Rīgā policija izrauj mātei no rokām zīdaini

Olga Seļutina

Olga Seļutina

Publiski kļuvis zināms kārtējais Latvijas valsts iestāžu vardarbības pret ģimeni un bērniem gadījums. Šā gada aprīlī vairāki policisti kopā ar diviem Rīgas pašvaldības sociālās sfēras darbiniekiem ieradās Karīnas Saligas dzīvoklī un izņēma gadu vecu zīdaini, kuru māte vēl turpināja barot ar krūti. Kad māte zīdaini neatdeva, policisti ielenca māti un vardarbīgi izrāva bērnu no mātes rokām.

Pēc ģimenes stāstītā nepatikšanais viņiem sākās pēc Karīnas vīra konflikta ar Daugavgrīvas vidusskolas skolotāju. Vecākai meitai Elizabetei skolā bija problēmas ar vienaudžiem (meitene tika regulāri apsaukāta, viņai vienaudži pieprasīja naudu). Šai sakarā vīrs izskaidrojās ar skolotāju un viņiem bija konflikts pēc kā skolotāja paziņoja par to direktorei Olgai Seļutinai, kura uzrakstīja bāriņtiesai par iespējamo emocionālo vardarbību ģimenē, jo, ja tēvs necienīgi izturoties pret pedagogu, tad noteikti ģimenē esot emocionālā vardarbība. (Bijusī Seļutinas skolniece, tagad vecāku kustības „Dzimta” aktīviste, deva viņai sekojošu raksturojumu: „Es mācījos pie šīs tantes un varu apliecināt, ka šī bija mana pirmā pieredze saziņā ar slimu cilvēku. Vēl jaunībā viņai bija stipri izteiktas psiho emocionālās problēmas. Viņa ir ļauna histēriķe, ko var apstiprināt katrs viņas skolnieks.”)

Uz Seļutinas ziņojuma pamata tika veikta „pārbaude”, kura beidzās ar abu dēlu izņemšanu no ģimenes, kā ierasts līdzīgās situācijās, neapgrūtinot sevi ar pierādījumu uzrādīšanu.

Cietušai ģimenei ir trīs bērni, jaunākie puikas – Elisejs un Matvejs ir izņemti, bet deviņgadīgā meita Elizabete no varmācības tika paglābta. Pusotru mēnesi pēc puiku izņemšanas, Rīgas pašvaldības bērnu izņēmēju brigāde mēģināja arī deviņgadīgajai Elizabetei atņemt vecākus, bet bērns paslēpās zem gultas un kategoriski paziņoja ka nekur neies un ka ģimenē viņai ir labi. Šoreiz ierēdņi neuzdrošinājās veikt tiešu vardarbību pret bērnu, tai pat laikā tagad Rīgas sociālais dienests visādi mēģina iespaidot Karīnu, lai viņa pati nodod savu bērnu un atved uz krīzes centru, draudot, ka atteikšanās tiks uzskatīta par „nesadarbošanos ar sociālo dienestu”. Te jāatzīmē, ka pēc pašu sociālo dienestu teiktā tieši ģimenes „nesadarbošanās” ir tas milzīgais „grēks” kādēļ sevi aizsargāt nespējīgajiem bērniem tika atņemta ģimene. Atšķirībā no deviņgadīgās Elizabetes, abi viņas brāļi nerunā, Matvejs, jo viņam ir tikai gads, bet Elisejs slimības dēļ.

Septembra sākumā notika Rīgas bāriņtiesas sēde, kurā tika meklēti formāli argumenti un atrunas, lai bērnus neatdotu, tomēr lēmums ģimenei bija pozitīvs. Pēc vairāk kā četriem mēnešiem vecāki atguva bērnus, bet jau slimus. Vecāki negrasās samierināties ar notikušo un ir apņēmības pilni saukt vainīgos pie juridiskas atbildības.

Avots:

http://rod.lv/septini-policisti-notver-zidaini

Informācijas aģentūra
/15.09.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

„Informācijas aģentūras” redakcijas viedoklis

00382_Informacijas_agenturaAtbildot uz vairāku lasītāju, komentētāju un interesentu jautājumiem un neskaidrībām.

1.Subjektīvais reālistiskums
Lai gan būtu labi radīt patiesi objektīvu informācijas izplatīšanas avotu, resursu trūkuma dēļ un vairuma esošo mēdiju neiedomājamas tendenciozitātes dēļ, „Informācijas aģentūras” redakcija pieturas pie subjektīvā reālistiskuma redakcionālās politikas principa, izplatot informāciju saskaņā ar saviem subjektīvajiem filozofiski – politiskajiem ieskatiem un attiecīgā formā, bet tai pat laikā cenšoties neatrauties no realitātes un stingri pieturēties pie patiesas informācijas izplatīšanas principa.

2.Mūsu filozofiski – politiskie ieskati
2.1. Tradicionālo vērtību atbalstīšana;
2.2. Kategoriska izvirtību normalizācijas un izvirtību propagandas nepieņemšana;
2.3. Tradicionālas (normālas) ģimenes kā sabiedrības pamat šūnas principa neapstrīdamība;
2.4. Alkoholisma un smēķēšanas nepieņemšana un maksimāla ierobežošana;
2.5. Seksuālās izvirtības un tās propagandas maksimāla ierobežošana;
2.6. Cilvēku maksimāla izglītošana un apzinātas cilvēku muļķošanas kategoriska nepieņemšana;
2.7. Bērnu un ģimenes neaizskaramības principa neapstrīdamība, kategoriska iestāšanās pret masveidīgu un nekontrolētu bērnu izņemšanu no ģimenēm, bērnu adopcijām uz ārzemēm un uz jebkura veida iedzīvošanos (pelnīšanu) uz bērnu rēķina;
2.8. Antikrieviskuma un antipadomisma kā latviešu degradācijas galvenā cēloņa dedzīga apkarošana;
2.9. Iestāšanās pret ASV (NATO) imperiālistisko un agresīvo politiku, pret ASV vien polāro globālo hegemoniju;
2.10. Reāli daudz polāras pasaules principa atbalstīšana;
2.11. Iestāšanās pret Latvijas neatkarības laupītājiem un Latvijas izlaupītājiem: ES, ASV, Zviedriju u.c.
2.12. Reālas Latvijas neatkarības idejas atbalstīšana, ja atrodas nepieciešamais attiecīgas kvalitātes cilvēku skaits (prakse rāda, ka ar to ir milzīgas problēmas, bet varbūt tomēr…);
2.13. Padomju Latvijas reālistiski pozitīva uztvere, Padomju Latvijas reabilitācija apmāto tautiešu acīs;
2.14. Neoprostaļinisms un melu par Staļinu un staļinlaikiem kliedēšana;
2.15. Patiess patriotisms un nacionālisms, un jebkāda veida nacisma un fašisma (tai skaitā ebreju, kurš ir visbīstamākais no visiem) kategoriska nepieņemšana;
2.16. Sociālistisko principu atbalstīšana;
2.17. Biznesa pieejas un dzīves biznesizācijas (nauda un peļņa kā galvenais cilvēku motivators) kategoriska nepieņemšana;
2.18. Iestāšanās pret jebkuras agresīvas sociālās grupas mēģinājumiem pacelt sevi virs pārējiem cilvēkiem (pašreiz visagresīvākā sociālā grupa pasaulē ir homoseksuālisti);
2.19. Iestāšanās pret hedonisma un „dzīves baudīšanas” filozofiju un praksi;
2.20. Ieskats, ka kapitālisms ir viens no galvenajiem morālā pagrimuma un civilizācijas degradācijas iemesliem.
2.21. T.s.”atmodas” vērtējums: plašu tautas masu apmuļķošana, kad ārzemju un padomju nelieši (kompartijas nomenklatūra, VDK darboņi u.c.) iznīcināja nebūt ne ideālo, bet pietiekami ciešamo sociālistisko sistēmu, tā vietā radot mežonīgo kapitālismu, paši tajā ieņemot goda vietas un piesavinoties īpašumus, bet vairumu cilvēku atstājot likteņa varā bez cienīga darba un sociālajām garantijām
2.22. Mūsdienu Latvijas politiskās sistēmas vērtējums:
2.22.1 Latvija nav neatkarīga valsts un valsts vispār, Latvija ir pseidovalsts ar ārēji iluzoriem valstiskuma atribūtiem
2.22.3 Latvija ir ES pierobežas province ar ļoti ievērojamu ASV ietekmi tajā
2.22.4 Latvijā nav politisko partiju, bet ir tikai mafioza tipa klani, kuru viena no izpausmēm un pārvaldes formām ir biznespartijas. Visu klanu un biznespartiju saknes sniedzas Padomju laiku struktūrās (kompartijas nomenklatūrā, VDK darboņos) un/vai ārvalstu specdienestos
2.22.5 Latvijā nav tieslietu sistēmas, bet ir pseidotiesas, kuru galvenais uzdevums ir piesegt klanu patvaļu un aizsargāt to intereses. Tiesneši un prokurori Latvijā ir pērkami un vadās nevis no likuma, bet no sava izdevīguma principa, pildot savu pasūtītāju un/vai klanu pārstāvju norādījumus.
2.22.6. Latvijā valda bezprincipiāli nelieši daļa vai pat daudzi no kuriem ir homoseksuālisti-pedofīli (ASV un ES tas apmierina, jo šādu personāžus ir vieglāk vadīt un arī tādēļ, ka šajās valstīs valda līdzīgi kadri)
2.22.7. Vēlēšanas Latvijā tiek dažādos veidos un mērogos viltotas, tādēļ paļauties tikai uz vēlēšanu procedūrām ir gan muļķīgi, gan neproduktīvi. Plaši tiek viltotas arī socioloģiskās aptaujas.
2.22.8. Visa valsts pārvalde ir totāli korumpēta. Ņem visi. Lietu būtība maz kuru interesē, darbā tiek ņemti draugi, radi, paziņas, kā arī pakļāvīgi un aprobežoti norādījumu izpildītāji. Strādāt neviens negrib. Politiķi par to zina un viens no galvenajiem viņu uzdevumiem ir savākt ierēdņu koruptīvo ienākumu krējumu.
2.22.9. Latvijas mēdiji maldina un melo pēc Amerikas mēdiju stila un tradīcijām, kas tos, kuri pārmērīgi lieto viņu produkciju un tic tai, vairāk vai mazāk pakāpeniski padara par tik pat stulbiem un aprobežotiem kā vidusmēra amerikānis

3. Avoti
Galvenie informācijas avoti ir krievu (ar dažiem izņēmumiem). Gan tādēļ, ka krievu valoda ir labāk zināma, gan tādēļ, ka krievu valodā ir jēdzīgāki materiāli. Labprāt pieņemtu publicēšanai no angļu, vācu vai citas valodas pārtulkotus materiālus, kuri atbilst augstākminētajiem principiem.

4.Propaganda
Kad kāds angažēts angloamerikānis tiek iedzīts stūrī, tad pēdējais viņa pretarguments parasti ir: „Tā ir propaganda”. Šādi viegli un bez domāšanas tiek „neitralizēts” jebkurš arguments. Inteliģenti un zinoši angloamerikāņi šo metodi izmanto tikai galējos gadījumos, primāti – pa labi, pa kreisi. Šī ir viena no pazīmēm pēc kuras var virspusēji un netieši spriest par cilvēka piederību angloamerikāņu specaprindām.

5. Krievu propaganda
Ir divi krievu propagandas virzieni. Pirmās pamatlicējs ir PSRS dibinātājs Vladimirs Ļeņins, kurš uzskatīja, ka „masām ir jāsaka taisnība” un kurš, izmantojot šo metodi, realizēja sociālistisko revolūciju un ielika pamatus Padomju Savienībai. Šī metode balstās uz ticību cilvēku spriestspējai un pārliecību ka meli agri vai vēlu pašiem melotājiem negatīvi atspēlēsies. Pēc šīs metodes galvenais propagandā ir uzzināt patiesību un visiem to saprotami pastāstīt.
Otras krievu propagandas metodes autors ir ilglaicīgais VDK priekšnieks Jurijs Andopovs, kura darbības laikā Padomju nomenklatūra bija nodzīvojusies tik tālu, ka pilnībā teikt cilvēkiem taisnību vairs nespēja (paši, kā saka, nebija bez grēka). Andropovs saviem padotajiem stingri noteica, ka katrā izplatāmajā ziņā vismaz 85% ir jābūt patiesībai. Tā kā mūsdienu Krievijas vadība (ieskaitot Putinu) ir „andropova skolas” pārstāvji, šis ir arī pašreizējās Krievijas propagandas stils.

6. Nacistiskās Vācijas propaganda
Nacistiskās Vācijas galvenais propagandists Jozefs Gēbelss teica: „Meli, kuri tiek pateikti simts reizes, kļūst par patiesību. Mēs cenšamies panākt nevis patiesību, bet gan efektu. Kur ir propagandas noslēpums: tie, kurus ir jāpārliecina, ir pilnībā „jāiegremdē” šīs propagandas idejās, lai viņi pat nepamanītu, ka ir pārņemti ar šo propagandu… Galu galā visievērojamākos panākumus sabiedrības ietekmēšanā gūs tas, kurš ir spējīgs noreducēt problēmas līdz visvienkāršākajiem apgalvojumiem un kuram pietiks drosmes nepārtraukti atkārtot šos apgalvojumus, neskatoties uz intelektuāļu iebildumiem.„
Saskaņā ar vācu nacistu ieskatiem realitātei nav pārāk liela nozīmē, galvenais ir paša ziņojuma noformējums, piedodot tam , vienkāršību, emocionalitāti un ticamību. Vācu nacistu propagandisti cilvēku vairumu uzskata par spriest nespējīgiem stulbeņiem, kuri nespēj saprast lietu būtību un kurus ar meliem ir viegli vazāt aiz deguna. Kā šīs propagandas piemēru var minēt nacistu Vācijas ziņojumus par kara veiksmēm laikā, kad Vācijas armija tika sakauta vienā kaujā pie otras un nepārtraukti atkāpās. Šo propagandas veidu izmanto arī pašreizējā nacistiskā Ukraina

7. Amerikāņu propaganda
Amerikāņi ir daļēji vācu nacistu propagandas mantinieki. Tas tā ir tādēļ, ka pēc nacistiskās Vācijas sagrāves, tās intelektuālā elite, tai skaitā psihologi un polittehnologi pārvācās uz ASV un sāka apkalpot amerikāņus. Amerikāņi pilnveidoja vācu nacistu propagandiskās metodes, iekļaujot tajā fantāzijas un fentezi elementus, kā arī pilnveidojot metodes, kas ziņojumu padara ticamāku. ASV propagandas un vispār darba organizācijas pamatā ir postmodernistu filozofu atziņa, ka patiesība īstenībā neeksistē, bet eksistē tikai sava veida ilozori-informatīvi veidojumi, ko ļaudis pieņem par patiesību. No tā izriet, ka nav jārēķinās ar realitāti, bet ir jārēķinās, kā cilvēki (mērķauditorija) uztvers informatīvos kairinājumus. Tā rezultātā amerikāņu propaganda pilnībā nerēķinās ar patiesību, bet lielu vērību cenšas pievērst mērķauditorijai – tās gaumei, uztveres spējām un kritērijiem, pēc kuriem tā tic vai netic kādām ziņām. Attiecīgi nozīmīga daļa no ASV propagandas ir mistifikācijas un falsifikācijas.

Informācijas aģentūra
/15.09.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kāpēc ukraiņu nacisti zaudē karu

Spēku samēra karte Donbasā uz 31.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 31.08.2014

Es ilgi klusēju par karu Ukrainā un publiski neuzstājos ar kara situācijas analīzi, jo nevēlējos norādīt uz nacistu huntas kļūdām. [Autors par huntu sauc pašreiz pie varas Ukrainā esošos spēkus dēļ 2014.gada februārī notikušā bruņotā valsts apvērsuma un dēļ neleģitīmā prezidenta vēlēšanu procesa maijā. Šo notikumu vērtējums kopā ar vēsturiskām un ikdienišķām pretrunām ir galvenais Ukrainas pilsoņu kara sociālais cēlonis.] Arī tagad es neminēšu visas huntas kļūdas, kuras to ir novedušas līdz pašreizējajai katastrofai. Minēšu tikai pašu acīmredzamāko un neapstrīdamāko.

1. ukraiņu nacistu kļūda. Hunta nepārtraukti provocē austrumukrainas iedzīvotājus atbalstīt atdalīšanos no Ukrainas un iestāšanos Donbasa zemessardzē. Līdz maija sākumam gandrīz neviens reāli negribēja ne atdalīties, ne arī karot. Gribēja vairāk politiskās un ekonomiskās tiesības reģionam. Tobrīd federalizācija visus būtu apmierinājusi. Pat sākotnējais jautājums referendumam bija nevis par atdalīšanos, bet gan par autonomiju Ukrainas sastāvā. Šie jautājumi tika izmainīti pēc 2.maija. [Tad Odesā ukraiņu nacisti, uzgavilējot satracinātam nacistu pūlim, sadistiski noslaktēja vairāk kā simts neapbruņotu cilvēku, tai skaitā sievietes. Tas viss tika nofilmēts, bet paši ukraiņu nacisti Ukrainas TV tiešajā ēterā uzgavilēja, kad tika paziņots, ka cilvēki sadeg dzīvi.]

Nacistu zvērības Odesā un Mariupulē [bruņotu nacistu militāro vienību iebrukums 9.maijā, visu acu priekšā nolaupot un noslepkavojot vairākus desmitus civiliedzīvotāju; notikušais ir uzfilmēts] izdarīja savu – cilvēku vairākums atbalstīja atdalīšanos no Ukrainas. Un tas ir loģiski, jo neviens saprātīgs cilvēks negrib dzīvot valstī, kurā politisko nesaskaņu dēļ nesodīti var slepkavot tās iedzīvotājus un kurā strīdi tiek risināti nevis ar referendumiem un citām demokrātiskām procedūrām, bet gan, izmantojot iebiedēšanu un vardarbību.

2. ukraiņu nacistu kļūda. Ieciklēšanās uz Strelkovu. [Brīvprātīgo militārās vienības komandieris, kurš Slavjanskas pilsētā radīja spēcīgu brīvprātīgo armiju un ilgu laiku aizsargāja Slavjanskas apkārtni pret skaitliskā un tehniskā ziņā ievērojami pārākiem Ukrainas armijas spēkiem.] Maija vidū Luganskas zemessardzei bija tikai daži simti šaujamieroči. Doņeckā situācija ar ieročiem bija vēl sliktāka. Abas pilsētas varēja ieņemt ar strauju triecienu, bet hunta tā vietā bezjēdzīgi koncentrēja visus spēkus uz Slavjansku.

Principiālajā Strelkovā hunta redzēja galveno draudu, bet visus pārējos viņi dēļ sava koruptīvā ieraduma mēģināja nopirkt. Sūtņi ar naudu nepārtraukti kursēja no Kijevas uz Doņecku un Lugansku, bet bez rezultātiem. Kad pretestības līderus neizdevās nopirkt, viņus mēģināja nogalināt, bet arī tas neizdevās. Un, pat ja būtu izdevies, tad atsevišķu cilvēku nāve vairs nevarēja mainīt notiekošos procesus.

Kamēr Igors Ivanovičs [Strelkovs] un viņa grupa uzņēma uz sevi visa ukraiņu nacistu rīcībā esošā militārā spēka triecienus, tikmēr gāja laiks. Un tas deva iespēju Luganskas un Doņeckas zemessargiem atbruņot šajās pilsētās bāzējušās Ukrainas armijas vienības un papildināt savu ieroču arsenālu. Tāpat pamazām no soda ekspedīcijas tika „pārņemta”  bruņutehnika – apmēram 2-3 bruņumašīnas dienā (daļa no šīm bruņumašīnām tika vienkārši nopirkta vai pat samainīta pret pārtiku, jo Ukrainas armijas karavīriem netika nodrošināta pat pārtika). [To ka karot negribošie Ukrainas armijas karavīri pārdeva savus ieročus ir pietiekami plaši zināms un tas pilnībā arī atbilst ukraiņu garam, gan tā pozitīvajā – labsirdīgajā izpausmē, gan arī negatīvajā – viltīgajā izpausmē.]

Vienlaicīgi tika radītas apmācības nometnes, kurās no vakardienas ogļračiem un metalurgiem veidoja nākamo Novorosijskas armiju. Bet hunta tikmēr ar stiklu caursist mēģinošas mušas spītību centās tiešos triecienos ieņemt Slavjansku.

3. ukraiņu nacistu kļūda. Kaujas spars un motivācija. Donbasa zemessardzei ir ļoti augsts kaujas spars un motivācija, jo viņi aizsargā savas mājas, ģimenes un tuviniekus. Tāpēc katrs dzīvojamo kvartālu apšaudīšanas gadījums, katrs aviācijas uzlidojums padarīja viņus arvien niknākus un karot gribošākus.

Savukārt Ukrainas armijai vispār nebija nekādas karošanas motivācijas. Pat ne naudiskas. Par 1500-2300 grivnām mēnesī [250-380EUR] ies mirt tikai idioti. Mājās strādājot par iekrāvēju vai taksistu var nopelnīt vairāk. Kā rāda Ukrainas mobilizācijas trešās kārtas rezultāti – «нема дурных» [„muļķu nav”]. Brīvprātīgo gandrīz vai nav, bet jauniesaucamo piespiedu noķeršanas  plāni izpildās 15-20% apmērā un ar lielām grūtībām. Savukārt internetkarotāji, kas aktīvi, bravūrīgi un agresīvi aicina izrēķināties ar „ separātistiem”, nezin kāpēc nemaz nesteidzas klaviatūru nomainīt uz AK-74 [automāta marka], bet žēl, skaties i valstī paliktu mazāk asinskāru izdzimteņu.

Nacionālistu [nacistu] bataljoniem ir cita nelaime – tie ir pārlieku nedisciplinēti. Viņi ļoti labi prot piedalīties soda ekspedīcijās pret neaizsargātiem cilvēkiem, karot ar sirmgalvjiem un sievietēm, bet tiešās militārās sadursmēs daudzi bēg, pametot ieročus un tehniku.

Nav iespējams uzvarēt karā tikai apšaudot pretinieku no attāluma (pie tam, šaujot nevis par pašu pretinieku, bet gan pārsvarā pa civilobjektiem). Nevar uzvarēt karu ar armiju, kura baidās uzbrukt pat, ja tai ir pieckārtīgs un desmitkārtīgs skaitliskais pārsvars.

4.ukraiņu nacistu kļūda. Cietsirdīgi vienaldzīga attieksme pret pašu cilvēkiem. Vēl maija beigās es rakstīju, ka Donbass var sapulcināt apmēram 300 tūkstošus karavīru. Tomēr vienlaicīgi turēt zemessardzē tik lielu cilvēku masu ir bezjēdzīgi, tāpēc ir jāveic rotācija. Piemēram „Motorola” [leģendārs Slavjanskas grupas operatīvā līmeņa komandieris, kura grupa veic militārus „brīnumus”] var aizbraukt uz Krimu kāzu ceļojumā, bet pēc tam atgriezties un turpināt „sist”  nacistus.

Kijevas hunta savukārt nolēma, ka jo vairāk, jo labāk un ka vienkāršs skaitlisks pārsvars spēj izšķirt kara gaitu (tas ir raksturīgs lūzeru domāšanas veids). Tādējādi viņi radīja daudz lielāku soda ekspedīcijas grupu nekā spēj nodrošināt ar bruņojumu un pārtiku. Un viņi visi vairākus mēnešus tika turēti bez rotācijas, faktiski pārvēršot tos par izspiestiem citroniem pat bez iesaistes tiešā karadarbībā. Tai pat laikā idejiskie nacisti no dažādiem mistiskiem bataljoniem visu šo laiku atpūtās visādās sanatorijās, sauļojās un rīkoja barbekju.

Pie tam Donbasa zemessardze ļoti rūpīgi plānoja savas militārās operācijas, lai maksimāli izvairītos pat no visminimālākajiem zaudējumiem (izņēmums te ir vienīgi maija uzbrukums Doņeckas lidostai, bet pat tas apstiprina likumsakarību). Pie tam katra sagrābtā bruņumašīna tika nogādāta frontes aizmugurē, tika rūpīgi salabota un tika izmantota tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Savukārt hunta, nerēķinoties ar zaudējumiem, katru savu uzdevumu risināja lielos daudzumos zaudējot kara tehniku un bez apdomas pārvēršot savus karavīrus par līķiem.

5. ukraiņu nacistu kļūda. Mēģinājums ielenkt visu Donbasa teritoriju. Kad es pirmo reizi dzirdēju par huntas plāniem ielenkt Doņeckas-Luganskas aglomerāciju, es nespēju noticēt, ka viņi varētu būt tik stulbi. Pēc tam es atvieglojumā nopūtos, bet vēl pēc tam ilgi smējos.

Doņeckas-Luganskas aglomerācija ir viena no pasaules lielākajām pilsētas aglomerācijām. Pēc būtības tas ir viens liels pilsētas masīvs, kur starp dažādām „pilsētām”  ir tikai daži simti metru un viena pilsēta nemanāmi pāriet nākamajā (ja nebūtu ceļazīmes, tad neviens to pat neievērotu). Šīs aglomerācijas perimetrs ir vairāk kā 580 kilometru.

Acīmredzot huntas ģenerālštābs (jeb tie, kas viņiem tur visu komandē) neko nav dzirdējuši par tādu terminu kā „frontes blīvums”. Pretējā gadījumā visvienkāršākās aritmētiskās darbības uz kalkulatora viņiem pateiktu priekšā, ka 60 tūkstošu karavīru esamības gadījumā, kuri ir vienmērīgi sadalīti pa 600 kilometru perimetru, ļaus viņiem radīt frontes blīvumu 100 cilvēki uz kilometru, kā arī 1-2 tanki uz kilometru un 1-2 artilērijas ieroči uz kilometru. Bet tas ir ļoti maz pat priekš frontes noturēšanas, nerunājot nemaz par uzbrukumu, kur frontes blīvumam ir jābūt daudz augstākam.

Šīs ir tik elementāras lietas, ka, lai to zinātu pat nevajag būt beigušam militāro akadēmiju, bet pietiek tikai palasīt dažas labas Padomju grāmatiņas par Lielo Tēvijas karu vai kaut vai paspēlēt „Hearts of Iron” tipa kara kompjūterspēlītes (es lasīju grāmatas).

6. ukraiņu nacistu kļūda. Ģeometrija un loģistika. Iepriekš minētais aplenkums vairāku iemeslu dēļ apgrūtina ātru papildspēku piegādāšanu gadījumos kad Donbasa zemessardze mēģina izrauties no ielenkuma.

Pirmkārt, pārvietošanās potenciāli ielencamā perimetra iekšpusē ir daudz ātrāka, nekā pa perimetra ārpusi.

Otrkārt, pārvietošanās pa aglomerācijas teritoriju notiek pa salīdzinoši augstas kvalitātes pilsētas tipa ceļiem. Tai pat laikā pārvietošanās pa perimetra ārpusi bieži vien notiek pa laukiem, uzkalniem, grāvjiem un notekām.

Hunta faktiski, izvēloties savu taktiku, kļuva par pašas melīgās propagandas upuri. Viņi tik ilgi meloja par to, ka Krievija piegādā Donbasam ieročus, ka nolēma pārtraukt šo iedomāto piegāžu līniju (piegādes bija, bet tikai humanitāras – pārtikas un medikamentu, bet ne tanku un tamlīdzīgas smagās kara tehnikas, ko noteikti būtu fiksējuši ASV satelīti). [Te gan jāpiebilst, ka pēc pašas Donbasa zemessardzes ziņām no Krievijas teritorijas noteikts  ieroču daudzums tika piegādāts, bet šai ziņā nevar runāt par masveida piegādēm, tai skaitā smagā bruņojumā, kas izšķirtu kara likteni]

Šī apsvēruma vadīta hunta iedzina savus soda korpusus gar pašu robežu, izstiepjot tos „ garā desā” , kurai no vienas puses ir Donbasa zemessardze, bet no otras puses Krievijas teritorija. Un ko dara ar „desām”? Viņas sagriež gabalos.

7. ukraiņu nacistu kļūda. Mēģinājumi „saskaldīt un ielenkt”. Ukrainas ģenerālštābam laikam nedeva mieru Vērmahta slava un viņi no sevis iztēlojās lielus stratēģus, izdomājot absurdu plānu sadalīt Doņecku un Lugansku, bet pēc tam „sektorāli attīrīt” katru no tām atsevišķi. Piemēram, Jūs ielas kautiņā līstu starp diviem pretiniekiem, lai katram no viņiem būtu ērtāk jūs sist no abām pusēm? Visdrīzāk nē, jo jebkurš saprātīgs cīnītājs ies prom no šādas līnijas un turēs pretiniekus vienā sektorā. Savukārt šie „gudrinieki” paši labprātīgi ielīda starp divām ugunīm.

8. ukraiņu nacistu kļūda. Alkatība. Mēģinājumi sagrābties „vairāk un ātrāk” nekad ne pie kā laba nav novedusi. Kaut gan es labi saprotu kādēļ hunta tā steidzās – tai strauji tuvojas defolts [maksātnespēja], bet kā beigsies nauda, tā par viņiem vispār neviens vairs karot neies.

9. ukraiņu nacistu kļūda. Regulāra un bezjēdzīga dažāda tipa karaspēka vienību sajaukšana vienā maisījumā. Piemēram, karot negribošajām regulārās armijas daļām pievienoja „labējā sektora” tipa nacistus, kas nevis deva plānoto efektu, kad „idejiskie” nacisti dzina pārējos uz priekšu karot, bet gan izraisīja iekšējus konfliktus un ķīviņus (bieži vien ar līķiem). Tas noveda arī līdz vienību organizatoriskam pagrimumam un to vadāmības zudumam.

10. ukraiņu nacistu kļūda. Balstīšanās uz bruņutehnikas trieciengrupām (tankiem un bruņumašīnām). Tanki iegāja pilsētās bez piesegšanas no kājnieku puses, bet tas noved tikai pie tanku zaudēšanas. Kādēļ tā notiek ir vairāk kā skaidrs – soda ekspedīcijas kājnieki izvairās no iesaistīšanās tuvcīņā. No nacistiem sanāk ļoti labi sodītāji [kuri izrēķinās ar tiem, kuri sevi aizsargāt nespēj], bet ļoti slikti karavīri. Kā saka „xerojiem” bail [ironiska krievu –angļu valodas vārdu spēle apvienojot angļu valodas vārdu hero – varonis un krievu valodas vārdu xer, ko plaši izmanto lamājoties].

11. ukraiņu nacistu kļūda. Balstīšanās uz teroristisku taktiku (amerikāņu „”Šoks un bailes” stilā un visdrīzāk dēļ amerikāņu konsultantu ieteikuma). Krievu cilvēku nebiedē, kad tiek sagrauta viņa māja un tiek nogalināti pazīstamie un kaimiņi. Viņš dēļ tā kļūst ļoti, ļoti, ļoti nikns. Tāpēc katrs aviācijas uzlidojums, katra dzīvojamo ēku artilēriskā apšaude nevis samazināja iedzīvotāju atbalstu Donbasa zemessardzei, bet gan palielināja to. Pat vairāk, katra šāda apšaude palielināja zemessargu skaitu. Bet kad tika appludinātas virkne šahtu, tad bez darba palikušajiem ogļračiem vairs nebija ar ko nodarboties… nu jūs sapratāt.

12. ukraiņu nacistu kļūda. Mēģinājumi piesaistīt militārās veiksmes konkrētiem datumiem. Tas vienmēr rada lielus zaudējumus. Bet Porašenko ļoti gribēja uz 24.augustu [Ukrainas neatkarības diena] palielīties ar militāriem panākumiem. Tagad ir saņemts likumsakarīgs rezultāts [milzīgi zaudējumi, lūzums kara gaitā un Donbasa zemessardzes straujš pretuzbrukums].

Visbeidzot kā zīmīgo 13.ukraiņu nacistu kļūdu ir jāmin pašu lielāko un galveno: velti, jūs, hlopci, vispār līdāt uz Donbasu. Es vēl maijā jūs brīdināju, ka nekas labs no tā nesanāks.

Uzskaitītās kļūdas protams nav vienīgās, to ir daudzkārt vairāk, bet daļa no tām joprojām turpina strādāt, tāpēc aprobežošos pagaidām ar šīm. Par pārējo kaut kad vēlāk pēc uzvaras pār huntu [un Kijevas atbrīvošanas].

Aleksandrs Rodžers

Avots:

http://www.anna-news.info/node/20889

Spēku samēra karte Donbasā uz 31.07.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 31.07.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 04.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 04.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 10.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 10.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 17.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 17.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 21.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 21.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 26.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 26.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 29.08.2014

Spēku samēra karte Donbasā uz 29.08.2014

Informācijas aģentūra
/01.09.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 4 komentāri

Par Krievijas iebrukumu Ukrainā

Jau labu laiku mēdiji liek noprast, ka Krievija ir iebrukusi Ukrainā. Notiekošais Austrumukrainā tiek primitivizēts, tam tiek piejaukta milzīga melu daļa un ar to tiek barotas mazinošu iedzīvotāju masas, kuras tam tic ne tikai informācijas trūkuma dēļ, bet arī tāpēc, ka ļoti grib tam ticēt dēļ savām antikrieviskām noskaņām.

Tiem, kuri vēl ir saglabājuši spēju domāt patstāvīgi, paskaidroju – ja Krievijas karaspēks tik tiešām iebruktu Ukrainā, tad par to būtu nevis viena, nožēlojama, veca un apšaubāmas  izcelsmes fotogrāfija, bet gan milzums daudzums svaigu foto un videouzņēmumu, un pati karadarbība dažu dienu laikā tiktu pārnesta uz Rietumukrainas reģioniem. Tas tāpēc, ka Krievijas armija ir galvastiesu pārāka par tām bruņoto grupu atliekām, ko dēvē par Ukrainas armiju. Un ja šāds iebrukums nebeigtos ātri (kas, visticamāk tā būtu), tad viņš iestrēgtu Rietumukrainā, kur tik tiešām nemīl krievus un Krieviju, atšķirībā no Austrumukrainas un pat Vidusukrainas, kur iedzīvotāju attieksme ir diametrāli pretēja.

Bet varbūt Krievija rīkojas slepeni un iesūta tur savus karavīrus kā privātpersonas? Varbūt! Varbūt pilnībā tā, varbūt daļēji tā, bet varbūt savādāk! Bet tas kardināli maina lietas būtību un tādu taktiku nevar nosaukt par Krievijas iebrukumu tādēļ, ka ir milzīga atšķirība starp atklātu iebrukumu un šādām slēptām aktivitātēm.

Kāda starpība? Tāda, ka netiek izmantotas esošas, atstrādātas formālas organizatoriskās struktūras. Karot neviens negrib. Gandrīz neviens, izņemot sadistus un idejiski augsti motivētus cilvēkus, kuri karo par savu ideālu. Šādu cilvēku nav nemaz tik daudz. Tāpēc regulārā armijā, kura ir daudzskaitliska, ir stingra reglamentācija, disciplīna un sodi par pavēļu neizpildi. Šo mehānismu uz pilnu jaudu var iedarbināt tikai un vienīgi dodot formālu pavēli, kuru ir grūti noslēpt, jo uz tās pamata tiek dotas citas formālas pavēles, tiek veiktas dažādas darbības, tai skaitā armijas daļu pārvietošanās, kuras pretinieki fiksē un analizē.

Ja kaut kādu iemeslu dēļ nav vēlēšanās atklāti sākt karadarbību, tad tas rada nozīmīgus ierobežojumus, kas ievērojami samazina bruņoto spēku izmantošanas efektivitāti gan skaitliskā, gan bruņojuma ziņā. Piemēram, lai neformālā kārtā iesūtītu pretinieka teritorijā savus karavīrus, tad tādi vispirmām kārtām ir jāatlasa (jo atklātu pavēli dot nav iespējams), kas nav nemaz tik vienkārši gan tādēļ, ka ir maz gribētāju karot un pakļaut sevi nogalināšanas riskam, gan arī tādēļ, ka šādos gadījumos ļoti būtiska ir konkrētu karavīru uzticamība. Ja ar neformālu pavēli tiek iesūtīts neuzticams karavīrs, viņš vienkārši var dezertēt un kļūt par pierādījumu šādām darbībām. Šī iemesla dēļ ir arī ierobežotas iespējas izmantot regulārās armijas diversantu grupas (var, bet maz skaitliski un salīdzinoši īslaicīgi).

Tātad, kas patiesībā notiek Ukrainā? Tur notiek pilsoņu karš starp ukraiņu nacistiem (kuri diskreditējot nacionālismu sauc sevi par nacionālistiem), ko atbalsta Rietumi (ASV, Polija u.c. valstis) un Ukrainas antinacistiem (kas ir gan krievi, gan ukraiņi), ko līdzīgā kārtā atbalsta Krievija. Ukrainā pilnīgi atklāti strādā CIP darbinieki, ASV palīdz ukraiņu nacistiem ar operatīvo informāciju, konsultē tos, nacistu pusē karo ASV un Polijas privātas militārās kompānijas, kuras piegādā arī ieročus.  Tas ir fakts un dēļ tā var teikt, ka ASV jau kopš februāra ir iebrukusi Ukrainā.

Savukārt no Krievijas uz Donbasu pilnīgi atklāti plūst brīvprātīgie, daudzi no kuriem ir bijušie vai pat esošie (atvaļinājumā) Krievijas armijas karavīri (kopsummā apmēram 3000) un privātā kārtā tiek piegādāti arī ieroči. Tāpat, protams, ir Krievijas mēdiju informatīvais atbalsts, atspoguļojot puslīdz patiesi notikumus Donbasā (atšķirībā no Rietumu informatīvā atbalsta nacistiem, kurš visvairāk izpaužas tieši melu izplatībā).

Tomēr neskatoties uz ārējo ietekmi, galvenais konflikts tomēr ir starp ukraiņu nacistiem un tiem Ukrainas iedzīvotājiem, kuri kategoriski negrib dzīvot nacistiskā Ukrainā, un nacisti šai konfliktā ir agresori, jo ir atnākuši savā saprašanā „ukrainizēt” tos ukraiņus un krievus, kuriem ir pavisam citas vērtības un pavisam cita sapratne kas ir ukrainis. Un uzvedība nacistiem ir atbilstoša – viņi apzināti iznīcina infrastruktūras objektus, apšauda ar artilēriju dzīvojamās mājas un veic nežēlīgus kara noziegumus pret civiliedzīvotājiem. Citiem vārdiem sakot, ukraiņu nacisti Austrumukrainā veic teroru pret tur dzīvojošajiem, viņi slepkavo, izvaro, piekauj, laupa un pazemo visus, kuri neatbilst viņu nacistiskajiem uzskatiem. Un tas rada noteiktu pretreakciju kā rezultātā karot gribošo austrumukraiņu skaits strauji aug (Doņeckas zemessardzē ir vairāk kā  80% vietējo brīvprātīgo).

Tas viss notiek jau kopš maija. Lai gan mēdiji visu laiku vaino Krieviju, lai gan visu laiku tiek melots par tur notiekošo, tomēr paziņojumi par to, ka Krievija ir tieši iebrukusi Ukrainā, netika izplatīti. Tagad tiek. Kāpēc? Tāpēc, ka Ukrainas armijas, neskatoties uz trijām visukrainas mobilizācijām, ir gandrīz pilnībā sagrauta, ir nogalināts neiedomājami liels skaits nacistu pusē karojošo, pazaudēta lielākā daļa kara tehnikas (iznīcināta vai atņemta) un Doņeckas zemessardze ir uzsākusi strauju pretuzbrukumu. Gan no propagandiskā, gan atlikušo nacistiski orientēto stulbeņu mobilizēšanas viedokļa ir ļoti neizdevīgi atzīt, ka visu valsts armiju ir iznīcinājusi skaitliskā ziņā apmēram desmit reizes mazākā zemessardze ar daudzkārt sliktāku bruņojumu (un tas viss neskatoties uz no Krievijas nākušo atbalstu). Atzīt to nozīmē atzīt, ka esošie Ukrainas pārvaldītāji nekam neder un ļoti īsā laikā ir noveduši valsti līdz pilnīgam sabrukumam, kas tā arī ir (paši ukraiņu nacisti atklāti gauduļo par visdažādākajām absurdām nejēdzībām valsts pārvaldē un kara vešanā).

Pavisam cita lieta ir paziņot, ka pie visa ir vainīga Krievija un ka īstenībā varonīgo Ukrainas armiju iznīcināja Krievija. Tas ir gan universāls attaisnojums jebkam muļķa nacistiski orientēto antikrievu acīs, kas ļauj piesegt jebkuru nelietību, neizdarību, neprofesionalitāti utt. , gan arī paši iedomības pārpilnie nacisti tad nejūtas tik maziņi un bezspēcīgi.

Var šādi melot un var šiem meliem ticēt, tikai jāņem vērā, ka tam, kurš zaudē saikni ar realitāti, tā agri vai vēlu visnežēlīgākā kārtā atriebjas, tāpēc latviešiem būtu pēdējais laiks pārstāt akli ticēt amerikanizēto Latvijas mēdiju melīgajai propagandai.

Ivars Prūsis
/29.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 32 komentāri

Kā izglābt Latviju (un ne tikai)

00376_9kapitalismLatvija tiek iznīcināta (līdzīgi citām valstīm) un šīs iznīcināšanas izpausmes ir arvien uzskatamāk redzamas katram, kurš ir spējīgs, atraujoties no melīgi propagandiskās preses un izraujoties no aprobežotās pūļa maziski egocentriskās „gudrības”, paskatīties uz skarbo realitāti. Esam krituši jau tik zemu, ka legāli tiek pārdoti bērni, tiek intensīvi propagandēts un uzspiests izvirtības un nežēlības kults, daudzu cienījamu un vajadzīgu profesiju pārstāvji nevis godīgi strādā savā amatā, bet gan „pelna”, izmantojot savu klientu nezināšanu un apzināti veic savai profesijai pretējas darbības (ārsti nevis ārstē, bet apzināti biznesa interešu vadīti neārstē vai pat izraisa saslimšanas, skolotāji nevis māca, bet muļķo, advokāti nevis aizstāv, bet sarunā ar pretējo pusi, ierēdņi savukārt ir totāli korumpēti un nepilda savas funkcijas utt.). Tas viss nevar beigties nekādi savādāk kā ar sabiedrības pašiznīcināšanos un šo procesu mēs pašreiz arī varam novērot. Viena no galvenajām ļaunuma saknēm šim ārprātam ir kapitālisms, kad viss tiek pakļauts pirkšanas un pārdošanas attiecībām un kad viss tiek vērtēts ar egocentriskā izdevīguma mērauklu.

Vēstures gaitā kapitālisms (jeb buržuāzija), kur vien tas nāca pie varas, ir iznīcinājis visas feodālās, patriarhālās, idilliskās attiecības. Tas bez žēlastības sarāva visas tās raibās feodālās saites, kas cilvēku piesaistīja viņa “dabiskajiem pavēlniekiem”, un nav atstājis starp cilvēkiem nekādas citas saites kā tikai kailo interesi, kā tikai bezjūtīgo “samaksu skaidrā naudā”. Dievbijīgo sapņojumu, bruņnieciskās sajūsmas, mietpilsoniskās sentimentalitātes svētās šalkas kapitālisms noslīcināja egoistiska aprēķina ledainajā ūdenī.

Cilvēka personīgo cieņu kapitālisms ir padarījis par maiņas vērtību, un neskaitāmo dokumentāri dāvāto un pašiegūto brīvību vietā tas ir nodibinājis vienu vienīgu nekautrīgu tirdzniecības brīvību. Vārdu sakot, ar reliģiskām un politiskām ilūzijām aizplīvurotas ekspluatācijas vietā kapitālisms lika atklātu, nekaunīgu, tiešu un cietsirdīgu ekspluatāciju.

Kapitālisms noņēma svētuma oreolu visiem līdz tam laikam godātiem un ar svētu bijību uzlūkotiem darbības veidiem. Ārstu, juristu, mācītāju, dzejnieku, zinātnes vīru tas padarīja par prastu algotu strādnieku. Kapitālisms ir norāvis aizgrābjoši sentimentālo plīvuru ģimenes attiecībām un novedis tās līdz primitīvām savstarpējā izdevīguma un naudas attiecībām.

Kapitālisms arvien vairāk un vairāk izskauž ražošanas līdzekļu, īpašuma un iedzīvotāju sadrumstalotību. Tas ir sablīvējis iedzīvotājus, centralizējis ražošanas līdzekļus un koncentrējis gigantiskus īpašumus nedaudzu rokās. Neizbēgamas sekas tam ir politiska centralizācija. Neatkarīgi, gandrīz tikai sabiedroti apgabali ar dažādām interesēm, likumiem, valdībām un muitām tiek saliedēti vienā nācijā ar vienu valdību, vienu likumdošanu, vienu nacionālu šķiras interesi, vienu muitas robežu, tādējādi iznīcinot neatkarīgas valstis un tautas kā tādas.

Modernā kapitālistiskā sabiedrība, kas uzbūrusi tik varenus ražošanas un maiņas līdzekļus, ar savām kapitālistiskajām ražošanas un maiņas attiecībām, ar kapitālistiskā īpašuma attiecībām ir līdzīga tam burvim, kas nespēj vairs savaldīt pazemes spēkus, ko pats uzbūris. Jau vairāk kā gadsimtu ekonomikas vēsture ir vairs tikai vēsture par moderno ražotājspēku sacelšanos pret modernajām ražošanas attiecībām, pret tām īpašuma attiecībām, kas ir kapitālistu eksistences un kundzības pamats. Kā piemēru var minēt tirdzniecības krīzes, kas, periodiski atkārtojoties, arvien bīstamāk apdraud visas kapitālistiskās sabiedrības eksistenci. Tirdzniecības krīžu laikā ikreiz tiek iznīcināta ievērojama daļa ne tikai saražoto produktu, bet arī pat jau radīto ražotājspēku. Krīžu laikā izlaužas uz āru sabiedriskā epidēmija, kas visos iepriekšējos laikmetos būtu šķitusi nejēdzība, – pārprodukcijas epidēmija. Sabiedrība piepeši tiek atsviesta atpakaļ pēkšņa barbarisma stāvoklī; šķiet, bada posts, vispārējs postošs karš tai atņēmuši visus iztikas līdzekļus; šķiet, rūpniecība, tirdzniecība iznīcinātas, un kāpēc? Tāpēc, ka sabiedrībai ir par daudz civilizācijas, par daudz iztikas līdzekļu, par daudz rūpniecības, par daudz tirdzniecības un tāpēc tas viss ir nevis jāizdala ļoti daudzajiem trūkumcietējiem, bet gan apzināti jāiznīcina. Ražotājspēki, kas ir kapitālista rīcībā, nekalpo vairs tikai kapitālistisko īpašuma attiecību veicināšanai; gluži otrādi – šīm attiecībām  tie ir kļuvuši pārāk vareni, ievērojami pārauguši tās; šīs attiecības tos kavē; un, tiklīdz ražotājspēki šo kavēkli sāk pārvarēt, tie ienes sajukumu visā kapitālistiskajā sabiedrībā, apdraud kapitālistiskā privātīpašuma pastāvēšanu. Kapitālistiskās attiecības kļuvušas par šaurām, lai aptvertu to radītās bagātības.

Kā kapitālisti pārvar krīzes? No vienas puses, ar liela daudzuma ražotājspēku piespiedu iznīcināšanu, no otras puses, iekarojot jaunus tirgus (kuri mūsdienās ir gandrīz beigušies) un pamatīgāk ekspluatējot vecos. Citiem vārdiem sakot, kapitālisti, pārvarot krīzes, sagatavo vispusīgākas un graujošākas krīzes nākotnē un samazina līdzekļus to novēršanai.

Strādnieki, kas pa vienam spiesti sevi pārdot, ir tāda pati prece kā kurš katrs cits tirdzniecības priekšmets un tāpēc tāpat pakļauti visām mainīgajām konkurences nejaušībām, visām tirgus svārstībām. Aprobežotās algoto darbinieku masas pašas sevi dehumanizē, pielīdzinot sevi bezpersoniskiem resursiem, mantai, kas ir viens no galvenajiem verdzības idejiskajiem balstiem. Ko vērta vien ir daudzu muļķa algotņu  patiesa un entuziastiska sajūsmināšanās par frāzi un konceptu „pārdot sevi”. Šie stulbeņi nemaz neapjēdz cik drausmīga simboliska un metafiziska nozīme tam ir.

Kā vienas no zālēm ir nevis īpašuma likvidēšana vispār (piemēram, personiskā īpašuma), bet gan kapitālistiskā (jeb buržuāziskā) īpašuma likvidēšana. Bet modernais kapitālistiskais privātīpašums ir pēdējā un vispilnīgākā izteiksme tādai produktu ražošanai un visu darba augļu piesavināšanai, kas dibināta uz sabiedrisko grupu pretrunām (skaldi un valdi), uz iespēju mazākumam ekspluatēt  vairākumu. Šādā nozīmē sabiedrības glābšanas teoriju var izteikt tikai vienā tēzē: privātīpašuma iznīcināšana.

Bet vai algotais darbs rada algādzim īpašumu? Nekādā ziņā. Tas rada kapitālu, t. i., to īpašumu, kas algoto darbu ekspluatē, īpašumu, kas var vairoties tikai ar to nosacījumu, ka tas rada jaunu algotu darbu, lai to atkal no jauna ekspluatētu.

Būt kapitālistam nozīmē ieņemt ražošanā ne tikai tīri personisku, bet arī sabiedrisku stāvokli. Kapitāls ir kolektīvs produkts, un to var iedarbināt tikai daudzu sabiedrības locekļu kopdarbība, galu galā pat tikai visu sabiedrības locekļu kopdarbība. Kapitāls tātad nav personisks, bet gan sabiedrisks spēks. Tātad, ja kapitāls tiks pārvērsts par kolektīvu, visiem sabiedrības locekļiem piederošu īpašumu, tad ne jau personiskais īpašums pārvērtīsies par sabiedrisku. Mainīsies tikai īpašuma sabiedriskais raksturs.

Muļķi un nelieši var sākt šausmināties par vēlmi iznīcināt privātīpašumu, bet tas ir liekulīgs sašutums, jo vairāk kā deviņām desmitdaļām sabiedrības locekļu privātīpašums jau ir iznīcināts. Privātīpašums kā tāds var pastāvēt tieši tādēļ, ka deviņām desmitdaļām tā nav. Tātad šāds pārmetums ir dēļ vēlmes likvidēt tādu īpašuma formu, kura pastāvēšanas nepieciešamais nosacījums ir tas, ka milzīgam sabiedrības vairākumam īpašuma nav vispār. Ja pārmetums ir par to, ka ir jāiznīcina niecīga skaita kapitālistu īpašums, tad viņš ir pareizs – lai glābtu visu sabiedrību, tik tiešām ir jāiznīcina (jāsabiedrisko) niecīga skaita kapitālistu īpašumi un privilēģijas.

Tiek teikts, ka sākot ar to brīdi, kad darbu nevarēs vairs pārvērst par kapitālu, par naudu, par zemes renti, īsi sakot, par personiski monopolizējamu sabiedrisku spēku, t. i., sākot ar to brīdi, kad personiskais īpašums nevarēs vairs pārvērsties par kapitālistisko īpašumu, sākot ar to brīdi, personība it kā tikšot iznīcināta. Ar šādu apgalvojumu tiek atzīts, ka par personību kapitālisma apstākļos tiek uzskatīta tikai un vienīgi kapitālista personība. Šī kapitālista personība visas sabiedrības saglabāšanas vārdā tik tiešām ir jāiznīcina. Tādējādi ļaudīm netiktu laupīta iegūt sabiedriskā produkta augļus, bet gan tikta laupīta iespēja piesavināties sabiedriskā produkta augļus uz citu cilvēku un viņa darba paverdzināšanas rēķina.

Vēl tiek teikts, ka iznīcinot privātīpašumu, izbeigšoties katra darbība un iestāšoties vispārējs slinkums. Tādā gadījumā kapitālistiskai sabiedrībai aiz slinkuma jau sen būtu vajadzējis jāaiziet bojā; jo tie, kas strādā kapitālista labā, praktiski nekā neiegūst (vislabākajā gadījumā – algu darbaspējīga stāvokļa uzturēšanai), un tie, kas tur iegūst kapitālistisko attiecību rezultātā (īpašnieki, kuriem tikai pieder īpašums, bet viņi ne velna nedara), nestrādā.

Īpaši riebīgas ir kapitālistu (uzņēmēju) liekulīgās frāzes par ģimeni un audzināšanu, par vecāku un bērnu sirsnīgajām attiecībām, jo dēļ kapitālisma attīstības tiek sarautas algotņu ģimenes saites un bērni tiek padarīti par vienkāršiem tirdzniecības objektiem un darbarīkiem.

Kapitālisti (uzņēmēji) pat savas sievas uzlūko kā ražošanas rīkus. Viņi, dzirdot, ka ražošanas rīkus kāds domā nodot kopīgā lietošanā, nevar iedomāties neko citu kā vienīgi to, ka koplietošanas liktenis piemeklēšot arī sievietes. Visinteresantākais ir tas, ka tieši kapitālisma apstākļos sievietes lielā mērā tik tiešām ir kļuvušas par kopīpašumu. Kapitālisti (uzņēmēji), neapmierinādamies ar to, ka viņu rīcībā ir algoto darbinieku sievas un meitas, par atklāto prostitūciju nemaz nerunājot, ar sevišķu prieku pavedina citu kapitālistu sievas un meitas. Šādi raugoties kapitālistiskā laulība faktiski ir kopsievība. Pats par sevi taču saprotams, ka, iznīcinot tagadējās kapitālistiskās pirkšanas un pārdošanas attiecības, izzudīs arī to radītās kopsievības efekts, t. i., oficiālā un neoficiālā prostitūcija.

Valstis un sabiedrības ir dažādas, bet vispārinot un vienkāršojot tām visām ir piemērojama sekojoša glābšanas programma:

1. Zemes īpašuma principa likvidēšana un zemes pasludināšana par neatņemamu sabiedrības (valsts) īpašumu;
2. Privātbanku un privātkreditēšanas principa likvidēšana. Vienas sabiedriskas (nacionālas) bankas nodibināšana ar valsts kapitālu un pilnīgu monopolu (stingri nodalot iekšējai tirdzniecībai paredzētos naudas līdzekļus no ārējai tirdzniecībai paredzētajiem un brīvi, bez mākslīgiem ierobežojumiem (zelta/sudraba standarts u.c.) emitējot iekšējām vajadzībām (sabiedriskie projekti, sabiedrisko procesu funkcionēšanas nodrošināšana) nepieciešamos naudas līdzekļus);
3. Visu transporta, enerģētikas, komunikāciju, komunālās saimniecības īpašumu un uzņēmumu centralizācija valsts rokās;
4. Visu kapitālistu īpašuma (pirmkārt un galvenokārt – ražošanas līdzekļu) konfiskācija ;
5. Valsts fabriku, ražošanas rīku pavairošana, zemes iekopšana un kultivēšana pēc kopīga plāna (ekonomika valstiskā līmenī ir jāplāno un jāvada; jāizveido valsts plāna komiteja);
6. Vienādi obligāts darbs visiem, rūpniecisku armiju nodibināšana, sevišķi zemkopībā (kolektīvās lielsaimniecības);
7. Visu bērnu sabiedriska un bezmaksas tikumiska audzināšana un maksimāla izglītošana. Ekspluatējoša bērnu darba izbeigšana. Bērnu audzināšanas apvienošana ar materiālo ražošanu, jeb bērnu audzināšana caur darbu (tas ir – bērniem ir mērenā apjomā arī jāstrādā viņu audzināšanas nolūkā, nevis jātop nežēlīgi un cietsirdīgi izkalpinātiem kā tas notiek ar galējā nabadzībā nonākušajiem bērniem).

Kā saka nekas jauns nav šai pasaulē, nemaz tik daudz kas pēc būtības nav mainījies, salīdzinājumā ar laiku pirms 150 gadiem, un viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Ja negribam, lai mūsu sabiedrībā nobeidzas, bez šī plāna realizācijas nekādi neiztikt.

Avots:

http://www.host-a.net/u/fribuuki/komunistiskas_partijas_manifests.zip

Informācijas aģentūra
/28.08.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 2 komentāri

Nelikumību sievišķā seja, jeb apcerējums par tiesu sistēmas patvaļu

00377_justicePie mums valda sievietes. Viņas lielā daudzumā ir skolās, ofisos, valsts pārvaldē un tiesās. Nezinātājam varētu šķist, ka tas nav nekas īpašs, bet patiesībā sieviešu valdīšanai, bez vīriešu virsuzraudzības, ir gana negatīvas un pat drausmīgas sekas, ne velti ir reliģijas un sabiedriskie virzieni, kuri stingri noliedz sievietēm ieņemt vadošos amatus (kristieši šai ziņā var atcerēties Bībelē teikto, ka ģimenes galva ir vīrietis; tā nav tikai šovinistiska dogma, bet praktiski un psiholoģiski pamatota nepieciešamība). Tam ir savi iemesli un galvenais no tiem – sieviešu emocionalitāte (vadīšanās primāri no emocijām) un no tā izrietošā loģiskās argumentācijas sekundārība (tas nav slikti, tas tā vienkārši ir un jebkurā darba organizācijā tas obligāti jāņem vērā). Lai kā arī necenstos dzimumu vienādotāji, bet sievietes atšķiras no vīriešiem un šīs atšķirības izpaužas arī psiholoģijā. Citiem vārdiem sakot, vīriešu psiholoģija un sieviešu psiholoģija pietiekami ievērojami atšķiras, ko nekādi nedrīkst ignorēt (šis apstāklis tiek noklusēts un praktiski, aizsedzoties aiz pseidovienlīdzības saukļiem, noliegts). Šai ziņā noderīgs un informatīvi ļoti bagāts ir 2002.gada krievu publicista Jurija Muhina raksts par sieviešu dominanci Krievijas tiesās. Arī Latvijā ir līdzīga problēm un jo sevišķi aktuāla dēļ sociālo dienestu un bāriņtiesu necilvēcīgās patvaļas pret bērniem un ģimeni. Šajos dienestos lielākā daļa darbinieku ir sievietes un kā rāda prakse, ievērojama to daļa ir primitīvas tirgussievu līmeņa dāmītes, kuras vai pušu plīst no iedomības un pašpārliecinātības par savu visgudrību. Un šādam kontingentam ir iedota milzīga, praktiski ar maz ko aprobežota vara izlemt citu cilvēku likteņus. Tas ir drausmīgi un arvien vairāk ir redzamas tā sekas. Bet tagad pats raksts…

Patvaļas un nelikumību sievišķā seja

Saprast organizācijas birokratizācijas pakāpi var tikai pēc tam, kad esi ar šo organizāciju pastrādājis, jeb saskāries ar to. Bet, pirmkārt, ne visiem tas ir iespējams, jo parasti cilvēki ir attiecīgo organizāciju apmeklētāji, nevis partneri. Otrkārt, kad sapratīsi, tad var izrādīties jau par vēlu. Tāpēc lietderīgi ir iemācīties pašam kaut kā novērtēt ar kāda tipa organizāciju ir darīšana. Tas var izklausīties dīvaini, bet vislabākais ātras virspusējas organizācijas novērtēšanas veids ir pēc tās dalībnieku dzimuma.

Ja kādā organizācijā ir daudz vīrieši vai viņiem tajā ir ievērojama loma, tad ir liela varbūtība, ka šī organizācija darbojas reāli ņemot vērā lietu būtību. Savukārt, ja organizācijā vīrieši ir nepamanāmi, tad, visdrīzāk, ar to ir pavisam čābīgi – šādam kantorim ir nospļauties uz apkārtējiem un to darbību būtību, ko organizācijai vajadzētu veikt.

Te gribu uzsvērt, ka neiet runa par kāda atsevišķa organizācijas dalībnieka dzimumu. Sieviete pilnīgi noteikti var strādāt, vadoties no lietu būtības principiem, ja visa organizācija nav pārmērīgi birokratizējusies. Runa ir par visas organizācijas kadru sastāvu, par sieviešu īpatsvaru vadošos amatos.

Problēma ir acīmredzama

Šī problēma jau ir kļuvusi tik acīmredzama, ka to ir pamanījuši jau nespeciālisti. Nesen [2001.-2002.gads] internetlapā „Krievu žurnāls” parādījās vairāki darbi par šo tēmu, kuros autori cenšas saprast, kas tad patiesībā notiek.

Tā, piemēram, D.Bereskovs raksta: „Kaut kā tā ir sanācis, ka ne tikai tiesās, bet arī vairumā citu Krievijas birokrātisko iestāžu visu pārsvarā nosaka tikai sievietes (starp citu pēc daudziem rādītājiem tiesas maz ar ko atšķiras no citām „sieviešu iestādēm”, tādām kā slimnīcas, poliklīnikas, skolas). Glavkos [Galvenās komitejas, jeb galvenās pārvaldes] un ministrijās, fondos un birojos, dažādās aģentūrās, inspekcijās, komitejās galvenie izpildītāji pārsvarā ir sievietes, kas padara šīs birokrātiskās iestādes par drošām, stabilām un funkcionējošām bez traucējumiem. Un tas pazudina mūsu valsti, jo, kā zināms, sieviešu daba ir vērsta uz esošo ieguvumu nostiprināšanu, uz pretestību jebkādām izmaiņām, uz visa jaunā, nepazīstamā, neskaidrā noraidīšanu. Organizācija, kuru vada sievietes, nekad  neradīs neko oriģinālu, svaigu, nestandarta. Protams, ir arī izņēmumi, bet ne par to ir stāsts.(…)

Mēdz teikt, ka mūsu trūkumi ir mūsu pozitīvo iezīmju turpinājums. Sieviešu psiholoģijas iezīmes pašas par sevi nav ne pozitīvas, ne negatīvas. Tieši padomju-komunistiskā totalitārā sistēma praktiski noteica sieviešu lielo piemērotību nepārtrauktas birokrātiskās sistēmas mašinērijas darbības nodrošināšanā. Sistēma mobilizēja sabiedrisko kontingentu, kurš ir paklausīgs, ar augstu vidējo intelekta līmeni, spējīgu pašorganizēties, nekaprīzs (kas ir būtiski) un tādu, kurš neapdraud neviena politiskās ambīcijas. [Citiem vārdiem sakot, sievietes paklausīgi izpilda to, ko tām liek, bez liekām iebildēm, kas ir ļoti ērti. Principiāls vīrietis var neizpildīt un atklāti atteikties to darīt. Sieviete izpildīs daudzko gan tāpēc ka nepadomās (ja jau saka, tad jāpilda), gan arī personiskās drošības dēļ, kas tai ir visaugstākā prioritāte.] Šis kontingents joprojām ir savās vietās, mašīna strādā un nekas joprojām nav mainījies.” [http://old.russ.ru:8083/politics/20020109-db-pr.html ]

Slavenais krievu cilvēktiesību aktīvists Valentīns Abramkins (1946-2013) raksta: „Mūsu tiesu sistēmas cietsirdības cēlonis ir apstāklī, ka tā ir sieviešu sistēma: 60% tiesnešu ir sievietes. Nekas tamlīdzīgs nav nevienā citā pasaules valstī! Visbargākos sodus sievietes-tiesneses piespriež nepilngadīgajiem un sievietēm, bet vismaigākos sodus vīriešiem – recidīvistiem.” [Recidīvists – atkārtota, vairākkārtēja nozieguma izdarītājs; viss Abramkina raksts te: http://old.russ.ru/ist_sovr/20011224-pr.html ]

Attīstot Bereskova domu atgādināšu, kas šai sakarā ir iebilstams dedzīgām feministēm: vīrieši un sievietes ir ļoti dažādi cilvēki un spējas katram individuālam cvilvēkam ir ļoti dažādas. Es savukārt saku par vīriešu un sieviešu spēju atšķirībām, nevis par to, ka vīriešiem to ir vairāk. Vīriešiem un sievietēm spējas ir puse uz pusi, tikai tās ir dažādas.

Vīrietis ir spējīgs ātri veikt analīzi un uz tās pamata pieņemt lēmumus jaunās, mainīgās situācijās. Tāds ir vīrieša darbs, kurš viņam sagādā patiesu prieku. Sieviete šādā darbā jūtas nekomfortabli, sievietei patīk darbs, kur ir jāpilnveido jau esoši risinājumi. Runa ir par vidēji statistiskiem vīriešiem un vidēji statistiskām sievietēm, jo, protams, vienmēr ir galēji gadījumi, kad vīrietim ir sievišķīga prāta un psihes uzbūve, bet sievietei vīrišķīga. Bet, neskatoties uz izņēmumiem, kopumā šīs atšķirības ir dzelžaini tieši šādas.

Ir sporta veidi, kuros fiziskais spēks nav vajadzīgs, bet ir nepieciešamība veikt ātru analīzi: šahs, piemēram. Esmu pārliecināts, ka atradīsies tūkstošiem sieviešu, pat tikai amatieres, kuras apspēlēs mani šahā desmitiem partijās pēc kārtas, tomēr pat visstulbākās un visaptaurētākās feministes nepieprasa organizēt jauktus sieviešu un vīriešu šaha čempionātus, jo tas ir absolūti bezjēdzīgi dēļ pilnīgas prognozējamības kura dzimuma pārstāvis šādā čempionātā uzvarēs.  Tai pat laikā ir daudz, pietiekami radošu darbu, kurus vīrieši vienkārši nepanes, lai cik daudz arī viņiem par to nesolītu maksāt.

Piemērs no manas personiskās vadītāja darba pieredzes. Agrāk man bija pakļauta samērā liela analītiska ķīmiska laboratorija, kura veica līdz pat 3 miljoniem analīžu gadā (noteica ķīmisko elementu daudzumu kausējumos). Metodes, kā veikt konkrētas analīzes izstrādāja speciāla inženieru-ķīmiķu grupa. Laborantiem vajadzēja ļoti precīzi šīs metodes atkārtot: nosvērt simtiem proves ar precizitāti līdz 0,001 gramam, nomērīt vairākus simtus šķīdumu porcijas ar precizitāti līdz 0,1 mililitram, notitrēt šķīdumu simtiem reižu tā, lai analīzes kļūda neizietu virs pieļaujamās normas. [Titrēšana ir viena no kvantitatīvās ķīmiskās analīzes metodēm, ar kuru nosaka vielas koncentrāciju kādā šķīdumā.] Pie tam provju vidū obligāti bija dažas tādas, kuras šis laborants jau bija analizējis. Kuras tās ir viņš nezināja un viņam bija atkārtoti jāiegūst precīzi tas pats rezultāts, pretējā gadījumā bija prēmijas noņemšana, profesionālās kategorijas pazemināšana, pārcelšana uz citu darbu. Manas darbinieces veica šo līdz ārprātam pedantisko darbu lielos daudzumos un nekļūdījās. Pie tam īsta meistarība, tāpat kā jebkurā jomā, nāca ar gadiem un labākajiem laborantiem parasti bija 10 – 15 gadu darba stāžs. Bet bija arī jaunas sievietes, kuras samērā ātri panāca izcilus rezultātus, kas liecina par to, ka sieviešu darbā, līdzīgi kā vīriešu, talantam arī ir nozīme.

Vīrieši jebkuru no šīm analīzēm varēja veikt ļoti precīzi. Vienu reizi! Četrdesmit analīzes maiņā vīrietis, spied kā gribi, nebija spējīgs veikt – kļūdītos jau pēc desmitās reizes.

Augstākā profesionālā kategorija mūsu rūpnīcā bija 7-ā [te runa ir par Padomju meriokrātisko darba organizācijas sistēmu, kad jebkuras specialitātes profesionālākajiem darbiniekiem bija līdzīga apmēra atalgojums]. Manām laborantēm bija 5-ā kategorija, bet vairumam rūpnīcā strādājošo vīriešu 4-ā vai 3-ā. Laborantes strādāja baltos halātos, lielāko maiņas daļu sēžot, ziemā atradās siltumā,  vasarā viņām bija kondicionieris un viņu alga bija lielāka nekā autocehu šoferi. Visā rūpnīcas vēsturē nebija neviena vīrieša – laboranta, bet profesionāla sieviete pie stūres bija tikai viena pa visu pilsētu – viņa moskvičā [PSRS automarka] izvadāja slimnīcas galveno ārstu.

Lūk šīs objektīvās dzimumu prāta un fiziskās atšķirības dod iespēju darbībā papildināt vienam otru: vīrietim ir nepārtraukti jāsaskaras ar mainīgo viņa darbības lauku, bet sievietei ir jābūt organizācijas iekšienē, pilnveidojot vīrieša jau atstrādātās darbības metodes. Tēlaini runājot, vīrietim ir jāizvēlas metode ar kuru viņš nomedīs mamutu, bet sievietei jau nomedītais mamuts ir jāpstrādā tā, lai kotletes no tā sanāktu pēc iespējas vairāk. Šāda darbu sadale ļauj strādāt ar prieku gan vīriešiem, gan sievietēm. Lomu maiņa, pat gadījumos, kad fiziskie spēki ir līdzvērtīgi, sievietei būs morāli nepanesama, bet vīrietim līdz nelabumam neinteresanta. Sieviete mocīsies šaubās, ka ne tam mamutam sāka pakaļ dzīties, ne to cirvi uz medībām paņēma, ne pa to ausi sit un gala beigās ģimene paliks bez pārtikas. Pat veiksmes gadījumā gandarījuma nebūs, jo tā šķitīs kā nepārliecinoša nejaušība.

Un tad parādījās priekšnieks…

Augstāk aprakstītās sieviešu un vīriešu atšķirības visiem bija acīmredzamas līdz mirklim, kamēr iztikas līdzekļus deva „nomedīts mamuts”, nevis priekšnieks, kurš kopā ar algu dod arī instrukcijas kā šo algu nopelnīt. Līdz ar priekšnieku parādīšanos jebkurš birokrātisks darbs sievietei kļuva pa spēkam un pat deva tai gandarījumu. Nospļauties uz to kāda ir darāmo darbību būtība, vai tā reāli tiek pildīta vai netiek, galvenais ir izpildīt priekšnieka rīkojumus un saņemt no viņa algu. Nav nepieciešams veikt nekādu patstāvīgu darāmā darba analīzi, nevajag meklēt nekādus risinājumus. Un te ir jāatceras, ka vīrietim šāda atmosfēra ir bioloģiski neizturama.

Nekādā ziņā nevar apgalvot, ka tiklīdz organizācijā parādās sievietes, tā organizācija kļūst par stulbi birokrātisku un formālu kantori, kuram ir nospļauties uz tā funkciju izpildi pēc būtības. Tāpat nepareizs ir Bereskova apgalvojums, ka totalitārie komunisti apzināti pārpildīja kantorus ar bābām, lai vieglāk tās vadītu. Patiesībā vadīt sievietes nebūt nav tik viegli, vīrieši salīdzinājumā ar bābām ir vistīrākie enģelīši.

Sievietēm organizāciju birokratizācijā ir sekundāra loma. Sākumā pašā organizācijas augšā tā pārvēršas par stulbu birokrātisku un formālu kantori (vai reizēm uzreiz tāda arī tiek radīta), pēc tam šī apstākļa dēļ no attiecīgās organizācijas aiziet visi vīrieši [visi īstie vīrieši, kuriem attiecīgi darba apstākļi ir neizturami] un tad atbrīvojušās vietas tiek aizpildītas ar sievietēm. Kopumā birokratizācija nav sieviešu vaina, bet gan tā ir liela mūsu kopēja nelaime.

Sākumā bija vīrieši…

Tagad laiks pievērsties raksta galvenajam objektam, Krievijas tieslietu sistēmai, mūsu tā saucamajiem „neatkarīgajiem” tiesnešiem.  [Viss turpmāk aprakstītais lielā mērā attiecas arī uz Latviju.]

Ja esat vērīgi, tad noteikti būsiet pamanījuši, ka kopš „pārbūves” sākuma [PSRS fundamentālo reformu nosaukums, kuras sākās 1985.gadā] publiski pieminamo tiesnešu vidū gandrīz nemaz nav sastopami vīrieši. Mūsu tiesas ir kļuvušas par bābu mītnes vietām. Par ko tas no liecina? Pareizi, par to, ka mūsu tiesas ir pilnībā birokratizētas un ka lietu būtībai (taisnīgas tiesas spriešanai) tiesās jau sen nav nekādas nozīmes.

Padomju Savienības tiesu birokratizācija sākās pēcstaļina laikā, kad no tiesnešiem tika pieprasīti lēmumi, kuri pēc būtības nav saskaņā ar likumu, bet kuri ir vēlami kompartijas nomenklatūrai. Staļina laikā nekas tāds nenotika. Staļina laikā tiesnešiem bija jāpakļaujas tikai un vienīgi likumam, kas ir loģiski, jo viņš personiski nebūtu pieļāvis, ka kāds valstī, jo īpaši tiesnesis, nepilda viņa paša personiski izstrādāto Konstitūciju [domāta satļinlaiku PSRS konstitūcija].

Piemēram, kad propagandiskos nolūkos ir nepieciešams parādīt „Staļina režīma nelikumības”, bieži atceras par vienu bijušo NKVD darbinieku, „vecās gvardes” boļševiku Mihailu Kedrovu (1878-1941), kurš neilgi pirms kara tika vainots valsts nodevībā un par to tika tiesāts. PSRS Augstākās tiesas kolēģija viņu attaisnoja, bet kolēģi no NKVD viņu neatbrīvoja un pēc kara sākuma viņš tika nošauts, kad par PSRS augstākās varas orgānu bija kļuvusi Valsts Aizsardzības komiteja. Mūs šai gadījumā interesē nevis tas, ka Kedrovs tika nošauts, bet gan tas, ka tiesneši pieņēma lēmumu, kurš kardināli atšķīrās no augstākās valsts varas ieskatiem.

Ņikitas Hruščova (1894-1971) valdīšana Padomju Savienībā sākās ar zemisku Lavrentija Berijas (1899-1953) nogalināšanu un to daudzu nevainīgo cilvēku nogalināšanu, kuri vēlāk tika apsaukti par „Berijas bandu”.  Šīs nelietības piesedza un attaisnoja tiesneši. Tiesneši šai laikā kļuva par galvenajiem atklātu nelikumību līdzdalībniekiem. Viņi ar saviem spriedumiem nogalināja tos, kuriem saskaņā ar likumu nemaz nevarēja piespriest nāvessodu. Viņi likumam piešķīra atpakaļejošu spēku, pielietojot sodu, kurš nebija paredzēts likumpārkāpuma izdarīšanas mirklī. Sākot ar Hruščovu tiesneši pārstāja vadīties no likuma un sirdsapziņas. Par viņu likumu un sirdsapziņu kļuva kompartijas birokrātiskais aparāts, bet konkrēti – prokurots. Gudrās kompartijas vadītā prokuratūra taču nekādi nevar kļūdīties, attiecīgi tas, ko prokuratūra ir norīkojusi par vainīgu, noteikti ir jānotiesā.

[Šī ir ļoti būtiska nianse arī mūsdienu Latvijas t.s.”tieslietu sistēmas” izpratnei. Pietiekami plaši jau ir zināms, ka bijušie prokuratūras darbinieki parasti kļūst par veiksmīgiem advokātiem. Tāpat publiski ir izskanējuši gana daudz gadījumu, kad šādi bijušie prokuratūras darbinieki – advokāti vienkārši sarunā ar tiesnešiem spriedumus. Te labi tiek izskaidrota šīs parādības būtība un parādīts tas, ko mūsdienu Latvijā zina tikai nedaudzi informēti speciālisti – ka galvenais Latvijas nelikumības un netaisnības perēklis ir tieši prokuratūra, gan bijušā LPSR prokuratūra tās bijušo kadru veidolā, gan arī pašreizējā „neatkarīgās” Latvijas prokuratūra tās esošo un mūslaiku bijušo kadru veidolā. Pārējie tieslietu sistēmas elementi (policija un tiesas) kā bija agrāk pakļauti prokuratūrai, tā ir pakļauti joprojām (policija tieši, tiesas netieši). Bet prokurori savukārt ir tieši valdošo politisko aprindu (agrāk kompartijas, tagad biznespartiju klāstera) interešu realizētāji]

Kāda ir tiesneša darba būtība? Tiesnesim ir jāizanalizē lietā esošie pierādījumi un, vadoties no likuma, jāpieņem patstāvīgs lēmums. Tas ir vistīrākais vīriešu darbs. Bet, ja tu esi spiests pieņemt tikai to lēmumu, kuru pieprasa prokurors, ja tava paša personiskā analīze nevienam nav vajadzīga, tad kā gan vīrietis (un arī daudzas sievietes) var strādāt tādu darbu? Tādu darbu var strādāt tikai un vienīgi bābas [te un turpmāk autors cenšas nodalīt normālas sievietes no morāli kritušām sievišķīgām būtnēm, saucot tās par bābām]. Tādējādi vīrierieši masveidā sāka iet prom no tiesām, bet tiesas kļuva par bābu nelietības un zemiskuma paradīzi.

Tiesājot Andreju Sokolovu [domāta 1999.gada tiesa pār 18 gadīgu jaunieti, kurš tika tiesāts kā terorists (soda ziņā viens no bargākajiem pantiem) par neliela Nikolaja II pieminekļa spridzināšanu, kurš nodarījuma rezultātā tikai ieplaisāja ], bāba – prokurore paziņoja, ka it kā arī PSRS laikā viņa esot atteikusies no apsūdzības uzturēšanas (kas bija ceļš uz attaisnošanu), ja esot redzējusi, ka apsūdzētais neesot vainīgs. Tas ir parasts nelietīgu bābu blefs. Viens no PSRS sabrukuma laiku galvenajiem argumentiem pret Padomju Savienību bija apstāklis, ka Padomju tiesneši nekad neattaisnoja apsūdzētos. Tas bija fakts. Bet tas arī bija pavisam cits PSRS nekā tas, ko radīja Staļins.

Pēc Lielā Tēvijas kara sākuma [vācu iebrukums PSRS 1941.gada vasarā] valsts izdzīvošanai kritiski bija ievērojami paaugstināt disciplīnu, attiecīgi tiesnešiem tika pieprasīts  realizēt daudz stingrāku un nežēlīgāku  sodīšanas politiku.1941.gada jūlija un augusta laikā Maskavas tiesas kolēģija pirmajā instancē izskatīja 157 apsūdzēto lietas. 116 tika notiesāti (5 ar nāvessodu). 14 apsūdzēto krimināllietas tika pārtrauktas, bet 27 cilvēkus tiesa attaisnoja „pierādījumu trūkuma dēļ”. Un to laiku tiesnešiem bija nospļauties, ka NKVD un prokuratūra šos cilvēkus uzskatīja par vainīgiem, tieneši vadījās no likuma un paši patstāvīgi pieņēma lēmumu vai cilvēks ir vainīgs, vai nav.

Staļina laikā tiesnesim pašam bija jāizanalizē lieta, tāpēc par tiesnešiem bija vīrieši, bet valstī tik tiešām bija īsta tieslietu sistēma. Tas nevarēja neatsaukties arī uz noziedzības līmeni. Neskatoties uz to, ka staļinlaiku PSRS tiesās tika attaisnots katrs piektais apsūdzētais, slepkavību skaits pirmskara PSRS (170 miljoni iedzīvotāju) 1940.gadā bija 6549 gadījumi.2001.gadā „laimīgotajā, civilizētajā un demokrātiskajā” Krievijā ar tās 148 miljoniem iedzīvotāju un gandrīz pilnībā bābām nokomplektēto tiesnešu un prokuroru sastāvu slepkavību skaits joprojām pārsniedz 30 tūkstošus, lai gan tiesas joprojām gandrīz nevienu neattaisno. Lūk šie 30 tūkstoši slepkavību ir „bābu tiesvedības” rezultāts, jeb, precīzāk sakot, sekas tam, ka Krievijā tieslietu sistēmas pēc būtībs nav [arī Latvijā nav tieslietu sistēmas, bet ir tikai neliešu bandu aizsardzības un patvaļas piesegšanas sistēma].

Vienas tiesneses darba epizode

Tagad pastāstīšu par savu personisko pieredzi saskarē ar tieslietu sistēmas bābiešiem. Aizpagājušajā gadā [2000.gads] man radās labs iemesls, lai personiski iepazītos ar Maskavas tiesām. „Neatkarīgās avīzes” vēsturnieks Anfilovs uzrakstīja recenziju par manas avīzes „Duelis” rakstu krājumu „Karš un mēs”. Uz šo viņa rakstu es atbildēju ar citu rakstu „Duelī”. Bet, kas ir pats galvenais, Anfilovs savā „recenzijā” man piedēvēja tādus vārdus, ko es nebiju teicis, kas ir meli. Attiecīgi man radās tīri likumīgs un dzelžains iemesls piespiest „Neatkarīgo avīzi” atsaukt Anfilova teikto. Labprātīgi avīze to atteicās darīt, tāpēc es griezos tiesā.

Jurijs Muhins

Jurijs Muhins

Tiesa gan eksperiments nesanāca pilnīgi veiksmīgs, jo manu prasību norīkoja izskatīšanai Meščanskas rajona tiesā, kas Maskavas juristu vidū ir ieguvusi kloākas slavu dēļ visnelietīgākā tiesnešu sastāva. Būtu labi, ja mana lieta nokļūtu mazāk nelietīgā tiesā, jo tagad zinoši ļaudis var teikt: „Bet ko gan citu Tu gaidīji, tā taču ir Meščanskas tiesa.”Bet izvēles man nebija.

Lieta tika vilkta ilgi, bet man nebija kur steigties un beigās pēc gada tika nozīmēta tiesas sēde, ko bija jāvada tiesnesei Irinai Makarovai.

Aizeju uz tiesu. Pie durvīm darba kārtība: mana un vēl divas citas lietas tiek skatītas pirmās pulkstens 09:45, bet ceturtā lieta 10:00. Atnāca „Neatkarīgās avīzes” advokatesa un atveda sev līdzi Anfilovu. Advokatesa iegāja pie tiesneses, viņas 5 minūtes kaut ko pačaloja un „viņas augstība” Irina Makarova sāka tiesu, izskatot manu lietu pirmo.

Es pietiekami bieži lasu lekcijas gan strādniekiem, gan inteliģentiem un esmu iemācījies jau pēc klātesošo acīm noteikt vai manis teikto klausās vai arī ne (tas nav grūti). Tad lūk, ne Irina Makarova, ne advokatesa neklausījās ne to, ko teicu es, ne to, ko stāstīja Anfilovs. Viņas vienkārši pieklājīgi sēdēja un gaidīja, kad mēs beigsim runāt. Tiesnese neuzdeva nevienu jautājumu par lietas būtību, bet advokatesa, lai gan uzdeva dažus jautājumus (viņai nejautāt būtu bijis pārlieku nepiedienīgi), tomēr nemaz neklausījās ko es uz tiem atbildu. Pēc tam Irina Makarova aizgāja apspriesties pati ar sevi un iznākot paziņoja savu lēmumu atteikt manu prasību.

Sākumā es domāju, ka varbūt šī Makarova ir vienkārši muļķe. Pastulbs bērnelis, kuru tētuks sākumā iekārtoja juridiskajā fakultātē, bet pēc tam tiesā. Nē, nekā tamlīdzīga. Kā cilvēks, viņa ir pietiekami gudra. Viņa apzināti deva spriedumu, kurš ir acīmredzamā pretrunā lietas faktiskajiem apstākļiem.  Uz manu pieprasījumu uzrādīt manu darbu citātus, kas ir izmantoti Anfilova „recenzijā”, ne viņš ne viņa advokatesa tā arī atbildēt nespēja, attiecīgi melošanas fakts tika pierādīts un Makarova to saprata pat būdama pusmiega stāvoklī.

Bet tāpat viņa deva tādu lēmumu kādu deva un tādējādi veica kriminālnoziegumu par ko ir paredzēts sods pēc Krievijas kriminālkodeksa 305.panta. Lai piesegtu šo noziegumu viņa falsificēja pati savu spriedumu [tas ir ierakstīja tajā patiesībai neatbilstošus faktus; tā ir iecienīta falsifikācijas metode arī Latvijas tiesās un valsts iestādēs vispār, tikai reti kurš saprot, ka tā ir falsifikācija un ka par to pēc būtības pienākas bargs sods, jo īpaši, ja to dara amatpersonas]. Konstatējošajā daļā viņa uzskaitīja tās Anfilova „recenzijas” daļas, kuras es nemaz neprasīju atsaukt, neko par viņām neteicu un nerakstīju, toties tika ignorētas tās melīgās daļas, kuras es prasīju atsaukt un par kurām biju uzrakstījis tiesas pieteikumā. Kaut kas viņai tai tiesas spriedumā bija jāraksta un kaut kā tas jāpamato, attiecīgi viņa falsificēja tiesas lēmumu un parādīja mani kā stulbeni, kurš ir atnācis tiesāties par visādām muļķībām.  Viņas kļūda bija apstāklī, ka viņa tā arī nesaprata par ko ir runa un spriedumā kā faktu vārds vārdā atkārtoja tos melus par ko es arī iesniedzu prasību.

[Uzskatot nepatiesas informācijas ierakstīšanu lēmumā par tiesneses kļūdu, autors pats kļūdās, neizprotot šī soļa patieso būtību, kas ir piedot meliem jeb neesošai lietai faktiskas un esošas statusu. Bija meli, kur viena puse saka vienu, bet otra, ko citu. Vidusmēra cilvēks, kurš negrib, nespēj vai nevar iedziļināties, nezina kā ir patiesībā. Bet, lūk, tiesnese ieraksta šos melus lēmumā kā faktu un viss ir skaidrs, nu ir zināms kā bija patiesībā, jo ir taču tiesas spriedums un tur tas ir ierakstīts. Un ej tagad vispār pierādi ka tā nebij un ej pierādi to vidusmēra pilsonītim. Tiesnese savu „ darbu”  ir izdarījusi un viņa tā dara tāpēc, ka zina, ka kontroles nav un viņai par to nekas nebūs. Latvijā notiek tieši tāpat un tieši pēc šāda principa tiek legalizēti meli pret vecākiem legālajās bērnu izlaupīšanas no ģimenes lietām, tikai tur vēl pirms administratīvās tiesas ir bāriņtiesas, kuras var piedot formāli legālu statusu gandrīz jebkādiem meliem tikai sastādot dokumentu un ierakstot tur visu, kas ienāk prātā.]

Šokējošākais ir tas, ka tā lieta ir bezgala vienkārša un pat katram nespeciālistam saprotama. Man šī vizīte bija kaut kas līdzīgs zoopark apmeklējumam, bet „Neatkarīgai avīzei” šis vecais melis Afanasjevs  tā īsti arī nav vajadzīgs, jo viņiem avīzē ir pietiekami daudz gudrāku un viltīgāku apmelotāju. Tad kāpēc Makarova gāja uz noziegumu? Kāpēc pēc tam centās, lai lēmumā to noslēptu? Iespējams, ka viņa saņēma kukuli, jo par kaut ko viņas tomēr tās piecas minūtes runāja, bet nedomāju, ka „Neatkarīgā avīze” dotu šāda sīkuma dēļ kukuli.

Uzskatīt,ka tas tika izdarīts politisku iemeslu dēļ arī nevar, jo te vispār nav nekādas politikas. Te visdrīzāk ir tīrs bābu fenomena piemērs.

Mazliet par mīļajām dāmām

Mēs vīrieši sev esam radījuši mītu par sievietēm kā par kaut kādām labsirdīgām, mīļām, visupiedodošām būtnēm. Ir vīriešiem tāda vājība, viņi grib, lai sievietes tādas būtu. Tai pat laikā bābas daudzkārt pārspēj vīriešus nelietībā, sirdsapziņas trūkumā un tādā bezjēdzīgā un stulbā ļaunumā. Tas laikam ir kaut kas no dabas. Tie, kuri labi pārzina suņu dabu, var apliecināt, ka ierobežotā teritorijā var mierīgi sadzīvot liels skaits tēviņu, bet ne vairāk kā viena mātīte. Divas mātītes nepārtraukti nežēlīgi plēsīsies savā starpā pat ja tā ir māte ar meitu.

Lūk viens cits piemērs no manas tālas pagātnes pieredzes. Vīrietis – vadītājs, kuram bija pakļauts neliels sieviešu kolektīvs, gatavoja plakātveida apsveikumu starptautiskai sieviešu dienai  8-ā martā. Pie rokas nebija atbilstošas atklātnes un viņš nolēma izdaiļot apsveikumu ar vienas darbinieces fotogrāfiju, kas bija uzņemta speciāli goda dēlim. [Padomju laikā labākie darbinieki tika publiski sumināti, tai skaitā ar „Goda dēļa” palīdzību, kurā tika izvietoti labāko darbinieku fotoattēli un nereti arī apraksti par viņiem un viņu veikumu.] Un viņš to fotogrāfiju neizmantoja, uzsverot konkrētās darbinieces profesionālos nopelnus, bet tikai tīri mākslinieciski kā sievišķības paraugu. Rezultātā nekavējoties visas bābas sāka vajāt šo „laimīgo”. Pus gadu viņas visas kopā draudzīgi darīja viņai visādas dažāda mēroga nelietībiņas un, kad apjukušais vadītājs viņām visām ultimatīvā formā pieprasīja vai nu to pārtraukt vai iesniegt atlūgumu, viņas iesniedza atlūgumu. Vīrietim bābu psiholoģiju ir ļoti grūti saprast, ja maz tas vispār ir iespējams.

Novērtējiet sekojošu faktu. Visās „skaļajās” pēdējo laiku lietās obligāti figurē tiesnese-bāba. Jūs varat ņemt tiesu par to pašu Andreju Sokolovu vai Lužkova tiesu pret Dorenko, vai tiesu pār Tamāru Rohlinu. Bet pēc jau citētā Abramkina datiem tiesnešu sieviešu skaits Krievijā tikai 1,5 reizes pārsniedz tiesnešu-vīriešu skaitu. Kāpēc tad „skaļajās” lietās nav redzami vīrieši? Tāpēc, ka tās ir „skaļas” lietas, kas uzreiz nozīmē, ka tās ir arī nelietīgas lietas, kurās ir jādod prettiesiski lēmumi. Sirdsapziņas atliekas vīriešiem liek izvairīties no šādām lietām un izgrūst savā vietā bābas, bet bābām tas viss ir pie kājas. Bābas ne tikai nejūt savu zemiskumu, bet viņas to pat izbauda!

Lūk, Valentīns Abramkins pasaka, ka statistiski sievietes-tiesneses dod visbargākos lēmumus sievietēm. To vēl kaut kā varbūt varētu saprast: iepriekšējā dienā vīrs dejojot apgramstīja partneri vai arī no rīta spogulī parādījās sirms mats. Nu kā te lai neiešķiebj maksimālo termiņu sievietei, kurai vēl nav sirmu matu? Bet kāpēs sievietes-tiesneses dod maksimālus termiņus pusaudžiem un minimālus recidīvistiem? Kā to lai saprot? [Ar recidīvistiem, kā reiz viss ir skaidrs – tīri sievišķīgas simpātijas.]

Tāpēc es neņemos spriest kāpēc tiesnese Irina Makarova izdarīja kriminālnoziegumu un deva tik klaji pretlikumīgu lēmumu, bet savā ziņā esmu viņai pateicīgs par to, jo tas ļāva man turpināt personiski iepazīties ar Maskavas tiesu.

Nestrādāsim un nepiespiedīsiet mūs strādāt!

Tātad, es iesniedzu kasācijas sūdzību Maskavas tiesā un pēc pavēstes saņemšanas ierados uz izskatīšanu. Tur bija trīs tantes melnos paltrakos, vienai uz galda kaudze ar lietu mapēm. Viņa atrod mapi ar manu lietu un sākas manas sūdzības „izskatīšana”.

Kas te ir jāpiebilst? Ja tiesnesis lietu nevis izskata, bet tikai dod lēmumu, tad šis lēmums uzreiz jau ir prettiesisks, jo nevar rasties tiesvedības lēmums bez pašas tiesas. Tas ir absurds. Tāpēc, lai tiesneši tik tiešām tiesātu, nevis tikai imitētu tiesāšanu, Krievijas procesuālais kodekss pieprasa no viņiem ievērot noteiktu kārtību un lietu izskatīšanas etapus.

Manā gadījumā 301.-304.panti nosaka sekojošu izskatīšanas kārtību. Tiesnesis – ziņotājs izklāsta pārējiem tiesnešiem: 1) lietas apstākļus; 2) Pirmās instances (manā gadījumā Meščanskas rajona tiesas)  tiesas lēmuma saturu; 3) manas sūdzības argumentus un citus materiālus (manā gadījumā citu materiālu nebija). Pēc tam uzklausa sūdzības iesniedzēju un citas personas (manā gadījumā citu personu nebija).Pēc tam tiesai ir jāiet uz apspriežu istabu un jāpieņem lēmums.

Manu sūdzību trīs bābas „izskatīja” sekojoši. Tiesnese – ziņotāja pilnībā ignorēja pirmo punktu un uzreiz ķērās pie Makarovas lēmuma. Pie tam viņa nevis stāstīja par lēmumu, jo redzēja to pirmo reizi, un pat ne lasīja. Viņa šo lēmumu tikai caurskatīja, informējot kolēgas par atsevišķiem atslēgvārdiem un frāzēm, ko redzēja. Tas izskatījās apmēram šādi: „M-m-m… Muhina sūdzība pret „Neatkarīgās avīzes” redakciju… m-m-m… lūdz likt atbildētājam… m-m-m … tiesa sūdzību noraida”. Tiesa gan, spriežot pēc pārējo bābu sejas izteiksmēm, arī šī informācija viņām nebija vajadzīga. Tālāk ziņotāja nemaz negrasījās informēt par manas sūdzības argumentiem, bet uzreiz deva man vārdu.

Es pacentos izklāstīt savas sūdzības argumentus pats, kas turpinājās līdz pirmajai pauzītei, ko ieturēju, lai mazliet atvilktu elpu no runāšanas. Tantes uzreiz piecēlās un gāja „apspriesties”. Es viņām saku: „Es vēl nepabeidzu!”, uz ko viņas man atbild: „Mums viss ir skaidrs!” Neatlaižos un saku: „Bet es taču nemaz jums vēl nepateicu, ko tieši es gribu?” uz ko man atkal atbild: „Mums viss ir skaidrs!” un aiztaisa durvis.  Visas šīs darbības, kopā ar manas pases apskati, ilga kādas minūtes 3. Apspriede ilga minūtes 5 pēc kā tika nolemts atstāt spēkā Makarovas lēmumu. Bet kāds gan cits lēmums varēja būt, ja viņas nemaz negrasījās izskatīt manu lietu? Tātad arī šīs rūdītās kriminālnoziedznieces (pēc tā paša 305.panta) deva pilnīgi acīmredzami prettiesisku lēmumu, pie tam atklāti, manā acu priekšā un nemaz nekautrējoties.  [Arī Latvijā tiesas neizskata lietas pēc būtības, bet tikai vai nu likumisko nelikumības, noraida sūdzības un atstāj spēkā nelikumīgos spriedumus vai arī apstiprina safabricētas lietas.]

Kas šajā tiesā bija interesanti? Man ir liela pieredze un esmu redzējis birokrātiju daudzās tās izpausmēs, kvalitātēs un mērogos, sākot no pilsētu tiesām un beidzot ar ministriem un prezidenta administrācijas darbiniekiem. Un arī agrāk Padomju laikos birokrāti nebija nekādi eņģelīši un varēja darīt kas ienāk prātā, kaitējot viņiem uzticētā darbas lauka būtībai. Bet neskatoties uz to viņi visi vienmēr ievēroja sava amata formālās prasības. Tas ir, ja ir noteikts, ka cilvēks ir jāuzklausa, tad viņš tiek ārišķīgi uzklausīts, ja birokrāts ir sāņēmis vēstuli, tad viņš formāli, bet tomēr atsūta atbildi.  Lai gan šie birokrāti nestrādāja, bet viņi vismaz imitēja darba procesu. Bet kā gan savādāk? Kā gan citādi var paskaidrot par ko tev algu maksā?

Tad lūk Maskavas tiesā birokrātiskie nelieši man parādījās līdz šim vēl neredzētā veidolā: viņiem jau ir kļuvis pārāk apgrūtinoši pat imitēt strādāšanas procesu.

Es neesmu vienīgais

Tagad pāriesim pie statistikas. Pus gadu pirms es sāku savu ekskursiju pa tiesām, vienas mācību iestādes juridiskās fakultātes studenti sava praktiskā darba ietvaros no 24.05.2001 līdz 11.05.2001 apmeklēja Maskavas tiesu un fiksēja tur pamanītās acīmredzamās nelikumības.  Lūk studentu vispārinātas piezīmes par novēroto:

1. Tiesa cenšas maksimāli „noslēpties” no pilsoņiem:
- Uz kabinetu durvīm nav norādes.
- Tiesu kolēģijas sastāvi tiek paziņoti neskaidri un nenorādot tiesnešus, kuru uzvārdi tiek nosaukti, tas ir klātesošie praktiski nezina, kurš viņus tiesā, kāds uzvārds ir tiesas priekšsēdētājam un kāds tiesnesim-ziņotājam.
- Pat tiesnešu uzvārdi un iniciāļi „nav izpaužami” un noskaidrot tos bijām spiesti puslegālām metodēm.
- Tiesas kancelejas darbiniekiem ir aizliegts paziņot ne tikai tiesnešu kabinetus, bet pat tiesas satāvu priekšsēdētāju kabinetus.
- Tiesas sēdes bez pamatojuma un bez argumentācijas tiek pasludinātas par slēgtām, pie tam uzreiz vienlaicīgi vairākās pēc kārtas izskatāmās lietās un vēl pirms pašu sēžu sākuma.

2. Necieņa pret apmeklētājiem
- 25.04.2001 pieņemšana pie tiesas priekšsēdētāja sākās ar lielu nokavēšanos, bet neviens ne tikai neatvainojās, bet pat neatbildēja uz gaidītāju jautājumu vai būs tiesas sēde, lai gan pats priekšsēdētājs atradās savā kabinetā.
- Uz pieņemšanu pie tiesu vadītājiem pieraksta tikai par uzraudzības jautājumiem, lai gan pilsoņiem ir tiesības ierasties vizītē pie jebkuras amatpersonas par jebkuru jautājumu, kas ir tās kompetencē, un amatpersonai šāds apmeklētājs ir jāpieņem.
- Tā vietā, lai ietu apspriesties uz apspriežu telpu, tiesneši vienkārši palūdz visiem pārējiem iziet.
- Tiesneši pārtrauc procesa dalībniekus, nedodot viņiem izklāstīt savu viedokli, sarunājas ar dalībniekiem izteikti necienīgā formā, negaidīti pieceļas un iet pieņemt lēmumu…

Te piebildīšu, ka studenti neiedziļinājās nevienā no lietas būtībā un tikai fiksēja tiesvedības procesa ārējo formu.

[Te jāpiebilst, ka par dažiem jautājumiem Krieviju nīstošie Latvijas nacistiski orientētie urāpatrioti var uzgavilēt, jo daži šeit pieminētie pārkāpumi Latvijas pseidotiesās nav sastopami – dažus tiesvedības ārējos atribūtus Latvijas „ tiesneši”  tomēr ievēro, bet priecāties te nav par ko, jo pati būtība Latvijā ir tieši tāda kā autors apraksta. Arī Latvijas tiesnešiem ir pilnīgi nospļauties uz likumu un tiesneša misiju, viņi vai nu atstrādā savus pelēkos ienākumus vai nu pilda politekonomiskās varas norādījumus vai arī pēc iespējas ātrāk un ar mazāku piepūli mēģina atkratīties no darbiem, kuri nedod nekādu personisku labumu. Un šai ziņā Latvijas „ tiesnešiem” ir radīti viskomfortablākie apstākļi, vismaz administratīvā tiesā noteikti. Ir pat tā, ka tiesnesis var lēmumu uzreiz nepaziņot, kas ir absurds, jo tas pilnībā devalvē tiesvedības procesu, tiesas protokolā var neatspoguļot visu tiesā notiekošo, kas tiek izmantots, lai nedokumentētu neērtos notikumus un, nepieciešamības gadījumā, pat atklāti falsificētu protokolus un pusēm ir iespējams iesniegt papildus materiālus pat pēc tiesas sēdes, kas nozīmē, ka lēmumu „sarunātājiem” tiek dotas plašas un ērtas iespējas vēlākai lēmuma sarunāšanai, tai skaitā iespēja pēdējā mirklī, nevienam nezinot, iesmērēt kādu dokumentu, ko tiesnesis izmanto kā argumentu vajadzīgajam lēmumam, un otra puse par to uzzin tikai no oficiālā tiesas lēmuma teksta.]

Pēc dažām lietām, kurās studenti neatrada pārkāpumu, ir redzams, ka tik atklāti ciniski-nekaunīga attieksme tiesnešiem nav kaut kas objektīvs: ja viņi grib, tad viņi prot izskatīt lietas kā nākas, vismaz pēc ārējās formas. Bet grib viņi to reti, visbiežāk viņiem patīk izbaudīt savu nelietību.

Šis studentu pētījums mums beidzot uzrādīja arī tiesnešus-vīriešus, bet no viņu esamības Maskavas tiesā vieglāk nepaliek. Un tas nav tikai tāpēc, ka 90% visu lietu izskatīja bābu kolektīvs. Lieta tāda, ka vīrietis, kurš strādā tādos apstākļos (tātad viņu tie apmierina), visbiežāk pēc sava domāšanas veida no bābām ar maz ko atšķiras.

Patiesībā bābai kā sievietei (kura tikai formāli ir sieviete) vienmēr ir tikai otršķirīga loma. Visas riebeklības sākumā pastrādā vīrieši: tie ir viņi, kuri dēļ sava slinkuma, stulbuma un nelietības rada birokrātiskas organizācijas un tikai pēc tam šajās organizācijās barojas un izpaužas bābas. Visas nelietības pasaulē sākotnēji nāk no tiem, kuri formāli skaitās par vīriešiem.

[Nobeigumā autors netieši pieskaras citai pasaulē ļoti aktuālai problēmai, tas ir vīriešiem, kuri „tikai formāli skaitās  vīrieši”. Katrs var minēt trīs reizes, kuri ir tie, kas kā zivs ūdenī jūtas bābu sabiedrībā, kuriem ir bābu psiholoģija un kuri „tikai formāli skaitās  vīrieši”?! Jeb citiem vārdiem sakot – kuri ir tik drausmīgi „diskriminēti”, ka viņu „tiesības” ir speciāli jāizdala, viņi jāpaceļ pāri visiem citiem, piešķirot tiem mūžīgo upuru, svēto un neaizskaramo oreolu, un viņu maksimālam komfortam un iegribu apmierināšanai kardināli jāmaina visa sabiedriskā struktūra?!]

Jurijs Muhins
/26.03.2002/

Avots:

http://www.kbarieru.info/201014/?14_8_1

Informācijas aģentūra
/28.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Vecvectēvs nogalina ukraiņu izvarotāju

Oļegs Mihņuks

Oļegs Mihņuks

Pēc Ukrainas preses ziņām Luganskas apkārtnē ir nogalināts autoratīvs nacistisko vienību komandieris Oļegs Mihņuks (Олег Міхнюк). Ukraiņu prese raksta: „20.augustā kaujās par Luganskas atbrīvošanu krita Maidana Pašaizsardzības vienību „8-ā simta” komandieris Oļegs Mihņuks.” Dēļ savas Afganistānas kara pieredzes Mihņukam „Maidanā bija liela autoritāte”. Mahņuks Padomju laikā bija arī aktīvs komjaunatnes organizācijas dalībnieks.

Vēl Ukraiņi ziņo, ka „varoņa” bēres notiks 22.augustā Kijevā un izvadīšana notiks no Maidanas laukuma. Patiesību par Mihņuka bojāejas apstākļiem Ukrainas prese neraksta, jo tie ne tikai ir pretīgi apkaunojoši, bet arī ir ļoti raksturīga Ukrainas bruņotajiem formējumiem gan Austrumukrainā, gan arī visā Ukrainas teritorijā (Ukrainā ir strauji pieaudzis nepilngadīgu meiteņu pazušanas gadījumu skaits).

2014.gada 20.augustā Oļegs Mihņuks, kurš karo netālu no Luganskas bēdīgi slavenā nacistu bataljona „Aidar” sastāvā, kopā ar diviem saviem padotajiem nolēma „atslābināties” labākajās okupantu tradīcijās un „palietot” vietējās meitenes. Ilgi dzenoties pakaļ vienai nepilngadīgai meitenei, Mihņuks ar līdzbiedriem iedzina viņu šķūnī, kur mēģināja izvarot. Šai brīdī izvarotājus pārsteidza meitenes 82 gadus vecais vecvectēvs, kurš ar „divstobreni” nogalināja divus uzbrucējus. Kamēr večuks pārlādēja ieroci, trešais varmāka aizbēga.

Pasaucis palīgā līdzbiedrus no „Aidara”, aizbēgušais varmāka atgriezās, lai atriebtos meitenei un viņas ģimenei, bet viņi jau bija noslēpušies. Nesastapuši sava komandiera nāvē vainīgos, satracinātie nacisti nodedzināja ģimenes māju un saimniecības ēkas.

Avots:

http://novorus.info/news/rusmir/26982-http-etoondalivejournalcom-562277html.html

http://ns2.svit24.net/culture/112099-sotnik-afganets-oleg-mikhnyuk-pogib-v-boyu-pod-luganskom

Informācijas aģentūra
/28.08.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Igaunijas prezidenta sieva krāpj vīru

00374_Ilvesa_sieva_krapj_viruIgaunijas prezidenta sieva Evelīna Ilvesa ir pieķerta kaislīgi skūpstoties ar kādu nepazīstamu vīrieti vienā no Tallinas kafejnīcām. Attiecīgas fotogrāfijas un video publicēja Igaunijas žurnāls Kroonika. Pēc žurnāla ziņotā, notikums ir fiksēts 07.08.2014 kafejnīcā Komeet, kur notika  svinības. Pirmajai lēdijai šai iestādījumā bija pasūtīta vieta terasē. Rīta pusē pasākuma dalībnieki sāka izklīst, bet Evelīna Ilvesa palika dejojam ar nepazīstamo vīrieti, kurš ir ievērojami jaunāks par viņu (apmēram 30 gadi). Pāris pameta pasākumu ap pieciem no rīta.

Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess šajā laikā bija Igaunijā. Ne viņš pats, ne Igaunijas prezidenta administrācija nekomentē notikušo. Gadu atpakaļ Evelīna Ilvesa bija iesaistīta skandālā par viņas garderobes tēriņiem oficiāliem valsts pasākumiem. Pēc igauņu laikraksta Eesti Ekspress sniegtajām ziņām kopš 2006 gada tam tiek tērēts 70 tūkstoši eiro gadā.

Evelīna Ilvesa (1968; iepriekšējie uzvārdi Inta un Inta-Lambota), ir uzņēmēja un Igaunijas skrituļslidotāju federācijas prezidente. Uzaugusi Tallinā, absolvējusi Saku ģimnāziju. 1993.gadā Tartu universitātē saņēma bakalaura grādu medicīnā. Ir strādājusi masu muļķošanas jomās – reklāmā un publiskajās attiecībās. No 1996.gada līdz 2001.gadam bija laikraksta Eesti Päevaleht mārketinga direktore. Līdz 2002.gadam viņa vadīja Igaunijas zīmola izveides projektu „Welcome to Estonia”. Ar Ilvesu apprecējās 2004.gadā ar kuru pirms tam dzīvoja civillaulībā un no kura 2003.gadā piedzima meita Kadri Keiu.

Jāatgādina, ka Tomass Hendriks Ilvess (1953) ir igauniski runājošu ebreju izcelsmes amerikānis, kurš ir bēdīgi slavens ar savu galēji radikālo antikrieviskumu un bezgalīgo pielīšanu amerikāņiem. Ilvesam Igaunijā ir tāda pat nozīme kā Latvijā ne mazāk bēdīgi slavenajai prezidentei Vairai Vīķei – Freibergai (1937), kuras nodevības galējā pakāpe bija dalība pieķerto augsta ranga homoseksuālistu-pedofilu lietas apklusināšanā (Freibergai netiešu mājienu formā tika publiski draudēts publiskot informāciju par viņas dēla homoseksualitāti; draudēja Streips).

Ilvess ir dzimis Zviedrijā un uzaudzis ASV, kur Kolumbijas un Pensilvānijas universitātēs ieguva psihologa grādu. Strādājis par žurnālistu amerikāņu propagandas radio „Brīvā Eiropa”, bijis diplomāts, 1996.gadā – Igaunijas ārlietu ministrs. 2006.gadā, izejot vēlēšanu procedūru, tika iecelts Igaunijas prezidenta amatā. 2011.gadā Ilvesa prezidentūra tika pagarināta.

Avoti:

http://lenta.ru/news/2014/08/22/ilves/

http://www.vesti.ru/doc.html?id=1911299

http://kroonika.ee/eesti/19EC6/

http://www.delfi.lv/video/delfi/igaunijas-pirma-ledija-evelina-ilvesa.d?id=44876402

Informācijas aģentūra
/28.08.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par latviešu tautu

00378_Tautas sacelšanās-ilustrācijaJautājumi par tautas parametriem (etnoģenētiskās izcelsmes sākumu, etnisko komponentu sastāvu, attīstības stadijām, etnisko komponentu sociāli politisko konsolidāciju) ir ļoti seni un komplicēti. Jautājumus uzdod katra tauta, un katrai tautai uz tiem ir savas atbildes.

   Atbildes ir atkarīgas no dažādiem apstākļiem – politiskajiem, ideoloģiskajiem, ģeopolitiskajiem, etnokrātiski ambiciozajiem, valstiski nacionālajiem, koloniālisma stratēģiskajiem, globālās hegemonijas, zinātniskās attīstības, zinātniskās pilnvērtības, zinātniskās autoritātes u.c.

   Tradicionāli atbildes lielā mērā vienmēr ir atkarīgas no tautā dominējošās garīgās atmosfēras. Ja dominē racionāli saprātīga atmosfēra un cieņā ir zinātniskā objektivitāte, tad sabiedriskā doma priekšroku dod no speciālās literatūras iegūtām vispusīgi argumentētām atbildēm. Ja dominē pseidonacionālistisko spekulāciju un šovinistiskas šņorēšanas atmosfēra, tad atbildes ir šarlatāniski fantastiskas un var gadīties, ka pareizi neprot lietot pat jēdzienu „tauta”.

   Turklāt neprot pareizi lietot jēdzienu „tauta” cilvēki, kuri ir ieperinājušies sociālās hierarhijas augstā luktā. Pie mums šajā luktā perinās cilvēki, kurus teorētiski uzskatām par sabiedrības eliti. Teorētiski elite ir sabiedrības tagadnes balsts un sabiedrības nākotnes cerība. Faktiski sabiedrībai nemaz nav cits sociāli politiskais balsts, kuram uzticēt savu likteni. Sabiedrība var uzticēt savu likteni vienīgi elitei.

   Tūlīt sekojošā citāta autors teorētiski ir elitārs vīrietis. Kungs ir žurnālists, politiskais komentētājs lielā izdevumā.

   Citāts ir šāds: „Ar nožēlu jāsecina, ka 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas latvieši joprojām sevi uztver kā tautību, nevis tautu vai nāciju. Ikdienā medijos dzirdam vārdkopas – latviešu tautības, krievu tautības iedzīvotāji utt. No valstiskā viedokļa, saucot kādu Latvijas pilsoni par latviešu, krievu vai kādas citas tautības iedzīvotāju, mēs degradējam Latvijas valstiskumu. Cilvēku kopienas ierindojas dažāda līmeņa kategorijās, kur zemākajā kategorijā ir etniskās grupas, ciltis, tad tautības un augstākajā kategorijā nācijas.[..]Latvieši bija etniskā grupa vai tautība cariskās Krievijas un PSRS laikos. Tagad, kad mums ir sava valsts, mēs vairs neesam nekādi latviešu tautības cilvēki, bet gan latvieši, kuri veido latviešu tautu.Var jautāt – kāda ir atšķirība starp latviešu tautību un latviešu tautu? Pavisam vienkārša. Tautība ir etnisks jēdziens, bet tauta valstisks. Ja gribam, lai latviešus cienītu un nebūtu preambulā jālauza šķēpi par valstsnācijas jēdzienu, ir fundamentāli jāmaina (jāpaaugstina) latviešu pašvērtējums. Ir jāatsakās no latviešu tautības jēdziena un jāpāriet uz latviešu tautas jēdzienu. Diemžēl situāciju sarežģī Satversmē ierakstītā Latvijas tauta (nevis latviešu tauta). Manuprāt, tā ir Satversmes fundamentāla kļūda. Var saprast (bet ne attaisnot) Satversmes tēvus, kuri sarežģītā situācijā, kad tik negaidīti veidojās sava valsts, samulsa un Latvijas valsts pamatos ielika šķībo stūrakmeni – Latvijas tautas jēdzienu”.
   Jāsaka, tik zinātniski aplamu izteikumu kolekciju reti nākas sastapt. Mēdz būt atsevišķas kļūdas. Teiksim, nākamā izglītības un zinātnes ministre Poriņas kundze bez kļūdām vispār neko nav spējīga pateikt. Taču tik liela kļūdu koncentrācija ir retums. Pat Poriņas kundzes diskursā. Citāts burtiski mudž no aplamībām. Tas ir viedoklis, kādu parasti nekomentē, bet ar skumju seju izsaka līdzjūtību ģimenei, draugiem un kolēģiem.

   Nav pieņemts komentēt tik aplamus vārdus kā „cilvēku kopienas ierindojas dažāda līmeņa kategorijās, kur zemākajā kategorijā ir etniskās grupas, ciltis, tad tautības un augstākajā kategorijā nācijas” un „tautība ir etnisks jēdziens, bet tauta valstisks”. Pie tam citāts mudina atcerēties I.Kanta slaveno aforismu: „Mēs sarkstam par citu bezkaunību mūsu apvainošanā”.

   Kunga bezkaunība un nekompetence ir šausmīga. Patiešām viņa vietā ir jāsarkst par sabiedrības apvainošanu neprasmē pareizi lietot vārdus „tautība”, „tauta”, „nācija”. Nav ticams, ka mūsdienu latvieši nepareizi atbild uz jautājumu par savu etnisko piederību. Viņi pareizi atbild uz jautājumu „Kāda ir jūsu tautība?”. Viņi nosauc savas tautas etnonīmu – „latvietis”. Cilvēki zina, ka viņu etnisko piederību latviešu valodā izsaka ar vārdu „tautība”, bet pilsonisko piederību latviešu valodā izsaka ar vārdu „pilsonība” vai „pavalstniecība”.

   Ļoti žēl, ka kungs savā kritiskajā pamācībā reti stulbi apvaino Satversmes veidotājus XX gs. sākumā. Viņu priekšlikums „Latvijas tauta” patiesībā ir ļoti veiksmīgs etnopolitiskais risinājums Latvijas pilsoņu jēdzieniskajā fiksācijā. Šī risinājuma veiksmīgums ne tuvu nestāv šodienas „preambulistu” murgiem par „valstsnāciju”. Turpretī „Satversmes fundamentāla kļūda” ir pēcpadomju „politiķu” Satversmes piemēslošana ar aloģiskām, gramatiskās un stilistiskām kļūdām.

   Interesanti, kur ne visai jaunais kungs ņēma muļķību „Latvieši bija etniskā grupa vai tautība cariskās Krievijas un PSRS laikos”? Padomju laika etnopolitiskajā žargonā latviešus pat atļāva dēvēt par nāciju (tautas „augstāko kategoriju”), jo latviešiem kādreiz bija sava valsts. Padomju laikā arī citas tautas sauca par nācijām. Nācijas godā nokļuva tautas, kuru vēsturē ir sastopama sava valsts. Pat netika ņemts vērā, ka no boļševiku izkropļotā marksisma-ļeņinisma viedokļa tās bija „sliktas” valstis – monarhijas, feodālās, cariskās, kapitālistiskās, buržuāziski nacionālistiskās, buržuāziski fašistiskās valstis. Taču, piemēram, čigānus un lībiešus sauca tikai par tautu, jo viņiem nav bijusi sava valsts.

   Daudzmaz izglītots un saprātīgs cilvēks zina, ka etnosocioloģijā neeksistē tautības jēdziens. Etnosocioloģijā nav svarīgi, vai tauta ir liela vai maza (tātad tikai „tautība”). Zinātne runā par tautām, bet nevis tautībām.

   Mūsdienās izglītoti cilvēki prot pareizi lietot jēdzienu „nācija” un vairs nelieto padomju laiku žargonismu „nacionalitāte”. Tagad neviens nesaka „nacionālā piederība”, bet saka pareizi „etniskā piederība”. Cilvēki zina, ka nācija nav tautas attīstības augstākā pakāpe, bet ir politisks jēdziens valsts pilsoņu apzīmēšanai. XX gs. sākumā mūsu konstitūcijas autori LR pilsoņu (nācijas) apzīmēšanai izvēlējās jēdzienu „Latvijas tauta”.

   Izglītoti cilvēki zina, ka vārds „tauta” vispār ir samērā daudznozīmīgs un daudznozīmībā pretrunīgs apzīmējums. Tāpēc mūsdienu zinātnē un zinātniskajā publicistikā lieto jēdzienu „etnoss” un tādus atvasinājumus kā „etnokulturālā daudzveidība”, „etnonacionālisms”, „etniskums”, „etniskā identitāte”, „etniskā kopība”.

   Ikdienas valodā vārdi „tauta” un „etnoss” mēdz būt sinonīmi. Vēsturiski vēl nesen bija pieņemts ar vārdu „tauta” vīpsnāt par sabiedrības zemākajiem sociālajiem slāņiem. Latviešu inteliģence XIX gadsimta otrajā pusē loloja vārdu „tautiskums”. Ar to apzīmēja t.s. vienkāršās tautas tradīciju un paražu saturiski garīgo tonalitāti. Taču minētā gadsimta beigās latviešu modernisti (Jaunā strāva) pret tautiskumu izturējās skeptiski. Rainis atklāti izsmēja arhaiskos „tautībniekus”. Savukārt padomju periodā jēdziens „tautiskums” ietilpa sociālistiskā reālisma teorijā, tādējādi akcentējot tautas vitalitāti un daiļdarbu tuvību proletariāta un darba zemniecības vitālajai mentalitātei.

   Vīpsnāšana par „tautu” var turpināties arī mūsdienās. Piemēram, šogad rudenī noteikti vīpsnāsim par to, ka gudrā „tauta” atkal ir ievēlējusi parlamentā vecos zagļus, blēžus, muļķus, „preambulistus”. Ar vārdu „tauta” var raksturot dažādu etnosu (tautu) piederību vienam ģeosociālajam organismam. Piemēram, var teikt „Francijas tauta”, „Lietuvas tauta”, „Vācijas tauta”, „Somijas tauta”, „Latvijas tauta”.

   Ja sākās jēdzienu nepareiza lietošana sabiedrības elitē, tad vienmēr loģisks ir jautājums par degradāciju un automātiski nākas domāt par visas sabiedrības (tautas, nācijas, civilizācijas) pagrimumu, novecošanu, bojāeju. Elite ir sabiedrības „galva”. Mēs lieliski zinām, kas sāk pūt vispirms un kas turpina pūt pēc tam.

   Cilvēces vēsture liecina, ka degradācija nav „gals un sākums”, kā poētiski filosofēja Rainis. Degradācija nav kreatīvi perspektīvs gals, pēc kura viss radoši saulaini sākās no jauna. Degradācija ir sākums galam un beigām, pēc kā vairs nekas neseko.

   To uzskatāmi atspoguļo cilvēces vēsture. To profesionāli izskaidro mūsdienu etnoģenētiskās teorijas. Nepārprotami redzot savas elites degradāciju, latvieši var pamatoti jautāt, kādā etnoģenēzes fāzē pašlaik atrodas latviešu tauta. Sastopoties ar pašlaik acīmredzamo elites degradācijas pieaugumu, latvieši var jautāt „Vai mūsu tauta tuvojas galam?”.

   Mūsdienu zinātnē vislielākā autoritāte ir Ļeva Gumiļeva etnoģenēzes pasionārajai teorijai. Tajā runa ir par etnisko sistēmu (tautas, civilizācijas) etnoģenēzes fāzēm. Katrā fāzē ir noteikts etniskās sistēmas aktivitātes līmenis un tā dēvēto pasionāriju (sociāli un intelektuāli aktīvu un enerģisku cilvēku grupu vai atsevišķu personību) dominējošais tips (no velmes labi dzīvot līdz gribai sevi upurēt citu labā). Katrā fāzē ir savs etniskās sistēmas uzvedības tips, etniskās sistēmas specifiska iekšējā komplicētība, etniskās sistēmas gaitas virziens, spēja pretoties un pārvarēt „slimības”.

   Etniskās sistēmas mūža ilgums ir 1200-1500 gadi. Šajā laikā etniskā sistēma pārdzīvo sešas fāzes.

   Pirmā fāze ir sākotnējā kāpuma, pacelšanās, augšupejas laiks, kas var turpināties vairākus gadsimtus. Piemērā Ļevs Gumiļevs min krievu civilizācijas sākotnējo kāpumu XIII-XV gs.

   Otrajā fāzē etniskās sistēmas pasionārā spriedze sasniedz maksimālo robežu. Tātad sasniedz kultūras attīstības kulmināciju. Arī šī fāze var ilgt vairākus gadsimtus (krievu civilizācijā XVI-XVIII gs.).

   Trešā fāze ir lūzuma laiks. Šai fāzei ir raksturīga pasionaritātes strauja samazināšanās, kas var izraisīt etniskās sistēmas sašķelšanos (krievu civilizācijā XIX-XX gs.).

   Ceturto fāzi Ļevs Gumiļevs dēvēja par inerces fāzi, pēc lūzuma fāzes pasionaritātei lēni apsīkstot. Zinātnieks šo fāzi saskatīja rietumeiropiešu civilizācijā XVIII-XX gs.

   Piektā ir obskurācijas fāze. Nosaukums atvasināts no latīņu vārda „obscurans” – aptumšojošs. Ar svešvārdu „obskurantisms” apzīmē tumsonību un nicīgu attieksmi pret izglītotību, inteliģentumu, zinātniskumu. Tātad piektajā fāzē ir konstatējama vispārējā intelektuālā un morālā degradācija. Kā raksta Ļevs Gumiļevs, piektā fāze noslēdzās ar etniskās sistēmas bojāeju vai etnosa pārvēršanos reliktā (tādā veidojumā, kas saglabājies no seniem laikiem). No etniskās sistēmas var atšķelties kāda daļa un ieplūst citā etniskajā sistēmā.

   Pēdējā, sestā, ir memoriālā fāze – pēc obskurācijas fāzē notikušās atšķelšanās etniskās sistēmas palikušās daļas veģetēšana. Šajā fāzē var saglabāties kultūras tradīcijas. Taču šīs fāzes galvenā iezīme ir etniskā homeostāze – dzīve bez izmaiņām, stāvēšana uz vietas, stagnācija.

   Lai atbildētu uz minēto latviešu jautājumu, vispirms ir nepieciešams noskaidrot vairākus momentus. Pirmkārt un galvenokārt ļoti svarīgi ir zināt atskaites punktu. Proti, laiku, no kura sākt skaitīt 1200-1500 gadus. Tātad vispirms ir jābūt informētam par latviešu tautas pastāvēšanas sākumu. Mums ir jāzina, kad radās latviešu tauta.

   Otrkārt, jābūt ir pārliecībai par etnoģenētiskās pasionārās teorijas piemērotību latviešu tautai. Iespējams, latviešiem piemērotāka ir etnoģenēzes homeostāzes teorija, kas izskaidro Āfrikas, Āzijas, Austrālijas, Amerikas daudzu etnosu dzīvi.

   Labi ir zināms, ka etniskās grupas var gadu tūkstošiem ilgi dzīvot bez pasionārijiem. Tādu etnisko grupu dzīve rit bez radikālām izmaiņām un progresīva kulturoloģiskā kāpuma. Etnosu pārstāvjus pilnā mērā apmierina dzīves kārtības patstāvība un mūžīgā nemainība. Viņi ir laimīgi savā dzīvē.

   Par etnoģenēzes homeostāzes teorijas piemērotību latviešu tautai liecina ļoti nopietni vēsturiskie fakti. Līdz šim latviešu garīgajā kultūrā viss vērtīgākais ir radīts ārpus mūsdienu Latvijas teritorijas. Talantīgākie latvieši savu radošo potenciālu realizēja citu tautu vidē un ar citu tautu morālo un materiālo atbalstu. Šo izcili apdāvināto personību darbībai „Latvijas kultūras vēsturē” ir veltīta speciāla nodaļa. Tās ir personības, kuras vislabāk pazīst un augstu vērtē ārzemēs, bet par kurām nav gandrīz nekāda interese latviešu sabiedrībā. 

   Tas ir ļoti būtisks fakts latviešu tautas līdzšinējās dzīves analītikā. Tas liecina, ka latviešu tauta var būt laimīga bez pasionārijiem un pasionāriji vispār neiederas latviešu tautas dzīvē. Precīzāk sakot, iederās vienīgi tādi pasionāriji, kuri enerģiski rūpējās tikai  par savu labklājību. Iederās „veikalnieki” Raiņa terminoloģijā. Kā zināms, Rainis arī neiederējās tautā. Viņš to lieliski saprata un gribēja „iziet no tautas”. Par „veikalnieku” buķeti latvieši var priecāties pēcpadomju laikā. Arī padomju laikā nevarēja žēloties par pašlabuma algotņu trūkumu.

   Ļoti nopietns fakts ir latviešu klasiski nevērīgā attieksme pret intelektuālajām vērtībām un intelektuāļiem, kā arī skaudīgā agresija pret jebkuru pasionāro izpausmi ziedot sevi sabiedrības labā. Sociālo pasionāriju darbība nav iespējama bez sabiedrības vienotības, uzticības un disciplināras bezierunu pakļaušanās līderiem. Kā zināms, mums šajā jomā ir milzīgas problēmas. Katrs sevi cienošs latvietis sevi uzskata par priekšnieku, stratēģi, taktiķi, ideologu, politiķi, valstvīru, zinātnieku, mākslinieku, biznesmeni, pedagogu, ekspertu, analītiķi, propagandistu, Public Relations guru. Katrs sevi cienošs latvietis nekad neuzticēsies un nepakļausies otra latvieša idejiskajai iniciatīvai un gribai, bet gan tūlīt viņu pasludinās par nejēgu un muļķi.

   Par tautas izcelsmi parasti ir diva veida atbildes. Viens veids ir mitoloģiskais un mistiskais, otrs – reālistiskais.

   Cilvēkiem ir noslieksme savu izcelsmi izskaidrot mitoloģiski un mistiski. Platons sevi uzskatīja par jūras dieva Poseidona pēcteci. Vācietis Karls Gustavs Karuss 1848.gadā publicēja darbu, kurā tautu izcelsme skaidrota mistiski. Viņš tautas mistiski oriģināli iedalīja nakts tautās, dienas tautās un rīta ausmas tautās.

   Sarunā par etnosa pirmsākumiem vienmēr tiekamies ar mītu. Par savu izcelsmi etnosi sacer mītu. Tāda tradīcija ir katrai tautai. Tā tas ir arī latviešiem. Pēcpadomju laikā visdažādāko mītu plūdi par senajiem baltiem un senajiem latviešiem iekļuva grāmatās, skolēnu zināšanās, „politiķu” priekšstatos. Protams, dominē tendence akcentēt baltu un latviešu senumu, izcelsmi pirms daudziem tūkstošiem gadu. Latviešus var pasludināt par visvecāko tautu uz planētas. Sastopami mīti par baltu un latviešu etnoģenētisko „tīrību” – nesaplūšanu ar citiem etnosiem. Atsevišķu mītu grupu veido šarlatānu stāstījumi par baltu cilšu sākotni Indijā, pat Amerikā inku zemē.

   Tautas izcelsmes skaidrojuma reālistiskais veids balstās uz zinātniskajiem faktiem. Taču principā jebkurš veids ir saistīts ar jautājumu, kā vispār tauta rodas.

   Zinātne šodien uzskata, ka tautu (etnosu) izcelsmē var novērot tipoloģiski radniecīgus momentus. Gandrīz visu tautu (etnosu) rašanos veicina dzīve kopīgā teritorijā, kopīgā valoda, reliģija, kopīgs ieskats (mīts) par vēsturisko izcelsmi.

   Taču tautu rašanās var būt arī voluntāras gribas rezultāts. Tā, piemēram, senie romieši barbaru ciltis mākslīgi apvienoja frankos, gallos, dākos, ģermāņos. Vācbaltu voluntāras gribas rezultāts lielā mērā ir arī latviešu tautas konsolidācija no Livonijas vietējām ciltīm.

   Latviešu tautas izcelsme līdz šim nav speciāli pētīta. Pieejamas ir vēsturisko materiālu atsevišķas interpretācijas.

   Par latviešu tautas izcelsmi fundamentālākais faktu apkopojums ir izcilā vēsturnieka Indriķa Šterna (1918-2005) divās ļoti biezās grāmatās „Latvijas vēsture”. Pirmā grāmata ir veltīta 1180.g.- 1290.g., otrā – 1290.g.-1500.g. Abas grāmatas var droši slavēt kā visgrandiozāko panākumu Latvijas vēstures izpētē.

   Vērtīgi ir tas, ka vēsturisko notikumu kopainā autors lielu uzmanību velta baltu un somugru cilšu etnoģenēzes procesam. Viņš vēlas noskaidrot, kad radusies latviešu tauta.

   Pirmais, ko viņš paskaidro, ir tas, ka „13.gs. vēl nevar runāt par latviešu tautu”. Mūsdienu Latvijas teritorijā tolaik dzīvoja ciltis: lībieši, kurši, zemgaļi, sēļi, latvieši jeb latgaļi, jo Indriķa hronikā etnonīmi „Lethi” un „Lethigalli” ir sinonīmi. Iespējams, lībieši sacīja „Lethi” vai „Lethigalli”. Savukārt lībiešu formas pārņēma vācieši. Skaidri zināms ir tas, ka latviešu jeb latgaļu cilts dzīvoja  mūsdienu Vidzemē un mūsdienu Latgalē. Tāpēc XX gs. sākumā kaprīzi seperātiskā nodalīšanās Latgalē un latgaliešos ir mākslīga un savā būtībā absurda etnopolitiskā rotaļa. Tie, kuri šodien sevi dēvē par latgaliešiem, ir tādi paši latvieši kā visi pārējie vidzemnieki. Absurda ir pamatetnosa kaprīzā pārvēršanās par subetnosu.

   Indriķa Šterna pirmajā grāmatā ir nodaļa „Senlatvija krusta kara priekšvakarā”. Nodaļā runa ir par vietējās populācijas (apm. 155 000 cilvēku) dzīvi pirms vācu kolonizācijas. Autors raksta, ka sociāli sīkākā vienība bija ģimene. Tālāk sekoja lielģimene. Tā veidojās tad, ja kopā dzīvoja ģimenes divas vai trīs paaudzes. Lielģimeni balti sauca par saimi. Tajā varēja būt apmēram 30 cilvēki.

   Tālāk sekoja dzimta. Autors paskaidro, ka dzimtas bija saimnieciskā apvienība. Tās pārstāvji bija pārliecināti par savu asinsradniecību un ticēja mītam par izcelšanos no kopīgā senča. Dzimtas eksistences teritorija bija ciems ar ciema novadu (laukiem, pļavām, mežiem, ezeriem). Dzimtā varēja apvienoties apmēram 25 lielģimenes, lai vieglāk nodrošinātu savu eksistenci.

   Pirms vācu iebrukuma baltu dzimtas jau bija apvienojušās ciltīs. To veicināja priekšstats par kopīgo izcelsmi, kopīgā valoda, reliģija, tiesības un sociāli politiskā iekārta. Bieži vajadzēja aizstāvēt savu zemi no svešzemju iebrucējiem (vikingiem, dāņiem, zviedriem, slāviem).

   Indriķa Livonijas hronikā cilšu apdzīvotā teritorija ir saukta latīņu vārdā „terra” – terra Semigallia, terra Lettia, terra Lyvonia, terra Selonia, terra Curronia. Vārds „terra” apzīmē zemi.

   Otrajā grāmatā ir nodaļa „Latviešu tautas veidošanās 14. un 15. gadsimtā”. Indriķis Šterns vispirms paskaidro teorētisko pieeju. Viņš atzīst, ka katras tautas veidošanos nosaka trīs faktori – migrācija, asimilācija un vēsture. Praktiski tas nozīmē baltu cilšu un lībiešu iekšējo migrāciju. Tā noslēdzās ar asimilāciju. Acīmredzot cilvēki nebaidījās pārcelties uz dzīvi citā novadā, jo apzinājās savu etnisko radniecību. Migrācija un asimilācija bija psiholoģiski komfortabla izvēle.

   Grāmatā plašāk ir analizēta lībiešu asimilācija baltu ciltīs. XV gadsimtā Vidzemes arhibīskapija tika nodalīta latviešu daļā un lībiešu daļā. XVIII gadsimtā lībiskais novads jau bija latviskojies.

   Autors norāda par antropoloģisko atšķirību izzušanu. Kapulaukos atrasto galvaskausu pētījumi liecina, ka X-XIII gs. starp maztautām vēl pastāvēja samērā krasas antropoloģiskās atšķirības. Tās sāka izzust XIII-XVII gadsimtā, kaut gan arī tolaik Kurzemē un Vidzemē baltu elementiem līdzās vēl lielā mērā saglabājās somiskais (t.i., lībiskais) substrāts.

   Atsaucoties uz J.Endzelīna un citu valodnieku uzskatiem, Indriķis Šterns pievēršās valodas jautājumam. Baltu cilšu valodas bija atšķirīgas – nesaprata viens otru. Zināma radniecība pastāvēja starp zemgaļu un sēļu valodu. Rakstu valoda nebija nevienai ciltij.

   Otrajā grāmatā izmantotie arhīvu dokumenti liecina par vāciešu apzināti realizēto etnopolitiku. Vāciešiem nebija vajadzīgs vietējo cilšu kokteilis. Viņu interesēs bija konsolidēt vienu etnisko formējumu ar vienu valodu, vienu etnonīmu, vienā valodā izdoto reliģisko literatūru, visā pārvaldītajā teritorijā vienu etnopolitisko taktiku un stratēģiju, vienā valodā sagatavoto juridisko bāzi, vienu mācību valodu vietējo iedzīvotāju skolās. Šim nolūkam viņi radīja latviešu literāro rakstu valodu, balstoties uz t.s. vidusdialektu (centrs Jelgavas apkārtne), kā arī piekārtoja etnisko un administratīvo terminoloģiju. Vācieši aizliedza kuršu valodu, un kurši pārņēma zemgaļu valodu (respektīvi, t.s. vidusdialektu).

   No XV gadsimta sākuma vāciešu sastādītajos dokumentos izzuda cilšu nosaukumi. To vietā oficiālajā kancelejas valodā lietoja vārdu (etnonīmu?!) „nevāci” (Undutschen) vai „laucinieki” (lantlude). Varēja lietot arī vārdu „zemnieki” (bauren). 

   XV gadsimta beigās vācieši Livoniju iedalīja divās zonās – latviešu un igauņu. Minētā gadsimta beigās dokumentos parādījās jēdzieni „dzimtcilvēks” (erffman) un „dzimtļaudis” (erff lude).

   Rezumējot etnoģenēzes procesu, Indriķis Šterns akcentē divus momentus. Pirmkārt, viduslaikos tautas jēdziens nepastāvēja. Tā tas bija Rietumeiropā. Livonija nebija izņēmums.

   Otrkārt, viņa ieskatā latviešu tautas veidošanās process ir „izkristalizējies” XVI gadsimtā. Ne visai skaidrs, kā jāsaprot vārds „izkristalizējies”. Pie tam pēc vārdiem par „izkristalizēšanos” I.Šterns tūlīt atsaucās uz Rēveles mācītāja Baltazara Rusova hroniku. Tās otrajā izdevumā 1584.gadā mācītājs raksta, ka Livonija sastāv no igauņu, latviešu un kuršu zemēm. Kuršu zemē ietilpst arī lībiešu zeme. Tātad XVI gadsimta beigās vēl nevar runāt par vienu latviešu tautu. Joprojām „gaisu jauc” kurši un lībieši. Vārds „latvieši” tiek attiecināts uz latviešu cilti.

   Vēl katrā ziņā ir jāņem vērā, ka pirmās grāmatas latviešu valodā XVI gadsimtā un XVII gadsimta sākumā vācieši izdeva savām vajadzībām. Tikai vēlāk un īpaši XVIII gadsimtā grāmatas tika adresētas draudzes locekļiem – latviešu zemniekiem un pilsētniekiem. Pirmie lasītpratēji latvieši dzīvoja Rīgā, kur XVII gadsimtā priekš viņiem organizēja skolas. XVII gadsimta beigās skolas sāka atvērt arī Vidzemē, kur tolaik bija apmēram 80 draudzesskolas.

   Par latviešu tautas sākumu visobjektīvāk ir uzskatīt XVII gadsimtu. Jaunās tautas inteliģence radās XIX gadsimtā. Jaunā tauta par savu valsti publiski sāka sapņot XX gadsimta sākumā. Bet arī tikai kā par „brīvu Latviju brīvā Krievijā”.

   Tomēr pats priecīgākais ir tas, ka šodien latviešiem nav jāraud. Atbilde uz aktuālo jautājumu „Vai mūsu tauta tuvojas galam?” ir iepriecinoša. Turklāt gan no etnoģenēzes homeostāzes teorijas viedokļa, gan no etnoģenēzes pasionārās teorijas viedokļa. Abu teoriju konfrontācija ar latviešu tautas šodienas dzīves drūmo praksi sniedz priecīgu atbildi.

   Ja savu dzīvi pieskaņojam etnoģenēzes homeostāzes teorijai, tad viss ir kārtībā. Arī turpmāk turpināsim iedzert un uzkost, dancot un dziedāt, krāt naudu un mantu, viens otru apzagt un apmānīt, dzīt prom gudrākos un godīgākos, laimīgi baudīt dzīvi un izbaudīt visus glamūra labumus.

   Ja savu dzīvi pieskaņojam etnoģenēzes pasionārajai teorijai, tad arī viss ir kārtībā. Ņemot vērā tautas izcelsmes laiku, mums viss vēl ir priekšā un pašlaik atrodamies tikai pirmajā fāzē – sākotnējā kāpuma, pacelšanās, augšupejas fāzē. Mūsu tautu gaida vismaz 1000 gadus ilgs mūžs. Bet galvenais – teorijas loģika mums garantē arī otrās fāzes panākumus, kad apmēram pēc 300-400 gadiem etniskās sistēmas pasionārā spriedze sasniegs maksimālo robežu un kultūras attīstības kulmināciju.

Arturs Priedītis
/25.08.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Rietumu totalitāro demokrātiju: Aleksandra Zinovjeva intervija (1999, Berlīne)

Aleksandrs Zinovjevs

Aleksandrs Zinovjevs

Pravietiska leģendārā sociologa Aleksandra Zinovjeva intervija. Zinovjevs 1978.gadā tika izsūtīts no PSRS un vairumu savu darbu radīja un izdeva Rietumvalstīs. Atšķirībā no citiem PSRS “disidentiem” Zinovjevs jau kopš paša sākuma paziņoja, ka viņš PSRS atstāj nelabprāt un ka nevis viņš ir režīma upuris, bet gan režīms ir viņa upuris. Konkrētā Aleksandra Zinovjeva (1922-2006) intervija tika dota franču žurnālam “Figaro” 1999.gada 24.jūlijā Berlīnē pirms Zinovjeva atgriešanās Krievijā.

Žurnālists: Kādas ir sajūtas pirms atgriešanās Dzimtenē pēc tik ilgas [21 gads] prombūtnes?

Aleksandrs Zinovjevs: Man ir tādas sajūtas, ka pametu es stipru, visu cienītu, pat bailes izraisošu lielvalsti, bet atgriežos uzvarētā un drupās pārvērstā valstī. Atšķirībā no citiem, es nekad nebūtu pametis PSRS, ja man būtu bijusi kaut mazākā izvēles iespēja. Emigrācija man bija visīstākais sods.

Žurnālists: Tomēr Jūs šeit (Vācijā) uzņēma ar atplestām rokām!

Aleksandrs Zinovjevs: Tā ir tiesa… Tomēr, neskatoties uz triumfālo uzņemšanu un manu grāmatu pasaules slavu, es vienmēr šeit esmu juties kā svešinieks.

Žurnālists: Pēc komunisma kraha Jūsu galvenais pētniecības objekts kļuva Rietumu sistēma. Kāpēc?

Aleksandrs Zinovjevs: Tāpēc, ka notika tas, ko es paredzēju: komunisma krahs pārvērtās par Krievijas katastrofu.

Žurnālists: Tad sanāk, ka ar cīņu pret komunismu tika piesegta vēlme iznīcināt Krieviju?

Aleksandrs Zinovjevs: Pilnīgi pareizi. Es to saku tādēļ, ka visu šo laiku biju piespiedu līdzdalībnieks šai priekš manis apkaunojošajā darbībā. Krievijas katastrofu gribēja un ieprogrammēja šeit – Rietumos. Es lasīju dokumentus, piedalījos pētījumos, kas, aizsedzoties ar ideoloģisko cīņu, patiesībā gatavoja Krievijas bojāeju. Un tas priekš manis kļuva tik neizturami, ka es vienkārši vairs nespēju atrasties kopā ar tiem, kuri iznīcina manu tautu un manu valsti. Rietumi man nav sveši, bet es tos redzu kā naidīgu lielvaru.

Žurnālists: Vai Jūs esat kļuvis par patriotu?

Aleksandrs Zinovjevs: Patriotisms uz mani neattiecas. Es saņēmu internacionālu [starptautisku] audzināšanu un palieku tai uzticīgs. Es pat nevaru pateikt vai es mīlu krievus un Krieviju. Tomēr es piederu pie šīs tautas un šīs valsts. Es esmu daļa no tās. Pašreizējās tās ciešanas ir tik lielas, ka es nevaru mierīgi no attāluma uz to noraudzīties. Globalizācijas cietsirdība izgaismo nepieļaujamas lietas.

Žurnālists: Tomēr šodien daudzi bijušie padomju disidenti atsaucas par savu Dzimteni, kā par cilvēktiesību un demokrātijas valsti. Un tagad, kad šis uzskats ir kļuvis Rietumos vispārpieņemts, Jūs mēģināt to apgāzt. Vai te nav kāda pretruna?

Aleksandrs Zinovjevs: Aukstā kara laikā demokrātija bija ierocis cīņā pret komunistisko totalitārismu. Šodien mēs saprotam, ka aukstais karš bija Rietumu vēstures kulminācijas moments. Tolaik Rietumos bija viss: bezprecedenta labklājības pieaugums, īsta brīvība, neticams sociālais progress, kolosāli zinātniskie un tehniskie atklājumi! Tai pat laikā Rietumi nemanāmi sāka mainīties. Toreiz sāktā pakāpeniska attīstīto valstu integrācija, kas pēc būtības bija priekštecis tai ekonomikas internacionalizācijai un globalizācijai kā liecinieki mēs pašreiz esam.

Integrācija var kalpot kopējās labklājības pieaugumam un tai var būt pozitīvas sekas, ja tā, piemēram, apmierina brālīgo tautu leģitīmās apvienošanās tieksmes. Tomēr tā integrācija, par kuru ir runa, kopš pašiem pirmsākumiem bija domāta kā vertikāla struktūra, kuru dzelžaini kontrolē pārnacionāla vara. Un, neveicot veiksmīgu krievu kontrrevolūciju (pret Padomēm [pret Padomju varu]), Rietumi nevarētu uzsākt globalizāciju.

Žurnālists: Tātad Gorbačova loma nebija pozitīva?

Aleksandrs Zinovjevs: Es uz lietām skatos mazliet no cita skatu punkta. Neskatoties uz iesīkstējušiem ieskatiem, Padomju komunisms sabruka ne savu iekšējo pretrunu dēļ. Tā sagrāve, neapšaubāmi, ir lielākā uzvara Rietumu vēsturē. Tā ir nepieredzēti liela uzvara, kas padara iespējamu ieviest planetāra mēroga varu. Komunisma gals iezīmēja arī demokrātijas galu. Šodienas laikmets ir ne tikai postkomunistisks, bet arī postdemokrātisks! Šodien mēs esam liecinieki, kad tiek veidots demokrātiskais totalitārisms, jeb, ja vēlaties, totalitārais demokrātisms.

Žurnālists: Vai tas neskan mazliet absurdi?

Aleksandrs Zinovjevs: Nebūt nē. Demokrātijai ir nepieciešams plurārisms [vārda un rīcības brīvība], kas paredz, ka ir jābūt vismaz diviem pietiekami līdzvērtīgiem spēkiem, kuri cīnās savā starpā un līdz ar to arī ietekmē viens otru. Aukstā kara laikā bija vispasaules demokrātija, globālais plurārisms, kura ietvaros eksistēja divas savstarpēji cīnošās sistēmas: kapitālistiskā un komunistiskā.Un tāpat eksistēja valstis ar neskaidru struktūru, kuras nevarēja pieskaitīt nevienai no šīm divām grupām. Padomju totalitārisms bija uzņēmīgs pret Rietumu kritiku. Tai pat laikā Rietumi atradās PSRS ietekmē, jo īpaši caur pašu komunistiskajām partijām. Šodien mēs dzīvojam pasaulē, kurā ir tikai viens spēks, viena ideoloģija un viena proglobalistiska partija. Tas viss kopā sāka veidoties jau aukstā kara laikā, kad pakāpeniski, visdažādākajās izpausmēs sāka parādīties superstruktūras: komerc, banku, politiskās un informācijas izplatības organizācijas. Neskatoties uz dažādām darbības sfērām, visas šīs struktūras apvienoja to transnacionālā būtība.

Pēc komunisma sagrāves šīs struktūras sāka pārvaldīt pasauli. Tādējādi Rietumvalstis izrādījās dominējošā stāvoklī, bet līdz ar to viņas nokļuva arī pakļautā stāvoklī, pakāpeniski zaudējot savu neatkarību un suverenitāti par labu tam, ko es saucu par virssabiedrību [сверхобщество]. Planētas virssabiedrība ir komerciālas un nekomerciālas organizācijas, kuru ietekme sniedzas tālu aiz atsevišķu valstu robežām. Tāpat kā citas valstis, arī Rietumvalstis ir pakļautas šo pārnacionālo strutūru kontrolei. Un tas, ņemot vērā to, ka valstu suverenitāte arī bija neatņemama planētas mēroga plurārisma un tātad arī demokrātijas sastāvdaļa. Pašreiz valdošā virsvara apspiež suverēnās valstis. Eiropas integrācija, kas notiek mūsu acu priekšā, arī ved uz plurārisma galu šī konglomerāta iekšienē par labu pārnacionālajai varai.

Žurnālists: Bet vai Jums nešķiet, ka tomēr Francija un Vācija turpina būt demokrātiskas valstis?

Aleksandrs Zinovjevs: Rietumvalstīs īsta demokrātija bija aukstā kara laikā. Politiskajām partijām tad bija īstas ideoloģiskas atšķirības un patiešām atšķirīgas rīcības programmas. Preses izdevumi tolaika arī ievērojami atšķīrās viens no otra. Tas viss atstāja ietekmi uz vienkāršo cilvēku dzīvi, veicinot to labklājību. Tagad tam visam ir pienācis gals. Demokrātiskais un uzplaukstošais kapitālisms ar sociāli orientēto likumdošanu un darba garantijām savai eksistencei lielā mērā varēja pateikties bailēm no komunisma. Pēc komunisma sagrāves Austrumeiropā, Rietumos sākās totāls uzbrukums pilsoņu sociālajām tiesībām. Šodien sociālisti, kuri atrodas pie varas lielākajā daļā Eiropas valstu, praktiski realizē sociālās aizsardzības sistēmas demontāžas politiku, iznīcinot visu sociālistisko, kas bija kapitālistiskajās valstīs.

Rietumos vairs neeksistē politisks spēks, kurš būtu spējīgs aizstāvēt ierindas pilsoņus. Daudzskaitlisko politisko partiju eksistence ir vistīrākā formalitāte. Ar katru dienu starp šīm ķeksīšpartijām būs arvien mazāk atšķirību. Balkānu karš [karš Dienvidslāvijā pret Serbiju] bija vienalga kāds, bet noteikti ne demokrātisks. Tomēr to paveica sociālisti, kuri vēsturiski vienmēr bija pret šāda veida avantūrām. Arī ekoloģisti, kuri atrodas pie varas dažās valstīs, apsveica ekoloģisko katastrofu, ko izraisīja NATO spēku bombardēšana [domāta Serbijas bombardēšana ar radiaktīvo urānu saturošām sprāgstvielām]. Viņi pat atļāvās apgalvot, ka šīs sprāgstvielas, kuras satur parastu urānu, nekaitē apkārtējai videi, lai gan karavīri, ielādējot tās, vilka speciālus aizsargkombinzonus.

Tā ka demokrātijas princips pakāpeniski pazūd no Rietumvalstu sabiedriskās organizācijas. Visur izplatās totalitārisms, tāpēc, ka pārnacionālās struktūras uzspiež valstīm savus likumus. Šī nedemokrātiskā virsbūve dod pavēles, ievieš sankcijas, organize embargo, bombardē, nomērdē badā. Pat Klintons [toreizējais ASV prezidents Bils Klintons] pakļaujas šai varai. Finansu totalitārisms ir pakļāvis sev politisko varu. Aukstam finansu totalitārismam ir svešas emocijas un žēlsirdība. Salīdzinājumā ar finansu diktatūru, politisko diktatūru var vēl uzskatīt par samērā cilvēcīgu. Pat visnežēlīgāko diktatūru iekšienē bija iespējama vismaz kaut kāda pretestība. Pret bankām sacelties nav iespējams.

Žurnālists: Bet kā ar revolūciju?

Aleksandrs Zinovjevs: Demokrātiskais totalitārisms un finansu diktatūra izslēdz revolūcijas iespējamību.

Žurnālists: Kāpēc?

Aleksandrs Zinovjevs: Tāpēc, ka viņi sevī apvieno rupju, visvarenu militāru spēku ar planetāra mēroga finansu žņaugu. Visi revolucionārie apvērsumi agrāk saņēma atbalstu no ārienes. Turpmāk vairs tas nav iespējams, jo nav un vairs nebūs suverēnu valstu. Pat vairāk, pašos zemākajos sabiedrības slāņos strādnieku šķira ir aizstāta ar bezdarbnieku šķiru. Bet ko grib bezdarbnieki? Darbu. Tāpēc viņi atrodas neizdevīgākā stāvoklī, kādā agrāk atradās strādnieku šķira.

Žurnālists: Visām totalitārām sistēmām bija sava ideoloģija. Kāda ideoloģija ir šai jaunajai sabiedrībai, ko Jūs saucat par postdemokrātisku?

Aleksandrs Zinovjevs: Ietekmīgākie Rietumu teorētiķi un politiķi uzskata, ka mēs esam iegājuši postideoloģiskā ērā. Tas tāpēc, ka ar vārdu „ideoloģija” viņi saprot kaut ko līdzīgu komunismam, fašismam, nacismam utt. Patiesībā Rietumu ideoloģija, jeb virsideoloģija, kas ir attīstījusies pēdējo piecdesmit gadu laikā, ir daudz spēcīgāka par komunismu vai nacionālsociālismu. Rietumu pilsoni daudzkārt spēcīgāk apstulbina nekā ierasti to darīja Padomju propaganda. Ideoloģijas sfērā galvenais ir nevis ideja, bet gan tās izplatīšanas mehānisms. Rietumu masu informācijas līdzekļu varenība ir daudzkārt lielāka nekā, piemēram, Vatikāna spēcīgākie propagandas instrumenti tā varenības virsotnē.

Un tas nav viss. Kino, literatūra, filozofija – visas kultūras (visplašākā šī vārda izpratnē) ietekmes un izplatības sviras strādā šai virzienā. Mazāko impulsu gadījumā, visi, kuri strādā šai sfērā, reaģē tik saskaņoti, ka neviļus rodas domas par kaut kādu pavēļu esamību, kuru avots ir viens varas centrs. Pietika tikai pieņemt lēmumu nomelnot ģenerāli Karadžiču vai prezidentu Miloseviču vai vēl kādu citu, lai pret viņiem pilnā sparā sāktu strādāt visa šī propagandiskā mašinērija. Rezultātā tā vietā, lai nosodītu NATO ģenerāļus, kuri pārkāpa visus iespējamos likumus, lielākais vairums Rietumu pilsoņu ir pārliecināti, ka karš pret Serbiju bija vajadzīgs un taisnīgs. Rietumu ideoloģija brīvi kombinē un sajauc idejas, izejot no savām vajadzībām. Viena no šādām idejām – Rietumu vērtības un dzīvesveids ir vislabākie pasaulē. Lai gan vairumam planētas iedzīvotāju šīs vērtības nes nāvējošas sekas. Pamēģiniet pārliecināt, piemēram, amerikāni, ka Krievijai šīs vērtības ir nāvējošas. Jums nekas nesanāks. Viņi tāpat turpinās turēties pie tēzes par Rietumu vērtību universālumu, tādējādi praktiski apliecinot vienu no galvenajiem ideoloģiskā dogmatisma principiem. Rietumu teorētiķi, politiķi un masu informācijas līdzekļi ir absolūti pārliecināti, ka viņu sistēma ir pati labākā.

Tieši tāpēc viņi bez jebkādām šaubām un mierīgu sirdsapziņu uzspiež to visai pasaulei. Rietumu cilvēks, šo vērtību nesējs, tādējādi kļūst par jaunu supercilvēku. Uz šo terminu ir uzlikts tabu, bet praktiski tas tieši tā arī ir. Protams, šī parādība ir jāpēta zinātniski. Tomēr, atļaušos pagalvot, ka noteiktās socioloģijas un vēstures nozarēs veikt zinātniskus pētījumus ir kļuvis ļoti apgrūtinoši. Zinātnieks, kurš pēkšņi izdomās veikt demokrātiskā totalitārisma mehānismu pētījumus, saskarsies ar lielām grūtībām. Viņu pataisīs par izstumto. No otras puses, tos, kuru pētījumi apkalpo valdošo ideoloģiju, apbērs ar grantiem [zinātnisko darbu finansējumi], bet izdevniecības un masu informācijas līdzekļi, cīnīsies savā starpā par iespēju sadarboties ar šo autoru. Es to visu esmu izbaudījis uz savas ādas, kad strādāju kā pasniedzējs un zinātniskais pētnieks Rietumu universitātēs.

Žurnālists: Bet vai nav šajā Jūsu ne pārāk mīlētajā virsideoloģijā iecietības un cieņas pret tuvāko ideja?

Aleksandrs Zinovjevs: Kad jūs klausāties Rietumu elites pārstāvjus, viss izskatās tik ļoti tīrs, cēlsirdīgs un caurstrāvots ar cieņu pret cilvēku. Runājot, viņi pielieto klasisko propagandas pamatprincipu: aizstāt realitāti ar saldiem vārdiem. Tomēr pietiek ieslēgt televizoru, aiziet uz kino, atvērt bestselleru vai paklausīties kādu populāru mūzikas hītu, lai pārliecinātos par pretējo: par bezprecidenta nežēlības, seksa un naudas kulta izplatību. Šīm elitāriju cēlsirdīgajām runām ir jāmaskē šos trīs totalitārās demokrātijas balstus (ir arī citi).

Žurnālists: Bet kā ir ar cilvēktiesībām? Vai tad ne Rietumos tās visvairāk ievēro?

Aleksandrs Zinovjevs: Arī uz cilvēktiesību ideju tiek izdarīts arvien lielāks spiediens. Pat tīri ideoloģiskā tēze, saskaņā ar kuru cilvēktiesības ir iedzimtas un neatņemamas, šodien neiztur pirmo nopietno analīzi. Es esmu gatavs veikt tik pat zinātnisku Rietumu ideoloģijas analīzi, kādu es veicu ar komunismu. Bet tā ir ilga saruna, ne šodienas intervijai…

Žurnālists: Vai Rietumu ideoloģijai ir kāda galvenā pamatideja?

Aleksandrs Zinovjevs: Globalizācijas ideja! Jeb citiem vārdiem sakot – vispasaules kundzības ideja! Bet tā kā šī ideja ir pietiekami nepievilcīga, to maskē ar dažādām frāzēm par planetāro vienotību, par pasaules transformāciju vienā integrālā veselumā… Reāli Rietumi tagad uzsāka planētas mēroga strukturālās izmaiņas. No vienas puses Rietumi valda pār visu pasauli, bet no otras puses viņus pašus pārkārto pa vertikāli, kuras piramīdas pašā augšgalā ir pārnacionālā vara.

Žurnālists: Pasaules valdība?

Aleksandrs Zinovjevs: Jā, ja gribat.

Žurnālists: Vai ticēt kaut kam tādam nenozīmē kļūt par pasaules sazvērestības murgu upuri?

Aleksandrs Zinovjevs: Kāpēc sazvērestība? Nav nekādas sazvērestības. Pasaules valdību vada visiem ļoti labi zināmas pārnacionālas komerciālas, politiskas un finansu struktūras. Pēc maniem aprēķiniem šī virssabiedrība, kura pārvalda pasauli, kopumā sastāda apmēram 50 miljonus cilvēku. Tās centrs ir ASV. Rietumeiropas valstis un daži Āzijas „drakoni” ir tās bāze. Citas valstis atrodas zem viņu kundzības saskaņā ar dzelžainu finansu – ekonomisko gradāciju. Tā ir realitāte. Kas attiecas uz propagandu, tad tā paredz, ka pasaules valdības izveidošana ar tās kontrolē esošu pasaules parlamentu, ir vēlama, jo pasaule tā ir viena liela brālīga ģimene. Tie ir pūlim domāti stāstiņi.

Žurnālists: Eiropas parlaments arī?

Aleksandrs Zinovjevs: Nē, jo Eiropas parlaments eksistē. Tomēr būtu naivi ticēt, ka Eiropas Savienība ir tajā iekļāvušos valdību brīvas gribas izpausme. Eiropas Savienība ir nacionālo suverenitāšu iznīcināšanas instruments. Tā ir daļa no pārnacionālo organismu izstrādātajiem projektiem.

Žurnālists: Eiropas Sadraudzība pēc Padomju Savienības sabrukuma, gandrīz vai kā aizstājot to, nomainīja nosaukumu un sāka saukties par Eiropas Savienību. Galu galā varēja taču nosaukties savādāk. Līdzīgi boļševikiem Eiropas Savienības vadītāji sauc sevi par komisāriem. Pēdējais prezidents tika „ievēlēts”, būdams vienīgais kandidāts…

Aleksandrs Zinovjevs: Nedrīkst aizmirst, ka sociālās organizācijas procesiem ir noteikti likumi. Organizēt miljons cilvēku tas ir kas viens, organizēt desmit miljonus cilvēku, tas ir pavisam kas cits, bet organizēt simts miljonus cilvēku ir pavisam grūts uzdevums. Organizēt piecsimts miljonus cilvēku ir grandioza mēroga uzdevums. Ir jāizveido jauni administratīvi orgāni un ir jāapmāca cilvēki, kuri tos vadīs un nodrošinās to nepārtrauktu funkcionēšanu. Tas ir pats svarīgākais uzdevums. Patiesībā Padomju Savienība ir klasisks daudznacionāla konglomerāta, kuru vada pārnacionāla vadības struktūra, piemērs. Eiropas Savienība vēlas gūt lielākus panākumus nekā guva Padomju Savienība! Tāpēc tas ir pilnībā attaisnojami. Vēl divdesmit gadus atpakaļ es biju ļoti pārsteigts, ka tā saucamie „Padomju sistēmas defekti” bija daudz izteiktāki Rietumos.

Žurnālists: Piemēram kādi?

Aleksandrs Zinovjevs: Plānošana! Rietumu ekonomika daudzkārt vairāk tiek plānota nekā savulaik tika plānota PSRS ekonomika. Birokrātija! Padomju Savienībā no 10% līdz 12% aktīvo iedzīvotāju strādāja valsts vadības un administrācijas sfērā. ASV šādu cilvēku īpatsvars ir apmēram 16-20%. Un PSRS tieši kritizēja par tās plānveida ekonomiku un birokrātiskā aparāta smagnējumu. Komunistiskās partijas centrālajā aparātā strādāja apmēram 2000 cilvēku.

Visas komunistiskās partijas pārvaldes aparātā strādājošo skaits bija līdz 150 tūkstošiem cilvēku. Šodien Rietumos jūs atradīsiet desmitiem un pat simtiem ražošanas un banku sektora uzņēmumu, kuri nodarbina daudz vairāk cilvēku. Padomju Savienības komunistiskās partijas pārvaldes aparāts bija niecīgi mazs salīdzinājumā ar lielo Rietumu transnacionālo korporāciju personālu. Patiesībā ir jāatzīst: PSRS tika pārvaldīts slikti tieši administratīvo darbinieku trūkuma dēļ! Eiropas Savienība ļoti labi saprot šo problēmu un tāpēc ņem to vērā. Integrācija nav iespējama bez iespaidīga administratīvā aparāta.

Žurnālists: Tas, ko Jūs stāstāt, ir pretrunā liberālisma idejām, kuras afišē Eiropas vadītāji. Vai Jūs nedomājat, ka viņu liberālismam ir tikai ārišķīgas izrādīšanās raksturs?

Aleksandrs Zinovjevs: Administrācijai ir tendence stipri augt, kas ir ļoti bīstami viņai pašai. Viņi zina par to. Kā jebkurš organisms, viņi atrod pašu pretindi, lai turpinātu normālu funkcionēšanu. Privātā iniciatīva ir viena no tām. Cita pretinde ir sabiedriskā un individuālā tikumība. Pielietojot tās, pārvaldes aparāts it kā cīnās ar sistēmas pašiznīcināšanās tendencēm. Tomēr šodien būt par liberāli ir absurdi. Liberālās sabiedrības vairs nav. Liberālā doktrīna nekādi neatbilst mūsdienu laikmeta realitātei, kad ir notikusi cilvēces vēsturē vēl nepieredzēta kapitāla koncentrācija. Gigantisku finansu līdzekļu kustība nekādi nerēķinās ar atsevišķu valstu un tautu, kuras sastāv no atsevišķiem indivīdiem, interesēm.

Liberālisms paredz personisko iniciatīvu un finansu risku uzņemšanos uz sevis. Šodien jebkurai lietai ir nepieciešama nauda, ko piedāvā bankas. Šīs bankas, kuru kopskaits pakāpeniski samazinās, realizē politiku, kura savā būtībā jau ir diktatoriska un manipulējoša. Uzņēmumu īpašnieki ir nodoti viņu rīcībā, jo vis tiek pakļauts kredītam, attiecīgi atrodas finansu organizāciju kontrolē. Indivīda nozīmīgums, kas ir liberālisma pamatu pamats, ar katru dienu kļūst arvien mazāks. Šodien vairs nav nozīmes, kurš pārvalda to vai citu uzņēmumu, to vai citu valsti: Bušs vai Klintons, Širaks vai Žospēns, kāda starpība?

Žurnālists: XX gadsimta totalitārās diktatūras bija pārmērīgi nežēlīgas, ko nevar teikt par Rietumu demokrātiju.

Aleksandrs Zinovjevs: Galvenais nav metode, bet gan sasniegtais rezultāts. Pateikt piemēru? Cīņās ar nacistisko Vāciju PSRS zaudēja 20 miljonus cilvēku un tai tika nodarīti milzīgi postījumi. Aukstā kara laikā, karā bez lielgabaliem un bumbām, visās jomās zaudējumi bija daudz lielāki! Pēdējā desmitgadē [kopš 1990.gada] dzīves ilgums Krievijā ir samazinājies par 10 gadiem! Mirstība katastrofāli pārsniedz dzimstību. Divi miljoni bērnu neguļ mājās. Pieci miljoni skolas vecuma bērnu neiet skolā. Ir reģistrēti 12 miljoni narkomānu. Ir visaptverošs alkoholisms. 70% jaunatnes nav derīga karadienestam dažādu fizisku defektu dēļ. Tās, lūk, ir tiešas sekas zaudējumam aukstajā karā, kam sekoja pāreja uz Rietumu dzīvesveidu. Ja tas tā turpināsies, tad Krievijas iedzīvotāju skaits drīz vien strauji no 150 miljoniem nokritīsies uz 100 miljoniem, bet pēc tam uz 50 miljoniem. Šādi raugoties, demokrātiskais totalitārisms pārspēj visus iepriekšējos totalitārismus. [viss minētais attiecas arī uz Latviju; arī Latvijas sabiedrība cieta un cieš no PSRS sagrāves  aukstajā karā, tikai Latvijas sabiedrības vairākums, atšķirībā no Krievijas, ir tik aprobežots un apstulbināts, ka pat nespēj to aptvert; iespējams tieši dēļ šī pašiznīcinošā stulbuma latvieši kā tādi visdrīzākā laikā pārstās eksistēt]

Žurnālists: Dēļ vardarbības?

Aleksandrs Zinovjevs: Narkotikas, slikta pārtika, AIDS ir daudz efektīvāki, nekā militāra vardarbība. Lai gan pēc postījumu ziņā grandiozā aukstā kara Rietumi ir izdomājuši „miera karus”. Irākas [domāts 1.Irākas karš] un Dienvidslāvijas kara kampaņa ir divi kolektīvā soda piemēri, kam propagandas mašinērija piedod „cēlu darbību” un „humāna kara” jēgu. Virzīt upuru vardarbību pret viņiem pašiem ir pavisam cita tehnoloģija. Tās izmantošanas piemērs ir 1985.gada krievu kontrrevolūcija. Izraisot karu Dienvidslāvijā, Rietumeiropas valstis izraisīja karu pašas pret sevi.

Žurnālists: Jūsuprāt karš pret Serbiju bija arī karš pret Eiropu?

Aleksandrs Zinovjevs: Pilnīgi pareizi. Eiropas iekšienē ir spēki, kuri ir spējīgi piespiest to rīkoties pašai pret sevi. Serbiju izvēlējās tādēļ, ka tā pretojās visus aprijošajai globalizācijai. Krievija var būt nākamā šajā sarakstā. Pirms Ķīnas…

Žurnālists: Neskatoties uz viņas kodolarsenālu?

Aleksandrs Zinovjevs: Krievijas kodolarsenāls ir milzīgs, bet tas ir novecojis. Pie tam krievi ir morāli atbruņoti un gatavi kapitulēt… Manuprāt drausmīgas necilvēcības ziņā XXI gadsimts pārspēs visu, ko cilvēce līdz šim ir pieredzējusi. Iedomājieties tikai par gaidāmo globālo karu ar ķīniešu komunismu. Lai uzvarētu tik blīvi apdzīvotu valsti vajadzēs iznīcināt nevis 10-20 miljonus iedzīvotāju, bet apmēram 500 miljonus. Ņemot vērā šodienas attīstības līmeni, tas ir pilnīgi iespējams.

Žurnālists: Vai Jums nešķiet, ka cilvēkiem var būt arī savs viedoklis, ka viņi var balsot un tādējādi izpaust sevi?

Aleksandrs Zinovjevs: Pirmkārt, jau tagad cilvēki maz balso un nākotnē balsos vēl mazāk. Kas attiecas uz sabiedrisko viedokli, tad Rietumos to formē masu informācijas līdzekļi. Pietiek tikai atcerēties Kosovas kara vispārēju atbalstu. Atcerieties Spānijas karu! Brīvprātīgie no visas pasaules brauca, lai karotu vienā vai otrā pusē. Atcerieties karu Vjetnamā! Turpmāk cilvēki ir tik paredzami, ka reaģē tieši tā, kā to vēlas propagandas saimnieki.

Žurnālists: PSRS un Dienvidslāvija bija vis polietniskākās pasaules valstis un, neskatoties uz to, tās tika iznīcinātas. Vai Jūs neredzat saistību starp polietnisko valstu iznīcināšanu no vienas puses un polietniskuma propagandu no otras puses?

Aleksandrs Zinovjevs: Padomju totalitārisms izveidoja īstu daudznacionālu un polietnisku sabiedrību. Tieši Rietumu demokrātijas veica milzīgu propagandisku piepūli, lai uzkurinātu dažāda veida nacionālismus, tāpēc, ka sašķelšanos Rietumi uzskatīja par labāko PSRS iznīcināšanas paņēmienu. Tāds pats mehānisms nostrādāja Dienvidslāvijā. Vācija vienmēr ir centusies iznīcināt Dienvidslāviju. Esot apvienota, tā spēja pretoties. Rietumu sistēmas būtība ir visu sašķelšanā, lai vieglāk varētu piestādīt savus likumus vienlaicīgi visām pusēm, bet pašiem uzņemties augstāko tiesnešu lomu. Nav nekāds pamats uzskatīt, ka šī pati metode netiks nākotnē izmantota Ķīnas sadalīšanai.

Žurnālists: Indija un Ķīna bija pret Dienvidslāvijas bombardēšanu. Vai viņas var, nepieciešamības spiestas, izveidot pretestības polu? Kā nekā 2 miljardi cilvēku tomēr kaut ko nozīmē.

Aleksandrs Zinovjevs: Šo valstu rīcībā esošais ir nesalīdzināms ar Rietumu militāro un tehnoloģisko varenību.

Žurnālists: Vai uz Jums tik lielu iespaidu atstāja ASV militārā efektivitāte Dienvidslāvijā?

Aleksandrs Zinovjevs: Ne tur tā lieta. Ja būtu pieņemts attiecīgs lēmums, tad Serbija pārstātu eksistēt dažu stundu laikā. Acīmredzot jaunās pasaules kārtības vadoņi izvēlējās permanentās [patstāvīgās] vardarbības stratēģiju. Tagad viens pēc otra uzliesmos lokāli konflikti, lai „miera kara” mašinērija, ko mēs redzējām darbībā, varētu tos dzēst.

Pēc būtības tā var būt visas planētas pārvaldes tehnoloģija. Rietumi kontrolē lielu daļu planētas resursus. Rietumu intelektuālie resursi daudzkārt pārsniedz to, kas ir pārējai pasaulei. Šis nospiedošais pārsvars nosaka Rietumu hegemoniju tehnoloģiju jomā,  mākslā, masu informācijas līdzekļu sfērā, zinātnē un no tā rodas arī dominance citās sfērās. Tikai iekarot pasauli būtu pārāk vienkārši. Tā pasaule taču vēl arī ir jāpārvalda. Tieši šo fundamentālo problēmu arī pašreiz mēģina atrisināt amerikāņi… Saprotiet taču, ka Kristus laikā uz zemes dzīvoja tikai apmēram 100 miljoni cilvēku. Šodien vienā paša Nigērijā ir tik liels cilvēku skaits.

Viens miljards rietumufilu un viņu asimilētu cilvēku pārvaldīs visu pasauli. Tomēr šo miljardu arī vajag pārvaldīt. Lai valdītu pār Rietumiem, visdrīzāk būs nepieciešami kādi 200 miljoni cilvēku. Viņi ir jāatlasa, jāapmāca. Lūk kāpēc Ķīna ir nolemta neveiksmei cīņā pret Rietumu hegemoniju. Šai valstij nepietiek vadības, kā arī ekonomisko un intelektuālo resursu, lai izveidot efektīvu pārvaldes aparātu, kurš sastāv apmēram no 300 miljoniem cilvēku. Tikai Rietumi ir spējīgi atrisināt pasaules pārvaldības problēmu. Viņi jau ir sākuši to darīt. Simtiem tūkstoši rietumufilu bijušajās komunistiskajās valstīs, piemēram, Krievijā, visbiežāk ieņem vadošos amatus. Totalitārā demokrātija papildus visam citam būs arī koloniālā demokrātija.

Žurnālists: Saskaņā ar Marksu, kolonizācija, bez cietsirdības un vardarbības, sev līdzi nesa arī civilizācijas labumus. Varbūt cilvēces vēsture tās jaunajā spirāles pavērsienā atkārtojas?

Aleksandrs Zinovjevs: Tik tiešām, kādēļ gan ne? Bet diemžēl, ne priekš visiem. Kādu ieguldījumu civilizācijā ir devuši Amerikas indiāņi? Praktiski nekādu, jo viņi tika pilnībā samīti, iznīcināti un noslaucīti no zemes virsmas. Bet tagad paskatieties uz krievu ieguldījumu! Un vispār ir jānoprecizē ļoti svarīga nianse: Rietumi mazāk baidījās no PSRS militārās varenības, kā no Padomju intelektuālā, artistiskā un sportiskā potenciāla. Rietumi redzēja, ka PSRS ir pārpildīta ar dzīvību, bet tas ir galvenais, kas pretiniekā ir jāiznīcina. Tieši tas arī tika izdarīts.

Krievijas zinātne šodien ir atkarīga no amerikāņu finansējuma. Tā atrodas nožēlojamā stāvoklī, jo ASV nav ieinteresēta konkurentu finansēšanā [tas pats attiecas uz Latvijas zinātni, kura bija trešā nozīmīgākā Padomju Savienībā aiz Krievijas un Ukrainas, bet tagad kura praktiski ir gandrīz pilnībā iznīcināta;  palikusi tikai saujiņa prominentu stulbeņu ar ļoti smuki skanošiem, ne ar ko nenosegtiem zinātniskiem nosaukumiem]. Amerikāņi labāk dod darbu krievu zinātniekiem pie sevis ASV. Padomju kino arī tika iznīcināts un aizstāts ar amerikāņu. Ar literatūru notika tas pats. Vispasaules kundzība vispirmām kārtām izpaužas kā intelektuālais, jeb, ja vēlaties, kā kultūras diktāts. Lūk kāpēc amerikāņi pēdējā laikā ar tādu centību mēģina panākt kultūras un intelektuālā līmeņa krišanos visā pasaulē līdz savam [vidusmēra amerikāņu] līmenim, lai varētu veikt šo diktātu [tas ir, amerikāņi apzināti debilizē visu pārējo pasauli, padarot vidusmēra iedzīvotājus par tik pat aprobežotiem stulbeņiem kādi ir vidusmēra amerikāņi; Latvijā šai ziņā ir labi panākumi]

Žurnālists: Bet vai neizvērtīsies šī kundzība gala beigās kā labums visai cilvēcei?

Aleksandrs Zinovjevs: Tie, kuri dzīvos pēc desmit paaudzēm, tik tiešām varēs teikt, ka vis notika cilvēces vārdā, tas ir viņu labklājības dēļ. Bet kā ir ar šodienas krieviem vai francūžiem? Vai viņi var priecāties par to, ka viņu tautu gaida Amerikas indiāņu liktenis? Termins „cilvēce” tā ir abstrakcija. Reāli ir krievi, franči, serbi utt. Tomēr, ja šodienas tendences saglabāsies, tad tautas, kuras radīja mūsdienu civilizāciju (es domāju latīņu tautas), pamazām izzudīs. [Te vēl jāņem vērā, ka apzinātas masu debilizācijas apstākļos, nākamās paaudzes būs stulbākas un tikai tādēļ vien nespēs saprast, kas iepriekš ir noticis, un tādēļ viņiem varēs vieglāk iestāstīt visādas muļķības un izdomājumus. Viena no nākotnes sabiedrības vīzijām – vienmēr laimīgu, ar visu apmierinātu bērnībā aizkavējušos pamuļķu sabiedrība.]

Rietumeiropu jau tagad ir pārpludinājuši ārzemnieki. Mēs par to vēl neesam runājuši, bet šī parādība nav nejauša un nav it kā nekontrolējamu cilvēku plūsmas sekas. Mērķis tam ir radīt Eiropā tādu pat situāciju, kāda ir ASV. Manuprāt franči nebūs pārāk iepriecināti, ka cilvēce būs laimīga, bet bez francūžiem. Galu galā pietiekami racionāls projekts būtu atstāt uz Zemes ierobežotu cilvēku skaitu, kuri dzīvotu kā paradīzē. Ja tā notiktu, šie cilvēki pēc tam pilnīgi noteikti uzskatītu, ka viņu laime ir vēsturiskās attīstības sekas… Nē, nozīme ir tikai tai dzīvei, ko mēs ar saviem tuviniekiem dzīvojam šodien.

Žurnālists: Padomju sistēma bija neefektīva. Vai visas totalitāras sistēmas ir nolemtas neefektivitātei?

Aleksandrs Zinovjevs: Kas ir efektivitāte? ASV kopējie izdevumi iedzīvotāju notievēšanai pārsniedz Krievijas valsts budžetu. Un, neskatoties uz to, resno cilvēku skaits Amerikā joprojām pieaug. Tādi piemēri ir desmitiem.

Žurnālists: Vai var apgalvot, ka Rietumos pieaugošā radikalizācija tos novedīs pie pašiznīcināšanās?

Aleksandrs Zinovjevs: Nacisms tika iznīcināts totāla kara rezultātā. Padomju sistēma bija jauna un spēcīga. Viņa turpinātu eksistēt, ja netiktu iznīcināta ar spēkiem no malas. Sociālās sistēmas pašas sevi neiznīcina. Tās iznīcināt var tikai ārējs spēks. Tas ir tāpat kā ar pa virsmu ripojošu lodi: tikai ārēja šķēršļa esamība var to apturēt.  Es varu to pierādīt, kā pierāda teorēmas. Šodien pār mums valda valsts, kurai ir kolosāls militārais un ekonomiskais pārsvars. Jaunā pasaules kārtība, kas veidojas, tiecas uz vienpolārību.

Ja, novācot visus ārējos ienaidniekus, pārnacionālā valdība to panāks, tad vienota sociālā sistēma var spēt eksistēt līdz laiku galam. Tikai cilvēks var nomirt no pašu slimības. Bet cilvēku grupa, kaut vai neliela, centīsies izdzīvot caur sevis reproducēšanu. Bet iedomājieties sociālo sistēmu, kura sastāv no miljardiem cilvēku! Tās iespējas paredzēt un novērst pašdestruktīvas parādības var būt neierobežotas. Pārskatāmā nākotnē atšķirību iznīcināšanas process nevar tikt apstādināts, jo demokrātiskais totalitārisms ir Rietumu sabiedrības pēdējā attīstības fāze, kuras sākumu var skaitīt no apgaismības laikmeta.

[Te jāpiebilst, ka Zinovjeva teiktais sakrīt ar Džordža Orvela romānā „1984” paustajām domām. Šai ziņā ir arī citi, ne mazāk autoritīvi viedokļi, kuri pauž, ka šādām supervarām ir tendence maitāties no iekšienes (sākumā tās elite un pēc tam visi pārējie degradējas garīgi, morāli, profesionāli un pat fiziski) un dēļ tā pašām sevi iznīcināt, un vienas vispasaules supervaras nodibināšanās tādējādi neizbēgami novedīs pie civilizācijas un iespējams pat pie cilvēces kā tādas bojāejas. Ar pārmērīgu varu apveltītie vientuļās supersabiedrības elementi dēļ visvarenības, mērķu trūkuma un garlaicības izvirtīs, kļūs neiedomājami nežēlīgi, to saprāta līmenis ievērojami samazināsies un sabiedrība tiks iznīcināta dēļ šādu elementu savstarpējiem konfliktiem vai tehnogēnu katastrofu rezultātā, nespējot uzturēt iepriekšējo tehnoloģisko līmeni (piemēram, atomenerģētiku). Patiesībā ļoti daudz ko no tā Rietumu sabiedrībā mēs jau varam novērot tagad.]

***

Īsa Aleksandra Zinovjeva (1922-2006) biogrāfija

Slavenais rakstnieks un filozofs piedzima 1922.gadā zemnieka ģimenē. Pēc skolas iestājās Maskavas vēstures, filozofijas un literatūras institūtā, no kura tika izslēgts, bez tiesībām iestāties citos institūtos, par uzstāšanos pret Staļina personības kultu. Drīz vien tika arestēts, bēga, slēpās. No tālākām nepatikšanām viņu paglāba dienests armijā, kurā viņš iestājās 1940.gadā un nodienēja līdz 1946.gadam. Lielo Tēvijas karu sāka tanku pulkā, bet pabeidza kā lidotājs iznīcinātāju eskadrā. Par kara nopelniem ir apbalvots ar ordeņiem un medaļām. Pēc kara pabeidza Maskavas valsts universitātes filozofijas fakultāti, paralēli mācījās „mehmatā” (matemātikas, mehānikas un kompjūterzinātņu fakultātē).

1950-o gadu otrajā pusē Zinovjevs kļuva slavens Maskavas valsts universitātes studentu vidū, kļūdams par sava veida simbolu pret dogmatismu vērstām jaunām idejām. 1960.gadā Zinovjevs aizstāvēja doktora disertāciju, pēc kuras ieguva profesora grādu un kļuva par Maskavas universitātes loģikas katedras vadītāju.

Iemesls Zinovjeva izsūtīšanai no PSRS bija 1978.gadā Rietumos publicētais socioloģiskais romāns „Rēgainās virsotnes”, ar kuru viņš kļuva slavens. Dzimtenē par to viņš tika nolemts antikomunista lomai ar visām no tā izrietošajām sekām: viņš tika izslēgts no partijas, izdzīts no darba, izsūtīts no valsts, viņam tika atņemta PSRS pilsonība, visi zinātniskie grādi un apbalvojumi, tai skaitā kara. Zinovjevs Padomju Savienībā tika noklusēts. Viens no vadošajiem dogmatiskā komunisma ideologiem Mihails Suslovs (1902-1982) Zinovjevu uzskatīja par augstākās kategorijas nelieti.

Rietumos Aleksandrs Zinovjevs publicēja vairāk kā 40 romānus, kuri tika pārtulkoti vairāk kā 20 pasaules valodās, un ar savu daiļradi radīja jaunu žanru – socioloģisko romānu, kurā zinātniski – socioloģisko pētījumu rezultāti tiek izklāstīti mākslinieciskā formā. Atgriezies dzimtenē Zinovjevs turpināja savus socioloģiskos pētījumus, lasīja lekcijas Maskavas Valsts universitātē un publicēja apcerējumus par mūsdienu Krieviju.

Avoti:

http://www.sovross.ru/modules.php?name=News&file=article&sid=590251

http://recherche.lefigaro.fr/recherche/access/lefigaro_fr.php?archive=BszTm8dCk78Jk8uwiNq9T8CoS9GECSHisMi8GAAOieu0k9a8jCPqT7cRwNWe8VI9drbhtV9GvwWZy6BaSOXVcw%3D%3D

http://www.vesti.ru/doc.html?id=1899702

Informācijas aģentūra
/20.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Alkohola patēriņa rādītāji pasaulē (WHO atskaite 2014)

Alkoholu nelietojošo īpatsvars

Alkoholu nelietojošo īpatsvars

Alkohols ir inde, kas pakāpeniski nogalina organismu. Alkohols iznīcina smadzenes un ar katru izdzerto malku padara cilvēku neatgriezeniski stulbāku. Alkohols samazina vēl nedzimušo bērnu ģenētisko potenciālu un palielina kroplu jaundzimušo skaitu. Augsts alkohola patēriņa līmenis sabiedrībā liecina par ļoti lielām problēmām tajā, tai skaitā arī prāta spēju ziņā (jo saprātīgi cilvēki alkoholu nelieto) un tas ir viens no rādītājiem, kurš liecina, ka konkrētai sabiedrībai nav nākotnes un ka tā mirst. Tāpēc jo interesanta ir Pasaules veselības organizācijas (WHO) jaunākā atskaite par alkohola patēriņa rādītājiem. Atskaite ir publicēta 2014 gadā un tajā ir izanalizēti visu valstu iesniegtie dati par 2010.gadu.

Pasaules veselības organizācijas (WHO) 2014 gada atskaite ir pieejams te: http://www.who.int/substance_abuse/publications/global_alcohol_report/en/
Excel tabula ar būtiskākajiem alkohola patēriņa datiem, to analīzi un valstu kategorizāciju pieejama te: http://www.mediafire.com/view/t227ywwlvwix8cv/Alkohola_pat.xls

Sākumā vispārīgie dati. Pēc atskaites datiem alkohols ir bijis par iemeslu 5,9% visu nāves gadījumu, kas ir vairāk kā AIDS (2,8%), tuberkoloze (1,7%) un vardarbīga nāve (0,9%). Reāli šis skaitlis, protams ir ievērojami lielāks, jo alkohols izraisa virkni sekas, kuras tiek uzskaitītas kā atsevišķi nāves cēloņi, piemēram, sirds un asinsvadu slimības vai alkohola reibumā radušies nelaimes gadījumi. Pie tam atskaitē tiek norādīts, ka vīrieši no alkohola lietošanas nomirst piecas reizes biežāk.

Atskaites sastādītāji uzsver, ka alkohola lietošana var izraisīt vairāk kā 200 slimību, visbiežākās no kurām ir sirds un asinsvadu slimības (33,4%), alkohola reibumā iegūtas traumas (17,1%) un kunģa-gremošanas trakta slimības (16,2%).

Vidēji pasaulē 2010.gadā tika izdzerts 6,2 litri absolūtā alkohola (tiek saskaitīts viss alkoholisko dzērienu spirta līmeņu daudzums, pārvēršot alkoholisko dzērienu daudzumu 100% spirta daudzumā) uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem (+15). Ja izdzerto alkohola daudzumu skaita tikai uz alkoholu lietojošo iedzīvotāju skaitu, tad sanāk, ka 2010.gadā pasaulē tika izdzerti 17 litri absolūta spirta uz vienu alkoholu lietojošo iedzīvotāju.

Labā ziņa ir tāda, ka 48% pasaules iedzīvotāju (+15)  ir absolūti nedzērāji, kuri alkoholu nav lietojuši vispār, bet 61,7% iedzīvotāju alkoholiskos dzērienus  nav lietojuši 2010.gada laikā. Šie visai iepriecinošie dati, ja tiem var ticēt (iespējams, ka reālā situācija nav tomēr tik pozitīva) gan neattiecas uz degradējošajiem, savas smadzenes un veselo saprātu nodzerošajiem Rietumniekiem (arī latviešiem).

Alkohola patēriņš Latvijā

0. Iedzīvotāju skaits 2 091 000 no kuriem 86% ir virs 15 gadiem, ieskaitot (pārējie tātad bērni zem 15 gadiem), un 68% dzīvo laukos. Vidējais ienākumu līmenis pēc Pasaules bankas klasifikācijas – vidēji augsts (kopā šai klasifikācijas sistēmā ir vēl trīs līmeņi – augsts, vidēji zems un zems).
1. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,3 litri (vidēji WHO Eiropas reģionā 10,9 litri), no tiem vīrieši – 19,7litri; sievietes  – 6,3litri.
2. Iedzīvotāju (+15) skaits, kuri ir veikuši smagu epizodisku dzeršanu (vairāk kā 60gr. tīra alkohola pēdējās 30 dienās): 20,9%  (30,3% vīriešu un 13,2% sieviešu).
3. Alkoholu lietojošu iedzīvotāju (+15) skaits, kuri ir veikuši smagu epizodisku dzeršanu (virs 60gr. tīra alkohola pēdējās 30 dienās): 30,9% (40,9% vīriešu un 21,2% sieviešu).
4. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 14,3% (7,2% vīriešu un 20,2% sieviešu).
5. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 32,3% (25,8% vīriešu un 37,6% sieviešu).
6. Latvijā patērētā alkohola struktūra: 47% alus; 37% spirts; 11% vīns; 5% citi alkoholiski dzērieni.
7. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem:18,1 litri (26,5 litri vīrieši un 10,1 litrs sievietes).

Ko no tā visa mēs varam secināt? Pirmkārt to, ko vairums laikam jau zina tāpat, ka Latvija ir dzērāju valsts un ka Latvijas iedzīvotāji, prasti sakot, nodzeras. Nezinošie mietpilsoņi ar vārdu nodzeras domā tikai hroniskos alkoholiķus pēdējā stadijā, bet patiesībā tas attiecas uz visiem mērenajiem iedzērājiem, kuri regulāri lieto alkoholu, kaut vai tikai dažas reizes gadā.

Tas tā tādēļ, ka aprobežotie mietpilsoņi nezina, ka jebkāds alkohola daudzums neatgriezeniski nogalina smadzeņu šūnas un viņi neatgriezeniski kļūst stulbāki par izdzertā alkohola daudzumu. Tāpat vairums nezina, ka cilvēki reproduktīvā vecumā lietojot alkoholu ne tikai pazemina savu kopējo veselīguma stāvokli, bet arī grauj savu potenciālo pēcnācēju iedzimto ģenētisko potenciālu.

Visbeidzot gana daudzi arī nezina, ka alkohola lietošanas rezultātā (īpaši, ja to dara sievietes) dzimts kropli jaundzimušie. Šī iemesla dēļ sievietes reproduktīvā vecumā (kurām vēl var būt bērni) nedrīkst lietot nekādu alkoholu nekādos daudzumos (tāpat kā arī smēķēt un vēl daudz ko citu). Katrs šādas sievietes izdzertais alkohola malks palielina varbūtību, ka viņai piedzims kropls bērns (alkohols sakropļo olšūnas, kuras neatjaunojas, atšķirībā no vīrieša dzimumšūnām, kuras regulāri atjaunojas).

Pāri visam iet intensīvas gan tiešas, gan netiešas (caur dziesmiņām, neformālām tradīcijām, kino utt.) alkohola reklāmas, pieradums gan pie alkohola, gan pie alkoholizētām tradīcijām un ticība speciāli cilvēku muļķošanai radītiem mītiem par to, ka mazliet jau lietot drīkstot un ka pat tas esot veselīgi. Tā nu nezinošie un/vai aprobežotie cilvēciņi nodzeras un nodzer gan savu, gan savu bērnu veselību, prātu un nākotni.

Rādītājs „ Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem” (12,3 litri) vispārīgi parāda valstī izlietotā alkohola daudzumu uz vienu iedzīvotāju, savukārt rādītājs „Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem” (18,1 litri) ir precīzāks, parādot cik vidēji gadā izdzer viens alkoholiķis (cilvēks, kurš regulāri (kaut vai reizi gadā) lieto alkoholu). Šis rādītājs raksturo kopējo alkoholiķu nodzeršanās pakāpi. Atsķirība starp šiem rādītājiem uzskatāmi redzama Indijas piemērā, kurā „ Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem” ir 4,3 litri, „Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā”  – 84,9%, bet „Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem” ir 28,7 litri. Citiem vārdiem sakot, Indijā dzer salīdzinoši mazs cilvēku skaits, bet tie, kuri dzer, tie plosto pamatīgi (te gan jāņem vērā, ka kopējā valsts alkohola patēriņā ir ieskaitīts arī tūristu patērētais alkohols un nelegālais alkohols, kurš ir reģistrēts vienā valstī, bet reāli aizceļojis uz citu valsti).

Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas standartiem alkohola patēriņa rādītājs līdz 3 litriem uz iedzīvotāju („ Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem” ) tiek uzskatīts par zemu rādītāju; 4-5 litri – vidējs patēriņš; bet patēriņš virs 8 litriem uz iedzīvotāju rada nācijas ģenētisku degradāciju.

Zinot patiesi drausmīgos alkohola iedarbības apmērus uz sabiedrības veselību, intelektuālo līmeni un vairošanās spējām, ļoti būtisks ir „Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu)” , kas ir sabiedrības zelta fonds, jo šie cilvēki nav saindējuši sevi ar alkoholu. Balto apdzīvotās teritorijās šis zelta fonds (nedzērāju skaits) diemžēl ir gauži niecīgs (jo īpaši Rietumvalstīs), kas nozīmē, ka šīs sabiedrības atrodas deģenerācijas un izmiršanas stadijā. Valstis, kurās nedzērāju skaits ir mazāks par 10%, visdrīzāk vairs nav glābjamas, bet pārējās iespējams, ka var atrast sevī spēkus izdzīvot un viena no pirmajām lietam, kas tādēļ jādara – jāpārtrauc dzert (tas ir maksimāli jāierobežo alkohola pieejamība un patērēšanas iespējas).

Ja „Nedzērāji” vispār nav lietojuši alkoholu, tad ir arī pietiekami daudz cilvēku, kuri dzīves laikā saprot alkohola lietošanas sekas un pārstāj uzņemt šo indi. Lai gan šie cilvēki jau sevi bija sākuši indēt, tomēr, ja nav runa par hronisku alkoholiķi, tad viņi tomēr sevi saglabā. Pēc alkohola lietošanas pārstāšanas organisms sāk atjaunoties un pats galvenais, ka tiek apturēts organisma indēšanas process. Īpaši būtiski tas ir tādēļ, ka samazina tiešo alkohola ietekmi uz jaundzimušajiem (paliek netiešā – agrāk izlietotā alkohola neatgriezeniskā ietekme, kas viskritiskākā ir tieši sieviešu gadījumā (neatgriezeniski sakropļotās olšūnas, kuru apaugļošanas gadījumā piedzims kropls bērns), kā arī tā ietekme, kuru organisma reģeneratīvie procesi vēl nav paspējuši novērst).

Lai gan alkohola nelietošana neliecina, ka cilvēks ir vesels, tomēr masu alkoholisma apstākļos šie rādītāji netieši norāda uz aptuveni to iedzīvotāju daudzumu, kuri varētu būt spējīgi radīt veselus un kvalitatīvus pēcnācējus (diemžēl ir pamats uzskatīt, ka šis rādītājs ir sliktāks nekā uzrādīt statistikas datos). Par alkoholiķiem to nevar teikt. Raugoties no šādām pozīcijām Latvija ir galēji kritiskā situācijā, jo tikai 14,3% tās iedzīvotāju pieder nedzērāju zelta fondam. Labi, ka to starpā ir 20,2%, jeb piektdaļa sieviešu. Apmēram tāds pats cilvēku skaits ir sapratis alkohola nāvīgo ietekmi un atteicies no tā lietošanas, kas vieš mazas cerības (kopā alkoholu pēdējā gada laika nebija lietojuši 32,3% latvijiešu). No šiem skaitļiem var izdarīt secinājumu, ka apmēram piektdaļa sieviešu un ceturtdaļa vīriešu ir vismaz antialkoholās nostājas dēļ varētu būt spējīgi radīt veselīgus un kvalitatīvus pēcnācējus. Tiesa gan demogrāfiskās katastrofas apstākļos, kad citās valstīs (jo īpaši pārapdzīvotās) šie rādītāji ir 80 un pat 90%, tas ir gauži zems rādītājs.

No augstāk minētā arī izriet, ka jebkurai sievietei, kura nelieto alkoholu un nav citu veselības problēmu, ir pienākums radīt vismaz 4 bērnus. Ja latvijieši negrib izzust kā sabiedrība, tad 4 bērni katrai sievietei nu jau ir obligāts minimums. Pie tam tas attiecas uz visiem Latvijas iedzīvotājiem, nedalot tos pēc tautības, kā to patīk darīt pēdējās desmitgades pie varas salīdušajiem nacistiski orientētiem indivīdiem.

Visbeidzot interesants ir iedzīvotāju (+15) rādītājs (Latvijai 86%), kurš parāda cik daudz iedzīvotāju ir vecāki par 15 gadiem. Tas mums ir otrs sliktākais pasaule. Tas ir Latvija šai ziņā ir otra vecākā un otra mirstošākā valsts pasaulē, atdodot pirmo vietu tādām valstīm kā Japāna, Vācija un Bulgārija (87%) un dalot savu kaunpilno vietu ar tādām valstīm kā Itālija, Ukraina, Čehija, Slovēnija, Apvienotie Arābu emirāti un Katara. Salīdzinājumam, piemēram, Pakistānā, kurā dzīvo 173 miljoni iedzīvotāju, kuri gadā uz iedzīvotāju izdzer 0,1 litru absolūta alkohola, šis rādītājs ir 65%. Attiecīgi Pakistānā dzīvo 35% bērnu zem 15 gadiem, kas ir virs 2 reizes vairāk kā Latvijā.

Alkohola patēriņa rādītāji pa valstīm

Absolūtā alkohola gada patēriņš uz vienu iedzīvotāju

Absolūtā alkohola gada patēriņš uz vienu iedzīvotāju

Pēc „Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem” pasaules antilīderi ir Baltkrievija ar 17,1 litru uz iedzīvotāju, Moldova ar 16,8l, Lietuva – 15,4l, Krievija – 15,1l, Rumānija – 14,4l un Ukraina 13,9l. Vēl pirmajās 42 dzērājvalstīs ietilpst Andora, Ungārija, Čehija, Slovākija, Portugāle, Serbija, Grenada, Polija, Somija, Latvija (16 vieta pasaulē), Dienvidkoreja, Horvātija, Francija, Austrālija, Īrija, Luksemburga, Vācija, Slovēnija, Lielbritānija, Bulgārija, Dānija, Spānija, Dienvidāfrikas republika, Beļģija, Gabona, Jaunzēlande, Namībija, Šveice, Santlucia, Austrija, Igaunija, Grieķija, Kazakstāna, Kanāda, Nigērija un Nīderlande ar 9,9 litriem uz iedzīvotāju.

Savukārt pēc šī rādītāja visnedzerošākās valstis pasaulē ir Pakistāna, Lībija, Kuveita, Mauritānija ar 0,1 litru uz iedzīvotāju, Bangladeša, Saūda Arābija, Komorosa – 0,2l, Jemena un Nigēra – 0,3l, Ēģipte 0,4l, Somālija un Irāka – 0,5l, Indonēzija, Senegāla, Timora – 0,6l, Mjanma, Butāna, Jordāna, Afganistāna, Gvineja – 0,7l, Bruneja un Omāna – 0,9l, kā arī Alžīrija un Irāna – 1 litrs. Alkohola patēriņš zem 2 litri uz iedzīvotāju ir Mali, Eritrejā, Maldīvu salās, Sīrijā, Malaizijā, Džiboti, Tunisijā, Katarā, Tongā, Zālamanu salās, Madagaskarā, Singapūrā un Turcijā.

Ja apskatam izlietotā alkohola daudzumu tikai uz alkohola lietotājiem („Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem”), tad aina ir nedaudz cita. Visvairāk pasaulē statistiski ir izdzēruši Čadas alkoholiķi (cilvēki, kuri regulāri lieto alkoholu, kaut vai reizi gadā) – 33,9 litrus uz alkohola lietotāju. Salīdzinājumam Čadas „Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem” ir daudz zemāks – 4,4 litri. Aiz Čadas seko Apvienotie Arābu emirāti ar 32,8litriem, Gambija – 30,9l un Tadžikistāna – 30,3l. Jau pieminētai Indijai šis rādītājs ir 28,7litri, Dienvidkorejai – 27,5 litri, bet Irānai – 24,8 litri. Starp Eiropas valstīm šī antitopa augšgalā ir Moldāvija ar 25,4 litriem, Polija – 24,2l un Lietuva – 23,6l. Latvijas alkoholiķi ar 18,6 litriem ieņem 56.vietu pasaulē.

Vismazāk pasaulē statistiski dzer tās pašas Pakistānas alkoholiķi – 1,2 litrus. Tai seko Kuveita – 1,3l, Komorosa – 1,9l, Lībija un Eritreja – 2,5l, Togo – 3,7l un Saūda Arābija ar Singapūru – 3,9litri.

Būtisks sabiedrību un tās nākotnes perspektīvas raksturojošs rādītājs ir „Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu)”. Atklāts paliek jautājums cik tas ir precīzs, bet noteiktas tendences tas parāda pat pieņemot, ka reālo nedzērāju skaita noteikšana ir apgrūtinoša. Šai ziņā pasaulē visbezperspektīvākā valsts ir Luksemburga, kurā nekad nav lietojuši alkoholu tikai 1,7% iedzīvotāju virs 15 gadiem. Tālāk seko Francija – 2% (un tas ņemot vērā lielo musulmaņu imigrantu skaitu!), Čehija – 2,6%, Nīderlande – 3,8%, Dānija – 4,5%, Vācija un Norvēģija – 5,5%, Šveice – 5,7%, Beļģija – 6,2%, Kipra – 6,4%, Ungārija un Īrija – 6,7%, Horvātija -8,1% un Austrālija 10%. Lūk citas mazperspektīvas valstis, kurās nedzērāji ir zem 20%: ASV, Japāna, Zviedrija, Barbadosa, Ukraina, Andora, Spānija, Baltkrievija, Krievija, Somija, Islande, Rumānija, Latvija (14,3% un 29 bezperspektīvākā valsts pasaulē), Slovēnija, Bulgārija, Grieķija, Lielbritānija, Antigva, Moldova, Serbija, Čīle, Slovākija, Lietuva, Melnkalne, Igaunija, Kuba, Paragvaja, Austrija un Malta.

Savukārt visvairāk nedzērāju bija Lībijā – 95,4%, Bangladešā – 95,2%, Mauritānijā – 95%, Mali – 93,6%, Irānā – 93,2%, Jordānā – 92,8%, Somālijā un Afganistānā – 92,5%, Nigerā – 92,4%, Pakistānā un Jemenā – 92,1%, Irākā – 90,8%, Senegālā – 90,2% un Saūda Arābijā 90,1%. Vēl virs 80% nedzērāju ir Omānā, Ēģiptē, Katarā, Gambijā, Marokā, Tunisijā, Bahreinā, Timorā, Džibuti, Nepālā, Apvienotos Arābu emirātos, Mjanmā, Sīrijā, Gvinejā, Tadžikistānā, Indonēzijā, Alžīrā, Malaizijā, Maldīvu salās un te var minēt arī Turciju ar 79,6% nedzērāju (tas vienkārši sapratnei, kurš reāli pretendē uz nodzērušos, degradējušos un izmirstošo eiropiešu teritoriju).

Ja nedzērājiem, kuri vispār nav lietojuši alkoholu pieskaita bijušos alkoholiķus, kuri nav lietojuši alkoholu pēdējā gada laikā, tad iegūstam kopējo to cilvēku skaitu, kuri nav lietojuši alkoholu pēdējā gada laikā („Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā”). Ar dažādām atrunām to pa lielam var uzskatīt par sabiedrības veselīgāko daļu.

Visbēdīgākā situācija pasaulē šai ziņā ir ar Franciju, kurā alkoholu pēdējā gada laikā vispār nav lietojuši tikai 5,2% iedzīvotāju. Tālāk seko Luksemburga – 6,1%, Čehija – 10,9%, Dānija – 11,4%, Šveice – 11,5%, Nīderlande – 11,8%, Norvēģija – 14,1%, Kipra – 15%, Austrālija – 16%, Lielbritānija – 16,1%, Beļģija – 17,7%, Ungārija – 18,6%, Īrija – 19,1%, Horvātija – 19,5% un Vācija 19,7%. Zem 40% šis rādītājs ir Jaunzēlandei, Baltkrievijai, Austrijai, Kanādai, ASV, Japānai, Zviedrijai, Barbadosai, Ukrainai, Andorai, Spānijai, Somijai, Islandei, Krievijai, Latvijai (32,3% un 30. vieta pasaulē), Rumānijai, Slovēnijai, Itālijai, Bulgārijai, Antigvai, Moldovai, Grieķijai, Serbijai, Čīlei, Slovākijai, Lietuvai, Melnkalnei, Igaunijai, Armēnijai, Togo, Kubai, Paragvajai, Maltai.

Visvairāk pēdējā gada laikā alkoholu nelietojošo iedzīvotāju skaits bija Bangladešā – 98,1%. Tālāk seko Mauritānija – 97,7%, Lībija – 97,6%, Afganistāna – 96,3%, Mali – 96,2%, Pakistāna – 96%, Jemena – 95,9%, Irāna – 95,8%, Jordāna – 95,3%, Nigera – 94,7%, Maroka, Irāka, Somālija – 94,6%, Senegāla – 94,5%, Tunisija – 94,3%, Saūda Arābija un Džibuti – 94,2%, Omāna – 94,1%, Ēģipte – 93,5%, Katara – 93,3%, Timora – 92,9%, Sīrija – 92,5%, Nepāla – 92,4%, Mjanma – 92,1%, Indonēzija – 91,9%, Gvineja – 91,3%, Maldīvu salas – 91%, Tadžikistāna un Alžīrija – 90,7%, Kuveita – 90,3% un Bahreina 90, 1%.

Pasaules valstu kategorizācija pēc alkohola patēriņa

Ņemot vērā būtiskākos alkohola patēriņa rādītājus,  visas pasaules valstis tika sadalītas četrās kategorijās – „Nedzeroša valsts” (lieto alkoholu salīdzinoši nedaudz), „Mazliet dzeroša valsts”, „Dzērājvalsts” (tiek lietots alkohols ievērojamos daudzumos) un „Nodzērusies valsts” (alkohola patēriņš ir tik liels, ka konkrētās valsts/sabiedrības nākotnes perspektīvas ir vairāk kā bēdīgas). Kategorizācija tika veikta ņemot vērā sekojošus rādītājus „Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem”, „Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu)”, „Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā”, „Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem”, kā arī „Iedzīvotāju daudzums %, kuri ir vecāki virs 15 gadiem, ieskaitot”.

Visnodzērušākās pasaules valstis pēc šādas klasifikācijas ir (antitops pēc kārtas): Francija, Luksemburga, Čehija, Dānija, Šveice, Nīderlande, Beļģija, Ungārija, Horvātija, Vācija, Baltkrievija, Austrālija, Lielbritānija, Īrija, Jaunzēlande, Austrija, Kanāda, Ukraina, Andora, Krievija, Rumānija, Moldova, Lietuva, Norvēģija, Kipra, Spānija, Somija, Latvija (18ā pasaulē), Slovēnija, Bulgārija, Grieķija, Serbija, Slovākija, Igaunija, ASV, Zviedrija, Melnkalne, Portugāle, Polija, Japāna, Čīle, Paragvaja, Malta un Dienvidkoreja. Visas augstākminētās valstis ir klasificētas kā „Nodzērušās”.

Visnedzerošākās valstis pasaulē ir: Pakistāna, Mauritānija, Lībija, Jemena, Nigera, Somālija, Irāka, Senegāla, Saūda Arābija, Bangladeša, Afganistāna, Jordāna, Timora, Gvineja, Komorosa, Mali, Ēģipte, Sīrija, Mjanma, Indonēzija, Alžīrija, Kuveita, Malaizija, Irāna, Maroka, Omāna, Maldīvu salas, Butāna, Madagaskāra, Tunisija, Džibuti, Nepāla, Tadžikistāna, Gambija, Turcija, Bruneja, Tuvalu, Vanuatu, Zālamana salas, Tonga un Eritreja.

WHO pasaules reģioni pēc alkohola patēriņa klasifikācijas

No 53 WHO Eiropas reģiona valstīm 36 pieskaitāitāmas „Nodzērušos” valstu kategorijai (tai skaitā Vācija, Francija, Lielbritānija, Spānija, Ukraina, Polija, Rumānija, Krievija, Nīderlande, Beļģija, Portugāle, Čehija, Ungārija, Serbija, Baltkrievija, Šveice, Bulgārija, Dānija, Grieķija, Somija, Norvēģija, Īrija, Šveice un arī, protams, Latvija), 8 „Dzērājvalstu” kategorijā (piemēram, Itālija, Armēnija, Gruzija, Albānija, Bosnija Hercogovina), 5 „Mazliet dzerošu valstu kategorijā (Izraēla, Azerbaidžāna, Uzbekistāna, Kirgistāna, Turkmenistāna ) un tikai 2 „Nedzērājvalstu” kategorijai (Tadžikistāna un Turcija ar saviem 72 miljoniem iedzīvotāju no kuriem 27% ir bērni zem 15 gadiem). Tikai šī viena WHO alkohola patēriņa atskaite uzskatāmi parāda, ka Eiropas kontinents ir mirstošs kontinents. Vidējais gada Eiropas reģiona absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem – 10,9 litri.

WHO Āfrikas reģionā no 46 valstīm neviena nav ierindojama kategorijā „Nodzērusies valsts”, 14 „Dzērājvalstis” (tai skaitā Dienvidāfrika, Nigērija, Kamerūna un Namībija), 22 „Mazliet dzerošas valstis” un 10 „Nedzērājvalstis” starp kurām kā visbagātākā ir izceļama Alžīra. Vidējais gada Āfrikas reģiona absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem – 6 litri. Lielai daļai Āfrikas valstu tiesa gan ir citas nopietnas problēmas.

WHO Ameriku reģionā no 36 valstīm 4 ir kategorizējamas kā „Nodzērušās” (ASV, Kanāda, Čīle un Paragvaja), 25 ir „Dzērājvalstis” (tai skaitā Brazīlija, Meksika, Kolumbija, Argentīna, Venecuēla, Kuba, Peru, Panama, Urugvaja). Šai reģionā nav „Nedzerošu” valstu un ir tikai 6 „mazliet dzerošas valstis” (Gvatemala, Hondurasa, Salvadora, Nikaragua, Jamaika un Belīze). Vidējais gada Ameriku reģiona absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem – 8,4 litri.

Vislabākā situācija ir WHO Austrumu Vidusjūras reģionā, kurā ir 21 valsts un ir viszemākais alkohola patēriņš. Šai reģionā ir 5 „Mazliet dzerošas valstis” (Sudāna, Apvienotie Arābu emirāti, Bahreina, Katara un Libāna) un 16 „Nedzerošas valstis” (tai skaitā Pakistāna, Ēģipte, Irāna, Irāka, Afganistāna, Saūdu Arābija, Sīrija, Lībija, Jordāna). Vidējais gada Austrumu Vidusjūras reģiona absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem – 0,7 litri. Šī reģiona nealkaholisms ir izskaidrojams ar islāmticību, kas aizliedz lietot alkoholu jebkādos daudzumos. Vēl jāatzīmē, ka šai reģionā ir liels cilvēku skaits ar lielu bērnu un jauniešu īpatsvaru.

WHO Dienvidaustrumāzijas reģionā ir tikai viena „Dzērājvalsts” (Taizeme), 3 „mazliet dzerošas valstis” (Indija, Ziemeļkoreja un Šrilanka), kā arī 7 „Nedzerošas valstis (Indonēzija, Bangladeša, Mjanma, Nepāla, Timora, Butāna, Maldīvas). Vidējais gada Dienvidaustrumāzijas reģiona absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem – 3,5 litri.

WHO Rietumu Klusā okeāna reģionā ir 27 valstis no kurām 4 ir ieskaitāmas „nodzērušos” kategorijā (Japāna, Dienvidkoreja, Austrālija, Jaunzēlande), 7 ir „dzērājvalstis” (tai skaitā Ķīna, Vjetnama, Laosa, Mongolija), 9 ir „mazliet dzerošas valstis” (tai skaitā Filipīnas, Kambodža, Singapūra, Fidži) un 6 ir „nedzerošas” valstis (Malaizija, Zālamanu salas, Bruneja, Vanuatu, Tonga un Tuvala). Vidējais gada Rietumu Klusā okeāna reģiona absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem – 6,8 litri.

Alkohola patēriņš valstīs ar vislielāko iedzīvotāju skaitu

Interesanti ir alkohola patēriņa dati par valstīm ar vislielāko iedzīvotāju skaitu (piemēram, top20, kas aptver 70% pasaules iedzīvotāju). Šāds salīdzinājums pēc būtības parāda, kurām valstīm ir dēļ pārmērīga alkoholisma vājas nākotnes perspektīvas un kurām tās ir lielākas.

1. Ķīna. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 1,37 miljardi no kuriem 82% ir virs 15 gadiem un 30% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 6,7litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 15,1litrs. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 38,7%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 55,9%.
2. Indija. Mazliet dzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 1,21 miljardi no kuriem 70% ir virs 15 gadiem un 47% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 4,3litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 28,7litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 74,2%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 84,9%.
3. ASV. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 312 miljoni no kuriem 80% ir virs 15 gadiem un 82% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 9,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 13,3litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 12%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 31,1%.
4. Indonēzija. Nedzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 241 miljons no kuriem 70% ir virs 15 gadiem un 44% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 0,6litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 7,1litrs. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 82,1%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 91,9%.
5. Brazīlija. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 195 miljons no kuriem 75% ir virs 15 gadiem un 87% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 8,7litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 15,1litrs. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 21,9%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 42,3%.
6. Pakistāna. Nedzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 173 miljons no kuriem 65% ir virs 15 gadiem un 36% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 0,1litrs. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 1,2litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 92,1%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 96%.
7. Nigērija. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 160 miljoni no kuriem 56% ir virs 15 gadiem un 50% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 10,1litrs. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 23,1litrs. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 39,2%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 56,4%.
8. Bangladeša. Nedzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 151 miljons no kuriem 68% ir virs 15 gadiem un 28% dzīvo pilsētās. Zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 0,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 9litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 95,2%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 98,1%.
9. Krievija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 144 miljoni no kuriem 85% ir virs 15 gadiem un 73% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 15,1litrs. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 22,3litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 13%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 32,2%.
10. Japāna. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 127 miljoni no kuriem 87% ir virs 15 gadiem un 67% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 7,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 10,4litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 12%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 31,1%.
11. Meksika. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 118 miljoni no kuriem 70% ir virs 15 gadiem un 78% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 7,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,7litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 22,6%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 43,1%.
12. Filipīnas. Mazliet dzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 93,4 miljoni no kuriem 65% ir virs 15 gadiem un 49% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 5,4litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,3litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 34%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 55,7%.
13. Vjetnama. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 89 miljoni no kuriem 77% ir virs 15 gadiem un 30% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 6,6litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 17,2litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 49,3%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 61,7%.
14. Etiopija. Mazliet dzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 87,1 miljons no kuriem 56% ir virs 15 gadiem un 17% dzīvo pilsētās. Zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 4,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 26,5litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 71,2%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 84,3%.
15. Vācija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 83 miljoni no kuriem 87% ir virs 15 gadiem un 74% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 11,8litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 14,7litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 5,5%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 19,7%.
16. Ēģipte. Nedzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 78,1 miljons no kuriem 68% ir virs 15 gadiem un 43% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 0,4litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 6litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 89,7%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 93,5%.
17. Irāna. Nedzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 74,5 miljoni no kuriem 76% ir virs 15 gadiem un 71% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 1litrs. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 24,8litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 93,2%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 95,8%.
18. Turcija. Nedzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 72,1 miljons no kuriem 73% ir virs 15 gadiem un 70% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 17,3litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 79,6%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 86,2%.
19. Taizeme. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 66,4 miljoni no kuriem 81% ir virs 15 gadiem un 34% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 7,1litrs. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 23,8litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 59,5%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 70,3%.
20. Francija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 63,2 miljoni no kuriem 82% ir virs 15 gadiem un 85% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,9litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 2%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 5,2%.

Labākam priekšstatam var minēt vēl dažas citas valstis.

22.Lielbritānija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 62,1 miljons no kuriem 82% ir virs 15 gadiem un 80% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 11,6litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 13,8litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 15,1%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 16,1%.
23.Itālija. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 60,5 miljoni no kuriem 86% ir virs 15 gadiem un 68% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 6,7litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 9,9litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 25,7%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 32,4%.
26.Dienvidkoreja. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 48,5 miljoni no kuriem 84% ir virs 15 gadiem un 83% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,3litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 27,5litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 33,5%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 55,2%.
28.Spānija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 46,1 miljons no kuriem 85% ir virs 15 gadiem un 77% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 11,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 16,4litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 12,6%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 31,7%.
29.Ukraina. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 46,1 miljons no kuriem 86% ir virs 15 gadiem un 69% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 13,9litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 20,3litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 12,5%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 31,7%.
32.Argentīna. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 40,4 miljoni no kuriem 75% ir virs 15 gadiem un 92% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 9,3litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 15,8litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 21%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 41,2%.
33.Polija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 38,2 miljoni no kuriem 85% ir virs 15 gadiem un 61% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,5litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 24,2litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 27,3%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 48,3%.
41.Venecuēla. Dzērājvalsts. Iedzīvotāju skaits 29 miljoni no kuriem 71% ir virs 15 gadiem un 93% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 8,9litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 15,1litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 20,7%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 40,9%.
47.Ziemeļkoreja. Mazliet dzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 24,5 miljoni no kuriem 77% ir virs 15 gadiem un 60% dzīvo pilsētās. Zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 3,7litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 17,9litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 66,3%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 78,9%.
53.Sīrija. Nedzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 21,5 miljoni no kuriem 64% ir virs 15 gadiem un 56% dzīvo pilsētās. Vidēji zems ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 1,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 16,3litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 83,2%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 92,5%.
97.Izraēla. Mazliet dzeroša valsts. Iedzīvotāju skaits 7,4 miljoni no kuriem 73% ir virs 15 gadiem un 92% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 2,2litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 5,4litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 41,3%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 48,1%.

Zīmīgs ir visai zemais Izraēlas alkohola patēriņa līmenis, kas ir jo interesantāks tādēļ, ka nereti tieši ebreji ir aktīvi alkoholisma veicinātāji gan pārdodot alkoholu, gan arī plaši reklamējot alkoholismu, kā it kā nekaitīgu vai mazkaitīgu parādību. Piemēram, viens no galvenajiem cariskās Krievijas alkohola magnātiem bija to laiku ebreju lieloligarhs barons Ginsburgs (Rotšildu attāls radinieks), savukārt pirmās Latvijas laikā liels spirta rūpnieks bija ebrejs Mordehajs Dubins (esot labi pazinis Kārli Ulmani), kurš visa cita starpā bija arī visu Saeimas sasaukumu deputāts un uz kuru pēc vienas no hipotēzēm krīt aizdomu ēna par izcilā latviešu ekonomista Kārļa Baloža noindēšanas iniciēšanu (neilgi pirms savas nāves Kārlis Balodis no Saeimas tribīnes ļoti asi kritizēja Dubinu par interešu konfliktu spirta koncesijas sakarā; tiesa gan pats Baloža noindēšanas fakts netika pierādīts; minējumu par noindēšanu ļoti uzstājīgi pauda Baloža māsa pēc kuras pieprasījuma pat tika veikta speciāla ekspertīze, kurā indēšanas fakts netika konstatēts).

Kā redzams pēc Izraēlas alkohola patēriņa datiem, tad alkoholismu veicinošā retorika ir domāta tikai muļķa gojiem (neebrejiem), savukārt liela daļa pašu ebreju alkoholu nelieto vai lieto maz.

131.Lietuva. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 3,1 miljons no kuriem 85% ir virs 15 gadiem un 67% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 15,4litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 23,6litrs. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 16,8%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 34,7%.
139.Latvija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 2 miljoni no kuriem 86% ir virs 15 gadiem un 68% dzīvo pilsētās. Vidēji augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 12,3litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 18,1litrs. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 14,3%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 32,3%.
139.Igaunija. Nodzērusies valsts. Iedzīvotāju skaits 1,3 miljoni no kuriem 85% ir virs 15 gadiem un 69% dzīvo pilsētās. Augsts ienākumu līmenis. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 10,3litri. Absolūta alkohola patēriņš uz vienu alkoholu lietojošu iedzīvotāju virs 15 gadiem: 15,7litri. Nedzērāju skaits (cilvēki (+15), kuri nekad nav lietojuši alkoholu): 17%. Cilvēku skaits (+15), kuri vispār nav lietojuši alkoholiskos dzērienus pēdējā gada laikā: 34,8%.

Avoti:

http://infoagentura.wordpress.com/2013/01/19/1253/

http://www.who.int/substance_abuse/publications/global_alcohol_report/en/

http://svoim.info/201425/?25_7_94

http://gramataselektroniski.blog.com/2012/07/11/profesora-dr-k-baloza-un-profesora-dr-p-zalites-runas-saeima/

http://www.uglov.tvereza.info/

http://www.host-a.net/u/fribuuki/dzertvainedzert.zip

http://pravdu.ru/lessons/jdanov/

http://www.koob.ru/tyapugin/pravda_ob_alkogole

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Medicīna, Reģ.: Vispasaules, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Ģenialitātes noslēpumi

Radoša un parasta cilvēka smadzeņu darbība risinot uzdevumu un "atpūšoties"

Radoša un parasta cilvēka smadzeņu darbība risinot uzdevumu un “atpūšoties”

Kāda ir ģenialitātes daba un kā tā ir saistīta ar ārprātu? Žurnāls „The Atlantic” nesen publicēja pētījuma rezultātus par ģenialitātes dabas tēmu: kāda ir tās būtība, cik lielā mērā tā ir saistīta ar IQ līmeni un vai tiešām visi ģēniji ir daļēji arī ārprātīgi.

Ideja par to, ka ģēniji un psihes traucējumi iet gandrīz vienmēr „roku rokā”, ir ļoti sena. Vēl sengrieķu filozofs Aristotelis apgalvoja: „Visi ievērojamie cilvēki, kuri ir paveikuši ko ievērojamu filozofijā, valsts lietās, poēzijā vai tēlotājmākslā bija melanholiķi.” Vēlāk šī Aristoteļa doma caurvija vēlāko mākslinieku, poētu un rakstnieku darbus. Iespējams tas tādēļ tā, ka viņi pēc sevis zināja par ko runā.

Piemēram, slavenais krievu komponists Čaikovskis savu jaunrades procesu apraksta šādi: „Būtu veltīgi jums censties vārdos aprakstīt tās sajūtas, kuras pārņem mani, kad ir atnākusi jauna doma un kad tā manā prātā sāk pieņemt noteiktas formas. Tad aizmirsti par visu un kļūsti bez maz kā ārprātīgs, viss tevī iekšā sitas un dreb…”

XIX gadsimta sākumā par ģenialitātes cēloņiem un tā saistību ar cilvēka psihiskajiem stāvokļiem ieinteresējās zinātnieki. Tiesa gan pirmie pētījumi bija tikai epizodiski. 1891.gadā itāļu ārsts Čezāre Lombrozo (1835-1909) izdeva grāmatu „Ģeniāls cilvēks”. Šai darbā viņš mēģināja pierādīt, ka līdzās talantam apdāvinātiem cilvēkiem bija kāda fiziska vai psihiska novirze – neirozes, psihozes, ģimenes problēmas, valodas raustīšana u.c. Kā piemērus viņš izmantoja tādus plaši pazīstamus cilvēkus kā Žans Žaks Ruso, Īzāks Ņūtons, Čārlzs Darvins, lords Bairons un Artūrs Šopenhauers. Itāļu ārsts izvirzīja pieņēmumu, ka ģenialitāte un ārprāts ir cieši saistīti savā starpā un, pie tam vēl tiek pārmantoti iedzimtības ceļā.

Vai ģenialitāte ir iedzimta?

Čārlza Darvina (1809-1882) brālēns Frānsiss Galtons (1822-1911) 1869.gadā izdeva grāmatu „Iedzimtais ģēnijs”. Tajā viņš detalizēti aprakstīja 20 muzikantu, tai skaitā Baha, un dažu rakstnieku, tai skaitā Šarlotes Brontē, ģenealoģiskos (dzimtas) kokus. No aprakstītā sanāca, ka konkrēto spējīgu cilvēku priekštečos vienmēr bija vismaz kāds, kurā tādā vai citādākā veidā ir izpaudušās kreatīvās dotības. Pamatojoties uz to Galtons pieņēma, ka ģenialitātes parādībai ir pietiekami spēcīga ģenētiskās iedzimtības komponente. Šī ideja guva plašu atbalstu zinātniskās aprindās un XX gadsimta sākumā parādījās daudz skaitliski zinātniski pētījumi par „iedzimto ģenialitāti”.

Kā jaunāku „iedzimtās ģenialitātes” piemēru var minēt Kurtu Vonegūtu, kurš 1960-ajos gados labprātīgi piedalījās plaša mēroga ģenialitātes izpētes programmā. Daudzi viņa radinieki bija talantīgi arhitekti, rakstnieki un izgudrotāji. Tiesa gan paralēli talantiem viņiem bija arī psihiska rakstura problēmas. Tā, piemēram, pašam Vonegūtam bija noslieces uz depresiju, viņa dēls slimoja ar šizofrēniju, bet māte izdarīja pašnāvību savu bērnu acu priekšā.

Vai ģenialitāte izpaužas kā augsts IQ?

XX gadsimta sākumā amerikāņu psihologs Luiss Medisons Termens (1877-1956) pieņēma, ka radoši apdāvinātiem cilvēkiem noteikti ir jābūt arī augstam IQ [ar speciālu testu palīdzību nosakāms „inteliģences koificients”]. Lai pārbaudītu šo hipotēzi, Termens veica plaša mēroga pētījumu, kurā tika iesaistīti vairāk kā 1000 skolēnu. Bērni izgāja daudzus dažādus testus, zinātnieki sastādīja detalizētus ģimeņu vēstures aprakstus, izpētīja katra bērna aizraušanās un intereses, līdz pat izlasītajām un mājās esošajām grāmatām.

Izrādījās, ka bērni ar augstu IQ visbiežāk bija labā fiziskā kondīcijā: viņi bija garāka auguma, labāku veselību un nodarbojās ar sportu. Vienīgais viņiem konstatētais trūkums bija tuvredzība, kas ir viegli izskaidrojama ar viņiem raksturīgo lasīt prieku.

Pie tam intelektuāli attīstītākie (pēc IQ rādītāja) bērni labāk socializējās (iekļa’vās kolektīvā). Pētījumā piedalījušos bērnu liktenim zinātnieki turpināja sekot vēl vairāku gadu garumā un rezultātā tika konstatēts, ka visas augstāk minētās īpašības viņi saglabāja turpmākās dzīves laikā. Lielākai daļai no viņiem bija stingras un laimīgas laulības, viņiem bija labs darbs un pietiekami augsts dzīves līmenis. Tomēr neviens no šiem bērniem ar augstu IQ neparādīja izcilas radošuma spējas un nedeva vismaz kaut cik nozīmīgu ieguldījumu kultūrā vai zinātnē. Vēlākie pētījumi tikai apstiprināja Termena iegūtos rezultātus: cilvēka ģenialitāte nav atkarīga no IQ līmeņa.

Šai ziņā labs piemērs ir izcilais krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins, kurš skolā atsevišķos priekšmetos vairāk par 3 (5 baļļu sistēmā) nesaņēma. Ir ziņas, ka Einšteinam bija nopietnas problēmas ar matemātiku, bet Konstantīnu Ciolkovski [(1857-1935) -  skolotājs, raķešu būves un kosmonautikas teorijas radītājs] vispār izslēdza no universitātes.

Ģenialitāte – spēja domāt savādāk?

Kad zinātniskās aprindās nostiprinājās doma, ka talantam vienmēr līdzi nāk kāda ārprāta daļa un ka šīs īpašības ir iedzimtas, viņi aizdomājās par to kā tad darbojas ģēniju smadzenes. Jo, ja pieņem, ka augsts intelekta līmenis ir kas pretējs radošuma pirmcēlonim, tad „ģeniālās smadzenēs” ir jābūt kaut kam atšķirīgam no visu citu cilvēku smadzenēm.

Viens no etapiem cilvēku kreatīvās dabas izpētē bija metode, ko zinātnieki nosauca „mazais s”. Tās pamatā ir cilvēku iedalījums pēc to domāšanas veida – konverģentos un diverģentos. Pirmais domāšanas veids balstās uz precīzu algoritmu apguvi problēmas risināšanai, savukārt otrs paredz ģenerēt daudzas idejas konkrētas problēmas novēršanai. Piemēram, atbildot uz jautājumu: „Ko var izdarīt ar ķieģeli?”, cilvēki ar konverģentu domāšanas veidu parasti atbild: „Uzcelt māju”. Savukārt cilvēki, kuriem ir diverģents domāšanas veids, piedāvā ļoti daudz un dažādus variantus, sākot ar mājas būvniecību un beidzot ar dobju ierāmēšanu un zīmēšanu uz asfalta. Vēlāk diverģento domāšanas veidu pārsauca par „radošo”. Tādējādi zinātnieki nonāca līdz secinājumam, ka spēja domāt savādāk ir nekas cits kā kreativitātes dotība un tas tika ilustrēts ar Īzāka Ņūtona piemēru, jo pirms viņa neviens cits neesot spējis iedomāties savā starpā saistīt ābola nokrišanas faktu ar zemei piemītošu pievilkšanas spēku.

Ģeniālo smadzeņu dzīlēs

XX gadsimta beigās bija iespējams tieši ielūkoties cilvēka smadzeņu darbībā, kas tika arī darīts. Ir zināms, ka dažādas smadzeņu daļas atbild par dažādām funkcijām. Piemēram, labai atmiņai ir nepieciešams palielināts hipokamps [daļa no smadzeņu limbiskās sistēmas, kas piedalās emociju veidošanā un atmiņas konsolidācijā (tās pārejā no īslaicīgās uz ilglaicīgo)].

Zinātnieki pieņēma, ka radošajiem procesiem smadzenēs arī vajadzētu eksistēt savai zonai vai saviem noteiktiem procesiem, kuri atbild par radošo darbību. Bet lai to varētu konstatēt bija jāizveido radošuma kritēriji. Bija jāspēj noteikt, ka tieši konkrētā brīdī cilvēks ir aktivizējis radošo procesu un ka tas ir redzams magnētiskās rezonanses tomogrāfā.

Par atskaites punktu tika pieņemta pati radošuma būtība, kas ir nesaraujami saistīta ar kaut kā principiāli jauna izdomāšanu. Apskaidrības brīdis tika nosaukts par „Eurika” un tieši to zinātnieki mēģināja identificēt monitoros, kuros tika attēlota vizualizēta smadzeņu darbība. Lai to panāktu, cilvēkiem, kuri piedalījās pētījumā, tika doti divi uzdevumi. Viens bija orientēts uz to, lai cilvēks strādātu ar viņam jau pieejamo informāciju (piemēram, lai viņš atcerētos savu kāzu dienu), bet otrā uzdevumā viņam piedāvāja par kaut ko padomāt vai vienkārši klusējot atpūsties. Rezultāti bija pārsteidzoši. Izrādās „atpūtas” brīdī radošo cilvēku smadzenes strādāja daudzreiz intensīvāk.

Šis atklājums sakrita ar sadzīves faktiem. Piemēram, ir labi zināms, ka Mendeļējevam viņa ķīmisko elementu tabula parādījās sapnī. Vēlāk daudzas intervijas ar ģeniāliem cilvēkiem apstiprināja, ka viņi savus šedevrus rada gandrīz nekontrolējamā stāvoklī (tas ir, gandrīz neapzinās ko dara).

Turpmākie pētījumi ļāva zinātniekiem izdarīt jaunu secinājumu: radoša cilvēka smadzenes no pārējo cilvēku smadzenēm atšķiras ar spēju identificēt neredzamas saistības starp it kā banālām un visiem zināmām parādībām. Tas ir, fiziskā līmenī šo cilvēku smadzenēs eksistē neironu ķēdes, kuras pēc savas struktūras nelīdzinās tām neirona ķēdēm, kuras ir sastopamas citu cilvēku smadzenēs. Tiesa gan līdzīgas neironu ķēdes ir arī ārprātīgo smadzenēs. Tā nu sanāk, ka ir cilvēki, kuri spēj saskatīt to, ko nespēj visi pārējie – daļa no viņiem ir ģēniji, daļa ārprātīgie, bet daļa vienlaicīgi abi reizē.

Anastasija Ahmatova
/2014.g.jūlijs/

Avots:

http://www.km.ru/science-tech/2014/07/14/nauchnye-issledovaniya-i-otkrytiya-v-mire/744865-zagadka-genialnogo-mozga

http://nashaplaneta.su/blog/zagadka_genialnogo_mozga/2014-07-16-38150

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Zinātne, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ebreju nacists bez maskas

Genādijs Korbans

Genādijs Korbans

No visiem nacisma paveidiem visbīstamākais ir maskēta tipa nacisms, kura reālās nacistiskās darbības tiek slēptas aiz vienalga kādiem  cēliem vārdiem (tādējādi pie reizes diskriditējot tās idejas ar kurām maskētais nacisms piesedzas). Viens no tādiem, iespējams, pats bīstamākais un pilnīgi noteikti viens no pretīgākajiem ir ebreju nacisms. Ukrainas notikumu sakarā maskas nomet arī ebreju nacisti un atklāj savu nacistisko un fašistisko būtību. Redzamākais ebreju nacists Ukrainā ir lieloligarhs ar kriminālu pagātni, medijamagnāts, Privatbank īpašnieks, Eiropas ebreju savienības priekšsēdētājs, galēji radikālas jūdaisma sektas Habart pārstāvis Igors Kolomoiskis, kurš ir galvenais nacistiskā apvērsuma Ukrainā finansētājs un organizētājs.

Tiem, kuri nezina, pats jūdaisms jau ir pietiekami rasistiska [sludina ebreju iedzimtu pārākumu pār citiem cilvēkiem], nacistiska [sludina ebreju kā tautas pārākumu par citām tautām] un fašistiska [sludina egocentrismā balstītas korporatīvās sadarbības un materiālā izdevīguma principa absolutizāciju] reliģija. Pirmo vispārīgo priekšstatu par jūdaismu var gūt, izlasot Johana Pohla brošūru „Talmūda gars” (tajā samērā īsi, koncentrēti un pietiekami neitrālā stilā ir aprakstītas jūdaisma teorētiskās nostādnes, citējot Talmūda jūdaisma teorētiķus: http://gramataselektroniski.blog.com/2011/02/20/talmuda-gars-johans-pohls/ ).

Kolomoiskis bija gan viens no galvenajiem Maidana nemieru finansētājiem. Tāpat par viņa naudu tika uzturēta ukraiņu nacistu organizācija „Stepana Benderas trīszobis” uz kuras bāzes tika izveidots ukraiņu nacistu militārais grupējums „Labējais sektors”, kas kļuva par galveno triecienspēku 2014.gadā notikušajā nacistiskajā apvērsumā Ukrainā. Pēc apvērsuma Kolomoiskis tika iecelts par Dņepropetrovskas apgabala gubernatoru (un tas neskatoties uz to, ka viens no Maidana protestu oficiālajiem saukļiem bija cīņa pret oligarhiem; Kolomoiskis līdz ar Porošenko un citiem „pareizajiem” oligarhiem izrādījās „līdzīgāki par citiem”), bet viņa kabatas nacisti par viņa naudu izveidoja bruņotas vienības, kuras terorizē gan Dņepropetrovskas apgabalu, gan blakusapgabalus, gan arī piedalās terorā pret Austrumukrainas iedzīvotājiem. Kolomoiskis jūtas pat tik varens, ka pilnīgi atklāti Ukrainas presē paziņo, ka nepakļausies sev nevēlamajiem prezidenta Porošenko rīkojumiem. Igors Kolomoiskis tāpat tiek uzskatīts par Odesas slaktiņa, kurā visnežēlīgākā kārtā tika nogalināti vairāk kā simts neapbruņotu cilvēku, pasūtītāju.  Pēc Odesas slaktiņa par Odesas gubernatoru tika iecelts Kolomoiskim tuvu stāvoša persona.

Igors Kolomoiskis un Genādijs Korbans ebreju centra "Menora" atklāšanā

Igors Kolomoiskis un Genādijs Korbans ebreju centra “Menora” atklāšanā

2014.gada 18.jūnijā populārā Ukrainas žurnālā „Kraina” (valsts) parādījās tuvākā Kolomoiska rokaspuiša, kurš ir iecelts par Dņepropetrovskas izpildvaras vadītāju, Genādija Korbana (arī ebrejs, arī jūdaists) intervija, kurā viņš ir pat ļoti atklāts un pilnībā atsedz savu fašistisko būtību. Tik neiedomājami ciniska atklātība liecina par to, ka Korbans, līdzīgi Kolomoiskim ir pilnīgi pārliecināti gan par savu drošību, nesodāmību un to, ka lielākā daļa ukraiņu ir tik stulbi vārguļi, kuri pat nespēj saprats, ko viņš īsti pasaka, bet pasaka viņš ļoti daudz ko.

Intervijas ievadā ukraiņu žurnālists raksta: „Ja dņepropetrovska būtu privātkompānija [reāli tā tagad tāda arī ir], tad Igoru Kolomoiski varētu nosaukt par tās padomes priekšsēdētāju, bet Genādiju Korbanu par izpilddirektoru. Viņš visu laiku ir uz vietas. Lai nokļūtu viņa kabinetā apgabala administrācijā, ir jāiziet cauri četriem apsardzes līmeņiem. Pirmais pie ieejas ēkā, otrais septītajā stāvā, kur atrodas vadība. Pārbaudījis apmeklētāja personu, milicis atver elektronisko slēdzi uz durvīm un pēc tam var ieiet uzgaidāmajā telpā. Arī tur ir apsardze. Tālāk ir citas durvis ar elektronisko atslēgu, kuras ved uz citu pieņemšanas telpu, kurā arī ir apsardze un sekretāres. Un no turienes ved durvis uz telpu, kurā atrodas pats gubernatora vietnieks. Tāda apsardze ir tādēļ, ka Korbans ir uzņēmējs, kuru vairākas reizes jau mēģināja nogalināt [citiem vārdiem sakot, lielas bagātības un varu sagrābis bandīts]. (…)

Korbans ir minoritārs akcionārs desmitos Ukrainas uzņēmumu. Viņa draugi joko, ka viņam pieder 1% visas Ukrainas. Viņa ienaidnieki sauc viņu par „reideru” [uzņēmumu sagrābēju] numur viens valstī. Tas tāpēc, ka nereti viņa akcijas tika izmantotas, lai iegūtu pilnīgu kontroli pār uzņēmumu. Pat viena akcija ir labs pamatojums, lai ieceltu „savu” direktoru vai lai sasauktu steidzamu akcionāru sapulci, kurā izmainītu akcionāru struktūru. Ja neizdodas tā, tad var iznīcināt īpašnieku reģistru vai izveidot paralēli savējo. Un ja pretinieki tālāk spītējas, tad var aktivizēt tiesu izpildītājus un apsardzes firmas. Un kad starp kriminālo autoritāti Maksu Kuročkinu un „Privat” grupējumu [kas ir vismaz tikpat krimināls] izvērtās cīņa par Dņepropetrovskas tirgu „Ozerka”, tad Koročkins ar četriem saviem līdzbiedriem gāja bojā  [ Šai ievadā žurnālists kā ņirgājoties apraksta tās uzņēmumu sagrābšanas metodes, kas padarīja Kolomoiski un viņa rokaspuišus, tai skaitā Korbanu, par vieniem no bagātākajiem cilvēkiem Ukrainā].

Korbans izdomāja rīcības plānu un pārņēma savā kontrolē desmitiem uzņēmumu. Visbiežāk viņš to darīja savu draugu, galvenokārt Igora Kolomoiska, interesēs. Viņu piesaista nevis nauda, bet gan uzdevuma sarežģītība: viņš saka, ka tas līdzinās šaha spēlei, ar ko aizraujas abi biznesmeņi. [Ar šo žurnālists mēģina izveidot prastiem bandītiem, par kuriem Ukrainā ir plaši zināms, ka viņi tādi ir, cēlāku oreolu]. Korbanam pieder vairāk kā desmit tirdzniecības centri Dņepropetrovskā.

Korbanam – ierēdnim arī ir daudz ienaidnieku, sākot no apgabala milicijas priekšnieku Georgiju Goguadzi līdz pat „separātistiem”, kuriem viņš neļāva izvērsties. Viņš turpina būt „konfliktējošs”, tikai šoreiz viņš „spēlē” „par Ukrainu” [pēdējā frāze izsaka ļoti daudz  ko, jo īpaši Korbana tālāko izteikumu kontekstā; pasarg dievs jebkuru, kurš pretendē radīt kaut ko pozitīvu, no šādiem „par” „spēlētājiem” ] .

Korbana personas „mērogu” labi raksturo viņa paša stāstītais par attieksmi pret miliciju un attiecībām ar to. Kriminālnoziedzniekiem ir īpaši dziļa nepatika pret kārtībassargiem kā tādiem un Korbans te šo savu dziņu nemaz nemēģina slēpt, tikai cenšas to ietērpt viņaprāt ārēji pieņemamā un sevi attaisnojošā formā.

Milicija – nē. Tie ir tautas ienaidnieki, pilnīgi visi kā viens. Ir jāatbrīvo no darba viņi visi bez izņēmuma [neslēpts kriminālnoziedznieka naids nevis pret dažiem korumpētiem mentiem, bet gan pret miliciju (policiju) kā tādu un visiem tās darbiniekiem bez izņēmuma]. Tas tāpēc, ka viņi uztver darbu, kā savu biznesu [te Korbans, acīmredzot, pēc sevīm spriež]. Bet, kad rodas asa nestandarta situācija, tad viņi apguļas uz muguras un paceļ rokas. Slēpjas, izslēdz telefonus. Bet pie tam neaizmirst laupīt. Rodas tāds iespaids, ka karš uz viņiem neattiecas. Tā arī izrādās, ka ienaidnieks ir šeit aizmugurē. [Tas ir, ienaidnieki ir visi, kuri nepiekrīt nacistu un bandītu varmācībām (te jāņem vērā, ka Dņepropetrovskā vairums iedzīvotāju ir noskaņoti pret nacistiem, ko tālākā tekstā atzīs arī pats Korbans) un galvenie no tiem ir miliči, kuri varētu izrādīt pretestību un kuri nesteidzas aktīvi, pēc pirmā svilpiena izpildīt katru bandīta iegribu.]”

Reizēm pie sienas cilvēkus nākas likt, miliciju, piemēram. (…) Kad viņi ienāca manā kabinetā, es paņēmu automātu un saku: „A, nu, sukas, pie sienas, maitas. Kamēr jūs kabatas piepildāt, tur cilvēki iet bojā” [uz bojāejošajiem cilvēkiem viņam ir uzspļaut, kas labi redzams no viņa tālākajiem vārdiem]. Viņi šeit transportniekus spaidīja, turpinot savas netīrās lietiņas. Nācās miliciju nomainīt. (…) Jā, ilgi nelietis – milicijas priekšnieks pretojās. Viņš kliedza: „Es Tevi arestēšu!” uz ko es viņam atbildu: „Nu nāc šurp, arestē. Tu mani arestēsi, bet es Tevi nošaušu. Uz priekšu, kurš ātrāk.” Skarbi, bet ko padarīsi? Karš [cik ērta atruna jebkādām laupīšanām un patvaļai].”

Pēc neliela ieskata Korbana psiholoģiskajā portretā, pats galvenais – ko viņš patiesībā domā par Ukrainu un kāpēc viņš ar sevlīdzīgajiem pēkšņi ir sākuši „spēlēt” „par Ukrainu”. Te Korbans ir pietiekami atklāts. Viņš tieši pasaka, ka Ukrainai kā valstij nav nākotnes, ka tā ir pilnībā jānojauc un jāuzceļ no jauna, ka atjaunot to nav iespējams, ka tas ir jādara izmantojot visnežēlīgākās metodes, tai skaitā nogalinot cilvēkus un visbeidzot tiek pateikts arī kāpēc vispār tas ir jādara – jo viņš un viņam līdzīgie bagātības sagrābušies nelieši negrib dzīvot Krievijā, kurā valda vismaz kaut kāda kārtība. Lūk to kārtību viņi negrib, bet grib personisko komfortu, ko piedāvā „Eiropas vērtības”. Un tā ir jebkura fašista un fašisma būtība – sīkas personiskas interesītes tiek stādītas pāri vispārcilvēciskām un personisko egocentrisko interešu apmierināšanai tiek pastrādāti visnecilvēciskākie noziegumi.

Lūk vārds pašam Korbanam un viņa intervētājam.

Es ceru uz stipru, enerģisku, taisnīgu prezidentu. Viņa izdarāmo darbu saraksts ir ļoti liels. Ilustrēšu to ar piemēru. Es reiz nopirku veikalu „Bērnu pasaule”. Tā vietā tagad stāv tirdzniecības centrs „Pasāža”. „Bērnu pasaule” bija simpātiska māja un bija ļoti žēl to jaukt nost. Mans draugs Genādijs Akseļrods pastaigāja tur un saka: „Nāksies nojaukt.” Es viņam: „Kā tā? Tāda ēka, pilsētas centrs… Žēl nojaukt, labāk rekonstruēsim.” Bet viņš man atbild: „Nekas nesanāks.” Tā nu nojaucām un uzcēlām vietā jaunu ēku no nulles. Tieši tāpat ir ar šo valsti, to ir bezjēdzīgi rekonstruēt. Tas būtu tāpat kā mēģināt izārstēt kropli. Vajag viņus visus vienkārši atlaist un vietā paņemt citus, kvalitatīvākus un jaunākus. Un dot viņiem normālākus stimulus. [Tātad, tiem, kuri nesaprata, Korbans Ukrainas presē tiešā tekstā visiem pasaka, ka Ukrainas valsts ir jānojauc (viņš to saka, nevis krievi), jo tā ir kropla. Tiem, kuri sevi uzskata par Latvijas patriotiem vajadzētu šo pieeju labi ielāgot, jo, kā saka, šis zvans zvana arī pēc Latvijas un lielā mērā pamatoti, jo Latvija tik tiešām ir nolaista līdz kliņķim un pie tā lielā mērā ir vainīgi paši latvieši un viņu aprobežotība, kuras visspilgtākā izpausme ir stulbs nacionālisms un debīls antikrieviskums, ko korbanveidīgi ebreju nacisti aktīvi izmanto un uzkurina ].

Žurnālists: Bet kādēļ jūs aizgājāt „uz varu” [domāta administratīvā pārvalde].

Korbans:  Vairāku iemeslu dēļ. Torā ir rakstīts, ka ebreji vienmēr ir par varu. Zināt kāpēc? Tāpēc, ka, ja nav varas, tad cilvēki sāk „ēst” viens otru. Un pirmie, ko viņi „apēd” ir ebreji. Bet tas nav galvenais stimuls. Runāt par patriotismu tagad ir pārāk pafosi un neīsti. Bet Dņepropetrovskā ar to pašreiz ir ļoti nopietni. Kijevai un Rietumukrainai tā ir parasta lieta, viņi ir ukraiņi no matu galiņiem līdz papēžiem. Bet Dņepropetrovskai tas ir kā pirmais sekss, pavisam citas sajūtas. Mums ar Ukrainu ir tāds rozā periods.

Žurnālists: Un kas Jūs tā aizrāva?

Korbans:  Mēs vienkārši negribam uz Krieviju. Mums patīk šī valsts, viņa ir ļoti mājīga (!), šeit nav Krievijas šausmu un nekad arī nav bijis. Krievijā ir taiga – likums (!), bet viņu prokurori ir kā lāči. Mums tā dzīvot ir nekomfortabli (!). Tāpēc mēs arī aizstāvam Ukrainu. [Tas ir – Krievijā ir kaut kāds likums un kārtība, bet Ukrainā šai ziņā viss ir mājīgi un komfortabli un tāpēc bandīti un laupītāji ir par sev personiski komfortablo Ukrainu. Līdzīgu iemeslu dēļ no Krievijas kā no spitālīgā baidās arī citu valstu nelieši, tai skaitā Latvijas, jo tur nevar tādos apmēros izvērsties destruktīvās darbībās un justies komfortabli. Un tas patiešām tā arī ir. Zinu cilvēku, kurš nepieciešamības spiests iedziļinājās  Krievijas bērnu lietu likumdošanā. Šai jomā (tīri juridisko formulējumu, saprotamības un iekšējās loģikas ziņā) Krievija ir galvastiesu pārāka par Latviju, kurā šī joma ir pilnībā izčakarēta. Vēl cits stāstījums iz Latvijas dzīves. Pazīstu bijušo tiesnesi, kura agrīnajā pēcstaļina laikā strādāja tiesā par sekretāri. Tad nu lūk, viņa ievēroja, ka tolaik uz apsūdzēto sola nonāca un tika reāli arī iesēdināti salīdzinoši daudz ebreju, tai skaitā vadošais rūpnīcu personāls. Lūk tas ir ļoti nekomfortabli, kad Tev  - „dieva izredzētajam” tiek piemērots „viens likums un viena taisnība” ar muļķa gojiem (neebrejiem), bet likumiskoti dubulti standarti un iespēja visu pēc nepieciešamības nopirkt  ir ļoti komfortabli. Tad, lūk, Krievijā, neskatoties uz daudzajām tās problēmām, pateicoties dziļajām tradīcijām un pietiekami lielam skaitam patiešām godīgu un kompetentu cilvēku šī sistēma joprojām kaut kā strādā un tas visiem nacistiem un fašistiem (vispirmāmkārtām ebreju) ir ļoti nekomfortabli.]

Žurnālists: Situāciju pilsētā izdevās mainīt tāpēc, ka jūs tādi vareni esat vai arī šeit jau kopš paša sākuma bija mierīgāk kā Donbasā?

Korbans:  Sākumā bija pietiekami saspīlēta situācija. Tāpat bija sacelšanās un viss pārējais. Tika veikts rūpīgs darbs, mēs centāmies visus sadzirdēt, paši runājām. Bija vajadzīga nauda. Austrumos ir tāds princips: „Valdniekam nepieciešams panākt, lai viņā iemīlas. Ja attiecībā uz kādu nespēj panākt, ka viņš tevī iemīlas, tad tev viņš ir jānopērk. Bet, ja tu viņu nespēj nopirkt, tad tev viņš ir jānogalina.” [Te Korbans nekautrējoties un nebaidoties publikai izpauž klasisku ebreju nacistu metodi]. Šis likums strādā. Kādu mēs sevī iemīlējām, kādu nopirkām un kādu arī nogalinājām. [Lūk tā, un to uz visu valsti paziņo oficiāla amatpersona!] (…)

Žurnālists: Kas notiks ar Doņecku un Lugancku vidēja termiņa perspektīvā?

Korbans:  Ir divi scenāriji. Vissliktākais ir Dienvidslāvijas scenārijs [Ukrainas kā valsts sadalīšanās vairākās valstiņās]  un manuprāt, visdrīzāk, tā arī būs, kaut arī man negribas nemaz par to domāt.

Žurnālists: Dienvidslāvijas scenārija gadījumā tas aprobežosies tikai ar šiem diviem apgabaliem?

Korbans:  Nē, ne tikai.

Žurnālists: Un kāds ir otrs scenārijs?

Korbans:  Viņš ir salīdzinoši ātrs. Ir jāizsludina karastāvoklis, jāizveido kara komandantūras un jāsāk nogalināt. Kā cilvēks, kurš ir salīdzinoši tuvs karam un kurš dažādu iemeslu dēļ ir runājis ar „separātistu” zemessargiem, es ļoti labi saprotu, ka viņi tāpat vien ieročus nenoliks. [Lūk šis kara un nogalināšanas scenārijs pašreiz Luganskā un Doņeckā arī tiek realizēts, ne tikai karojot pret savu zemi aizsargājošajiem vietējiem vīriešiem, bet arī veicot teroru pret civiliedzīvotājiem. Ja ukraiņu nacists Bogdans Butkevičš ska, ka Donbasa ir 1,5 miljoni lieku, nevienam nevajadzīgu cilvēku un ka tie ir jānogalina(!) , tad dēļ komforta „par Ukrainu” it kā esošais ebreju fašists  ir mazliet gudrāks un konkrētus ciparus nenosauc, bet tāpat ir pietiekami atklāts un pauž to pašu darbības plānu – esot jāiet uz neapmierinātajiem reģioniem un jānogalina.]”

Un tagad vārdi par kuriem katram normālam Latvijas patriotam un latvietim (ja tādi maz vēl ir atlikuši) vajadzētu sajust visdziļāko kaunu, ka tāds pretīgs nelietis šādā kontekstā Latviju stāda kā pozitīvu piemēru.

Žurnālists:  Krieviju jau visdrīzāk paliks tāds pats Ukrainas kaimiņš, kā pašreiz.

Korbans: Ukrainai ir jāpārvēršas par Latviju. Latvija neieredz Krieviju. Krieviju vajag neieredzēt paaudzēm. Tieši neieredzēt. [Korbana recepte ir apzināti uzkurināts naids, kurš pāriet no paaudzes paaudzē. Tas, visdrīzāk nav Korbana izgudrojums, bet ebreju nacistu izmantota tehnoloģija, pateicoties kurai tie priekš sevis komfortabli parazitē uz muļķa neebreju rēķina.]

Žurnālists:  Bet ko tas dos?

Korbans: Mēs kļūsim par normālu Eiropas valsti ar normālām Eiropas vērtībām [kur viss ir ērti un komfortabli, kur ir noregulēti un atstrādāti „civilizētu” dubulto standartu principi, kad legāli ir iespējams uzpirkt, dot kukuļus, atņemt resursus citiem un pēc tam to visu tērēt, un kur katrs, pat vislielākais nelietis un izvirtulis, var justies brīvi un komfortabli, un baudīt bez ierobežojumiem jebkādas izvirtības, kuras vēlas un spēj atļauties apmaksāt. Un patiešām, Latvijā, piemēram, brīvi var ģimenēm atņemt bērnus un nekas par to nav. Brīvi tos var pārdot. Prominenti pedofīli Latvijā jūtas pietiekami komfortabli un pat pieķerti turpina dzīvot it kā nekas nebūtu noticis. Un tas vis tādēļ, ka liela Latvijas iedzīvotāju daļa ir aprobežota un amorāla, bet liela daļa pārņemta ar debīlu antikrieviskumu, ar ko var piesegt un pamatot jebkuru nelietību ]. Jā, mums nebūs Krimas, bet nu velns viņu rāvis.

Lūk, Korbana atklāsmes par visa Novorosijskas reģiona perspektīvām, kurā labi tiek izskaidrots kādēļ „Privat” grupējums tik ļoti centās iegūt kontroli pār Odesu: „Donbass būs. Jautājums tikai kam tas ir vajadzīgs. Krievi pameta Doņecku un Lugansku vienkārša iemesla dēļ. Šiem reģioniem ir ekonomiska jēga tikai kopā ar Odesu un Dņepropetrovsku. Doņecka un Luganska ir šahtas un metalurģijas jaudas, pārstrāde. Ja nav izejvielu, pārstrāde neko nedod. Bet izejvielas ir Dņepropetrovskas apgabalā. Te ir visa Ukrainas rūda, sākot no dzelzs rūdas un beidzot ar margenca, urāna, retmetālu. Bet Odesa tā ir osta, amiaku vads, naftas vads, gāzesvads. Bez šiem diviem apgabaliem Doņecka un Lugancka ir tikai lieka nasta. Harkova arī Putinam nav diez ko vajadzīga, jo tur nekā nav.”

Korbans arī atklāti atzīst vietējo Dņepropetrovskas „spēka struktūru” faktisku privatizāciju.

Žurnālists: Pašreiz Dņepropetrovskā pēc būtības ir privāta armija – bataljons „Dņepr”.

Korbans: Pēc būtības jā. Mēs viņiem piemaksājam. Formāli tie bataljoni skaitās pie Aizsardzības un Iekšlietu ministrijām, bet faktiski viņi ir mūsu rīcībā. Mēs viņus nodrošinām ar sauso pārtiku, guļammaisiem, bruņuvestēm un formu. Ar visu, izņemot ieročus, jo tur kaut kādas atļaujas jāsaņem.

Un nobeigumam Korbana atklāsmes par viņa izmantotajām bandītiskajām metodēm valsts pārvaldē, kas pašas par sevi nebūtu vērtējamas viennozīgi  negatīvi (jo daudzus no slinkumā, nesodītā korupcijā un savā no realitātes pilnīgi atrautajā pasaulītē iestigušajiem birokrātiem var iekustināt tikai ar visstingrākajām metodēm), ja vien to nerealizētu atsaldēts bandīts savu egocentrisko mērķīšu apmierināšanai un ja vien viņš tādējādi pārvaldes aparātā nepulcinātu tik pat amorālus personāžus, un ja vien viņš netiektos legalizēt galēji nepieņemamas parādības.

„Sasaucu nesen pilsētas izpildkomiteju, visus tos komunālos uzņēmumus. Ieeju pie viņiem un saku: „Apsveicu jūs biedri marodieri. Solis numur viens – visi uz melu detektoru. Solis numur divi – visi stājaties uzskaitē maksājumu reģistrā, tas ir uz pilnīgu izdevumu kontroli.” Tālāk piecēlu vienu un prasu cik viņš nopelna. Viņš atbild – 2600 grivnas [apm. 430EUR]. Uzreiz piedāvāju viņam uzrakstīt atlūgumu. „Kāpēc?” Saku: „Tāpēc, ka Jūs melojat, vienkārši melojat. No 2600 grivnām vienkārši izdzīvot nav iespējams. Pagātnē nerakāšos, bet no šodienas visu, ko jūs nopelnat vai tērējat, pārbaudīšu. Piemēram, no saviem avotiem es zinu, ka pilsētas kapsēta nopelna 700 tūkstošus grivnas mēnesī [apm.115 tūkstoši EUR]. Direktora kungs, nākamajā mēnesī kapsētas kontos ir jābūt 700 tūkstošiem grivnām. Ja nebūs, es Jūs nevedīšu pie prokurora, bet nokārtošu Jums ekskursiju uz „Doņeckas tautas republiku”. Tādas lūk metodes.”

Pēc atklāsmes par privātas armijas uzturēšanu žurnālists jautā Krobanam vai gan tas nav dārgs prieks uz ko viņš sākumā tēlo vispārēju labdari un pēc tam atklāti pasaku visu kā ir.

„Korbans:  Bet ko darīt? Toties cilvēki Dņepropetrovskā mierīgi pastaigājas ar ģimenēm un neredz karu. Tā ir tikai un vienīgi nauda. Mēs piesaistām sponsorus un sakam: „Iedodiet cik variem. Mēs jums tā vietā jebkādus administratīvus pakalpojumus veiksim. Aizvāksim nodokļu dienestu, ugunsdzēsējus.” [Bandīts – amatpersona pilnīgi atklāti pa visu valsti stāsta par jaunāko izspiešanas formu!]

Žurnālists: Agrāk Jums bija cita attieksme pret naudu: „Nauda tā ir brīvības mēraukla. Jo vairāk Tev ir naudas, jo garāka ķēde.” Tad sanāk, ka nauda Jums ir pārstājusi būt par vērtību?

Korbans: Laikam pārstāja. Viena lieta, kad ej uz pārvaldes aparātu, lai nopelnītu, bet pavisam cita lieta – pēc biznesa. Tā ir evolūcija. Ja jau tā ir sanācis, gan jau pēc tam mēs atradīsiem iespēju kā nopelnīt [jeb kā atpelnīt iztērēto u n ar milzu uzviju].

Žurnālists: Tātad kaut kādu labumu no šī visa Jūs tomēr gūsiet?

Korbans: Neliekuļošu un neteikšu, ka mēs te esam labdarības iestāde. Mēs ceram, ka atradīsies kāda joma, kurā var godīgi nopelnīt. Tas taču ir tikai taisnīgi, vai ne?” Kā saka, bez komentāriem.

Avoti:

http://censor.net.ua/resonance/290399/gennadiyi_korban_vzyal_avtomat_i_govoryu_a_nu_suki_stanovites_k_stenke_poka_vy_nabivaete_karmany_tam

http://gazeta.ua/articles/events-journal/_vzyav-avtomat-i-kazhu-anu-suki-stavajte-do-stinki-doki-vi-nabivayete-kisheni-tam-lyudi-ginut/564393

http://www.km.ru/world/2014/08/05/protivostoyanie-na-ukraine-2013-14/746806-soratnik-kolomoiskogo-ukrainu-bessmyslenn

http://gramataselektroniski.blog.com/2011/02/20/talmuda-gars-johans-pohls/

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Naida orģijas Ukrainā

00368_Naida_orgijasUkraina ir meistarīgi pārvērsta par gigantisku melna, visu aprijoša naida substanci. Ar naidu ir pārpildīts pilnīgi viss. Pie tam, jo vairāk vienkāršajiem cilvēkiem tiek atņemts [bet atņemts tiek daudz, sākot no algu samazināšanām, cenu celšanās, sociālās palīdzības sfēras apcirpšanas, siltā ūdens un ūdens vispār atslēgšanas, totālām prihvatizācijām un beidzot ar vīriešiem, ko nosūta izkaušanai pilsoņu karā], ar jo gigantiskām naida devām viņi tiek baroti. Nabadzība, beztiesīgums un tagad arī asinis un nāve tiek kompensēta ar naidu. Ļaudis tiek programmēti neieredzēt „vatņikus”, neieredzēt „moskaļus”, neieredzēt Putinu un neieredzēt vienam otru.

Ukrainas masu saziņas līdzekļi ir pārvērsti ne tikai par vienkāršiem melu ģeneratoriem, bet gan tādiem melu ģeneratoriem, kuri izraisa naidu, kas rada nepārvaramu vēlmi sadragāt,  iznīcināt un nogalināt.

Kopš gada sākuma tikai viens pats Maidans izstaroja spēcīgus kaut kāda arhaiska un melna naida fluīdus, kurus burtiski varēja sajust „ar ādu”. Tā nav alegorija. Tā ir fizika. Maidana enerģētikai bija izteikti spēcīgs nekrotisks [atmirstošs] spriegums. Maidana enerģētiku varēja sajust fiziski. Un pēc tam šī naida zaraza izplatījās pa visu valsti.

Tagad šajā naida nekrotiskajā spriegumā mirst viss dzīvais. Tie, kuri ir spējīgi bēgt, tie bēg. Šajā atmosfērā nav iespējams ilgi uzkavēties. Ļaudis, kuriem ir vāja psihe, sajūk prātā. Pārējie vai nu atrodas hroniskas depresijas stāvoklī vai arī sāk darīt to, ko adekvātā, cilvēciskā stāvoklī nekad nebūtu darījuši.

Man tas viss atgādina Strugacku „Apdzīvoto salu” [Slavens krievu fantastisks romāns, kurā darbība risinās valstī uz citas planētas, kas karo ar citu valsti un iedzīvotāju kontrolei izmanto visur saceltus torņus, kas apstarojot cilvēkus, izraisa noteiktu reakciju, tai skaitā naidu]. Atceraties torņus? Atceraties to naidā brēcošo citplanētas patriotu pūli? Tagad tas notiek Ukrainā. Tikai torņu vietā tur ir televīzija. Bet visā pārējā sakritība ir gandrīz vai viens pret vienu, tai skaitā tanku uzbrukumi un ienaidnieku apšaušanas.

Tur notiekošais atgādina sava veida pūļa suidicālo [pašnāvniecisku] uzplūdu, kad ārprātīgi ļaudis sadragā un iznīcina visu savā ceļā, ar baudu nogalina un pēc tam mirst paši. Maidans ir iniciējis kaut kādu pašnāvnieciska ārprāta epidēmiju, kas pārvērš cilvēkus par trakiem dzīvniekiem.

Un kas notiks, kad nekrotiskās psihozes kvēle norims  un izdzīvojušajiem [vismaz daļai] atgriezīsies saprāta paliekas? Jā, viņi ieraudzīs sev apkārt gruvešus. Tas ir skaidrs. Nav skaidrs kas cits. Vai viņi ieraudzīs sevī trakos zvērus [kas tos gruvešus ir radījuši]? Vai viņiem būs par to vismaz kauns? Vai viņi spēs pēc tam dzīvot valstī, kura ir pārvērsta par asiņainu izgāztuvi?

Andrejs Vadžra
/01.08.2014/

Avots:

http://andreyvadjra.livejournal.com/394139.html

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

IATA vadītājs: Ukraina nesniedza patiesu informāciju

Tonijs Tailers

Tonijs Tailers

Ukrainas teritorijā jūlijā avarējušā Boing sakarā Starptautiskās Gaisa transporta asociācijas (IATA) ģenerāldirektors Tonijs Tailers paziņoja sekojošo: „Aviokompānijām ir jāsaņem precīzu informāciju uz ko tās var balstīties, pieņemot operatīvus lēmumus. Gadījumā ar reisu MH17 aviokompānijai bija paziņots, ka lidojumi augstāk par 32 tūkstošiem pēdu virs Ukrainas teritorijas ir absolūti droši. Tagad mēs zinām cik nepatiesa bija šī informācija. Tas apstiprina nepieciešamību pēc patiesiem datiem par potenciālajām briesmām, kas var apdraudēt pasažierus, ekipāžu un pašu lidmašīnu.”

Pēc būtības IATA vadītājs politkorektā valodā paziņoja, ka Ukraina ir melojusi un sniegusi nepatiesu informāciju. Tas tika pateikts avioekspertu konferencē Monreālā (Kanāda).

Šis paziņojums ir ievērojams pirmkārt ar to, ka to pasaka visaugstākās klases profesionālis, kurš nevar atļauties pat politisku iemeslu un simpātiju dēļ teikt lietas, kuru nav, un kuram ir nesaudzīgi jāfiksē savas jomas trūkumi. Te jāņem vērā, ka runa ir par organizāciju, kas atbild par to, lai būtu iespējami lidojumi un lai tie būtu maksimāli droši (tas ir, lai lidmašīnas lidotu nevis kristu). Lai to  nodrošinātu, ir jāuztur perfektā kārtībā tehniski un organizatoriski sarežģīta sistēma, kurā maksimālai konkrētībai un precizitātei ir viskritiskākā nozīmē. Tieši šā iemesla dēļ IATA vadītājs nevar atļauties melot kā to dara liela daļa Rietumu politiķu un mēdiji, un šī iemesla dēļ viņš pat nevar atļauties noklusēt profesionāļiem acīmredzamo – konkrētajā gadījumā Ukrainas melus par tās gaisa telpas absolūto drošību.

Ukrainas rīcība šai jautājumā ir kārtējais gadījums, kurš labi parādā Ukrainā varu sagrābušās nacistu bandas dabu – viņu visaugstākā mērā nekompetenci, nekaunību un nesodāmības apziņu. Tas viss, kopā ar neiedomājamu nežēlību, visuzskatāmāk ir redzams ukraiņu nacistu veiktajā terorā Austrumukrainā, bet šai gadījumā amerikanizētās Kijevas īsto būtību atsedz Rietumvalstu pārstāvis – stratēģiskas nozares top menedžeris.

Avoti:

http://www.smh.com.au/business/aviation/ukraine-responsible-for-airspace-safety-iata-20140720-zuzmp.html#ixzz3AM7l5WPo

http://www.iata.org/pressroom/speeches/Pages/2014-07-29-01.aspx

http://svpressa.ru/politic/article/94109/?rtc=1

http://www.vesti.ru/doc.html?id=1853575&cid=9

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par LM dzimumu līdztiesības komitejas sēdi

Solvita Vēvere

Solvita Vēvere

Vai ir vērts uzticēties iemidzinošajām  Latvijas eirodeputātu runām par  Edītes Estrellas  rezolūcijas un Lunačekas ziņojuma tikai rekomendējošo raksturu, ja vietējā  valdība dzenas īstenot pat to, ko Eiropas Savienība no tiem neprasa?

13.jūnijā Labklājības ministrijā notika Dzimumu līdztiesības komitejas sanāksme, kurā piedalījās arī  Vecāku sabiedriskās kustības «Dzimta» pārstāve.  Pamattēma bija gaidāmā Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības  Padomē un ar to saistītās dzimumu vienlīdzības problēmas.

Pēc veselības ministrijas īsa ziņojuma par 2015. gada plāniem, aktuālajiem uzdevumiem, projektiem, konkursiem (starp citu finansējums notiks caur bēdīgi slaveno Sabiedrības integrācijas fondu) vārds tika dots Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas komitejas pārstāvei Solvitai Vēverei.

Lunačekas rezolūcija

Kultūras ministrijas ziņojums izrādījās diezgan interesants, par cik bija veltīts skandalozajai «Eiropas Savienības ceļvedis homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai» rezolūcijai, vairāk pazīstamai kā Ulrikes Lunačekas ziņojums (pēc autora vārda).

Vēveres kundze paziņoja, ka eiropeiskā  LGBTI ir ļoti noraizējusies par to, ka neskatoties uz lielo daudzumu rezolūciju, kas aicina aizstāvēt viņus no diskriminācijas, Eirokomisija nekādi nepieņem direktīvu, kas liktu valstīm  ienest attiecīgās pārmaiņas savos nacionālajos tiesību aktos.

Patiešām, rezolūcijas nes tikai rekomendējošu raksturu – šo argumentu izmantoja visi mūsu eirodeputāti, brīnoties par sabiedrības sacelto troksni. Tagad mēs redzam vajadzīgo normatīvo aktu ieviešanas mehānismu darbībā. Viena rezolūcija neko neatrisina, bet daudzām rezolūcijām ir būtiska nozīme un kaut arī tieši neliek par pienākumu, bet sāk „spiest” uz Eirokomisiju un agri vai vēlu tā pieņems vajadzīgo direktīvu.

Lūk arī Vēvere visus klātesošos iedrošināja, apgalvojot, ka jau tiek gatavots pret diskrimināciju vērsts direktīvas projekts. Patiesībā to gatavo eiropieši jau piecus gadus, un nekas nav mainījies. Tomēr Latvijas valdība gatavojas aktīvi piedalīties tās ieviešanā. Pat apstiprināja starpministriju darba grupu, kas sāks darbu nākošajā 2015. gadā. Tas nozīmē, ka Latvijas valdībai nav šaubu par to, ka direktīva tiks pieņemta tuvākajā laikā, tā kā, pēc Vēveres vārdiem, Lunačekas rezolūcija ir ne tikai rekomendācija, bet „ļoti neatlaidīgs mudinājums normatīvа dokumentа izstrādāšanai”, kas būs obligāts visām ES dalībvalstīm.

Pēc tam ziņotāja paskaidroja pašas rezolūcijas būtību, kura ir diezgan lakoniska, konkrēta un ietver dažas sfēras: nediskrimināciju iekārtojoties darbā, izglītību, veselības aprūpes jomu, preču un pakalpojumu pieejamību, īpašu transpersonu aizsardzību, pilsonisko savienību veicināšanu, LGTBI personu vārda un izpausmes brīvību, naida runas ierobežošanu, LGTBI bēgļu aizsardzību, dzimumu maiņas operāciju nodrošināšanu u.c. Sīkāk neapstāsimies pie šī dokumenta – par to pietiekoši daudz runāja un rakstīja šī gada februārī. Mūs šajā gadījumā vairāk interesē Latvijas ministriju pozīcija un tas, kā mūsu valdība taisās reaģēt uz līdzīgiem likumprojektiem.

Kultūra ministrijas pārstāve daļēji atzīmēja, ka jaunajās ES dalībvalstīs situācija ir sliktāka nekā „daudz demokrātiskākajās vecās Eiropas valstīs”. Tādā veidā mums (barbariem) vajag ieklausīties savu civilizētāko brāļu padomos un „īpaši asi reaģēt uz jebkādiem LGTBI personu tiesību pārkāpumiem”. Interesanti, vai kultūras ministrija zina par to, ka zem LGTBI personu tiesībām tiek saprasts tikai tiesības uz ģimenes dibināšanu un bērnu adoptēšanu? Tieši ar šo projektu pašlaik nodarbojas biedrības „Mozaīka” juristi. Latvijā pagaidām nav konstatēti reāli viņu tiesību pārkāpumi, tādi kā: atlaišana no darba, neiespējamība balsot vēlēšanās, atteikšanās pārdot preces, apmeklēt izstādi vai veikt potēšanos u.t.t. – tas viss,  ko ierindas pilsonis saprot ar tiesību pārkāpšanu.

Pie kam ir interesanti, cik veikli tiek jaukti  jēdzieni „demokrātija” un „cilvēktiesības”. Tiešām, ņemot vērā lielu un neapšaubāmi Latviju ietekmējošu politiķu izteicienus (Džo Baidens, Baraks Obama, Hermans Van Rampejs u.c.), jau kādu laiku pie mums demokrātiskums netiek mērīts ne ar iespēju plašām tautu masām piedalīties svarīgu lēmumu pieņemšanā, bet ar īpašu netradicionālo seksuālo orientāciju pārstāvju godināšanu.  Pēdējā laikā ar  teicienu „cilvēktiesības” augstākminētie kungi tikai to arī domā. Pārējiem „cilvēkiem” nav vērts pievilties – mūsu tiesības kā tika diendienā pārkāptas, tā arī  tiks pārkāptas, jo mēs esam tikai nicināms vairākums, neprātīga masa.

Izsakoties nepolitkorekti: cieniet gejus, lesbietes, transvestītus un tiem līdzīgus (saraksts pastāvīgi papildinās) – jūs demokrātiski, progresīvi, mūsdienīgi, civilizēti; nedodiet viņiem īpašas priekšrocības – jūs totalitāra valsts, atpalikuši, margināli, cietsirdīgi. No demokrātiskuma pakāpes savukārt ir atkarīga naudas plūsmas virzība. Okupētāju elite nebaros nepakļāvīgos – uz šo lietu mūsu politiķiem, domājams, ilūziju nav.

Pārliecībai Vēveres kundze iepazīstināja klausītājus ar dažiem statistikas rādītājiem. Pat progresīvajā Eiropā tikai 15%  LGTBI personu jūtas pilnīgi pārliecināti un neslēpj savu orientāciju. Daudzi vēl joprojām tiek diskriminēti, izsmieti vai pakļauti citai vardarbībai – emocionālai un fiziskai, tajā skaitā vardarbībai ģimenē. Te var piebilst, ģimene – tas vispār ir riska faktors, par cik uzspiež indivīdam savas uzvedības normas zem tradīciju veidola, bet tas tik ļoti traucē liberālajai laimei. Tā ka ne viss ir tik gludi ar geju tiesībām civilizētajā Eiropā.

Par mums, atpalikušajiem, pat nav ko runāt. Tikai 26% Latvijas iedzīvotāju atzīst mūsu valstī diskrimināciju attiecībā pret LGTBI personām; 11% piekrīt legalizēt viendzimuma savienības. No otras puses, tikai 22% aptaujāto, atklāti nosoda viendzimuma attiecības. Bet neskatoties uz to visu, 67% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju uzskata, ka Rīgā nevajag rīkot geju parādi (pēc 2012. gada datiem).

Kas attiecas uz  Latviju, tad kultūras ministrija kā pamatuzdevumu redz labākas izpratnes sekmēšanu iedzīvotāju vidū un fobiju līmeņa samazināšanu pret citas orientācijas cilvēkiem. Ar to arī ministrija sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu, nodarbojās.  Valsts budžets šādus tēriņus pašlaik neparedz, toties fonds ir gatavs finansēt izglītojošās programmas jebkurai mērķauditorijai: policijas darbinieki, sociālie dienesti utt.

Pārskata noslēgumā Solvita Vēvere personīgi no sevis piebilda, ka tā ir tikai maza daļiņa mēru, kas mums ir jāpieņem. Patiesībā vēl daudz kas ir jāsasniedz LGTBI tiesību aizsardzībā un nerisināto uzdevumu ir daudz vairāk.

Uz  kautrīgo  jautājumu par to, vai tiks ņemts vērā 67% iedzīvotāju  viedoklis, Vēvere atbildēja asā tonī, kas nepieļaujot nekādus iebildumus: „Mans secinājums no tā. Ja 67% Latvijas iedzīvotāju nespēj būt toleranti, tad ar viņiem jāstrādā un jāmēģina izskaidrot cilvēkiem, ka mums ir jābūt kulturāliem, iecietīgiem un mēs nedrīkstam pa labi pa kreisi izkliegt radikālus saukļus”. Pēc tam piebilda, ka Latvijas problēma ir radikālos uzskatos un to paušanā, kā arī tolerances trūkumā.

Kā jums tas? Vairākuma viedokli – ignorēt, vārda brīvību – ierobežot, iezemiešu apziņu – apstrādāt. Kā savādāk saprast frāzes: „mums jābūt kulturāliem” (priekš kam jābūt?) un „mēs nedrīkstam pa labi pa kreisi izkliegt radikālus saukļus” (kurš aizliedz, ja ar likumu ir atļauts?) Pazīstama aina, vai ne? Vai aizvērsim ražotnes, lai izdabātu ES? Vai glābsim privātbankas, kas mūs izputināja, par saviem līdzekļiem? Aizliegsim savas sēklas, lai ieviestu vienreizējās ĢMO? Pāriesim uz eiro, nododot latu kā pēdējo suverenitātes pazīmi? Par šiem jautājumiem tautas viedokli nejautāja. Premjerministrs tieši teica, ka vienkārši vajag veikt izskaidrojošo darbu ar iedzīvotājiem.

Citiem vārdiem sakot, kaut arī jūs vairāk, jūs tomēr neko nesaprotat, jo jūs esat tumsonīgi iezemieši, bet mēs – cēlie afrikāneri (vietējā elite, kas strādā uz kolonizatoriem).  Mēs saprotam, kas jums vajadzīgs un mēs jūs iemācīsim, kā jums labāk strādāt mūsu labā, bet nepaklausīgajiem – kā labāk pašiznīcināties, lai vairs nesatrauktu ar savu klātbūtni. Patiesi demokrātijas triumfs vienā valstī!

Bet jautājums bija vienkāršs: jūs, tagadējā ļaužu grupa, kas uzskata sevi par eliti, vai taisāties vai netaisāties uzklausīt tautas viedokli? Tikai. Nekāda radikālisma, nekāda LGBTI nosodījuma – nekā nosodāma. Ar toleranci te vispār nav nekāda sakara. Jautājums ir tikai par demokrātiju. Vai ņemsiet vērā vairākuma viedokli, pat ja šis viedoklis  nesakrīt ar jūsu priekšstatiem par civilizāciju, kulturālumu, toleranci un pārējo? Pat ja šī tauta, jūsuprāt, ir neizsakāmi stulba un pilna ar aizspriedumiem? Kaut gan tādi apgalvojumi ir nevietā: neskatoties uz vairāku gadu centieniem apstulbot iedzīvotājus, iezemiešu vidū ir pietiekoši daudz zinātnieku, pedagogu, juristu, ārstu, mākslinieku, režisoru un vispār domājošu cilvēku, kas nepieder pie tā saucamās elites.

Vai var šī tauta vienkārši negribēt rīkot kaut kādu apšaubāmu pasākumu? Bet ja tā varēs sniegt pārliecinošus argumentus par labu savam viedoklim, starp citu, loģiskus, tādus, kas nesatur naidu un diskrimināciju? O nē, jums nevajag ne iezemiešu viedoklis, ne viņu nekur nederīgie spriedumi. Jums ir jāizpilda tā programma, par ko jums maksā, pielāgojot tai sabiedrības viedokli, lai pēkšņi nerastos nevajadzīgi tautas protesti. Bravo, Vēveres kundze! Jūs paudāt šo pozīciju visā krāšņumā.

Tikumība kā drauds demokrātijai

Bet tas vēl nav viss. Tālāk sekoja kautrīgs iebildums no sabiedriskās organizācijas „Lauku sieviešu apvienība”. Diezgan kautrīga dāma atzīmēja, ka pirmkārt, viņai nevisai ir saprotams, kāpēc vairākuma viedoklis ir nosaukts par radikālu. Vai nav radikāls pats plānotais gājiens, speciāli  izrādot to, ko sabiedrība neakceptē. Otrkārt, latvieši no seniem laikiem balstījās uz tikumiem. Tikumība nav bīstama, jo nekurina naidu, nav virzīta uz kādas grupas personu iznīcināšanu un neapspiež cilvēka pamattiesības.

Kas te sākās! Nabaga sievietei tā īsti neļāva līdz galam pateikt. Vēvere visu laiku mēģināja viņu pārtraukt ar kaut kādām dusmu pilnām replikām – labi, ka sanāksmes priekšsēdētājs viņu nomierināja. Kāds pieveda par piemēru konservatīvo Lietuvu, kurai tieši geju parāde, viņas ES prezidentūras laikā, palīdzēja kļūt vairāk pieņemošai un tolerantai. Kāds pilnīgi nevietā ierunājās par pārāk lielo reliģijas varu mūsu sabiedrībā. Šeit reliģijas iepīšana, starp citu, liecina par noturīgu asociatīvu saikni „tikumība” = „reliģija”, kas starp citu,  arī ir attiecināms uz stereotipiem un aizspriedumiem, kuros pastāvīgi apvaino tikumības aizstāvjus.

Sanāksmes priekšsēdētājs Ingus Aliks no labklājības ministrijas vispār sāka rāt „lauku” sievieti, kura uzdrošinājās runāt par – ko jūs domājat? – personīgo pārliecību izteikšanu sanāksmē. Jūs, lūk, šeit nesēžat kā privātpersona, bet kā sabiedriskās organizācijas pārstāve. Jūsu pārliecības nevienu te neinteresē, jums ir jāpauž noteiktas sabiedrības daļas viedoklis. Šis aizrādījums bija pilnīgi nesaprotams un izskatījās kā mēģinājums ierobežot vārda brīvību. Jo sieviete nelika saprast, ka tas ir viņas personiskais viedoklis. Varbūt viņa kā reiz savas organizācijas viedokli arī izteica. Pie kam viņa nebija agresīva, ne kategoriska un nekādā veidā ne pret ko neizrādīja nepatiku. Pat ja izrādītu, tad kas? Tas ir noziegums? Acīmredzot, problēma slēpjas citā: viņa vienkārši  pateica vārdu „tikumība” un tas, man par izbrīnu, radīja granātas sprādziena efektu. Ar šo nevainīgo vārdu izrādījās pietiekoši, lai saņemtu pretī uzbrukumu par neobjektivitāti, reliģiozitāti, radikālu viedokļu runāšanu un citiem grēkiem.

Strīds, vai precīzāk, kontrargumentu plūdums sieviešu pārstāves virzienā kļuva arvien karstāks un nezin kāpēc atgriezās pie geju parādes tēmas. „Mēs labprātīgi iestājāmies Eiropas savienībā, lepni pasludināja viena no klātesošajām dāmām. – Un mums ir jāievēro visas cilvēktiesības! Tajā skaitā sanāksmju brīvību un viedokļu izteikšanu. Kā mēs varam aizliegt praidu? ”

Visbeidzot, sanāksmes priekšsēdētājs pēkšņi pārtrauca debates, norādot, ka nav jēgas velti tērēt laiku un spēkus, par cik mēs šeit sapulcējāmies ne dēļ tā. Jautājums par praida rīkošanu sen jau ir izlemts bez mums. Pasākums notiks neatkarīgi no pretinieku skaita, par cik tas ir sanāksmju brīvības jautājums un punkts.

Estrelas rezolūcija

Tāpat iedzina izmisumā arī nākošais ziņojums – no veselības ministrijas. Ministrijas dziļumos radās veselības veicināšanas  ideja.Vienkāršotā veidā formula ir šāda – ne vairāk ārstēt, bet mazāk slimot! Sataisījās izglītojošas programmas ieviest, lekcijas lasīt, izplatīt bukletus, rīkot veselības svētkus un tamlīdzīgi. Vārdu sakot, sasapņojās, ka mūsu kolonijā kāds atļaus tādas vaļības – atveseļot iezemiešus. Nē, nu man tas patīk! Kurš tad maksās pēdējās kapeikas par zālēm? Un priekš kam te kapsētas paplašinās? Jūs vēl teiksiet, ka gribat dzimstību valstī pacelt – pretēji kopējai vispasaules organizācijas UNFPA līnijai. Mums uz planētas jau tā ir problēma ar pārapdzīvotību, par ko pilnīgi atklāti oficiāli tiek runāts starptautiskā līmenī.

Un jāatdod  gods, neskatoties uz to, ka finansējums šiem mērķiem no valsts netika piešķirts (kas gan šaubījās!), projektu pagājušogad tomēr īstenoja. Tiesa gan, diezgan pieticīgi – izdarīja tikai to, kas bija iespējams ar pašas ministrijas darbinieku entuziasmu.

Tomēr tagad ir izredzes saņemt finansējumu, par cik ministrija ir gatava īstenot jauno projektu – par tā saucamo reproduktīvo veselību, Eiropas parlamenta deputātes Edītes Estrellas ziņojuma „Par seksuālo un reproduktīvo veselību un citām ar to saistītām tiesībām”, kontekstā, kas ne tik sen radīja tik daudz trokšņa.

Šis jaunums izskanēja divu ministriju ziņojumos: gan veselības (abortu pieejamība) un izglītošana (bērnu informēšana par  kontracepciju un abortiem). Ziņotāji noklusēja vien to, ka tēma par reproduktīvo veselību ir ļoti aktuāla un ir ietverta UNFPA programmā par iedzīvotāju daudzuma samazināšanu. Tā izpilda uzdevumu par  dzimstības līmeņa samazināšanu it īpaši neattīstītajās valstīs, pie kurām, bez šaubām, pieskaitāma arī Latvija.

Tāpēc rindā ar esošo pozitīvo brošūru grūtniecēm „Es būšu mamma!”, nākošgad parādīsies vēl viena – „Kas ir aborts”, kas aicina meitenes atbrīvoties no aizspriedumiem un vainas sajūtas. Eiroparlamentā  taču pastiprināti tiek virzīts jautājums par sievietes tiesību uz abortu ietveršanu cilvēka pamattiesībās. Pagaidām tam traucē daudzskaitlīgie bērna tiesību uz dzīvību aizstāvji.

Sanāksmes kopsavilkums

Savelkot kopējo priekšstatu par sanāksmi, ir vērts atzīmēt neiedomājamo līšanu Briseles priekšā, kas slīdēja cauri praktiski visiem priekšnesumiem. Augstākā mērā šādai pielīšanai izrādījās frāze par iepriekšminēto Estrellas rezolūciju. „Un lai gan Edītes Estrellas ziņojums netika pieņemts rezolūcijas veidā, viņš ietver sevī daudz labā un mēs esam gatavi to īstenot dzīvē”, – nodeklamēja veselības ministrijas pārstāve.

Tas nozīmē – esiet sveicināti konfidenciālie aborti priekš nepilngadīgajām (t.i. noslēpties no vecākiem), seksapgaismība skolās, vienāda pieeja „medicīnas pakalpojumiem” priekš visiem genderiem un kas pats galvenais, ne vārda par ģimeni un ģimenes dzīvi. Ar ko arī jūs apsveicam.

Vai ir vērts uzticēties Latvijas eirodeputātu iemidzinošajām runām par tikai rekomendējošo rezolūciju raksturu, ja vietējā valdība raujas īstenot pat to, ko no viņiem neprasa saimnieki? Ir laiks iziet no hipnotiskā miega un pievienoties atbrīvojošajai cīņai par tiesībām uz bērnību un dvēseles skaidrību, tiesībām uz mīlestību un dzimtas pastāvēšanu.

Jeļena Korņetova
/04.07.2014/

Avots:
http://rod.lv/vai-tikumi-apdraud-demokratiju-dzimumu-lidztiesibas-komitejas-sanaksme

P.S.
Solvita Vēvere valsts pārvaldē darbojusies jau no 1991.gada. No 1991.gada līdz 1996.gadam viņa strādāja Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), atbildot par jaunatnes politiku, no 1996.gada līdz 2000.gadam Vēvere strādāja Cilvēktiesību birojā, kur atbildēja par lielu dzimumlīdztiesības projektu. Savukārt 2000.gadā viņa piedalījās konkursā un Vācijā notikušajā pasaules “Expo” izstādē vadīja Latvijas paviljonu pasākumu un kultūras programmā.

Pēc atgriešanās no Vācijas Vēvere neilgu laiku darbojās kā Tūrisma attīstības valsts aģentūras direktore, bet pēc tam nākamais darbs bija Nodarbinātības valsts aģentūra, kur viņa bija direktora vietniece, atbildot par nodarbinātības politiku un Eiropas Struktūrfondu ieviešanu. Pēc šī darba Vēvere saņēma uzaicinājumu no Ekonomikas ministrijas, kā rezultātā viņa kļuva par valsts sekretāres padomnieci nodarbinātības jautājumos. Pēc šī darba Vēvere atgriezās atpakaļ IZM, kur Ivara Godmaņa valdības laikā bija ministres biroja vadītāja, bet pēc Godmaņa valdības beigām viņa turpināja strādāt IZM projektā “Skolas.lv”. Kopš 2013.gada ir LR Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta direktore.
http://www.jaunatnesforums.lv/pages/guests

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Trīs tēzes par degradāciju

00371_degradācija-ilustrācijaMūsdienu publiskajā telpā viens no populārākajiem jēdzieniem ir „degradācija”. Šo jēdzienu visbiežāk var sastapt socioloģiskajā un kulturoloģiskajā publicistikā, mācītāju izteikumos par tikumību, sociālo filosofu esejās, homoseksuālisma un citu perversiju nosodījumos. Bez jēdziena „degradācija” vairs nespēj dzīvot arī masu sabiedrība. Internetā ir sastopami degradācijai veltīti forumi, kuros masu sabiedrības „elektroniskā” daļa ļoti aktīvi iepazīstina planētas sociumu ar savu viedokli par degradāciju.

Jēzienu „degradācija” var attiecināt gan uz garīgo pasauli, gan uz materiālo pasauli. Piemēram, mēdz runāt par tehnikas (mašīnu, darbagaldu) degradāciju, dažādu materiālu (metāla, koka, stikla) degradāciju, dabas degradāciju, vides degradāciju. Latvijā, piemēram, varēja lasīt, ka „Kultūras ministrija ir iesniegusi valdībā grozījumus Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības noteikumos, lai turpmāk galvaspilsētas vēsturiskajā centrā neparādītos vidi degradējošas pagaidu būves”.

Taču, saprotams, jēdziens „degradācija” vispopulārākais ir sarunā par garīgo pasauli. Vērtējot mūsdienu cilvēku garīgo pasauli, visbiežāk izsakās par degradācijas trim veidiem – morālo degradāciju, intelektuālo degradāciju un profesionālo degradāciju. No profesijām galvenokārt uzsver politiķu degradāciju. Savukārt morālo degradāciju un intelektuālo degradāciju visbiežāk saskata inteliģences sociālajā slānī.

Visretāk norāda par tautas  degradāciju – tikumības un saprāta lejupslīdi, kā arī lejupslīdes sekām visā tautā. No senseniem laikiem ir pieņemts tautu nevainot nekādos grēkos. Tauta ir svēta. Pastāv nerakstīts likums nevainot visu tautu. Tauta kā kolektīvs veidojums negrēko. Tautā var grēkot vienīgi atsevišķas grupas un atsevišķi indivīdi – attiecīgās tautas pārstāvji. Grēko cilvēki. Tauta negrēko, tāpēc pret tautu nedrīkst izturēties negatīvi. Tauta nekad nekļūdās. Tauta vienmēr zina, ko vēlas, un savā izvēlē nekad nepieļauj kļūmi. Visa tauta nekad nav vainīga. Vainīga ir atsevišķa tautas daļa un atsevišķi tās pārstāvji.

Teiksim, latviešu tauta nav vainīga, ka mums nav godīgi un gudri politiķi. Pie tā nav vainīga latviešu tauta, bet vainīgi ir politiķi. Arī krievu tauta nav vainīga, ka pēcpadomju Latvijā nespēja izveidot cienījamas augstskolas, bet spēja izveidot nožēlojamas augstākās izglītības „koročku” tirgotavas galvaspilsētas Lomonosova ielā. Pie tā nav vainīga krievu tauta, bet vainīgi ir atsevišķi krievu deģeneratīvi izglītības „biznesmeņi”. Ebreju tauta nav vainīga, ka Krievijā piektās kolonnas dedzīgākie nacionālie nodevēji ir ebreji. Pie tā nav vainīga ebreju tauta, bet vainīgi ir atsevišķi viegli uzpērkami Krievijas ebreji. Ukraiņu tauta nav vainīga, ka tik viegli pakļāvās rusofobiskajai zombēšanai, kas noveda pie asiņaina haosa un valsts sabrukuma. Ukraiņu tauta nav vainīga, bet vainīgas ir tikai ukraiņu jaunās paaudzes. Amerikāņu tauta nav vainīga, ka var sākties III Pasaules karš. Amerikāņu tauta pie tā nav vainīga. Vainīgi ir amerikāņu alkātīgie magnāti, kuri vēlas pārvaldīt visas planētas dabas bagātības.

No senseniem laikiem sastopamais likums nevainot visu tautu ir nerakstīts likums. Tas tiek samērā konsekventi ievērots. Neviens sevi cienošs zinātnieks, rakstnieks, publicists, žurnālists, politiķis, biznesmenis publiskajā telpā nekad neizsakās kritiski par visu tautu. Tā tas turpinās arī šodien.

Taču šodien ir Internets un tā sniegtā iespēja publiski pastrādāt jebkuru leksisko nelietību; proti, nolamāt jebkuru – tautu, karalieni, prezidentu, ministru, deputātu, direktoru, kolēģi, kaimiņu, sievasmāti, partiju, valdību, prokuroru, tiesnesi, slepenpolicistu, policistu, žurnālistu, profesoru, akadēmiķi, skolotāju utt. Tāpēc tagad Interneta publiskajā telpā nav retums, piemēram, šādas frāzes: „Diemžēl morālais pagrimums ir mūsu prievīšu sabiedrībā – skauģi, deģenerāti no „bēdu pasaules”, zudusī tauta, kurai nav nākotnes”.

Neapšaubāmi, velēšanās kaut ko kritisku pateikt par visu tautu ir pastāvējusi vienmēr. Tāda iespēja pastāvēja arī pirms Interneta anonīmo komentāru ēras. Krievu ģeniālais zinātnieks Aleksandrs Zinovjevs vienmēr lietoja atklātu valodu. Viņš nebaidījās teikt, ka „krievu tauta pašlaik atrodas degradācijas stadijā, kas ir tuva izmiršanas stadijai”. Visi saprot, ka Zinovjevs krievu tautai nevēl ļaunu. Viņš ar savu atklāto valodu centās palīdzēt tautai. Viņa pārliecībā tautai ir jāapzinās savs reālais stāvoklis. Ja tauta nespēj apzināties savu reālo stāvokli, tad tauta nekad nespēs izkļūt no degradācijas stadijas.

Lai publiskajā telpā kritiski raksturotu visu tautu, var izvēlēties attiecīgu terminoloģiju. Respektīvi, var nelietot jēdzienu „tauta”, bet tā vietā var lietot jēdzienu „sabiedrība” vai „etnoss”. Abu minēto jēdzienu asociatīvā saikne ar jēdzienu „tauta” ir ļoti stabila un praktiski nepārprotama. Katrs intuitīvi saprot, ka „sabiedrība” un „etnoss” ir tas pats, kas „tauta”.

Pie mums doto paņēmienu ļoti cienīja Valsts prezidents V.Zatlers. Medijos par to žurnālisti žēlojās: «Jau 2007.gada 18.novembrī Valsts prezidents Valdis Zatlers, pirmo reizi Latvijas dzimšanas dienā uzrunājot tautu pie Brīvības pieminekļa, teica: “Morālā vide, kurā šobrīd dzīvojam, ir slima.” Pagājušajā sestdienā, Aglonā, prezidents šo domu tikai atkārtoja: “Mūsu sabiedrībā ir iestājies morāls pagrimums.”

Bet vispār jāsaka, ka tautas un degradācijas attiecības ir paradoksālas. Cilvēces vēsture liecina, ka degradācija ir tautas pastāvēšanas obligāta stadija. Šajā ziņā vēsturiskā pieredze ir zinātniski vispārināta daudzās etnoloģiskajās, vēsturiskajās, kulturoloģiskajās teorijās. Galvenokārt tajās teorijās, kurās tautas dzīve ir skatīta atbilstoši cilvēka dzīvei; proti, tauta tāpat kā cilvēks piedzimst vismaz no divu etnosu sintēzes. Pēc tam tauta tāpat kā cilvēks aug, pilnveidojās, sasniedz noteiktu briedumu, pēc kā iestājās pakāpeniska novecošana un nāve.

Zinātne ir pārliecināta, ka tauta tāpat kā cilvēks nedzīvo mūžīgi, jo tautai tāpat kā cilvēkam nepiemīt nemirstība. Zinātnes kardinālākais arguments ir vēsturiskā prakse. Un, lūk, vērtējot tautas mūža nogali, zinātne var droši izsacīties par degradāciju, pagrimumu, obskurāciju  kā kolektīvu procesu.

Tā tas, piemēram, sastopams Ļeva Gumiļeva teorijā par etnoģenēzes fāzēm. Savukārt Osvalds Špenglers uz tautas kultūru lūkojās kā uz dzīvu organismu, kuram piemīt tādas stadijas kā piedzimšana, bērnība, jaunība, briedums, novecošana un nāve.

Tāpēc PIRMĀ TĒZE par degradāciju var skanēt šādi: degradācija (pakāpeniska pasliktināšanās un panīkums) ir tautas vēsturiskās esamības konstants elements un ietilpst tautas etnoģenētiskajā virzībā kā atsevišķa stadija.

Ja par tautas degradāciju parasti izsakās kā par noteiktu pēctecīgu stadiju mūža nogalē, tad atsevišķa cilvēka garīgā degradācija (pagrimums) var izpausties visās dzīves stadijās. Pat bērnībā un jaunībā. Ziņu portālā „Delfi” nesen varēja lasīt šādu novērojumu: „Uzmanības deficīta sindroms, depresija, Aspergera sindroms un citi garīgās dabas traucējumiem pēdējā laikā tiek diagnosticēti arvien lielākam skaitam bērnu un jauniešu. Pieaug arī depresiju skaits. Iespējams, ka iemesls ir labākas diagnostikas iespējas, bet tikpat iespējams, ka apkārtējās vides stress un piesārņojums ietekmē cilvēku garīgi veselību”.

Psiholoģija jau sen pēta personības degradāciju, kuras procesā cilvēks zaudē priekšstatu par savu identisko vērtību, psihiskās un intelektuālās īpašības, apstājās vispārējā attīstība. Psiholoģija jau ir ļoti daudz noskaidrojusi par personības regresiju (amorālo un prettiesisko uzvedību) un degradāciju kā psihiatrisko sabrukumu.

Internetā var iepazīties ar Ivara Prūša skatījumu par cilvēka degradāciju: „Cilvēka degradācija vienmēr sākas ar iekšējās uguns apdzišanu, ar idejas, kas cilvēku ir vadījusi, nodošanu, atmešanu vai noliegšanu (tas notiek sākumā domās un pēc tam bezdarbībā, vārdos un darbībā). Pamatdomu, pamatideju, misijas, jeb metafizikas līmenis ir smalks un daudziem netverams, jo no notikuma līdz acīmredzamām sekām ir pārāk gara un ilga notikumu attīstības ķēde. Šo procesu vēl var nosaukt par sevis nodošanu, kā sekas ir sevis pazaudēšana, kas bieži vien ir nāvējoši. Metafizika ir pats augstākais ideju līmenis, kas ir kas vairāk kā vienkāršas domas (idejas). Ja cilvēks nonāk pretrunā ar kādu parastu ideju (piemēram, kādu pieņemtu ideoloģisku domu), bet nenonāk pretrunā ar savu metafizisko ideju, daži simptomi var būt līdzīgi kā aprakstīts, bet tie būs īslaicīgi un ne tik spēcīgi, jo metafiziskais līmenis kalpo kā atbalsta punkts, kas sargā cilvēku un palīdz tam atgriezties līdzsvara stāvoklī, aizstājot no personības struktūras izsistās idejas ar citām. Cilvēkam ir apmēram šādas degradācijas stadijas: 1.Savas pamatbūtības nodošana – 2.Ideālu zaudēšana – 3. Stratēģisko virzienu zaudēšana – 4. Mērķu zaudēšana – 5. Enerģijas, motivācijas zudums – 6. Vērtību zudums – 7. Iekšējo normu un noteikumu zudums – 8. Personības un patiesuma zudums – 9. Nespēja pārvarēt grūtības – 10. Nespēja veikt darbību – 11. Nespēja radīt – 12. Skaudība, apātija, histērija un individualitātes iznīcināšana – 13. Nespēja uztvert, saprast, izprast – 14. Mehāniska citu domu atkārtošana – 15. Pilnīgs realitātes sajūtas zudums”.

Degradācija ir process. Šī procesa intensitāti, vērienu, dziļumu, kvantitatīvo apjomu, „panākumus” var noskaidrot vienīgi salīdzinājumā ar iepriekšējo stāvokli. Ja runa ir par atsevišķa cilvēka degradāciju, tad var salīdzināt, piemēram, Ivara Prūša minētās 15 stadijas. Gan atsevišķa cilvēka degradāciju, gan visas tautas degradāciju var salīdzināt plašākā sociālajā kontekstā – ar citiem cilvēkiem un ar citām tautām.

Mūsdienās tādi salīdzinājumi ir ļoti izplatīti. Eiropā, piemēram, bieži salīdzina rietumeiropiešus un austrumeiropiešus, nosakot kopējo un atšķirīgo morālajā un intelektuālajā sfērā. Internetā kāda latviešu žurnāliste ir atstāstījusi lidmašīnā dzirdēto salīdzinājumu: „«Kā man riebjas tie austrumeiropieši!» pukojās gados jauna dāniete. «Viņi paši domā, ka līdzinās mums, taču būtībā ikviens melns amerikānis man ir daudz tuvāks un saprotamāks nekā viņi – šie postsovjetiskie salašņas!» sieviete klusi šņāca”.

Bez salīdzinājuma degradācija nav iepazīstama. Tāpēc OTRO TĒZI par degradāciju var formulēt šādi: degradācija ir vērtējama vienīgi salīdzinājumā, un degradācijas vērtēšana ir antropoģenētisko un etnoģenētisko salīdzinājumu kompetencē.

Garīgā degradācija vienmēr izpaužās attieksmē pret noteiktām normām. Morālā degradācija izpaužās attieksmē pret morāli tikumiskajām normām. Intelektuālā degradācija izpaužās attieksmē pret loģikas, racionalitātes, veselā saprāta normām. Profesionālā degradācija izpaužās attieksmē pret dotās profesijas prasmēm un normām.

Mūsdienās ir izplatīta žēlošanās par veselā saprāta trūkumu. Piemēram, par veselā saprāta trūkumu reliģiskajās organizācijās Intrenetā var lasīt šādu spriedumu: „Reliģijas veselā saprāta trūkumu var redzēt arī citos jautājumos, tajā skaitā masīvajos nemieros, kādi arābu valstīs rosījušies ap Amerikā ražotu filmiņu par pravieti Muhamedu.  Reliģija zaudēja veselo saprātu tajā cilvēkā, kurš ir atbildīgs par šo gara darbu, kā arī to starpā, kuri tāpēc nogalināja ASV diplomātu un daudzviet Tuvajos Austrumos un citur demolēja visu, kas pagadījās pa rokai esam.  Amerikā reliģija veselo saprātu ir zaudējusi to pietiekami daudzo cilvēku kontekstā, kuri uzskata, ka Zeme ir 7000 gadus veca tāpēc, ka Bībelē tā esot rakstīts, evolūcijas jēdziens ir noraidāms pavisam.  Un vispār reliģija zaudē veselo saprātu katru reizi, kad kāda armija dodas karot.  Vai nu tā pamatā ir reliģiski jautājumi, vai arī notiekošo “svētī” kāds garīdznieks.  Amerikas bruņotajos spēkos pēdējo gadu laikā izpletusies t.s. “evaņģēlistu” kustība, dzirdēts par zaldātiem, kuriem nikni uzbrukts tāpēc, ka viņi atsakās piedalīties attiecīgajos rituālos.”

Degradācija sākās tad, ja neievēro attiecīgās normas. Teiksim, morālā degradācija sākās tad, ja nejūt morālo normu robežu, pie kuras ir jāapstājās savā uzvedībā, darbībā, komunikācijā. Turklāt intelektuālā degradācija sākās tad, ja apzināti devalvē jēdzienus – izziņas un domāšanas galvenos instrumentus. Tā, piemēram, par mūsdienu politiķu degradāciju nākas skumt galvenokārt tāpēc, ka viņi ir ārprātīgi devalvējuši tādus jēdzienus kā demokrātija, suverenitāte, patriotisms, nacionālisms, cilvēka tiesības, brīvība, vienlīdzība, neatkarība, pilsoniskā sabiedrība, sociālais taisnīgums.

Tātad garīgā degradācija ir vienota ar sliktām izmaiņām. Proti, bēdīgu konstatējumu, ka dotās normas agrāk ievēroja, bet tagad tās gandrīz neviens vairs neievēro. Vārds „degradācija” tagad ir ļoti populārs pamatā tāpēc, ka tiek konstatēta dažādu normu ignorēšana, salīdzinot ar attieksmi pret dotajām normām pagātnē.

Neapšaubāmi, ar bēdīgo konstatējumu mēs visbiežāk saskaramies ikdienā, dzirdot vecāku, vecvecāku, draugu, radu, kolēģu, priekšnieku žēlabas „Manā jaunībā tā neviens nerīkojās…”, „Kādreiz par to bargi sodīja…”, „Agrāk visi baidījās Dieva sodu…” u.tml.

Garīgā degradācija ir organiski vienota ne tikai ar noteiktām normām, bet arī ar noteiktām sankcijām par attiecīgo normu neievērošanu. Piemēram, morālo normu neievērošana ir vienota ar tādu sankciju kā sabiedriskais nosodījums. Profesionālajā vidē tas var būt profesionālās korporācijas nosodījums.

Nosodījums var izpausties visdažādākajā veidā. Padomju laikā daudzās darbavietās bija tāda sabiedriskā nopēluma institūcija kā „biedru tiesa”, kolektīvi nosodot morālo normu pārkāpējus. Ļoti bargs sabiedriskais nosodījums bija tad, ja par morālo normu pārkāpēju ievietoja informāciju presē. Tolaik no tā cilvēki ļoti baidījās, jo par negatīvo informāciju presē izjuta lielu kaunu.

Tik tikko izlasītos teikumus, iespējams, daudzi uztver ar smaidu. Objektīvs iemesls smaidīt ir jaunajām paaudzēm, kuras ir uzaugušas pēcpadomju mediju iecienītās negatīvās informācijas atmosfērā. Tagad mediji raksta tikai par sliktām norisēm. Ja iesaka uzrakstīt par kaut ko labu, teiksim, par kāda cilvēka darba panākumiem, tad mediji tūlīt no tāda priekšlikuma atkratās, jo tā, lūk, būšot „piarēšana” un par to ir speciāli jāsamaksā.

Atceros, mūsu Preses namā jau 90.gadu vidū jauniņās žurnālistes lulles veikli prata atkratīties no informācijas ievietošanas par grāmatas „Mans Rainis” iznākšanu. Atruna bija īsa – „Maksājiet!”. Tas nekas, ka tā tolaik veikalos bija vienīgā nopērkamā grāmata par Raini. Jauniņajām lullēm bija svešs darbs laikrakstā, kas stāsta vienīgi par kultūras sasniegumiem. Viņas strādāja „eiropeiskā” redakcijā. Vakardienas vidusskolnieces varēja nezināt, ka vēl nesen Preses nama ikviens laikraksts ar lielāko prieku ievietoja informāciju par jebkuru jauno grāmatu.

Diemžēl šodien ir liels vairums dziļi aprobežotu cilvēku, kuri lepojās, ka par viņiem medijos publicē „neslavas rakstus”. Šodien pat iestāsta, ka publicitātei negatīvā informācija ir vērtīgāka nekā pozitīvā informācija. Par to Public relations aptaurētie guru sacer supergudras teorijas.

Garīgā degradācija lielā mērā ir atkarīga no cilvēku individuālās un tautas kolektīvās atmiņas. Tāda var būt TREŠĀ TĒZE par degradāciju, jo atmiņas loma degradācijas virtuvē ir ļoti svarīga.

Cilvēku individuālā un tautas kolektīvā atmiņa glabā noteiktas morāli tikumiskās normatīvās tradīcijas. Tagadnes morāli tikumiskais klimats vienmēr ir vitāli saistīts ar pagātnes morāli tikumisko klimatu. Tagadnē atsevišķi cilvēki un visa tauta mācās no pagātnes kļūdām un, protams, arī no pozitīvās vēsturiskās pieredzes.

Cilvēku individuālā atmiņa un tautas kolektīvā atmiņa ir kultūras elementi. Katrā kultūrā mēdz būt sava specifiska attieksme pret atmiņu. Ja kultūrā īgnorē atmiņu, tad kultūra nespēj balstīties uz pagātnes mantojumu un kultūra nepazīst tradīciju kontinuitāti – nepārtrauktību, pēctecību.

Rietumeiropiešiem ir iemesls šņākt par austrumeiropiešiem tāpēc, ka uz planētas Austrumeiropa ir vienīgā teritorija, kurā regulāri apzināti likvidē kultūras kontinuitāti. Pie tam aizvadītajos apmēram 100 gados austrumeiropieši to bravūrīgi izdarīja vairākas reizes. Izglītots un kulturoloģiski kompetents cilvēks zina, ka kultūras nepārtrauktības un pēctecības likvidēšana ir drausmīgākais, kas var notikt ar kultūru. Faktiski tā ir ne tikai kultūras degradācija, bet kultūras nāve.

Likvidējot kultūras kontinuitāti, tiek likvidētas nacionālās kultūras saknes. Triviāli salīdzinot, tas ir tas pats, kas nocirst kokam saknes. Tāpēc nav jābrīnās par jēdziena „degradācija” popularitāti. Ja vēl jaunajām paaudzēm iezombē, ka tas viss, kas bija līdz 1990.gada 4.maijam, simtprocentīgi nekur neder, bet Rietumeiropiešu jaunajām paaudzēm jau no XX gs. 70.gadiem iezombē neoliberālisma un postmodernisma smirdošās pērles, tad morāli tikumisko normu vēsturiskā pēctecība nav gaidāma. Vēsturiskās pēctecības vietā uzplaukst zombiju ģenerētās normas un zombiju atzītās sankcijas par normu pārkāpumiem. Tā ir normu un sankciju sistēma, kura nebalstās ne uz individuālo atmiņu, ne uz tautas kolektīvo atmiņu. Tā ir sistēma, kura vispār neatzīst atmiņas vajadzību un atzīst vienīgi tagadni – atzīst tikai to, kas notiek pašlaik. Tā ir sistēma, kuras mežonīgā veģetēšana nevar notikt bez jēdziena „degradācija”.

Arturs Priedītis
/18.08.2014/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Kā ukrainis kļuva par ukrainafobu, jeb piezīmes par dzīvi Ļvovā (Galīcijā)

475px-Lviv_COA_svgEsmu dzimis un uzaudzis Slobožanšinā [Austrumukraina]. 1999.gadā pārvācos uz Harkovu un laimīgi tur nodzīvoju līdz 2012.gadam. Dzīvojot Harkovā, man bija sapnis – aizbrukt uz Ļvovu [Galīcijas sirds, „galvaspilsēta”]. Tomēr brīvā laika trūkums 19 stundu braucienam tikai vienā virzienā atlika mana sapņa realizāciju.

Un, lūk, beidzot tas notika. Pēc likteņa gribas un dēļ apstākļu sakritības, kad divu gadu laikā pabiju Kijevā, Ļubļanā un Košicā, man parādījās draudzene, kura bija dzimusi ļvoviete. Pie viņas ciemos tad arī 2012.gada vasarā atbraucu.

Man bija piecas dienas laika un šīs piecas dienas mēs pavadījām lietderīgi – aizbraucām uz Skole, Mukačevo, peldējāmies kalnu upē, pastaigājāmies pa kalniem un pat nokļuvām pasākumā, kurā sēdēju pie viena galda ar Ļvovas mēru. Ļvova atstāja uz mani ļoti labu iespaidu. Smuka pilsēta, smuka arhitektūra, daudz oriģinālu, tematisku iestādījumu, gaisā virmo kafijas aromāts un vispārēju svētku sajūta. Aizbraucot es paņēmu līdzi daudz brīnišķīgu iespaidu, simtiem fotogrāfiju un prieku par to, ka mans sapnis ir beidzot piepildījies.

Bet mēdz teikt: „Sargies no saviem sapņiem, jo tie mēdz arī piepildīties.” 2012.gada rudenī es pārvācos uz dzīvi Ļvovā… 

1406298411_lvovskiy-opernyy-teatr 1406298357_striyskiy-park 1406298290_dominikan 1406298188_palacco-bondinelli 1406298237_ploschad-rynok 1406298061_kriivka 1406298052_arsenal 1406298030_vokzal1406298194_palac-potockih 1406298518_ratusha 1406298533_chornyy-dom 1406298545_porohovaya-bashnya 1406298379_tramvay

Pirmie no jaunajiem iespaidiem bija jocīgi un savā ziņā mazliet nepatīkami. Pirmkārt – pilsēta ir samērā maza [+/- 700 tūkstoši iedzīvotāju; Harkovā - +/- 1,4 miljoni], bet šaurās ieliņas un metro trūkumus izraisa nepārtrauktus sastrēgumus. Pat lielās, maģistrālās ielas reizēm vienkārši sastingst un kustas bruņurupuča ātrumā, nerunājot nemaz par mazajām ieliņām.

Otrkārt – alga. Es jau biju pieradis saņemt Harkovā piecarpus tūkstošus grivnas [apm. 330EUR] no kurām divi tūkstoši [apm.120EUR] aizgāja par dzīvokli. Šeit savukārt par tā paša profila darbu man piedāvāja divus tūkstošus un tos pašus piedāvāja ar tādu lepnumu… tie taču ir veseli divi tūkstoši. Pēc pirmajiem telefonzvaniem potenciālajiem darbadevējiem es biju šokā. Divi tūkstoši, ņemot vērā to, ka par dzīvokļa īri vien man bija jāmaksā divi tūkstoši plus klāt nāk arī komunālie maksājumi.

Treškārt – ja nebraukt uz centru, tad sajūta, ka dzīvo Ļvovā nav nekāda. Parasti guļamrajoni, tās pašas plānveida celtnes, tās pašas paneļu un ķieģeļu mājas kā visā bijušajā PSRS [patiesībā šāda paša tipa paneļmājas, tikai sliktākā kvalitātē (saspiestākas, neērtākas, mazākas), priekš „strādnieku šķiras” tolaik cēla visā pasaulē, visuzskatāmāk par to var pārliecināties „labklājīgajā” Šveicē]. Pirmās pāris dienas man pat nebija pilsētas nomaiņas sajūtas  – jutos tā it kā būtu tikai zaudējis darbu un nomainījis dzīvokli.

Ceturtkārt – skaistu meiteņu trūkums. Precīzāk sakot nevis vispār skaistu meiteņu trūkums, bet to salīdzinošā mazskaitlība. Pēc kāda laika pat sāku jokot, ka „Ļvovā ir divas skaistas meitenes, ar vienu es aprecējos, bet otru pagaidām tā arī neesmu ieraudzījis.”

Tāds kopumā bija mans pirmais, ne tūrista iespaids par Ļvovu. Tālāk sekoja darba meklējumi.

Harkovā es 8 gadus taisīju mīkstās mēbeles. Tur mani apmierināja gan pats darbs, gan arī alga. Šeit par tādu pat darbu man piedāvāja zemāku atalgojumu. Bet neko darīt, un es aizgāju uz pārrunām. „Pārrunāju” visu kā nākas, firma liela, trīsstāvu ēka plus ražošanas cehs, reklāmas plakāti pa visu pilsētu un internetā. Man parādīja ražotni, visas ierīces bija pazīstamas, pats darbs arī. Nākamajā dienā es sāku strādāt.

Pirmajā dienā mani gaidīja patīkams pārsteigums –noliktavas pārzinis izsniedza man visu nepieciešamo instrumentu klāstu. Manā līdzšinējajā pieredzē darba devējs izsniedza tikai minimālo darbarīku komplektu, bet viss pārējais bija jāgādā pašam uz sava rēķina. Šeit izsniedza pilnīgi visu. Tālāk sekoja nepatīkamie pārsteigumi.

No iepriekšējās pieredzes es zināju, ka ir galdnieku brigādes, kuras izgriež detaļas. Tava kā galdnieka – savācēja uzdevums ir no šīm detaļām izveidot karkasu un atdot to „apvilcējiem”. Te izrādījās, ka galdnieku – detaļu izgriezēju nav un tev viss ir jādara pašam. It kā jau nekas, rokas tā kā ir un nav līkas, un var to izdarīt arī pats, bet… skaidu plate no kuras jāizgriež detaļas ir 50-75kg smaga un tās izmēri ir 2,5-3 metri. Vienam pašam atnest šādu plati un sagriezt ir nereāli. Attiecīgi izrādās, lai to izdarītu, tev ir jāatrod cits tāds pat strādnieks kā tu, jāatrauj viņš no viņa darbiem, kopā jāatnes plate un jāsagriež materiāli ar kuriem vēlāk var strādāt viens pats.

Uz manu priekšlikumu: „Varbūt izveidojam brigādi no diviem cilvēkiem” es pēc sejas izteiksmes sapratu, ka mani nesaprata. Nu, ja nē, tad nē. Es sāku iekļauties darbā. Saņēmis uzdevumu, es meklēju palīgu un ar to kopā sākām griezt, bet… zāģa galds izmēri bija 50-70cm bez atdura un virzienrāmja. Novilki līniju ar zīmuli un tik zāģē, paļaujoties uz savu acumēru un roku stiprumu. Uz manu priekšlikumu: „Labāk sametinām rāmi, pagarinām galdu un izveidojam atbalsta mērlenti zāģēšanas precizitātei un drošumam”, mani atkal nesaprata. Precīzāk sakot saprata, bet uz to saņēmu atbildi: „А навіщо, воно ж і так працює, ми завжди так ріжемо” (Un kāpēc tas jādara, mēs vienmēr tā zāģējam.). Pēc tam racionālists manī iemiga. Nu i nekas, kā saka, nav ko līst svešā baznīcā ar saviem pātariem.

Vispār darba organizācija cehā bija, maigi izsakoties, dīvaina – nosūcēju vilkme bija tāda, ka labāk viņas nebūtu vispār, skaidas no viena darbagalda aumaļām „apbēra” blakus strādājošos, elpot no sīkajām skaidām bija grūti, apkures nekādas nebija un cehā bija nulles temperatūra.

Otrajā dienā mans kolēģis pusdienslaikā pajautāja no kādas puses es nākot un, kad uzzināja, ka no Harkovas, tad sāka runāt dīvainas lietas. Sev par pārsteigumu es uzzināju, ka pie mums visi esot par Janukoviču un ka mūsos neesot ukraiņu gara. Golodomoru negodinam, draudzīgi skatamies moskaļu virzienā, Krimā mums esot stipra flote un, ja mēs to atdosim moskaļiem, tad Ukrainai ir beigas. Uz manu aizrādījumu, ka es nesen peldēju blakām šai „stiprajai” flotei un ka patiesībā, salīdzinājumā ar Krievijas floti, tā ir maz kam derīga lūžņu kaudze, mans sarunbiedrs uzmanību nepievērsa. Vēlāk izrādījās, ka mans „apgaismotājs” dzīvo Ļvovas priekšpilsētā, Harkovā un Krimā nekad nav bijis, bet pēc savas pasaules uztveres un redzesloka varētu ieņemt vispārīgo jautājumu ministra posteni.

Darbu šai uzņēmumā es beidzu jau trešajā dienā. Mēs ar pārinieku zāģējām kārtējo skaidu plati, kas beidzās ar nelaimes gadījumu (skaidu plāksne, kad bija aizzāģēta gandrīz līdz galam, nogāzās no sava svara, iespiežot pārinieka pirkstus zāģī). Es uzreiz nodevu saņemtos instrumentos un uzteicu darbu. Veselība dārgāka.

Atnākot mājās un atverot avīzi, uzdūros sludinājumam, kurā meklēja mīkto mēbeļu pārdošanas menedžeri. Pazvanīju un sarunāju tikšanos. Ja jau te ir tik niecīgas algas, tad labāk es par to nīkstu ofisā nekā salstu cehā. Pirms tam pameklēju internetā – ir savs saits, reģistrēta tirgus marka, reklāma, viss kā nākas, solīda firma.

Uz pārrunām devos ar vieglu sirdi. Tās izrādījās jocīgas, jo bija jārunā ukrainiski. Man pat likās ka sanāca tīri labi, lai gan no malas visdrīzāk tas izskatījās smieklīgi. Man parādīja ofisu, ražotni, modeļu rindu, mani tas apmierināja un es viņus arī, un jau nākamajā dienā uzsāku darbu.

Harkovā es strādāju divās mēbeļu firmās. Pat ne firmās, bet individuālos uzņēmumos uz direktora vārda. Pirmā individuālā uzņēmuma direktors ilgi bija strādājis mēbeļu rūpnīcā un pēc tam nolēma organizēt savu ražotni. Sākumā vadāja mēbeles ar savu personisko mašīnu piekabē. Pēc tam, attīstoties biznesam, nopirka „gazeli”. Viņam bija septiņi darbinieki, bet viņš pats izpildīja iepircēja, šofera, pārdošanas menedžera, iepakotāja un tehnologa lomas. Viņš braukāja ar Hyundai Tucson un pats sev cēla divstāvu māju.

Otrs direktors sāka savu biznesu, taisot savas mājas bērniņos virtuves iekārtas. Ar laiku viņa ražotne izauga līdz pilnvērtīgam ceham. Pie viņa strādāja 17 cilvēki un mēbeles tika izvadātas ar divām „Tata” smagajām mašīnām. Viņš pats mēdza strādāt cehā un no pārējiem strādniekiem atšķīrās ar resnu zelta sprādzi ap roku. Viņš papildus tam vēl bija arī iepircējs, tehnologs un reizēm arī šoferis. Viņš braukāja ar Suzuki Grand Vitara un pārdeva mēbeles visā Ukrainā pusmiljona grivnu [apm.30000EUR] apmērā.

Savukārt Ļvovas firmas direktors sēdēja ofisā, regulāri apmeklēja visādus pārdošanas seminārus, viņam bija daudz diplomu no šiem semināriem ar kuriem viņš ļoti lepojās, firmai bija skaļš nosaukums un reklāma un mēbelēs tika iešūtas birkas ar firmas nosaukumu.Direktoram bija padoti menedžmenta nodaļas direktors, divi pārdošanas menedžeri, grāmatvedis, iepircējs, dizaineris, ražošanas priekšnieks, viena šuvēja, divi strādnieki, viens palīgstrādnieks un šoferis ar personisko auto. Pie tam direktors braukāja ar maršruta takobusu, viņam bija daudz kredītu un viņš sapņoja piegādāt mēbeles 2014.gada Soču olimpiādei.

Darbs tur bija interesants. Samērā neilgā laika posmā es izveidoju nelielu klientu bāzi, bet saskāros ar nepārvaramu problēmu – veikali, kuri bija gatavi pie sevis izvietot mūsu mēbeles bija, bet naudas, lai šīs mēbeles saražotu nebija. Mūsu resursu pietika tikai trijiem veikaliem un pēc tam pārgājām uz pārdošanu uz pasūtījumiem pēc katalogiem. Tā kā tādu katalogu veikalos bija daudz, tad ar pārdošanu neveicās. Pie tam mūsu cenas, salīdzinājumā ar konkurentiem, bija samērā augstas par ko nav jābrīnās, jo mašīna speciāli tika dzenāta pēc dažiem metriem auduma, skrūvju pakas, skaidu plāksnes utt. Pērkot un atvedot vairumā viss maksāja lētāk un tas nevarēja neatsaukties uz mūsu mēbeļu pašizmaksu.

Savukārt mēbeļu kvalitāte piekliboja, mēs kavējām termiņus un darījām pilnīgi neloģiskas lietas. Piemēram, mūsu šuvēja uzšuva pārvalku, bet galdnieks tam bija spiests pielāgot karkasu, pārtaisot to vairākkārtīgi. Mēs brīvi izmainījām pasūtītāja dotos izmērus un pēc tam, kad piegādājām, skaidrojāmies, ka ar viņa dotajiem izmēriem nu nekādi neko uztaisīt neizdotos. Mums regulāri atgrieza preci un vairākkārtīgi to pielabojām. Audumu mēs iepirkām no mazu apjomu tirgotājiem kā no fiziskām personām, jo firma visiem bija parādā. Pārdošanas apjomu neesamības gadījumā mēs rakstījām direktoram kaut kādas marazmātiskas atskaites, gājām ar viņu kopā uz semināriem un regulāri melojām visiem pa telefonu – gan pasūtītājiem, gan kreditoriem, gan piegādātājiem…

Reizēm direktors kļuva runīgs par politiskām tēmām. Tad viņš runāja par „augstām vērtībām” un par moskaļiem (nezinu, ko viņi viņam ir izdarījuši). Viņa sapnis bija uzcelt Ļvovā pieminekli Džoharam Dudajevam, kurš rokās tur moskaļa galvaskausu [Džohars Dudajevs (1944-1996)- bijušais PSRS armijas ģenerālmajors, Afganistānas kara dalībnieks, pašpasludinātās Čečenijas republikas prezidents, tika nogalināts aviācijas uzlidojuma laikā Pirmā čečenijas karā (1994 – 1996)]. Visjocīgākais ir tas, ka direktors par to runāja krieviski un bez pieminekļa Dudajevam vēl sapņoja ar šiem pašiem moskaļiem tirgoties.

Brīvajā laikā es rakājos pa internetu un strīdējos ar vienu pazīstamo ļvovieti par Ukrainas padomju mantojumu. Šis cilvēks bija ļoti agresīvi noskaņots pret okupantiem, „sovkiem” [nicinošs „padomju cilvēku” apzīmējums; saīsinājums no vārda „padomju” krievu valodā], Staļinu un visu, kas bija saistīts ar PSRS. Viņš uzskatīja, ka tieši Galīcijai ir jānes ukrainizācijas „gaisma” „nomaldījušamies” Ukrainas dienvidaustrumu reģioniem. Un tad es paīstam ieinteresējos kas tad īsti tie galīcieši ir. Man palīdzēja gan līgava, gan viņas mamma, kuras labi zināja savas dzimtās vietas arhitektūru, vēsturi un politiskos vēsmojumus.

Noskaidroju sekojošo –  pēc oficiālām ziņām Ļvovu 1250.gadā dibināja Galīcijas Daņila [Daniels Romanovičs (1201/1204-1264)], bet nu tālāk… lūk īss saraksts ar to, kas notika Ļvovā:

1247.gads – Ļeva I [Ļevs Daņilovičš (1228-1301) – Galīcijas kņazs, Galīcijas Daņilas otrais dēls] un Konstantes [Ungārijas karaļa meita] kāzas (notika it kā Ļvovā)
1256.gads – pirmās rakstiskās liecības par Ļvovu
1261.gads – pēc tatāru pieprasījuma tiek nojaukti pilsētas aizsargmūri
1270.gads – Levs I liek pamatus divām pilīm Ļvovā
1283.gads – Ļvovu ielenc tatāri
1287.gads – Ļvovu ielenc tatāri
1340.gads – tiek noindēts pēdējais vietējais kņazs Jurijs II [Jurijs II Boļeslavs (1308-1340) – Galīcijas kņazs kopš 1323.gada], pilsētu nodedzina Kazimirs III [Kazimirs III Lielais (1310-1370) – Polijas karalis], kurš izlaupa kņazistes dārgumu krātuvi
1349.gads – Kazimirs III ieņem Ļvovu
1353.gads – Ļvovu nodedzina Ļubarts [Ļubarts Gedeminovičš (1300-1383/1385) – Lietuvas lielkņaza Gedimina jaunākais dēls, pēdējais vienotās Galīcijas-Volīnijas kņazistes kņazs ]
1356.gads – Kazimirs III piešķir Ļvovai „Magderburgas tiesības” [Viena no pazīstamākajām pilsētu tiesību sistēmām, saskaņā ar kurām tika regulēta pilsētnieku pašpārvalde, ekonomiskā darbība (amatniecība, tirdzniecība un cunftes), īpašumtiesības un šķiriskās attiecības. Magdeburgas tiesības ieguvušo pilsētu pilsoņi tika atbrīvoti no feodālajām klaušām un vietvalžu varas un tiesas. Uz šo tiesību pamata pilsētās tika veidots vēlēts pašpārvaldes orgāns maģistrāts. ]
1379.gads – Ļvova ar tuvējo apkārtni tiek iekļauta Ungārijas sastāvā
1381.gads – ugunsgrēks iznīcina veco „koka Ļvovu”
1387.gads – Ļvova tiek iekļauta Polijas sastāvā
1578.gads – Ļvovā tiek izpildīts nāvessods kazakam Ivanam Podkovam [(????-1578) – zaparožjas kazaks, kurš uzdevās par Moldāvijas gospodara (valdniek) Ioana III brāli. 1577.gadā ar kazaku vienību ieņēma Moldāvijas galvaspilsētu Jasus un pasludināja sevi par Moldāvijas gospodaru] (galīciešis satrp citu skaļi kliedz par savu „kazaku garu”)
1648.gads – Ļvovu ielenc Bogdana Hmeļnicka karaspēks [Bogdans Hmeļnickis (1595-1657)-zaparožjas kazaku hetmans, Polijas karaļa uzticības persona, dēļ nesodītas poļu šļahtas patvaļas 1648.gadā uzsāka kazaku sacelšanos, vairākās cīņās sakāva Polijas armiju. Faktiskais neatkarīgās Ukrainas dibinātājs. Pēc militārām neveiksmēm 1654.gadā parakstīja Perejaslavas līgumu saskaņā ar kuru kazaku zemes iekļaujas Krievijas sastāvā. Ar Hmeļņicka sacelšanos aizsākās acīmredzams Polijas impērijas (Zečpospoļitas jeb Polijas-Lietuvas ūnijas jeb Abu Tautu Republikas) noriets.]
1655.gads – Ļvovu ielenc Bogdana Hmeļnicka karaspēks
1700.gads – Galīcijas arhidiēcija pāriet uz ūniju ar katoļiem, jeb citiem vārdiem sakot maina ticību no pareizticības uz grieķu-romiešu katoļticību [nodibinājās 1596.gadā, kad Kijevas pareizticīgo metropolīts atzina Romas pāvesta virsvadību saglabājot pareizticīgo rituālu veikšanas tiesības. Ūnija tika noslēgta pēc Vatikāna un Polijas karaļa iniciatīvas pirms Polijas iebrukuma pareizticīgajā Krievijā un ar mērķi stiprināt Polijas sabiedrisko vienotību (Polijas karalim bija dažādu tautību un ticību (pareizticības un katoļu) pavalstnieki). Lielākā daļa Polijas pareizticīgo neatzina ūniju, neskatoties pat uz valsts varasiestāžu vajāšanām. Ūnija saglabājās tikai krievu pareizticības Rietumu reģionos.]
1704.gads – Ļvovu ieņem zviedri
1769.gads – Ļvovai uzbrūk barskas konfederāti [pret Polijas karali sacēlušies poļu šļahtiči, kuri uzskatīja, ka karalis ir Krievijas ieliktenis un marionete. Sacelšanos 1770.gadā apspieda Krievijas karaspēks.]
1772.gads – Ļvova tiek iekļauta Austrijas sastāvā [Pirmās Polijas dalīšanas rezultāts, kuru ierosināja Austrija, baidoties par pārāk lielu Krievijas impērijas ietekmes pieaugumu]
1786.gads – tiek atceltas Magdenburgas tiesības
1809.gads – vienlaicīgi ar Napoleona uzbrukumu Austrijai Galīcijā iebrūk Varšavas hercogistes karaspēks. Poļi ieņem Ļvovu un mēģina sagūstīt grieķu-romiešu katoļu metropolītu. Pēc mēneša krievi  kā Prūsijas sabiedrotie atbrīvo Ļvovu no poļiem un atdod to atpakaļ Austrijai.
1848.gads – masu demonstrācijas Ļvovā un Krakovā [revolucionāro noskaņojumu gads visā Eiropā, tai skaitā ungāru sacelšanās Austrijā] . 19.martā Ļvovā notika masu demonstrācija, kurā tika pieņemta Galīcijas nacionālās kustības programma, kas tika noformēta prasību veidā Austrijas imperatoram Ferdinandam I [(1793-1875)]. Šajā prasībās bija arī klaušu un dzimtbūšanas atcelšana, Galīcijas autonomijas pieprasīšana, prasība ieviest POĻU valodu (!) skolās un valsts administrācijā, ārvalstu ierēdņu atlaišana, demokrātisko brīvību pasludināšana, pilsoņu vienlīdzības pasludināšana likuma priekšā un provinciālo saeimu reorganizācija.
1914.gada septembris  – Ļvovu ieņem Krievijas karaspēks
1915.gada 22.jūnijs – Ļvova atgriežas Austroungārijas impērijas kontrolē
1918.gada 20.oktobrī Svētā Jura laukumā notiek ļvoviešu mītiņš, kurā Konstantīns Levickis [(1859-1941)] publisko „Ukraiņu nacionālās padomes lēmumu par Ukrainas valsts izveidošanu Austroungārijas impērijas sastāvā” .
1918.gada 1.novembrī virs valsts iestādēm tiek izkārti ukraiņu karogi un tiek pasludināta Rietumukrainas tautas republika
1919.gada jūlijs – poļi iegūst Galīciju un iekļauj to otrās Zečpospoļitas sastāvā
1939.gada 22.septembris – Ļvova tiek iekļauta PSRS sastāvā
1941.gada 30.jūnijs – Ļvovu iekaro vācu armija
1943.gads – piedaloties Galīcijas distrikta vadībai, ukrainas sabiedriskajiem darbiniekiem un garīdzniecībai, Ļvovā notiek svinīga ukraiņu bruņotā grupējuma atklāšana. Tā nosaukums -
SS strēlnieku divīzija „Galīcija”.
1944.gada 27.jūlijs – Ļvovā ienāk Padomju armija…
1991.gads – neatkarība

Kā redzam „ukraiņu” Ļvova izbeidzās kādā gadā 1340ajā. Kur visu šo laiku atradās „patiesie patrioti” es nezinu, varbūt slēpās kaut kur. Ukraiņi uznāk uz arēnas tikai 1939.gadā, kad Staļins ieved Padomju armiju un izdzen paātrinātā kārtā poļus. Pie tam tik steidzamā, ka cilvēki lēca vilcienos tikai ar vieniem čemodāniem, atstājot vairumu mantu dzīvokļos un mājās.

Gandrīz tukšo Ļvovu atdod izmitināšanai vietējiem iedzīvotājiem no tuvējajiem lauku rajoniem. Laucinieki ar prieku ieņem pilsētu ar kuras radīšanu viņiem nebija nekāda sakara (protams, var pieņemt, ka arī izmitināšana pilsētās nebija labprātīga, bet es tam neticu). Un te es aizdomājos, kāpēc galīcieši apvaino PSRS okupācijā? Par okupāciju vajadzētu kliegt poļiem, bet galīciešiem tieši otrādi būt pateicīgiem, ka viņi pilnībā dabūja pilsētu, kuras priekšpilsētā agrāk tikai varēja piepelnīties. Un ja jau gribam konsekventi turēties pie vēsturiskā taisnīguma principa, tad Ļvova, jeb pareizāk sakot Leopolisa ir jāatdod tās saimniekiem – poļiem.

Tad man kļuva interesanti kā galīcieši dzīvoja poļu Leopolisā. Un dzīvoja viņi tur ne jau kā pilnvērtīgi pilsoņi, bet kā kalpi un rokaspuiši. Pilsētā bija pat iela, kurā drīkstēja veikt promenādi (ārišķīgi pastaigāties) tikai austrieši un poļi. Ja tur parādījās kaut vai turīgs galīcietis, tad viņam varējs piespriest naudassodu. Galīciešiem bija sava promenādes iela. Daudzas mājas bija uzceltas ar divām ieejām – parādes ieeju poļiem un aizmugures durvīm galīciešu kalpiem… Kā es sapratu „brīvību mīlošie” galīcieši mierīgi dzīvoja zem paniem un ne par kādu okupāciju nebija dzirdējuši…

Un tad atnāca Staļins, poļu vairs nebija un pilsētu piepildīja bijušie kalpi un laucinieki. Visdrīzāk tieši tad parādījās termins „raguļi” (kaut arī vikipēdija dod dažādus šī vārda izcelsmes skaidrojumus). Ragulis tas ir laucinieks, kurš ir apmeties uz dzīvi pilsētā, bet savā prātā palicis par laucinieku. Aizgāja līdz pat smieklīgiem absurdiem, kad piemāju puķudobes jaunie pilsētnieki pārvērta mini dārzos (jums neko tas neatgādina? [domāta mazdārziņu ierīkošana Kijevas centrā Maidanas laukumā 2014.gada nemieru laikā]). Vārdu „ragulis”, starp citu, izmanto joprojām gan pēc nozīmes, gan arī ne.

Poļu izdzīšana pilsētai nenāca par labu, jo pilsēta vairākas desmitgades palika bez inteliģences. Ja kā pamatu ņem apgalvojumu, ka „inteliģentam jābūt trim diplomiem – savam, tēva un vectēva”, tad jauno ukraiņu inteliģenci Ļvova neuzspēja radīt.

Tā mēs strīdējāmies ar manu paziņu dažus mēnešus un beidzās tas pēc vārdiem: „Ja jau tā nemīli galīciešus, kādēļ grasies precēties ar galīcieti?”, uz ko es atbildēju:  „Viņa nav galīciete, viņa ir normāla”. Pēc šiem vārdiem mēs vairs runājuši neesam. Varu tikai viņam pateikties par mūsu sarunām, jo bez tām es nebūtu tik daudz uzzinājis par vietu, kur dzīvoju.

Un tik tiešām es ievēroju, ka, dzīvojot Ļvovā, mana attieksme pret vietējiem iedzīvotājiem pasliktinājās. Pirmkārt valodas jautājumā galīcieši ir 100% par ukraiņu valodu, tai pat laikā viņi runā īpašā pašu dialektā, kurā ir daudz aizguvumu no poļu valodas un pašus ukraiņu vārdus tā lauza, ka ausīs griež. Es reiz paprasīju sievai sastādīt īpašo „galīciešu valodas” vārdnīcu un izveidoju no tās atbildi uz jautājumu „kā iet?”. Nolēmu pabiedēt ar to paziņas no Harkovas. Sanāca interesanti («Все чотко, кобету маю сі моцну, ходили сі на ґандель купили файні мешти на обцасах, потім ходили то з вуйком сі бавити нажерли масних пампухів, що вантух ся спух і мали потосі цьомакати гару. До хати прибаламкався в сподніх реформах. А на ранок каліпітра так тріскала ,а мою гадру сі по васерицю не допросесі»). Šādā tīrā veidā dzīvē to sastapt nevar, bet atsevišķi vārdi tiek iesprausti pietiekami bieži.

Otrkārt, raksturīga galīciešu īpašība ir ārišķīga dievticība. Svētdienās baznīcas ir pārpildītas, uz turieni dodas ģimenēm, „višivankās” [ar tautiskiem rakstiem izrotāti zemnieku krekli] , lai visi redzētu. It kā jau tas labi, bet vai cilvēki no tā paliek labāki gan neievēroju. Kad maršruta taksometrs brauc garām baznīcai, tad apmēram 70% pasažieru pārmet krustu, vīrieši noņem cepuri un paklanās. Krustu met visi, neatkarīgi no vecuma un dzimuma, tai pat laikā, ja blakām stāvēs večuks vai večiņa, tad sēdošais jaunietis krustu pārmetīs, bet savu sēdvietu vecākajiem cilvēkiem neiedos.

Tādi pasākumi kā saderināšanās, iesvētības, kristības tiek svinētas tādos apmēros kā citur laulības. Pasūta restorānus, uzaicina visus radiniekus un tas viss obligāti tiek fotografēts, savādāk jau nav jēgas, nevarēs pēcāk lielīties.

Īpaša tēma ir „višivankas” . Pret to te ir īpaši jūtīga attieksme. Kad atnāk pavasaris un ziemas drēbes saslēpjas antrosolos, pilsētu savā varā pārņem „višivankas”. Tās nēsā gan mazi, gan lieli, gan sievietes, gan vīrieši, tās ir dažādas gan krāsas, gan tipa. It kā jau tajā nebūtu nekas slikts, bet… Pirmkārt, ļoti bieži „višivankas” nēsā pavisam dīvainā kombinācijā ar citiem apģērba gabaliem, piemēram, kopā ar treniņbiksēm, šortiem, minisvārkiem utt.

Otrkārt, „višivankas” ir visciešākā mērā saistītas ar ukraiņu patriotismu. Ja esi patriots, tad tev obligāti ir jābūt „višivankai”. Tas ir kā fetišs, kā daļa no valstiskuma. Pie tam, uzvilkt „višivanku” kaķim vai sunim arī ir patriotiski un nekādi netiek uzskatīts par ņirgāšanos par nacionālo simbolu.

Reizēm nonāk līdz galīgam marasmam. Uz neatkarības dienu „višivankas” uzvelk pat pieminekļiem. Piemēram, tirgus laukumā var redzēt seno romiešu dievu Neptūna, Diānas, Amfitrītas un Adonīsa skulptūras, kuras ir ietērptas „višivankās”. Nezinu ar ko romiešu dievi ieguva tādu cieņu, bet zinu, ka vienreiz Ļvovas patrioti, apģērbjot „višivankā” Neptūnu, pārcentās un nolauza viņam roku (šī fontāna skulptūra, ja kas, ir radīta 1793.gadā). Pēc tam pilsētas varasiestādes ilgi nevarēja atrast, kam tas piemineklis īsti pieder un kurš ir atbildīgs par remontu, bet tas jau ir pavisam cits stāsts…

Treškārt, „višivankas” tiek valkātas gan kad ir iemesls, gan kad tā nav, gan brīvdienās, gan ikdienā, gan ejot uz darbu, gan skolā. Tas ir laucinieku apģērba elements, kas ir raksturīgs lauciniekim. Tāpēc cilvēks, kurš virs „višivankas” uzvelk uzvalku un pie tās velk klāt šlipsi, kā minimums izskatās stulbi. Te tā kā vajadzētu tik skaidrībā kas jūs esat. Vai nu to pašu „viss, viss” raguļu pēcnācēji, kuri pārcēlās uz dzīvi pilsētās, bet savā apziņā palika par lauciniekiem, tad „višivanka” kā reiz ir vietā, vai arī mūsdienīgi pilsētnieki, kuri ir gandrīz kā Eiropā… Tā nu sanāk, ka mēs pārvēršot „višivanku” par simbolu esam pilnībā zaudējuši tās vēsturisko jēgu.

Dažādos avotos izlasītais manī radīja noteiktu skatījumu uz Galīciju. Cilvēki 600 gadus dzīvoja zem eiropiešu pana, pārsvarā ciemos, kārtējo okupantu apspiesti viņi uzkrāja aizvainojumu un naidu. Sešu gadsimtu laikā galīcieši noformējās par atsevišķu etnosu ar savu kultūru, savu skatījumu uz dzīvi un ar okupanta zābaku nospiedumiem vēsturē un dvēselēs.

Pavasarī direktors beidzot saprata, ka tā strādāt vairāk nevar un ir jātaisa savs internetveikals. Paņēmis kārtējo kredītu, viņš ķērās pie draba. Kā par pārsteigumu internetveikals sanāca tīri labs, divvalodīgs, ar vienkāršu interfeisu, labām fotogrāfijām, kuras iekļaujas lapā (paldies dizaineram), lielu modeļu klāstu, kā arī ekonomisko un elites sadaļu. Veikals sāka strādāt aprīlī un mēs uzreiz saskārāmies ar tādu problēmu kā piegāde. Tā kā mums nebija savas mašīnas mēbeļu izvadāšanai pat pa Ļvovu, piegādāt tās uz citām pilsētām plānojām ar tādu organizāciju kā „Jaunais pasts”, „Deliveri”, „Naksts ekspresis” palīdzību, bet ņemot vērā sūtījumu gabarītus, tas pie mūsu nelēto mēbeļu cenas pieskaitīja vēl apmēram 1000 grivnas (apm.60EUR), attiecīgi mums nebija pārāk liels pieprasījums.

Un tad direktors nolēma, ka pārdošanas apjomu palielināšanai mums ir nepieciešama mēbeļu izstāžu zāle. Telpas tika atrastas nedēļas laikā un tad radās kārtējā problēma – zāle ir, bet naudas pašai izstādei nav. Tas tika atrisināts vienkārši, mēs paņēmām no veikaliem mēbeles, kas tur stāvēja uz realizāciju [veikalu pārdošanas veids, kad sākumā tiek piegādāta prece par kuru veikals samaksā tikai pēc tās pārdošanas], kaut ko pielabojām, kaut kur pārvilkām audumu un sanāca apmēram pieci modeļi.

Līdz izstādes atklāšanai es nenostrādāju. Bija pasūtījums uz diviem vienāda tipa dīvāniem virtuvei. Vienu mēs nosūtījām uz Sevastopoli, otru uz Kijevu. Pēc samaksas par preci mums vajadzēja saņemt algu. Un atkal notika neparedzētais… uz Sevastopoli tika nosūtīts dīvāns par 60cm īsāks kā tika pasūtīts, bet Kijevas stūra dīvāns bija ar leņķi ne tajā virzienā (7 tipa vietā krievu g – Г). Tā algas mirāža pazuda miglā un es no turienes aizgāju.

Šajā darbavietā es daudz nenopelnīju, bet salīdzinoši labi uzlaboju ukraiņu valodas zināšanas, apguvu Excel, sadraudzējos ar ofisa tehniku un iemācījos rakstīt fiktīvas atskaites par neko.

[Autora apraksts par nejēdzībām Ļvovas mēbeļu uzņēmumos gandrīz pilnībā sakrīt ar to, ko man par savu no tehniskā un veselā saprāta viedokļa marazmātisko darba ikdienu stāstīja viena vietēja mēroga tehniska Lielvārdes uzņēmuma darbinieks  - kaudze parādu, no zemes atrautas idejas, viselemantārāko tehnoloģisko procesu ignorēšana un neiedomājama iedomība komplektā ar „modernu biznesa domāšanu”]

Bez darba es nepaliku pat dienu, jo saņēmu piedāvājumu iet strādāt pie paziņas  krustmātes fotosalonā. Pēc pārrunām biju pieņemts un tiku nosūtīts apgūt fotoshopu.

Fotoshopa pamatus apguvu nedēļas laikā, bet tālākais jau ar google palīdzību. Pēc stažēšanās beigām tiku nosūtīts strādāt uz vienu no saloniem. Mēs tur bijām divi – pārdevējs un es. Mani pienākumi bija fotogrāfēt dokumentiem, fotogrāfiju apstrāde, sagatavot fotogrāfijas dažāda veida izdrukām, viegla fotogrāfiju dizaineriska apstrāde un visa kā izdrukas no elektroniskajām atmiņām.  Visi pakalpojumi, ko var sniegt fotosalons bija manā pārziņā, bet pārdevējs pārdeva fotoprodukciju, taisīja kseroksa kopijas un „turēja kasi”.

Sākot strādāt, sāku brīnīties. Pie mums nāca klienti un prasīja fotoalbūmus iesvētībām. Dzīvojot Harkovā, es, protams, zināju par iesvētībām, bet līdz šim nespēju iedomāties, ka tam var pievērst tik lielu uzmanību. Izrādījās iesvētības galīciešiem ir ne tikai notikums, bet Notikums, kas līdzinās kāzu, dzimšanasdienas un izlaiduma balītes sajaukumam.

Kad bērnam paliek desmit gadu, viņu sāk gatavot iesvētībām, šuj kleitu vai uzvalku, sasauc ciemiņus un radiniekus. Pie tam, atbrauc visi, kuri vien var atbraukt. Svinībām tiek pasūtīti restorāni, notiek skaļas svinības, pie tam, viss tiek fotografēts (tam arī tie albūmi ir nepieciešami). Papildus tiek taisītas fotogrāfijas arī priekš ciemiņiem, ļoti bieži pasūtīto bilžu kopiju skaits sakrīt ar ciemiņu skaitu – katram pa vienai. (p.s. tie, kuri nezina, fotogrāfija ukrainiski ir «свiтлина»).

Ar līdzīgu vērienu tiek svinētas arī kristības. Īpaši izdalāmas ir svinības par godu kļūšanai par garīdznieku. Ja kādam paveicās un kāds no radiniekiem kļūst par garīdznieku, tad šo pasākumu bildes bija bez maz vai ikonu statusā.

Ļvovas reliģiozitāte ir vienkārši pārsteidzoša. Ja var ticēt vikipēdijai, tad 2009.gadā pilsētā bija 99 baznīcas un 11 vēl cēlās. Iedomājieties kā gan ir jāgrēko, lai apmēram 700 tūkstošu lielā pilsētā būtu vairāk kā 100 baznīcu.

Tā kā nekad nebiju strādājis fotosalonā, nevaru salīdzināt Harkovas un Ļvovas fotosalonus, bet klienti mums bija oriģināli. Kad es 2006.gadā nopirku sev digitālo fotoaparātu, kaut kā pārstāju pasūtīt papīra fotogrāfijas un līdz šim naivi domāju, ka ar citiem ir tāpat. Šai ziņā kļūdījos, cilvēki drukā tās fotogrāfijas un vēl kā.

Galvenie mūsu klienti bija vecāki, visbiežāk mammas, kuras mums „taisīja kasi”, pasūtot simtiem savu bērneļu fotogrāfijas. Sava veida rekords bija 703 pasūtītas fotogrāfijas uz kurām bija tikai sešas darbojošās personas (mama, tētis, divi bērni un vecmāte ar vectēvu), visas uzņemtas vienā dzīvoklī un katra vienā eksemplārā. Ļoti daudz bija fotogrāfiju no reliģiskiem svētkiem : kristības, iesvētības, laulības un viskaut kā svētīšana.

Vēl mums bija viens patstāvīgs klients, tāds kolorīts večuks „višivankā” ar garām ūsām. Viņš drukāja krāsainus UNO-UPA  plakātus un dzejoļus par Banderu [Stepans Bandera (1909-1959) – viens no ukraiņu nacistu līderiem 2.pasaules kara priekšvakarā un tā laikā; UNO – Ukraiņu nacionālistu organizācija; UPA  - Ukraiņu partizānu armija, izveidota 1943.gadā, formāli cīnījās par Ukrainas atbrīvošanu, bet praktiski ar neiedomājamu nežēlību veica poļu civiliedzīvotāju genocīdu un vēlāk karoja pret Padomju armiju. Pret nacistiskās vācijas spēkiem praktiski nekaroja ].

Sākumā man ļoti paveicās ar pārdevēju. Jautra, dzīvespriecīga tantiņa ar neskaitāmiem stāstiem par neko. Ar viņu bija viegli runāt. Diemžēl dēļ konflikta ar klientu viņu pārveda uz citu fotosalonu, bet pie manis atsūtīja citu pārdevēju.

Šo būtni sauca Mirosja… Man bija nepatīkamas sajūtas no viņas vārda vien. Lūk kā var salīdzinošioši nesliktu vārdu Miroslava pārvērst par Mirosja. Viņa bija pensijā, bet, lai nesēdētu mājās aizgāja strādāt, pie tam visu laiku kļūdījās, bet pēc tam kliedza: „A man vienalga, es esmu pensionāre, varu arī iet prom, man šis darbs nav vajadzīgs.” Projām tomēr negāja.

Kā jau ierasts iepazīšanās sākumā bija jautājumi par to kurš no kurienes ir kādēļ atbraucis utt. Un man tad sāka stāstīt par dzīvi Austrumukrainā vispār un konkrēti Slobožanšinā konkrēti [Slobožanšina – vēsturisks apgabals Austrumukrainā, kurā ietilpst arī Harkovas apgabals]. Man viņa to stāstīja! Cilvēkam, kurš atbrauca no Austrumukrainas mazāk kā gadu atpakaļ par dzīvi Harkovā stāstīja sieviete, kura pēdējos divdesmit trīs gadus nebija pametusi Ļvovas apgabalu.

Es atkal uzzināju daudz ko jaunu: gan veco stāstu par to, ka pie mums visi ir par Janukoviču, ka visi pie mums ir iebiedēti, muļķi, „sovki” un „vatņiki” [nicinošs krievu apzīmējums no vatēta kamzoļa nosaukuma], kuri sapņo pagulties zem Krievijas. Savukārt Galīcijā esot nācijas sirdsapziņa un tā tālāk tādā garā… Mani argumenti un aizrādījumi nopietni uztverti netika. Tikai uz vienu kaut kā noreaģēja. Kad pateicu, ka Harkovā poliklīnikā nav jāmaksā par vizīti pie ārsta, bet šeit  jāiesmērē ārstam piecdesmitnieks, savādāk var droši ārstēt sevi pats, viņa emocionāli piekrita, ka ir jādod kukulis savādāk jēgas nekādas nav. Uz manu dzēlību, ka tie laikam ir moskaļi, kuri liek „apzinīgajiem” [ironisks dedzīgo ukrainizētāju apzīmējums no vārda „Свідомі Українці„ – apzinīgie ukraiņi] ņemt „habaru” [habara – kukulis ukraiņu un baltkrievu valodās], viņa nereaģēja.

Par „habarām” Ļvovā var rakstīt ļoti daudz. Sākumā es patiesi domāju, ka šeit „ņem” mazāk, ja vispār kāds „ņem”, jo te visi ir tādi «свiдомi та щирi» (apzinīgi un vaļsirdīgi). Pēc tam biju šokā. Izrādās te ņem visi, sākot no māsiņas, kura tev veic poti, takse 5 grivnas, ja neiedosi, tad tādu poti saņemsi, ka pus dienu aiz sāpēm kauksi, un beidzot no pilsētas mēra, kurš par solīdu atalgojumu izsniedz apbūves vietas.

Lūk gadījums, ko man izstāstīja. Pie pilsētas vadības griezās investors ar šiku piedāvājumu. Investors būvē ārpus pilsētas atkritumu pārstrādes rūpnīcu un iepērk no pilsētas atkritumus, kurus pārstrādā kaut kādā degvielā. Investoram lika saprast, ka jautājuma atrisināšanai ir nepieciešams kukulis, kas gan jau radīja neizpratni, bet pēc tam, kad tie badakāši paprasīja vēl daļu no peļņas, tad eiropieši šāda piedāvājuma šokēti aibrauca prom. Rezultātā mērs palika bez kukuļa un peļņas daļas, pilsēta ar atkritumiem, bet investors guva iespaidus par „ukrainien bizness”…

Mana jaunā pārdevēja bija dīvaina.  No vienas puses viņa bija dzimusi ļvoviete, bet no otras puses kā PSRS armijas virsnieka sieva, kura Padomju laikā dzīvoja Krievijā, atzina, ka tas laiks bija labākais viņas mūžā, kad bija stabilitāte, laba alga un draugi bija patiešām īsti. No otras puses viņa no sirds neieredzēja PSRS, Krieviju un personiski Putinu, ko uzskatīja par otru lielāko nelieti pēc Staļina, un ticēja, ka Galīcija ir īstā un patiesā Ukraina, bet viss pārējais ir apvainojošs viltojums. Un vainīgs pie visa tā ir moskalis.

Sapratis, ka apelēt pie kundzes veselā saprāta ir bezjēdzīgi, es pārstāju ar viņu strīdēties un kad nebija darba sēdēju internetā, izvairoties no regulārajiem kolēģes mēģinājumiem iepazīstināt mani ar seriālu „Roksolana” [turku seriāls par ukrainieti Osmaņu impērijas harēmā].

Septembrī es aprecējos. Pēc Ļvovas apmēriem kāzas bija nepareizas. Tikai 15 viesi bez svinībām kafejnīcā. Kleitu sieva sev uzšuva pati, tāpēc, ka gan viņu, gan mani kaitināja tie standarta baltie zvaniņi. Kā izrādās galīciešiem dzimtsarakstu nodaļa ir formalitāte, bet viss galvenais ir baznīcā. Kāzām šeit gatavojas ļoti nopietni, tās tiek plānotas kā vērienīga kara operācija. Par visiem vietējo kāzu brīnumiem nezinu, bet ir tāda tradīcija braukt uz brīvdabas muzeju „Ševčenkovskij gaj” un veikt tur rituālu darbību „Parlien pārlien”. Darbības būtība ir pārlīst pāri un atpakaļ maziņam pītam žodziņam. Nezinu kāda tam ir jēga, bet pie šī žodziņa tur stāv milzīgas rindas. Mēs neko tādu nedarījām par ko ne mazākā mērā nekaunos.

Ļvovā dzīvo apmēram 700 tūkstoši iedzīvotāju, bet izrādījās tā pilsēta nav nemaz tik liela. Blakus manai sievasmātei dzīvo Oļegs Tjagniboks [(1968)- ukraiņu nacists, nacistiskās partijas „Brīvība” vadītājs, Ukrainas parlamenta deputāts, viens no bijušo opozicionāru, kuri veica bruņotu valsts apvērsumu, līderiem. „Brīvības”  sākotnējais nosaukums – Ukrainas sociāl-nacionālistiskā partija].Manas sievas tante ir pazīstama ar viņa māti un vecomāti. Pēc stāstītā Oļežkam visa ģimene ir pasisti pamuļķi. Puika sākumā veiksmīgi taisīja karjeru pa komjaunatnes līniju, bet pēc tam pārkrāsojās, nacionalizējās un nolādēja savu pagātni…

Irina Farion pasniedza manai sievai «Дiлову українську мову» (ukraiņu biznesa valoda). Viņa nekautrējās nēsāt minisvārkus, kas dēļ tās līkajām kājām izskatījās komiski.  [Irina Farion (1964) – ukraiņu naciste, partijas „Brīvība” biedre, Ukrainas parlamenta deputāte, slavena ar galēji radikāliem antikrieviskiem izteikumiem, pēc Odesas slaktiņa 03.05.2014, kad necilvēcīgā kārtā  tika nogalināti vairāk kā simts cilvēku, Fariona rakstīja: „Bravo, Odesa! Ukraiņu gara pērle! Nacionālistu Ivana un Jurija Lip dzimtene. Lai sadeg velni ellē. Labākie nemiernieki ir futbola fanāti. Bravo!”]

Katra stunda sākās ar frāzi «Добрий день, любi друзi хробачки» (Labdien dārgie draugi ??? ), bet pēc tam nevis mācīja, bet visai īpatnā veidā dresēja. Pierakstu burtnīca tika sadalīta divās daļās un tālāk aizpildīts tās. Viena daļa – PAREIZI, otra – NEPAREIZI un tā visu mācību laiku. Tagad šie „PAREIZI-NEPAREIZI” partijas „Brīvība” redakcijā ir izlīmēti pa visiem maršruta taksometriem, mācot kā ir jārunā sabiedriskajā transportā. Fariona saviem studentiem pat māca lamāties nevis „nolādētajā moskaļu matā”, bet gan „cīruļu valodā” («соловiнiй мовi»). Pie tam, ja pēc uzvārda vai akcenta tevi sāk turēt aizdomās, ka esi „moskalis”, tad nokārtot ieskaiti ir problemātiski.

Tai pat laikā „apzinīgā patriote” nekautrējas ņemt kukuļus.  Arī Fariona jaunībā taisīja karjeru komjaunatnē un pat iestājās komunistiskajā partijā. Pie tam viņa partijā iestājās laikā, kad to varēja jau vairs nedarīt un kad sāka pacelt galvu „nacionālā apziņa”. Izdarījusi nepareizu izvēli, viņa tomēr noorientējās un pārkrāsojās zilidzeltena [Ukrainas karoga krāsas], pie tam no komunistiskās partijas tā arī neizstājās.

Manas sievas vecākā māsa pazina Vakarčuku [Svjatoslavs Vakarčuks (1975) – populārs ukraiņu rokmūziķis, aktīvs oranžās revolūcijas dalībnieks, bija ievēlēts Ukrainas parlamentā, pēc Odesas slaktiņa 03.05.2014 izteica upuru radiniekiem līdzjūtību]. Jaunībā viņš bija kompleksains sīcis ar kuru meitenes negribēja dejot. Viņš jau tolaik centās muzicēt  un galvenais viņa numurs bija dziesmiņa par Mikimausu.

Vispār sarunas ar sievasmāti bija izglītojošas. Viņa ir vietējā Ļvovas iedzīvotāja, universitātes pasniedzēja, raksta studentiem grāmatas un brīvā laikā glezno. Brīvi pārvalda trīs valodas – krievu, ukraiņu un poļu. Viņas skatījums uz dzimto pilsētu ir sabiedriski aktīva patiesa inteliģenta skatījums. Par savu universitāti viņa daudz ko interesntu pastāstīja, piemēram arī to, ka pēc  PSRS sabrukuma daudzi pietiekami adekvāti cilvēki pārkrāsojās un kļuva „vaļsirdīgi” un „apzinīgi” [«свiдомi та щирi»].

Viens no kolēģiemm viņai pateica – es tevi kā moskali nogalināšu, bet tā kā mēs jau ilgi strādājam kopā, patronas uz tevi netērēšu, nožņaugšu ar pašas matiem. Teikt ka par ko tādu biju tikai ļoti šokēts ir nepateikt neko. Ja ko tādu saka pavisam zaļš urāpatriots tad tā vēl ir pusbēda, bet, ja to saka pieaudzis vīrietis, universitātes pasniedzējs, tad paliek patiešām baisi. Tas notika neatkarības sākumā. Viņas universitāti gribēja nosaukt Stepana Benderas vārdā motivējot to tādējādi, ka viņš tur ir nomācījies divus gadus. Universitāti izglāba poļu iejaukšanās, kuri īstenībā  bija šīs mācību iestādes dibinātāji. Poļi valstiskā līmenī iesniedza Ukrainai notu un piedraudēja pārtraukt diplomātiskās attiecības…

Gāja laiks un darbā viss kļuva arvien sliktāk. Pirmkārt pasliktinājās manas attiecības ar pārdevēju, otrkārt direktors palielināja darbinieku skaitu un samazināja darbalaiku. Rezultātā es strādāju četras dienas nedēļā un mana alga pazeminājās līdz 1800-1900 grivnām. Saņēmis vienreiz aizrādījumu no direktora, ka jārunā ukrainiski, vienmēr, kad viņš ieradās, runāju „valsts valodā”, bet, kad viņa nebija, sazinājos dzimtajā „moskaļvalodā”. Kad strādāju ar iepriekšējo pārdevēju, viss bija kārtībā, bet Mirosjas nacionālā apziņa neļāva viņai „nestučīt” par manām „neizdarībām”. Es vainīgs nejutos un nepievērsu tam vērību, lielākais, kas man draudēja – atlaiāna.

Novembrī Ukraina saslima ar „eiromaidanu” [masu protesti Kijevā Maidana laukumā, kuru formālais iemesls bija prezidenta Janukoviča neapstiprinātais asociētasis līgums ar ES un kuri pēcāk pārauga masu nekārtībās un beidzās ar bruņotu valsts apvērsumu un neleģitīma nacistiska režīma nodibināšanos un pilsoņu karu Ukrainā]. Kopš pirmajām „eiromaidana” dienām es biju aktīvs tā pretinieks.

Sākumā es novilku pdf failu ar ES asociētā līguma tekstu un nedēļas divas lasīju šo trulo garadarbu. Bruņojies ar faktoloģiskām zināšanām es sāku „trolēt” eiromaidaniešus, bet drīz vien sapratu, ka neviens no viņiem to līgumu nemaz nav lasījuši un negrasās to darīt [asociēto līgumu ar ES nebija pat izlasījuši augstākie Ukrainas ierēdņi, kuri to apstiprināja]. Sapratis viņu brēcošo nekompetenci, turpmāk, kad ieraudzīju kārtējo dauni ar eirokarodziņu, viņam vienkārši pajautāju: „Cik valstis ir ES sastāvā?” No tā cilvēki uzkārās. Bija pat tādi, kuri sāka skaitīt ES karoga zvaigznītes. Eiromaidans izrādījās neatgriezeniski mainīja cilvēku psihi pataloģijas virzienā, tā bija diagnoze.

Arī cilvēki Ļvovā galīgi nojūdzās un te parādījās savs „maidans”. Kad gāju garām, nespēju vien nobrīnīties, cilvēki te vai nu dziedāja Ukrainas himnu vai arī lūdzās Dievu, darot ko citu es nevienu neredzēju. Ar laiku te parādījās armijas tipa teltis, kas deva pajumti bomžiem un pašiem „apzinīgākajiem” («свiдомим»), kuri kaut kādu iemeslu dēļ neaizbrauca uz Kijevu. Pēc kāda laika marasms progresēja un arī Ļvovā uzcēla savas barikādes. Atstiepa vecas riepas, smilšu maisus, visādu drazu un gatavs. Priekš kam tas bija vajadzīgs nav skaidrs, jo šis veidojums atradās galīgi nestratēģiskā vietā, neviens to nemēģināja ieņemt un neviens pat neapsargāja. Vienkārši pilsētai bija nepieciešamas savas barikādes un tās ķeksišā pēc arī uzcēla.

Pēc kāda laika šefs deva rīkojumu uzlikt uz datora darbagalda eirokarodziņu un pielīmēt eirokarodziņa fotogrāfiju pie ieejas durvīm. Līmēt bija slinkums un tā viņš uz glda mētājās. Ik pa brīdim kāds gribēja to nopirkt, domājot, ka tā ir uzlīme. Tad es to piedāvāju pārdot par 230 grivnām [apm.14EUR] un kad kārtējais „apzinīgais” brīnījās kādēļ tik pasakaini dārgi, tad paskaidroju, ka jau laicīgi ir jāpierod pie Eiropas cenām, bet tā katra zvaigznīte iet pa 10 grivnām, bet fons pa 50. Līdz galam tā arī nesapratu vai šefs bija idejiskais maidaunis vai tikai pielāgojās konjunktūrai.

Līdz ar pirmajiem „molotova kokteiļiem” [pudelēs iepildīts degmaisījums, ko aizdedzina un met pretiniekam] un apdedzinātajiem mentiem visa gada laikā uzkrātā iespaidu gamma noformējās vienotā uzskatā. Es sapratu, ka zilidzeltenā lupata [Ukrainas karogs], dakšas un smilkstēšana, ko mēģina pasniegt kā himnu manī izraisa pat ne aizkaitinājumu, bet vienkārši nicinošu žēlumu. No „Slava Ukrainai” man metās nelabi [nacistu pūļa sauklis, viens sauc „Slava Ukrainai” uz ko cits atbild „Ukrainai slava”; tiek plaši izmantots nacistu pasākumos pūļa uzkurināšanai (tehnoloģija aizgūta no vācu nacistiem); tiek izmantots kā viens no citādi domājošo terorizēšanas instrumentiem, kad nacistu bandas klīst pa ielām, liekot garāmgājējiem atsaukties uz saukli un apvainojot vai piekaujot tos, ja tas netiek darīts]. Sarkanmelnais „banderovcu” karogs man atgādina fašistus. Jauniņie stulbeņi, kuri nāca pie mums uz veikalu vākt ziedojumus eiromaidanam tika atklātā tekstā pasūtīti pie visiem velniem.

Tieši tad es līdz galam sapratu, ka patiesībā esmu ukrainafobs. Jā, es esmu kategoriski pret to Ukrainu, kurā jau veselu gadu dzīvoju. Es esmu kategoriski pret, lai no šejienes tiktu veikta pseidoukrainizācija, jo Galīcija ir viskaut kas cits, bet tikai ne Ukraina. Galīcija ir nelikumīgi dzimis bastards, kurš izmisīgi visiem mēģina pierādīt savu piederību ģimenei. Es ceru, ka meni bērni nekad nemācīsies no grāmatām, kurās Bandera, Šuhevičs, Konovaļecs un tamlīdzīgi elementi ir labākais, kas Ukrainā ir bijis un ka lai būtu patriotam obligāti ir jālec [domāta ukraiņu nacistu pūļa uzkurināšanas tehnoloģija „kurš nelec, tas ir moskalis” (Кто не скачет тот москаль), kad pūlis aurojot šo frāzi ritmiski lēkā], bet, lai sasniegtu labklājību obligāti ir jāklanās Eiropas panam un visās pasaules nelaimēs jāvaino moskaļi.

Darbā brīvajā laikā es taisīju antimaidana demotivatorus un liku tos internetā, drukāju nelielus plakātus un izlīmēju tos pa pilsētu, strīdējos ar maidauņotajiem biedriem, rakstīju antimaidaniski noskaņotiem draugiem par situāciju Ļvovā utt. Īsāk sakot, nodarbojos ar partizāna tipa darbībām cik un kā vien varēju.

Kāda bija mana komunikācija ar Mirosju domāju aprakstīt pat nevajag, maidans traumēja viņas smadzenes gandrīz momentāni un katrs Ukrainas „patieso” mēdiju ziņojums tika uztverts ar absolūtu un tiešu ticību. Viss atrisinājās ļoti vienkārši. Mirosja, ieslēdzot dzeņa „stučīšanas” režīmu, tomēr „aizklauvējās” līdz direktoram un otrajā martā mani atlaida no darba…

Kopš maidana sākuma līdz šodienai es pazaudēju daudz paziņu un pat samērā tuvus draugus. Maidana veselā saprāta iznīcināšanas tārps traumēja cilvēku smadzenes tik lielā mērā, ka cilvēki, kurus līdz šim uzskatīju par draugiem, pārstāja ar mani komunicēt idejisku apsvērumu dēļ. Daudzu aiziešana bija prognozējama, bet bija arī tādi, kuri nepatīkami pārsteidza. Tā laikam ir vienīgā maidana pozitīvā puse. Paldies tiem, kuri laicīgi aizgāja no manas dzīves, jo tagad droši zinu, kuru priekšā nedrīkstēju pagriezt muguru un palikt neaizsargāts. [Lūk latvieša stāsts par Rietumukraiņu truli idiotisko fanātismu. Pazīstu cilvēku, kurš Padomju laikā, dienot armijā sadraudzējās ar diviem rietumukraiņiem. Ar vienu no viņiem kontakti nezuda arī pēc dienesta. Rietumukrainis atbrauca ciemos  un uzzināja, ka bijušais armijasbiedrs ir aprecējies ar ukrainieti no Austrumukrainas, kuras tēvs pie tam vēl ir krievs. Kopš tā laika visa draudzība ir izčabējusi un nekāda saziņa vairs nav bijusi.] 

Trīs nedēļas meklēju darbu. Bija grūti, jo apsolīju sev nekad, nekad mūžā vairs nerunāt „cīruļu valodā” [tas ir – ukrainiski]. Sanāca tā, ka vai nu ir jāupurē šis princips vai arī jāsēž bez darba. Atrisinājās viss samērā vienkārši. Es atradu darbu krieviski runājošā kolektīvā, kurā pat varēja saņemt aizrādījumu par runāšanu ukriniski, bet krievu valoda bija obligāta.

Šodien ir 9.jūnijs [2014.gada], Ļvovā ir klusi un mierīgi. Ukrainas austrumos rit pilsoņu karš, bet šeit vietējie iedzīvotāji dzīvo savu dzīvi… uzgavilē par sadegušajiem „kolorādiem” Odesā, priecājas redzot ziņojumus par nogalinātajiem „separātistiem”, ir apmierināti ar jauno prezidentu un joprojām uzskata, ka visu ir izdarījuši pareizi un pēc vecās tradīcijas visās nelaimēs vaino moskaļus … un personīgi Putinu.

Kādēļ vispār es šito visu uzrakstīju? Vienkārši neizdariet secinājumus par Rietumukrainu ar tūrista acīm. Neticiet smukām bildītēm (pieliku klāt tekstam dažas bildes ar arhitektūras brīnumiem ar ko tā lepojas galīcieši un kuru rašanās nekādi nav saistīta ar galīciešiem) un apgalvojumiem, ka Ukraina ir vienota. Mēs esam pilnīgi dažādas tautas ar dažādu vēsturi un ļoti ceru arī ar dažādu nākotni.

Sergejs Orna
/09.06.2014/

Avoti:
http://stockinfocus.ru/2014/07/28/kak-ya-stal-ukrainofobom-ili-pro-poezdku-k-teshhe-vo-lvov/
http://novorus.info/news/interesno/26199-kak-ya-stal-ukrainofobom-ili-pro-poezdku-k-tesche-vo-lvov.html

Informācijas aģentūra
/06.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par nacistu melno internacionāli

00364_USA_brit_nazi_flag

Kad Hitlers noteiktā veidā sāka realizēt Krievijas iekarošanu, tad viņam bija sava stratēģija un viņš tajā iekļāva dažāda veida nacistus. „Banderovci” ir ukraiņu nacisti [Stepans Bendera (1909-1959) – viens no „Ukraiņu nacionālistu organizācijas” vadītājiem 2.pasaules kara laikā], „vlasovci”  ir krievu nacisti [Andrejs Vlasovs (1900-1946) –krievu ģenerālis, kurš vadīja krievu vienības nacistiskās vācijas armijas sastāvā]. Bija arī citi nacisti, gan Kaukāzā, gan Vidusāzijā, gan Krimā, gan citur. Viņi bija visur. Kad PSRS sāka uzvarēt Hitleru, visi šie nacisti izmisīgi mēģināja padoties tieši amerikāņiem vai citiem PSRS sabiedrotajiem. Un padevušies viņi kļuva par sava veida triecienelementu sistēmā ar kuru amerikāņi gribēja karot pret PSRS; par aukstā kara instrumentu. Tas ir, viņi visi bija CIP aģenti, vai Lielbritānijas specdienesta aģenti, retāk Rietumvācijas (VFR), lai gan arī tas bija [piemēram, par latviešu trimdas vadības amorālo dabu un tās ciešo saistību ar CIP ļoti labi savā atmiņu grāmatā „Starp dzirnakmeņiem” ir uzrakstījis bijušais deputāts un elitāru aprindu trimdas latvietis Gundars Valdmanis (1940-2005)]. Viņi visi reāli strādāja uz PSRS sagrāvi. Tāpēc nav „benderavci” atsevišķi paši par sevi, nav „vlasovci” atsevišķi paši par sevi, nav „sutaši” atsevišķi paši par sevi utt. , ir tikai nacistizēts amerikāņu papildmodulis.

Amerikāņi samērā ilgi, globālu iemeslu dēļ, kurus pašreiz šeit neizklāstīšu, ļoti piesardzīgi izmantoja nacistizēto daļu no tās vienotās antiPSRS frontes, kuru viņi izmantoja PSRS sagrāvei un ar kuras palīdzību turpināja piebeigt Krieviju. Lūzuma punkts notika pēdējā Ukrainas maidanā, jeb, precīzāk sakot uz Gruševska ielas, kad pēkšņi tika dota atļauja uz galēji kareivīgu nacistizāciju, uz pilnīgi atklātu un kareivīgu amerikāņu un nacistu savienību. Amerikāņi palaida no ķēdes ukraiņu nacistu suni un viņš sāka mežonīgi plēst dzīvu gaļu uz ko tas arī bija dresēts. Nevar būt tā, ka šis suns ir palaists no ķēdes Ukrainā, bet nav palaists no ķēdes it kā krievu nacistu suns [un ka tas netiks palaists citur, tai skaitā Latvijā].

Kāpēc „it kā” krievu nacistu (tas ir „vlasovcu”)?  Tāpēc, ka visi citi Hitlera pusē karojošie nacisti kā balvu un gandarījumu saņēma solījumus uzcelt vismaz kaut kādu savu valstij līdzīgu veidojumu zem Reiha jumta. Protams, Hitleram vislabāk patika Reihskomisariāti, bet tam pašam Himleram tie nemaz tā nepatika un gāja diskusija kā to labāk uzcelt. Un visiem viņiem, gan baltiešu nacistiem, gan moldāvu nacistiem, gan ukraiņu nacistiem, gan baltkrievu nacistiem (tādi arī bija), gan tatāru nacistiem, gan visiem citiem bija kaut vai mazas izredzes saglabāt pie sevis valstij līdzīgu veidojumu. Tas tā bija visiem, izņemot krievu nacistus.

Krievu nacisti – „vlasovieši”, kuri karoja Hitlera pusē pilnīgi noteikti zināja, ka nekādas Krievijas (pat ne Hitlera Krievijas) Hitlers viņiem izveidot neļaus pat visapgraizītākajā un visierobežotākajā veidā. Vēlāk tas pilnībā tika noformēts deklarācijā „Par apspiestajām tautām” [1959.gadā pieņemtais un joprojām spēkā esošais ASV likums „Par paverdzinātajām nācijām”, kurš nosaka, ka amerikāņiem ir jāpalīdz „krievu komunisma” apspiestajām tautām iegūt „brīvību”], ko izbīdīja ukraiņi ar amerikas jezuītu palīdzību, kuri, starp citu, ASV ir ļoti ietekmīgi (var sākt saukt ietekmīgas elitāras ģimenes, kuras atrodas šajā segmentā). Sakarā ar deklarāciju „Par apspiestajām tautām” vienmēr atklāts bija jautājums, kurš tad tās tautas ir apspiedis. Komunisms, protams. Tad, nu lūk, krievu „vlasovci”, kuri strādāja uz amerikāņiem kopā ar ukraiņu nacistiem un visiem citiem, uz ceļiem lūdzās saviem kungiem no CIP (un valsts departamenta), lai arī viņiem piešķir kādu teritoriju un arī krievus iekļauj šo „apspiesto” tautu skaitā, bet viņiem nicīgi pateica „cic”. Un viņi ļoti labi saprata kāpēc tas tā ir. Tāpēc, ka īstenībā runa bija nevis par tautām, kuras ir „apspiedis” komunisms, bet gan krievu tautu, kura bija nolemta pilnīgai iznīcināšanai.

Kad krievu nacisti gāja kopā ar Hitleru, viņi zināja, ka viņi iet pilnībā iznīcināt jebkādu krievu valstiskumu un visu savu tautu līdz ar to. Krievu nacisti no visiem nacistiem bija visnožēlojamākie, jo viņiem pilnīgi nekāds, pat kropls valstiskums nepienācās. Krasnovs [Pjotrs Krasnovs (1869-1947) – Krievijas impērijas armijas ģenerālis, pilsoņu kara dalībnieks „balto” pusē, vadīja kazaku vienību formēšanu, karošanai nacistiskās Vācijas armijā] to labi saprata, viņš zināja, ka būs kazaki un ar to viss arī beigsies. Krievu nacisti labi zināja cik zemu viņi ir krituši un izskaidroja savu dalību šajās preteklībās tādējādi, ka krievu tauta esot nelabojami aptraipījusi sevi ar komunismu kādēļ ir zaudējusi tiesības uz eksistenci. Ja jūs uzmanīgi palasīsiet krievu nacistu darbus, jūs to ieraudzīsiet. Krievu nacisti zināja, ka viņi, tēlaini runājot, ir dzīvi miroņi, kuri reflektīvā agonijā ķeras pie rīkles sarkanajiem. Viņus vadīja tikai un vienīgi atriebības kāre, nekas cits. Ja nu vienīgi vēl iespēja sadalītajā un iznīcinātajā Krievijā iegūt zemes gabalus un materiālās vērtības.

Ņemot to vērā, plaša antiliberāla savienība ir iespējama un tajā var iesaistīt visus, kuri sevi sauc par nacionālistiem, visus antiliberāļus, bet ir skaidri jāapzinās, ka nacisti arī ir antiliberāļi. Vlasovci arī ir antiliberāļi. Un arī ASV konservatori, kuri sapņo par to, lai uzmestu mums [Krievijai] atombumbas [ja vajadzēs, Latvijai arī uzmetīs kā tas jau bija plānots], arī ir antiliberāļi. Situatīvi, redzot ASV liberālās zarazas spēku, kas iznīcina Krieviju un visu cilvēcisko pasaulē, var sadarboties ar jebkādiem konservatīviem spēkiem. Tomēr stratēģiski [ilglaicīgā perspektīvā] ir jānovelk nepārkāpjama līnija, saprotot kas patiesībā ir „vlasovci”, „benderovci” un tamlīdzīgi elementi.

„Vlasovci”, jo īpaši viņu elite, nekādi nevar būt cilvēki kuri pat kaut kādā mērā mīl Krieviju. Viņiem nav vēlēšanās iegūt kaut vai „balto”, „antikomunistisko” vai vienalga kādu citu savu sapņu Krieviju. Viņiem nav nekas no tā un viņi visu ļoti labi saprot. Viņi simtiem reižu ir redzējuši tās Krievijas sašķelšanas kartes. Viņi ir zvērējuši kalpot amerikāņiem, lai šīs kartes iedzīvinātu. Viņi pilnībā atrodas antikrieviskā nometnē. Šādai pašnodevīgai rīcībai nav noilguma. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt. Tā kā visu kontrolē amerikāņi, tad pat teorētiski nevar būt konflikts starp „banderovciem” un „vlasovciem” [un attiecīgi arī citiem nacistiem, tai skaitā latviešu], jo jautājums vai viņiem konfliktēt vai nekonfliktēt izlemj CIP. Un, pat, ja tur izdomā, ka viņiem ir jākonfliktē, tad tikai taktisku mērķu sasniegšanai, un paralēli vienmēr iet savstarpējas sarunas. Šīs lietas savā būtībā ir ļoti elementāras.

Ja mums svētajā Donbasa teritorijā parādās „vlasovci”, tad tas automātiski nozīmē, ka viņi necīnās par Donbasu vai Novorosiju [vai Krieviju]. Šie elementi strādā pavisam citu spēku labā un ir skaidrs kuru tieši. Kā labā strādās nacistu melnā internacionāle? Krievu? Nesmīdiniet. Kurš tur strādās krievu labā?!

Jūs esat kādreiz satikuši, es nezinu, piemēram Kvanta kungu vai Otto fon Habsburgu [(1912-20111) - Austroungārijas troņmantinieks, kurš kompensācijā par troņa zaudēšanu dabūja milzu kapitālus, kurus ieguldīja visdažādākajās tautsaimniecības nozarēs, tai skaitā arī militārajā rūpniecībā. Ir pamats uzskatīt, ka daļa sadalītās Austroungārijas impērijas struktūru (vispirmāmkārtām specstruktūru) turpināja kalpot Habsburgu aristokrātiem] (es speciāli pieminu tikai tos, kurus satikt vairs nav iespējams)? Šādi cilvēki strādās krievu labā? Viņi neieredz krievus daudz spēcīgāk par liberāļiem. Un, kāpēc jūs domājat, ka tie, kuri sevi sauc par liberāļiem patiešām ir liberāļi, piemēram tas pats Svanidze [Nikolajs Svanidze (1955) – krievu neoliberālis, dedzīgs komunisma nīdējs, kura radinieki Padomju laikā tika represēti]? Par Svanidzi man, piemēram, ir pavisam cita informācija.

Ļoti sāpīgs ir ebreju jautājums. Ļoti sāpīgs. Es aicinu ieklausīties kā, es uzsveru, ar lepnumu tiek runāts par „žido-banderovciem”. Tas taču ir pretīgi! Cik ilgi tas tā var turpināties? Un šāda veida konstrukcijas parādās arvien vairāk. Ir pilnīgi skaidrs kāds ir šo it kā sīko kustību globālais vektors. Ja kādreiz šāda veida konstrukcijas izmantoja radikāļi, lai nosodītu šādas parādības, tad tagad tas tiek teikts visnotaļ civilizētās valstīs. Kā tas var būt? Par ko tas liecina? Kāda ārprāta priekšvēstnesis tas ir? Par kādu vietēja un starptautiska mēroga aklumu tas liecina?  Par kādu naidu pret Krieviju, galu galā?

Krievija ar savu eksistenci neitralizē globālu nacistisku projektu. Ceturtā reiha projektu. Pašreiz iet „maigs”, „difūzs”, pēc skaita ceturtais pasaules karš ar ceturto reihu, kurš pamazām, uzmanīgi un pakāpeniski iznāk atklātībā jaunās formās un konfigurācijās. Ceturtais reihs pēc savas būtības ir gnostisks [ezotēriska (slēpta) tipa mācība, kura uzskata, ka pasauli ir radījis nelabais un tādēļ viss tajā ir ļaunuma caurausts; cilvēka, jeb „dvēseles” galvenais mērķis – pamest ļaunuma caurausto vietu un „atgriezties mājās”]. Tas mēģina izveidot globālu antihumānu, jeb kā viņi paši saka, dehumanizētu pasaules kārtību. Viņus neinteresē klasiskais kapitālisms. Viņus interesē pilnībā dehumanizēts kapitālisms. Tas pat vairāk nebūs kapitālisms, bet jauni viduslaiki, kuri arī būs dehumanizēti, jo gan viduslaikos, gan klasiskajā kapitālismā humānisms tomēr eksistēja.

Ko nozīmē dehumanizācija? Tas nozīmē pilnībā noliegt vienota cilvēku dzimuma eksistenci [uzskats, ka eksistējot cilvēki un cilvēkiem ārēji līdzīgas būtnes, kuri nav cilvēki, bet kaut kas zemāks – dzīvnieki cilvēku veidolā]. Tas nozīmē iegūt „morālas” tiesības iznīcināt miljardiem cilvēku. Es nejokoju. Paskatieties uz dažām publiskām mistērijām, kurās sadedzina zemeslodi un paātrina pasaules galu. Tas viss ir nepieciešams tikai tādēļ, lai „aizsargātos no krieviem”?

Krievu nacionālisti, krievu pareizticīgie, visas Krievijas tautas, kuras dažādi attiecas pret komunismu [te ir vietā teikt arī – latvieši], saprotiet, ka šis radikālais antikomunistiskais gars gala beigās būs nevis liberāls, bet galēji nacistisks [attiecīgi arī neiedomājami nežēlīgs pret visiem]. Viņš tāds ir, tāda ir viņa daba.

Kārļa Marksa sekotāji, atbalstītāji, boļševiki teica, ka mēs neko īpašu jau nedarījām, tikai izvēlējāmies pareizo ceļu. Sak, mēs tikai „uzlikām uz uzvarošu kārti”, jo komunisms neizbēgami ir nolemts uzvarai. Mēdza teikt, ka „Marksa mācība ir visspēcīga tādēļ, ka viņa ir pareiza.” Nesatricināma ticība neizbēgamai komunisma vēsturiskai uzvarai viņus piepildīja ar milzīgu enerģiju. Mēs šobrīd šādi spriest nevaram. Mēs varam pateikt, ka vai nu maza iespēja ka uzvarēs īsts un patiess komunisms, kas ir visaugstāko spēju attīstīšana katrā cilvēkā (tas balstās uz universālumu un pasaules kopskata meklējumiem, kas tik ļoti ir raksturīgs krievu dvēselei), vai arī absolūta gnostiskā ļaunuma sabiedriskā iekārta – nacistu reihs tā pabeigtajā stadijā, „dzelzs papēža” valsts [atsaukšanās uz Džeka Londona darbu „Dzelzs papēdis”]. Tā būs totālas dehumanizācijas valsts. Valsts, kurā cilvēciskās būtnes nav līdzīgas savās pamattiesībās. Un, ja tas tā ir, tad miljardiem cilvēkus, kuri tiks ieskaitīti necilvēku kategorijā [tas, visdrīzāk, notiks formāli, sausi juridiski, ar mehānisku masveida ķeksīšu un plānu metodi, „cilvēkos” atstās arī ar sarunāšanām, pakalpošanām un savējo būšanām], var iznīcināt kā blusas. Un viņus sāks iznīcināt, tāpēc ka bez mērķa atmodināt un veicināt viņos augstākās cilvēciskās spējas, šie cilvēki ir pilnīgi nevajadzīgi. Un viņi tik tiešām tiks iznīcināti. Un jūs iedomājaties, kas notiks pēc tam, kad tas būs izdarīts. Kāds ļaunums tad valdīs pār pasauli? Salīdzinājumā ar to Hitlers liksies kā eņģelītis.

Mēs cīnāmies ar šo ļaunumu. Humānistiskais islāms, humānistiskā pareizticība, komunisti un visi pasaules humānistiskie spēki, kuri saprot kas patiesībā notiek un kas ir „likts uz spēles”.

Sergejs Kurginjans
/ 28.07.2014/

Avoti:
http://www.youtube.com/watch?v=3j5jcxByxas (no 48.minūtes)
http://gramataselektroniski.blog.com/2010/10/24/starp-dzirnakmeniem-gundars-valdmanis/

Informācijas aģentūra
/02.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Nacisms bez maskas: „Daļu cilvēku ir vienkārši jānogalina”

Bogdans Butkevičs

Bogdans Butkevičs

Par Ukrainā notiekošajām šausmām nav jābrīnās, jo ukraiņu nacisti par saviem nodomiem izrēķināties un nogalināt sev nevēlamos nekautrējoties un nebaidoties atklāti stāsta TV ēterā. Ar šokējošu (pat priekš nacistiskās Ukrainas) runu Gromadskas TV ēterā vēl 29.04.2014 uzstājās ukraiņu nacists un žurnālists Bogdans Butkevičš. No viņa teiktā izriet, ka ir jānogalina 1,5 miljoni iedzīvotāju no apmēram 4 miljoniem, kuri dzīvo Donbasā (pašreiz tas reāli arī notiek).

„Donbass ir ne tikai depresīvs reģions. Tur ir mežonīgi liels skaits nevajadzīgu cilvēku. (..) Es par to runāju pilnīgi apzināti. Doņeckas apgabalā ir apmēram 4 miljoni cilvēku, no viņiem ne mazāk kā 1,5 miljoni ir lieki. Mums nevajag „saprast Donbasu”. Mums vajag saprast Ukrainas nacionālās intereses, bet Donbass vienkārši jāizmanto kā resurss. (…) Man nav receptes kā ātri atrisināt Donbasa problēmu, bet pats galvenais, kas ir jāizdara – daļu cilvēku ir vienkārši jānogalina,” paziņoja Butkevičs. Lūk, uzstāšanās video:

 

Šai ziņā jāatgādina, ka savos teorētiskajos spriedumos ukraiņu nacisti jau sen ir nodefinējuši, ka ukraiņiem ir jāatbrīvojas no „visa moskalizētā” un, lai to panāktu, ir pieņemami „ziedot” (izsūtot, represējot, atstājot pašiznīkšanai, nogalinot) līdz pat ceturtdaļai no Ukrainas iedzīvotājiem.

Šis ir kārtējais un ļoti uzskatāmais „jaunās Ukrainas” nacisma fakta apliecinājums. Ņemot to vērā, nav jābrīnās, ka ukraiņu nacisti savu mērķu sasniegšanai bez pārspīlējumiem izmanto visus līdzekļus, tai skaitā nekaunīgi un pat primitīvi melojot (šos melus pēc tam iztiražē vadošie Rietumu mēdiji, arī Latvijas), iebiedējot, vajājot, piekaujot un nogalinot visus, kuri viņiem nepiekrīt, karadarbības laikā pilnībā nežēlojot cilvēkus (ne tikai pretinieka karavīrus, bet arī savējos un arī visus civiliedzīvotājus, vispirmām kārtām Austrumukrainas), pielietojot aizliegtos ieročus (tai skaitā ķīmiskos), apzināti ar smago artilēriju apšaudot civilinfrsatruktūras objektus, dzīvojamās mājas un civiliedzīvotājus, kā arī gala beigās apkrāpjot, piemānot un pat nogalinot savējos. Ukrainā pašreiz pilnā mērā atklājas nacisma pretīgā seja un, diemžēl, tie ir tikai ziediņi, ja šos idiotus un morālos kropļus kāds neapturēs. „Demokrātiskie” Rietumi kā rādās ne tikai negrasās viņus apturēt, bet visādi atbalsta notiekošo.

Avots:
http://www.mk.ru/politics/2014/08/01/chast-lyudey-nuzhno-prosto-ubit-ukrainskiy-zhurnalist-o-zhitelyakh-donbassa.html
http://lenta.ru/news/2014/08/01/killing/
http://www.youtube.com/watch?v=mhYyj5l9Lx0

Informācijas aģentūra
/02.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Par nacistisko Izraēlu

00360_israel_nazi_jewsPalestīnā atkal līst asinis. Latvijas ietekmīgākie mediji ar COPY+PASTE raksta to, ko lielākās pasaules aģentūras – to, ko būtu vēlams, lai jūs – TV pamatauditorija domātu. Tieši tāpēc, ka Rietumu informatīvajā vidē faktoloģiskā informācija tiek pasniegta fragmentāri, bet Izraēlas – Palestīnas konflikta vēsture reti kuram ir labi zināma, sirds lika pievērsties šai tēmai un mēģināt apkopot to kompaktā kopsavilkumā.

Patlaban notiekošais konflikta saasinājums sākās ar mēnesi ilgi meklēto triju izraēliešu tīņu mirstīgo atlieku atrašanu. Izraēla paziņoja, ka tīņus nogalinājusi HAMAS, savu apgalvojumu neapstiprinot ne ar kādiem pierādījumiem, un arestēja aptuveni 60 palestīniešus, kuri tika nosaukti par teroristiem. Tam sekoja kāda palestīniešu zēna nežēlīga slepkavība. Viņš tika sadedzināts dzīvs. Vēl kāds palestīniešu pusaudzis tika nošauts mazliet vēlāk. To paveica izraēliešu karavīri, veicot reidu palestīniešu bēgļu nometnē. HAMAS protestējot izšāva aptuveni 70 raķetes uz mērķiem Izraēlas teritorijā. Izraēla atbildēja ar 40 000 rezervistu mobilizāciju un vairāku dienu Gazas sektora bombardēšanām.

Te jāpaskaidro, ka tā saucamās raķetes, kuras lieto HAMAS, var dēvēt par raķetēm tāpēc, ka arī ballīšu salūtos izšautā pirotehnika tā tiek apzīmēta. HAMAS pagrīdes ietaises ir kaut kas līdzīgs. Un, lai arī tās potenciāli var būt dzīvībai bīstamas (gluži tāpat kā mājas salūtos lietojamās), to iznīcinošais triecienspēks nav salīdzināms ar Izraēlas lidaparātu vadāmajām raķetēm un aviācijas bumbām. Izraēlai ir arī pretgaisa aizsardzības sistēma Dzelzs kupols, kas aizsargā no šādām raķetēm ar 95% efektivitāti. Šo iemeslu dēļ pēdējo dienu konflikta uzliesmojumā ir nogalināti jau gandrīz 200 palestīniešu, starp kuriem bērni, sirmgalvji un sievetes, un… viens izraēlietis.

Notiekošais jūdu valstī, nezinot tās izcelsmes vēsturi un hronoloģiju, ne tikai ierindas latvietim, bet arī eiropietim nav izprotams. Bet, ja būtu, domājams, ka katras Eiropas Izraēlas vēstniecības ēkas priekšā būtu pa kādai protesta akcijai.

Izraēlas valsts, kā zināms, tika izveidota ar īpašu ANO 181. rezolūciju, kas sadalīja Palestīnu – toreizējo Britu mandāta teritoriju divās TIESISKI VIENĀDĀS administratīvās vienībās – Izraēlas un Palestīnas valstīs. Jāpiezīmē, ka to var uzskatīt par cionistu kustības lielāko panākumu, jo līdz tam jūdi apdzīvoja aptuveni 10% mūsdienu Izraēlas un Palestīnas teritorijas, bet lēmums pārdalīja tās proporcionāli uz pusēm.

Ar šo ANO lēmumu nebija mierā palestīnieši, kuru bija nospiedošais vairākums (vairāk nekā 80%) šajā teritorijā, un visas arābu valstis, un pēc tam, kad briti 1948.gadā izveda savu karaspēku, bet Bens Gurions pasludināja Izraēlas valsti, Sīrijas, Jordānijas, Ēģiptes un Saūda Arābijas armijas devās iznīcināt jaunizcepto cionistu lolojumu. Taču arābu sašķeltība un vienotas vadības trūkums ļāva izraēļiem okupēt vairāk nekā 6000 kvadrātkilometru teritorijas un piespiest arābus piekāpties pamieram.

No sākotnēji palestīniešiem ANO paredzētajām teritorijām viņiem palika mazāk par trešdaļu. Gandrīz puse no ANO noteiktās Palestīnas – palestīniešu teritorijas bija Izraēlas okupēta. Šodien situācija ir vēl radikāli atšķirīgāka. Izraēla faktiski aizņem 90% no Palestīnas teritorijas, bet tas nozīmē, ka palestīniešiem atlicis tik “daudz” teritorijas, cik jūdi apdzīvoja līdz ANO rezolūcijai.

Pēdējo dienu un nedēļu notikumi man atklājuši arī šausminošo latviešu nekompetenci Palestīnas jautājumā, kas transformējas bezsirdīgā vienaldzībā un agresora attaisnošanā. Vieni kaut ko purpina par teroristiem, otri par islāma džihāda šausmām, un tikai nedaudzi saprot, ka palestīnieši, kuru trešdaļa ir pārliecināti kristieši, banāli vienkārši cīnās par savām tiesībām uz savu zemi.

Palestīniešu skarbo likteni raksturo ne tikai atņemtās zemes daudzums, bet arī absolūti neproporcionālas tiesības. Palestīna šodien ir ar augstu cietuma mūri ierobežota teritorija, no kuras daļai tās pavalstnieku nav izejas ne tikai uz ārpasauli, bet pat uz savu tēvu un sentēvu vietām. Latvijas Islāma kultūras centra vadītājs – palestīnietis Zahirs Izraēlā netiek ielaists, kaut viņa vecāki un ģimene atrodas Palestīnā, bet tēva mājas, no kurām ģimeni izdzina, – Izraēlas okupētajā Haifā.

Viens no lielākajiem palestīniešu atbalstītājiem, grāmatas Holokosta industrija autors, amerikāņu profesors Normans Finkelštains ir zināms ar vairākiem trāpīgiem jautājumiem. Vienu no tiem atļaušos citēt: “Ja mēs atzīstam Izraēlas valsts leģitimitāti, tad kāpēc neatzīstam Palestīnas leģitimitāti ANO noteiktajā teritorijā? Ja mūs satrauc Izraēlas drošība, tad kāpēc mūs nesatrauc Palestīnas drošība? Izraēlai taču ir 11. spēcīgākā armija pasaulē!? Savulaik Izraēlas ekspremjerministrs Abu Eibens publiski atzina, ka Palestīna apdraud Izraēlu tāpat kā Luksemburga PSRS. Vadoties no viņa loģikas – PSRS bija lielākas tiesības okupēt Afganistānu nekā Izraēlai Gazu.” Piebildīšu, ka Gazas sektors šodien ir aptuveni tikpat “liels” kā divi Latvijas mazākie – Baltinavas – novadi: 360 km2.

Pēdējo 15 gadu laikā, kopš tiek veikta abpusējo upuru uzskaite, konfliktā nogalināto skaitliskā attiecība ir 1:7 pieaugušajiem (precīzāk 1110 izraēlieši un 6961 palestīnietis) un 1:12(!) bērniem (131 izraēlis un 1540 palestīnietis). Ja mēs iedomājamies teritoriālos un bruņojuma mērogus, tad saprotam, ka ķīviņš starp Gazu un Izraēlu ir līdzīgs zīdaiņa cīņai ar pieaugušo, kurā zīdainis kož ar neizaugušiem piena zobiem, bet pieaugušais izmanto šaujamieroci.

Bet ko tad starptautiskā sabiedrība? Savulaik ANO ir atzinusi Izraēlu par rasistisku režīmu, kāds tas faktiski ir arī šodien, un pieņēmusi 77 rezolūcijas, kuras nac(ion)istu režīms ignorējis. Pasaules politiskā noteicēja – ASV 2013. gadā sniegusi militāro atbalstu Izraēlai par 8,5 miljoniem dolāru ik dienas. Palestīnu ASV nav atbalstījusi. Izraēlā ir krietni vairāk politieslodzīto nekā Kubā, Baltkrievijā vai Ziemeļkorejā – 6000 palestīniešu un neviena izraēļa, bet kuru Latvijā tas satrauc?

Ikkatrs no mums, braucot uz Izraēlu, var personiski apmeklēt Palestīnu, kura sagaidīs un dalīsies ar skarbā likteņa neiedragāto sirsnīgo viesmīlību un prieku, sublimētu divos vārdos: apmeklē Palestīnu!

Roberts Klimovičs
/14.07.2014./

Avots:
http://www.pietiek.com/raksti/gribi_spriest_par_palestinu_apmekle_palestinu

Informācijas aģentūra
/02.08.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ukraiņu nacistu Dmitriju Jarošu izsludina starptautiskā meklēšanā

00361_Jarosh_interpol

Interpols ir izsludinājis starptautiskā meklēšanā vienu no ukraiņu nacistu līderiem Dmitriju Jarošu. Starptautiskā meklēšanā Jarošu izsludināja pēc Krievijas pieprasījuma. Interpola mājas lapā redzamā oficiālā apsūdzība ir sekojoša: „1. Publiska kūdīšana, izmantojot masu informācijas līdzekļus,  veikt teroristisku darbību; 2. Publiska kūdīšana, izmantojot masu informācijas līdzekļus, veikt ekstrēmistisku darbību.”

2014.gada 3.martā Krievijas Izmeklēšanas komiteja ierosināja krimināllietu pret Jarošu par publisku aicinājumu veikt teroristiskas un ekstrēmistiskas darbības Krievijas teritorijā. Savukārt 2014.gada 27.februārī internetā tika publicēts Jaroša un ukraiņu nacistiskās partijas „Brīvība” līdera Oļegu Tjagniboka sarunu ieraksta stenogramma (tikšanās notika 25.02.2014 Kijevā), kurā Jarošs griežas pie Tjagņiboka ar lūgumu palīdzēt viņam iegūt amatus Ukrainas drošības iestādēs, lai varētu veikt etniski-politiskas tīrīšanas, un atzina paveiktu „neuzpeldējušu” politisko slepkavību faktu.

Kopš 1994.gada Jarošs ir proebrejiskās un antikrieviskās ukraiņu nacistu organizācijas „Stepana Benderas trīszobis” dalībnieks, bet kopš 2005.gada tās vadītājs (eksistē arī pietiekami daudz antiebrejiski ukraiņu nacisti). 2013.gadā uz šīs organizācijas bāzes Jarošs izveidoja neformālu bruņotu organizāciju „Labējais sektors”, kas bija viens no galvenajiem bruņotā valsts apvērsuma Ukrainā triecienspēkiem. 

Jarošs ir viens no ebreju nacista, radikālā jūdaisma pārstāvja un oligarha Igora Kolomoiska pakalpiņiem. Kolamoiskis ir viens no Jaroša galvenajiem finansētājiem, bet Jarošs savukārt Kolomoiska vajadzībām (un par viņa naudu) Dņepropetrovskas apgabalam organizēja bruņotas ukraiņu nacistu vienības, kuras gan apsargā Kolomoiska „kņazisti”, gan arī piedalās karadarbībā un genocīdā pret Donbasa iedzīvotājiem. Pats Jarošs  ir aktīvs karadarbības dalībnieks.

Avoti:
http://www.interpol.int/notice/search/wanted/2014-16549
http://www.nationalheadlines.co.uk/interpol-puts-ukrainian-ultranationalist-yarosh-on-wanted-list/420015/?doing_wp_cron=1406892288.3267979621887207031250
http://www.gazeta.ru/social/2014/07/25/6145837.shtml
https://www.youtube.com/watch?v=na1KymyIGpM
http://wesservic.livejournal.com/851729.html

Informācijas aģentūra
/02.08.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Nogalināts Sadamu Huseinu notiesājušais tiesnesis

Raufs Rašids Abdel Rahmans, Sadams huseins

Raufs Rašids Abdel Rahmans, Sadams Huseins

Jūnija vidū Irākā sunītu kaujinieku grupa „Irākas un Levantas Islāma valsts” arestēja, notiesāja (par sdarbību ar okupācijas varu) un nogalināja tiesnesi Raufu Rašidu Abdel Rahmanu (pēc tautības kurdu), kurš 2004.gadā piesprieda bijušajam Irākas prezidentam Sadamam Huseinam nāves spriedumu.

10.06.2014 šis grupējums, kurš skaitliskā ziņā nebija lielāka par 1000 kaujiniekiem, veica strauju un negaidītu uzbrukumu skaitliskā un tehniskā ziņā daudz spēcīgākai Irākas armijai, kura pameta savas pozīcijas un bēga, atstājot kaujiniekiem tehniku un bruņojumu. Tādā veidā  „Irākas un Levantas Islāma valsts” pārņēma savā kontrolē Mosulas pilsētu (1,5 miljoni iedzīvotāju) un ieņēma arī stratēģiski svarīgo bijušo ASV karabāzi. Operācijas laikā islāmisti nogalināja daudzus amerikāņu militāristus no ASV privātajām militārām kompānijām.

Lai apturētu šī grupējuma uzbrukumus amerikāņu naftas kompāniju sagrābtajai infrastruktūrai, ASV prezidents Baraks Obama bija spiests pazemojošā kārtā personiski griezties  pēc palīdzības pie Irānas vadības, kura, apmaiņā pret sankciju mīkstināšanu, nosūtīja uz Irāku savas elitārās „Islāma revolūcijas sargu” vienības.

Šis uzbrukums pārsteidza nesagatavotu arī Raufu Rašidu Abdel Rahmanu, kurš pārģērbies par sievieti, nesekmīgi mēģināja izkļūt no islāmistu sagrābtās teritorijas.

„Irākas un Levantas Islāma valsts” ir spēcīgākais sunītu teroristiskais grupējums Irākas teritorijā, kurš ir cieši saistīts ar Alkaidu (Al Quada), kamdēļ arī ir izpelnījies „Irākas Alkaidas” nosaukumu. Šī grupa savulaik  karoja gan pret Irākas valdību, gan pret ASV spēkiem. Tāpat tā piedalījās islāmistu intervencē Sīrijā un samērā īsā laikā kļuva par vienu no nozīmīgākajām pret Sīrijas valdību karojošajām grupām.

Jāatzīmē, ka šis incidents labi parāda ASV valdības un tās sabiedrotā – Saūdu Arābija sarežģījušās attiecības, jo Saūdu Arābija (tās specdienesti un lielbagātnieki) atbalsta lielāko daļu sunītu kaujinieku.

Vēl jāpiebilst, ka Irākā šī grupa pēdējā laikā visspēcīgākā bija Sadama Huseina dzimtajā reģionā, kas liek domāt, ka tajā, iespējams, darbojas, no varas atstumtie un vajātie bijušie Irākas armijas un specdienestu darbinieki un ka gan izrēķināšanās ar amerikāņu algotņiem, gan Rahmana nogalināšana ir sava veida „Huseina Irākas” atriebība.

Avoti:
http://www.islamnews.ru/news-146539.html
http://www.mk.ru/politics/2014/06/11/mosul-pal-islamskoe-gosudarstvo-iraka-i-levanta-podnyalo-chernye-flagi-nad-irakskim-gorodom.html
http://www.delfi.lv/news/world/other/asv-kareivji-iraka-neatgriezisies-iespejami-aviouzbrukumi-islama-ekstremistiem.d?id=44614640

 

Informācijas aģentūra
/02.08.2014/

Posted in Kat.: Notikumi, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Komentārs par civilizācijas degradāciju

Arnolds Toinbijs

Arnolds Toinbijs

Leģendārais britu vēsturnieks, sociologs un civilizāciju pētnieks Arnolds Toinbijs (1889 – 1975) rakstīja: „Izsekojot traumētas civilizācijas lejupejošo (degradējošo) ceļu, var atcerēties Hēraklīta [pirmssokrāta laikmeta grieķu filozofs no Efesas, 535-475 p.m.ē.] vārdus: „Karš – visu lietu māte”. Pārmērīga visu spēku koncentrācija, lai varētu realizēt brāļu karus, rada kara psihozi, kas ir spējīga iedarboties uz visdažādākajiem sabiedrības dzīves aspektiem. Karš tāpat var stimulēt tehnikas attīstību, tātad arī veicina mūsu zināšanu uzlabošanos par materiālo pasauli. Tā kā cilvēku sabiedrības uzplaukumu parasti vērtē pēc varas un bagātību mēroga, bieži gadās tā, ka jau izzināti traģiskie pagrimuma vēstures posmi ikdienišķajā tautas apziņā paliek atmiņā kā apbrīnojamas augšupejas un uzplaukuma periodi. Šī skumīgā maldīšanās  var ilgt pat vairākus gadsimtus. Tomēr agri vai vēlu maldi pāriet. Šīs ilūzijas izbeidzas, kad sabiedrība, atrodoties jau neizdziedināmā stāvoklī, sāk karu pret sevi pašu. Šis karš aprij resursus un izdeldē dzīvības spēkus. Sabiedrība sāk pati sevi aprīt.”

Vārdi ļoti aktuāli šodien. Rakstīts it kā priekš mums, tiem, kuri savā degradācijā sāk aprīt paši sevi. Fascinējošais ir tas, ka šajā aprīšanas procesā tik liela loma ir ebrejiem, kuri diriģē šo procesu. Tātad stāvoklis ir ļoti nopietns, ļoti dziļš savā strukturālajā tvērienā. Ebreji neko nedara bez konkrēta izdevīguma. Tātad perspektīvā izdevīguma pamatā ir sevis aprīšanas organizēšana. No ebreju nākotnes izpratnes viedokļa sevis aprīšana ir perspektīva izdarība. Protams, ebreji organizē sevis aprīšanu nevis sava etnosa ietvaros, bet organizē sevis aprīšanu citos etnosos. Pašlaik – krievu, ukraiņu etnosā. Daļēji arī latviešu etnosā, uzkurinot cilvēku un postcilvēku milzīgu konfrontāciju, nacisma mentalitāti mūsu jaunajās paaudzēs.

Arturs Priedītis
/31.07.2014/

Avots:
http://blog.artursprieditis.lv/?p=1981

Informācijas aģentūra
/02.08.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Lasāmviela zinātkāriem jauniešiem

00354_booklist

Regulāra grāmatu lasīšana ir viena no galvenajām izglītotu un inteliģentu cilvēku pazīmēm. Lai gan ne visus, kuri regulāri lasa, var nosaukt par gudriem, jo lasīt var dažādus lubenēm un „50 nokrāsām” līdzīgus mēslus, pseidozinātnisku maldu literatūru ar ko pašreiz ir pārbāzti grāmatnīcu plaukti un lasīto var dažādi uztvert, tai skaitā „nogrimstot” informācijas pārbagātībā un sapinoties neizprastu teoriju mudžekļos, tomēr cilvēks nevar kļūt par patiesi izglītotu, ja viņš regulāri nelasa grāmatas. Citiem vārdiem sakot:  ne visi, kuri daudz lasa ir izglītoti, bet visi izglītotie regulāri lasa.  Un neizglītotus cilvēkus var muļķot uz velna paraušanu, kas plaši arī tiek darīts.

