16.marta pazemojums

Notikums: Aizliegums rīkot masu pasākumus leģionāru piemiņas dienā Rīgā pie Brīvības pieminekļa un Brīvības pieminekļa apjošana ar žogu

Tas reiz ir noticis. Ir pazemoti visi tie, kas 16.martā gribēja mierīgi atcerēties kritušos karavīrus, pieminēt vienu no tautas traģiskajām vēstures lappusēm, nolikt ziedus pie brīvības pieminekļa. Pazemoti ir tie, kas uzskatīja, ka mūsu valstī miermīlīgi pilsoņi var pulcēties kur un kad grib, tai skaitā pie Brīvības pieminekļa,  atceroties un godinot jebkuru tautai nozīmīgu datumu, tai skaitā 2.pasaules karā vācu pusē karojošos karavīrus. Pazemoti ir tie, kas vēl uzskatīja, ka mēs esam saimnieki savā zemē.

Bet nekas pārsteidzošs jau nenotika. Ja jūtamies pazemoti, tad varam vainot tikai paši sevi. Vai tad mēs nezinām, kas valda mūsu valstī, vai tad mēs nezinām, ka jau kādu laiku Latvija pat formāli vairs nav neatkarīga, vai tad mēs nezinām, ka baķkām –  mūsu valstī valdošajiem kriminālistiem, ir  pie kājas jebkādas tikumības normas un likumi, viņi vienmēr un visur iet vieglāko ceļu lienot un līferējot vareno priekšā un spļaujot virsū tiem, ko uzskata par vājākiem.

Pazemojuma sajūta ir maksa par zaudētām ilūzijām, skarbās realitātes izpratni. Bet skarbās realitātes izpratne ir iespēja, ko vērst par labu, izpratne, kas var dod impulsu pārvērtēt savas vērtības, darbības, mērķus u.t.t. Šo iespēju varam izmantot, bet varam arī neizmantot.

Kā realitātes izpratnes negatīvi blakusprodukti nāk naids, naidīgums, neiecietība, bezcerības sajūta, vēlme atriebties u.t.t. Tās ir gara kaites, gara vājuma pazīmes, kas liecina par to, ka cilvēks ir pakļāvies destruktīvai ietekmei, ka viņš sāk „lūst”. Šie blakusprodukti traucē reāli domāt, novērtēt situāciju un atbilstoši rīkoties, tie cilvēku padara par marioneti ar kuru var pašam neapzinoties manipulēt.

Te der atcerēties latvju gudrības:

Visi man labi bija,
Kad es pati laba biju,
Visi man naidinieki,
Kad es naida cēlājiņa.

Dieviņš deva, Dieviņš deva,
Dievs rokā(i) neiedeva;
Dievs rokā(i) neiedeva,
Kamēr paši nepelnīja.

Runā ļaudis uz manīm,
Uz manīm upe tek.
Tec, upīte, jo straujāki,
Aiznes ļaužu valodiņas.

Bēdā, Dieviņ, manu bēdu,
Es nemāku bēdāties!
Es saminu savas bēdas
Zem kumeļa kājiņām.

Bur mani buri, skauž mani skauģi,
Nevar mani izpostīt,
Dieviņš taisa dzelžu sētu
Apkārt manu mājas vietu.

Bēdu manu lielu bēdu,
Es par bēdu nebēdāju.
Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādama.

Lielākā kļūda, ko varētu tagad darīt – sākt vainot krievus (slāvus) un citus cittautiešus pie tā pie kā viņi nav vainīgi, sākt gaidīt 9.maiju, lai atriebtos, lai tagad stāstītu, ka redz ar šiem ļaudīm ir jāizrīkojas tāpat u.t.t. Vainīga ir varas elite, kas ar savu darbību un bezdarbību vairāku gadu garumā ko šādu pieļāva, pret to tad arī jāvēršas. Pie tam  16.marts nav lielākā šmuce ko elite ir sastrādājusi, tas ir vairāk simbolisks elites bez principialitātes kārtējais apliecinājums.

Būtiski ir arī saprast, ka nez vai ir korekti runāt par t.s. antifašistu tautību, to vadoņiem piemērotāks būtu termins „nenoteiktas tautības indivīds” (лицо неапредилоной национальнoсти). Savukārt tās jaunie sekotāji ir vienkārši sakūdīti jaunieši, kas intuitīvi nojauš, ka valstī kaut kas nav labi, bet nesaprot, kas tieši un vēl jo mazāk saprot ko paši dara.

Nobeigumam, šogad ir Saeimas vēlēšanas – vienas no atlikušajām tautai atmestajām formālajām iespējām ko mainīt, kuras šad tad tomēr var dot vēlamo rezultātu. Jāatceras gan šo un vēl jo vairāk citus varas elites nodarījumus un nekad, nekad vairs nevajag balsot par pašreiz pie varas esošajām, tuvu stāvošajām partijām, to jaundibinātajiem veidojumiem un personām. Ir arī jāsaprot, ka apgalvojumi, ka nepiedalīšanās vēlēšanās spēj ko līdzēt ir gana ērti, bet nepatiesi, jo mazāk cilvēku iet vēlēt, jo vieglāk blēžiem varu saglabāt, jo zemāks ir 5% barjeras pārvarēšanai nepieciešamo balsu skaits. Katrs papildus vēlētājs nododot savu balsi palielina 5% barjeras cenu.

Visbeidzot, 16. marts ir katru gadu, datumu no kalendāra izstrīpot tuvākajā laikā varturiem neizdosies, pulcēsimies arī nākamgad, aiznākamgad un citus gadus, pulcēsimies un liksim ziedus kur gribēsim, bet ja nē tad kur varēsim, dziedāsim ko gribēsim un nezaudēsim optimismu, dzīvesprieku un spēju pasmaidīt par dažādiem laicīgās varas nožēlojamiem pūliņiem un izdarībām.

Dziesma svešām varām spītē,
Bijis tā un vienmēr būs:
Dziesmas baltā dvēselīte
Skaidrus dara arī mūs.

Nepatīk man šādi pasākumi, bet varbūt nākamgad būs jāmet kūtrums pie malas un jāstājas „ekstrēmistu” un „radikāļu” rindās.

Ivars Prūsis
/17.03.2006/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s