ASV agresiju hronika

00323_us-imperialism

ASV ir XX un XXI gs. agresīvākā valsts, kura pārsvarā eksistē uz citu zemju izlaupīšanas rēķina, laupot izmantojot viltu un melus vai arī dažādu veidu agresiju, sākot no maskētas un beidzot ar atklātu, kas tiek pamatota ar melīgiem argumentiem, dēmonizējot upuri, un bieži vien piedēvējot upurim pašu amerikāņu īpašības un nolūkus. Pēc 2007.gada datiem ASV bija vairāk kā 700 militārās karabāzes visā pasaulē, tai skaitā Vācijā, Japānā, Itālijā, Spānijā, Portugālē, Lielbritānijā, Beļģijā, Nīderlandē, Polijā, Norvēģijā, Turcijā, Izraēlā, Grieķijā, Dānijā, Irākā, Saūda Arābijā, Jemenā, Katarā, Omānā, Uzbekistānā, Dienvidkorejā, Filipīnās, Šrilankā, Indijā, Peru, Kolumbijā, Bolīvijā, Mali, Alžīrijā, Ēģiptē, Austrālijā, Jaunzēlandē u.c. ASV karabāzes ir ASV ietekmi pastiprinošs faktors ap kuru veidojas amerikāņu karavīru mafiozas struktūras, kuras nodarbojas galvenokārt ar ieroču, narkotiku, cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas organizēšanu. ASV armijas karavīru noziedzīgo darbību veicina to neaizskaramība vietējo likumu priekšā. Amerikāņu karavīrus tiesāt var tikai ASV armijas tribunāls, kurš faktiski piesedz savējos.  ASV karabāzes pasaulē uz 2007.gadu

ASV pirmsākumi ir meklējami Holandes un Anglijas kolonistu, ar lielu ebreju īpatsvaru, dibinātās kolonijās, ko vēlāk pilnībā pārņēma un attīstīja Anglija. Kopš pašiem pirmsākumiem šīs Ziemeļamerikas kolonijas tika izdaudzinātas par „Apsolīto zemi” un „Jauno Jeruzālemi”, bet tās iemītnieki bija pārņemti ar augstprātības un izredzētības sajūtu, kas amerikāņiem mutējoši zemiskā formā ir raksturīga joprojām. Šai apstāklī arī ir meklējamas saknes amerikāņiem raksturīgajai paļāvībai uz formālā likuma spēku, pilnībā ignorējot morāli un ētiku. No tā arī izriet stulbais amerikāņu formālisms un aprobežoto juristu invāzija visās dzīves sfērās, visu formalizējot un tādējādi sačakarējot. ASV ir lielākais ieslodzīto īpatsvars pasaulē: 2012.gadā Amerikas cietumos atradās 2,2 miljoni cilvēku, tas ir 730 ieslodzītie uz 100000 iedzīvotāju.

ASV ir migrantu valsts. ASV kolonisti dažu gadsimtu laikā gandrīz pilnībā iznīcināja vietējos Ziemeļamerikas pamatiedzīvotājus, atņemot tiem zemi, apspiežot tos ar viltu, meliem un brutālu spēku, nogalinot un nodzirdot. Kopsummā amerikāņi ar dažādiem paņēmieniem nogalināja apmēram 100 miljonus „indiāņu”. (2010.gadā no 318 miljoniem ASV iedzīvotāju 0,9% bija „indiāņi”). Salīdzinājumam, spāņu kontrolētajās teritorijās „indiāņu” iznīcināšana nebija tik totāla un cietsirdīga. Piemēram, venecuēliešu nācija pēc dažādiem datiem sastāv no 50-66% dažādu rasu jaukteņiem (metīsiem, mulatiem un sambo), 25-42% spāniski runājošu eiropiešu, 1,5-2,7% „indiāņu” un 3,5-5% nēģeru.

ASV izveidošanās

1492.g.:  Kristofors Kolumbs atklāj Ameriku.
1614.g.:  Holandieši nodibina Jaunnīderlandi.
1620.g.:  Angļi nodibina Jaunangliju (Masačūsetsa: Bostona).
1626.g.: Holandes kolonisti par 24 dolāriem (dālderiem) nopērk no indiāņiem Manhetenu un dibina Ņuamsterdamu.
1665.g. – 1667.g.: Otrais angļu – holandiešu karš, kura rezultātā Holandes Ziemeļamerikas kolonijas pāriet Anglijas valdījumos, bet Ņuamsterdama tiek pārdēvēta par Ņujorku.
1645.g.-1701.g.:  Ziemeļamerikā notiek t.s. „bebru kari” par bebru medību laukiem un to tirdzniecību. Karš notika   „indiāņu” cilšu starpā, izveidojot irokēzu konfederāciju, un starp irokēzu konfederāciju un eiropiešiem (pārsvarā frančiem). Karš beidzas 1701.gadā ar irokēzu – franču vienošanās noslēgšanu.
1682.g.:  Briti nodibina Pensilvānijas koloniju Amerikā.
1699.g.:  Francija apbruņo „indiāņus”, lai cīnītos pret britu ekspansiju Amerikā.
1754.g.- 1763.g.: Franču un „indiāņu” karš pret Angliju (daļa no septiņgadu kara Eiropā), kurā Francija cieš sakāvi un zaudē savas Ziemeļamerikas kolonijas.
1773.g.:  Amerikas kolonisti sagrābj britu kuģus un noslīcina jūrā tējas kravas.
1775.g.-1783.g.: Amerikāņu karavīri ieņem britu cietokšņus, sākas Amerikas revolūcija un Neatkarības karš, ko briti cenšas apspiest militāriem līdzekļiem.
1776. g.:  Pieņemta ASV Neatkarības deklarācija.
00323_U.S._Territorial_Acquisitions
ASV paplašināšanās

1803.g.: Napoleona Francija pārdod ASV no Spānijas atgūtās milzu Luiziānas teritorijas. Ar šo pirkumu ASV dubulto savu teritoriju.
1806..g.:  ASV vienību iebrukums Grenādā (Spānijas kolonija)
1812.g. – 1815.g. :  ASV – Lielbritānijas karš (ASV iebrūk Kanādā)
1819.g.:  ASV – Spānijas miera līgums pēc virknes ASV militāru iebrukumu. Saskaņā ar līgumu Florida pāriet ASV kontrolē un tiek noteikta robeža ar Jaunspāniju (Meksiku). 1821.gadā tiek nodibināta no Spānijas neatkarīga Meksika.
1823.g.: Tiek nodefinēta pirmā ASV ārpolitikas koncepcija – t.s.”Monro doktrīna”, kuras pamatprincipus savā ikgada uzrunā izklāsta ASV prezidents Džeims Monro (1758-1831). Doktrīna pasludināja Amerikas kontinentu par Eiropas lielvalstīm slēgtu zonu un nākamajos gados bija galvenais aizsegs ASV teritoriālai un ietekmes ekspansijai.
1824.g.:  ASV vienību iebrukums Pueortoriko un Kubā.
1830.g.:  ASV prezidenta Endrjū Džonsona (1767-1845) politikas rezultātā tiek izdots „Indiāņu pārvietošanas akts” kā rezultātā līdz 1855.gadam ASV notiek etniskās tīrīšanas, pārvietojot „indiāņus” uz rezervātiem. Tādējādi tiek izjaukta indiāņu ierastais dzīvesveids un liela daļa no viņiem ceļā mirst. Šis ceļš ir nosaukts par „asaru taku”.
1833.g.: ASV vienību iebrukums Argentīnā, kur tobrīd bija nemieri
1835.g. – 1836.g.: ASV vienību iebrukums Peru, kur tobrīd bija nemieri
1836.g.: Notiek Alamo kauja starp meksikāņiem un ASV. Nodibinās no Meksikas neatkarīga Teksasas republika.
1840.g.- 1841.g.: ASV vienību uzbrukums Fidži.
1843.g.-1844.g.: ASV vienību iebrukums Ķīnā izdevīga tirdzniecības līguma noslēgšanas panākšanai un tā rezultātā radušos nemieru apspiešana.
1845.g. : ASV anektē Teksasas republiku un sāk karu pret Meksiku.
1846.g.: ASV agresija pret Jaungrenādu.
1846.g.: Ar Lielbritāniju noslēgts Origonas līgums, saskaņā ar kuru ASV sev pievieno Origonu.
1846.g.- 1848.g.:  ASV – Meksikas karš, kura rezultātā Meksika zaudē pusi savas
teritorijas. ASV sev pievieno Kaliforniju.
1852.g. -  1853.g.: ASV vienību iebrukums Argentīnā.
1853.g. -  1857.g.: ASV vienību iebrukums Nikaragvā.
1853.g. – 1856.g.: Lielbritānijas un ASV iebrukums Ķīnā, aizstāvot ķīniešiem galēji neizdevīgus tirdzniecības noteikumus.
1854.g.: ASV, draudot ar militāru iebrukumu, pārtrauc vairākus gadsimtus ilgo Japānas pašizolāciju.
1855.g. – 1858.g.:  ASV vienību intervence Fidži.
1856.g. – 1860.g.:  ASV vienību iebrukums Panamā.
1858.g.:  ASV vienību iebrukums Urugvajā.
1861.g. – 1865.g.: ASV plosās nežēlīgs pilsoņu karš, kurā uzvaru pār dienvidu Konfederāciju, kuri vēlas atdalīties no ASV un saglabāt verdzību, gūst Ziemeļu savienība. Bojā iet vairāki miljoni cilvēku.
1865.g.: ASV ieved karaspēku Panamā.
1865.g.-1870.g.: ASV vienības Urugvajas armijas sastāvā (vairāk kā puse ir amerikāņi) piedalās „Paragvjas karā” starp Paragvaju un Urugvaju, Brazīliju, Argentīnu, kurā iet bojā apmēram 80% no Paragvajas iedzīvotājiem (pēc dažādiem datiem 0,3 – 1 miljoni cilvēku).
1866.g. – 1867.g.: ASV iebrukums Ķīnā.
1866.g.: Sakautie konfederācijas virsnieki ASV dibina slepenu rasistu organizāciju „Kukluksklan”.
1866.g.: ASV vienību uzbrukums Meksikai.
1867.g.: ASV nopērk no Krievijas Aļasku.
1868.g.: Vairākkārtīgs ASV vienību iebrukums Japānā tās pilsoņu kara laikā.
1868.g.: ASV iebrukums Kolumbijā.
1874.g. – 1877.g.: Pret ASV „indiāņiem” vērsti kari. „Indiāņi” tiek pilnīgi padzīti no Teksasas.
1874.g.: ASV ieved karaspēku Havaju salās un Ķīnā.
1876.g.:  ASV iebrukums Meksikā.
1878.g.: ASV uzbrukums Samoa salai.
1882.g.: ASV ieved karaspēku Ēģiptē.
1888.g.: ASV uzbrukums Korejai.
1891.g.: ASV vienību sadursmes ar Čīles nemierniekiem.
1893.g.: ASV karavīri gāž monarhiju Havaju salās. Nākamajā gadā par jaunās Havaju republikas prezidentu tiek ievēlēts amerikāņu jurists.
1893.g.- 1895.g.: ASV vienības piedalās iebrukumā Ķīnā
1894.g.- 1896.g.: ASV iebrukums Korejā
1895.g.: ASV vienības iebrūk Panamas Kolumbijas provincē.
1896.g.: ASV iebrukums Nikaragvas provincē Korintā.
1898.g.: Aizsedzoties ar palīdzību Kubai, ASV sāk karu pret Spāniju, kura zaudē Kubu, Puertoriko, Guamo un Filipīnas, kuras kļūst par autonomijām ASV sastāvā.
1898.g.:  ASV anektē Havaju salas.
1898.g.: ASV panāk sev vēlama prezidenta nākšanu pie varas Gvatemalā. Jaunais prezidents dod plašas priekšrocības ASV kompānijai „United Fruit Company”, kuras laika gaitā tiek arvien palielinātas.
1899.g.-1902.g.: ASV-Filipīnu karš, kurā ASV apspiež Filipīnu neatkarības cīnītājus. Atsevišķas sadursmes turpinās līdz 1913.gadam.
1901.g.: ASV ieved karaspēku Kolumbijā.
1902.g.: ASV iebrukums Panamā.
1903.g.: ASV karaspēka ievešana Kolumbijā un Dominikas republikā.
1904.g.: ASV ieved karaspēku Korejā, Marokā un Sīrijā.
1905.g.: ASV armija iejaucas Hondurasas revolūcijā.
1907.g.: ASV karaspēks iejaucas revolūcijas notikumos Dominikas republikā.
1908.g.: ASV karaspēks ienāk Panamā vēlēšanu laikā.
1910.g.: ASV iebrukums Nikaragvas provincē Korintā.
1911.g.: ASV ieved karaspēku Ķīnā. Tiek gāzts imperators un pasludināta Ķīnas republika. Tajā pašā gadā ASV iebrūk Hondurasā.
1912.g.: ASV okupē Nikaragvu. 1926.gadā sākas sīvas Nikaragvas atbrīvošanas cīņas Augusto Sandino (1895-1934) vadībā.
1912.g.: ASV karaspēks ienāk Panamā vēlēšanu laikā.

ASV vispasaules hegemonijas sākums

Amerikas jaunāko laiku politika ir nevis pilnībā juridiski pievienot sev valstis, bet gan veidot butaforiskas, koloniāli atkarīgas un kontrolējamas pseidovalstis, ārēji saglabājot dažus to neatkarības atribūtus, bet praktiski pakļaujot tās ekonomiski, informatīvi un politiski ar selektīvas vietējo sociālo grupu līderu atbalstīšanas palīdzību (ASV valsts, ekonomiskās un spec struktūras virza vadošās pozīcijās nelietīgākos, bezprincipālākos un sev uzticamākos indivīdus, bet pārējo izvirzīšanos slāpē). Atbildīgais par ASV vasaļvalsteļu pārvaldi ir ASV „valsts sekretārs” (The Secretary of State), ko var tulkot arī kā „štatu sekretārs” (speciāli eiropiešiem The Secretary of State  tiek pozicionēta kā Ārlietu ministrija) un kā galvenais tā izpildītājs un koordinators uz vietas ir ASV „vēstnieks” attiecīgajā pseidovalstī. Tāpēc arī noteicošās pseidovalstu amatpersonas regulāri atskaitās ASV vēstniekam, saņem tur jaunākos norādījumus, saskaņo ar vēstnieku būtiskākos lēmumus un noteicošos valsts pārvaldes kadrus izvēlas amerikāņi. ASV vēstniecības amerikāņu kolonizētās pseidovalstīs tiek būvētas kā citadeles un grūti ieņemami cietokšņi.

Šī ASV politika izkristalizējās sākot ar prezidenta Vudro Vilsona (1856-1924) laikiem, kura prezidentūra sakrita ar 1. Pasaules karu. Piemēram, Latvijā izdaudzinātais valstsvīrs Kārlis Ulmanis (1877-1942), kuram bija viena no noteicošākajām lomām Latvijas izveidošanā un kurš pēc tam bija iesaistīts korupcijas skandālos, bija mācījies Amerikā (1908-1913) un realizēja proamerikānisku politiku.

1913.g.: Federālo rezervju sistēmas izveidošana ASV, deleģējot privātai organizācijai valsts centrālās bankas funkcijas, kas tās privātīpašniekiem (Baruhiem, Morganiem, Rokfelleriem, Rotšildiem u.c.) turpmākajos gadu desmitos ļāva nopelnīt gigantiskas bagātības un pakļaut savai ietekmei visu pasauli.
1914.g.: ASV okupē Haiti (līdz 1934.g.)
1914.g. – 1918.g.: ASV uzbrukumu sērija Meksikai.
1916.g.: ASV okupē Dominikānas republiku (līdz 1924.g.)
1917.g.: ASV iesaistās 1.pasaules karā (1914-1918) Antantes (Lielbritānija, Francija, Krievija) pusē. ASV lielbagātnieku finansiāli un organizatoriski atbalstītais ebrejs Ļevs Trockis (Bronšteins) kļūst par vienu no Krievijas revolūcijas vadoņiem, izceļoties ar īpašu nežēlību un pilnīgu vietējo iedzīvotāju interešu ignorēšanu. Pirmā pasaules kara rezultātā ASV kļūst par pasaules lielvalsti (Eiropa ir izpostīta un novājināta, bet ASV neskarta un pieņēmusies spēkā uz izpostītās Eiropas rēķina).
1919.g.: ASV vienības karo Itālijas pusē pret serbiem Dalmātijā.
1918.g.-1920.g.: Pēc vēlēšanām ASV armija apspiež nemierus Panamā.
1919.g.: ASV karaspēks tiek ievests Hondurasā uz vēlēšanu laiku.
1922.g.: ASV līdz ar citām valstīm piedalās intervencē Turcijā.
1922.g.- 1934.g.: Aizsedzoties ar nemieriem, ASV karaspēks tiek izvietots visāĶīnas teritorijā.
1924.g. – 1925.g: ASV karaspēks iebrūk Hondurasā.

1929.g.: Sākas  ASV lielbagātnieku izraisīta finanšu krīze (t.s. „lielā depresija”), kura rada masveida bezdarbu (līdz 25%), pilnībā izputina zemniekus, rada milzu masu migrāciju darba meklējumos un „bezpajumtnieku” pilsētiņu rašanos. Graudu cenas strauji krīt, kā rezultātā tie tiek burtiski izkurināti krāsnīs, bet ASV nabadzīgie iedzīvotāji cieš badu. Krīzes seku rezultātā šai laikā kopumā ASV gāja bojā vairāk kā 2,5 miljoni cilvēku.
1932.g.: ASV iebrūk Salvadorā.
1933.g. – Par Vācijas kancleru kļūst Ādolfs Hitlers. ASV kompānijas un lielbagātnieki (Rokfelleri, Buši u.c.) sadarbojas ar nacistisko Vāciju līdz pat 2.pasaules kara beigām.
1937.g.: Ar ASV armijas palīdzību par Nikaragvas diktatoru uz 40 gadiem kļūst Samosa, par kuru Rūzvelts izteicās: „Viņš ir maita, bet mūsu maita”.
1938.g. -  Briti un ASV atrod naftu Sauda Arābijā. Sākas Rietumu iespiešanās arābu zemēs, Rietumiem paklausīgu diktatoru iecelšana.
1941.g. – Pēc ASV izprovocēta Japānas uzbrukuma Pērlharlboras jūras kara bāzei Havaju salās, ASV iesaistās 2.pasaules karā. ASV provocēja Japānu ar ekonomiskām sankcijām (vissāpīgākais Japānai bija naftas piegāžu nosacījumu jautājums) un demonstratīvu necieņas izrādīšanu. ASV prezidents zināja par gaidāmo uzbrukumu un neko nedarīja tā novēršanai. Līdzīgi kā 1.pasaules karā, arī 2.pasaules karā ASV minimāli iesaistījās karadarbībā, nolūkojoties, kā Eiropas lielvalstis noasiņo, un pieņemoties spēkā uz to rēķina.
1942.g.: ASV savus japāņu izcelsmes iedzīvotājus (visus, kuriem bija vairāk kā 1/16 daļa japāņu asiņu, kopsummā apmēram 120000 cilvēku) iesloga koncentrācijas nometnēs. Koncentrācijas nometnēs tika ieslodzīti arī vācieši, itāļi un korejieši, kā arī no Vācijas atbēgušie ebreji (kā vācieši). Šīs darbības tika pamatotas ar 1798.gada likumu, kurš ASV joprojām ir spēkā un jebkurā mirklī var tikt izmantots atkal.
1944.g.: Bretonvudā (ASV) Rietumvalstis lemj par jaunās pēckara pasaules finansu sistēmu (visu valstu valūtu piesaisti dolāram, kura cena tika noteikta 35 dolāri par zelta unci), dibina Pasaules banku un Starptautisko valūtas fondu, kas vēlāk tiek izmantots kā galvenais neokoloniālisma un globalizācijas instruments. PSRS nepiekrita iekļauties jaunajā sistēmā uz ASV piedāvātajiem nosacījumiem, kas bija viens no galvenajiem „aukstā kara” sākuma iemesliem.
1945.g.: Bez militāras nepieciešamības, brīdī, kad Japānas valdība neoficiālās sarunās bija piekritusi kapitulācijai, ASV nomet atombumbas uz Hirosimu un Nagasaki, nogalinot apmēram 250000 cilvēku (pārsvarā civiliedzīvotājus, tai skaitā sievietes un bērnus) un lielu daudzumu dēļ radiācijas padarot par kropļiem. Atombumbas tika radītas t.s.”Manhetenas projekta” ietvaros. To radīšanu ievērojami paātrināja nacistiskai Vācijai konfiscētie materiāli un vācu zinātniskās iestrādnes. Pirmajā piegājienā tika radītas 3 atombumbas: viena tika izlietota izmēģinājumam, bet atlikušās divas „tika” japāņiem. Izmantojot atomieročus, ASV un Lielbritānija plānoja sagraut PSRS un „galīgi atrisināt” „krievu jautājumu”. PSRS paglāba no vienas puses nepietiekamās ASV industriālās jaudas jaunu autombumbu radīšanai (tika plānots dot vienlaicīgi vairāk kā 100 kodoltriecienu pa visu PSRS teritoriju, tai skaitā arī Latviju) un ļoti straujā PSRS atomenerģijas industrijas attīstība. PSRS radīja atombumbu praktiski no nulles: pirmās iestrādnes tika sāktas 1940.gadā, tās tika  pastiprinātas 1943.gadā, bet ļoti intensīvs darbs sākās tikai 1945.gadā. 1949.gadā PSRS veica pirmās atombumbas izmēģinājumu.

ASV ekspansija „aukstā kara” laikā

Pēc ASV prezidenta Franklina Rūzvelta (1882-1945) nāves un 2. pasaules kara par ASV galveno ienaidnieku kļūst PSRS un sociālistiskā sistēma. ASV uzsāk ciešu sadarbību ar vācu nacistiem un pārņem viņu iestrādnes (tai skaitā aģentūras tīklu bijušajās nacistu pārvaldītajās teritorijās). ASV elitē nostiprinās nacistiskās Vācijas elementi, bet pašā ASV sākas intensīva, primitīva un agresīva antisociālisma propoganda, kuras iespaids ir stipri jūtams joprojām kā primitīvs amerikāņu antisociālisms un antipadomisms. „Labklājīgajā” ASV, piemēram, ir milzum liels skaits bezpajumtnieku, daudz graustu rajonu un nav pieejamas pat viselementārākās sociālās garantijas, piemēram, dekrēta atvaļinājums sievietēm.

1946.g.-1949.g.: Ķīnas pilsoņu karā ASV sniedz militāru palīdzību Čankaiši (1887-1975) režīmam (tai skaitā bombardējot komunistu pozīcijas), kurš varu spēja saglabāt tikai Taivānas salā.
1947.g.- 1948.g.:  ASV ieved savu 6. floti Itālijas ostās, lai iespaidotu vēlēšanu
rezultātus un novērstu komunistu nākšanu pie varas. CIP organizē masveida  komunistu nogalināšanu.
1946.g.- 1949.g.: ASV (kopā ar Lielbritāniju) izraisa pilsoņu karu Grieķijā un nodibina monarhistisku režīmu.
1945.g.- 1953.g.: ASV apkaro patriotiskos spēkus Filipīnās, kas pretojās Japānas okupācijai. 1946.gadā Filipīnas pasludina neatkarību no ASV, bet reāla amerikāņu ietekme saglabājas (tāpat kā ASV kara bāzes, kuras tur ir joprojām) caur vairākām marionešu valdībām, ieskaitot diktatoru Markosu (1917-1989).
1945.g.- 1953.g.: PSRS un Ķīnas atbalstītās Ziemeļkorejas un ASV izveidotās Dienvidkorejas karš, kurš izceļas ar īpašu nežēlību no abām korejiešu pusēm un kurā tiek nogalināti apmēram 1,3 miljoni korejiešu un Korejas infrastruktūra tiek pilnībā iznīcināta. Karš beidzas ar pamieru un Korejas sadalīšanu Ziemeļkorejā un Dienvidkorejā, kurā joprojām atrodas ASV kara bāzes.
1948.g.: ASV organizē militāru apvērsumu Peru un atbalsta militāru apvērsumu Kostarikā.
1949.g.- 1953.g.: ASV un Lielbritānija vairākkārtīgi bez panākumiem mēģina gāzt Albānijas valdību un atjaunot monarhiju.
1950.g.: ASV karaspēks apspiež sacelšanos Pueortoriko.
1952.g.: ASV atbalsta Fulhensio Batistas (1901-1973) apvērsumu Kubā un viņa kļūšanu par diktatoru.
1953.g.: ASV un Lielbritānija organizē sev neizdevīgā Irānas premjera Muhameda Mosadeka (1882-1967) gāšanu. Nogalināti apmēram 70 000 cilvēku.
1953.g.-1954.g.: ASV specdienesti gāž nepaklausīgo Gvatemalas prezidentu Hakobo Arbensu (1913-1971), kurš atteicās sūtīt savu kontingentu karot Korejā un nacionalizēja ASV kompānijai „United Fruit Company”” agrāk atdotās zemes. Amerikāņi ieceļ sev paklausīgu diktatoru, kurš atdod „United Fruit” nacionalizētās zemes un veic represijas, izmantojot  „nāves eskadronus” un iznīcinot apmēram 120 000 cilvēku. 1957.gadā diktators tika nogalināts, bet 1960.gadā Gvatemalā sākās pilsoņu karš, kurš ilga līdz pat 1996.gadam.
1953.g. – 1964.g.: Britu Gvineja (pašreiz Gvineja). ASV un Lielbritānija dažādiem veidiem (organizējot streikus, teroristiskas akcijas) mēģina panākt valsts varas maiņu. Tam par iemeslu bija prezidenta Džegana (demokrātiski ievēlēta) realizētā neitralitātes politika un mēģinājumi radīt kapitālismam alternatīvu sabiedrisku iekārtu.
1955.g. – 1973.g.: Kambodža. ASV mēģina panākt sev nevēlamā prinča Sianuka (1922-2012) valdības gāšanu, tai skaitā arī militāriem līdzekļiem. Pēc tam, kad tas izdodas, valstī sākas jukas un pilsoņu karš, kurā militāri iejaucas arī ASV. Pilsoņu karā uzvar „sarkanie khmeri” un 1975.gadā izveidojas Polpota režīms, kurš veic vēl neredzētu genocīdu pret valsts iedzīvotājiem (bojā pēc dažādiem datiem iet 1-3 miljoni cilvēku). Ir pamats uzskatīt, ka „sarkano khmeru” terors notika ar kapitālistiskās pasaules atbalstu, lai diskreditētu sociālismu. „Sarkano khmeru” režīmu 1979.gadā likvidēja sociālistiskā Vjetnama.
1956.g.- 1958.g.: Balstoties uz t.s. „Eizenhauera doktrīnu” (1. Jebkura valsts, kuras neatkarība ir apdraudēta, var lūgt ekonomisku un militāru ASV palīdzību; 2. Sociālistiskās sistēmas un Padomju draudu prioritizācija; 3. Tuvie Austrumi kā tobrīdējais vājākais punkts cīņā pret sociālistisko sistēmu) ASV nostiprinās Tuvajos Austrumos, demonstrējot spēku un iejaucoties Sīrijas, Jordānijas un Libānas iekšējās lietās.
1957.g. – 1965.g.: Ar ASV un Nīderlandes atbalstu tiek gāzts patriotiskais Indonēzijas līderis Sukarno (1901-1970; Indonēzijas brīvības cīnītājs un pirmais valsts vadītājs), kurš sāka realizēt sociālistisku politiku, un viņa vietā par diktatoru kļūst ģenerālis Suharto (1921-2008), kurš turpmāko gadu laikā veic tīrīšanas un represijas, kuru rezultātā pēc dažādiem datiem tiek nogalināti 0,5-2 miljoni cilvēku.
1959.g.: ASV ieved karaspēku Laosā. Sākas pirmās militārās sadursmes ar Vjetnamu.
1959.g.: ASV armija apspiež dumpi pret proamerikānisko Haiti valdību.
1960.g.- 1965.g.: Ar ASV atbalstu tiek gāzts Kongo patriotiskais līderis Patris Lumumba (1925-1961) un par diktatoru kļūst ar CIP saistītais Mobutu (1930-1997).
1961.g.:  ASV mēģina gāzt Kubas valdību. Pēc neveiksmes ASV piespiež citas valstis ieviest Kubas ekonomisko blokādi. 1962.gadā, atbildot uz ASV raķešu izvietošanu Eiropā un Turcijā, PSRS mēģina izvietot kodolraķetes Kubā, kas noved līdz t.s. ”karību krīzei”, kad pasaule ir par mata tiesu no kodolkara.
1961.g. – 1973.g.: ASV karo Vjetnamā, izceļoties ar īpašu nežēlību, nometot 14 miljonus tonnu aviobumbu, izmantojot napalmu, ķīmiskos un bakterioloģiskos ieročus. Nogalināti vairāk nekā 4 miljoni vjetnamiešu.
1961.g.- 1964.g.: ASV atbalsta apvērsumu pret Brazīlijas tautā populāro prezidentu Gulartu (1918-1976), kurš ierobežoja kapitāla izvešanu no valsts un grasījās veikt fundamentālas valsts reformas. Pēc Gulartu  gāšanas 15 gadus Brazīlijā valda militāra hunta.
1961.g.: ASV specdienesti nogalina Dominikas republikas prezidentu Rafaelu Truhiljo (1891-1961), kuram paši 1930. gadā palīdzēja nonākt pie varas.
1963.g.- 1966.g.: Ar ASV palīdzību tiek gāzts demokrātiski ievēlētais Dominikas prezidents Huans Bošs (1909-2001). 1965.gadā ASV veic intervenci Dominikā un okupē to, lai nepieļautu Boša varas atjaunošanu. Nogalināti apmēram 3000 cilvēku.
1964.g.- 1973.g.: Pēc ilgām destabilizācijas akcijām pret demokrātiski ievēlēto
Čīles prezidentu Salvadoru Aljendi (1908-1973) ASV izdodas organizēt asiņainu militāro apvērsumu. Nogalināti apmēram 30 000 cilvēku. Nodibinās Pinočeta diktatūra, kurš iztirgo valsti ārzemniekiem un nežēlīgi apspiež ar to neapmierinātos.
1965.g.- 1974.g.: Vjetnamas kara ietvaros ASV bombardē Laosu, bruņo un finansē algotņus karam Laosā.
1967.g.- 1974.g.: Divas dienas pirms vēlēšanām ASV armijai un CIP izdodas gāzt Grieķijas premjerministru Papandreu (1919-1996), un varu pārņem t.s. „melnie pulkveži”. Nogalināti apmēram 8000 grieķu.
1968.g.:  Amerikā nogalināts cīnītājs par cilvēktiesībām Martins Luters Kings. Neilgi pirms nāves viņš teica: „Mana valdība ir pasaulē lielākā vardarbības izplatītāja”
1975.g.: Ar ASV atbalstu Indonēzijas diktators Suharto iebrūk Austrumtimorā. Nogalināti 250 000 cilvēku.
1975.g.: ASV veicina pilsoņu karu Angolā pret Kubas un PSRS atbalstīto sociālistu valdību un pēc tam arī Kongo un DĀR militāro intervenci. Nogalināts vairāk nekā miljons cilvēku.
1978.g.-1989.g.: ASV finansiāli, tehnoloģiski un organizatoriski atbalsta „contras” partizānus pret sandīnistu valdību un izraisa pilsoņu karu Nikaragvā, kurā tiek nogalināti apmēram 30 000 cilvēku.
1979.g.- 1992.g.: ASV un Saūdu Arābija finansiāli, tehnoloģiski un organizatoriski atbalsta karu Afganistānā pret PSRS spēkiem. Šiem nolūkiem tiek izveidots islāmistu teroristu starptautiskais tīkls.
1980.g.-1988.g.: ASV veicina, atbalsta un pat tieši piedalās Sadama Huseina vadītā Irākas iebrukumā Irānā, kurā Irāka izmanto ķīmiskos ieročus un kopsummā iet bojā vairāk kā miljons cilvēku.
1980.g.-1992.g.: ASV piedalās pilsoņu karā Salvadorā valdības pusē pret Nikaragvas atbalstītajiem sandīnistu spēkiem. Nogalināti apmēram 80 000 cilvēku. Karš sākās pēc tam, kad Salvadoras valdības „nāves eskadroni” nogalināja piecus sandīnistu līderus.
1981.g.- 1989.g.: ASV flote un aviācija veic vairākus uzbrukumus Lībijai.
1981.g.: ASV specdienesti organizē aviokatastrofu, kurā iet bojā faktiskais Panamas vadītājs ģenerālis Omārs Herera (1929-1981), kurš nepagarināja līgumu par ASV karabāzes saglabāšanu un panāca vienošanās parakstīšanu par Panamas kanāla nodošanu valdības rīcībā 1999.gadā.
1982.g.: Izraēla un ASV iebrūk Libānā. Vismaz 20 000 cilvēku nogalināti.
1983.g.: ASV karaspēks iebrūk Grenādā un gāž sociālistu valdību.
1988.g.: Saziņā ar ASV Irāka izmanto ķīmiskos ieročus pret kurdiem un apvaino tajā Irānu (ASV atbalsta un propagandē šo versiju). Pēc dažādiem datiem tiek nogalināti 100-180 tūkstoši cilvēku, pārsvarā civiliedzīvotāji.
1989.g.: ASV iebrūk Panamā, kur veic intensīvu bombardēšanu, un gāž ģenerāli Nortjegu (1934). Nogalināti apmēram 8000 cilvēku.
1989.g.: ASV prezidents Bušs Maltā tiekas ar PSRS prezidentu Gorbačovu, kur vienojas par jauno pasaules arhitektūru, kura paredz arī abu militāro bloku („Varšavas pakta” un NATO) izformēšanu. Kā ierasts, amerikāņi savas saistības neizpildīja.
1987.g.- 1994.g.:  Pēc 30 gadus ilgušās diktatora Duvaljē atbalstīšanas ASV ar militāriem līdzekļiem atbalsta mācītāja eksmarksista Aristīda (1953) nākšanu pie varas Haiti, kurš veic valstī „tirgus reformas”, izpārdodot visu ārvalstniekiem (amerikāņiem).

ASV agresijas akti pēc „aukstā kara” beigām

1991.gadā ar pilnīgu PSRS sagrāvi noslēdzas pēc Staļina nāves (1953.g.) sāktais specdiversiju kopums, kurā ievērojama loma ir arī ASV struktūrām. PSRS sadalās un tiek izlaupīta. Milzu resursi aizplūst uz ārzemēm (ASV kontrolētajām Rietumvalstīm), sociālā sistēma tiek iznīcināta, liels daudzums cilvēku paliek bez darba un tiek izmesti uz ielas. Strauji palielinās mirstība un katastrofāli samazinās dzimstība (Latvija no šī trieciena demogrāfiski vēl joprojām nav atguvusies un, iespējams, neatgūsies vairs nekad), cilvēki izdara pašnāvības, nodzeras un emigrē (kopsummā iet bojā miljoniem cilvēku). Lai gan ideoloģiskais pretinieks ir iznīcināts, ASV agresīvā politika tādēļ nemainās.

1991.g.:  ASV uzbrukums Irākai (risinot naftas konfliktu, Irāka okupēja Kuveitu, pirms tam saņemot neformālu ASV piekrišanu iebrukumam). Irākas ekonomiskā blokāde un  bombardēšanas turpinās līdz pat Sadama Huseina režīma gāšanai. Tā rezultātā iet bojā simtiem tūkstošu cilvēku.
1992.g.:  ASV iebrukums Somālijā
1992.g.-1995.g.: ASV veicina Dienvidslāvijas sadalīšanos un pilsoņu kara sākšanos, atbalstot musulmaņus un horvātus finansiāli, tehniski, organizatoriski un ar tiešiem militāriem uzbrukumiem serbiem.
1994.g.: ASV iebrukums Haiti, atjaunojot amatā militāristu gāzto proamerikānisko prezidentu Aristīdu.
1996.g. – 1999.g.: ASV atbalsta Kosovas mafiozos grupējumus (specializācija narkotiku un cilvēku tirdzniecība, prostitūcijas organizēšana) cīņā pret Dienvidslāviju. Nogalināti vairāk kā 1000 cilvēku.
1998.g.: Atbildot uz teroristiskiem aktiem pret ASV vēstniecībām Tanzānijā un Kenijā, ASV dod raķešu triecienus pa Afganistānu un Sudānu.
1999.g.: ASV militārs iebrukums Dienvidslāvijā, veicot tās bombardēšanu, infrastruktūras iznīcināšanu un vadības maiņu. Nogalināti apmēram 2000 cilvēku.
2001.g.: Ar ASV specdienestu līdzdalību tiek veikts ārēji „krāšņs” teroristisks akts, uzspridzinot divus Ņujorkas debesskrāpjus un vienu blakus ēku. Bojā gāja vairāk kā 2500 cilvēku. Aizsedzoties ar teroraktu, ASV valdība izsludināja „karu pret terorismu”, ar ko attaisnoja iekšējās vajāšanas, Amerikas pilsoņu brīvību ierobežojošu likumu pieņemšanu un ārēju agresiju.
2001.g.: ASV iebrūk Afganistānā, apvainojot to teroristu slēpšanā, un okupē to.
2002.g.: ASV sāk bezpilotu lidmašīnu preventīvus uzbrukumus objektiem Jemenā, Pakistānā, Somālijā un Afganistānā, kuri ik pa brīdim turpinās visus šos gadus līdz pat šodienai. Oficiāls uzbrukumu pamatojums – cīņa ar terorismu, praktiski – viss kas pēc nepieciešamības. Ir ziņas, ka šajos uzbrukumos iet bojā daudz  civiliedzīvotāju.
2003.g.: Aizbildinoties ar „cīņu pret terorismu” un ķīmisko ieroču esamību, ASV iebrūk Irākā un okupē to. Vēlāk noskaidrojas, ka Irāka ķīmiskos ieročus bija jau iznīcinājusi un ASV vadībai nebija pierādījumu par to esamību. Irākā sākas iekšējas jukas, kā rezultātā iet bojā simtiem tūkstoši cilvēku.
2003.g.: ASV organizē „rožu revolūciju” Gruzijā, apšaubot parlamenta vēlēšanu rezultātus, atbalstot cilvēku masu iziešanu ielās un gāžot līdzšinējo prezidentu Eduardu Ševardnadzi. Par jauno Gruzijas vadītāju kļūst ar ASV specdienestiem saistītais Mihails Saakašvili, kurš veic nežēlīgas represijas pret saviem politiskajiem un biznesa pretiniekiem, kā arī personīgajiem ienaidniekiem.
2004.g.: ASV organizē „oranžo revolūciju” Ukrainā, apšaubot prezidenta vēlēšanu rezultātus, kā rezultātā par prezidentu kļūst ar CIP saistītais galīcietis Viktors Juščenko.
2005.g.: ASV organizē „tulpju revolūciju” Kirgīzijā, apšaubot parlamenta vēlēšanu rezultātus un gāžot esošo prezidentu Askaru Akajevu.
2006.g.: Izgāžas ASV mēģinājums organizēt kārtējo „krāsaino” revolūciju Baltkrievijā, apšaubot vēlēšanu rezultātus.
2008.g.: ASV veicina un atbalsta Gruzijas iebrukumu Dienvidosetijā. Iejaucas Krievija, Gruzijas spēki tiek sakauti. Strauji pasliktinās ASV- Krievijas attiecības, abu valstu atomkuģi „satiekas” Vidusjūrā, kas pats par sevi jau ir potenciāls atomkara drauds.
2010.g. – 2011.g.:  ASV kopā ar Saūda Arābiju organizē t.s. „arābu pavasari”, kura rezultātā notiek valsts apvērsumi Tunisijā, Jemenā un Ēģiptē, pie varas nākot radikālajiem islāmistiem un notiek plaši protesti lielākajā daļā musulmaņu valstu. Apvērsumu sērija iesprūst Lībijā, bet apstājas Sīrijā.
2011.g.:  ASV atbalstītā „arābu pavasara” ietvaros tiek mēģināts gāzt Muamara Kadafi (1942-2011) režīmu Lībijā. Valdības spēki uzvar dumpiniekus. Pēc dumpja apspiešanas, aizsedzoties ar „civiliedzīvotāju aizsardzību”, ASV veic regulāru Lībijas bombardēšanu un Lībijā karo NATO specvienības. Virknes nodevību rezultātā Kadafi spēki tiek sakauti, bet viņš pats sagūstīts, spīdzināts, nogalināts, publiski izkropļojot viņa mirstīgās atliekas. Iebrukuma rezultātā ir cietusi Lībijas infrastruktūra, naftas atradnes pārņem ASV kompānijas, bet valstī sākas haoss.
00323_crocodile_tears_for_syria

2011.g. – 2014.g.: ASV atbalstītā „arābu pavasara” ietvaros tiek mēģināts gāzt Bašara al Asada (1965) valdību. Sīrijas specdienesti un armija ir uzdevumu augstumos un nepieļauj nekārtības. Sākas Sīrijas valdības spēku karš ar Saūdu Arābijas, Izraēlas, ASV u.c. valstu atbalstītiem kaujiniekiem, kuri tiek iesūtīti no ārienes (kopumā 73 valstīm). 2013.gadā ASV gatavojās tieši iejaukties Sīrijas konfliktā, veicot raķešuzbrukumus un bombardēšanas, ko nepieļāva, pirmkārt, Krievija, nosūtot uz Sīriju savus atomkuģus. Karš turpinās joprojām. Nogalināti vairāk kā simts tūkstoši cilvēku, infrastruktūra tiek regulāri iznīcināta.
2012.g.: Pilnībā izgāžas ASV mēģinājums organizēt „krāsaino” revolūciju Krievijā, sākumā apšaubot parlamenta vēlēšanu rezultātus un gatavojoties apšaubīt prezidenta vēlēšanu rezultātus. Proamerikāniskie spēki tiek sagrauti pēc tam, kad pēc apmēram 40 tūkstošu lieliem proamerikāniskiem mītiņiem, vairāk kā -20 grādu salā Maskavā tiek noorganizēts apmēram 140 tūkstošus liels antiamerikānisks mītiņš.
2014.g.: ASV organizēts un atbalstīts nacistu bruņots apvērsums Ukrainā.
………………

Daži avoti:
http://gramataselektroniski.blog.com/2010/10/24/dzive-karastavokli-janis-kucinskis/
http://en.wikipedia.org/wiki/American_imperialism
http://www.smplanet.com/teaching/imperialism/
http://rt-russian.livejournal.com/3543905.html
http://www.extranews.kg/bolshaya-politika/226-ne-smotri-koso-na-yanki-vtorzhenie-poluchish.html

Ivars Prūsis
/02.04.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Zināšanu ideoloģijas dvīņubrāļi

00324_4712Tā dēvētajā sadzīves filosofijā, kuras visizplatītākā tribīne ir virtuve, alus bārs un Interneta komentāri, ideoloģijai ne reti pārmet melošanu. Daudzi cilvēki netic ideoloģijai. Viņi uzskata, ka ideoloģija balstās uz meliem. Daudziem cilvēkiem škiet, ka ideoloģija strādā ar melīgām ķimikālijām.

   Taču faktiski tā tas nav. Precīzāk jāsaka: agrāk tā tas nebija. Tradicionāli ideoloģija nebalstās uz meliem. Ideoloģija galvenokārt balstās uz emocionālām konstrukcijām, kurām ir ļoti augsta idealizācijas pakāpe. Tik augsta, ka daudziem cilvēkiem šīs konstrukcijas izklausās kā meli.

   Tā, piemēram, sociālisma ideoloģija, viena no galvenajām Jauno laiku ideoloģijām Rietumu civilizācijā, maksimāli idealizē sociālo taisnīgumu, vienlīdzību, cilvēku nākotnes perspektīvas. Otra ļoti svarīga Jauno laiku ideoloģija, nacionālsociālisms (nacisms), maksimāli idealizē rasi, valsti, dzimto zemi, radot slaveno vācu asins un zemes mistrojumu (Blut-und-Boden-Ideologie). Jauno laiku trešā svarīgākā ideoloģija, liberālisma ideoloģija, idealizē privāto iniciatīvu, tirgus ekonomiku, cilvēka individuālo brīvību.

   Minētās ideoloģijas nemelo un neko nepasniedz nepatiesā gaismā. Visas minētās ideoloģijas balstās, kā jau teicu, uz maksimālu idealizāciju. Emocionālās konstrukcijas (sociālais taisnīgums, valsts, rase, cilvēka individuālā brīvība u.c.) tiek ieteiktas maksimālu ideālu formātā kā augstākā pilnība un ļaužu centienu augstākais galamērķis.

   Saprotams, jebkurai idealizācijai nākas rēķināties ar ticamības pakāpi un attiecīgā ideāla reālās sasniegšanas dinamiku. Ja ideologu solītie ideāli praktiski netiek ne mazākā mērā sasniegti, tad ideoloģija zaudē  ticamību un vairs nespēj atbalsoties cilvēku apziņā.

   Kā zināms, sociālisma sistēma (sociālisma ideoloģija) sabruka vienā naktī, jo cilvēki jau sen vairs neticēja sociālisma ideāliem. Cilvēki jau sen zināja, ka viņiem tiek „pūstas pīlītes”. Sociālisma sistēmas sabrukumam bija dažādi iemesli, taču viens no psiholoģiski dziļākajiem iemesliem bija ideoloģiskais neadekvātums.

   Tas pats sakāms par nacisma ideoloģiju. Tikai šajā gadījumā, domājams, galvenā loma ir cilvēku kaunam par rasu teoriju – Blut-und-Boden-Ideologie. Cilvēces morāli humānajā attīstībā XX gadsimta otrajā pusē neiederās kāda etnosa (rases) ģenētiskā, intelektuālā, politiskā, ģeopolitiskā, ekonomiskā, kulturoloģiskā pārākuma un īpašo tiesību demonstrācija. Ne velti nacisma recidīvi  („Latviju tikai latviešiem” u.tml.) tiek nekavējoties kategoriski nosodīti, jo nav pieņemami mūsdienu sabiedrībā. Etniskās tolerances līmenis ir ļoti augsts mūsdienu sabiedrībā, un mūsdienu sabiedrība lepojās ar saviem vispārcilvēciskās brālības un konsolidācijas panākumiem.

   Tomēr cilvēku priekšstatiem par ideoloģijas melīgumu ir reāls pamats. Pēc II Pasaules kara līdz pat šodienai ar ideoloģiskajiem meliem nākas regulāri sastapties, jo tika radīta jauna tipa ideoloģija, kas pilnā mērā balstās uz meliem.

   Melīgās jaunā tipa ideoloģijas rašanos veicināja sociāli politiskie apstākļi. Pēc II Pasaules kara cilvēces dzīvē pirmo reizi radās apstākļi, kuri lika būtiski izmainīt ideoloģijas saturu un funkciju.

   Idealizēto emocionālo konstrukciju vietā stājās zināšanu bloki par noteiktām tēmām. Respektīvi, jaunā tipa ideoloģija tiecās vajadzīgajā virzienā ietekmēt cilvēku zināšanas. Jaunā tipa ideoloģija cilvēkiem neko nesola un cilvēkus nekur neaicina. Jaunā tipa ideoloģija vienīgi sniedz cilvēkiem zināšanas. Sniedz tādas zināšanas, lai cilvēki visu uztvertu un novērtētu ideoloģiski vajadzīgajā virzienā. Jaunā tipa ideoloģija cilvēkus zombē nevis ar skaistiem lozungiem, bet ar speciāli atlasītām un apstrādātām zināšanām. Tāpēc jaunā tipa ideoloģiju vēlos dēvēt par zināšanu ideoloģiju. Ja agrāk ideoloģijas saturs un funkcija bija tautas cilvēciskās kvalitātes uzlabošana un valsts celtniecība, mobilizējot konkrētu sabiedrību (nāciju) noteiktu tagadnes un nākotnes uzdevumu izpildei, tad pēc II Pasaules kara ideoloģijas misija radikāli izmainījās.

   Pirmkārt, jaunā tipa ideoloģija adresēta visai cilvēcei.

   Otrkārt, jaunā tipa ideoloģijas uzdevums ir ietekmēt visas cilvēces zināšanas par noteiktām parādībām. Un, lūk, jaunā tipa ideoloģijas melīgums izpaužās tādējādi, ka tiek izplatītas nepatiesas zināšanas.

   Pēc II Pasaules kara cilvēces vēsturē pilnīgi jauns notikums bija tā saucamais aukstais karš. Cilvēce lieliski pazina „karstos karus”, risinot konfliktus bruņotā veidā un frontes ierakumos. Ar „auksto karu” cilvēce sastapās pirmo reizi. Konfliktus nācās risināt ideoloģiskā veidā. Pats par sevi saprotams, ka „aukstais karš” (reāli – ideoloģiju karš) stimulēja jauna tipa ideoloģijas rašanos, un ideoloģijas jauns tips tika ļoti veiksmīgi radīts.

   To radīja anglosakšu politiskā elite ASV virsvadībā. PSRS ideoloģijā pēc II Pasaules kara nekas principā nemainījās, turpinot planetārā mērogā propagandēt sociālisma (komunisma) skaistos ideālus. Rietumu jaunā tipa ideoloģija nepropagandē skaistus ideālus, bet noteiktas zināšanas par visjaunāko laiku vēsturi, PSRS, sociālismu.

   Skaidrs, ka zināšanu propaganda (zināšanu ideoloģija) ir piezemētāks un masu cilvēkiem saprotamāks līmenis nekā komunistiskās nākotnes skaistās fantāzijas. Tāpēc nav jābrīnās, ka PSRS zaudēja „aukstajā karā”.

   „Aukstais karš” sākās 1946.gada sākumā. Pirmo reizi jēdzienu „aukstais karš” Džordžs Orvels lietoja jau 1945.gada 19.oktobrī kādā no saviem rakstiem.

   „Aukstā kara” abu pretinieku galvenais mērķis bija diskreditācija. PSRS centās diskreditēt kapitālisma iekārtu, anglosakšu politiskā elite centās diskreditēt sociālisma iekārtu. Realizējot savu mērķi, PSRS galvenokārt slavēja sociālisma priekšrocības, bet anglosakšu politiskā elite galvenokārt izplatīja konkrētas zināšanas, tādējādi formējot planētas iedzīvotāju izglītības saturu par PSRS, sociālisma sistēmu un Jauno laiku vēsturi. Var droši teikt, ka arī pašlaik cilvēces prāvas daļas zināšanas par daudzām tēmām ir „aukstā kara” jaunā tipa ideoloģijas sasniegums.

   Diskreditācija, cieņas un autoritātes graušana, ne vienmēr prot atsacīties no melošanas. Diskreditācija var izmantot dažādus līdzekļus un tajā skaitā var nemelot. Anglosakšu politiskā elite izmanto melus.

   Manuprāt, pašlaik pasaules sabiedrībai ir skaidrs, kāpēc tas tā notiek. Pašlaik var droši (argumentēti) teikt, ka anglosakšu politiskā elite nekaunās par savu melošanu un pat publiski lepojās, ka ar melošanu ir guvusi panākumus. Anglosakšu politiskās elites pārliecībā melošana ir viņu politoloģiskās mentalitātes morāli normāla parādība.

   Tā, piemēram, anglosakšu politiskā elite melīgi apsolīja Gorbačovam nepaplašināt NATO, anglosakšu politiskā elite savā laikā apsolīja nebombardēt Belgradu un nesen Lībiju, tāpēc Krievija (prezidents Medvedjevs) atbalstīja ANO Drošības padomes attiecīgo rezolūciju; nupat Kijevā anglosakšu politiķi pēc apmēram 20 minūtēm melīgi lauza noslēgto vienošanos ar Ukrainas prezidentu Janukoviču. Tie ir populārākie piemēri, kurus tagad izmanto pasaules analītiķi, vērtējot ASV un tās tuvāko sabiedroto valdošās elites morālo līmeni.

   1949.gadā izdotajā ļoti plaši „uzpiārētajā” romānā „1984” attēlotā Patiesības ministrija (melu fabricēšanas iestāde) tagad asociējās ne tik daudz ar PSRS, kā ar ASV. Romānā minētie absurdie
lozungi „Karš ir miers”, „Brīvība ir verdzība”, „Nezināšana ir spēks” ir dzīves realitāte vadāmā haosa laikmetā, kad dominē iracionālas politiskās kombinācijas un ideoloģija balstās uz fantastiskiem meliem.

   Mūsdienās var okupēt citu valsti un medijos cilvēcei iestāstīt, ka okupanti ir ieradušies valstī nodibināt mieru un demokrātiju. Var iestāstīt, ka okupanti dod okupētajai tautai brīvību, kas, protams, reāli ir verdzība un nacionālo bagātību izlaupīšana. Tipiskākais piemērs ir „Irakas brīvība” (Operation Iraqi Freedom), kā saucās ASV un NATO militārā operācija, okupējot Iraku 2003.gadā.

   Latvijā mums ir ļoti labi zināms, kāda vērtība ir lozungam „Nezināšana ir spēks”. Pie mums anglosakšu politiskās elites uzraudzībā nekad nav bijusi kompetenta (zinoša) vara. Pie mums nezināšana ir vienīgais politiskais spēks. Pie mums pēcpadomju gados faktiski nekad nav bijis parlamentārais, valstiski administratīvais, tieslietu, augstākās izglītības iestāžu, biznesa, masu komunikācijas līdzekļu, garīgās kultūras iestāžu spēks, kas balstītos uz nopietni vērtējamām zināšanām. Latvijas moto noteikti ir „Nezināšana ir spēks”.

   Grūti iedomāties, cik dziļam ir jābūt melošanas cinismam, lai pateiktu (tas notika 1996.g.), ka ASV ārpolitikas mērķis ir „labvēlīga/labsirdīga/labdarīga/devīga globālā hegemonija” („benevolent global hegemony”). Tik odiozs leksiski semantiskais salikums (labvēlība + hegemonija) var ienākt prātā tikai ļoti ciniskā un izteikti iracionālā atmosfērā, kad melošana jau ir mentalitātes organiska sastāvdaļa un institucionāli akceptēta darbība. Saskaņā ar minēto mērķi tautām (arī latviešiem) ir laimīgi jāsmaida, ka amerikāņi svešā zemē realizē labvēlīgu/labsirdīgu/labdarīgu/devīgu (tādi ir angļu vārda „benevolent” latviskie varianti) hegemoniju – kundzību un valdošo pārākumu.

   Cilvēces militārā gudrība māca, ka nav saprātīgi vienlaikus karot ar vairākiem ienaidniekiem. Šī gudrība tika ņemta vērā arī „aukstajā karā”. Katra puse karoja tikai ar vienu ienaidnieku. Lai realizētu minēto militāro gudrību un karotu tikai ar vienu ienaidnieku, abām pusēm bija jāveic zināma, sacīsim, metodoloģiskā operācija; proti, precīzi jānorobežo un jādefinē ienaidnieks. Tas bija nepieciešams tāpēc, ka abām pusēm vajadzēja pieņemt lēmumu par nacismu (plašākā izpratnē – fašismu).

   PSRS „aukstajā karā” par galveno ienaidnieku pasludināja kapitālistisko iekārtu, kuras necilvēciskākais variants ir nacisms (fašisms). Fašistiskās valstis tika sakautas, tāpēc PSRS ideoloģija bija pievērsta kapitālistiskās iekārtas kritikai un tajā skaitā nacisma (fašisma) atdzimšanas nepieļaušanai kapitālistiskajā iekārtā. Sociālisma ideologiem nacisms nebija metodoloģiskā problēma. Nacisms ir milzīgs ļaunums un tā restaurācija nav pieļaujama. Tāpēc sociālisma ideoloģiskā pieeja bija skaidra un viendabīga- galvenais ienaidnieks ir kapitālisms.

   Turpretī anglosakšu politiskajai elitei nacisms pēc II Pasaules kara sagādāja lielas problēmas. Protams, nacisms arī Rietumos tika pasludināts par lielu ļaunumu. Rietumu valstis radīja juridisko bāzi, lai likumdošanā nepieļautu nacisma publisku klātbūtni savā zemē.

   Šajā sakarā Internetā tika ievietots interesants anonīms komentārs par aktivitātēm Latvijā 16.martā. Tas ir uzrakstīts „mūsdienīgā” latviešu valodā, taču domu var saprast: „savadi ,ka daugavas vanagi,kuri izdomaja provokaciju datumu 16 marta,nekad kops 1952 gada nav sarikojusi nevienu gajienu savas mitnes zemes,ne Vacija,ne Asv ,ne Kanada,ne Australija.PAREIZI REALI BAIDAS NOKLUT CIETUMA PAR NEONACISMA PROPOGANDU.bet latvija var atrast jaunos vl analfabetus ,kuri 16 marta Riga riko provokacijas pie Brivibas pieminekla ar saviem,,gajieniem,,”.

   Jau tūlīt pēc kara anglosakšu politiskajai elitei galvassāpes sagādāja zinātnieki, kuri sāka enerģiski interesēties par nacisma idejisko ģenēzi. Zinātnieki ļoti ātri noskaidroja, ka nacisma dzimtene ir Anglija. Vācu nacisti ar fīreru priekšgalā savas etnopolitiskās un rasu teorijas radoši smēlās britu intelektuālajā mantojumā. Galvenokārt britu koloniālās politikas teorētiskajos pamatojumos.

   Par to, kā anglosakšu politiskā elite mūsdienās neļauj publicēt darbus par vācu nacisma izcelsmi Anglijā, visvairāk var pastāstīt Bakū dzimušais Vācijas, ASV un Meksikas universitāšu profesors izcilais armēņu izcelsmes sociologs un vēsturnieks Manuels Sarkisjancs (Emanuel Sarkisyanz, 1923). Viņš ir uzrakstījis fundamentālus darbus par nacisma laboratoriju Anglijā. Internetā ir ievietots viņa stāstījums par rafinēto pretošanos izdot viņa monogrāfijas.

   Anglosakšu politiskā elite atrada izeju, ko darīt ar nacismu. Tika pieņemts reti zemisks lēmums nacismu un sociālismu atzīt par dvīņubrāļiem. Lai diskreditētu PSRS, sāka zemiski sludināt, ka sociālisms ir tāds pats ļaunums kā nacisms. Pasaules sabiedrību sāka pārliecināt, ka nacisms un sociālisms ir identiski fenomeni.

   Tāda zemiska konstrukcija anglosakšu politiskajai elitei bija ļoti izdevīga, jo tā palīdzēja piesavināties PSRS grandiozo ieguldījumu uzvarā pār nacistisko Vāciju. Pateicoties tādai zemiskai konstrukcijai, pasaules sabiedriskajā domā varēja iezombēt melīgas zināšanas par ASV uzvaru II Pasaules karā un PSRS nacistisko (fašistisko) būtību.

   Anglosakšu radītajai jauna tipa ideoloģijai, kas balstās uz nepatiesu zināšanu izplatīšanu, ir milzīgi panākumi. Tas ir jūtams arī Latvijā. Medijos tiek regulāri rakstīts, ka „simboliskās vienādības zīmes likšana starp Staļina un Hitlera režīmiem ir vairāk vai mazāk noticis fakts”, „Nacisms un staļiniskais komunisms – līdzvērtīgi”, „Lamuvārds “fašisms” mums parasti asociējas ar vēsturisko sarkano vai brūno totalitārismu”.

   Melīgā jaunā tipa ideoloģija ignorē, piemēram, Hitlera, Čērčila, Rūzvelta, Rietumu antifašistiskās kustības un izcilāko intelektuāļu viedokli par nacisma un sociālisma kardinālajām atšķirībām. Melīgā jaunā tipa ideoloģija ignorē to cilvēku piemiņu, kas atdeva dzīvību kaujās pret nacistu armiju. Tajā skaitā ASV 418 000 kritušo un 74 000 bez vēsts pazudušo karavīru piemiņu. PSRS demogrāfiskie zaudējumi II Pasaules karā bija 26,6 miljoni cilvēku.

   Ikvienam interesentam ir pieejams Hitlera nacionālsociālisma (nacisma) un sociālisma salīdzinājums. Hitlers neatzina nacionālsociālisma un sociālisma līdzvērtību. Nepārvaramās atšķirības viņa ieskatā ir šādas. Nacionālsociālisms pretstatā sociālismam nenoliedz privātīpašumu un cilvēcisko individualitāti. Atšķirībā no sociālisma nacionālsociālisms ir patriotisks. Hitlers saka, ka nacionālsociālistisko partiju viņš varēja nosaukt par liberālo partiju. Taču to nedarīja, jo nacionālsociālisti nav internacionālisti. Nacionālsociālisti ir nacionālisti, bet nevis internacionālisti. Nacionālsociālisti savai valstij pieprasa izpildīt strādājošo šķiras taisnīgās prasības, balstoties uz rases solidaritāti. Sociālismā turpretī valda proletariāta šķiriskā solidaritāte. Nacionālsociālistiem rase un valsts ir vienots veselums. Sociālistiem tā tas nav. Viņiem rase vispār neinteresē.

   Sociālisms un fašisms nav dvīņubrāļi V.Čērčila Fultonas runā 1946.gada 5.martā. Gluži pretēji. Čērčils krasi pretstata fašistisko Vāciju un PSRS. Viņš aicina nepieļaut neofašisma un neofašistisko valstu rašanos. PSRS viņam nav fašistiska vai neofašistiska valsts.

   Savā runā viņš brīdina par PSRS ģeopolitiskās varenības („padomju sfēras”) pieaugumu un „dzelzs priekškara” rašanos Eiropā, to sašķeļot divās atšķirīgās un naidīgās daļas, tādējādi likvidējot eiropiešu vēsturisko vienotību. Šajā ziņā Vinstona Čērčila loģika ir pamatota. Tā ir gudra un patriotiski noskaņota valstsvīra loģika, domājot par savas zemes un anglosakšu ģeopolitisko interešu saglabāšanu. Taču nekādā gadījumā viņš nepieļauj sociālisma un fašisma vienādošanu.

   To nepieļāva arī ASV prezidents Franklins Rūzvelts. Diemžēl viņš nepiedzīvoja uzvaru pār nacismu. Prezidents mira 1945.gada 12.aprīlī. Daudzi analītiķi viņa nāvi uzskata par Rietumu politikas stratēģisko robežu. Pēc Rūzvelta nāves Rietumu politiskā elite sāka brāļoties ar fašismu un fašisma eliti integrēja savā elitē. Jebkurā gadījumā tas ir fakts, ka pēc kara fašisti tika inkorporēti cīnītāju pulkā pret PSRS.

   Nacismu un sociālismu nevienādoja Rietumu izcilais zinātnes filosofs Karls Popers (Karl Raimund Popper, 1902-1994) savā klasiskajā darbā „Atvērta sabiedrība un tās ienaidnieki” (1945). Viņš pat neuzdrošinājās jēdzienu „totalitārisms” attiecināt uz sociālismu, kā to tagad ar vieglu roku dara ļoti daudzi runājoši un rakstoši eksperti.

   Aleksandrs Zinovjevs (Александр Александрович Зиновьев, 1922-2006), Rietumu civilizācijas loģikas un socioloģijas ģēnijs, no PSRS izsūtīts zinātnieks un rakstnieks, atzina: „Staļins izcīnīja triumfālu uzvaru, turklāt pretēji visām tā laika prognozēm, kas paredzēja Hitlera ātru uzvaru. It kā uzvarētājus netiesā. Taču attieksmē pret Staļinu viss notiek pretēji: visu veidu pigmeju mākonis velta titāniskas pūles, lai falsificētu vēsturi un nozagtu Staļina un staļinisma lielo vēsturisko uzvaru”.

   Rietumos nacismu jau nosodīja 30.gados. Materiālu tam pietika. Nacisma iezīmes spilgti izpaudās fašisma labējās politiskajās kustībās Itālijā no 10.gadiem, vēlāk Rumānijā, Portugālē, Spānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Polijā, Igaunijā, Latvijā. Vācijā  Nacionālsociālistiskā vācu strādnieku partija („Nationalsozialistische Deutsche Arbeiterpartei”) tika dibināta 1920.gadā. Harbinā no 1931.gada darbojās Viskrievijas fašistiskā partija, ASV no 1933.gada darbojās Viskrievijas fašistiskā organizācija. Taču pirmskara nacisma nosodījumā neeksistēja dvīņubrāļi – nacisma un sociālisma identiskums.

   Zinātnieku aprindās valda uzskats, ka dvīņubrāļu reakcionārā „analītika” sākās austriešu ekonomista un sociālā filosofa Frīdriha Augusta fon Hajeka (Friedrich August von Hayek, 1899-1992) grāmatā „Ceļš uz verdzību” (1944).

   Fon Hajeks nodzīvoja dāsnu mūžu. Viņš netiecās radīt savas teorijas, bet nepārtraukti cīnījās pret citu autoru teorijām. Viņš savā mūžā cīnījās pret britu ievērojamā ekonomista Džona Keinsa zinātniskajiem uzskatiem, kolektīvismu, totalitārismu, holismu, scientismu, vēsturiskumu, konstruktīvo racionālismu, mūža beigās pret sociālo liberālismu. II Pasaules kara laikā viņš dzīvoja Anglijā un cīnījās pret sociālismu.

   Fon Hajekam nepatika sociālisms. Viņš sociālismu uzskatīja ne tikai par savu, bet visas cilvēces lielāko ienaidnieku. Lai nostiprinātu savu tēžu prestižu, fon Hajeks sociālismu vienādo ar fašismu. Turklāt nebaidās zinātniski grēkot, jo viņaprāt sociālismā un fašismā kopīgākais esot totalitārisms. Fon Hajeka grāmatu Rietumu zinātnieki novērtēja kā fantastisku pārspīlējumu.

   Fon Hajeks ir pionieris divējādā ziņā. Viņš pirmais apskata fašisma un sociālisma kopību, un pirmais sociālajās zinātnēs iedibina tradīciju jēdzienu „totalitārisms” lietot negatīvā nozīmē.

   Jēdzienu „fašisms” vispārinoši populārā nozīmē tolaik jau lietoja daudzi autori. Tā, piemēram, austriešu psihologs Vilhems Raihs (Wilhelm Reich, 1897- 1957) 1933.gadā publicēja grāmatu „Masu psiholoģija un fašisms”, kuru cītīgi lasīja Rietumu izglītotā sabiedrība. Taču jēdzienu „totalitārisms” pirms fon Hajeka zinātnē visi lietoja pozitīvā nozīmē.