Grāmatu lasīšana attīsta valodas izjūtu, fantāziju, spēju izteikties, formulēt savas domas un rada informatīvi faktoloģisko bāzi. Lai faktoloģiskā bāze būtu patiesa un galvu pārāk nepiesārņotu ar informatīvām drazām, zemas kvalitātes darbiem, personīgai garīgai attīstībai kaitīgām atziņām (piemēram, ka augstākā vai viena no augstākajām dzīves jēgām ir izklaide, jeb t.s. „dzīves baudīšana”), jācenšas lasīt kvalitatīvas un augstvērtīgas grāmatas. Tas ir būtiski arī dēļ ierobežotā laika un gigantiskā izdoto grāmatu daudzuma. Šai ziņā vislielākā problēma rodas noteikt kuras grāmatas tad ir „kvalitatīvas” un „noderīgas” un kuras nav. Līdztekus puslīdz pieņemamiem un ilgākā laika posmā profesionālu literātu  pārbaudītiem kritērijiem eksistē arī subjektīvais faktors: katra cilvēka garīgās attīstības un sapratnes līmenis, gaume, intereses, nepieciešamība. Pie tam pat nepatiesas, zemas kvalitātes un kaitīgas grāmatas gudriem cilvēkiem var pietiekami daudz dot un iemācīt, un sabiedrisko procesu izziņas nolūkos var būt nepieciešamība lasīt arī visādas drazas.

Latviešvalodīgo publika kvalitatīvu grāmatu ziņā diemžēl ir stipri apdalīta. Lielākā daļa Latvijā izdodamo un grāmatnīcās sastopamo grāmatu ir maldinošas, ideoloģizētas, zemas kvalitātes, vietējos elitāros neliešus slavinošas un/vai kaitīgas, tāpēc pat, ja kāds zinātkārs jaunietis mēģinās sākt lasīt, tad viņam līdz zināšanām un patiesai sapratnei būs jālaužas caur milzu dezinformācijas un mazkvalitatīva spama džungļiem. Palīdzēt šai ziņā var ieteicamo grāmatu saraksti, kurus ir sastādījuši zinoši cilvēki vai arī tie, kuri caur šiem džungļiem jau ir izlauzušies. Zemāk piedāvāju vairākus ieteicamo grāmatu sarakstus, kuros katrs var atrast sev ko noderīgu. Trulu literāru izklaidu cienītājus šie saraksti gan var sarūgtināt  – viņiem ir jāmeklē citi vai jādodas uz grāmatnīcām.

Tiem, kuri ieraugot tik daudz grāmatu nosaukumu, nobīstas no it kā nepaceļamā apjoma, ieteiktu to apgūt pamazām, sākotnēji izvēloties visvairāk ieinteresējošos darbus, nedomājot par tūlītējiem rezultātiem un rezultātiem vispār un pakāpeniski censties audzēt savas lasītspējas apjomu un uztveršanas kvalitāti. Ļoti ieteicams ir apgūt valodas (pirmkārt krievu un angļu), lai spētu lasīt oriģinālvalodā, jo tulkojumos „pazūd” gana daudz nianšu un ar tulkojumu palīdzību oriģināldarbi nereti tiek sakropļoti.

Kā piemēru uz ko tiekties var minēt pie mums daudz pelto Staļinu, kurš, papildus saviem dienesta pienākumiem, kuru viņam bija daudz, esot pamanījies diennaktī izlasīt 400 lappuses. Pie tam, ne tikai virspusēji pārlasīt, bet tiešām izlasīt, iedziļinoties tekstā un pārlasot neskaidrās vietas.

Cits piemērs pēc kā tiekties – vienas elitāras Rietumu augstskolas prasība saviem potenciālajiem studentiem, kuri tiek speciāli meklēti pa visu pasauli: viņiem ir jāspēj diennaktī izlasīt 300 lappuses (un jāzina vairākas „lielās valodas”, lai vispār būtu ko lasīt). Tie, kuri to nespēj, šai augstskolā netiek uzņemti, bet, ja kāds netīšām ielavās bez šādām spējām, viņš ātri vien atkrīt, jo nespēj izturēt slodzi.

Valodu prasmes ziņā latviešiem milzu lāča pakalpojumu ir izdarījusi stulbā nacionālā politika un antikrieviskums, kā rezultātā liels daudzums jauniešu vairs nezina krievu valodu, kas ne tikai ir viena no pasaules „lielajām valodām” (un valoda, kurā pašreiz tiek pausts degradētajiem, izvirtušajiem, debilizētajiem un izmirstošajiem Rietumiem alternatīvi uzskati), bet ir arī latviešu valodai ļoti radnieciska (daudz radnieciskāka par angļu valodu, attiecīgi krievu valodu latvietim ir vieglāk iemācīties). Līdz ar Padomju sistēmas sabrukumu un stulbo nacionālisma politiku Latvijā ir izveidojusies situācija, kad latviešu jaunieši krievu valodu vairs lāga neprot, bet arī angļu valodas, kuru mēģina likt krievu valodas vietā,  zināšanas ir nepietiekami augstas. Un pāri visam latvieši gandrīz ir zaudējuši vācu valodas prasmes, kas nozīmē, ka savus vēsturiskos oriģinālmateriālus, kuru lielākais vairums ir vāciski,  latvieši jau drīz vien lasīt nespēs un būs spiesti lietot citu sarakstīto vēsturi (angļu, protams, kuriem ir īpašas politiski – ideoloģiskas imperiālistiskas intereses un spējas pasaules tautu pakļaušanā caur to apstulbošanu un muļķošanu).

Īsāk sakot, gribi būt gudrs, daudz sasniegt un/vai vismaz „nepazust” mežonīgā kapitālisma džungļos, kur pārsvarā pelna uz citu apmānīšanas un nekompetences rēķina, tad  ir daudz jālasa – jo vairāk lasīsi, jo labāk (protams, bez absurdizētiem pārspīlējumiem) . Zemāk, kā viens no palīgiem lasāmvielas izvēlē, ir vairāki ieteicamo grāmatu saraksti. Lielāko daļu šo grāmatu var atrast internetā elektroniskā formā vai arī nopirkt amozonveidīgās lapās.

1. Ieteicamā lasāmviela jauniešiem (latviešu valodā)
1 Bērnu
1.1 Džanni Rodāri “Sīpoliņa piedzīvojumi”
1.2 Džanni Rodāri “Dželsomīno melu zemē”
1.3 Nikolajs Nosovs “Nezinīša piedzīvojumi”
1.4 Antuāns de Sent-Ekziperī “Mazais princis”
1.5 Jānis Jaunsudrabiņš “Baltā grāmata”
1.6 Ēriks Kestners “Emīls, divas lotiņas un citi”
1.7 Alans Milns “Vinnijs Pūks un viņa draugi”
1.8 Aleksandrs Volkovs “Smaragdas pilsētas burvis”
1.9 Luiss Kerols “Alises piedzīvojumi Brīnumzemē un Alise Aizspogulijā”
1.10 Lazars Lagins “Vecais Hotabičs”
1.11 Jānis Grīziņš “Vārnu ielas republika”
1.12 Tūkstots un viena nakts. Arābijas pasakas
1.13 Marks Tvens “Haklberija Fina  un Toma Sojera piedzīvojumi”
1.14 Aleksandrs Puškins “Pasaka par zvejnieku un zivtiņu”
1.15 Valdis “Staburaga bērni”
1.16 Andrejs Upīts “Sūnu ciema zēni”
1.17 Greiems  Kenets “Vējš vītolos”
1.18 Kārlis Skalbe “Pasakas”
1.19 Antons Čehovs “Kaštanka”
1.20 Arkādijs Gaidars “Timurs un viņa komanda”
1.21 Hanss Kristiāns Andersens “Pasakas”
1.22 Pēteris Lustigs “Kā darbojas auto?”
1.23 Eugēns Aisbergs “Radio tas ir ļoti vienkārši”
1.24 Eugēns Aisbergs “Televīzija? … Tas ir ļoti vienkārši!”
1.25 Eugēns Aisbergs “Tranzistors? … Tas ir ļoti vienkārši!”
1.26 Eugēns Aisbergs “Krāsainā televīzija? … Tas ir gandrīz vienkārši!”
 
2 Populārzinātniski, izglītojoši
2.1 Imants Eglītis “Par cilvēka psihi”
2.2 Ivans Vedins „Zinātne un patiesība”
2.3 Ivans Vedins „Loģika”
2.4 Ivans Vedins „Mācīšanas māksla”
2.5 Aleksandrs Kovaļovs “Personības psiholoģija”
2.6 Anna Ļubļinska “Bērnu psiholoģija”
2.7 Imants Eglītis “Psihiatrija”
2.8 Alans Pīzs “Ķermeņa valoda”
2.9 Guna Svence “Attīstības psiholoģija”
2.10 Guna Svence “Pieaugušo psiholoģija”
2.11 Sergejs Kovaļovs “Ģimenes attiecību psiholoģija”
2.12 Anna Ļubļinska “Audzināšana darbā”
2.13 Džeims Dobsons “Savaldi sava bērna dusmas”
2.14 Jānis Birzkops “Muzicēšana – labākā intelektuālo spēju attīstīšana”
2.15 Šarlote Auerbaha “Ģenētika”
2.16 Augusts Milts “Harmoniskais un disharmoniskais personībā”
2.17 Augusts Milts “Ētika”
2.18 Augusts Milts “Morāles struktūra”
2.19 Ina Āsamā “Vai jūs protat uzvesties?”
2.20  A. Cuzmere, O. Petrišina “Cilvēka anatomija, fizioloģija un higiēna 8. klasei”
2.21 G.M.Pavlovs “Cilvēka anatomija un fizioloģija”
2.22 P.Zvidriņš “Demogrāfija”
2.23 Tas jāzina un jāprot katram. PSRS civilā aizsardzība
2.24 L.Čerfasa, T.Fomina “Antīkās literatūras vēsture”
2.25 Indiešu literatūra. Vissenākais posms
2.26 Nikolajs Kūns “Zelta aunāda. Sengrieķu mīti un varoņteikas”
2.27 Jans Parandovskis “Mitoloģija. Grieķu un romiešu ticējumi un teiksmas”
2.28 H.Grase E.Zimule “Pie tautu daiļrades avotiem”
2.29 Zenons Kosidovskis “Bībeles stāsti”
2.30 Zenons Kosidovskis “Ēvanģēlistu stāsti”
2.31 Zenons Kosidovskis “Kad saule bija dievs”
2.32 Johans Pohls “Talmūda gars”
2.33 Arturs Priedītis “Ievads kulturuloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture”
2.34 M.Aleksejevs, S.Morkuļskis, A.Smirnovs, V.Žirmunskis “Ārzemju literatūras vēsture. Viduslaiki un renesanse.”
2.35 S. Artamonovs, Z.Graždanska, R.Samarins “Ārzemju literatūras vēsture XVII un XVIII gadsimts”
2.36 Z. Graždanska “XX gadsimta ārzemju literatūras vēsture”
2.37 Latviešu literatūras vēsture, 1.- 6.sējums (1959.g.)
2.38 Alise Elstiņa “Pasaules tautu lirika. Antoloģija”
2.39 Padomju tautu lirika
2.40 V.Valeinis “Latviešu lirika XX gadsimta sākumā”
2.41 Andris Rubenis “Senās Grieķijas kultūra”
2.42 Andris Rubenis “Senās Romas kultūra”
2.43 Andris Rubenis “Varas politika Senajā Romā”
2.44 Jans Amoss Komenskis “Lielā didaktika”
2.45 Johans Gotlībs Fihte  “Cilvēka sūtība. Par cilvēka lielumu”
2.46 Konstantīns Ušinskis “Pedagoģisko rakstu izlase”
2.47 Ēriks Berns “Spēles ko spēlē cilvēki”
2.48 Alfrēds Brēms “Dzīvnieku valsts”
2.49 Konrāds Lorencs “Cilvēks atklāj suni”
2.50 Fārlijs Mouats “Nevainojiet vilkus”
2.51 Džoja Adamsone “Dzimusi brīvībai”
2.52 Džeralds Darels “Mana ģimene un citi zvēri”
2.53 Aizeks Azimovs “No augšas raugoties”
2.54 Genrihs Altovs “Un tad atnāca izgudrotājs”
2.55 Boriss Rjabikins “Stāsti par elektrību”
2.56 Jevgēņijs Sedovs “Aizraujoši par elektroniku”
2.57 Jakovs Perelmanis “Saistošā astronomija”
2.58 Anatolijs Tomiļins “Interesanti par astronomiju”
2.59 Martins Gardners “Relativitātes teorija visiem”
2.60 Artūrs Mauriņš “Saistošā dendraloģija”
2.61 Ēriks Fromms “Mīlestības māksla”
2.62 Teofrasts “Raksturi”
2.63 Vladimirs Levi “Es un mēs”
2.64 Hanss Seljē “Mana mūža stress”
2.65 Alēns Bombārs  “Aiz borta pēc paša gribas”
2.66 Antons Makarenko “Pedagoģiskā poēma”
2.67 Antons Makarenko “Grāmata vecākiem”
 
3 Filozofiski-reliģiskās literatūras klasika
3.1 Homērs „Odiseja”
3.2 Homērs „Iliāda”
3.3 Laodzi “Daodedzin”
3.4 Netveramais Sokrāts
3.5 Aristotelis „Poētika”
3.6 Aristotelis “Nikomaha ētika”
3.7 Konfūcijs “Apkopotas runas”
3.8 Vergilijs „Eneīda”
3.9 Jāņa, Mateja, Lūkas un/vai Marka evaņģēlijs (no Bībeles Jaunās derības)
3.10 Jāņa atklāsmes grāmata (no Bībeles Jaunās derības)
3.11 Pirmā Mozus grāmata (no Bībeles Vecās derības)
3.12 Jozua grāmata (no Bībeles Vecās derības)
 
4 Politika, ekonomika, vēsture
4.1 Miķelis Ašmanis “Politikas teorija”
4.2 Kārlis Balodis “Ievads tautsaimniecībā un ekonomiskā politika”
4.3 Imants Plotnieks “Psiholoģija propogandas darbā”
4.4 Augusts Milts “Buržuāziskā individuālisma krīze”
4.5 Josifs Staļins “Marksisms un nacionālais jautājums”
4.6 Kārlis Markss, Frīdrihs Engelss “Komunistiskās partijas manifests”
4.7 Platons “Valsts”
4.8 Cicerons “Par valsti”
4.9 Plutarhs “Esejas par politiku”
4.10 Tommazo Kampanella “Saules pilsēta”
4.11 Nikolo Makjavelli “Valdnieks”
4.12 Vladimirs Ļeņins “Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija”
4.13 Gustavs Lebons “Pūļa psiholoģija”
4.14 Valdis Zāle “Psihotriki. Blefošana. Manipulācijas”
4.15 Sundzi “Kara māksla”
4.16 Karls fon Klauzevics “Kara un karavešanas pamatdomas”
4.17 Ādolfs Kontrovskis “Bruņoto spēku kvalitatīvā un skaitliskā nozīme karā”
4.18 Gundars Valdmanis “Starp dzirnakmeņiem”
4.19 Jānis Kučinskis “Jaunā pasaules kārtība un mēs paši”
4.20 Valentīns Zorins “Amerikas nekronētie karaļi”
4.21 Frīdrihs Elarts  „Bads pārpilnībā”
4.22 Džons Pērkinss “Ekonomiskā slepkavas grēksūdze”
4.23 E.Ivanjans “Baltais nams: prezidenti un politika”
4.24 D.Tomass “Finansu pasaules dūži”
4.25 Arnis Terzens “Visapkārt tikai mūsējie”
4.26 Kurts Cerams “Dievi, kapenes, zinātnieki”
4.27 Ksenofonts “Kad uzvarētāji atkāpjas”
4.28 Plutarhs “Hellāda no Perikla līdz Aleksandram”
4.29 Tits Līvijs “Hannibals pret Romu”
4.30 Jūlijs Cēzars “Piezīmes par gallu karu”
4.31 Plutarhs “Tālo gadsimtu slava”
4.32 Hērodots “Teiksmainā senatne”
4.33 Georgs Karlsons “Kara mākslas vēsture. Grieķu un romiešu laikmets”
4.34 Garlībs Merķelis “Vidzemes senatne”
4.35 Garlībs Merķelis „Latvieši”
4.36 Indriķa hronika
4.37 Vilis Samsons “Partizanu kustība Ziemeļlatvijā Lielajā Tēvijas karā”
4.38 Jūliuss Māders “Melnā ordeņa bagātības”
4.39 Arkādijs Poltoraks “Nirnbergas epilogs”
4.40 F.Korovkins “Seno laiku vēsture 5.klasei”
4.41 J.Agibalova, G.Donskojs “Viduslaiku vēsture 6.klasei”
4.42 A.Jefimovs “Jauno laiku vēsture 8.klasei”
4.43 PSRS vēsture. Mācību grāmata vidusskolas 8.klasei
4.44 E.Plaude, J.Kripēns, E.Lielā “Latvijas PSR vēsture vidusskolām”
4.45 Imants Ziedonis “Kas tas ir – kolhozs?”
4.46 Alma Zusāne. Osvalds Mačs “Patiesība ir dzīva”
4.47 LPSR kriminālkodekss
4.48 LR Satversme
4.49 ASV Konstitūcija
4.50 PSRS konstitūcija
 
5 Veselība
5.1 G.Spokoino, J.Prombergs “Veselības ābece”
5.2 Orlins Sorensens “Atjauno savu redzi”
5.3 Imants Eglītis  “Par norūdīšanos”
5.4 Jānis Kancāns “Skriešana veselībai”
5.5 Stīvs Šenkmans “Mēs – vīrieši”
5.6 Ēvalds Apīnis “Dzert vai nedzert?”
5.7 Imants Eglītis, Jānis Strazdiņš  “Par alkoholismu”
5.8 Dace Rezeberga “Gribu būt māmiņa”
5.9 Velta Grīnfelde “Kas jāzina jaunai mātei”
5.10 I.Volperts “Nervozs cilvēks”
5.11 Imants Eglītis “Mūsdienu medicīna cīņā ar depresiju”
 
6 Latviešu daiļliteratūra
6.1 Anna Brigadere „Dievs, daba, darbs”
6.2 Andrejs Upīts „Zaļā zeme”
6.3 Andrejs Pumpurs „Lāčplēsis”
6.4 brāļi Kaudzītes “Mērnieku laiki”
6.5 Augusts Deglavs “Rīga”
6.6 Vilis Lācis “Putni bez spārniem”
6.7 Vilis Lācis “Zvejnieka dēls”
6.8 Vilis Lācis “Cilvēki maskās”
6.9 Vilis Lācis “Zītaru dzimta”
6.10 Jēkabs Janševskis “Dzimtene”
6.11 Jēkabs Janševskis “Mežvidus ļaudis”
6.12 Kārlis Ieviņš “Putras Dauķis”
6.13 Māteru Juris “Sadzīves viļņi”
6.14 Andrejs Upits “Kailā dzīvība”
6.15 Andrejs Upīts “Jaunā dzērve”
6.16 Rainis “Pusideālists”
6.17 Rainis „Zelta zirgs”
6.18 Rainis «Jāzeps un viņa brāļi»
6.19 Rainis “Spēlēju, dancoju”
6.20 Rainis „Gals un sākums”
6.21 Rūdolfs Blaumanis „Noveles”
6.22 Rūdolfs Blaumanis „Skroderdienas Silmačos”
6.23 Rūdolfs Blaumanis «Indrāni»
6.24 Anna Brigadere „Maija un Paija”
6.25 Aspazija «Sidraba šķidrauts»
6.26 Aspazija «Vaidelote»
6.27 Linards Laicens “Kliedzošie korpusi”
6.28 Anna Sakse “Pret kalnu”
6.29 Jānis Poruks “Stāsti”
6.30 Edvarts Virza “Straumēni”
6.31 Aleksandrs Grīns “Dvēseļu putenis”
6.32 Jānis Jaunsudrabiņš „Aija”
6.33 Anšlavs Eglītis “Līgavu mednieki”
6.34 V.J.Gregri “Latvijas karalis jeb cilvēks, kam visi parādā”
6.35 Pāvils Rozītis “Ceplis”
6.36 Egons Līvs “Velnakaula dvīņi”
6.37 Kārlis Zariņš “Kaugurieši”
6.38 Anna Sakse “Pasakas par ziediem”
6.39 Imants Ziedonis  “Epifānijas”
6.40 Jānis Klīdzējs „Cilvēka bērns”
6.41 Vladimirs Kaijaks “Likteņa līdumnieki”
6.42 Māra Svīre “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”
 
7 Ārzemju daiļliteratūra
7.1 Leonīds Solovjovs  “Stāsts par Hоdžu Nasredinu”
7.2 Nikolajs Ostrovskis “Kā rūdījās tērauds”
7.3 Romēns Rolāns “Apburtā dvēsele”
7.4 Marks Tvens “Princis un ubaga zēns”
7.5 Marks Tvens “Konektikutas jeņķis karaļa Artūra galmā”
7.6 Marks Tvens “Žanna d’Arka”
7.7 Rafaello Džovanjoli “Spartaks”
7.8 Teodors Dreizers “Amerikāņu traģēdija”
7.9 Dante Aligjēri “Dievišķā komēdija”
7.10 Migels De Servantess Saavedra “Dons Kihots”
7.11 J.V.Gēte “Fausts”
7.12 Fjodors Dostojevskis “Brāļi Karamazovi”
7.13 Boļeslavs Pruss “Faraons”
7.14 Džeks Londons “Dzelzs papēdis”
7.15 Rejs Bredberijs “451 grāds pēc Fārenheita”
7.16 Džordžs Orvels “1984”
7.17 Džordžs Orvels “Dzīvnieku ferma”
7.18 Viljams Šekspīrs “Venēcijas tirgotājs”
7.19 Viljams Šekspīrs “Makbets”
7.20 Viljams Šekspīrs “Karalis Līrs”
7.21 Viljams Šekspīrs “Hamlets”
7.22 Viljams Šekspīrs “Romeo un Džuljeta”
7.23 Viljams Šekspīrs “Ottelo”
7.24 Ēzopa fabulas
7.25 Hitopadeša jeb derīgi padomi
7.26 Aleksandrs Dimā “Grāfs Monte-Kristo”
7.27 Hermanis Hese “Sidharta”
7.28 Ričards Bahs “Ilūzijas”
7.29 Ričards Bahs “Kaija vārdā Džonatans Livingstons”
7.30 Radjeds Kiplings “Džungļu grāmata”
7.31 Ilfs un Petrovs “Divpadsmit krēsli. Zelta teļš”
7.32 Nikolajs Gogolis “Revidents”
7.33 Viktors Igo “Cilvēks kas smejas”
7.34 Šarlote Brontē “Džeina Eira”
7.35 Ēriks Marija Remarks “Rietumu frontē bez pārmaiņām”
7.36 Herberts Velss “Pasauļu karš”
7.37 Jaroslavs Hašeks “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā”
7.38 Rožē Frizons – Rošs “Baismā ieleja”
7.39 Čārlzs Dikenss “Olivera Tvista piedzīvojumi”
7.40 Nikolajs Gogolis “Mirušās dvēseles”
7.41 Čārlzs Dikenss “Pikvika kluba piezīmes”
7.42 Džeks Londons “Jūras vilks”
7.43 Džeks Londons “Mārtiņš Īdens”
7.44 Džeks Londons “Baltais Ilknis”
7.45 Aleksandrs Puškins “Jevgēņijs Oņegins”
7.46 Herberts Velss “Ārsta Moro sala”
7.47 Vladimirs Obručevs “Saņņikova zeme”
7.48 Agata Kristi “Desmit mazi nēģerēni”
7.49 V.Kaverins “Divi kapteiņi”
7.50 Andrejs Dripe “Kolonijas audzinātāja piezīmes”
7.51 Viktors Igo “Nožēlojamie”
7.52 Boriss Poļevojs “Stāsts par īstu cilvēku”
7.53 Boļeslavs Pruss “Lelle”
7.54 Viktors Igo  “Parīzes Dievmātes katedrāle”
7.55 Fjodors Dostojevskis “Velni”
7.56 Fjodors Dostojevskis “Noziegums un sods”
7.57 Fjodors Dostojevskis “Piezīmes no Mirušo nama”
7.58 Nikolajs Čukovskis “Fregašu komandieri”
7.59 Valentīns Pikulis “Dzelzs kancleru kauja”
7.60 Aleksejs Korobicins “Huans Markado – atriebējs no Teksasas”
7.61 Fēlikss Gra “Marselieši”
7.62 Grigorijs Daņiļevskis “Nodedzinātā Maskava”
7.63 Dž.F.Kūpers “Pēdējais mohikānis”
7.64 Danušs Pšimanovskis “Četri tankisti un suns”
7.65 Arkādijs Vasiļjevs “Pulksten vienos, Jūsu Ekselence… “
7.66 Juliāns Semjonovs “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”
7.67 Mihails Ļermontovs “Mūsu laiku varonis”
7.68 Mihails Šolohovs “Klusā Dona”
7.69 Ernests Hemingvejs „Kam skanēs zvans”
7.70 Ļevs Tolstojs „Karš un miers”
7.71 Maksims Gorkijs “Māte”
7.72 Mihails Bulgakovs „Baltā gvarde”
7.73 Mihails Bulgakovs “Suņa sirds”
7.74 Frīdrihs Šillers «Laupītāji»
7.75 Henriks Ibsens “Pērs Gints”
7.76 Žils Verns “Noslēpumu sala”
7.77 Žils Verns “Kapteiņa Granta bērni”
7.78 Žils Verns “2OOOO lje pa jūras dzelmi”
7.79 Žils Verns “Astoņdesmit dienās ap Zemeslodi”
7.80 Žils Verns “Ceļojums uz Zemes centru”
7.81 I.Krilovs “Fabulas”
7.82 Umberto Eko “Rozes vārds”
7.83 Dž.R.Tolkiens “Gredzenu pavēlnieks”
7.84 Staņislavs Lems “Solāris”
7.85 Staņislavs Lems “Summa Technologiae”
7.86 Robērs Merls “Cilvēcīgais dzīvnieks”
7.87 Robērs Merls “Malvilas pils”
7.88 Džeims Vaits “Kosmiskais hospitālis”
7.89 Hals Klements “Uguns cikls”
7.90 Hals Klements “Tuvu kritiskajam”
7.91 Endrū Nortone “Sargasi kosmosā”
7.92 Herberts Velss “Laika mašīna”
7.93 F.Hoils, Dž.Eliots “Andromēda. Andromēdas izlaušanās”
7.94 J.Miltons “Pazaudētā paradīze”
7.95 Ovidija Metamorfozas
7.96 Oldess Hakslijs “Brīnišķīgā jaunā pasaule”
7.97 Džonatans Svifts “Gulivera ceļojumi”
7.98 Daniels Defo “Robinsons Kruzo. Robinsona Kruzo jaunie piedzīvojumi”
7.99 Fransuā de Larošfuko “Maksimas”
7.100 Ž.B.Moljērs “Mizantrops”
7.101 Raiders Hegards “Montesumas meita”
7.102 Henriks Senkevičs “Quo vadis”
7.103 Artūrs Konans Doils “Zudusī pasaule”
7.104 Artūrs Konans Doils “Stāsti par Šerloku Holmsu”
7.105 Stendāls „Sarkanais un melnais”
7.106 A. Fadejevs ”Jaunā gvarde”
7.107 Nikolajs Birjukovs “Kaija”
7.108 Tomass Manns “Budenbroki”
7.109 Tomass Manns “Doktors Fausts”
7.110 Stefans Heims “Krustneši”
7.111 G.Prodls “Temīda ir bezspēcīga” 

2. Ieteicamā lasāmviela jauniešiem (krievu valodā)
2.1. И. Бабель  «Одесские рассказы», «Конармия»
2.2. Б. Балтер  «До свидания, мальчики»
2.3. В. Белов  «Привычное дело»
2.4. А. Бек  «Волоколамское шоссе», «Новое назначение»
2.5. В. Богомолов  «В августе сорок четвертого»
2.6. Ю. Бондарев «Батальоны просят огня»,
2.7. Р. Брэдбери «451 по Фаренгейту»
2.8. М. Булгаков «Мастер и Маргарита»
2.9. Веркор «Люди или животные»
2.10. И. Во «Пригоршня праха», «Мерзкая плоть», «Незабвенная», «Не жалейте флагов»
2.11. К. Воннегут «Колыбель для кошки», «Сирены Титана»
2.12. К. Гамсун «Пан»
2.13. Я. Гашек «Похождения бравого солдата Швейка» (части 1, 2, 3 и 4)
2.14. О. Генри «Короли и капуста», большинство рассказов
2.15. Н. Гоголь «Вечера на хуторе близ Диканьки» (части 1 и 2), «Тарас Бульба»
2.16. Д. Голсуорси «Сага о Форсайтах»
2.17. М. Горький «В людях», «Мать»  
2.18. Д. Гранин «Зубр», «Искатели», «Иду на грозу»
2.19. Г. Грин «Комедианты», «Наш человек в Гаване»
2.20. Дж. Даррелл «Под пологом пьяного леса», «Путь кенгуренка»
2.21. Ч. Диккенс «Давид Коперфильд»
2.22. Ф. М. Достоевский «Преступление и наказание», «Идиот»
2.23. В. Дудинцев «Не хлебом единым»
2.24. А. Дюма Трилогия о д’Артаньяне
2.25. Ф. Дюрренматт «Физики», «Визит старой дамы»
2.26. В. Иванов «Русь Великая»
2.27. В. Каверин «Скандалист, или Вечера на Васильевском острове», «Два капитана»
2.28. Б. Келлерман «Тоннель»
2.29. Р. Киплинг «Книга Джунглей»
2.30. У. Коллинз «Лунный камень»
2.31. Э. Колдуэлл «Мальчик из Джорджии», большинство рассказов
2.32. А. Конан Дойл «Записки о Шерлоке Холмсе», «Сэр Найгель»
2.33. Ш. де Костер «Легенда об Уленшпигеле»
2.34. М. Крайтон «Штамм АНДРОМЕДА»
2.35. А. Куприн «Поединок», «Гранатовый браслет», «Суламифь»
2.36. В. Курочкин «На войне как на войне»
2.37. Л. Лагин «Старик Хоттабыч» (первое издание)
2.38. С. Лем «Солярис», «Голос неба», «Записки Ийона Тихого»
2.39. М. Лермонтов «Герой нашего времени»
2.40. Н. Лесков «Несмертельный Голован», «Леди Макбет Мценского уезда», «Левша»
2.41. Х. Ли «Убить пересмешника»
2.42. Д. Лондон «Мексиканец», «Морской волк», рассказы
2.43. Т. Манн «Записки авантюриста Феликса Круля»
2.44. Г. Г. Маркес «Осень патриарха»
2.45. П. Мериме «Хроники времен Карла IX», «Локис»
2.46. С. Моэм «Дождь» и другие рассказы
2.47. П. Нилин «Жестокость», «Испытательный срок»
2.48. Д. Олдридж «Морской орел», «Не хочу, чтобы он умирал»
2.49. В. Орлов «Альтист Данилов»
2.50. Д. Оруэлл «1984»
2.51. Э. А. По «Приключения Артура Гордона Пима», «Черный кот»
2.52. Н. Помяловский «Очерки бурсы»
2.53. Д. Пристли «Затемнение в Грэтли»
2.54. А. Пушкин «Капитанская дочка», «Пиковая дама», «Дубровский» и так далее
2.55. К. Саймак «Заповедник гоблинов», «Все живое»
2.56. Д. Свифт «Путешествия Гулливера»
2.57. Ю. Семёнов «Семнадцать мгновений весны»
2.58. Э. Сетон-Томпсон «Королевская аналостанка», «Домино» и прочие рассказы о животных
2.59. Ж. Сименон «И всётаки орешник зеленеет», «Братья Рико», «Осень президента», «Негритянский квартал» 
2.60. К. Симонов «Живые и мертвые»
2.61. А. Солженицын «Один день Ивана Денисовича»,
2.62. Д. Стейнбек «Зима тревоги нашей»
2.63. Р. Стивенсон «Остров сокровищ»
2.64. Д. Сэлинджер «Над пропастью во ржи»
2.65. М. Твен «Том Сойер», «Гек Финн», «Янки при дворе короля Артура»
2.66. Л. Толстой «Хаджи Мурат», «Война и мир»
2.67. Ю. Трифонов «Старик», «Дом на набережной»
2.68. Ю. Тынянов «Смерть Вазир-Мухтара», «Подпоручик Киже», «Пушкин» (части 1, 2 и 3)
2.69. Т. Уайлдер «Мартовские иды», «Теофил Норт», «День восьмой» и всё, что достанете
2.70. Р. П. Уоррен «Вся королевская рать»
2.71. Г. Уэллс «Война миров», «Человек-невидимка»
2.72. А. Фадеев «Разгром»
2.73. Г. Флобер «Саламбо»
2.74. У. Фолкнер «Деревушка», «Город», «Особняк»
2.75. М. Фриш «Homo faber»
2.76. Э. Хемингуэй «По ком звонит колокол», «Иметь и не иметь», «Фиеста» 
2.77. Д. Хеллер «Уловка-22»
2.78. К. Чапек «Война с саламандрами»
2.79. А. Чапыгин «Разин Степан»
2.80. Г. К. Честертон «Рассказы о патере Брауне»
2.81. А. Чехов Рассказы
2.82. Е. Шварц  «Дракон», «Голый король»
2.83. В. Шефнер «Сестра печали»
2.84. М. Шолохов «Тихий Дон» (книги 1,2), (книги 3,4), «Поднятая целина»    
2.85. И. Шоу «Богач, бедняк», «Молодые львы»
2.86. В. Ян «Чингиз-хан» (Книга 1), (Книга 2)

3. Krievijas prezidenta oficiāli apstiprināts „100 grāmatu saraksts par Krievijas Federācijas tautu vēsturi, kultūru un literatūru”.
Sarakstu izstrādāja Krievijas Izglītības ministrija sadarbībā ar Krievijas Zinātņu akadēmiju un tas oficiāli tiek ieteikts skolniekiem patstāvīgai ārpusklases lasīšanai.
3.1. Адамович А., Гранин Д. Блокадная книга
3.2. Айтматов Ч. И дольше века длится день/ Белый пароход
3.3. Аксенов В. Звездный билет/ Остров Крым
3.4. Алексин А. Мой брат играет на кларнете
3.5. Арсеньев В. ДерсуУзала
3.6. Астафьев В. Пастух и пастушка/ Царь-рыба
3.7. Бабель И. Одесские рассказы / Конармия
3.8. Бажов П. Уральские сказы
3.9. Белых Л., Пантелеев Л. Республика Шкид
3.10. Богомолов В. Момент истины (В августе сорок четвертого)
3.11. Бондарев Ю. Батальоны просят огня/ Горячий снег
3.12. Боханов А. Император Александр III
3.13. Булгаков М. Белая гвардия
3.14. Булычев К. Приключения Алисы
3.15. Бунин И. Темные аллеи
3.16. Быков В. Мертвым не больно/ Сотников
3.17. Васильев Б. А зори здесь тихие…/ В списках не значился
3.18. Вернадский Г. Начертание русской истории
3.19. Волков А. Волшебник Изумрудного города
3.20. Гайдар А. Тимур и его команда/ Голубая чашка / Чук и Гек
3.21. Гамзатов Р. Мой Дагестан/ Стихотворения
3.22. Гиляровский В. Москва и москвичи
3.23. Гончаров И. Обыкновенная история
3.24. Горянин А. Россия. История успеха (в 2 книгах)
3.25. Грин А. Алые паруса/ Бегущая по волнам
3.26. Гумилёв Л. От Руси к России
3.27. Гумилев Н. Стихотворения
3.28. Деникин А. Очерки русской смуты
3.29. Джалиль М. Моабитская тетрадь
3.30. Довлатов С. Зона/ Чемодан/ Заповедник/ Рассказы
3.31. Достоевский Ф. Идиот
3.32. Драгунский В. Денискины рассказы
3.33. Дудинцев В. Белые одежды
3.34. Думбадзе Н. Я, бабушка, Илико и Илларион
3.35. Ибрагимбеков М. И не было лучше брата
3.36. Ильин И. О России. Три речи
3.37. Ильф И., Петров Е. Двенадцать стульев/ Золотой телёнок
3.38. Ишимова А. История России в рассказах для детей
3.39. Искандер Ф.Сандро из Чегема
3.40. Каверин В. Два капитана/ Открытая книга
3.41. Кассиль Л. Будьте готовы, Ваше высочество!/ Кондуит и Швамбрания
3.42. Катаев В. Белеет парус одинокий
3.43. Кондратьев В. Сашка
3.44. Кончаловская Н. Наша древняя столица
3.45. Крапивин В. Мальчик со шпагой
3.46. Кузьмин В. Сокровище нартов: Из кабардинских и балкарских сказаний о богатырях-нартах
3.47. Куприн А. Поединок/ Гранатовый браслет
3.48. Лагин Л. Старик Хоттабыч
3.49. Лесков Н. Очарованный странник
3.50. Лихачев Д. «Слово о полку Игореве» и культура его времени/ Раздумья о России (сборник)/ Рассказы русских летописей XII-XIV вв.
3.51. Лотман Ю. Беседы о русской культуре/ Роман А.С. Пушкина «Евгений Онегин». Комментарий
3.52. Набоков В. Дар/ Защита Лужина /Приглашение на казнь
3.53. Некрасов В. В окопах Сталинграда
3.54. Носов Н. Приключения Незнайки/ Незнайка на Луне/ Живая Шляпа/ Мишкина каша
3.55. Обручев В. Земля Санникова
3.56. Олеша Ю. Три толстяка
3.57. Островский Н. Как закалялась сталь
3.58. Паустовский К. Повесть о жизни/ Мещерская сторона
3.59. Пикуль В. Реквием каравану PQ-17/ Миниатюры
3.60. Приставкин А. Ночевала тучка золотая
3.61. Петрушевская Л. Рассказы и повести
3.62. Полевой Б. Повесть о настоящем человеке
3.63. Прутков Козьма Сочинения
3.64. Распутин В. Прощание с Матерой
3.65. Рождественский Р. Стихотворения
3.66. Рубцов Н. Стихотворения
3.67. Руставели Ш. Витязь в тигровой шкуре
3.68. Рыбаков А. Кортик/ Бронзовая птица/ Выстрел
3.69. Самойлов Д. Стихотворения
3.70. Симонов К. Стихотворения/ Живые и мертвые
3.71. Соловьев Л. Повесть о Ходже Насреддине
3.72. Стругацкий А., Стругацкий Б. Понедельник начинается в субботу/ Трудно быть богом
3.73. Токарева В. Рассказы и повести
3.74. Толстой А. Князь Серебряный
3.75. Толстой JI. Хаджи-Мурат/ Казаки/ Анна Каренина
3.76. Тукай Г. Шурале
3.77. Тынянов Ю. Пушкин/ Смерть Вазир-Мухтара
3.78. Успенский Э. Крокодил Гена и его друзья./ Дядя Федор, пес и кот
3.79. Фадеев А. Молодая гвардия/ Разгром
3.80. Фраерман Р. Дикая собака Динго, или Повесть о первой любви
3.81.Хетагуров К. Стихотворения
3.82. Шварц Е. Дракон/ Снежная королева
3.83. Шукшин В. Рассказы
3.84. Эйдельман Н. Лунин/ Твой XIX век
3.85. Эренбург И. Люди, годы, жизнь
3.86. Ян В. Чингиз-хан. Батый. К последнему морю
3.87. Янин В. Я послал тебе бересту
3.88. Эпосы, былины, летописи Алпамыш
3.89. Гэсэр
3.90. Давид Сасунский
3.91. ДжанГар
3.92. Калевала
3.93. Кер-оглы
3.94. Манас
3.95. Олонхо
3.96. Урал – Батыр
3.97. Древние Российские стихотворения, собранные Киршею Даниловым
3.98. Повесть временных лет
3.99. Былины (сост. Чечеров К., Ухов П.)
3.100. Сказки народов России (сост.Ватагин М.)

4. Ieteicamās literatūras saraksts bērniem un jauniešiem krievu valodā (sastādīja krievu politologs Sergejs Kurginjans)
4.1. Абрамов Ф.А. «Братья и сестры».
4.2. Аксаков С.Т.«Аленький цветочек».
4.3. Алданов М. «Бельведерский торс» (повесть о художниках Возрождения).
4.4. Алексеев С.П. «Небывалое бывает» (повести и рассказы о русской истории).
4.5. Амундсен Р. «Южный полюс».
4.6. Андерсен Х.-К.Сказки («Снежная королева». «Дикие лебеди». «Дюймовочка». «Свинопас». «Огниво». «Соловей» и др.)
4.7. Аполлинер Г. Стихотворения.
4.8. Арагон Л. Стихотворения.
4.9. Арсеньев В.К. Роман «Дерсу Узала».
4.10. Ахматова А.А. Стихотворения («Мужество» и др.) Поэмы («У самого моря» и др.) 4.11. Багрицкий Э.Г. Стихотворения («TBC». «Папиросный коробок»).
4.12. Бажов П.П.Сборник сказов «Малахитовая шкатулка» и др.
4.13. «Баллады о Робин Гуде»(английская средневековая литература).
4.14. Барто А.Л. Стихи для детей.
4.15. Беляев А.Р. «Звезда КЭЦ». «Подводные земледельцы» и др.
4.16. Берестов В.Д. Стихи для детей.
4.17. Бехер Й. Стихотворения («Человек, который молчал» и др.)
4.18. Бернс Р. Стихотворения («Джон Ячменное зерно». «Пробираясь до калитки…». «Застольная» и др.)
4.19. Бианки В.В. Рассказы («Аришка-трусишка» и др.) Сказки («Сова» и др.) «Лесная газета».
4.20. Бичер-Стоу Г. «Хижина дяди Тома».
4.21. Блок А.А. Стихотворения («О, весна без конца и без краю». «Фабрика». «Все это было, было, было» и др.) Поэмы («На поле Куликовом». «Роза и крест». «Возмездие» и др.)
4.22. Богомолов В.М.«Иван». «Момент истины».
4.23. Бондарев Ю.В. Повесть «Батальоны просят огня» и др.
4.24. Бредбери Р. «451 по фаренгейту». «Канун всех святых».
4.25. Брехт. Б. Пьесы («Кавказский меловой круг». «Добрый человек из Сычуани». «Винтовки Тересы Каррар» и др.)
4.26. Бруштейн А.Я. «Дорога уходит в даль».
4.27. Булгаков М.А. Пьеса «Дни Турбиных». «Мастер и Маргарита».
4.28. Буссенар Л. «Капитан Сорви-голова». «Похитители бриллиантов».
4.29. Валек М. Стихи для детей («Канитель» и др.)
4.30. Вега Л. де. Пьесы («Собака на сене» и др.)
4.31. Верн Ж. Романы («Дети капитана Гранта».«20 000 лье под водой». «Таинственный остров». «Пятнадцатилетний капитан» и др.)
4.32. Войнич Э. «Овод».
4.33. Волков А.М.Повести («Волшебник Изумрудного города» и др.)
4.34. Воннегут К. Романы («Колыбель для кошки». «Бойня номер пять, или Крестовый поход детей». «Мать Тьма»).
4.35. Воронкова Л.Ф. «Сын Зевса». «В глуби веков» (исторические романы об Александре Македонском)
4.36. Вэши Куоннезина (Серая Сова). «Саджо и ее бобры».
4.37. Гайдар А.П.Повести («Чук и Гек». «Тимур и его команда». «Комендант снежной крепости». «Клятва Тимура» и др.) Рассказы («Военная тайна». «Горячий камень» и др.) «Сказка о Мальчише-Кибальчише».
4.38. Ганзелка И., Зикмунд М. «Африка грез и действительности».
4.39. Гарин-Михайловский Н.Г.«Детство Темы».
4.40. Гаршин В.М.Сказки («Лягушка-путешественница» и др.)
4.41. Гауф В.Сказки («Маленький Мук» и др.)
4.42. Гейне Г. Стихотворения.
4.43. Гете И. Баллады («Лесной царь» и др.)
4.44. Гоголь Н.В. «Вечера на хуторе близ Диканьки». «Тарас Бульба».
4.45. Голдинг У. Романы («Повелитель мух». «Наследники». «Шпиль»). Притча «Хапуга Мартин».
4.46. Голосовкер Я.Э. «Сказания о титанах».
4.47. Горький А.М.Повести («Детство» и др.) Рассказы («Утро». «Воробьишко». «Случай с Евсейкой». «Самовар». «Про Иванушку-дурачка».) Стихотворения («Песня о соколе».) Роман «Мать». Драма «На дне».
4.48. Гофман Э.Т.А.Сказки («Щелкунчик, или Мышиный король» и др.) «Житейские воззрения кота Мура». «Крошка Цахес» и др.
4.49. Грибачев Н.М. «А это мы!».
4.50. Грибоедов А.С. «Горе от ума».
4.51. Григорович Д.В.«Гуттаперчевый мальчик».
4.52. Гримм Я. и В.Сказки.
4.53. Гумилев Н.С. Стихотворения («Индюк». «Старый конквистадор». «Слово». «Заблудившийся трамвай». «Шестое чувство» и др.)
4.54. Гусев В.И. «Легенда о синем гусаре» (исторический роман о декабристе М.С.Лунине).
4.55. Гюго В. Романы («Отверженные» – в т.ч. отрывок «Гаврош». «Девяносто третий год». «Собор Парижской богоматери»).
4.56. Даль В. Сказки («Привередница». «Девочка Снегурочка» и др.)
4.57. Даррелл Дж. «Говорящий сверток». «Поймайте мне колобуса» и др.
4.58. ДжованьолиР. «Спартак».
4.59. Дефо Д. «Робинзон Крузо».
4.60. Диккенс Ч. Романы («Давид Копперфильд». «Домби и сын» и др.)
4.61. Додж М. «Серебряные коньки».
4.62. Достоевский Ф.М. Романы («Преступление и наказание». «Братья Карамазовы» и др.)
4.63. Драгунский В.Ю.«Денискины рассказы».
4.64. Дюма А. «Три мушкетера». «Двадцать лет спустя».
4.65. Езерский М.В. «Гракхи».
4.66. Житков Б.С. «Как я ловил человечков». Морские истории. Рассказы о животных.
4.67. Жуковский В.А.«Сказка о царе Берендее». «Сказка об Иване-царевиче и Сером волке». Стихотворения. Переводы.
4.68. Еврипид. Трагедии.
4.69. Ершов П.П.«Конек-Горбунок».
4.70. Есенин С.А. Стихотворения («Черемуха». «Отговорила роща золотая…» и др.).
4.71. Ефремов И.А. «На краю Ойкумены».
4.72. Заболоцкий Н.А.Стихотворения («Некрасивая девочка» и др.)
4.73. Заходер Б.В.Стихи. Переводы. Сказки.
4.74. Зощенко М.М.Рассказы (из цикла «Леля и Минька» и др.)
4.75. Ибсен Г. Пьесы («Брандт». «Пер Гюнт» и др.)
4.76. Ирландский эпос (цикл о Кухулине и др.)
4.77. Искандер Ф. Цикл рассказов «Детство Чика».
4.78. Исландские саги.
4.79. Каверин В.А.«Два капитана».
4.80. Камю А. «Посторонний».
4.81. Кассиль Л.А. «Кондуит и Швамбрания».
4.82. Катаев В.П.«Цветик-семицветик». «Белеет парус одинокий». «Сын полка».
4.83. Керн Л. Стихи для детей («Стихи про четыре ноги» и др.)
4.84. Киплинг Р.«Книга джунглей». Сказки («Откуда взялись броненосцы». «Как краб играл с морем». «Слоненок». «Как было написано первое письмо». «Как была выдумана азбука» и др.) Стихи для детей («Горб верблюжий». «Кошка чудесно поет у огня». «Есть у меня шестерка слуг». «Если в стеклах каюты»). Цикл рассказов «Три солдата». Стихотворения («Баллада о Востоке и Западе». «Заповедь».«Мери Глостер»).
4.85. Коваль Ю.И.«Недопесок». «Самая легкая лодка в мире» и др.
4.86. Корнель П. «Сид».
4.87. Короленко Д.У.«Дети подземелья». «Слепой музыкант».
4.88. Корчак Я. «Король Матиуш Первый».
4.89. Крылов И.А. Басни.
4.90. Крюс Д. «Тим Тайлер или проданный смех».
4.91. Костер Ш. де. «Легенда об Уленшпигеле».
4.92. Кун Н.А. «Мифы и легенды Древней Греции».
4.93. Купер Ф. Романы («Зверобой» и др.)
4.94. Куприн А.И.Рассказы («Белый пудель». «Слон». «Олеся» и др.)
4.95. Лагерлёф С.«Путешествие Нильса с дикими гусями».
4.96. ЛагинЛ.И.«Старик Хоттабыч».
4.97. Ларри Я. «Необыкновенные приключения Карика и Вали».
4.98. Левшин В.«Три дня в Карликании» и др.
4.99. Лем С. «Солярис».
4.100. Лермонтов М.Ю. Стихотворения («Казачья колыбельная песня». «Ночевала тучка золотая». «Воздушный корабль» и др.) Поэмы («Мцыри». «Демон» и др.)
4.101. Лесков Н.С. Повести и рассказы («Левша» и др.)
4.102. Лесли Р. «Медведи и я».
4.103. Ли Х. «Убить пересмешника».
4.104. Линдрген А. «Пеппи Длинныйчулок». «Мы – на острове Сальткрока».
4.105. Линдсей Дж. «Беглецы».
4.106. Ломоносов М.В. Стихотворения («Лице свое скрывает день…»и др.)
4.107. Лонгфелло Г. «Песнь о Гайавате».
4.108. Лондон Дж. «Северные рассказы» («Любовь к жизни». «Конец сказки» и др.) «Сказки южных морей». Рассказы («Мексиканец» и др.) Романы («Смок Беллью». «Белый клык». «Мартин Иден». «Железная хватка» и др).
4.109. Лорка Ф.Г. Стихотворения («Гитара». «Романс об испанской жандармерии» и др.)
4.110. Льюис К. «Лев, Колдунья и платяной шкаф» (часть «Хроник Нарнии»).
4.111. Макаренко А.С. «Педагогическая поэма». «Флаги над башней».
4.112. Мало Т.«Без семьи».
4.113. Мамин-Сибиряк Д.Н.Сказки и рассказы (цикл «Аленушкины сказки». «Серая Шейка». «Сказка про славного царя Гороха и его прекрасных дочерей царевну Кутафью и царевну Горошинку».«Зимовье на Студеной». «Приемыш». «Емеля-охотник». «Богач и Еремка». «Вертел»).
4.114. Мандельштам О.Э. Стихотворения («Приглашение на луну». «Ламарк» и др.)
4.115. Манн Г. «Молодые годы короля Генриха IV».
4.116. Манн Т. «Иосиф и его братья».
4.117. Маршак С.Я.Стихи для детей. Английские народные песенки. Пьесы («Кошкин дом». «Теремок». «Двенадцать месяцев»).
4.118. Маяковский В.В.Стихи для детей («Что такое хорошо и что такое плохо» и др.) Стихотворения («А вы могли бы?». «Нате!». «Послушайте». «Паспорт». «Сергею Есенину» и др.) Пьеса «Мистерия-буфф». Поэмы («Облако в штанах». «Во весь голос» и др.)
4.119. Мериме П. «Хроника времён короля Карла IX». Новеллы.
4.120. Мильн А. Стихи для детей («Непослушная мама» и др.)
4.121. Михалков С.В.Стихи для детей.
4.122. Мифы народов мира.
4.123. Мифы древней Греции.
4.124. Мольер Ж.-Б. Пьесы («Тартюф» и др.)
4.125. Нансен Ф. «”Фрам” в Полярном море».
4.126. Некрасов Н.А.Рассказы («Дедушка Мазай и зайцы». «Крестьянские дети» и др.) Стихотворения («Поэт и гражданин» и др.) Поэмы («Русские женщины». «Железная дорога»).
4.127. Нилин П.Ф. «Жестокость». «Испытательный срок» (про работу угрозыска).
4.128. Нобиле У. «Мои пять лет с советскими дирижаблями».
4.129. Носов Н.Н.Рассказы («Мишкина каша» и др.) «Приключения Незнайки и его друзей». «Витя Малеев в школе и дома».
4.130. Обручев В.А. «Плутония». «Земля Санникова».
4.131. Одоевский В.Ф.«Мороз Иванович». «Городок в табакерке».
4.132. Олеша Ю.К. «Три толстяка».
4.133. Ольгин О. «Чудеса на выбор. Забавная химия для детей».
4.134. Островский А.Н. Пьесы («Гроза» и др.)
4.135. Островский Н.А. «Как закалялась сталь».
4.136. Пантелеев Л. Сказки («Две лягушки» и др.) «Республика Шкид».
4.137. Пастернак Б.Л. Стихотворения («Снег идет» и др.; в том числе, из романа «Доктор Живаго» – «Сказка» и др.) Поэмы («Лейтенант Шмидт»).
4.138. Паустовский К.Г. Сказки («Растрепанный воробей» и др.) Рассказы («Стальное колечко» и др.)
4.139. Перро Ш.Сказки.
4.140. «Песни южных славян».
4.141. «Песнь о Гильгамеше» (шумерский эпос).
4.142. «Слово о полку Игореве».
4.143. «Песнь о Роланде»(французская средневековая поэма).
4.144. «Песнь о моем Сиде»(испанская средневековая поэма).
4.145. Платонов А.П. Повести («Сокровенный человек». «Джан»).
4.146. Плутарх. Сравнительные жизнеописания.
4.147. Погорельский А.«Черная курица, или Подземные жители».
4.148. Полевой Б.Н. «Повесть о настоящем человеке».
4.149. Превер Ж. Стихотворения («Семейное» и др.)
4.150. Пришвин М.М.Рассказы («Лисичкин хлеб». «Золотой луг». «Берестяная трубочка» и др.) Сказка-быль «Кладовая солнца».
4.151. Пушкин А.С. Сказки («Сказка о рыбаке и рыбке». «Сказка о царе Салтане». «Сказка о золотом петушке». «Сказка о мёртвой царевне и о семи богатырях». «Сказка о попе и о работнике его Балде»). Поэмы («Руслан и Людмила»). Маленькие трагедии. Стихотворения («Песньо вещем Олеге»и др). «Повести Белкина». Романы («Капитанская дочка», «Евгений Онегин» и др.) Трагедии («Борис Годунов»).
4.152. Радищев А.Н. «Путешествие из Петербурга в Москву».
4.153. Расмуссен К. «Великий санный путь».
4.154. Распутин В.Г. Рассказы («Уроки французского»). Повести («Прощание с Матерой» и др.)
4.155. Рид М. Романы («В дебрях Южной Африки» и др.)
4.156. Родари Дж.«Приключения Чиполлино». «Джельсомино в Стране лжецов». Стихи для детей («Чем пахнут ремесла?» «Какого цвета ремесла?»)
4.157. Русские народные сказки.
4.158. Русские народные былины.
4.159. Руставели Ш. «Витязь в тигровой шкуре».
4.160. Рылеев К.Ф. Стихотворения («Я ль буду в роковое время» и др.)
4.161. Рытхеу Ю.С. «Айвангу».
4.162. Салтыков-Щедрин М.Е. Сказки («Повесть о том, как один мужик двух генералов прокормил» и др.) Повести («История одного города»).
4.163. Сартр Ж.-П. «Тошнота». «Стена».
4.164. Сат-Ок.«Земля соленых скал». «Таинственные следы».
4.165. Свирский А.И.«Рыжик».
4.166. СвифтДж. «Путешествия Гулливера».
4.167. Селлинджер У. Роман «Над пропастью во ржи». Повести («Выше стропила, плотники» и др.) Рассказы.
4.168. Сент -Экзюпери А.«Маленький принц». «Военный летчик» и др.
4.169. Сервантес М. де. «Дон Кихот».
4.170. «Сказание о Мамаевом побоище».
4.171. Сказки народов мира.
4.172. Скотт В. Романы («Айвенго» и др).
4.173. Слуцкий Б.А. Стихотворения («Деревья и мы» и др.)
4.174. Софокл. Трагедии.
4.175. Станюкович К.М.Рассказы («Максимка». «Нянька» и др.)
4.176. «Старшая Эдда»(скандинавский эпос).
4.177. Сутеев В.Г. Сказки.
4.178. Твардовский А.Т. Стихотворения («В тот день, когда окончилась война» и др.) Поэмы («Василий Теркин». «Теркин на том свете»).
4.179. Твен М.«Приключения Тома Сойера». «Приключения Гекльберри Финна». «Принц и нищий». «Янки при дворе короля Артура».
4.180. Токмакова И. Стихи для детей («Сонный слон» и др.)
4.181. Толстой А.К. Исторический роман «Князь Серебряный».
4.182. Толстой А.Н.«Золотой ключик, или Приключения Буратино». «Сорочьи сказки». «Русалочьи сказки».«Детство Никиты».
4.183. Толстой Л.Н. Сказки. «Детство». «Кавказский пленник».Романы («Война и мир», «Воскресение» и др.) Рассказы («После бала»).
4.184. Трэверс П. «Мэри Поппинс».
4.185. Тудоровская Е.А. «Троянская война и ее герои». «Одиссея» (прозаический пересказ).
4.186. Тувим Ю. Стихи для детей («Словечки-калечки» и др.)
4.187. Тургенев И.С.Рассказы («Бежин луг». «Певцы». «Муму» и др.) Стихотворения в прозе («Воробей» и др.) «Отцы и дети».
4.188. Тынянов Ю.Н. «Кюхля» (исторический роман о В.К.Кюхельбекере»). 
4.189. Тынянов Ю.Н. «Смерть Вазир-Мухтара» (исторический роман о А.С.Грибоедове).
4.190. Тютчев Ф.И. Стихотворения («Счастлив, кто посетил сей мир…» и др.)
4.191. Уайльд О.Сказки («Счастливый принц». «Соловей и роза». «Рыбак и его Душа». «Мальчик-Звезда». «Кентрвилльское привидение»)
4.192. Ушинский К.Д.Сказки («Два плуга». «Охотник до сказок». «Не ладно скроен, да крепко сшит». «Лиса и козел». «Плутишка кот».)
4.193. Фадеев А.А. «Молодая гвардия».
4.194. Фейхтвангер Л. Исторические романы («Иудейская война». «Испанская баллада». «Еврей Зюсс» и др.)
4.195. Фет А.А. Стихотворения.
4.196. Фолкнер У. Романы («Осквернитель праха» и др.) Рассказы.
4.197. Фонвизин Д.И. «Недоросль».
4.198. Франс А. «Боги жаждут».
4.199. Фриш М. Романы («HomoФабер» и др.) Повесть «Человек появляется в эпоху голоцена».
4.200. Хармс Д.И. Стихи для детей.
4.201. Хемингуэй Э. Романы («И восходит солнце» и др.)
4.202. Цветаева М.И. Стихотворения.
4.203. Чаплина В.В.Рассказы («Кинули» и др.)
4.204. Чарушин Е.И. Рассказы.
4.205. Черный С.Стихи для детей («Азбука» и др.)
4.206. Чехов А.П.Рассказы («Каштанка». «Ванька». «Мальчики». «Детвора». «Белолобый». «Володя». «Беглец». «Спать хочется» и др.) Пьесы («Чайка» и др.)
4.207. Чернышевский Н.Г. «Что делать?»
4.208. Чуковский К.И.Стихотворные сказки («Телефон», «Айболит», «Мойдодыр» и др). Загадки.
4.209. Шаров А. «Приключения Еженьки и других нарисованных человечков».
4.210. Шварц Е.Л. Сказки («Сказка о потерянном времени» и др.)
4.211. Шекспир У. Трагедии («Гамлет». «Король Лир». «Антоний и Клеопатра» и др) Комедии («Двенадцатая ночь». «Венецианский купец» и др.)
4.212. Шиллер У. Баллады («Ивиковы журавли» и др.). Пьесы («Дон Карлос» и др.)
4.213. Шолохов М.А. Рассказы («Нахаленок» и др.). Романы («Тихий Дон»).
4.214. Шотландские народные песенки («Крошка Вилли Винки» и др.)
4.215. Шоу Б. Пьесы («Пигмалион». «Тележка с яблоками» и др.)
4.216. Шукшин В.М. Рассказы («Земляки» и др.) Повести («Калина красная» и др.) Сказка «До третьих петухов».
4.217. Экхольм Э. «Тутта Карлссон Первая и Единственная, Людвиг Четырнадцатый и другие».
4.218. Элюар П. Стихотворения («Извещение» и др.)
4.219. Эрвильи Э. д’. «Приключения доисторического мальчика».
4.220. Эсхилл. Трагедии.

5. „Iesācēja līmeņa” literatūras saraksts dažādu zinātnes  un kultūras jomu zināšanu minimuma apguvei (sastādīja krievu politologs Sergejs Kurginjans)
5.1. Filozofija
5.1.1. Асмус В. Ф. Античная философия.
5.1.2. Декарт Р. Первоначала философии.
5.1.3. Краткий очерк истории философии. Под редакцией М. Т. Иовчука, Т. И. Ойзермана, И. Я. Щипанова.
5.1.4. Рассел Б. История западной философии.
5.1.5. Философский словарь.
5.2. Reliģija
5.2.1. Косидовский З. Библейские сказания.
5.2.2. Косидовский З. Когда солнце было богом
5.2.3. Косидовский З. Сказания евангелистов.
5.2.4. Рассел Б. Внесла ли религия полезный вклад в цивилизацию?
5.2.5. Рассел Б. Почему я не христианин.
5.2.6. Рассел Б. Есть ли Бог?
5.3. Vēstures teorija
5.3.1. Блок М. Апология истории.
5.3.2. Тойнби А.Дж. Постижение истории
5.4. Vispasaules vēsture
5.4.3. Гаспаров М.Л. Занимательная Греция.
5.4.4. Кнабе Г.С. Древний Рим – история и повседневность
5.4.5. Федорова Е.В. Императорский Рим в лицах.
5.5. Krievijas vēsture
5.5.1. Скрынников Р.Г. Русская история IX-XVII веков.
5.5.2. Тарле Е.В. Нашествие Наполеона на Россию
5.5.3. Уткин А.И. Вторая мировая война.
5.5.4. Яковлев Н.Н. 1914 год.
5.6. Biogrāfijas
5.6.1. Гладилин А.Т. Евангелие от Робеспьера.
5.6.2. Тарле Е.В. Наполеон.
5.7. Psiholoģija
5.7.1. Берн. Э.Л. Игры, в которые играют люди.
5.7.2. Берн. Э.Л. Люди, которые играют в игры.
5.7.3. Грановская Р. М. Психология в примерах.
5.7.4. Грановская Р. М. Элементы практической психологии
5.7.5. Фромм Э. Иметь или быть.
5.8. Socioloģija
5.8.1. Дюркгейм Э. Социология. Ее предмет, метод и назначение.
5.8.2. Зиновьев А.А. Коммунизм как реальность. Кризис коммунизма.
5.8.3. Кун Т. Логика и методология науки. Структура научных революций.
5.8.4. Маркс К. Энгельс Ф. Манифест Коммунистической партии.
5.8.5. Смит А. Исследование о природе и причинах богатства народов
5.8.6. Франкфорт Г. и др. В преддверии философии. Духовные искания древнего человека
5.9. Politika un politoloģija
5.9.1. Дюверже М. Политические партии.
5.9.2. Перкинс Д. Исповедь экономического убийцы.
5.9.3. Канетти Э. Масса и власть.
5.9.4. Зиновьев А.А. Катастройка.
5.10. Kulturoloģija un antropoloģija
5.10.1. Леви-Брюль Л. Первобытное мышление.
5.10.2. Поршнев Б.Ф. Социальная психология и история.
5.10.3. Тайлор Э.Б. Первобытная культура.
5.10.4. Де Граф Дж., Ванн Д., Нэйлор Т.Х. Потреблятство. Болезнь, угрожающая миру.

6. „Vidējā līmeņa” literatūras saraksts sabiedrisko zinību apguvei (sastādīja krievu politologs Sergejs Kurginjans)
6.1. Filozofija
6.1.1. Аристотель. Метафизика
6.1.2. Гоббс Т. Левиафан, или Материя, форма и власть государства церковного и гражданского
6.1.3. Кампанелла Т. Город Солнца
6.1.4. Мор Т. Утопия
6.1.5. Ницше Ф. Антихрист
6.1.6. Ницше Ф. По ту сторону добра и зла.
6.1.7. Ницше Ф. Так говорил Заратустра
6.1.8. Оуэн Р. Книга о новом нравственном мире
6.1.9. Платон. Государство
6.1.10. Платон. Критий.
6.1.11. Платон. Протагор.
6.1.12. Прудон П.Ж. Что такое собственность?
6.1.13. Роттердамский Э. Похвала глупости.
6.1.14. Руссо Ж. Ж. Об Общественном договоре, или Принципы политического Права
6.1.15. Руссо Ж. Ж. Рассуждение о происхождении и основаниях неравенства между людьми.
6.1.16. Федоров Н. Философия общего дела
6.1.17. Шпенглер О. Закат Европы
6.1.18. Энгельс Ф. Анти-Дюринг.
6.2. Reliģija
6.2.1. Авеста.
6.2.2. Ветхий завет
6.2.3. Древняя Индия. Три великих сказания.
6.2.4. Конфуций. Луньюй
6.2.5. Коран.
6.2.6. Лао-Цзы. Дао Дэ Дзин.
6.2.7. Новый завет.
6.2.8. Тора.
6.2.9. Армстронг К. История бога.
6.2.10. Васильев Л. С. История религий Востока.
6.2.11. Ленин В. И. Социализм и религия.
6.2.12. Торчинов Е.А. Введение в буддологию: курс лекций.
6.2.13. Торчинов Е.А. Религии мира: опыт запредельного: психотехника и трансперсональные состояния.
6.3. Vēstures teorija
6.3.1. Валлерстайн И. После либерализма
6.3.2. Капица С.П. Парадоксы роста. Законы развития человечества.
6.3.3. Коллингвуд Р.Д. Идея истории.
6.3.4. Тойнби А.Дж. Цивилизация перед судом истории
6.3.5. Энгельс Ф. Происхождение семьи, частной собственности и государства.
6.4. Vispasaules vēsture
6.4.1. Блок М. Феодальное общество.
6.4.2. Бонгард-Левин Г. М. Древнеиндийская цивилизация.
6.4.3. Брестед Д., Тураев Б. История Древнего Египта.
6.4.4. Грэй Дж. Г. История древнего Китая.
6.4.5. Ковалев С.И. История Рима.
6.4.6. Ласло Э. Век бифуркации.
6.4.7. Сергеев В.С. История Древней Греции
6.4.8. Черчилль У. Вторая мировая война.
6.5. Krievijas vēsture
6.5.1. Вернадский Г.В. Русская история.
6.5.2. Карамзин Н.М. История государства российского.
6.5.3. Поршнев Б.Ф. Тридцатилетняя война и вступление в нее Швеции и Московского государства
6.5.4. Рыбаков Б.А. Язычество древних славян
6.5.5. Тарле Е.В. Крымская война.
6.5.6. Тарле Е.В. Северная война и шведское нашествие на Россию.
6.5.7. Уткин А.И. Мировая «холодная война».
6.5.8. Уткин А.И. Первая мировая война.
6.5.9. Уткин А.И. Русско-японская война. В начале всех бед.
6.6. Biogrāfijas
6.6.1. Бурлацкий Ф.М. Мао Цзедун.
6.6.2. Левандовский А.П. Дантон.
6.6.3. Левандовский А.П. Кавалер Сен-Жюст.
6.6.4. Логинов В.Т. Неизвестный Ленин.
6.6.5. Манфред А.З. Три портрета эпохи Великой французской революции.
6.6.6. Молчанов Н.Н. Генерал де Голль.
6.6.7. Скрынников Р.Г. Борис Годунов
6.6.8. Скрынников Р.Г. Иван Грозный.
6.6.9. Скрынников Р.Г. Три Лжедмитрия.
6.6.10. Уткин А.И. Теодор Рузвельт.
6.6.11. Уткин А.И. Уинстон Черчилль.
6.6.12. Утченко С.Л. Юлий Цезарь.
6.7. Psiholoģija
6.7.1. Адорно Т. Исследование авторитарной личности.
6.7.2. Аронсон Э. Общественное животное.
6.7.3. Выготский Л.С. Психология искусства.
6.7.4. Лебон Г. Психология народов и масс
6.7.5. Лоренц К. Агрессия (Так называемое зло).
6.7.6. Лурия А.Р. Язык и сознание.
6.7.7. Московичи С. Век толп.
6.7.8. Пиаже Ж. Психология интеллекта.
6.7.9. Франкл В. Человек в поисках смысла.
6.7.10. Фромм Э. Бегство от свободы.
6.8. Socioloģija
6.8.1. Вебер М. Протестантская этика и дух капитализма
6.8.2. Веблен Т. Теория праздного класса.
6.8.3. Данэм Б. Человек против мифов
6.8.4. Дебор Г. Общество спектакля.
6.8.5. Джилас М. Несовершенное общество.
6.8.6. Зиновьев А.А. Запад.
6.8.7. Зомбарт В. Буржуа: Этюды по истории духовного развития современного экономического человека
6.8.8. Кара-Мурза С.Г. Манипуляция сознанием
6.9. Politika un politoloģija
6.9.1. Грамши А. Тюремные тетради (избранное)
6.9.2. Данилевский Н. Я. Россия и Европа
6.9.3. Ленин В.И. Империализм как высшая стадия капитализма.
6.9.4. Ленин В.И. Партийная организация и партийная литература
6.9.5. Ленин В.И. Развитие капитализма в России
6.9.6. Ленин В.И. Что делать?
6.9.7. Ленин В.И. Что такое “друзья народа” и как они воюют против социал-демократов?
6.9.8. Ленин В.И. Шаг вперёд, два шага назад
6.9.9. Ли Куан Ю. Сингапурская история: из «третьего мира» – в «первый».
6.9.10. Локк Д. Два трактата о правлении.
6.9.11. Макиавелли Н. Государь.
6.9.12. Маркс К. Восемнадцатое брюмера Луи Бонапарта
6.9.13. Ришельё А.-Ж. Политическое завещание. Принципы управления государством
6.10. Kulturoloģija un politoloģija
6.10.1. Гуревич А.Я. Индивид и социум на средневековом Западе
6.10.2. Кара-Мурза С.Г. Советская цивилизация.
6.10.3. Леви-Стросс К. Структурная антропология.
6.10.4. Оссовская М. Рыцарь и буржуа. Исследования по истории морали.
6.10.5. Пропп В.Я. Исторические корни волшебной сказки
6.10.6. Семенов Ю.И. О теории первобытности.
6.10.7. Семенов Ю.И. Общественно-экономические уклады.
6.10.8. Тейяр де Шарден П. Феномен человека
6.10.9. Тиллих П. Мужество быть

7. „Eksperta līmeņa” literatūras saraksts sabiedrisko zinību apguvei (sastādīja krievu politologs Sergejs Kurginjans)
7.1. Filozofija
7.1.1. Аристотель. Политика
7.1.2. Бугера В. Сущность человека.
7.1.3. Гегель Г. В. Ф. Энциклопедия философских наук.
7.1.4. Декарт Р. Размышления о первой философии, в коих доказывается существование бога и различие между человеческой душой и телом.
7.1.5. Декарт Р. Рассуждение о методе, чтобы верно направлять свой разум и отыскивать истину в науках
7.1.6. Зотов А. Ф., Мельвиль Ю. К. Западная философия ХХ века. – М.,1994.
7.1.7. Ильенков Э. В. Диалектика абстрактного и конкретного
7.1.8. Кант И. Основы метафизики нравственности.
7.1.9. Локк Д. Опыт о человеческом разумении.
7.1.10. Маркс К., Энгельс Ф. Немецкая идеология.
7.1.11. Ортега-и-Гассет Х. Восстание масс.
7.1.12. Спиноза Б. Политический трактат.
7.1.13. Философская энциклопедия в 5 томах (издательство «Советская энциклопедия», 1960-1970).
7.1.14. Фуко М., Ницше, Фрейд, Маркс.
7.1.15. Юм Д. Трактат о человеческой природе.
7.2. Reliģija
7.2.1. Амбелен Р. Иисус, или Смертельная тайна тамплиеров.
7.2.2. Докинз Р. Бог как иллюзия.
7.2.3. Жирар Р. Козел отпущения.
7.2.4. Жирар Р. Насилие и священное.
7.2.5. Мюллер А. История ислама
7.2.6. Фрейд З. Моисей и монотеизм.
7.2.7. Элиаде М. История веры и религиозных идей. Том 1: От каменного века до Элевсинских мистерий.
7.2.8. Элиаде М. История веры и религиозных идей. Том 2. От Гаутамы Будды до триумфа христианства.
7.2.9. Элиаде М. История веры и религиозных идей. Том 3. От Магомета до Реформации.
7.3. Vēstures teorija
7.3.1. Валлерстайн И. Исторический капитализм.
7.3.2. Гегель Г. В. Ф. Философия истории.
7.3.3. Гумилёв Л. Н. Этногенез и биосфера Земли.
7.3.4. Мизес Л. Теория и история.
7.3.5. Ясперс К. Смысл и назначение истории
7.4. Vispasaules vēsture
7.4.1. Бродель Ф. Время мира.
7.4.2. Бродель Ф. Игры обмена.
7.4.3. Бродель Ф. Структуры повседневности
7.4.4. Геродот История
7.4.5. Дройзен И. История эллинизма
7.4.6. Ксенофонт Анабасис
7.4.7. Ле Гофф Ж. Цивилизация средневекового Запада.
7.4.8. Ливий Т. История от основания города
7.4.9. Мюссе Л. Варварские нашествия на Европу. Германский натиск
7.4.10. Мюссе Л. Варварские нашествия на Западную Европу. Вторая волна
7.4.11. Осокин Н. История альбигойцев и их времени
7.4.12. Полибий Всеобщая история
7.4.13. Поршнев Б.Ф. Народные восстания во Франции перед Фрондой (1623 – 1648). 7.4.14. Поршнев Б.Ф. Франция, Английская революция и европейская политика в середине XVII века.
7.4.15. Светоний Жизнь двенадцати цезарей
7.4.16. Тацит П. История
7.4.17. Цезарь Г.Ю. Записки о Галльской войне.
7.4.18. Флавий И. Иудейская война
7.4.19. Хобсбаум Э. Век революции 1789-1849. Том 1.
7.4.20. Хобсбаум Э. Эпоха крайностей: Короткий двадцатый век (1914-1991).
7.4.21. Хобсбаум Э. Век Империи 1875-1914. Том 3.
7.4.22. Хобсбаум Э. Век Капитала 1848-1875. Том 2.
7.5. Krievijas vēsture
7.5.1. Бескровный Л. Северная война 1700-1721 гг.
7.5.2. Дюков А.Р. «Пакт Молотова-Риббентропа» в вопросах и ответах
7.5.3. Дюков А.Р. За что сражались советские люди.
7.5.4. Житорчук Ю. Так кто же виноват в трагедии 1941 года?
7.5.5. Исаев А. Десять мифов Второй мировой
7.5.6. Исаев А. В., Драбкин А. В. 22 июня. Черный день календаря.
7.5.7. Лысков Д.Ю. Сталинские репрессии. Великая ложь XX века.
7.5.8. Лысков Д.Ю. Три революции.
7.5.9. Нарочницкая Н., Фалин В. Партитура Второй Мировой. Кто и когда начал войну?
7.5.10. Скрынников Р.Г. 1612 год.
7.5.11. Скрынников Р.Г. Смутное время. Крушение царства.
7.6. Biogrāfijas
7.6.1. Скрынников Р.Г. Иван III
7.6.2. Скрынников Р.Г. Михаил Романов.
7.6.3. Поршнев Б.Ф. Мелье.
7.6.4. Тарле Е.В. Талейран.
7.6.5. Утченко С.Л. Цицерон и его время.
7.6.6. Фромм Э. Адольф Гитлер.
7.6.7. Черкасов П.П. Кардинал Ришелье.
7.7. Psiholoģija
7.7.1. Бандура А. Теория социального научения.
7.7.2. Выготский Л.С. Лурия А.Р. Этюды по истории поведения: Обезьяна. Примитив. Ребенок.
7.7.3. Зимбардо Ф., Ляйппе М. Социальное влияние.
7.7.4. Лурия А.Р. Культурные различия и интеллектуальная деятельность.
7.7.5. Фрейд З. Лекции по введению в психоанализ.
7.7.6. Фрейд З. По ту сторону принципа удовольствия.
7.7.7. Фромм Э. Анатомия человеческой деструктивности.
7.7.8. Чалдини Р. Психология влияния.
7.7.9. Эриксон Э. Г. Детство и общество.
7.8. Socioloģija
7.8.1. Бергер П., Лукман Т. Социальное конструирование реальности
7.8.2. Бланшо М. Неописуемое сообщество.
7.8.3. Бодрийяр Ж. Символический обмен и смерть.
7.8.4. Бурдье П. Социология политики.
7.8.5. Кули Ч.Х. Человеческая природа и социальный порядок.
7.8.6. Мангейм К. Идеология и утопия.
7.8.7. Маркс К. Капитал.
7.8.8. Поланьи К. Великая трансформация.
7.9. Politika un politoloģija
7.9.1. Бакунин М.А. Государственность и анархия
7.9.2. Бакунин М. А. Революционный катехизис
7.9.3. Блондель Ж. Политическое лидерство: Путь к всеобъемлющему анализу.
7.9.4. Вебер М. Политика как призвание и как профессия
7.9.5. Калхун К. Национализм.
7.9.6. Ларин Ю. Частный капитал в СССР.
7.9.7. Робин К. Страх. История политической идеи.
7.9.8. Ферр Г. Антисталинская подлость.
7.9.9. Хевеши М. А. Толпа, массы, политика. Историко-философский очерк.
7.9.10. Хобсбаум Э. Нации и национализм после 1780 г.
7.9.11. Хомский Н. Прибыль на людях
7.9.12. Хопкирк П. Большая игра против России.
7.10. Kultūra un antropoloģija
7.10.1. Берг М. Литературократия. Проблема присвоения и перераспределения власти. 7.10.2. Голосовкер Я.Э. Логика мифа
7.10.3. Грейвс Р. Белая богиня
7.10.4. Дольник В.Р. Непослушное дитя биосферы.
7.10.5. Лосев А.Ф. Проблема символа и реалистическое искусство
7.10.6. Поршнев Б.Ф. О начале человеческой истории.
7.10.7. Тахо-Годи А.А.Греческая мифология
7.10.8. Тэрнер В. Символ и ритуал
7.10.9. Фрэзер Дж.Д. Золотая ветвь
7.10.10. Фуко М. Археология знания.
7.10.11. Хейзинга Й. Homo ludens
7.10.12. Элиаде М. Аспекты мифа.

8. Ieteicamā mākslinieciskā literatūra (sastādīja krievu politologs Sergejs Kurginjans)
8.1. Гоголь Н.В. Ревизор.
8.2. Грибоедов А.С. Горе от ума.
8.3. Лермонтов М.Ю. Дума.
8.4. Некрасов Н.А. Дума.
8.5. Некрасов Н.А. Кому на Руси жить хорошо.
8.6. Островский А.Н. На всякого мудреца довольно простоты.
8.7. Пушкин А.С. Борис Годунов.
8.8. Салтыков-Щедрин М.Е. История одного города.
8.9. Симонов К.М. Русский вопрос.
8.10. Советские поэты, павшие на Великой Отечественной войне. (Новая библиотека поэта. Большая серия)
8.11. Толстой А.К. История государства Российского от Гостомысла до Тимашева.
8.12. Толстой Л.Н. Севастопольские рассказы.
8.13. Уоррен Р.П. Вся королевская рать.
8.14. Шекли Р. Билет на планету Транай.
8.15. Шекспир У. Гамлет
8.16. Шекспир У. Король Лир.
8.17. Шекспир У. Макбет
8.18. Ахматова А.А. Реквием
8.19. Ахматова А.А. Мне голос был. Он звал утешно.
8.20. Ахматова А.А. Мужество
8.21. Бакланов Г.Я. Июль 41-го года.
8.22. Бакланов Г.Я. Навеки – девятнадцатилетние.
8.23. Блок А.А. Двенадцать
8.24. Блок А.А. Народ и интеллигенция
8.25. Блок А.А. Скифы
8.26. Бомарше П.-О.К. Безумный день, или Женитьба Фигаро.
8.27. Брехт Б. Страх и отчаяние в Третьей империи
8.28. Васильев Б.Л. В списках не значился.
8.29. Гессе Г. Игра в бисер.
8.30. Гете И. Фауст
8.31. Гоголь Н.В. Мертвые души
8.32. Гомер. Илиада
8.33. Гомер. Одиссея
8.34. Гончаров И.А. Обломов.
8.35. Горький М. Жизнь Клима Самгина.
8.36. Горький М. Мать.
8.37. Горький М. На дне.
8.38. Гудзенко С.П. Мое поколение
8.39. Гудзенко С.П. Перед атакой
8.40. Данте А. Божественная комедия.
8.41. Диккенс Ч. Пиквикский клуб.
8.42. Достоевский Ф.М. Бесы.
8.43. Достоевский Ф.М. Братья Карамазовы.
8.44. Ефремов И.А. Туманность Андромеды
8.45. Ефремов И.А. Час Быка
8.46. Искандер Ф.А. Созвездие Козлотура.
8.47. Канетти Э. Ослепление.
8.48. Киплинг Д.Р. Бремя белых
8.49. Киплинг Д.Р. Завещание
8.50. Киплинг Д.Р. Ким
8.51. Кольцов М.Е. Испанский дневник
8.52. Лагерквист П. Варавва.
8.53. Лем С. Футурологический конгресс.
8.54. Лесков Н.С. Очарованный странник
8.55. Лондон Д. Железная пята
8.56. Майоров Н. Нам не дано спокойно сгнить в могиле.
8.57. Манн Т. Иосиф и его братья
8.58. Маркес Г. Осень патриарха.
8.59. Маркес Г. Сто лет одиночества.
8.60. Маяковский В.В. Владимир Ильич Ленин.
8.61. Мильтон Дж. Потерянный рай
8.62. Мольер Ж.-Б. Мещанин во дворянстве
8.63. Мольер Ж.-Б. Тартюф
8.64. Островский А.Н. Бешеные деньги.
8.65. Островский А.Н. Волки и овцы.
8.66. Островский А.Н. Доходное место.
8.67. Островский Н.А. Как закалялась сталь
8.68. Рабле Ф. Гаргантюа и Пантагрюэль.
8.69. Салтыков-Щедрин М.Е. Господа Головлевы.
8.70. Салтыков-Щедрин М.Е. Современная идиллия.
8.71. Свифт Дж. Путешествие Гулливера (полная версия).
8.72. Сенкевич Г. Камо грядеши.
8.73. Сервантес М. Дон Кихот
8.74. Симашко М.Д. Маздак.
8.75. Симонов К.М. Живые и мертвые.
8.76. Симонов К.М. Ты помнишь, Алеша, дороги Смоленщины
8.77. Стейнбек Дж. Гроздья гнева.
8.78. Твардовский А.Т. В тот день, когда окончилась война
8.79. Твардовский А.Т. Василий Теркин
8.80. Твардовский А.Т. Я убит подо Ржевом
8.81. Твен М. Янки из Коннектикута при дворе короля Артура
8.82. Толстой А.К. Смерть Иоанна Грозного
8.83. Толстой А.К. Царь Фёдор Иоаннович
8.84. Толстой А.Н. Петр Первый
8.85. Толстой А.Н. Хождение по мукам
8.86. Толстой Л.Н. Война и Мир.
8.87. Уайлдер Т. Мост короля Людовика Святого.
8.88. Фолкнер У. Осквернитель праха.
8.89. Фолкнер У. Шум и ярость.
8.90. Хемингуэй Э. По ком звонит колокол.
8.91. Цицерон М.Т. Речи.
8.92. Шекспир У. Антоний и Клеопатра
8.93. Шекспир У. Все Генрихи (IV,V,VI)
8.94. Шекспир У. Король Ричард III
8.95. Шекспир У. Ричард II
8.96. Шолохов М.А. Они сражались за Родину.
8.97. Шолохов М.А. Поднятая целина
8.98. Шолохов М.А. Судьба человека
8.99. Шолохов М.А. Тихий Дон

9. „100 visu laiku labākās grāmatas” pēc Norvēģijas grāmatu kluba aptaujas
Saraksts sastādīts 2012.gadā, apkopojot 54 pasaules autoru viedokli.
9.1. 1984 by George Orwell, England, (1903-1950)
9.2. A Doll’s House by Henrik Ibsen, Norway (1828-1906)
9.3. A Sentimental Education by Gustave Flaubert, France, (1821-1880)
9.4. Absalom, Absalom! by William Faulkner, United States, (1897-1962)
9.5. The Adventures of Huckleberry Finn by Mark Twain, United States, (1835-1910)
9.6. The Aeneid by Virgil, Italy, (70-19 BC)
9.7. Anna Karenina by Leo Tolstoy, Russia, (1828-1910)
9.9. Beloved by Toni Morrison, United States, (b. 1931)
9.9. Berlin Alexanderplatz by Alfred Doblin, Germany, (1878-1957)
9.10. Blindness by Jose Saramago, Portugal, (1922-2010)
9.11. The Book of Disquiet by Fernando Pessoa, Portugal, (1888-1935)
9.12. The Book of Job, Israel. (600-400 BC)
9.13. The Brothers Karamazov by Fyodor M Dostoyevsky, Russia, (1821-1881)
9.14. Buddenbrooks by Thomas Mann, Germany, (1875-1955)
9.15. Canterbury Tales by Geoffrey Chaucer, England, (1340-1400)
9.16. The Castle by Franz Kafka, Bohemia, (1883-1924)
9.17. Children of Gebelawi by Naguib Mahfouz, Egypt, (b. 1911)
9.19. Collected Fictions by Jorge Luis Borges, Argentina, (1899-1986)
9.19. Complete Poems by Giacomo Leopardi, Italy, (1798-1837)
9.20. The Complete Stories by Franz Kafka, Bohemia, (1883-1924)
9.21. The Complete Tales by Edgar Allan Poe, United States, (1809-1849)
9.22. Confessions of Zeno by Italo Svevo, Italy, (1861-1928)
9.23. Crime and Punishment by Fyodor M Dostoyevsky, Russia, (1821-1881)
9.24. Dead Souls by Nikolai Gogol, Russia, (1809-1852)
9.25. The Death of Ivan Ilyich and Other Stories by Leo Tolstoy, Russia, (1828-1910)
9.26. Decameron by Giovanni Boccaccio, Italy, (1313-1375)
9.27. The Devil to Pay in the Backlands by Joao Guimaraes Rosa, Brazil, (1880-1967)
9.29. Diary of a Madman and Other Stories by Lu Xun, China, (1881-1936)
9.29. The Divine Comedy by Dante Alighieri, Italy, (1265-1321)
9.30. Don Quixote by Miguel de Cervantes Saavedra, Spain, (1547-1616)
9.31. Essays by Michel de Montaigne, France, (1533-1592)
9.32. Fairy Tales and Stories by Hans Christian Andersen, Denmark, (1805-1875)
9.33. Faust by Johann Wolfgang von Goethe, Germany, (1749-1832)
9.34. Gargantua and Pantagruel by Francois Rabelais, France, (1495-1553)
9.35. Gilgamesh Mesopotamia, (c 1800 BC)
9.36. The Golden Notebook by Doris Lessing, England, (b.1919)
9.37. Great Expectations by Charles Dickens, England, (1812-1870)
9.39. Gulliver’s Travels by Jonathan Swift, Ireland, (1667-1745)
9.39. Gypsy Ballads by Federico Garcia Lorca, Spain, (1898-1936)
9.40. Hamlet by William Shakespeare, England, (1564-1616)
9.41. History by Elsa Morante, Italy, (1918-1985)
9.42. Hunger by Knut Hamsun, Norway, (1859-1952)
9.43. The Idiot by Fyodor M Dostoyevsky, Russia, (1821-1881)
9.44. The Iliad by Homer, Greece, (c 700 BC)
9.45. Independent People by Halldor K Laxness, Iceland, (1902-1998)
9.46. Invisible Man by Ralph Ellison, United States, (1914-1994)
9.47. Jacques the Fatalist and His Master by Denis Diderot, France, (1713-1784)
9.49. Journey to the End of the Night by Louis-Ferdinand Celine, France, (1894-1961)
9.49. King Lear by William Shakespeare, England, (1564-1616)
9.50. Leaves of Grass by Walt Whitman, United States, (1819-1892)
9.51. The Life and Opinions of Tristram Shandy by Laurence Sterne, Ireland, (1713-1768)
9.52. Lolita by Vladimir Nabokov, Russia/United States, (1899-1977)
9.53. Love in the Time of Cholera by Gabriel Garcia Marquez, Colombia, (b. 1928)
9.54. Madame Bovary by Gustave Flaubert, France, (1821-1880)
9.55. The Magic Mountain by Thomas Mann, Germany, (1875-1955)
9.56. Mahabharata, India, (c 500 BC)
9.57. The Man Without Qualities by Robert Musil, Austria, (1880-1942)
9.59. The Mathnawi by Jalal ad-din Rumi, Afghanistan, (1207-1273)
9.59. Medea by Euripides, Greece, (c 480-406 BC)
9.60. Memoirs of Hadrian by Marguerite Yourcenar, France, (1903-1987)
9.61. Metamorphoses by Ovid, Italy, (c 43 BC)
9.62. Middlemarch by George Eliot, England, (1819-1880)
9.63. Midnight’s Children by Salman Rushdie, India/Britain, (b. 1947)
9.64. Moby-Dick by Herman Melville, United States, (1819-1891)
9.65. Mrs. Dalloway by Virginia Woolf, England, (1882-1941)
9.66. Njaals Saga, Iceland, (c 1300)
9.67. Nostromo by Joseph Conrad, England,(1857-1924)
9.69. The Odyssey by Homer, Greece, (c 700 BC)
9.69. Oedipus the King Sophocles, Greece, (496-406 BC)
9.70. Old Goriot by Honore de Balzac, France, (1799-1850)
9.71. The Old Man and the Sea by Ernest Hemingway, United States, (1899-1961)
9.72. One Hundred Years of Solitude by Gabriel Garcia Marquez, Colombia, (b. 1928)
9.73. The Orchard by Sheikh Musharrif ud-din Sadi, Iran, (c 1200-1292)
9.74. Othello by William Shakespeare, England, (1564-1616)
9.75. Pedro Paramo by Juan Rulfo Juan Rulfo, Mexico, (1918-1986)
9.76. Pippi Longstocking by Astrid Lindgren, Sweden, (1907-2002)
9.77. Poems by Paul Celan, Romania/France, (1920-1970)
9.79. The Possessed by Fyodor M Dostoyevsky, Russia, (1821-1881)
9.79. Pride and Prejudice by Jane Austen, England, (1775-1817)
9.80. The Ramayana by Valmiki, India, (c 300 BC)
9.81. The Recognition of Sakuntala by Kalidasa, India, (c. 400)
9.82. The Red and the Black by Stendhal, France, (1783-1842)
9.83. Remembrance of Things Past by Marcel Proust, France, (1871-1922)
9.84. Season of Migration to the North by Tayeb Salih, Sudan, (b. 1929)
9.85. Selected Stories by Anton P Chekhov, Russia, (1860-1904)
9.86. Sons and Lovers by DH Lawrence, England, (1885-1930)
9.87. The Sound and the Fury by William Faulkner, United States, (1897-1962)
9.89. The Sound of the Mountain by Yasunari Kawabata, Japan, (1899-1972)
9.89. The Stranger by Albert Camus, France, (1913-1960)
9.90. The Tale of Genji by Shikibu Murasaki, Japan, (c 1000)
9.91. Things Fall Apart by Chinua Achebe, Nigeria, (b. 1930)
9.92. Thousand and One Nights, India/Iran/Iraq/Egypt, (700-1500)
9.93. The Tin Drum by Gunter Grass, Germany, (b.1927)
9.94. To the Lighthouse by Virginia Woolf, England, (1882-1941)
9.95. The Trial by Franz Kafka, Bohemia, (1883-1924)
9.96. Trilogy: Molloy, Malone Dies, The Unnamable by Samuel Beckett, Ireland, (1906-1989)
9.97. Ulysses by James Joyce, Ireland, (1882-1941)
9.99. War and Peace by Leo Tolstoy, Russia, (1828-1910)
9.99. Wuthering Heights by Emily Brontë, England, (1818-1848)
9.100. Zorba the Greek by Nikos Kazantzakis, Greece, (1883-1957)

10. „Sabiedriskās aizsardzības koncepcijas” ieteicamās literatūras saraksts
10.1. Pasaulskata literatūra
10.1.1. В.И.Даль. Словарь живого Великорусского языка (лучше дореволюционных изданий).
10.1.2. Библия — изд. Московской патриархии по благословению патриарха Московского и Всея Руси.
10.1.3. Библия — канонические издания, доставляемые из-за рубежа “благодетелями”, отличающиеся от православной Библии.
10.1.4. Коран — русские переводы И.Ю.Крачковского, изд. АН СССР, 1986 г., и Г.С.Саблукова, 1907 г. и И.В.Пороховой.
10.1.5. “Бхагавад-гита как она есть”. Авт. — Шри Шримад А.Ч.Бхактиведанта Свами Прабхупада. Бхактиведанта Бук Траст. Перевод на русский.
10.1.6. Бхагавад-гита — в переводе Б. Л. Смирнова.
10.1.7. Д.Прейгер и Д.Телушкин. «Восемь вопросов по иудаизму для интеллигентного скептика». Перевод на русский, Лос-Анджелес, 1988.
10.1.8. И.Б.Пранайтис. Христианин в Талмуде еврейском или тайны раввинского учения о христианах. СПб, 1911.
10.1.9. Ф.Энгельс. «Анти-Дюринг».
10.1.10. Ф.Энгельс. «Диалектика природы».
10.1.11. В.И.Ленин. «Материализм и эмпириокритицизм».
10.1.12. В.И.Ленин. «Государство и революция».
10.1.13. И.А.Ефремов. «Туманность Андромеды».
10.1.14. И.А.Ефремов. «Час Быка».

10.2. Faktoloģiskā literatūra (minimums)
10.2.1. С.Ю.Витте. Воспоминания. М., 1960.
10.2.2. И.В.Сталин. Марксизм и национальный вопрос. Соч., т. 2, М., 1946.
10.2.3. К.Маркс. К еврейскому вопросу. Соч. т. 1.
10.2.4. М.Е.Салтыков-Щедрин. Помпадуры и помпадурши.
10.2.5. Ю.Ларин. Евреи и антисемитизм в СССР. М., Л., 1929.
10.2.6. Д.Рид. Спор о Сионе. Перевод на русский. Иоганнесбург , 1986 г.
10.2.7. В.Сергин. Мозг как вычислительная система. В журн. «Информатика и образование», № 6, 1987.
10.2.8. В.В.Иванов. Чёт и нечет. Асимметрия мозга и знаковых систем. Москва, “Советское радио”, 1978 г.
10.2.9. А.Ревиль. Иисус Назарянин. СПб, 1909.
10.2.10. В.П. фон Эгерт. Надо защищаться. СПб, 1912.
10.2.11. А.Селянинов. Тайная сила масонства. СПб, 1911.
10.2.12. Ф.Алестин. Палестина в петле сионизма. М., 1988.
10.2.13. Э.Б.Тайлор. Первобытная культура. М., 1989.
10.2.14. А.С.Хомяков. О старом и новом. М., 1988.
10.2.15. В.И.Ленин. Как чуть не потухла «Искра». ПСС, т. 4.
10.2.16. А.С.Пушкин. Об истории Русского Народа Полевого;
10.2.17. А.С. Пушкин. О народном возпитании. Сочинения и письма под ред. Морозова, т. 6, СПб. 1909.(В советских изданиях многочисленные искажения, извращающие мировоззрение А.С.Пушкина).
10.2.18. А.3.Романенко. О классовой сущности сионизма, Л., 1986. (Тест на жидовосхищение, определивший стиль перестройки; подобный “делу Бейлиса”, определившему стиль революций 1917 г.). (не удаётся найти)
10.2.19. С.Платонов. После коммунизма. М., 1989.
10.2.20. В.И.Ленин. Развитие капитализма в России. ПСС, т. 3.
10.2.21. Н.С.Лесков. Жидовская кувырколлегия. ПСС, т. 18, изд. 3, А.Ф.Маркса, СПб, 1903.
10.2.22. Н.Н.Яковлев. ЦРУ против СССР. М., 1985 г.
10.2.23. Н.Н.Яковлев. 1 августа 1914 г., М., 1974; изд. 3, доп., Москва, “Москвитянин”, 1993 г.
10.2.24. Книги из серии материалов партийных съездов, начатых изданием в 1958 г.
10.2.25. В.И.Даль. Записка о ритуальных убийствах. СПб, 1913.
10.2.26. Н.М.Никольский. История русской церкви. М., 1985 г.
10.2.27. М.Палеолог. Царская Россия накануне революции. М., Петроград, 192З.
10.2.28. Л.Д.Троцкий. Сборник под ред. Н.А.Васецкого. К истории русской революции. М., 1990.
10.2.29. История внешней политики СССР. 1917 — 1980. В 2 х томах. М., 1980.
10.2.30. К.Маркс. Капитал.
10.2.31. Бисмарк. Воспоминания.
10.2.32. А. фон Тирпиц. Воспоминания. М., 1957.
10.2.33. А.Н.Крылов. Мои воспоминания. Л., 1979.
10.2.34. Г.К.Жуков. Воспоминания и размышления. М., 1970.
10.2.35. А.И.Шахурин. Крылья победы. М., 1990.
10.2.36. В.В.Шульгин. Дни. 1920. М., 1989.
10.2.37. В.Г.Грабин. Оружие победы. М., 1989.
10.2.38. В.Буковский. И возвращается ветер. Письма русского путешественника. М., 1990. Вступит. статья Алексея Ад-жубея.
10.2.39. П.Баржо. Флот в атомный век. М., 1956.
10.2.40. Н.М.Карамзин. История государства российского.
10.2.41. Палю де Ла Барьер. Курс теории автоматического управления. М., 1973.
10.2.42. Н.Винер. Кибернетика. М., 1967.
10.2.43. И.П.Игнатов Как стать буддой. Л., 1991. (Правильно Игнатьев).
10.2.44. Д.Волков. За кулисами второй мировой войны.
10.2.45. 1939 год. Уроки истории. М., 1990.
10.2.46. П.Я.Чаадаев. Статьи и письма. М., 1989.
10.2.47. Р.Макнамара. Путём ошибок к катастрофе. М., 1988.
10.2.48. А.А.Громыко. Внешняя экспансия капитала. М., 1982.
10.2.49. П.Н.Милюков. Воспоминания. М., 1991.
10.2.50. Апокрифы древних христиан. М., 1989.
10.2.51. Э.Шюре. Великие посвящённые М., 1990.
10.2.52. В.Калугин. Струны рокатаху… М., 1989.(правильное название “Струны рокотаху”)
10.2.53. А.Я.Аврех. Масоны и революция. М., 1990.
10.2.54. Л.Замойский. За фасадом масонского храма. М., 1990.
10.2.55. В.Я.Бегун. Рассказы о «детях вдовы». Минск. 1986.
10.2.56. Ф.М.Достоевский. Бесы.
10.2.57. И.В.Сталин. О проекте Конституции Союза ССР. М., 1951, или в сб. «Вопросы ленинизма». М., 1947.
10.2.58. И.В.Сталин. Экономические проблемы социализма в СССР. М., 1952.
10.2.59. Конституционные идеи Андрея Сахарова. М., 1990.
10.2.60. Н.А.Бердяев. Смысл истории. М., 1990.
10.2.61. Н.А.Бердяев. Истоки и смысл русского коммунизма. М., 1990.
10.2.62. Контрреволюционный заговор Имре Надя и его сообщников. Изд. 2, Будапешт. 1959.
10.2.63. Программа КПСС (принята ХХII съездом в 1961 г.), М., 1974
10.2.64. Н.П.Дубинин. Вечное движение. М., 1989.
10.2.65. Я.Л.Сухотин. Сын Сталина. Жизнь и гибель Якова Джугашвили. Ленинград. 1990.
10.2.66. Е.Джугашвили. Эпоха борьбы и побед. В журн. “Молодая гвардия”, № 3, 1991 (в частности, о “геройской” гибели предателя — сына Н. стр. Хрущёва — Леонида).
10.2.67. Хрущёв о Сталине. Телекс. Нью-Йорк. 1989. (сборка по кускам из того, что удалось найти)
10.2.68. Б.Н.Ельцин. Исповедь на заданную тему.
10.2.69. А.А.Громыко, В.Ломейко. Новое мышление в ядерный век.
10.2.70. И.Р.Григулевич. История Инквизиции. М., 1970.
10.2.71. С.П.Мельгунов. Красный террор. М., 1990.
10.2.72. В.П.Костенко. На «Орле» в Цусиме. Л., 1955.
10.2.73. А.Н.Яковлев. Цель жизни. Записки авиаконструктора.(Интересен сравнительный анализ изданий разных периодов «застоя»).
10.2.74. Сочинения Козьмы Пруткова. М., 1959.
10.2.75. А.Гитлер. Майн кампф.
10.2.76. В.И.Бельский. Сказание о невидимом граде Китеже и деве Февронии. Либретто оперы. СПб., 1907.
10.2.77. Д.Е.Мельников, Л.Б.Черная. Преступник № 1. Нацистский режим и его фюрер. М., 1981, 1991.
10.2.78. Иванов-Разумник. Что такое «махаевщина»? СПб, 1908.
10.2.79. Полистайте ПСС «основоположников» “научного коммунизма”.
10.2.80. Ф.М.Достоевский. Дневник писателя.
10.2.81. И.Флавий. Иудейская война. СПб АН. т. 1, 1804 г.; т. 2, 1818.
10.2.82. И.Флавий. Иудейские древности.
10.2.83. Дорогами тысячелетий. М., 1991.
10.2.84. И.Ш.Шевелев, М.А.Марутаев, И.П.Шмелев. Золотое сечение М. 1990.

10.3. „Athermetizācija”
10.3. 1. “История XIX века” под ред. Лависса и Рамбо, пер. с фр., изд. 2, под ред. акад. Е.В.Тарле, ОГИЗ, Москва, 1939 г.
10.3. 2. М.Я.Гефтер “Россия и Маркс”, в журнале “Коммунист”, № 18, 1988 г.
10.3. 3. В.И.Ленин Полное собрание сочинений, изд. 5, т. 26.
10.3. 4. В.И.Ленин “Детская болезнь «левизны» в коммунизме”, ПСС, т. 41
10.3. 5. Р.Гароди “Дело об Израиле”, Политический сионизм, Досье, Париж, 1988 г.(не удаётся найти)
10.3. 6. В.Ушкуйник “Каган и его бек”, без выходных данных, где-то за рубежом.
10.3. 7. “Фрейлина её величества” Интимный дневник и воспоминания А.Вырубовой, Рига, 1928 г.
10.3. 8. Марк Аврелий Антонин “К самому себе”, Размышления, СПб, 1895 г.
10.3. 9. Н.С.Гордиенко “Крещение Руси: факты против легенд и мифов”, Ленинград, 1986 г.
10.3. 10. А.Г.Кузьмин “Падение Перуна. Становление христианства на Руси”, Москва, 1988 г.
10.3. 11. В.Н.Емельянов “Десионизация”, Самиздат, 1975, 1988
10.3. 12. М.Е.Салтыков-Щедрин “История одного города”, Собрание сочинений в 20 томах, Москва, 1969 г.
10.3. 13. И.П.Шмелев “Золотая симфония” (Кто такой Хеси-Ра?), в сб. “Проблемы русской и зарубежной архитектуры”, Ленинград, 1988 г.(не удаётся найти)
10.3. 14. “Советский энциклопедический словарь”, Москва, “Советская энциклопедия”, 1987 г.
10.3. 15. Арон Симанович “Рассказывает секретарь Распутина”, в журн. “Слово” (“В мире книг”), № 5, 6, 7, 1989 г.
10.3. 16. И.Ш.Шифман “Ветхий Завет и его мир”, Москва, 1987 г.
10.3. 17. А.К.Толстой Собрание сочинений в 4 томах, Москва, 1969 г.
10.3. 18. Л.М.Спирин “Россия 1917. Из истории борьбы политических партий”, “Мысль”, 1987 г.
10.3. 19. А.Снисаренко “Третий пояс мудрости”, Ленинград, 1989 г.
10.3. 20. Д.Странден “Герметизм”, Сокровенная философия египтян, СПб, 1911г.
10.3. 21. “Письма Елены Рерих (1929 – 1938)”, т. 2, Рига, 1940 г.
10.3. 22. “Философский словарь” под ред. И.Т.Фролова, Москва, 1981 г.
10.3. 23. “Введение в философию”, учебник для вузов в двух частях, Москва, 1989 г.
10.3. 24. А.С.Пушкин в серии “Библиотека великих писателей” изд. “Брокгауз и Ефрон”, А.С.Пушкин, т. 3, СПб, 1909 г.
10.3. 25. И.Т.Фролов “Перспективы человека”, Москва, 1983 г.
10.3. 26. Макс Гендель “Космогоническая концепция розенкрейцеров”, Основной курс по прошлой эволюции человека, его нынешней конституции и будущему развитию. Перевод с оригинального английского издания 1911 года. Изд. общества “Эзотеризм и парапсихология”, Израиль, 1984 г.
10.3. 27. В.И.Ленин “Конспект «Науки логики»”, ПСС, т. 29.
10.3. 28. В.И.Ленин “Конспект книги Гегеля «Лекции по истории философии»”, ПСС, т. 29
10.3. 29. В.И.Ленин “Задачи союзов молодежи”, ПСС, т. 41, с. 298 – 318.
10.3. 30. В.Н.Емельянов “Еврейский нацизм и азиатский способ производства”, Москва, Самиздат, 1988 г.
10.3. 31. А.Дикий “Русско-еврейский диалог”, изд. 2, Нью-Йорк, 1971 г.
10.3. 32. В.И.Ленин “К вопросу о диалектике”, ПСС, т. 29, с. 316 – 322.
10.3. 33. А.В.Аникин (Еврейский) “Муза и мамона. Социально-экономические мотивы у Пушкина”, Москва, Мысль, 1989 г.
10.3. 34. К.Маркс, Ф.Энгельс “Альянс социалистической демократии и Международное товарищество рабочих”, Соч.,, т. 18, с. 329.
10.3. 35. И.Л.Солоневич “Дух народа” в журн. “Наш современник”, № 5, 1990 г.
10.3. 40. Т.П.Очирова “Народность. Нация. Национальность” в журн. “Слово”, № 2, 1990 г.
10.3. 36. “Протоколы съездов и конференций Всесоюзной Коммунистической партии (б) – Шестой съезд”, Москва, Ленинград, 1927 г.
10.3. 37. Л.Я.Дадиани “Критика идеологии и политики социал-сионизма”, Москва, 1986 г.
10.3. 38. Н.Куниицын “Утаенное письмо”, в журн. “Диалог”, № 7, 1990 г. (не удаётся найти)
10.3. 39. А.И.Деникин “После приказа № 1”, в журн. “Слово”, № 3, 1990 г.
10.3. 40. В.Якушев “Свой человек… в экономике”, “Московский строитель”, 24-1, 16, 1990 г.(не удаётся найти)
10.3. 41. В.И.Ленин “Набросок тезисов 4(17) марта 1917г.”, ПСС, т. 31.
10.3. 42. В.И.Ленин “Письма издалека”, ПСС, т. 31.
10.3. 43. В.И.Ленин “Доклад на собрании большевиков-участников Всероссийского совещания рабочих и солдатских депутатов 4(17) апреля 1917 г.”, ПСС, т. 11. (на самом деле том. 31)
10.3. 44. В.И.Ленин “Две тактики социал-демократии в демократической революции”, ПСС, т. 11.
10.3. 45. В.И.Ленин “О лозунге Соединенных Штатов Европы”, ПСС, т. 26.
10.3. 46. В.И.Ленин “Военная программа пролетарской революции”, ПСС, т. 30.
10.3. 47. Учебник для вузов “История Коммунистической партии Советского Союза” авторского коллектива под руководством акад. Б.Н.Пономарева и И.И.Минца, Москва, “Политиздат”, 1982 г.
10.3. 48. И.В.Алексеев “Агония сердечного согласия”, Ленинград, 1990 г.
10.3. 49. Б.В.Савинков “Между Корниловым и Керенским”, в журн. “Слово”, № 9, 1990 г.
10.3. 50. П.Н.Краснов “Спасти армию”, в журн. “Слово”, № 9, 1990 г.
10.3. 51. Е.Е.Алферьев “Император Николай II как человек сильной воли”, Свято-Троицкий монастырь, Джорданвилль, H.I., 1983 г.
10.3. 52. С.Д.Сазонов “Воспоминания”, Москва, “Международные отношения”, 1991 г.; репринтное воспроизведение парижского издания 1927 г.
10.3. 53. Дж.Бьюкенен “Мемуары дипломата”, Москва, “Международные отношения”, 1991 г.; текст по изданию “Мемуары дипломата”, Москва, Гос. издат., 1924 г.
10.3. 54. А.Спиридович “Записки жандарма”, Москва, “Художественная литература”, 1991 г.; репринтное воспроизведение издания 1930 г., Москва, “Пролетарий”.
10.3. 55. М.Палеолог “Царская Россия во время мировой войны”, Москва, “Международные отношения”, 1991 г.; текст по одноименному изданию — Москва, Петроград, 1923 г.
10.3. 56. “Русские веды”. “Песни птицы Гамаюн”. “Велесова книга”. Реставрация, перевод и комментарии Буса Кресеня (Александра Игоревича Асова), Китежград, 3000 год от исхода из Семиречья, Москва, 1992 г.

10.4. Papildinājums
10.4. 1. Чуев Ф. – Молотов:полудержавный властелин
10.4. 2. Нечволодов А. Д. – “От разорения к достатку”
10.4. 3. Идрис Шах – «Суфии»
10.4. 4. Евангелие Мира от Ессеев
10.4. 5. И.Б.Пранайтис. Христианин в Талмуде еврейском или тайны раввинского учения о христианах. СПб, 1911
10.4. 6. Каддафи М. Зелёная книга
10.4. 7. Деньги без процентов и инфляции (Маргрит Кеннеди)

11. Andreja Fursova (krievu sociologs un vēsturnieks) literatūras saraksts
1  The Crisis of Democracy,  Michel Crozier, Samuel P. Huntington, Joji Watanuki
2  The New World Order,  H. G. Wells
3  The Open Conspiracy,  H. G. Wells
4  Les coulisses de la terreur,  Richard Labévière
5  Les dollars de la terreur: Les Etats-Unis et les islamistes,  Richard Labeviere
6  The Anglo-American Establishment: From Rhodes to Cliveden,  Quigley Carroll
7  Tragedy & Hope: A History of the World in Our Time,  Carroll Quigley
8  The Evolution of Civilizations,  Carroll Quigley
9  Blowback, Second Edition: The Costs and Consequences of American Empire, Chalmers Johnson
10  The Sorrows of Empire: Militarism, Secrecy, and the End of The republic,  Chalmers Johnson
11  The Rise of Professional Society,  Harold Perkin
12  Ghost Wars: The Secret History of the CIA, Afghanistan, and Bin Laden, from the Soviet Invasion to September 10, 2001, Steve Coll
13  The German Genius: Europe’s Third Renaissance, the Second Scientific Revolution, and the Twentieth Century, Peter Watson
14  Fulcrum of Evil : ISI, CIA, Al Qaeda Nexus, Maloy Krishna Dhar
15  Gandhi & Churchill: The Epic Rivalry that Destroyed an Empire and Forged Our Age, Arthur Herman
16  Behemoth: The Structure and Practice of National Socialism,1933-1944, Franze Neumann
17  The Habsburgs, Andrew Wheatcroft
18  The Soldier and the State: The Theory and Politics of Civil-Military Relations, S. Huntington
19  Bell Curve: Intelligence and Class Structure in American Life, Richard J. Herrnstein, Charles Murray
20  Coming Apart: The State of White America, 1960-2010, Charles Murray
21  Social Origins of Dictatorship and Democracy: Lord and Peasant in the Making of the Modern World, Barrington Moore
22  Coningsby, or The New Generation, Benjamin Disraeli
23  The Ascent of Money: A Financial History of the World, Niall Ferguson
24  The Moral Basis of a Backward Society, Edward C. Banfield
25  The Unheavenly City: The Nature and the Future of Our Urban Crisis, Edward C. Banfield
26  End of the Nation State, Kenichi Ohmae
27  Behold a Pale Horse, Milton William Cooper
28  How the Scots Invented the Modern World: The True Story of How Western Europe’s Poorest Nation Created Our World & Everything in It, Arthur Herman
29  The Rise and Fall of the Great Powers, Paul Kennedy
30  The Cold War: A History, Martin Walker
31  The Great Degeneration, Niall Ferguson
32  Islamisme et Etats-Unis Une Alliance Contre L’Europe, Alexandre Del Valle
33  La fin de l’avenir: La technologie et le declin de l’Occident (Science ouverte), Jean Gimpel
34  Les Royaumes Combattants, Jean-François Susbielle
35  L’empire et les nouveaux barbares, Jean-Christophe Rufin
36  The Lonely Crowd: A Study of the Changing American Character, David Riesman
37  The World of Late Antiquity, Peter Brown
38  Yakuza: The Explosive Account of Japan’s Criminal Underworld, David E. Kaplan, Alec Dubro
39  Tournament of Shadows: The Great Game and the Race for Empire in Central Asia, Karl Ernest Meyer, Shareen Blair Brysac  
40  The Enigma of Japanese Power: People and Politics in a Stateless Nation, Karel Van Wolferen
41  The Dialectics of Oppression in Zaire, M.G.Schatzberg
42  Globalization: The Human Consequences, Zygmunt Bauman
43  The Shanghai Green Gang: Politics and Organized Crime, 1919-1937, Brian G. Martin
44  Grey Wolf: The Escape of Adolf Hitler, Simon Dunstan, Gerrard Williams
45  The Great Game: On Secret Service in High Asia, Peter Hopkirk
46  Millenarianism and Peasant Politics in Vietnam (Harvard East Asian Series), Hue-Tam Ho Tai
47  Homo Academicus, Pierre Bourdien
48  The Habsburg Monarchy, 1809-1918: A History of the Austrian Empire and Austria-Hungary, A.J.P. Taylor
49  A Wreath for Udomo, Peter Abrahams
50  Queen Victoria’s Gene: Haemophilia and the Royal Family, Potts D.M. W.T.W. Potts.
51  Trading with the Enemy: the Nazi-American Money Plot 1933-1949, Charles Higham
52  The Development of Capitalism in Colonial Indochina (1870-1940), Martin J. Murray
53  The Watchers, Stephen Alford
54  Suicide of a Superpower: Will America Survive to 2025?, Patrick J. Buchanan
55  Dancing in the Glory of Monsters: The Collapse of the Congo and the Great War of Africa, Jason Stearns
56  War of the Windsors: A Century of Unconstitutional Monarchy, Lynn Picknett, Clive Prince, Stephen Prior, Robert Brydon
57  Germany and world politics in the twentieth century, Ludwig Dehio
58  Tournament of Shadows: The Great Game and the Race for Empire in Central Asia, Karl Ernest Meyer Shareen Blair Brysac
59  The Enigma of Capital: and the Crises of Capitalism, David Harvey
60  On Secret Service East of Constantinople: The Plot to Bring Down the British Empire, Peter Hopkirk
61  Conjuring Hitler: How Britain and America Made the Third Reich, Preparata Guido Giacomo
62  The Rise of the Fourth Reich: The Secret Societies That Threaten to Take Over America, Jim Marrs
63  Mr. Putin: Operative in the Kremlin, Fiona Hill, Clifford G. Gaddy
64  Pourquoi on tue les chrétiens dans le monde aujourd’hui, la nouvelle islamophobie, Alexandre del Valle
65  After the Empire: The Breakdown of the American Order, Emmanuel Todd
66  Bad Money, Kevin Phillips
67  Every Nation for Itself: Winners and Losers in a G-Zero World, Ian Bremmer
68  The New Dark Ages Conspiracy: Britain’s Plot to Destro…, Carol White
69  Afterthoughts on Material Civilization and Capitalism, Fernand Braudel
70  The Modern World-System 1: Capitalist Agriculture and the Origins of the European World-Economy in the Sixteenth Century, Immanuel Wallerstein
71  History of Venice, John Julius Norwich
72  Imperial Hubris: Why the West is Losing the War on Terror, Michael F. Scheuer
73  The Search for the Manchurian Candidate, John D. Marks
74  The great unraveling, Paul Krugman
75  The grand strategy of the byzantine empire, Edward n Luttwak
76  Our Times: The Age of Elizabeth II, A. N. Wilson
77  The bed of procrustes philosophical and practical aphorisms, Nassim Taleb
78  The vatican empire, Nino lo Bello
79  The Nazi Roots of the Brussels EU, Paul Anthony Taylor, Aleksandra Niedzwiecki, Matthias Rath and August Kowalczyk
80  Странник. Угроза вторжения-1, Олег Маркеев
81  Странник. Угроза вторжения – 2, Олег Маркеев
82  Странник. Черная луна-1, Олег Маркеев
83  Странник. Черная луна-2, Олег Маркеев
84  Странник. Серый Ангел, Олег Маркеев
85  Странник. Тотальная война, Олег Маркеев
86  Странник. Цена Посвящения, Олег Маркеев
87  Неучтенный фактор, Маркеев О.
88  Угроза вторжения, Олег Маркеев
89  Оружие возмездия, Олег Маркеев
90  Дигитал, Олег Маркеев
91  Демон власти. Генезис, эволюция и кризис системы власти, Олег Маркеев
92  Око мира, Роберт Джордан
93  Великая Охота, Роберт Джордан
94  Возрожденный Дракон, Роберт Джордан
95  Восходящая Тень, Роберт Джордан
96  Огни небес, Роберт Джордан
97  Властелин Хаоса, Роберт Джордан
98  Корона мечей, Роберт Джордан
99  Сердце Зимы, Роберт Джордан
100  Перекрестки сумерек, Роберт Джордан
101  Нож сновидений, Роберт Джордан
102  Башни Полуночи, Роберт Джордан, Брендон Сандерсон
103  A Memory of Light / Память Света, Robert Jordan, Brandon Sanderson / Роберт Джордан, Брэндон Сандерсон
104  Путь кинжалов, Роберт Джордан
105  Грядущая буря, Роберт Джордан Брэндон Сандерсон
106  Англо-Бурская война. 1899-1902, Артур Конан Дойл
107  Гигантская тень (подарочное издание), Артур Конан Дойл
108  Подвиги морского разбойника, Артур Конан Дойл
109  Тень великого человека. Дядя Бернак. Рассказы, Артур Конан Дойл
110  Таинственный рыцарь [фанатский перевод], Джордж Мартин
111  Игра престолов. Книга 1, Джордж Мартин
112  Игра престолов. Книга 2, Джордж Мартин
113  Битва Королей. Книга 1, Джордж Мартин
114  Битва Королей. Книга 2, Джордж Мартин
115  Буря мечей. В 2 книгах. Книга 1, Джордж Мартин
116  Буря мечей. В 2 книгах. Книга 2, Джордж Мартин
117  Межевой рыцарь, Джордж Мартин
118  Верный меч, Джордж Мартин
119  Танец с драконами, Джордж Р. Р. Мартин
120  Пир для воронов, Мартин Джордж
121  Амбарканта, Толкин Джон Рональд Руэл
122  Элессар, Джон Рональд РуэлТолкин
123  Дети Хурина, Дж. Р. Р. Толкин
124  Сильмариллион, Джон Р. Р. Толкин
125  Хоббит, или Туда и обратно. Сказки, Джон Р. Р. Толкиен
126  Приключения Тома Бомбадила и другие истории, Дж. Р. Р. Толкин
127  Роверандом, Джон Р.Р. Толкин
128  Книга утраченных сказаний, Том I, Джон Роналд Руэл Толкин
129  Книга Утраченных сказаний, Том II, Джон Р. Р. Толкин
130  Неоконченные сказания, Джон Рональд Роуэл Толкиен
131  Властелин Колец. Трилогия. Том 1. Хранители Кольца, Джон Р. Р. Толкин
132  Властелин Колец. Трилогия. Том 2. Две твердыни, Джон Р. Р. Толкин
133  Властелин Колец. Трилогия. Том 3. Возвращение короля, Джон Р. Р. Толкин
134  Тихий американец, Грэм Грин
135  Наш человек в Гаване, Грэм Грин
136  Комедианты, Грэм Грин
137  Ведомство страха, Грэм Грин
138  Меня создала Англия. Брайтонский леденец, Грэм Грин
139  Машина времени, Герберт Уэллс
140  Россия во мгле, Герберт Уэллс
141  Ленин. Вождь мировой революции, Фридрих Платтен, Джон Рид, Герберт Уэллс
142  Освобожденный мир, Герберт Уэллс
143  Очерки истории цивилизации, Герберт Уэллс
144  Краткая история мира, Герберт Уэллс
145  Война миров. Рассказы, Герберт Уэллс
146  Собрание сочинений: Облик грядущего, Герберт Уэллс
147  Айвенго, Вальтер Скотт
148  Аббат, Вальтер Скотт
149  Антикварий, Вальтер Скотт
150  Роб Рой, Вальтер Скотт
151  Гай Мэннеринг, или Астролог, Вальтер Скотт
152  Вудсток, или Кавалер, Вальтер Скотт
153  По Уссурийскому краю. Дерсу Узала, В. К. Арсеньев
154  Сквозь тайгу, В. К. Арсеньев
155  Столкновение цивилизаций, Самюэль Хантингтон
156  Политический порядок в меняющихся обществах, Сэмюэл Хантингтон
157  Кто мы? Вызовы американской национальной идентичности, Самюэль Хантингтон
158  На пороге нового тысячелетия, Жак Аттали
159  Мировой экономический кризис… А что дальше? Ж. Аттали
160  Карл Маркс, Жак Аттали
161  Краткая история будущего, Жак Аттали
162  Материальная цивилизация, экономика и капитализм, XV – XVIII вв. В трех томах. Том 1. Структуры повседневности: возможное и невозможное, Бродель Фернан
163  Материальная цивилизация, экономика и капитализм, XV-XVIII вв. Том 2. Игры обмена, Фернан Бродель
164  Материальная цивилизация, экономика и капитализм, XV-XVIII вв. Том 3. Время мира, Фернан Бродель
165  Кто стоял за спиной Сталина? Александр Владимирович Островский
166  Солженицын. Прощание с мифом, Александр Владимирович Островский
167  Кто поставил Горбачева? Александр Владимирович Островский
168  Зерновое производство Европейской Росcии в конце XIX – начале XX в, Александр Владимирович Островский
169  1993. Расстрел “Белого дома”, Островский А.В.
170  Политолог, Александр Проханов
171  Время золотое, Александр Проханов
172  Битвы алмазных баронов, Сергей Горяинов
173  Деньги террора. Кто оплатил Беслан? Сергей Горяинов
174  Алмазы Аллаха. Кто убил Пола Хлебникова? Сергей Горяинов
175  Постижение истории, А. Дж. Тойнби
176  Пережитое. Мои встречи, А. Дж. Тойнби
177  Цивилизация перед судом истории, А. Дж. Тойнби
178  Исследование истории. Цивилизации во времени и пространстве, А. Дж. Тойнби
179  Черный лебедь. Под знаком непредсказуемости, Нассим Николас Талеб
180  О секретах устойчивости. По следам “Чёрного лебедя”, Нассим Николас Талеб
181  Заговорщики. В 2-х тт., Н. Шпанов
182  Поджигатели, Н. Шпанов
183  Драма русской истории, И. Я. Фроянов
184  Древняя Русь, И. А. Фроянов
185  Век революции. 1789 – 1848, Эрик Хобсбаум
186  Век капитала. 1848 – 1875, Эрик Хобсбаум
187  Век империи. 1875 – 1914, Эрик Хобсбаум
188  Эпоха крайностей. Короткий двадцатый век 1914 – 1991, Эрик Хобсбаум
189  Сумма технологии, Станислав Лем
190  Солярис. Эдем, Станислав Лем
191  Лезвие бритвы, Иван Ефремов
192  Час быка, Иван Ефремов
193  Новая опричнина, или Модернизация по-русски, Максим Калашников, Виталий Аверьянов, Андрей Фурсов
194  Держава-купец, К. А. Фурсов
195  Вперед, к победе! Русский успех в ретроспективе и перспективе, Андрей Фурсов
196  De conspiratione, А.И Фурсов, Пономарева, С Горяинов
197  Системное познание мира, Анатолий Аверьянов
198  Система: философская категория и реальность, Анатолий Аверьянов
199  Тектология. Всеобщая организационная наука. В двух книгах. Книга 1, Александр Богданов
200  Тектология. Всеобщая организационная наука. В двух книгах. Книга 2, Александр 
201  Частный капитал в СССР, Ларин Юрий
202  Глобализация. Последствия для человека и общества, З.Бауман
203  Краткая история неолиберализма, Дэвид Харви
204  Исповедь экономического убийцы, Джон Перкинс
206  Капиталисты поневоле. Конфликт элит и экономические преобразования в Европе раннего Нового времени, Ричард Лахман
207  Финансисты, которые управляют миром, Анри Костон
208  После империи. Pax Americana – начало конца, Эмманюэль Тодд
209  Мировая кабала. Ограбление по-еврейски, Валентин Катасонов
210  Столетие войны: англо-американскская нефтяная геополитика и Новый Мировой Порядок, Уильям Фредерик Энгдаль
211  Капитал. В трех томах. В четырех книгах, Карл Маркс
212  Лондонград. Из России с наличными. История олигархов из первых рук, М. Холлингсуорт, С. Лэнсли
213  Институты, институциональные изменения и функционирование экономики, Дуглас Норт
214  Зияющие высоты, Зиновьев А.
215  Диктатор, Сергей Снегов
216  Дочь Монтесумы, Генри Райдер Хаггард
217  Институты, институциональные изменения и функционирование экономики, Карл Поланьи
218  Измена в Ватикане, или Заговор пап против христианства, Ольга Четверикова
219  Порядок из хаоса. Новый диалог человека с природой, И. Пригожин, И. Стенгерс
220  Мечеть Парижской Богоматери, Елена Чудинова
221  История Венецианской республики, Джон Норвич
222  Немезида. Последние дни американской республики, Джонсон Ч.
223  Мусульманские страны на пороге XXI в. Власть и насилие
224  Воспоминания. От крепостного права до большевиков, Н.Е. Врангель
225  Вся королевская рать, Роберт Пенн Уоррен
226  Великорусский пахарь и особенности российского исторического процесса, Л. В. Милов
227  Кровавая купель, Саймон Кларк
228  Парижские тайны. В двух томах. Том 1, Эжен Сю
229  Парижские тайны. В двух томах. Том 2, Эжен Сю
230  Война за “Асгард”, Кирилл Бенедиктов
231  Стратегия Византийской империи, Эдвард Люттвак
232  Генетическая бомба. Тайные сценарии наукоемкого биотерроризма, Ю. А. Бобылов
233  Классная Америка, Айрат Димиев
234  Об интеллигентной молодежи. Социализм, культура и большевизм
235  Английские корни немецкого фашизма. От британской к австро-баварской “расе господ”, Мануэль Саркисянц
236  Восстание элит и предательство демократии, Кристофер Лэш
237  Хрупкий баланс. Четыре столетия борьбы за господство в Европе, Людвиг Дехийо
238  Следующие 100 лет: Прогноз событий XXI века, Джордж Фридман
239  Заговор против России, Сергей Норка
240  Самодвижение материи в свете кибернетики, Л.А. Петрушенко
241  Наука логики, Г. В. Ф. Гегель
242  Структура научных революций, Томас Кун
243  Долгий двадцатый век. Деньги, власть и истоки нашего времени, Джованни Арриги
244  Великая ложь, Пол Кругман
245  Нервные люди, Александр Кустарев
246  Психология народов и масс, Гюстав Лебон
247  Foundation, Isaac Asimov
248  Раймон Арон. Мемуары. 50 лет размышлений о политике, Раймон Арон
249  История России. 1917-2009, Вдовин А.И.,Барсенков А.С.
250  Апология истории, Марк Блок
251  Драконы Эдема. Рассуждения об эволюции человеческого разума, Карл Саган
252  Пески Калахари, Уильям Малвихилл
253  Маисовые люди. Ураган, Мигель Анхель Астуриас
254  Царство Земное, Алехо Карпентьер
255  Я, Верховный, Аугусто Роа Бастос
256  Вена на рубеже веков. Политика и культура, Карл Эмиль Шорске
257  Д. М. Гвишиани. Избранные труды по философии, социологии и системному анализу, Д. М. Гвишиани
258  Сын человеческий, Аугусто Роа Бастос
259  Индивид и социум на средневековом Западе, Арон Гуревич
260  Африка: возникновение отсталости и пути развития
261  История и классовое сознание, Георг Лукач
262  Теория Формаций, Крылов В.В
263  Секретные генетические, финансовые и разведывательные программы Третьего рейха
264  За пеленой янтарного мифа. Сокровища в закулисье войн, революций, политики и спецслужб, Мосякин А.
265  Иной Сталин, Юрий Жуков
266  Всемирная мятежевойна, Е. Э. Месснер
267  Великорусская идея, Михаил Меньшиков
268  Геополитика и геостратегия, Е. А. Вандам
269  ГИТЛЕР, Inc. Как Британия и США создавали Третий рейх, Гвидо Джакомо Препарата
270  Коалиционные войны англосаксов. история и современность, С.Л. Печуров
271  Персидская казачья бригада 1879–1921 гг, Нугзар Константинович Тер-Оганов
272  Криминология кризиса, В.С. Овчинский
273  Шах дому Виндзоров. Охота за королевским порно, Г. Е. Соколов
274  Мифы устойчивого развития. Глобальное потепление» или «ползучий» глобальный переворот?, В. Б. Павленко
275  Самоубийство империи. Терроризм и бюрократия. 1866-1916, Анджей Иконников-Галицкий
276  Московские против питерских. Ленинградское дело Сталина, Станислав Рыбас
278  Десять дней, которые потрясли мир, Джон Рид
279  13 банков, которые правят миром, Саймон Джонсон, Джеймс Квак
280  Практическое китаеведение, А. П. Девятов
281  Зависть. Рассказы, Юрий Олеша
282  Германия: самоликвидация, Тило Саррацин
283  Конец Америки. Истоки мирового кризиса, Платонов О.А., Райзеггер Г.
284  Английские корни немецкого фашизма, Мануэль Саркисянц
285  Государственный переворот, Эдвард Люттвак
286  Наблюдая за англичанами. Скрытые правила поведения, Кейт Фокс
287  Социалистические Штаты Америки. Дежа-вю, или Новые песни о старом, Виктор Фридман
288  Дневники исследователя Африки, Давид Ливингстон
289  Реализм — земля перестройки. Избранные выступления и статьи, Александр Яковлев
290  Деньги. Рассказы, Эмиль Золя
291  Наследник из Калькутты, Роберт Штильмарк
292  Спасти СССР! “Попаданец” в пенсне, Валерий Белоусов
293  Твёрдая рука, Гюстав Эмар
294  Похитители бриллиантов. Капитан Сорвиголова, Луи Буссенар
295  Шпион номер раз, Геннадий Соколов
296  Номенклатура, Михаил Восленский
297  Технология власти, А. Авторханов
298  Теодор Моммзен. История Рима. В пяти томах, Теодор Моммзен
299  Острие бритвы, Сомерсет Моэм
300  Свобода Шамана, Владимир Серкин
301  Главная тайна Смутного времени, Валерий Куклин
302  Основания общей теории систем. Логико-методологический анализ, Садовский В.Н
303  Леди Dолжна умереть, Франсис Жиллери
304  История новейшего времени стран Европы и Америки: 1918-1945
305  Исследования по общей теории систем
306  Тавистокский институт, Даниэль Эстулин
307  Иван Ефремов, О. А. Ерёмина, Н. Н. Смирнов
308  Красный свет, Максим Кантор
309  Стратегия Левиафана, Максим Кантор
310  Начало самодержавия в России, Д. Н. Альшиц
311  Чрезвычайный посол, Уильям Голдинг
313  Культура и религия Запада. Религиозные традиции Европы. От истоков до наших дней, Четверикова О.Н., Крыжановский А.В.
314  Виртуоз, Проханов А.А.
315  Что такое собственность? Прудон П.Ж.
316  О геополитике, Карл Хаусхофер
317  Всеобщая история стран мира. Новое и новейшее время, Оскар Егер
318  Капитализм. История и идеология “денежной цивилизации”, В. Ю. Катасонов
319  В поисках темного Логоса. Философско-богословские очерки, А. Г. Дугин
320  Средневековье и деньги. Очерк исторической антропологии, Жак Ле Гофф
321  Мартин Хайдеггер: философия другого Начала, Александр Дугин
322  Вехи. Сборник статей о русской интеллигенции, Н. А. Бердяев, С. Н. Булгаков, М. О. Гершензон, А. С. Изгое…
323  Адам Смит в Пекине: Что получил в наследство XXI век. Арриги Джованни, Арриги Джованни
324  Русь, которая правила миром, или Русь Мiровеева, Владимир Карпец
325  По следам ушедших эпох. Статьи и заметки, Милов Л.В.
326  Города-государства Древней Руси, Фроянов И.Я., Дворниченко А.Ю
327  Европа и душа Востока, Вальтер Шубарт
328  Поворотные времена, А. В. Ахутин
330  Общественное мнение, Уолтер Липпман
335  Сумрачный гений III рейха. Карл Хаусхофер. Человек, стоявший за Гитлером, А.В. Васильченко
337  К критике политической экономии, Карл Маркс
339  Сеньор Президент, Мигель Анхель Астуриас
340  История одного города. Сказки, Михаил Салтыков-Щедрин
345  Тайна Воланда, Ольга Бузиновская, Сергей Бузиновский
346  Герой с тысячью лицами, Джозеф Кэмпбелл
350  General System Theory, Bertalanffy L. von.
351  Колокола Истории, Андрей Фурсов
352  Педро Парамо. Равнина в огне, Хуан Рульфо
354  Кто правит миром? Или вся правда о Бильдербергском клубе, Эстулин Д.
355  Похищение Европы. Исламизация и капкан толерантности, Елена Чудинова
357  22 июня. Детальная анатомия предательства, Арсен Мартиросян
358  Сталин: биография вождя, Мартиросян А. Б.
359  Сталин и репрессии 1920-х – 1930-х гг., Мартиросян Арсен
360  Н. С. Лесков. Избранное, Н. С. Лесков
361  Стратегический взгляд. Америка и глобальный кризис, Збигнев Бжезинский
368  Бухтины Вологодские завиральные, Василий Белов
369  Преступные интернационалы в центре Европы. Как НАТО создают государства-бандиты, Елена Пономарева
370  Мировые войны и мировые элиты, Дмитрий Перетолчин
371  Эректус бродит между нами. Покорение белой расы, Ричард Ферле
372  Холод. Неотвратимая гибель,  Сергей Тармашев
373  Холод. Ледяная бесконечность,  Сергей Тармашев
374 Холодный восточный ветер русской весны, Андрей Фурсов

Avoti:
http://gramataselektroniski.blog.com/iesakam-izlasit/
http://rod.lv/spisok-literatury
http://www.pravmir.ru/perechen-100-knig-po-istorii-kulture-i-literature-narodov-rossijskoj-federacii-rekomenduemyj-shkolnikam-k-samostoyatelnomu-prochteniyu/
http://минобрнауки.рф/%D0%B4%D0%BE%D0%BA%D1%83%D0%BC%D0%B5%D0%BD%D1%82%D1%8B/2977
http://eot.su/list
http://www.theguardian.com/world/2002/may/08/books.booksnews
http://en.wikipedia.org/wiki/The_100_Best_Books_of_All_Time
http://kob.in.ua/knigi-/soputstvuyuschie-kob.html
http://www.livelib.ru/selection/13502

Informācijas aģentūra
/25.07.2014/

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt