsim panākt šīs izmaiņas brīvi un labprātīgi, tad mēs būsim spiesti to izdarīt, izmantojot notikumu attīstību pasaulē, jo īpaši ekonomikā, enerģētikā, politikā un mūsu pašu augošas izolācijas apstākļos.”

„Ātras izmaiņs pasaulē tāpat novedīs pie pasaules ebrejības apstākļu maiņas, kuriem Izraēla  kļūs ne tikai par pēdējo cerību, bet arī par pēdējo izvēli.”

Vērtējot šo plānu, var izdarīt sekojošus secinājumus. Pirmkārt, tā kā te ir izklāstīti stratēģiskie mērķi, tad tas ir plānots ilglaicīgā perspektīvā un ir īpaši aktuāls šodien [apmēram 30 gadus pēc plāna radīšanas]. Otrkārt, iespēja realizēt aprakstīto ārējo stratēģiju ir saistīta ar nopietnām izmaiņām gan pašas Izraēlas stāvoklī, gan vispasaules mērogā. Tas arī sāka notikt 1980-o gadu vidū.

Līdz ar pasaules valdošās šķiras pāreju uz neoliberālo stratēģiju, Izrēlā notika dziļas pārmaiņas, kā rezultātā valsts nokļuva 18 bagātāko ģimeņu kontrolē un Izraēlas kapitāls sāka veikt aktīvus ieguldījumus ārvalstīs, tai pt laikā Izraēlas tirgus tika plaši atvērts ārvalstu kapitļam. Šādas aktīvas valsts „integrēšanas” pasaules ekonomiskajā sistēmā rezultātā Izraēlas kapitāls tik lielā mērā saplūda ar transnacionālo kapitālu, ka termins „Izraēlas nacionālā ekonomika” zaudēja jēgu. Šādos apstākļos Izraēlai arī kļuva iespējams pāriet uz aktīvu ekspanciju, kura izpaužas ne obligāti militārā kontrolē, bet gan vairāk intelektuālā un  ekonomiskā ietekmē, izmantojot iespiešanās metodi. Te pats galvenais ir iekļaut teritoriju tai laukā, kuras centrs ir Izraēla. Par to arī runā Šmulevičs,kad norāda, ka jūdaisma bauslis ir „būt par spēku, kurš virza cilvēces civilizāciju, kurš dod standartus cilvēces civilizācijai”.

Tādas arābu –izraēlas vienības piemērs ir, piemēram, investīciju fonda Markets Credit Opportunity (EMCO) rašanās ar kopējo apjomu 1 miljards dolāru, ko radīja šveices banku grupa Credit Suissе AG kā trim lielākajiem akcionāriem piedaloties Izraēlas biznesa grupai IDB Groupe, valsts investīciju fondam Катара Qatar Investment Authority, kā arī privātai Saūdu Arābijas investīciju kompānijai Olayan Group. Vēl uzskatāmāks šādas saliedēšanās piemērs ir apstāklī, ka Saūdu Arābija uzticēja vecākai Izraēlas apsardzes firmai G4S nodrošināt svētceļotāju drošību Mekā svētku laikā (drošības perimetri no lidostas Dubajā un Džidi rajonā). G4S Saūdu Arābijas filiāle slepeni strādā jau kopš 2010.gada un tai ir iespēja ievākt personisku informāciju ne tikai par svētceļotājiem, bet arī par pasažieriem, kuri lido caur Dubaju. [G4S sakarā jāatzīmē, ka tā ieņem nozīmīgu stāvokli ne tikai Latvijas, bet arī Zviedrijas, Lielbritānijas un ASV apsardzes pakalpojumu sniegšanas tirgū ar attiecīgām praktiskām operatīvas informācijas iegūšanas un operatīvu darbību veikšanas iespējām].

[1] Карта «Нового Ближнего Востока» http://www.geopolitica.ru/Maps/2
[2] После арабских революций Великий Израиль будет управлять Ближним Востоком? // http://www.chechenews.com/world-news/worldwide/3555-1.html
[3] http://www.globalresearch.ca/greater-israel-the-zionist-plan-for-the-middle-east

Olga Četverikova
/06.11.2013/

Avoti:
http://ruskline.ru/opp/2013/11/05/v_teni_amerikanskoj_geopolitiki_ili_ewyo_raz_o_velikom_izraile_i/
http://ruskline.ru/opp/2013/11/06/v_teni_amerikanskoj_geopolitiki_ili_ewyo_raz_o_velikom_izraile_ii/
http://www.fondsk.ru/authors/olga-chetverikova-57.html

Informācijas aģentūra
/30.11.2013/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs