Itālijā audžutēvs nogalina no Krievijas adoptēto audžudēlu

Padre soffoca figlio nel sonno a Pescara, arrestato

Presē parādījusies ziņa par kārtējo adoptēto krievu bērnu, kura nāvē vainojami tā adoptētāji. 17.07.2014 naktī Pesarā (Itālija) Massimo Maravelle nogalināja savu 5 gadus veco audžudēlu Maksimu Kičiginu. Slepkava ir arestēts un notiek izmeklēšana. Izrādās Maravelle ir psihiski slims un agrāk ir krimināli sodīts. Krievijā, savukārt, ir ierosināta krimināllieta par nolaidību, noformējot dokumentus, jo adopcijas procesā netika ņemts vērā ne Maravelles psihiskā saslimšana, ne arī tas, ka uz to brīdi (2012.gads) pret viņu bija ierosināta viena aktīva krimināllieta. 

Šis gadījums ļoti labi raksturo Rietumu (šai gadījumā Itālijas) adopcijas sistēmu, kura neliek nekādus šķēršļus ārzemju bērnu (arī Latvijas) adopcijai. Pilnīgi jebkurš var aiziet uz adopcijas kantori, samaksā vajadzīgo naudas summu, kura nav maza, saņemt bērnu un darīt pēc tam ko grib. Nekādas reālas kontroles nav. Tai pat laikā vairumā Rietumvalstu eksistē aizliegums pašu bērnu adopcijai uz ārzemēm.

Vēl jāatgādina, ka neilgu laiku atpakaļ Krievijā tika konstatēts, ka liels skaits uz Itāliju adoptēto bērnu ir bez pēdām pazuduši un šis fakts tika saistīts ar cilvēku orgānu tirgotāju aktivitātēm.

Līvija Liepiņa, Mārtiņš Perts, Elita Perta

Līvija Liepiņa, Mārtiņš Perts, Elita Perta

Ja Krievijā par bērnu adopcijā tiek pietiekami plaši runāts un tiek veiktas vismaz kaut kādas pārbaudes, tad Latvijā viss ir „mierīgi” tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nekādas reālas kontroles no valsts iestāžu puses nav. Kontrole ir, bet tā ir ārišķīga, ķeksīškontrole (viena formāla ziņojuma, kuru reāli raksta pati adopcijas aģentūra, saņemšana), kuras mērķis ir piesegt adopcijas procesu uz ārzemēm, lai kāds tas arī nebūtu (kā nekā liela nauda). Par kontroli pār uz ārzemēm adoptētajiem Latvijas bērniem formāli atbild Labklājības ministrija un ar to līdz šim nodarbojās bijusī Bērnu un ģimenes lietu ministrijas darbiniece Līvija Liepiņa.  Savukārt ar adopcijas biznesu uz Itāliju Latvijā nodarbojās bijušā Latvijas vēstnieka Izraēlā Mārtiņa Perta sieva Elita Perta. Sakarā ar adopcijām uz Itāliju Latvijā ir konstatēti vairāki necilvēcīgas izturēšanās gadījumi pret bērniem, kuri ir arī publiskoti, bet tie neieguva tālāku attīstību (netika reāli izmeklēti) un šo notikumu liecinieki tika apklusināti, iebiedēti un pat vajāti.

Avoti:
http://www.ilpescara.it/cronaca/interrogatorio-massimo-maravalle-psichiatra-asl-procedura-rispettata.html
http://www.ilpescara.it/cronaca/pescara-massimo-maravalle-uccide-figlio-5-anni.html
http://www.vesti.ru/doc.html?id=1816130
http://www.reformtalk.net/2014/07/21/how-could-you-hall-of-shame-italy-russian-adoptee-maxim-kichigin-maravalle-case-child-death/

Informācijas aģentūra
/25.07.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reģ.: Eiropa, Veids: Ziņa | Komentēt

Aizdomās par pedofiliju Lielbritānijas policija arestējusi 660 personas

00357_NCALielbritānijas policija arestējusi 660 personas, kas tiek turētas aizdomās par pedofiliju, trešdien paziņojusi Lielbritānijas Nacionālā noziegumu apkarošanas aģentūra (NCA).

Arestēto vidū ir ārsti, skolotāji, aprūpes dienestu darbinieki, skautu vadītāji un bijušie policisti.

Lielais arestu skaits ir rezultāts bezprecedenta sešu mēnešu operācijai. Apcietināšanā piedalījās policisti no visas valsts, norādīts NCA paziņojumā. Rezultātā pasargāti vismaz 400 bērnu.

Vairumam arestēto oficiālas apsūdzības vēl nav izvirzītas, bet atsevišķos gadījumos jau uzrādītas apsūdzības par pornogrāfisku bērnu attēlu glabāšanu un nopietniem seksuāliem noziegumiem.

NCA direktora vietnieks norādīja, ka nereti personas, kas sāk ar šādiem attēliem, beigās pastrādā seksuālus noziegumus pret bērniem, līdz ar to šīs operācijas mērķis bija ne tikai notvert personas, kas jau pastrādājušas noziegumus, bet arī ietekmēt potenciālos noziedzniekus.

Šādas Lielbritānijas policijas aktivitātes var tikai apsveikt. Acīmredzot, kādi gana ietekmīgi spēki ir sapratuši, ka šī kaite ir pārāk ielaista un ir vismaz jānoķer kāds ierindas pedofils. Jācer, ka šiem spēkiem drīz nāks sapratne, ka sabiedrība maksimāli ir jāattīra no šiem slimniekiem un jo īpaši elitārajās aprindās, kur ir to vislielākā koncentrācija (arī Lielbritānijā un arī Latvijā), jo pretējā gadījumā sabiedrība nav dzīvotspējīga un tā agri vai vēlu nobeigsies.

Avoti:
http://www.nationalcrimeagency.gov.uk/news/news-listings/411-uk-wide-operation-snares-660-suspected-paedophiles
http://www.aprinkis.lv/pasaule/item/19177-aizdomas-par-pedofiliju-lielbritanijas-policija-arestejusi-660-personas
http://news.tts.lt/oldie/ru/Kriminal/24906-Policija_Velikobritanija_zaderzhala_660_pedofilov.htm

Informācijas aģentūra
/25.07.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Notikumi, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Ziņa | Komentēt

Atbilde latvietim

00356_spat-zrat-sratATBILDE LATVIETIM, KAS RAKSTA: ”GRIBU NEATKARĪBU”, ”GRIBU LATVISKUMU”, ”GRIBU LABKLĀJĪBU”, ”GRIBU VIENU VALSTS VALODU”, ”GRIBU JUSTIES KĀ PAMATNĀCIJAS PĀRSTĀVIS”… :

Gribu, gribu, gribu… Ne tu ko gribu, ne pāris miljoni pārējo ko grib. Ja būtu gribējuši. būtu cīnījušies un dabūjuši. No pirmās pēcatomdas dienas uz āķa visi sasēdās un joprojām nost neraujas. Lai kaut ko sāktu saprast patstāvīgi, ir jāizslēdz LV radio, TV un vаdošie portāli. Jālasa ļoti dažādi un brīvi analītiķi, jāskatās pēc iespējas vairāk privātie, ar mobilajiem uzņemtie liecību video un jāizdara secinājumi pašam. Jābeidz atskaņot politiķu radītie mīti par visādām neatkarībām un brīvībām, identitātēm un kultūras kodiem. 99% tautas kāro tikai labāku dzīvi, kālab arī bēg uz Sodomas pilsētām darīt jebko, lai tikai padzīvotu kā rietumos.

Šodienas latviešu tautai, ne tev, ne man, nav nekāda sakara ar to tautu, kas te dzīvoja līdz valsts dibināšanai. Kamēr nebija valsts, bija kultūra, bija dzimtas, bija viss pēc Brigaderes trejādības – Dievs, Daba, Darbs. Pirmās brīvvalsts laikā tautas kulūras, darba tikuma inerce vēl bija tik liela, ka pilnīgi par banāli politisku veidojumu nekļuvām. Padomju laiki iedeva citus idzīvošanas uzdevumus, kad pierādījām to, ka īstāki, dziļāki un dzīvāki kļūstam tad, kad pār mums kāds valda.

Pēc Atmodas izlaidāmies pāris gados. Un tas, ko deklamē politiķi, arī muldēšana par valsts valodu, ir tukša ņemšanās. Kāda tev valsts valoda, ja visapkārt skan tikai angļu mēles muzons un LV jauniešu dragāts krievu ‘mats’? Kur tu dzīvo? Kamēr vienīgā nacionālā ideja būs nauda un vienīgais, ko dievināt, būs labklājība, nedz Latvijā, nedz kur citur nekas nemainīsies.

Latvieši savas dižās Dainas neuzauda, šķirojot saldētas zivis Anglijā vai lasot gliemežus Īrijā. Viņi neauda tās, klīstot pa lielveikaliem, lai nopirktu tieši to pašu, ko jau nopirkuši desmit tūkstoši citi pa lielbodēm klīdēji. Latvieši zināja, ka ir jāizdzīvo jebkuros apstākļos, ka jāturas dzimtas ietvarā, jādzīvo kopā ar dabu, jāmīl zeme, jāstrādā, jāgodā tikums, ne geji un lesbietes.

No tā visa, kas bijām, pāri nav palicis pat Imants Ziedonis. Zini taču tādu padomju Latvijas dzejnieku. Arī komunists Ojārs Vācietis nebija slikts dzejnieks. Tas nekas, ka Kārļa Vērdiņa siermaizīšpantiņš mīļotajam partnerim iekļuvis pasaules mīlas dzejoļu izlasē. Šī pasaule ir pederastu uzvarēta. Vismaz pagaidām. Vienīgā cerība atkal uz tradicionālismā atdzimstošo Krieviju, kas nevienu karu pēdējos pāris gadsimtos nav zaudējusi. Pēc tās uzvarām vairākas citas impērijas gan ir izgaisušas, kamēr pat boļševiku nīcinātās vietā radās jauna, PSRS impērija, kuras laikā Latvijas autoritāte, saimnieciskais, sociālais un kultūras stāvolis bija līdz paradīzei augstāls par to panīkumu, kādā mūsu valsts iegrūsta šodien. Cerams, ka pēc 21.gs. Krievijas un tās sabiedroto (Franacijas, Ungārijas, Ķīnas utt.) uzvarām arī ES un ASV impērijas izgaisīs. Vai vismaz kolosāli pārvērtīsies. To cilvēku dēļ, kas šajās impērijās, līdzīgi dažiem un man, redz un saprot, kas notiek mūsu acu priekšā un pakaļā.

Kad viss nevajadzīgasi un liekais būs izpostīts, varēsim atkal atgriezties pie būtiskā un turpināt radīt Dainas. Krišjānis Barons 30 gadus dzīvoja Krievijā, bet Dainu skapi sāka pildīt Maskavā. Tas viss viņam netraucēja. Tas viss viņu iedvesmoja. Mēs latvieši savā Latvijā neko tādu nespējam jau sen. Un nespēsim nekad, ja neattapsimies. Ja neattapsimies līdz karam, karš ir neizbēgams. Kā vemšana vai caureja pēc neapdomīgi uzturā patērētas indes.

Kaspars Dimiters
/11.07.2014/

Avots:
http://www.nebruks.lv/?p=2856

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 3 komentāri

Polijas ārlietu ministrs: „Poļu – amerikāņu alianse ir bezjēdzīga, pat kaitīga”

Radoslavs Sikorskis, Jaceks Rostovskis

Radoslavs Sikorskis, Jaceks Rostovskis

Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis neformālā sarunā ar bijušo finansu ministru Jaceku Rostovski, lietojot necenzētu leksiku, paziņoja, ka poļu – amerikāņu alianse ir bezjēdzīga. Saruna notika 2014.gada pavasarī kādā no elitāriem restorāniem un tās transkripciju 22.06.2014 publicēja poļu žurnāls „Wprost”.

„Poļu – amerikāņu alianse ir bezjēdzīga, pat kaitīga, jo dod poļiem viltus drošības sajūtu. … Pilnīgs stulbums. Mēs iesaistīsimies konfliktā ar Vāciju, ar Krieviju un uzskatīsim, ka viss ir kārtībā, tikai tāpēc, ka esam „apmierinājuši” [domāts seksuāli] amerikāņus, „ neformālā sarunā skarbi atklāts ir Sikorskis.

Citā sarunā Sikorskis kritizē Lielbritānijas premjerministra Deivida Kemerona diplomātiju Eiropā, bet vēl citviet Sikorskis apgalvo, ka poļi cieš no „nēģeru” mentalitātes: “Polijas problēma ir tā, ka mums piemīt ļoti tukšs pašlepnums un zems pašnovērtējums,” apgalvo Sikorskis

Publiskotie sarunu atšifrējumi ir turpinājums Polijā uzliesmojušajam „ierakstu skandālam”, kurš aizsākās sestdien 14.06.2014, kad tika publiskota Polijas Centrālās Bankas vadītāja Mareka Belkas un iekšlietu ministra Bartlomeja Senkeviča saruna, kurā abi vienojās par valdības ekonomikas politikas finansiālu atbalstīšanu no bankas puses, lai nākamajās vēlēšanās vara nenonāk opozīcijas rokās.  Centrālās Bankas šefa prasība bija toreizējā finanšu ministra Jaceka Rostovska atbrīvošana no amata, kam Senkevičs arī piekritis.

Pirmdien, 16.06.2014 tika publiskota arī bijušā satiksmes ministra Slavomira Novaka sarunu ar bijušo finanšu viceministru Andžeju Parafianoviču. Abi ieraksti veikti amatpersonu iecienītā tikšanās vietā – restorānā „Pūce un draugi” (Sowa i Przyjaciele).

Noklausīšanās skandāls vēl plašāku publicitāti ieguva, kad trešdien, 18.06.2014, pēc žurnāla “Wprost” redaktora paziņojuma, ka sekos tālākas materiāla publikācijas, vēlu vakarā notika valsts drošības dienesta iebrukums redakcijas telpās ar mērķi konfiscēt nelegālos noklausīšanās materiālus.

Tā vietā, lai reaģētu uz izplatīto informāciju un to pārbaudītu, Polijas valdības vadītājs Donalds Tusks, kas ieņem šo amatu jau no 2007. gada, preses konferencē paziņoja, ka neredz neko nosodāmu politiķu sarunās, kas bijušas privātas un, lai gan valoda dažbrīd esot bijusi vulgāra, pati saruna notikusi ar mērķi, lai uzlabot valsts situāciju kopumā. Kā vienīgo vaininieku Tusks norādīja bijušo satiksmes ministru Slavomiru Novaku. Polijas premjers lika uzsvaru uz ierakstu nelegālo izcelsmi, aicinot meklēt noziedzniekus un neļaut šķelt Polijas iekšējo vienotību.

Ir aizdomas ka vēl nepublicētajos sarunu ierakstos ir piedalījušies arī citi Polijas augsta mēroga valstsvīri, kuri pieķerti izmantojot savstarpējos sakarus, lai kārtotu pat savas privātās lietas un jautājumus, kas radušies saskarsmē ar valsts institūcijām.

Radoslavs Sikorskis ir Polijas ārlietu ministrs Donalda Truska valdībā, valdošās liberālās Pilsoniskās platformas (PO) līdera vietnieks, kuru Polija gatavojās piedāvāt kā nākamo Eiropas Savienības (ES) augstāko pārstāvi ārlietās.

Šis skandāls, kurš ir radies iekšpolitisku un globālu cīņu rezultātā, ir pamācošs arī Latvijas publikai (tiem, kuri vēl ir saglabājuši spēju domāt patstāvīgi), jo kārtējo reizi parāda gan politiķu melīgo, liekulīgo un cinisko dabu, gan arī viņu primitīvismu un morālo stāju. Pie tam Sikorskis savos izteikumos, lai gan rupji, bet pietiekami precīzi noraksturoja patiesās poļu-amerikāņu attiecības. Latvieši un Latvija šai ziņā atrodas sliktākā, nožēlojamākā un pazemojošākā stāvoklī.

Avoti:
http://www.nto.pl/apps/pbcs.dll/article?AID=/20140622/KRAJSWIAT/140629854
http://www.thenews.pl/1/2/Artykul/174386,Tape-scandal-PolishAmerican-alliance-worthless-says-foreign-minister
http://www.bizness.lv/zinas-pasaule/id/26134/noklausisanas-skandals-izraisa-valdibas-krizi-polija-arlietu-ministrs-izteicies-pret-sadarbibu-ar-asv
http://www.delfi.lv/news/world/other/sikorska-noklausito-sarunu-skandals-liek-raudzities-kremla-virziena-pielauj-komentetaji.d?id=44652684

 

Informācijas aģentūra
/04.07.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Grāmatniecības sociālistiskās nākotnes vīzija

00349_free-booksPašreizējā grāmatizdevniecības nozare ir stipri novecojusi, neefektīva un tā arvien vairāk vairs nepilda savas pamatfunkcijas kā likumsakarīgs rezultāts ir šīs nozares krīze un lēna atmiršana. Tiesa gan šī krīze skar ne tikai grāmatizdevniecības nozari,  tā ir saistīta ar objektīvu nepieciešamību pēc fundamentālām sabiedrības pārmaiņām, ko pašreiz valdošā uzskatu paradigma un tajā bāzētās sabiedriskās struktūras nespēj nodrošināt. Šai apcerējumā pacentīšos ieskicēt to, kāda šī nozare varētu izskatīties nākotnē – ar šodienas līdzekļiem un zināšanām, ko realizēt traucē tikai atbildīgo personu nespēja mainīt domāšanu, to nespēja sadarboties, domāt plaši, ilgtermiņā  un, pats galvenais, stādīt sabiedriskās intereses augstāk par savām niecīgajām egocentriskajām interesītēm [pirmkārt iedzīvošanās kāri un peļņu].

Grāmatniecības misija, jeb sabiedriskā pamatfunkcija

Visam ir sava jēga, arī sabiedriskām struktūrām ir sava jēga, savs sabiedriskais uzdevums, mūsdienīgi izsakoties – sava misija. Savu uzdevumu apzināšanās, savas jēgas sapratne, misijas apziņas esamība lielā mērā nosaka organizācijas darbības efektivitāti un tās eksistenci kā tādu. Organizācijas, kuras neapzinās savu misiju vai ir pārāk tālu novirzījušās no to rašanās un eksistences pamatā esošiem atslēgprincipiem, sāk stagnēt un mirt. Šādas organizācijas, tēlaini runājot, ir bojātas, trūdošas, slimas un to atveseļošanas atslēga ir organizācijas atgriešanās pie tās sākotnējiem principiem, kuri ir jārealizē citā vidē un citos apstākļos – citā pasaulē, kura laika gaitā ir mainījusies. Ja organizācijai tas izdodas, tā pārveidojas un gūst panākumus. Ja nē – organizācija mirst un tās vietā rodas kaut kas cits, kas labāk spēj pildīt sabiedrības objektīvi pieprasīto funkciju [vai arī nerodas un funkcija tiek zaudēta, izraisot noteiktas sekas sabiedrībā].

Grāmatniecības pamatfunkcija kopš pašiem tās pirmsākumiem ir bijusi cilvēku izglītošana un attīstīšana ar drukātā vārda palīdzību. Viss. Citu pamatuzdevumu grāmatniecībai nav, visi pārējie ir no šī pamatuzdevuma izrietoši, tai skaitā arī gan sabiedrības kontroles funkcija, gan sabiedrības izklaides funkcija, gan vēl jo vairāk tāda primitīva parādība kā peļņas gūšanas funkcija.

Vēsturiski ļoti ilgi grāmatniecība bija elitāra darbības joma, kas saglabāja zināšanas un nodeva tās tikai dažiem izredzētajiem. Šādu lietu kārtību uzturēja uzskats, ka vairumam cilvēku zināšanas dot nevajag. Šo uzskatu pamatoja ar atziņu, ka vairums cilvēku ir pusattīstīti vai neattīstīti, kuri tāpat nepratīs novērtēt viņiem sniegtās zinību dāvanas. Tomēr patiesais  šādu ieskatu cēlonis  bija (un ir arī mūsdienās) visprimitīvākā valdošo aprindu nevēlēšanās nodarboties ar sabiedrības izglītošanu un attīstīšanu, tā vietā izvēloties vieglāko un savā ziņā arī patīkamāko ceļu – neko nedarīt un turēt masas tumsībā, tādējādi saglabājot savu elitāro stāvokli.

Līdz ar drukas tehnoloģiju un kapitālisma attīstību, šis stāvoklis mainījās un grāmatniecība kļuva par galveno progresu nodrošinošo nozari. Tomēr arī šajos ziedu laikos grāmatniecībai bija sekojošas problēmas: analfabētisma,  satura radīšanas (autoru motivēšanas un uzturēšanas) un satura izplatības (ierobežots fizisku satura nesēju apjoms) problēmas. Tā kā tolaik nebija paredzams, ka grāmatu saturu varētu izplatīt neatkarīgi no to fiziskajiem nesējiem, satura radīšanas, jeb satura autoru uzturēšanas problēmu atrisināja, autoram maksājot noteiktu daļu no katras, ar viņa saturu aizpildītās, fiziskās vienības cenas.  Tā radās pašreizējais autortiesību princips, kurš bija progresīvs tā laika tehnoloģiskajam un sabiedrības attīstības (uzlecošā kapitālisma) līmenim. Savukārt mūsdienās, kad gan sabiedrība ir pavisam cita (norietošais kapitālisms), gan arī tehnoloģiju attīstības līmenis ir sasniedzis pavisam citus apmērus (gandrīz neierobežota satura izplatības iespēja), šāda pieeja ir, ļoti maigi izsakoties, stipri novecojusi.

Mūsdienu sabiedrības problēmas ir laika trūkuma apziņa un nespēja orientēties informācijas pārbagātībā, kas savukārt rada cilvēku dezorientāciju, no kuras izriet izklaides nospiedošā dominante cilvēku dzīvē. Grāmatniecības nozarē tas izpaužas arī kā  konkurence ar citiem, daudz efektīvākiem izklaides veidiem un lasītāju skaita samazināšanās. Jauniešiem strauji zūd interese par grāmatu un vispār garu tekstu lasīšanu, bet sabiedrībā kā reāla problēma sāk atgriezties analfabētisms. Šādos apstākļos domāt biznesa kategorijās un tikai par peļņu ir nozares pašnāvība. Risinājums ir kardinālā nozares pārveidošanā, atgriežoties pie savas vēsturiskās pamatfunkcijas (sabiedrības izglītošanas) un palīdzot atrisināt cilvēkiem viņu reālās problēmas.

Nākotnes [sociālistiskā] grāmatizdevniecība

Nākotnē autortiesības nav ekskluzīva prece, ko var pirkt, pārdot un nodot trešajām personām.  Autoram ir tiesības uz sava darba autorību un tiesības saņemt samaksu par savu darbu, tomēr autora tiesības uz samaksu netiek absolutizētas un to aizsardzības vārdā netiek ierobežotas cilvēku pamattiesības uz brīvību, samērīgu sodu un brīvu informācijas pieejamību.

Visi autordarbi ir jebkuram brīvi pieejami  un izmantojami  bez nosacījumiem (saglabājot tikai autorību) 10 gadu pēc to pirmpublicējuma.

Visu autordarbu reģistrāciju un autorizētu izplatību centralizēti veic speciāls valsts uzņēmums (nosauksim to par IKA – Interaktīvās kultūras aģentūru) , kurš atbild par:
– veco autordarbu saglabāšanu un pieejamību gan fiziskā, gan elektroniskā formā (pašreizējā bibliotēku funkcija);
– jaunu autordarbu radīšanas veicināšanu;
– jaunu autordarbu izdošanu un izplatīšanu gan fiziskā, gan elektroniskā formā (pašreizējā grāmatnīcu un izdevniecību funkcija);
– plaši izplatāmo autordarbu redakcionālo atlasi pēc izglītojošiem, audzinošiem, tikumiskiem, informatīviem un estētiskiem labas gaumes, personību pilnveidojošiem un attīstošiem kritērijiem;
– autordarbu radīšanas, uzglabāšanas un izplatīšanas infrastruktūras uzturēšanu un pilnveidošanu;
– visas pasaules autordarbu eksemplāru iegūšana, uzglabāšana un piekļuves nodrošināšana tiem;
Utt.

Atordarbus drīkst izdot un izplatīt arī privātpersonas un citu nozaru uzņēmumi, ievērojot vienotu standartu (katra standarta prasība ir racionāli pamatota un izdevējam no malas praktiski izpildāma)

Bibliotēkas, internetkafejnīcas,  grāmatnīcas, lasītavas, intelektuālās pulcēšanās vietas, konferenču zāles un iespējams vēl kaut kas ir apvienotas vienā funkcionālā vienībā (nosauksim to, piemēram,  par  SIAC – sadarbības un intelektuālās attīstības centru), kurā cilvēks var piekļūt datoram un  internetam, saņemt lasīšanai uz vietas kādu grāmatu, nopirkt grāmatu, paņemt grāmatu lasīšanai uz mājām, noskatīties datorā filmas, noklausīties mūziku, iepazīties ar multimediju apmācības materiāliem, ierakstīt digitālā datu nesējā grāmatu, filmu, mūziku, apmācības materiālu utt., saņemt izdrukas, noorganizēt kādu intelektuālu publisku pasākumu – priekšlasīšanu, diskusiju, dziedāšanu, muzicēšanu, lekciju, semināru, konferenci utt., noskatīties publisku pasākumu vai vienkārši pasēdēt, padzert tēju un satikties ar draugiem, paziņām un sadarbības partneriem.

Uz noteiktu iedzīvotāju daudzumu ir noteikts skaits daudzpakāpju (noteiktas kvalitātes – telpu lielums, datoru skaits, grāmatu daudzums utt.) SIAC. Tāpat ir noteikts minimālais apdzīvotas vietas iedzīvotāju skaits (piemēram, 500), kurā obligāti jābūt vismaz 1 SIAC.  Daudzās vietās SIAC atrodas vienās telpās ar kultūras centru un sporta centru un to izveidi un pilnveidošanu plāno pašvaldība (kā pasūtītājs) kopā ar Valsts plānu komiteju (kā standartu ievērotāju un izpildes galveno organizētāju) un attiecīgajiem valsts uzņēmumiem.

Visas grāmatas ir digitalizētas (tai skaitā arī tekstu atpazīšanas formātā, tā lai tajā var meklēt, to var kopēt, lasīt digitālajos lasītājos un pašu grāmatu var maksimāli īsā laikā atkārtoti izdot) un pieejamas vienotā Intelektuālās attīstības portālā (IAP).

Visu jaunizdoto grāmatu maketi obligātā kārtā tiek reģistrēti Portālā ar ierobežotas piekļuves tiesībām, tādējādi katrs izdevējs īsā laikā un  samērā vienkārši var atkārtoti izdot jebkuru grāmatu.

Populāra ir individuāla grāmatu pasūtīšana (var pasūtīt jebkurā SAIC). Tas ir, par samērīgu samaksu katrs var pasūtīt izdot savām vajadzībām jebkuru fizisku grāmatu jebkurā skaitā (visbiežāk vienā eksemplārā) un dažādās kvalitātēs, sākot no līmētām mīkstvāku grāmatām un beidzot ar padārgām īpaši augstas kvalitātes grāmatām (gan fiziski, gan mitrum, gan daļēji uguns izturīgas grāmatas, kuras „kalpos simtiem gadu”). Pēdējās  ir īpaši populāras intelektuālo kolekcionāru vidū, kuri saviem bērniem grib atstāt savā skatījumā labāko grāmatu kolekcijas.  Tas ir iemesls kādēļ jaunizdoto fizisko grāmatu apjomi ir nelieli, jo cilvēki sev iepatikušās grāmatas fiziskā formā pasūta individuāli.

Jaunas grāmatas izdod gan vairākas savstarpēji maz atkarīgas, daļēji katra savās jomās specializējušās IKA redakcijas (tai pat laikā redakciju darbības virzieni daļēji pārklājas, kas rada veselīgu konkurenci), gan arī pēc nepieciešamības uzņēmumi, kā arī privāti entuziasti.

IKA grāmatas izdod, vadoties no izglītojošiem, audzinošiem, tikumiskiem, informatīviem un estētiskiem labas gaumes, personību pilnveidojošiem un attīstošiem kritērijiem, kā arī no Valsts plānu komitejas garīgās kultūras komisijas pasūtījuma.

Katram iedzīvotājam ir tiesības, ja viņš to vēlas, izdot savu grāmatu. Minimālās prasības grāmatai – atbilstība IKA tehniskajiem standartiem un Tikumiskās cenzūras komitejas neaizliegums (virspusēja pārbaude, kuras rezultātā netiek konstatēts, ka grāmatai ir izteikti amorāls saturs) . Šai gadījumā grāmata tiek reģistrēta un ievietota Portālā un autors var saņemt noteiktu skaitu eksemplāru (piemēram, 100) personiskai izplatīšanai. Negatīvas tikumiskās cenzūras komisijas atzinuma rezultātā grāmatai tiek uzlikti attiecīgi piekļuves un izplatības ierobežojumi, bet tā tāpat noteiktā apjomā ir pieejama un izplatāma. Lai grāmata taptu izplatīta centralizēti caur SAIC, jāiegūst attiecīgās jomas IKA redakcijas noteikta līmeņa rekomendācija (no rekomendācijas līmeņa atkarīgs centralizētas izplatīšanas un popularizēšanas apjoms) , Tikumiskās cenzūras komitejas atļauja (detalizēta pārbaude) un Valsts plānu komitejas garīgās kultūras komisijas apstiprinājums.

Eksistē triju veidu autori:
– IKA štata autori, kuri saņem garantētu regulāru atalgojumu, kura apjoms reizumis tiek pārskatīt atkarībā no darbu skaita, to kvalitātes, nozīmības un lasījumu skaita (pārdošanas apjoms + individuālo pasūtījumu apjoms + lasījumi Portālā + lejupielādes no Portāla);
– IKA ārštata autori, kuri saņem vienreizēju vai regulāru, laikā ierobežotu samaksu par konkrētu darbu. Samaksā tiek iekļauta darba tapšanai nepieciešamā laika apmaksa, kā arī papildus prēmijas par kvalitāti un noteiktu lasāmības līmeņa sasniegšanu;
– privāti autori, kuri saņem samaksu par katru pārdoto darbu, kā arī papildus prēmijas par kvalitāti un nozīmīgumu attiecīgu IKA slēdzienu gadījumā

IKA štata autori ir savas jomas un autordarbu radīšanas profesionāļi, kuri veido izplatītāko autordarbu kodolu un nosaka autordarbu attīstības virzienu. Kā viņu papildelements ir IKA ārštatu autori, bet kā kadru rezerve, veselīgas konkurences elements un alternatīvu ideju avots kalpo liels daudzums privātie autori. Viens no būtiskākajiem IKA darbības virzieniem ir vairuma iedzīvotāju motivēšana radīt savus autordarbus  un viņu apmācība.

Autordarbu kvalitāti nosaka augstākie sabiedrības garīgās pārvaldes darbinieki un, viņi arī nosaka un regulāri pārskata IKI štata autoru sarakstu (līdzīgā kārtā viņi nosaka un regulāri pārskata IKI redakciju un citu būtiskāko sabiedrisko struktūru kadru sastāvu). IKI štata autoru skaits ir noteikts (nevar pārsniegt zināmu skaitu) un štata autora atbrīvošanas gadījumā viņš tiek norīkots citā darbā vai arī aizvadīts pensijā (neatkarīgi no vecuma). Pagātnes nopelnu dēļ (par štata autoru var kļūt tikai radot nepieciešamus un kvalitatīvus autordarbus) neviens štata autors nepaliek bez uzturlīdzekļiem un pat aizejot pensijā var turpināt savu radošo darbu kā ārštata autors vai privātautors.

Tā kā cilvēki pa lielam vēl nav mainījušies, formālā bezdvēseliskuma jurisprudence daļēji joprojām eksistē, tomēr, juristiem kā pagātnes tumsonības un bezdvēseliskās likumdošanas simboliem ir noliegts ieņemt amatus, kuros ir jāpieņem svarīgi sabiedriski lēmumi un jebkādi juristu un formālās viltības mentalitātes cilvēku mēģinājumi noteikt lietu kārtību tiek pārtraukti pašā saknē un nekaunīgākos gadījumos arī sodīti.

/2012/

Avoti:
http://gramataselektroniski.blog.com/pazinojumi/gramatniecibas-nakotnes-vizija/
http://zinojumiepasta.wordpress.com/raksti/gramatniecibas-nakotnes-vizija/

Informācijas aģentūra
/04.07.2014/

Posted in Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Kāpēc jālasa grāmatas

00350_Lasam_gramatasGrāmatas ir jālasa, tas ir pozitīvi un noderīgi. Lai tie nebūtu tikai tukši apgalvojumi, mēģināšu paskaidrot kādēļ jālasa grāmatas, īpaši jaunībā.

1. Grāmatu lasīšana attīsta iztēli. Cilvēks lasa uniedomājas, ko autors ir mēģinājis pateikt, kādu ainu uzburt. Rakstnieks ar savu darbu inicializē lasītāja fantāzijas, bet tālāko tas paveic pats ar savas iztēles palīdzību. Lasot, cilvēks trenē savu iztēli, līdzīgi kā rēķinot matemātikas uzdevumus – prātu un loģisko domāšanu, bet sportojot – miesu, muskuļus, ķermeni.

Iztēle ir viens no būtiskiem attīstītas personības priekšnoteikumiem. Bez iztēles nevar veikt jaunradi, izdomāt ko nebijušu, kādus jaunus risinājumus, paņēmienus un izprast apkārt valdošās likumsakarības. Iztēle ievērojami pastiprina loģisko domāšanu. Iztēle palīdz, kad mums ir darīšana ar nezināmām vai neizzināmām lietām, tas ir – katru dienu. Vienkāršojot, ar iztēles palīdzību var uzzināt to, ko uzzināt nav iespējams.

2. Grāmatu lasīšana attīsta valodas izjūtu un spēju noformulēt savu viedokli. Cilvēki jūt viskaut ko, domā viskaut ko, bet noformulēt to skaidri un gaiši, lai gan pats saprastu un lai citiem būtu saprotams, ne visi var. Te vajag valodas izjūtu. Ja tādas nav, tad ne tikai cilvēku var uzskatīt par primitīvu, bet viņam ir apgrūtināti kļūt par žurnālistu, juristu, biroja darbinieku, ierēdni, skolotāju, vadītāju, politiķi, ekonomistu utt. Grāvjus rakt gan bez problēmām.

3. Grāmatu u.c. literatūras lasīšana papildina cilvēka faktoloģiskās informācijas bāzi. Lai gan pliki fakti neko nedod, bet bez tiem arī nevar. Jo vairāk faktu zini, jo labāk. Protams, tas viss komplektā ar spēju izmantot šos faktus, saprast likumsakarības utt., bet tāpat faktoloģiskās informācijas bāzei ir jābūt, lai loģikai un iztēlei būtu ar ko strādāt.

Jālasa katram, pirmkārt, tas, kas patīk, kaut vai lubu romāni, jo iztēli un valodas izjūtu attīsta jebkura kvalitatīva literatūra. Bet vislabāk, protams, lasīt grāmatas, kurās papildus visam ir labs faktoloģiskais materiāls, piemēram grāmatas par vēsturi, par reāliem notikumiem, parādībām utt.

Viss, esmu runājis, kam ir ausis tas dzirdēja.

Jānis Kalniņš
/14.09.2010/

Avoti:
http://www.diena.lv/blogi/gramatas-nelasa-tikai-lohi-un-luzeri-750196
http://zinojumiepasta.wordpress.com/raksti/kapec-jalasa-gramatas/

Informācijas aģentūra
/04.07.2014/

Posted in Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Lielbritānijas finansu ministrs tiek pieķerts reizrēķina nezināšanā

Džordžs Osborns un reizreiķinu zinošs skolnieks

Džordžs Osborns un reizreiķinu zinošs skolnieks

Septiņgadīgs zēns populārā TV šovā uzdeva Lielbritānijas finansu ministram Džordžam Osbornam (1971) jautājumu, cik ir 7×8. Ministrs no atbildes izvairījās, atrunājoties, ka viņš sev esot apsolījis nekad vairs neatbildēt uz matemātiskiem jautājumiem. Interesanti, vai tas attiecas arī uz premjerministra un karaļnama pārstāvju jautājumiem par valsts finansu stāvokli, ko noraksturot bez matemātiskiem jēdzieniem nav iespējams. Ticamāk gan, ka bērna jautājums Osbornu pārsteidza nesagatavotu un viņš vienkārši nezināja atbildi.

 

Šis ir kārtējais gadījums, kurš parāda augstākā līmeņa pārvaldnieku aprobežotību, šai gadījumā Lielbritānijas. Latvijas politiķi, visdrīzāk, reizrēķinu zina, jo Padomju skolās tas līdz trešais klasei katram bija jāzina no galvas, bet tādēļ politiķu kompetences problēma pie mums nav mazāk aktuāla, ko uzskatāmi apliecināja Lemberga – Kariņa/Sprūdža epopejas (var būt dažāda attieksme pret Lembergu, bet šīs epopejas parādīja brēcošu konkrēto ministru nekompetenci).

Jāatgādina, ka matemātika ir cieši saistīta ar loģiku un loģisko domāšanu (spēja izmantot, atpazīt un radīt savstarpēji atkarīgu cēloņsakarību ķēdes) un matemātisku uzdevumu rēķināšana ir viens no galvenajiem loģiskās domāšanas attīstīšanas paņēmieniem, attiecīgi, cilvēkiem, kuri bērnībā un jaunībā ir maz rēķinājuši matemātiskus uzdevumus (kāpēc var arī nezināt viselementārākās matemātiskās darbības, piemēram, reizrēķinu), ir problēmas ar loģisko domāšanu.

Ja Osborns nespēj no galvas sareizināt 7×8, tad ir atklāts jautājums kā šāds cilvēks tika līdz vienam no ietekmīgākajiem valsts amatiem vienā no ietekmīgākajām pasaules valstīm. Ja valsts pārvalde ir kvalitatīvi augstā organizatoriskā līmenī (Lielbritānijā tas tā patiešām vismaz vēl kādu laiku atpakaļ bija), šādu primātu valdīšanu iespējams var ar samērā nelieliem zaudējumiem pārdzīvot, tomēr tāpat paliek baisi, saprotot ka vadošos amatus ieņem tik zema intelektuālā līmeņa personāži (ja ņemam vērā valdošo aprindu morālo līmeni, tad aina kļūst daudzkārt bēdīgāka).

Avots:
http://www.thetimes.co.uk/tto/news/politics/article4137460.ece
http://www.buzzfeed.com/jimwaterson/watch-george-osborne-refuse-to-answer-a-7×8-times-table-ques
http://www.vesti.ru/videos?vid=607636

Informācijas aģentūra
/04.07.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Cietusī māmiņa nosauc bērnu tirgotājus

Ainārs Šlesers, Nils Ušakovs, Ingrīda Labucka, Laila Rieksta-Riekstiņa, Solvita Āboltiņa, Inese Šlesere ar vīru, Aivars Krasnogolovs

Ainārs Šlesers, Nils Ušakovs, Ingrīda Labucka, Laila Rieksta-Riekstiņa, Solvita Āboltiņa, Inese Šlesere ar vīru, Aivars Krasnogolovs

Nils Ušakovs ir iesaistīts bērnu tirdzniecībā. Tā savā rakstā-atklātajā vēstulē apgalvo bijusī Latvijas iedzīvotāja (māte latviete, tēvs ukrainis) Vikija Tora, kura pašreiz dzīvo Kanādā. Tāpat iesaistē bērnu tirdzniecībā tiek vainota Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas vadītāja Laila Rieksta – Riekstiņa,  bijusī Tieslietu ministre un Latvijas pirmās partijas biedre, pašreiz ES tiesas tiesnese Ingrīda Labucka (policijas ģenerāļa Aloiza Blonska meita), bijušais Latvijas pirmās partijas priekšsēdētājs Ainārs Šleser un viņa sieva Inese Šlesere, kā arī Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs.  Autorei vairākus gadus atpakaļ tika atņemts bērns, ko ar grūtībām izdevās atgūt.

Jāatzīmē, ka vēstulē apgalvotais sakrīt ar bijušā Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra darbinieku slēdzieniem un to apstiprina arī joprojām notiekošā Rīgas bāriņtiesas un sociālā dienesta patvaļa pret ģimenēm un bērniem (tagad šāda pieeja jau ir izplatījusies pa visu Latviju).

Zemāk raksta-atklātās vēstules tulkojums no krievu valodas.

„Ušakova kungs, cik procentus no kopējā Latvijas bērnu trafika (pārsvarā trijos galvenajos virzienos – Itālija, Francija, ASV) saņemat Jūs un Jūsu partija „Saskaņas centrs” no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas direktores Lailas Riekstas-Riekstiņas un Saeimas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas (dzimusi Mellupe) – diviem no kopumā četrpadsmit bērnu trafika organizatoriem-menedžeriem Latvijā?!

Gribu vērst lasītāju uzmanību uz dažiem faktiem:

[1] Pirmais, ko viņi izdarīja, iegūstot varu Rīgas domē 2009.gada jūnijā, ir procesa sākšana par Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centra (RBTAC) likvidāciju. Process tika sākts jūlijā un tika pabeigts jau 15.septembrī. Tehniskais izpildītājs, kurš to paveica ir Leonīds Kurdjumovs.

[2] RBTAC bija vienīgā valsts institūcija, kura cīnījās pret bērnu trafiku Latvijā, kurš tobrīd notika caur Rīgas domes bāriņtiesu un saziņā ar LR Bērnu un ģimenes lietu ministriju (vēlāk Labklājības ministriju) un LR Tieslietu ministriju.

[3] RBTAC direktors Jānis Gulbis un viņa kolēģi toreiz izglāba arī manu dēlu, kad Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētājs Aivars Krasnogolovs pēc vardarbīgas atgriešanas no Kanādas uz Rīgu centās to pārdot.

[4] Es līdz pēdējam aktīvi piedalījos cīņā par RBTAC saglabāšanu un vairākkārtīgi sazinājos ar Nila Ušakova administrāciju, tai skaitā runāju pa telefonu ar pašu Leonīdu Kurdjumovu.

[5] Bijušais RBTAC direktors un LR Augstākās padomes deputāts Jānis Gulbis šai sakarā raksta: „Pašvaldībās, kur tieši parādās tas rezultāts, kā valsts un pašvaldības politiķi veic savas funkcijas attiecībā pret ģimeni un bērniem, no šiem politiķiem neatkarīga uzraudzība vispār Latvijā nav. Vienīgā šāda institūcija bija Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrs, ko veiksmīgi likvidēja N.Ušakovs ar A.Šleseru. Kā saka – “roka roku mazgā, abas baltas.” „ (raksts „Par bērnu tiesību aizsardzību un jaunākajām izmaiņām Bērnu tiesību aizsardzības likumā„,
http://www.antijujuagency.org/2013/05/par-bernu-tiesibu-aizsardzibu-un.html )

[6] Latvijas bērnu trafika industriju 1999.-2002.gadu laikā izveidoja LR Tieslietu ministrija sadarbībā ar LR Ārlietu ministriju

[7] Latvijas bērnu trafika industrijas izveidošanu vadīja toreizējā Tieslietu ministre Ingrīda Labucka no Latvijas Pirmās partijas [Tieslietu ministrijā toreiz strādāja leģendārā Ārija Iklāva, kuru RBTAC „pieķēra pie rokas”, apstiprinot acīmredzami fiktīvus dokumentus, kuri atļauj bērnu adopciju uz ārzemēm], kuras priekšsēdētājs Ainārs Šlesers ir viens no trim ievērojamākajiem Latvijas oligarhiem. Vēlāk Šlesers kļuva par Nila Ušakova vietnieku, bet Ingrīda Labucka par ES pirmās instances tiesas tiesnesi.

[8] Galvenā bāze caur kuru bērni tiek pārdoti līdz pat šim brīdim, ir Rīgas bāriņtiesa, kas ir Rīgas domes, kuru vada Nils Ušakovs, pakļautības iestāde. Šīs iestādes nosaukums pareizi atspoguļo šīs iestādes mērķus un būtību [bāriņtiesa – bāreņu tiesa – tas ir bāreņu notiesāšana]. (…)

[12] 2009.gadā, cīnoties par RBTAC saglabāšanu, es „uzdūros” trīs mazgadīgu bērnu lietai (5-gadīga māsiņa un divi viņas jaunākie brāļi), kurus nežēlīgi atņēma vecākiem tikai par to, ka viņu tētis un mamma (abi nākuši no bērnunamiem) bija nabadzīgi. Bērnu atrašanās vietu no vecākiem ļaunprātīgi slēpa [šī Latvijā ir izplatīta prakse, komplektā ar mākslīgi pārspīlētiem vai bieži vien pat izdomātiem apvainojumiem vecākiem].

[13] Tomēr audžuvecākiem, kuriem bērni tika nodoti, izdevās atrast īstos vecākus, un abas ģimenes uzsāka cīņu par bērnu atgriešanu bioloģiskai ģimenei. Kad par to uzzināja Rīgas bāriņtiesā, bērnus nekavējoties pārdeva uz Itāliju, neinformējot par to nevienu no ģimenēm…

[14] Lūk Itālijas vēstniecības Latvijā pirmā sekretāra Gabriele De Stefano vēstules teksts, ko viņš atsūtīja man, nevis Nilam Ušakovam vai kādai citai oficiālai Latvijas amatpersonai, kuri ir iesaistīti šajos necilvēciskajos noziegumos:

Fri, 15 Jan 2010 11:31:13 +0200 от Primo Segretario Riga :

Dear Ms. VickyXXXX,
in reply to your messages, I wish to inform you that the Embassy of Italy to Latvia has no information about the facts that you mentioned in your letter. In case you think that some crimes or abuses were committed, I kindly recommend you to inform about that the competent police and justice authorities.
With my best regards,
Gabriele De Stefano
Gabriele De Stefano
Primo Segretario
Ambasciata d’Italia – Riga
tel. +371 6 7216069
fax +371 6 7216084
www.ambriga.esteri.it

[15] Viens no rakstveida pierādījumiem, kurus saņēma Itālijas vēstniecības Rīgā pirmais sekretārs kā pielikumu manam oficiālam iesniegumam, ir man adresēta pārdoto bērnu audžuvecāku vēstule (skat.zemāk, upuru vārdi izmainīti).

Vēstulē ir minēts, ka es zvanīju LR Prezidenta kancelejai un citām augstākstāvošām valsts iestādēm. Tā ir taisnība, un viena no šīm „citām iestādēm” ir Nila Ušakova personīgā sekretāre.

Vēl gribu piebilst, ka oligarhu un politiķu noziegumu nevēlamo liecinieku apklusināšanas sistēma, kuras kontūri redzami vēstules tekstā, Latvijā un Kanādā ir ļoti līdzīga.

„—–Original Message—–
From: Arturs XXXXX
To: Vicky
Date: Mon, 07 Dec 2009 13:23:58 +0200
Subject: Re: XXXXXXXXXXXXXXXXXX

> Sveicinaati,Vicky.
Mees augsti noveerteejam Juusu veelmi paliidzeet un esam par to Jums loti pateiciigi, bet izskataas, ka sajaa valstii neviens taa iisti nav gatavs paliidzeet un iesaistiities.
Mekleejot veel gimenes, kuras ir cietusas no Riigas baarintiesas, mees saduuraamies
ar to, ka neviena oficiaali kaut ko iesaakt nav gatavi, jo baidaas par savu naakotni.
Vieni, seit Latvijaa, mees arii neesam gatavi ciiniities tik augstaa liimenii, jo sis “bizness” tiek veicinaats no politiku rindaam un vini jau sev nelaus nodariit paari.

Par to liecina kaut vai tas, kad tajaa dienaa, kad Juus zvaniijaat uz Prezidenta kanceleju un veel uz citaam valsts vadosaam instanceem, mees jau tajaa pat vakaraa saneemaam briidinaajuma sms, kas paraada, ka visu kontrolee augsas!

Kaa jau teicu iepriekseejaa veestulee, mees esam viegli ievainojami, mums ir divi pasa beerni un veel arii pienemtie, par kuru veseliibu un dziiviibu mees esam atbildiigi. Mees esam loti nogurusi un dziivojam vienaa stresaa! Laikam tomeer ir jaapaiet kaadam laikam, lai sabiedriiba atmostos, bet tagad katrs tikai ir noruupeejies, kaa izdziivot un nepazaudeet to pasu, kas ir.

Varbuut ir jaacer, uz veksmiigu lietu virziisanu, peec veeleesanaam, ja netiks saeimaa tie pasi veezi, vai arii uz Dieva briinumu.

Saruna ar Inesi Sleseri to labi paraadija, ka tas naak no vinas un baarintiesa riikojaas vinas lobeeta!

Nav ticiibas sajaa valstii ne uz vienu instituuciju, kuraam it kaa vajadzeetu aizstaaveet cilveeku tiesiibas, kaa kaut kur griezies, taa atbalss ir no citas puses, negatiiva
atbalss!.

Mees juutamies loti neeerti Juusu prieksaa, jo Juus tiesaam esat viena no nedaudzajiem, kura veelaas no sirds mums paliidzeet, bet arii mees kaa visi citi baidamies gan par sevi, gan par saviem tuvajiem.

Man loti zeel, ka esam taadaa situaacijaa, bet zinaam arii to, ja mees ciiniisimies, tad gruutaa briidii mees paliksim vieni un nebuus ne viena, kurs muus pasargaatu. Mees tiksim izniicinaati un arii tie, par kuriem mees esam atbildiigi!

Es loti ceru uz Juusu sapratni un ceru, ka netureesit launu par muusu izveeli!
Patiesaa Kristus miilestiibaa – Artuurs un Marta” „

Avots:
http://novorus.info/news/interesno/23975-otkrytoe-pismo-nilu-ushakovu-meru-g-rigi-fakty-iz-tyla-vraga-8.html

Informācijas aģentūra
/04.07.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa | 30 komentāri

Poļu arhibīskaps atzīts par vainīgu pedofilijā

Jozefs Vesolovskis

Jozefs Vesolovskis

Vatikāna kanoniskā tiesa ir atzinusi bijušo arhibīskapu un Vatikāna sūtni (nunciju) Dominikānas republikā Jozefu Vesolovski par  vainīgu seksuālā vardarbībā pret bērniem. Ar tiesas lēmumu poļu garīdznieks ir izslēgts arī no priesteru kārtas.

Vesolovskis bija Vatikāna vēstnieks Dominikas republikā laikā no 2008. līdz 2013. gadam. Pērnā gada augustā, kad Dominikas kardināls Nikolas Lopezs informēja pāvestu Francisku par to, ka Vesolovskis, iespējams, seksuāli izmantojis vairākus pusaudža vecuma zēnus, Polijā dzimušais Veseolovskis tika atsaukts no Dominikas galvaspilsētas Santodomingo, informē ziņu aģentūra “Associated Press”.

Pāvests Francisks solīja asi vērsties pret Romas katoļu baznīcas priesteru pastrādātajiem seksuālajiem noziegumiem, šādu rīcību nodēvējot par sātanisku. Pagājušajā gadā Francisks pieņēma stingrākus likumus, saskaņā ar kuriem pedofilija Vatikānā tiek atzīta par noziegumu par kuru pienākas 12 gadu cietumsods.  Vesolovskis ir līdz šim augstākā ranga Vatikāna amatpersona, pret kuru sākta izmeklēšana par bērnu seksuālu izmantošanu. Pret viņu kriminālizmeklēšanu sākusi arī Vatikāna pilsēta, kā arī Dominikas tiesībsargājošās iestādes. Tas varētu nozīmēt to, ka Vesolovskim var tikt piespriests arī reāls cietumsods. Tiesa, pār Vatikānu gulstas aizdomu ēna, ka tas, atsaucot Vesolovski no Dominikas, centies pasargāt viņu no Dominikas republikas varas iestādēm.

Vesolovski par priesteri un 1972.gadā par bīskapu ordinēja Krakovas arhibīskaps Karls Jozefs Voitila (nākamais pāvests Jānis Pāvils II), kurš vēlāk savu tautieti norīkoja par Vatikāna sūtni Bolīvijā. Pēc tam prominentais homoseksuālists – pedofils bija Vatikāna vēstnieks Kazahstānā, Tadžikistānā, Kirgizstāna un Uzbekistanā. Savukārt par sūtni Dominikānas republikā Vesolovski kļuva ar pāvesta Benedikta XVI rīkojumu.   

Avoti:
http://www.news.va/en/news/canonical-trial-of-ex-nuncio-jozef-wesolowski
http://www.thelocal.it/20140628/ex-vatican-envoy-defrocked-for-sex-abuse
http://www.la.lv/vatikans-priesteri-atzist-par-vainigu-zenu-seksuala-izmantosana/
http://lv.radiovaticana.va/news/2013/09/07/dominik%C4%81na:_p%C4%93c_skand%C4%81la_demision%C4%93jis_apustuliskais_nuncijs/let-726527
http://www.km.ru/world/2014/06/30/religiya-i-mezhkonfessionalnye-otnosheniya-v-mire/743665-posol-vatikana-lishilsya-t

Informācijas aģentūra
/04.07.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

ASV vadība ir slima ar parafrēniju

obama-foreign-policy-west-pointASV elite ir psihiski slima – tāds secinājums izriet no Krievijas TV ziņu raidījuma „Vesti nedeli” (01.06.2014) veiktās Baraka Obamas runas analīzes. 

Sākumā raidījumā tika parādīti vairāki Baraka Obamas uzstāšanās fragmenti Vestpointas militārajā akadēmijā 28.05.2014, bet pēc tam tika parādīta psihiatriskas slimības – parafrēnijas – enciklopēdiska definīcija, izceļot tajā simptomus, kuri ir piemērojami Obamas runai. Skat. video (36:40 – 43:30):

Baraks Obama Vestpointas militārajā akadēmijā pateica sekojošo:

„Starp citu mūsu ekonomika ir visdinamiskākā pasaulē”, teica Obama, nemaz neraizējoties par to, ka ekonomikas dinamisma ziņā visaugstākie rādītāji ir Indijai un Ķīnai. Līdzīga Obamas un viņa administrācijas „kompetence” vēl nesen apžilbināja visu pasauli, kad ASV prezidents vienā no runām paziņoja, ka Kosova esot atdalījusies no Serbijas referenduma rezultātā, kas pilnībā neatbilst patiesībai.

„Kad cilvēki maskās sagrāb Ukrainā ēkas, tad pasaule, saucot pēc palīdzības, skatās uz Ameriku.” Te acīm redzot ir domātas ēku sagrābšanas Ukrainas Austrumos, bet nekādā ziņā ne pirms tam sagrābtās ēkas Rietumukrainā (Galīcijā) un pēc tam Kijevā, veicot bruņotu valsts apvērsumu, jo šīs darbības veica „savējie” („nesavējo” gadījumā „pasaule sauc pēc palīdzības”).

„Mūsu iespējas formēt pasaules viedokli palīdzēja nekavējoties izolēt Krieviju”.

„Amerika ir stiprāka kā nekad agrāk par visu pārējo pasauli.”

„ASV ir gatava izmantot militāru spēku vienpusējā kārtībā.”

„Amerikāņi ir vienīgā neaizstājamā nācija.”

„Jautājums nav par to vai Amerikai ir jābūt par līderi, bet jautājums ir kā vārdā Amerikai ir jābūt līderim. Nevis tikai mūsu pašu miera un labsajūtas vārdā, bet, lai šo mieru un labsajūtu izplatītu pa visu pasauli” [to kā tas tiek darīts, kas tas ir par „mieru”,  kāda un konkrēti kam ir tā „labsajūta” kļūst arvien vairāk redzams arvien lielākam cilvēku skaitam un to arvien mazāk spēj nomaskēt pat gana daudz vēl varošie Amerikas globālie mēdiji (tie kuri „formēt pasaules viedokli”)]

„Amerikai vienmēr ir jābūt par visas pasaules līderi. Bez mums neviens cits to nespēs.”

„Es ticu Amerikas izredzētībai ar katru savas būtības daļu. Mūs par izredzētajiem padara nevis spēja pārkāpt starptautiskās tiesību normas, bet gan gatavība tās nostiprināt ar rīcību.”

Pilna Baraka Obamas uzstāšanās:

Konstatējot Obamas runā izteikumus par amerikāņu nesalīdzināmību, neaizstājamību, nolemtību būt par vispasaules līderiem, izredzētību, kas praktiski ir iedomu konstrukcijas, komplektā ar agresivitāti, raidījuma vadītājs nocitē Andreja Sņežņevska (1904–1987) Psihiatrijas katalogā (1986.gada izdevums: http://www.klex.ru/cqj ) definēto parafrēnijas sindromu, kuru vairāk kā 100 gadus atpakaļ aprakstīja vācu psihiatrs Emīls Krēpelins (1856-1926), kurš tiek uzskatīts par modernās psihiatrijas pamatlicēju.

Parafrēnijas sindroms (парафренный синдром ) – stāvoklis kurā vienlaicīgi izpaužas fantastiski lielummānijas murgi, vajāšanas mānija, iedarbības murgi, psihiskie automātismi un afekta stāvokļu izmaiņas. Slimnieki sevi pasludina par zemes, visuma, valstu valdniekiem, armiju komandieriem; viņu varā ir pasaules, cilvēces liktenis; no viņu vēlmēm ir atkarīgs vai būt karam vai mūžīgai svētlaimei. Stāstot par savu varenību viņi izmanto tēlainus un grandiozus salīdzinājumus, operē ar milzu skaitļiem, iekļauj viņu aprakstīto fantastisko notikumu lokā ne tikai tagadnes, bet arī pagātnes izcilās personības. Fantastiskie murgu saturs reti kad ir pastāvīgs, visbiežāk tam ir tendence izplesties, iegūt dažādas versijas, bagātināties ar jauniem faktiem, dažreiz krasi mainīgi. Parasti slimnieki necenšas argumentēt savu viedokli, viņiem ir acīmredzama viņu apgalvojumu neapstrīdamība. Vajāšanas idejas kļūst gandrīz pastāvīga sindroma sastāvdaļa, virknē gadījumu murgi mēdz būt antagoniski: līdzās ienaidnieku vajāšanām eksistē spēki, kuri ir slimnieka pusē.

Jāsaka, ka Obamas runa labi raksturo mazākā mērā viņa personisko diagnozi, bet visas ASV valdošās elites diagnozi.

Avoti:
http://russia.tv/video/show/brand_id/5206/episode_id/992486/video_id/1007027
https://www.youtube.com/watch?v=48ud1pQqDWE
https://www.youtube.com/watch?v=fG_hX_XM4Ks
http://www.whitehouse.gov/photos-and-video/video/2014/05/28/president-obama-speaks-west-point-graduates
http://www.klex.ru/cqj

Informācijas aģentūra
/04.06.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Mūslaiku varonis: „zaļais cilvēciņš” Igors Strelkovs (Girkins)

Igors Strelkovs (Girkins)

Igors Strelkovs (Girkins)

Mūsdienu zemiskuma, nodevības, gļēvulības, mantrausības, konformisma, izvirtības  un melu laikmetā godīgu un kārtīgu cilvēku skaits samazinās. Bet traģiski iztrūkst un par gauži retu parādību kļūst īsti varoņi, kuri patiesi tic vispārcilvēciskiem ideāliem, kuriem gods un pienākums nav tukša skaņa un kuri savu ideālu realizācijai ir gatavi upurēt visu, tai skaitā savu reputāciju un dzīvību. Viens šāds cilvēks nesen kļuva plaši pazīstams Krievijā un visā pasaulē Ukrainas notikumu sakarā.  

Lai gan ar antikrieviskumu slimajiem latviešiem krieva – varoņa prototips ir kā sarkana lupata, kas atmodina viszemiskākās dziņas, normāliem latviešiem (cik nu viņu ir atlicis) un visiem normāliem cilvēkiem ir vērts iepazīties ar šo jaunāko laiku vēstures atradumu, lai iepazītu īstu varonību (pretstatā tukšiem plātīzeriem, uzspēlētiem lielībniekiem un imitētai PR „varonībai”), spētu to atšķirt no politikāņu reklāmistu imitācijām un pamēģinātu šīs gauži nepieciešamās īpašības attīstīt sevī. Krievijā šādi cilvēki vēl ir kaut cik pieņemamā daudzumā, bet Latvijā un latviešiem ar to ir milzīgas problēmas. Ja Latvijā atrastos kaut vai viens „Strelkovs” ar nelielu grupiņu, tad mēs, visdrīzāk, dzīvotu pavisam citā Latvijā, kurā zagļi nesēdētu Saeimā, Eiroparlamentā, valsts pārvaldē un lielfirmu ofisos,  tiesneši un prokurori nevarētu kā ielasmeitas nesodīti pārdoties pa labi un pa kreisi, bet birkaviem un šķēlēm līdzīgi prominenti pedofili atrastos cietumā vai tiktu sodīti kā savādāk. Bet latviešu varonības gars izskatās tika izsmelts ar sarkanajiem strēlniekiem un nekādi vairs negrib atjaunoties, tāpēc gan valsts, gan tauta, gan visa sabiedrība pakāpeniski, bet pamatīgi beidzas nost. Rakstu šo cerībā, ka varbūt tomēr notiksies brīnums un vēl „celsies strēlnieks sarkanais”.

Atvaļināts pulkvedis pret nacistizēto ukraiņu armiju

Igors Girkins ar pseidonīmu Strelkovs ir dzimis 17.12.1970, pabeidzis Maskavas Valsts Vēstures un Arhīvu institūtu, iegūstot vēsturnieka-arhivāra profesiju, kurā ne mirkli nav strādājis. Kā brīvprātīgais ir karojis Piedņestrā (1992), Bosnijā (1992-1993) un Čečenijā (1995), bet no 1999.gada līdz 2013.gada pavasarim bija Federālā drošības dienesta (bijušais VDK) virsnieks ( pulkveža pakāpē). Štatu samazināšanas dēļ no dienesta tika atvaļināts. Pēc paša Strelkova teiktā viņu „izēda” kolēģi – karjeristi. Pēc tam līdz šā gada februārim strādāja par drošības dienesta priekšnieku pie pareizticīgā oligarha Konstantīna Malofejeva.

Igors Strelkovs plaši pazīstams kļuva kā Slavjanskas pilsētiņas (120000 iedzīvotāju) zemessardzes vienības komandieris. Slavjanska, kura atrodas stratēģiski svarīgā vietā starp Lugansku un Doņecku, ir kļuvusi par ukraiņu antinacistu un krievu pretestības un brīvības cīņu simbolu. Strelkovs ar niecīgiem resursiem ir pārvērtis Slavjansku par grūti ieņemamu cietoksni, kuru jau gandrīz mēnesi nesekmīgi lenc  gandrīz vai visa Ukrainas armija, nacistiskā „Nacionālā gvarde” un neformāli nacistiski – bandītiski grupējumi. Uzbrucējus konsultē un atbalsta ASV militārie darbinieki, CIP un viņu labā strādā arī privātas ārvalstu militārās kompānijas (piemēram, Karačunas kalnu pie Slovjanskas apsargā poļu militārā kompānija). Pēc paša Strelkova teiktā spēku samērs ir pat bijis 20:1 par labu ukraiņiem ar nospiedošu pārsvaru bruņutehnikā („separātistiem” ir tikai armijai atņemtā bruņutehnika), artilērijā un aviācijā (Strelkova rīcībā nav pat helihoptera).

Nacistu armijai katastrofāli pietrūkst cīņasspars. Iesauktie karavīri karot negrib, pavēles tiek sabotētas, notiek savstarpējas sadursmes,  armijā valda pilnīgs bardaks un neprofesionalitāte par ko pat atklāti vaimanā dedzīgākie ukraiņu nacistu līderi, bet paši ierindas nacisti un algotņi mirt nav gatavi – viena lieta arestēt vai apšaut neapbruņotus cilvēkus, bet pavisam kas cits ir cīnīties pret profesionāli organizētu pretinieku, kurš ir gatavs karot līdz galam un mirt par vispārcilvēciskiem ideāliem.

Pēc notikumiem Slavjanskā kļuva zināms, ka Igors Strelkovs ir slaveno „pieklājīgo zaļo cilvēciņu” komandieris, kuri (skaitliskā ziņā – apmēram 50) aizsāka Krimas atdalīšanās procesu (tieši tikai aizsāka, dodot pirmo impulsu, iedrošinot šaubīgos vietējos un Krievijas līderus, kuri tālāko jau paveica paši). Pēc Krimas līdzīgu palīdzību Strelkovam palūdza Novorosijskas aktīvisti. Ukraiņu un Rietumvalstu propaganda to attēlo kā Krievijas specdienestu darbību, bet, diemžēl, notikumu gaita un tālākā attīstība rāda ko citu. Būtu labi, ja Ukrainā veiksmīgi strādātu Krievijas specdienesti. Ja tā būtu noticis, tad no Ukrainas atdalītos nevis tikai Krima, bet gan Rietumukraina (Galīcija) dēļ savas kategoriskās nevēlēšanās kopā ar visu Ukrainu pievienoties (vai straujāk tuvoties) Krievijai, jo vairums Ukrainas iedzīvotāju ir prokrieviski noskaņoti (jab citiem vārdiem sakot – viņi ir krievi), kas tik ļoti tracina daudzus galīciešus, ameriko un eiropocentristus, kuri pašreiz veic mūslaikiem nepieredzētas politiskās vajāšanas un izrēķināšanās visā ukraiņu nacistu kontrolētajā teritorijā. Ja Krievijas specdienesti strādātu patiešām augstā līmenī, nekas tāds nenotiktu.

Ingternetā publicētajos Strelkova e-pastos (kārtējās „hakeru” aktivitātes) viņš asi izsakās par pašreizējajām Krievijas varasiestādēm, tās politiku un ierēdņiem. Pēc viņa izteikumiem Krievijā pārāk daudzos amatos ir salīduši karjeristi. Līdzīgs tonis ir jūtams arī viņa Slavjanskas notikumu paziņojumos. Tā ka Strelkovs ir gana neērta personība arī Krievijā.

Vienā no publicētajām e-pasta sarakstēm (2009.gada), kurā tiek apspriesta hipotētiska Krievijas valstiskuma katastrofa un ko šādā gadījumā vajadzētu darīt, Strelkovs min, ka X stundā viņš būtu gatavs rīkoties un viņa rīcībā būtu apmēram desmit domubiedru. Iespējams, ka  Krimā  Strelkovam bija vairāk nekā desmit domubiedru (bet tāpat tas to skaits nebija liels).

Apspriežot notikumus Krimā, amerikāņu eksperti plaši runā par Krievijas specdienestu augsto profesionalitāti šīs operācijas gaitā un par to, ka Krievija ļoti eleganti apspēlēja amerikāņus. Un patiesi, izskatās ka ASV valdība līdz Krimas epopejas noslēgumam patiešām īsti nezināja kas patiesībā tur notiek un tas, neskatoties uz to, ka ASV rīcībā ir milzīgas izspiegošanas priekšrocības internetbāzētos pakalpojumos un iespējā piekļūt mobilo telefonu sarunām, kuras visas tiek ierakstītas (pēc Snoudena atklāsmēm tā pat vairs nav ticama hipotēze, bet jau apstiprinājies fakts).  Paši amerikāņi atklāti atzīst kaunpilnu neveiksmi šai jomā. Šī neveiksme, izskatās ir saistīta nevis ar „Krievijas specdienestu veiksmīgo darbību”, bet gan tieši pretēji – ar Krievijas specdienestu nepietiekami augsto līmeni (par šo problēmu pietiekami atklāti runā paši krievi no Strelkova domubiedru aprindām) dēļ kā amerikāņi par viņiem pārāk daudz zina un droši paļaujas uz to.  Uz šī fona atsevišķu Krievijas specdienestu cilvēku (tādu kā Strelkovs) augstā profesionalitāte, veicot valstiskas un specdienestu funkcijas neformālā privātā kārtā, pārsteidza amerikāņus nesagatavotus. Lūk šos cilvēkus un šādas aktivitātes ASV specdienesti tik tiešām „nogulēja”.

Ne spēkā Dievs, bet patiesībā

Strelkovs ir pārliecināts pareizticīgais, kura dzīves kredo ir „Ne spēkā Dievs, bet patiesībā”. To viņš regulāri apliecina praktiski. Laikā kad, pēc Krievijas informatīvās telpas spriežot,  viss Doņeckā izskatījās vairāk nekā labi (17.05.2014), Strelkovs nāca klajā ar paziņojumu, kurš runāja pretī Krievijas infotelpā radītajam iluzorajam tēlam. Šī paziņojuma teksts ir iztulkots arī latviski (acīmredzot kāds antikrievs gribēja parādīt latviešvalodīgo publikai kā patiess krievu patriots raksturo pašreizējo nebūt ne ideālo Doņeckas vidi): http://www.focus.lv/pasaule/krievija-un-nvs/strelkovs-ukrainas-krievs-skatas-tv-suc-alinu-un-gaida-kad-no-krievijas-izvelsies-armija-kas-visu

Strelkovs, pirmkārt, atklāti pasaka, ka viņa rīcībā ir mazskaitliskas militāras vienības un ka viņam steidzami ir nepieciešami cilvēki, jo Ukrainas armija koncentrē pret viņu gandrīz vai visus savus spēkus. Iepriekš Strelkovs bija paziņojis, ka viņa rīcībā nav lieku ieroču, tāpēc brīvprātīgo pieņemšana bija ierobežota, bet tagad ieroči ar lielām pūlēm dažādos veidos tika sagādāti, bet karotāju rindas nepapildinās. Viņš tiešā tekstā pasaka, ka ir stipri vīlies Donbasa vīriešos, kuri vārdos viņu atbalsta un ir gatavi karot, bet tad, kad jāsāk reāli tas darīt, brīvprātīgo vairs nav.  „Desmitiem, pat simtiem cilvēku stāv ierindā un cīnās. Desmitiem tūkstošu, pat simtiem tūkstošu to visu mierīgi vēro televīzorā, pie viena iesūcot aliņu. Acīmredzot gaidot, kad no Krievijas izvelsies armija, spējīga visu izdarīt viņu vietā, vai arī, ka atbrauks pietiekošs daudzums bezsmadzeņu brīvprātīgo, gatavu mirt par viņu tiesībām dzīvot cienīgāku dzīvi nekā to, kurā viņi 23 gadus eksistēja zem Ukrainas nacionālistu valdības,” atklāti skarbs ir Strelkovs.

Tāpat Strelkovs atklāti pasaka, ka pašpasludinātajās republikās vis nebūt nav tik ideāli kā varētu šķist un ka ir gan karjeristi, gan malā sēdētāji-pamācītāji, gan arī  notiek bruņotu bandītu patvaļa. Strelkovs, publiskojot šos faktus, sola to novērst un vismaz no savas puses cenšas pildīt solīto – kādu laiku pēc šī paziņojuma divus savu vienību komandierus Strelkovs par marodierismu sodīja pēc karalaiku likumiem (nošaujot).

No propagandas un informatīvā kara viedokļa raugoties šāds Strelkova paziņojums varētu šķist liela kļūda, jo parāda pretestības kustības vājās vietas, ko gandrīz vai tūlīt pat sāka izmantot ukraiņu nacistu mēdiji, ziņojot par milzīgajiem zaudējumiem „separātistu” vidū dēļ kā arī katastrofāli trūkstot cilvēku. Par savu paziņojumu Strelkovs Krievijas informatīvajā telpā tika skarbi kritizēts, bet pēcākajās uzstāšanās viņš paliek pie sava, apgalvojot, ka ir jāsaka patiesība, pat, ja tā ir napatīkama. 

Šo savu pārliecību viņš kārtējo reizi apliecina 22.maijā, kad Krievijas mēdiji plaši ziņo, ka ukraiņu nacisti pie Volnovahas it kā esot paši uzbrukuši savas regulārās armijas vienībai, kura it kā atteicās izpildīt uzbrukuma pavēli, un pēc tam vēl uzsūtīja tai aviāciju. Strelkovs paskaidro, ka uzbrukumu sākotnēji veica Doņeckas zemessardze, izmantojot nacistiem atņemto Privatbank inkasatora automašīnu, bet Ukraiņu armijas atliekas savas neprofesionalitātes dēļ pēc tam uzsūtīja izdzīvojušajiem savējiem helihopterus. Tāpat Strelkovs apšaubīja konkrētās operācijas nepieciešamību, jo militārā ziņā tā maz ko deva, bet nacistu spēkus lieki satracināja.

Visbeidzot, uzbrukuma Doņcekas lidostai sakarā 27.05.2014, Strelkovs atklāti pateica, ka tā bija no militārā viedokļa primitīva un neveiksmīga zemessardzes spēku operācija kā dēļ arī tika ciesti tik lieli zaudējumi (pēc „separātistu” ziņām ap 70 kritušo karotāju, neskaitot civiliedzīvotājus, pēc „huntas” ziņotā – 200).

Labāk vienreiz redzēt, nekā daudzreiz dzirdēt

Varētu vēl daudz ko sarakstīt par šo tēmu, bet tas nav nepieciešams un tam nav jēgas, jo jebko no sarakstītā viegli apšaubīt ar tādiem neapgāžamiem argumentiem kā „krievu propoganda”, jo īpaši vidē ar lielu aprobežotu antikrievu īpatsvaru.

Tāpēc labāk ieraudzīt pašam. Pietiek tikai apskatīties uz pašu Strelkovu un paklausīties ko viņš saka, lai saprastu gan to kas ir viņš pats, gan to kas ir tie, kuri pret viņu karo un kuri patiesībā ir teroristi. Paskatamies uz Strelkovu, salīdzinam viņu ar Porašenko (tēva uzvārdā Vaļcmans)/ Jaceņuku/ Timošenko/Turčinovu/ Kļičko u.c. un mums nebūs grūti noteikt, kuri patiesībā ir pie sienas liekami nelieši. Viņu sejas, uzvedība un runasveids runā pats par sevi.

Pjotrs Porašenko (Vaļcmans), Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Aleksandrs Turčinovs, Vitālijs Kļičko

Pjotrs Porašenko (Vaļcmans), Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Aleksandrs Turčinovs, Vitālijs Kļičko

Piedāvāju par to pārliecināties katram un noskatīties Strelkova uzstāšanās (arī tiem, kuri nesaprot krieviski). Normāls cilvēks, kurš nav zaudējis spēju atšķirt labo no ļaunā un labus cilvēkus no neliešiem (šī spēja sāk zust cilvēkam akceptējot vai sākot veikt nelietības), ātri saskatīs to milzīgo morāli-tikumisko bezdibeni, kas šķir Strelkovu un ukraiņu nacistu vadoņus. Bet nu par pārējiem, diemžēl…  Ja Dievs kādu vēlas sodīt, tas atņem viņam prātu, un pēc tam viņš bedri izrok sev pats. Jautājums tikai cik daudziem Latvijā, jo īpaši latviešvalodīgo vidē, Dievs ir atņēmis prātu tik lielā mērā, ka viņi neatgriezeniski ir zaudējuši spēju atšķirt normālus un patiesus cilvēkus no meļiem un neliešiem. Ja daudziem, tad Latvijā nekas labs nav sagaidāms un būs arvien sliktāk un sliktāk.

Igora Strelkova intervija KP.TV par Slavjanskas pamatvienības sastāvu, 26.04.2014:
https://www.youtube.com/watch?v=8mGXDcO9ugw

Igora Strelkova intervija Krievijas TV, 29.04.2014: https://www.youtube.com/watch?v=ZEm3cQfKk6Y

Igora Strelkova videouzruna Doņeckas iedzīvotājiem, 17.05.2014:
https://www.youtube.com/watch?v=KIHdrSm6jrU

Igora Strelkova intervija KP.TV, 26.05.2014:
https://www.youtube.com/watch?v=tz7sNmN-hMQ

Varonības milzīgā nozīme

Sabiedrībai ir vajadzīgi varoņi. Un ne tikai kā tēli, bet arī kā reāli cilvēciski iemiesojumi. Gļēvuļu un komformistu sabiedrība, kura nav spējīga redzēt un rīkoties tālāk par savām personiskajām interesēm un nav gatava upurēties vispārības labā, ir neizbēgami lemta iznīcībai. Tā ir aksioma, kas vēstures gaitā izpaužas nepārtraukti. Gļēvuļu un komformistu sabiedrībā nelieši savairojas, uzkrāj spēkus un pamazām sāk šo sabiedrību iznīcināt. Sākumā pamazām, bet pēc tam strauji. Un, ja, redzot tuvojošos katastrofu, sabiedrība nav spējīga sevī radīt varoņus, kuri spēj apturēt neliešus, kuriem tobrīd jau ir nopietns pārspēks, tad tā tiek iznīcināta un, kas ir pats taisnīgākais, ar sabiedrību reizē tiek iznīcināts arī vairums ļaundaru.

Nelieši ir švaki cīnītāji. Nelieši ir gļēvi. Nelieši ir aprobežoti, lai gan, visbiežāk, viltīgi un ar labu pašsaglabāšanās instinktu. Viņi ir lieli, vareni un nežēlīgi tad, kad jūt aiz sevis pārspēku, kad jūt upura bezspēcību, bet tiklīdz parādās kaut vai tikai dažas, pat tikai iluzoras reāla pretspēka pazīmes, neliešu dūša strauji saskrien papēžos. Tieši tāpēc pat tikai viens vai daži varoņi reizēm spēj uzveikt it kā milzīgas un „neuzvaramas” neliešu armijas.

Varoņa liktenis ir neapskaužams, jo par varoni kļūst apstākļos, kad racionāli ir redzams, ka jebkāda cīņa ir bezjēdzīga un pretestība teorētiski garantē, ka cīnītājs pazaudēs visu (tiks atlaists no darba, zaudēs reputāciju, tiks ieslodzīts cietumā, tiks nogalināts utt.). Parasts cilvēks šādos apstākļos pārstāj cīnīties, samierinās, salūst un mazāk vai vairāk strauji degradē. Varonis, saprotot to, ka necīnoties viņš zaudēs pašcieņu un ka viņa dzīvei nebūs jēgas, cīnās, „liekot uz spēles” visu. Varonis saprot, ka necīnoties tiks iznīcināts „viss” un „dzīves vairs nebūs”, tāpēc  varonis labāk „stāvus mirst” nekā „uz ceļiem eksistē” vai „nebrīvē nobeidzas”.

Varonība, visbiežāk, beidzas ar varoņa nāvi (bet ne vienmēr un ne obligāti), tāpēc ir daudz varonīgu runu teicēju, bet gauži maz varonīgu darbu veicēju. Jēzus tika sists krustā,  Žanna d’Arka sadedzināta. Viņi iestājās pret acīmredzamu neliešu pārspēku, cīnījās, mira, bet citus izglāba. Šie ir tikai divi skaļi varonības piemēri. Ir vēl daudzi citi tikpat skaļi, bet vēl vairāk  ir maz zināmu vai nezināmu. Tā kā varonības cena ir augsta, gribētāju ir par maz. Kā saka nelieši: „Muļķu nav”, tāpēc viss tiek pirksts un pārdots (pat bērni), bez naudas nekas nenotiek un kārtējo reizi godā tiek celts zelta teļa kults. Bet reizēm, neliešiem par izbrīnu, kāds varonis uzrodas un tad tiek izjaukta nelietīgā lietu kārtība, vismaz uz laiku.

Igora Strelkova liktenis ir miglā tīts. Viņam ir informācija, ka ukraiņu nacisti ir devuši rīkojumu  viņu likvidēt par katru cenu. Loģiski, jo Strelkovs ir ne tikai profesionālākais Doņeckas komandieris, autoratīvākais līderis, bet arī personība, kura ar dažiem vēstījumiem spēj atspēkot visu ukraiņu-Rietumu mēdiju melu jūru. Strelkovs ir cilvēks, kurš reāli iedvesmo ne tikai karavīrus un cīņubiedrus, bet arī plašas tautas masas.  Un šai ziņā Strelkovs ir gauži neērts arī Krievijas un Doņeckas karjeristiem un neliešiem, kas pie noteiktiem apstākļiem ir spējīgi „iedurt dūci mugurā”.  Un tikt galā ar „savējiem” nereti ir grūtāk kā ar ienaidnieku. Dod Dievs, lai Igoram izdodas gan viens, gan otrs!

Ja Latvijā būtu bijis savs „Strelkovs”…

Ja Latvijā būtu savs „Strelkovs”, tad mēs dzīvotu pavisam citā valstī un pavisam citā sabiedrībā. Daudz nemaz nevajag, pietiktu kaut vai ar vienu „Strelkovu” un kaut vai pieciem viņa domubiedriem…

Ja 1991.gada augustā Latvijā būtu bijis savs „Strelkovs”&Co, tad varu sagrābusī un no ierakumiem izlīdusī neliešu varza tiktu aizslaucīta, salikta cietumos un Latvija būtu plaukstoša, augsti attīstīta valsts. Daudz attīstītāka par pašreizējo Baltkrieviju (tiem, kas nezina – „autoratīvā” un „nedemokrātiskā” Balkrievija reālā dzīves līmeņa ziņā ir galvastiesu pārāka par ES valstīm) un iespējams pat viena no attīstītākajām valstīm pasaulē. Toreiz nemaz tik daudz nevajadzēja, viens pats OMON ātri visu attīrītu, bet… Rubiks izrādījās nelietīgs gļēvulis par ko balvā nu ir saņēmis prestižu un eirodeputāta silto vietu. Toreiz neatradās neviens, kurš „nomainītu” Rubiku un realizētu jau sagatavoto tīrīšanu. Pietiktu tikai ar vienu „Strelkovu”, lai mēs tagad dzīvotu daudz labākā un cilvēcīgākā valstī …

Pēc „neatkarības” iegūšanas jaunā Latvijas politekonomiskā elite sāka zagt, izlaupīt un iztirgot visu kas kust un nekust. Pie tam tas tika darīts tik primitīvi, ka patiesi kauns ka neviens par to nav sodīts. Tika sakrātas kompromata kaudzes par tā laika darboņiem, tai skaitā Godmani, kurš bija galvenais to laiku Latvijas tehniskais iznīcinātājs un kurš gana labi iedzīvojās uz tā rēķina. Ja Latvijā šai laikā būtu bijis savs „Strelkovs” ar dažiem domubiedriem, tad neliešu vairums tiktu salikts cietumā vai sodīts citām metodēm, kas disciplinētu zemākos līmeņus un tad būtu bijis iespējams izveidot kaut cik normālu un patiešām puslīdz neatkarīgu valsti, kurā augstākā valsts vara nepieder mafioziem grupējumiem. Bet tas nenotika. „Strelkovs”neatradās arī starp t.s. „nacionālistiem”, kuri bija uz viļņa un par kopējās iedvesmas trūkumu tā kā sūdzēties nevarēja.

Toties gana auglīgā augsnē krita zagļu un neliešu kurinātā antipadomiskā, antikrieviskā un antikrievu histērija, kas palīdzēja novērst pūļa uzmanību no plaša mēroga zagšanām, masveida atlaišanām, cilvēku izlikšanas uz ielas, drausmīgi augstā mirstības līmeņa, dramatiskā dzimstības krituma, kurš vēl joprojām nav atgriezies padomju laiku līmenī un izskatās, ka vairs neatgriezīsies nekad, utt. „Pie visa vainīgi krievi” un „pacietiet jebko, savādāk nāks krievi” ir stabila neliešu veiksmes formula un jebkādu nelietību attaisnošanas instruments. Tolaik tika pierādīts, ka tas strādā un kopš tiem laikiem šī polittehnoloģija tiek izmantota nepārtraukti. Un strādā taču…

1999.gadā tika noķerta organizēta pedofilu banda. Tās darbības izmeklēšanas gaitā tika identificēti cietušie bērni un tas, ka bērni „apkalpoja” vairākas augsti stāvošas amatpersonas. Izmeklēšanu mēģināja pārtraukt, bet sākumā nesekmīgi un tikai tad, kad procesā iejaucās toreizējā prezidente Freiberga un pieprasīja nodot izmeklēšanas funkciju ar visiem materiāliem ģenerālprokuratūrai, kas nozīmētu reālu izmeklēšanas pārtraukšanu (jo bija pamatotas aizdomas, ka ģenerālprokuratūra sedz arī šāda tipa noziegumus), pieķerto pedofilu vārdi tika nosaukti publiski. Pēc tam sekoja cīņa, kuras rezultātā tika nogalināti vairāki cilvēki, tai skaitā pulkvedis, kurš vadīja izmeklēšanu. Liecinieki un iesaistītie tika iebiedēti ar izrēķināšanās draudiem, bet promenentie pedofili tika cauri sveikā. Ja tolaik Latvijā būtu bijis savs „Strelkovs” ar kaut vai pieciem domubiedriem, tad jau pēc pirmajām slepkavībām sāktu pazust arī paši pedofili, viņu rokaspuiši un ar viņiem saistīti personāži. Un tad mēs dzīvotu pavisam citā Latvijā, kurā augstākos valsts amatus neieņem homoseksuālistu-pedofīlu mafijas pārstāvji , attiecīgi gan  morāli-tikumiskais, gan politiskais, gan arī ekonomiskais klimats būtu pavisam cits, bet …

Tagad ir 2014.gads. Latvija ir pilnībā sagrauta. Latvijas valsts vairs neeksistē, jo latviešu vairākums ir nodevuši valstiskuma ideju un praktiski pierādījuši, ka viņi ne grib savu valsti, ne ir spējīgi to pārvaldīt. Mēs pašreiz dzīvojam ES provincē Latvijā, kurai ir pagaidām vēl saglabāti daži mazāk nozīmīgi valsts atribūti. Šī province formāli ir pakļauta ES struktūrām, bet reāli tajā saimnieko ASV vēstniecības darbinieki, ASV specdienesti, Zviedrijas korporācijas un citi.  Latvijas lauki (latviskuma galvenais balsts) ir pilnībā iznīcināti, ir iznīcināt vietējā ražošana, izglītības sistēma ir degradēta, dzimstības līmenis ir kritiski zems, katastrofāli augsts ir patērējamā alkohola līmenis (alkohols iznīcina smadzenes; tas attiecas arī uz „mērenajiem iedzērājiem”), ierēdņu korpuss ir nesamērīgi uzpūsts, valsts iestādes nepilda savas funkcijas un visus valsts pārvaldes līmeņus ir pārņēmusi totāla bezatbildība un korupcija. No Latvijas cilvēki aizceļo un izmirst. Tālredzīgākie nelieši jau gatavo un realizē imigrantu ievešanu (jo vietējie ir degradēti un uz konstruktīvu darbību vairs nav spējīgi). Viss ir tik slikti, ka pat „visoptimistiskākie” un visangažētākie burbuļpūtēji nespēj noliegt pilnīgas Latvijas sabiedrības katastrofas faktu. Bet kā parasti no patiesajiem iemesliem tiek novērsta uzmanība, tai skaitā izmantojot jau ierasto „krievu” un „padomju mantojuma” argumentu.

Pašreizējās situācijas traģiskums ir apstāklī, ka nu sabiedrības degradācijas izpausmes sāk pieņemt galēji anticilvēciskas formas. Tagad gandrīz vai pilnīgi atklāti nelietīgi ierēdņi un viņiem pietuvināti juristi un „biznesmeņi” pelna uz bērnu nelaimju rēķina. Ir radīta sistēma, kas „tiesiski” ļauj izņemt bērnu gandrīz no jebkuras ģimenes. Ierēdņiem pilnvaras ir plašas, kontroles mehānismi praktiski nestrādā un sodīts par patvaļu neviens netiek. Ļoti ērti. Tas ļauj izrēķināties ar politiskajiem un personiskajiem pretiniekiem, iegūt bērnus „savām vajadzībām”, pelnīt uz bērnunamu un audžuģimeņu naudas sadales un biznesu rēķina un pelnīt uz bērnu pārdošanu caur adopcijas procedūrām. Iespējams vēl kā savādāk. It kā varētu šķist, ka tālāk vairs nav kur, bet izrādās, ka ir…

Lai gan Latvija ir kritusi drausmīgi zemu, tomēr ES degradē ne mazāk strauji. Atsevišķās ES valstīs jau pilnā sparā rit virkne bērnus maitājošu un bērnu psihi kropļojošu pasākumu. Likumdošanas līmenī ir normalizēts homoseksuālisms, pilnībā izkropļots ģimenes jēdziens, uzsākta genderisma atziņu ieviešana, uzsākta obligāta bērnu agrīna seksualizācija jau bērnudārzos un jau sāktas nopietnas diskusijas par incesta un pedofilijas legalizāciju. Šīs ES vēsmas ir manāmas arī Latvijā. Ko nu darīsim? „Mīļā miera labad”, plātot rokas bezspēcībā, ļausim sakropļot mūsu bērnus? Un par ko tad kļūsim mēs paši? Pat negribas ieskicēt to ainu, kas piepildīsies, ja atkal kārtējo reizi Latvijā neatradīsies  savs „Strelkovs” ar kaut vai pieciem domubiedriem.

… bet varbūt tomēr …

Kam tas viss? Kas to vispār izlasīs un vai maz ir daudzi, kuri ir spējīgi to saprast? Cik vispār Latvijā ir atlikuši normāli cilvēki un cik normāli viņi ir? Nezinu. Bet zinu, ka, ja neradīsies varoņi, tad šausmas sāks strauji pieaugt un tas beigsies ar pilnīgu šīs sabiedrības (un latviešu) iznīcināšanu.

Katastrofas beigu fāze skars visus. Arī tos, kas sevi uzskata par „karavīriem”, kam patīk gremdēties „latviešu varonīgajā pagātnē”, iet pārgājienos un pie ugunskura dziedāt karavīru dziesmas (vispirmāmkārtām, protams, „mēs sitīsim tos utainos…”). Arī algotņus, kas piedalās amerikāņu okupācijas misijās un ar tiem saistītās personas. Arī  elites klanu pārstāvjus, kuri domā ka ir visgudrākie, visveiklākie un ka tas viņus neskars, jo viņi personīgi gan jau kaut kā izgrozīsies. Arī tos, kam pašreiz ir „silta vietiņa” (kamdēļ visādi posta apraksti šķiet nereāli un izdomāti, jo pašus personiski tas pagaidām vēl neskar) un kuri cer tās saglabāt. Un arī tos, kas cer „noslēpties” laukos vai aizmukt uz ārzemēm. Katrs saņems pēc nopelniem.

Katastrofa noteikti būs, ja latvieši neizārstēsies no antikrieviskuma, jo tas ir galvenais latviešu debilizēšanas un Latvijas sabiedrības šķelšanas instruments. Tieši tāpēc šai virzienā tik aktīvi strādā cilinski, bordāni, rožkalni un tamlīdzīgi kadri, gan arī visa proamerikāniskā un prorietumnieciskā žurnālistu varza ar streipveidīgiem elementiem priekšgalā. Viņi patiesu varonību grib pārvērst antikrieviskā destrukcijā. Arī šīs varzas elementus  tas skars pilnā mērā; konservatīvā spārna pārstāvjus pirmām kārtām.

Ko darīsim? Turpināsim lamāt krievus? Turpināsim akli ticēt amerikāņiem, ukraiņu nacistiem un jebkuram, kurš ir „pret krieviem”? Turpināsim ticēt Latvijas un Rietumu mēdiju glamūrīgajiem meliem? Turpināsim dzīvot peļņas un ieguvumu kategorijās, „baudīt dzīvi”, neuztraukties un „domāt pozitīvi”? Ja tā, tad tās ir beigas.

Bet varbūt tomēr reiz pietiek, un varbūt tomēr mūsos snauž kaut vai maziņš varonītis. Ja ne „strēlnieks sarkanais”, tad kaut vai tikai strēlnieks vai kaut vai tikai kārtīgs cilvēks, kurš sava komforta un amata saglabāšanas dēļ neiet uz kompromisiem ar sirdsapziņu un negriež ceļu nelietīgiem cilvēkiem (pat ja tas ir priekšnieks vai kāds cits „ietekmīgs” cilvēks), un neklusē par necilvēcībām un netaisnībām.

Ivars Prūsis
/30.05.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 7 komentāri

Pārdomas par teroru Ukrainā

00345_ukrnaciIr jābeidz izlikties par naiviem un neko nesaprotošiem patērētājiem. Ir jāatzīst objektīvi notiekošais. Ir jābeidz mierināt sevi ar domu, ka tas JŪS VISUS neskar. Ir jāatzīst, ka NATO ir nepieteikta kara stāvoklī ar Krieviju. Ir jāatzīst, ka tagad, 2014.gada maijā, ir „1941.gada maijs”!
           
Vēsture atkārtojas it visā. Latvija atkal ir vienas karojošās puses iesaistīta karā (Latvija ir NATO dalībvalsts) un kā karā iesaistītās valsts iedzīvotāji latvieši tādēļ atkal piedzīvos visu to pašu, ko jau ir piedzīvojuši 2.pasaules karā! 1941.gadā uzbrucēji ar atrotītām piedurknēm, karogiem plīvojot un Gēbelsa propagandas runu iedvesmotiem prātiem, „ātrā uzvarošā kara” gaidās kvēlojot, iebruka Krievijā. Tur viņus gaidīja „ģenerālis Ziema”, Maskava, Ļeņingrada, Staļingrada, Kurska, Kurzemes katls un 1945.gada 9.maija Berlīne. Pēc 1941.gada vienmēr nāk 1945.
 
„1941.gadā” visi Cilvēki dalās divās daļās. Vieni domā, ka tagad esošais „1941.gads” ir sācies, lai turpinātos mūžīgi, nekad nebeigtos un tagad vienmēr būtu viens vienīgs „1941.gads”! Otri jau pirms „1941.gada” Zin, ka tas būs un Zin, ka būs arī „1945.gads”. Protams, abās pusēs daudzi mirst „1945.gadu” nesagaidījuši.

Vieni mirst, nesaprotot, kāpēc viņu „1941.gads” nepiepilda Gēbelsa runu solīto un kāpēc viņu „1941.gads” viņiem te tagad beidzas. Otri mirst zinot, ka viņu „1945.gads” būs neatkarīgi no tā, vai viņi to sagaidīs vai nē. Tāpēc pēc nāves viņi nonāk dažādās cerību valstībās. Pirmie dzīvo pievilto cerību laukos, bet otrie uzvaras cerību kalnos. Pēc kara visi dzīvie ir vienā pasaulē, bet divās dažādās dzīvēs. Pirmajiem ir sagrauts viss, kam viņi ticēja un ko lika savas dzīves pamatos, bet otrajiem ir piepildījies viss, kam viņi ticēja un tagad atliek tikai atjaunot kara sagrauto. Viņu dzīve ir ieguvusi jaunu jēgu.

Pirmajiem nekā ko atjaunot nav un tāpēc viņu dzīves ir zaudējušas katru jēgu un vajadzību pie tādas dzīves turēties. Tāpēc viņiem neatliek nekas cits, kā vien meklēt pašiznīcināšanās ceļus – to, ko šī civilizācija tagad dara. Viņu pašiznīcināšanās ir viņu sakāves rūgtuma, vilšanās un atriebības kāres izraisīta. Viņu naids, neatrodot izeju, sagrauj viņus pašus. Tāpēc tie, kuri pieskaita sevi zaudētājiem, pašiznīcinās visos iespējamos veidos, bet uzvarētāji vienmēr redz jaunas dzīves iespējas. Uzsākt kārtējo karu pret Krieviju ir labs, drošs un vēsturiski pārbaudīts pašiznīcināšanās veids.
 
Uzbrucēji vienmēr saskaita karojošo pušu kareivjus, tankus, lidmašīnas, savus un iegūstamos resursus (kari vienmēr ir par resursiem) saraksta „patriotiskas” grāmatas, safilmē sevi iedvesmojošas, bet upuri pazemojošas un nomelnojošas filmas, sacer politiski un nacionāli pareizas, kvēlas runas, paceļ vispatriotiskākos un humānākos lozungus, saorganizē savas 5.kolonnas (sapulcina un uzpērk visāda lieluma nodevējus), bet tā arī nekad nesaprot, ka Uzvaru šajā karā nenes lielgabali, bumbas un propaganda vai rūpnieciskais potenciāls.

Uzvara šajā karā jau pirms tā sākšanas ir Gara pasaulē lemta un piešķirta. Tā ir tikai jāizcīna un savām dzīvībām jāizpērk! Uzbrucēji vienmēr domā, ka nogalinot pretinieku, viņi pērk savu uzvaru. Tieši otrādi – viņi palīdz Krievijai samaksāt viņas Uzvaras cenu. Tad, kad viss ir samaksāts, tad nāk Uzvara.
 
***

Šis maidans Ukrainā sākās kā „Eiromaidans” – Eirosavienībā pārdoties kārās hohluškas un košļenes apgremojušies blogeri ASV vadībā sasauca visu pilsētu naivuļus (un bomžus) uz „bezmaksas” eirolabumiem un uz oligarhu apmaksātu cīņu pret oligarhu varu (nu akurāt kā Zatlers pret oligarhiem Latvijā!). Visus saaicināja izpildīt ASV rakstītu un ES režisētu teātri – „Ukrainas atbrīvošanās no…” Daudzpunktu vietā katrs maidanists un „atbrīvotājs” varēja ierakstīt kādu, no kā viņš gribētu „atbrīvoties”. Galvenais bija „būt kopā” (nu akurāt kā Sudrabai…) un cīnīties – par vai pret, nav svarīgi – galvenais ir aizvien pacelt „cīņas garu” un to nepārtraukt.

Pamazām maidans no cīņas „par Eiropu” pārvērtās cīņā pret „moskaļiem” un visā pilnībā atklājās cīņā pret „koloradiem”. Par „koloradiem” viņi – „Ukrainas vienotības aizstāvji” (kā viņus sauc NATO propagandisti), bet patiesībā Ukrainas nacistu vienību kaujinieki sauc tos, kuri, atbildot uz nacistu un „labā sektora” simbolikas nēsāšanu un viņu saukļiem – „moskaļus uz nažiem”, ņēma sev par pazīšanās zīmi Jura krusta melni-oranžās lentītes. Pilnīgi pamatoti.

Ja maidanisti sevi apzīmē, iezīmē un uzstāda par iepriekšējā kara zaudētājiem – nacistiem, un ar to pašu, runājot par Ukrainas vienību, darbos to sašķeļ divās daļās (iepriekšējā karā zaudētājos un uzvarētājos, bet krievus pēc nacionālās piederības vai politisko uzskatu dēļ noliek ienaidniekos), tad, protams, ka karu uzvarējušā zemē (savā zemē) kara uzvarētāji sevi iepretī zaudētājiem iezīmē ar savas uzvaras zīmi – Jura krusta lentu. Jura lentīte parādījās kā atbilde uz nacistu ideoloģijas reabilitāciju (ar NATO valstu atbalstu), simbolikas un tās „varoņu” atklātu demonstrāciju.
           
Lai nomelnotu Krieviju (NATO propagandas mašīna strādā pret Krieviju), viņus sauc par prokrieviskiem un separātiskiem. Tas ir dīvaini, jo viņi ir krievi krievu zemē („Ukraina” ir vēsturisku un politisku spekulāciju, kompromisu un mahināciju tirgus auglis. Politisks frankenšteins.) „Ukrainā”, un tur pārstāv to „Ukrainu”, kura karā uzvarēja hitlerisko Vāciju.
 
Tad kāpēc Eiropā šos ukraiņu nacistus, kuri sevi pozicionē par Hitleram uzticību zvērējušo benderiešu pēctečiem, nesauc par prohitleriskiem vai provāciskiem (ņemot vērā to, ko nupat Vācija ir reāli nolaupījusi Ukrainai – tās metalurģiju un ogļu baseinu Donbasā) vai proamerikāniskiem, kuru gāzes tirgu – paši savas zemes izlaupīšanu tagad aizstāv?
           
Tas tā dīvaini skan – prokrievisks krievs! Kāpēc krievam būtu jābūt proamerik, provāc, prožīd vai propoliskam savā dzimtajā Kijevas Krievzemē?
 
Prokrieviskie krievi ir paši par sevi – viņi grib būt krievi un netikt pārukraiņoti, pāramerikanizēti (kas reāli tomēr notiek) vai citādi pārtaisīti. Prokrieviskajiem krieviem ir vienalga kur dzīvot – „Ukrainā” vai Krievijā, ja vien viņi var būt tas, kas viņi ir – krievi un dzīvot tur, kur ir dzimuši un auguši – senā, vecā Krievijas un krievu zemē – savu senču dzīves vietā! Tāpēc norādījums uz viņu prokrieviskumu ir klaji propagandisks un melīgs, jo liek domāt par citas valsts interešu (kā to dara visi „prolatviskie” „latvisko” partiju deputāti Saeimā) lobēšanu. Ja viņi kaut kādā veidā tagad piesauc Krieviju, tad vienīgi tādā mērā, kā ar skaudību uzlūkojot Krimu, kurā tās iedzīvotāji tagad ir pasargāti no tādiem slaktiņiem, kāds notika Odesā.

Separātismu viņiem pieraksta velkot tālāk paralēles ar notikumiem Krimā. Un pilnīgi nepamatoti (vismaz līdz notikumiem Odesā). Separātisms iestājas par kādas valsts daļas atdalīšanos, kas, redzot Ukrainā notiekošo un neatzīstot notikušā nacistiskā apvērsuma rezultātā Kijevā varu sagrābušo nacistisko šaiku par tiesīgu darboties Ukrainā, ir pilnīgi pamatoti, saprātīgi un savlaicīgi…

Federālisms ir pilnīgi kaut kas cits. Federālisms ir decentralizēta valsts vara vienotā valstī. Vācija ir federatīva republika. Ukrainā ir Cilvēki, kuri iestājas par tādu pat tālāko Ukrainas valsts politisko iekārtojumu. Viņi piedāvā referendumu šī jautājuma izlemšanai. Viņi piedāvā balsot, balsis saskaitīt un tad redzēt cik iedzīvotāju ir par un cik pret to. Tā ir normāla demokrātiska demokrātiskas valsts politiskā dzīve.
 
Kāpēc baskus nesauc par probaskiskiem? Kāpēc skotus nesauc par proskotiskiem? Kaut gan tieši Skotija ir separātiska… Kādi Cilvēki izvirza politisku ideju un aicina citus Cilvēkus par to nobalsot – izteikt savu viedokli par šo jautājumu.

Tāpat es varētu jautāt: Vai spāņi dedzinās baskus? Vai angļi dedzinās skotus? Kāpēc Odesā drīkst to, ko nedrīkst nekur citur Eiropā? Vai jau drīkst? Vai drīkst Rīgā, Jelgavā? Varbūt drīkst Olainē, Tukumā? Bet Cēsīs, kā ir Cēsīs? Vai Cēsīs arī jau drīkst…? Vai drīkstēja Odesā, tāpēc ka tie bija krievi? Tad jau laikam žīdus arī drīkstēja? Vai jau drīkst žīdus atkal…? Vai jau drīz drīkstēs…? Un tad jau laikam citus – arī latviešus drīz drīkstēs, ko? Vai latviešus drīkst drīkstēt dedzināt? Vai vāciešus drīkst drīkstēt…? Un, ja ukraiņi drīkst, vai tad latvieši arī kādu drīkst? Un kuru tad nedrīkst? Kāpēc ne amerikāni? Kāpēc ne Nolandi? Kāpēc ne Dimantu, Rinkēviču, Freiberģi vai kādu NATO ģenerāli? KĀPĒC NEDRĪKST?!
 
 ***
Odesā it kā Ukrainas unitāristi – vienas politiskas idejas piekritēji slepkavoja it kā citas politiskas idejas – federālisma piekritējus. „It kā” tāpēc, ka tam, kas tur notika, nekāda sakara ar politiku – unitārismu vai federālismu nebija. Tieši otrādi – Odesas slepkavības notika tāpēc, lai notikumus Ukrainā izvestu ārpus katra politiska risinājuma lauka. Lai atņemtu jebkuru mierīgu risinājumu un tālāko kopdzīvi vienotā Ukrainā.

Hatiņā [ciems Baltkrievijā, kurā Vācu nacistu laikā tika dzīvi sadedzināti visi iedzīvotāji, ieskaitot sievietes un bērnus] nevar dzīvot kopā tur sadedzināto tuvinieki un sadedzinātāji. Tas vairs nav iespējams. Tas bija solis, ar kuru fašisms 2014.gadu atcēla atpakaļ „1941.gadā”. Tagad atkal tas karš iet vaļā! Tas ir kārtējais Kijevas nacistiskās šaikas solis uz ASV pasūtīto pilsoņu karu!
 
***
2.maijā Ukrainā varu sagrābusī nacistu šaika ar NATO speciālistu atbalstu pārgāja pie nākošā stāvokļa destabilizācijas posma. Jau no paša maidana sākuma NATO (ASV) ietur kursu uz stāvokļa destabilizāciju, konfrontāciju un vardarbības eskalāciju. Tad, kad vēl bija iespējamas sarunas ar valdību un valdībai ar maidanizētajiem, NATO valstis izvērsa divdabīgu attieksmi pret notiekošo. Valdību aicināja uz sarunām, bet maidanizētos aktivizēja sarunu rezultātu un panākto vienošanos pārkāpšanai. Tad, kad maidans jau pieņēma atklāti vardarbīgu raksturu NATO (ASV) nemitīgi uzstāja (piespieda) uz to, lai valdība nelieto tās rīcībā esošo likumīgo spēku kārtības uzturēšanai valstī un vardarbības apturēšanai tad, kad to vēl varēja izdarīt, bet izvērsa melu kampaņu pret Krieviju..
           
 Ar ASV privāto armiju palīdzību un CIP speciālistu vadībā tika noorganizēta un realizēta milicijas darbinieku („Berkuts”) un maidanistu apšaušana. Oficiāli pasludinātie dati par bojā gājušajiem ir stipri samazināti.(Viena „patiesība” vienmēr ir Europai un pasaulei, bet pavisam cita pašiem sev Ukrainā.) Kijevā reāli bojā gājuši apmēram 500, bet dažādas pakāpes ievainojumus guvuši vairāk kā 1500 Cilvēku. Maidana organizētāji visādi centās palielināt upuru skaitu. Tā, piemēram, maidana pašaizsardzības vienību mediķiem maidana vadība atņēma ķirurģiskos instrumentus, pirmās palīdzības līdzekļus un medikamentus, kā rezultātā nomira daudzi sašautie, kuriem palīdzību varēja sniegt un viņus izglābt.

Tad, kad maidans iegāja „karstajā” fāzē, ASV CIP (Centrālā izlūkošanas pārvalde) to ņēma savā pilnīgā kontrolē un vadībā. Arī tagad visu Ukrainā notiekošo vada ASV caur saviem CIP speciālistiem, kuri ir aizņēmuši visu Ukrainas drošības komitejas ēkas trešo stāvu, kurā neielaiž pat Ukrainas drošības komitejas darbiniekus. Viņu vadībā notika „labā sektora” kaujinieku akcijas Ukrainā, kuru laikā tika izdarīti uzbrukumi karaspēka daļām un milicijai, un tur esošo ieroču sagrābšana. Tādā veidā „labais sektors” apbruņojās, bet ASV nemitīgi pieprasīja, lai valsts vara nekādā veidā pret viņiem nelieto spēku to atbruņošanai. Vēl vairāk – bruņotais maidans arvien vēl visā rietumu (NATO) presē un TV tika daudzināts par mierīgu un nevardarbīgu protestu. Tad, kad „Berkuta” darbinieki tika dedzināti un apšaudīti, Nolande uzstājās ar runu, kurā apjūsmoja maidanistu „ārkārtīgo savaldību viņu mierīgo protestu laikā”.
           
Pēc pēdējās vienošanās parakstīšanas starp „opozīciju” un Janukoviču, Janukovičs bija gatavs atkāpties no amata un mierīgā ceļā (leģitīmi) nodot varu „opozīcijai”, bet ASV uzstāja uz vardarbīgu valsts apvērsumu, kā rezultātā tagadējā nacistu šaika ir gan neleģitīma, gan aptraipīta asinīm. Neviens normāls Cilvēks tādu šaiku nekad neatzīs par likumīgu un tai neuzticēsies. Arī pati šaika ir sevi sakompromitējusi ar kriminālnoziegumu – savējo un „berkutiešu” apšaušanu, un vardarbīgu varas sagrābšanu valstī. Tā vietā, lai atbruņotu „labā sektora” nacistu vienības un „maidana pašaizsardzības spēkus”, Kijevas šaika tos legalizē par „nacionālo gvardi”, apbruņo un papildina ar jauniem kaujiniekiem, piešķir smago bruņojumu.

Visi politiskie eksperti viennozīmīgi un vienprātīgi atzīmē pilnīgi aplamo apvērsuma leģitimizācijas procesu. Visi norāda, ka ir milzīga kļūda tagad rīkot prezidenta vēlēšanas. Visi viennozīmīgi ir par to, ka bija jārīko Radas (parlamenta) vēlēšanas un tikai pēc tam jāvēl prezidents. Radas vēlēšanām būtu Ukrainas iedzīvotājus vienojoša procesa raksturs. Tajā, viņus vienojoši, tiek iesaistīti visi dažādo grupu pārstāvji, jo tiek nodrošināta viņu interešu pārstāvība politiskā procesā, bet prezidenta vēlēšanām ir šķeļoša un konfrontējoša procesa raksturs, jo tas saasina cīņu atšķirīgu grupu starpā par vienas grupas interešu pārstāvības iespēju.

Teorētiski jābūt tā, ka to, ko drīkst Kijevā, to pašu drīkst arī citās Ukrainas pilsētās. Teorētiski būtu tā , ka, ja Kijevas maidans protestēja pret Janukoviča režīmu, tad citur drīkstētu (tāpat) protestēt pret Jaceņuka režīmu. Protestētāji Ukrainas dienvidos izgāja ar savām prasībām un redzējumu Ukrainas valsts vienotības saglabāšanai. Bet praktiski tie Ukrainas apgabali, kuros kompakti dzīvo krievi, tikai cenšas sevi pasargāt Ukrainā valdošās vardarbības apstākļos. Cilvēki cenšas saglabāt sevi no fiziskas iznīcināšanas. Politisko kustību aktīvistus arestē un izved uz Kijevas cietumiem. Valdošajos vardarbības apstākļos saprātīgākie krievi dibina pašaizsardzības zemessardzi. Un pareizi dara! Tā ir saprātīga rīcība apstākļos, kad valstī valda nacistu bandu terors!

Viņu prasības Kijevas (ASV) šaika neuzklausa. Ja Kijevā demonstrācijas pārauga maidanā, kas tika „sadzirdēts”, tad apstākļu loģika diktē tādu pat rīcību tāda pat mērķa sasniegšanai arī citās pilsētās. Tur tiek būvētas barikādes, sagrābtas pārvaldes ēkas (viss kā Kijevā!) un sūtītas vēstules uz Kijevu.

Kijevas nacistu šaika nekādās sarunās ar šo pilsētu protestētājiem nestājas. Vēl vairāk, tiem piedraud ar „moskaļus uz nažiem” izpildīšanu un nacionālās gvardes nacistu vienību izrēķināšanos ar protestētājiem Ukrainas dienvidaustrumos. Viņus tūlīt ar ASV sankciju sauc par „prokrieviskiem” un „separātiskiem”, kaut gan viņi nekādas Ukrainas sadalīšanas idejas nav pauduši.
           
Tieši pretēji, viņi Ukrainas vienotības saglabāšanas iespēju saskata tās federalizācijā, jo saprot, ka tāda unitāra „Ukraina” vairs nepastāv (vieni tajā slepkavos citus) un pastāvēt nekad nevarēs. „Ukraina” caur to ir gājusi jau divreiz. Benderieši ir slepkavojuši „komuņākus” un „moskaļus”, bet pēc tam arī tos „hlopecus”, kuri nebija uz vienu roku ar benderiešiem. Viņi vienmēr atrada aizvien jaunus pretiniekus, kurus likvidēt ar ieroču spēku. Tā ir patoloģiska asinskāre un cietsirdība. Pat vācieši bija spiesti bremzēt viņu Ukrainas „tīrīšanas” cītību, kas kara sākumā diskreditēja Lielvācijas tēlu.

Atbildei uz nacistiskās Kijevas šaikas teroru Ukrainas dienvidaustrumi izsludina pašpārvaldi – „Doņeckas republiku” un referendumu par tās juridisko statusu. Tā vietā, lai Kijevas šaika beidzot sāktu sarunas ar tās pārstāvjiem, viņi tos izsludina par teroristiem un sāk militāru armijas „pretterorisma” akciju, ar kuru faktiski sāk lozunga „moskaļus uz nažiem” praktisku izpildi, par ko atbildību uzliek Krievijai.
 
Kijevas šaika neko nedara, lai situāciju risinātu mierīgā ceļā, bet tieši pretēji – dara visu, lai stāvokli saasinātu. ASV (NATO) virza Ukrainu uz pilnīgu sabrukumu un vardarbības haosu tajā – uz pilsoņu karu Ukrainā un gatavojas to pārsviest arī uz Krieviju.

Ja to neizdosies izdarīt, tad NATO (ASV) sāks tiešu karadarbību Krievijas teritorijā. 8.maijā notika „nacionālās gvardes” uzbrukums Krievijas robežpostenim. Robežposteni – robežas pārejas punktu un muitas ēku apšaudīja un nodedzināja. Par to rietumu (un Latvijas) ziņu kanāli klusē.
 
2.maija notikumus Odesā nevar apskatīt atrauti no visa notiekošā Ukrainā un ASV – NATO un Krievijas starpvalstu attiecībās, kuras ir vērstas uz pieaugošu Krievijas diskreditāciju, tās nacionālo interešu ierobežošanu un Krievijas kā valsts pilnīgu dezintegrēšanu un sagraušanu. 
 
Tas ir karš pret Krieviju, kurā tiek mainītas metodes un līdzekļi, bet saglabāts tas pats mērķis – pilnīga Krievijas iznīcināšana.
 
Paši ukraiņu runasvīri norāda, ka: „Harkovā „kolorādus” iejauca pīrāgā, bet Odesā pīrāgu uzcepa”. Odesas notikumiem priekšvēsture meklējama nedēļu agrākajā vardarbīgajā uzbrukumā mierīgajam federālistu mītiņam Harkovā, kur futbola huligānu izskatā to izdarīja ukraiņu nacisti.
 
Nacisms – sevis pārākuma daudzināšana un naids pret visu un katru atšķirīgo ir futbola huligānu iekšējais saturs. Futbola huligāni visā pasaulē ir vienādi. Futbola huligānu iekšējā būtība ir naida uzturēšana un vardarbība katrā iespējā to realizēt. Futbola huligānu kustību kultivēšana ir legāls veids kā uzkrāt naidu sabiedrībā.
 
Uzkrāto naidu vienmēr var izmantot un pavērst varai vai tās opozīcijai vajadzīgajā virzienā. Futbola huligāni ir jebkura ienaidnieka, jebkura spēka, kurš grib manipulēt ar vardarbības palīdzību 5.kolonna. Futbola huligāni vienmēr ir gatavi vardarbībai un slepkavībām, ja vien vara to viņiem pieļauj. Futbola huligāniem vardarbības uzsākšanai nav vajadzīgs iemesls. Viņos kūsā naids, kuru tie atbrīvos katrā izdevīgā brīdī pret jebkuru. Viņus ierobežo tikai varas spēks un iespējamās sankcijas.

Nesen kāds Vācijā dzīvojošs krieviski runājošs žīds – politisko zinātņu eksperts savā ASV bāzētajā un uz Krievijas demoralizāciju vērstajā, naidu, izvirtību un melus izplatošajā, Latvijā brīvi skatāmajā TV kanālā RTVi stāstīja par stāvokli Vācijā. Viņš stāstīja par Vācijā legāli reģistrētajām un nereģistrētajām naidu uzturošajām nacistu, antifašistu un visu novirzienu radikāļu grupām, kuru savstarpējās cīņas tiek novērstas tikai ar policijas spēka palīdzību.

Viņš atzina, ka šīs bruņotās bandas, ja vien tām ļautu vaļu, dažos mēnešos savstarpējo cīņu gaitā Vāciju atmestu atpakaļ 1945.gada sagrāves un sabrukuma līmenī. Eiropā aiz viedokļu plurālisma respektēšanas un uzskatu brīvības aizsega ir uzkrāts milzīgs savstarpējā naida lādiņš, kurš agri vai vēlu izlauzīsies vai arī to atbrīvos „kāds trešais spēks”, kurš būs ieinteresēts ieviest Eiropā savu „vadāmā haosa” taktiku (ASV ģeopolitiskā doktrīna).

Eiropa krāj akmeņus uz sava jumta. Eiropai, tāpat kā Zolitūdes „Maximai”, tās konstrukcijā ir ieliktas „skrūves bez stiprības”, uz jumta sanesti bruģakmeņi un trešais spēks (tāpat kā Zolitūdē) jau ir palaidis savu bezpilotnieku ar sprāgstvielas kravu, lai sagāztu akmeņu pārslogoto jumtu uz europiešu galvām. Europā uzkrātais naida lādiņš tiks atbrīvots trešajam spēkam – ASV vajadzīgajā brīdī, vietā un veidā. Ukraina ir tikai naida legalizācijas un „likumīga” pielietojuma demonstrācijas vieta. Pret Krieviju kurinātais naids ir tikai veids, kā šo Eiropā uzkrāto naida potenciālu leģitimizēt. Vēlāk ar to varēs manipulēt un virzīt jebkurā virzienā.
 
Ir izstrādātas tehnoloģijas kā ar to palīdzību šantažēt katras vajadzīgās valsts valdību. To parāda visu „krāsaino revolūciju”, „pavasaru” un maidanu vadāmība, vadīšana un gaita. Arī Europa saņems savu „zilo” revolūciju, „varavīkšņu pavasari” un maidanu!
 
Harkovā fašisti izmantoja futbola huligānus diviem mērķiem. Pirmkārt, tas bija reālais triecienspēks politiskās opozīcijas apkarošanai (federālisti ir reālā Kijevas nacistu šaikas (ASV) politiskā opozīcija) un otrkārt, tie ir grēkāži, uz kuriem Kijevas (ASV) nacisti vienmēr var novelt vainu par notikušo asinsizliešanu Odesā.

Odesā notikušo slepkavību plānošana notika Kijevā CIP speciālistu kabinetos. Reālie izpildītāji bija Ukrainas iekšlietu ministrija, Ukrainas drošības komiteja un maidana „pašaizsardzības spēku” sotņas ar „labā sektora” aktīvistu atbalstu. Tiešo situācijas vadību uzticēja Odesas milicijas priekšniekam, kurš personiski instruēja izpildītājus, uzraudzīja un vadīja šo akciju. Provocējošā spēka funkciju izpildīja milicijas specvienības „Dņepra” kaujinieki. Slepkavoja maidanisti (tik „ārkārtīgi gaišie cilvēki”…) un „labā sektora” nacisti.

Tai pat laikā šīs slepkavošanas aizsegā klusībā notika kāda cita operācija, kuras gaitā Odesā bez pēdām pazuda daudzi varai netīkami un bīstami, bet ar šīm politiskajām akcijām nekā nesaistīti Cilvēki. Par to rietumu prese klusē, bet acīmredzamos notikumus izmanto Krievijas nomelnošanai.

2.maijā Odesā futbola huligāni pēc futbola mača devās savā kārtējā gājienā pa ielām, kas atradās vairāku kvartālu attālumā no federālistu nometnes pie arodbiedrību nama. Šajā nometnē federālisti vāca parakstus referenduma ierosināšanai par vienotas Ukrainas valsts saglabāšanu apgabalu federācijas formā.

Futbola huligānu gājienam (vairākiem tūkstošiem) uzbruka salīdzinoši neliela (apmēram 100 cilvēku skaitā) Kijevas šaikas milicijas specvienības „Dņepra” kaujinieku vienība. Viņi bija ģērbti civilā apģērbā, maskās, ķiverēs un greznojušies ar Jura lentītēm pie apģērba. Lai atpazītu savējos, tad ap labo roku visiem operācijas dalībniekiem (kā uzbrucējiem, tā huligānu vidū un milicijas aizsprosta kordona sastāvā esošajiem) bija aptītas sarkana skoča lentas. „Uzbrucēji” – milicijas specvienības „Dņepr” kaujinieki tēloja „kolorādus” – „moskaļus”. Skaidrs, ka nelielā „uzbrucēju” grupa huligānus tikai saniknoja. Tie sāka vajāt provokatorus, ko vēl vairāk uzkurināja huligānu rindās esošie provokatori ar sarkanā skoča lentām.

„Uzbrucēji” bēga uz pilsētas milicijas kordona joslu, kur viņus tur esošie ar skoču iezīmētie operācijas dalībnieki ielaida savā aizmugurē. No turienes sarkani apzīmētie „kolorādi” no automātiskajiem ieročiem un pistolēm „apšaudīja” huligānus. „Apšaudīja” tāpēc, ka viņu pusē, kā arī no turienes šaujošie iezīmētie huligāni viens otram nekādu kaitējumu nenodarīja. Acīmredzot tā nebija kaujas munīcija, bet tikai imitēja apšaudi.

Odesas milicija saņēma pavēli no notikuma vietas aiziet. Kaujas sparu huligāniem piešķīra Harkovā gūtā pieredze un tur saņemtais Kijevas šaikas atzinīgais novērtējums viņu cīņām pret „kolorādiem” – federālistiem. Harkova kalpoja šo huligānu kautiņu pacelšanai „goda lietas” statusā (Juļas slavas dziesmas!) un viņu iedrosminājumam tālākajiem „varoņdarbiem”. Sagrāvuši milicijas kordonu, huligāni uzbruka federālistu telšu pilsētiņai.

Laukumā pie arodbiedrību nama šo brīdi gaidīja līdz šim nekā sevi neizrādošie „labā sektora” kaujinieki un „maidana pašaizsardzības” sotņas. Viņi pievienojās huligāniem un nu jau mērķtiecīgi dzina neapbruņotos federālistus arodbiedrību centra ēkā. Te pirmo reizi parādījās īsti kaujas ieroči un sākās mērķtiecīga, tēmēta šaušana uz federālistiem – Kijevas nacistu šaikas pretiniekiem.

Kad runā par Odesā bojā gājušajiem, Rietumu (Latvijas) presē skandina par apmēram viena vidējā vecuma vīriešiem – „prokrieviskiem teroristiem”. Tas neatbilst patiesībai. Tur bija ļoti dažāda vecuma Odesas iedzīvotāji – bērni ar vecākiem pastaigā atnākuši pie paziņām, jaunieši, pieaugušie un daudz pensionāru. Bruņotie uzbrucēji viņus sadzina ēkā un tur sākās slepkavošana. Pirmās ziņas pienāca par ēkā sadegušajiem un dūmos noslāpušajiem vai glābiņu meklējošajiem un ārā nosistajiem, bet īstenība ir daudz skaudrāka.

Pirms ēkas aizdedzināšanas uzbrucēji siroja pa ēku, meklēdami tur noslēpušos Cilvēkus un viņus slepkavoja. Tika atrasti līķi ar durtām un šautām brūcēm. Ir uzbrucēju pašu uzņemti videomateriāli ar viņu „varoņdarbiem”, kuros redzams, kā upuri tiek nogalināti, neskatoties uz viņu lūgumiem saudzēt dzīvību. Slepkavošanā piedalījās daudzi uzbrucēji un tā notika lielā steigā. Precīzs noslepkavoto skaits nav zināms.

Otrā dienā vairākus desmitus līķu (nošauti un sadurti) atrada pagrabā. Vēlāk citās uguns neskartās ēkas telpās atrada gabalos sacirstus līķus un Cilvēkus ar nocirstām rokām, kājām un galvām… Acīmredzot tie ir tie, kurus Kijevas atsūtītā milicija naktī nepaguva no ēkas izvest. No Kijevas atsūtītā milicija no ēkas naktī kravas automašīnās aizveda nezināmu skaitu līķu.

Tas atsauc atmiņā kā Kijevā „ārkārtīgi gaišie” maidana „brīvības cīnītāji” tādā pat veidā, nocērtot rokas, kājas un izdurot acis, sakropļoja ievainotos un gūstā saņemtos „Berkuta” milicijas darbiniekus. Tā ir ļoti tieša norāde uz noteiktu maidana personāžu piedalīšanos Odesas slaktiņā un uz viņu dvēselisko saturu. Tieši tas raksturo visu uzbrucēju īsto dzinuli un „kaujas motivāciju”, kam nekāda sakara ar Ukrainu kā valsti un tās nākotni nav. Tā ir sadistiskas slepkavot iespējas sadistiska izmantošana. Nevarēs slepkavot šos, slepkavos kādu citu! Būtu tik slepkavas, upurus sameklēs!
 
Ēku aizdedzināja reizē vairākās vietās tās iekšpusē un arī trešajā stāvā kāpņu telpās. Acīmredzot tāpēc, lai vēl dzīvie upuri neizkļūtu uz jumta un no turienes neglābtos pa ēkas aizmugurējo daļu. Acīmredzot slepkavas domāja, ka ēka nodegs pilnībā un noslēps viņu mērķtiecīgo slepkavību pēdas. Daudzi bija noslēpušies ēkas kabinetos un degošās ēkas logos parādījās tikai tad, kad ēkā jau pilnā sparā plosījās ugunsgrēks. Tad laukumā esošie „Ukrainas vienotības sargi” – nacisti sāka šaut uz tiem, kuriem bija izdevies izkļūt uz jumta un tiem, kuri meklēja glābiņu logu ailēs. Tos, kuri izlēca pa logiem, fašistu pūlis nosita ar beisbola nūjām. No ārpuses ēkas izejas aizbarikādēja, bet pa logiem meta ēkā pudeles ar degšķidrumu.

Vēlāk runāja par ilgstošo milicijas un ugunsdzēsēju kavēšanos. Tas neatbilst patiesībai. Odesas milicijai pavēlēja savus spēkus no laukuma aizvest, bet no Kijevas atsūtītā milicija piesedza uzbrucēju aizmuguri un pilsētā tvarstīja tos federālistus, kuri slepkavošanas sākumā paguva aizbēgt caur ēkas aizmugures izejām un logiem. Apmēram 170 Cilvēki no viņiem tika aizturēti un apsūdzēti nekārtību izraisīšanā, ēkas aizdedzināšanā un citos noziegumos. Visu vainu par notikušo uzkrāva cietušajiem un Krievijai, kura esot izraisījusi šo „negadījumu”. Tai pat laikā citas uzbrucēju grupas nobloķēja pieejas laukumam un apmēram divas stundas neļāva ugunsdzēsējiem piekļūt ēkai un sākt tās dzēšanu.

Sevišķas pārdomas izraisa Ukrainas sieviešu cietsirdība. Videokadros ir redzamas 16-20 gadīgas hohluškas, kuras pacilātā uzbudinājumā turpat laukumā pie jau degošās ēkas pilda pudelēs degšķidrumu un izdala vīriešiem, kuri ar tām turpat apmētā ēku. Arī interneta blogos viscietsirdīgāk izsakās tieši sievietes. Arī citos notikumos iesaistītās sievietes, uz cietsirdību aicinot arī vīriešus, izrāda visaktīvāko un klajāko nežēlību. Tāds garīgs, dvēselisks un morāls pagrimums rāda, ka šai „tautai” nav nekādas nākotnes. Tā beigs pastāvēt pašiznīcināšanās tvanā. Diemžēl tas jau ir neatgriezenisks, bet pasauli kopumā atveseļojošs, kolektīvs suicīds. Kā sevišķa zīme te minama uguns – degšķidrumu lietošana.

Pēc 2.maija slepkavību nakts Odesā Kijevas nacistu šaika paziņoja, ka federālisti paši esot izprovocējuši uzbrukumu, paši iebarikādējušies ēkā un paši to arī esot aizdedzinājuši… Paši esot gājuši bojā pašu izraisītā ugunsgrēkā, kurš radies apšaudot uzbrucējus un apmētājot viņus ar degpudelēm… Bet kopumā visi noslepkavotie esot Krievijas iesūtītie diversanti, teroristi un Ukrainas ienaidnieki. (Tātad, politikā opozīcija ir valsts ienaidnieki. To der atcerēties pirmsvēlēšanu gadā visiem, kas nav ar proamerikānisko „Vienotību”…) 2.maijā Odesā notikušais esot Krievijas inspirēts un pierādot Krievijas iejaukšanos Ukrainā. Tā tad esot tā Krievijas agresija.

Protams, ka Ukrainas dienvidaustrumu iedzīvotāji, redzot „nacionālās gvardes” bruņojumu un „kaujas garu”, arī bruņojas. Protams, ka viņiem tagad, pēc 2.maija, ir pilnīgi vienalga kur, bet tikai tālāk no „labā sektora”, „Ukrainas” un tās „nacionālās gvardes” fašistiem. Ukraiņi arī no citiem apgabaliem steigšus pamet Ukrainu. Ir sācies otrais emigrācijas vilnis. Pirmais bija pēc nacistu bruņotā apvērsuma Kijevā. Tagad ir otrais vilnis, kuru paši ukraiņi (ne krievi) raksturo ne vairs kā emigrāciju, bet jau evakuāciju… Tās pilsētas, kuras, lieloties ar savu neapbruņotību, nav noorganizējušas savu zemessardzes bruņoto pretestību, par to dārgi maksā!

Nupat, 9.maijā Mariupolē „nacionālā gvarde”, armija un milicijas specvienība „Azov” apšāva un nodedzināja Mariupoles vietējos miličus tieši viņu dienesta vietā – pilsētas milicijas pārvaldes ēkā. 9.maijā Mariupoles milicija saņēma pavēli ar ieroču spēku (apšaut) izklīdināt pilsētā notiekošo veterānu mītiņu, kurā viņi godināja savu uzvaru pār hitlerisko Vāciju. Milicijas darbinieki atteicās šo Kijevas šaikas pavēli izpildīt. Tad Avakovs – Kijevas šaikas iekšlietu ministrs izziņoja, ka pilsētas milicijas ēku esot ieņēmuši „bruņoti teroristi” un nosūtīja uz turieni soda ekspedīciju. Pilsētā iebrauca bruņutehnika un maiņas laikā, kad milicijas ēkā bija abu maiņu miliči, tiem uzbruka armijas, „nacionālās gvardes” un „Azov” specvienības spēki.

Ēku cauršāva ar granātmetējiem, bruņutehnikas lielgabaliem un nodedzināja. Mariupoles milicija tika pilnībā iznīcināta. Tagad pilsētā nav ne vietējās varas, ne milicijas. Pēc tam „antiteroristi” apšāva mierīgos iedzīvotājus pilsētas ielās un pēc vairāku veikalu izlaupīšanas atstāja pilsētu „labā sektora” marodieru varā. Tur vēl ilgu laiku, laupot un apšaudot iedzīvotājus, uzdarbojās atsevišķas „nacionālās gvardes” grupas, līdz viņus padzina no Doņeckas atbraukusī zemessardze. Arī pēc Mariupoles pilsētas milicijas iznīcināšanas, ko Avakovs izziņoja par veiksmīgu pretterorisma akciju, Kijevas šaika paziņoja, ka ēkā apšautie miliči sevi esot sadedzinājuši paši…!!! Arī ASV valsts departaments paziņoja, ka nosodot prokrievisko aktīvistu vardarbību Mariupolē un ka vainīgi esot paši Mariupoles iedzīvotāji… (Miliči tiešām bija vietējie)

Tā saucamā „pretterorisma” akcija vispār ir unikāls notikums Eiropas centrā un NATO paspārnē (arī ar Latvijas atbalstu). Ukrainas apgabali, kuri sevi sargā pret nacistu bandām, tiek pasludināti par Krievijas specvienību okupētiem un „pretterorisma akcija” esot to atbrīvošana no Krievijas ietekmes. Tāpēc visi tur dzīvojošie (tie visi esot Maskavas aģenti) tiek pasludināti par teroristiem – tur ir vietējo iedzīvotāju uzturētas un pašaizsardzībai dibinātas zemessardzes vienības, tāpēc tagad (pēc referenduma) Kijevas fašistiem teroristi ir visi Ukrainas dienvidaustrumu apgabalu iedzīvotāji.

Dienu pirms „antiteroristiskās” akcijas aktīvās daļas sākuma ASV atslēdza GPS pozicionēšanas sistēmu virs Ukrainas. Tas pats notika pirms uzbrukuma Lībijai un algotņu iebrukuma Sīrijā. Nākošajā dienā rietumu presē (arī Latvijā) sacēla brēku par naktī gaidāmo Krievijas armijas iebrukumu Ukrainā. Protams, nekāda Krievijas iebrukuma nebija, bet 4 no rīta sākās Ukrainas „pretterorisma” spēku uzbrukums Slavjanskai un Kramatorskai. 
 
Kā redzams, NATO visu notikumu informatīvo ainu apgriež pretēji īstenībai. Tāpēc notikumus var izsecināt arī no viņu ziņām tās attiecīgi koriģējot – saprotot visu teiktajam apgrieztā veidā.

Kā redzam no notikumiem, visur, kur vien parādās ukraiņu fašisti, notiek dedzināšanas. Degpudeles ir ukraiņu fašistu kaujas rīks. „Berkuta” vienības Kijevā apmētāja ar degpudelēm. Ieņemamās armijas un milicijas ēkas tāpat nodedzināja. Kijevas centrā tādā veidā nodedzināja arodbiedrību ēku. Tāpat dedzināja zemessardzes posteņus Slavjanskā un citās vietās. Odesā centās sadedzināt noslepkavoto līķus. Mariupolē miliciju nodedzināja ar degpudelēm. Uzbrukumā Krievijas robežas muitas robežpostenim to nodedzināja ar degpudelēm… Degpudeles ir fašistu firmas zīme!
 
***
Latvijas iedzīvotājiem no NATO propagandas ruporiem ir zināms par „Ukrainas okupāciju”, par „Krievijas armijas okupantiem” un Krimas aneksiju, par Krimas referendumu, kurš esot noticis okupācijas karaspēka automātu stobru galā… Par to, ka Ukraina vēl arvien uzskatot Krimu par savu teritoriju un Krimas iedzīvotājus par Ukrainai piederīgiem.

Latvijas iedzīvotāji nemana to, ka Kijevas nacistu šaika ir noslēgusi vienīgo Krimas ūdensapgādes kanālu, kas, starp citu, ir smags starptautisko tiesību pārkāpums, tāpat kā gūstekņu slepkavošana. Tā dīvaini tagad iznāk, ka Ukraina atstāj bez ūdens pati savus iedzīvotājus, kuri it kā esot okupantu okupēti un piespiedu kārtā balsojuši.
 
Par ko tad Ukraina soda „savējos”? Kāpēc tad Ukraina izraisa badu „saviem iedzīvotājiem”? Vai tad viņiem nepietiek jau ar „okupantu klātbūtni” un „okupācijas radītajām problēmām”? Vai tas liktu viņiem atgriezties Ukrainas nacistu paspārnē?
 
Acīmredzot šaika runā vienu, bet dara citu, saprotot, ka Krima ir atdalījusies pa īstam, labprātīgi un ar baudu, par ko tagad tai atriebjas, atņemot ūdensapgādi. Tātad Kijevas šaika Krimu nebūt neuzskata par okupētu un Krimas iedzīvotājos saskata savus ienaidniekus! Tieši Krieviju, bet ne Krievijas okupētu Ukrainas teritoriju. Ar to pašu Kijevas šaika atzīst, ka ir karastāvoklī ar Krieviju, un to, ka Krima pēc būtības neatgriezeniski ir Krievijas daļa. Neviena NATO valsts nav pieprasījusi okupācijas karaspēka izvešanu, tāpēc, ka tāda tur nav un nekad nav bijis, bet visa vārīšanās (cepšanās) par „zaļajiem cilvēciņiem” ir tikai naida kurināšana pret Krieviju un krieviem.

Tāpēc vārdi par okupēto Ukrainu un „Krievijas agresiju” ir tukša muldēšana. Tas viss notiek ar ASV akceptu, tāpēc nevar būt runas par aneksiju, bet par Krievijas teritoriju, pret kuras iedzīvotājiem tiek pielietoti antihumāni kara paņēmieni.
           
Konvenciju, kura aizliedz tādu Cilvēku pirmās nepieciešamības vajadzību liegšanu, ir parakstījušas daudzas valstis, arī visas NATO dalībvalstis, bet nav dzirdēts (es neesmu dzirdējis) vistaisno Rinkēviču izsakām kādu iebildumu pret to vai Ukrainas šaikas rīcības nosodījumu no kādas NATO valsts galvas. Tāpat neesmu dzirdējis nevienu aicinājumu Krievijai izvest no Ukrainas savu okupācijas karaspēku. Tātad, Ukrainā nav okupēto teritoriju, jo okupācija nav iespējama bez okupācijas karaspēka klātbūtnes, bet, ja neprasa okupācijas spēku izvešanu, tad nevar runāt par aneksijas neatzīšanu. Tātad, no starptautisko tiesību viedokļa, nekādas okupācijas un aneksijas patiešām nav, bet ir tikai Krievijas apmelošanas kampaņa un necilvēcīga, prettiesiska Ukrainas fašistu rīcība, kura notiek ar NATO valstu (arī Latvijas… jau kuro reizi tā iesaistās bada izraisīšanā… laikam pārāk labi dzīvo – grib pabadoties…) piekrišanu, atbalstu un savu iedzīvotāju maldināšanu. Nu akurāt kā Gebelsa laikos Vācijā muļķoja vāciešus pirms sūtīšanas lielgabalu gaļai uz austrumu fronti!
 
***
NATO valstu pirmās personas Ukrainas dienvidaustrumos notiekošo referendumu jau ir izsludinājušas par neleģitīmu un piedēvē Krievijas grēku darbiem Ukrainā. Tāpat atbildību par gaidāmo prezidenta vēlēšanu izgāšanos (tātad saprot, ka tās nevar notikt) tās jau ir uzlikušas Krievijai. Patiesi – ne mats no kāda galvas Ukrainā nenokrīt bez Putina ziņas! Un kā atbilde par vēlēšanu farsa izjukšanu būšot jaunas un nebeidzamas sankcijas pret Krieviju.
 
Krievijas nomelnošanas kampaņa ir pieņēmusi vēl nebijušus apmērus. Ir sarunāts tik daudz un tik smagi melots, ka vairs nav iespējama atgriešanās pie iepriekšējām attiecībām Krievijas un NATO valstu starpā. NATO vairs nevar pateikt: „Piedod, atvaino, samuldējām lieku, aizrāvāmies vai nebijām īsti informēti. Piedosim viens otram (nacistiem?!… piedosim, reabilitēsim nacismu?!!), sēdīsimies pie miera sarunu (ar nacistiem?!!!) galda un turpināsim dzīvot mierā!” Pēc tagad samelotā var redzēt, ka tas ir ceļš vienā virzienā un stāvoklis pirms tiešās karadarbības. Tieši tāpat tādu kampaņu izvērsa pret Irāku – rādīja pudelītes ar „briesmīgām vielām”, tāpat apmeloja Muammaru Kadafi pirms Lībijas iznīcināšanas, tieši tāpat informatīvi apstrādā Bašaru Asadu NATO algotņu kara plosītajā Sīrijā…

Tas viss runā tikai par vienu. Ar Dimanta vārdiem izsakoties, „kanāls slēgšanai jau ir izraudzīts, tagad meklējam juridisko pamatojumu!” … Ja ir Cilvēks, likuma pants atradīsies… Karš ir sākts, tagad taisam apvainojumus, uz kuru pamata varētu notikt iebrukums.
 
Žāvējiet sausiņus… Iepērciet sērkociņus… Iepakojiet sāli… Jūs piedzīvosiet savu Karu…
 
Vai tā ir laba cena par „amerikāņu” gāzi?! Bet varbūt tomēr nav vērts…? Varbūt labāk tomēr nemelot sev un neturēt naidu tur, kur tā nav…?
 
Varbūt tomēr labāk neizlaupīt Ukrainu un nedzīt vienus cilvēkus pret otriem, nekūdīt viņus uz slepkavošanu, vardarbību un karu?! Ko teiksiet, dimanti, freibergas, rinkēviči un labi ģērbtie kungi un kundzes no NATO aprindām? Varbūt labāk būt dzīviem pašiem un ļaut dzīvot citiem…?

“Antiņš”
/09.05.2014/

Avots:
http://www.philos.lv/1_sausa.html

Informācijas aģentūra
/02.06.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 58 komentāri

Cēlās adopcijas slēptais bizness

00343_adopcijas_biznessLatviešu bērni adopcijā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) nonāk ar šīs lielvalsts biznesa organizāciju – adopciju aģentūru – starpniecību. Mūsu valsts Labklājības ministrija (LM) akreditējusi 14 šādu organizāciju, un to mājaslapās pieejamie izcenojumi parāda, ka viena bez vecāku gādības palikuša latvieša padarīšana par amerikāni adoptētājiem izmaksā vidēji 15 tūkstošus eiro. Tādējādi ASV adopciju servisi uz mūsu bērnu rēķina gadā apgroza aptuveni pusotra miljona eiro, no kuriem daļa «silda» arī Latvijas ekonomiku.

Katrai aģentūrai Latvijā ir savs pārstāvis – to vidū arī augsta bijusī LM amatpersona – Ārpusģimenes aprūpes departamenta Adopcijas nodaļas vadītājs Jānis Veinbergs. Izpētot sarakstu, atklājas, ka par visām 14 aģentūrām Latvijā «rūpi tur» kopumā tikai četras personas – neskaitot Veinbergu, Babītes novada domes deputāts, jurists un Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīcas jeb mormoņu Rīgas Imantas draudzes priekšsēdētājs Gatis Senkāns, bijusī ilggadējā sociālās aprūpes centra Tērvete direktore Daina Roze un advokāte Kristīne Lemantoviča. Tie, kuri piekrita runāt par adopciju organizēšanas finansiālo aspektu, Dienai apgalvo, ka ar aģentūru izcenojumiem neesot saistīti un arī nezinot, ko sevī ietver izmaksu pozīcijas, piemēram, «valsts nodeva». J. Veinbergs saka, ka mājaslapā publiskotās izmaksas esot aģentūras iekšējā lieta un viņam ar to neesot nekādas saistības, savukārt K. Lemantoviča vēlāk precizē, ka konkrētā summa ietverot juridiskos pakalpojumus mūsu valstī, adoptētāju dokumentu sagatavošanu un legalizēšanu sūtīšanai uz šejieni, kā arī pasta un tulkošanas izmaksas. «Vienīgā valsts nodeva Latvijā, kas tiek maksāta adopcijas procesā, ir par pieteikumu sevišķās tiesāšanas kārtībā. Taču juridisko pakalpojumu sniegšana, kā arī dokumentu tulkošana un notariālā apstiprināšana ir sarežģīts un dārgs process,» piebilst advokāte. Par savu palīdzību ārvalstu adoptētājiem viņa runā drīzāk kā par sirdslietu un aicinājumu nekā ienākumu avotu un piebilst, ka par darbu saņemot adekvātu summu, no kuras tiekot nomaksāti visi nodokļi.

Tērvetniece D. Roze uz jautājumu, kādēļ pievērsusies trīs adopciju aģentūru pārstāvēšanai, atbild: «Tā nav jūsu darīšana!» un nelaipni paskaidro, ka amerikāņiem sniedzot juridiskus pakalpojumus. Izvairīgs ir arī J. Veinbergs: «Tas ir ļoti privāts jautājums,» skan viņa atbilde uz to, kāpēc amatpersonas krēslu Labklājības ministrijā nomainīja pret aģentūras World Links International Adoption Agency pārstāvēšanu.
Ar Gati Senkānu sazināties neizdevās – šonedēļ viņš atradās Krievijā un tālrunis bija izslēgts. Kā rāda viņa amatpersonas deklarācija par 2013. gadu, papildus atlīdzībai par darbu domē, juridiskajā birojā un četros citos uzņēmumos Senkāns kā pašnodarbinātais pērn saņēmis 28 tūkstošus eiro, un, iespējams, tieši šajā summā ietilpst atalgojums par divu ASV adopciju aģentūru pārstāvēšanu. «No sākuma palīdzēju vienam paziņam adoptēt bērnu no Latvijas, tas ieteica citiem, un tā tas arī «aizgāja»,» savu nodarbi portālam Apriņkis.lv savulaik skaidroja Senkāns. Jāpiebilst, ka deputātam ir arī ievērojamas parādsaistības – tās pārsniedz trešdaļu miljona eiro.

Dominē korumpētās

«Jā, adopciju aģentūras ir bizness, bet ASV uzņēmējdarbība ir visa pamatā, tā ir kultūras sastāvdaļa,» Dienai atzīst ASV vēstniecības konsuls Evans Makartnijs [ASV vēstniecības pārstāvis pēc būtības atzīst ka amerikāņi ir amorālu tirgoņu nācija, kuri domā tikai biznesa kategorijās un kuriem viss ir bizness, tai skaitā arī bērni, kas nekādi nav savienojams ar humānismu, cilvēcību un ir pretrunā ANO bērnu tiesību aizsardzības konvencijas pilnīgi pareizai nostādnei, ka bērns nedrīkst kļūt par pirkšanas un pārdošanas objektu. Amerikāņi-biznesmeņi šai lietai pieiet formāli un pēc būtības padara par tirgus objektiem arī bērnus, legalizējot bērnu tirdzniecību]. Arī Latvijā, sniedzot pakalpojumus ārvalstu adoptētājiem, «barojas» vesela industrija –  ienākumus gūst juristi, advokāti, tulki, arī transporta pakalpojumu sniedzēji un nekustamo īpašumu sektors, jo ārvalstu adoptētājiem nākas uz šejieni braukt trīs reizes un īrēt apartamentus. Turklāt pirmās vizītes laikā tajos kopā ar adoptējamo jāpavada divas nedēļas ilgais tā saucamais saiknes veidošanās posms. Gada laikā kārtot adopcijas formalitātes Latvijā ierodas vidēji 130 ārvalstnieku pāru, un jāpiebilst, ka Ministru kabinets nav noteicis cenu «griestus» tulkošanas un jurisprudences pakalpojumiem, kā tas ir vairākās citās valstīs, tāpēc to sniedzējiem ir visas iespējas pieprasīt no ārzemniekiem nepamatoti lielas summas.

ANO Konvencija par bērna tiesībām nosaka, ka valstīm jānodrošina, lai adopcija uz ārzemēm nedotu iespēju ar to saistītajām personām saņemt nepamatotus labumus. LM kategoriski noliedz, ka starpvalstu adopcijas organizēšanā iesaistītās amatpersonas no tā gūtu papildu ienākumus, tomēr, sadarbojoties ar ASV adopciju aģentūrām, ministrija Latviju, iespējams, nostāda ANO konvencijas pārkāpšanas līdzdalībnieces statusā. Biedrības Zvanenieku mājas juriste Inese Ejugbo uzskata, ka valsts šo situāciju varētu mainīt, nosakot, ka adopciju uz ārzemēm drīkst organizēt tikai bezpeļņas organizācijas, taču, viņasprāt, Latvijā tam trūkstot politiskās gribas.

Jāpiebilst, ka ne Lietuvas, ne Igaunijas valsts iestādes ASV adopciju servisiem nav devušas tādu vaļu kā Latvija, un zīmīgi, ka LM akreditētās aģentūras pārsvarā sadarbojas ar valstīm, kur ir augsts korupcijas līmenis – Kazahstānu, Ukrainu, Moldovu, Nikaragvu, Kongo, Ugandu un atsevišķām Austrumāzijas zemēm. Savukārt Latvija aģentūru mājaslapās tiek īpaši lielīta kā ļoti laba vieta, no kurienes adoptēt bērnu: «Latvija ir unikāla ar to, ka izvēlētais bērns var doties jums līdzi uz mājām (ASV) ar apmeklētāja vīzu jau pēc pirmās tikšanās reizes», «Tieša un stabila. Nav labāka adopcijas procesa», «Pieejamie bērni pārsvarā ir no mazpilsētu bāreņu namiem vai mīlošām audžuģimenēm». Jāpiebilst, ka ASV vēstniecības mājaslapā norādīts, ka iestāde neuzņemas nekādu atbildību par Latvijā akreditēto adopcijas pakalpojumu sniedzēju reputāciju vai profesionālajām spējām.

Trāpa diviem zaķiem

Daļa LM akreditēto aģentūru organizē arī viesprogrammas, kuru ietvaros juridiski brīvie latviešu bērni brīvlaikus dodas pavadīt pie viesģimenēm uz dažādiem ASV štatiem. LM no šīm aktivitātēm norobežojas, un tās pārstāve Ivita Krastiņa norāda: «Ministrija nesadarbojas ar aģentūrām, kas organizē bērnu ciemošanos ārzemēs.» Tomēr tā nav taisnība – dažas no LM akreditētajām aģentūrām organizē arī viesprogrammas. Lūgta paskaidrot situāciju, LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa saka, ka sadarbība ar aģentūrām notiekot tikai kā ar adopcijas procesa organizētājām.

Reliģiskās viesprogrammu organizācijas New Horizons for Children pārstāve Sandra Zusa Dienai iepriekš skaidroja, ka amerikāņi latviešu bērnus brīvlaikos laipni uzņem, lai dāvātu prieku, ģimenes sajūtu, palīdzētu apgūt angļu valodu. Tomēr Zvannieku māju valdes locekle Linda Baļčūne zina stāstīt, ka tas ir veids, kā tiek apieta adopcijas kārtība un nolūkoti adoptējamie: «Viesģimeņu programmas amerikāņus nostāda privileģētākā stāvoklī par vietējiem adoptētājiem – pirmie bērnu var izraudzīties klātienē, latvieši – tikai no anonīma saraksta.» To apstiprina eksperiments – piezvanot uz LM adopciju nodaļas informācijas tālruni un stādoties priekšā kā potenciālajam adoptētājam, ierēdne paskaidro, ka bērnu varot izvēlēties tikai pēc bildes un rakstiskās informācijas, bet doties uz, piemēram, bērnunamu vai audžuģimeni un kādu nolūkot nedrīkst.

Kas maksā – pasūta mūziku

Pēcadopcijas ziņojums ir vienīgais dokuments, ko LM saņem par katru bijušo latvieti, un normatīvi paredz, ka tas iesniedzams divus gadus pēc adopcijas. Ministrijā to dēvē par garantu, ka bērniem Amerikā labi klājas, bet uz jautājumu, kas šos pēcadopcijas ziņojumus raksta, L. Liepiņa atbild: «ASV atbildīgās institūcijas.» Lūgta paskaidrot, tieši kas stāv aiz šī apzīmējuma, viņa atzīst, ka pēcadopcijas ziņojumus raksta akreditēto aģentūru darbinieki. Tas nozīmē, ka viena un tā pati organizācija gan saņem naudu par adopcijas procesa organizēšanu, gan pēc tam par savu klientu uzraksta atzinumu. Turklāt samaksa tiek prasīta arī par šo pakalpojumu – tā ir vidēji 500 dolāru, liecina mājaslapās pieejamā informācija. E. Makartnijs gan noliedz, ka šī iemesla dēļ patiesā situācija par latviešu bērnu labklājību varētu tikt «izpušķota»: «Visām adopciju aģentūrām jābūt spēkā esošām akreditācijām, kuru saņemšanu un paturēšanu regulē likumdošana, un katra aģentūra to var zaudēt. Mums visiem jāsaprot, ka pēc tam, kad bērns ticis adoptēts uz Ameriku, viņš kļūst par šīs valsts labklājības sistēmas daļu.» Adopciju aģentūru darbu ASV uzraugot Valsts departamenta paspārnē esoša bērnu lietu nodaļa, un L. Liepiņa apgalvo, ka pēdējos gados tikai divas amerikāņu adoptētāju ģimenes radījušas pamatu aizdomām un tāpēc nosūtīts lūgums atkārtoti pārbaudīt tur dzīvojošo bijušo Latvijas valstspiederīgo labklājību. [ASV „labklājības sistēmu” labi raksturo ziņas par cietsirdīgu izturēšanos pret bērniem, tai skaitā no ārzemēm adoptētajiem, piemēram, šī: https://www.youtube.com/watch?v=5dcVjqrZBhg ]

Kristīna Putinceva, Laikraksts Diena
/29.05.2014/

Avots:
http://www.diena.lv/latvija/zinas/latviesu-bernus-parvers-dolaros-14057567
http://news.lv/Diena/2014/05/29/celas-adopcijas-sleptais-bizness

Informācijas aģentūra
/02.06.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Tiesībsargs: Bāriņtiesa un VBTAI neievēro bērnu intereses

Sandra Grigorjeva, Laila Rieksta-Riekstiņa

Sandra Grigorjeva, Laila Rieksta-Riekstiņa

Iestādes, kurām būtu jārūpējas par bērnu, neievēro bērna intereses, tāds slēdziens ir dots Tiesībsarga atzinumā „Par bērna tiesībām uzaugt ģimenē”. Tas, ka daudzos gadījumos bāriņtiesas, sociālie dienesti dažādu iemeslu dēļ rīkojas pretēji bērnu interesēm un bieži vien veic vai veicina vardarbību pret bērniem, ir kļuvis par bēdīgu faktu, par ko neformāli ir informēti daudzi, kuri ir saskārušies ar šīm iestādēm vai pazīst to upurus. Zinu vairākus tādus gadījumus par dažiem no kuriem ir sagatavoti internetmateriāli. Līdz šim nekādas reakcijas no atbildīgajām valsts iestādēm nebija, lai gan publiskotie fakti ir pietiekami šokējoši. Tomēr šoreiz šādu slēdzienu oficiālā dokumentā pēc vairākus mēnešus ilgušas izmeklēšanas deva valsts iestāde, kura ir atbildīga par cilvēktiesību ievērošanu.

Tiesībsargs veica izmeklēšanu Māras Juškevičas bijušo audžumeitu lietā, kuras pret viņu gribu un ignorējot vairākkārtīgus lūgumus atstāt viņas pie audžumammas, tika izņemtas no M.Juškevicas ģimenes, kas pats par sevi ir cietsirdīgs, rupjš un necilvēcīgs vardarbības akts pret bērniem no ierēdņu puses. Kā pamatojumu šādai rīcībai tika minēts fakts, ka Juškevičai esot atņemts audžuģimenes statuss dēļ birokrātiski – finansiāliem pārkāpumiem un dēļ citas M.Juškevičas audžumeitas sniegtajām liecībām pret viņu. Pati Juškeviča apsūdzības noliedza un norādīja, ka audžuģimenes status viņai ir atņemts dēļ konflikta ar Viesītes novada bāriņtiesas priekšsēdētāju Sandru Grigorjevu un dēļ viņas principiālās nostājas, kritizējot, tai skaitā arī publiski, bērnu adopcijas procesu (lūk šī publikācija: http://infoagentura.wordpress.com/2013/04/07/1403/ ).  Lai kādi arī nebūtu audžuģimenes statusa atņemšanas apstākļi, bet tas ka trīs audžumeitas, kuras pie Juškevičiem bija nodzīvojušas 5 gadus, vēlējās palikt ģimenē, kuru jau uzskatīja par savu, tas ir fakts. Un fakts ir arī tas, ka Krustpils un Viesītes bāriņtiesas, kā arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, viņām to liedza un atkārtoti atņēma viņām ģimeni. Pie tam tas kā ņirgājoties tika paveikts „bērnu labākajās interesēs”.

Pēc meiteņu izņemšanas un ievietošanas bērnunamā, vecākās meitenes uzvedība strauji pasliktinājās un pasliktinājās arī jaunākās meitenes veselības stāvoklis, kura kopš dzimšanas ir smagi slima. Šo faktu 15.03.2013 nepabaidījās fiksēt bērnunama psihologs Sarmīte Jaševa, kura sava atzinuma noslēgumā raksta: „Izpētē iegūtie dati liecina, ka [M.Juškevičas] audžuģimenē māsas ir jutušās labi, tikušas mīlētas un aprūpētas. Pašlaik meitenes sāpīgi pārdzīvo šķiršanos no audžuģimenes un dzīvesvietas maiņu, ko pauž tieši un atklāti. Ar nepacietību gaidot to dienu, kad varēs doties atpakaļ pie audžuvecākiem, jo viņām vēl ir tāda cerība.”

Bērnu industrijas darboņu diskreditācijas

06.05.2014 laikrakstā „Diena” tika publicēts raksts „Atklāj latviešu bērnu cenas” (
http://www.diena.lv/latvija/zinas/atklaj-latviesu-bernu-cenas-14054392 ), kurā Māra Juškevica pastāstīja par pašas pieredzēto, kas liecina par bērnu tirdzniecību Latvijā.  Legalizēta bērnu tirdzniecība caur adopcijas procedūrām pasaulē jau labu laiku ir bēdīgs fakts un šī prakse tiek realizēta arī Latvijā par ko liecina daudzas netiešas pazīmes (te raksti par bērnu tirdzniecību: http://infoagentura.wordpress.com/2012/12/05/par-bernu-tirdzniecibu/ ; http://infoagentura.wordpress.com/2013/02/07/tv-raidijums-par-bernu-tirdzniecibu/ ).

Juškevičas gadījums ir viena no tiešām liecībām par šo ārprātu.  Te jāpiemin, ka pats šis konkrētais fakts Latvijas publiskajā telpā jau ir izskanējis: vairāk kā gadu internetā ir pieejams pašas Juškevičas un viņas audžumeitas videostāstījums, kurā ir skarta arī šī epizode. Jaunums ir tas, ka par to tiešā tekstā uzrakstīja oficiāls, daudztirāžu un birokrātu aprindās par respektrablu uzskatāms laikraksts, tāpēc pēc neilga laika masu medijos parādījās tendenciozi Juškeviču nomelnojoši materiāli. Lūk viņi:
http://www.delfi.lv/calis/jaunumi/video-viesite-izcelies-konflikts-starp-barintiesu-un-audzugimeni.d?id=44489832 ; http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/153822/audzumammu-maru-kura-stastija-par-bernu-tirgosanu-barintiesa-vaino-vardarbiba

Šajos materiālos tiek runāts par tiesas spriedumu, kuros audžuģimene esot atzīta par varmācīgu. Patiesībā tiesas spriedums ir par bāriņtiesas lēmuma par audžuģimenes statusa atņemšanu spēkā esamību. Administratīvā tiesa 04.12.2013 atstāja spēkā bāriņtiesas lēmumu, pamatojoties uz konstatētu formalitāšu neievērošanu un vienas audžumeitas liecībām. Konkrētai audžumeitai jau iepriekš, pirms ievietošanas Juškeviču audžuģimenē, bija konflikti ar citiem un pēc tam arī ar Juškeviču, bet pa lielam viss bija kārtībā līdz viņa aizbēga no mājām pie sava puiša. Pēc nedēļas, kad tika atrasta, tad ar Viesītes bāriņtiesas priekšsēdētājas gādību arī tapa liecības par emocionālo “vardarbību” un “drausmīgo” dzīvi audžuģimenē. Šīs liecības meitene apstiprināja arī tiesā. Liecības ir visai pretrunīgas ar citiem bāriņtiesas apvainojumiem, bet tas netika ņemts vērā, tāpat kā netika ņemts vērā citu bērnu pozitīvās atsauksmes par audžuģimeni.

Tiesībsarga atzinums

Tiesībsarga atzinums Juškevičas bijušo audžubērnu lietā ir datēts ar 13.01.2014 un tajā ir ņemts vērā augstāk minētais tiesas spriedums. Šis atzinums savā ziņā ir vēsturisks, jo ir viena no nedaudzajām oficiālajām liecībām, kura apliecina, ka valsts iestādes rīkojas pretēji bērnu interesēm. Patiesie Latvijas ierēdņu nodarījumi ir drausmīgi, bet pēdējā laikā neviena no oficiālajām iestādēm un amatpersonām neuzdrošinājās to oficiāli atzīt. Līdz šim vienmēr visā tika vainoti upuri un lielākais, ko kādam izdevās panākt – atgūt bērnus. Konkrētajā gadījumā Tiesībsargs ir oficiāli to atzinis, pie tam tas ir izdarīts klasiskajā mūsdienu Latvijas birokrātu stilā, izmantojot plaši izmantoto birokrātu dokumentu „izskatīšanas” metodi un lietišķo, politkorekto, sauso, kretīniskijuridisko valodu. Un lai gan Tiesībsarga darbs bērnu aizsardzības jomā ir vairāk kā neapmierinošs (ko daļēji var attaisnot ar niecīgiem resursiem, salīdzinājumā ar pārmērīgi uzpūstajiem VBTAI un bāriņtiesu štatiem), šis atzinums ir pirmais dokuments pēdējo gadu laikā, kurā valsts institūcija izdarīja vismaz minimumu no tā, ko tai pēc būtības patiesi ir jādara.

Tā kā šis dokuments ir labs piemērs, ko citi upuri var izmantot kā informatīvu materiālu un precedentu par valsts iestāžu nepareiziem lēmumiem, tas tiek publiskots pilnībā: http://host-a.net/u/bernikals/2014_01_13_Tiesibsarga_atzinums.zip

Galvenais, kas dokumentā tiek pateikts: „Izvērtējot Krustpils novada bāriņtiesas, Viesītes novada bāriņtiesas un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas sniegtās atbildes un lietai pievienotos materiālus, secināms, ka bērnu izņemšana no M.Juškevičas audžuģimenes un saskarsmes liegšana ar audžumammu neatbilst bērnu labākajām interesēm”

„Meitenes M.Juškevičas ģimenē dzīvoja kopš agrīna vecuma un uzskata audžuģimeni par savu ģimeni, līdz ar to no bērnu emocionālā viedokļa meiteņu šķiršana no audžumammas ir vērtējama līdzvērtīgi kā bērna šķiršana no bioloģiskās ģimenes. No lietas materiāliem nepārprotami izriet, ka visām trim māsām ir izveidojies ciešs emocionāls kontakts ar audžuģimeni, līdz ar to krasa saskarsmes aizliegšana neizbēgami radīja emocionālas ciešanas bērniem.” Te Tiesībsargs izsakās ļoti maigi, jo šai gadījumā kā minimums ir darīšana ar izdaudzināto emocionālo vardarbību, ko daļa bāriņtiesu ierēdņu ar vieglu roku savos dokumentos mēdz „dalīt” pa labi un pa kreisi, bet šoreiz no pašu ierēdņu puses. Un šajā gadījumā atbildīgos ierēdņus ne tikai ir jāatbrīvo no amata, bet pat jāizskata iespēja piemērot pret tiem kriminālatbildību.

Gandrīz tiešā tekstā (bet politkorektajā birokrātu valodā) Tiesībsargs konstatē, ka Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija sniedz savos dokumentos pēc būtības nepatiesu informāciju (kas patiesībā ir ierasta šī iestādījuma prakse): „Tiesībsarga ieskatā kritiski ir vērtējama Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas sniegtā informācija, ka meitenes bāreņu namā jūtas labi un ir iejutušās. Abas jaunākās māsas ir bērni ar īpašām vajadzībām un viņām ir nepieciešama īpaša aprūpe un uzmanība, ko institucionāla aprūpe pēc savas būtības nespēj nodrošināt. Meitenes kopš mazotnes auga M.Juškevicas ģimenē un tika izņemtas no tās citu iemeslu dēļ, nevis tādēļ, ka audžuģimenē būtu slikti aprūpētas, jutušās nedroši vai nelaimīgas, līdz ar to bērniem nav izprotami iemesli, kādēļ viņas nevar turpināt dzīvot pie cilvēkiem, kurus uzskata par savu ģimeni. Megijas uzvedība bāreņu namā uzskatāmi parāda bērna protestu un neizpratni par pieaugušo rīcību.”

Te vēl jāpiebilst, ka šāda ir tipveida VBTAI nostāja, kad ir nepieciešams piesegt un attaisnot kārtējo bāriņtiesu un sociālo dienestu patvaļu. VBTAI ierēdņi šāda tipa frāzes, šķiet,  raksta jau gandrīz vai automātiski neatkarīgi no reālās situācijas, tāpat kā citos gadījumos tiek rakstīts par „vardarbīgajām” ģimenēm, pierakstot tām pēc maksimuma visu ko vien spēj pierakstīt, par to ka bāriņtiesas ir tiesīgas atņemt bērnus „bērnu vislabākajās interesēs”, par to, ka „nekādi likumpārkāpumi nav konstatēti”, par to, ka „viss ir likumīgi” un citus no realitātes atrautus formālus formulējumus.

Visbeidzot Tiesībsarga atzinumā ir teikts sekojošais: „Lēmumā norādīts, ka, noskaidrojot bērnu viedokli, meitenes izteikušas lūgumu palikt Juškeviču ģimenē, tāpat norādīts, ka meitenes nevēlas mainīt dzīvesvietu un kategoriski atteikušās pārcelties uz bāreņu namu „Līkumi”. No minētā izriet, ka Krustpils novada bāriņtiesa ir noskaidrojusi bērnu viedokli, bet nav ņēmusi to vērā. Lēmumā nav paskaidrots, kādēļ bērnu viedoklim nav pievērsta pienācīga vērība, līdz ar to Krustpils novada bāriņtiesa bērna viedokļa uzklausīšanai ir piegājusi formāli, kas ir pretrunā ar vispārīgiem bērnu tiesību principiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, secināms, ka Krustpils novada bāriņtiesas rīcībā, nodrošinot meiteņu tiesību un interešu aizsardzību, ir konstatējams bērna tiesību uzaugt ģimeniskā vidē un labas pārvaldības principa pārkāpums. Turklāt M.Juškevičas iecelšanai par bērnu aizbildni nav juridisku šķēršļu, jo Civillikuma 242.pants neparedz ierobežojumus par aizbildni kļūt personām, kurām ir atņemts audžuģimenes statuss.”

Šis konstatējums ir interesants ar to, ka tieši Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija neatlaidīgi un pat agresīvi uzstāja uz to, lai māsas tiktu izņemtas no tobrīd jau bijušās audžuģimenes. Krustpils bāriņtiesa sākotnēji centās ievērot bērnu intereses un atstāja māsas M.Juškevičas ģimenē aizbilstamo statusā un tikai pēc spiediena no inspekcijas puses, kurā tika paskaidrots, ka tas esot „nelikumīgi” un par to bāriņtiesas locekles var tikt atlaistas no darba, pieņēma lēmumu par bērnu izņemšanu. Krustpils bāriņtiesas loceklēm (Maijai Gruntšteinei, Anitai Zolbergai un Valentīnai Austrumai) gļēvā un komformiskā piekāpšanās ļaundariem nepalīdzēja: pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas oficiāla pieprasījuma Krustpils domei, viņas tika atlaistas par to, ka centās ievērot bērnu intereses (par šo atlaišanu joprojām notiek tiesvedība). Tiesībsargs tagad apliecina, ka sākotnēji Krustpils bāriņtiesa centās ievērot bērnu intereses, bet pēc tam rupji tās pārkāpa.

Pēc šāda Tiesībsarga slēdziena būtu loģiski, ka atbildīgie Viesītes bāriņtiesas un VBTAI ierēdņi vismaz tiek atlaisti no darba un tiek veikta rūpīga izmeklēšana, lai noskaidrotu, vai līdzīgā kārtā nenotiek vardarbība pret bērniem arī citos gadījumos (zinu ka notiek un ir par to arī publikācijas), bet, visdrīzāk, šajā pseidotiesiskajā amorālu formālistu valstī uz to ir velti cerēt.

Informācijas aģentūra
/21.05.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Notikumi, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Eiropas patiesā seja

00340_indoeiropiesi   Rietumu civilizācijas katastrofālās sprukas tagad nespēj saskatīt vienīgi tie, kuri dzīvo mucā un tiek baroti pa spundi. Katastrofālās sprukas saskata visi, taču ne visi grib vai drīkst tās atzīt.

Noteikti tās negrib atzīt Rietumu civilizācijas eksemplāri, kuriem katastrofa paver iespēju realizēt prātam neaptveramas finansu mahinācijas un uzpūst finansu burbuļus. Par katastrofu neko negrib dzirdēt Austrumeiropas jaunā kriminālā šķira, kura noziegumu brīvības apstākļos var netraucēti zagt un blēdīties. Dzīve katastrofas atmosfērā katrā ziņā apmierina arī civilizācijas padibenes – pederastus, pedofīlus un visdažādākās formas perversijas klanus. Katastrofas dūmakā viņi var aktīvāk vērsties pret to, ko viņi sauc par homofobiju, lai lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām un interseksuāļiem vairs nevajadzētu dzīvot ar bailēm uz ielas sadoties rokās un tikt ieslodzītiem cietumā. Par dzīvi noteikti nesūdzās patērēšanas baudītāji un dažāda brūvējuma „politiķi”, kuriem paurī smadzeņu vietā skalojās strutaina zupa.

Rietumu civilizācijā ir arī tādi sabiedrības locekļi, kuri nedrīkst atzīt katastrofu. Viņi to drīkst atzīt gultā zem segas, bet nedrīkst atzīt publiski. To viņiem neatļauj amats. Viņu augstais amats neatļauj skaļi runāt par katastrofu. Neformālais amata aizliegums pirmkārt un galvenokārt attiecas uz valsts amatpersonām, ES birokrātiem, komisāriem, ministriem, deputātiem. Viņu amats paredz publiski deklamēt tikai odas – svinīgus slavinājumus savai valstij, konfederācijai, civilizācijai.

Šogad 4.maijā viena amatdāma deklamēja: „Latvija šodien ir spēcīga; tā ir spēcīgāka nekā jebkad agrāk savā vēsturē. Mums šobrīd ir aktīvi jārīkojas, lai izmantotu šo spēku savas valsts un Eiropas kopīgās nākotnes vārdā”.

Nav ticams, ka amatdāma nezina vēsturi. Turpretī ticama ir viņas bezizmēra nekaunība, bezizmēra cinisms un bezbailība fantastiski melot. Amatdāma ir dzimusi 1963.gada 19.februārī un 1986.gadā absolvēja LVU Juridisko fakultāti. Amatdāma zina vēsturi. Viņa nav tik jauna, lai nevarētu salīdzināt šodienas dzīves apstākļus ar dzīves apstākļiem pirms 30-40 gadiem. Viņa zina, kāds grandiozs ekonomiskais un zinātniskais potenciāls bija Latvijā pirms „perestroikas” izsludinātās laupīšanas. Amatdāma lieliski zina, ka Latvija šodien ir tik vāja kā nekad agrāk savā vēsturē. Amatdāma ir spējīga saprast, ka bojā iet civilizācija un bojā iet latviešu tauta. Taču amatdāma to nedrīkst oficiāli teikt. Viņa to drīkst teikt vienīgi vīram gultā zem segas.

Amatdāma nav muļķe, un viņa lieliski saprot, ka Latvija šodien neko nevar dot „Eiropas kopīgās nākotnes vārdā”. Var dot tikai uzskatāmu materiālu eiropeīdu civilizācijas katastrofas iluminācijai. Piemēram, var dot statistikas šausmīgos datus par tautas mirstību, dzimstību, iedzīvotāju nabadzību, skolotāju, pasniedzēju algu un pensiju niecību, zinātnes smieklīgo finansējumu. Viņa ļoti labi saprot, ka ne sev, ne citiem neko nevar dot valsts, kura Eiropā visos rādītājos hroniski ir pēdējās vietās. Eiropā citām valstīm no Latvijas labums ir vienīgi tas, ka citas valstis zina, ka visdažādākajos reitingos viņu valsts nebūs pēdējā vietā. Pēdējo vietu vienmēr sev ir rezervējusi Latvija.

Šogad 30.aprīlī publicēja LR Valsts prezidenta Bērziņa kunga šādus vārdus: „Latvijai pievienošanās ES bija simboliska atgriešanās telpā, kurai esam bijuši piederīgi gadsimtu garumā. Pirms desmit gadiem Latvijas tauta izdarīja brīvu izvēli. Uzskatu, ka tā bija pareizā izvēle mūsu valsts pastāvēšanas un tās brīvības garantēšanā. Mēs augstu vērtējam ES pamatvērtības, jo, cienot un ievērojot katras dalībvalsts unikālo identitāti, vienojamies kopēju mērķu sasniegšanai.”

Katrs izglītots un domājošs cilvēks šos vārdus, protams, lasa ar mīļu smaidu. Šie vārdi tāpat kā klusēšana par civilizācijas katastrofu arī pieder tai oficiālajai retorikai, kurā vēsturiskās patiesības vietā dominē pseidonacionālistiski mīti un smieklīgs pašapmāns.

Lasot Valsts prezidenta teikto par „simbolisko atgriešanos”, mīļais smaids izplūst skaļos smieklos. Acīmredzot Valsts prezidenta kungs nav aptvēris, ka „spīčraiters” ir gribot negribot pateicis taisnību. Tā patiešām nebija reāla „atgriešanās”, bet simboliska „atgriešanās”; proti, tāda atgriešanās, kurai nav nekāda reālā vērtība un tādas darbības konkrētas aprises un intensitāte, kāda ir nepieciešama, lai darbība būtu īstena. Mūsu „atgriešanās” Eiropā patiešām bija tikpat simboliska darbība, cik savā laikā simboliska bija viena lata samaksāšana par „prihvatizēto” objektu.

Saprotams, mīļais smaids izzūd, lasot par mūsu piederību Eiropai „gadsimtu garumā” un tautas izdarīto „brīvo izvēli”. Aizvadītajos desmit gados neesmu sastapis nevienu cilvēku, kurš ticētu referenduma rezultātam. Visi uzskata, ka referenduma rezultāts (67%) par LR iestāšanos ES tika falsificēts.

Mīļais smaids pārvēršās drūmos vaipstos, zinot par rietumeiropiešu vēsturiski klasisko vēso un vīzdegunīgo attieksmi pret austrumeiropiešiem. Skaidrs, ka ne tikai bijušais Vācijas kanclers Helmūts Kols bija pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Rietumeiropiešu pretestība noteikti bija ļoti plaša un dziļa. Tikai tā nebija atklāta. Turklāt pretestības galvenais motīvs noteikti bija psiholoģiski subjektīvs – ģenētiski un arhetipiski pamatots  rietumeiropiešu smadzenēs. Tas ir tāds stereotipisks pamatojums, kas līdz mūsdienām gadsimtu garumā vijas no senās Grieķijas un senās Romas laikmetā valdošajiem priekšstatiem par „Austrumu barbariem”.

Eiropas sejā ir gan reāli vaibsti, gan iluzori vaibsti. Latvieši tagad galvenokārt cenšas uzsvērt iluzoros vaibstus un neinteresējās par reālajiem vaibstiem. Eiropas sejā iluzorums sākās jau ar karsto velmi tēlot kontinentu.

Bībelē nav minēta Eiropa. Bībelē nav minēta arī Eirāzija, kā pašlaik jau vairāk nekā simts gadus faktiski sauc kontinentu saskaņā ar slavenā austriešu ģeologa Eduarda Zusa (Eduard Suess,, 1831- 1914) Zemes virsmas analīzi fundamentālajā četru sējumu darbā „Zemes piere” („Das Antlitz der Erne”, 1883-1909), kad vienā kontinentālā veselumā apvieno teritoriju no Urāliem uz rietumiem (Eiropu) un teritoriju no Urāliem uz austrumiem (Āziju). Stingri ģeogrāfiskā nozīmē Eiropa nevar pretentēt uz kontinenta godu. Uz šo godu Eiropa var pretendēt tikai metaforiski.

Antīkās kultūras mantojuma speciālisti ir konstatējuši, ka vissenākais teksts ar tajā minēto vārdu „Eiropa” ir Hēsioda poēma „Par dievu izcelsmi”. Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.) ir pirmais mums zināmais sengrieķu dzejnieks. Hēsioda poēmā par Eiropu sauc vienu no Okeāna meitām. Poēmā Eiropa ir mitoloģiskā tēla vārds.

Topogrāfiskajā nozīmē vārds „Eiropa” vissenāk ir sastopams Homēra himnā par Apolonu. Apolons Parnasā izvēlējās vietu jaunam templim un solīja, ka ļaudis to apmeklēs gan no Peloponesas, gan no Eiropas un jūras apskalotajām salām.

Zinātnieki uzskata, ka himna ir sacerēta ne vēlāk kā 7.gs. beigās pirms mūsu ēras. Homēra himnas komentāros par toponīmu „Eiropa” ir teikts, ka autors nav domājis Eiropas kontinentu, bet gan Grieķijas Balkānu daļu uz ziemeļiem no Peloponesas. Sastopams pieņēmums, ka grieķu vārds „eiropa” ir pārņemts no finīķiešu [feniķiešu] valodas. Tajā tas nozīmē „vakarzemi”.

Pēcāk sengrieķu ģeogrāfiskie priekšstati izmainījās. Savējā kļuva Vidusjūra. Par tās krastos sastopamajām valstīm viņiem bija stabilas zināšanas. Piemēram, viņi zināja, ka rietumos ir Karfagēna [Kartāga] – skarba pilsēta, kurā dieviem mēdz upurēt cilvēkus un kas vispār bija bīstams kaimiņš, bieži kļūstot par grieķu ienaidnieku.

Sengrieķi zināja par dienvidos vareno Ēģipti. Tās cari savās ostās labprāt ielaida grieķu tirgotājus un savā armijā nebaidījās ļaut dienēt grieķu karavīriem.

Uz austrumiem no Vidusjūras atradās Finīķija, Asīrija, Babilona, Mīdija, Persija. Šīs zemes nepārtraukti viena ar otru karoja.

No grieķiem uz ziemeļiem bija Skitija – stepju un mežu plašumi. Tur klejoja mežonīgie skiti – vēsturiski pirmie„Austrumu barbari” antīkā laikmeta cilvēku priekšstatos.

Sākumā paskops bija priekštats par pasauli. Sengrieķu ģeogrāfijā pusi pasaules aizņēma Āzija, vienu ceturto daļu – Eiropa, otru ceturto daļu – Āfrika, kuru sākumā dēvēja par Līviju. Sengrieķi zināja, ka tālumā atrodas pasakainas zemes un tautas, līdz kurām viņi pagaidām nebija nokļuvuši. Sengrieķi uzskatīja, ka šīs zemes ir bagātas, bet tautas ir mežonīgas. Rietumeiropiešu apziņā visos laikmetos aktuālajam priekšstatam par mežonīgajiem kaimiņiem (barbariem) ir ļoti sena izcelsme.

Antīkajā laikmetā cilvēku ģeogrāfiskajos priekšstatos dominēja Vidusjūras pasaule. Tā tas bija gan sengrieķiem, gan romiešiem, kuru impērijā ietilpa zemes Vidusjūras krastos. Vidusjūras pasaule sašķēlās pēc Bizantijas izveidošanās 4.gadsimtā. No tā laika nākas runāt par latīniskās Rietumeiropas sākumu.

Vidusjūras pasaules dalīšanās turpinājās 7.gadsimtā, kad sākās arābu varenības laikmets. Arābi
iekaroja Sīriju, Persiju, Palestīnu, Ēģipti, Ziemeļāfriku, Albāniju, Armēniju, Gruzijas zināmu daļu. 8.gs. sākumā arābi pakļāva gandrīz visu Spāniju. Arābu un islama ekspansijas rezultātā Eiropa kļuva par kristiāniskās pasaules simbolu. Vidusjūras un vispār jūras vietā lielā mērā nostiprinājās sauszemes orientācija, kas ir svarīga mūsdienu ES ģeopolitiskajos risinājumos.

Priekšstats par Eiropu kā atsevišķu civilizāciju radās vēsturiski nesen. Slaveno apzīmējumu „eiropeiskā civilizācija” pirmo reizi 1766. gadā lietoja kāds franču garīdznieks sacerējumā par Francijas uzdevumiem Ziemeļamerikā.

Eiropas ģeogrāfiskie priekšstati vienmēr ir saskārušies ar zināmām pikantām problēmām. Tās visvairāk sagādā austrumu robeža. Tas tāpēc, ka Eiropa nav kontinents klasiskā izpratnē, jo austrumu robežu neapskalo jūra.

Eiropiešiem faktiski nekad nav bijusi stabila skaidrība par austrumu robežu. Vienīgais, ko viņi stabili zināja, bija tas, ka austrumu robeža virzās gar barbaru teritoriju. Eiropiešu smadzenēs vienmēr bija iekalts, ka austrumos dzīvo nežēlīgi un nekulturāli cilvēki. Šajā ziņā eiropieši mantoja seno grieķu un romiešu viedokli, ka ikviens cittautietis ir barbars (no grieķu vārda „barbaros”). Arī viduslaikos un jaunajos laikos rietumeiropiešiem barbari vienmēr bija austrumeiropieši.

Jāņem vērā, ka Eiropas jēdziens nav tikai ģeogrāfisks apzīmējums. Tam vienmēr ir bijis arī vēsturisks, politisks, kulturoloģisks, reliģisks zemteksts. Vārds „Eiropa” daudzus gadsimtus līdz šodienai ir asociējies ar demokrātiskumu, kristiānismu, zinātniski tehnisko progresu, eiropeiskās civilizācijas identitāti, eiropocentrismu, koloniālismu, individuālismu, modernizāciju, liberālismu, komunismu, sociālismu, fašismu, holokaustu, nacionālismu, feminismu, konservatīvismu, postmodernismu. Pēdējā laikā  – morālo un intelektuālo pagrimumu, destrukciju un degradāciju.

Vairāk nekā divus gadu tūkstošus eiropiešu priekšstatos Eiropa bija zemes no Gibraltāra rietumos līdz Donas upei austrumos. Tāds priekšstats par Eiropu pastāvēja no 6.gs.p.m.ē. līdz 18.gs., kad austrumu robežu pārvietoja līdz Urāliem.

Interese par Eiropas austrumu robežu aktivizējās Krievijas cara Pētera I laikā. Viņš apzināti un mērķtiecīgi Krieviju tuvināja Eiropai un tādējādi uzņēmās atbildību par Eiropas austrumu robežu. Eiropieši pret to neiebilda, un krievu vēsturniekam un Urālu rūpniecības organizētajam Vasilijam Tatiščevam (1686-1750) atļāva Eiropas austrumu robežu novilkt pa Urālu upi, Kaspijas jūru un Kaukāzu.

Eiropa, salīdzinot ar citiem kontinentiem, vienmēr ir pastāvējusi kā retoriska figūra un sekmējusi zināmas filosofiskās pārdomas. Tajās Eiropa figurē kā vienots garīgais komplekss un relatīvi noslēgts vēstures un kultūras fenomens. Turklāt filosofi (ne tikai Eiropas, bet visjaunākajos laikos arī Amerikas) vienmēr ir mīlējuši par Eiropu izteikties asprātīgi, ekstravaganti, aforistiski, metaforiski romantiski, sarkastiski un eshatoloģiski, mazohistiskā paštīksmē prognozējot Eiropas norietu, galu, bojāeju. Filosofisko pārdomu intelektuāli specifisks objekts Eiropa kļuva galvenokārt 19.gadsimtā, sasniedzot kulmināciju 20.gadsimtā.

Eiropas (precīzāk – Rietumeiropas) vēsturi un nākotnes izredzes dziļi un pesimistiski analizēja
vācu kulturologs Osvalds Špenglers (1880-1936) slavenajā divsējumu grāmatā „Der Untergang des Abendlandes” („Vakarzemes noriets”; grāmatas nosaukumu tradicionāli tulko „Eiropas noriets”; 1918, 1922). Šo grāmatu ir lasījuši ļoti daudzi izglītoti eiropieši.

Špenglera pārliecībā Rietumeiropas kultūras pamatā ir grieķu dvēsele un romiešu intelekts. Viņa koncepcijā centrālā tēze attiecas uz Rietumeiropas nākotni – Rietumeiropas kultūras norietu. Mums ir gods būt šī procesa lieciniekiem. Šī procesa pēdējo stadiju mēs nepiedzīvosim. Špenglers Eiropas bojāeju paredzēja apmēram 2200.gadā. Nevajadzētu priecāties, ka vēl tālu līdz bojāejai. Romas impērijas agonija arī turpinājās vairākus gadsimtus.

Eiropiešus par superetnosu dēvēja slavenais krievu vēsturnieks Ļevs Gumiļevs (1912-1992). Par superetnosu viņš sauca etnosu grupu, kura ir vienlaicīgi radusies noteiktā reģionā un kuru vieno ekonomiskie, ideoloģiskie, politiskie sakari. Taču starp superetnosa atsevišķiem etnosiem var būt militārie konflikti.

Ļ.Gumiļeva ieskatā eiropieši ir tipisks superetnoss. Eiropieši ir pieraduši savā starpā nežēlīgi karot (ne tikai I un II Pasaules kara gados). Tajā pašā laikā viņi nepārtraukti ir prātojuši par savu izredzēto vienotību, kopīgo identitāti un integrāciju. Bet tagad viņi pirmo reizi cilvēces vēsturē mēģina radīt jaunu valstisko formu – konfederāciju. Turklāt tas notiek amizantā un paradoksālā veidā, jo konfederācijā oficiāli tiek iekļautas ne tikai Eiropas zemes, bet zemes planētas visdažādākajās vietās. ES ietilpst arī Lielbritānijas, Dānijas, Francijas un Nīderlandes t.s. aizjūras zemes –  kolonijas, piemēram, Atlantijas un Klusā okeāna salās.

Eiropas sejā atsevišķs vaibsts ir etniskā vēsture. Eiropas etniskā vēsture vienmēr ir bijusi ļoti dinamiska, polietniski un multikulturāli raiba un no zinātniskās analīzes viedokļa komplicēta. Etniskā un kultūras daudzveidība Eiropā ir pastāvējusi vienmēr. Mainījās vienīgi attieksme pret šo daudzveidību.

Vēl nesen Eiropas birokrātija nepārtraukti lepojās ar eiropeisko kultūru daudzveidību. Pēdējā laikā daudzveidības slavēšana nav modē. Lielāko valstu līderi nesen publiski atzina daudzveidības atbalstīšanas politikas izgāšanos. Politiķu ieskatā vainīga nav viņu politiskā bezspēcība, bet gan vainīgs ir multikulturālisma koncepts. Rietumeiropā pašlaik nav daudz intelektuāļu, kuri gribētu aizstāvēt multikulturālismu un politiķiem norādīt īsto cēloni etniskās politikas neveiksmēm. Tāpēc arī sociuma apziņā nostiprinās aplamais priekšstats par multikulturālisma kaitīgumu. Patiesībā multikulturālisms ir Eiropas vienīgā saulainā perspektīva.

Etniski raibs bija senās Grieķijas iedzīvotāju sastāvs. Tas pats sakāms par Romas impēriju. Īpaši raiba bija etniskā aina impērijas pirmsnāves agonijas gados. Impērijas provinces ļaudis (tātad – barbari) vispirms emancipējās, bet pēc tam iespiedās centra struktūrās. Impērijas augstākajā varas orgānā Senātā iekļuva spāņi, galli. Pat imperatori un viņu sievas nāca no provinces – Spānijas, Āfrikas, Sīrijas.

Tiek uzskatīts, ka Eiropā relatīva etniskā stabilitāte iestājās tikai 19.gadsimtā nacionālo valstu
konsolidācijas rezultātā. Etniskā stabilitāte zināmā mērā saglabājās līdz I Pasaules karam, kad pēc Vācijas, Austroungārijas, Krievijas impērijas sabrukuma atkal sākās ievērojamas etniskās kolīzijas.

Neapšaubāmi īpaši slavena Rietumeiropa kļuva pēc II Pasaules kara, strauji pārvēršoties par migrantu kontinentu, kā 20.gs. beigās sāka dēvēt Eiropu. 90.gados par to atklāti izsacījās pat Eiropas visaugstākās amatpersonas. Arī šo rindu autoram savā laikā bija iespēja dzirdēt Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Daniela Tarša teikto: „Dāmas un kungi, Eiropa ir migrantu kontinents”.

Interesanti, ka rietumeiropieši nemīl runāt un rakstīt par savu etnisko izcelsmi. Tas laikam tāpēc, ka etnoģenēzē var konstatēt viņiem ne visai tīkamus faktus.

Piemēram, ilgu laiku Rietumeiropā valdīja ieskats par austrumeiropiešu un sevišķi krievu mongoloīdo, neārisko izcelsmi un ģenētisko saistību ar tatāriem, mongoļiem un citiem tipiskiem aziātu etnosiem. Kā zināms, politiskie secinājumi bija primitīvi: krievi un citi austrumeiropieši nav ieskaitāmi īstajos āriskajos eiropiešos. Tā domāja ne tikai vācu nacisti.

Visjaunākie lingvistiskie un etnoģenētiskie pētījumi ir atklājuši gluži pretēju ainu. Proti, Eiropas iedzīvotāju lielai daļai ir spilgti izteiktas vīriešu mongoloīdās ģenētiskās saknes. Piemēram, Ziemeļeiropa (somi, igauņi, daļēji arī latvieši, lietuvieši) ļoti spēcīgi ir izjutusi Sibīrijas ģenētisko ietekmi (somiem un igauņiem vīriešu dzimtes senči 52,4 % nāk no Dienvidsibīrijas un Austrumsibīrijas; zviedriem, norvēģiem – nedaudz mazāk procentu).

Tagad ir noskaidrots, ka eiropeīdās un mongoloīdās rases kontakti Eirāzijā bija nesimetriski. Sievietes pārvietojās galvenokārt no rietumiem uz austrumiem, bet vīrieši – abos virzienos (zinātne to pagaidām pilnā mērā neprot izskaidrot). Savukārt ģermāņi (Eiropas „visāriskākais” etnoss) nāk no Āzijas un pirms uzbrukuma Romas impērijai klejoja Ķīnas pierobežā. Tāpēc ģermāņu vīriešu dzimtes hromosomas ir mazāk radniecīgas ar āriešu hromosomām nekā krievu vīriešu dzimtes hromosomas.

Par āriešu izcelsmes areālu tagad nākas uzskatīt Dienvidkrievijas stepju rajonus un mūsdienu
Austrumukrainu – teritoriju apmēram starp Dņepru un Volgu (skat. ilustrāciju). Jo tālāk no šī areāla, jo mazāk var sastapt vīriešu hromosomas ārisko variantu.

Minētie secinājumi rietumeiropiešiem ir „satriecoši”. Tagad nākas atzīt, ka Eiropā āriskā ģenētiskā ietekme virzījās no austrumiem uz rietumiem, bet nevis pretēji, kā uzskatīja līdz šim. Bet „visšausmīgākais” ir tas, ka pati āriskākā tauta ir krievi, un eiropeiskās jeb, kā tagad moderni pieņemts teikt, indoeiropeiskās kultūras autori nav tikai rietumeiropieši.

Eiropas pikantās ambiciozitātes uzskatāms apliecinājums ir tā saucamā eiropocentrisma dogma, kuru pamatoti atzīst par vienu no Eiropas grandiozākajiem mītiem. Par eiropocentrismu sauc filosofiski kulturoloģisku un ideoloģisku uzskatu, ka Eiropa ir visas cilvēces kultūras avots un centrs.

Tas, protams, ir mīts. Tamlīdzīgs uzskats pilnā mērā neatbilst vēsturiskajai patiesībai. Par to spilgti liecina pasaules kultūru mantojums. Piemēram, Ķīnas, Indijas, Ēģiptes, Amerikas kultūras mantojums. Par šo mantojumu eiropieši uzzināja vēsturiski nesen. Tāpēc viņiem varēja viegli iezombēt eiropocentrisma mītu.

Mīts nostiprinājās koloniālisma laikmetā. Tam pirmkārt un galvenokārt bija ideoloģiskā funkcija. Eiropiešu iekarotājiem vajadzēja attaisnot savu bruņoto klātbūtni daudzās vietās uz Zemes. Tāpēc sludināja, ka Eiropas kultūra ir vienīgā kultūra uz Zemes, kura savā attīstībā ir veikusi pareizo ceļu. Respektīvi, noteiktā secībā izgājusi sociāli ekonomiskās formācijas: pirmatnējās kopienas iekārta – verdzības iekārta – feodālisma iekārta – kapitālisma iekārta. Šo pareizo ceļu nākas noiet arī citu kontinentu kultūrām.

Saprotams, eiropocentrismu idejiski un morāli spēcināja daudzi reālie panākumi. Piemēram, Krusta kari, Lielie ģeogrāfiskie atklājumi (K.Kolumbs, Vasko de Gama), Atdzimšanas laikmets. Eiropiešu tehniskie, zinātniskie, mākslinieciskie, politiskie risinājumi it kā pavēra milzīgas perspektīvas visas planētas iedzīvotājiem.

Tomēr ar laiku eiropocentrisms pārvērtās kundziskā kritērijā. Eiropieši augstprātīgi vērtēja Āfrikas, Amerikas, Austrumu kultūras, akcentējot to arhaizāciju un atpalicību no cilvēces maģistrālā (proti, eiropeiskā) ceļa. Par neeiropeisko kultūru arhaizāciju un atpalicību savā laikā rakstīja pat tādi Rietumeiropas domātāji kā Herders, Hēgelis. Tas, protams, liecina par eiropocentrisma dziļo ietemi uz eiropiešu pašapziņu.

Eiropocentrisma ideoloģija ir aktuāla arī mūsdienās. Tajā skaitā īpaši Austrumeiropā, kur sabiedrības plaši slāņi tic, ka Rietumeiropas kultūra ir augstākais un pareizākais sasniegums un zināma veida ideāls, pēc kura austrumeiropiešiem ir jātiecās.

Tiesa, austrumeiropiešu eiropocentrisko patosu lielā mērā ietekmē naivā un obskurantiskā spītība „atriebties” krievu kultūrai, kura asociējās ar „sociālisma un komunisma celtniecību”. Faktiski pašlaik notikumi attīstās tā, ka krievu kultūra Rietumu civilizācijas turpmākajā liktenī var izrādīties ļoti vitāla un organiski konstruktīva. Tagad Rietumu intelektuāļi izsakās par Krieviju kā par „jauno Tibetu” – eiropeīdu civilizācijas pēdējo cerību.

Eiropocentrisms uzplauka 19.gadsimtā liberālās utopijas sakarā. Tolaik eiropieši jūsmoja par savu sociāli filosofisko „atklājumu” – cilvēku dzīves labklājība un progress ir atkarīgs no tirgus ekonomijas, kā arī demokrātijas. Eiropieši domāja, ka atliek tikai ieviest brīvo tirgu un demokrātiju, lai sabiedrībā viss risinātos pareizi un pozitīvi, visi cilvēki dzīvotu pārticībā un laimē.

Aizvadītajos 20 un vairāk gados liberālās demokrātijas ideālu rietumeiropieši kopā ar amerikāņiem tiecās „uzpotēt” arī Austrumeiropas postsociālisma politiskajai un saimnieciskajai dzīvei. „Panākumi” ir zināmi.

Arābu, ķīniešu, krievu un citu kultūru pārstāvji pret eiropocentrismu vienmēr izturējās nievājoši. Tā tas ne tikai liberālās utopijas vēsturiskās aplamības dēļ, bet arī tādēļ, ka tamlīdzīga hipertrofēta ideoloģija var liecināt par šīs superambiciozās ideoloģijas autoru intelektuālo krīzi un pagrimumu.

Eiropocentrisms balstās uz vairākiem faktoriem. Diemžēl tie ir pašapmānīgi faktori un nesaskan ar reālo vēsturi.

Pirmais ir reliģiskais faktors. Eiropocentrisma patrioti sludina, ka kristiānisms vienmēr ir caurstrāvojis Rietumu kultūru. Arī pēcpadomju Latvijā bieži izsakās par mūsu piederību Rietumu kristiānismam. Kā zināms, kristiānisms neradās Eiropā un to neizveidoja eiropieši. Rietumeiropas tautu kultūru vēsturē milzīga loma ir bijusi ne tikai kristiānismam, bet arī jūdaismam, islamam.

Otrais ir kultūrģenētiskais faktors. Tas balstās uz atziņu par Rietumu kultūras vitālo saistību ar antīko kultūru. Tas nav precīzi. Senā Grieķija bija organiski vienota ar Austrumu kultūras sistēmu. Senās Grieķijas kultūras mantinieki grieķu ieskatā bija Romas barbari un pareizticīgo civilizācija (Bizantija). Bet pats jocīgākais ir tas, ka Rietumi  pēc Romas impērijas sabrukuma antīko kultūru vispār „pazaudēja” kādus 1000 gadus. Rietumi pēcāk antīkās kultūras mantojumu pārņēma no arābiem un tikai pēc tam sekoja Renesanse (itāliski Rinascimento) – jūsma par antīko mantojumu no 14.gs.sākuma līdz 16.gs.beigām. Jocību lieliski apraksta Karens Svasjans vienā no savām ļoti gudrajām grāmatām.

Trešais ir attīstības faktors. Rietumi esot nogājuši pareizo attīstības ceļu no pirmatnējās kopienas līdz vergturu iekārtai, pēc tam līdz feodālismam un kapitālismam. Tas ir ceļš, kuru esot jānoiet visām kultūrām, ja tās grib būt pilnvērtīgas un progresīvas. Arī latviešu kultūrai tātad ir jāsāk viss no sākuma – no vergturu iekārtas. Kāds noteikti gribēs teikt, ka pašlaik tāda iekārta pastāv, jo darba devēji pret darba ņēmējiem izturās kā pret vergiem.

Neapšaubāmi eiropocentrisma sludinātāji apzināti ignorē vēsturi. Romas impēriju sagrāva barbari, kuri sāka saimniekot Rietumos un izveidoja feodālismu. Tas, kas tiek dēvēts par Rietumiem, sākās barbaru pasionārā uzplaukuma placdarmā. Barbari nepazina verdzības iekārtu. Vēl lielākas pretrunas (faktiski – metodoloģiskais strupceļš) atklājās tad, ja „pareizo attīstības ceļu” mēģina piemērot Ķīnas, Indijas kultūras vēsturei.

Arturs Priedītis
/20.05.2014/

Posted in Kat.: Vēsture, Reģ.: Eiropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 19 komentāri

ASV datu iekārtās ievieto spiegprogrammas

FILE PHOTO  NSA Compiles Massive Database Of Private Phone Calls

Amerikas Nacionālā drošības aģentūra (NSA) regulāri aprīko eksportējamās datu iekārtas ar spiegprogrammām, ziņo laikraksts „Guardian”, atsaucoties uz žurnālista Glena Grinvalda grāmatā „No Place to Hide” pausto, kurā viņš apraksta mūsdienu ASV izlūkdienestu darbības metodes.

Grinvalds apgalvo, ka NSA ir pastāvīga piekļuve eksportējamajām datu pārraides iekārtām un ka šī piekļuve tiek izmantota, lai uzstādītu šajās ierīcēs t.s. „beckdoorus” (aizmugures durvis). Pēc tam, kad aģentūras speciālisti ir to izdarījuši, viņi atjauno rūpnīcas iepakojumu un plombas, lai klients nepamanītu, ka paka ir bijusi jau atvērta. Šādi tiek aprīkoti rūteri (maršrutētāji), serveri un cita kompjūtertehnika, kuru ir paredzēts eksportēt. Vēlāk, kad šīs ierīces tiek darbinātas, tās sazinās ar NSA.

Tas viss izklausās neticami, bet viss grāmatā aprakstītais balstās uz NSA un CIP bijušā darbinieka Edvarda Snoudena sniegtajiem dokumentiem. [Kā šīs nozares zinātājs varu piebilst, ka tas viss ir vairāk kā reāli un savā ziņā pat ļoti elementāri.]

Pagājušā gada beigās vācu izdevums Spiegel publicēja 48 lapaspuses garu NSA spiegprogrammu katalogu dažādu Amerikas un Āzijas datu ierīču ražotāju izstrādājumiem. Katalogs ir datēts ar 2008./2009.gadu un tajā minētie objekti paredzēti ievietošanai attiecīgajās ierīcēs.

Šai sarakstā, piemēram, ir izsekošanas programma Cisco, Juniper un Huawei starptīkla ekrāniem [ierīce, kura nodrošinot „pilnīgu datu drošumu”]. Tāpat sarakstā ir programma GSM tīklā izmantojamām SIM kartēm, kas ļauj iegūt lietotāja kontaktus, SMS ziņas, zvanu vēsturi, ģeolokācijas datus [kur telefons ir bijis], nosūtot tos pa SMS uz predefinētu telefona numuru. Vēl sarakstā ir papildmoduļi USB un LAN kabeļiem, kas palīdz pārtvert datus, kā arī VGA kabeļiem, kas palīdz pārtvert uz videosignālu no datora uz monitoru. Vēl var minēt spiegprogrammas dažādiem Windows, Linux, FreeBSD un Solaris operētājsistēmu datoriem, Windows Mobile mobīlajām ierīcēm, Dell un HP serveriem, kā arī mobilo telefonu bāzes staciju imitācijas sistēma.

Šīs programmas un moduļus ir izstrādājusi speciāla NSA struktūrvienība.  NSA darbinieki var pasūtīt šai struktūrvienībai programmas un ierīces, kas viņiem ir nepieciešamas izsekošanai. Lielākā daļa objektu pasūtījušajiem NSA darbiniekiem ir bezmaksas, bet ir arī maksas produkti, kuru cena var pat sasniegt 250 tūkstošus dolāru gabalā [atsaldētie amerikāņi pat specdienestu darbībā ir ieviesuši outsorced un biznesa elementus]. Kā piemērs te ir minama tāda interesanta ierīce kā COTTONMOUTH-I, kuru paredzēts uzstādīt USB štekerī un kas izveido bezvadu sakaru kanālu, dodot piekļuvi mērķdatoram, ļauj instalēt tajā citas nepieciešamās spiegprogrammas un pārtvert informāciju. Šī iekārta spēj operatīvi automātiskā režīmā pārprogrammēt bezvadu kanālu un sazināties ar citām līdzīgām ierīcēm. Tās cena pēc NSA kataloga – 20300$.

Uz kataloga iegūšanas brīdi 2008./2009.gadā, spiegprogramma Apple iPhoniem vēl bija izstrādes fāzē. Pēc aprakstiem topošajai spiegprogrammai bija paredzēts iegūt SMS ziņas, kontaktus, piekļuvi balss pastam, mikrafonam, kamerai un informācijai par tekošajām abonenta GPS koordinātēm. Vadīt spiegprogrammu bija paredzēts izmantojot SMS komandas vai GPRS savienojumu.

Nobeigumam. 2012.gadā ASV valdība apvainoja „beckdooru” implantēšanā ķiniešu kompānijas Huawei un ZTE.  Huawei tā visa rezultātā vispār atteicās no ASV tirgus, noraidot apvainojumus un izsakot pieņēmumu, ka tie ir speciāli izvirzīti, lai uzlabotu vietējo ražotāju tirgus pozīcijas. Šai ziņā Guardian izsakās sekojoši: „Ķīnas kompānijas varbūt arī implantē savos ražojumos spiegprogrammas, bet ASV puse to dara pilnīgi noteikti.”

Avots:
http://www.theguardian.com/books/2014/may/12/glenn-greenwald-nsa-tampers-us-internet-routers-snowden
http://hitech.vesti.ru/news/view/id/4694

Informācijas aģentūra
/21.05.2014/

Posted in Kat.: Specdienesti, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Oriģinālziņa | 2 komentāri

Saeimas deputāti nepilda savus pienākumus

00341_Dzimta_preseskonference

Saeimas deputāti nepilda savus pienākumus un neatbild uz oficiālām vēstulēm, tādējādi pārkāpjot likumu, un klaji ignorē savus potenciālos vēlētājus. Tie ir daži no vecāku sabiedriskās kustības „Dzimta” organizētās akcijas „Vēstules deputātiem” rezultātiem, kuri tika atspoguļoti 12.05.2014 notikušajā preses konferencē.

Jāatgādina, ka akcijas ietvaros katram Saeimas deputātam 27.03.2014 tika nodota korekti noformēta oficiāla vēstule, kurā, ar tikai „Par” vai „Pret”, tika lūgts atbildēt uz četriem jautājumiem. Vēstules pielikumā bija katru jautājumu sīkāk paskaidrojošs teksts. Atbildēja tikai 51 deputāts. Pie tam, frakcija „Vienotība” atbildēja kolektīvi, kā absurdums ir acīmredzams bēdīgi slavenās Ilzes Viņķeles „atbildē”, kura nonāk tiešā pretrunā ar viņas darbību un pat pēdējo dienu izteikumiem. No tā var secināt, ka arī pārējo „Vienotības” deputātu atbildēm ticēt nevar un tā pēc būtības ir formāla atrakstīšanās, slēpjot savu biedru personisko nostāju aiz kolektīvās bezatbildības maskas.

Deputātiem tika uzdoti sekojoši jautājumi:
1. Vai Jūs esat par bērnu seksualizāciju?
2. Vai Jūs esat par genderu reformu ieviešanu sabiedrībā?
3. Vai Jūs esat par viendzimuma personu seksuālo un laulības attiecību popularizēšanu un reklāmu bērnu izglītības un aprūpes iestādēs?
4. Vai Jūs esat par to, ka vecāku vara ģimenē tiek aizstāta ar vecāku aizgādības tiesībām?

Pilns vēstules teksts ar jautājumu detalizētākiem skaidrojumiem ir apskatāms te: http://rod.lv/vestules-lr-saeimas-deputatiem

Savukārt 23.04.2014 katram deputātam tika nodots korekti noformēts oficiāls ielūgums uz preses konferenci, kurā tika plānots informēt par akcijas rezultātiem un nolasīt priekšlasījumus par attiecīgajām tēmām. Speciāli deputātu ērtībām preses konference tika organizēta netālu no Saeimas ēkas darba dienas pusdienlaikā. Astoņi deputāti atbildēja, ka viņi šajā laikā netiek, bet apmeklēja pasākumu tikai divi deputāti (Inga Bite (Reģionu alianse) un Vitālijs Orlovs (Saskaņas Centrs) ).

Preses konferences sākumā tika nolasīts priekšlasījums „Gendera teorijas krahs: dvīņu Reimersu traģēdija”, kurā tika pastāstīts par viena no genderisma teorijas ideologa Džona Mani neveiksmīgo, amorālo un traģisko eksperimentu savas teorijas pierādīšanai. Viss priekšlasījums ir apskatāms te:

Prezentācijas fails pieejams te: http://www.mediafire.com/download/dod91e9ap8cls5q/Reimersu_tragedija.ppt

Tālāk tika pastāstīts par konstatētajiem LGBT aktīvistu tiešas agresijas gadījumiem Vācijā un Argentīnā. To ir būtiski zināt, jo viņi parasti tiek parādīti kā cietēji, lai gan jau vairākus gadu desmitus tieši LGBT ir viena no agresīvākajām sociālajām grupām, kura meistarīgi izkaro sev privilēģijas un uzspiež pārējai sabiedrībai savu lietu kārtību un redzējumu.

Vācijas gadījuma video:

Argentīnas gadījuma video:

Pēc tam viens no „Dzimtas” valdes locekļiem pastāstīja par ES dzimumizglītības programmas rašanos, tās autoriem un ko tā paredz. Šokējošākais ir tas, ka šī programma, kura tiek uzspiesta visām valstīm, balstās uz nezinātniska un pēc būtības krimināli sodāma pedofila (Alfrēda Kinsija) „pētījuma”, ko finansēja un tālāk izplatīja Rokfellera fonds. Viss priekšlasījums ir apskatāms te:

Prezentācijas fails pieejams te: http://www.mediafire.com/download/dyv0cgnhivpiiva/PK_Saulus_1205_lat.ppt

Pirmspēdējais bija stāstījums par deputātu atbildēm. Uz vēstulēm atbildēja 51 deputāts. Neatbildēja neviens Reformu partijas deputāts. Puse (26) no atbildējušajiem deputātiem neprata vai negribēja atbildēt ar vienkāršu „Par” vai „Pret” un izvairās no konkrētas atbildes. 25 deputāti atbildēja formāli korekti. 24 deputāti  uz visiem jautājumiem atbildējā „Pret” un tikai viens deputāts (Kārlis Krēsliņš (NA)) atbildēja apstiprinoši uz 4. jautājumu par vecāku varas aizstāšanu ar aizgādības tiesībām. Kopumā atbildi „Pret”, pa jautājumiem, deva sekojošs deputātu skaits: 1.jaut. – 44; 2.jaut.- 44; 3.jaut.-28; 4.jaut.-23. Deputātu atbildes pilnībā ir pieejamas te: http://rod.lv/atbildes

Interesanti, ka „Pret” uz 2.jautājumu par gendera reformu ieviešanu it kā atbildēja arī Ilze Viņķele (Vienotība), kuras ministrēšanas laikā tika izdota t.s. »viņķeles grāmatiņa», kas ir pirmais solis gendera reformas realizācijai Latvijā. Reāli frakcija „Vienotība” deva kolektīvu atbildi, tāpēc nav brīnums, ka neilgi pēc tam pati Viņķele publiski pauda pavisam citu viedokli.

Un, lūk, to deputātu saraksts, kuri neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt, tādējādi ne tikai parādot savu noniecinošo attieksmi pret jautājumiem, tā uzdevējiem, saviem tiešajiem darba pienākumiem un visiem tiem, kuriem interesē politiķu viedoklis šajos ļoti svarīgajos jautājumos,  bet arī tieši pārkāpjot likumu:  Andris Bērziņš (ZZS), Guntars Bilsēns (RP), Inita Bišofa (RP), Augusts Brigmanis (ZZS), Boriss Cilevičs(SC), Irina Cvetkova (SC), Edmunds Demiters (RP), Sergejs Dolgopolovs (SC), Jānis Dombrava (NA), Kārlis Enģelis (RP), Oļegs Hļebņikovs (SC), Gunārs Igaunis (RP), Marjana Ivanova-Jevsejeva(SC), Aleksandrs Jakimovs (SC), Jānis Junkurs, Zanda Kalniņa-Lukaševica (RP), Daina Kazāka (RP), Jānis Klaužs (ZZS), Andrejs Klementjevs (SC), Ivans Klementjevs (SC), Vilnis Ķirsis (RP), Inese Laizāne (NA), Jeļena Lazareva (SC), Inese Lībiņa-Egnere (RP), Valdis Liepiņš (RP), Igors Meļņikovs (SC), Sergejs Mirskis (SC), Ināra Mūrniece (NA), Romāns Naudiņš (NA), Vladimirs Nikonovs (SC), Ņikita Ņikiforovs (SC), Klāvs Olšteins, Jānis Ozoliņš (RP), Igors Pimenovs (RP), Dzintars Rasnačš (NA), Romualds Ražuks (RP), Dana Reizniece-Ozola (ZZS), Gunārs Rusiņš, Elīna Siliņa, Dāvis Stalts, Lelde Stumbre (NA), Jānis Tutins (SC), Jānis Upenieks, Jānis Urbanovičs (SC), Viktors Valainis, Inga Vanaga,  Juris Viļums (RP), Ivars Zariņš (SC), Valdis Zatlers (RP)

Ja tik lielam skaitam Latvijas augstākās varas pārstāvjiem ir tāda attieksme pret saviem pienākumiem vai gan ir jābrīnās, ka Latvija ir nolaista līdz tādam kliņķim un tās kritiens bezdibenī turpinās. Jau ar tik bezatbildīgiem kadriem vien valsti uzturēt ir gauži grūti, neņemot nemaz vērā morālo stāju un prāta spējas, kas ir ne mazāk svarīgas īpašības un ar ko, spriežot pēc daudzām pazīmēm, Latvijas augstāko aprindu pārstāvjiem ir vēl lielākas problēmas. Un par to liecina ne tikai šī konkrētā epizode, bet ļoti daudzi ikdienas notikumi, tai skaitā stulbu, klaji antivalstisku un amorālu likumu regulāra pieņemšana. Reāli deputāti bieži vien nemaz neizlasa likumus, kurus pieņem, nemaz nerunājot par iedziļināšanos tajos un spēju tos saprast.

Nobeigumā par savu cīņu par bērnu pastāstīja Žanna Pilsētniece, kurai nepamatoti atņēma un 9 mēnešus noturēja bērnunamā meitu. Ar lielām grūtībām mātei bērnu atgūt tomēr izdevās. Lūk, Žannas Pilsētnieces stāstījums:

Informācijas aģentūra
/21.05.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Lembergs: NATO karavīri – okupantu cūkas

00336_ex_open_spirit_2014«NATO jūrnieki Ventspilī uzvedās cūciski, ignorējot Latvijas likumus un Ventspils pašvaldības saistošos noteikumus. Viņi apdzērušies urinēja sabiedriskās vietās un uz skatlogiem, vēma un lietoja alkoholu sabiedriskajās vietās, kas nav atļauts. Tāpat viņi plūca ziedus no apstādījumiem, lai dāvinātu tos ielasmeitām. Viņi uzvedās kā okupanti, kas neatzīst Latvijas suverenitāti un likumus,» 13.05.2014 paziņoja Ventspils mērs Aivars Lembergs.

No 9. Līdz 24.maijam Latvijas teritoriālajos ūdeņos notiek  starptautiskas NATO un ES valstu jūras spēku pretmīnu mācības „Open spirit 2014”, kurās piedalās ASV, Vācijas, Francijas, Dānijas, Zviedrijas, Igaunijas, Lietuvas, Norvēģijas, Beļģijas, Somijas, Polijas, Nīderlandes, Kanādas un Portugāles pretmīnu cīņas vienības (kopā 26 karakuģi).

Lembergs norāda, ka saskaņā ar Ventspils pilsētas Pašvaldības policijas fiksēto laikā no 9.-11.maijam sodītas 23 personas no NATO karakuģiem, tostarp 13 sodītas par alkohola lietošanu sabiedriskās vietās un 10 – par nepiedienīgu uzvedību (urinēšanu un vemšanu) sabiedriskās vietās. Salīdzinājumam – ikgadējos Ventspils Pilsētas svētkos, kas norisinājās no 2013.gada 2.-4.augustam un ko apmeklēja simtiem reižu vairāk cilvēku – ap 130 tūkstošiem viesu, tostarp vairāk nekā 10 tūkstoši ārvalstu pilsoņu –, par alkohola lietošanu sabiedriskās vietās sodītas 7 personas, bet par nepiedienīgu uzvedību – 5 personas.

Tāpat šai laikā ir arī notikuši konflikti starp karavīriem un ventspilniekiem, kuros ir cietuši vismaz 5 jūrnieki, viens no kuriem (Nīderlandes) bezsamaņā ar smagām galvas traumām tika ievietots reanimācijā. Viņa stāvoklis pašreiz ir „grūts, bet stabils”.

Lembergs par notikušo nosūtīja oficiālu vēstuli NATO ģenerālsekretāram ar kopijām Latvijas Aizsardzības ministrijai un Ārlietu ministrijai, norādot, ka šāda jūrnieku uzvedība nav pieņemama un grauj NATO valstu prestižu iedzīvotāju acīs.

Iepriekš, komentējot iespējamo NATO karaspēka izvietošanu Latvijā Lembergs izteicās, ka «Ventspilij tas būtu ļoti izdevīgi. Atbrauks 1000 NATO karavīru, un pilsētā strauji palielināsies prostitūtu skaits. No tā ieguvēji būs kafejnīcas, restorāni un prostitūtas». Jānorāda, ka šāda pozīcija ir merkantili zemiska un tuvredzīga, ko apliecina tālākie notikumi ar paša Lemberga sašutumu par NATO karavīru cūcisko uzvedību.

Tā kā daudzi latvieši ir burtiski slimi ar antikrieviskumu, mazinformēti vai dezinformēti par Rietumu dzīves reālijām un tādēļ nespējīgi novērtēt reālās NATO karavīru klātbūtnes sekas Latvijā, jānorāda, ka ASV visā pasaulē ir vairāk kā 700 karabāzes un ka to dislokācijas vietās notiek regulāri konflikti ar vietējiem iedzīvotājiem. ASV karavīri ir nekulturāli, augstprātīgi un agresīvi, regulāri pārkāpj vietējos likumus, par ko reti tiek sodīti, jo viņu rīcību parasti piesedz komandējošais sastāvs, un veido savus mafiozos grupējumus, kuri nodarbojas ar narkotiku, ieroču, cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas pakalpojumu sniegšanas nodrošināšanu.

Ļoti uzskatāmi ASV karavīru un visas amerikāņu militārās sistēmas morālais līmenis ir parādīts pēc patiesiem notikumiem uzņemtā mākslas filmā Ziņotāja/The Whistleblower/Стукачка (2010, Kanāda/Vācija, filma dabūjama te: http://kinoprosmotr.net/drama/996-stukachka.html ; http://kinozal.tv/details.php?id=948249 ).

Filmas pamatā ir Nebraskas (ASV) policistes Katrīnas Bolkovacas stāsts, kura savas principialitātes dēļ zaudēja darbu Amerikā un trūkuma spiesta piekrita privātas militāras kompānijas DynCorp International piedāvājumam piedalīties miera uzturēšanas misijā  Eiropā.

Katrīna Bolkovaca

Katrīna Bolkovaca

Bolkovaca 1999.gadā bija ASV miera uzturēšanas spēku sastāvā Bosnijā&Hercogovinā un, izmeklējot kara noziegumus, konstatēja, ka ASV miera uzturēšanas korpusa karavīri, noziedzīgi izmantojot savu stāvokli, nodarbojas ar cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas pakalpojumu sniegšanas nodrošināšanu. Katrīnas mēģinājumi saukt vainīgos pie atbildības beidzās nesekmīgi:  ar viņu sākumā mēģināja sarunāt, tad draudēja, fiziski ietekmēja un beigās atlaida no darba. Noziedzniekus piesedza DynCorp vadība. Dēļ Bolkovacas neatlaidības šis gadījums tika publiskots, bet vainīgie sodu tā arī nesaņēma, bet DynCorp turpināja sniegt savus pakalpojumus ASV valdībai. Lūk tāda ir ASV un amerikāņu karavīru patiesā seja, kuru vajadzētu ņemt vērā, kad tiek runāts par NATO karavīru klātbūtni kaut kur, arī Latvijā.

Avoti:

http://www.ventspils.lv/lat/parvalde/62015-lembergs-sasutis-par-nato-karaviru-zemo-uzvedibas-kulturu

http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalzinas/509819-ventspili_smagi_piekauts_nato_jurnieks_lembergs_sudzas

http://www.vesti.ru/doc.html?id=1579649&cid=9

http://www.novoteka.ru/sevent/9761754/22362037

http://janaskinotelpa.wordpress.com/tag/larysa-kondracki/

http://kinozal.tv/details.php?id=948249

http://kinoprosmotr.net/drama/996-stukachka.html

Informācijas aģentūra
/21.05.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Pacilājošais ideoloģiskais zinātniskums

00338_ideologijas zinatniskums   Ideoloģijas un zinātnes draudzība un pat abpusējā mīlestība ir vēsturisks fakts. Ideoloģija nespēj dzīvot bez zinātnes. Arī zinātne pret ideoloģiju var izjust dziļas jūtas. Tā tas sastopams Rietumu civilizācijas vislielākajās ideoloģiskajās sistēmās – nacionālisma ideoloģijā, fašisma ideoloģijā, konservatīvisma ideoloģijā, sociālistiskajā ideoloģijā un liberālās demokrātijas ideoloģijā.

Piemēram, nacionālisma ideoloģija ir ieinteresēta veidot un nostiprināt dažādus vēsturiskos mītus par tautas varonīgo pagātni. Tāpēc nacionālisma ideoloģija izmanto vēsturnieku, etnogrāfu, arheologu, etnologu, antropologu, folkloristikas speciālistu zinātniskās izstrādes, tās manipulatīvi pieskaņojot (primitivizējot, vulgarizējot un melīgi izkropļojot) ideoloģiskajām dogmām.

Taču arī paši zinātnieki var brīvprātīgi un ar lielu entuziasmu mīloši apkalpot nacionālisma ideoloģiju. Teiksim, vēstures zinātne var vispār attīstīties nevis atbilstoši zinātniskās objektivitātes un patiesības principiem, bet gan saskaņā ar valsts nacionālajām interesēm. Tā tas bija Latvijā pirms II Pasaules kara. Tā tas LR vērojams arī pēcpadomju gados, kad atsevišķi vēsturnieki cenšas apmīļot nacionālistiski noskaņoto publiku un valdošo kliķi, kaut gan valdošā kliķe skaļi nelepojās ar nacionālisma ideoloģiju, bet gan dumji lepojās ar naidu pret jebkuru ideoloģiju. Mūsu valdošā kliķe nav spējīga saprast, ka ideoloģiskais nihilisms (faktiski neoliberālisma viltīgs paņēmiens muļķot cilvēkus) pati par sevi ir sava veida ideoloģija.

Kā zināms, LR nacionālistiski noskaņotās publikas un valdošās kliķes galvenā nacionālā ideja ir rusofobija, tāpēc diemžēl atsevišķi zinātnieki piedalās naida kultivēšanā pret kaimiņu tautu. Visjaunākajā periodā īpaši centīgs ir 1974.gadā dzimušais Dr.hist. Edvīns Šnore, kurš ir Nacionālās apvienības kandidāts EP vēlēšanās. Nesen viņš naida ugunskurā iemeta šādas pagales: „“Mūsu krievu cilvēku” lielas daļas iespējamā nelojalitāte Latvijai līdz šim ir bijusi tabu tēma, gluži tāpat kā deokupācijas vai dekolonizācijas pieminēšana. Vērojot notikumus Krimā, ir skaidrs, ka pienācis pēdējais brīdis strausa politiku izbeigt un galvu no smiltīm izvilkt. Pretējā gadījumā Krimas murgs rīt var atkārtoties arī Latvijā. Neaizmirsīsim, ka Latvijas galvaspilsētā Rīgā krievvalodīgo īpatsvars ir gandrīz tāds pats kā Krimā un ka tieši krievvalodīgo aizstāvība bija galvenais Kremļa agresijas iegansts tur. Gan te, gan tur krievu ļaudis aktīvi pauž savu neapmierinātību ar latviskošanu/ukrainiskošanu. Turklāt tieši Latvijas krievu – “otrās šķiras pilsoņu” stāvoklis Krievijas medijos tiek attēlots, kā viskliedzošākais visā bijušajā PSRS”.

Saprotams, īsts vēsturnieks, īsts zinātnieks un īsts savas valsts patriots tā neizteiktos. Tā var izteikties tikai pusinteliģents pseidonacionālists, vēloties ar naidīgām provokācijām pievienoties mūsu „eiropolitiķu” varzai vai arī rudenī iekļūt Saeimā. Precedentu skaits ir liels, jo aizvadītajos gadu desmitos pie politiskās siles ar rusofobisku lamāšanos ir tikušas daudzas aprobežotas un tārpainas gnīdas.

Pirmskara Vācijā fašisma ideoloģija ļoti lielu vērību piešķīra tam, ko var dēvēt par ideoloģisko zinātniskumu – velmi radīt zinātniski centrētu ideoloģiju, kad ideoloģija kļūst par sava veida patstāvīgu zinātnisko disciplīnu. Fašisma ideoloģija koncentrējās ap rasu problemātiku („rasu higiēnu”, āriešu rases izcelsmi un citiem jautājumiem), kas tika risināta okultisma kontekstā. Hitlers un viņa tuvākie domubiedri bija cieši saistīti ar tādām okultisma caurstrāvotām organizācijām kā Vrila biedrība (Vrill-Gesellschaft), Tūles biedrība (Thule-Gesellschaft), kurā darbojās arī latviešu „draugs” Alfrēds Rozenbergs.

Par fašistiskās ideoloģijas zinātniskajām ambīcijām uzskatāmi liecina Anenerbes biedrības darbība 1935.-1945.gadā. Tās oficiālais nosaukums bija “Studiengesellschaft fuer Geistesurgeschichte “Deutsches Ahnenerbe”. Nosaukums liecina, ka tā bija zinātniska biedrība ģermāņu garīgās vēstures un senču mantojuma pētniecībai. Biedrības galvenā funkcija bija apkalpot Trešā reiha valsts institūcijas ar ideoloģiskajai darbībai piemērotu materiālu. Biedrības zinātniskās tēmas bija saistītas ar masu apziņas vadīšanu, psihoprogrammēšanu, psihotroniku, parapsiholoģiju, bioenergoinformātiku. Biedrības prezidents bija Heinrihs Himlers.

Iespaidīga bija biedrības struktūra. Tajā ietilpa 53 nodaļas, kuras var uzskatīt par patstāvīgiem institūtiem. Piemēram, astronomijas, botānikas, ģeoloģijas, bioloģijas, lietišķās socioloģijas, filosofijas, mākslas vēstures, viduslaiku latīņu valodas, klasiskās filoloģijas. Biedrības sastāvā darbojās četri zinātniski pētnieciskie institūti medicīnas un militārām vajadzībām. Savas pastāvēšanas neilgajā laikā biedrība organizēja 10 ekspedīcijas. Piemēram, uz Tibetu, Bolīviju, Karēliju, Islandi, Kanāriju salām, Paragvaju, Baltiju 1939.-1940.gadā.

Padomju Savienībā sociālistiskajai ideoloģijai bija lielāka nozīme nekā ekonomikai. Tas nav pārspīlējums, jo padomju valsts elite cilvēku apziņas formēšanai pievērsa grandiozu uzmanību. Padomju valsts elite zināja, ka tautu praktiski var garīgi vadīt un tauta praktiski ir garīgi jāvada, ja vēlas sasniegt noteiktus materiālos un  mentālos rezultātus. Tautas garīgā vadīšana organiski un atbildīgi ietilpa tā laika varas misijā. Valsts un partijas vadība pret tautas garīgo vadīšanu izturējās ka pret savu galveno valstiski organizātorisko pienākumu.

Saprotams, tāpēc neizpalika arī konkrēti rezultāti. Šos konkrētos rezultātus parasti dēvē par „padomju cilvēkiem”. Šie konkrētie rezultāti pašlaik ir tā dēvēto „Rietumu cilvēku” lielākie ienaidnieki, jo „padomju cilvēki” neatbalsta „Rietumu cilvēku” galvenās vērtības – baudkārās patērēšanas dzīves veidu, iracionālismu, alkātību, homoseksuālismu, viena dzimuma laulības un viena dzimuma laulāto iegribu adoptēt bērnus, postmodernismu, toleranci, plurālismu, „demokrātijas” un „cilvēktiesību” izplatīšanu militāri agresīvā veidā.

No „baltajiem” cilvēkiem „padomju cilvēkus” vismazāk ir skārusi Rietumu civilizācijā izplatītā destrukcija un degradācija. Berlīnes mūrim bija antropoloģiski svētīga loma. Taču „Rietumu cilvēku” uzvara vēsturiskajā perspektīvā acīmredzot ir garantēta, jo „padomju cilvēku” bērni un mazbērni destrukcijas un degradācijas atvarā tiek ierauti arvien dziļāk un dziļāk. Turklāt viņi tam nepretojās un daudz ko savā dzīvē nemaz nesaprot, jo pretestību un sapratni ir likvidējusi liberālās demokrātijas ideoloģija, – atsevišķos gadījumos sintēzē ar genofonda nepietiekamo kvalitāti.

Arī Padomju Savienībā tāpat kā savā laikā Vācijā tika radīts speciāls valsts formāts, kas nodarbojās ar ideoloģisko problemātiku. PSRS tas bija zinātniskais komunisms, un tā organizatoriskās vienības bija augstskolu fakultātes un katedras.

Zinātniskais komunisms bija tipiska ideoloģiska disciplīna, kuras galvenā jēga bija pamatot tēzes par kapitālisma bojāeju un sociālisma uzvaru. Disciplīnā ietilpa tādas tematiskās nodaļas kā ideoloģiskā procesa teorija, sabiedrības pārvaldīšana, ideoloģiskā cīņa pasaulē, starptautiskās attiecības un ideoloģija.

Zinātniskā komunisma ēra sākās 60.gadu pirmajā pusē, kad izveidoja attiecīgās augstskolu struktūras un augstskolu absolventiem zinātniskajā komunismā bija jākārto valsts eksāmens. Pēc sociālisma sistēmas sabrukuma zinātniskā komunisma struktūras tika pārkrāsotas par politoloģijas fakultātēm un katedrām. Arī pie mums bijušie zinātniskā komunisma pasniedzēji tagad strādā par politoloģijas pasniedzējiem visbiežāk profesora amatā.

Tie ir profesionāli un pedagoģiski nevērtīgi kadri. Ja tas tā nebūtu, tad (pirmkārt) viņu kompetence un profesionālais godaprāts pie mums nepieļautu ideoloģiskās „blamāžas”, un LR ideoloģija būtu saprātīga parādība. Ja tas tā nebūtu, tad (otrkārt) 20 gados mums būtu izaugusi respektējama politologu kopa un publiskajā telpā dominētu politisko un sociālo procesu analītika, bet nevis rusofobiska šļupstēšana un sen jau zināmu notikumu garlaicīgi un vienveidīgi pārstāsti daukštu, rozenvaldu un viņu audzēkņu izpildījumā.

Kadru nevērtība ir tāpēc, ka padomju laikā ar zinātnisko komunismu pārsvarā nodarbojās neapdāvināti nekaunīgi karjeristi, kuru intelekta īpašības gruzdoši iederējās viņu „zinātnes” demagoģijā un dogmatismā. Zinātniskā komunisma pasniedzēji ne reti bija partijas nomenklatūras darbinieki. Augstskolās viņus necienīja un nemīlēja ne kolēģi, ne studenti. Visiem bija skaidrs, kas tā par zinātni un kas tie par zinātniekiem.

Liberālās demokrātijas ideoloģijas saistība ar zinātni ir ļoti raiba, taču ļoti perspektīva un konstruktīva. Tāpēc šī ideoloģija gūst milzīgus panākumus planetārā mērogā.

Rietumos ideoloģijas un zinātnes sadarbības formas ir vairākas. Piemēram, ASV ideoloģijas attīstībā cienījama loma ir t.s. smadzeņu centriem – valsts, privātajām un sabiedriskajām zinātniskajām organizācijām.

„Smadzeņu centri” ideoloģiski apkalpo valsti, biznesu, medijus, garīgo kultūru. „Smadzeņu centros” strādā augsta līmeņa speciālisti – zinātņu doktori, profesori. Viņi strādā saskaņā ar konkrētu pasūtījumu un savu darbu var veikt bez steigas un konjunktūras spiediena. Mūsdienu Latvijā šī forma, paldies Dievam, nav populāra. Zinātniskās kapacitātes niecības apstākļos tā būtu vēl viena zinātniskuma imitācija. Mums noteikti pietiek ar humanitāro un sociālo zinātņu pašpārliecināto imitāciju augstskolās.

Rietumu ideoloģijas tehnoloģiskajā arsenālā teorētiski novatoriskais un fundamentālais rodas slēgtā vidē. Visbiežāk tās ir speciālas valsts iestādes, kuras atrodas militāro, kosmonautikas, speciālo drošības resoru paspārnē. Informācija par šīm iestādēm ir lakoniska. Par zinātnisko darbību tautai netiek stāstīts. Tauta par šo iestāžu darba panākumiem uzzina tikai pēc tam, kad atklājumi ir ne tikai rūpīgi pārbaudīti praksē, bet jau savā ziņā novecojuši.

Piemēram, ASV tāda gudra un smalka iestāde ir „Santa Fe Institute”, kas dibināta 1984.gadā un atrodas Santafē pilsētā Ņūmeksikas štatā. No atsevišķiem materiāliem ir noprotams, ka Santafē institūtā tika izstrādātas vadāmā haosa tehnoloģijas un institūtā nodarbojās ar sociālo tīklu vadāmības fundamentālu izpēti.

Pakāpeniski kļūst pieejama informācija par amerikāņu zinātnieka Albert-László Barabási pētījumiem, kas tika veikti militārā zinātniski pētnieciskā iestādē, analizējot sociālo tīklu funkcionēšanu Internetā un iegūstot radikāli jaunas zināšanas par sabiedrības ideoloģisko vadīšanu. Interneta un mobīlo sakaru jomā, domājams, pašlaik lielā slepenībā tiek veikti daudzi pētījumi, kurus var izmantot ideoloģiskajā darbībā.

Liberālās demokrātijas ideoloģija akadēmisko glancējumu, protams, iegūst vislabākajās universitātēs. Arī universitāšu profesori var izpildīt noteiktu ideoloģisko pasūtījumu. Taču viņu idejiskā patstāvība ir maksimāla tematikas izvēlē, tematikas interpretācijas izvēlē un ideoloģiskā ietērpa izvēlē. Universitāšu akadēmisko spēku gēnos noteikti ir Rietumu kultūras klasiskie priekšstati par zinātnes apolitiskumu un zinātnes kalpošanu patiesībai.

Un šajā ziņā Rietumu ideoloģiskajā virtuvē ir konstatējams pamācoši interesants moments. Proti, valdošā politiskā elite ciena un respektē universitāšu zinātnieku akadēmisko brīvību un profesionālās ētikas normas. Valdošā politiskā elite neizmanto savu varu un morāli nepazemo zinātniekus, viņus nenostādot ētiskās izvēles un  kompromisa priekšā. Valdošā politiskā elite neizmanto voluntārās iespējas piespiest zinātniekus darīt to, kas ir vajadzīgs „partijai un valdībai”, kā tas bija PSRS. Valdošā politiskā elite ļauj zinātniekiem mierīgi domāt un analizēt, un domāšanas un analīzes rezultātus novest līdz monogrāfijai vai rakstam. Un, lūk, ja monogrāfijas vai raksta saturs ir ideoloģiski noderīgs, tad valdošā elite var publikācijām organizēt jaunu dzīvi – dzīvi ideoloģisko konstrukciju vidē.

Šajā ziņā ļoti spilgts piemērs ir Harvardas universitātes politoloģijas profesora Samuela Hantingtona (Samuel Phillips Huntington, 1927-2008) 1993.gadā prestižajā žurnālā „Foreign Affairs” publicētā raksta „The Clash of Civilizations?” liktenis.

Raksts ir veltīts civilizāciju sadursmei. Raksts pilnā mērā atbilda tā laika ideoloģiskajai situācijai, tāpēc nekavējoties tika iesaistīts ideoloģisko konstrukciju vidē. Turklāt tas tika izdarīts reti grandiozā vērienā. Rakstu tūlīt pārpublicēja simtiem mediju visā pasaulē. Rakstu tūlīt pārtulkoja un publicēja daudzās valodās. Rakstu analizēja tūkstošiem sociālo zinātņu eksperti un mediju politiskie komentētāji. Par rakstu publiski izteicās zinātnieki, politiķi, žurnālisti. Tika radīts priekšstats, ka raksts atstāj dziļu ietekmi uz visas pasaules sabiedrisko domu, jo pilnā mērā sasaucās ar daudzu cilvēku novērojumiem, pārdomām un viedokli.

Raksts faktiski bija autora kārtējais pētījums starptautiskajā politikā. Analizējot planetāros procesus pēc sociālisma sistēmas sabrukuma, S.F.Hantingtons ieteica jaunu pieieju politoloģiskā materiāla strukturēšanā.

Viņa zinātniskie risinājumi bija loģiski pamatoti. 1991.gadā beidzās „aukstais karš”. Tā rezultātā sabruka tas, ko sociālajās zinātnēs sauca par pasaules kārtību. „Aukstā kara” laikā eksistēja noteikta pasaules kārtība. Tā balstījās uz diviem spēka poliem (kapitālisma polu un sociālisma polu), kuriem pa kajām pinās „trešās pasaules valstis” – „panānu republikas”.

Pēc „aukstā kara” pasaules kārtība izjuka, taču bija konstatējamas jaunas tendences. S.F.Hantingtons jaunās tendences saskatīja civilizāciju sadursmē. Tāpēc viņš ieteica jaunu koncepciju – civilizāciju sadursmes koncepciju.

Viņaprāt jauno pasaules kārtību nosacīs civilizācijas, kas turpmāk uz planētas būs atsevišķi spēka poli. Ja cilvēces vēsturē agrāk notika sadursmes starp atsevišķām valstīm, tad turpmāk būs sadursmes starp atsevišķām civilizācijām. Īpaši aktuāli tas attiecas uz Rietumu civilizācijas  un  islama civilizācijas sadursmi.

S.F.Hantingtons minētajā rakstā uz planētas fiksēja 9 civilizācijas: Rietumu, latiņamerikāņu, japāņu, ķīniešu, indiešu, islama, pareizticīgo, budisma un āfrikāņu. Minētās civilizācijas viņš fiksēja, baltoties uz šādiem kritērijiem: valoda, vēsture, reliģija, paražas, institūti un pašidentifikācija.

Par civilizācijas kritērijiem un civilizāciju skaitu, saprotams, sākās polemika. Taču tai netika pievērsta uzmanība. Polemika skāra zinātniskos jautājumus. Pie tam bija labi zināms, ka par civilizācijas kritērijiem un civilizāciju skaitu var polemizēt līdz pasaules galam.

Uzmanība tika pievērsta citiem momentiem. Raksta propagandā tika akcenti ideoloģiski perspektīvi momenti, un šajā ziņā amerikāņu ideologi sniedza ļoti vērtīgu meistarklasi. Ar neatslāpstošu interesi varēja izsekot tam, kā viņi rakstu pagrieza visos vajadzīgajos ideoloģiskajos aspektos tā laika liberālās demokrātijas politikā, kā arī planetāro politisko procesu perspektīvā.

Rakstā par galveno vērtību tika pasludināta jaunā pieeja pasaules starptautiskos notikumus analizēt no civilizāciju pozīcijas. Tas bija ļoti izdevīgi amerikāņiem, kuri sevi uzskatīja par Rietumu civilizācijas saimniekiem. Vajadzēja panākt, lai visi iespējamie priekšstati par Rietumu civilizācijas lomu uz planētas automātiski asociētos ar amerikāņu lomu, kas laika gaitā (kā mēs tagad zinām) izvērtās atklātā inteliģenti kautrīgā amerikāņu monologā par viņu transcendentālo izredzētību un hegemoniju uz planētas.

S.F.Hantingtona raksta propaganda faktiski efektīvi iesāka ideoloģisko trendu par amerikāņiem kā vienīgo spēka polu, pieradinot pie šīs atziņas pasaules sabiedrisko domu. Šodien, kā zināms, atkal ir vajadzīgs Hantingtons ar jaunu rakstu, lai morāli atsvaidzinātu un retušētu histēriju sakarā ar amerikāņu lomas acīmredzamo samazināšanos pasaules pārvaldīšanā. Šodienas pasaule strauji kļūst daudzpolāra ar vairākiem spēka poliem. Notikumi Ukrainā liecina gan par histēriju, gan par daudzpolārās pasaules veidošanos, bet visnopietnākais – par Rietumu civilizācijas iekšējo sadursmi un lūzumu, kad „balto” cilvēku rase sadalās divās daļās katra ar savu kultūras vērtību orientāciju. Turklāt priekš vairākām eiropeīdu tautām un tajā skaitā latviešu tautas aktuāls kļūst jautājums par savas nākotnes izvēli sakarā ar Rietumu civilizācijas iekšējo sadursmi un lūzumu. Nav izslēgts, ka drīz tiks uzbūvēts jauns Berlīnes mūris. Tikai tagad tas būs Baltijas mūris, kas iezīmēs eiropeīdu civilizācijas lūzuma robežu.

Raksta propagandā maigi tika pievērsta uzmanība Rietumu civilizācijas kulturoloģiskajām priekšrocībām. Amerikāņu zinātnieka koncepcijā izšķirošā nozīme ir tēzei par citu civilizāciju attieksmi pret Rietumu civilizāciju. Viņš raksta, ka Rietumu idejas par individuālismu, liberālismu, konstitucionālismu, cilvēktiesībām, līdztiesību, brīvību, likuma varu, demokrātiju, brīvo tirgu, baznīcas un valsts atdalīšanu gandrīz nemaz neinteresē tās kultūras, kurās noteicošā loma ir islama, konfuciānisma, hinduisma, budisma un citai ticībai. Šī vienaldzība nesekmē civilizāciju savstarpējās attiecības, kuras visjaunākajos laikos vesternizācijas, globalizācijas, modernizācijas rezultātā ir ievērojami saasinājušās un draud pārvērsties atklātā konfliktā.
Raksta ideoloģiskajā interpretācijā atsevišķa tēma bija modernizācijas, plurālisma un reliģijas izpratne islama zemēs. Ideologi izmantoja iespēju kritizēt islamu.

Nav noslēpums, ka islama un eiropiešu racionālisma pamatā ir viens intelektuālais avots – arābu filosofija un zinātne. Tās ietekme uz eiropiešiem savā laikā bija milzīga. Tomēr mūsdienās nākas sastapties ar divām kardināli atšķirīgām civilizācijām. Eiropiešus un arābus šķir milzīga kulturoloģiskā plaisa. Eiropieši atklāti izsakās par arābu stagnāciju un atpalicību pēc uzplaukuma VIII-X gadsimtā. Savukārt arābi pašlaik atklāti izsakās par eiropiešu garīgo degradāciju.

Modernizācija islama zemēs cieta neveiksmi Irānā, Lībijā un citur. Modernizācija sākās, jo musulmaņi labprāt pārņēma Rietumu tehnoloģiju un ražošanas kārtību. Musulmaņu inženieri un strādnieki pilnā mērā ir spējīgi apgūt Rietumu ražošanas profesionālos paņēmienus. Taču viņi, izrādās, nav spējīgi pārņemt Rietumu standartus pārējā dzīvē un tajos esamības segmentos, kuri it kā nav tieši saistīti ar ražošanu. Savas kultūras struktūrā integrējot svešus komponentus (šajā gadījumā ražošanas līdzekļus un ražošanas organizācijas modeļus), ātri var izmainīties visa kultūras sistēma. Musulmaņi par laimi to ātri saprata un izdarīja noteiktus secinājumus savas kultūras savdabības aizsardzībā.

Islams principā nepieņem plurālismu. Tātad to izvēles brīvību, pie kā jau stabili ir pieradis Rietumu cilvēks. Islamā valdošā vērtību sistēma nepieļauj nekādu individuālo izvēles brīvību (katram sava garīgā ceļa izvēli), ko pieļauj reliģijas citām tautām (piemēram, japāņiem, ķīniešiem). Islams ir transetnisks un transsociāls, jo vienādā mērā attiecas uz visām etniskajām un sociālajām grupām. Islams nešķiro cilvēkus pēc viņu etniskās un šķiriskās piederības.

Musulmaņu zemēs ļoti liela sociālā un politiskā nozīme ir cilšu kopienām – iedzīvotāju grupām, starp kurām pastāv radnieciskas saites. Cilšu kopienas mentalitāte būtiski atšķiras no tautas mentalitātes. Tāpēc Rietumu tautām, kuras ir jau aizmirsušas cilts arhaisko mentalitāti, mūsdienās ir pagrūti saprast islama cilšu rīcību. Tautas sociālās attīstības līmenis un cilts sociālās attīstības līmenis ir būtiski atšķirīgas parādības.

S.F.Hantingtona raksts un apzināti inspirētā milzīgā diskusija pavēra ceļu ideoloģiski aplūkot arī islama vēsturisko pieredzi. Tika norādīts, ka islams labi funkcionēja viduslaikos. Jaunajos laikos tas nespēj iedzīvoties. Islams baidās kultūras atklātu telpu jeb, precīzāk sakot, ap sevi pastāvošo kultūru atklāto telpu. Islamam piemīt kulturoloģiskā klaustrofobija (par klaustrofobiju dēvē slimīgas bailes no slēgtām telpām).

Raksts deva iespēju izskaidrot islama ideoloģiju. Jau pašā sākumā tika paskaidrots, ka islama ideoloģiskā bāze balstās uz svētu tekstu – Korānu. Tajā ir ietvērta pabeigta un pilnībā izstrādāta doktrīna teksta pēdējā redakcijā. Korānā nekas vairs nav ne labojams, ne papildināms.

Islama doktrīna neparedz baznīcas kā relatīvi autonomas institūcijas veidošanos. Tātad ir pilnībā izslēgta arī jebkāda reliģiskā diferenciācija, kuru visbiežāk (kā liecina pasaules reliģiju vēsture) sekmē baznīcas funkcionālās ambīcijas. Islamā nav iespējams un nepieciešams valsti nodalīt no reliģijas, – valsts un reliģijas vienotība ir totāla. Ņemot vērā minēto, islama pētnieki tāpēc izsakās par šīs ticības noslēgto raksturu, izslēdzot jebkādas idejiskās elastības motīvus.

S.F.Hantingtona raksta komentētāji neaizmirsa atgādināt par Rietumu ieguldījumu islama civilizācijas izpētē. Pasaules sociumam tika norādīts, ka mūsdienu Rietumu zinātne ilgu gadu pētījumu rezultātā ir secinājusi, ka tajā formējumā, kuru dēvē par islama civilizāciju, eksistē samērā liela kultūru daudzveidība, jo katra etnosa kultūra saglabā kaut ko savu. Korāns, kuram it kā visus vajadzēja padarīt vienveidīgus, musuļmaņu zemēs tiek dažādi interpretēts. Taču tas principā neko nemaina, jo civilizāciju dialogā islama civilizācija vienmēr funkcionēs kā viens veselums un šo veselumu acīmredzot neizdosies sašķelt ar ģeopolitiskajām tehnoloģijām.  Islama civilizācijā valda politiskā unifikācija. Piemēram, islama valstīs eksistējošās politiskās sistēmas daudz neatšķiras viena no otras, un šajā ziņā pastāv daudz lielāka vienveidība nekā kristiānisma pasaulē, kurā politisko sistēmu aina ir ievērojami raibāka.

Amerikāņu ideoloģiskajā meistarklasē var mācīties ne tikai attiecīgi apstrādāt piemērotu zinātnisko tekstu, bet arī var mācīties pareizi izvēlēties ideoloģiskās darbības adresātu. Amerikāņu ideoloģiskās vadošās institūcijas (Valsts departamenta uzraudzībā esošās organizācijas un centri) nestrādā ar masu auditoriju. Jau XX gadsimta sākumā amerikāņu masu komunikācijas teorētiķi saprata, ka vispirms un vispamatīgāk ir jāstrādā ar tā saucamajiem uzskatu līderiem. Tie ir cilvēki, kuru viedoklim uzticās masu cilvēks, kurš pats nav neko izlasījis, dzirdējis, redzējis, bet vēlas visu zināt un būt lietas kursā par jebkuru politisko notikumu. Masu cilvēku politiskā ziņkāre kā atsevišķs sociāli psiholoģiskais fenomens arī tika izprasts un attiecīgi novērtēts apmēram tajā pašā laikā – XX gadsimta sākumā.

Starp ideologu/ideoloģiju un masu auditoriju/masu cilvēkiem ir starpnieks/medijs – uzskatu līderi. Viņi lasa, klausās, skatās un ir spējīgi iegūto informāciju analītiski atspoguļot ģimenē, draugiem, darbabiedriem, alus bāra, kafejnīcas apmeklētājiem, autobusa, vilciena, trolejbusa, metro, tramvaja pasažieriem. Uzskatu līderi lasa ne tikai masu izdevumus, bet lasa arī speciālos žurnālus un zinātniskās grāmatas (īpaši t.s. politiskos bestsellerus). Uzskatu līderi ir intelektuāli aktīvi un sociāli komunikabli cilvēki. Politika ir viņu hobijs. Pie tam nevis naivā diletantisma un amatierisma līmenī, bet elementāri profesionālā līmenī. Atsevišķi amerikāņu masu komunikācijas teorētiķi uzskatu līderu kategorijā iekļāva arī žurnālistus, kuri jebkurā gadījumā ir medijs starp politiku, ideoloģiju un sabiedrību.

Amerikāņu profesionālo ideologu intelektuāli piesātinātais darbs ar uzskatu līderiem acīmredzot ir galvenais faktors, kas stimulē nopietnus zinātniekus iesaistīties ideoloģiskajos procesos. Šie procesi ir radoši, teorētiski, stratēģiski, analītiski tik lielā mērā, ka nevar atbaidīt Rietumu vistalantīgākos intelektuāļus aktīvi palīdzēt savai valstij ideoloģiskajā sfērā.

Arturs Priedītis
/06.05.2014/

Posted in Reg.: Latvija | 6 komentāri

Eirovīzijā uzvar „Eiropas vērtības”

00335_Eirovizijas-2014-22014.gada 10.maijā Kopenhāgenā par Eirovīzijas uzvarētāju tika pasludināts Tomass Neivirts – Končita Vursa (1988) no Austrijas. Neivirts priekšnesumā uzstājās pārģērbies par sievieti, nenodzenot bārdu. Končitas „uzvara” pirmkārt ir simboliska, kas labi parāda to debīlisma, absurduma un deģenerācijas pakāpi līdz kuram ir nodzīvojusies „vecā Eiropa”.

„Attīstītajā” Eiropā jau labu laiku homoseksuālisms ir nevis pataloģija, bet „izvēle”, pie tam „normāla izvēle”, kas visiem ir „jārespektē”. Pie tam šī „izvēle” plaši tiek popularizēta gan piešķirot tam milzu līdzekļus, gan arī uzspiežot šāda tipa „apmācības” pat bērnudārza bērniem.

Ar homoseksuālisma normalizāciju cieši ir saistīts cits absurds – t.s. genderisma teorijas realizācija, kas paredz, ka cilvēka dzimums neesot vis iedzimts, bet varot tikt „brīvi izvēlēts”. Šīs teorijas ietvaros nav būtiski par ko cilvēks ir piedzimis, galvenais kā viņš jūtas un, ja vēlas, tad var brīvi pieņemt „jebkuru dzimumu”. Pie tam pats dzimumu jēdziens tiek nonivilēts un tiek pasludināts ka eksistējot ne tikai vīriešu un sieviešu dzimums. Genderisma teorētiķi ir izfantazējuši, ka esot vairāk kā 20 dzimumi (genderi). Piemēram, tās pašas „Končitas” dzimums (genders) esot „drug queen” – vīrietis, kurš pārģērbjas par sievieti.

Par šo absurdu varētu pasmaidīt, ja vien šie slimnieki konsekventi nerealizētu šos murgus, veicot izmaiņas Eiropas Savienības un tās dalībvalstu likumdošanā un uzspiežot tās visai sabiedrībai, tai skaitā arī piespiežot veikt intensīvu visu bērnu „apmācību” šajās „iespējās” un „savas seksualitātes izjušanā” jau bērnudārzos, tādējādi nopietni kropļojot viņu psihi (Latvijā pirmie soļi šajā virzienā ir t.s.”viņķeles grāmatiņa” ar attiecīgajiem metodiskajiem norādījumiem, jau tagad praktizētās dzimumu „lomu spēles” skolās un bērnudārzos, tai skaitā arī ar pārģērbšanos un dažādas šķietami nenozīmīgas likumdošanas izmaiņas, kuras esmu pārliecināts pa kluso gatavo un virza genderisma lobiji).

Visbeidzot Eiropas Savienībā jau pilnā nopietnībā tiek apspriestas iespējas legalizēt incestu un pedofiliju. Kopošanās (sex) tiek pielīdzināta mīlestībai. Bērni tiek pasludināti par „kompetentiem” un tiek paziņots, ka viņiem ir „tiesības uz baudu”. Un kāpēc gan jāliedz „mīlošajiem” vecākiem iespēju „sniegt bērnam baudu”, ja pats bērns tam piekrīt (un viņš varot piekrist, jo esot „kompetents”)?! Pie tam jaunā „ģimene” vairs nav asinsradinieki un tās funkcija nav ģimenes radīšana. Jaunā „ģimene” ir dažādu „dzimumu” būtņu (kas var būt vairāk kā divas) juridiski noformēta kopdzīve.

Par tādiem „sīkumiem” kā vecāku varas juridisku un praktisku likvidēšanu, normālu dzimumpiederību nosakošu simbolu, vārdu un tekstu nomaiņu, izkropļošanu un aizliegšanu un citiem absurdiem, kas no visa augstākminētā izriet nemaz nerunāsim. Tas vis pilnā sparā notiek „demokrātiskajā” un „civilizētajā” Eiropā. Tādas ir jaunās „Eiropas vērtības” un tādas ir jaunās „Rietumu vērtības”, un to ļoti uzskatāmi gan simboliski, gan praktiski apliecina arī „Končitas” uzvara Eirovīzijas konkursā, kurš nav tikai parasts konkurss, bet kas pirmkārt ir politisks pasākums, kura rezultāti nereti tiek projektēti, koriģēti un piedzīti pēc politiskās nepieciešamības un konjunktūras.

„Jaunā Eiropa” kārtējo reizi sevi ir parādījusi visā savā pretīgajā krāšņumā. Eiropa acīmredzami ir totāli sajukusi prātā un nojūgusies. Jautājums paliek par mums – vai jaunās „Eiropas vērtības” ir arī mūsu vērtības, vai mēs gribam atrasties šādā Eiropā, vai mēs gribam, lai mūsu bērnu psihi šādi izkropļo un vai mēs paši vēlamies pārvērsties par šādiem deģenerātiem?!

Ivars Prūsis
/14.05.2014/

Posted in Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Eiropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 1 komentārs

Krievija – normālu cilvēku valsts

Krievu_gimene

Krievija ir normālu cilvēku valsts. To apstiprināja arī nesen notikusī liela mēroga Krievijas iedzīvotāju socioloģiskā aptauja.

Arī Krievijā, tāpat kā visā pasaulē, ir aktivizējušies dažādu izvirtību un nenormālību propagandas un legalizācijas lobisti un piekritēji, kuri savas slimās apziņas produktus mēģina pasludināt par normu un uzspiest visai sabiedrībai.  Tikai, atšķirībā no lielas daļas pasaules valstu, jo īpaši Rietumu (Norvēģijas, Zviedrijas, Beļģijas, Nīderlandes, Vācijas, Lielbritānijas, Argentīnas, Islandes, Izraēlas u.c.), šādas darbības tiek uztvertas izteikti negatīvi un izraisa aktīvu iedzīvotāju pretdarbību. Krievijas iedzīvotāji kategoriski iestājas pret bērnu seksualizāciju, izvirtību propagandu, viendzimuma „laulību” legalizāciju, vārdu „māte” un „tēvs” aizstāšanu ar vārdiem „vecāks Nr1” un „vecāks Nr2”, pedofilijas un incesta legalizāciju, kā arī pret citām preteklībām, kuras cilvēkiem ar dažādām metodēm tiek uzspiestas Rietumvalstīs (šis process notiek arī Latvijā).

2014.gada februārī Krievijā tika veikta apjomīga iedzīvotāju aptauja par tradicionālo vērtību iespējamajām izmaiņām. Aptauja tika veikta visā Krievijas teritorijā un tajā tika izvaicāti 43687 cilvēku (salīdzinājumam – standarta Krievijas socioloģiskajās aptaujās piedalās vidēji apmēram 3000 cilvēku). Aptauju veica vecāku organizācija „Viskrievijas  vecāku pretestība”.

Aptaujas anketa: http://www.mediafire.com/view/ti5ugzvamgh7aao/anketa_axio4_.pdf

Aptaujas rezultāti
00331_apt14_1
14.1. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš atļaus viendzimuma „laulības” un pielīdzinās viendzimuma „ģimenes” parastām ģimenēm?

Atbildes: Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst – 87,5%. Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 2,1%. Grūti pateikt – 9,6%. Nedeva atbildi – 0,8%.
00331_apt14_2
14.2. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš paredzētu kriminālatbildību par homoseksuālismu (viendzimuma seksuālām attiecībām)?

Atbildes: Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 49,6%. Grūti pateikt – 29,2%. Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst –  20,2%. Nedeva atbildi – 1,1%.
00331_apt14_3
14.3. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš atļautu viendzimuma „ģimenēm” adoptēt bērnus vai audzināt pieņemtus bērnus?

Atbildes: Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst – 87,8%. Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 2,4%. Grūti pateikt – 9,2%. Nedeva atbildi – 0,6%.
00331_apt14_4
14.4. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš noteiktu atbildību par pedofiliju (seksuālas attiecības ar jebkura vecuma nepilngadīgo) līdz pat augstākajam soda mēram [nāvessodam]?

Atbildes: Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 88,3%. Grūti pateikt – 6,4%. Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst –  4,6%. Nedeva atbildi – 0,7%.
00331_apt14_5
14.5. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš atļauj labprātīgas seksuālās attiecības ar nepilngadīgajiem, kuriem ir 14 gadi un vairāk?

Atbildes: Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst – 81,9%. Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 2,6%. Grūti pateikt – 14,8%. Nedeva atbildi – 0,7%.
00331_apt14_6
14.6. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš atļauj labprātīgas seksuālās attiecības ar nepilngadīgajiem, kuriem ir 10 gadi un vairāk?

Atbildes: Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst – 98,1%. Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 0,8%. Grūti pateikt – 0,6%. Nedeva atbildi – 0,6%.

00331_apt14_15

14.15. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš noteiktu kriminālatbildību par homoseksuālisma (viendzimuma seksuālo attiecību) propagandu, tai skaitā gejparādēm (praidiem) un tamlīdzīgiem pasākumiem?

Atbildes: Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 78,1%. Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst –  11%. Grūti pateikt – 9,7%. Nedeva atbildi – 1,2%.

00331_apt14_20

14.20. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš nosaka, ka cilvēka dzimums nav noteikts, viņam piedzimstot, bet gan veidojas audzināšanas rezultātā, tāpēc to var izvēlēties vecāki (aizbildņi) vai arī pats bērns, pēc tam nodrošinot fiziskā dzimuma maiņu medicīniskām metodēm (operācijas utt.)?

Atbildes: Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst – 80,7%. Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 2,5%. Grūti pateikt – 15%. Nedeva atbildi – 1,8%.

00331_apt14_21

14.21. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš aizliegtu lietot vārdus „tēvs” un „māte”, aizstājot tos ar vārdiem „vecāks Nr1” un „vecāks Nr2”?

Atbildes: Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst – 91,9%. Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 4,2%. Grūti pateikt – 2,7%. Nedeva atbildi – 1,2%.

00331_apt14_33

14.33. Kāda ir Jūsu attieksme pret likuma ieviešanu Krievijā, kurš nosaka kriminālatbildību par bērnu pornogrāfijas (ir attēloti bērni) izplatīšanu un pornogrāfijas izplatīšanu bērnu vidū?

Atbildes: Es pilnībā tam piekrītu, tas ir ļoti pareizi, sen to vajadzēja izdarīt – 94,2%. Esmu kategoriski pret, tas nav pareizi, to darīt vispār nedrīkst –  3,2%. Grūti pateikt – 1,1%. Nedeva atbildi – 1,6%.

00331_apt17

17. Kā Jūs domājat, vai ir jāmaina Krievijas likumdošana tikai tādēļ, ka attiecīgas izmaiņas ir veiktas Eiropā vai Amerikā?

Atbildes: Nē, mūsu likumi nekādā gadījumā nedrīkst tikt mainīti citu valstu spiediena rezultātā – 46,1%. Izmaiņas citās valstīs nav iemesls, lai veiktu izmaiņas mūsu likumdošanā – 25,1%. Dažreiz likumdošanas izmaiņas citās valstīs var būt kā paraugs, ja tās sakrīt ar Krievijas tradīcijām un interesēm – 19,5%. Izmaiņas citās valstīs ir iemesls, lai izvērtētu izmaiņu veikšanu mūsu valstī – 5,8%. Jā, tas ir pietiekams iemesls, lai mainītu mūsu likumdošanu – 1%.

00331_apt18

18. Kā Jūs domājat, vai starptautiskās organizācijas, tādas kā Pasaules veselības organizācija (WHO), Starptautiskais bērnu fonds UNICEF, Apvienoto nāciju organizācija (ANO) un citas, drīkst pieprasīt Krievijai mainīt likumus, kas attiecas uz ģimeni un bērnību?

Atbildes: Nē, starptautiskām organizācijām nav jāiejaucas Krievijas un citu valstu tradīcijās – 58,1%. Katrā valstī ir savas tradīcijas un dzīves noteikumi, tādēļ dažreiz viņu prasības ir pamatotas, bet dažreiz nē – 36,4%. Jā, tādēļ arī eksistē šīs organizācijas, lai visā pasaulē būtu vienādi likumi – 3,4%.

00331_apt21

21.  Daudzās valstīs likumdošana, kas attiecas uz ģimeni un bērnību, tiek mainīta, tiek pieņemti jauni likumi, bet vecie atcelti. Kā Jūs domājat, kādā veidā Krievijā būtu jāpieņem lēmumi par izmaiņām likumos, kas attiecas uz ģimeni un bērnību?

Atbildes: Tikai pēc referenduma par šiem likumiem – 65,9%. Šos likumus vispār labāk nemainīt – 11,2%. Lai ar šiem likumiem, tāpat kā ar citiem likumiem, labāk nodarbojas parlaments – 11,1%. Šie likumi var tikt mainīti reģionālā un pašvaldību līmenī – 5%. Nedeva atbildi – 6,8%.

00331_apt22

22. Krievijā plānots veikt nozīmīgas izmaiņas likumos, kas attiecas uz ģimeni un bērnību. Vai šai sakarā ir nepieciešams veikt referendumu par šīm izmaiņām?

Atbildes: Jā – 87,2%. Nē – 6,6%. Nedeva atbildi – 6,3%.

Attiecībā uz viendzimuma „laulību” legalizāciju jāatzīmē, ka valstīs, kur šī izvirtība ir legalizēta, tas notika pret iedzīvotāju vairākuma gribu un bez referendumu organizēšanas, kas ir kārtējais uzskatāmais piemērs, ka t.s. „Rietumu vērtības” ir tikai krāšņs sauklis muļķa pūlim, kurš tiek izmantots selektīvi pēc iespējām – ja vairākuma viedoklis sakrīt ar valdošo aprindu plāniem, tad „demokrātiskās” procedūras tiek izmantotas, ja nesakrīt, tad vairākumam tiek spļauts virsū, tā viedoklis ignorēts, bet demokrātiskās procedūras netiek izmantotas (šāda prakse plaši tiek izmantota arī Latvijā).

Valstis, kurās ir legalizētas viendzimuma „laulības”

Argentīna: 22.07.2010 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts, neskatoties uz daudz skaitliskiem iedzīvotāju protestiem.
Beļģija: 13.02.2003 apstiprināja parlaments, pēc tam karalis. Referendums netika veikts
Brazīlija: 14.05.2013 apstiprināja Nacionālā justīcijas padome. Referendums netika veikts. Aptauju dati pretrunīgi.
Dānija:     15.06.2012 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts. Pēc aptauju rezultātiem 75,8% dāņu nebija pret viendzimuma pāru “laulāšanu” baznīcā.
Islande: 27.06.2010 apstiprināja parlaments (vienbalsīgi). Referendums netika veikts.
Spānija: 03.07.2005 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts. Pēc aptauju datiem vairākums esot bijis par.
Kanāda: 20.07.2005 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts. Pēc aptauju datiem 61% bija par.
Nīderlande: 01.04.2001 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts.
Jaunzēlande: 17.04.2013 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts. Aptauju dati pretrunīgi.
Norvēģija: 01.01.2009 apstiprināja parlaments un pēc tam karalis. Referendums netika veikts.
Portugāle: 05.06.2010 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts. Pēc aptauju datiem vairākums bija pret.
Urugvaja: 05.08.2013 apstiprināja parlaments. Referendums netika veikts.
Francija: Apstiprina parlaments, konstitucionālā padome un prezidents. Referendums netika veikts, neskatoties uz vairāk kā miljonu lielām protesta akcijām. Prezidents F.Olands publiski paziņo, ka nepieļaus referendumu par šo jautājumu. Nākamajās pašvaldību vēlēšanās 2014.gadā F.Olanda partija cieš sagrāvi un zaudē varu vairumā pašvaldību.
Zviedrija: 01.05.2009 apstiprina parlaments, kā arī Zviedrijas luterāņu baznīcu asociācija. Referendums netiek veikts, bet pēc 2006.g.aptaujām to atbalsta 71% iedzīvotāju.
DĀR: 01.12.2006 apstiprina parlaments. Referendums netiek veikts.
Federālais apriņķis, Meksika: 04.03.2010 apstiprina štata parlaments. Referendums netiek veikts.
Kintana Ro, Meksika: 2012.g.maijā apstiprina štata parlaments. Referendums netiek veikts.
Anglija un Velsa: 29.03.2014 apstiprina Lielbritānijas parlaments

Viendzimuma „laulību” legalizācija/aizliegšana oficiālajos ASV štatos

Aidaho: 2006.gadā notiek referendums, 63% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Aijova: 03.04.2009 Aijovas augstākā tiesa legalizē viendzimuma „laulības”, referendums netiek veikts.
Alabama: 2006.gadā notiek referendums, 81% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Aļaska: 1998.gadā notiek referendums, 68% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Arizona: 2008.gadā notiek referendums, 56% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Arkanzasa: 2008.gadā notiek referendums, 75% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Vašingtona: 2012.gadā notiek referendums, 54% nobalso par viendzimuma „laulību” legalizēšanu un štats parlaments apstiprina referenduma rezultātus.
Vermonta: 07.04.2009 štata parlaments legalizē viendzimuma „laulības”, referendums netiek veikts.
Virdžīnija: 2006.gadā notiek referendums, 57% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu. 13.02.2014 ASV federālā tiesa ignorē vairākuma viedokli un legalizē viendzimuma „laulības”.
viskonsīnas štats: 2006.gadā notiek referendums, 59% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Havajas: 1998.gadā notiek referendums, 69% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu. 13.11.2013 štata parlaments ignorē referenduma rezultātus un legalizē viendzimuma „laulības”, pamatojoties uz ASV augstākās tiesas lēmumu.
Delavēra: 07.05.2013 štata parlaments legalizē viendzimuma „laulības”, referendums netiek veikts.
Džordžija: 2004.gadā notiek referendums, 73% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Ilinoisas štats: 20.11.2013 štata parlaments legalizē viendzimuma „laulības”, referendums netiek veikts.
Kalifornija: 2008.gadā notiek referendums, 52% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu. 26.11.2013 apelācijas tiesa un ASV augstākā tiesa pasludina aizliegumu par antikonstitucionālu.
Kanzasa: 2005.gadā notiek referendums, 70% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Kentuki: 2004.gadā notiek referendums, 75% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu, kuru ASV augstākā tiesa atzīst par antikonstitucionālu.
Kolorādo: 2006.gadā notiek referendums, 56% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Konektikuta: 10.10.2008 Konektikutas augstākā tiesa legalizē viendzimuma „laulības”, referendums netiek veikts.
Luiziānas štats: 2004.gadā notiek referendums, 78% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Masačūsetsa: 18.11.2013 Masačūsetsas augstākā tiesa legalizē viendzimuma „laulības”, referendums netiek veikts.
Minesota: 2012.gadā notiek referendums, 52% nobalso pret viendzimuma „laulību” aizliegšanu, ko apstiprina štata gubernators un parlaments.
Misisipi: 2004.gadā notiek referendums, 86% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Misūri: 2004.gadā notiek referendums, 71% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Mičigana: 2004.gadā notiek referendums, 59% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu. 20.03.2014 ASV augstākā tiesa atzīst referenduma rezultātus par antikonstitucionāliem un legalizē viendzimuma „laulības”.
Montana: 2004.gadā notiek referendums, 67% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Mena: 2012.gadā notiek referendums, 53% nobalso par viendzimuma „laulību” legalizāciju. Štata parlaments apstiprina referenduma rezultātus.
Merilenda: 2012.gadā notiek referendums, 53% nobalso par viendzimuma „laulību” legalizāciju. Štata parlaments apstiprina referenduma rezultātus.
Nebraska: 2000.gadā notiek referendums, 70% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Nevada: 2002.gadā notiek referendums, 67% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Ņūhempšīra: 03.06.2009 štata parlaments legalizē viendzimuma „laulības”. Referendums netiek rīkots.
Ņūdžersi: 27.09.2009 tiesa legalizē viendzimuma „laulības”. Referendums netiek rīkots.
Ņujorka: 24.06.2010 štata parlaments legalizē viendzimuma „laulības”. Referendums netiek rīkots.
Ņumeksika: 19.12.2013 ASV augstākā tiesa legalizē viendzimuma „laulības”. Referendums netiek rīkots.
Ohaijo: 2004.gadā notiek referendums, 62% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Oklahoma: 2004.gadā notiek referendums, 76% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu. 14.01.2014 federālā tiesa atzīst aizliegumu par antikonstitucionālu.
Kolumbijas apgabals: 18.12.2009 štata parlaments legalizē viendzimuma „laulības”. Referendums netiek rīkots.
Origona: 2004.gadā notiek referendums, 57% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Ziemeļdakota: 2004.gadā notiek referendums, 73% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Ziemeļkarolīna: 2012.gadā notiek referendums, 53% nobalso pret viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Tenesi: 2006.gadā notiek referendums, 80% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Teksasa: 2005.gadā notiek referendums, 76% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu. 13.02.2014 federālā tiesa atzīst referenduma rezultātus par antikonstitucionāliem.
Florida: 2008.gadā notiek referendums, 52% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Dienvidu Dakota: 2006.gadā notiek referendums, 52% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Dienvidkarolīna: 2006.gadā notiek referendums, 78% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu.
Jūta: 2004.gadā notiek referendums, 66% nobalso par viendzimuma „laulību” aizliegšanu. 20.12.2013 federālā tiesa atzīst aizliegumu par antikonstitucionālu.

Avoti:
http://gazeta.eot.su/article/aksio-4-rezultaty
http://gazeta.eot.su/article/otnoshenie-k-legalizacii-gomoseksualizma-i-odnopolyh-brakov
http://gazeta.eot.su/article/otnoshenie-k-pedofilii-i-pedofilam

Informācijas aģentūra
/14.04.2014/

Posted in Reg.: Latvija | 6 komentāri

Bērnu skaistumkonkursi ir bīstami un kaitīgi

00332_bernu_konkursi

Bērnu skaistumkonkursi ir jāaizliedz, pie tāda secinājuma nonāca 02.04.2014 Maskavā notikušās diskusijas par šo tēmu dalībnieki.

2014.gada februārī Krievijas parlamenta deputāts Aleksejs Žuravļovs  (1962; „Vienotā Krievija”) iesniedza likumprojektu, kurš aizliedz skaistumkonkursu rīkošanu ar nepilngadīgo piedalīšanos.

Pareizticīgo mācītājs Vsevolods Čaplins izteica domu, ka dalība skaistumkonkursos atņem bērniem bērnību, viņi psiholoģiski kļūst neadekvāti vecāki kādēļ pēc tiem bērniem kļūst „garlaicīgi dzīvot”.

Psiholoģe Irina Medveģeva uzskata, ka dalība skaistumkonkursos atstāj negatīvu iespaidu uz bērnu psihi , daudziem bērniem dēļ tā parādās „otrreizējas plānprātības” pazīmes [plānprātība - progresīva izzinošās funkcijas krišanās]. Interesanti, ka ir gadījumi, kad pēc tam ar laiku tas skar arī vecākus.

Dziedātājs Julians asi vērsās pret „nenormālajām mammītēm”, kuras „vazā bērnus pa konkursiem, bojā to ādu ar kosmētiku, bojā matus un pataisa bērnus par lellēm.”

Diskusijas laikā tika nolasītas interesntu vēstules. Piemēram, satraukta iedzīvotāja raksta: „Kaut kā sanāca noskatīties vienu tādu amerikāņu šovu [bērnu konkursu] – neko citu, izņemot žēlumu un pretīgumu manī tas neizraisīja. Un vispār, nav nesmuku bērnu, visi bērni ir skaisti.”

Ar savām domām par skaistumkonkursiem dalījās arī meitenes, kuras bija piedalījušās kādā skaistumkonkursā. Viņas neko sliktu tajā nesaskatīja.

Krievijas prezidenta pilnvarotais bērnu lietu jautājumos (bērnu ombudsmenis) Pāvels Astahovs pastāstīja, ka pēc viņa rīcībā esošās informācijas bērnu skaistumkonkursus bieži vien organizē pedofili. Pēc Astahova domām valstij ir jāaizsargā bērni no šīm briesmām.

Deputātam Žuravļovam daudzi jautājot vai no bērnu skaistumkonkursa līdz pedofilijai ir tikai „viens solis” vai vairāk. „Šī soļa nav. Tas ir viens un tas pats”, ir pārliecināts Aleksejs Žuravļovs. Piemēram, Francijā nesen tika aizliegti bērnu skaistumkonkursi, uzskatot, ka tie provocē pedofilus. Krievijā šai ziņā vēl ir daudz darāmā, jo eksistē interneta resursi, kuri propagandē pedofiliju, bet kuru darbība netiek pārtraukta, jo tas esot tikai „subjektīvs vērtējums”.

Skaistumkonkursu un modeļu  „profesijas” sakarā jāatgādina, ka tie ir plaši izmantoti aizsegi seksuālas izmantošanas objektu noskatīšanai un upuru ievilināšanai lamatās. Latvijā ir konstatēti gadījumi, kad pedofili aizvilināja bērnus pie sevis modeļu karjeras solījumu aizsegā, sakot ka viņi tiks fotografēti, bet pēc tam – izvaroti. Izmeklējot šīs lietas, tika atklāta modeļu aģentūra „Logos”, kura nodarbojās ar bērnu pornogrāfijas materiālu izgatavošanu un bērnu piegādi prominentiem pedofiliem. Šīs izmeklēšanas ietvaros arī tika noskaidrots, ka divi bijušie Latvijas premjerministri ir pedofili. Pēc izmeklēšanā iesaistīto darbinieku domām šī lieta, patiesi izmeklēta, novestu pie daudzu citu prominentu un sabiedrībā plaši zināmu pedofilu atmaskošanas. Diemžēl lieta reāli netika izmeklēta. Ar bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas gādību lieta tika nodota izmeklēšanai vienam no lietas figurantiem pēc kā sāka notikt lietā iesaistīto personu slepkavības, vajāšanas un prominentie pedofili tika attaisnoti „pierādījuma trūkumu dēļ”.

Avots:
http://www.utro.ru/articles/2014/04/03/1186592.shtml

Informācijas aģentūra
/14.04.2014/

Posted in !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Oriģinālziņa | 1 komentārs

Sociālisms – cilvēces nākotnes perspektīva

OLYMPUS DIGITAL CAMERA

Sociālisms ir vienīgā cilvēces nākotnes perspektīva. Citas nav. Ja ne sociālisms, tad sākumā nežēlīga globāla diktatūra, kurai sekos šīs civilizācijas gals. Tādas tēzes Latvijas Ekonomistu asociācijas konferencē 04.04.2014 pauda viens no tās dalībniekiem Ivars Prūsis.

Savukārt akadēmiķis Jānis Stradiņš, atklājot konferenci, teica:  „Mūsdienās sociālisms no jauna tiek uzlūkots kā cilvēces nākotnes reāla perspektīva, jo pēdējās desmitgadēs pasaules ekonomiskā finanšu krīze likusi pārvērtēt daudzas kapitālisma paradigmas.”

Ivara Prūša uzstāšanās „Sociālisms – cilvēces nākotnes perspektīva” pilns video:

00327_Untitled1
1.SOCIĀLISMS UN KOMUNISMS

Sociālisms – sabiedriskā iekārta, kuras darbības pamatā ir vairuma sabiedrības patiesās morāli – tikumiskās izaugsmes intereses.

SOCIĀLISMĀ VALDA ALTRUISTI VISU LABĀ

Komunisms – sabiedrība, kurā visi ir altruisti un kurā katrs sabiedrības loceklis ir maksimāli attīstījis savas radošās spējas.

Komunisms ir praktiski gandrīz nesasniedzams ideāls (mērķis), bez kura humāna, labklājīga, uz cilvēku izaugsmi vērsta sabiedrība nespēj funkcionēt.
00327_Untitled2
2.SOCIĀLISMA TEORĒTIĶI

Agrīnās kristiešu kopienas un teologi – Kārlis Markss (1818-1883), sociālistisko ideju apkopotājs XIX gs. – Vladimirs Ļeņins un Josifs Staļins, praktiskie sociālisma teorētiķi un realizētāji

Kārlis Balodis (1864-1932) – Plāna ekonomikas «tēvs»
-fundamentālais darbs „Nākotnes valsts” (1898)
-zinātniski pierādīja, ka sociālisms var pastāvēt un ka sociālisms ir efektīvāks par kapitālismu
-izstrādāja ekonomisko aprēķinu metodi, kura kļuva par vienu no plānveida ekonomikas pamatelementiem
-radīja un pamatoja valsts aparāta centralizēti vadītu lauksaimniecības lielsaimniecību koncepciju, kura Padomju Savienībā tika realizēta (kolhozi un sovhozi)
-Izstrādāja Latvijas ekonomiskās attīstības plānu, kurš „Ulmaņlaikā” un Padomju gados daļēji tika realizēts.

Mēs Latvijā joprojām lielā mērā dzīvojam uz Baloža rēķina!!!
00327_Untitled3
3.KAPITĀLISMS UN FAŠISMS

Kapitālisms balstās individuālismā un egoistiskā darbības motivācijā, no kā izriet sakrālais privātīpašuma neaizskaramības princips.

Kapitālisms ir pilnveidota verdzība, kura jebkurā brīdī var atgriezties savā sākotnēji tīrajā formā.

Fašisms ir sabiedriska iekārta, kura balstās uz egocentriķu savstarpēju sadarbību primāri tikai savas grupas (korporācijas, nācijas, ģimenes utt.) interesēs. (visbiežāk uz citu sociālo grupu rēķina, tai skaitā visnežēlīgākā kārtā apspiežot vai pat iznīcinot tās)

Kapitālismā (fašismā) valda egocentriķi sevis labā

Ja sociālisms sakņojas cilvēkmīlestībā, tad kapitālisms neticībā cilvēkam un pat nepatikā un naidā pret cilvēku.
00327_Untitled4
4.FAŠISMA TEORĒTISKAIS PAMATOJUMS

Cilvēki ir zvērveidīgas būtnes („zvēri”, „dzīvnieki”), tādēļ tie ir jāpiespiež strādāt. Labprātīgi „zvērs” citu labā neko nedarīs.

Pēc Hobsa: „zvēriem” nedrīkst dot brīvību, jo tad tie, savas zvērīgās egocentriskās dabas vadīti, cīnās viens ar otru uz dzīvību un nāvi par resursiem un privilēģijām, nedomājot par kopēju labumu. Tādējādi rodas haoss un vispārēja iznīcība. Tāpēc nepieciešams viens „superzvērs”, kurš nežēlīgi apspiež visus citus „zvērus” un nodrošina kārtību.

Ja cilvēks tik tiešām ir zvērs, tad cilvēces perspektīva ir nežēlīga diktatūra.
00327_Untitled5
5.FAŠISMA NEATRISINĀMĀ PROBLĒMA

Ekonomikas galvenās īpašības – radošums, radītspēja, produktivitāte.

Produktīvai attīstībai ir nepieciešami altruistiski, iniciatīvas bagāti, par kopējo labumu un interesēm domājoši cilvēki. Jo vairāk šādu cilvēku un jo lielāka tiem ir teikšana, jo reāli labklājīgāka ir sabiedrība.

FAŠISMA NEGATĪVĀ SPIRĀLE: Egocentrisms, ambiciozitātes un egoisma slavinājums  un no tā izrietošās netaisnības nogalina altruistisko motivāciju. Fašisms demotivē altruistus un jo izteiktāks fašisms jo demotivētāki altruisti, jo zemāka produktivitāte, jo spēcīgākas kļūst fašistiskās tendences, kas vēl vairāk samazina altruistisko motivāciju ………utt.

00327_Untitled6

00327_Untitled7
6/7.KĀPĒC SOCIĀLISMS?

Civilizāciju radīja cilvēki, nevis „zvēri”, bet „zvēri” to var iznīcināt.

Cilvēki nav „zvēri” !!!

… bet cilvēki sāk palikt par „zvēriem”, kad notic, ka ir „zvēri”

Saimnieciskais privātīpašums demotivē.

Cilvēki negrib strādāt alkatīgu neliešu labā. Cilvēki negrib strādāt privātīpašnieku labā.

Privātīpašuma eksistence ir psiholoģiski visspēcīgākais individuālisma un egoisma veicinātājs un altruisma  slāpētājs.
00327_Untitled8
8.Papildinformācija

RAKSTS / GRĀMATA (latviski):  Komunistiskās partijas manifests  http://darbabalss.eu/publ/teorija/karlis_markss_fridrihs_engelss_komunistiskas_partijas_manifests/1-1-0-1
GRĀMATA (latviski): «Imperiālisms kā kapitālisma augstākā stadija», Vladimirs Ļeņins  http://zihna.ucoz.ru/load/arhivi/v_i_lenins_imperialisms_ka_kapitalisma_augstaka_stadija_1916g/1-1-0-4
GRĀMATA (latviski): «Buržuāziskā individuālisma krīze», Augusts Milts http://uploadingit.com/file/zvuippoj5evnfkzd/Individualisma_krize.zip
GRĀMATA (krieviski): «Капитализм. История и идеология «денежной цивилизацииии», Валентин Катасонов http://www.rusinst.ru/docs/books/V.Yu.Katasonov-Kapitalizm.pdf
RAKSTS (latviski): Grāmata par kapitālisma uzbūvi, būtību, attīstību un vēsturi  http://infoagentura.wordpress.com/2013/08/20/gramata-par-kapitalisma-uzbuvi-butibu-attistibu-un-vesturi/
LEKCIJAS/GRĀMATA (krieviski): «Суть времени», Сергей Кургинян http://www.kurginyan.ru/publ.shtml?cmd=add&cat=4&id=77   ;  http://www.kurginyan.ru/books/eot/eot1.pdf  ; http://www.kurginyan.ru/books/eot/eot2.pdf  ; http://www.kurginyan.ru/books/eot/eot3.pdf  ; http://www.kurginyan.ru/books/eot/eot4.pdf
GRĀMATA (latviski): «Ievads tautsaimniecībā un ekonomiskā politika», Kārlis Balodis http://www.mediafire.com/view/3nqowbikzkssdtg/Ievads_tautsaimnieciba_ekonomikas_politika_Balodis7.doc
GRĀMATA (latviski): «Sociālisma ekonomiskās problēmas PSR Savienībā», Josifs Staļins http://gramataselektroniski.blog.com/2012/10/28/socialisma-ekonomiskas-problemas-psr-savieniba-josifs-stalins/
GRĀMATA (latviski): «Ļeņinisma jautājumi», Josifs Staļins http://gramataselektroniski.blog.com/2013/10/02/leninisma-jautajumi-josifs-stalins-3/
RAKSTS (latviski): Valsts kā ģimene http://infoagentura.wordpress.com/2013/04/14/valsts-ka-gimene/
RAKSTS (latviski): Audzināšana un valsts pārvaldīšana http://infoagentura.wordpress.com/2013/08/07/audzinasana-un-valsts-parvaldisana/

Prezentācijas fails:  http://www.mediafire.com/view/16vt951w6ob9cw5/Socialisms_cilveces_perspektiva.ppt

Informācijas aģentūra
/14.04.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | Komentēt

Latvijas Ekonomistu asociācijas 5. gadskārtējā konference

00328_LEA_logo04.04.2014 Rīgā notika 5.gadskārtējā Latvijas ekonomistu asociācijas konference „Ekonomikas zinātnes loma sociālās vides veidošanā un uzņēmējdarbībā „, kura šogad bija veltīta izcilā latviešu ekonomista Kārļa Baloža (1864-1931) 150 gadu jubilejai.  Konference tika rīkota sadarbībā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļu un Biznesa augstskolu „Turība”. Konferences programma:  http://www.lza.lv/images/stories/nodalas/Balodim150.doc

Konferences sākumā dalībniekus uzrunāja akadēmiķis Jānis Stradiņš, kurš pateica arī sekojošo:  „Mūsdienās sociālisms no jauna tiek uzlūkots kā cilvēces nākotnes reāla perspektīva, jo pēdējās desmitgadēs pasaules ekonomiskā finanšu krīze likusi pārvērtēt daudzas kapitālisma paradigmas. Domājot par pasaules ekonomikas attīstību turpmāk, Kārļa Baloža senās idejas, vismaz diskusiju līmenī, atkal atgūst savu aktualitāti.”

Dažu konferences dalībnieku uzstāšanās video:

Manfrēds Šneps-Šnepe: Uz 20.gadsimtu atskatoties: no Kārļa Baloža līdz Lindonam Larušam

Ivars Brīvers:  Kārļa Baloža kristieša uzskati par sociālā taisnīguma valsti. Inna Dovladbekova: Vai Latvijā ir beigusies ekonomiskā krīze? Latvijas iedzīvotāju viedokļa analīze

Ivars Prūsis: Sociālisms – cilvēces nākotnes perspektīva

Jānis Sliece: Esošās ekonomikas paradigmas pamatproblēmas

Diāna Arāja: Integrētās pieejas iespējas veselības aprūpes efektivitātes paaugstināšanai

Jolanta Brilte: Līderība, komandas veidošana un iekšējā komunikācija uzņēmuma

Ieva Bruksle: Cena ka ekonomiska kategorija

Jaunizdotās Kārļa Baloža grāmatas „Ievads tautsaimniecībā un ekonomiskā politika” bezmaksas elektroniskā versija un papīra formāta grāmatas iegāde:
http://www.mediafire.com/view/3nqowbikzkssdtg/Ievads_tautsaimnieciba_ekonomikas_politika_Balodis7.doc    ;   https://drukatava.lv/gramatu-e-veikals/humanitaras-zinatnes/ekonomika/ievads-tautsaimnieciba-un-ekonomiska-politika

Avoti:

http://leaekonomisti.lv/?p=402

http://www.turiba.lv/lv/aktualitates/lea-izcila-latviesu-ekonomista-karla-baloza-idejas-japarraksta-atbilstosi-musdienu-ekonomiskajam-tendencem/686/

http://www.turiba.lv/lv/aktualitates/turiba-norisinasies-latvijas-ekonomistu-asociacijas-karla-baloza-150-gadu-jubilejai-veltita-konference/661/

Informācijas aģentūra
/14.04.2014/

Posted in Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Oriģinālziņa | Komentēt

Pieredzējuša okupanta pārdomas

00333_Karikatura_par_Krimu

Tieši pirms diviem gadiem pēc referenduma par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, kad latvieši lēkāja aiz prieka — „Krievi ir izgāzušies!”, es publicēju rakstu, ko nosaucu „Nu, brāļi latvieši, ko īsti jūs esat uzvarējuši?». Es tajā jautāju, KĀPĒC pēc 20 neatkarības gadiem Latvijas sabiedrība ir pat vēl vairāk sašķelta, nekā agrāk? Kādu sabiedrību jūs esat izveidojuši, brāļi latvieši? Vai jums pašiem patīk dzīvot valstī, kurā iedzīvotāju vidū nav ne mazākās vienotības? Par atbildi es izdzirdēju tikai jautru jodelēšanu un atvadu vārdus: „Čemodāns, stacija, Krievija!” Nu, varbūt atgriezīsimies pie jautājuma…

Pēkšņā nāve

Krievu klasiķis Mihails Bulgakovs ir nemirstīgas frāzes autors: „Cilvēks ir mirstīgs, bet tas būtu mazākais. Ļaunāk, ja viņš dažreiz mirst pavisam negaidīti, tur tas joks.” Tas pats attiecas arī uz valstīm.

Vai tikai pirms mēneša kāds būtu varējis iedomāties, ka lielā, savas nozīmības un diženuma apziņā sapūtusies Ukraina ar 45 miljoniem iedzīvotāju, pēkšņi nošļuks tik zemu, ka zaudēs platības un iedzīvotāju skaita ziņā Latvijai līdzīgu teritoriju? Vienā rāvienā! Bez trokšņa, glīti un pārliecinoši. Un bez mazākās cerības atdabūt zaudēto. Un tas ir tikai sākums: vismaz trešā daļa Ukrainas ir gatava sekot Krimai. Esmu pārliecināts, ka tieši tā notiks.

Pašlaik Kijevas valdība raustās histērijā: kā kaut kas tāds vispār varēja notikt? 23 gadus dienvidnieciskā Krima cieta „ukrainiskošanu” un „banderizāciju”, varbūt tikai klusiņām burkšķēja… Ļoti sāpīgs ir fakts, ka pat Krimas tatāri, kuriem nav ne mazākā iemesla mīlēt krievus, ir izlēmuši nomainīt pases. Taču vis-vis-visvairāk sāp tas, ka gandrīz visa Krimā esošā Ukrainas armija ir pārgājusi Krievijas pusē! Що ж таке робиться!

Nu, tā nu tas notiek, godātie pani. Nacionālās problēmas nekur nepazūd, pat, ja neviens tās nerisina. Kamēr valsts vēl ir spēcīga, tās klusītēm kvēlo zem pelniem, pacieš visas tās „ukrainiskošanas” un „latviskošanas”. Bet, tiklīdz sākas krīze, tās izlien dienas gaismā un jautri piebeidz jebkuru valsti. It īpaši, ja līdzās gaida liels kaimiņš ar  plašu dvēseli.

Nu, krievu dvēsele patiešām ir plaša, ir īpaši, ja runa ir par nacionālo jautājumu. Krima vēlas trīs valsts valodas? Lūdzu! Tatāri vēlas pārstāvniecību? Dieva dēļ, ņemiet ciet! Pie viena — arī pensijas un algas Krievijas līmenī, pie viena — investīcijas un priekšrocības, pie viena — zemas gāzes un benzīna cenas. Ko tā vietā var piedāvāt Kijeva? Pieminekli Banderam?

Latvijas valsts ir vārga un vājprātīga. Tā dzīvo uz Eiropas kredītu un sīku ubagdāvanu rēķina. Ja pasaulē atgadīsies kāda krīze, tā pati pirmā uzpeldēs ar vēderu uz augšu. Pieļauju domu, ka tad varētu parādīties „pieklājīgie zaļie cilvēciņi”, kas teiks: zēni, iesim pie mums! Un zēni ies. Krievi — noteikti. Interesanti būtu zināt, ko nolems darīt latgaļi, ja cēlsirdīgais kaimiņš piedāvās iespēju pacelt latgaļu valodu valsts valodas līmenī? Vai atteiksies?

Rietumi jums palīdzēs?

Daudzkārt pēdējā mēneša laikā ir nācies dzirdēt mantru „Rietumi mums palīdzēs” no izbiedēto latviešu (lietuviešu, igauņu) politiķu puses. Gribētos uzdot viņiem jautājumu: kāpēc jūs esat tik pārliecināti par to, ka palīdzēs? Gruzīnu izlēcējs Saakašvili arī bija par to pārliecināts, kad sāka kaitināt krievu lāci. Viņam šķita, ka Rietumi atsūtīs viņam pāris aviobāzes kuģus. To vietā viņš saņēma konteineru ar higiēniskajām salvetēm un „sirsnīgākos laimes vēlējumus”.

Arī ukraiņu maidauņi domāja, ka Krimas dēļ „visa civilizētā pasaule nomērdēs Putinu ar sankcijām”. Kur tad ir šīs „sankcijas”?  Krievija ir izslēgta no G-8, kam nekad nav bijis nekādas lielas nozīmes, un krievu ierēdņiem ir aizliegts braukāt uz ārzemēm. Un viss! Puiši, tās nav nekādas sankcijas, tādā veidā Rietumi smalki izsmej jūsu Ukrainu. Putins Kremlī ir pārsmējies par tādām „sankcijām”.

Dārgie latvieši, gruzīni, ukraiņi! Atveriet vēstures mācību grāmatu. Palasiet vismaz XX gadsimta vēsturi, un jūs sapratīsiet, ka rietumvalstis nekad nav palīdzējušas vārgiem kladzinātājiem. Gluži otrādi, Rietumi vienmēr pirmie ķeras pie to piebeigšanas — vienojās ar spēcīgajiem un ar lielāko prieku piedalījās „lūzeru” mantības dalīšanā.

Bet kā tad NATO, kas  solīja Latvijai „aizsardzību uz mūžīgiem laikiem”? Atļaujiet apjautāties, vai Latvijā ir nafta? Kāpēc tad jūs esat tik pārliecināti, ka NATO karos Latvijas pusē, kurā nav naftas,  pret valsti, kurai ir kodolbumbas? Tas nu it nemaz neatgādina NATO tradīcijas. Šobrīd NATO armijniekus visvairāk interesē jautājums par to, vai tomēr nevajadzētu gejiem atļaut dienēt armijā. Citādi kareivju pietrūkst.

Vēl jāpiebilst, ka dažnedažādas varenas NATO un ES nemēdz būt mūžīgas. Pēc 7 — 10 gadiem par varenāko valsti uz planētas kļūs Ķīna. Kaut kāda tur Latvija Ķīnu ieinteresēs pa-a-avisam maz. Ķīna jau ir pierādījusi ANO, ka Ukrainas bļāvieni Krimas dēļ tai ir absolūti vienaldzīgi.

Vai krievi vēlas karu?

Eiropas Parlamenta deputāte  Inese Vaidere pēkšņi paziņoja, ka „Latvijas krievi vēlas dzīvot Latvijā un ES, tāpēc nebūt nevēlētos, lai Putins iebruktu Latvijā un pievienotu to Krievijai.” Man ļoti gribētos uzdot jautājumu: Inese, kāpēc tu tā domā? Vai to tev Judins ir pastāstījis? Nu, viņš nebūt nav vienīgais krievs Latvijā.

Pēc manām domām, krievi (veseli 273 tūkstoši pilsoņu) savu negatīvo attieksmi pret šo valsti izteica jau pirms diviem gadiem, draudzīgi nobalsojot par krievu valodu. Vēl 300 tūkstoši mūsējo vispār nevēlas ņemt Latvijas pilsonību, nevēlas pievienoties Latvijai. Vai patiešām mūsu Inese ir pārliecināta par to, ka visi šie cilvēki nevēlēsies pievienoties Krievijai, kā to izdarīja Krimas iedzīvotāji? Patiešām? Nu, nu… Ukrainas valdība Kijevā arī bija to pārliecināta, ka Krima mūžīgi mūžos cietīs banderiešu dančus…

Negribu runāt visu krievu vietā (es neesmu Vaidere), taču pamēģināšu apsvērt, kādas priekšrocības man dotu Latvijas pase salīdzinājumā ar Krievijas pasi? Tiesības braukāt uz Eiropu bez vīzas? Tā nav īpaši liela priekšrocība: Eiropa labprāt izsniedz vīzas Krievijas iedzīvotājiem. Atliek tikai samaksāt nelielu naudas summu, un brauc vesels. Likumīgas tiesības mazgāt traukus īru „pabos”? Pagaidām ar to nodarboties neplānoju. Tie, kas pēc tādas laimes ilgojās, mazgā tos traukus jau labu laiku…

Toties Krievijas pase dos man tiesības mācīt bērnus krievu valodā un runāt krieviski pašam. Neviena nacistu cūka man nepateiks, ka es esot „okupants”. Neviens poļitruks ar svastiku uz piedurknes nepiespiedīs manus bērnus mācīties jūsu koriģēto „vēsturi”.. Vēl Krievijā ir lielākas pensijas un algas ārstiem un skolotājiem, bet komunālie maksājumi — zemāki… Turklāt 25 gadu laikā man ir pamatīgi apnikuši jūsu pastāvīgie aprobežotie un nepamatotie uzbrukumi. Tāpēc ir vērts padomāt. Re, Krimas iedzīvotāji padomāja…

Kas aizstāvēs Dzimteni?

Par sevi varu teikt droši: es nu noteikti ne. To es pie sevis nolēmu jau 1991. gada 15. oktobrī, kad latvieši gandrīz miljonu cittautiešu izsvītroja no valsts pilsoņu saraksta. Apsolīja piešķirt pilsonību un piekrāpa. Pēc tam 23 gadus Latvijas valsts man ir bāzusi vati ausīs ar savām „apliecībām”, mēģinājumiem latviskot manus bērnus, ar savu „okupāciju” un novēlējumiem „čemodāns, stacija…”.

Kāpēc man pēkšņi būtu jādodas liet asinis par šo valsti, ja tā mani pat par savējo neuzskata? Lai tagad aizstāvas pati. Ja Latvijā ieradīsies „pieklājīgie zaļie cilvēciņi”, es sapirkšu labi daudz popkorna un notiekošo vērošu pa logu. Iespējams, pat palīdzēšu šiem „cilvēciņiem”, ja vienosimies. Mani šeit 25 gadus par „okupantu” saukā, kāpēc tad es nevarētu attaisnot šo cienījamo vārdu?

Nu, brāļi latvieši, vai ir nepatīkami dzirdēt kaut ko tādu? Neko darīt. Valstij, kurā 40% iedzīvotāju nepieder pie „titulētās” nācijas, ir stipri jāmīl savas mazākumtautības. Jāciena to tradīcijas, kultūra, jārunā viņu valodā. Nevajag censties viņus asimilēt, kur nu vēl atņemt pilsonību. Pretējā gadījumā krīzes brīdī valsts saņems nevis patriotiski noskaņotus palīgus, bet gan milzīgu „piekto kolonnu”, — tāpat, kā tas notika Ukrainā. Nekādi Rietumi nelīdzēs. Padomājiet par to.

Tiem dumiķīšiem, kuri tagad grib ieauroties „Čemodāns, stacija, Krievija!”, pastāstīšu jaunāko anekdoti: „Kad vīriem Krimā teica „Čemodāns, stacija, Krievija”, viņi aizbrauca kopā ar staciju”.

Jurijs Aleksejevs
/04.04.2014/
http://imhoclub.lv/lv/material/cemodans_stacija_bet_ja_nu_kopa_ar_staciju

Informācijas aģentūra
/14.04.2014/

Posted in Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis | 5 komentāri