   Ļoti svarīgi ir tas, ka K.Popers jēdzienu „totalitārisms” neattiecināja uz sociālismu. Viņš rīkojās godīgi. Viņš analizēja totalitārisma vēsturisko izcelsmi un filosofiski analītisko interpretāciju, sākot ar Platona darbiem un totalitārisma izpausmes saskatīja Rietumu kultūras visos laikmetos. Vienmēr kādi politiskie spēki uzsvēra valsts totalitāro svētību.

   Jēdziens „totalitārisms” ir cēlies no latīņu „totalitas” – pilnība, mērķtiecīgums. XX gs. 20.gados jēdzienu „totalitārisms” attiecināja uz Itāliju, kur B.Musolīni veidoja totalitāru valsti („stato totalitario”). Itālijā un Vācijā (30.gados) jēdzienam „totalitāra valsts” bija pozitīva nozīme. Tika slavētas valsts rūpes par cilvēku dzīvi. Opozīcija, saprotams, kritizēja valsts politiku. Tomēr kopumā totalitārisms neasociējās ar kaut ko šausmīgu un absolūtu ļaunumu. Savukārt itāļu opozīcija kritiski izsacījās nevis par Musolīni totalitārismu, bet gan autoritārismu. Tas nav viens un tas pats.

   Fon Hajekam neveicās. Viņš nekļuva galvenais sociālisma, nacisma un totalitārisma kritiķis. CIP par galveno vācu un padomju totalitārisma kritiķi „uzpiārēja” savu finansēto projektu aktīvisti ASV dzīvojošo autori Hannu Ārenti (Hannah Arendt, 1906 -1975). Viņas grāmata „Totalitārisma izcelsme” (1951) tagad tiek nemitīgi slavināta arī tādos Latvijas saitos kā „satori.lv”. Tie, kuri īpaši naidīgi salīdzina sociālismu un fašismu var kļūt par H.Ārentes prēmijas laureātu. No 1994.gada prēmiju piešķir Brēmenes pašvaldība kopā ar H.Bella fondu.

   Pēc H.Ārentes par totalitārismu rakstīja daudzi zinoši cilvēki – Raimons Ārons, Karls Fridrihs kopā ar Z.Bzežinski un viens pats atsevišķi, Milovans Džilass u.c. Taču par totalitārisma pētniecības korifeju joprojām tiek pasniegta skaista un literāri talantīga dāma – Hanna Ārente. Viņa ir totalitārisma kritikas simbols.

   Zināšanu ideoloģijai, protams, neinteresē tādas smalkas nianses kā zināšanu patiesīgums un zinātniskums. Tas nekas, ka H.Ārentes grāmatā, teiksim, jēdziens „totalitārisms” lietots ļoti šauri, ar to apzīmējot tikai Hitlera valdīšanas laiku (1933-1945) un Staļina valdīšanas laiku (1930-1953). Zināšanu ideoloģijas galvenais mērķis uzburt liberālās demokrātijas fundamentālākā ienaidnieka tēlu, diskreditēt PSRS un parādīt sociālismu kā šausmīgu ļaunumu Ārentes kundzes grāmatā ir sasniegts. Zināšanu ideoloģijai neinteresē CIP mākslīgi „uzpiārētās” Ārentes kundzes grāmatas radikālā kritika, kas gadu desmitiem turpinās Rietumu zinātniskajās aprindās. Piemēram, izcilā vācu sociālo zinātņu teorētiķa Kārļa Šmita (Carl Schmitt, 1888 – 1985) būtiskās iebildes pret H.Ārentes konceptuālo primitīvismu. Zināšanu ideoloģija atbalsta tikai tos plašai auditorijai viegli uztveramos publicistiskos darbus, kuros ir noniecināta Padomju Savienība un izraisīts emocionālais šoks pret sociālismu. Tāpēc zināšanu ideoloģija aktīvi izmanto arī A.Solžeņicina darbus, jo to galvenā priekšrocība ir šoks par milzīgo teroru, kaut gan upuru skaits ir ļoti bezatbildīgi pārspīlēts un tekstiem nav nekāda literāri mākslinieciskā vērtība.

Arturs Priedītis
/2014.g.marts/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Gendera teorijas krahs: dvīņu Reimeru traģēdija

Braiens un Brūss-Brenda Reimersi

Braiens un Brūss-Brenda Reimeri

„Bērnam ir pašam jāizlemj kāds viņam ir dzimums”. Šī frāze, ko kādreiz varēja atļauties pateikt tikai jukušais, šodien „civilizētās” valstīs nevienu vairs neizbrīna. Rietumos jautājums par gendera (dzimuma) pašidentitāti šodien tiek nostādīts kā eiropeiskās tolerances pamats.

Jau labu laiku ES līmenī tiek lobēta galēji amorāla un absurda prakse, kura balstās t.s. „gendera teorijā”, saskaņā ar kuru cilvēka dzimums neesot iedzimts, bet gan rodas audzināšanas rezultātā, attiecīgi tas varot tikt brīvi mainīts, nodrošinot attiecīgu audzināšanu (tā rezultātā pats dzimuma termins var kļūt nosacīts un jau tagad oficiālos ES dokumentos vārdi tēvs un māte tiek aizstāti ar vārdiem „vecāks nr1” un „vecāks nr2”, nerunājot par Skandināvijas valstu praksi, kur mazgadīgo kropļošana jau ir kļuvusi par ikdienišķu normu).

Šis ārprāts tiek pamazām ieviests arī Latvijā, kā redzamākais vēstnesis bija t.s. „viņķeles grāmatiņa”, bet kas praksē jau izpaužas dažādās pirmskolas un skolu veiktās lomu spēlēs, kurās bērniem liek „iejusties” pretējā dzimumā, tai skaitā arī pārģērbjoties pretējā dzimuma drēbēs. Lai saprastu, ka šī teorija ir absurda un tikai kropļo bērnu psihi, daudz prāta nevajag un tāpēc nevajag būt psihologam, bet diemžēl cilvēki savā ārprātā ir aizgājuši tik tālu, ka to ir apstiprinājuši arī praktiski. Visplašāk zināmais šai ziņā ir dvīņu Reimeru traģiskais gadījums.

Kļūda, veicot apgraizīšanu

Dvīņu Reimeru lieta sākās 1966.gada 27.aprīlī. Uz šo datumu septiņus mēnešus veciem dvīņiem bija norīkota vienkārša fimozes (nav attīstīts dzimumlocekļa priekš ādiņas gredzens;  priekš ādiņu nevar pārvilkt pāri dzimumlocekļa galviņai vai var to izdarīt tikai daļēji) novēršanas operācija.

Puikas (Brūss un Braiens) piedzima Rona un Džanetas Reimu ģimenē, kura dzīvoja Vinipegā (Kanāda) un bija vienas vietējās reliģiskās kopienas locekļi. Džaneta strādāja par oficianti, bet Rons vietējā lopkautuvē.

Dažus mēnešus pēc dvīņu piedzimšanas māte ievēroja, ka puikām ir sākušās problēmas ar čurāšanu. Ārsti diagnosticēja fimozi – pietiekami izplatītu slimību, kura ir saistīta ar dzimumlocekļa priekš ādiņas iekaisumu. Šajos gadījumos tiek veikta viselementārākā apgraizīšana (cirkumcīzija).

Operācija tika norīkota uz 1966.gada 27.aprīli un to vajadzēja veikt slimnīcas štata ķirurgam. Todien bija stiprs negaiss, kas patraucēja ķirurgam nokļūt darbavietā, tādēļ operāciju sāka slimnīcas dežūrārsts – Žans Mari Gijo .

Pirmo operēja Brūsu. Nav saprotams kāpēc, bet dakteris Gijo mazās brūcītes apdedzināšanai nolēma izmantot termokauteru – pietiekami spēcīgu elektroierīci. Ārsta kļūdas rezultātā mazuļa niecīgais dzimumorgāns tika izdedzināts. Otru bērnu vecāki operēt neļāva.

Kas noticis, tas noticis. Brūss kļuva par medicīnas kļūdas upuri, bet Braiena fimoze drīz vien pārgāja pati no sevis, kas jo vairāk pastiprināja mātes ciešanas. Māti mocīja vainas sajūta, jo tieši viņas pārmērīgas rūpes un vēlme palīdzēt kļuva par nelaimes aizsākumu.  Džanetai sākās depresija, bet Rons reti bija mājās, staigāja pa bāriem un bieži piedzērās.

Ģimenes „glābiņš”

Uz to brīdi slavenais amerikāņu psihologs Džons Moni (1921-2006; John Money) jau daudzus gadus virzīja savu teoriju par jaundzimušo dzimumneitralitāti. Mani uzskatīja, ka cilvēka dzimumpiederība sākot veidoties 5-8 gadu vecumā, kad izkristalizējoties indivīda seksuālā gaume. Pats bērns neapzinoties sevi ne kā puiku, ne kā meiteni un tikai pieaugušie „pasakot” bērniem priekšā kas viņi tādi ir. Tieši atkarībā no tā, pēc Moni ieskatiem, arī veidojoties mazā cilvēka vīrišķīgā vai sievišķīgā uzvedība. Moni bija pārliecināts, ka t.s. „dzimumorientāciju” nosaka nevis daba, bet gan vecāki, pie tam vēl caur caurēm nepareizi, jo, varbūt, puika, piemēram, gribēja izaugt par meiteni, bet viņam tas tiekot aizliegts un no tā arī rodoties neveiksmes personiskajā dzīvē.

Džons Moni

Džons Moni

Ar šo savu teoriju Džons Moni uzstājās televīzijā. Savukārt Džaneta Reimera, esot depresijā, cauru diennakti skatījās TV. Dzirdot autoratīva  pediatrijas un psiholoģijas profesora paziņojumus par jaundzimušo dzimumneitralitātri, viņa saskatīja tajā sava bērna glābiņu. Reimera aizrakstīja Moni vēstuli un viņš uzreiz ieinteresējās par šo gadījumu. Drīz vien ģimene pārbrauca uz dzīvi ASV un uz vairākiem gadiem nokļuva profesora aizgādnībā, kurš bija kļuvis par Reimeru ģimenes „labdari un glābēju”.

Džona Moni priekšlikums bija sekojošs: Brūsam ir jāveic kastrācija, aizmirstot par to, ka viņš piedzima kā puika un jāsāk viņu audzināt kā meiteni. Laiku pārdomām psihologs nedeva, uzstājot, ka operācija jāveic līdz brīdim, kad mazulis kļūs gadu vecs. Moni pārliecinoši apgalvoja vecākiem, ka Brūss varēs izaugt par pievilcīgu sievieti, kurai  būs iespējams veidot pilnvērtīgas attiecības ar vīriešiem.

Dzimuma maiņas operācija notika 1966.gada jūlijā. Profesoram Moni Brūss bija ideāls „pacients” savas teorijas pārbaudei, pie tam vēl dvīnis. Moni cerēja pārtraukt zinātniskos strīdus par to kas īsti cilvēks ir  – iedzimtības (ģenētikas) mantotājs vai arī iedarbības ar apkārtējo ārējo pasauli produkts.

Brūss tādējādi kļuva par Brendu, vecāki viņu sāka audzināt kā meiteni, bet Braeins uzauga pārliecībā, ka viņam ir māsa.

Kleitas un bantītes

Sākumā viss bija labi. Apkārtējie redzēja kā Reimeri pastaigājas ar saviem dvīņiem – Brendu, kurai bija brūnas lokainas cirtas un mežģīnotas kleitiņas, un Braeinu, kurš, kā visi puikas, kāpelēja pa kokiem un spēlējās ar plastmasas zaldātiņiem. Ārēji viss bija kā nākas. Ģimene precīzi pildīja doktora Moni norādījumus: deva Brendai sieviešu hormonus, regulāri veica audzinošas pārrunas utt.

Pēc kāda laika profesors Džons Moni uzrādīja zinātnieku pasaulei „dvīņu gadījumu” kā neapgāžamu savas teorijas pareizības pierādījumu. Moni dabūja, ko gribēja – atzinību, autoritāti un privilēģijas. Zinātnieki, sensācijas apdulināti, tobrīd nemaz neuzklausīja citus viedokļus, piemēram jaunā zinātnieka Miltona Daimonda (1934) iebildumus, kurš pat pēc tik pārliecinošiem „pierādījumiem” neatbalstīja Moni teoriju.

Daimonds strādāja Kanzasas universitātē un, veicot eksperimentus ar jūras cūciņām, pierādīja, ka dzīvnieku dzimums veidojas vēl embriona stadijā. Tomēr to laiku zinātnieku vairākumam Reimeru dvīņi bija daudz pārliecinošāks arguments kā kaut kādi eksperimenti ar jūras cūciņām. Tā rezultātā Daimonds vairāku gadu garumā pat nevarēja nopublicēt savu pētījumu rezultātus.

Pa to laiku Brenda auga un ilūzijas sāka izgaist. Vēl pirmskolas vecumā „meitenei” parādījās izteikti puiciski žesti, uzvedība, bet balss tembrs bija pārāk zems. To, ka ar Brendu kaut kas nav kārtībā pamanīja arī bērnudārza audzinātāja. Īpaši aizdomīgi viņai likās, ka Brenda savas dabiskās vajadzības nokārto stāvus. Izvaicāti, vecāki bija neatsaucīgi.

Māte turpināja apģērbt Brendu kā lellīti, neizlaižot no mājas nesakoptu un neizķemētu, tomēr arvien biežāk „meitene” mājās atgriezās netīra, ar nobrāzumiem un zilumiem pēc kautiņiem ar puikām.

Īstas problēmas Brendai sākās skolā. Klasesbiedri viņu nepieņēma. Meitenēm viņa bija pārāk puiciska, bet puikas acu galā necieta bantītes un kleitiņas. Brendai veidojās vīrišķīgs ķermenis, bija balss lūzums  un viņas intereses bija izteikti zēniskas. Brendai patika spēlēties ar brāļa pistolēm un mašīnām, viņa ar prieku palīdzēja tēvam galdniecības darbos un bija fiziski daudz spēcīgāka par Braienu. Mazpilsētā izplatījās baumas par Brendas „citādību”. Brendu vajāja un neļāva pat iet uz skolas tualeti, viņa bija spiesta nokārtoties pagalmā. „Meitene” nesaprata, kas ar viņu notiek, un sāka uzdot vecākiem jautājumus…

Eksperimenta pārtraukšana

Tai pat laikā Džons Moni bija slavas virsotnē. Daudz skaitliskas zinātniskas publikācijas, kurās viņš operēja ar „pilnīgi uzticamiem” datiem, sajūsmināja daudzus zinātniekus. Brendai un Braeinam ik gadu bija jābrauc pie profesora uz pārbaudēm un ar katru gadu vecākiem kļuva arvien grūtāk bērnus uz to pierunāt. Bērni Moni kabinetā izjuta diskomfortu. Vēlāk Braeins atzinās, ka psihologs viņus iebiedēja, ja nesaņēma „pareizās” atbildes, lika veikt seksuālu darbību imitācijas vienam ar otru un lika skatīties pornogrāfiskas bildes. Pats Moni vēlāk apgalvos, ka to darīja bērnu gendera identitātes nostiprināšanas nolūkā.

Moni dzīvoja savas teorijas iedomu pasaulē un nevienam neļāva mest vismazāko šaubu ēnu uz savas teorijas pareizību. Savukārt Reimeriem bija jādzīvo reālajā pasaulē. Brenda sāka apzināties, ka viņai „starp kājām” kaut kas nav kārtībā, bet Braiens sāka pārvērsties par nevaldāmu pusaudzi, kurš bija greizsirdīgs uz vecākiem par to, ka viņi tik daudz uzmanības velta „māsai”. Pie tam Braeinam tika konstatētas šizofrēnijas pazīmes.

Neskatoties uz problēmām, profesors Moni uzstāja, ka Brendai ir jāveic mākslīgā vaginoplastika, bet „meitene” kategoriski iebilda operācijai. Bija acīm redzams, ka Brenda nespēj „atrast sev vietu” un ka vīrišķais pirmsākums izpaužas arvien vairāk neskatoties uz milzīgo izlietoto hormona preparātu daudzumu. Un tad notika izskaidrošanās starp vecākiem un Brūsu-Brendonu.  Vienā no sarunām bērns „izpļāpājās”, ka uzskata, ka viņam starp kājām „viss ir gluds” tāpēc, ka viņa bērnībā esot slikti uzvedusies un mamma ir ilgi situsi pa to vietu. Māte bija šausmās no tāda paziņojuma un izstāstīja visu kā ir.

Pusaudzis sākumā nesaprata par ko ir runa. Pēc tam neticēja dzirdētajam, tad viņu pārņēma dusmu lēkme, kuru nomainīja apātija un tikai viens jautājumus: „Kā mani sauc?”

Brūss-Brenda pārtop par Deividu

Vizītes pie doktora Moni tika pārtrauktas un Brūss nolēma, ka ir tomēr puika, nomainot vārdu uz Deividu.  Deividam Reimeram  tika veikta liela daudzuma ekstrogēna lietošanas rezultātā izveidojušos piena dziedzeru noņemšanas operācija, bet 21 gada vecumā viņam tika veikta dzimumlocekļa implantēšanas operācija.

It kā visam tagad vajadzēja būt kārtībā – daba bija guvusi virsroku un zinātniskā kļūda bija izlabota. Apkārtējiem Reimeri izdomāja stāstu par to, ka Brenda negaidīti nomira, toties nesen viņi atrada savu radinieku Deividu, kuram nolēma dot pajumti. Šim stāstam maz kurš ticēja, bet dzīve turpinājās.

Braiens aprecējās un iepazīstināja Deividu ar savas sievas draudzeni – vientuļu māmiņu, kurai bija trīs bērni no trim tēviem. Deividam tas nebija šķērslis un viņi aprecējās. Bērnu esamība padarīja viņu par tēvu un attiecīgi arī pilnvērtīgu vīrieti, tomēr mieru tas viņam nedeva. Deivids pat, bruņojies ar pistoli un atriebības domu vadīts, sameklēja ķirurgu Gijo, kura kļūda viņu sakropļoja, bet nogalināt ārstu tomēr nespēja.

Vēlāk Deivids nolēma attiekties no anonimitātes un pavēstīt visai pasaulei par savu gadījumu, lai tā kļūtu par mācību citiem. Viņš uzstājās presē un televīzijā un bija pat uzaicināts uz ASV ļoti populāro Opras Vinfrijas (1954) sarunu šovu. Visbeidzot Deivids rakstīja Džonam Mani un vēlējās ar viņu satikties, bet profesors neatbildēja. Pat vairāk, Moni tā arī ne reizi vairs nekomentēja notikušo.

Sakropļotās bērnības sekas

Uz dvīņiem Reimeriem šie notikumi atstāja dziļi negatīvu iespaidu. Lai gan sabiedriskā uzmanība tika pievērsta Brūsam-Brendai-Deividam, Braeins no notikušā cieta ne mazāk par brāli. Uz viņa psihi tas atstāja negatīvu iespaidu un, kļūstot vecākam, attīstījās šizofrēnija, kam sekoja sievas aiziešana, darba zaudēšana un depresija. 2002.gadā Braeins izdarīja pašnāvību.

Brāļa nāve satrieca Deividu. Viņš visā vainoja sevi. Nāca uz kapiem katru dienu, noslēdzās sevī un kļuva apkārtējiem neizturams. Drīz vien no viņa aizgāja sieva, ar vecākiem kontakta nebija, jo viņš nespēja tiem piedot, un Deividam radās arī finansu grūtības. 2004.gada 4.maijā arī Deivids Reimers izdarīja pašnāvību, nošaujoties.

Avoti:
http://www.dailymail.co.uk/news/article-1332396/Bruce-Reimer-Tragic-twin-boy-brought-girl.html
http://spoki.tvnet.lv/foto-izlases/Zinatnes-varda-salauzts-liktenis/513736

Informācijas aģentūra
/02.04.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Medicīna, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Tradicionālo vērtību aizsardzības akcija: sieviešu vēstules deputātiem

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

27.03.2014. Rīgā notika tradicionālo vērtību aizstāvju akcija, kurā  vairāk kā 100 sievietes atnāca pie LR Saeimas ar mērķi iesniegt Saeimas kancelejā 100 vienādas vēstules 100 Saeimas deputātiem. Vēstulē katram deputātam tiek uzdoti četri jautājumi, uz kuriem viņiem jāsniedz atbilde — «jā» vai «nē».

Akcijas mērķis:
1) palīdzēt rast mieru tiem vecākiem, kuri ir satraukušies par pēdējos gados pieņemtajiem likumiem un notikušajām aktivitātēm, kas ir vērstas pret ģimeni un tās vērtībām;
2) noskaidrot, cik liela ir deputātu gatavība likumdošanas līmenī aizsargāt ģimenes un bērnu intereses.

Vēstulēs uzdotie jautājumi:
1. Vai Jūs esat par bērnu seksualizāciju?
2. Vai Jūs esat par genderu reformu ieviešanu sabiedrībā?
3. Vai Jūs esat par viendzimuma personu seksuālo un laulības attiecību popularizēšanu un reklāmu bērnu izglītības un aprūpes iestādēs?
4. Vai Jūs esat par to, ka vecāku vara ģimenē tiek aizstāta ar vecāku aizgādības tiesībām?

Saņemtās deputātu atbildes tiks apkopotas un publiskotas Vecāku sabiedriskās kustības “Dzimta”  mājas lapā http://www.rod.lv/ .

Avoti:
http://www.youtube.com/watch?v=7UW2_iCHtks
http://rod.lv/vestules-lr-saeimas-deputatiem
http://www.apollo.lv/zinas/100-sievietes-saeimas-deputatiem-iesniedz-vestules-gimenisko-vertibu-jautajuma/644023
http://imhoclub.lv/ru/material/100_pisem_deputatam_sejma_ot_100_zhenschin_latvii
http://www.delfi.lv/calis/jaunumi/foto-akcija-pie-saeimas-atgadina-par-bernu-seksualas-izglitibas-jautajumiem.d?id=44342541

Informācijas aģentūra
/02.04.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | Komentēt

Par notiekošo Ukrainā (video angliski)

Video par notiekošo Ukrainā angliski.

Informācijas aģentūra
/02.04.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Par Ukrainu (vēsturi, tur notikušo un tā iemesliem)

00317_Ukrainas_Karogs_gerbonis

Ukrainā februāra beigās notika bruņots valsts apvērsums.  Par notikumiem Ukrainā latviešvalodīgajā vidē ir zināms maz -  tikai tas, ko pauž primitīvā antikrievu propaganda, kas daļēji tiek kompensēta ar Krievijas mēdiju ziņoto. Vēl mazāk latviešvalodīgie zina par to, kas vispār tāda Ukraina un ukraiņi ir, ar ko tie atšķiras no krieviem, kāpēc un kādi ir ukraiņu un krievu konflikta cēloņi. Savā traģiskajā būtībā latvieši lielā mērā līdzinās ukraiņiem tāpēc jo būtiskāk latviešiem ir to zināt.

Ukrainas „revolūcijas” patiesie iemesli

Pašreizējiem notikumiem Ukrainā ir sena priekšvēsture un vairāki iemesli, tomēr tas, ka tieši tagad un šādā veidā senās Ukrainas sabiedrības domstarpības un pretrunas tiek aktivizētas, ir saistītas ar noteiktu ārēju spēku interesēm un iejaukšanos.

Ukrainas „revolūcijas” organizēšanā piedalījās daudzu valstu pārstāvji, tai skaitā Vācijas, Polijas, Lietuvas un, visdrīzāk, arī Latvijas, tomēr izšķirošās te ir ASV valsts un vadošo grupējumu intereses, kuras galvenokārt izriet no ASV politekonomiskā stāvokļa un Krievijas ārpolitiskās rīcības. Tā ir ASV atbilde Krievijai par tās „nepaklausību”. Ukrainas notikumu galvenie iemesli ir sekojoši.

1. T.s. „Dimas Jakovleva” likums ar ko tika aizliegts adoptēt uz ASV Krievijas bērnus. Šis likums vispirmām kārtām ir ļoti sāpīgs spļāviens amerikāņu dvēselē, jo viņi paši patiesi uzskata, ka ir laba, izredzēto valsts, kurā jebkuram dzīvot ir ļoti liels pagodinājums. Ar šo likumu Krievija  visai pasaulei skaļi paziņoja, ka tas tā nav (tādējādi arī graujot ASV starptautisko reputāciju) un ka amerikāņi ir „bērnu slepkavas”. Pie tam  aizliegums adopcijai sākotnēji bija tikai uz ASV, kas ir jo apvainojošāk.

2. Krievijas nostāja Sīrijas jautājumā. Daļa ASV (arī Izraēlas) valdošo aprindu savu un valsts politekonomisko problēmu pagaidu risinājumu redzēja kara uzsākšanā Sīrijā. ASV to iesāka darīt, bet nespēja realizēt tieši Krievijas nostājas dēļ. Un te nav runa tikai par Krievijas (kopā ar Ķīnu) netiešo atbalstu Sīrijai, bet gan par tiešu Krievijas iejaukšanos, nosūtot ar atomraķetēm bruņotus karakuģus uz Sīriju. Šie karakuģi piesedza Sīriju, neļaujot ASV dot raķešu triecienus, jo tie teorētiski apdraudētu Krievijas kuģus uz ko tie būtu spiesti atbildēt (ja karakuģa radars redz tuvojošās raķetes, tad tā tiek uzskatīta par agresiju uz kuru ir jāatbild), kas varētu novest līdz pat atomkaram. Pie tam fakts par iespējamo agresiju izsauca sašutuma vētru gan visā pasaulē, gan pašā ASV, ko Krievijas prezidents vēl atļāvās izmantot, publicējot nozīmīgākajā ASV laikrakstā The New York Times rakstu, kurā ne tikai kritizēja ASV politiku, bet atļāvās apšaubīt galveno ASV ideoloģisko balstu – amerikāņu sabiedrības un cilvēku izredzētību. Šis ir vēl viens ļoti nopietns simbolisks spļāviens amerikāņu elites sejā, ko viņi nekad nepiedos. Tādu „sīkumu” kā superlielvaras autoritātes zudums pat nav vērts pieminēt. Nu, kas tā par lielvalsti, kas nedēļām ilgi savu oficiālu amatpersonu izskatā kladzina par drausmīgo Sīrijas režīmu un sola to gāzt, bet pēc tam to neizdara, jo nobijās. Vārguļi un tukšmuldētāji tātad, attiecīgi var viņus neņemt nopietni un neklausīt.

3. Dramatiskais ASV ekonomiskais un politiskais stāvoklis. Pēc būtības jau labu laiku ASV atrodas bankrota priekšā, pie tam pašu ASV plosa nopietnas iekšējas pretrunas, kas jo vienkārši var novest līdz pat ASV sabrukumam. Tieši šo problēmu risināšanai ASV jau labu laiku veic visai pasaulei dziļi naidīgu, galēji amorālu un egocentriski mazisku politiku. Šīs politikas rezultātā ASV plānoja uzbrukt Sīrijai un tas, ka to neizdevās paveikt, izraisīja ASV pārvaldošo grupējumu nesamierināmas domstarpības un budžeta krīzi, kuru joprojām nav  izdevies pārvarēt. Visdrīzāk, pagaidu vienošanās par budžetu tika panākta komplektā ar noteicošo ASV grupējumu vienošanos par kopēju rīcības plānu politiskās un ekonomiskās krīzes pārvarēšanai. Notikumi Ukrainā un ASV struktūru loma to organizēšanā liek domāt, ka tieši uz Ukrainas rēķina (vai izmantojot Ukrainu) amerikāņi plāno risināt neatrisināmās ASV problēmas.

4. Visbeidzot Ukraina no ASV militārās stratēģijas viedokļa ir Krievijas „pēdējais postenis”, pilnībā ieņemot kuru (iekļaujot NATO un izvietojot ASV raķešu bāzes), Krievijas militārās stratēģijas sistēma būs neitralizēta. ASV raķešu izvietošana Harkovā padarītu par bezjēdzīgu Krievijas pretraķešu aizsardzības sistēmu un ievērojami palielinātu ASV militāro pārsvaru, kas izjauktu joprojām eksistējušo kodollīdzsvara koncepciju, kura joprojām attur pasauli no kodolkara un lieliem globāliem kariem. (Kodollīdzsvara koncepcija paredz, ka nevienai no valstīm nav spēja dot tādu pirmo kodoltriecienu, kas pilnībā iznīcinātu otras valsts spēju dot iznīcinošu prettriecienu.)

Ukrainas notikumu formālais iemesls

Par Ukrainas nemieru formālo iemeslu kļuva likumiskās valsts vadības neapstiprinātais sadarbības (asociētais) līgums ar ES. Te jāpiemin, ka tas ir tikai sadarbības līgums (šāda tipa līgumi ES ir ar daudzām pasaules valstīm, piemēram, arī ar Ēģipti), kurš ir galēji neizdevīgs Ukrainai, kura no vienas puses neko no tā neiegūst, izņemot tukšas frāzes par „tuvošanos „civilizētai” sabiedrībai”, bet no otras puses tas paredz ievērojamus Ukrainas ekonomiskās suverenitātes ierobežojumus par labu ES un pilnīgu iekšējā tirgus atvēršanu. Un tas neskatoties uz to, ka Ukrainā ir pietiekami spēcīgi antiES noskaņojumi, kuriem ir tendence pieaugt arī dēļ ES notiekošajiem ģimenes un normālu cilvēku iznīcināšanas procesiem (viendzimuma „laulību” legalizācija, obligāta bērnu maitāšana jau pirmskolas mācību iestādēs, pedofilijas un incesta legalizācija utt.).

Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs līdz šim mēģināja laipot starp galējiem sabiedrības viedokļiem, pa lielam tomēr lēnītēm virzot valsti uz ES (tādējādi nododot savus atbalstītājus un vēlētājus). Sākotnēji Janukovičs atbalstīja līgumu (vēlāk izrādījās, ka ne viņš pats, ne par to balsojošie deputāti nemaz to nebija izlasījuši; līdzīga prakse, kad atbildīgās amatpersonas pat neizlasa pieņemamos dokumentus ir plaši izplatīta arī Latvijā), bet pēc ietekmīgu Austrumukrainas pārstāvju protestiem mainīja savu nostāju. Kā atbilde uz to bija asa ES kritika un nemieru organizēšana no Ukrainas prorietumnieciskajiem spēkiem un to kuratoriem.

Nemieru antidemokrātiskais un antieiropejiskais raksturs

Viens no Ukrainas nemiernieku galvenajiem saukļiem ir, ka viņi grib dzīvot „civilizētā Eiropā”. Tai pat laikā viņu rīcība ir galējā pretrunā ar „civilizētību” un „demokrātiskumu”  klasiskās Eiropas izpratnē.

Galīcija

Galīcija

Lai kāds arī nebūtu Viktors Janukovičs, bet viņš ir likumiski ievēlēts valsts prezidents, kura ievēlēšanu nav apšaubījusi ne pati opozīcija, ne arī kāda no ārvalstīm. Viņš var patikt, var nepatikt, viņa politikai var piekrist, var nepiekrist, bet viņš ir likumīgs valsts vadītājs un viņa lēmumi ir jāpilda. Tāda ir „civilizētās Eiropas” deklarētā filozofija un prakse. Ja kādam kas nepatīk, tad ir jāgaida un jāgatavojas vēlēšanām vai jāorganizē tautas nobalsošana. Piemēram, Ukrainas komunistiskā partija, reaģējot uz valsts varas pārstāvju atbalstu līgumam ar ES, savāca nepieciešamo skaitu parakstu referenduma ierosināšanai par šo tēmu. Ja kādam patiešām interesētu Ukrainas tautas viedoklis (tai skaitā liekulīgajiem ES un ASV pārstāvjiem), tad atliktu tikai ļaut tur notikt referendumam un viss būtu skaidrs. Tas būtu pat ļoti eiropejiski, demokrātiski un civilizēti.

Tomēr  „eirointegrātoru” problēma Ukrainā ir ka lielākā daļa Ukrainas 46 miljonu iedzīvotāju pret ES tomēr ir noskaņota negatīvi un šāds referendums apturētu „eirointegrāciju”, ja ne pavisam, tad uz pietiekami ilgu laiku, tāpēc tiek spļauts virsū vairākuma viedoklim (to nepārtraukti dara arī Latvijā) un rasti citi risinājumi. Viens no tādiem – dedzīgāko „eiropiešu” izvešanu ielā. Tas, ka to lielākā daļa ir pat ne ukraiņu nacionālisti, bet nacisti, kuri īpaši neslēpj savu nacistisko būtību, „civilizētos” Rietumus (arī Latvijas mēdijus) nemulsina.

Starp citu, „civilizētā” ASV vai „civilizētā” Lielbritānija vai pat „civilizētā” Vācija līdzīgu nemieru gadījumā (ja nepārtraukti notiek nesankcionēti mītiņi, vandālisms un masu nekārtības, valsts iestāžu ieņemšana un bruņota pretestība policijai) nekavējoties pielietotu spēku (piesaistot specvienības un armiju) un visnežēlīgākajā kārtā apspiestu nemierus, bet organizatorus bez žēlastības sodītu. Bet tāda būtu „civilizēto” Rietumvalstu reālā rīcība pie sevis mājās. Citām, koloniālām pseidovalstelēm tiek ieteikta un pat pieprasīta (draudu iespaidā) cita veida rīcība, kura tikai pasliktina situāciju un vairo nekārtības un haosu.

Nemieru organizēšana

Nemiernieku galvenā sociālā bāze ir Rietumukrainas (Galīcija: Ļvova, Ternopole, Ivano-Frankovska) iedzīvotāji (t.s. „zapadenci”), kuru ietekme esošajā Ukrainā jau ir neadekvāti liela viņu mazskaitliskumam.

ASV Valsts departaments nemieru organizēšanai pēc pašu sniegtām ziņām iztērēja vismaz 5 miljardus dolāru. Šī summa, visdrīzāk, ir tikai aisberga virsotne, jo šāda tipa nemieru organizēšanā parasti piedalās arī ASV sabiedriskās organizācijas (tādas kā Sorosa fonds) un šai gadījumā piedalījās arī citu valstu (Vācijas, Polijas, Lietuvas u.c.) pārstāvji. Vēl pirms nemieriem ASV instruktori veica aktīvistu apmācības.

Lielākā daļa sākotnējo protesta demonstrāciju dalībnieku tika sapulcināti, piesolot samaksu par dalību mītiņos. Ukrainas internets un sociālie tīkli bija pārpildīti ar sludinājumiem, kuri aicināja cilvēkus par naudu piedalīties protesta akcijās, bet žurnālistiem izdevās šo procesu nofilmēt. Demonstranti autobusiem tika vesti no Rietumukrainas apgabaliem (īpaši intensīvi – konfliktam eskalējoties), viņi Kijevā tika izmitināti un baroti. Tas viss prasa ievērojamus resursus, tai skaitā arī finansu.

Demonstrantu vidū jau sākotnēji tika konstatēti Krimas tatāru visradikālāko organizāciju pārstāvji un musulmaņi, kuri bija karojuši pret Sīrijas valdības spēkiem. Zīmīgi, ka sākoties konfliktam, pasaules presē parādījās ziņa no blakus esošās Rumānijas, kur vietējie iedzīvotāji aktīvi protestēja pret vairāku tūkstošu musulmaņu ieceļotāju apmešanos savā teritorijā, kuri izrādījās vienas ASV atbalstītas, līdz šim Irākā bāzētas teroristiskas organizācijas-klana biedri.

Nozīmīgs nemieru organizators ir t.s.”uniātu”, jeb grieķu-katoļu baznīca, kuras garīdznieki veic ļoti aktīvu un agresīvu aģitāciju, aicinot savus sekotājus uz visradikālāko rīcību. Šāda „uniātu” politika, protams, nav iespējama bez kaut vai klusējošas Vatikāna piekrišanas.

Ukrainas nemieru antinacionālais raksturs

Liela daļa no nemierniekiem sevi dēvē par Ukrainas nacionālistiem un aizsedzas ar ukraiņu tautas interesēm. Tomēr praktiski šo personāžu rīcība ir pretrunā nacionālisma principiem.

Pirmkārt, protesta formālais iemesls ir atbalsts sadarbības līgumam ar ES, kurš ir pretrunā Ukrainas neatkarības idejai, ko šīs pašas aprindas tik ļoti mīl ekspluatēt (te var vilkt paralēles ar Latviju, kur arī sabiedrības nodevēji no vienas puses sauc sevi par „nacionālistiem”, bet no otras puses pārdod visu, ko vien var pārdot, tai skaitā arī visu nacionālo).

Tātad viņu darbības formālais mērķis jau ir antinacionāls. Toties tas jo dikti tiek kompensēts ar galēja antikrieviskuma retoriku, kas valstī, kurā liela daļa ir krievi, vairākums iedzīvotāju ir prokrieviski noskaņoti un paši ukraiņu pēc valodas un ticības ir vistuvākie krieviem, ir absurdi un antiproduktīvi. Šādas darbības līdzinās zara zāģēšanai uz kura pats sēdi un paša mājas pamatu graušanai, kas ir galēji neizdevīgi Ukrainas valstiskumam un ukraiņu sabiedrības vairākumam. Toties tas ir pat ļoti izdevīgi Krievijas konkurentiem un ienaidniekiem, kuri nevēlas tās pieņemšanos spēkā un vēlas to iznīcināt. Šie spēki pietiekami atklāti runā par to, ka „ukraiņu nacionālisms” pats par sevi nav dzīvotspējīgs un ka tas ir „tups” ierocis cīņā pret Krieviju, kurš pats no sevis nomirs pēc tam, kad būs izpildījis savu uzdevumu.   (Arī Latvijā valdošās aprindas  savas neizdarības, nelietības un preteklības piesedz, propagandējot un eskalējot galēju un iracionālu antikrieviskumu, pēc principa – jums viss ir jāpaciešas, lai „paglābtos no krieviem” un tie, kas iebilst pret esošo lietu stāvokli „pūš kremļa stabulē”. Arī „latviešu nacionālisms” lielā mērā ir antikrievisks (tas ir – pofig latvietība, neatkarība  utt. galvenais būt pret krieviem, jeb latvietība = antikrieviskums) un šādā ziņā dzīvot maz spējīgs vai pat nespējīgs, ko skaidri apliecina arī pašreizējais Latvijas katastrofālais stāvoklis.)

Patiesībā, protams, nemiernieku kodols nav nekādi nacionālisti, bet gan nacisti un arī tikai nosacīti, jo par naudu viņi ir gatavi pārdot arī savus nacistiskos „ideālus”, tāpēc ka  ES ietekmē Ukraina zaudēs visu, kā to gandrīz pilnībā jau ir zaudējusi Latvija (šai ziņā būtu tikai taisnīgi ļaut Rietumukrainai iestāties ES un pilnā apmērā izbaudīt tās „civilizētību”).

Nemieru rezultātā Ukrainas finanses ir pilnībā izsmeltas, Kijeva pārvērsta par piemēslotu (tai skaitā piedir*tu burtiskā nozīmē), izdemolētu un izlaupītu ūķi, Ukrainas sabiedrība sašķelta un radikalizēta, bandītiski grupējumi sagrābuši ieročus un visa valsts ir kļuvusi par placdarmu ASV cīņai par absolūtu vispasaules hegemoniju, kuras rezultātā ir liela iespējamība Ukrainas teritorijā sākties visaptverošam pilsoņu karam vai militāram konfliktam.

Kas ir Ukraina un ukraiņi?

Ukraiņi, jeb malorosi ir pareizticīgie slāvi (pārsvarā krievi), kuri vēstures gaitā ir izgājuši caur dažādas pakāpes pārpoļošanas procesiem un uz kuriem pietiekami lielu ietekmi ir atstājusi Romas katoļu baznīca. Malorosu valoda ir viens no krievu valodas dialektiem, kuru pirms otrā pasaules kara Austroungārijas impērijas ideologi ņēma par pamatu, jaunas tautas (ukraiņu), tās valodas, vēstures un literatūras izveidošanai. Ukraina nav viendabīga, tā ir dažāda un vēsturiskie procesi uz ukraiņiem ir atstājuši dažādu ietekmi, tāpēc ir ukraiņi, kuri ar mazko atšķiras no krieviem, bet ir ukraiņi (no savulaik Austroungārijas impērijas sastāvā bijušajiem Rietumukrainas apgabaliem), kuri neieredz krievus vairāk par visu pasaulē.

Ukraina lielā mērā ir mākslīgi radīts apgabals. Burtiskā tulkojumā no krievu valodas Ukraina nozīmē „piemale”, „nomale” („у края” – pie malas). Ar ukrainas vārdu senslāvi apzīmēja robežapgabalus (piemēram, ir saglabājušās rakstiskas liecības par Pskovas ukrainu), bet par ukraiņiem sauca robežsargus.

Pašreizējā Ukraina izveidojās sīvā cīņā starp Krieviju un Rietumiem (leišiem, poļiem, austroungāriem, frančiem, vāciešiem ar Vatikāna svētību un atbalstu). Krievija no vienas puses cīnījās par savu pastāvēšanu, bet Rietumi no otras puses centās ekspansīvi paplašināt savu ietekmi uz austrumiem. Krievija centās pārliecināt pareizticīgās slāvu tautas iekļauties kopējā valstī, savukārt Rietumi centās to nepieļaut, dažādos veidos mēģinot mainīt to identitāti un noskaņot pret Krieviju (klasiskais „skaldi un valdi” princips).

Ukrainas izveidošanās karte

Ukrainas izveidošanās karte

Ja par pamatu ņem Zaparožjas kazaku virsvadītāja (hetmana)  Bogdana Hmeļņicka (1595-1657) kontrolēto teritoriju, ko varētu nosaukt par neatkarīgu Ukrainu, kura tika izcīnīta ļoti sīvās cīņās ar Poliju, tad „īstā Ukraina” sastāda ļoti mazu daļu no esošās Ukrainas teritorijas, bet lielāko daļu (vairāk kā 4/5) pašreizējo zemju dažādos laikos Ukraina ieguva Krievijas valdnieku pievienojumu rezultātā (tai skaitā Ļeņina, ko tik ļoti lamā ukraiņu „nacionālisti”, kaut gan pateicoties viņam vispār tika izveidota šodienai līdzīgā Ukraina). Pēdējo šādu dāvinājumu 1954.gadā veica PSRS vadītājs, ukrainis Ņikita Hruščovs, pievienojot Ukrainas PSR Krimas autonomo apgabalu.

Īss ieskats ukrainas zemju vēsturē

Līdz XIII gs. pašreizējā Ukrainas teritorija bija senslāvu Kijevas Krievzemes  lielvalsts (kņazistu apvienības) centrs.  Kijevas pārvaldībā bija milzu teritorijas un tā ietekmes ziņā tuvojās  Bizantijas (Romejas) impērijas galvaspilsētai Konstantinopolei.  988.gadā Kijevas lielkņazs Vladimirs Svjatoslavičs (960-1015) pieņēma pareizticību, kuras politiskais centrs tolaik bija Konstantinopole, un visā Kijevas Krievzemes milzīgajā teritorijā sāka izplatīties kristietība, bet pareizticīgo grieķu mūki izveidoja senslāvu pareizticīgās baznīcas valodu, kas tika lietota ne vien liturģiskām, bet arī literārām vajadzībām (mūsdienās – kirilicas raksts, jeb alfabēts).

1240.gadā mongoļu valdnieks (hans) Batijs (1207-1255; Čingizhana mazdēls un Zelta Ordas lielvalsts dibinātājs) sagrāva Kijevas Krievzemes valsti un pilnībā nopostīja Kijevu. Pilsēta izmisīgi pretojās un tika gandrīz pilnībā noslaucīta no zemes virsmas. Ja pirms tam Kijevā dzīvoja apmēram 50000-100000 cilvēku, kas tiem laikiem ir milzu skaitlis (Londonā tai laikā bija apmēram 20000 iedzīvotāju), tad pēc Batija pilsētā palika tikai 2000 iedzīvotāju. Nopostītas tika arī citas ievērojamākās Krievzemes pilsētas, izņemot Smoļensku, Novgorodu un Pleskavu, bet krievu kņazi atzina mongoļu un Zelta ordas virskundzību.

Pēc Kijevas sagrāves sekoja vairāk kā 200 gadu ilgs periods, kurā par ietekmi bijušās lielvalsts teritorijā cīnījās dažādi spēki, ievērojamākie no kuriem ir Ungārija, vācu Teitoņu ordeņvalsts, Polija, Galīcija-Volīnija un Lietuva  no vienas puses un Tvera, Pleskava, Novgoroda un Maskava no otras puses. Tā kā lielākā daļa iedzīvotāju bija pareizticīgie, tad viņi nelabprāt pakļāvās katoļticīgiem valdniekiem, kas bija būtisks daudzu turpmāko konfliktu un karu iemesls.

Būtiski panākumi šai ziņā bija Galīcijas-Volīnijas kņazistes valdniekam Danielam Romanovičam (1201-1264), kurš, atzīstot Zelta Ordas virsvadību, apvienoja zem saviem karogiem daļu bijušās Kijevas Krievzemes rietumu zemju un vienojās par sadarbību ar Romas pāvestu, kurš to kronēja par visu krievu zemju valdnieku. Krievu zemes apvienot mēģināja arī austrumkrievijas kņazi (izdevās tas Maskavas lielkņazam), tikai bez Romas pāvesta līdzdalības un tikai balstoties uz pareizticīgo tradīcijām.

Lai gan Romas pāvests izsludināja krusta karu pret mongoļiem, reālas darbības nesekoja un Galīcijas-Volīnijas kņazs Daniels Romanovičs, kurš paļaujoties uz pāvesta (attiecīgi visas katoļu pasaules) atbalsta solījumiem, atklāti nostājās pret Zelta Ordu,  gala beigās palika viens pret vienu ar vareno ienaidnieku. Toties pēc viņa nāves novājinātā kņaziste panīka un 1349.gadā pilnībā pārstāja eksistēt, kļūstot par vieglu laupījumu Polijas un Lietuvas valdniekiem.

Ievērojama loma rietumkrievzemes zemju apvienošanā ir Lietuvas lielkņazam Ģediminam (1275-1341), kura valdīšanas laikā Lietuvas lielkņazistes pārvaldītās teritorijas pletās no Baltijas jūras līdz Melnai jūrai. Ģedimins no vienas puses nebija kristīts, kādēļ Lietuva bija nepārtraukts vācu Teitoņa ordeņa agresijas mērķis. Bet no otras puses Ģedimins neiejaucās valsts iedzīvotāju reliģiskajā dzīvē un ļāva katram pieturēties pie savas ticības, kas arī bija viens no iemesliem kādēļ viņam tik viegli un tik ātri izdevās paplašināt pārvaldāmās teritorijas. Daudziem pareizticīgajiem krieviem, kuri bija iespiesti spīlēs starp Zelta Ordu un katoļticīgām valstīm, kuras iedzīvotājiem uzspieda savu ticību, Ģedimins bija glābējs vai vismaz mazākais ļaunums.

Arī Ģedimins atzina Zelta ordas virsvadību, bet paplašinoties Lietuvas teritorijām, veiksmīgi karoja ar to. Ģedimina laikā aizsākās Lietuvas sadarbība ar Poliju, kas pēc viņa nāves attīstījās, kļuva arvien ciešāka un beidzās ar Lietuvas lielkņaza Jagaiļa (1348-1434) kļūšanu par Polijas karali Vladislavu II Jagaili, 1386.gadā aprecot Polijas karalieni Jadvigu (1373-1399; Ungārijas karaļa meitu), pieņemot katoļticību un izveidojot Polijas –Lietuvas lielvalsti, kura 1569 gadā pēc Ļubļanas ūnijas parakstīšanas pārtapa par vienotu katoļticīgu lielvalsti – Žečpospoļitu.

Lietuva un Polija 1387.gadā

Lietuva un Polija 1387.gadā

Lietuvas lielkņazistes iedzīvotāju vairākums bija pareizticīgie krievi, bet tās valsts valoda – senkrievu. Pēc apvienošanās ar Poliju sākās iekšējās cīņas starp katoļticīgajiem poļu aristokrātiem (šļahtičiem) un lietuviešu dižciltīgajiem, kurā, ne bez Romas katoļu baznīcas palīdzības, pilnīgu uzvaru guva šļahta, bet savus īpašumus un privilēģijas saglabāt gribošie lietuvieši bija spiesti pāriet katoļticībā un pārpoļoties. Savukārt ierindas pareizticīgos krievus centrālā valsts vara dažādos veidos sāka pārpoļot un kardināli mainīt to identitāti. Sākumā tas notika pakāpeniski un netieši, bet pēc Brestas ūnijas noslēgšanas 1596.gadā sākās tiešas un atklātas pareizticīgo vajāšanas visā Žečpospoļitas teritorijā.

1453.gadā, kad turku sultāns Mehmeds II (1432-1481) ieņēma Konstantinopoli un likvidēja Bizantijas (Romejas) impēriju, pareizticīgie zaudēja savu galveno politisko centru. Katoļu Roma (Vatikāns) tai pat laikā palika neskarta un, neskatoties uz 1517.gadā sākušos reformāciju, saglabāja pietiekami lielu ietekmi, par kuras nozīmīgu instrumentu kļuva 1534.gadā izveidotais jezuītu ordenis.  1472.gadā Maskavas lielkņazs Ivans III Lielais (1440-1505) aprecēja gāztā Bizantijas imperatora brāļameitu Sofiju Paleologu (1455-1503) un sāka sevi pozicionēt kā Bizantijas (Romejas) impērijas pēcteci un visu pareizticīgo politisko centru (viņš arī par Krievijas ģerboni pieņēma Bizantijas simbolu – divgalvaino ērgli), bet viņa mazdēls Ivans IV Bargais (1530-1584) 1547.gadā tika kronēts par Krievijas caru (vārds cars, līdzīgi kā Rietumu monarhu izmantotais vārds ķeizars, ir cēlies no vārda Cēzars kā sevi dēvēja visi antīkās Romas imperatori).

Pēc Ivana IV Bargā nāves Maskavā sākas iekšējās jukas, kuras noveda līdz 1604-1613.gadu juku laikiem, kad uz Maskavas lielkņazistes troni pretendēja Žečpospoļitas atbalstīti „viltus Dmitriji” un poļu armija iesaistījās cīņās par Krievijas troni. Pret to iestājās lielākā daļa krievu, kas sakāva poļu iebrucējus (poļiem bija militārs pārsvars un poļu karaspēks pat ieņēma Maskavu).

Visdrīzāk nav nejauši, ka īsi pirms poļu un katoļu invāzijas pareizticīgajā Krievijā, tika noslēgta Brestas ūnija (1596.gads), saskaņā ar kuru daļa Kijevas pareizticīgo atzina Romas pāvesta virsvadību, saglabājot pareizticīgo rituālus. Ūnija bija kopējs Žečpospoļitas un Vatikāna projekts, lai apvienotu zem vienotas politiskās (Žečpospoļita) un reliģiskās (Vatikāns) vadības katoļus un pareizticīgos. Uniātisma idejas autors bija jezuīts Pēteris Skarga (1536-1612), ko viņš izklāstīja savā 1577.gadā iznākušajā darbā „Par Dievišķās Baznīcas vienotību viena gana virsvadībā” (Skarga bija arī Viļņas universitātes pirmais rektors, Tērbatas jezuītu kolēģijas, kas vēlāk pārtapa par Tērbatas universitāti, dibinātājs un pirmās jezuītu skolas Rīgā dibinātājs). Tomēr liela daļa Polijas pārvaldītajās zemēs dzīvojošo pareizticīgo neatzina ūniju. Viņi tika vajāti, par labu uniātiem tika konfiscēti pareizticīgo baznīcu īpašumi un tika ievērojami pastiprināta pārpoļošanas politika.

XVII gs. Polijas lielvalsts, kura pletās no Baltijas līdz Melnai jūrai, sasniedza savas varenības virsotni un kalngalu sasniedza arī poļu šļahtiču un tai tuvu stāvošo aprindu nelietību un necilvēcību apmērs. Tolaik šļahta lielos apmēros ļaunprātīgi izmantoja savu priviliģēto stāvokli un visnežēlīgākā kārtā izrēķinājās ar zemāko šķiru pārstāvjiem. Vardarbība, laupīšanas un slepkavības no šļahtiču puses bija Žečpospoļitas ikdiena, kas tika piesegta ar formāla likuma spēku (cietušie varēja sūdzēties tiesās, kas apzināti lēma par labu varmākām; šai ziņā to laiku Polija ļoti līdzinās mūsdienu Latvijai).  Notiekošo piesedza un attaisnoja arī katoļu garīdzniecība. Jāatzīmē, ka Polijā līdz pat 2.pasaules kara beigām bija vislielākā ebreju koncentrācija Eiropā un ka tieši Polijā (arī Lietuvā) mājvietu guva no viduslaiku Eiropas izdzītie ebreji.

Ebreju īpatsvars Eiropā uz 1881.gadu

Ebreju īpatsvars Eiropā uz 1881.gadu

1648.gadā atsaldētie poļu pani beidzot saņēma vērā ņemamu pretestību savām nelietībām, kas Zečpospoļitu noveda līdz katastrofai un kas tālākā perspektīvā beidzās ar trijām Polijas dalīšanām un Zečpospoļitas galu 1795.gadā.

Zečpospoļita austrumos robežojās ar Osmaņu impēriju un tās vasaļvalsti – Krimas tatāru hanisti. Pats robežreģions (Zaporožja, saukta vēl par „mirušo zemi”), kurš formāli skaitījās Zečpospoļitas sastāvā, kopš mongoļu iebrukumu laikiem bija mazapdzīvots. Vēlāk Krimas tatāri regulāri šķērsoja šīs teritorijas savos laupīšanas uzbrukumos Polijas-Lietuvas teritorijai. Šajās milzu stepju platībās pulcējās visi, kuri glābās no varasiestāžu vajāšanas (tai skaitā nežēlīgi izkalpinātie zemnieki, katoļu vajātie pareizticīgie un šļahtiču agresijas upuri). Ar laiku apstākļu spiesti viņi organizējās patstāvīgās pašaizsardzības vienībās un kļuva par dabīgu kristīgās Eiropas un Osmaņu impērijas barjeru. Tie bija kazaki, kas tulkojumā no turku valodas nozīmē „brīvs karavīrs”.

Kazaki ar laiku ieguva stratēģiski svarīgu lomu Žečpospoļitas valstiskajā sistēmā un tajos sāka iestāties arī tuvējo zemju pareizticīgo bagātnieki un dižciltīgie. No vienas puses kazaki poļu šļahtai un katoļu baznīcai bija kā dadzis acī, jo tur pulcējās un uz turieni bēga visi viņu apspiestie iedzīvotāji (pareizticība bija obligāts priekšnosacījums dalībai kazaku kopienās). Tai pat laikā kazaki aizsargāja Poliju no Osmaņu impērijas un Krimas tatāru laupīšanas iebrukumiem, kā arī bija nozīmīgs Polijas armijas spēks. Tomēr kazaki poļiem sagādāja arī tiešas galvassāpes,  regulāri saceļoties pret poļu varu. Visbiežāk sacelšanās iemesls bija kāda no neskaitāmajām poļu šļahtiču patvaļām, kuras upurim izdevās pārliecināt kazakus iestāties par taisnību.

Bogdans Hmeļnickis

Bogdans Hmeļnickis

1648.gadā par kazaku virsvadītāju tika ievēlēts Bogdans Hmeļņickis (1595-1657) un viņš sāka kazaku sacelšanos pret Poliju. Hmeļnickis bija kazaku vadoņa dēls, mācījies jezuītu skolā. Hmeļnickis kopā ar tēvu piedalījās karagājienā pret turkiem un nokļuva turku gūstā no kura veiksmīgi izbēga. Hmeļnickim bija īpašas pārliecināšanas un diplomāta spējas. Viņš bija viens no autoratīvākajiem tā laika kazaku vadoņiem, kurš veiksmīgi izcēlās vairākos Polijas karos un bija Polijas karaļa Vladislava IV Vāsas (1595-1648) uzticības persona.

Laikā, kad Hmeļnickis atradās kārtējā karagājienā, viņam personīgi naidīgs poļu šļahtičs uzbruka Hmeļņicka īpašumam, izlaupīja to, nogalināja viņa desmitgadīgo dēlu, bet sievieti ar kuru viņš tolaik dzīvoja un grasījās precēties, nolaupīja un aprecēja to pēc katoļu tradīcijas. Atgriezies, Hmeļnickis sākumā meklēja taisnību tiesā, bet tā lēma par labu šļahtičam. Pēc tam viņš griezās pēc palīdzības pie karaļa, bet tas, nevēlēdamies naidoties ar šļahtu, noraidīja sūdzību. Pie tam karaļa atteikums bija īpaši dzēlīgs – karalis izteica izbrīnu kādēļ gan kazaks strīdus mēģina risināt tiesas ceļā nevis ar zobena palīdzību.

Sacelšanās gaitā Bogdans Hmeļnickis vairākkārtīgi sakāva Polijas karaspēku. Apspiestie zemnieki no visas Polijas bēga pie Hmeļnicka. Ar tatāriem viņš noslēdza vienošanos par sadarbību karam pret Poliju. Jau Hmeļnicka sacelšanās rezultātā Žečpospoļita bija uz iznīcināšanas robežas un tikai tatāru hana nodevība un paša Hmeļnicka svārstīšanās paglāba poļu valsti. Tieši Hmeļnickis vislielākā mērā var tikt uzskatīts par Ukrainas valstiskuma pamatlicēju.

Pēc otrās Krimas tatāru nodevības, kura bija īpaši sāpīga, jo ļāva Polijas karaspēkam sakaut Hmeļnicka armiju (ar lielām grūtībām galvenie kazaku spēki tomēr izglābās no iznīcināšanas), kazaku hetmans meklēja citus sabiedrotos – Osmaņu impērijā un Maskavā. Tobrīd Polija jau bija atguvusies un gatavojās jaunam iebrukumam.  Vienoties izdevās ar Krieviju, kura 1653.gadā pieteica karu Polijai un 1654.gadā noslēdza  Perejeslavas līgumu saskaņā ar kuru Hmeļnicka kontrolētās teritorijas tika iekļautas Krievijas sastāvā. Krievijas –Polijas karš ar starplaikiem ilga trīspadsmit gadus (līdz 1667.gadam) un beidzās ar Austrumukrainas (arī Kijevas) un Smoļenskas pievienošanu Krievijai.  Zaparožjas kazaku teritorijā savukārt pēc Hmeļnicka nāves 1657.gadā izcēlās asiņains „pilsoņu” karš starp propoliskiem un prokrieviskiem kazakiem, kas beidzās ar kazaku teritoriju sadalīšanu Dņepras upes labā (poļu) un kreisā (krievu) krasta daļās.

Cara Pētera I (1672-1725) valdīšanas sākumā Austrumukrainas hetmans Ivans Mazepa (1639-1709) bija viens no tuvākajiem Pētera līdzgaitniekiem un uzticības personām, kuram Pēteris esot uzticējies kā nevienam citam. Izmantojot šo stāvokli, Mazepa iedzīvojās neiedomājamās bagātībās un kļuva ne vien par Austrumukrainas, bet par vienu no visas Krievijas bagātākajiem cilvēkiem.  1700.gadā sākās Ziemeļu karš, par kura uzsākšanu pret Zviedriju Pēteris vienojās  ar Saksijas kūrfirstu, kurš 1697.gadā bija kļuvis arī par Polijas karali Augustu II (1670-1733). Kara sākums sabiedrotajiem bija neveiksmīgs, bet Krievijas armijas sastāvā karojošajiem kazakiem nesa lielus zaudējumus (uz to brīdi kazaki jau sāka atpalikt no lielvalstu regulārajām armijām militārās tehnikas un organizācijas ziņā). 1704.gadā, izmantojot Zviedrijas iebrukumu Polijā un Rietumukrainas kazaku sacelšanos pret poļiem, Mazepa ieņēma Rietumukrainu un kļuva par apvienoto kazaku hetmanu. Pēteris, kurš bija Polijas karaļa sabiedrotais, pret to nevērsās, bet arī neapstiprināja šāda stāvokļa saglabāšanu nākotnē.

1707.gadā Pēteris I saņēma sūdzību par iespējamo Mazepas nodevību no viņa bijušā labākā drauga, bet tobrīd niknākā ienaidnieka Vasīlija Kočubeja (1640-1708). Sešdesmit četrus gadus vecajam Mazepam 1704.gadā bija romāns ar jauniņo Kočubeja meitu Matrjonu, kas bija viņa krustmeita. Mazepa gribēja viņu precēt, bet saņēma gan tēva kategoriskus iebildumus, gan arī to nepieļāva pareizticīgā tradīcija, kas šādas attiecības starp krusttēvu un krustmeitu pielīdzināja incestam. Kočubeja meita aizbēga no tēva mājām un sāka dzīvot kopā ar Mazepu.  Kočubeja sūdzība Maskavā tika atzīta par nepatiesu un Mazepam tika atļauts viņu sodīt. Kočubejs, kurš arī bija to laiku Austrumukrainas lielbagātnieks, tika spīdzināts, mēģinot izzināt, kur viņš ir noslēpis savas bagātības, un pēc tam sodīts ar nāvi.

Pārrunas ar Zviedrijas karali Kārli XII Mazepa esot sācis jau 1705.gadā, tomēr pēc Kočubeja ziņojuma, viņš tās esot paātrinājis un 1708.gadā noslēdzis slepenu vienošanos ar zviedriem. Tajā pašā gadā Pēteris aicināja Mazepu ar viņa karavīriem pievienoties Krievijas karaspēkam , bet hetmans, svāsrstīdamies ieņemt noteiktu pozīciju,  atrunājās, ka esot slims. Pēc tam, kad pie viņa personiski ieradās Pētera uzticības persona kņazs Menšikovs, Mazepa ar mazskaitlisku kazaku vienību pārbēga uz Zviedrijas karaļa nometni, bet Menšikovs iekaroja un izpostīja Mazepas centrālo komandpunktu – Baturinu. Mazepas pusē pārgāja arī vēsturiskā kazaku „galvaspilsēta” Zaparožjas Seče (visu kazaku galvenais komandpunkts, kurš laika gaitā vairākkārtīgi bija mainījis savu fizisko atrašanās vietu) un arī to, līdzīgi kā citus Mazepas kazaku atbalsta punktus, ieņēma un nopostīja Pētera karaspēks.

Izšķirošajā kaujā pie Poltavas 1709.gadā Zviedru armijas rīcībā bija apmēram 10000 kazaku, bet lielāko daļu no tiem zviedri kaujā neriskēja izmantot, jo kazaku vienības bija impulsīvas, nedisciplinētas un tām nevarēja uzticēties. Līdzīgi ar savā rīcībā esošajiem kazaku spēkiem rīkojās cars Pēteris. Poltavas kaujā krievi sagrāva zviedru armiju, bet Kārlis XII un Mazepa paglābās Osmaņu impērijā, kur Mazepa tai pašā gadā mira.

1711.gadā sākās karš starp Krieviju un Osmaņu impēriju, kurš Krievijai bija neveiksmīgs. Pēteris I par mata tiesu izvairījās no pilnīgas savas armijas sagrāves un krišanas gūstā. Osmaņu impērija karu neturpināja un noslēdz mieru, saskaņā ar kuru Zaparožjas zemes un Azova pārgāja Osmaņu imperatora valdījumā un Krievija zaudēja izeju uz Azovas jūru.

Katrīnas II (1729-1796) valdīšanas laikā kazaku pašnoteikšanās tika likvidēta un lielākā daļa mūsdienu Ukrainas pilnībā iekļāvās Krievijas impērijas sastāvā. 1764.gadā ar Katrīnas atbalstu par Polijas karali kļuva Staņislavs II Augusts Poņatovskis (1732-1798), kurš tika uzskatīts par viņas ielikteni. Tas turpmāk kļuva par dažādu iekšpolitisku konfliktu un starptautisku diplomātisku spēļu iemeslu.  1768.gadā Polijā sākās šļahtiču sacelšanās pret karali (t.s. Barskas konfederācija), kuru līdz 1770.gadam apspieda Krievijas karaspēks.

1768.gadā Francijas mudināts un izmantojot to, ka krievu pusē karojošie zaparožjas kazaki, vajājot barskas konfederātus, šķērsoja Osmaņu impērijas robežas, sultāns  uzsāka karu ar Krieviju (pirmais krievu-turku karš), kurš ilga līdz 1774.gadam un kura rezultātā Krievija ieguva Novorosijsku un Ziemeļkaukāzu, bet Krimas haniste kļuva par Krievijas vasaļvalsti. Karā veiksmīgi izcēlās slavenais krievu karavadonis Aleksandrs Suvorovs, bet zaparožjas kazaki karoja Krievijas armijas sastāvā.

Polijas dalīšanas 1772-1795

Polijas dalīšanas 1772-1795

1772.gadā Prūsija un Austrija, bažījoties par pārāk lielu Krievijas ietekmes pieaugumu, piedraudot ar kara uzsākšanu, pieprasīja veikt Polijas teritoriju sadali. Katrīna piekrita un Austrija ieguva Galīciju (pašreiz visnacistiskāk noskaņotais mūsdienu Ukrainas apgabals), Prūsija – Rietumprūsiju,  bet Krievija Austrumbaltkrieviju līdz Minskai. Vēlāk 1793. un 1795. gadā notika otrā un trešā Polijas dalīšana pēc kuras Žečpospoļita pārstāja eksistēt, bet Krievija ieguva gandrīz visas bijušās Lietuvas lielkņazistes zemes, tai skaitā arī lielāko daļu pašreizējās Ukrainas teritoriju.

1775.gadā Krievijā tika uzsākta administratīvā reforma, kura noteica Krievijas administratīvo dalījumu, to pārvaldītājus, iecelšanas kārtību un hierarhiju. 1783.-1785.gadā administratīvā reforma tika ieviesta Austrumukrainā kā rezultātā tika likvidēta Zaparožjas Seče, kazaki statusa ziņā tika pielīdzināti krievu augstmaņiem, bet specifiskās kazaku tiesības tika likvidētas. Uz šo laiku kazaki arī bija zaudējuši savu robežsardzes lomu, jo Krima bija Krievijas vasaļvalsts un laupīšanas iebrukumi no turku un tatāru puses tika pārtraukti.

1787.-1791. gadā notika otrais krievu-turku karš, kura rezultātā Krievija juridiski un militāri nostiprināja savu klātbūtni Krimā, bet robeža ar Osmaņu impēriju tika pārbīdīta līdz Dņestras upei.  Tā uz šo laiku un līdz XX gs. sākumam gandrīz visa pašreizējās Ukrainas teritorija nokļuva Krievijas impērijas sastāvā, izņemot Austrijai tikušo Galīciju, kurā dzīvoja krievi (malorosi), kuri nekad nebija bijuši Krievijas sastāvā.

Ukraiņu „nacionālisma” rašanās

Pagrieziena punkts, kurš noveda pie ukraiņu „nacionālisma” rašanās, ir 1848.gada revolūcija Habsburgu dinastijas pārvaldītajā Austrijas impērijā. Austrija bija pretrunu plosīta daudznacionāla feodāla valsts, kuru pārvaldīja vācu (austriešu) aristokrāti (1867.gadā apstākļu spiesti impērijas pārvaldē tika piesaistīti ungāru aristokrāti, bet pati impērija pārtapa par Austroungāriju). Ievērojama Austrijas impērijas iedzīvotāju daļa bija slāvi – čehi, poļi, horvāti, slovāki, slovēņi  un Galīcijas malorosi (ukraiņi). Revolūcija satricināja impērijas pamatus un piespieda austriešus piekāpties daudzos jautājumos, tai skaitā pieņemt konstitūciju un atcelt dzimtbūšanas elementus. Tāpat tas lika meklēt risinājumus kā saturēt kopā tik dažādo un tik daudzu pretrunu plosīto valsti.

Apspiest 1848.gada revolūciju Ungārijā austriešiem palīdzēja Krievijas karaspēks. Ja līdz šim Galīcijas malorosi bija salīdzinoši mierīgi, tad pēc tam, kad ierindas cilvēki redzēja, ka Krievijas armijas karavīri gandrīz ne ar ko neatšķiras no viņiem (viena valoda, viena ticība), Galīcijā pastiprinājās prokrieviskie noskaņojumi uz ko uzmanību vērsa toreizējais Galīcijas gubernators grāfs Francis Stadions fon Varthauzens (1806-1853). Kopš tā laika Austrijas varasiestādes Galīcijā realizēja antikrieviskuma politiku.

Sākotnēji austrieši nolēma malorosus pārpoļot (arī slāvi, kopēja vēsture, bet katoļi) un šai virzienā uzsāka sarunas ar krieviem stipri naidīgo poļu inteliģenci, tomēr poļi piedāvāja citu risinājumu. Pirmkārt, viņi apšaubīja malorosu pārpoļošanas iespējamību – ja jau to vairāku gadsimtu laikā neizdevās paveikt Polijas lielvalstij, tad neizdosies arī Austrijai. Otrkārt, par daudz efektīvāku risinājumu viņi uzskatīja pārliecināt malorosus, ka viņi nav krievi, bet gan atsevišķa, no krieviem atšķirīga tauta, kas vēlāk Austrijai dos iespēju pievienot sev visas malorosu apdzīvotās teritorijas (tas ir – visu Ukrainu).  Austriešiem tik ļoti iepatikās šī ideja, ka viņi ar lielu entuziasmu to sāka realizēt un vēlāk jau pat nozīmēja nākamo Ukrainas karali par kuru bija jākļūst Austroungārijas erchercogam Vilhelmam Francim Habsburgam (1895-1948). Par „ēsmu” Krievijas malorosiem tika uzskatīta 1868.gadā pieņemtā Austroungārijas konstitūcija, kura deva nacionālo un kultūras autonomiju visām impērijā dzīvojošajām tautām.

Austroungārijas specdienestu, poļu inteliģences un katoļu baznīcas sadarbības rezultātā Galīcijā, pretstatā tolaik spēcīgajām „apvienotāju”, jeb „moskofīlu” partijām radās ukraiņu „nacionālistu” strāvojumi , kuru kodolu veidoja grieķu katoļu, jeb uniātu baznīcas garīdznieki. Tolaik ierindas galīciešiem uniāti vairs neasociējās ar poļu okupantiem un viņi to uzskatīja par savu „nacionālo” baznīcu, neskatoties uz to, ka tā bija pakļauta Romas pāvestam un ka tās skolās saimniekoja jezuīti.

1868.gadā Ļvovā tika dibināta sabiedriskā organizācija „Prosvita”, kura sevī apvienoja jaunās ukraiņu tautas inteliģenci. Tika izdoti laikraksti („Pravda”, „Dilo”, „Zorja”, „Batkivšina”  u.c.). Tika izveidota ukraiņu valoda par pamatu ņemot malorosu sarunvalodu un tās pieraksta variācijas, papildinot to ar poļu un vācu vārdiem. Savukārt ukraiņu rakstībā no kirilicas alfabēta tika izņemti trīs burti un tas tika papildināts ar diviem jauniem burtiem.

Starp ievērojamākajiem ukraiņu tautas radītājiem ir minams Jemeļjans Partickis (1840-1895) – valodnieks, etnogrāfs, dzejnieks, pedagogs, ukraiņu valodas pasniedzējs, vairāku ukraiņu valodas mācību grāmatu autors, vācu-ukraiņu valodas vārdnīcas (1867.g.) sastādītājs, ukraiņu valodas profesors skolotāju seminārā Ļvovā, viens no „Prosvet” dibinātājiem, laikraksta „Zorja” izdevējs caur kuru plaši pazīstami kļuva tādi ukraiņu nacionālie literāti kā Ivans Franko, Lesja Ukraina, Mihails Gruševskis, Boriss Grinčenko, Mihails Kocjubinskis, Olga Kobiljanskaja, Nikolajs Voronojs u.c., žurnāla „Zerkalo” redaktors.

Polijā dzimušais Mihails Gruševskis (1866-1934) sarakstīja 10 sējumus biezu monogrāfiju „Ukraiņu Rusas vēsture” (1895), kurā pasludināja ukraiņus par Kijevas Krievzemes mantiniekiem un paziņoja, ka krieviem un ukraiņiem ir dažāda etniskā izcelsme. Gruševskis bija Ļvovas universitātes profesors (1894-1914) un kara laikā Krievijā tika arestēts par spiegošanu Austroungārijas labā.

Par ukraiņu „tautas rakstnieku” kļuva Ivans Franko (1856-1916). Viņš bija rakstnieks, dzejnieks, publicists, politiķis un tulkotājs (pārtulkoja ukrainiski Gētes Faustu, Heines un Bairona darbus), mācījās Ļvovas universitātē,  1915.gadā tika izvirzīts Nobela prēmijas saņemšanai. Padomju laikā par godu Franko otra lielākā Galīcijas pilsēta Staņislavska tika pārdēvēta par Ivano-Frankovsku.  Franko bija personiski pazīstams ar tā laika Austroungārijas kultūras eliti, tai skaitā Vīnes modernisma līderiem ebreju Artūru Šnicleru un Hermani Bāru, čehu filozofu un nākamo Čehoslovākijas prezidentu Tomāšu Masariku, cionisma dibinātāju Teodoru Herclu un poļu simbolistu Staņislavu Pšibiševski. Viņa dēls Pjotrs Franko (1890-1941) bija viens no Ļvovas skautu organizācijas „Plast” dibinātājiem 1911.gadā, kurā notika intensīva jauniešu „nacionāli”-militāra (nacistiska) apmācība.

"Plastieši"

“Plastieši”

Jemeļjans Partickis, Mihails Gruševskis, Romāns (Andrejs) Šeptickis

Jemeļjans Partickis, Mihails Gruševskis, Romāns (Andrejs) Šeptickis

Tomēr vislielākie nopelni mūsdienu ukraiņu „nacionālistu” radīšanā ir grāfam Romānam (Andrejam) Šeptickim (1865-1944). Viņš ir cēlies no senas Galīcijas šļahtiču dzimtas, mācījies Krakovā, neilgi dienēja Austroungārijas armijā, 1888.gadā pabeidza Vroclavas universitātes juridisko fakultāti. Tai pat gadā, ceļojot pa Itāliju, tikās ar Romas pāvestu Leonu XIII un iestājās grieķu katoļu garīdznieku kārtā, pieņemot vārdu Andrejs (pirms tam Šeptickis bija ierindas katolis). 1894.gadā Krakovas jezuītu seminārijā ieguva teoloģijas doktora grādu, labi runāja ivritā. 1899.gadā Austroungārijas imperators Francis Jozefs I iecēla Šepticki par Staņislavskas bīskapu, bet 1900.gadā viņš kļuva par Galīcijas grieķu katoļu baznīcas metropolītu.  Garīdzniecības darbā viņam palīdzēja brālis Kazimirs (Klements), bet cits viņa brālis Staņislavs bija Austroungārijas armijas ģenerālmajors, atjaunotās Polijas armijas ģenerālleitinants un vēlāk arī Polijas Aizsardzības ministrs.

Andrejs Šeptickis pilnībā pārveidoja Galīcijas grieķu katoļu baznīcas garīdznieku apmācības sistēmu. Viņa laikā notika intensīva grieķu katoļu baznīcas „tīrīšana” no „moskofīliem” un jebkura, kurš neatzina ukrainizācijas pamatnostādnes. Katram garīdzniekam bija jāparakstās, ka viņš nav krievs, jānoliedz krieviskā identitāte un jāapliecina ka viņš ir ukrainis. Garīdznieki sāka atklātu un agresīvu, centralizēti vadītu ukrainizācijas propagandu, jo īpaši jauniešu vidū. Šeptickis lika pamatus tai agresīvajai un primitīvajai ukraiņu „nacionālisma” retorikai, ko grieķu katoļu garīdznieki veic joprojām.

Sākoties Pirmajam pasaules karam 1914.gadā Šepticka un citu ukrainizētāju pūliņi deva bagātīgus augļus – Austroungārijas armija ieguva lielu skaitu fanātiskus antikrievus. Savukārt apmēram desmit tūkstoši Galīcijas „moskofīli” tika arestēti, ievietoti Telegrofas un Terezinas koncentrācijas nometnēs, kur lielākā daļa no viņiem mira.

Šeptickis bija figūra, kuru neuzdrošinājās aiztikt ne tikai Polijas vadība, kurai ukraiņu „nacionālisti” sagādāja lielas galvassāpes, bet arī Hitlers, kuru viņš publiski atļāvās kritizēt un pat Staļins, kurš nevarēja nezināt par grieķu katoļu baznīcas un personiski Šepticka lomu ukraiņu nacistu veiktajās masu slepkavībās (pats Šeptickis Staļinu gan publiski lamāja par bezdievi, gan, kad bija skaidrs, ka PSRS karā uzvar, pieglaimojās tam).

Pēc Februāra revolūcijas un juku laiku iestāšanās Krievijā 1917.gadā Kijevā tika nodibināta Centrālā Rada (vēlēšanu nebija, sanāca cilvēki un nosauca sevi par Centrālo Radu), kura pasludināja Ukrainas Tautas Republiku (UTR) – suverēnu Ukrainu Krievijas sastāvā. Zīmīgi ka tolaik lielākā daļa iedzīvotāju nemaz nesaprata par ko ir runa un kas tā tāda Ukraina vispār ir. Par Centrālās Radas priekšsēdētāju kļuva jau pieminētais ukraiņu „nacionālisma” historiogrāfijas „tēvs” Mihails Gruševskis.  Mēnesi pēc oktobra revolūcijas Harkovā tika pasludināta Padomju Ukrainas Tautas Republika, kura pasludināja UTR par nelikumīgu.

Sākumā Kijevu ieņēma sarkanā armija. UTR lūdz palīdzību Vācijai un Kijevā ienāca Vācijas karaspēks. Drīz vien Centrālā Rada tika atlaista (to bez jebkādas pretestības paveica niecīgs vācu armijas kontingents – pusrota), bet UTR vietā tika pasludināta Ukrainas lielvalsts par kuras vadītāju (hetmanu) tika nozīmēts provāciskais un merkantilais bijušais krievu armijas ģenerālis Pāvels Skoropadskis (1873-1945). Tolaik Skoropadskis rakstīja sievai: „Daņilam [Skoropadska dēls] ir jāsāk mācīties malorosu valoda, es jau nopirku mācību grāmatu un, iespējams, kļūšu par ukraini, tiesa gan ne par pārlieku pārliecinātu.”

Vilhelms Francis Habsburgs, Mihails Gruševskis, Pāvels Skoropadskis, Simons Petļura

Vilhelms Francis Habsburgs, Mihails Gruševskis, Pāvels Skoropadskis, Simons Petļura

Pēc revolūcijas Vācijā un Austroungārijas impērijas sadalīšanās 1918.gadā Vācu armija atstāja Kijevu un UTR padzina Skoropadski. Par UTR vadītāju kļuva bijušais grāmatvedis un žurnālists Simons Petļura (1879-1926). Galīcijā tai pat laikā tika pasludināta Rietumu Ukrainas Tautas Republika (RUTR). 1919.gadā UTR un RUTR noslēdza vienošanos par vienotas valsts izveidi. Kad apvienoto ukraiņu republiku spēki kopā ar Deņikina balto armiju ieņēma Kijevu, tad par godu šim notikumam notika karaspēka parāde un tika izkārti Ukrainas un Krievijas karogi.  Viens no RUTR virsniekiem norāva Krievijas karogu un samina to kājām kā rezultātā izcēlās militārs incidents, kas noveda pie panikas UTR spēku vidū, kas pārsvarā sastāvēja no mazizglītotiem un nepieredzējušiem zemniekiem. Pārrunājot šo gadījumu ar  RUTR Galīcijas armijas komandieri Antonu Kravsu (1871-1945), balto komandieris paziņoja, ka par Galīciju viņš neko nezinot, bet Kijeva ir krievu pilsēta, tāpēc RUTR droši var atgriezties Galīcijā. Pēc tam „baltie” noslēdza vienošanos ar RUTR.

1920.gadā lielāko daļu Ukrainas teritorijas ieņēma Padomju Sarkanā armija, RUTR Galīcijas armija zaudēja divus gadus ilgušo karu pret Poliju (izšķiroša izrādījās Rumānijas armijas negaidītā iejaukšanās), bet UTR Petļuras personā noslēdza vienošanos ar Poliju, uz papīra atdodot tai Galīciju. Gala beigās visu izšķīra Padomju Krievijas un Polijas karš, kurš beidzās ar Rīgas vienošanās parakstīšanu 1921.gadā saskaņā ar kuru Rietumukraina un Rietumbaltkrievija (arī pašreizējā Lietuvas galvaspilsēta Viļņa) tika pievienotas Polijai.

Polijas sastāvā Galīcijā tika veikta pārpoļošanas politika, brīvās zemes tika atdotas poļiem un tika iesūtīti poļu kolonisti. Par ukraiņu galveno ienaidnieku kļuva poļi. Plaši izplatīta bija poļu zemesīpašnieku māju dedzināšana . Tieši šai laikā noformulējās galvenais ukraiņu „nacionālistu” sauklis: „Nāvi žīdiem, moskaļiem [krieviem] un ljahiem [poļiem]”.

Ukraiņu nacisms

1920.gadā Prāgā bijušie Austroungārijas virsnieki nodibināja Ukrainas kara organizāciju (1929.gadā pārdēvēta par Ukrainas Nacionālistu Organizāciju (UNO)) par kuras vadītāju kļuva bijušais Austrijas armijas praporšiks un UTR armijas pulkvedis Jevgēņijs Konovaļcevs (1891-1938; polis no mātes puses, mācījies Ļvovas universitātē, „Prosvit” biedrs ). UNO  veica sabotāžas (ēku dedzināšanas, telefonu un telegrāfa infrastruktūras bojāšanu), spridzekļu ievietošanu, īpašumu „ekspropirāciju” un politiskās slepkavības. Tā uzturēja sakarus ar Vācijas nacionālsociālistisko partiju. 1930-ajos gados fašistiskās Itālijas slepenpolicija, Vācijas drošības dienests un Vācijas militārais izlūkdienests palīdzēja UNO „efektivizēt” savu darbību, izstrādājot organizācijas administratīvo struktūru, tās elementu savstarpējo sakaru teorētisko modeli un palīdzot to praktiski ieviest. Tas UNO vēlāk ļāva pārtapt par spēcīgāko pretpadomju teroristisko organizāciju un saglabāt sevi visu Padomju laiku.

Galvenais ukraiņu nacisma ideologs ir Dmitrijs Doncovs (1883-1973). Zīmīgi, ka Doncovs, runājot ukraiņu „nacionālistu” terminoloģijā, ir moskalizēts vācu-itāļu izcelsmes imigrantu pēctecis no bagātas ģimenes. Ukraiņu hetmanisma kustības ideologs Vjačeslavs Lipinskis (1882-1931), raksturojot Doncovu, pārfrazēja Puškinu : „Tā vēl nav nelaime, ka viņš ir moskalis, bet gan ka ukrainis tik tādēļ, lai Ukrainu neizveidotu.”

Doncovs mācījās Pēterburgas un Vīnes universitātēs, ieguva juridisko zinātņu doktora grādu. Apprecējās ar ukrainieti un kopš 1911.gada dzīvoja Ļvovā. Līdz tam bija aktīvs marksists. Pirmā pasaules kara laikā bija Austroungārijas ministrijas, kura atbildēja par propagandu,  darbinieks. Viņa uzdevums bija visas Ukrainas teritoriju atdalīšanās no Krievijas organizēšana un šī mērķa sasniegšanai viņš apbraukāja krievu karagūstekņu nometnes un aģitēja par „neatkarīgu” Ukrainu (Austroungārijas virsvadībā, protams). 1919-1921. gadā Doncovs bija UTR preses dienesta vadītājs.

Pēc kara viņš atgāja no aktīvās politikas un koncentrējās uz fantāzijām, kuras masveidā pārņēma jauniņos „plastiešus”.  1926.gadā Doncovs izdeva sacerējumu „Nacionālisms”, kas ātri vien kļuva par „īsto ukraiņu” kulta grāmatu un UNO idejisko platformu. Par primāro un galveno mērķi viņš pasludināja eiropeiskas ukraiņu nācijas izveidi, veicot ukraiņu „attīrīšanu”. Doncova ideju esence ir sekojoša: ukraiņi ir izredzētie, vācieši normāli cilvēki, bet moskaļi un pšeki (poļi) – necilvēki. No ideoloģiskā naida un necilvēcības viedokļa Doncovs pārspēj gan itāļu fašistus, gan Hitleru, jo viņiem vismaz bija vienota tauta, kas ietvēra sevī arī subetnosus (dialektus), savukārt Doncovs paziņo, ka moskalizētie ukraiņi (tas ir – lielākā daļa Ukrainas iedzīvotāju) nav ukraiņi un ka Ukraina no viņiem (no visa moskalizētā) ir „jāattīra”.

Ap 1930-iem gadiem UNO noteicošu lomu ieguva jaunā ukraiņu „nacionālistu” paaudze starp kuriem īpaši pieminami ir Romāns Šuhevičs un nākamais ukraiņu nacistu simbols Stepans Bendera (reāli Benderas nopelni ir pārspīlēti, bet pati viņa personība gauži nožēlojama, kas disonē ar nacisma spēka kultu).

Romāns Šuhevičs (1907-1950) ir Ļvovas apgabala pagasta tiesneša dēls. Viņa tēvocis 1919.gadā bija komandieris Galīcijas armijā, bet UNO vadītājs Jevgēnijs Konovaļcevs bija Šuheviču ģimenes draugs, kurš bija biežs viesis viņu mājās un kurš veltīja daudz laika politiskām sarunām ar padsmitgadīgo Romānu. Šuhevičs sākumā iestājās jauniešu organizācijā „Plast”, pēc tam UNO, ņemot dalību sabotāžu un slepkavību organizēšanā. 1932.gadā tika apcietināts par dalību antipoļu studentu dumpī.

Dmitrijs Doncovs, Rihards Jarijs, Jevgēņijs Konovaļcevs, Romāns Šuhevičs, Stepans Bendera

Dmitrijs Doncovs, Rihards Jarijs, Jevgēņijs Konovaļcevs, Romāns Šuhevičs, Stepans Bendera

Stepans Bendera (1909-1959) ir grieķu katoļu mācītāja dēls. Viņa jaunības sapnis bija iestāties „Plast”, ko viņš arī izdarīja. Bija UNO aktīvists, kurš pēc organizācijas šķelšanās (iemesls – attieksme pret vāciešiem) kļuva par tās vadītāju. Benderam bija izteiktas psihiatriskas patoloģijas (sadomazohisma) pazīmes (dūra sev aiz nagiem adatas, staigāja kails ziemas salu laikā, žņaudza kaķus).

1934.gadā UNO veica Polijas iekšlietu ministra Broņislava Peracka (1895-1934) slepkavību. Vainīgie tika atrasti, arestēti un notiesāti. Šuhevičam tika piespriesti 4 gadi un 1938.gadā viņš tika atbrīvots pēc kā uzreiz aizbrauca uz nacistisko Vāciju, kur izgāja apmācības Minhenes kara akadēmijā, ieguva Vācijas armijas virsnieka pakāpi un kļuva par pirms kara radītā vācu armijas ukraiņu bataljona „Nahtigaļ” komandieri. Bet Benderam tika piespriests nāvessods (viņš tika vainots papildus vēl divu Ļvovas universitātes pasniedzēju slepkavībā), kurš tika aizstāts ar mūža ieslodzījumu.

Visnoslēpumainākā no visām UNO figūrām ir Rihards Jarijs (1898-1969). Drošu ziņu par viņa biogrāfiju nav pat šobrīd. Tiek minētas versijas, ka viņš ir ungāru ebrejs, sudetijas vācietis, pa pusei čehs, pa pusei ebrejs, austriešu aristokrāts. Pats viņš sevi dēvēja par ukraiņu kazaka pēcteci, tomēr, kad vācu specdienesti pārbaudīja viņa sniegtās ziņas par sevi, tad konstatēja ka tās nav iespējams apstiprināt. Tāpat miglā tīta ir viņa darbība Pirmā pasaules kara laikā, ir versija, ka viņš bija Austroungārijas specdienesta darbinieks.

Droši ir zināms, ka viņš dienēja RUTR Galīcijas armijā, pēc kara nodarbojās ar zirgu spekulācijām, aprēcējās ar ebrejieti (Rozu Špiļfogeļ), emigrēja uz Vāciju un tur iestājās ukraiņu „nacionālistu” rindās un uzreiz kļuva par UNO izlūkdienesta vadītāju. Bija UNO pārstāvis Vācu nacionālsociālistiskajā partijā. Bija vācu militārā izlūkdienesta aģents ar segvārdu „Konsuls-2”, koordinēja dažādas vācu militāristu apmācības programmas ukraiņu kaujiniekiem. 1941.gadā organizēja ukraiņu bataljonu „Roland” un kļuva par tā komandieri. Pašpasludinātās „neatkarīgās” un Vācijai draudzīgās Ukrainas viens no vadītājiem par ko, kopā ar pārējo UNO vadību, tika apcietināts.  Jarijs vienīgais tika atbrīvots jau pēc gada. Pēc Otrā pasaules kara beigām netraucēti dzīvoja Austrijā, Padomju okupācijas zonā un saglabāja sakarus ar UNO.

„Golodomoras” mīts

1932./1933.gadā Padomju Ukrainā izcēlās bads, ko Padomju Savienības  un sociālisma ienaidnieki visā pasaulē (tai skaitā arī pašā Padomju Ukrainā) nekavējoties izmantoja PSRS, Staļina un komunisma diskreditācijai.  Īpaši neiedziļinoties, tika pārspīlēts un piemelots gan upuru skaits, gan Padomju sistēmas atbildība, bet vēlāk vispār tika izziņots, ka bads tika mākslīgi izraisīts, lai sodītu nepaklausīgos ukraiņus. Galīcijas ukraiņu „nacionālisti” kļuva par šī mīta dedzīgākajiem izplatītājiem, pārspīlētājiem un melu izdomātājiem.

Ukrainā ir milzīgas fantastiski auglīgas zemes platības un lauksaimniecībai ideāli piemērots klimats, kas to bez pārspīlējumiem padara par „maizes klēti” (saskaņā ar Vācu pirmskara plānu izstrādēm viens no kara uzdevumiem bija atņemt PSRS tās „maizes klēti”, lai tā baro vāciešus nevis krievus; šai ziņā mūsdienās nekas nav mainījies).

Pēc Padomju varas nostiprināšanās visas zemes tika nacionalizētas (bija valsts īpašumā) un tika nodotas apstrādāšanā zemniekiem. Šādu zemnieku saimniecību bija daudz (attiecīgi bija daudz sīksaimniecību), bet zemnieku tehniskais un arī zināšanu līmenis bija gauži zems. Tomēr, neskatoties uz to, ražas bija pietiekami lielas un ļāva PSRS pat eksportēt pietiekami lielu daudzumu graudu.

PSRS industrializācijas ietvaros (kas vienlaicīgi bija arī gatavošanās karam, jo bija skaidrs, ka kapitālistu iebrukums ir neizbēgams) 1927.gadā tika uzsākta t.s. „kolektivizācija” (kolhozu un sovhozu veidošana), kuras ietvaros bija paredzēts apvienot daudzās sīkzemnieku saimniecības, apgādāt tās ar jaunāko tehniku un efektivizēt visu lauksaimniecības procesu, palielinot ražas un atbrīvojot darbaspēku, kuru pēc tam bija plānots izmantot jaunuzceltajās rūpnīcās. Sākumā kolektivizācija notika uz brīvprātīgi ideoloģiskiem pamatiem. Tas ir, apelējot pie komunistiskās pienākuma apziņas, zemnieki tika aicināti apvienot saimniecības, tomēr tas nedeva vajadzīgo rezultātu.

Mēģinot izprast to zemnieku argumentus, kuri negribēja apvienoties kolhozos, Staļins personiski izbrauca uz vietas un runāja ar zemniekiem. Tiek uzskatīts, ka pēc vienas no šādām sarunām (tieši Ukrainā), Staļins pieņēma lēmumu par piespiedu kolektivizācijas nepieciešamību. Pēc tam, kad Staļins bija izskaidrojis zemniekam kādēļ nepieciešama kolektivizācija, kādus ieguvumus tas katram dos, ko iegūs paši zemnieki, kādēļ bez tā nekādi nevar iztikt utt. (Staļins bija ģeniāls izskaidrotājs un sarunu biedrs, ko atzīst pat visi viņa ienaidnieki un apmelotāji), tas tomēr palika pie sava. Tad Staļins pajautāja kas viņam ir jāizdara, lai zemnieks atdotu kopējai lietai vajadzīgo daļu ražas (pie nosacījuma, ka zemnieks tiks nodrošināts ar visu nepieciešamo, ieskaitot izglītību) uz ko saņēma izsmējīgi ironisku atbildi: „A Tu man uzdanco!”

1930.gadā tika izdots rīkojums par noteiktu kolektivizācijas apmēru sasniegšanu uz 1931.gadu, kurš tika realizēts, tai skaitā arī Ukrainā. 1932.gadu liela daļa ukraiņu lauksaimnieki bija apvienoti kolektīvās saimniecībās, kas daļā no viņiem izraisīja lielu neapmierinātību. 1932.gads Ukrainas laukos ir raksturīgs ar lielas daļas kolhozu strādnieku sabotāžu (apzinātu nestrādāšanu un kaitniecību, lai kolhozu ideja izgāztos un tiktu atgriezta iepriekšējā kārtība) un kopējās ražas zagšanu (ja jau kopējs, tad var ņemt). Nozagtos graudus slēpa speciālās bedrēs. Tāpat plaši bija izplatītas cita veida kaitnieciskas darbības. Vienā no vēstulēm Padomju Ukrainas vadītājam Staļins pat rakstīja: „Iepazīstieties, lūdzu, rūpīgi ar šīm atskaitēm. Ja tās ir pareizas, tad atsevišķās Ukrainas vietās Padomju vara reāli vairs neeksistē.” Visa tā rezultātā novāktā raža bija ievērojami mazāka kā plānots (salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu; tomēr tā nebija tik maza, lai novestu pie bada; 2.pasaules kara laikā ar daudzkārt mazākiem ražas apmēriem izdevās pabarot visus), bet 1932./1933.gada ziemā daudzās vietās beidzās iedzīvotājiem paredzētās pārtikas krājumi (pēc oficiālās uzskaites pārtikai bija jābūt, bet reāli nebija) un sākās bads.

Tomēr pats interesantākais, ka masveidā mirt Ukrainas iedzīvotāji sāka 1933.gada pavasarī,  vasarā un mira pārsvarā lauku iedzīvotāji (tieši tad, kad jau bija ienākušies pirmie jaunās sezonas augļi), un mirušie bija nevis izkāmējuši kā tas ir bada gadījumā, bet uzpūtušies kā tas ir saindēšanās gadījumos. Pie tam daudzos gadījumos pie mirušajām ģimenēm vai netālu no viņu mājām tika atrasti apslēpti graudu krājumi. Padomju varasiestādes tolaik nenoskaidroja, kas par lietu, bet „golodomora” mistifikatori šos viņiem neērtos faktus vienkārši ignorē. Aiziet pat tik tālu, ka viņi ir spiesti falsificēt pierādījumus un, ilustrējot tā laika notikumus, izmanto ASV lielās depresijas laika bada vai PSRS 1921/1922.gada bada laiku uzņēmumus. Pēc tam, kad viens ukraiņu „nacionālists” tika pieķerts šādās falsifikācijās un viņam jautāja kādēļ viņš tā rīkojās, jo tas ir ļoti muļķīgi, viņš paskaidroja, ka ir pārmeklējis visus arhīvus un nav atradis nevienu šo laiku bada fotogrāfiju (pēc viņa versijas arhīvi PSRS laikā, protams,  esot iztīrīti, kas ir stipri apšaubāmi, jo citu PSRS bada laiku fotogrāfijas arhīvos ir un vajadzētu eksistē taču vēl arī ārzemju avotiem).

Saskaņā ar PSRS oficiālo statistiku 1932.gadā Ukrainā nomira 668,2 tūkstoši cilvēku, bet 1933.gadā – 1850,3 tūkstoši, tas ir par 1182,1 tūkstoti cilvēku vairāk nekā iepriekšējā gadā. Salīdzinājumam laika posmā no 1927-1937.gadam (neskaitot 1932. un 1933.gadu) Ukrainā vidēji gadā nomira 456,6 tūkstoši cilvēku (uz iedzīvotāju skaitu 31,9 miljoni).

No reģistrēto mirstības iemeslu analīzes izriet, ka daļa 1933.gadā virsnormas mirušo ir dēļ uzliesmojušām infekcijas slimībām, bet lielākā daļa ir dēļ „bada” (tā ir rakstīts oficiālos PSRS nāves iemeslos, ko uz vietas sastādīja ierindas miliči), kura izpausme masveidā tiek raksturota kā ķermeņa „uzpūšanās”.  No tā ir secināms, ka šo cilvēku nāves iemesls nekādi nevarēja būt bads, jo bada izpausme vienmēr ir organisma izkāmēšana (tas ir pārbaudīts, konstatēts un pierādīts neskaitāmajos bados un nacistu koncentrācijas nometnēs), bet ķermeņa uzpūšanās ir raksturīga saindēšanās gadījumos. Ne ierindas miliči, ne paši iedzīvotāji nav ārsti un to varēja nezināt, bet ārsti tolaik lauku apvidos bija liels retums.

Vienīgais kā var izskaidrot šīs masveida nāves ir ar graudu toksiskumu. Viena no lauksaimniecības aksiomām ir ka graudi pirms malšanas ir jāizžāvē, pretējā gadījumā tajos veidojas toksīni. Centralizēti novāktā raža tika centralizēti žāvēta un samalta un no tādiem miltiem tika cepta maize, tāpēc pilsētās, lai gan bads bija, cilvēki nemira, jo kaut kāda pārtika tomēr pietiekami laicīgi tika sagādāta un tā bija salīdzinoši kvalitatīva. Savukārt laukos tie „gudrinieki”, kuri bija sazagušies graudus, mala neizžāvētus graudus un saindējās, un no saindēšanās nomira vai nu uzreiz vai arī regulāras šādas pārtikas lietošanas rezultāta tika pilnībā traucēta gremošanas sistēma un cilvēki mira jau tad, kad bija pieejama jaunās sezonas raža.

Galvenā šī notikuma morāle ir vecā kā pasaule, kas neskaitāmas reizes vēstures gaitā ir apstiprinājusies un pierādīsies vēl un vēl: ko sēsi, to pļausi;  ja Dievs kādu grib sodīt, tad viņš tam atņem prātu un dots devējam atdodas.  Bet antipadomju un atistaļinisku histēriju sakarā ir jāpiemin kas cits. NKVD tolaik pietiekami lielos apmēros veica nelegālo zemnieku „rezervju” konfiskāciju (pārsvarā uz kaimiņu ziņojumu pamata) un tā tiek pasniegta kā drausmīga Padomju varas darbība, jo zemnieki tādējādi tikuši nolemti badam. Patiesībā tie, kam konfiscēja šos krājumus, tādējādi tika izglābti no saindēšanās (ja nebija vēl kādi citi un neaizņēmās no tādiem pat kaimiņu krājumiem), nebūtu bijis šo konfiskāciju, upuru skaits būtu bijis vēl lielāks un tas ir cita garīgā principa darbības piemērs, ka daļai grēcinieku tomēr tiek dota iespēja laboties un ka šī iespēja sākotnēji izpaužas ļoti nepatīkamā veidā un kā citu nelietīgas darbības sekas (šai gadījumā – kaimiņu „stučīšanas”).

Visbeidzot, veicot statistisko analīzi, izkristalizējas trīs Ukrainas reģioni, kuros no vienas puses bija vismazākā novāktā raža, bet no otras puses pēcāka vislielākā mirstība (tie bija Kijevas, Harkovas un Dņepropetrovskas apgabali). Šajos apgabalos visvairāk sazagās, visvairāk graudus noslēpa un pēc tam visvairāk arī nomira no saindēto graudu lietošanas.

Ukraiņu nacistu noziegumi

1939.gada 1.septembrī Vācija uzbruka Polijai un sākās 2.Pasaules karš. PSRS savukārt ieņēma Rietumukrainu un Rietumbaltkrieviju (Lietuva tolaik atguva savu galvaspilsētu Viļņu, tiesa gan kā Lietuvas PSR).

1941.gada 22.jūnijā Vācija uzbruka PSRS un tās armija strauji virzījās valsts iekšienē. 29.jūnijā vācu armijas ukraiņu bataljons „Nahtigaļ” ieņēma Ļvovu. Pilsētā tika izziņots, ka cietumā esot atrasti NKVD nogalināti ieslodzītie. Līdz jūlija sākumam Ļvovā tika nogalināti apmēram 4000 ebreju, poļu un Padomju varai simpatizējoši iedzīvotāji.

Nākamajā dienā pēc Ļvovas ieņemšanas  UNO kopā ar „Nahtigaļ” karavīriem organizēja „Rietumukrainas zemju likumdošanas sapulci”, kurā pieņēma aktu par Ukrainas valsts pasludināšanu un par „valsts” vadītāju tika iecelts UNO priekšsēdētāja pirmais vietnieks Jaroslavs Stečko (1912-1986; arī grieķu katoļu mācītāja dēls, arī jurists, arī mācījies Ļvovas universitātē).  Sanāksmē piedalījās arī grieķu katoļu baznīcas metropolīts Andrejs Šeptickis, kurš aicināja visus ticīgos atbalstīt „šo svētīgo iesākumu”. Sanāksme tāpat oficiāli izteica sveicienu „varenajai un neuzvaramajai vācu armijai”. UNO priekšsēdētāju Stepanu Banderu vācieši tobrīd jau bija arestējuši un drīz vien tika arestēti arī pārējie UNO vadītāji, tomēr nopietna vēršanās pret ukraiņu „nacionālistiem” no vācu puses nebija, un „koncentrācijas nometne”, kurā nebrīvē dzīvoja Bandera, bija speciāls VIP personām paredzēts cietums (tajā mita daudzi Rietumvalstu augstākā ranga politiķi, tai skaitā arī Francijas premjerministrs Andrea Blūms (1872-1950), ebrejs pēc tautības un Austrijas kanclers Kurts Šušniks (1897-1977)). Vēlāk katrs, kurš tika turēts šajos komfortablajos, brīvību ierobežojošajos apartamentos, varēja teikt, ka viņš ir antifašists, jo ir bijis ieslodzīts vācu koncentrācijas nometnē.

19.septembrī Vācu armija ieņēma Kijevu, bet jau 27.septembrī vācieši kopā ar ukraiņu „nacionālistiem” Babij Jarā (Kijevas pievārtē) sāka veikt pirmās nošaušanas (tika likvidēti apmēram 700 psihiatrisko slimnīcu pacienti). Pēc tam ar vietējo rabīnu palīdzību tur tika sapulcināti apmēram 33-40 tūkstoši ebreju (viņiem tika teikts, ka tiks izvesti uz Palestīnu) un divu dienu laikā (29. un 30. septembrī ) nošauti, tai skaitā arī sievietes un bērni. Turpmāk līdz 1943.gadam Babij Jarā tika nošauti pēc dažādiem datiem vēl papildus 30 – 80 tūkstoši cilvēku.

Jūlijā pie Smoļenskas vācu spēki nogalināja vairāk kā 20000 Padomju armijas sagūstītos poļu virsniekus (ir versija, ka to paveica ukraiņi). 1943.gadā poļu virsnieku mirstīgās atliekas tika pārapbedītas un pa visu pasauli tika izziņots, ka viņus 1940.gadā esot nogalinājušas NKVD vienības (t.s.„Katiņas traģēdija”).

21.oktobrī no abiem Vācu armijas ukraiņu bataljoniem („Nahtigaļ” un „Roland”) tika izveidots policijas bataljons, kurš līdz 1942.gada decembrim cīnījās pret partizāniem mūsdienu Baltkrievijas teritorijā pēc kā dīvainā kārtā gandrīz visi tā dalībnieki atteicās pagarināt kontraktus un atgriezās Ļvovā.

1943.gada pavasarī aktīvu darbību sāka UNO dibinātā Ukraiņu partizānu armija (UPA), par kuras vadītāju kļūst Dmitrijs Klačkovskis (1911-1945; pabeidzis Ļvovas universitātes juridisko fakultāti, dienējis Poļu armijā).  1944.gada janvārī UPA virspavēlniecību pārņēma Romāns Šuhevičs. Formāli UPA cīnījās arī pret vāciešiem, bet praktiski tās galvenie spēki tika vērsti pret Padomju (žīdmoskaļu ukraiņu nacistu terminoloģijā) un poļu partizāniem, kā arī pret poļu civiliedzīvotājiem (pēc oficiāliem datiem visā UPA darbības laikā tika nogalināti 20 vācieši). Ir fiksēts viena vācu ģenerāla izteikums: „Es būšu laimīgs, ja ukraiņi un poļi sāks nogalināt viens otru, bet, ja pa vidu gadīsies kāds ebrejs, tad būs pavisam labi.” Apmēram pēc šī scenārija arī UPA rīkojās.

UPA galēji nacistisko būtību vislabāk raksturo t.s. „Volīnijas traģēdija”, kuras rezultātā tika nogalināti pēc dažādiem datiem 20 – 80 tūkstoši poļu. 1943.gadā UNO pieņēma lēmumu par poļu izdzīšanu no Volīnijas. Sākotnēji UPA darbības bija vērstas pret vācu pārvaldes administrācijā kalpojošajiem poļu ierēdņiem, bet drīz vien par upuriem kļuva visi lauku iedzīvotāji (lielākā UPA operācija –uzbrukums vienlaicīgi 150 poļu ciemiem). Ukraiņi izcēlās ar neiedomājamu cietsirdību (tika pat uzšķērsti zīdaiņi). Poļi atbildēja un tolaik pēc dažādiem datiem tika nogalināti 2 – 15 tūkstoši ukraiņu. Pēc vācu atkāpšanās tieši Padomju  armija pārtrauca poļu Armija Krajova sākto izrēķināšanos ar ukraiņiem. Naids starp poļiem un ukraiņiem bija tik milzīgs, ka Padomju teritorijā dzīvojošie poļi tika pārvietoti uz Poliju, bet tur dzīvojošie ukraiņi uz Rietumukrainu.

Pēc Padomju armijas ienākšanas Rietumukrainā par UPA galveno ienaidnieku kļuva Padomju vara pret kuru tika aktīvi karots līdz 1949.gadam (1950.gadā tika atrasts un nogalināts UPA vadītājs Romāns Šuškevičs), bet atsevišķas vienības pretojās vēl līdz 1956.gadam (kopsummā pēckara periodā pēc oficiāliem datiem Padomju vara pazaudēja mazliet vairāk kā 3000 karavīru).

Pēc SMERŠ dalībnieka liecībām UPA bija nopietna, ļoti labi organizēta un nokonspirēta organizācija. Tās ietekme pilsētās bija salīdzinoši maza, bet vairums Rietumukrainas lauku apvidu pārsvarā bija UPA  kontrolē. Galvenie UPA kaujinieku spēki atradās mežos (šiem mērķiem vācu laikā tika uzbūvēti  speciāli betona bunkuri pēc kā nereti  viņi arī tika atrasti), bet ciemi atbalstīja UPA ar pārtiku, materiāliem un informāciju. UPA bija stingra hierarhija un disciplīna un par nepaklausību cilvēki tika nogalināti kopā ar visu ģimeni (tai skaitā bērniem). Tā kā vairums civiliedzīvotāju un pat daudzi ierindas kaujinieki darbojās UPA piespiedu kārtā (pašu un ģimenes nogalināšanas draudu iespaidā), tad pamatvienības tika likvidētas, nogalinot to komandierus un galvenie pūliņi tika veltīti to identificēšanai un atrašanās vietas noskaidrošanai.

Viens no toreizējiem UPA darbības virzieniem – jauniešu iesaistīšana kaujinieku darbībās (jaunieši tika ņemti no laucinieku ģimenēm). Ideoloģiskas un „praktiskas” apstrādes rezultātā padsmitgadīgi puiši un meitenes tika pataisīti par aukstasinīgiem slepkavām (ar īpašu sadistisku nežēlību izcēlās meitenes). Ne viens vien karavīrs gāja bojā, kad pažēloja rokas pacēlušu jaunu puiku, kurš pēc tam viņu nogalināja, tāpēc bija izplatīta prakse šādus jauniešus gūstā neņemt.

Pēc šī paša SMERŠ dalībnieka liecībām ar laiku UPA stratēģija mainījās un viņi savus pūliņus sāka koncentrēt iekļūšanai komunistiskajā partijā un valsts pārvaldes aparātā, bet centrālās UPA „soda brigādes” (kuras galvenais uzdevums bija nogalināt nepaklausīgos savējo vidū) pēdas veda uz Ukrainas komunistiskās partijas vadību, kuras vadītājs tolaik bija Ņikita Hruščovs (1894-1971). Tieši Hruščovs bija galvenais „staļinlaiku represiju” organizētājs gan Ukrainā, gan Maskavas pilsētā. Un tieši Hruščovam bija noteicošā loma Staļina nogalināšanā 1953.gadā un vēlākā „Berijas partijas” sagrāvē.

Izmeklēt UPA saistību ar Ukrainas komunistiskās partijas vadību neizdevās, jo  1946.gadā SMERŠ un citas struktūras, kuras cīnījās pret UPA, tika izformētas, NKVD ģenerālis, kurš par to atbildēja, tika nomainīts uz daudz „tolerantāku” un sāka notikt izrēķināšanās ar NKVD darbiniekiem, kuri cīnījās pret UPA. Bet pēc tam, kad Hruščovs kļuva par PSRS vadītāju un izsludināja vispārēju amnestiju, sagūstītie un notiesātie UPA kaujinieki nokļuva brīvībā un atgriezās mājās.

Krievu un ukraiņu mentalitāšu atšķirības

Gan krievi, gan ukraiņi ir slāvi ar ļoti līdzīgām valodām, tāpēc vairums cilvēku neatšķir viņus vienu no otra, tomēr starpība ir visai liela. Īstie krievi (nejaukt ar visiem krieviski runājošajiem, jo īpaši ar ambiciozo, krieviski runājošo ebreju morālajām padibenēm, kuru pārstāvji kuplā skaitā katru gadu ir novērojami  „Jaunā viļņa” egocentrisma un ambīciju orģijās Jūrmalā) savā būtībā ir kolektīvisti, pārsvarā altruistiski un lēnprātīgi, kurus ir ļoti grūti piespiest izdarīt kaut ko viņuprāt lieku vai nepareizu, pat apelējot pie it kā pašu personīgā ieguvuma (dēļ tā viņi tiek lamāti par sliņķiem). Piemēram, krievs var bez sirdsapziņas pārmetumiem neizdarīt to, ko viņš uzskata par mazbūtisku vai nepieņemamu, saglabājot nesatricināma iekšēja miera un svētīga nevainīguma apziņu, tādējādi tracinot visu mastu menedžerīšus un ar mehānisku,  formālu „jābūtību” apsēstus cilvēkus. Pedantisku un disciplinētu vācieti „krievu vaņka” patiesi var novest līdz baltkvēlei. Tai pat laikā krieviem ir raksturīga spēja atšķirt patiesi būtisko no nebūtiskā un izdarīt to būtisko. Ukraiņi ir citādi.

Ivans Mazepa

Ivans Mazepa

Ukraiņiem ir izteikts individuālisms un no tā izrietošais egoisms (jo īpaši rietumukraiņiem, kuriem ir stipri izteikts egocentrisms). Ukraiņi ir kareivīgi, kas ir vēsturisko cīņu ar turkiem, tatāriem un poļiem sekas.  Visbeidzot ukraiņiem ir izteikts viltīgums un nodevīgums. Ukraiņi no poļu paniem ir pārņēmuši gan nodevību, gan cietsirdību, gan atriebīgumu, kas ukraiņu mentalitātē sadzīvo ar ārēju jautrību un dzīvesprieku (tādēļ ukraiņi dabiski, ar minimālu piepūli spēj citus apmānīt, kas poļiem tik labi neizdodas).

Spilgts ukraiņu mentalitātes piemērs ir Ivans Mazepa, kuru ukraiņu „nacionālistu” historiogrāfija taisa par varoni un kvēlu Ukrainas patriotu, kaut gan viņš patiesībā bija slīpēts un mantrausīgs egocentriķis, kurš ar viltu ieguva lielas privilēģijas, salaupīja milzu bagātības un tam visam gribēja piepulcināt monarha titulu. Savu egocentrisko mērķu īstenošanā Mazepa neapstājās nekādu šķēršļu priekšā, upurējot tam pat vistuvākos cilvēkus.

Ukrainas „nacionālistu” antikrieviskuma vēsturiski ideoloģiskais pamats

Ukraiņu „nacionālistu” dzīvnieciskais naids pret krieviem balstās uz tēzi, ka ukraiņi ir senās Kijevas Krievzemes mantinieki, kuru iznīcināja no austrumiem nākušie tatār-mongoļi.

Cīņā par pareizticīgo zemēm jau poļu laikos plaši tika izmantota pareizticīgo krievu iebiedēšana ar tatāriem, bet, pieņemoties spēkā Maskavas lielkņazistei, tā tieši tika ar tiem identificēta. Šīs jau izstrādātās un praksē pārbaudītās tēzes pārņēma ukraiņu „nacionālisma” radītāji un paziņoja, ka krievi (Maskavas lielkņazistes iedzīvotāji, jeb moskaļi, no vārda Moskva – Maskava) ne tikai atšķiras no ukraiņiem (kuri ir „īstie krievi”), bet gan ir tatāru, kuri iznīcināja Kijevas Krievzemi, pēcteči, attiecīgi arī nāvīgi „īsto krievu” (tas ir – ukraiņu) ienaidnieki. Savukārt, uzskaitot hana Batija un citu hanu karavīru pastrādātās drausmīgās necilvēcības un asociējot tās ar krieviem, tiek „pamatota” atziņa ka krievi esot drausmīgi un cietsirdīgi necilvēki.

Šādas mehāniskas loģikas vājais punkts ir pareizticības kā svarīgākā (vai vismaz ļoti būtiska) faktora ignorēšana. Laikā, kad šāda tipa loģiku mēģināja iedzīvināt Polijas-Lietuvas lielvalstī, tas neizdevās un radīja spēcīgu pareizticīgo iedzīvotāju pretestību, kas bija viens no Žečpospoļitas iznīkšanas iemesliem. Savukārt XIX gadsimtā, kad pietiekami plaši jau bija izplatīti antireliģiski un antikristietiski uzskati, Austroungāriem Galīcijā šo loģiku izdevās spīdoši realizēt. Un palīdzēja viņiem Romas katoļu baznīca.

Pareizticīgo un katoļu rašanās (kristietības šķelšanās) iemesli

Vairums cilvēku, tāpat kā vairums kristiešu, zinot par pareizticīgo un katoļu eksistenci, maz zina un vēl jo mazāk saprot ar ko šīs mācības viena no otras atšķiras un kādas ir abu baznīcu dogmatiskās atšķirības (tas mietpilsonim šķiet kaut kas tāls un ikdienā nevajadzīgs). Tāpat vairumam cilvēku nav ne jausmas par joprojām esošajiem asajiem konfliktiem starp katoļiem un pareizticīgajiem, bet tie, kas to zina, pietiekami nenovērtē šo konfliktu patieso nozīmīgumu uz apkārt notiekošo. Ierindas cilvēku masas dzīvo savā ikdienas sīkprakticisma pasaulītē un viņi nezina par garīgajām un dogmatiskajām cīņām, kuras nepārtraukti notiek garīdznieku starpā un kas pēc tam atstāj milzu ietekmi uz visiem sabiedrības procesiem un tās locekļiem.

Kristietība vispasaules izplatību guva kā Romas impērijas oficiālā reliģija, par kādu tā kļuva imperatora Konstantīna Lielā (272-337) laikā, kurš, mēģinot glābt morāli pagrimušo un deģenerējušos romiešu sabiedrību, nolēma balstīties uz kristiešiem, kuri tolaik bija morāli visaugstvērtīgākā un visspēcīgākā sociālā grupa. Pati Roma, pēc saskarsmes ar sengrieķu kultūru, pārņēma un pa savam pārveidoja grieķu tradīciju, bet grieķi Romas impērijā ieņēma nozīmīgu vietu.

Konstantīna Lielā fundamentālo reformu laikā Romas impērijas galvaspilsēta tika pārnesta no Romas uz Bizantijas pilsētiņu, kas tika pārdēvēta par Konstantinopoli.  Kopš tā laika Romas impērija sāka reāli sadalīties Rietumu (latīņu) daļā, kuras centrs bija Roma, un Austrumu (grieķu) daļā, kuras centrs bija Konstantinopole. Abas „Romas” (Konstantinopole tiek saukta arī par otro Romu) no vienas puses asi konkurēja savā starpā, bet no otras sadarbojās. Šie politiskie, ekonomiskie un kultūras procesi atstāja ietekmi arī uz kristietību un kristīgo baznīcu.

Sākotnēji kristīgai baznīcai izdevās saglabāt vienotību. Laiku pa laikam tika rīkoti kristīgās baznīcas koncili, kuros visi autoratīvākie kristiešu teologi  izdiskutēja aktuālākos jautājumus un pieņēma kopējus lēmumus, uz kuriem visi kristieši pēc tam balstījās. Pirmie koncili notika laikā, kad vēl cilvēkiem bija dzīvas atmiņas par to līdz kādām šausmām sabiedrību var novest amorālu procesu progresējoša attīstība un visiem koncilu dalībniekiem tas bija skaidrs, atšķīrās tikai redzējumi kā vislabāk slāpēt tos un kā nepieļaut šīs šausmas nākotnē. Par to tad arī notika diskusijas pēc būtības. Tā rezultātā radās un nostiprinājās kristīgā baznīca kā garīgu un morālu vērtību glabātāja un sargs.

Ar laiku atmiņas par pārdzīvotajām šausmām sāka zust un degradācijas procesi lielākā mērā sāka skart pašus kristiešus, tai skaitā arī augstāko garīdzniecību. Tā rezultātā kristīgajā baznīcā arvien lielāku teikšanu ieguva formālas pieejas piekritēji, kuri nesaprata un negribēja saprast „Dieva vārdu” un traktēja to formāli kā juristi pēc nepieciešamības. Šis process notika uz Romas impērijas arvien lielāka šķelšanās fona (latīņu un grieķu daļās). Kristīgās baznīcas pārstāvji arvien dziļāk iestiga cīņā par ietekmi un varu. Tika aizsākta prakse bez kopējiem konciliem izdot lēmumus, kas maina kristīgo dogmatiku un tiek pasludināta par obligātu visiem kristiešiem. Romas bīskapi, pamatojoties uz Jaunās derības tekstu, ka Jēzus māceklis Pēteris būs tā klints uz kuras tiks celta viņa valstība zemes virsū un to, ka Svētā Pētera kaps atrodas Romā, pozicionēja sevi par visu kristiešu galvenajiem virsvadītājiem. Par šī teksta autentiskumu var padiskutēt, bet, neapšaubāmi, mācekļa, kurš trīs reizes atteicās no Kristus (noliedza Kristu), pasludināšana par baznīcas pamatlicēju, simboliski nozīmē, ka šī baznīca ir kristietības noliedzēja baznīca = kristietības noliegšanas baznīca, kas praksē tā arī izpaužas (vārdos Kristus, darbos pavisam kas cits).

Konstantinopoles patriarhs Fotijs I

Konstantinopoles patriarhs Fotijs I

Formāla un neatgriezeniska kristīgās baznīcas sadalīšanās Romas katoļu un Pareizticīgajā baznīcā notika 1054.gadā pietiekami banāla iemesla dēļ (Romas pāvests izslēdza no baznīcas Konstantinopoles patriarhu, kurš atbildot uzlika anatēmu (atšķiršanu no baznīcas) Romas pāvestam). Tomēr patiesā šķelšanās notika daudz agrāk – 879.gadā, kad Konstantinopoles patriarhs Fotijs I (820-896) sasauca ceturto Konstantinopoles koncilu, kurā tika nolemts uzlikt aizliegumu veikt izmaiņas Nikejas koncilā (325) un Nikejas-Konstantinopoles koncilā (381) apstiprinātajos ticības simbolos un dogmatikā.

Pēc būtības, reaģējot uz kristietības degradāciju, šis koncils iesaldēja kristīgo dogmatiku tās sākotnējā augšupejošajā formā, kas padarīja par neiespējamu veikt izmaiņas kristietības pamatmācībā. Savukārt Romas pāvests neatzina šī  koncila rezultātus un katoļi turpināja brīvi mainīt kristīgo mācību pēc saviem ieskatiem (tiesa gan tas vienu brīdi pavērsās pret pašiem katoļiem, kad atdalījušies protestanti veica daudz straujākas un kardinālākas kristīgās dogmatikas izmaiņas un turpina to darīt līdz pat šai dienai). 1054.gada šķelšanās tikai līdz galam noformēja to, kas praktiski jau sen iepriekš bija noticis un ar to Romas pāvests zaudēja pēdējo iespēju kaut kādā veidā ietekmēt Pareizticīgo baznīcu. Šo pāvesta Leona IX (1002-1054) rīcības izcilo aprobežotību un stulbumu katoļi ātri vien saprata un kopš tā laika par viņu galveno stratēģisko mērķi un uzdevumu kļuva baznīcu atkalapvienošana (Romas pāvesta virsvadībā, protams).

Kopš šķelšanās brīža katoļu baznīcas politika pret pareizticīgajiem ir agresīvi ekspansīva, kas izpaužas visdažādākajos veidos. Savukārt pareizticīgā baznīca kļuva par konservatīvisma un patiesās kristietības citadeli pār kuru nepārtraukti savelkas negaisa mākoņi, bet kuru līdz šim vēl nav izdevies nopostīt. Tas, ka pareizticība vairakkārt atradās bezdibeņa malā un bija par mata tiesu no pilnīgas iznīcināšanas pareizticīgajos tikai nostiprināja pārliecību, ka Pareizticība ir patiesā kristietība, bet katoļticība un protestantisms kaut kas cits. Ir pareizticīgo garīdznieki, kuri pat uzskata, ka Antikrists nāks caur katoļu baznīcu un ka tā sagatavo viņam augsni (ņemot vērā pēdējā laikā vērojamo Rietumu sabiedrības drausmīgo morālo degradāciju un katoļu baznīcas iecietību pret to un ārēji pasīvo atbalstu, šāds viedoklis gūst papildus pamatojumu). Pareizticīgie bija un joprojām paliek par globāla mēroga humānistisku vērtību esamības garantu, kas ar savu eksistenci vien (ar to ietekmējot arī katoļus un protestantus)  neļauj pasaulei atkrist atpakaļ atklātas verdzības un antihumānisma laikmetā, ko, piesedzoties ar „pārapdzīvotības problēmu”, intensīvi mēģina panākt ietekmīgas Rietumu aprindas (lai varētu tieši un atklāti nogalināt vairākus miljardus cilvēku). Pareizticīgajiem šai ziņā līdz šim viskritiskākajos brīžos ir palīdzējuši racionāli grūti izskaidrojami notikumi un apstākļu sakritības.

Pareizticības un Romas katolicisma atšķirību būtība

Pareizticības dogmatiskais pamats ir pirmie astoņi kristiešu koncili (325, 381, 431, 451, 553, 680, 787, 879). Kopš tā laika pareizticīgie savā dogmatikā izmaiņas nav veikuši un visi, kuri ir mēģinājuši to pareizticības vārdā darīt, nav guvuši vairuma pareizticīgo atbalstu. Strikta pieturēšanās pie sākotnējām tradīcijām ir pareizticības pamatu pamats. Dabīgs šī principa ievērošanas palīgs ir apstāklis, ka pareizticīgajiem nav viena strikti izteikta un formāli definēta centra, ir tikai garīgās autoritātes un politiskie centri, kas laika gaitā ir mainījušies.

Katoļi savukārt laika gaitā sākotnējo kristīgo dogmatiku ir stipri izmainījuši (protestanti, tiesa gan, viņus šai ziņā ir daudzkārt pārspējuši) un šī ir pirmā nozīmīgā pareizticīgo un katoļprotestantu atšķirība. Ja katoļi vadās pēc „progresīvisma” un „mainīguma” principa, tad pareizticīgie pašos pamatos ir konservatīvi un nekādas izmaiņas savās pamatnostādnēs nepieļauj. Katoļi cenšas pasauli „uzlabot” un dēļ tā pieļauj savu pamatpostulātu maiņu, bet pareizticīgie savukārt cenšas izdarīt to pašu tikai „piepildot to, kas jau ir pateikts”, uzskatot, ka ar jau pateikto pilnīgi pietiek un viss, kas maina to, ir no ļauna.

No šī apstākļa arī izriet katoļu (protestantu) un pareizticīgo organizatoriskā būtība. Ļauni cilvēki ir bijuši gan katoļu, gan pareizticīgo vidū (to pārlieka esamība arī ir viens no dažādu pareizticīgo zemju nopostīšanas iemesliem), tomēr pareizticīgo vidū šie cilvēki ir lielākā mērā spiesti slēpties un ārēji ievērot kristīgās dogmas.  Katolicismā (protestantismā) savukārt ļaundari iegūstot vajadzīgo teikšanu sāk mainīt dogmatiku un attaisnot ļaunumu un pat pamatot to. Attiecīgi, pareizticība kā sociāla sistēma daudz lielākā mērā ierobežo ļaunumu, pat, ja tas nokļūst tās vadībā, un ģenerē jaunus cīnītājus pret to, bet katoļi (protestanti) pieļauj vides radīšanu, kurā ļaunums tiek apsaukts par labo un pati sociālā sistēma ģenerē ļaundarus.

To var sajust arī pareizticīgo tekstos, svētbildēs, baznīcās, dziesmās, kam  ir grūti aprakstāma, pozitīva, nomierinoša un pacilājoša iedarbība uz cilvēku, neskatoties uz to, ka pareizticīgo dievnamos kalpo dažādi ļaudis (arī, maigi izsakoties, visnotaļ grēcīgi). Katoļi šo efektu lielā mērā jau ir zaudējuši (par protestantiem nemaz nerunājot).

Katoļu liturģija aktivizē zemāka līmeņa izjūtas un kaislības. Šai ziņā labs piemērs ir katoļu mūķenes, starp kurām ir novērots tāds „mīlestības uz Dievu” efekts, kurš ievērojami pārsniedz tikai garīgo sfēru (šādas „mīlestības” rezultātā sieviete sasniedz miesīgu ekstāzi). Galējas un antidievišķās formās šāda tipa parādības (cilvēku novešana līdz ekstāzei) mūsdienās ir sastopamas visdažādākās sektās. Tieši katolicismā, visdrīzāk, ir meklējamas saknes tam drausmīgajam mīlestības nonivelējumam, ko tik plaši propagandē mūslaiku popkultūra, pielīdzinot miesaskāri mīlestībai, no kā tiek atvasinātas tādas preteklības kā viendzimuma „mīlestība”, grupveida „mīlestība”, „mīlestība” uz dzīvniekiem, „mīlestība” uz bērniem utt. Visbeidzot labs katoļu baznīcas raksturojums ir tās mācītāji, starp kuriem nezin kāpēc ir pārlieku daudz izteikti sievišķīgu vīriešu.

Ja pareizticīgie cīnās ar grēku un uzskata to par vienu no katra cilvēka dzīves uzdevumiem, tad katoļi ar grēku samierinās, padodas tam  un pat attaisno. Ja pareizticīgie ir spējuši saglabāt spēju atpazīt grēku (un attiecīgi spēju pret to cīnīties), tad katoļiem tas lielā mērā ir zudis un pat viņu mēģinājumi cīnīties ar grēku izvēršas par grēcīgām orģijām.  No šīs katoļu nespējas atpazīt grēku ir attīstījusies mūsdienu degradācijas pamatā esošā tēze, ka neviens nezina patiesību un patiesības nav, attiecīgi nav nekādu standartu un normu.

No katolicisma ir „izaudzis” arī mūslaiku Rietumu sabiedrības formālisms un sausi mehāniskā pieeja. No antīkajiem romiešiem mantotā prāta (racio) pārspīlēta prioritizācija ir viens no katoļu baznīcas pamatiem, pretstatā pareizticīgo fatāliskajai paļāvībai uz augstākiem spēkiem. Jaunajā derībā tiek runāts par „cilvēku prātu” un „Dieva prātu”. Katoļu baznīca ir spilgts „cilvēka prāta” iemiesojums. Katoļu garīdzniecībai „Dieva vārds” ir tikai instruments „ticīgo muļķu” vadīšanai, bet noteicošie „gani” ir auksti racionāli ļaudis, tāpēc viņu organizācija ir tikpat auksta un tikpat racionāla. No tā izriet mūsdienās plaši izplatītā prakse maksimāli mazināt vairumā cilvēku racionālu domāšanu, padarot tos par stulbeņiem, kuri tic jebkuram iepotētās autoritātes vārdam (šai ziņā īpaši izceļamas ir t.s. „new age” surogātmācības un teorijas, tai skaitā numeroloģija un astroloģija). Savukārt pareizticībā liela nozīme ir patiesai ticībai un paļāvībai uz „Dieva prātu”, Dievu un tā aizsardzību (kas ietver sevī arī normālu, nepārspīlētu un nenonivelētu racionālu domāšanu).

Dēļ „cilvēciskā prāta” no katolicisma izaugušajai Rietumu sabiedrībai ir tieksme pēc totālas un absolūtas visu un visa kontroles, ko dēļ tā paša „cilvēciskā prāta” tā spēj realizēt tikai mehāniski. Tāpat tiem ir raksturīga bez principāla ļaundaru izmantošana savu mērķu sasniegšanai, ciniska maldināšana, liekulība un melošana (te vietā ir paralēles ar  Jaunajā derībā minētajiem farizejiem, rakstu mācītājiem un „melu tēvu”), kā arī savu tumšāko nolūku un īpašību pierakstīšana pašu agresijas upuriem.  Katoļu prakse ignorē Jēzus teikto, ka pēc cilvēka augļiem to var atpazīt un ka ļauna cilvēka augļi būs ļauni. Iecietība (tolerance) pret pašiem kalpojošo ļaunumu ir viens no katoļu vadmotīviem.

Pareizticīgo kultūrā ir raksturīga organiska pieeja, kas visbiežāk ir nesavietojama ar mehānisko (vēl jo vairāk amorālo) pieeju, kas arī ir viens no katolicisma un pareizticības nepārtraukto konfliktu galvenajiem iemesliem. Rietumu  mehāniskā („cilvēciskā prāta”) pasaule ir grūti saskaņojama ar pareizticīgo organisko pasaulskatu, jo pareizticīgie „bojā” teorētiski „ideālos” sociālos mehānismus (norāda uz nepilnībām, nesamierinās ar netaisnībām, nepietiekami iesaistās, atrod visādus „apkārtceļus”, pietiekami nerespektē formālo likumu utt.).  Tādēļ Pareizticīgo baznīcu, kultūru un cilvēkus katoļi (visi Rietumi) uzskata par traucēkli, ko tie ar katru savu jaunuzkonstruēto sociālo mehānismu mēģina iznīcināt, pakļaut vai pilnībā pārveidot pēc savas līdzības.

Sociālo mehānismu arhitekti

Radīt tautas kustības un liela cilvēku skaita noteiktu ilglaicīgu rīcību ir ļoti sarežģīti. To nevar izdarīt kurš katrs uz līdzenas vietas. Lai to panāktu ir ļoti labi jāpārzina un pat jāizjūt attiecīgās cilvēku masas mentalitāte, psiholoģija un vēsture , kā arī perfekti jāpārvalda gan praktiskā psiholoģija, gan sociālās vadības teorijas nianses (citiem vārdiem sakot,  ir reāli jābūt visaugstākās klases intelektuālim). Izmantojot šīs izjūtas un zināšanas, ļoti viegli uztveramā un saprotamā formā ir jāizklāsta jaunveidojamās sabiedriskās kustības pamatojums, mērķi, taktika un stratēģija, un ir jāapmāca tajā kustības aktīvistu pamatkodols. Tālāk apmācītajiem aktīvistiem ir jāveic otrā līmeņa aktīvistu piesaiste un „apmācība”, un tad var sākties kustības plašāka propaganda un masveida organizēšanās. Bet sākas viss ar sākotnējo pamatojumu un plāniem, ko izstrādā viens vai daži cilvēki. Tieši no šī „pamatprojektējuma” kvalitātes ir atkarīgs kustības turamākais liktenis. Un tieši šie „projektētāji” ir uzskatāmi par galvenajiem kustības organizatoriem un saimniekiem (jo rada noteicošās kustības pamatīpašības, ko vēlāk mainīt gandrīz vai nebūs iespējams), kuri bieži vien paliek ēnā un publiski nemaz nav zināmi.

Viduslaikos viss sabiedrības intelektuālais potenciāls bija koncentrēts klosteros. Tieši baznīcu struktūras bija zināšanu glabātājas, jaunu zināšanu radītājas un vēsturiskās informācijas uzkrājējas. Reliģiskie pārstāvji arī bija galvenie laicīgo cilvēku apmācītāji. Un aiz katra viduslaiku valsts valdnieka un pārvaldes aparāta stāvēja garīdzniecība un attiecīgās baznīcas garīgi – intelektuālais potenciāls. Tieši šis krievu Pareizticīgo baznīcas potenciāls izrādījās par vāju Rietumkrievzemes zemēs, kuras kapitulēja attiecīgo Romas katoļu baznīcas struktūru priekšā, bet bija pietiekami spēcīgs Maskavas pilsētiņas apkaimes klosteros.  Pie tam, ja pareizticīgo zemes ne reizi vien ir nopostītas un to zināšanu uzkrāšanas centri izlaupīti un iznīcināti, tad Romas Vatikāns kā stāvēja tā stāv un tur (Vatikāna bibliotēkā) ir uzkrātas patiešām milzīgas cilvēku pasaules zināšanas (tai skaitā vēsturiskās).

Viss šķietami mainījās līdz ar Gūtenberga grāmatu iespiešanas tehnoloģijas izgudrošanu un masveida ieviešanu, kā arī līdz ar universitāšu rašanos. Bet tikai šķietami, jo šie procesi daļēji vai pat lielā mērā ir reliģiska tipa struktūru darbības sekas un tādēļ, ka tie pilnībā neiznīcināja kristīgās baznīcas struktūras kā intelektuālos centrus. Romas katoļu baznīcas viena no atbildēm uz šīm pārmaiņām bija Jezuītu ordeņa rašanās, kura vispaliekošākais darbības virziens ir nevis izdaudzinātā inkvizīcija (šie maldi joprojām intensīvi tiek potēti maz zinošām un saprotošām cilvēku masām), bet gan īpaša intelektuālā prakse (indiferentisms jeb relatīvisms), kas ordeņa pārstāvjiem ļauj elastīgi piemēroties praktiski jebkuriem  apstākļiem, jebkurai videi, jebkura uzskata cilvēkiem un iekļūt jebkurā cilvēku grupā. Viņi vienkārši visam ārēji piekrīt, saglabājot savus pamatuzskatus, līdz saknei izpēta konkrēto grupu un tās idejisko bāzi un izmanto to, dodot „derīgus padomus”, izejot no konkrētās uzskatu sistēmas pozīcijām. Jezuīti dara to joprojām.

Tieši Jezuītu ordenis noteiktā brīdī kļuva par Romas katoļu baznīcas galveno izlūkdienestu un intelektuālo centru, kurš izstrādāja dažādu sociālo mehānismu projektējumus un palīdzēja tos realizēt praktiski (visbiežāk kā „neredzami” konsultanti un skolotāji). Atbildot uz protestantu Anglijas „atdzīvināto” masonu slepeno biedrību kustību, jezuīti radīja Iluminātu slepenās biedrības. Ir uzskats, ka caur Iluminātiem jezuītu ordenis ir ieguvis kontroli pār masoniem. Lai kā arī nebūtu, bet visa melīgā un divkosīgā Rietumu diplomātija balstās uz Jezuītu ordeņa praksi un tieši jezuīti apmācīja un apmāca joprojām Rietumvalstu diplomātus. Piemēram, vienīgā protestantiskās ASV diplomātu skola ir jezuītu Džordžtaunas universitāte, bet daudzi ASV vadošie specdienestu darbinieki ir jezuītu skolu absolventi.

 „Nezaļežnā” Ukraina

Pēc PSRS sagrāves 1991.gadā Ukraina ieguva neatkarību un tās vadībā neadekvāti lielu ietekmi ieguva t.s. „nacionālisti”. Austroungāru ideologu radītā ukraiņu valoda, rakstība un vēsturiskā koncepcija kļuva par noteicošo jaunajā Ukrainā un tika propagandētas gan masu saziņas līdzekļos, gan skolās. Par Ukrainas valsts karogu kļuva 1918.gada Rietumu Ukrainas Tautas republikas (RUTR) zili dzeltenais karogs. Psihopāts un slepkava Stepans Bendera tika oficiāli pasludināts par Ukrainas valsts varoni. No pagrīdes iznāca, no emigrācijas atgriezās un legāli sāka darboties UNO-UPA aktīvisti. Padomju Savienība tika apmelota, bet Padomju mantojums maksimāli noliegts.

Tomēr šie procesi notika pakāpeniski un izejot uz zināmiem kompromisiem ar vairumu Ukrainas iedzīvotāju, kuri ir prokrieviski noskaņoti un kuriem austroungāru mākslīgi radītās valodas (apzināti izkropļots malorosu dialekta variants), kultūras un vēstures konstrukcijas ir svešas. Ar laiku, pieņemoties spēkā mežonīgajam un pēc tam „civilizētajam” kapitālismam, sāka pāriet arī iepotētā nepatika pret Padomju sistēmu.  Ja Padomju laikā Ukraina (tāpat kā Latvija) bija viena no attīstītākajām PSRS republikām ar augstu dzīves līmeni, tad neatkarības gados daudzi uzņēmumi pārstāja eksistēt, dzīves līmenis kritās un Ukraina no attīstītas valsts kļuva par trešās pasaules līmeņa valsteli, kurā valda korumpēti ierēdņi, uz totālu peļņu un visa pārdošanu orientēts egocentrisks maziskums, valsts mantu sazagušies oligarhi un kriminālbiznesmeņu bandas – klani. Savu vietu jaunajā Ukrainas sociālajā struktūrā atrada un ieņēma arī ukraiņu nacisti, komercializējoties un pietiekami labi sadzīvojot ar noteicošo vietu ieņemošajiem ebreju lielbagātniekiem.

ukraiņu nacistu gājiens

ukraiņu nacistu gājiens

2004.gadā ASV Ukrainā iemēģināja t.s. „oranžo revolūciju” tehnoloģiju, apšaubot prezidenta vēlēšanu rezultātus un pulcējot Kijevas centrā (Maidanas laukumā) lielu skaitu protestētāju. Toreiz protesti pūļa agresijā nepārauga un prezidenta vēlēšanu rezultāti tika pārskatīti par labu vēlēšanas zaudējušajam kandidātam. Par prezidentu tādējādi kļuva ar ASV specdienestiem cieši saistītais Viktors Juščenko (1954) – dzimis un uzaudzis Galīcijā (Ternapolē), precējies ar ASV dzīvojošu ukrainieti, ietekmīgu piecdesmitnieku- harizmātu sektas locekli (strādājusi ASV Baltajā namā, finansu ministrijā un kongresā) .  1993.-1999. gadā Juščenko bija Ukrainas centrālās bankas prezidents, bet 1999.-2001. gadā Ukrainas premjerministrs (te var vilkt paralēles ar Repši Latvijā, kurš arī ilgu laiku bija Latvijas Bankas vadītājs, pēc tam premjerministrs un arī nesodīti veica antivalstiskas, antitautiskas un proamerikāniskas darbības).

2008.gadā, saasinoties Krievijas – ASV attiecībām (Gruzijas iebrukums Dienvidosetijā un Krievijas atbilde uz to), Juščenko sāka realizēt izteikti antikrievisku politiku, neskatoties uz to, ka to kategoriski neatbalstīja vairums Ukrainas iedzīvotāju.  Juščenko paziņoja, ka Ukrainas mērķis ir iestāties NATO, lai aizsargātu Ukrainu no Krievijas.  Bija iesaistīts korupcijas skandālā un dēļ tā tika pieprasīta Juščenko atkāpšanās no amata. 2010.gada prezidenta vēlēšanās Juščenko ieguva tikai 5% vēlētāju balsu, bet par prezidentu kļuva pašreizējais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičš (1950).

Ukrainas nemiernieku līderi

Pēc 2012.gada Ukrainas parlamenta vēlēšanu rezultātiem parlamentā iekļuva „Reģionu partija” (30%; vadītājs Nikolajs Azarovs), „Baķivšina” (25,54%; vadītāja Jūlija Timošenko), „Vitālija Kļičko Ukrainas demokrātisko reformu alianse” (13,96%; vadītājs Vitālijs Kļičko), „Ukrainas komunistiskā partija” (13,8%; vadītājs Pjotrs Simoņenko ) un atklāti nacistiskā „Brīvība” (10,44%; vadītājs Oļegs Tjagņiboks ). Valdību izveidoja Reģionu partijas un Ukrainas komunistiskās partijas koalīcija un par valdības vadītāju kļuva Nikolajs Azarovs (igaunis no tēva puses, Ģeoloģijas zinātņu doktors, iepriekšējās valdībā bija ieņēmis pirmā vicepremjera un finansu ministra amatus, 1998.-2002. gādā Ukrainas nodokļu administrācijas vadītājs).

Jūlija Timošenko

Jūlija Timošenko

Viena no spilgtākajām un nemierus radošākajām personām Ukrainas politikā ir krāsotā blondīne Jūlija Timošenko (1960). Pēc tautības Timošenko (meitas uzvārds Grigjan) ir ebrejiete, ko viņa pati kategoriski noliedz, apgalvojot ka tēvs esot latvietis, bet māte ukrainiete (savu „ukrainību” Timošenko nepārtraukti visādos ārišķīgos veidos cenšas uzsvērt un izcelt, lai gan ukrainiski iemācījās runāt tikai 1999.gadā). Tomēr gan Timošenko izskats, gan izteikti nekaunīgā un augstprātīgā uzvedība, gan arī raduraksti (vectēva no tēva  „latvieša” puses vārds ir Ābrams)  liecina par pietiekami nozīmīgu ebreju asiņu klātbūtni.  Bērnība Timošenko esot bijusi grūta, tēvs pameta ģimeni mazai esot, bet Jūlija to kompensēja 19 gadu vecumā aprecot augsta līmeņa Dņepropetrovskas apgabala kompartijas funkcionāra dēlu Aleksandru Timošenko un paliekot viņu „zem tupeles”.

Kapitālisma ēras sākumā (1991.gadā) Timošenko kļuva par ģimenes korporācijas „Ukrainas benzīns” vadītāju (īpašnieki – Jūlija un Aleksandrs Timošenko, kā arī ģimenes draugs Aleksandrs Gravcs; vēlāk korporācija tika pārsaukta par „Ukrainas vienotajām enerģētiskajām sistēmām”). Kompānija bija ekskluzīvs Krievijas gāzes importētājs Ukrainā (apgrozījums – 11 miljardi dolāru) kādēļ tās vadītāju Timošenko iesauca par „gāzes princesi”. Laika gaitā uzņēmums pārauga par daudznozaru korporāciju ar savām bankām.

1997.gadā toreizējais Ukrainas prezidents Leonīds Kučma vērsās pret Timošenko uzņēmumu (pirms tam tika atlaists Ukrainas premjerministrs Pāvels Lazarenko, kura tiešs atbalsts nodrošināja kompānijai monopolstāvokli gāzes tirgū) un Jūlija „aizgāja politikā”, kļūstot par vienu no aktīvākajām antikučmas koalīcijas dalībniecēm. 1998.gadā Timošenko kļuva par Ukrainas parlamenta deputāti, bet 1999.gadā par partijas „Baķivšina” vadītāju. 2002.gadā kļuva par antikučmas koalīcijas „Celies Ukraina!” dalībnieci. 2004.gadā atbalstīja Viktoru Juščenku cīņā par prezidenta amatu, bet kopš 2008.gada mēģināja panākt viņa atstādināšanu no amata. Bija Ukrainas premjerministre 2005.gadā un 2007.-2010.gadā. Viktora Janukoviča valdības laikā 2006.gadā Ukraina sāka iepirkt gāzi caur starpniek kompāniju „RosUkrEnergo”, kura tiek saistīta ar kriminālo oligarhu Semjonu Mogilēviču (1947; mācījies Ļvovas universitātē, Padomju laikā sodīts par krāpšanu un valūtas operācijām), kurš joprojām atrodas FIB starptautiskā meklēšanā un tiek uzskatīts par Solncevas kriminālā grupējuma un visas „krievu” mafijas „tēvu”.  2008.gadā Timošenko panāca tiešu Ukrainas valsts kompānijas „Naftogaz Ukraini” gāzes iepirkumu no „Gazprom”. Par šo līgumu pret Timošenko tika ierosināta krimināllieta par izšķērdēšanu un dienesta pilnvaru pārsniegšanu.  2011.gada rudenī Timošenko tika arestēta un viņai tika piespriesti 7 gadi cietumā. Timošenko tuvākie partejiskie līdzgaitnieki ir Arsēnijs Jaceņuks un Aleksandrs Turčinovs.

Arsēnijs Jaceņuks ar sievu

Arsēnijs Jaceņuks ar sievu

Arsēnijs Jaceņuks (1974) ir senas Rietumukrainas ebreju rabīnu dzimtas (Bakai) pārstāvis pēc mātes līnijas, kurš publiski noliedz savas ebreju saknes, apgalvojot ka pēc pases esot ukrainis. Sieva Terēzija arī ebrejiete no līdzvērtīgas dzimtas . Jaceņuks ir ar ASV specdienestiem saistītās Saintologu sektas dalībnieks (pats apgalvo, ka esot uniāts). Jaceņuka māsa Alīna Stīla (pirms tam Džonsa) dzīvo Kalifornijā (ASV) un ir ietekmīga ASV Saintelogu sektas pārstāve.

Pēc izglītības Jaciņuks ir jurists, kuram vienu brīdi bija sava juridiska firma. Bija strādājis privātbankā, bet pēc tam Ukrainas centrālajā bankā par priekšsēdētāja vietnieku. „Oranžās revolūcijas” laikā bija Ukrainas centrālās bankas priekšsēdētāja vietas izpildītājs. Ir bijis Ukrainas Ekonomikas un Ārlietu ministrs, kā arī Ukrainas parlamenta priekšsēdētājs. 2008.-2012.gadā izveidoja savu politisku partiju „Pārmaiņu fronte”, kura uz 2012.gada vēlēšanām iekļāvās Timošenko partijā „Baķivšina”.

Aleksandrs Turčinovs

Aleksandrs Turčinovs

Aleksandrs Turčinovs (1964) ir bijušais Dņepropetrovskas komjaunatnes sekretārs (atbildīgais par propagandu), partijas „Baķivšina” dibināšanas iniciators un priekšsēdētājas vietnieks. ASV bāzētas totalitāras sektas „Dzīvais vārds” „mācītājs”. Pati sekta sevi pozicionē kā baptistus.  1990.-1991.gadā bija pirmās privātās ziņu aģentūras PSRS teritorijā „IMA Press” Ukrainas pārstāvniecības vadītājs. 1991.gadā dibināja Starptautisko ekonomisko, politisko un juridisko attiecību institūtu. 1993.gadā kļuva par Ukrainas prezidenta Leonīda Kučmas, kuru viņš labi pazina vēl kopš Padomju laikiem, ekonomisko konsultantu.  Viktora Juščenko prezidenta vēlēšanu kampaņas vadītājs 2004.gadā. Pēc Juščenko kļūšanas par prezidentu kļuva par Ukrainas drošības dienesta vadītāju. 2008.gada Kijevas pilsētas mēra vēlēšanās palika otrais. Sarakstījis un izdevis trīs grāmatas – psiholoģisko trilleri „Baiļu ilūzija”, mākslinieciski-dokumentāli-biogrāfisku stāstījumu „Liecība” un mistisku trilleri „Slepenā ticība”.

Vitālijs Kļičko

Vitālijs Kļičko

Vācu intereses Ukrainas politikā pārstāv bokseris un geju žurnāla modelis Vitālijs Kļičko (1971). Arī Kļičko ir ebreju saknes, ko viņš cenšas neafišēt (vecmāmiņa no mātes puses ar meitas uzvārdu Entizon bija tīrasiņu ebrejiete, kuras radinieki tika nogalināti vācu nacistu laikā). 2006.-2008.gadā Kļičko bija Ukrainas prezidenta Viktora Juščenko padomnieks.  2005.gadā speciāli Kijevas pilsētas pašvaldības vēlēšanām dibināja partiju „Eiropas galvaspilsēta”, kura vēlāk tika pārdēvēta par „Vitālija Kļičko Ukrainas demokrātisko reformu aliansi” (te ir vietā tiešas paralēles ar Latvijā bēdīgi slaveno „Zatlera reformu partiju”). 2006.gada Kijevas pilsētas mēra vēlēšanās palika otrais, 2008.gada ārkārtas Kijevas pilsētas mēra vēlēšanās rezultāti pasliktinājās. 2012.gadā iekļuva Ukrainas parlamentā.

Oļegs Tjagņiboks

Oļegs Tjagņiboks

Oļegs Tjagņiboks (1968) ir ukraiņu ultranacionālistu (nacistu) partijas „Brīvība” vadītājs.  Vecāki – Ļvovas ārsti. No mātes puses Tjagniboks ir ukraiņu „nacionālista” Logina Cegeļska (1875-1950; pabeidzis Ļvovas universitātes juridisko fakultāti, Austroungārijas un Galīcijas parlamentu deputāts, 1918.gada RUTR diplomāts, kurš pēc tās likvidācijas palika dzīvot ASV) pēctecis. 1993.gadā Tjagņiboks Ļvovas medicīnas institūtā pabeidza apgūt ķirurga specialitāti, bet 1999.gadā Ļvovas universitātē ieguva jurista diplomu. 1994.-1998.gadā Ļvovas pilsētas pašvaldības deputāts. 2004.gadā kļuva par 1991.gadā dibinātās un pārdēvētās (uz „Brīvība”) „Ukraiņu sociāl-nacionālās partijas” vadītāju. Tjagņiboks ir slavens ar galējiem antikrieviskiem un antiebrejiskiem izteikumiem. Simona Vīzentāla centrs ir iekļāvis Tjagņiboku top10 pasaules antisemītu sarakstā.  Zīmīgi, ka Tjagņiboka senčos ir bijuši ebreji , par ko liecina arī viņa ārējais izskats (2009.gadā internetā tika izplatītas ziņas, ka Tjagņiboka vecmāte bija ebrejiete ar meitas uzvārds Frotman), bet viens no partijas „Brīvība” galvenajiem finansētājiem ir ebreju lielbagātnieks un pasaules līmeņa oligarhs  Igors Kolomoiskis, kas liek domāt ka Tjagņiboks ir tikai ārišķīgs galma antisemīts (piemēram, Latvijā viens no tādiem ir Grūtups).

Oļegs Tjagņiboks, Dmitrijs Jarušs

Oļegs Tjagņiboks, Dmitrijs Jarušs

Cits galēji radikālo ukraiņu nacistu grupu līderis ir Dmitrijs Jarušs (1971) – neformālas nacistu grupu apvienības „Labais sektors” un „Stepana Benderas Trīszobis” vadītājs, aktīvs nemieru organizētājs, viens no reālajiem „eiromaidanas” kaujinieku komandieriem.  Galīcietis, pēc izglītības filologs (2001.gads), oficiālā algotā darbā nekad nav strādājis. Grāmatas „Ukrainas revolūcija: XXI gadsimts” autors. Par tiešiem publiskiem genocīda aicinājumiem izsludināts starptautiskā meklēšanā. Publiskotajos Tjagņiboka un Jaruša sarunu ierakstos Jarušs prasa Tjagņibokam palīdzēt viņam un viņa cilvēkiem nokļūt Ukrainas drošības dienestos, lai viņi varētu veikt etniskas tīrīšanas.

Aleksandrs Muzičko

Aleksandrs Muzičko

Viens no atsaldētākajiem ukraiņu nacistiem ir Aleksandrs Muzičko (1962) – dzimis Krievijā (moskalis ukraiņu nacistu terminoloģijā), ar vidējo izglītību, pārcēlās uz dzīvi Ukrainā un ieguva Ukrainas pilsonību, 1996 gadā piedalījās Čečenijas karā, kurā personīgi spīdzināja un nogalināja sagūstītos Krievijas karavīrus. Ukrainā divas reizes krimināli sodīts par miesas bojājumu nodarīšanu un izspiešanu. Viens no nacistu grupu apvienības „Labais sektors” kaujinieku komandieriem. Internetā ir pieejami vairāki video, kuros redzams kā Muzičko nežēlīgi piekauj cilvēkus. Slavens ar to, ka patstāvīgi visur nēsā līdzi automātu. Plašu rezonansi guvis vienas sanāksmes video, kurā Muzičko kā domu apmaiņas argumentu  lieto automāta esamību un paziņo, ka, ja kādam kaut kas nepatīkot, lai atnāk un atņem viņam to.

ASV un ukraiņu ebreju oligarhāta vadītais nacistu apvērsums Ukrainā

2014.gada 19.februārī nemieri Kijevā ievērojami pastiprinājās. Protestētāju vidū bija daudzskaitliskas ar šaujamieročiem bruņotas grupas, bet Ukrainas tiesībsargājošās institūcijas tika paralizētas. Nezināmi „trešās puses” snaiperi (vēlāk kļuva zināms, ka šāvēji  ir saistīti ar apvērsuma organizētājiem) sāka atšaut ar kaujas patronām neapbruņotos specvienības „Berkut” karavīrus, kuri vienīgie nodrošināja kaut kādu kārtību Kijevā (šauts tika arī pa demonstrantiem, nogalinot vairākus desmitus cilvēku).  Bruņotas protestētāju bandas sāka terorizēt oficiālas amatpersonas un politiķus, draudot izrēķināties ar viņiem un viņu ģimenes locekļiem un sākot viņus fiziski „izķert”. Noķertie ierēdņi, tiešas fiziskas izrēķināšanās draudu („šaujamieroču stobru”) iespaidā sāka pieņemt bandītu pieprasītos lēmumus. Daudzi atkāpās no amatiem, daudzi Reģionu partijas un Komunistiskās partijas deputāti pārgāja „opozīcijas” partiju pusē, bet pakļauties negribošie bija spiesti bēgt. Bija deputāti, kuriem vienkārši atņēma balsošanas kartiņas. Tā visa rezultātā Ukrainas parlamentārā opozīcija „ieguva” vairākumu parlamentā un sāka „oficiāli” pieņemt vienu nelikumīgu lēmumu pēc otra. Tomēr pat ar šādām metodēm sākumā neizdevās nodrošināt kvorumu, pārāk daudzi aizbēga, tāpēc protestētāju grupas centās noķert deputātus un nogādāt tos parlamentā (publiski ir pieejams video, kurā redzams kā bars nemiernieku sit noķertu deputātu un velk viņu uz parlamenta sēdi).

20./21. februāra vakarā/naktī  „atjauninātais” Ukrainas parlaments pieņēma lēmumu pārtraukt nemieru likvidēšanas operāciju un pavēlēja tiesībsargājošo institūciju vienībām atgriezties kazarmās (tādējādi atstājot Kijevu bruņotu nemiernieku bandu varā). Tai pat laikā, piedaloties Polijas, Vācijas un Francijas ārlietu ministriem, notika Viktora Janukoviča sarunas ar opozīcijas līderiem (Jaceņuku, Kļičko, Tjagņiboku), kura beidzās ar kompromisa vienošanās parakstīšanu saskaņā ar kuru nemiernieki pārtrauc destruktīvās darbības, bet prezidents atgriež līdz 2004.gadam eksistējušo parlamentāro konstitūciju,  izsludina ārkārtas prezidenta vēlēšanas un tiek izveidota plašas koalīcijas valdība.

21.februārī (divas dienas pirms Soču olimpiādes noslēguma) notika nemiernieku bruņoto bandu aktivizēšanās un sākās oficiālās varas pārstāvju bēgšana. Janukovičs izsludināja ārkārtas prezidenta vēlēšanas, bet „atjauninātais” Ukrainas parlaments pieņēma lēmumu par Iekšlietu ministra (kuram bija pakļauta specvienība „Berkut”, kura bija vienīgais pretspēks bruņotajām nacistu bandām) atstādināšanu no amata. Pēc tam atjaunoja 2004.gada parlamentāro konstitūciju (kas pats par sevi ir antinacionāli, jo parlamentārismā valda manipulējamu nejēgu bars un ieviest ar tā palīdzību kārtību praktiski nav iespējams, kas labi ir redzams arī Latvijā) un pieņēma speciālu likumu ar kuru no apcietinājuma tika atbrīvota Jūlija Timošenko.

Sestdien, 22.februārī nemiernieku grupas no Kijevas pārvietojās uz reģioniem un pirmais ko centās izdarīt – nojaukt PSRS izveidotāja un pašreizējās Ukrainas teritorijas dibinātāja Ļeņina pieminekļus. Ukrainas prezidents Viktors Janukovičš aizbēga uz Harkovu (tobrīd tas tika pasniegts kā oficiāla vizīte). Vēlāk Janukovičš stāstīja, ka viņš saņēma draudus izrēķināties ar viņu un viņa ģimeni, pieprasot viņa atkāpšanos no amata, bet prezidenta dēls knapi paspēja izņemt savu dēlu no bērnudārza pirms tam pakaļ ieradās bruņoti cilvēki. Nemiernieku bandas pilnībā pārņēma kontroli pār valdības kvartālu. Parlamenta priekšsēdētājs labprātīgā piespiedu kārtā „atkāpās” no amata un par to kļuva „Baķivšina” dibinātājs Aleksandrs Turčinovs. Pēc Janukoviča bēgšanas „parlaments” pieņēma lēmumu par Janukoviča atstādināšanu no amata, par prezidenta vietas izpildītāju kļuva Turčinovs un sākās masveida atlaišanas no amatiem un savu cilvēku norīkošanas.

Arsēns Avakovs, upuris, Aleksandrs Kiršs

Arsēns Avakovs, upuris, Aleksandrs Kiršs

Par Ukrainas premjerministru tika iecelts jau pieminētais prominentais ebrejs Arsēnijs Jaceņuks. Par Iekšlietu ministru kļuva Arsēns Avakovs (1964) – baņķieris, oligarhs, ar Viktora Juščenko rīkojumu 2005 gadā nozīmēts par Harkovas pašvaldības vadītāju, homoseksuālists – pedofils (upura video liecības pieejamas internetā; konkrētā epizodē figurē arī Ukrainā slavenais Harkovas žurnālists Aleksandrs Kiršs (1961)) pret kuru tika ierosināta krimināllieta, kas vēlāk ar dīvainiem formulējumiem tika pārtraukta. Partijas „Baķivšina” biedrs.

Par premjerministra vietnieku kļuva Aleksandrs Sičs (1964) – vēsturnieks, filozofs, jurists no Galīcijas, partijas „Brīvība” priekšsēdētāja vietnieks, viens no galvenajiem mūsdienu ukraiņu nacisma ideologiem. 1990-gados strādāja Ivano-Frankovskas apgabala pašvaldībā ar izglītības un jaunatnes jautājumiem saistītos amatos. 2002.-2005.gadā Ivano – Frankovskas pilsētas priekšsēdētāja vietnieks, 2010.gadā kļuva par Ivano-Frankovskas apgabala priekšsēdētāju.

Aleksandrs Sičs, Andrejs Parubijs, Oļegs Mahņickis

Aleksandrs Sičs, Andrejs Parubijs, Oļegs Mahņickis

Par Ukrainas nacionālās drošības un aizsardzības padomes vadītāju kļuva Andrejs Parubijs (1971) – pabeidzis Ļvovas universitātes vēstures fakultāti, ilggadīgs Tjagņiboka līdzgaitnieks, bijis Ļvovas pilsētas un apgabala deputāts, bijis Viktora Juščenko partijas „Mūsu Ukraina” biedrs, pašreiz Jaceņuka partijas „Pārmaiņu fronte” biedrs, Eiromaidana komendants (virsatbildīgais par protestētāju organizēšanu) un Maidana pašaizsardzības grupu virsvadītājs. Parubijs ir tieši atbildīgs par uz pūli un „Berkut” karavīriem šāvušajiem snaiperiem.

Par jauno ģenerālprokuroru tika nozīmēts Oļegs Mahņickis (1970) – pabeidzis Ļvovas universitātes juridisko fakultāti, strādāja Ļvovas prokuratūrā, apsardzes firmā par juristu, bijusi sava juridiskā privātprakse. Kopš 2004.gada ir partijas „Brīvība” biedrs, bijis Ļvovas pilsētas deputāts.

Pēc bruņotā apvērsuma Kijevā sākās nemieri Ukrainas austrumu reģionos – gan reģionālās vadības līmenī, gan arī iedzīvotāju līmenī.  Sākās varu ieguvušās ebreju- nacististu-kriminālnoziedznieku bandas varas nostiprināšana, sākot tīrīšanas valsts struktūrās un izrēķinoties ar sev nevēlamām personām. Par dumpīgo reģionu gubernatoriem sāka nozīmēt oligarhus. Par Dņepropetrovskas gubernatoru kļuva ebreju lielbagātnieks Igors Kolomoiskis (1963)  – Ukrainas un Izraēlas pilsonis (dzīvo pārsvarā Šveicē), Ukrainas ebreju kongresa un ES ebreju kongresa vadītājs, ar 3,645 miljardiem dolāru vērtiem īpašumiem Ukrainas Forbs lielbagātnieku topā ieņem otro vietu („PrivatBank”, naftas apstrādes rūpnīcas „Neftehimik Prikarpatja”, naftas ieguves kompānijas „Ukrnafta” līdzīpašnieks), vairāku slavenu Ukrainas sporta komandu prezidents, Ukrainas futbola federācijas viceprezidents.  Savukārt par Doņeckas apgabala gubernatoru tika nozīmēts cits ebreju lielbagātnieks Sergejs Taruta (1955), kura īpašumi tiek lēsti 2,65 miljardu apmērā un kurš ieņem 8. vietu Ukrainas Forbs lielbagātnieku topā. Taruta ir korporācijas „Industriālā Donbasa savienība” izpilddirektors, futbola kluba Doņeckas „Metalurgs” prezidents, bijis Doņeckas apgabala deputāts un personiski labi pazīstams ar Viktoru Juščenko (abi kolekcionē senlietas).

Vitālijs Kļičko, Viktorija Nulanda, Džefrijs Peits, Arsēnijs Jaceņuks

Vitālijs Kļičko, Viktorija Nulanda, Džefrijs Peits, Arsēnijs Jaceņuks

Visas „demokrātiskās” un „miermīlīgās” pārmaiņas Ukrainā ar paziņojumiem un ne tikai atbalstīja ASV varasiestādes. Labi šo atbalstu raksturo februāra sākumā atklātībā nonākušās ASV valsts departamenta augsta ranga amatpersonas Viktorijas Nulandas (1961, pēc tautības ebrejiete) telefonsaruna (paši dalībnieki apstiprināja sarunas autentiskumu) ar ASV vēstnieku Ukrainā Džefriju Peitu (1963), kurā tieši tiek pārrunāts ka ir jāpanāk Arsēnija Jaceņuka nozīmēšana par premjerministru. Šīs sarunas gaitā  Nulanda arī necenzēti „pasūtīja” Eiropas Savienību (Nulandas lietotais izteiciens – „Fuck EU”).  Te jāpiebilst, ka ASV vēstniecība atrodas Kijevas centrā un aizņem milzu platības un ka tas ir viens no tehniskajiem nemieru organizēšanas un koordinēšanas centriem. Tāpat ir ziņas, ka Kijevā tika konstatēti ASV privāto militāro kompāniju darbinieki un kaujinieki. Ir arī ziņas par Izraēlas specdienestu līdzdalību, kas no vienas puses var būt dīvaini, jo nemieru galvenais triecienspēks („gaļa”) ir ukraiņu nacisti, kuri patiešām no visas sirds neieredz arī ebrejus un ir gatavi (un arī spējīgi) viņus reāli linčot, bet no otras puses tas ir loģiski, ņemot vērā galvenos ieguvējus no nemieriem, kas ir ebreju oligarhi, milzīgo ebreju lobiju pašā ASV un Izraēlas agresīvo nostāju Sīrijā (notikumi Ukrainā ir to pašu ietekmīgo ASV – Izraēlas grupu, kuras mēģināja gāzt Bašaru al Assadu, darbības sekas). Ukrainas ebrejiem, tiesa gan, šādas „spēlītes” var beigties ar jaunu Babij Jaru. Viņu neformālajos kanālos ir izplatīta informācija, ka šai kritiskajā situācijā katram jārīkojas pēc saviem ieskatiem un katrs pats atbildēs par savas rīcības sekām.

Tas, ka viens no sākotnējajiem Ukrainas nemiernieku saukļiem bija vēršanās pret oligarhiem un korupciju, kārtējo reizi apliecina ASV un ebrejiskā oligarhāta primitīvi melīgo un izteikti nekaunīgo dabu, panākot savu ar visprastākajiem un visprimitīvākajiem meliem (šī pieeja ir labi redzama arī Latvijas mēdiju primitīvajā propagandā).  Valsts īpašumā esošā un Janukoviča kā prezidenta lietotā villa tika visiem izrādīta, pozicionējot viņu kā izšķērdētāju, bet tai pat rajonā esošās līdzīga šikuma pakāpes Jaceņuka, Timošenko un citu oligarhisko „opozicionāru” privātvillas neviens neaiztika un neviens tās neekspropriēja (lai gan vajadzētu), un notikušās pārmaiņas tiek pasniegtas kā „tautas gribas izpausme”. Un tas nekas, ka Jaceņuks, Tikošenko, Turčinovs un citi „cīnītāji pret korupciju” ir gan korumpēti, gan tieši līdzatbildīgi par iepriekšējo valsts bēdīgo stāvokli, pret kuru it kā protestēja (par pašreizējo katastrofālo situāciju nemaz nerunājot). Primitīvi un stulbi.

Bet visprimitīvākā un visstulbākā ir atklāta Jaceņuka „valdības” pilnīga „pagulšanās” zem amerikāņiem, piekrītot „civilizētās” izlaupīšanas nosacījumiem (ekonomikas „liberalizēšanai” un drastiskai sociālo izmaksu samazināšanai).

Tāpat, līdzīgi kā citos ASV organizētajos grautiņos, ir izlaupīti Ukrainas muzeji un liels daudzums antikvāru vērtību ir aizceļojušas nezināmā virzienā. Irākas, Ēģiptes un citu valstu pieredze rāda, ka šādi izlaupītās vērtības pēc tam uzrodas oficiālos Rietumvalstu muzejos un kolekcijās, bet atgūt tās pēc tam nav iespējams.

Zīmīgi, ka bruņotais apvērsums Ukrainā notika Ziemas olimpisko spēļu laikā, kad visa patiesi civilizētā pasaule ievēro sengrieķu aizsākto tradīciju par karadarbības pārtraukšanu. Apvērsums Ukrainā tieši šajā laikā ir ne tikai vispirmām kārtām ASV simboliska šīs tradīcijas nonivilēšana, bet tam ir arī visnotaļ praktiski apsvērumi – šai laikā Krievijas drošības dienesti un personiski pats Krievijas prezidents Vladimirs Putins bija aizņemti ar olimpiādi un nevarēja pievērst situācijai Ukrainā nepieciešamo uzmanību.  „Gudri” un zemiski, kā vairums no tā, ko jau labu laiku veic ASV varas struktūras.

Globālās  politiskās spēles

Notikumi Ukrainā ir globālu politisko spēļu rezultāts, kuras galvenie dalībnieki ir ASV un Krievija, bet tieši iesaistīta ir gan ES kopumā, gan Vācija un Polija katra atsevišķi.

ES un Vācijas kā galvenā ES saimnieka interese ir Ukrainas kā noieta tirgus un Ukrainas lauksaimniecības un rūpniecības iegūšana. Pašu ukraiņu intereses te pilnīgi netiek ievērotas par ko liecina galēji neizdevīgais un pazemojošais ES asociācijas līgums. Kā papildus Vācijas rīcības faktori ir minami vācu homoseksuālistu – pedofilu aprindu spiediens uz „homofobisko” Krieviju un ASV spiediens uz Vāciju realizēt kopējas „rietumu intereses” aizstāvošu politiku. Te jāpiebilst, ka Vācija kopš otrā pasaules kara joprojām nav brīva, tās teritorijā pret Vācijas iedzīvotāju vairākuma gribu joprojām atrodas ASV okupācijas karaspēks, bet katrs jaunievēlētais Vācijas vadītājs, stājoties amatā, ir spiests ar noliegtu galvu doties pie amerikāņiem un ar savu parakstu apstiprināt ka piekrīt pēckara Vāciju ierobežojošajiem nosacījumiem.  Tieši tādēļ Vācija, vācu kompānijas un neformālās vācu struktūras, neskatoties uz nepatiku pret krieviem, pietiekami cieši sadarbojas ar Krieviju un intensīvi attīsta šo sadarbību. Krievija vāciešiem ir dabīgs un izdevīgs partneris ar kura palīdzību var atslābināt ASV okupantu kontrolējošo tvērienu un iespējams pat atbrīvoties no tā. Vācu intereses tīrā veidā ir iegūt Ukrainas tirgu un vajadzīgās industrijas (piemēram, lauksaimniecības) tai pat laikā „nesastrīdoties” ar Krieviju un nepieļaujot Ukrainas iestāšanos NATO, kas Krievijai (attiecīgi arī vācu ieguldījumiem Krievijā) militārās stratēģijas ziņā būtu katastrofa.  Tāpat jāpiemin, ka gan Vācija, gan ES kopumā ir atkarīga no lētās Krievijas gāzes un attiecību saasināšanās ar Krieviju vai jukas Ukrainā var apdraudēt gāzes saņemšanu vispār vai sadārdzināt gāzes cenu, kas negatīvi ietekmēs Vācijas (visas ES) uzņēmumu konkurētspēju.

Polija ir viens no spēcīgākajiem Vāciju neitralizējošajiem faktoriem ES. Papildus Polijā ir spēcīgas ekspansiski impēriskas tendences, kuras ir vērstas uz „vecās labās” Žečpospoļitas atjaunošanu tādā vai savādākā mūsdienu formā. Poļi ir jau sazīmējuši kartes, kurās sev ir pievienojuši daļu Baltkrievijas teritoriju (par tādu karšu esamību publiski ir paziņojis Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko). Visdrīzāk šajās fantāzijās poļi neaprobežojas tikai ar Baltkrieviju. Šai ziņā poļu sabiedrotie ir lietuvieši, kuri arī labprāt paplašinātu savu teritoriju un ietekmi. Visbeidzot poļi ir izteikta katoļu valsts un arī caur Poliju savas intereses realizē Vatikāns, kura viens no galvenajiem stratēģiskajiem mērķiem ir pareizticīgās baznīcas pakļaušana.  Polijas aktivitātes Ukrainā ir saistītas pirmkārt ar amerikāņu un katoļu „pasūtījuma” izpildi un pati poļu dalība ir kā atsvars „pārāk mērenajiem” vāciešiem. Kā negatīvs Poļu līdzdalības Ukrainas notikumos blakus faktors ir senais un dziļais poļu-ukraiņu naids, kurš var izsaukt neprognozējamu reakciju ukraiņu nacistu vidū, kā arī var radīt ļoti negatīvu rezonansi pašā Polijā.

Lielbritānija šai gadījumā stāv gandrīz pavisam malā, kas tai ir ļoti izdevīgi un ļauj ieņemt sev visizdevīgāko pozīciju (vājinot ASV, Vāciju, Krieviju) un visvairāk iegūt ar vismazākajiem zaudējumiem. Līdzīgi izdevīgā situācijā ir arī Ķīna. Izraēlas valdošajai partijai visbūtiskākais ir beidzot panākt Bašara al Assada krišanu (ko lielā mērā nosargāja tieši Krievija), lai varētu turpināt radīt totālu haosu un jukas Tuvajos Austrumos, kuru nākamais posms būtu Irānas pašreizējās varas iznīcināšana, bet tālejošais galamērķis ir Izraēlas lielvalsts izveidošana Vecajā derībā aprakstītās Izraēlas robežās (līdz Eifratai).

No Krievijas skatu punkta notikumi Ukrainā ir kā tiešs iebrukums Krievijā. Pirmkārt militārās stratēģijas jomā. Jautājuma cena te ir visu Krievijā dzīvojošo iedzīvotāju eksistence kā tāda, jo, ja ASV iegūs stratēģiski nospiedošu militāro pārsvaru, kas ļaus tai dot iznīcinošu kodoltriecienu, kurš teorētiski neļaus Krievijai atbildēt, tad ir vairāk kā skaidrs, ka ASV agri vai vēlu veiks šādu uzbrukumu un nekrāmēsies ar visādām sarežģītām „riņķī apkārt” spēlītēm. Tāpat tas ļaus ASV atrisināt virkni citu savu problēmu (kaut vai tikai iebiedēt uz pāris gadsimtiem vai pat gadu tūkstošiem jebkuru nepaklausīt gribētāju). Šai ziņā var tikai pabrīnīties par daudzu Krievijas un to tuvējo teritoriju (arī Latvijas) iedzīvotāju aprobežotību un muļķību, kuri to nesaprot vai kuri naivi tic „humāno” un „demokrātisko” amerikāņu spriedelējumiem, ka viņi jau nu nekad tā nedarīšot. ASV ir 20. un 21. gadsimta agresīvākā un bez principālākā valsts, kura vienīgā praksē ir pielietojusi kodolieročus un ir nopietni plānojusi tos izmantot preventīvos uzbrukumos, kura nepārtraukti karo pa visu pasauli (pārsvarā uzbrūkot) un kuras daudzās kara bāzes kā zirnekļu tīkls pārklāj visu zemeslodi (uz šī fona visai komiski izskatās antikrievu pārmetumi Krievijai par Krimas karabāzi).

Tāpēc Krievijas atbalsts Krimas iedzīvotāju vairākumam ir likumsakarīgs un likumsakarīga un pamatota būtu jebkura Krievijas reakcija, atjaunojot kārtību lielākajā daļā Ukrainas (Galīcijas idiotus būtu tikai godīgi atdot izvirtušajiem un mirstošajiem Rietumiem). Lielākā Krievijas problēma ir tās iekšējais vājums un negatavība karam. Ja ukraiņu nacisti paliks līdzšinējā salašņu bandu līmenī, tad Krievijas desantnieki dažu nedēļu laikā ar minimāliem zaudējumiem attīrīs no tiem lielāko daļu Ukrainas. Diemžēl pietiekami reāli ir arī citi scenāriji, kad Ukrainā, līdzīgi kā nesen Sīrija, ar NATO tiešu militāru un finansu atbalstu karos visas pasaules sadisti un bandīti un ka karadarbībā pēc valdības pasūtījuma iesaistīsies arī privātas militārās kompānijas (ASV militārais komplekss ir outsorsēts un privātkompānijas ir spējīgas nokomplektēt pietiekami spēcīgas privātas armijas).

Tieši iestigšanā ilglaicīgā militārā konfliktā pašreizējā Krievija nav gatava un tas ir saistīts ar pašas Krievijas valsts varas nestabilitāti. Krievijā ir ļoti spēcīga prorietumnieciskā piektā kolona (ar pietiekami lielu ebreju īpatsvaru tajā), kura personīgu labumu dēļ ir gatava upurēt savu valsti un vairumu tās iedzīvotāju. Krievijas valsts aparāts ir pārpildīts ar „Rietumu komfortu” un „vērtības” dievinošiem personāžiem, bet „krievu” oligarhi valsti ir izlaupījuši, naudu izveduši un sapirkuši villas ārzemēs . Kapitālistiskās Krievijas zaglīgā elite vārda burtiskā nozīmē ir slima ar „rietumnieciskumu”. Pavisam citos ieskatos ir vairums Krievijas iedzīvotāju (tai skaitā arī vairums esošo un bijušo karavīru), kuri ir apskaužami vienoti antiamerikāniskā, propadomiskā, antiizvirtīgā un prostaļiniskā nostājā. Tieši dēļ vairuma iedzīvotāju ieskatiem un salīdzinoši maz skaitliskiem profesionāļiem-entuziastiem amorālie un zaglīgie salašņas ir spiesti kaut kādā mērā realizēt kaut cik konservatīvu un kaut cik antiamerikānisku politiku.

Kaut kādā mērā slims ar „rietumnieciskumu” ir arī Krievijas prezidents Vladimirs Putins, kas viņu nostāda neapskaužamā, gandrīz bezizejas situācijā. No vienas puses viņa realizētā Krievijas politika nonāk tiešā pretrunā Rietumu pasaules ietekmīgāko aprindu interesēm un tādēļ viņa nākotne jau ir izlemta un viņam ir piespriests Kadafi liktenis (dēļ tā arī intensīvā Putina tēla dēmonizācija lielākajos pasaules plašsaziņas līdzekļos). No otras puses Putins realizē klasiski rietumniecisku un eiropeisku politiku (pretstatā jaunāko laiku antihumānajai un galēji izvirtīgajai Rietumvalstu praksei), kas grauj Krievijas sabiedrības pamatus un atgrūž no viņa vienkāršās tautas un speciālistu-entuziastu masas. Iestigšana ilglaicīgā karā, pirms tam neattīrot sabiedrības pārvaldes struktūras no prorietumniekiem un pērkamiem salašņām, ar lielu varbūtību var novest pie pilnīgas Krievijas katastrofas. Pašreiz Ukrainā nacistu pusē darbojas arī vairāki simti visradikālāko Krievijas organizāciju pārstāvji, kuri tiek gatavoti analoģiskiem notikumiem Maskavā. Un šie notikumi Maskavā būs, pat ja Krievijā karā neiestigs (bet vispār neatbildēt un nedarīt neko Putins arī nevar, jo tad viņš strauji zaudēs iedzīvotāju atbalsta bāzi un paātrinās analoģisku notikumu attīstību Maskavā). Tieši Ukrainas bruņota apvērsuma scenārija realizācija Maskavā ir galvenais un visvēlamākais ASV vidēja termiņa mērķis (t.s. „krievu jautājuma” „galīga atrisināšana”). Šai gadījumā pēc apvērsuma (vai apvērsumiem) un Putina publiskas eksekūcijas Krievija tiks sadalīta, totāli aplaupīta (kas ļaus vēl uz kādu laiku paildzināt brūkošās globālās finansu sistēmas dzīvi), bet tās teritorija tiks „attīrīta”, organizējot tās „lausku” starpā virkni savstarpējo karu pēc pašreizējā Tuvo Austrumu haosa parauga (Latvijai, starp citu, šīs liesmas arī neies secen, gan tādēļ ka to šādā situācijā vienkārši būtu grūti nodrošināt, gan arī tādēļ, ka Latvija ir pārāk „krieviska” un ar bagātīgām un dziļām Krievijas valstiskuma tradīcijām).

Tai pat laikā ASV „mīkstais” iebrukums Ukrainā konsolidē un apvieno Krievijas sabiedrību un var kalpot par pamatu tās valsts aparāta un elites patīrīšanai un kardinālai Krievijas valsts politikas maiņai, ko galma politologi sauc par „aukstā kara politiku”. Patiesībā Krievijai un personiski Putinam aukstā kara politika ir ļoti izdevīga un tā ir izdevīga arī lielākai daļai pasaules iedzīvotāju, jo tā aptur globālo Rietumu agresiju, neļaujot tai pieņemties spēkā, un ierobežo to. Savukārt veiksmīgs un ātrs karš Ukrainā var pārvilkt ļoti treknu strīpu pāri jebkādiem ASV mēģinājumiem tuvākajā laikā mainīt valsts vadību Krievijā, radīt neiedomājamu pacēlumu Krievijas sabiedrībā, saliedēt un nostiprināt to un radīt apstākļus straujai Krievijas atdzimšanai.

Zbigņevs Bžezinskis

Zbigņevs Bžezinskis

Visbeidzot ASV rīcība Ukrainā atgādina slavenā amerikāņu aukstā kara ģeopolitika un stratēga, poļu izcelsmes ebreja Zbigņeva Bžezinska jaunāko domu lidojumu (Bžezinskis ir viens no Obamas skolotājiem), kura galvenais tālejošais un visreālākais mērķis ir radīt „uguns joslu” (haosu un nerimstošu militāru konfliktu) starp Krieviju un ES. Nemieru un haosa pārnešana uz Maskavu ir visvēlamākais mērķis, tomēr ir liela varbūtība, ka tas var neizdoties vai arī tam var būt negatīvi blakusefekti (neprognozējama antiamerikānisko masu rīcība ar kodolieročiem bruņotā valstī), tāpēc kā galvenais, visreālistiskākais amerikāņu mērķis, visdrīzāk, ir tieši „uguns joslas” radīšana, par ko liecina arī tiešā, rupjā un galēji antidemokrātiskā rīcība sabiedrības kārtības graušanā, visradikālāko nacistisko grupējumu atbalstīšana, apbruņošana un virzīšana varas sagrābšanai, kā arī iedzīvotāju vairākuma provocēšana uz nepakļaušanos ar galējiem izteikumiem, draudiem,  lēmumiem un rīcību.

„Uguns josla” Ukrainā, pirmkārt, pārtrauks Krievijas un Ukrainas tuvināšanos, kas ir galvenais priekšnosacījums Krievijas kā impērijas atdzimšanai, otrkārt, atdalīs Krieviju no ES (galvenokārt Vācijas) gan ekonomiski (gāze, ekonomiskā sadarbība), gan politiski („rietumnieciskās” vērtības), treškārt, ievērojami  vājinās gan Krieviju, gan ES ar aktīva militāra konflikta esamību to pierobežā, visbeidzot, ceturtkārt, tas ļaus pēc nepieciešamības pārnest militāru konfliktu un haosu uz blakusteritorijām un visvieglāk to būs izdarīt tieši ES virzienā. Šī scenārija izdošanās gadījumā, neskatoties uz to ka ASV ekonomika ir gandrīz bankrotējusi un sevi izsmēlusi, tai būs iespējas paildzināt savu līdzšinējo nepamatoti šiko dzīvi uz tā rēķina, ka citur ir sliktāk.

Tā kā ASV objektīvi nevar uzlabot savu politekonomisko situāciju (sabiedrība, tai skaitā arī pati elite, ir pārāk degradējusies, izlaidusies un deģenerējusies, kas atstāj iespaidu arī uz amerikāņu prāta spējām), tās taktikas un stratēģijas būtība ir izmantot savu pagaidām vēl globālo dominējošo stāvokli, lai radītu apstākļus, ka visā pasaulē ir sliktāk nekā ASV. Respektīvi, ASV galvenais ārpolitikas princips ir jebkuriem līdzekļiem slāpēt jebkuru valsti un sabiedrību, kura gūst objektīvus politekonomiskus panākumus, salīdzinājumā ar pašu ASV. Sekojot šai loģikai, ja ASV sabiedrība ir tik tālu degradējusies, ka nav spējīga uz produktīvu darbību, tad visai pasaulei ir jākrīt līdzi amerikāņiem. Tos, kuri to negrib, ASV politikāņi, korporācijas, specdienesti un militāristi piespiež un, nepaklausības gadījumā fiziski iznīcina. Šī pieeja attiecas arī uz ES (Vāciju), Ķīnu un pat Lielbritāniju, bet Krievija te ir tikai kā „neefektīvi izmantota” milzu resursu krātuve (ko pašreizējā kritiskā brīdī amerikāņi labprāt „izmantotu”) un amerikāņiem nevajadzīgs pasauli stabilizējošs faktors, kurš neļauj ASV pilnā mērā „atraisīties” izrēķināties ar konkurentiem.

Konsekventas šādas ASV politikas realizēšana, ja tā nesastop vērā ņemamu pretestību, neizbēgami novedīs sākumā pie viscietsirdīgākās vispasaules diktatūras un tiešas verdzības (kuras pazīmes ASV jau ir manāmas), bet pēc tam pie visas pakļautās cilvēces galējas degradācijas un bojāejas savstarpēju oligarhisko grupējumu karu vai tehnogēno katastrofu rezultātā.  Izejot arī no šiem apsvērumiem mūsdienu ASV bez pārspīlējumiem ir ļaunuma impērija, kura apdraud pasauli un cilvēces kā tādas pastāvēšanu, tādēļ jebkuram saprātīgam cilvēkam, kurš grib lai vispār „rītdiena pienāktu” un kurš saviem pēcnācējiem vēlas atstāt, ja ne „labāku pasauli”, tad vismaz ne „daudz drausmīgāku pasauli”, ir visiem spēkiem jāpretojas ASV un tās aprobežoto satelītu agresīvajām darbībām un plāniem. Cilvēces izdzīvošana ir atkarīga no tā cik veiksmīgi vairumam pasaules iedzīvotāju izdosies identificēt, neitralizēt un nolikt pie vietas dažādas egocentriskas struktūras starp kurām pašreiz visvairāk izceļas tieši ASV un Ziemeļatlantijas politekonomiskās organizācijas.  Tas ir iespējams un nemaz tik daudz priekš tā nav nepieciešams – katram tikai jāpārstāj ticēt šiem nelietīgajiem meļiem un principiāli jāpārtrauc pildīt to vēlmes, aicinājumus un rīkojumus. Un, pats galvenais, ir jāsaprot un ikdienā jārealizē morālā (tikumiskā) determinisma princips, vispirmām kārtām vadoties, nevis no personiskā ieguvuma, izdevīguma un peļņas vadmotīviem, bet gan no morāli-tikumiskām vērtībām un vispārcilvēciskām interesēm. Sabiedrībai ir jāatgriežas pie patiesajām kristīgajām vērtībām, pie patiesā humānisma, kas jau labu laiku ir aizstāts ar visdažādākajām imitācijām un surogātiem.

Daži izmantotie avoti:

https://ru.wikipedia.org

http://rutracker.org/forum/viewtopic.php?t=779492

http://www.km.ru/list/news/189337?page=18

http://ledokol-ledokol.livejournal.com/46119.html

http://ledokol-ledokol.livejournal.com/46413.html

http://ledokol-ledokol.livejournal.com/46984.html

http://ledokol-ledokol.livejournal.com/46764.html

http://www.rusproject.org/pages/history/history_9/mor_bez_goloda_miron.php

http://varjag-2007.livejournal.com/3547865.html

http://gazeta.eot.su/article/mechta-boleslava

http://gazeta.eot.su/article/ukrainskiy-kolokol

http://gazeta.eot.su/article/banderizaciya

http://aftershock-2.livejournal.com/365567.html

http://www.km.ru/tv/lindon-larush-ssha-podderzhivayu

http://ruskline.ru/special_opinion/evromajdan_religioznyj_faktor_ukrainskoj_smuty/

http://ruskline.ru/news_rl/2014/02/22/na_ukrainskih_nacionalistov_nemcy_smotreli_kak_na_melkih_lakeev/

http://avrasiya.info/xeberler/378-stenogramma-razgovora-tyagniboka-i-yarosha.html

http://maxpark.com/community/5719/content/2506270

http://russian.rt.com/article/23543

http://www.nebruks.lv/?p=2376

http://www.paulcraigroberts.org/2014/02/12/washington-orchestrated-protests-destabilizing-ukraine/

http://www.paulcraigroberts.org/2014/02/17/us-eu-paying-ukrainian-rioters-protesters-paul-craig-roberts/

http://www.ua-pravda.com/geroi-novostey/evreyskie-tayni-arseniya-bakaya-yatsenuka.html

http://euroua.com/association/

http://www.nytimes.com/2013/09/12/opinion/putin-plea-for-caution-from-russia-on-syria.html?_r=0

Ivars Prūsis
/19.03.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Specdienesti, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 8 komentāri

Elektrības „tēvs” – Nikola Tesla

00316_Nikola_Tesla2

Serbu pareizticīgā mācītāja dēls Nikola Tesla (1856-1943) ir mūsdienu plaši lietojamās elektrības „tēvs”. Viņš gan izgudroja maiņstrāvas, kuru var transportēt lielos attālumos, ģeneratoru un citas maiņstrāvas ierīces, gan elektrības plašas izplatības labad atteicās no atalgojumiem par saviem patentiem, kas palētināja elektrību un ļāva tai tik ātri un tik plaši izplatīties. Pretstatā tam mūsdienās alkatīgi un maziski ļautiņi (tai skaitā arī plaši zināmais ebreju lieloligarhu Rotšildu klans) iedzīvojas uz elektrības rēķina, nepamatoti uzliekot tai papildus nodevas (kārtējā šāda afēra ES rīkojuma par „tirgus atvēršanas” aizsegā 2015.gadā sāksies arī Latvijā).

Tesla bija viens no visu laiku lielākajiem izgudrotājiem. 1884. gadā uz Amerikas Savienotajām Valstīm emigrējušais serbs Nikola Tesla pieteica tik pat daudz patentu kā viņa konkurents Tomass Alva Edisons. Un tomēr viņam tā arī neizdevās gūt savām idejām atbilstošu peļņu [ko viņš nemaz arī nevēlējās]. Varbūt tieši tāpēc elektrības ģēnijs mūsdienās iemantojis gandrīz vai kulta statusu.

Vakara pasākumu savā Ņujorkas laboratorijā 1891. gadā Nikola Tesla atklāj ar vienu knipi: un acumirklī viņa rokā uzliesmo sarkana uguns bumba. Raženi noaugušais vīrietis piesardzīgi ļauj liesmām slīdēt pār savu balto fraku, tad pār melnajiem, galvvidū ar celiņu pārdalītajiem matiem. Visbeidzot publikai par izbrīnu burvis noslēpumaino uguni pilnīgi neskartu iespundē koka kārbā.

„Tagad es jums radīšu dienasgaismu!“ izsaucas Tesla. Acumirklī demonstrāciju telpa Piektās avēnijas dienvidos iemirdzas brīnumaini dzidrā gaismā. Tad izgudrotājs uzlec uz platformas, kas savienota ar elektriskā sprieguma devēju. Viņš lēni griež uz augšu regulatora rokturi, līdz beidzot ķermenis ir pakļauts divus miljonus voltu spēcīgam spriegumam. Ap viņa miesu sprakšķ elektriskās izlādes dzirksteles. No viņa rokām zibsnī zibeņi un šaujas liesmas. Daži aculiecinieki atceras, ka pēc sprieguma izslēgšanas Teslu vēl joprojām apņem zilgana vizma.

Elektrības burvim tīk apburt Ņujorkas augstāko sabiedrību ar saviem inscenējumiem, prezentējot paša izgudrotās strāvas sistēmas spēku un nekaitību. Kā nekā Teslas iespaidīgie demonstrējumi ir ierocis propagandas cīņā par planētas elektrifikāciju.

Tā ir cīņa starp Teslu (lai arī viņš tajā piedalās nelabprāt) un otru, ne mazāk slavenu izgudrotāju, kura daba ir pilnīgs sava pretinieka pretstats. Tas ir rūdītais un uzņēmīgais Tomass Alva Edisons. Amerikānim Tesla nav nekas vairāk kā “zinātnes dzejnieks”, teorētiķis un neveiksmīgs sīkmanis, kura idejas gan ir „lieliskas, tomēr nederīgas lietošanai“. Edisons savu ideju vērtību mēra pēc tā, cik dolāru tās ienesīs viņa uzņēmumam. Turpretim Teslam nauda nav būtiskākais faktors. Viņa izgudrojumu mērķis, kā viņš pats saka, ir izmantot dabas spēkus, lai apmierinātu cilvēku vajadzības.

Cīņā par strāvu Tesla būs uzvarētājs. Un tomēr – kā itin bieži viņa dzīvē – laukumu atstās kā zaudētājs. Bet tāds zaudētājs, kurš vēl arī mūsdienās nebeidz fascinēt cilvēkus: jau 1960.gadā viņa vārdā tika nosaukta magnētiskā lauka mērvienība; aizvien pieaug par viņam veltīto grāmatu un interneta vietņu skaits; ar viņa izgudrojumiem saistītas neskaitāmas sazvērestības teorijas; datorspēlēs viņa vārdā tiek saukti ieroči – Tesla joprojām ir leģendāra un noslēpumaina figūra. [Koncentrēšanās uz „uzvarēšanu” ir klasiska lūzeru pazīme, kuri spēj gūt gandarījumu tikai redzot savu pārākumu. Papildus koncentrēšanās uz naudu un peļņu tikai pastiprina šo lūzeru maziskumu un nožēlojamo dabu, kas tāda ir pat neskatoties uz to, ka ambiciozākie, viltīgākie un zemiskākie no šiem primātiem patiešām gūst atzītus ārējus panākumus. Tomass Edisons kā reiz ir viens no tādiem.]

Šķiet, noslēpumaino elektrības efektivitāti Nikola Tesla apjēdza jau bērnībā. 1856. gada 10. jūlijā Horvātijas ciemā Smiljanā dzimusī serbu vecāku atvase ik pa laikam redz spilgtus gaismas zibšņus. „Dažreiz viss gaiss ap mani bija piepildīts ar dzīvām, liesmojošām mēlēm,“ Tesla vēlāk rakstīs savā autobiogrāfijā. Bieži vien šīs parādības pilnībā saplūst ar zēna iedomu tēliem. Tad iedomātos priekšmetus un telpas Tesla redz tik skaidri, ka viņam rodas grūtības atšķirt realitāti no savas iedomu pasaules. Ar laiku viņš iemācās šīs vizuālās inspirācijas kontrolēt. Savā iztēlē viņš apceļo tālas zemes, sarunājas ar turienes ļaudīm, noslēdz draudzību.

Kad 17 gadu vecumā Tesla nopietni pievēršas izgudrojumiem, viņa iztēles spējas izpaužas visā pilnībā: lai attīstītu iekārtas, viņam nav nepieciešami ne modeļi, ne rasējumi, ne eksperimenti – viss izgudrojuma radīšanas process noris tikai pusaudža galvā. Savā iztēlē viņš izgudro ierīces, labo kļūdas un visbeidzot īsteno tās praksē. „Man ir pilnīgi vienalga, vai es darbinu turbīnu savā prātā vai darbnīcā,“ viņš atceras.

1875. gadā 19 gadus vecais Nikola saņem stipendiju un dodas mācīties uz Grācas Tehnisko augstskolu. Kā apsēsts viņš apgūst zinības, nereti nosēžot pie grāmatām no trijiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā. Jau pirmā studiju gada laikā Tesla nokārto deviņus eksāmenus, saņemot visaugstāko novērtējumu. „Man piemita mānija novest līdz galam visu, ko biju iesācis,” Tesla vēlāk atcerēsies. Kad viņš sāk lasīt Voltēru, puisis sev par nožēlu atzīst, ka „šis monstrs“ sarakstījis teju 100 grāmatas. Tomēr Tesla ar sev raksturīgo centību, izurbjas cauri tām visām.

Tomēr jaunajam vīrietim piemīt kaut kas neirotisks. Viņš izjūt akūtu riebumu pret pērlēm un auskariem, viņam kļūst nelabi no citu cilvēku matiem. Ieraugot persiku, viņam sametas karsti. Noteiktas darbības viņš atkārto tik daudz reižu, lai atkārtojumu skaits noteikti būtu dalāms ar trīs. Ejot viņš vienmēr skaita soļus, aprēķina telpas, zupas šķīvju, kafijas tasīšu un pārtikas produktu tilpumu. „Ja es to nedarīju, ēdiens man vienkārši negaršoja,“ viņš atzīmē.

Grācā Tesla beidzot sastopas ar to mistisko pētījumu nozari, kas viņu vairs nelaidīs vaļā visu atlikušo mūžu: ar elektrību. Vairākumam tā laika cilvēku elektrība ir tikai okulta sula, kas kā maģiskas rokas vadīta, plūst pa kabeļiem. Tesla vēlas aptvert šī fluīda likumus un instinktīvi jūt pārliecību, ka nākotne pieder tolaik vēl praksē nepielietotajai maiņstrāvai.

Atšķirībā no līdzstrāvas ģeneratora, kas strāvu ražo ar fiksētu magnētu un aparāta iekšienē rotējošu spoli, maiņstrāvas ģeneratorā centrā griežas magnēts un tādā veidā ražo strāvu ārpusē pierīkotajās spolēs. Priekšrocība ir tā, ka strāva vairs nav jāiegūst sarežģītā procesā ar rotējošas spoles slīdkontaktu dzirksteļu palīdzību, bet gan – ģeneratora ārējā, statiskajā daļā. Tomēr visas tā laika elektriski darbināmās ierīces savu spēku saņem no permanentās, vienā virzienā plūstošās līdzstrāvas. Ar maiņstrāvu darbināmus motorus tālaika zinātnieki uzskata par nereālu sapni.

Taču Tesla uzticas savai intuīcijai. Iztēlē viņš testē vienu maiņstrāvas motoru pēc otra un domās seko līdzi cauri shēmām šalcošajai, polaritāti mainošajai strāvai. Taču jāpaiet vēl septiņiem gadiem, līdz nu jau Budapeštas telefonkompānijā strādājošais inženieris panāk savu. 1882. gadā kādas vakara pastaigas laikā caur pilsētas parku atrisinājums caur Teslas galvu izšaujas „kā zibens spēriens“. Tesla paķer koku un turpat smiltīs uzzīmē pilnīgi jauna motora diagrammu. Tajā spoles izvietotas ārpusē un tām cauri plūstošā maiņstrāva ražo rotējošu magnētisko lauku. Tādējādi uz rotoru iekšienē darbojās spēki un to darbina.

Nākamajās nedēļās Tesla kā apskurbis izgudro vēl citus motorus, dinamo un transformatorus – tiem visiem nepieciešama maiņstrāva vai arī tie paši ražo maiņstrāvu. „Tas bija tāds laimes stāvoklis, tik pilnīgs, kādu es savā dzīvē vēl nebiju izjutis,“ atceras izgudrotājs. „Idejas nāca manā galvā nepārtrauktā plūsmā un vienīgā problēma, kas man tolaik radās, bija tās visas piefiksēt.“

Tesla ļoti labi apzinājās, ka maiņstrāvai salīdzinājumā ar līdzstrāvu ir kāda būtiska priekšrocība: pateicoties savām fizikālajām īpašībām, to iespējams transportēt pa kabeļiem simtiem kilometru attālumā teju bez zudumiem. Turpretim līdzstrāvu var transportēt tikai mazos attālumos.

Divus gadus vēlāk – 1884. gadā Tesla iesniedz atlūgumu un ar ieteikuma vēstuli kabatā dodas uz Ņujorku. Tur viņš vēlas iestāties darbā pie varenā Tomasa Alvas Edisona un pārsteigt viņu ar savu izgudrojumu.

Kvēlspuldžu magnāts Manhetenas centrā ierīkojis visā pasaulē pirmo sabiedrisko spēkstaciju. Tomēr tur saražotās līdzstrāvas pietiek tikai tam, lai apgādātu ar strāvu elektriskās ielu laternas pārsimts metru diametrā. Tāpēc Edisons plāno visā pilsētā izveidot ģeneratoru tīklu. Pateicoties ieteikuma vēstulei, Teslam rodas iespēja tikties ar Edisonu. Jau pirmā tikšanās Teslam atņem jelkādas ilūzijas: kad viņš ir izklāstījis paša izgudrotās strāvas sistēmas priekšrocības, amerikānis nokaitināts atbild, ka Teslam šis ārprāts esot jāpārtrauc. „Ļaudīm patīk līdzstrāva un tāpēc arī turpmāk es nodarbošos tikai ar to.“

Tomēr Edisonam nepaliek nepamanītas jaunā serba tehniskās dotības. Viņš jaunekli pieņem darbā – un apsola izmaksāt prēmiju 50 tūkstoši ASV dolāru apmērā, ja Teslam izdotos uzlabot līdzstrāvas dinamo jaudu. Tesla pieņem darba piedāvājumu un pēc gadu ilga smaga darba ziņo savam šefam par panākumiem: Edisona dinamo pārbūve ir noslēgusies un to efektivitāte – ievērojami augusi. Bet apsolītais apbalvojums neseko – Edisons atsakās izmaksāt prēmiju: „Tesla, jūs taču nesaprotat amerikāņu humoru,“ viņš paskaidro.

Sašutušais Tesla uz karstām pēdām iesniedz atlūgumu. Vēlāk viņš par šķietamo gadsimta ģēniju rakstīs: „Ja Edisonam siena kaudzē vajadzētu atrast adatu, viņš tūdaļ ar bites čaklumu mestos to meklēt un pārcilātu ikvienu siena salmiņu. Man par nožēlu es pats neskaitāmas reizes biju šādu darbību liecinieks, kaut zināju – nedaudz teorijas un daži aprēķini viņam aiztaupītu vismaz 90 procentus darba.“

Teslas izcilā darbošanās Edison Electric Light Company padarīja viņu slavenu nozares speciālistu vidū. Neilgi pēc aiziešanas no Edisona kompānijas, 29 gadus vecais Tesla pieņem investoru grupas piedāvājumu un nodibina savu uzņēmumu Tesla Electric Light and Manufacturing Company. Tomēr viņa iecerēm atkal nav lemts piepildīties. Tā vietā, lai maiņstrāvas sistēmas novestu līdz konvertējamas preces stāvoklim, naudas devēji liek viņam konstruēt inovatīvu ielu un fabriku apgaismojumu. Un tā Tesla lauza galvu noņemdamies ar sīkumiem, cita starpā, izgudrojot loka spuldzi. Zinātnieks patentē vairākus izgudrojumus. Pēc veiksmīgas investoru uzdevuma izpildes Tesla tiek izstumts no uzņēmuma, nesaņemot nekādu atlīdzību.

„Pēc tam sekoja cīņas periods,“ atceras izgudrotājs. Veselu gadu viņš dzīvo no rokas mutē un ir spiests pelnīt sev iztiku, veicot ielu būves darbus. Līdz 1887. gada pavasarī liktenis viņam piespēlē negaidītu iespēju: viņa darbu brigadieris uzzina par Teslas šķietamo brīnummotoru un iepazīstina Teslu ar Western Union Telegraph Company direktoru Alfrēdu K. Braunu (telegrāfam nepieciešama strāva, tāpēc Brauns ieinteresējies par maiņstrāvu, ko iespējams transportēt lielā attālumā bez zaudējumiem). Brauns īrē plašu laboratoriju netālu no Edisona kompānijas Manhetenā, un tur Tesla beidzot var virzīt uz priekšu maiņstrāvas sistēmas praktisko realizāciju.

Sākas cīņa par elektrību: vienu pēc otra Tesla patentē jaunā veida motoru komponentus, lasa lekcijas, uzstājas ar eksperimentiem sajūsminātās publikas priekšā. Drīz vien viņš nonāk rūpnieka Džordža Vestinghausa uzmanības lokā. Pirms vairākiem gadiem strāvas biznesā ienākušais Vestinghauss, kurš pats ir inženieris un izgudrotājs, ir iegādājies vairākus patentus. Atšķirībā no Edisona, viņu interesē jaunās tehnikas ekonomiskums. Viņš iegūst Teslas patentus un vienojās ar izgudrotāju, ka par katru pārdoto „Teslas elektrības“ zirgsspēku maksās tam procentus divarpus dolāru apmērā. Vestinghauss metas cīņā, lai līdzstrāvu nomainītu maiņstrāva.

Pateicoties niecīgajiem enerģijas zudumiem, Vestinghauss var būvēt spēkstacijas arī ārpus pilsētas. Turklāt elektrolīniju izmaksas ir zemākas nekā konkurentiem, jo nav vajadzīgi tik resni vara kabeļi kā līdzstrāvas gadījumā, un Vestinghauss strāvu var pārdot lētāk. Jau drīz vien viņam ir vairāk klientu nekā Edisonam. Tomēr Edisons atvēzējas prettriecienam: viņš apkopo informāciju par nelaimes gadījumiem, kas notikuši maiņstrāvas dēļ, publicē sarkastiskus dzejoļus un izdara spiedienu uz politisko eliti. Viņš maksā skolas puikām, lai tie pa sētmalēm viņam saķer suņus un kaķus, publiski piesprādzē tos pie metāla plāksnēm un izlaiž maiņstrāvu cauri dzīvnieku agonējošajiem ķermeņiem. Nobeigumā viņš vēršas pie skatītājiem ar jautājumu: „Vai šis ir tas atklājums, ar kura palīdzību jūsu mīļotajām sievām būs jāgatavo ēst?“

1889. gada janvārī Ņujorkā stājas spēkā likums, saskaņā ar kuru slepkavas tiek nostiesāti uz nāvi, saņemot strāvas triecienu. Edisons veikli propagandē, ka tai noteikti jābūt maiņstrāvai. 1890. gada augustā pirmo reizi uz elektriskā krēsla, saņemot maiņstrāvas triecienus, mirst uz nāvi notiesātais. Lai slepkavas ķermenis beigtu raustīties, strāvas padeves slēdzi nākas izslēgt divas reizes. Edisona ķengāšanās kampaņas tomēr nenes cerēto rezultātu. Divu gadu laikā Vestinghauss uzcēlis vairāk nekā 30 spēkstacijas un ar Teslas izgudroto maiņstrāvu apgādājis 130 Amerikas pilsētas.

1893. gadā tiek izsludināts konkurss par Čikāgā notiekošās pasaules izstādes apgaismošanu: Vestinghausa piedāvājums ir gandrīz par miljonu dolāru izdevīgāks nekā Edisona iesniegtais. Kopš 1896. gada novembra visās pasaules pilsētās instalē gandrīz tikai un vienīgi maiņstrāvas ierīces. Vēl tikai brīdis un Nikola Tesla kļūs par vienu no pasaules bagātākajiem cilvēkiem: jo saskaņā ar noslēgto licences līgumu, viņam jāsaņem procenti par katru pārdoto elektromotoru, katru maiņstrāvas patenta lietojumu.

Bet investori mudina Vestinghausu mainīt līguma nosacījumus. Uzņēmējs paziņo Teslam, ka no viņa lēmuma būs atkarīga visa uzņēmuma nākotne. Tesla, kurš Vestinghausu uzskata par savu draugu, nekavējoties saplēš līgumu sīkos gabaliņos un apmaina savu patentu bonusus pret vienreizēju 216 tūkstošu dolāru prēmijas izmaksu. Līdz ar to viņš ir zaudējis tiesības ne tikai uz jau nopelnītajiem12 miljoniem dolāru, bet arī uz miljardiem, ko viņa izgudrojums ienestu nākotnē.

Teslam ir svarīga nevis nauda, bet gan jaunās tehnikas tālāka izplatība. Bez tam zinātnieks ir iedziļinājies jau nākamajā uzdevumā: viņš lolo cerības par pasauli, kurā ikviens cilvēks vistālakājā pasaules nostūrī bez maksas varēs lietot elektrību. Elektrolīnijas viņš uztver tikai kā pagaidu pakāpienu ceļā uz bezvadu sistēmu, kas sūtītu informāciju un enerģiju visapkārt zemeslodei.

1898. gadā Tesla izgudro pirmo tālvadības pulti. Gadu vēlāk viņam izdodas no kādas laboratorijas Koloradospringsas tuvumā pārraidīt radio viļņus 1000 kilometru attālumā. 1900. gadā Tesla atrod investoru, kas gatavs finansēt futūristiska radiotorņa būvniecību Longailendā: no turienes zinātnieks, cita starpā, vēlas atmosfēras virsējos slāņos sūtīt augstas enerģijas viļņus un to enerģiju sadalīt visapkārt globusam.

Taču neilgi pirms ambiciozā projekta pabeigšanas investors pēkšņi izstājas no spēles: ja jau ikviens jebkur pasaulē varēs nekontrolēti saņemt enerģiju no Longailendas, kā tad viņš atpelnīs projektā ieguldīto naudu?

Pēc šī paziņojuma Teslu piemeklē nervu sabrukums, no kura zinātnieks ilgi nespēj atkopties. 1917. gadā torņa tērauda konstrukcijas tiek uzspridzinātas un pārdotas par metāllūžņu cenu – 1000 dolāriem tonnā. Tajā pašā gadā izgudrotājam tiek piešķirta respektablā Edisona medaļa. Tesla sākumā to noraida: galu galā, šis apbalvojums atnesīs godu pašam Edisonam.

Tomēr žūrijas komisijas priekšsēdētājs Bernards Artūrs Bērends pierunā Teslu pieņemt šo medaļu. Apsveikuma runā Bērends saka šādus vārdus: „Ja mēs izņemtu no rūpniecības visu, ko Tesla līdz šim ir izgudrojis, tā nekavējoties apstātos, uz priekšu vairs nekustētu elektriskie vilcieni un mūsu pilsētas kļūtu tumšas. Jā, tik tālejošs ir viņa ieguldījums, kas kļuvis par mūsdienu rūpniecības fundamentu.“

Neskatoties uz slavu un saviem 700 patentiem, elektrības burvis līdz pat mūža galam piedzīvo finansiālas neveiksmes. Visu laiku visnesavtīgākais izgudrotājs Nikola Tesla mirst 1943. gada 7. janvārī kādā Ņujorkas viesnīcas istabā.

Žurnāls “GEO”
/02.12.2009/

Avots:
http://www.tvnet.lv/men/life/Personibas/article.php?id=106626

Informācijas aģentūra
/19.03.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Maskavā atdzimst komunisms

Maskavā pieņemas spēkā komunistiski noskaņojumi. Reaģējot uz ASV organizēto nacistu bruņoto apvērsumu Ukrainā, Krievijas komunistiskā kustība „Laikmeta būtība” 15.03.2014 sarīkoja Maskavā iespaidīgu maršu.

Akcijā piedalījās desmitiem tūkstoši cilvēku (spriežot pēc bildēm – vairāk kā 30000). Gājiena priekšgalā militārā solī kolonās soļoja organizācijas „Laikmeta būtība” biedri, ģērbti sarkanos mētelīšos un nesot sarkanus karogus. Viņiem sekoja tūkstošiem pasākumam simpatizējošu cilvēku gājiens.

Komunistu_gajiens1

Komunistu_gajiens2

Komunistu_gajiens3

Komunistu_gajiens4

Komunistu_gajiens5

Komunistu_gajiens6

Komunistu_gajiens7

Komunistu_gajiens8

Komunistu_gajiens9

Komunistu_gajiens10

Komunistu_gajiens11

„Laikmeta būtība” ir neokomunistiska sabiedriska organizācija, kura iestājas par atjaunināta un pilnveidota sociālisma atjaunošanu Krievijā un PSRS 2.0 izveidošanu uz sociālistiskās Krievijas bāzes. Kustības radītājs un līderis Sergejs Kurginjans uzsver, ka runa ir tikai par leģitīmu, labprātīgu un patiesi demokrātisku savienības izveidi pēc Eiropas Savienības deklarētā teorētiskā parauga: „Ja jums būtu izvēle, vai jūsu bērni būs trauku mazgātāji, apkopēji vai tomātu novācēji Eiropā vai arī inženieri, skolotāji un izgudrotāji jauna tipa Padomju Savienībā, ko jūs izvēlētos?!”

Preses konferences video, kurā Sergejs Kurginjans visa cita starpā stāsta par savu PSRS 2.0 redzējumu:

Jāatgādina, ka Krievijā vairāk kā 80% iedzīvotāju pozitīvi izturas pret Padomju Savienību un Padomju sistēmas tādu vai citādu atjaunošanu. Tāpat, neskatoties uz intensīvajām apmelošanas kampaņām, vairums Krievijas iedzīvotāju pozitīvi izturas pret Josifu Staļinu.

Tāpat jāatgādina, ka Latvija pēdējo 20 gadu laikā ir pilnībā zaudējusi neatkarību, kas bija viens no formālajiem izstāšanās no PSRS iemesliem. Iedzīvotāji izmirst un masveidā izceļo, paniski bēgot no „savas valsts”, demogrāfiskie rādītāji ir katastrofāli, kas speciālistiem jau liek runāt par latviešu tautas pastāvēšanas galu (ir novērojama t.s. „demogrāfiskā egle”), izglītības sistēma ir sagrauta un rada šauras specializācijas maz ko zinošus un aprobežotus indivīdus, darba organizācijas un paša darba veikšanas kvalitāte strauji krīt (pat tādā izseni Latvijā spēcīgā jomā kā programmēšana), bet publiskajā telpā, popkultūrā un „mākslā” plaši  tiek propagandēta vardarbība un dažāda veida izvirtības.

Savukārt Latvijas republikas valsts pārvaldē valda neprofesionalitāte, blatu sistēma un visaptverošā visu līmeņu korupcija, kuras drausmīgā izpausme ir legāla bērnu pārdošana caur adopcijas procedūrām un attieksme pret bērniem vispār. Ierēdņu skaits daudzkārt pārsniedz Padomju laiku ierēdņu skaitu (neskatoties uz tehnisko attīstību). Savukārt politiskā vara pieder ar ārvalstu specdienestiem (pirmkārt ASV) un kriminālām struktūrām saistītiem politekonomiskajiem grupējumiem – klaniem, kuros dominē egocentriski, bezprincipāli un visu pārdot gatavi nelieši, kuri piesedzas ar dažādām ideologēmām (daudzi esot „nacionālisti”) un kuru vidū ir liels homoseksuālistu-pedofilu īpatsvars.

Avots:
http://eot.su/node/16774

Informācijas aģentūra
/19.03.2014/

Posted in Reg.: Latvija | 1 komentārs

Par globalizāciju

00321_Globalization12

Latīņu valodā ir teiciens Ultima ratio. Tulkojumā tas nozīmē „pēdējais, izšķirošais arguments”. Tādu argumentu parasti lieto, ja vairs nav argumentu vai apnicis izvirzīt jaunus argumentus. Tādā gadījumā pēdējais glābiņš ir kaut kāds izšķirošais arguments (Ultima ratio). Tas pieliek punktu argumentācijai, jo pret izšķirošo argumentu neviens nevar iebilst un to nav iespējams apstrīdēt.

Tā, piemēram, filosofijā Ultima ratio ir atsaukšanās uz Dievu. Ja filosofiskajā disputā kāds filosofs atsaucas uz Dievu, tad parasti disputs izbeidzas, jo pret šo argumentu neviens nevar iebilst.

Mūsdienu pasaulē (no 1985.g.) Ultima ratio ir jēdziens „globalizācija”. Šim jēdzienam tagad ir maģisks un dēmonisks spēks. Ar to var apklusināt jebkuru oponentu polemikā par jebkuru tēmu. Tas ir iemesls dažādām neskaidrībām un pārpratumiem.

Ultima ratio izmantošana ir demagoģiska konstrukcija, kurai visbiežāk piemīt saturiskā nekonkrētība un neskaidrība. Jebkurai demagoģiskajai konstrukcijai vispār ir kaitīga saturiskā konkrētība un skaidrība. Tāpēc tā parasti balstās uz saturisko manipulāciju un apzināti izvairās domu atšifrēt konkrēti un skaidri. Lietojot globalizācijas jēdzienu, arī var saglabāties saturiskā nekonkrētība un neskaidrība.
Ar jēdzienu „globalizācija” var attaisnot, piemēram, jebkuru neizdarību valsts politikā, politiķiem neaizstāvot savas zemes intereses, bet gan klusi vai pat atklāti nekaunīgi kalpojot ģeopolitiskajiem spēkiem un transnacionālajam biznesam. Ar jēdzienu „globalizācija” var atrunāt arī dažādas tendences garīgajā kultūrā. Teiksim, debilās postmodernisma mākslas izplatību, pie kā it kā esot vainīga globalizācija. Sadzīvē ar globalizācijas jēdzienu tradicionāli atrunā Coca-Cola, Pepsi, McDonald’s produkcijas lietošanu. Ar šo jēdzienu tagad izskaidro arī LGBT (lesbietes, geji, biseksuāļi, transvestīti) invāziju. Var lasīt publikācijas par cilvēktiesību globalizāciju, ekoloģiskās krīzes globalizāciju, terorisma globalizāciju, korupcijas globalizāciju, nabadzības globalizāciju, migrācijas globalizāciju.

Sastopams viedoklis, ka globalizācija ir stihisks process, kuru neviens nevada. Tāds viedoklis nav korekts. Globalizācijai stihiskums piemīt vienīgi tik lielā mērā, cik vispār mēdz būt stihiska kultūras difūzija, kas ir globalizācijas centrālais faktors. Ja neeksistē kultūras difūzija, tad neeksistē arī globalizācija.

Kultūras difūzija ir vēsturiski ļoti sena parādība, jo kultūras formas vai pat kultūras atsevišķas sistēmas cilvēces pastāvēšanas laikā vienmēr ir izplatījušās no vienas kultūras uz otru kultūru. Mēdz uzskatīt, ka kultūras difūzija ir galvenais veids, kā izplatās kultūras novācijas. Kultūrā jaunās formas parasti rodas relatīvi lokālā telpā (piem., kādā darbnīcā, laboratorijā, kabinetā, iestādē, pilsētā) un tikai pēc tam tiek pārņemtas plašākā teritorijā (piem., valstī, kontinentā, planētā).

Kultūras difūzija atgādina stihisku procesu tajā gadījumā, kad šis process ir vienots ar gatavās produkcijas un tehnoloģijas izplatīšanos (tirdzniecību), kas vēsturiski vispirms bija sastopama starp ciltīm un tautām, bet pēc tam starp civilizācijām un kontinentiem. Taču arī šajā gadījumā stihiskums ir nosacīts, jo kultūras difūziju (tirdzniecību) vienmēr realizē konkrēti cilvēki saskaņā ar savu gribu. Bez cilvēku gribas kultūras difūzija nav iespējama. Tādējādi stihiskums ir nosacīts.

Viedoklis par globalizācijas stihiskumu ir raksturīgs ikdienišķi vienkāršotai pasaules uztverei. Eiropiešiem liekas, ka kartupeļi un tomāti (kulinārijas subkultūras elementi) it kā paši par sevi no Latiņamerikas kādreiz (reāli XVI gs.vidū) nonāca Eiropā. Daudziem liekas, ka sensenā lieliskā novācija „ritenis” arī pasaulē izplatījās stihiski. Tagad tā domā par internetu, mobilo telefonu.

Tas, ko mēs pašlaik gudri un viszinoši dēvējam par globalizāciju, ir cilvēku gribas produkts – cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas rezultāts. Globalizācijas rezultāts ir atkarīgs no cilvēku spējām aptvert ģeogrāfisko telpu – citas zemes un kontinentus. Šīs spējas attīstījās pakāpeniski un ir cieši vienotas ar zinātniski tehnoloģiskās domas evolūciju. Pateicoties šai evolūcijai, pašlaik cilvēki samērā viegli un ātri spēj aptvert mūsu planētas visu ģeogrāfisko telpu.

Tas kardināli izmaina cilvēku pasaules uztveri un dzīves iespējas, kurām tagad ir planetārās dimensijas. Tāpēc visiem tik ļoti patīk jēdziens „globalizācija”, jo tas vilinoši lepni asociējās ar mūsu uztveres un iespēju planetāro kompetenci. Mēs katrs klusi pie sevis lepojamies ar šo grandiozo kompetenci – domāt planetārā mērogā, kā arī savu dzīvi plānot, ņemot vērā planetārās iespējas izvēlēties darba un dzīves vietu. Dažiem pat dzīve uz Zemes kļūst par šauru, un viņi vēlas savas dzīves telpā iekļaut arī citas planētas.

Nesen ir noskaidrots, ka jēdzienu „globalizācija” pirmais lietoja Kārlis Markss vēstulē Fridriham Engelsam 1850.gada beigās. Viņš rakstīja: „Tagad patiešām pastāv pasaules tirgus. Pēc Kalifornijas un Japānas pievienošanās pasaules tirgum globalizācija ir noslēgusies”. Tātad vēstulē runa ir par ģeogrāfiskās telpas aptveršanu un vienu no kultūras difūzijas galvenajiem neoficālajiem instrumentiem – starptautisko tirdzniecību un tās planetāro mērogu.

Protams, K.Marksa vārdi „globalizācija ir noslēgusies” izraisa elegantas pārdomas. XIX gs. vidū globalizācija patiešām bija noslēgusies, jo cilvēkiem bija pazīstama un pieejama ģeogrāfiskā telpa uz visas planētas (vārds „globalizācija” ir atvasināts no vārda „globāls” – tāds, kas attiecas uz visu lodi; respektīvi, zemeslodi). Taču jēdziens „globalizācija” tolaik netika izmantots, lai fiksētu cilvēces attīstības jauno stadiju. Jēdziens nebija populārs arī K.Marksa vārdu krājumā. Vēstule draugam Engelsam bija vienīgā reize, kad Markss lietoja vārdu „globalizācija”. To ir secinājuši viņa zinātniskā mantojuma pētnieki.

Jēdziena „globalizācija” modīgā ēra sākās tikai pēc 135 gadiem. 1985.gadā angļu sociologs Rolands Robertsons (1938) publicēja apceri, kura virsrakstā bija jēdziens „globalizācija”. Jaunais jēdziens tūlīt iepatikās zinātniekiem, žurnālistiem, politiķiem.
Profesora Robertsona definīcijā globalizācija ir attieksme pret pasauli kā planetāro veselumu. Viņa teorētiskajā pieejā globalizācija attiecināta uz cilvēku apziņu – iespēju un nepieciešamību pasauli interpretēt kā vienotu planetāro veselumu. Profesoru pirmkārt un galvenokārt interesē tas, ko var saukt par apziņas globalizāciju – domāšanu planetārā mērogā.

R.Robertsona definīcija tiek reti izmantota. Globalizāciju galvenokārt attiecina uz materiālās dzīves norisēm planetārā mērogā. Attiecina uz materiālām norisēm, kas stimulē planetāro domāšanu.

Materiālā ziņā globalizācijas process sastāv no diviem atšķirīgiem  vēsturiskajiem etapiem. Izpratne par šiem etapiem (katra etapa specifiku) ir ļoti svarīga, ja gribam iegūt pareizu priekšstatu par  starptautisko antiglobālistu kustību.
Vispirms ir jāņem vērā, ka globalizācija ir tipiski eiropeisks fenomens – eiropiešu apziņas globalizācijas rezultāts. Cilvēce uz globalizāciju vispirms palūkojās no eiropiešu viedokļa. No tā viedokļa, kas eiropiešu apziņā vēsturiski pakāpeniski radās par planētu un planetārās dzīves vienotību.

Tas visvairāk attiecas uz globalizācijas pirmo etapu, kuru tāpēc atsevišķi zinātnieki dēvē nevis par globalizācijas etapu, bet par vesternizācijas etapu. Ar jēdzienu „vesternizācija” apzīmē Rietumeiropas (pēdējā laikā arī Ziemeļamerikas) dzīvesveida, vērtību un normu izplatīšanos neeiropeisko tautu kultūrā.

Globalizācija jeb planētas ģeogrāfiskās telpas apguve intensīvi sākās XV gadsimtā ar jaunu zemju atklāšanu t.s. lielo ģeogrāfisko atklājumu periodā. Tātad faktiski globalizācija sākās ar kolonizāciju, eiropiešiem pakļaujot plašas teritorijas Āzijā, Āfrikā, Amerikā un „pasaules perifērijas” (Rietumeiropas zinātnieku apzīmējums) pieskaņojot eiropeiskajai dzīves kārtībai.

Ilgu laiku (apm. 300 gadus) tā bija globalizācija tikai priekš eiropiešiem, jo galvenokārt tikai eiropieši ceļoja un ieguva priekšstatu par planētu kā vienotu veselumu. Citām rasēm vārds „globalizācija” reāli masveidā sāka kaut ko izsacīt krietni vēlāk – XX gadsimtā.

No XV gadsimta eiropeiskā ekonomika, politiskie, reliģiskie, izglītības, medicīnas, zinātnes, mākslas un literatūras, finanšu institūti un eiropiešu kontrolētā starptautiskā tirdzniecība sāka būtiski ietekmēt pasaules dzīvi. Eiropeiskā dzīves kārtība samērā strauji ieguva globālu vērienu.

Eiropa izkaisīja pa visu planētu savus kapitālus, tehniku, valodas un pašus eiropiešus. No XIX gs. vidus līdz 1939.gadam no Rietumeiropas pa visu planētu izklīda vairāk kā 60 miljoni eiropiešu. Pirms I Pasaules kara Rietumeiropas preces pasaules tirgū bija 80%, bet Lielbritānija viena pati pasaulei deva 43% no finansu kapitāla eksporta. No 193 valstīm ANO sastāvā 125 valstu teritoriju kādreiz pārvaldīja eiropieši. Pirms I Pasaules kara eiropieši kontrolēja 84% no planētas teritorijas.

Līdz I Pasaules karam globalizācijai bija tikai viens virziens – no Eiropas uz „pasaules perifērijām”. Tā nebija stihiska globalizācija, bet apzināti organizēta globalizācija. Eiropieši izmantoja savu koloniju resursus, taču daudz darīja arī koloniālo zemju kultūras attīstībā. Eiropiešu koloniālajai politikai bija strikti formulēta stratēģija, kurā stabilu vietu ieņēma vietējo cilšu un tautu labklājības problemātika. Eiropiešu koloniālā politika nekādā ziņā nebija vienas dienas politika.
Globalizācijas pirmais etaps noslēdzās reizē ar II Pasaules karu, kā rezultātā tika sagrauta Eiropas varenība, kolonijas ieguva neatkarību, priekšgalā izvirzījās ASV, dolārs kļuva par pasaules naudu (no 1971.g. 15.VIII bez zelta seguma) un vesternizāciju nomainīja amerikanizācija, izplatot amerikāņu garīgās un materiālās kultūras modeli pa visu planētu.

Ja globalizācijas pirmajā etapā eiropieši spēja uz planētas nodrošināt zināmu kārtību, tad globalizācijas otrajā etapā dominē haotiska virzība – haotiska globālā ekonomiskā un politiskā konkurence. Globalizācijas otro etapu pārzina amerikāņi. Tā ir globalizācija, kas balstās uz amerikāņu priekšstatiem par cilvēku, sabiedrību, valsti, morāli, tikumību, mākslu, garīgumu, brīvību, demokrātiju, tirgus konkurenci. Bet visnepatīkamākais – tā ir globalizācija, kas ir vienas dienas politika. Par citu zemju attīstību amerikāņi nerūpējās.

Amerikāņi visu dara ar izredzētās nācijas pienākuma apziņu. Eiropiešu bijušās kolonijas amerikāņi pasludināja par „trešo pasauli”, to iesaistot starptautiskajā darba dalīšanā. Tāda sociāli ekonomiskā pieeja, kā arī transporta, telekomunikāciju un sakaru līdzekļu milzīgā modernizācija XX gadsimtā radīja priekšnoteikumus „pasaules perifēriju” iedzīvotāju apziņas globalizācijai. XX gadsimtā globalizācija vairs nebija tikai „balto” cilvēku privilēģija. Uz Zemi kā vienotu planetāro veselumu nolūkojās visa cilvēce.

Radikāli izmainījās cilvēku resursu globalizācijas virziens. Ja pirmajā etapā galvenais virziens bija no Eiropas uz „pasaules perifērijām”, tad otrajā etapā pārsvaru ieguva virziens no „pasaules perifērijām” uz Eiropu un ASV. Arī „pasaules perifēriju” iedzīvotāji tagad izmanto iespēju visu planētu uzskatīt par savas dzīves telpu. Jau labu laiku cilvēku migrācijai ir planetārs vēriens. Pie tam tagad nevis eiropieši migrē uz „pasaules perifērijām”, bet gan „pasaules perifēriju” iedzīvotāji pārpludina Eiropu un ASV.

Globalizācija amerikāņu gaumē būtiski atšķiras no globalizācijas eiropiešu gaumē. Atšķirīga ir ideoloģija. Eiropiešu ideoloģijā koloniālisma klātbūtne netika slēpta un demagoģiski maskēta. Eiropieši pašpārliecināti atzina, ka viņi pārvalda zemes citos kontinentos un gūst no tā noteiktu labumu. Eiropiešu ideoloģijā nedominēja farizejisms – svētulīga liekulība un meli.

Turpretī amerikāņi svētulīgi melo, ka globalizācija ir izdevīga katrai tautai un katrai valstij. Amerikāņu ideoloģijā globalizācija ir dzīves progresa un modernizācijas garants, kas kalpo planētas visiem iedzīvotājiem. Saprotams, tā nav taisnība.
Ļoti būtiska atšķirība ir saistīta ar varas mehānismu. Eiropiešu laikā „pasaules perifērijās” vara piederēja Eiropas valstīm. Koloniālisma politiku realizēja valsts. Amerikāņu laikā valsts loma saglabājās, taču milzīga vara ir arī transnacionālajām korporācijām. Tādējādi globalizācijas procesu lielā mērā nosaka privātās intereses. Kā zināms, privātajām interesēm nav sveša maniakāla alkatība un nesaudzīga ekspluatācija, pilnīgi nemaz nerūpējoties par vietējo tautu eksistenciālajām vajadzībām. Sekas ir graujošas. Visgraujošākais ir nenormālā materiālā nevienlīdzība starp „centru” un „pasaules perifērijām”, kuru nabadzība tagad ir globālā problēma.
Tāpat ļoti būstiska atšķirība ir tā, ka eiropiešu koloniālās politikas vietā ir stājusies amerikāņu ģeokrātiskā politika, „pasaules perifērijas” kontrolējot ar ģeopolitikas tehnoloģiju. Tam ir milzīga morāli psiholoģiskā ietekme, jo „pasaules perifērijas” ir pārvērstas par paklausīgām valstīm, kurās valda uzpirkta, savervēta, servila vietējā elite ar ļoti zemu morālo un nacionālās pašapziņas līmeni. „Pasaules perifērijās” reāli valda dzimtenes nodevēji, un tas degradējoši atsaucās uz sabiedrības morālo klimatu. To mēs Latvijā jūtam katru dienu.

Pēc II Pasaules kara amerikāņi inicēja vairāku starptautisko institūciju izveidošanu, kas formalizēja planetārās dzīves vienotību un menedžmentu no viena, it kā visas cilvēces akceptēta, oficiālā koordinācijas un pārvaldes centra. Taču ANO (1945), Pasaules banka (1945), Starptautiskais valūtas fonds (1945) un Pasaules tirdzniecības organizācija (1995) reāli spēlē tikai uz vieniem vārtiem. To ļoti zinoši savās grāmatās, rakstos, lekcijās, intervijās kritizē amerikānis, Nobela prēmijas laureāts profesors Džozefs Stiglics. Viņa grāmata Globalization and its discontents (2000) ir sava veida rokasgrāmata cilvēkiem, kuri vēlas iepazīties ar globalizāciju amerikāņu gaumē. Skaidri un nepārprotami tagad ir zināms, kuriem ir izdevīgas amerikāņu ideoloģijas galvenās tēzes par „Global society” vilinošajām perspektīvām, brīvo tirdzniecību, brīvo pieeju izejvielu resursiem, pasaules patentu tiesībām, „papīra” dolāru, tiesībām starptautiskajām organizācijām iejaukties katras valsts politikā utt.

Starptautiskā antiglobālistu kustība sākās pēc Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) dibināšanas. 1999.gadā bija antiglobālistu pirmā grandiozā protesta akcija pret PTO, pievēršot visas planētas masu uzmanību šai jaunajai organizācijai un globalizācijai vispār.

Principā kādam noteikti ir ļoti izdevīgi demonizēt globalizāciju. Šo funkciju vispamatīgāk veic antiglobālisti. Planētas lielākajos medijos (tie pieder transnacionālajām korporācijām !?) detalizēti sniegtā informācija par antiglobālistu akcijām pasaules masu sabiedrību efektīvi pieradina pie domas, ka globalizācija ir neizbēgama parādība un katram turpmāk ir jācīnās, lai globalizācija vienādā mērā kalpotu visiem cilvēkiem, kā to skaisti slavē amerikāņu valdības un transnacionālo korporāciju algotie eksperti, doktori, profesori, Nobela prēmijas laureāti un citas zinātnē prominentas personības. Masu cilvēki sāk apzināties globalizācijas nolemtību, neizbēgamību un naivu muļķību pretoties globalizācijai. Veidojas priekšstats, ka uz planētas valda objektīva un organiski nosacīta kārtība. Šīs kārtības vārds ir „globalizācija”.

Arturs Priedītis
/22.02.2014/

Avots:
http://www.pietiek.com/raksti/antiglobalistu_tautiska_maza_majina

 

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Latvijas mēdiju tendenciozitāte: NRA „aptaujas” gadījums

00319_nralvLatvijas mēdiji ir galēji tendenciozi, kas jo īpaši izpaužas Ukrainas notikumu atspoguļošanā. Viens sīks, bet uzskatāms šīs tendenciozitātes piemērs 10.03.2014 bija redzams konservatīvākās Latvijas avīzes – NRA portālā www.nra.lv .

Latvijas mēdiju maziskums un melīgums sen jau ir zināms, kādēļ to produkciju gandrīz nelietoju, tikai, lai saprastu galvenos režīma propagandas virzienus, pārskatu dažu portālu un ziņu aģentūru galvenos virsrakstus, tai skaitā NRA. Ja tendenciozitātes ziņā veiktu pilnu latviešvalodīgo mēdiju analīzi, tad nešaubos ka tendenciozitātes topa pirmās vietas ieņemtu LNT ziņas, Panorāma, Latvijas radio ziņas, Latvijas avīze, IR un TVNET, bet atlikušie mēdiji stipri no līderiem neatpaliktu.

10.03.2014 NRA portālā bija redzama „aptauja”, kurā pietiekami primitīvā veidā ir doti atbilžu varianti tikai ukraiņu nacistus atbalstošiem atbildētājiem. Uz jautājumu „Vai sakarā ar notikumiem Ukrainā būtu jāaizliedz Krievijas TV kanālu retranslācija Latvijā?” bija iespējami tikai sekojoši atbilžu varianti:  1. „Viennozīmīgi – jā. Tas bija jāizdara jau sen. Suverēnā valstī šāda smadzeņu skalošana ir nepieļaujama, jo Latvijas attiecības ar Krieviju nav tās draudzīgākās.”;  2. „Drīzāk – jā. Krievijas klajā propoganda ir neciešama.”; 3. „Drīzāk – nē. Katram ir sava galva uz pleciem. Lai rastos viedoklis ir jādzird visas iesaistītās puses.”; 4. „Nekādā gadījumā. Cenzūra lai paliek Krievijai. Latvijā cilvēki ir pietiekoši gudri, lai paši izdarītu secinājumus.”

00319_NRAobjektivitate

Piemēram savu variantu: tikai „Nekādā gadījumā” vai „Nekādā gadījumā. Tikai primitīvā antikrieviskā un proamerikāniskā smadzeņu skalošana ir nepieļaujama” tā arī neatradu, bet apmēram šāds viedoklis ir vismaz trešdaļai Latvijas iedzīvotāju, ja ne visai pusei.

Šī antikrieviskā amerikāņus un viņu aizbilstamos ukraiņu nacistus slavējošā propaganda ir tik primitīva ka nelabi paliek par šo pseidovalsteli, tās pārvaldes aparātu un latviski runājošajiem kā tās kodolu. Kā latvietim visbēdīgāk man ir par latviski runājošajiem, jo tik zems propagandas līmenis parāda arī gauži zemo pašu latviešu līmeni. Ja tas tāds nebūtu tad amerikāņiem & co nebūtu izdevies tik pamatīgi izvarot Latviju, noskaņojot upurus par labu varmākām un pret tiem, kuri upuriem varētu palīdzēt. Un ja latviski runājošie nebūtu tik aprobežoti, tad tāda primitīva propaganda viņus vienkārši atbaidītu, bet …

Šī aptauja ir sīkums. Tā ir konkrēta atbildīgā personāža pārliekas centības un stulbuma izpausme. Tāpat ne jau NRA ir tendenciozākais Latvijas mēdijs. Vienkārši šis viegli piefiksētais sīkums ļoti labi un uzskatāmi raksturo visu latviešu valodas informatīvās telpas mēdiju vidi. Apmēram šādā primātu līmenī ir latviešvalodīgā žurnālistika un tās „objektivitāte”.

Un kas no tā? Nekas. Vienkārši fakta konstatācija priekš tiem svārstīgajiem vēl patstāvīgi domāt spējīgajiem cilvēkiem, kuri naivi uzskata, ka Latvijā ir „brīvā prese”. Nav. Ir tikai pērkamu žurnālistu varza ar izteiktāku proamerikānisku orientāciju. Gribas tomēr cerēt ka latviešvalodīgie savā vairumā tomēr pagaidām vēl ir gudrāki par lielāko daļu ASV tautas, kas sabiedriskā ziņā ir bezgala stulbi un kuru zemajam intelekta līmenim arī ir paredzēta tik primitīva un nekvalitatīva propaganda.

Avots:
http://nra.lv/aptaujas/622-aptauja.htm#comments

Informācijas aģentūra
/19.03.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Eiropas “vērtības”. Drīz arī Latvijā

Attīstoties demokrātijai, ne vien likumdevējiem un valstu valdībām, bet arī vienkāršajiem pilsoņiem kļuvis iespējams izvirzīt apspriešanai dažādas likumdošanas iniciatīvas. 2013. gada nogalē beidzās termiņš, kurā pirmo astoņu Eiropas pilsoņu iniciatīvu (EPI) organizatoriem bija jāiegūst līdzpilsoņu atbalsts. Nepieciešamo minimālo vienu miljonu parakstu vismaz septiņās Eiropas Savienības dalībvalstīs savāca trīs grupas – „Right2Water”, kas uzskata, ka ūdens ir sabiedrisks labums, nevis prece; „One of Us”, kas vēlas, lai ES izbeigtu finansēt darbības, kurās pieļauta cilvēka embriju iznīcināšana, un „Stop Vivisection”, kas vēlas pārtraukt eksperimentus ar dzīviem dzīvniekiem. Arī Latvijas iedzīvotāji aktīvi piedalījās parakstu vākšanā par iniciatīvu „Viens no mums” („One of Us”), kopumā savācot 9132 derīgus parakstus.

Institūcijām dots pusgads, lai validētu (pārbaudītu un apstiprinātu) parakstus, izvērtētu iniciatīvu tiesiskos, morālos un citus aspektus, un izlemtu, kā rīkoties tālāk. Speciāli izveidota komisija tiksies ar iniciatīvu organizatoriem, dodot iespēju sīkāk izskaidrot iniciatīvās izvirzītos jautājumus, uzklausīšana notiks arī Eiropas Parlamentā. Tad komisija pieņems gala lēmumu, kurā izklāstīs savus secinājumus par katru no iniciatīvām un to, kas notiks tālāk. Kāda izrādīsies šī jaunā demokrātiskā procesa patiesā vērtība un vai pilsoņu iniciatīvas tiks ņemtas vērā arī Eiropas likumdošanā – to redzēsim nākotnē.

Pēdējos gados arī Latvijā vērojama līdzīga pilsoņu aktivitāte. Daudz ierosinājumu par izmaiņām likumos var izlasīt un par tiem nobalsot sabiedrības iniciatīvu platformas „Mana balss” interneta vietnē. Daži no šiem priekšlikumiem šķiet atsevišķu cilvēku vai cilvēku grupas šauru interešu diktēti, taču ir arī visai sabiedrībai patiešām svarīgas un nepieciešamas iniciatīvas, par kurām varētu tikt sarīkota tautas nobalsošana. Diemžēl mūsu likumdevēji, nosakot neadekvāti augstu referenduma sarīkošanai nepieciešamo parakstu kvotu no 2015. gada, ir parūpējušies, lai šādas pilsoņu iniciatīvas realizēt tikpat kā nebūtu iespējams. Un tomēr – kamēr vēl jaunā likuma norma nav stājusies spēkā, mums ir iespēja iestāties par savu bērnu un līdz ar to visas sabiedrības nākotni.

2013. gada rudenī biedrība „Sargāsim mūsu bērnus!” nāca klajā ar iniciatīvu sarīkot tautas nobalsošanu par Bērnu tiesību aizsardzības likuma atsevišķu normu grozīšanu. 8. oktobrī ierosinājums tika iesniegts Centrālajai vēlēšanu komisijai. Pret šādu grozījumu veikšanu iebilda teju visas ieinteresētās valsts institūcijas – gan Tieslietu ministrija Jāņa Bordāna personā, gan Labklājības ministrija Ilzes Viņķeles personā, gan Tiesībsarga birojs Jura Jansona personā. Pamatojums – grozījumi esot pretrunā Eiropas vērtībām. Tomēr CVK, neskatoties uz politisko presingu, 27. novembrī nobalsoja par likumprojekta „Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā” reģistrēšanu un parakstu vākšanas sākšanu. Kopš 2013. gada 9. decembra parakstu vākšana ir sākusies.

Par ko tad īsti ir runa? Kas tās par Eiropas vērtībām, kuras it kā pārkāpj šie grozījumi? Lūk, ko piedāvā biedrība „Sargāsim mūsu bērnus!”:

• Bērnu tiesību aizsardzības likuma 47. pantu papildināt ar šādu normu:
„Bērnu izglītības un aprūpes iestādēs dzimumaudzināšanai jābūt balstītai uz LR Satversmes 110. pantu. Bērnu izglītības un aprūpes iestādēs viendzimuma personu seksuālo un laulības attiecību popularizēšana un reklāma ir aizliegta.”

Paskaidrojums: LR Satversmes 110. pants definē laulību kā „savienību starp vīrieti un sievieti”.

• Bērnu tiesību aizsardzības likuma 50.1 panta 2. daļu papildināt ar sekojošo:
„Bērnu aizliegts iesaistīt skaistuma konkursos vai citos tamlīdzīgos pasākumos, kuru galvenais mērķis ir vienīgi viņa ārējā izskata vērtēšana. Bērnu kā dalībnieku vai skatītāju aizliegts iesaistīt pasākumos, kuru mērķis ir viendzimuma personu seksuālo un laulības attiecību popularizēšana un reklāma.”

Lūk, kā! Izrādās, Eiropas vērtības, kuras tiks sagrautas, ja likuma grozījumus pieņems, ir… homoseksuālisma netraucēta propagandēšana izglītības iestādēs un bērnu iesaistīšana seksuāla rakstura pasākumos! Pārsteigums? Tomēr izbrīnam nav pamata. Daudzās Eiropas un pasaules valstīs bērnu seksuālā „apgaismošana” jau ir ikdiena. Tagad to cenšas uzspiest arī mums. Ministriju kabinetos slepeni tiek gatavota vesela likumdošanas pakete, kas tuvākajos gados arī Latvijā paredz legalizēt visu to ārprātu, kāds jau šodien vērojams Rietumeiropā un ASV. Kāpēc slepeni? Tāpēc, ka Latvijas sabiedrības lielākā daļa joprojām ir tradicionālo ģimenes vērtību atbalstītāji jeb, kā to nosaukusi kāda mūsu ministre – „tumsoņas”. 

Lasīšana, rakstīšana, seksuālā apmācība - jau no 1. klases!

Lasīšana, rakstīšana, seksuālā apmācība – jau no 1. klases!

Lai saprastu, kā pasaule nonākusi šādu ačgārnu „vērtību” varā, atskatīsimies nedaudz pagātnē. Līdz 20. gadsimta vidum bērnu dzimumaudzināšana balstījās pārsvarā uz kristīgo vērtību pamata. Par galveno uzskatīja iemācīt bērnam tikumiskās pamatnostādnes, morāles normas, tradicionālās ģimenes vērtības, dzimumdzīves šķīstību. Savukārt padomju gados dzimumaudzināšana tika balstīta uz vecāku, pedagogu, medicīnas darbinieku vienotu pieeju un diferencēta atkarībā no bērna dzimuma, vecuma un sagatavotības pakāpes. Dzimumaudzināšanas metodika tika ieviesta skolu vecākajās klasēs un bija kā turpinājums ģimenē ielikto tikumisko pamatu nostiprināšanai. Stundās neapskatīja tikai fizioloģiskās nianses vien, bet runāja arī par mīlestību un cieņu pret pretējo dzimumu, tikumisko un morāles normu ievērošanu.

Taču Rietumu sabiedrībā jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem notika strauja atkāpšanās no tikumiskās audzināšanas par labu fizioloģiski orientētai dzimumaudzināšanai. Jauno mācību standartu pamatā tika likti Alfrēda Kinsija (1894. – 1956.) pētījumi, kuros viņš eksperimentāli noteica, ka jebkura vecuma bērns ir spējīgs reaģēt uz seksuāliem kairinājumiem un sasniegt orgasmu. Ievērojiet – „eksperimentāli noteica” un „jebkura vecuma bērns”. Citiem vārdiem sakot – Alfrēds Kinsijs bija pedofils. Viņš uzskatīja, ka sabiedrība pedofilus nepareizi saprot un ir netaisnīgi viņus sodīt, jo katram bērnam piemītot erotisks potenciāls, ko varot attīstīt, ja vien dod bērnam seksuālo brīvību un iespēju sevi iepazīt. Un, jo agrāk to dara, jo labāk.

Kaut arī Kinsija secinājumi tika asi kritizēti un pedofilija Eiropā joprojām ir krimināli sodāms noziegums, tomēr paradoksāli, ka tieši šīs atziņas kļuvušas par Eiropas un ASV skolu seksuālās izglītības standarta pamatu. Kinsija ideju sekotāji, izmantojot starptautiskās organizācijas, ievieš bērnu un jauniešu agrīnās seksualizācijas programmas visā pasaulē. Tā Amerikas Seksuālās informācijas un izglītības padome (SIECUS) izveidojusi īpašas programmas ANO bērnu fondam UNICEF. Šī organizācija kopā ar Vispasaules veselības organizāciju (WHO) un ANO iedzīvotāju fondu (UNFPA) aktīvi virza dažādas programmas bērnu seksuālai izglītošanai, veicina tā saukto bērnu aizsardzību no vecāku „vardarbības”, atbalsta speciālu sociālo dienestu tīkla radīšanu, kas terorizē ģimenes un atņem tām bērnus, aizbildinoties ar sekundāriem vai pat izdomātiem iemesliem (Juvenālā justīcija).
 
Jaunākās ANO direktīvas mudina uz bērnu, kas jaunāki par pieciem gadiem,
ekstensīvu (paplašinātu) seksuālu apmācību.

Jaunākās ANO direktīvas mudina uz bērnu, kas jaunāki par pieciem gadiem, ekstensīvu (paplašinātu) seksuālu apmācību.

Jaunākās ANO direktīvas mudina uz bērnu, kas jaunāki par pieciem gadiem,
ekstensīvu (paplašinātu) seksuālu apmācību.

Brīdī, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, arī mēs nokļuvām šīs seksuālās „brīvības” lamatās, un ne vien pieaugušie, bet arī bērni, kuru personība vēl tikai veidojas, kā dēļ ar tiem viegli manipulēt. 2007. gadā pieņemtā Eiropas Padomes konvencija ar jauko, bet maldinošo nosaukumu „Par bērnu aizsardzību pret seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību”, cita starpā paredz nostiprināt arī bērnu tiesības uz seksuālo orientāciju, obligātu seksuālās „apgaismības” ieviešanu sākumskolās un vidusskolās, bērnu līdzdalību seksuālās „apgaismības” programmu izstrādē. Konvencija paredz arī dažādu fondu finansētu organizāciju izveidi, kas risinātu bērnu seksuālās problēmas un nepieciešamības gadījumā kopā ar sociālajiem dienestiem aizsargātu tos no „tumsonīgajiem” vecākiem.

Šādas nostādnes jau nesušas postošās sekas visā Eiropā. Lielbritānijā vecāko klašu skolēni stundās apspriež speciāli tiem sagatavotus pornogrāfiska satura sižetus un mācās atšķirt apgraizītu dzimumlocekli no neapgraizīta. Nereti pēc šādām „apgaismības” stundām zēni paziņo, ka ir geji, bet meitenes sāk uzskatīt sevi par lesbietēm. Skolēnu vidū saasinājusies agrīnas grūtniecības  un abortu problēma. Savukārt Vācijā jau sākumskolā bērniem stāsta par masturbāciju, orgasmu un patīkamām sajūtām homoseksuālu attiecību laikā. Dažus bērnus gan vēl šokē mācību materiālu naturālistiskās bildes, tomēr vācu bērni jau šobrīd var brīvi izvēlēties gan savu seksuālo orientāciju, gan to, kas viņi vēlas būt – vīrieši vai sievietes, neatkarīgi no viņu patiesā dzimuma. 

“Rotaļlietas” mūsu bērniem. Drīz būs pieejamas arī Latvijas skolās un bērnudārzos.

“Rotaļlietas” mūsu bērniem. Drīz būs pieejamas arī Latvijas skolās un bērnudārzos.

Vācijā seksuālās „apgaismības” procesa ietvaros obligāta ir arī dzemdību procesa izskaidrošana ar naturālu bilžu palīdzību, kuras jaunāko klašu meitenēm nereti rada šoku. Jājautā, vai šādas „apgaismošanas” dēļ bērniem nevar izveidoties nepatika pret normālām seksuālām attiecībām ar pretējo dzimumu un nevēlēšanās radīt bērnus? Tomēr pēc Vācijas likumiem vecākiem nav tiesību atteikties no bērnu seksuālās apmācības skolā. Ja bērns neapmeklē šīs stundas, sākumā vecākus soda administratīvi, bet nepakļaušanās gadījumā var arī apcietināt. Savukārt vietējais sociālais dienests ir tiesīgs izņemt bērnu no ģimenes, sodot vecākus par „pārāk tradicionāliem uzskatiem bērnu audzināšanā”.

Citviet seksuālā „apgaismība” sākas jau bērnudārzā. Piemēram, labklājīgās Šveices bērnudārzos starp rotaļlietām atrodas arī spēļu dzimumorgāni, ar kuriem bērni var veikt sev erotisku stimulāciju. Līdzīga situācija ir arī Austrijā. Skandināvijas zemēs dažos bērnudārzos ir lelles bez dzimumpazīmēm, bet jaunāko klašu skolēnus māca kā pareizi apieties ar prezervatīviem. Tāpat bērniem tiek skaidrots, kas ir incests, jo Skandināvijā seksuālas attiecības tuvu radinieku starpā ir sociāla tradīcija. Savukārt Beļģijas skolās pat ir īpaši norādītas vietas, kurās… nedrīkst (!) nodarboties ar seksu. Tātad citur drīkst?! Un, patiesi – daudzviet Eiropā bērniem ir atļauts savā starpā brīvi nodarboties ar seksuāla rakstura darbībām. Arī pieaugušie var bērnu izmantot morāli apšaubāmās nodarbēs, piemēram, erotiskās ainās kinofilmās un teātru izrādēs, ja vien viņš pats tam piekrīt.
 

“Kas jāzina puisīšiem/meitiņām” rotaļlietas bērnudārzos Eiropā jau ir ikdiena. Vai drīz arī Latvijā?

“Kas jāzina puisīšiem/meitiņām” rotaļlietas bērnudārzos Eiropā jau ir ikdiena. Vai drīz arī Latvijā?

Daudzās valstīs bērniem ir atļauts glabāt pornogrāfiska satura materiālus sākot no tā sauktā piekrišanas vecuma, kas dažādās valstīs ir atšķirīgs. Tas ir vecums, pēc kura pieaugušo seksuāls kontakts ar nepilngadīgo vairs netiek uzskatīts par krimināli sodāmu, ja pats pusaudzis tam labprātīgi piekritis. Legālas seksuālas piekrišanas vecums Spānijā ir 13 gadi, Vācijā, Austrijā, Bulgārijā, Itālijā, Portugālē, Serbijā, Maķedonijā, Horvātijā, Melnkalnē, Bosnijā un Hercogovinā, Albānijā, Ungārijā un Igaunijā – 14 gadi, citās Eiropas valstīs 15 – 16 gadi. Agrīnas bērnu seksualizācijas programmu dēļ „piekrišanas” vecuma cenzu nepārtraukti cenšas samazināt, jo pēc homoseksuāļu lobija domām bērniem ir tiesības izbaudīt seksuālo brīvību, par kuru tiem stāsta bērnudārzā un skolā. Bet vairākas Eiropas nevalstiskās organizācijas un politiķi uzskata, ka piekrišanas vecuma ierobežojumi būtu jāatceļ vispār. Daži politiķi pauž atklātu atbalstu incesta, pedofilijas un narkotiku legalizēšanai. Bet Amerikas psihiatru asociācija jau gatavojas izslēgt pedofiliju no seksuālo perversiju saraksta un aicina būt tolerantiem pret pedofiliem kā seksuāli normālu orientāciju.

Likumdošanā tiek nostiprināta arī tāda prātam grūti aptverama koncepcija kā genderisms. Saskaņā ar to bērns pats izvēlas savu dzimumu jeb, kā tagad pieņemts teikt – genderu. Līdz nesenam laikam cilvēka dzimuma apzīmēšanai lietoja sinonīmus „gender” un „sex”. Kinsija pedofiliskie eksperimenti ļāva viņa murgaino ideju atbalstītājiem sadalīt dzimumu bioloģiskajā dzimumā (gender) un „iegūtajā” dzimumā (sex). Tagad vairs nav svarīgi, vai bērns piedzimst kā zēns vai kā meitene – viņam pašam ir tiesības izlemt, kas viņš ir. Sabiedrības apziņā cenšas nostiprināt domu par „sociālo dzimumu”, kuru iespējams mainīt. Tas ļautu par šādu „sociālu dzimumu” pasludināt, piemēram, homoseksuālismu, biseksuālismu, citas perversijas, un padarīt tās par normu.

Varētu jautāt, kā gan normāli domājošam bērnam galvā var ienākt doma, ka viņš ir pretējā dzimuma persona? Arī par to parūpēsies seksuālā „apgaismošana”. Atcerēsimies kaut vai bēdīgi slavenos labklājības ministres Ilzes Viņķeles lobētos pirmsskolas audzināšanas iestāžu mācību līdzekļus „Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un „Diena, kad Rūta bija Rihards”. Bet Francijā, Korsikas reģionā jau izmēģināta programma „ABCDE vienlīdzība”, kuras mērķis ir cīnīties ar „stereotipiem par meiteņu un zēnu dzimumidentitāti”. Programma tika ieviesta bērnudārzu vecākajās grupiņās  un sākumskolās. Šis eksperiments tiks izmantots kā paraugs programmas ieviešanai visā Francijā no 2014. gada. Francijas izglītības ministrs to komentējis tā: „Valsts mērķis ir izraut audzēkni no visām noteiktībām”, bet Francijas tieslietu ministrs uzskata: „Mūsu vērtības – izraut bērnus no sociāliem un reliģioziem determinismiem un padarītu viņus par brīviem pilsoņiem”.

Ar bērna piekrišanu viņa seksuāla izmantošana pēc noteiktā vecuma sasniegšanas daudzviet Eiropā ir teju neierobežota un vecākiem nav nekādu iespēju to ietekmēt. Jau minētajā Eiropas Padomes konvencijā vecāku tiesības seksuālo aizliegumu kontekstā vispār nav pieminētas. Drīzāk pretēji – bērnus māca apšaubīt savas ģimenes tradicionālās vērtības, ignorēt vecākus un pat nepakļauties tiem. Tikumiskā audzināšana tiek aizstāta ar klaju fizioloģiju. Tas veicina agrīnas seksuālās attiecības un nereti arī dzimumidentitātes maiņu, kas galu galā novedīs pie vēl lielāka laulību un ģimenes institūcijas nolieguma, netiklu attiecību pieauguma un pagaidu partnerattiecību uzplaukuma. Jaunajā Eiropas seksuālās audzināšanas koncepcijā ģimene ir nobīdīta malā, piešķirot tai izmirstoša relikta lomu.

Kāds varbūt teiks, ka rakstā pārāk sabiezinātas krāsas un Latvijā nekas tāds nav iespējams. Taču šie ir tikai daži piemēri no plašā informācijas klāsta par šo tēmu, kāds pieejams globālajā tīmeklī. Internets ir pārpilns ar rakstiem, diskusijām un satriekto vecāku palīgā saucieniem. Tādi mums pagaidām eksotiski jēdzieni kā „genderisms”, „pēcdzemdību aborts” (jau piedzimušu fiziski vai mentāli nepilnvērtīgu bērnu eitanāzija līdz divu gadu vecumam), „seksuālā apgaismība”, „Juvenālā justīcija” rietumeiropiešiem un amerikāņiem ir līdz mielēm pazīstami. Taču šķiet, ka vietumis cilvēki vairs nav gatavi samierināties ar šādu ārprātu.

Tā 2013. gada nogalē Bādenes – Virtembergas federālās zemes iedzīvotāji Vācijā savāca vairāk nekā 65 000 parakstus zem pieprasījuma reģionālajam parlamentam atteikties no ieceres, kas paredzēja uzlikt skolotājiem par pienākumu stāstīt bērniem par dažādiem ģimenes modeļiem, mudinot tos akceptēt „seksuālo dažādību”. Arī Horvātijā, apejot vecākus un pedagogus, tika mēģināts ieviest bērnu seksualizācijas programmu. Tomēr 2013. gada maijā Horvātijas Konstitucionālā tiesa aizliedza seksuālo „apgaismošanu” skolās. Milzīgs spiediens bērnu seksualizācijas un homoseksuāļu „tiesību” jomā tiek izdarīts uz Krieviju, taču tur šādu normu ieviešana sastop sīvu sabiedrības pretestību. Likumi, kas aizliedz bērnu agrīnu „seksualizāciju” un homoseksuālisma propagandu skolās pieņemti vai tiek izskatīti arī Ukrainā, Moldovā, Ungārijā un citur.
 
Tādam, pēc daudzu Eiropas politiķu domām, vajadzētu izskatīties skolēna piederumu komplektam – rotaļu lācītis, rakstāmlietas un… prezervatīvi!

Tādam, pēc daudzu Eiropas politiķu domām, vajadzētu izskatīties skolēna piederumu komplektam - rotaļu lācītis, rakstāmlietas un… prezervatīvi!

Tādam, pēc daudzu Eiropas politiķu domām, vajadzētu izskatīties skolēna piederumu komplektam – rotaļu lācītis, rakstāmlietas un… prezervatīvi!

Eiropas sabiedrības apņēmība vairs nepadoties savu bērnu morālai degradācijai pamatīgi nokaitinājusi homoseksuāļu lobiju. 2013. gada vasarā notikušajā Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas sesijā tika skatīts Rezolūcijas projekts Nr. 1728, kurā pausts satraukums par jauninājumiem valstu likumdošanā, kas aizliedz homoseksuālisma propagandu. Rezolūcija aicina nekavējoties pieņemt likumus, kas pasargātu lesbietes, gejus, biseksuālus un transseksuāļus (LGBT) no diskriminācijas (kas īsti slēpjas zem jēdziena ‘diskriminācija’? – Red.). Tāpat tiek aicināts izstrādāt un pieņemt nacionālus darbības plānus LGBT aizstāvēšanai, strikti reglamentēt valsts dienestu darbības attiecībā pret LGBT, radīt apstākļus LGBT kopienām, lai tās varētu līdzdarboties politikā un likumu izstrādāšanā, ieviest kriminālatbildību par noziegumiem pret LGBT (par kādiem noziegumiem īsti tiek runāts? – Red.). Parlamentārā asambleja aicina arī organizēt sabiedriskas kampaņas par LGBT tiesībām, realizēt skolēniem, skolotājiem un skolu personālam domātus apmācības projektus par LGBT, apmācīt policijas darbiniekus, tiesu iestādes un administrāciju cīņai ar homofobiju.

Sīvas debates Eiroparlamentā izraisīja LGTB lobistes, Portugāles deputātes Edītes Estrellas sagatavotā rezolūcija „Seksuālā un reproduktīvā veselība un tiesības”, kurā cita starpā bija arī paredzēts bērniem līdz četru gadu vecumam izskaidrot, kas ir masturbācija un kāda bauda ir darboties ap saviem dzimumorgāniem. Pretēji citām līdzīgām rezolūcijām, šī izrādījās pārāk radikāla un netika apstiprināta. Saistībā ar šo rezolūciju tika savākti vairāk nekā 100 000 Eiropas Savienības iedzīvotāju protesta paziņojumi. Arī sociālajos tīklos rezolūcijas pretinieku lapas saņēma milzu atbalstu, īsā laikā savācot lielu sekotāju skaitu. Protesta akcija notika arī pie Eiroparlamenta ēkas Strasbūrā. Tomēr LGTB lobijs padoties nedomā. Viņi uzbrūk ar jaunu – atklātas lesbietes, Austrijas eiroparlamentārietes, LGBT kopienas dalībnieku tiesību Intergrupas līdzprezidentes Ulrikas Lunacekas ziņojumu. Šī dokumenta mērķis ir cīnīties ar „homofobiju un diskrimināciju” attiecībā pret seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti (gender identity).

Cīņa par mūsu bērnu sirdīm un prātiem notiek ik dienu un plašā frontē. Popkultūra un televīzija bagātīgi sniedz seksuāla rakstura paraugus atdarināšanai. Par modes vārdu kļuvis jēdziens „seksīgs”. Pat reklāmas vairs reti var ieraudzīt informāciju par preces funkcionālajām īpašībām, bet gan „seksīgu” sieviešu un vīriešu tēlus. Bērnu TV kanāli un žurnāli par sevi nepārliecinātiem bērniem kā vienīgo izeju piedāvā savas seksualitātes ekspluatēšanu. Meitenes pieradina pie domas, ka viņu dzīves jēga ir patikt vīriešiem. Bērnu skaistumkonkursi kļuvusi par ikdienišķu parādību. Eiropas „vērtību” standarti, pieņemtās konvencijas un līgumi vecāku vietā nosaka, kas bērnam nepieciešams un kas nav. Dzimumaudzināšana pārvērtusies par vienu vienīgu fizioloģiski seksuālu „apgaismošanu”.

Latvijā robežšķirtne šādas likumdošanas ieviešanai varētu būt 2015. gads, kad Rīgā paredzēts homoseksuāļu „Eiropraids”. Diez vai kāda no Saeimā esošajām partijām būs tik izlēmīga, ka nostāsies pret šo pasākumu, jo baidīsies tikt apvainota „homofobijā”. Vienīgā cerība ir uz plašu sabiedrības aktivitāti, uz tradicionālo vērtību un veselīgas ģimenes atbalstītājiem, kādu Latvijā pagaidām vēl ir vairākums. Aicinot veikt grozījumus Bērnu tiesību aizsardzības likumā, biedrība „Sargāsim mūsu bērnus!” nenostājas pret homoseksuāļiem kā cilvēkiem, bet viendzimuma seksuālo attiecību propagandēšanu. Biedrība uzskata, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības uz personīgo dzīvi, taču ir kategoriski pret to, lai cilvēku grupa ar īpašu seksuālu gaumi metodiski un agresīvi uzspiestu savu izvēli visai sabiedrībai, tostarp bērniem.
 

Vai ko tādu vēlamies redzēt arī Rīgas ielās?

Vai ko tādu vēlamies redzēt arī Rīgas ielās?

Pagaidām par izmaiņām Bērnu aizsardzības likumā parakstās galvenokārt Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji. Diemžēl latviešu pilsoniskā sirdsapziņa joprojām snauž. Iespējams, latviešus attur biedrības „Sargāsim mūsu bērnus!” vadītāju un sabiedriskās iniciatīvas organizētāju personības – neviennozīmīgi vērtētie Edvīns Puķe, Kaspars Dimiters un bēdīgi slavenais Vladimirs Lindermans. Tomēr šajā gadījumā tam nav nozīmes. Ne jau zem Puķes, Dimitera un Lindermana politiskajiem vai reliģiskajiem uzskatiem mūs aicina likt savu parakstu, bet par vecāku tiesībām audzināt savus bērnus atbilstoši gadsimtos izveidotajām tautas morālajām un tikumiskajām vērtībām. Šeit nav nozīmes – krievs vai latvietis, mēs visi esam šīs valsts pilsoņi, mums visiem rūp mūsu bērnu un sabiedrības nākotne.

Ceru, ka arī latviešiem nav vienalga, kādā valstī dzims, augs, skolosies, dzīvos viņu bērni, mazbērni, krustbērni. Tāpēc „Laikmeta zīmes” pievienojas biedrības „Sargāsim mūsu bērnus!” iniciatīvai un aicina visus, kam nav vienaldzīga mūsu bērnu nākotne, atbalstīt šo iniciatīvu, parakstoties par tautas nobalsošanas sarīkošanu jautājumā par grozījumiem Bērnu aizsardzības likumā (par to, kur un kā parakstīties, lasiet ŠEIT: http://www.laikmetazimes.lv/login/balsis-par-bernu-tiesibu-aizsardzibu/ ; Notāru saraksts te: http://www.notary.lv/lv/notary/profiles/ ). Kopā mums jāsavāc 30 000 paraksti, lai CVK varētu izsludināt parakstu vākšanas otro kārtu. Parakstīties iespējams pie jebkura zvērināta notāra. Ejiet paši un aiciniet to darīt savus radus, draugus un paziņas. Kopā mēs to varam paveikt! Izpildīsim savu pilsoņa pienākumu pret sabiedrību un valsti. Fokusā – mūsu bērnu nākotne!

Ervīns Jākobsons
/27.01.2014/

Avots:
http://www.laikmetazimes.lv/2014/01/27/eiropas-vertibas-driz-ari-latvija/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Pareizticīgo patriarhs: viendzimuma „laulību” legalizācija apdraud cilvēci

Pareizticīgo patriarhs Kirils

Pareizticīgo patriarhs Kirils

Likumi par homoseksuālistu „laulībām” apdraud cilvēku civilizāciju, 09.02.1014 pēc liturģijas Maskavā paziņoja pareizticīgo baznīcas patriarhs Kirils.

Pēc patriarha teiktā homoseksuālistu „laulību” atbalstītāji „piedāvā ar likuma spēku attaisnot cilvēku dzīves grēcīgu izniekošanu. … Nekad vēl valsts likumi nav izmantoti, lai attaisnotu grēku. Pat pagāniem tas tā nebija, lai gan pagānu grēka jēdziens bija visai nenoteikts.”

„Laulība ir savstarpējā mīlestībā un sapratnē balstīta savienība starp vīrieti un sievieti bērnu radīšanai, ” atgādināja patriarhs Kirils.

Viņš uzsvēra, ka „Dievs ir devis cilvēkiem arī tādus likumus, kuru pārkāpšanas sekas ir cilvēces civilizācijas bojāeja. … Un, ja mēs gribam dzīvot kā tauta, kā sabiedrība, kā vispārcilvēciska civilizācija, mēs nevaram apšaubīt dievišķos cilvēciskās esības pamatlikumus.”

Savukārt vēl 2013.gada jūnijā patriarhs Kirils paziņoja, ka „mazākuma uzspiestie likumi … ir ļoti bīstams apokaliptisks simptoms” un tāpēc viņš aicināja darīt visu iespējamo, lai „grēks nekad netiktu apstiprināts ar valsts likumiem, tāpēc, ka tas nozīmē ka tāda tauta (sabiedrība) nostājas uz pašiznīcināšanas ceļa.”

Pie tam, patriarhs uzsvēra, ka ar likumdošanu tikai nepietiek: „Mēs zinām, ka nekāds, pat visideālākais likums nespēj novērst noziedzību, korupciju, melus, konfrontāciju. To var novērst tikai paši cilvēki, kuri brīvās gribas izpausmes rezultātā ir izvēlējušies labo.”

Jāatgādina, ka Pareizticīgo baznīca ir viena no nedaudzajām liela mēroga pasaules reliģiskām organizācijām, kura tieši, atklāti un principiāli aizstāv vispārcilvēciskas vērtības pret homoseksuālistu-pedofilu arvien pieaugošāko agresiju. Pretstatā tam, piemēram, Romas katoļu baznīcas pāvests Francisks I šai sakarā retoriski paziņoja: „Ja cilvēks ir gejs un vēlas vērsties pie Dieva, un dara to no laba prāta – kas gan es esmu, lai viņu nosodītu?”, kas pēc būtības līdzinās kapitulēšanai šo izvirtību priekšā un reāli ir oficiāls paziņojums par atteikšanos cīnīties ar izvirtībā (jeb, citiem vārdiem sakot, tā ir pat ne mazā pirkstiņa, bet visas rokas došana Nelabajam). Šāda nostāja no Romas katoļu baznīcas augstākās vadības puses de facto jau tiek realizēta.

Savukārt nozīmīgākās jūdaisma organizācijas jau ir akceptējušas viendzimuma „laulības” un to dažādā mērā ir paveikušas virkne protestantu draudžu, tai skaitā Vācijas, Dānijas, Islandes, Zviedrijas, ASV, Kanādas evaņģēliski – luteriskās baznīcas.

2013.gada jūnijā Krievijā tika pieņemts likums par homoseksuālisma propagandas aizliegšanu nepilngadīgo vidū. Dokumenta kritika izraisīja asu visu Rietumvalstu kritikas vilni pret Krieviju un personīgi Vladimiru Putinu, kas saglabājas joprojām, radot iespaidu, ka  homoseksuālistu – pedofilu „tiesības” ir pati svarīgākā un galvenā pašreiz mirstošās Rietumvalstu (ASV, ES) sabiedrības vērtība.

Šo drausmīgo patiesību apstiprina virkne citu notikumu, tai skaitā neadekvāti pārspīlēta sabiedrības seksualizācija, genderteorijā balstītas prakses ieviešana („viņķelgrāmatiņu” tipa), bērnu izviršanas programmu („Papardes zieds” veida) ieviešana skolās, to perversiācijas līmeņa palielināšana un obligātas apguves vecuma samazināšana līdz pat bērnudārza vecumam, sodu par pedofiliju samazināšana un pašas pedofilijas definīcijas izmainīšana, pieļaujot pieaugušo seksuālas attiecības ar bērniem, augsti stāvošu pedofilu attaisnošana (līdzīgi kā savulaik Latvijā, Lietuvā un Norvēģijā) un visbeidzot incesta legalizācija, ko jau pilnā nopietnībā plāno izvirtuļu Mekā – Nīderlandē, Dānijā un citās morālo padibeņu valstīs.

Avoti:

http://www.newsru.com/religy/09feb2014/cyrillgombraki.html

http://www.km.ru/v-rossii/2014/02/09/seksologiya-i-problemy-seksualnogo-prosveshcheniya/731842-patriarkh-kirill-uvide

Informācijas aģentūra
/24.02.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

„Papardes zieds” maitā un deģenerē bērnus

00315_Papardes_Zieds

Nesen ES parlaments pieņēma dokumentu (t.s. „Estrellas rezolūcija) saskaņā ar kuru plānots obligātā kārtā apmācīt visjaunākā vecuma bērnus dažādās izvirtības, tai skaitā apmācīt viņus masturbēt (šāda tipa darbības ir daļa no pedofilijas legalizācijas programmas, kas paredz sākumā samaitāt bērnus, bet pēc tam paziņot ka viņiem ir tādas pat tiesības uz „sexu” kā pieaugušajiem, tai skaitā ar pieaugušajiem un tai skaitā ar vecākiem).

Latvijā šai virzienā ļoti aktīvi strādā tāda organizācija kā „Papardes zieds” (www.papardeszieds.lv ). Šī organizācija jau trīs gadus atpakaļ ir izdevusi grāmatiņu (http://www.papardeszieds.lv/attachments/004_PZ_Tiesi_tev.pdf ), kura visa cita starpā arī netieši mudina bērnus nodarboties ar masturbāciju (skat. bildi), un šādas grāmatiņas aktīvi tiek izplatītas nepilngadīgo vidū, protams vecākus par to neinformējot.  Tā ka totāli prātā sajukušie un nojūgušies Rietumi (ES ar Beļģiju un Holandi priekšgalā, Lielbritānija, Skandināvijas valstis, ASV, Kanāda, Izraēla u.c.) ar savām pidarastiskām un miesiskās izvirtībās centrētajām „vērtībām”  turpina savu ceļu uz nekurieni un rauj šajā bezdibenī līdzi arī Latvijas iedzīvotājus.

Avots:
http://www.nebruks.lv/?p=2162

Informācijas aģentūra
/24.02.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Žurnāls „Mans mazais” publicē incesta elementus saturošu fotogrāfiju

00314_Pretiga_bilde_Vizma_Meiksane

Populārais vecākiem domātais žurnāls „Mans mazais” (http://www.mansmazais.lv/ ) 2014.gada februāra numurā publicēja divdomīgu un šai divdomībā pretīgu fotogrāfiju, kurā pediatre un neiroloģe Vizma Meikšāne ir nofotografēta sēžot klēpī savam pieaugušajam dēlam. Pie tam fotogrāfijas tēls ir tāds, ka, ja uz tās nebūtu rakstīts, ka tā ir māte ar dēlu, tad var rasties pavisam cits iespaids. Lai kā arī nebūtu patiesībā, bet pati fotogrāfija ir incesta elementus saturošs tēls, tāpēc jo satraucošāk, ka šādas preteklības parādās tik populārā vecākiem domātā žurnālā.

Šai sakarā ir jāpiemin, ka pašreiz Rietumu pasaulē, tai skaitā ES jo plaši notiek dažāda veida izvirtību popularizēšana un legalizācija, tai skaita arī pedofīlijas un incesta, tāpēc šāda tipa netiešās reklāmas – sabiedriskās reakcijas testēšanas materiāla parādīšanās arī Latvijas presē savā ziņā ir likumsakarīga un nav nejauša kāda morāli-estētisku robežu izjūtas zaudējuša indivīda slimās apziņas izpausme . Apmēram ar šāda tipa mākslinieciskiem tēliem tika panāktas ievērojamas izmaiņas sabiedrības attieksmē pret homoseksuālismu un šīs pašas metodes tiek izmantotas, lai turpinātu sabiedrību pieradināt pie citām preteklībām.

Kā vispār kas tāds varēja notikt? Pirmkārt, šāda “atraktivitāte”  visdrīzāk nebija Meikšānes un dēla ideja, bet gan “Mans mazais”  štata fotogrāfa “ radošuma” izpausme. Latvijā tagad ir pilns ar atsaldētiem fotogrāfiem, kuri  intensīvi  ekspluatē “sexy”  tēmu, mudinot fotografējamos “atbrīvoties” un ieņemt visādas ķēmīgas pozas. Diemžēl pietiekami liela daļa Latvijas publikas to nemaz nepamana un ļaujas šādai sevis izkropļošanai.

00314_Mans_mazais_komanda

Otrkārt tāda preteklība nevarēja parādīties žurnālā bez galvenās redaktores ziņas, kas nozīmē, ka viņa ir vai nu stipri aprobežota būtne vai arī to uzskata par “funny”. Jebkurā gadījumā tāda cilvēka atrašanās tik atbildīgā amatā ir vairāk kā nepieļaujama. Ir vairāk kā skaidrs, ka, ja te var parādīties šāds nonsenss, tad citiem šai žurnālā publicējamiem materiāliem ir stipri apšaubāma ticamības pakāpe, jo nevar zināt, kur ir kārtējā muļķība, bet kur apzināta ļaunprātība. Un to, ka šis žurnāls, līdzīgi ka daudzi citi masmēdiji nodarbojas ar apzināti kaitniecisku cilvēku dezinformēšanu, liecina arī tas, ka šajā pašā numurā plaši tiek reklamēta daudzām sievietēm aiz nezināšanas tik tīkamā tēvu piedalīšanās dzemdībās, kas uz normālu vīrieti var atstāt visnotaļ bēdīgu psiholoģisku rezultātu.

Informācijas aģentūra
/24.02.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 13 komentāri

Par kodolieročiem, kodollīdzsvara būtību un to, kāpēc ASV (NATO) pretraķešu aizsardzības sistēma apdraud visu pasauli

00311_kodolspradziensVidēji statistiskais pilsonis vispār neko nesaprot kodolieroču jautājumā un jezgas būtībā ap kodolbruņojuma samazināšanu un pretraķešu aizsardzības sistēmām. [Šie jautājumi ir regulārs ASV, NATO un Rietumvalstu no vienas puses un Krievijas no otras puses dažādu publisku izteikumu un darbību iemesls.]

Ļoti plaši ir izplatīts tāds, atvainojiet par nepolitkorektu izteikumu, idiotisks un kretīnisks uzskats, ka: „Priekš kam vispār nepieciešamas tik daudz kodolraķetes?!”;  „Jums ko, par maz, ka varat palaist 10 kodolraķetes un pilnībā iznīcināt ASV vai visu pasauli?!”; „Kāpēc Jums vajag spēt viņus iznīcināt 60 reizes?!”

Paskaidroju. Visa kodollīdzsvara koncepcija balstās ne jau uz to cik reizes ko kurš var iznīcināt.  Un runa te vispār nav par kodolkaru, bet gan par to kā garantēti nodrošināt mieru. Runājot par kodolieročiem, visi domā tikai par mieru [jo neviens negrib kodolkaru, kurā var tikt iznīcināts].

Kodolieroči vispār ir tāda interesanta parādība – tie no vienas puses ir galvenais cilvēces pastāvēšanas drauds, bet no otras puses tie ir kļuvuši par galveno globāla miera nodrošināšanas (garantijas) līdzekli. To esamība pēc fakta novērš stratēģiskus pasaules karus. Un tas tā ir tādēļ, ka katrs baidās, ka viņu var pilnībā iznīcināt līdz galam, jeb, runājot militāros terminos, ka viņam var nodarīt nepieļaujamus (vai neatjaunojamus) zaudējumus.

Kāda ir nepieciešamā un pietiekamā kodollīdzsvara koncepcija šodien? Tā ir sekojoša: pretinieks negaidīti, bez brīdinājuma, ar visiem spēkiem pēc maksimuma pirmais veic pret jums kodoluzbrukumu. Veicot to, pretinieks uzspēj iznīcināt jums noteiktu daudzumu kodollādiņu. Ja pie šādiem apstākļiem jūs garantēti varat dot pretiniekam atbildes triecienu un viņu iznīcināt, tad jūs atrodaties drošībā un pretinieks garantēti kodoluzbrukumu neveiks. Saprotat?! Tātad, jūs [visa pasaule] esat drošībā nevis tad, ja varat pirmais veikt kodoluzbrukumu un iznīcināt pretinieku, bet gan tad, ja pēc pilna pretinieka kodoluzbrukuma spējat garantēti iznīcināt pretinieku. Lūk šai gadījumā jūs esat drošībā un valda kodollīdzsvars, un visi aprēķini tiek veikti, izejot no šīs idejas.  [Citiem vārdiem sakot, kodollīdzsvara koncepcija paredz, ka nevienai no valstīm nav spēja dot tādu pirmo kodoltriecienu, kas pilnībā iznīcinātu otras valsts spēju dot iznīcinošu prettriecienu.]

Kas ietilpst šajos aprēķinos? Ļoti daudz kas. Cik daudz kodolraķešu šahtas var tikt iznīcinātas pie viena vai cita veida ASV tehnoloģiskā pārākuma? Ja šahtas tiks iznīcinātas ne kodoluzbrukuma rezultātā, bet kaut kā savādāk, tas nemaina lietas būtību. Cik daudz un kādas kodolraķetes var tikt palaistas pret mums? Kādas cita veida iedarbības uz mūsu [Krievijas] bruņoto spēku kaujasspējām tiks pielietotas? Piemēram, augstākās pakāpes radiolokācijas uzbrukumi vai kādi citi supertehnoloģiski ieroči. Cik daudz ko pie mums iznīcinās? Kas mums ir jāizdara, lai pēc tam, kad mēs esam kļuvuši par kodoluzbrukuma upuri, mums tomēr izdotos saglabāt pietiekamu daudzumu rīcībspējīgu bruņoto spēku, lai iznīcinātu pretinieku? Ja mums tas izdodas, tad pretinieks neveiks kodoluzbrukumu. Tas ir pirmkārt.

Tātad, ja pretinieks paaugstina savas kaujasspējas (nav pat obligāti ka tās ir saistītas ar kodolieročiem) un var iznīcināt jau nevis 80%, bet gan 90%, tad mums jau vajadzētu sākt palielināt kodollādiņu skaitu. Vai arī tad ir jāpalielina esošo kodollādiņu aizsardzības pakāpe, kas, starp citu, nemaz nav tik vienkārši izdarāms.

Tagad otrkārt. Jūs devāt atbildes kodoltriecienu. Vai pretinieks var kaut ko ar to izdarīt? Ja pretinieks garantēti var to apturēt, iznīcināt tās raķetes gaisā, tad viņš ir drošībā. Un tad, viņš droši, nebaidoties par savu drošību, var pirmais dot kodoltriecienu [un anglosakši garantēti to arī darīs; viņiem šai ziņā nav nekādu morālu šķēršļu, viņi to jau ir darījuši (Hirosima un Nagasaki Japānā) un ir nopietni gatavojušies to darīt (pret PSRS pirms kodolieroču iegūšanas)]. Tas ir pretraķešu aizsardzības faktors.

Tātad, pirmais kodollīdzsvara faktors – ar ko pa mums „sitīs” šodien un pēc 10 gadiem? Otrs faktors – kāda ir pretraķešu aizsardzības sistēma? Un tikai no šiem diviem faktoriem izriet cik daudz kodolraķetes un kādas mums ir nepieciešamas, lai neviens mums neuzbruktu? Un, ja neviens mums neuzbruks, tad būs globāls miers visā pasaulē. Kā saka, valdīs miers un  draudzība, un visi varēs mierīgi „tusēt”, iet uz diskotēkām, skatīties „prikolīgas” filmiņas, ēst saldējumus, dzert kokteilīšus un vispār ne par ko neuztraukties. Viss tad būs „ok”. Tas, protams, līdz tam mirklim, kad Dievs tas Kungs neapvainosies uz cilvēci, kura tikai „tusē”, „kaifo”, rij, „drā*as” un neko citu nedara, un neiznīcinās to. Bet tas būs pēc tam (joks).

Bet tā, ja mums [Krievijai] neuzbruks, viss visiem būs labi. Bet, lai visiem viss būtu labi, kategoriski nedrīkst pieļaut, lai teorētiski kļūtu iespējams iznīcināt mūs pirmajā kodoluzbrukumā. Un, lūk, ar to nodarbojas mūsu garlaicīgās profesijas pārstāvji. Viņi veic kodolbruņošanās sacensības aprēķinus, lai nodrošinātu, kad pa tevi dos triecienu ar jaunākajiem ieročiem, tu ar savu novecojušo atlikumu viņiem pretī iespļautu tā ka to nevarētu nosegt viņu pretraķešu aizsardzība. Jo, ja pretinieks spēs nosegt tavu atbildes triecienu ar pretraķešu aizsardzības sistēmu, tad pretinieks būs drošībā. Un tikai izrēķinot, ka viņš garantēti ir drošībā, pretinieks veiks kodoluzbrukumu.

Un, lūk, te arī rodas draudi. Mēs nespējām panākt, lai ASV atteiktos no pretraķešu aizsardzības sistēmas. Amerikāņi, tātad, turpinās to attīstīt. Mēs, tiesa gan, panācām, ka Stratēģiskā bruņojuma samazināšanas līguma (START) [parakstīts 2010.gada aprīlī] preambulā ir pieminēts, ka tas tomēr nav labi. Bet arī no mūsu [Krievijas] puses tur ir teksts, ka gadījumā, ja pretraķešu aizsardzības sistēma rada mums draudus, mēs izstājamies no līguma. Tomēr līgumā nav ne vārda par augsti tehnoloģiskajiem ieročiem. Mēs, tātad, nepieminam augsti tehnoloģiskos ieročus un nevedam uzskaiti par jūras spēkos bāzētajām spārnotajām raķetēm, kā to vajadzētu darīt. Tādējādi mēs atļaujam pretiniekam sameklēt „robus” šai līgumā, lai viņš varētu pietuvoties stāvoklim, kad varēs mūs iznīcināt tā, ka mēs neatbildēsim. Šai jomā pretinieks [ASV] ir pavirzījies vēl tālāk uz priekšu.

Tomēr, ja ASV tehniski sāks mūs arvien vairāk apsteigt, bet mēs regresēsim atpakaļ, tad tas ir neizbēgami! Šādā gadījumā tas tāpat agri vai vēlu notiks!

Runājot par kodolieročiem, gribu izskaidrot vēl vienu problēmu – t.s. „pasauli bez kodolieročiem”. Paskaidroju pirmkārt tiem „īpaši apdāvinātajiem”, kuri, atvainojos par kārtējo nepolitkorekto iztreicienu, muld par šo tēmu, paši absolūti neko tajā nesaprotot. Tad, nu, lūk, tiklīdz pasaule paliks „bez kodolieročiem”, sāksies pasaules karš. Tas ir pirmkārt.

Otrkārt, ASV šai gadījumā iegūs pār visu pārējo cilvēci nospiedošu pārsvaru.

Un, visbeidzot, treškārt, nekas tāds [„pasaule bez kodolieročiem”] vispār reāli nav iespējams. ”Tas nevar būt tāpēc, ka tas nevar būt nekad.” Pat, ja Krievija un ASV pilnībā atbruņosies un iznīcinās visus savus kodolarsenālus, tad to nekādi negribēs darīt ne Izraēla, ne Francija, ne Ķīna, ne Indija, ne Pakistāna, ne daudzas citas valstis. Un ja mēs [Krievija un ASV] tagad vienkārši likvidēsim savu nospiedošo kodolpārākumu pār citām pasaules lielvalstīm, tad mēs pasauli padarīsim par daudzpolāru kodolpasauli. Un tad katrs šāds daudzpolārās pasaules poliņš varēs mierīgi „uzsist” pa citu poliņu. Pasaule šādā gadījumā dotos sekojošā virzienā: sākumā mazas intensitātes kodolkaru virzienā, bet pēc tam arī vidējas intensitātes kodolkaru virzienā. Tāpēc šī „pasaules bez kodolieročiem” utopija, kā jebkuri „labie nodomi” [domāts teiciens: „ar labiem nodomi ir bruģēts ceļš uz elli”], var atvērt vārtus uz elli, iemīt ceļu uz turieni.

Tāpēc nevajag utopijas, bet gan ir droši jāskatās realitātei acīs un ir jādara viss, lai šī realitāte nebūtu drausmīga un šausmīga.

Sergejs Kurginjans, politologs, analītiķis
/2010.gada maijs/

Avots:
http://www.kurginyan.ru/publ.shtml?cmd=add&cat=2&id=50

Informācijas aģentūra
/29.01.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Perversiju legalizācijas tehnoloģija („Overtona logs” sociālo izmaiņu modelis)

00310_Overtona_logs_modelis

Informācijas telpu lielajos medijos pārņēmušie streipi, cihanovičas, kažokas un citi perversiju atbalstītāji mums gandrīz vai ik dienas stāsta, ka visa progresīvā cilvēce pavisam dabiskā veidā esot pieņēmusi geju subkultūru, viņu tiesības stāties laulībā, adoptēt bērnus un izplatīt savas seksuālās orientācijas propagandu skolās un pat bērnudārzos. Mums stāsta, ka tas viss pieder pie lietu dabiskās gaitas. Mums melo.

Amerikāņu sociologs Džozefs Overtons (Joseph P. Overton (1960-2003)) aprakstīja tehnoloģiju, ar kuru soli pa solim var mainīt sabiedrības attieksmi pret tās pamatprincipiem [ t.s. „Overtona logs” - vairāku pakāpju sociālo izmaiņu modelis sabiedrībā kategoriski nepieņemamu parādību normalizācijai un praktiskai ieviešanai]. Viņš atklāj kā pilnīgi nepieņemamas idejas tiek izvilktas no visnicināmākās kloākas, nomazgātas un tad iestrādātas tiesību aktos.

Tā ir nevis vienkārša smadzeņu skalošana, bet izsmalcinātāka tehnoloģija. Efektīvu un iedarbīgu to padara konsekventā un sistemātiskā tās piemērošana, ļaužu vairumam to pat nepamanot. Bet cilvēku sabiedrību iznīcināšanā šādas tehnoloģijas var būt efektīvākas par kodollādiņu.

Overtons rāda, ka sabiedrībā katrai idejai vai problēmai ir tā sauktais iespēju logs. Tas ietver sevī tādu politisko ideju loku, kurā tās uzskatāmas par pieņemamām, pamatojoties uz pašreizējo sabiedrības viedokli un attieksmi, kas politiķiem stingri jāievēro, lai tos nevainotu pārmērīgā radikālismā un ekstrēmismā. Loga pārbīde notiek, nevis mainoties politiķu idejām, bet gan tad, kad idejas jau mainījušas sabiedrību, kura balso par šiem politiķiem.

Pirmais posms – “No neiedomājamā uz radikālo”

Mērķis: noņemt parādībai apspriešanas tabu, paust parādību pēc iespējas plašākam cilvēku lokam, diskusijas par parādību pārvērst par parastu lietu, tad piešķirt šīm diskusijām svarīgumu. Ar šo nolūku parādību ieved informācijas laukā kā izaicinoši radikālu. Tas piesaista uzmanību. Diskusijas par tēmu kļūst organizētas – kā vērā ņemama problēma sabiedriskos un akadēmiskos forumos.

Otrais posms – “No radikālā uz pieņemamo”

Mērķis: jēdzienu aizstāšana, nomainot emocionāli nepieņemamus terminus uz emocionāli neitrāliem. Šajā posmā tiek ieviesti jauni jēdzieni, kuri apzīmē parādības tādas citas puses, kuras sabiedrības apziņā vairs neraisa sašutuma uzplūdus.

Trešais posms – “No pieņemamā uz saprātīgo”

Mērķis: ieviest ideju par apskatāmās parādības dabiskumu. Tiek izmantoti gan zinātniski, gan pseidozinātniski fakti un skaidrojumi, kas parādībai klātpiezīmē it kā dabisku raksturu. Šis ir lūzuma posms, kad absolūti margināla parādība kļūst sabiedrībai saprotama. Parādības adepti parasti ir tie, kas savai pašrealizācijai meklē oriģinālas formas.

Ceturtais posms – “No saprātīgā uz populāro”

Mērķis: masu apziņā ieviest domu par parādības it kā esošu izplatību sabiedrībā. Asociēt parādību ar konkrētām populārām personām, kuras izraisa patīkamu iespaidu.

Piektais posms – “No populārā uz politisko”

Mērķis: parādība kļūst par politiski svarīgu jautājumu. Parādības noraidījums nu ir cilvēktiesību pārkāpums. Tiek ieviesta negatīva attieksme pret jebkādu parādības nosodījumu. Nepaklausīgo savaldīšanai tiek izveidoti jauni krimināllikuma panti.

Tādējādi, īstenojot pēc kārtas piecus informācijas tehnoloģijas ziņā visai vienkāršus soļus, kāda sociāli bīstama parādība var tikt sabiedrības acīs pārveidota par normālu, būtiski nepieciešamu un ar likumu aizsargājamu.

Šādā veidā Rietumos tika legalizēts homoseksuālisms un viendzimuma laulības. Uzskatamības pēc šajā shēmā varētu modulēt arī ko citu. Ņemsim ko pilnīgi neiedomājamu – kanibālismu un ideju legalizēt „cilvēku tiesības” apēst vienam otru. Pietiekami šaušalīgs piemērs.

Protams, tagad – 2014. gadā nebūtu ne mazākās iespējas propagandēt kanibālismu – sabiedrības sašutums būtu neizmērojams. Šī situācija nozīmē, ka pašlaik iespēju logā jautājums par kanibālisma legalizāciju ir nulles stadijā, ko saskaņā ar Overtona teoriju sauc par “Neiespējamo” [neiedomājamo]. Tagad modelēsim, kā “Neiespējamais” tiktu īstenots, izejot caur visām iespēju loga stadijām.

Kanibālisma tēma sabiedrībā joprojām ir bezgala pretīga un absolūti nepieņemama. Šo tēmu pagaidām neapspriež presē, tā ir neiedomājama, absurda un pilnīgi tabuizēta. Tātad – pirmā Overtona loga kustībai jābūt kanibālisma tēmas pārvietošanai no neiedomājamas  uz radikālu.

Mums taču ir vārda brīvība. Nu, kāpēc tad neparunāt par kanibālismu? Zinātnieki var runāt par visu – zinātniekiem nekas nav tabu, tie pēta visu. Un, ja tā, tad var, piemēram, sasaukt etnoloģijas simpoziju par tēmu “Polinēzijas cilšu eksotiskie rituāli”. Apspriest tēmas vēsturi, iegūt faktus un autoritatīvus zinātniskus ziņojumus par kanibālismu.

Lūk, par kanibālismu, izrādās, var parunāt un nepārkāpt zinātniskā loka robežas.

Vienlaicīgi ar zinātnisko diskusiju uzrodas radikālie kanibāli, kurus noteikti pamana plašsaziņas līdzekļos un sociālajos tīklos. Tie tad ir “sliktie kanibāli”, kuriem pretnostāda citu biedu – galēji neiecietīgos, „kuri aicina sadedzināt sārtos tos, kas nav tādi kā viņi”.

Overtona logs ir pārvietots. Nodrošināta pāreja no bezkompromisa negatīvas attieksmes pret jau nedaudz pozitīvāku. Raisās sarunas – ko par cilvēka gaļas ēšanu domā britu zinātnieki, ko pagaidām vēl par deģenerātiem dēvētie radikāļi.

Pirmā etapa mērķi – noņemt tabu un piesaistīt plašāku auditoriju – ir sasniegti.

Nākamais Overtona loga solis virza kanibālisma tēmu no radikālās jomas uz iespējamības zonu.

Šajā posmā turpinās zinātnieku sacītā citēšana. Nedrīkst taču novērsties no zinībām. Tie, kuri atsakās apspriest šo parādību, tiek nodēvēti par fanātiķiem un liekuļiem.

Un, nosodot fanātismu, šai parādībai jāpiešķir elegants un zinātnisks nosaukums – antropofagija. Kanibālisms nu vairs nepastāv.

Bet arī šo terminu drīz atzīs par aizvainojošu un nomainīs.

Jaunu nosaukumu konstruēšanas mērķis ir nošķirt problēmas būtību no tās nosaukuma, atraut vārda formu no satura, nogriezt ideoloģiskajiem pretiniekiem mēli. Kanibālisms vispirms tiek pārsaukts par antropofāgiju, tad par antropofīliju. Līdzīgi kā noziedznieki nomaina uzvārdus un pases.

Līdztekus spēlei ar nosaukumiem notiek precedentu – vēsturisku, mitoloģisku, aktuālu vai vienkārši izdomātu meklēšana:

- “Atcerieties leģendu par sevi ziedojošo māti, kura dzirdīja savus izslāpušos bērnus ar savām asinīm?”
- “Seno dievu vēsture, kur visi ēda visus – tāda romiešu uztverē bija lietu kārtība.”
- “Nu, bet mums tuvāk esošajiem kristiešiem ar antropofiliju viss ok, tie joprojām rituāli dzer sava Dieva asinis un ēd tā miesu.”
- “Pirms spāņu konkistoru iebrukuma Amerikā pastāvēja veselas antropofilu civilizācijas ar bagātu kultūru.”

Galvenais mērķis šajā posmā – vismaz daļēji pasargāt cilvēkēdājus no kriminālvajāšanas. Vismaz attiecībā uz kādu vēsturisku posmu.

Pēc tam, kad radies kāds leģitimizācijas precedents, ir iespējams pārvietot Overtona logu no pieņemamā uz saprātīgo:

- “Vēlme ēst cilvēkus ir ģenētiski noteikta cilvēka dabā”;
- “Dažreiz nākas cilvēku apēst, ja ir pārliecinoši iemesli”;
- “Ir cilvēki, kuri vēlas, lai tos apēd”;
- “Aizliegtais auglis vienmēr ir salds”;
- “Brīvam cilvēkam ir tiesības izlemt, ko viņš ēd”;
- “Neslēpiet informāciju un ļaujiet katram saprast, kas viņš ir – antropofils vai antropofobs”;
- “Vai tad antropofilija nodara kādu kaitējumu?”

Sabiedrības apziņā tiek mākslīgi radīts “cīņas lauks” par šo problēmu. Abās pusēs parādās biedējoši tēli – kanibālisma radikālie atbalstītāji un radikālie pretinieki.

Reālos pretiniekus – normālos cilvēkus, kuri nevēlas būt vienaldzīgi pret šo problēmu, mēģina identificēt kā radikālus nīdējus. Tos iztēlo par radikāliem psihopātiem, agresīviem fašistiem, kanibālu nīdējiem, kas aicina likvidēt visus antropofilus, ebrejus, komunistus un nēģerus.

Šādā scenārijā tie, kas sauc sevi par antropofiliem, paliek it kā pa vidu, “prāta teritorijā”, kur ar lielu patosu, ar “veselo saprātu un cilvēcību” nosoda visu veidu radikālos ekstrēmistus.

“Zinātnieki” un žurnālisti šajā posmā pauž, ka cilvēki visā to vēsturē reizēm ēdot viens otru, un tas esot jauki. Tagad antropofili tēmu var pārnest “No saprātīgā uz populāro”. Overtona logs virzās tālāk.

Antropofilija iekļūst masu medijos, ziņās un tolkšovos. Cilvēkus ēd filmās un dziesmās.

- “Vai jūs zināt, ka slavenais komponists X ir antropofils?”
- “Un tas labi pazīstamais rakstnieks Y visu mūžu bijis antropofils un par to pat ticis vajāts”;
- „Starp citu, kā jums patīk Lady Gagas klips «Eat me, baby”?”;
- “Tie ir radoši cilvēki. Nu, apēda savu sievu, nu un tad?”;
- “Viņi patiesi mīl savus upurus. Apēst – tas nozīmē mīlestību!”
- “Antropofiliem ir paaugstināts IQ un viņi ievēro stingru morāli”;
- “Antropofili ir paši cietuši, viņus dzīve ir piespiedusi”;
- “ Antropofili  ir tik izglītoti”;
- “Atpakaļrāpulīgajiem antropofilu nīdējiem nav nekādas tiesības ložņāt pa svešām ēdienkartēm”;
- “Mēs jums pastāstīsim traģisku mīlas stāstu! Viņš gribēja viņu apēst! Un viņa gribēja tikt apēsta! Kas gan mēs esam, lai viņus nosodītu? Varbūt tā ir mīlestība? Kas jūs tādi esat, lai stātos ceļā mīlestībai?!”

Overtona loga piektais posms. Sākas likumdošanas aktus sagatavošana. Lobiju grupas konsolidējas un iznāk gaismā. Tiek publicētas viltotas aptaujas, kas rāda, ka liela tautas daļa it kā atbalsta kanibālisma legalizāciju. Sabiedrības apziņā ieviesta jauna dogma: “Aizliegts aizliegt ēst cilvēku gaļu.” Nepakļāvīgajiem draud kriminālatbildība par “naida runu” un citiem “naida noziegumiem”.

Sabiedrība ir salauzta. Tās dzīvīgākā daļa vēl kaut kā pretosies. Bet kopumā sabiedrība jau samierinājusies ar savu sakāvi. Likumi ir pieņemti, cilvēciskas esamības normas sagrautas un pārveidotas.

Tā mēs Overtona logos varam iemodelēt jebkādu riebeklību un preteklību. Tas nebūs daudz sarežģītāk, kā paspēlēties ar grāmatu „Izkrāso pats”. Vispār lietderīga nodarbe, kas rosina pārskatīt t.s. „tolerances” dehumanizējošās dogmas, stiprināt imunitāti, iepazīt ienaidnieku un laikus sagatavoties uzbrukumiem. Tēmu izvēle ir milzīga – pedofilija, zoofilija, incests, nekrofilija, bērnu eitanāzija utt. Erotiski orientēto deviaciju jeb parafiliju saīsinātu uzskaiti var apskatīt Vikipēdijā:  http://en.wikipedia.org/wiki/List_of_paraphilias

Bet kur tad vēl neskaitāmais daudzums cita veida briesmu! Pastāv taču grupas, kas uzskata, ka pilnībā jāiznīcina baltā rase. Radikālu feministu kopas kliedz par vīriešu iznīcināšanu. Radikālu environmentālistu grupējumi aicina iznīcināt visu cilvēci kā “planētas parazītu”. Radikālie zoocentristi brēc pēc cilvēktiesībām dzīvniekiem. Un tā tālāk. Būtu tikai pietiekoši daudz līdzekļu un tās lietas sāktos [un viņas noteikti sāksies, ja šos nenormālos slimniekus kāds neapturēs; pēc homoseksuālisma normalizācijas sekos citu perversiju legalizācija, kam savukārt sekos slepkavību un visdažādāko sadisma formu legalizācija].

Šķiet, ka šobrīd vistuvāk esam gaidāmajam pedofilijas uzbrukumam, kas jau ir iemājojis Overtona pirmajā logā. Lūk, materiāli no kādas konferences:

- “Pedofilus sabiedrība negodīgi stigmatizē un demonizē”.
- “Mums nav nepieciešams iejaukties vai kavēt mūsu bērna seksualitāti.”
- “Bērni ir spējīgi piekrist seksam ar pieaugušo.”
- “Pieaugušo vēlme nodarboties ar seksu ar bērniem ir normatīva.”
- “Sabiedrībā ir jāpalielina individuālā brīvība. … Mums ir ļoti morālistiska sabiedrība, tas nav savienojams ar brīvību.”
- “Pedofiliem ir mīlestības un romantikas jūtas pret bērniem, tāpat kā pieaugušiemheteroseksuāļiem un homoseksuāļiem ir romantiskas jūtas vienam pret otru.”
- “Pedofilu vairums ir maigi un racionāli.”
(Avots: http://www.dakotavoice.com/2011/08/time-to-normalize-pedophilia-firsthand-report-on-b4u-act-conference/  )

Cilvēki, esiet modri! [Un gatavojieties bezkompromisa  cīņai uz dzīvību un nāvi ar šiem perversantiem, jo šādā sabiedrībā neizdzīvos neviens kaut cik normāls cilvēks un šādu pretekļu pārņemta sabiedrība gala beigās iznīcinās pati sevi. Ļoti rūgti maldās tie, kuri domā, ka šīs parādības uz viņiem neattiecas, un ka viņi personiski varēs „maliņā” „atsēdēsies” un ka šis modernais sociālais mēris viņus neskars. Tas jau skar visus strauji pieaugošu ekonomisko krīžu, sociālās nevienlīdzības, pārvaldes institūtu un ierēdņu savu funkciju nepildīšanas, korupcijas, cinisma un patvaļas izskatā (jo sabiedrību jau tagad pārvalda šāda tipa morālie kropļi)  un, pieņemoties sabiedrības perversiācijai spēkā, tas skars katru ar jo lielāku spēku un ar jo mazskaitliskākiem izņēmumiem. Nelīdzēs te vairs ne katra personīgie līdzekļi, prestižs, sakari, dienesta stāvoklis, elitārums – šie slimie un amorālie pretekļi, iegūstot drošu teikšanu, aizslaucīs un iznīcinās visu normālo.]

„Nikomēds”
/20.01.2014/
http://www.pietiek.com/raksti/izkraso_pats
http://www.nebruks.lv/?p=1701
http://glurl.co/dwv

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri

Viesstrādnieka piezīmes par darbu un dzīvi Francijā

00308_Imigranti_Francija Par spīti TV radītajam iespaidam, apmēram 90% nelegālo imigrantu Francijā ierodas nevis kontrabandas ceļā, bet gan oficiāli ar Šengenas vīzām un tikai pēc ierašanās valstī „pazūd” Eiropas Savienības plašumos.  Visreālāk ātri dabūt darbu Francijā var, kļūstot par algotu lauksatrādnieku. Es par to pārliecinājos vēl tālajā 1999.gadā, bet šogad [2013.gadā] nolēmu atkārtoti izstaigāt pagātnes takas un apskatīties, kas pa šo laiku tur ir mainījies.

Odesas kolhozu viesstrādāšanas pieredze

Tā kā interesanti ir salīdzināt piedzīvoto viesstrādāšanas pieredzi Odesas kolhozos un viesstrādnieku nodarbinātību Francijā, sākšu ar īsu un koncentrētu savas Padomju laiku pieredzes atstāstu.

Pie mums Odesā, atšķirībā no centrālās Krievijas rajoniem, piepilsētas apdzīvotās vietas bija bagātas un tajās dzīvoja daudz cilvēku.  To specializācija – tomāti un vīnogas. Tomēr tās daudzskaitliskās reizes, kad es kā mūsu zinātniski pētnieciskā institūta (ZPI) darbinieks biju šajos lauksaimniecības uzņēmumos [Padomju laikā bija plaši izplatīta prakse, piesaistīt uz dažām dienām dažādiem lauksaimniecības darbiem cilvēkus no citiem uzņēmumiem; tā bija gan palīdzība kolhoziem, gan arī sava veida apstākļu maiņas pasākums kolektīviem] nevienu vietējo vīrieti uz lauka strādājam es neredzēju. Sievietes laukos gan bija – ražaš novākšanas laikā tika piesaistīta vietējā grāmatvedība un redzēju arī meitenes no Rietumukrainas. Vietējās meitenes un skolnieces uz lauka arī nemanīju. [Jāņem vērā, ka stāstīts tiek par Odesu, kas  ir bijis īpašs robežreģions ar  salīdzinoši lielu ebreju koncentrāciju.]

Šo ciematu vīrieši pārsvarā strādāja uz kuģiem un patstāvīgi peldēja „ārzemju komandējumos” [kas tajos laikos bija ekskluzīva,  prestiža un arī ienesīga nodarbe]. Viņi Odesas piepilsētas ciematos tikai atpūtās pēc reisiem un darbs uz lauka viņiem bija ļoti zema prestiža un necienīga nodarbe.

Tie, kuriem nepaveicās un kuri netika uz kuģiem, tie varēja strādāt par šoferiem. Viens tāds mums, zinātniekiem, kas atbrauca palīdzēt, teica: „Džeki, vai tiešām jūs mācījāties, ieguvāt augstāko izglītību, lai šeit šādi uz lauka strādātu? Es, strādājot par šoferi, saņemu 80 rubļus [Padomju laikiem ne pārāk liela, bet pietiekama summa], bet man papildus vēl ir kravas auto, ko es varu izmantot izvadājot visu ko katram vajag, un beigās pat ļoti labi sanāk…”

Citi, ar alkohola traumētu psihi, nāca pie mums sadzērušies un kliedza: „Zinātnieki – baltrocīši, maitas atbraukuši! Kapli rokās un lūk jums!Tā ir jūsu īstā vieta, parazīti!…”

Pa vakariem reizēm nāca vietējie puiši ar nūjām. Viņiem mūsu meitenes bija vajadzīgas. Tad bija arī kautiņi.

Kad mēs jautājām, kādēļ ražas novākšanas individuālā norma ir tik maz atmaksāta un kāpēc to vispār nav iespējams izpildīt [papildus sabiedriskai motivācijai bija arī atalgojuma motivācija, kura bija atkarīga no darba izpildes normām, piemēram, novāktais ražas daudzums (bija gan individuālas, gan kolektīvas normas)], tad mums brigadieri un priekšsēdētāji atbildēja: „Mums ir akorda-prēmiju darba samaksas sistēma. Par vienu normu vai mazāk jūs knapi mums nosegsiet savas ēdināšanas un izmitināšanas izmaksas. Ja izpildīsiet divas normas – sāksies akordu sistēmas samaksa. Bet, ja trīs izpildīsiet, tad tik tiešām var kaut ko normāli nopelnīt! Bij mums viena viesstrādniece, trīs normas regulāri izpildīja. Bet jūs esat vārguļi, pilsētnieki, līkas rokas jums ir, tāpēc pat vienu normu izpildīt nevarat.” Pēc tam brigadieris veltīja mums piecas minūtes, lai parādītu kā pareizi un ātri ir jāsavāc tomāti, un tad aizbrauca kaut kur pa savām darīšanām.

Papildus mums vēl arī atgādināja par Pāvelu Korčaginu [Padomju laika kulta darba „Kā rūdījās tērauds” galvenais varonis] un par to, ka nav labi strādāt tikai, domājot par „lielo rubli” un ka šie izbraukumi mums ir sava veida veselīga pastaiga svaigā gaisā.

Odesas konservu rūpnīcā palīgus sūtīja strādāt tos darbus, ko vienkārši baidījās veikt pats personāls. Darbinieku tehniskās drošības normu pārkāpumi šai rūpnīcā bija drausmīgi.

Septembra beigās kolhozu barakās gulējām gultās pa diviem, lai siltāk, jo visiem nepietika silto segu. Ja neviens nesekoja mums dodamās pārtikas normām, tad drīz vien sākās „taupība” no kolhoza pavāru puses.

Viens mans biedrs reiz aizgāja uz toleti šādā speciāli priekš tomātu novācējiem uzceltā barakā, kur kāds bija „ietaupījis” uz betona rēķina grīdai. Viņš iegāzās bedrē līdz jostasvietai un betona šķautne sadragāja viņam iekšas, vienu traumēto nieri viņam nācās izgriezt.

Cits mans darbabiedrs izgāja ātro kombainiera „apmācības kursu” no vietējo „vecāko” biedru puses. Kaut ko viņš nebija sapratis vai neizdarīja darba aizsardzības jomā un viņam acī trāpīja skabargveidīgs priekšmets. Slimnīcā aci izglābt izdevās, bet redz ar to viņš kopš tā laika slikti.

Vienu otrā kursa studenti no citas viesstrādnieku grupas, sportisti, kura formas uzturēšanai skrēja pa apkārtni, uz lauka izvaroja un nogalināja. Slepkavu no vietējo vidus atrada.

Citu viesstrādnieci no Rietumukrainas tehnikuma vietējie izvaroja. Lietu apklusināja, bet visu grupu, tai skaitā cietušo meiteni, piespieda līdz galam visu atstrādāt. Es ar viņu kopā tai laikā strādāju un tēju dzēru.

Viens Vjetnamas viesstrādnieks, kurš vēl puika būdams kā partizānis karoja ar amerikāņiem, mācījās pie mums universitātē un arī viņam kopā ar visiem bija jādodas baudīt Odesas kolhozu „romantiku”. Ekonomijas nolūkos viņus pārvadāja smagā kravas auto kravaskastē [tādā, kurā granti pārvadā].  Kravaskaste izrādās bija bojāta un pa ceļam, brauciena laikā atvērās. Visi kravaskastē esošie pasažieri tika sveikā cauri ar izbīli un zilumiem, bet vjetnamietis bija uz vietas beigts.

Man darbs Odesas kolhozos atgādināja  XIX gadsimta klaušas ar atbilstošu darba ražīgumu.

Vispārīgs Francijas laukstrādnieku darba apstākļu apraksts

Ja salīdzina Odesas un Francijas viesstrādāšanas pieredzi, tad, neskatoties uz visu Francijas lauksaimniecības marasmātisko praksi par kuru tālāk pastāstīšu sīkāk, Francijā, salīdzinājumā ar Odesu, ir divi milzīgi plusi.

Pirmkārt, pašā ražas novākšanas sezonas „karstumā”, visi franču saimnieki kopā ar sievām, bērniem un radiniekiem personiski strādā laukā kopā ar viesstrādniekiem un visiem par to arī normāli samaksā. Šai ziņā atceros vienu prestižu franču fermeri ar kuru runāju par darba uzsākšanu, kad viņš, rādot paraugu citiem, atradās kokā, novācot ražu.

Otrkārt, pārsteidzoša ir ļoti laipnā saimnieku attieksme pret laukstrādniekiem, jo īpaši, labi strādājošajiem. Reizēm laukstrādnieki ēd kopā ar saimnieka ģimeni pie viena galda. Dzīvošana laukstrādniekiem ir atsevišķās, speciāli uzceltās „akmens” mājiņās. Bija gadījumi, kad dzīvošanas apstākļi bija mzliet sliktāki un mums piedāvāja ēst gatavot pašiem, nodrošinot plīti, traukus, speciāli vadāja uz lielveikalu un nodrošināja arī televizoru un videoatskaņotāju.  Visas sadzīviskās prasības tika izpildītas momentāni, piemēram, kad es pateicu, ka man saulē apdeg seja, jau pēc divām stundām man atveda pretapdeguma krēmu.

Visbeidzot, Francijā visbiežāk tiek izmantota stundu apmaksas sistēma, tas ir tā saucamā SMIC (salaire minimum de croissance – jeb minimālā darba samaksa). Apstākļos kad faktiski gandrīz puse no pieauguājiem iedzīvotājiem sēž bez darba (ja esat dzirdējis pasaciņas par 10% bezdarbu Francijā, tad aizmirstiet par to), mazāk maksāt nedrīkst, bet vairāk nemaz nav nepieciešams. SMIC saņem visa īstā darba tauta – celtbieki, pārdevēji, oficianti, ražu novācēji utt. Un tikai šaurs un mazskaitlisks grūti aizstājamu speciālistu slānis var cerēt saņemt kaut ko vairāk.

Tiek praktizēta arī samaksa pēc izpildītā, tomēr reti.

Kad pirmo reizi gatavojos braucienam uz Franciju, baidījos par to, kādas viņiem tur ir darba samaksas normas un vai es tās varēšu izpildīt, jo mums nepārtraukti stāstīja cik mēs esam slikti strādnieki ar „līkām rokām”. Toreiz bažījos vai spēšu strādāt tādā pašā līmenī kā strādā citi viesstrādnieki.

Tad, nu lūk, varu pateikt, ka Francijā darbu samaksas normas ir orientētas nevis uz triecienstrādnieci, kurai ir rokas kā grābekļi, par kuru visi ir dzirdējuši un neviens nav redzējis, bet gan uz normālu vidēji statistisko strādājošo. Mans pirmais darbs Francijā savulaik bija ķirši. Toreiz pirmajā dienā es izpildīju 80% no normas. Normu, kas atbilda SMIC, es sāku izpildīt sākot no trešās dienas, savukārt beidzot darbus ar ķiršiem es izpildīju 120% no normas. Tas pats bija arī ar tomātiem. Savukārt fantastisko Odesas kolhozu apmaksas sistēmu izdomāja, visdrīzāk, speciāli, lai viesstrādniekiem vispār gandrīz neko nemaksātu.

Francijā sezonas laukstrādnieka darbs ir likumīgs un pilnvērtīgs darbs ar sociālajiem atskaitījumiem un iekļaušanu darba stāžā. Eksistē arī profesionāli sezonas laukstrādnieki, bieži vien veselas ģimenes, kuras, sākot no zemeņu sezonas sākuma Spānijā, pakāpeniski pārvietojas savā mašīnā pakaļ ienākošajai ražai; un tā katru gadu visu dzīvi.

Laukstrādnieku amats tiek uzskatīta par darbu ar paaugstinātu traumatisma risku. Viens no vīnogulāju saimniekiem nekādi nereaģēja, kad uzzināja, ka man nav oficiālas darba atļaujas, toties painteresējās vai man ir veselības apdrošināšana. Un tas ir pareizi, jo uz vīnogulājiem sagriezt pirkstus līdz pat kaulam ir ļoti viegli, bet kādam par šuvju uzlikšanu pēc tam būs jāmaksā.

Kā atrast darbu bezdarba epidēmijas pārņemtajā Francijā

Lielākā daļa vietu, kur darbā tiek ņemti laukstrādnieki, tiek rezervētas jau ilgi pirms darbu sākuma. Saimnieku adreses mutiski tiek nodotas draugiem un no tēviem tā tiek nodota dēliem. Es vienā vietā redzēju saimniekam albumu ar darbinieku fotogrāfijām un aprakstiem, ko viņš bija saņēmis uz sludinājumu avīzē; kuru ņemt un kuru neņemt saimnieks izvēlējās pēc fotogrāfijām. Jauniņiem, kuriem nav sakaru, blata vai pieredzes,  dabūt laukstrādnieka darbu Francijā ir ļoti grūti. Visās saimniecībās šāds cilvēks dzirdēs tikai vienu vārdu „complet”, tas ir – visas vietas aizņemtas. Zinu to ne pēc nostāstiem, pats to izbaudīju, tikai es esmu pārāk pieredzējis un rafinēts, lai mani tas apstādinātu.

Galvenais, kas nepieciešams imigrantam Francijā, lai viņš atrastu darbu, ir lai viņš būtu „ieciklējies” uz darba atrašanu. Ir jādomā tikai par darbu, jādraudzējas un jāsaietas ir tikai ar cilvēkiem, kuri meklē darbu, jārunā ir tikai par to kā atrast darbu. Darbs ir jāmeklē nepārtraukti gan pa dienu, gan pa nakti, tai skaitā jāpiekrīt gan vienreizējiem darbiem, gan darbiem tikai uz dažām stundām, jebkurā diennakts laikā un nedrīkst smādēt vienalga cik netīrus un grūtus darbus. Ir pilnībā jānorobežojas no visa, kas nav saistīts ar darbu, un ir jāaizmirst par izklaidēm, alu, kafejnīcām un sievietēm.  Ir jāparādās tādai subjektīvai sajūtai, kad tu kā izsalcis vilks tundrā ziemas laikā meklē medījumu un, ja to neatradīsi dažu dienu laikā, tad ar tevi ir cauri. Tikai ar šādu noskaņojumu var izsisties drausmīgi lielajā darba meklētāju konkurencē.

Mani priekšteči agrāk strādāja kā laukstrādnieki Krievijas impērijas dienvidos, tā ka nekas jauns tas mūsu dzimtā nav. Vēstures rats mazliet pagriezās un pagājušā gadsimta divdesmitajos gados mani senči kļuva par vadošajiem inženieriem un citiem tāda līmeņa kadriem.  Vēstures rats atkal pagriezās un mēs atkal tikām atmesti „melnstrādnieku”, „bidlas” un „padomju pabiru” kategorijā un atjauninām dzimtas laukstrādnieciskuma tradīcijas.

Darbam Francijā man ir nopietnas priekšrocības. Pirmkārt  valodas zināšanas; franču valoda ir gandrīz vai kā otra mana dzimtā valoda. Otrkārt es esmu ļoti labā fiziskā formā. Treškārt man palīdz specifiskas bijušā uzņēmēja veiklības, iniciatīvas un „ķēriena” iemaņas.

Francijas laukstrdniekam nepieciešami sekojoši priekšmeti:  mugursoma, telts, guļammaiss un darba drēbes.

Pārtika. Brokastīs: maize (bagets) un ūdens no krāna. Pusdienas: baltmaize, marokas šprotu bundža, litrs piena, šokolādes tāfelīte un apelsīns. Vakariņas: lēti cepumi. Papildus visam – labi kompleksie vitamīni tabletēs.

Ja kāds būs dzirdējis par bezmaksas ēstuvēm nabagajiem, tad tiem gribu retoriski pajautāt vai viņi ir atbraukuši, lai strādātu un naudu pelnītu vai arī lai kļūtu svešā zemē par bomžiem?! Vai nu atbraucējs teŗē visus spēkus un laiku, lai meklētu darbu un pēc tam, lai strādātu, vai arī viņš tos tērē, lai meklētu bezmaksas „labumus”, jeb „haļavu”.

Darba meklēšana Korsikā

Šajā [2013.g.] sezonā es nolēmu pastrādāt Korsikā.

Vīnogu ražas novākšanas sākumā ierodoties vienā Korsikas ciemā, man izdodas atrast drošu uzglabāšanas vietu manai ceļasomai. Tā ir liela veiksme un es [bez smagas un traucējošas mugursomas] metodiski apstaigāju apmēram trīsdesmit tuvējās saimniecības. „Vīna ražotnes kooperatīva”, kurā tiek nodotas vīnogas, atšķirībā no visas pārējās kontinentālās Francijas, šeit nav. Tas apgrūtina darba meklējumus.  Visas saimniecības jau ir nokomplektējušas savu štatu. Viss ir „complet” gan tagad, gan mēnesi, divus iepriekš. Par strādniekiem ir gana daudz itāļu un spāņu.

Vispār eiropieši ir palaidušies drausmīgā slinkumā. Kamēr Maskavas „inteliģence” gadu desmitiem ņirgājas par apzīmējumu „sapuvušie Rietumi”, tikmēr Rietumi tik tiešām ir sapuvuši galīgi „līdz kaulam” un tas te ir ļoti labi redzams. Visa eiropiešu jaunās paaudzes audzināšanas sistēma ir tendēta uz liekēžu, bezdarbnieku, nespējnieku un idiotu radīšanu.

Lūk, viens labs piemērs no novērotā, kas labi raksturo eiropiešu stāvokli. Jauns spānis caur savu draudzeni (viņa tulko) sarunājas ar saimnieku.  Spānim galvā ir otrādi aplikta „kepka”, deģenerāta tipa dežūrsmaids, vārga miesasbūve, tetovējums uz labās kājas potītes un turpat blakām apsieta kaut kāda lentīte.

Saruna: „Jūs kādreiz dzīvē esat strādājis? Neesat? Un ko, Jums ES dalībvalsts personapliecinoša dokumenta arī nav? Nepieciešams, lai Jums ātri atsūtītu personapliecinošu dokumentu kopijas, kaut vai pa faksu…”. Man saimnieka kļuva žēl.

Cita vieta: vakantu vietu nav, bet jaunieši interesējas par darba apstākļiem. Viņi meklē tikai piecu stundu darbadienu no 07:00-12:00 ar attiecīgu samaksu. „Strādnieki” nevēlas strādāt karstumā un svētdienu grib brīvu.

Visi franču fermu saimnieki zina: gribi atrast labus strādniekus – meklē arābus. Tiek uzskatīts, ka vislabāk strādā marokāņi, mazliet sliktāk tunisieši, vēl mazliet slinkāki ir alžīrieši. Bet viņi visi ir daudz apzinīgāki strādnieki par jebkuru eiropieti.

Es uzvedos mazliet nekaunīgi kā arī pieklājas laukstrādniekam, kurš apzinās savu vērtīgumu. Legālas darba atļaujas man nav. Es meklēju vietu, kur var strādāt „nereģistrējies”, tas ir nelegāli. Nelegālā nodarbinātība ir stingri aizliegta un par to pienākas bargi sodi, ja pieķer, protams. Toties manā rīcībā ir dzelžains un neapgāžams  arguments: „mesjē, lai gan esmu eiropietis, strādāt protu ne sliktāk par marokāni”.

Beidzot atrodu, ko gribēju. Astoņu stundu darba diena bez brīvdienām, ņem arī nelegāli un ir lielas vīnogulāju plantācijas – garantēti pietiks darba nedēļām trijām. Protams, tik „drausmīgos” apstākļos tur strādā tikai marokāņi un alžīrieši. Un es, krievs, vienīgais eiropietis. Esot vienā brigādē ar arābiem, man nāksies strādāt uz „pilnu klapi”.

Nodarbinātība Korsikā un Francijā

Kāpēc nelegālam darbam Francijā es izvēlējos tieši Korsiku?

Vēl samērā nesen šī sala skaitījās ļoti nabadzīga. Ģimenēs bija daudz bērnu un apmēram 80% no jaunatnes brauca projām uz kontinentu. Šodien viss ir mainījies. Tūrisms. Sezona ilgst pus gadu, pie tam atbrauc visai turīgi cilvēki, tāpēc Korsika pašreiz ir pat bagātāka par kontinentālās Francijas reģioniem. Kā man stāstīja, katru gadu uz miljonu Korsikas iedzīvotājiem atbrauc septiņi miljoni tūristu.

Korsikā ir pietiekami aktīvs vietējais separātisms un ir pat veikti daži daži teroristiskie akti.

No Korsikas Parīze ir ļoti tālu. Par „nedeklarētu nodarbinātību” šeit neviens īpaši neuztraucas.  Kontinentālajā Francijā saimniekam, kurš ir pieķerts (parasti pēc kaimiņu vai konkurentu ziņojuma) nelegāli nodarbinot kādu (kas var obligāti arī nebūt migrants), uzliks lielus naudassodus. Bet migrantu šādā situācijā var pat uz īsu laiku ielikt cietumā. Korsikā viss ir daudz liberālāk.

Man stāstīja pat, ka netālu esošās piejūras pilsētiņas mērs kādā 2000.gadā vispār deva vietējiem žandarmiem rīkojumu neaiztikt personas, kuras atrodas „nenoregulētā situācijā”, kā šeit oficiāli sauc migrantus: „Uz migrantiem turas visa krāsošana, remonti, uzkopšana pilsētā. Ja viņus tagad kāds izķertu, tad tūrisma sezona pie mums būtu apdraudēta.”

Pēc tam, kad par Francijas iekšlietu ministru kļuva Sarkozī un kad viņš vēlāk kļuva par prezidentu, skrūvītes tika pievilktas. Pēc Fransua Olanda nākšanas pie varas atkal iestājās „atkusnis”.

Francijā policija un žandarmērija ir mazskaitliska, cietumos ir maz vietu un līdzekļu to uzturēšanai nav. Francijā ir spēkā ļoti liels daudzums likumu, daži pat kopš Napaleona laikiem un ievērot viņus visus vienkārši nav iespējams, tāpēc to, par kuru likumu neievērošanu cilvēkus sodīs un par kuriem liks mierā, lemj pati policija. Lemjot policija vadās no tekošās politiskās situācijas, neformāliem priekšniecības rīkojumiem un t.s. „telefonu tiesībām”. Pašreiz, visdrīzāk, Francijas policijai ir dots neformāls rīkojums visus spēkus veltīt narkodīleriem un slepkavām.

Darbs arābu migrantu brigādē

Strādāju kalnu pakājē un novācu vīnogas. Vairāki plantāciju apgabali, visdrīzāk tika iepirkti dažādos laikos no dažādiem saimniekiem. Attālums starp dažādām plantācijām ir līdz pat 15 kilometriem pa zemes ceļiem. Vīnogu stādījumi ir sliktā stāvoklī, veci, vīnogu šķirnes dažādas. Vīnogu piesiešanai dzelzbetona kolonu vietā, kā pie mums Odesā, tiek izmantotas dzelzs un pat koka mieti, daži no kuriem ir jau nolauzti. Abi lielsaimniecības traktori ir ļoti veci un stipri dūmo. Viens no viņiem no akumulatora „pielec” viegli, bet otru iedarbināt ir ļoti grūti, tādēļ motors tam visu laiku ir ieslēgts. Mikroautobusu ar kuru mūs pārvadā vispār bez iestumšanas iedarbināt nevar, tāpēc mēs visi draudzīgi parasti to iestumjam.

Pavisam savādāk izskatās mazais vīna cehs, kurš ir pilnībā automatizēts, strādā bez jebkādām problēmām un kuru apkalpo tikai viens cilvēks – Alžīru izcelsmes arābs Ali, kurš ražas novākšanas laikā strādā nepārtraukti no rīta līdz vēlam vakaram.Ali ir legalizējies migrants un strādā oficiāli, saskaņā ar līgumu. Viņš šeit ir kopš 2000.gada ar trīs gadu pārtraukumu, kad bija atgriezies Alžīrā.

Cits pastāvīgs un legāls darbinieks ir Nadirs, viņš arī ir arābs. Nadirs ir mūsu – vīnogu vācēju vadītājs . Mēs esam septiņi cilvēki. Visi no Marokas vai Alžīras, izņemot, protams, mani. Lielākai daļai ir vairāk kā trīsdesmit gadu (miesāsās raženi, veselīgi vīri), bet ir arī divi vecāka gadagājuma strādnieki. Kāds šeit ir pirmo reizi, bet ir tādi, kuri novāc ražu katru sezonu.

Visi arābi, ieskaitot pilsētniekus, strādā ātri. Tomēr, izmantojot to, ka šai saimniecībā saimnieki paši personiski nekontrolē ražas novākšanas procesu, un ir to uzticējuši Nadiram, mums ir pārāk lielas atpūtas pauzes un mēs dienā novācam tikai četras traktora piekabes, lai gan īpaši nepārpūloties  varētu novākt arī sešas. Bet kāda jēga steigties, ja maksā mums nevis par izdarītā apjomu, bet gan par nostrādātajām stundām?!

Savā starpā visi arābi sarunājas magriba dialekta arābu valodā, bet ar mani franciski – katrs pēc savas franču valodas prasmes pakāpes, kas ir pietiekami dažāda. Ievēroju, ka arābi nekad neizmanto vārdu „mesjē” (kungs), bet vienmēr lieto vārdu „komrat” (biedrs). Sāku pamazām saprast atsevišķus arābu vārdus un frāzes. Kolektīva mikroklimats un attiecības tajā ir labas.

Daži no mums dzīvo noliktavā, daži koka mājiņā, bet daži kaut kā labiekārtotā konteinerā. Ir gāzesplīts. Nomazgāties var svaigā gaisā pa tiešo no šļūtenes – dienā temperatūra ir ap 30 grādiem pēc celsija. Ēst gatavojam sev paši, saimnieks dod tikai svaigu gaļu. Pārējos produktus var iepirkt 3 kilometru attālumā esošajā lielveikalā.

Visi vīnogu vācēji ir „legalizējušies”, tas ir, visiem viņiem ir dzīvošanas atļaujas Francijā, bet ne visi ir oficiāli deklarējušies kā strādājošie.

Mani darbabiedri sevi raksturo kā „mērenus musulmaņus”. Tas nozīmē, ka cūkgaļu neēd, bet vīna glāzi vakarā izdzert gan var un nekādus paklājiņus ikdienas lūgšanu skaitīšanai arī es neredzēju.

Savukārt viens saimnieka biznesa partneri par arābiem izteicās sekojoši: „Es neesmu rasists, bet arābi rada problēmas. Saprotiet, pēdējā laikā viņu jaunatnē kaut kas notiek. Norit strauja islāma radikalizācija. Tradicionālais arābu Magriba islāms nav tāds. Tās ir Persijas jūras līča valstis, kuras pie mums Francijā „duļķo ūdeni”.”

Kā arābi „legalizējas” Francijā? Lūk, Ahmeda no Alžīrijas stāsts: „Es nelegālā statusā nodzīvoju Francijā 10 gadus. Šeit, Korsikā, bija mierīgi un problēmu man nebija. Francijā ir likums, kurš nosaka, ka tie, kuri te ir nodzīvojuši desmit gadus un negrasās braukt projām, automātiski saņem pilsonību. Nepieciešams tikai pierādīt, ka visus šos desmit gadus tik tiešām esi dzīvojis valstī , piemēram, uzrādīt ārsta apmeklējuma vai tamlīdzīgas kvītis un uzziņas. Pašreiz es strādāju Bastijā (otra lielākā pilsēta Korsikā), firmā, kura nodarbojas ar krāsošanu un apdari. Uzņēmuma saimnieks, itālis, līdz oktobra vidum ir apstādinājis tās darbību, uz sava rēķina palaidis visus atvaļinājumā un pats aizbrauca pie sevis uz Itāliju. Pēc tam pazvanīja paziņa un pateica, ka ir iespēja piepelnīties, novācot vīnogas un, lūk, es esmu te.”

Bet, lūk, Ali stāsts par nelegālo imigrantu ķeršanu: „Jā, tā ir taisnība, ka imigrantus ķer, izmantojot ziņojumus. Man ir paziņa, kuru varasiestādēm „nosūdzēja” paša miesīgā tante. Viņas bērni ir kriminālnoziedznieki un viņai skauda, ka viņam viss rit pietiekami veiksmīgi. Uz ziņojuma pamata viņu noķēra un deportēja un tas beigās izrādījās uz labu. Tā vietā, lai blandītos pa franciju un piehalturētu sīkos, neprestižos darbiņos, viņš iekārtojās darbā pēc specialitātes (naftas ķīmija) Lībijā. Pašreiz viņš strādā amerikāņu korporācijā „Chevron” un viņš jau sev ir nopelnījis labai mājai Alžīrā.

Ražas novākšanas darbs lai gan ir pagaidu, tormēr Francijā tiek turēts godā. Faktiski puse valsts iedzīvotāju ir bez darba (šis rādītājs tiek maskēts ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem). Daudzu sīku, „kakta” kantoru darbība ir viens no galvenajiem nodarbinātības avotiem, tiem ir sezonāls raksturs, tie atrodas pastāvīgā krīzē, tajos ir regulāra algu neizmaksāšana. Savukārt ražas novākšanā, ja zini kur un kā kas notiek, tad lieta ir droša: atnāci, strādā, saņem naudu. Pilsētā, savukārt, var gadiem nodzīvot bez darba un bez naudas.

Vakarā pie tējas krūzes arābi iepazīstina mani ar vietējām niansēm: „Novembrī sākas kivi novākšanas sezona, kura ilgst līdz gada beigām. Lauksaimniecības centrs Korsikā ir pilsētiņa Alevija salas austrumu piekrastē, tieši uz turieni ir īstajā laikā ir jādodas. Un nekādas policijas kontroles par nelegālo nodarbinātību te nav.”

Vairākkārtīgi kā viesstrādnieks strādājot Eiropā es atkal un atkal dzīvē novēroju parādību, ko man pasen Briselē viens eiropiešu dzīves pazinējs, nēģeris no Zairas vārdā Fajs  nosauca par „āfrikāņu solidaritāti”. Tā attiecas uz visiem legālajiem un nelegālajiem migrantiem. Francijā mierīgi var pieiet pie jebkuras arābu grupas (kurus viegli var atšķirt pēc ārējā izskata) un bez liekām ievadceremonijām pajautāt kur tuvumā ir kāds darbs ražas novākšanas jomā un vai tur ir spēcīga nelegālās nodarbinātības  kontrole no policijas puses. Ja pat šie arābi sen jau kā ir legalizējušies, izskatās „respektabli”, sen kā ir „izsitušies cilvēkos”, viņi tāpat to zina. Francūži, savukārt, visbiežāk nezina neko un, izdzirdot šādu jautājumu, apjukuši domā ko lai atbild. Savulaik šī „afrikāņu solidaritāte” izpaudās tā, ka  citi migranti mani, krievu, pa ceļam aizveda kur vajag, deva vērtīgus padomus un ņēma līdzi uz saviem maziņajiem, vienreizējajiem darbiņiem. Migrants migrantam, lai arī kāda viņam ir tautība, te vienmēr ir draugs, biedrs un brālis.

Kūrorta romāns

Vakarā pēc darba pie mums uz saimniecību pie Halala atbrauca viņa mīļākā.  Viņi iepazinās vienā piejūras pilsētiņā, kur abi strādāja. Izrādās viņa ir krieviete no Talinas, tāds ņiprs bābietis. Halals ir pajauns arābu vīrs, kurš, lai gan nav diez cik skaists, tomēr ir dzīvības un optimisma pilns. Viņš līdzinās klasiskiem padomju filmu personāžiem par traktoristiem- triecieniekiem.  Viņa izskatu bojā divu priekšējo zobu (augšējā un apakšējā) trūkums.

Meiteņu grupu darbam Korsikā Talinā noalgoja kaut kāda vietējā viņu starpniekfirma. Šādi nodarbinātie te uz vietas no šiem starpniekiem saņem divas trešdaļas no tās samaksas, ko viņiem būtu jāsaņem, saskaņā ar Francijas likumiem. Savukārt viesnīcas īpašnieks starpniekfirmai pārskaita ne tikai viņu atrunāto starpniecības samaksu, bet arī visu darbinieku algu pilnā apmērā. Par dīvainajiem paradumiem, ko šie starpnieki ir ieviesuši pats saimnieks nesaprot kā vispār kaut kas tāds ir iespējams. Papildus tam, starpniekfirmas uzraugs, kurš atrodas te, Korsikā, uz savu galvu no katras strādājošās pieprasa vēl papildus 100 eiro katru mēnesi. Uz sezonas beigām meitenes beidzot saprata, ka viņš naudiņu no viņām iekasē tāpat vien priekš sevis. Viņas piedraudēja griezties policijā, un uzraugs „atšuvās”.

Starp citu, franču policijas pārstāvji vietējā presē apgalvo, ka izslavētā krievu mafija ir Holivudas mīts. Reālā krievu mafija ir nespēcīga un nožēlojama un izskatās apmēram šādi – krievu vīrelis no Igaunijas, kurš, ķerot uz muļķi, iekasē virsmaksu no glupām krievu „aitiņām”.

Var rasties jautājums, kāpēc gan bagāts hotelis, kurā numura cena sākas no 300 eiro diennaktī un kurš ir paredzēts bagātiem norvēģiem un citiem turīgiem ārzemniekiem, ņem par apkalpojošo personālu tieši krievietes no Igaunijas, kuras pat franču valodu nezina? Es vēlāk redzēju visas šīs meitenes bariņā, pavēroju viņas, ieskatījos un sapratu kāpēc tā: tas vis dēļ viņu „krutuma” sajūtas, jo viņas ir cēlušās no ģimenēm, kur mātes nebūt nestrādāja par viesnīcu apkopējām.  Patiesu krievu pašapziņu viņas ir pazaudējušas. Normālas specialitātes, kas kādreiz bija gandrīz visiem Igaunijā dzīvojošajiem krieviem, viņām nav. Daudzas elementāras politiskas un sabiedriskas lietas viņas nezin. Runā viņas, pārfrazējot slavenu franču izteicienu, „krieviski ar mazajiem burtiem”, piemēram, krievu vārda „zeks” vietā Halala draudzene tai pašā nozīmē lieto vārdu „cietumnieks”.  Viņās īsta, krieviska satura vairāk nav, toties ir palikusi ārēja čauliņa iekšējas, ar neko nenosegtas „krutuma” sajūtas formā. Lūk, par to arī viņas ņem kā apkalpotājas sakopt un saklāt eiropas kundziņu gultas. Fenomens, kad pārtikušās mājās par kalpotājām ņem meitenes „ar manierēm”, ir zināms un to ir labi aprakstījuši vēl pirms revolūcijas krievu rakstnieki, tā ka nav nekā jauna šai pasaulē.

Par Francijas lauksaimniecību

Krievu tautas pasakās līdzās tādiem tēliem kā Vasilisa Gudrā un Baba Jiga ir vēl tāds folkloras personāžs kā Rūpīgais Saimnieks, kuram „sirds sāp par savu darāmo”. Viņš ir saprātīgs un racionāls strādnieks utt.

Simtiem gadu kamēr galvenais lauksaimniecības darbarīks bija koka arkls un nekas šai jomā nemainījās, balstoties uz šī tēla tika audzināti bērni. PSRS beigu posmā šis tēls atkal sāka „ceļot” pa avīžu lappusēm un TV ekrāniem. Tas veiksmīgi ir pārmeties arī uz pašreizējās Krievijas propogandas mašinēriju, kura tādā veidā cenšas „pierādīt” pri(h)vātās lauksaimniecības priekšrocības.

Reālā Francijas lauksaimniecība ir pilna ar dažādiem marasmiem. Tur ir ļoti daudz pamestu, aizlaistu un neapstrādātu zemju [tāpat kā kapitālistiskajā Latvijā, kur nu valda tikai vienas vienīgas privātsaimniecības]. Ir pamesti un aizlaisti apūdeņošanas kanāli [Latvijā ir nu jau neatgriezeniski aizlaista Padomju laikos izbūvētā un koptā meleorācijas sistēma, kā rezultātā liels daudzums agrāk sakoptas un ražīgas lauksaimniecības zemes nu bez ievērojamu pūliņu pielikšanas vairs nav izmantojamas]. Saimniecības, kuru lauki ir sadalīti un izmētāti pa lieliem attālumiem (dēļ tā, ka ir iegādāti dažādos laikos), kas prasa daudz un lielas pūles tehnikas, darbaspēka un kravu pārvietošanai. Saimniecību tehniskais nodrošinājums pa lielam ir ne pārāk augstā līmenī, bet salīdzināt to ar mūsdienu Baltkrieviju, kur tas ir ievērojami augstāks, vispār nevar [šis apstāklis vidēji statsistikasm kapitālistiskās Latvijas mietpilsonim, kurš svēti tic ikdienas „panorāmu”, „lnt”, „tv3u”, „dienu” utt. propogandai, tas var būt visšokējošākais jaunums, ka „labā”, kapitālistiskā, „pārtikusī”, „demokrātiskā” un „attīstītā” Francija lauksaimniecības tehnikas līmeņa ziņā ievērojami atpaliek no „diktatoriskās”, „atpalikušās”, „sovietizētās”, „sociālistiskās” Baltkrievijas; pēc apraktiem spriežot, tehniskā nodrošinājuma ziņā franču lauksaimnieki ievērojami atpaliek arī no Latvijas lielsaimniekiem, bet šī aina, visdrīzāk, rādītos pavisam cita, ja šādi salīdzinātu Francijas un Latvijas saimniecību kredītsaistības un kopējo bilanci].

Tomēr vistraģiskākais privāto saimniecību sistēmā ir jautājums par mantiniekiem un mantojumu kā tādu. Man ir nācies strādāt tādā saimniecībā, kuras formālais īpašnieks bija hronisks alkoholiķis pēdējā stadijā, bet visas saimniecības lietas kārtoja viņa ģimene un it kā formālā sieva. Citā vietā, kur strādāju, gan pats saimnieks, gan viņa brālis bija psihiski nenormāli un attiecīgi viņi vadīja arī saimniecību. Citā vietā potenciālie mantinieki kā hiēnas vārda burtiskā nozīmē ķērās viens otram pie rīklēm vairāk kā piecdesmit strādnieku (arī manā) klātbūtnē un iemesls tam bija strīds par vēl dzīva, vesala un omulīga večuka mantojuma sadali. Vadītāja maiņa uz tādu, kurš neprot saimniekot, pietiekami nesāpīgi var notikt kolektīvas saimniekošanas gadījumā, bet privātsaimniecību gadījumā tas vienkārši nav iespējams.

Saimniecībā, kurā es tagad strādāju, ir acīmredzams ka tehnika tiek izmantota pēc minimuma, salīdzinājumā ar to kā to varētu darīt praktiskas saimniekošanas gadījumā. Vietējās izgāztuvēs mētājas daudzas no ierindas izgājušas lauksaimniecības mašīnas un iekārtas, kuras ar nelieliem ieguldījumiem un pūliņiem varētu salabot. Šī ir Francijai raksturīga problēma.

Mūsu saimnieks kā vadītājs viennozīmīgi neprot apieties ar savu nelielo kolektīvu. Savu abu pastāvīgo darbinieku cieņu viņš nav iemantojis. Šāda tipa motīvs par saimnieku un veiklo kalpu arī ir labi zināms no krievu [un ne tikai] literatūras klasikas. Viņu uzvedība ir pietiekami nekaunīga, bet saimnieks to pat neievēro un tas neskatoties uz drausmīgo Francijas bezdarbu.

Reiz pēc darbiem pie manis pienāca divi puišeļi, viens apmēram trīspadsmit gadus vecs, otrs jaunāks. Izrādās tie bija saimnieka dēli. Viņi atnāca apskatīties uz neredzētu eksotiku, uz īstu krievu, tas ir uz mani. Vecākais puika skolā mācās ķīniešu valodu. Puikas patīkami, bet sarunāties ar mazpazīstamiem cilvēkim viņi galīgi neprot, tāpat kā viņu tēvs.

Saimniecība, kurā valda pilnīgs bezsaimnieciskums, turas uz viena patiešām lieliska elementa – šeit ražo patiešām labu vīnu. Saimnieka sieva ir diplomēts degustators. Vīnogulāju cukura līmenis dēļ izteikta subtropiskā klimata ir augsts. Pie degustācijas kabineta sienas ir daudzu dažādu konkursu apbalvojumi. Neņemos spriest cik autoratīvi ir šie konkursi. Iespējams tie nav par masveida ražošanu, bet gan par mazām partijām speciāli šādu konkuras diplomu iegūšanai.

Kā man pstāstīja Ali, lai Korsikā iegūtu marķējumu «appellation controlee» („markas” vīns), vīna cukura līmenim jābūt tādam, lai iegūtu 13 grādu stiprumu (turēšanas ilgums šai gadījumā var pat būt mazāks par gadu). Daudzgadīgos vīnus viņi arī prot gatavot, bet pašreiz pēc tā neesot pieprasījums. Tātad pēc PSRS standartiem šāds vīns ar tik mazu stāvēšanas ilgumu tiktu ierindots ordināro (tas ir zemākās šķiras) vīnu kategorijā. Tehnoloģijas te tiek saglabātas. Korsika nav Božolē, kuras vīnus, kā zināms visai Francijai, pārdod pa visu pasauli tikai pateicoties agresīvām reklāmas kampaņām. Blakām mūsu saimniecības ražotnei atrodas piejūras pilsētiņa no kuras arī aicina uz degustāciju, kuras laikā lielu iespaidu atstāj arī šī godalgām pārpilnā siena. Daži no degustējošajiem tūristiem beigās var arī izrādīties saistīti ar vairumtirdzniecības ķēdēm vai šai jomā nodarbināto radinieki.

Jebkurā gadījumā ar pilnu atbildību apliecinu: šeit tik tiešām ražo labu vīnu, neatkarīgi no tā kādā kategorijā formāli tam jāskaitās. Un vīna pārdošanas ieņēmumi finansiāli „izvelk” visus racionālas saimniekošanas grēkus. Pagaidām vēl „izvelk”.

Samaksa

Pirmā diena pēc darbu beigām. Aizgāju nopeldēties uz piejūras tūristu pilsētiņu, iepriekš to saskaņojot ar Nadiru vai no rīta nekas nav paredzēts. Atgriežos kājām ejot ap pusdienslaiku un redzu pretim braucot saimnieces mašīnu. Izrādās, visiem negaidot, viņa atbrauca un sāka visiem naudu izdāvāt – algas izmaksas diena tātad. Mēs gandrīz izmainījāmies. Saņemu 60 eiro par vienu 8 stundu darba dienu. Mūsu strīdā ar Ahmedu par SMIC lielumu man izrādās taisnība.

Kāpēc viss tik negaidīti? Darīšanas, izrādās. Bet tagad viņa steidzami brauc atpakaļ, lai uzspētu aizvest vecāko dēlu uz baseinu. Šovakar paredzētajās svinībās par godu ražas novākšanas beigām viņa nepiedalīsies. Prasu e-pasta vai telefona adresi, gadījumam ja nu vēl kādu reizi sadomāju atbraukt. „Ak, jā, pavisam aizmirsu Jums tos iedot, pierakstiet, atbrauciet, protams, ja būs tāda iespēja”. Domāju, ka ar tādu attieksmi šī saimniecība atkal nākamgad ražas novākšanas sākumā sāks paniski meklēt darbiniekus.

Manuprāt,  puikam tā vietā, lai tagad dotos uz baseinu, šovakar vajadzēja pasēdēt mūsu „korporatīvajā pasākumā” kopā ar arābiem un pakomunicēt ar viņiem, lai pēc pāris gadiem viņš neskatītos ar lielām acīm uz katru, kurš nāks pie viņa pieteikties darbā. Un bez ķīniešu valodas viņam tā kā derētu iemācīties vismaz dažus simtus arābu magriba dialekta vārdus, pretējā gadījumā šim mantiniekam nākotnē var rasties arī pietiekami lielas problēmas.

Svinības bija blāvas. Daudz ceptas gaļas, biskvīti, saldējums. Tā tradicionālā franču ražas novākšanas svētku „uguntiņa”, ko es sajutu Božolē un Elzasā, šeit nebija. Halals, kurš „aizgāja pagrīdē” pēc tam, kad paklīda baumas par iespējamu policijas reidu, atnāca, bet trīs draugi no Bastijas nebija. Saliedēt stabilu kolektīvu un pateikt tam uz atvadām pāris labus vārdus saimnieksa arī neprot.

Naudas tērēšana

Francijas iedzīvotāji, gan vietējie, gan arī nelegālie migranti, dzīvo kā zvirbuļi pēc principa ieknābu te,  atlauzu gabaliņu citur, kaut kur mazliet noblēdīju utt.. Trīs nedēļas uz vīnogām, mēnesis vācot olīves, pēc tam kivi, tad citrusaugi un tad melnstrādnieks kādas villas celtniecībā… Tas, kurš Francijā ilgāku laiku gadā stabilā darbā nostrādā vismaz astoņus mēnešus, var tikt uzskatīts gan par veiksminieku, gan par strādīgu, gan arī par pārtikušu cilvēku. Un pret šādiem cilvēkiem Francija pagriežas ar savu simpātisko un demokrātisko pusi.

Sātīgi un garšīgi paēst ne pārāk dārgā Parizes ēstuvē: desmitā daļa no dienas izpeļņas. Pēc minimuma (vīns un uzkodas) pasēdēt vakarā brazīliešu folkloras restorāniņā ar brīnišķīgu izklaides programmu izmaksā tikai trešdaļu no ikdienas izpeļņas. Gribat noskatīties slaveno „Mulenrūžas” šovu „pasaulē slavenākajā kabarē” (pēc minimuma atkal, protams)? Tas prasīs tik vien kā divarpus dienu izpeļņu.

Ielikt zobam plombi pie laba privātārsta bez veselības apdrošināšanas polises? Nepilna dienas izpeļņa. „Saprotiet, veselības apdrošināšanas man nav, dokumentu arī. Un arī adreses man nav, lai norādītu Jūsu prasītajā anketā – dzīvoju teltī lauka vidū. Toties man ir nauda, maksāju skaidrā naudā, tā ka šai ziņā esiet mierīgs.” Zobārts saprotoši smaida un ir skaidrs, ka es viņam tāds nebūt neesmu pirmais.

Nadirs, komentējot manus plānus aizbraukt uz Aičo apskatīties Napoleona muzeju, saka: „Tās taču ir izklaides bagātniekiem. Vai Tu esi bagāts? „

Dzīve pagrīdē

Lētā lauku viesnīciņā Korsikā pasi man vispār neprasīja. Savukārt lētās, hosteļa tipa Parīzes viesnīcās pasi prasīja, bet sen iztecējušās Šengenas vīzas termiņš viņus pārāk neuztrauca. Es pat speciāli par to pajautāju uz ko saņēmu atbildi: „Tā ir policijas, nevis mūsu darīšana”. Pastāvīgai dzīvoānai nelegālis cenšas sev sarunāt kādu kambarīti pie saimnieka, kur viņš stabili strādā kādu laiku. Pat tad, ja tur nav apkures.

Galvenais no kā nelegālajam migrantam Francijā jāuzmanās ir no braukšanas sabiedriskajā transportā bez biļetes. Nelegālajam migrantam sabiedriskajā transportā biļete ir obligāti jāpērk vienmēr, pat ja viņš brauc tikai vienu pieturu. Tieši dēļ šī pārkāpuma noķer lielāko daļu nelegālos migrantus. Un tas, neskatoties uz to, ka vietējie francūži nekautrējoties un daudzskaitliski regulāri braukā bez biļetēm.

Francijā policija ir mazskaitliska un nelegālus noķer tikai, ja ir bijusi kāda sūdzība, vai arī viņi ir veikuši kādu nepārprotamu un acīmredzamu likumpārkāpumu. Policijai arī bez migrantiem tāpat ir daudz ko darīt.

Un kad algu saņēmušais nelegālais migrants sēž svaigā gaisā pie restorāna galdiņa un skatās brazīliešu karstasinīgo dejotāju šovu, viņš aiz nožogojuma var ievērot vietējos francūžus, kas no ārpuses dara to pašu, bet kuriem naudas nepietiek, lai ienāktu un apsēstos pie galdiņa.

Kad mēs netālu no mūsu saimniecības braucām garām vienam tipam, kurš acīmredzami meditēja, es komentējot tā izskatu pateicu: „budists”. Blakus esošie arābi uzreiz nicinoši ieņurdējās.

Mazliet uzposušies, ar kaut kādu naudu kabatā, arābi – nelegāļi iziet pastaigāties pa bulvāri. Viņi ir gandrīz nedzeroši, fiziski veseli, atšķirībā no vairuma vietējo nīkulīgo mīkstmiešu, strādāt griboši un protoši, tāpēc vietējās franču sievietes viņos ieskatās.

Francijā šodien ir lielas un ļoti dziļas sociālas problēmas. Arvien vairāk un vairāk parādās vietējo francūžu, kuri klaiņo pa valsti ar ubaga tarbu pat nesaprotot kādas tieši darbības ir jāveic, lai saņemtu sociālo palīdzību. Savukārt uz migrantiem – gan legālajiem, gan nelegālajiem vārda burtiskā nozīmē turas visa Francijas ekonomika.  Piemēram, 90% no ceļu būvniecībā nodarbinātajiem ir migranti. Pie tam, jo migrants ir „mežonīgāks”, jo mazāk viņš saprot franču valodu un jo mazāk skatās debilizējošos franču TV raidījumus ar visām tā glamūra un marasma tendencēm – jo vairāk viņā ir cilvēciskums, tradicionālā strādātspēja un citas iemaņas. [Latvijas televīzijas, prese un internet portāli sabiedrības deģenerēšanas ziņā nebūt neatpaliek.]Un jo tā, jo vairāk labuma gala beigās šis „mežonis” dod Francijas tautsaimniecībai.

Francijas sabiedrība, tāpat kā visas Eiropas sabiedrība [arī Latvijas, kas strauji tuvojas Eiropas idiotisma līmenim]  ir smagi slima. Un migranti ir nevis šīs slimības cēlonis, bet gan tikai sekas.

P.S.
Viss aprakstītais ir reāli piedzīvots. Saimnieku un reģionu vārdi apzināti nav minēti, bet arābu strādnieku vārdi daļēji mainīti. Neviens nezināja, ka papildus esmu žurnālist, kurš savas gaitas grasās aprakstīt un publicēt.  Papildus gribu brīdināt, ka jebkuri mēģinājumi atkārtot manu veikumu, visdrīzāk, būs neveiksmīgi. Šķietamais vieglums ar kādu atradu darbu drausmīga bezdarba nomocītajā Francijā ir maldinošs un tas ir saistīts ar manu lielo pieredzi, zināšanām un praktiskajām iemaņām. Migrants, kurš mēģina atrast darbu ārzemēs un kuram nav bagātīgas pieredzes un/vai labu sakaru, ir nolemts cīņai par izdzīvošanu visgalējākajās tās izpausmēs.  Jebkuri stāsti un  publikācijas dažādos glamūrveidīgos žurnāleļos, kas apgalvo pretējo, ir tukša lielīšanās un cilvēku mānīšana.

Aleksandrs Sivovs
/2013.gada novembris, decembris/

Avoti:
http://svoim.info/201401/?01_4_1
http://svoim.info/201352/?52_4_2
http://svoim.info/201346/?46_4_2

Informācijas aģentūra
/29.01.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reģ.: Eiropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Ģeokrātiskais valstiskums

00312_geopoliticsCilvēces kultūra mainās. Ar laiku mainās katrs kultūras segments un tajā sastopamās kultūras formas. Mainās arī tāda forma kā valstiskums. Respektīvi, mainās valsts forma.

Kultūra mainās dažādi. Mainības dažādību nosaka izmaiņu ātrums. No šī viedokļa kultūrā ir daudz kas tāds, kas mainās lēni un zināmas izmaiņas var konstatēt tikai pēc ilga laika. Tā ir kultūras statiskā daļa. Taču ir arī kultūras dinamiskā daļa, apliecinot regulāras un radikālas izmaiņas.

Valsts forma ietilpst kultūras statiskajā daļā. Cilvēces vēsturē līdz šim ir bijušas tikai divas valsts formas – monokrātija un polikrātija.

Monokrātija ir valsts forma, kad vara pieder vienai personai, vienai valsts vai reliģiskajai institūcijai. Monokrātijas pamatā ir vienvaldības princips. Parasti vara pieder vienai personai – monarham. Ja vara pieder vienai personai, tad valsti dēvē par monarhiju. Savukārt monarhu var dēvēt dažādi (ķeizars, karalis, cars, emīrs, cēzars, hans, imperātors, fīrers) atkarībā no attiecīgajā valstī (valodā) lietotās terminoloģijas.

Monokrātiskā valsts forma ir arī tad, ja valstī visu nosaka, piemēram, valsts prezidents vai viena politiskā partija (kā tas bija PSRS), kā arī reliģiskā organizācija (piemēram, Irānā). Tādā gadījumā valstī pastāv ideoloģiskais monisms, vienpartiju sistēma, teokrātiskais totalitārisms.

Polikrātijas pamatā ir varas dalīšanas princips. Polikrātiskā valstī vara pieder vairākiem institūtiem – parlamentam, prezidentam, valdībai, konstitucionālās kontroles orgāniem.

Polikrātiskā valsts forma ir vēsturiski jaunāka nekā monokrātiskā valsts forma. Masveidā to izmanto no XIX gadsimta. No tā laika daudzās zemēs varu ieguva jaunā sociālā šķira – buržuāzija, kurai vissimpātiskākais ir varas dalīšanas princips.

Varas ambīcijas piemīt katrai šķirai, taču buržuāzija cilvēces vēsturē ir pirmā šķira, kuras varas ambīcijas praktiski realizējās planetāri globālā mērogā. Par pasaules iekarošanu sapņoja tāda šķira kā proletariāts un daudzi monarhi. Vēsturiski visjaunākais piemērs ir fīrera Hitlera sapnis un reālā asiņainā darbība. To, ko neizdevās panākt proletariātam un vācu fīreram, XX gadsimtā izdevās panākt Rietumu (anglosakšu) buržuāzijai, savā kontrolē pārņemot dzīvi gandrīz uz visas planētas un savas varas ambīcijas reāli īstenojot planetāri globālā mērogā.

Rietumu buržuāzijas planetāri globālās kontroles galvenais politiskais instruments ir ģeopolitika. Tā radās XX gadsimtā un ļoti ātri palīdzēja Rietumu buržuāzijai panākt to, ko pirms tam nespēja panākt neviena sociālā šķira un neviens monarhs.

Panākumus nodrošina ģeopolitikas spēja radīt jaunu, vēsturiski trešo, valsts formu. Uz valstiskuma formu atsaucās dažādi faktori – politiskie, ekonomiskie, vēsturiskie. No XX gadsimta uz valstiskuma formu kardināli atsaucās ģeopolitiskais faktors. Mūsdienās valstiskums ir atkarīgs no ģeopolitiskā faktora daudz vairāk nekā no politiskā, ekonomiskā un vēsturiskā faktora.

Tāpēc XX gadsimtā radās jauna valsts forma, kuru ieteicams dēvēt par ģeokrātiju. Ja agrāk uz Zemes dominēja monokrātija un polikrātija, tad mūsdienās (pēc II Pasaules kara) dominē ģeokrātija, kas acīmredzami saglabāsies turpmāk XXI gadsimtā.

Arī LR ir ģeokrātiskā valsts forma. Bez sarunas par LR ģeokrātisko valsts formu nav iespējama optimāla atbilde uz šodien ļoti aktuālo jautājumu „Ko darīt?”.

Ģeopolitikas izveidi var uzskatīt par Rietumu zinātniskās domas vienu no visspožākajiem panākumiem sociālajās zinātnēs. Ar ģeopolitikas teorētisko un praktisko amplitūdu var sacensties vienīgi socioloģija un ekonomika. Literatūrā nākas sastapties ar zinātniekiem, kuri ģeopolitiku uzskata par sociālo zinātņu karalieni.

Ilgu laiku pret ģeopolitiku izturējās ne tikai kā pret vāciešu, bet kā pret fašistu zinātni. Tāpēc ģeopolitika tika noklusēta. Tā tas bija ne tikai sociālisma zemēs, bet arī Rietumos. PSRS sociāli politiskajā leksikā vārds „ģeopolitika” neeksistēja.

Starp citu, par PSRS sabrukuma būtisku cēloni atzīst komunistu līderu ģeopolitisko analfabētismu. PSRS līderu smadzenes bija vienpusīgi aizņemtas tikai ar šķiru cīņas organizēšanu un proletariāta diktatūras nodibināšanu uz planētas.  PSRS līderi, salīdzinot ar ASV, Lielbritānijas, Francijas varas eliti, bija ģeopolitiski nekompetenti, tāpēc viņu ārpolitika bija šaura un bez ģeopolitiskajām perspektīvām. Rietumu lielvalstis savukārt rūpējās par ģeopolitiskās kontroles nodibināšanu un beigu beigās svinēja spožu uzvaru.

Ģeopolitika radās un pirmajā laikā attīstījās vācu un ģermanofilu (zviedru, angļu) intelektuālajās aprindās. Jēdzienu „ģeopolitika” 1899.gadā ieviesa zviedrs Rūdolfs Čellens, ietekmējoties no vācu ģeogrāfa Fridriha Ratcela 1897.gadā izdotās grāmatas „Politische Geographie”. Taču jēdziens kļuva populārs tikai pēc 1916.gada, kad vācu valodā iznāca R.Čellena grāmata „Valsts kā organisms”.

Pirmskara Vācijā ģeopolitikai pievērsa ļoti lielu vērību. Augstskolās gandrīz visās studiju programmās bija obligāts lekciju kurss ģeopolitikā. Tā tas bija arī pēc 1933.gada, kad pie varas nāca Hitlers. Fašistu varaskārajā mentalitātē ģeopolitiskajām konstrukcijām bija milzīga loma.
Faktiski vāciešiem vienmēr bija apziņa, ka Dievs ir viņus „apbižojis” un nav devis viņiem pietiekami lielu dzīves telpu. Tāpēc vāciešiem pašiem ir jāpaplašina savai lielajai tautai nepieciešamā dzīves telpa. Tamlīdzīgas teritoriālās apetītes vadīti viņi savā laikā pakļāva baltu un somugru zemes.

Pēcpadomju gados par ģeopolitiku (valsts ģeogrāfisko prātu, mācību par ietekmes sfērām un teritoriju kontroli) ir informēta arī Latvijas iedzīvotāju kāda daļa. Latvijā ir iznākušas zinātniskās grāmatas par ģeopolitiku. Publicēta ir ģeopolitikas klasiķu darbu antoloģija. Augstskolās ir attiecīgie studiju kursi. Savukārt citās zemēs ģeopolitikas zinātne strauji attīstās, izvēršoties plašā un vispusīgā zinātniskajā diskursā par ģeoekonomiku, ģeofilosofiju un visjaunākajā periodā arī par kiberģeopolitiku, jo t.s. kibertelpa kļūst par starptautiskās politikas sastāvdaļu.

Esmu bieži dzirdējis studentu jautājumu, vai tādai mazai (citā variantā – neattīstītai) valstij kā Latvija arī var būt sava ģeopolitika. Atbilde ir apstiprinoša. Pie tam ar piebildi: ne tikai var būt, bet ir obligāti (citā variantā – normālos apstākļos) nepieciešama.

Katrai valstij piemīt noteikts ģeopolitiskais stāvoklis. Tas var būt stāvoklis visas planētas mērogā (makrostāvoklis), reģionāli kontinentālā mērogā (mezostāvoklis) un stāvoklis valsts atsevišķu robežas daļu izdevīguma mērogā (mikrostāvoklis).

Latvijas teritorijas stāvoklis ir ģeopolitiski nozīmīgs visos trijos mērogos. Latvijas teritorija ietilpst tajā planētas daļā, kurai ģeopolitikas pamatlicēji piešķīra visaugstāko ģeopolitisko statusu.

Runa, saprotams, ir par ģeopolitikā slaveno jēdzienu „Heartland ” (sirdsveidīgā zeme, viduszeme). Tā sauc ģeopolitiski īpaši svarīgu teritoriju Eirāzijā – apmēram Krievijas impērijas un PSRS teritoriju. Tie, kuri kontrolē „Heartland ”, var kontrolēt dzīvi uz visas planētas. Ne velti Hitlers vispirms centās izveidot ģeopolitisko asi Vācija – Krievija – Japāna, lai pēc tam pārvarētu ASV un Lielbritānijas pretestību. Ne velti aizvadītajos gados un arī šajās dienās notiek sīva cīņa par Krieviju, Ukrainu, pret ideju dibināt Eirāzijas Savienību.

Latvijas teritorija un tās robežas atsevišķas daļas ir  ļoti svarīgas visai „Heartland ”, jo nodrošina pieeju Baltijas jūrai un izeju uz Atlantijas okeānu. Latvijas teritoriju var ģeopolitiski interpretēt kā buferzonu starp Rietumiem un Austrumiem, Vāciju un PSRS, NATO un Krievijas Federāciju, Eiropas Savienību un Eirāzijas Savienību. Latvijas teritorijai ir milzīga stratēģiskā nozīmība.

Protams, valstu ģeopolitisko ambīciju vēriens var būt atšķirīgs. Ģeopolitikas teorijā (to tagad daži zinātnieki ir nokristījuši par ģeopolitoloģiju) joprojām ir aktuāls fundamentālā duālisma likums: sauszemes varenība (piem., Krievijas impērijas) vai jūras varenība (piem., Lielbritānijas). Tomēr jebkurā gadījumā viss ir atkarīgs no valsts spēka, kuru formē konkrēti priekšnoteikumi.

Katras valsts ģeopolitiskās ambīcijas un reālo ģeopolitisko autoritāti nosaka tādi priekšnoteikumi kā valsts teritorijas reljefs, robežas veids (jūras vai sauszemes), iedzīvotāju skaits, derīgo izrakteņu resursi, ekonomiskā un tehnoloģiskā attīstība, militārā varenība, finansu stāvoklis, etniskās viendabības pakāpe, sociālās integrācijas līmenis, politiskā stabilitāte, nacionālais gars, tautas mentalitāte. Atkarībā no minēto priekšnoteikumu konkrētā apjoma katra valsts formē savu ģeopolitiku kā ārpolitikas analītisko un stratēģisko komponentu. Tiesa, hitleriskās Vācijas ģeopolitiskā metafizika balstījās arī uz misticisma krietnu porciju; proti, vācu zemju reljefs un robežas ir Dieva dāvana, un vācu āriešu rasei ir īpaša misija un izredzētība uz Zemes.

Taču minētie priekšnoteikumi mainās. XX gadsimtā notika lielas izmaiņas, kas pavēra jaunas ģeopolitiskās perspektīvas. Ģeopolitiskajai domāšanai ir jāņem vērā kara ieroču un kara organizācijas inovācijas. Grandiozas izmaiņas veicināja atomieroču radīšana, transporta un informācijas tehnoloģiju attīstība, paverot ceļu ātri pārvietoties pa visu planētu un uzturēt teicamus sakarus ar jebkuru vietu uz Zemes.

Klasiskās ģeopolitikas revīzijai pirmie operatīvi pievērsās amerikāņi ar savu 32. prezidentu Franklinu Rūzveltu priekšgalā. Viņš sapņoja par amerikāņu kundzību visā pasaulē. Rūzvelts dedzīgi vērsās pret amerikāņu izolacionismu – velmi rūpēties tikai par dzīvi savās mājās un daudz nedomāt par valsts aizsardzību, jo valsti no abām pusēm lieliski aizsargā okeānu plašumi.

Jau Rūzvelta varas laikā (1933-1945) kļuva skaidrs, ka okeānu plašums amerikāņus neglābs, piemēram, no vāciešu agresijas. Ģeopolitikas fundamentālā duālisma likums lielā mērā bija zaudējis aktualitāti. Vairs nebija tik svarīgi, vai valsts spēks ir saistīts ar tās sauszemes, vai jūras dominanti. Antihitleriskajā koalīcijā bija gan tipiskas sauszemes valstis, gan tipiskas jūras valstis.

Rūzvelts tāpat saprata, ka amerikāņiem ir jāuzņemās gādība par visas cilvēces aizsardzību. Cilvēce ir ieinteresēta, lai būtu viens centrs (spēka pols), kas realizē balansējošu un stabilizējošu kontroli. ASV ir jākļūst par planetāri globālo arbitru. Tā bija prezidenta Rūzvelta ideja.

Rūzvelta vadībā tika izstrādāta ASV globālā ģeopolitiskā stratēģija, kas šodien principā tiek turpināta un balstās uz intervences ģeopolitisko teoriju. Tiek atklāti deklarēts, ka pasaules valstīm ir nepieciešama amerikāņu protekcija. Pasaules valstis ir ar mieru daļēji atsacīties no savas suverenitātes, jo to spēka faktori ir nepietiekami patstāvīgas ģeopolitikas realizācijai.

ASV globālās hegemonijas laikmets reāli sākās pēc II Pasaules kara, kad amerikāņi savā kontrolē pārņēma Rietumeiropu, Japānu un ar laiku arī plašas teritorijas Dienvidamerikā, Āfrikā, Āzijā. Pēc sociālisma sistēmas sabrukuma gandrīz visās „sarkanajās” zemēs sāka saimniekot amerikāņi.

Hegemoniskās ietekmes instrumenti ir visdažādākie. Jo tuvāk šodienai, jo tie kļūst rafinētāki un zinātniski piesātinātāki. Pašlaik modē ir vadāmā haosa tehnoloģijas, kiberkontroles un tīkla struktūru veidošanas un vadības zinātniski pamatotās prasmes.

Tiek darīts viss, lai pasaules sabiedrības acīs hegemonija izskatītos likumīga (leģitīma), jo neviens, lūk, netiek piespiests ar spēku atsacīties no suverenitātes un pakļauties amerikāņu ģeopolitiskajai pārvaldīšanai. Turklāt, un tas ir ļoti svarīgi, hegemonija balstās uz vietējās politiskās elites piekrišanu un atbalstu. XX gadsimtā amerikāņi lieliski iemācījās atrast, sagatavot, uzpirkt un izmantot vietējos kadrus, kas gatavi uzticīgi kalpot amerikāņu interesēm un un tajā pašā laikā zemiski tēlot savas dzimtenes patriotus.

Interesants ir viens moments. Izrādās, polikrātija (daudzi valda) ir ļoti piemērota ģeopolitisko (hegemonisko) interešu realizācijai, jo viegli ir ietekmēt vajadzīgos cilvēkus. Monokrātijā, valdot vienam cilvēkam, ietekmēt monarhu nav tik viegli un visbiežāk ir neiespējami. Par to liecina pasaules vēsture. Turpretī polikrātijā pie varas ir simtiem un tūkstošiem cilvēku, starp kuriem atrast „uzticības personas” ir nesalīdzināmi vieglāk nekā „apstrādāt” vienu karali vai emīru.

XX gadsimtā amerikāņi kļuva arī izcili ideologi un propagandisti. Viņu vadībā daudzās valstīs lokālā nacionālā ideoloģija tiek brīvprātīgi un pat ar entuziasmu aizstāta ar kosmopolītiski bezsejaino neoliberālisma ideoloģiju, kas amerikāņiem izdevīgi zombē vietējo sabiedrību. Neoliberālisma elements „Vašingtonas konsenss” ātri kļuva par vietējās varas rokasgrāmatu, saskaņā ar amerikāņu it kā vērtīgām un konstruktīvām receptēm pilnā mērā sagraujot savas valsts ekonomisko un finansiālo patstāvību un dažās bijušajās sociālisma zemēs sagraujot savas valsts ekonomiku un finanses vispār, kā tas notika Latvijā.

Tā visa rezultātā XX gadsimtā radās jauna valsts forma – ģeokrātija. Ģeokrātijā valsts nacionālajai suverenitātei ir margināla loma jeb tā vispār eksistē tikai uz papīra. Ģeokrātijā visus valstiskos procesus diktē ģeopolitika. Pie tam nevis savas valsts ģeopolitika, bet gan citas valsts ģeopolitika. Savas valsts ģeopolitika ir aktuāla tikai tajās zemēs, kuras šodien var uzskatīt par zināmiem spēka poliem uz planētas (ASV, Ķīna, relatīvi Indija, Krievija, Brazīlija, Irāna). Šīs valstis realizē savu ģeopolitiku. Šo valstu ārpolitikas un arī iekšpolitikas kodols ir ģeopolitika. Tāpēc arī šīs valstis savā būtībā ir ģeokrātiskās valstis.

Latvijas Republika ģeokrātiskā valsts kļuva XX gadsimta 30.gados. Nākas atcerēties, LR radās Antantes gribas rezultātā. Taču šo gribu nevar uzskatīt par ģeopolitisko gribu. Antante sadalīja I Pasaules kara mantojumu, neparedzot ģeopolitiski kontrolēt un tādējādi ierobežot LR nacionāli valstisko suverenitāti. Pie mums vēsturnieki nav konstatējuši kādas ārvalsts ģeopolitisko diktātu 20.gados.

Daudzi pasaules ģeopolitiķi par pirmo relatīvi globālo ģeopolitisko mahināciju uzskata t.s. Ribentropa-Molotova paktu. Vācija un PSRS to parakstīja 1939.gada 23.augustā. Paktam tika pievienots slepens protokols un karte, kurā bija fiksētas abu valstu ģeopolitiskās ietekmes zonas. Latvijas Republika nonāca PSRS ģeopolitiskās ietekmes zonā.

Par Latvijas nonākšanu ASV ģeopolitiskās ietekmes zonā pēc PSRS sabrukuma pagaidām nekādi pakti un to pielikumi nav atrasti un publicēti. Zināms ir vienīgi tas, ka ģeopolitiskā „andele” noteikti bija starp Gorbačovu un ASV prezidentu. Iespējams, tā bija 1989.gadā. Iespējams, tirgošanās (patiesībā Gorbačovs netirgojās, bet visu dāvināja) notika mutiski un uz papīra nekas netika fiksēts. Tāds viedoklis ir sastopams speciālistu aprindās. Iespējams, pēc kāda laika kādā arhivā tomēr atradīsies Ribentropa-Molotova pakts 2.0.

Taču mums no tā vieglāk nekļūs. Mēs jau esam uz savas ādas izjutuši ģeokrātijas, kā saka, pilnu programmu. Pēcpadomju periodā LR valsts forma ir ģeokrātija. Un, protams, tā nav ASV vai Ķīnas tipa ģeokrātija. Tā nav mūsu pašu intelektuāli radīta ģeokrātija, jo pie mums par savu ģeopolitiku vispār netiek runāts. Pie mums tiek vienīgi runāts, kā sekmīgāk izpildīt ASV ģeopolitiskos rīkojumus. Pie mums valdošās kliķes svaigi „uzmests” ļoti nekaunīgs un aprobežots „premjerministra kandidāts” var nedzirdēti nelietīgi gvelzt: „Kad stājāmies Eiropas Savienībā, daudzi man teica: “mēs tagad zaudēsim savu neatkarību”. Tieši pretēji – varu jums garantēt, ka Latvijas suverenitāte pieauga tieši pēc iestāšanās ES, jo mūsu ietekme pasaulē palielinājās”.

Bet tagad par atbildi uz jautājumu „Ko darīt?”. Atbilde ir lakoniska. To var formulēt vienā teikumā. Vispirms ir jāorganizē sarunas ar ģeopolitiskajiem spēka poliem, lai tie akceptētu mūsu velmi radikāli izmainīt dzīvi LR – atļautu nesaudzīgi likvidēt nebūšanu cēloņus un beidzot izveidot normālu valsti.

Latvijas turpmāko likteni var izlemt tikai ģeopolitiskā veidā, panākot atbalstu no galvenajiem ģeopolitiskajiem līderiem – Krievijas un ASV. Ja ģeopolitisko līderu interesēs būs turpmāk mums nodrošināt cilvēkiem cienīgu dzīvi, ierobežot destrukciju un degradāciju, bet pats galvenais – apturēt latviešu tautas ļoti straujo un no kulturoloģisko likumsakarību viedokļa neglābjamo bojāeju, tad mūsu dzīve var izmainīties uz labo pusi. Tikai pēc ģeopolitisko līderu atļaujas saņemšanas varēs aizvākt nacionālos nodevējus, neliešus, muļķus, jaunbagātnieku reptīļus un sākt dzīvi no jauna.

Mēs dzīvojam ģeokrātiskā valstiskuma laikmetā, kad pastāv specifiski adekvāts valstisko problēmu risināšanas veids. Un tas ir noteikti jāņem vērā. Naivi un stratēģiski aplami ir cerēt uz kaut ko citu. Tajā skaitā  – paļāvību pašiem uz sevi. Lai varētu elementāri paļauties pašiem uz sevi, Latvijas tautai līdz šim bija jādzīvo savādāk, bet nevis jāļauj neierobežota vaļa tautas nodevējiem.

Latvijas tautas līdzšinējā dzīve noteikti ir nepieņemama. Tā nevar izpelnīties elementāru cieņu. Vienīgi var izpelnīties nosodījumu un nicinājumu. Bet tas var ietekmēt ģeopolitisko līderu lēmumu par mūsu turpmāko likteni, ja kādam politiskajam spēkam veiksmīgi izdotos iekļaut šo jautājumu ASV un Krievijas ģeopolitikas kopīgajā dienaskārtībā. Lielvalstu līderiem ir stingrs pamats atrunai: „Bet kurš jums lika nemitīgi zagt un blēdīties, par kukuļiem visu atdot un izpārdot ārzemniekiem? Kurš jums lika amatos bīdīt tikai neglābjamus kolaboracionistus, negodīgus un muļķus cilvēkus? Kāpēc latvieši balso tikai par vidusmēra cilvēkiem un neļauj darboties gudriem un godīgiem cilvēkiem?”.

Lielvalstu līderiem ir neapšaubāms iegansts kaunināt Latvijas tautu, kā to savas valdības uzdevumā darīja ASV vēstniece Katrīna Toda Beilija runā Latvijas Universitātē 2007.gada 16.oktobrī. Lielvalstu līderi var atcerēties vēstnieces runu un jautāt, kāpēc mēs neizdarījām nekādus secinājumus un turpinājām visas nelietības un bezjēdzības pa vecam, it kā nebūtu izteikta sakaitināta kritika un nekas nebūtu nepārprotami aizrādīts.

Lielvalstu līderi mūsējo delegācijai vēl varētu paskaidrot, ka ģeokrātija nebūt nenozīmē simtprocentīgu atsacīšanos no nacionālās suverenitātes. Ģeopolitiskās protekcijas pastāvēšana nebūt neprasa atsacīšanos no savas nacionālās valūtas, verdzisku klanīšanos un pašcieņas zaudēšanu.

Ar ģeopolitisko protekciju šodien sadzīvo gandrīz katra pasaules valsts. Viss ir atkarīgs no tā, kā valsts prot šo protekciju izmantot savās nacionālajās interesēs. Valsts līderiem ir jāprot ģeokrātijas laikmetā savas nācijas intereses smalki saskaņot ar protektorāta interesēm. Tā ir liela māksla, un tai piemēru netrūkst. Pie tam vistuvāko kaimiņu zemēs.

Arturs Priedītis
/2014.g.janvāris/
http://blog.artursprieditis.lv/
http://stiklakalns.blogspot.com/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

„Bāriņtiesas” vardarbība Somijā

00309_Somija1Gada sākumā (04.01.2014) internetā tika publiskots šokējošs video, kurā redzams kā demokrātiskās Somijas policija un vietējā „bāriņtiesa” (Lastensuojelu), aizstāvot „bērnu vislabākās intereses” vardarbīgi, bērniem izmisīgi pretojoties un kliedzot, izņem tos no ģimenes. Video paskaidrojošajā tekstā ir teikts, ka konkrētā gadījumā esot bijušas aizdomas par vardarbību, ko vecāki un paši bērni noliedz, un kas neesot apstiprinājušās. Jebkurā gadījumā video ir redzama vardarbība pret bērniem tieši no zaldafoniska tipa policaju puses, kuri tupa izpilda amorālus „augstākstāvošo” norādījumus [kara laikā šādi nelietīgi idioti „pildot pavēles” veic visdrausmīgākos noziegumus] un cilvēcību zaudējušās Oulu pilsētiņas „bāriņtiesas” pārstāves puses. Video vēl redzams kā policists, nezinot kur likt kliedzošo un nesaģērbto bērnu, tur to ārā ziemas aukstumā.

Šis ir kārtējais piemērs, kurš parāda pie kādām nelietībām un preteklībām ved un noved birokrātiskais formālisms, likuma burta absolutizācija, atrauti no to būtības un morāles/ētikas normām, kas jo plaši no nelietīgu un korumpētu ierēdņu, prokuroru, tiesnešu, politiķu un juristu puses tiek praktizēts arī pseidotiesiskajā Latvijā.

Lūk, video:

Avots:
https://www.facebook.com/groups/lastensuojeluhuolestuttaa/

Informācijas aģentūra
/29.01.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Par bērnu nolaupīšanu Rīgas domes bāriņtiesas aizsegā

00307_G1_45Jau tika ziņots, ka Rīgas bāriņtiesa uz izdomātu „faktu” pamata 2013.gada pavasarī atņēma aizgādības tiesības Aleksejam un Svetlanai, ievietojot trīs atņemtās meitenes bērnunamā „Marsa gatve”, kurā pret tām tika veikta regulāra fiziska un psiholoģiska vardarbība.

Iepriekš jau tika publicēti divi vecāku dokumenti, kuros tie uzskatāmi parāda kādā veidā pret viņiem no nekā ir safabricēta lieta un kas atklāj birokrātiski – juridiskā terora metodes, kuras tiek praktizētas pret daudzām Latvijas ģimenēm (http://infoagentura.wordpress.com/2014/01/08/rigas-barintiesa-apmelo-vecakus-un-veic-nezeligu-agresiju-pret-berniem/ ).

Šoreiz pilnībā tiek publicēts cits, apjoma ziņā ievērojami lielāks (107as A4 formāta lappuses) vecāku dokuments, kurš satur arī liecinieku liecības Administratīvajā tiesā un kurā tiek uzskatāmi parādīta Administratīvās tiesas tiesneses Aijas Reitupes iesaistītība noziegumos pret bērniem (tai skaitā arī Latvijā plaši izmantotā prakse sagrozīt tiesu sēžu protokolus). To, ka Administratīvā tiesa un tās tiesneši ir viens svarīgs posms, kurš piesedz noziegumus pret bērniem un piedod tiem likumiskāku statusu, liecina arī citi gadījumi.

Interesentiem, kuri nav iepazinušies ar iepriekš publicētajiem dokumentiem, vispirms ieteicams izlasīt tos vai vismaz pirmo no tiem (http://www.mediafire.com/view/o5zv8v61363g7h7/Rigas_barintiesas_patvala_Lautas_sudziba_05112013.doc ; http://www.mediafire.com/view/82i13tgv5y8698q/Rigas_barintiesas_patvala_Lautas_sudziba_13112013.doc )

Iesniegums „Par bērnu nolaupīšanu Rīgas domes bāriņtiesas aizsegā”:
http://www.mediafire.com/download/biwyltw47gn7a11/iesn20130909_LATVI_prok.doc  vai http://www.mediafire.com/view/biwyltw47gn7a11/iesn20130909_LATVI_prok.doc

Jaunpublicējamā dokumenta saturs:
„1. Ievads
1.1. Kidnepinga definīcija.
1.2. Prokuroram
1.3. Bērnu  nolaupīšanas  procesa apraksts
2. Lautas – Usa ģimenes vispusīgs raksturojums no liecinieku liecībām Administratīvajā rajona tiesā un iesniegumiem, kurus rakstījuši cilvēki, kas šo  ģimenei pazīst ilgus gadus
2.1. Klases audzinātāja L.Polozova.
2.1.1. L.Polozovas liecība Adm. rajona tiesā.
2.1.2. L.Polozovas iesniegums Adm. tiesai.
2.1.3. L.Polozovas iesniegums, kas uzrakstīts pie S.Melderes.
2.2. Klases audzinātāja Т.Ziguļa.
2.2.1. T.Ziguļas iesniegums, kas uzrakstīts pie S.Melderes.
2.3. Lieciniece J.Dmitrijeva
2.1.1. J.Dmitrijevas liecība Adm. rajona tiesā.
2.1.2. J.Dmitrijevas iesniegums Adm. tiesai.
2.4. Liecinieks  Oļegs Žukovs
2.4.1. Oļega Žukova liecība Adm. rajona tiesā.
3. Darbības, kas tika veiktas, lai bērni nonāktu bāriņtiesā, nevis policijā
3.1. А.Minajeva
3.2. М.Vančenko
3.3. S.Meldere
4. Darbības, kas tika veiktas ziņu savākšanas posmā,  lai bāriņtiesa varētu pieņemt lēmumu par bērnu neatdošanu ģimenei
4.1. А.Minajeva
4.2. М.Vančenko
4.3. S.Meldere
5. Psiholoģes O. Vlasenko „psiholoģiskā atzinuma” melīgums
5.1. MELI sadaļā “Klīniskās sarunas rezultātā..”
5.2. MELI sadaļā  par Roksalanu
5.3. Meli sadaļā par Oļesju
5.4. MELI sadaļā par Snežanu
6. Bāriņtiesas sēdes protokols – viltojuma un krāpšanas paraugs.
7. Bāriņtiesas lēmums – pamatojums «kā neatdot bērnus».
8. BĀRIŅTIESAS lēmuma REZULTĀTS – KAITĒJUMS BĒRNU fiziskajai un psihoemocionālajai VESELĪBAI
8.1. Kaitējums bērnu fiziskajai veselībai
8.2. Kaitējums bērnu psihoemocionālajai veselībai.   Bērnu iesniegumi Adm. tiesai, vēstules un liecības par vardarbību, kurai tiek pakļauti šobrīd.
8.2.1 Roksolanas dienasgrāmata, vēstules  un iesniegumi tiesai.
8.2.2.Olesjas vēstules un iesniegumi tiesai.
8.2.3.Sņežanas vēstules un iesniegumi tiesai.
8.2.4. Meiteņu videovēstījumi:  www.kidnep.veles.lv
9. Administratīvā tiesa  – parodija par godīgu tiesu
9.1. Tiesneses Reitupes pārkāpumi.
9.2. Tiesneses Reitupes apmelojošais lēmums.
9.3. Pilnais Adm.tiesas sēdes (I daļa) protokols, 06.08.2013
9.4. Pilnais Adm.tiesas sēdes (II daļa) protokols, 12.08.2013
10. A.Krasnogolova atbildība.”

Ātram papildus priekšstatam par notikušo piedāvāju citātu no ierēdņu vardarbības cietušās meitenes klases audzinātājas L.Pozlovas liecības Administratīvajā tiesā, kurš labi raksturo ne tikai apsūdzību vecākiem nepamatotību, bet arī pret meitenēm veiktās vardarbības faktu pēc izņemšanas no ģimenes:  „Nē, Oļesja vienmēr regulāri apmeklēja skolu. Un slimoja ārkārtīgi reti. Es vēl gribētu piebilst. Es biju pārsteigta …Bērniem 3.klases beigās ir eksāmens. Taču nākamajā dienā [pēc izņemšanas] bērnu uz skolu vēl atveda, bet pateica, ka vairāk nevedīs, ka viņiem tas ir pārāk tālu – vadāt. Un sociālā darbiniece pavēlēja: „Izlieciet vidējo atzīmi!” Var būt, ka tā ir arī pareizi… Bet, ja mēs te iestājamies par bērna interesēm, tad iznāk, ka bērns izlaistu klases nobeiguma svētkus. Bet uz eksāmenu viņu jau atveda ar salauztu roku. Vaicāju: „Oļesja, kas notika?” Viņa saka: „Mani nogrūda.” Tātad, bērns jau ar salauztu rociņu atnāca rakstīt  eksāmena darbu – 3.klasei jākārto eksāmens. Kā – nogrūda? Kāpēc nogrūda? Kur šajā laikā bija audzinātāji? PIRMS TAM BĒRNS BIJA ABSOLŪTI VESELS, BET ATGRIEZĀS SLIMS! Es biju pie viņām Ādažos. Meitenīte jau staigā ar pampersiem, sākusi čurāties. Es tur biju! Bērni raud, prasās uz mājām. Es arī par viņiem uztraucos.  Oļesja tagad ir pavisam cits bērns. Absolūti.”

Bet, lūk, Rīgas domes tiešā pakļautībā esošās Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja Aivara Krasnogolova izteikumi avīzē МКЛатвия, №30, 2013, kurā viņš atklāti paziņo, ka no ģimenēm vajag izņemt vairāk bērnus: ” Pirms diviem gadiem mēs izņēmām 300 bērnus gadā, bet tagad izņemam 400… Un mūsu skrūvītes ir jēga pievilkt vēl stingrāk.”

Dokumenta nobeigumā vecāki raksta: „Viss augstākminētais ļauj domāt, ka Latvijā eksistē  bērnu tirdzniecības bizness. Tikai tā iespējams izskaidrot  tos daudzos likumparkāpumus, kas  tika izdarīti, lai no labas ģimenes izņemtu veselus, laimīgus bērnus – bez jebkāda pamata un iemesla.” Un šai ziņā viņiem ir pilnīga taisnība, ko apstiprina citi šāda tipa gadījumi.

Informācijas aģentūra
/16.01.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 4 komentāri

Kāpēc tiek iznīcināti sabiedrības ideāli

Sergejs Kurginjans

Sergejs Kurginjans

Subjekts un tehnoloģijas ir tāda polittehnoloģiska un politiska problēma, kas atklāj milzīgo starpību starp polittehnoloģijām un politiku. Ir jāsaprot, ka neeksistē tikai viens pats subjekts pats par sevi [subjekti analītikā ir cilvēki vai organizētas cilvēku kopas, kuras spēj apzināti un mērķtiecīgi izmainīt apkārtējo realitāti; pretstatā objekts nav spējīgs izmainīt apkārt notiekošo, jeb spēj to tik minimālos apmēros, salīdzinājumā ar subjektu, ka to var neņemt vērā].

Tātad ir subjekts:  tas ir tas, kurš veic darbību (tas, kurš dara). Ir tehnoloģija: tas ir, kā tiek veikta darbība. Ir resursi: tas ir tas, ar kā palīdzību tiek veikta darbība. Un, visbeidzot, ir mērķi, dēļ kuriem vispār arī tiek veikta darbība. Šīs četras sastāvdaļas (pats subjekts, viņa izmantotās tehnoloģijas, viņa resursi un viņa mērķi) veido nedalāmu četrvienību. Grafiskā prezentāciju tipa skatā tas ir tāds kvadrātiņš, kura katrā stūrī ir viens no šiem elementiem. Tas viss eksistē kopā un jebkurai darbībai ir nepieciešami visi šie četri elementi.

Kādēļ mums [Krievijai; Latvijai arī] ir tādas problēmas ar stratēģiskiem subjektiem?!  Tāpēc, ka darbībai apzinātību un mērķtiecību dod stratēģiskie mērķi; tas ir viens no tiem četriem kvadrātiņa elementiem.

Sistēma ir elementu kopums, kas ir savstarpēji saistīti ar vienotu mērķi [ko kopā satur vienoti mērķi].  Atsevišķu sistēmas elementu saistība ar mērķi padara sistēmu par kaut ko vairāk nekā vienkārša šo elementu summa. Antuāns de Sent-Ekziperī  šai ziņā izteicās daudz smukāk, ka baznīca nav tikai akmeņu kaudze. Tieši mērķis (arhitekta skices) piedod akmeņu kaudzei jēgu baznīcas formā un tad katrs tā akmens kļūst par kaut ko daudz nozīmīgāku nekā tas būtu, ja atsevišķi mētātos kāda lauka malā. Varbūt šāds akmens arī būs „ brīvs”  no citiem akmeņiem, tikai viņam [tā eksistencei] nekādas jēgas nebūs. Tādam akmenim nav gandrīz nekādas vērtības. Cita lieta, ja tas atrodas, piemēram, Parīzes Dievmātes katedrālē.

Tātad galvenais te ir mērķis. Bet mērķiem ir vajadzīgi ideāli. Ja apziņā ir traumēts viss ideālais  kā tāds, tad tāda apziņa nav spējīga formulēt un izvirzīt stratēģiskos mērķus. T.s. „perestroikas”  [jeb „ pārbūves” , Latvijā plaši zināma kā ” atmoda” ] viens no mērķiem bija maksimāli traumēt sociālistiskās sistēmas iedzīvotāju ideāluma apziņu.  Graujot sociālistisko sistēmu, ideoloģiskie triecieni tika doti nevis tikai pa konkrētiem Padomju un komunistiskiem ideāliem, bet arī pa visu ideālo kā tādu.

Tā rezultātā ideālais apziņā tika traumēts, bet, ja ideālais apziņā ir traumēts, tad apziņa nav spējīga izvirzīt lielus stratēģiskos mērķus. Savukārt, ja šo mērķu nav, tad sāk grūt visa iepriekš minētā subjekta, sabiedriskā projekta, mērķu un tehnoloģiju nedalāmā vienība.  Ja nav mērķu, tad kas gan apvieno subjektu [dažādus individuālus subjekta elementus]?! 

Kā veidojas subjekts?! Jebkurš subjekts veidojas jēgu [ideālu, garīguma] „laukā”  [telpā, plaknē]. Jēgas [ideāli] rada mērķus. Tātad mums vairs nav tas jēgu „ lauks” , nav tas „magnētiskais lauks” , kas savelk vienā centrā tos „diedziņus” aiz kā raustīt. Mums vairs nav tās „arhitekta skices” . Kāds gan te var būt subjekts?! Viņa vienkārši nav.

Tālāk rodas jautājums par resursiem. Nemateriālie resursi ir saistīti ar jēgām [ideāliem], tātad runa te var būt tikai par materiāliem resursiem. Par „ piķi”  tātad.  Runa tātad ir par naudu, kas dod iespēju manipulēt un par tehnoloģijām, ar kurām manipulatori manipulē.

Bet apskatot šo jautājumu tālāk, noskaidrojas, ka šādi manipulēt var tikai, ja sabiedrība tiek nepārtraukti degradēta, disociēta, kā viņi paši saka, jeb dekompozēta [pretējā gadījumā sabiedrība atpazīst manipulācijas un nepadodas tām]. Tehnoloģiju absolutizācija ir klasisks postmodernistu paņēmiens, bet sabiedrība, uz kuru savus paņēmienus izmēģina postmodernisti, vienkārši pārstāj eksistēt. Šāda sabiedrība sadalās vissīkākajos elementos, jo sabiedrība nevar eksistēt bez ideāliem, bez grupām, bez struktūrām. Šāda sabiedrība sadalās un pārvēršas par amorfu gļotveidīgu masu. Un kopā ar šo gļotveidīgo masu sāk krist arī paši pie varas esošie.

Gļotveidīga sabiedrība nav spējīga gāzt pārvaldes aparātu, tā nav spējīga uztaisīt revolūciju, tā paklausīgi vienmēr ievelēs vienus un tos pašus neliešus, lai ko arī tie nedarītu. Jo amorfāka būs šī gļotveidīgā substance, jo tā būs paklausīgāka, tikai atbalstīties uz šādu sabiedrību nav iespējams. Varu nevar noturēt ne tikai, balstoties uz durkļiem, bet arī uz gļotveidīgu masu.

Tehnoloģiju absolutizācija rada arvien gļotveidīgāku masu. Sākumā tādā veidā tika radīta šāda sabiedriskā substance, bet pēc tam tai jākļūst arvien gļotainākai, arvien bezsaturiskākai. Tāda sabiedrība pati alkst progresēt šai virzienā. Tātad, tā ir vēl vairāk jāiznīcina. Gala beigās uz šīs gļotveidīgās substances vispār nav iespējams nostāvēt. Jūs tādā veidā sev zem kājām radāt purvu un pēc tam ar skaļiem kliedzieniem šai purvā grimstat. Pie varas esošie grimst, viņus neviens nenomet, viņi nogrimst šai bezformīguma un bezsaturiskuma purvā.

Attiecīgi polittehnoloģiskie paņēmieni ir pagaidu varas noturēšanas paņēmieni uz pašu pārvaldītās sabiedrības iznīcināšanas rēķina. Tādēļ arī tehnoloģijas tiek absolutizētas. Tas notiek tādēļ, ka cilvēkiem, kuri absolutizē tehnoloģijas, nav nekādi ideāli, ideāluma apgabals viņu apziņā vispār nefunkcionē. Viņi nav spējīgi runāt par ideāliem, jo viņos pašos nekas tāds nav [viņi to pat nesaprot] un tāpēc viņos nemaz nevar rasties nekādi stratēģiski mērķi. Nu i viss. Nav mērķu – nav jēgas. Nav jēgu – nav struktūru. Ja nav struktūru, kas gan tad atliek?! Pārvaldīt gļotveidīgu masu.

Kā var pārvaldīt gļotveidīgu masu?! Arvien vairāk palielinot tās amorfuma (haotiskuma, bezstruktūrības) līmeni. Noteikts delta A (vara) tiek pirkta uz noteikta delta B (sabiedrības amorfuma līmeņa) rēķina. Tādos gadījumos valsts varas spējas krītas eksponenciāli.  Realitātē tā arī krīt. Un vienā brīdī šādi tiek šķērsota sarkanā līnija, kad šīs gļotveidīgās sabiedrības noturīgums kļūst tik mazs, ka tā nav spējīga noturēt valsti. Valsts tad pati sabrūk.

Šis ir tipisks posmodernistu paņēmiens, kurš visbiežāk tiek pielietots attiecībā pret svešām valstīm. Savās teritorijās to pielieto daudz retāk.

Papildus, līdzīga tipa sabiedrības iznīcināšanas paņēmiens ir atkārtota arhaizācija. Arī šī ir postmodernistu iecienīta metode, kura ir nepieciešama tādēļ, ka ne jau visi cilvēki ir gatavi pārvērsties par bezprincipālām un bezgribas cilvēkveidīgām būtnēm. Tādēļ ir cita grupa, kura atgriež noteiktai sabiedrības daļai fundamentālistiskas surogātvērtības [nevis pašas fundamentālās vērtības, bet gan to surogātus] un paceļ sabiedrības nozīmīguma apziņā noteiktu „tradīciju” (visbiežāk ar lielo burtu), kas patiesībā ir nekas cits kā to pašu postmodernistu izgudrots fentezi. Šo ideoloģiski-reliģisko plūsmu pārņemti cilvēki eksistē noteiktu ideālu pseidolaukos, ko to autori var pārslēgt uz citām idejiskām struktūrām, pievienot tām, deaktivizēt, aktivizēt utt.

Principā tas ir rītdienas pasaules modelis. Pasaulē tiek radīta gļotveidīga masa. Pašai grupai, kura šo masu radīja, ir sava ideoloģija, par kuru ir jārunā atsevišķi. Šī cilvēku grupa ir pavisam šaura un, domāju, ka viņu ideoloģija ir galēji  iznīcinoša. Aiz šīs mazskaitliskās grupas tātad iet šī daudzskaitlīgā gļotveida sabiedrības substance, kas ir ļoti viegli pārvaldāma, bet tai savukārt seko speciāli izveidotas arhaiskas struktūras. Tas, lūk, ir oranž-fundamentālisms, ko mēs redzam Ēģiptē.

Tie „globiki” ar kompjūteriem un citām tehnogēnajām rotaļlietām ir šī gļotveida substance [cilvēki bez gribas un bez vērtībām, kuri nav spējīgi reāli cīnīties un ir viegli pērkami par naudu, ērtībām,  iluzoru drošumu un spožām „stikla krellītēm”], bet viņiem seko lūk šī arhaika. Šī kompozīcija man ļoti atgādina Mao Dzeduna teoriju par „vispasaules pilsētu” un „vispasaules laukiem”. Mūsdienās tas ir „zelta miljards”, kur liela daļa sabiedrības jau ir pārvērsta par gļotveida masu,  un visa pārējā arhaizētā pasaule, daļā no kuras jau pilnībā ir atteikušies no jebkādas attīstības.

Manuprāt tas, ko mēs novērojam Ēģiptē, Lībijā, Tunisā u.c. [tagad Sīrijā] ir tikai pirmie soļi apmēram tamlīdzīgu sabiedrisko projektu realizācijā. Bet tā visa pamatā protams ir tas, ka mērķu vispār nav. Bet kad cilvēkiem nav mērķu, tad viņi runā par tehnoloģijām, jo runāt vairāk nav par ko.

Mājā, kurā kāds ir pakāries, nerunā par virvi. Kādēļ gan runāt par ideāliem, stratēģiskiem mērķiem, jēgām, ideālu laukiem, struktūrām un tamlīdzīgām lietām to cilvēku klātbūtnē, kuros nefunkcionē vairs nekas no ideālā. Cita lieta – tehnoloģijas. Ātrāk jāiegūst tehnoloģijas! Bet kā gan savādāk?! Savādāk neizdzīvosi.

Sergejs Kurginjans, politologs, analītiķis
/18.03.2011/

Avots:
http://www.kurginyan.ru/publ.shtml?cmd=add&cat=2&id=142

Informācijas aģentūra
/16.01.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kapitālisma sociālistiskā nākotne

00305_Da_zdravstujet_solnce

Planētas civilizācija meklē jaunas iespējas un empīriski iegūst jaunus vaibstus, lai dzīvotu jaunajos demogrāfiskajos apstākļos, – visticamākais, 12 miljardu kolektīvā. Jaunas iespējas meklē arī civilizācijas sociāli ekonomiskā kārtība, kuru ar mīļu iedvesmu saucam par kapitālismu.

   Nepārtraukti dzirdam, ka kapitālisma kodols ir ekonomika. Bet savukārt ekonomika ir dzīves kodols. Bez ekonomikas mūsu dzīvei neesot nekāda jēga.

   Faktiski tā ir laipna ideoloģiskā manipulācija, lai novērstu cilvēku uzmanību no dzīves būtības un traucētu izprast dzīves būtību. Cilvēku dzīvi nosaka nevis ekonomika, bet dažādu (ideoloģisko, politisko, zinātnisko, māksliniecisko, reliģisko, morālo, pedagoģisko, sabiedrisko, filosofisko u.c.) parametru komplekss, ko var dēvēt par sociālo organizāciju. Turklāt sociālās organizācijas kompleksā var ietilpt savstarpēji nesaderīgi parametri. Tie balstās uz atšķirīgiem uzskatiem, priekšstatiem, vērtību sistēmu, tradīcijām, mentalitātes modifikācijām. Jo tuvāk mūsdienām, jo kapitālismā arvien vairāk un vairāk atklājās savstarpēji nesaderīgi parametri.

   Mūsdienu kapitālisms ir ļoti pretrunīga un komplicēta sociālā organizācija. Komplicētību veicina postindustriālisma atribūti: informācijas un zināšanu loma, digitālo un kognitīvo risinājumu prioritāte, pakalpojumu ekonomikas un finansu kapitāla popularitāte, tehnoloģiskais progress un garīgās kultūras arhaizācija.

   Piemēram, jau labu laiku Rietumos tiek musināts komplicēts (pretrunīgs) viedoklis, ka rūpniecība var pastāvēt bez finansu varenības; proti, patreizējā finansu varenība var pastāvēt bez rūpniecības.

   Skolā vienmēr mācīja, ka vārdi „kapitālisms” un „rūpniecība” ir gandrīz sinonīmi. Bet tagad, lūk, mums māca, ka galvenais ir finanses, bet nevis rūpniecība. Verdziski paklausīgie un ne visai gudrie latvieši šo mācību stingri ievēro jau krietnu laiku. Pie tam sevi neapgrūtina arī ar finansu lietām un tās uztic ārzemju baņķieriem.

   Komplicētību veicina tas, ka aizvadītajos apmēram 30 gados Zemes bagāto cilvēku skaits ir pieaudzis apmēram 10 reizes. Tas ir panākts nevis ar godīgu darbu, bet ar kreditēšanas stimulēšanu, dolāru drukāšanu, finansu mahinācijām.

   Turklāt tas ir panākts, strādājošā cilvēka ekspluatāciju apvienojot ar strādājošā cilvēka savdabīgu zombēšanu. Ja agrāk kapitālisms rūpējās, lai cilvēks cītīgāk un vairāk strādātu, un tādējādi dotu lielāku peļņu, tad tagad kapitālismam vairs ne tik daudz rūp strādājošā cilvēka ražošanas kompetence. Tagad kapitālisms galvenokārt rūpējās par strādājošā cilvēka brīvā laika pavadīšanu, patērēšanu, privāto dzīvi, apziņas kaislībām, fobijām, hobijiem, emocionalitāti, iracionalitāti, dzīves baudīšanu, ķermeņa komfortu. Tas ļoti uzskatāmi atspoguļojās puskapitālistiskās Latvijas masu un subkultūru komunikācijā, medijos klusējot par ražošanas kompetences jautājumiem.

   Visjaunākajā periodā kapitālisma komplicētību veicina materiālās nevienlīdzības fantastiskais pieaugums. Mūsdienu pasaulē valda prātam neaptverama materiālā nevienlīdzība. Vislielākā nevienlīdzība ir starp pasaules valstīm. Nevienlīdzība starp valsts iedzīvotājiem arī daudzviet ir ļoti liela. Turklāt izpaužās neloģiska likumsakarība: jo nabadzīgāka valsts, jo lielāka ir tās iedzīvotāju materiālā nevienlīdzība. Piemēri nav vajadzīgi.

   1988.-2008. gadā 1% pasaules pašiem bagātākajiem cilvēkiem ienākumi pieauga par 60%, taču 5% pasaules pašiem nabadzīgākajiem cilvēkiem ienākumi nemainījās. Planētas 8% iedzīvotāju pieder 50% no visiem ienākumiem pasaulē. Uz planētas visnabadzīgāk dzīvo āfrikāņi, latiņamerikāņi un bijušo sociālisma zemju iedzīvotāji Austrumeiropā (no ANO materiāliem).

   Savukārt kapitālisma pretrunīgumu veicina feodālais vadības princips: vadības struktūru stingra vertikāle. Pie tam šī feodālistiskā stingrā vertikāle ir jocīgi sapīta ar feodālismā neiespējamo vadības moto „Mana vasaļa vasalis nav mans vasalis”. Tāds moto ir iespējams vienīgi kriminālajā kapitālismā, kad katrs jaunbagātnieks formē savu un tikai viņam paklausīgu indivīdu (vasaļu) „komandu”.

   Pretrunīgumu veicina arī elites ģimeniskās (ģints) attiecības, jo dzīves procesu virzība ir atkarīga no pirmatnējai kopienai tipiskā valdīšanas formāta. Pretrunīgumu veicina īpašumu ieguves veidi, – visu izšķir zagšana, korupcija un krāpšanās, bet nevis godīgā darbā iegūtie līdzekļi.

   Uz tik tikko minētā fona pretrunīgumu veicina nemitīgā kladzināšana par kapitālisma demokrātiskumu un brīvo konkurenci. Bez valsts paternālisma (aizbildniecības) un monopolizēšanas kapitālisms vispār nevar pastāvēt. Bet tas, saprotams, visiem nav jāzina.

   Kapitālisma vēsturē ir ne mazums intriģējošu notikumu. Kapitālisma ģenēze ir sižetiski bagāts dēku romāns. Tā, piemēram, kapitālisma vēstures pētnieki ir konstatējuši, ka Eiropa jau no XI gadsimta bija psiholoģiski gatava kapitālismam. Visu netieši izšķīra Romas pāvesta revolucionārie lēmumi agrīnajos viduslaikos, pakāpeniski izmainot eiropiešu tiesiskos priekšstatus un mentalitāti.

   Pirmo revolucionāro lēmumu pieņēma Romas pāvests Grigorijs Lielais jau VI gadsimtā. Viņš radikāli izmainīja ģimenes attiecības, aizliedzot tuvu radinieku laulības, bērnu adoptēšanu, kopdzīvi bez laulības, ārpuslaulības sakarus. Tā rezultātā pakāpeniski izmainījās mantojuma kārtība, un ar laiku sintezējās tas, ko pazīstam ar tīkamo nosaukumu „individuālisms”.

   Nav noslēpums, ka individuālisms ir kapitālisma garīgi morālais balsts un lielākais sociāli psiholoģiskais lepnums. Tīkamā individuālisma iesmērēšana sabiedriskajā apziņā turpinās arī tagad, kaut gan ar cinisma piedevu, jo, lūk, turpmāk cilvēka dzīvē viss būšot atkarīgs tikai no viņa paša. Turpmāk cilvēkam neviens vairs nepalīdzēs, – ne valsts ar savām sociālajām programmām, ne starptautiskās organizācijas, ne bagātie ziedotāji. Jaunie zombiji un intelektuālie pederasti, protams, ekstāzē lēkā par tāda burvīga individuālisma perspektīvām. Cinisma uztvere, kā arī sociālo programmu humānisma izpratne prasa zināmu intelektu, ar ko jaunie zombiji un intelektuālie pederasti nevar lepoties.

   Otro revolucionāro lēmumu 1075. gadā pieņēma Romas pāvests Grigorijs Septītais. Viņš paziņoja, ka baznīcas vara ir augstāka par laicīgo varu. Baznīca enerģiski sāka formēt savu tiesisko infrastruktūru, kas ietekmēja oriģināla tipa ekonomisko un tiesisko institūtu rašanos. Liela nozīme bija Vatikāna sagatavotajam „tirgotāju likumam” (Eiropā vēsturiski slavenajam „lex mercatoria”), juridiskajiem noteikumiem vekseļu izmantošanā, komerciālajā kreditēšanā, bankrota noformēšanā.

   Sižetiski bagātajā dēku romānā noteikti iederas arī mūsdienu notikumi. Proti, tas, ka ekonomisko modernizāciju (ar kapitālisma dziļām iezīmēm) var veikt bez Rietumu pamācošajām rekomendācijām, balstoties uz savu kultūru. Tā tas notiek Ķīnā, Indijā, Japānā.

   Kārļa Marksa noniecinātais „aziātiskais ražošanas veids” (viņa vārdi) pārsteidzoši neilgā laikā ir pārvērties par augstas raudzes kapitālismu ar konfuciānisma seju. Izrādās, maldīgi bija apsaukāt konfuciānismu par feodālisma ideoloģiju. Konfuciānisms lieliski sadzīvo ar kapitālisma un socialisma ideoloģiju. Ķīnas „agrārā proletāriešu nācija” (tā savu tautu dēvēja Mao Dzeduns) ir spējīga droši spēkoties ar Rietumu ārprātīgajā specializācijā iedzīto proletariātu un nepatīkami ambiciozo „kreatīvo šķiru”. Nākas atcerēties, ka slavenais profesors Ārons Reimonds (industriālisma un postindustriālisma teorijas līdzautors) dedzīgi noliedza kapitālisma un sociālisma konverģenci. Dedzīgi noliedza to, kas no 1978.gada strauji tuvinās Ķīnā.

   Nākas atcerēties arī to, ka pēckara Vācijas „ekonomiskajā brīnumā” ļoti liela loma bija politekonomijas teorētiķim Alfredam Milleram-Armakam. Viņš ir jēdziena „sociālā tirgus ekonomika” autors. Viņš piedāvāja trešo ceļu, kas radīsies, apvienojot liberālo kapitālismu ar sociālismu. Viņa pārliecībā valsts darbībā ļoti svarīga ir sociālā izlīdzināšana. Tas patiesībā ir valsts pirmais un galvenais uzdevums – panākt, lai visi valsts pilsoņi dzīvotu vienlīdzīgos sociālajos apstākļos. Valstij tāpēc ir jānosaka minimālā alga, jāsniedz pabalsti, jāievieš progresīvā nodokļu skala, jāīsteno dzīvokļu un sociālās apdrošināšanas programma, strādniekiem jāļauj piedalīties privāto firmu pārvaldē. Viņa priekšlikumus ekonomikas ministrs un federālais kanclers Ludvigs Erhards praktiski pārvērta „vācu ekonomiskajā brīnumā”. Ludvigs Erhards savā grāmatā „Labklājība visiem” rakstīja, ka privātās intereses ir attaisnojamas vienīgi tad, ja tās kalpo visai sabiedrībai, bet nevis tikai privātīpašniekam.

   Jozefs Šumpēters ekonomiskās izmaiņas skaidroja ar izmaiņām sabiedrības dzīvē (kultūrā). Ekonomisko procesu centrā ir adaptācija noteiktos dzīves apstākļos. Tātad noteiktā dzīves vidē. Šajā vidē var būt tā saucamie ekonomiskie elementi, kuri ietekmē ekonomikas attīstību.
   Jozefs Šumpēters fiksēja piecus ekonomiskos elementus: 1) iedzīvotāju skaita pieaugums, 2) kapitāla pieaugums, 3) ražošanas metožu attīstība, 4) ekonomikas organizācijas pilveidošanās, 5) cilvēku vajadzību attīstība.

   Minēto ekonomisko elementu ietekme šodien izraisa pārdomas; faktiski – neticību. Jozefs Šumpēters, bet pirms viņa Kārlis Markss, uzskatīja, ka iedzīvotāju skaita pieaugumu nosaka kapitāla uzkrājumi. Viņuprāt kapitāla uzkrājumi stimulē dzimstību. Markss šajā sakarā rakstīja: „Iedzīvotāji, pateicoties kapitālismam, izaug kā no zemes”.

   Pārdomas (neticību) mudina mūsdienu demogrāfiskās pārejas specifika. Vislielākā dzimstība ir nekapitālistiskajās zemēs un dzimstības straujajam pieaugumam, pieņemsim, Āfrikā nav nekā kopēja ar kapitāla uzkrājumiem, jo minētajā kontinentā (vislielākās dzimstības valstīs) mutuļo šausmīga nabadzība.

   Mūsdienu dzīves kontekstā pārdomas (neticību) izraisa arī piektais elements – cilvēku vajadzību attīstība. Aizvadītajos gadu desmitos kapitālisms apzināti stimulēja (kreditēja, reklamēja) vajadzības un šajā ziņā ir nonācis līdz kritiskai robežai. Vajadzību mākslīgā stimulēšana noveda līdz finansu katastrofai 2008.gadā.

   Rietumos no 1981.gada funkcionē t.s. reiganomika: vajadzību nemitīga kreditēšana. Ja līdz 1981.gadam amerikāņu mājsaimniecību parādi bija 60-65% no gada ienākumiem  un ietaupījumi bija 10% no gada ienākumiem, tad 2008.gadā šie skaitļi bija attiecīgi 130% un mīnuss 5-7%. No 1981.gada kredītu drīkstēja dzēst ar jaunu kredītu, kas būtībā ir absurda pieeja. Samazinājās kredīta izmaksas: 1980.gadā bija 18%, 2008.gadā – 0% (no amerikāņu zinātnieku materiāliem).

   Interesanti momenti ir arī analītiski projektējošajā sarunā par kapitālisma nākotni. Piemēram, prognozējot pašpietiekamās ekonomiskās telpas turpmāko likteni.

   Zinātnē par pašpietiekamo ekonomisko telpu sauc tādu vietu, kura pastāv kā relatīvi noslēgta teritorija un kuras iedzīvotāji paši sevi apkalpo – ražo visu nepieciešamo savai dzīvei. Senos laikos Latvijas teritorija noteikti bija pašpietiekama ekonomiskā telpa. Tajā dzīvojošās ciltis neko neimportēja un paši prata izgatavot dzīvei visu nepieciešamo. Skaudri apzināmies, ka šodien ir pilnīgi pretējs stāvoklis. Rupji sakot, paši ražojam tikai maizi, bet pavalgu iepērkam  no kaimiņiem.

   Uz Zemes vēl ir sastopamas pašpietiekamās ekonomiskās telpas. Tās nav skārusi transnacionālā darba dalīšana, kad, teiksim, viena tauta ražo naglas, otra tauta ražo āmurus, trešā tauta ražo zāģus, ceturtā tauta ražo dēļus un katra tauta no citām tautām iepērk to, ko pati neražo, lai sev uzceltu māju. Laiku pa laikam Dienvidamerikas džungļos atrod kādu izolēti eksistējošo cilti. Taču Rietumu civilizācijā jau daudzus gadsimtus pašpietiekamā ekonomiskā telpa ir liels retums. Arī turpmāk noteikti būs liels retums, bet tikai ar vienu pikantu un interesantu piebildi.

   Cilvēces esamībā vitāla loma ir jauna tipa pašpietiekamajām ekonomiskajām telpām. Runa ir par tā dēvētajām tehnoloģiskajām zonām. Tajās apvienojās atsevišķas suverenas valstis ar kopīgu zinātniski tehnoloģisko, ekonomisko, tirdzniecības, valūtas, muitas politiku. Tehnoloģiskās zonas formējās sīvā ģeopolitiskajā un ģeoekonomiskajā cīņā, jo no šīm zonām ir atkarīga cilvēku labklājība un nākotnē šī atkarība acīmredzot būs vēl lielāka.

   Tehnoloģisko zonu jēga ir samērā specifiska un vēsturiski nepierasta. Centrā ir jaunas produkcijas izstrāde un realizācijas tirgus.

   Laiku pa laikam vietējos medijos lasām informāciju par kādas ārzemju firmas ieguldītajiem milzīgajiem līdzekļiem jaunas produkcijas izstrādē. Tagad ir labi zināms, ka jaunas produkcijas izstrāde ir dārgs prieks; jo zinātniski un tehnoloģiski modernāka izstrāde, jo tā ir dārgāka. Jaunas produkcijas izstrāde atmaksājās tikai tad, ja ir pietiekami liels tirgus.

   ASV zinātnieki jau XX gs. 70. gados sāka pētīt minēto izmaksu atkarību no realizācijas tirgus apjoma. Speciālajā literatūrā ir sastopami aprēķini, cik cilvēku liels tirgus ir nepieciešams, lai atmaksātos jaunas produkcijas izstrāde.

   Tiek nosaukti dažādi skaitļi, taču samērā vienprātīgs viedoklis ir šāds. XX gs. sākumā pietika ar 100 tūkst. cilvēku lielu tirgu, 70.gados jau vajadzēja 300 milj. cilvēku liels tirgus, XXI gs. sākumā – 400 – 500 milj. cilvēku liels tirgus.

   XXI gs. otrajā pusē skaitlis būs ievērojami lielāks par 500 miljoniem, ja netiks saprātīgi piebremzēta maniakālā jaunu produkcijas veidu izstrāde un patērēšanas mānija netiks radikāli apvaldīta un pieskaņota cilvēka reālajām vajadzībām. Tā ir ļoti aktuāla un konceptuāli pretrunīga tēma, tāpēc šajā tekstā varam fiksēt vienīgi šīs tēmas ievirzi.

   Vēl noteikti ir jāpiebilst sekojošais. Gandrīz neviens netic, ka cilvēkos izdosies piebremzēt, apvaldīt un pieskaņot viņu materiālistiskās vājības. Tāpat globālo sociālo problēmu analītiķu lielākā daļa uzskata, ka mūsdienu kapitālisms var pastāvēt tikai tad, ja nemitīgi paplašina noieta tirgu, kā arī nemitīgi palielinās darba dalīšana.

   Situācija nav vienkārša. Ticami izklausās arī to speciālistu viedoklis, kuri neatzīst zinātniski tehniskā progresa bezgalīgo turpināšanos, jo ierobežots ir tirgus – tikai planēta Zeme. Kapitāla efektivitāte mazinās, ja tirgus ir nepietiekams. Sākās krīze. To saprata K.Markss, bet F.Engelss pats to piedzīvoja.

   Iespējams (un tas ir ļoti interesanti), pamatota ir hipotēze, ka XIX gs. sociālisma (komunisma) koncepcija tika izstrādāta tādēļ, lai cilvēkos saglabātu optimistisko ticību savai nākotnei. Kārlis Markss un viņa domubiedri rūpējās par cilvēku dzīves metafizisko motivāciju. Viņu teorētiskajai darbībai bija ļoti humāns raksturs. Sociālisma koncepcija deva cerības dzīvei pēc kapitālisma sabrukuma, kad tirgus trūkuma dēļ pilnīgi apsīks kapitāla efektivitāte un zinātniski tehniskais progress.  Ka tas tā agrāk vai vēlāk var notikt, saprata jau XIX gadsimta sociālie filosofi.

   ASV zinātnieku atziņas par jaunas produkcijas izstrādes izmaksām un nepieciešamo tirgus apjomu ņem vērā politiķi un stratēģiski domājoši biznesmeņi. Tā, piemēram, Eiropas Savienības paplašināšanu aktivizē minētie aprēķini – vēlēšanās panākt 400 milj. cilvēku un vēl lielāku tirgu. 1992.gada decembrī ASV izveidoja „Northen American Free Trade Area” (NAFTA). Tajā ietilpst ASV, Kanāda, Meksika, radot apmēram 465 milj. cilvēku lielu tirgu. 1999.gada novembrī „Association of South East Asian Nations” (ACEAN) nolēma 2015.gadā radīt vienotu tirgu no 500 milj. cilvēku. Starp citu, PSRS tirgus bija apmēram 300 milj. liels.

   Šodien modē ir atgādināt, ka tirgus mehānismi savā būtībā ir vienkārši. Mūsdienās tie ir apkarināti ar pārgudru zinātnisko terminoloģiju un tāpēc liekas komplicēti.

   Patiesībā kapitālisma (jebkura) tirgus funkcionēšana nav sarežģīta parādība. Preces ražo, atbilstoši pieprasījumam. Pieprasījumu nosaka tirgus. Par pieprasījuma izpildi cilvēki saņem naudu (algu). Ja ir pieprasījums, tad cilvēkiem ir nauda. Ja nav pieprasījums, tad nauda nav. Ja cilvēkiem nav nauda, viņi neko nepērk. Ja cilvēki neko nepērk, tad apstājās pieprasījums. Ja apstājās pieprasījums, tad apstājās ražošana, algu izmaksa, ienākumi, pirktspēja. Viss riņķo pa apli. Šo apli treknāku dara papildus pieprasījums, papildus lēts darbaspēks, papildus lētu resursu izmantošana, cilvēku skaita pieaugums.

   Zinot par demogrāfisko pāreju, kapitālismu var iedvesmot turpmākajiem varoņdarbiem galvenokārt tikai planētas iedzīvotāju skaita pieaugums. Un patīkams pieaugums saglabāsies līdz gadsimta vidum. Tas ir patīkami, jo lēta darbaspēka ēra Ķīnā izbeidzās, lētos resursus nacionalizē patriotiskās valdības. Nav vairs iespējams palielināt tirgu uz sagrauto sociālisma valstu rēķina, piepludinot „sarkanās” zemes ar Rietumu precēm.

   Viena no tehnoloģiskajām zonām ir Eirāzijas Savienība. Tajā noteikti atrastos pārtikusi un prestiža vieta arī LR iedzīvotājiem, ja mūsu etnosa sociāli politiskā apziņa būtu intelektuāli kaut nedaudz vērtīgāka un spētu reālistiski rūpēties par savu nākotni. Mums tad būtu īsta valstiskā suverenitāte, bet nevis tagadējā suverenitātes butaforija. Mūsu valsts noteikti ātri iekļūtu ekonomiski visattīstītāko valstu grupā. Mums būtu konkrētas funkcijas darba dalīšanā. Mūsu ļaudīm būtu darbs dzimtenē, būtu labas algas un cilvēka cienīga labklājība.

   Tajā tehnoloģiskajā zonā, kurā mūs iebīdīja ģeopolitiskie kombinatori, pārtikusi un prestiža dzīve mums nekad nav bijusi un arī turpmāk nekad nebūs. Tā nav pašsaprotama aksioma, kurai nav vajadzīgi pierādījumi. Tā ir skaudra patiesība, kurai ir rūgtu pierādījumu jūra. Visjaunākais rūgtais pierādījums ir ES algoto mediju jaungada dāvana – vairākās valodās uz Zemes izplatītā informācija, ka Latvija ir eirozonas visnabadzīgākā valsts!

   ES darba dalīšanas projektos mums jau sen ir ierādīta nacionāli pazemojoša vieta (patiesībā nav ierādīta nekāda vieta), par kuru nekaunās vienīgi mūsu dūšīgie intelektuālie pederasti, zombiji, rusofobi un pašpārliecinātie deģenerāti – „politiķi” un citi nacionālie nodevēji.

   Drīz arī maizi ievedīsim no citām zemēm. Noteikti nebūs ilgi jāgaida, kad Latvijas lielāko maizes ceptuvju un dzirnavu ārzemju īpašniekiem (somiem, lietuviešiem, igauņiem) savas ražotnes vajadzēs pārcelt uz citu valsti, jo skaistajos Daugavas krastos dzīvos tikai noplukuši pensionāri un vietējais darbaspēks būs pilnīgi aizklīdis uz Rietumeiropas (ne tikai Norvēģijas) atkritumu savācēju dienestiem. Iespējams, tādu nākotni ir pelnījusi dumja tauta, kura pat savas maizes ceptuves (pārtikas ražošanu vispār) ir iztirgojusi svešzemniekiem.

   Kapitālisma nākotnes projektos ir viens ļoti intriģējošs moments. Nemitīgi pilnveidojot informācijas apstrādes tehniku, kapitālisms gribot negribot ir pats sevi novirzījis uz sociālismu; konkrēti – materiālās dzīves (ražošanas, finansu, patērēšanas) perfektu plānošanu, ko sociālismā organizē valsts. Tātad kapitālisma rītdiena ir valsts plānošana tāpat kā tas bija, piemēram, PSRS un citās sociālisma zemēs.

   Neapšaubāmi centralizēta plānošana jau sen ir sastopama arī kapitālismā. ES praktizē pie mums kādreiz apdziedātās un apdzejotās „septiņgades”, visu plānojot septiņgadīgos ciklos. Tāda kapitālistiskā lielvalsts kā Krievija nupat pieņēma likumu par „Valsts stratēģisko plānošanu”. Likums stājās spēkā 2014.gada 1.janvārī.

   Tādā puskapitālistiskā valstī kā Latvija arī ir daudzpakāpju centralizētā plānošana. Pie mums plānu sameistarošana ir trekns papildus ienākumu avots kādai savējo grupai ar apburošo stratēģi Ķīļa kungu priekšgalā. Pie mums par plānu saturu kaut ko negribīgi un pavirši zina tikai niecīgs ierēdņu skaits, kura pienākumos ietilpst atvērt Ķīļa kunga vadībā sagatavotos vizuāli gaumīgi noformētos foliantus.

   Cita kapitālistiskā lielvalsts, ASV, centralizētai plānošanai aktīvi pievērsās jau XX gs. pirmajā pusē. Vispirms tas notika sakarā ar grandiozo elektroenerģētisko projektu Tenesijas upes baseinā, izveidojot „Tennessi Valley Authority”. Pēc tam tas vēl plašākā valstiskā mērogā notika sakarā ar bēdīgi slaveno Manhatanas projektu – atombumbu izgatavošanu. Pa visu valsti izkaisītām rūpnīcām (to skaits sniedzās vairākos simtos) vajadzēja slepeni un saskaņoti kaut ko ražot saskaņā ar ne visai tolaik skaidri saprotamu federālā centra pasūtījumu. Bez stingras centralizētas plānošanas unikālo pasūtījumu nevarēja izpildīt.

   PSRS lepojās ar savu „gosplānu”- PSRS Ministru Padomes Valsts plāna komiteju. Šodien par šo iestādi var ironizēt vienīgi latviešu jaunie zombiji un rusofobi. Pat amerikāņi nekautrējās atzīt, ka savā laikā (pirms II Pasaules kara) ar skaudību lūkojās uz PSRS plānošanas panākumiem. Centralizētā plānošana nodrošināja it kā apsēstas agrārās valsts industrializāciju ļoti īsā periodā, nodrošināja rūpniecības evakuāciju kara laikā, kara rūpniecības un atoma rūpniecības izveidošanu, kosmosa „iekarošanu”.

   Zemes civilizācijas attīstības viens no vektoriem ir jauna tipa sociālisms. Jau tagad tehniski ir iespējams valstiskais menedžments saskaņā ar stingri noteiktu plānu. Informācijas tehnoloģiju iespējas vadīt no viena centra valsts saimniecisko dzīvi jau radās aizvadītā gadsimta 90.gados. Jau tā laika datoru darbības ātrums un jauda ļāva veikt vajadzīgos aprēķinus. Rietumos bija vairāki pētījumi, kas to apstiprināja.

   Process ir sācies, kā mīlēja atkārtot Gorbačovs. Jau tagad var nepārprotami konstatēt, ka plānošanas ekonomika nomaina tirgus ekonomiku un līdz šīs desmitgades beigām tas var vaiņagoties ar spožu uzvaru. Krievijas jaunais likums par valsts plānošanu ir pieņemts vismodernāko zinātniski tehnisko iespēju kontekstā,  jo var veikt perfektus aprēķinus.

   Tehniskās iespējas kļūst unikālas. Problēma ir tikai tā, vai unikālas kļūst arī cilvēka iespējas. Šajā ziņā jau pasen ir sastopami skeptiski novērojumi, jo cilvēka domāšana manāmi atpaliek no datora „domāšanas”.

   Kas attiecas uz plānošanu, tad gudrākajiem jau sen bija saprotams, ka „tirgus neredzamā roka” tikai slāpē tirgu. Neoliberālisma ekonomikai nebija izdevīgi to atzīt un popularizēt. Lai iegūtu lētu darbaspēku, lētus resursus, paplašinātu tirgu savai produkcijai, Rietumu neoliberālisms izplatīja dažādas muļķības. Ļoti daudzi „politiķi” muļķībām noticēja, brīvprātīgi, ātri un lēti izpārdodot un likvidējot ražotnes, pilnā mērā sagraujot savas tautas saimniecisko dzīvi. Atkal piemēri nav vajadzīgi.

   Pašlaik godīgi ekonomisti neslēpj no sabiedrības, ka plānota ekonomika vairākas reizes efektīvāk nekā tirgus ekonomika izmanto dabas un intelektuālos resursus. Planotā ekonomikā palielinās inovāciju ieviešanas ātrums, kā arī operatīvas reaģēšanas ātrums, tiekoties ar kļūmēm un neveiksmēm. Plānotā ekonomikā produkcijas pašizmaksa ir mazāka. Turklāt plānot var arī cilvēku vajadzības un šo vajadzību optimālākos risinājumus visai sabiedrībai.

   Nākas atcerēties, ka sociālisms jau pašā sākumā balstījās uz cilvēciskā prāta un zinātnes pielietošanu. Tagad šajā ziņā ir sasniegts jauns līmenis un eksistē pavisam citas iespējas, salīdzinot ar XIX un XX gadsimtu. Cilvēce noteikti pratīs izmantot jaunās iespējas. Vismaz līdz šim tā tas vienmēr bija cilvēces vēsturē.  
  
Arturs Priedītis
/2014.g. janvāris/
http://www.artursprieditis.lv/
http://stiklakalns.blogspot.com/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Dziesmas par izpostīto Latviju

00306_Posterbildes_2_29

Kaspara Dimitera dziesmas par izvirtuļu proamerikāniskā eirokapitālisma izpostīto Latviju (dziesmu video + vārdi).

1. Nacionālais gejs (priekšsvētku častuška)

kad miljons galvas dzīvo TV kastēs
Viss spēks ne krūtīs mīt bet ieritinās astēs
bars gaida labāko no labiem miljonāriem
un tāds tiks visiem apmuļķoties kāriem

oi naida daudz – vai tūkstoš piecās kārtās
un krāsās dažādās – zilzaļās brūnās sārtās
ir bars vien muca miljons izpūtējiem
kas purkšķ uz savējiem un četrreiz četriem vējiem

rūks bara izpūtēji purkšķinās un drebēs
un nobalsos lai bosiem veicas rebēs
lai vēl ko patīra no Tēvzemes un ķešām
lai bada atlikums tiek bosu bandām svešām

uz mirkli izslēdz purkšķu mucu masa
kad tautas kalpi svētku runas lasa
kad gludi frizēti un drānās stērķelēti
tie baru raudina kā allaž – tizli lēti

nāk masa laupītāju korim talkā
ceļ lāpas karogus un himnu valkā
lai brašāk skan lai norit asariņa
lai atkal šķiet: vēl dzīva brīves dziņa

ai bara asaras
ai sentimenta slienas
tas karavīram sen pie vietas vienas

kad himnu pavalkās kad bosu runas gaisīs
kad vecos mēslus tie pa vecam taisīs
bars atkal ieslēgs veco purkšķu rores
un bosus lamās: tauta jums pie šņores!

bet bosi ieņirgs savā treknā vaigā
un kodēs baru lai pie urnām staigā
lai balso tā kā programmēti burti
ar laimes programmām kam tikai 300 burti

tā bara dziņa – lai tā prātus duļķo
lai jaunas partijas no jauna baru muļķo
lai galva teļļukā un pakaļa pie beņķa
lai klausa visam kas no Pirmā Jeņķa

lai prembulas auž peļ blēžus ostā
lai bērnus pazudina amorālā postā
lai naidu ģenerē lai izprovocē ķildu
ar krieviem kaimiņos tā apkaunojot Mildu

kur vērtības? vien megabodes preces…
kur varoņi? vien piemiņa un sveces…
kur patrioti? tikai dziesmas shēmas
kā baru noturēt lai purkšķ pie katras tēmas

ai bara asaras
ai sentimenta slienas
tas karavīram sen pie vietas vienas

un tauta dziest līdz nāvei skumdināta
tās prātu viļ lai nenāktu pie prāta
lai neturētos tā pie Čaka Raiņa
lai pauros perverss sekss un dzimummaiņa

lai indē pārtika un blīvi gandēts gaiss
lai bendē bērnus Mozaīka ‘spaiss’
lai tēvu nav – vien bomži biznesmeņi
lai viss tai līmenī kur petenes un peņi

jau vilnis devītais maļ skaidru dziesmu Rojā
maļ arī Saulkrastos: iet mūsu tauta bojā
jo bērnus nemīlam jo gļēvi esam vīri
par dvēs’lēm nedegam vien nodokļiem un īri

un tā mēs izmirsim vēl padurstīs kāds muslims
un pelnīti jo gars mums slims, ne pusslims
būs Latve zona negodās kur dzeju
bet kaklakangarus un nacionālo geju

ai bara asaras
ai sentimenta slienas
tas karavīram sen pie vietas vienas

kas grib būt muļķots – piedalās lai spēlē
lai muļķo to – kā ierasts – latvju mēlē
ikvienu, kas ar bendēm svētkus svinēs
to mana miņa turpmāk nepieminēs

bet rīt būs miers rims purkšķu muca mirkli
ik karogs kļūs par brīves laivas irkli
un mirkli dziesmu rūks ik izpūtējs ar baudu
bet parīt atkal ‘prrr’ ar pilnu jaudu

ai bara asaras
ai sentimenta slienas
tas karavīram sen pie vietas vienas

/17.11.2013/

*********************

2. Balāde zilbei: veltījums Lata piemiņai
(Balāde veltīta Latvijas okupācijas režīma latviešu iznīcinātajam latam)

Kam mums zārku, kapu platu?
Arī izvadītājs lieks…
Eiro kloākā laiž LATU -
Vāks tai pāri – pieclatnieks.

Kas ir “LATvietis” – vien skaņa?
Kļūs nu “vietis” – kam ta kas?
Tāpat notruls “vietim” maņa,
Kas viņš tāds uz planētas.

Kas ir “LATvija”? Vien burti?
Paliks “vija” – vēl tak skan!
Sadegs LATI gunī kurti,
Kurā degt būs tev un man.

LATS ir zilbe – LATS nav nauda.
Izčuksti! Vai jūti pats?
Tavas latvietības jauda
Vienā zilbē tverta – “LATS”.

Arī eiro nauda nebūs -
To kā spožas važas kals.
Latvju mūžu krusts un rēbuss -
Mirt vai dziedāt, kad lūzt balss.

Nemirsi – tā vēl tik tūska.
Vēl ne nāve sirdī lod…
Gudrība kā Dieva čūska
Tev pa zilbei zīmes dod.

Noglabā ar viedu ziņu
Vienu LATU sev zem sirds.
Dainu lūgsnu dzīpariņu
Dievup laid, lai irdz un irdz.

Tos, kas nodeva, tos gandēs.
Dieva vārds kā zobens dzels.
Pāri mūdžu pīšļiem skandēs
LATA sudrabs – Mildas dzelzs.

LATS ir zilbe – LATS nav nauda.
Izdziedu… Ai, krūtis plēš.
Man nav bail no eiro drauda.
Būšu LATS, kaut mani dzēš.

Būšu mirga, rēgs vai ēna,
Būšu dzīvs, kaut sacīs: beigts.
Būšu LATS – kā nāve lēna,
Vārds ar lūpām nepateikts.

Kliegs tie: naids tur viņu varā!
Neticiet, ja zvēr kāds pat.
Šajā mīlestības karā
“Vietis” būšu es un “LAT”.

LATS ir zilbe – LATS nav nauda,
LATS nu kaklā kamoliņš…
Latvi Dievs kā segu auda…
Neirs tā! LATS – es, tu, viņš.

/24.12.2013/

*********************

3. Страна которую опустили… [Valsts, kuru izpostīja…]

На полях не лучится солома.
Чахнут нивы — здесь нечего красть.
Всё сжирает, как тело саркома, —
Кровожадная хищная власть, —

Нацепили овечие шкуры,
Под «фанеру» поют соловьём, —
Нет бездарней и злей диктатуры, —
С каждым днём мы её познаём…

Как скоты, бродят пьяные урки,
Распальцовкой пугая народ.
А бомжи рыщут в урнах окурки,
И помойки трясут до испод…

Прип:
Кое-где ещё теплятся хаты,
Зреет гречка, пшеница и рожь,
Отойдут латыши в резерваты,
Как индейцы. И их не найдёшь…

Пьют детишки заразное пиво,
Не скрываясь, под пьяный галдёж.
Пьёт-гуляет, дымит горделиво
Закумаренная молодёжь…

Нитки дёргает радостный Сорос,
Расслюнявив щербатую пасть, —
ВСЁ горит, и, в огонь этот хворост
Тащит, с песней, продажная власть…

Сигареты куют из махорки —
Захимичены запах и вкус.
Люди мрут, как букашки от хлорки.
Здесь бы умер воскресший Иисус!..

Прип:
Кое-где ещё теплятся хаты,
Зреет гречка, пшеница и рожь,
Отойдут латыши в резерваты,
Как индейцы. И их не найдёшь…

Заграница пихает продукты;
Пиво, водка — из той же бадьи.
Захимичено ВСЁ, — даже фрукты —
Дело «фруктов» из властной ладьи…

На полях не лучится солома.
Поросли сенокосы быльём.
Что народу найти против лома?
Как покончить с продажным жульём?…

Собирая скупые пожитки,
Убегая туда, где светло, —
Пообтрясаны люди, до нитки.
Кровью харкая, гаснет село…

Прип:
Кое-где ещё теплятся хаты,
Зреет гречка, пшеница и рожь,
Отойдут латыши в резерваты,
Как индейцы. И их не найдёшь…

/18.11.2013/

*********************

4. Война за детские души  [Karš par bērnu dvēselēm]

Борьба это когда нет воды
Но ты продолжаешь пить
Борьба это когда нет жизни
Но ты продолжаешь жить

Борьба это когда нет хлеба
Но в глазах еще осталась соль
Борьба это последняя радость
Побеждающая боль

Борьба это когда нет уже света
Но ты все видишь и целишь взор
Враги когда целятся в спину
Но ты попадаешь в упор

Всем воинам время сблизить плечи
Кресты горят как мечи или свечи
Ей, мужики из моря и суши
Идет война за детские души
Уродует дьявол народ
Идет война – война за род

Борьба это когда тебя ненавидят
Но ты продолжаешь любить
Когда кончились силы
Но ты продолжаешь бить

Борьба это когда дух твой ломают
Но в бою невредим ты и цел
Когда ты уже в коме
Но не опускаешь прицел

Борьба это когда тебя уже сбили
Но ты встаешь и дерешься как псих
Когда теряешь память
Но никогда не забываешь своих

Борьба это когда даже мертвый
Ты поднимаешь свой меч
Борьба это вставать всегда первым
И всегда последним лечь

Всем воинам время сблизить плечи
Кресты горят как мечи или свечи
Ей, мужики из моря и суши
Идет война за детские души
Уродует дьявол народ
Идет война – война за род
Всем воинам время сблизить плечи
Кресты горят как мечи или свечи
Ей, мужики из моря и суши
Идет война за детские души
Уродует дьявол народ

/11.11.2013/

*********************

5. Zilā pasaka
[Lirikas pamatā ir 1990-o gadu sākumā ASV geju žurnālā publicētās K.Streipa vēstules par piedzīvojumiem toreiz „tumsonīgajā” Latvijā]

piedzimst Maigons Amerikā
demokrātijā kur var
būt par tikumības sargu
un par izvirtības ar

psiholoģijā tēvs doktors
grāmatās tik dziļš tā skats
ka nemaz ar nepamana
cik no dēla tāls jau pats

citātiem viņš dēlu māca
citātiem viņš dēlu bar
tomēr pilngadības dienā
Maigons uzsauc: pietiks ar

iejūsmots par patstāvību
Maigonis pie jūras trauc –
kāpu ēnā divi vīri
mīļvārdos viens otru sauc

Maigons aizbāž pirkstiem ausis
skatu debess klajos ceļ –
mākonis kā pūkains dibens
mīksti zilo zilgmi šķeļ

augstskolā  jau Maigons studē
būdams pamatīgi zils
izdod žurnālu priekš gejiem
‘Kaligulas seksa stils’

reiz sr draugu tēva mājās
Maigons vārda dienu svin:
redzi tēt – mans mīļais draudziņš
tētis atbild: velns viņ’ zin

izskolojies Maigons augsti
jūt ka senču balss to sauc
ne vien ezeri kur zili –
cerams arī zilo daudz

Rīgā atmoda jau valda
taču zilie šķiet vēl dus
Maigons medīdams sev draugu
studē ielās dibenus

kādai partijai ir kongress
Maigons tajā ielūgts ar
saņem dūšu prasa vienam:
kur te zilos sastapt var?

pasmaida tam svešais maigi
kā vien zilie smaidīt mēdz:
mums kopš komunistu laikiem
viss joprojām konspirēts

partijai kad saiets galā
Maigoni sauc priekšsēdis:
man par jums jau pastāstīja
stundu vēl un būs jums viss

kādā dzīvoklī kā pilī
Maigons beidzot atvests tiek…
ai kāds gods – pats Domes spīkers
viņam bikses novilkt liek

plikām pakaļām un dejā
apspriež vīri karjeru:
izpalīdzi TV šefam –
redaktors rīt būsi tu

Maigons nav no Malēnijas
TV šefs vēl labs paties:
sveiciens tev no Amerikas
un ja vari pieliecies

debesis no ziliem zilas
Rīgā gaiss no ziliem zils
maigoņiem no malu malām
acu galā Rīgas pils

iekļūst Maigons deputātos
zilu miglu tautai pūš:
ja par prezidentu mani
vēlēsiet – būs vieglāks mūžs

tauta kā jau allaž kļūdās
maigoņus par kungiem vēl
zilo gājiens iziet ielās
muļķiem svētki – Dievam žēl

jau pēc gada tradīcijas
latvju tautā mainās ar
vīriets vīrieti drīkst precēt
un ja grib tad suni ar

visiem Rīgas pieminekļiem
atkailināts dibens tiek
un pat sēdošajam Rainim
Maigons pozu mainīt liek

zilie savā zilo zemē
ielās kopojas un dzied:
dibens mūsu laika seja!
tādi laiki – piedodiet!

paiet paaudzes vēl sešas
latvju tautas nav vairs te
Daugavu līdz pašai jūrai
migranti sauc Zilupe

ko šī pasaka tev māca –
to ka labāks būtu stils
radīt pēcnācējus tautai
un pēc tam var palikt zils
 
zili manas zemes lini
vai tu arī? ej nu zini

/1996/

*********************

6. Brīvība

ko meitene vijoli čīgā?
ko lūku pastalas min?
tie sapņi vairs nav tajā Rīgā
kur bagātie brīvību svin

uz tavām ak meitene stīgām
velk meldiju pusmēness loks
bet stacijas krātiņš Origo
ir templis kur dvēseles zog

ir mārketi brīvība baram
kur visi par zaldātiem taps
man – dumpīgā gūstekņa garam
šis rietumu standarts ir kaps

ak čīgā kaut dzejniekam vienam
kas dzēris lien pavārtē ciest
sen tautai laiks rāpot pa sienām
bet mēdiju melos tā dziest

viss cerētais liekas vien spoki
kam brīvdabas muzejā mist
nāk senču vijoļu loki
kā pātagas savējos sist

sit vienam – bet trāpa tik blusai
sit otram – bet tarakāns krīt
no tautiešiem palikusi
vien siekala rūgta ko rīt

no vienādo neliešu varas
no sūdiem ko reklamē
laiks atmodas vaiņagā karas
un spēka nav pateikt vairs ‘nē’

ak meitene vijoli spēlē
šī daina – vēl mijkrēšļa kakts…
pār Latviju svešādās mēlēs
nāk vervelēt mūdžu nakts

brīvība – mana cerētā lolotā
brīvība – svešu teologu skolotā

/2012/

*********************

7. Atgūsim mēs mīļoto [Par nolaupīto valsti]

bij atmoda, bij ugunskurs, bij silti
ceļš vaļā bij, bij aizām pāri tilti
nu tilti deg, to ugunī tu salsti
tev nolaupīja tavu mīļo valsti

nolaupīja mīļoto

tev tavā mēlē melus pierādīja
ka labi būs, ka agrāk slikti bija
nu nabags tu, vien sapņu mieles smalsti
tev nolaupīja tavu mīļo valsti

nolaupīja mīļoto

ne zemes tev, ne bērnu sejās smaidi
bet tu kā muļķītis – vēl gaidi, gaidi
tik ugunīgi sāp – līdz kaulam kalsti
tev nolaupīja tavu mīļo valsti

nolaupīja mīļoto

pret cilvēcību un pret tavu gribu
zog Latviju, sit krustā mīlestību
ja cilvēki viens otram būtu balsti
neviens mums nenozagtu mīļo valsti

nenozagtu mīļoto

pat zvēri draudzīgi top ugunsgrēkā
tie nāk pie upes, kopā smeļ pēc spēka
ko sirdi gļēvs kā dubļu piku valsti
vien kopā atgūsim mēs mīļo valsti

atgūsim mēs mīļoto

/29.01.2012/

*********************

8. Ai, LatvijЯ
http://www.youtube.com/watch?v=3pCV41Pzego
(Vakar klaiņoju pa sava mitekļa apkaimes romantiskajām ieliņām un bildēju neparasto. Atgriezies pie saviem un Krišjāņa Barona vārtiem, pamanīju pretējā pusē pienākam bomzīgi košā svīterī un kājām skaļi bradājam metāla dzērienu bundžiņas. Garām čāpoja kāds “kolēģu” pārītis, arī bomzīši. Tie piestāja un arī parakājās konteinerī. Kādā pudēlē vēl bija palicis kāds padzēriens. Bomzīte to piebeidza un pavaicāja košajam svīterim, ko viņš tik skaļi tās bundžiņas bradā. Košais svīteris atbildēja, ka tagad šamo metālu kilogramā pieņem par tik un tik. Bomzīte pateicās par padomu un teica, ka “mūžam neaizmirsīs”. Saruna notika Latvijas Izmirātu valsts valodā, kas, kā zināms, ir bomziešu valoda.

Visu šo košo tikšanos trāpījos iemūžināt telefonā. Fiksētajam apakšā paklāju savu “Ai, LatvijЯ” country versiju. Manuprāt, sanāca koši un trāpīgi. Jo šis režīms mūs visus aizvien vairāk stūrē mēslu konteineru vai prombēgšanas virzienā. K.Dimiters)

Uz lēģeriem mūs komunisti dzina,
un varmācīgi ņēmās pārkrievot,
Nu pašu zemē brāļi iznīcina,
kas amatus un naudu nozagt prot.

Kas brīvība, spriest bezdarbniekam grūti,
 lai kartupelis, ūdens malks lai spirgts,
No tribīnes, kas auro pilnu krūti,
nav brālis mums, bet svešķermenis ir.

Ai Latvija, tu manā sirdī rēta,
ai mana tauta, jāta čakarēta,
Ja gribi brīvību, to točkās tirgo kannām,
ja gribi aizmirsties, no Jāņiem dzer līdz Annām.

Par bāreņiem lai paceļam šo kausu,
Par pensionāriem, izmisums ko grauž,
Ne varenajiem acu ir, ne ausu,
no mūsu nelaimes tie savu laimi auž.

Cik bezgalīgas sāpju kausam dzīles,
to nodzērusies, māte pastāstīs,
Es mīlu Latviju, bet vai tā mani mīlēs,
vai varas nozagta, vēl bezcerībā dzīs.

Ai Latvija, tu manā sirdī rēta,
ai mana tauta, jāta čakarēta,
Ja gribi brīvību, to točkās tirgo kannām,
ja gribi aizmirsties, no Jāņiem dzer līdz Annām.

Lai dzīvo ubagi un pazemoto kārta,
lai dzīvo pakritušie dzimtās grāvmalēs,
Mums latvju zemes dubļi sejas vārta,
 jo sirdsapziņai dubļi esam mēs.

Kā akli sikspārņi mēs tumsā zinām ceļu,
kaut spirts un kartupels vien galdā celts,
Mums pieder Latvija, ne saujai treknu meļu,
un laimes pīšļi reiz būs mūsu zelts.

Ai Latvija, tu manā sirdī rēta,
ai mana tauta, jāta čakarēta,
Ja gribi brīvību, to točkās tirgo kannām,
ja gribi aizmirsties, no Jāņiem dzer līdz Annām.

*********************

9. Сияет над банком табло [Staro virs bankas tablo]
http://www.youtube.com/watch?v=Ih1hpoLinFg
Человек ты, зверь или птица,
Маршрут нам всем — заграница
Гражданин или призрак — не важно

В царстве нашем бумажном

Латыш ты, грузин или русский
Свернем с базара в путь узкий
Путь широкий — лбами об стену
Друзьям своим шлемы надену

Беги если больно что врали
Что кинули, обокрали
Не можем систему ослабить
Обречена всех она грабить

Во свете иностранных лезвий
Нельзя все снести если трезвый
Водка, наркотики, петли…
Стоит об этом петь ли?

На фоне геноцида чисты
В парламенте только гашисты
Проиграли мы День победы
Не плачьте в могилах, деды

Любить страну небезопасно
Свободных накажут — нам ясно
Баранов режима творили
В электорат из людей превратили

Банкстерам выгодны войны,
Рубить на повал край наш хвойный
Детей чтобы тут не рожали,
Папуль как зверей чтоб сажали

Пиджаки над железными телами
Не народными заняты делами
Все банкстеры тут полиглоты
Зеркало гикнуло “кто ты?”

Кто я — ангелы знают…
На родном политики лают
Говорю: надо жить всем дружно
Они: нам это не нужно

Refr.1
Сияет над банком табло
“Меняем народ на бабло”
Беженец — неизбежность народа
В системе свободы сброда

Refr.2
Волею народа как танком
Разнесем это табло над банком

/07.03.2012/

*********************

10. Parkeris par 600 latiem

bankas prezidenta parkerī par 600 latiem
var pakārt sirmgalvi aiz sudrabainiem matiem
un viņa klibo suni pakārt līdz
pie sevis svinīgi tiem čukstot: dies’ palīdz

var viņa šlipsē iesiet invalīdu greizu
ar visiem ratiņiem kā lieku nepareizu
kas neko nelūdz vairs – tik mēmi trīc
kā sauju drupačas tam sviežot: dies’ palīdz

var viņa kurpē stūķēt bārenīti dažu
un Lētas upē prom tos pludināt bez bažu
caur miglu kas tos maigi tīs kā zīds
vien pakaļ laižot saldu: dies’ palīdz

var viņa limuzīnu bezgaldārgu smalku
aiz līdzjūtības ņemt par katafalku
un bomžu mirušo, kas plasta maisā tīts
uz kapiem aizgādāt ar drēgnu: dies’ palīdz

bet var lūk tā – ņemt prezidentu gūstā
un iesiet balonā līdz galam nepiepūstā
un zemu laist pār ļaužu graustiem drūmiem
pār viņu likteņiem un izmisuma dūmiem

trīs dienu laist trīs mēnešu trīs gadu
līdz beigs tas iemiesot starp savējiem de Sadu
līdz gaisu izlaidīs ar gaisa pūsli kopā
un raudot atzīsies ka savtīgs bijis lopā

bet vai kas mainīsies? nu nemainīsies taču
vai maz ir vēsturē tik pamācošu traču?
tas dārgo parkeri varbūt kam uzdāvinās
un atkal dies’ palīdz’ un atkal: veči tinās

/2000/

Avots:
http://www.nebruks.lv/

Informācijas aģentūra
/16.01.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Rīgas bāriņtiesa apmelo vecākus un veic nežēlīgu agresiju pret bērniem

Aivars Krasnogolovs, Arnis Kauķis, Sandra Meldere

Aivars Krasnogolovs, Arnis Kauķis, Sandra Meldere

Rīgas bāriņtiesa (priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs) uz izdomātu „faktu” pamata 2013.gada pavasarī atņēma aizgādības tiesības Aleksejam un Svetlanai, kuri vairākkārtīgi tika atzīti par savu bērnu klašu labākajiem vecākiem un kuru kārtīgumu apliecina daudzi liecinieki (par to pārliecinājos arī pats personīgi, tiekoties ar viņiem). Alekseja un Svetlanas bērni (trīs meitenes: 6, 8 un 11 gadi) tika aizvesti no skolas un tika ievietoti bērnunamā „Marsa gatve” ( http://www.marsagatve.lv/ ; vadītājs – Arnis Kauķis), kur tos regulāri piekauj, terorizē un kur vienai no meitenēm pat ir bijusi salauzta roka. Neviena institūcija uz šiem ārprātīgajiem faktiem nereaģē un bērnu, kuri ģimenē bija mīlēti, pilnīgi nodrošināti, laimīgi un nepazina bēdu, mocības turpinās. Pēc izņemšanas no ģimenes  ļaunprātīgie ierēdņi (Rīgas Bāriņtiesas locekle Sandra Meldere (p.k.290975-11738) un „Marsa gatves” psiholoģe Olga Vlasenko ( Latvijas profesionālo psihologu asociācijas Informācijas koordinators; http://lppapsihologi.lv/lv/reg/102-vlasenkoru )) draudēja bērniem ielikt vecākus cietumā, ja bērni neapstiprinās, ka viņus vecāki esot situši.

Šāda veida apzinātas preteklības no sociālo dienestu un bāriņtiesu puses nav nekas jauns, šāda prakse ir plaši izplatīta Latvijā un valsts institūcijas (pirmkārt Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija un prokuratūra) apzināti piever uz to acis un piesedz tās, ignorējot cietušo sūdzības un formāli uz tām atrakstoties, tomēr šis gadījums ir īpaši cinisks un nekaunīgs, jo vecāki vārda burtiskā nozīmē ir gandrīz ideāli un nevainojami. Lielākai daļai vecāku, kuri krīt par bāriņtiesu juridiski-birokrātiskā terora upuriem tomēr ir kāds, kaut vai neliels trūkums (kas ne mazākā mērā neattaisno patvaļu, bet kas tiek izmantota par sliktu vecākiem) un viņu aizsardzības spējas pret ļaunprātīgu ierēdņu patvaļu ir ierobežotas. Šai gadījumā par ļaunprāšu patvaļas upuri krita nevainojami, cīnīties spējīgi vecāki.

Parasti, pirms publicēt kādus materiālus par bāriņtiesu zvērībām, nākas tērēt gana daudz laika, lai iepazītos ar notikumu apstākļiem, izlasītu, izanalizētu un daļēji pārbaudītu pieejamos lietas dokumentus un ne vienmēr, dažādu iemeslu dēļ, šādus gadījumus var publicēt. Iepazīties ar šādu lietu materiāliem ir gana grūti un darbietilpīgi, jo dokumentu ir daudz, tie nav sistematizēti, cietušie vecāki nespēj skaidri un viegli saprotami izklāstīt notikušo un ir grūti atšķirt, kur dokumentos ir meli, kur tendenciozi sagrozījumi, bet kur kāds patiesības grauds. Šai gadījumā vecāki šo problēmu ir atrisinājuši un paši sagatavoja dokumentus, kur tas viss skaidri, gaiši un jebkuram saprotamā veidā ir aprakstīts. Daļu no šiem materiāliem (iesniegumus policijai par krimināllietas ierosināšanu pret ierēdņiem) publicēju 1:1.

1. Iesniegums „par kriminālprocesa uzsākšanu sakarā ar Rīgas bāriņtiesas lēmuma Nr.1-6/1311 administratīvajā lietā Nr.3-5/212-2013 viltošanu”:
http://www.mediafire.com/download/o5zv8v61363g7h7/Rigas_barintiesas_patvala_Lautas_sudziba_05112013.doc

2. Iesniegums „par kriminālprocesa uzsākšanu sakarā ar Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja A.Krasnogolova “Paskaidrojumu Nr.BT-13-8792-nd  no 16.07.2013” viltojuma faktu administratīvajā lietā Nr.A420409313”:
http://www.mediafire.com/download/82i13tgv5y8698q/Rigas_barintiesas_patvala_Lautas_sudziba_13112013.doc

Ar šiem dokumentu saturu obligāti vajadzētu iepazīties katram vecākam, katram, kuram ir vai var būt problēmas ar sociālajiem dienestiem un bāriņtiesām un katram, kurš vēlas izprast kādā veidā Latvijā tiek realizēts birokrātiski-juridiskais terors pret ģimenēm un bērniem. Šajos dokumentos vecākiem ir izdevies ļoti uzskatāmi parādīt sociālo dienestu un bāriņtiesu darbības metodes (to ka tieši tā arī notiek zinu pēc vairākiem citiem gadījumiem ar ko esmu iepazinies), saprotami atspēkojot tendenciozitāti, pārspīlējumus, izdomājumus un melus un tādēļ šis ir labs un efektīvs metedoloģisks paraugs, kā pretoties šādai agresijai un kā atmaskot to.

Man ir grūti lasīt šāda tipa dokumentus, jo roka neviļus pēc pistoles sniedzas. Kas gan tie ir par cilvēkiem un vai maz viņus par cilvēkiem var nosaukt?! Kādiem gan morāliem kropļiem ir jābūt, lai šādi izrīkotos ar bērniem?! Zvēri! Lopi! Deģenerāti! Un diemžēl šādi indivīdi Latvijas sociālajos dienestos, bāriņtiesās, psihologu – psihiatru vidū, prokuratūrā, tiesās un politiskajās aprindās (arī starp žurnālistiem) ir gana daudz.  Un viņiem ir dotas ļoti plašas pilnvaras izrēķināties ar cilvēkiem un nav nevienas institūcijas, kas reāli viņus kontrolētu un ierobežotu, pat vairāk, visas institūcijas, kam formāli jākontrolē un jācīnās pret šādām parādībām, piesedz šīs necilvēcības. Neviļus rodas jautājums: Vai tiešām vienīgais veids kā aizsargāt ģimeni un bērnus pret ierēdņu patvaļu šai pērkamo neliešu pseidotiesiskajā valstī ir sākt personiskās asinsatriebības un sabiedriskā kārtā izrēķināties ar šiem personāžiem un tiem, kas viņus piesedz?!

Informācijas aģentūra
/08.01.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | 17 komentāri

Par valsts informatīvās telpas tehnoloģisko aizsardzību

00301_csKatrai patiesi neatkarīgai valstij ir nepieciešamas iekārtas un pakalpojumi aizsargātai interneta izmantošanai. Tas ir, nepieciešams dot iespēju cilvēkiem iegādāties telefonus, datorus un citas komunikāciju iekārtas, kuras garantēti ne uz kurieni datus nesūtītu. [Pašreizējās ASV un to ietekmes sfērā esošu korporāciju projektētās un ražotās komunikāciju iekārtas un programmas satur lietotājam slēptus moduļus, kas ļauj trešajām personām ar speclīdzekļiem tām pieslēgties, piekļūt visiem datiem, pārsūtīt tos un kuras regulāri, lietotājam nezinot, automātiski nosūta informāciju par iekārtas statusu, atrašanās vietu, saturu un satura izmaiņām]. Nepieciešams, lai amerikāņi [jeb jebkādi ārēji spēki] garantēti nevarētu iegūt datus no iekārtas, bet vietējie specdienesti to varētu izdarīt tikai ar lielām grūtībām.

Patiesi neatkarīgas valsts uzdevums ir pārvērst valsti par melno caurumu priekš ASV Nacionālās Drošības Aģentūras (NSA), [kura veic centralizētu datu savākšanu (tai skaitā visu e-pastu, sociālo tīklu informācijas, mobilo telefonsarunu, internetsatura u.c. "kontentu") no visas pasaules, kā arī to analīzi un izmantošanu, nepieciešamības gadījumā (protams tikai un vienīgi nacionālajās ASV un tās homoseksuālistu-pedofilu elites interesēs)].

Lai to panāktu, kā minimums nepieciešami operētājsistēmu kontroles līdzekļi un ugunsmūri, kuri pēc noklusējuma uzskata, ka sistēma ir slikta. Pašreiz ugunsmūri uzskata, ka pielikumi, iespējams, ir slikti, bet pati sistēma pilnīgi noteikti ir laba. Bet Snoudens pierādīja, ka tas tā nav un ka pati sistēma ir slikta.

Kādam ir jāpasaka ražotājiem un jāizkontrolē, lai uz iekārtām, kuras tiek izplatītas valstī, tiktu uzstādītu aizsarg moduļi, kuri bloķē datu nosūtīšanu. Tikai ar sertifikāciju šo problēmu atrisināt nav iespējams. Piemēram, ir organizācijas, kuras nodarbojas ar Windows, kuram ir 100 miljoni programmas teksta rindu, analīzi. Viņas to vien dara un par to saņem lielu naudu – caurmērā 100 miljonus dolāru gadā. It kā ļoti liela nauda, bet tas ir tikai 1 dolārs par koda rindiņu un par šādu naudu atrast pat tiešas spiegkomandrindas nav iespējams, kur nu vēl netiešas, kuras aktivizējas kompelektā ar citiem ārējas iedarbības faktoriem. Šādas lietas atsekot un sertificēt vienkārši nav iespējams.

Cits piemērs – BYOD (bring your own device) iekārtu esamība aizsargātā perimetrā. Korporācijām tā ir ļoti liela galvassāpes. Ir grūti nodrošināt informatīvo aizsardzību, ja katrs darbinieks var atnest uz darbu savu smartfonu un planšetdatoru. Šo problēmu risina dažādi, tai skaitā arī, liekot darbiniekiem likt uz saviem smartfoniem aizsarg programmas.

Valsts līmenī darbojas tieši tas pats princips. Mums pašreiz visur ir BYOD. Valstī tiek ievestas dažādas ierīces, kuras sertificē kas vien pagadās. Piemēram, saskaņā ar likumu skolu interneta trafiks tiek filtrēts, bet, tai pat laikā, smartfonā, ko bērns ņem līdzi uz skolu nekas filtrēts netiek.

Ja mēs gribam patiesi neatkarīgu valsti, tad mums ir nepieciešamas pašiem savas procesoru rūpnīcas, datoru operētājsistēmas, mobilo tālruņu operētājsistēmas, maršrutētāji (rūteri), interneta pārlūkprogrammas, ofistipa programmads utt. No vienas puses tas var šķist muļķīgi un neracionāli globālas darba dalīšanas apstākļos, bet prakse, diemžēl, rāda, ka tiem, ar kuriem mēs šo darbu „dalām”, ir savas intereses un ka viņi izmanto šīs tehnoloģiskās priekšrocības visas pārējās pasaules izspiegošanā. Prakse, diemžēl, ir parādījusi, ka viņiem nevar uzticēties un katram ir vajadzīga sava informācijas aizsardzības sistēma. Paskatieties, piemēram, uz ķīniešiem. Ne par velti ķīnieši ražo visu paši. Informatīvās telpas tehnoloģiskā aizsardzība ir ļoti sarežģīts un grūts uzdevums un, lai to realizētu, nepieciešams veikt līdzīgu izrāvienu kā Staļina laikā veiktā industrializācija.

Igors Ašmanovs, mākslīgā intelekta, programmēšanas un IT projektu vadības speciālists

Avoti:
http://d-russia.ru/igor-ashmanov-prevratit-vnutrennee-prostranstvo-strany-v-chernoe-pyatno-dlya-anb-da-eto-gosudarstvennaya-zadacha.html
http://nstarikov.ru/blog/35575

Informācijas aģentūra
/08.01.2014/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs