„…par konkrētam lietām, kas ir vai nav pareizi darīts līdz šim un ko darīt turpmāk valstī stratēģiski, atbilžu un potenciālu kompromisu nav”, raktas žurnālists Jānis Domburs pēc raidījuma „Kas notiek Latvijā?” (15.11.2007 ), kurā tādā ļoti īpatnējā veidā centās panākt konkrētu atbildi no valdošo aprindu pārstāvjiem.
Dienu iepriekš plašsaziņas līdzekļos parādījās ziņa, kurā Aigars Kalvītis skaidri un gaiši pasaka savu (gan jau ne tikai savu) viedokli par vienu no darbībām valsts ekonomikas glābšanai.
„No ekonomikas “smagās piezemēšanās” varētu glābt lielo kultūras objektu būvniecības sākšana, tādā veidā iepludinot līdzekļus tautsaimniecībā un stimulējot attīstību, “Dienas Bizness” konferencē “Biznesa prognozes 2008” atzinis Ministru prezidents Aigars Kalvītis.”
Tai pat ziņā tālāk ir lasāms sekojošais: „Ekonomiste Raita Karnīte nepiekrīt premjeram, norādot, ka tas būtu vienkāršākais risinājums, bet daudz labāk būtu, ja valsts sarežģītā situācijā vairāk stimulētu tos, kas var radīt pamatu patēriņam nākotnē, proti, rūpniecības nozari.”
No malas raugoties ļot
i vienkāršs un loģisks risinājums, lai dzīvotu labi ir jārada kādas vērtības, pretējā gadījumā „labdari”, kas mūs pašreiz uz krīta baro, var paprasīt pārmērīgi augstu cenu par savu altruistisko rīcību.
Dīvaini, ka „Kas notiek Latvijā?” diskusijā šim jautājumam pat nepieskārās ne sarunu dalībnieki, ne raidījuma vadītājs. Varbūt šis jautājums nav nemaz tik viennozīmīgs un ir nosacīti objektīvi apstākļi, kas mums traucē to darīt, attiecīgi šāds loģisks solis netiek vispār izskatīts. Un varbūt par tiem „objektīviem” iemesliem neklājas skaļi runāt formāli demokrātiskā ES dalībvalstī?
Īsumā mēģināšu izklāstīt savu redzējumu, ko valdošām aprindām vajadzētu izdarīt savā un mūsu visu labā, lai nākamgad ne tikai valsts neaizietu pa burbuli, bet, lai tā sekmīgi attīstītos nākotnē. Esmu pārliecināts, ka varas turētāji to praktiski var izdarīt, īpaši ņemot vērā, politkorekti izsakoties, korporatīvo valsts vadības stilu, kāds tiek praktizēts.
1. Budžeta pārpalikums un vismaz daļa megaceltniecības projektiem paredzētie līdzekļi jāparedz investīcijām ražošanas attīstībā.
2. Investīcijas varētu izpausties kā valsts uzņēmumu dibināšana, valsts dalība perspektīvos ražotņu veidošanas projektos un bezprocentu vai pazeminātu procentu kredītu piešķiršanā. Kreditēšanai nevajadzētu būt šķēršļiem jau tagad, to var veikt izmantojot valstij piederošo Latvijas Hipotēku un zemes banku (protams augļotāji būs ļoti neapmierināti par šādu „tirgus kropļošanu”).
Šim mērķim jāizveido speciāla organizācija vai vēl labāk jāpiemēro kāda no jau esošajām. Ja ir parlamenta vairākuma atbalsts (un tāds ir), tas ir nosacīti vienkāršs tehnisks jautājums.
3. Lai investīcijas būtu efektīvas, jāzina, kādās nozarēs mēs gribam investēt, attiecīgi jāizstrādā ražošanas attīstības nozaru plāns (varbūt kaut kas līdzīgs jau ir). Kā galvenie kritērijiem šai plānā vajadzētu būt Latvijas pašpietiekamības maksimālai nodrošināšanai (tas ir ne tikai ekonomikas, bet arī sabiedriskās drošības jautājums) un nosacītai konkurētspējai ar ārvalstu lielražotājiem (nosacītai tādēļ, ka t.s.”brīvā tirgus” apstākļos ar ārvalstu lielražotājiem bez papildus atbalsta veiksmīgi konkurēt spētu salīdzinoši maz uzņēmumu par ko arī liecina gandrīz jau noslēgusies vietējo uzņēmumu izpārdošana ārvalstu investoriem).
Kā prioritārās nozares manuprāt būtu enerģētika, pārtikas rūpniecība (tai skaitā lauksaimniecība), IT&T, mašīnbūve (tai skaitā elektronisku ierīču ražošana).
4. Jāveic plašs sabiedrības informēšanas darbs par iespējām saņemt valsts atbalstu ražotņu radīšanā. Īpašu uzmanību te vajadzētu pievērst tautiešiem ārvalstīs, tas veicinātu daļas ekonomiski represēto cilvēku atgriešanos dzimtenē.
5. Jānodrošina labvēlīga vide jaunizveidotajiem uzņēmumiem. Te derētu kādas formālas (vai, ja nevar savādāk – neformālas) nodokļu atlaides, papildus priekšrocības saražoto preču izplatībai Latvijā utt.
Tas viss ir realizējams, bet ir pietiekami daudz apstākļu, kas traucē to darīt.
Vispirms jau liberālā ideoloģija, kas negatīvi skatās uz šāda veida risinājumiem.
Tālāk ES birokrātija, kas Latviju jau ir sasējusi pietiekami ciešos valgos, lai neviens kaut ko tamlīdzīgu tiesiski nespētu realizēt, un kas nepieciešamības gadījumā to darīs vēl un vēl.
Starptautiskām kompānijām, kas ir vai grasās iekarot vietu zem Latvijas saules, šāds notikumu attīstības scenārijs ir nepieņemams (ja tas attiecas uz viņu darbības lauku) un to resursu daudzums ir pietiekami iespaidīgs, lai spētu patraucēt šādu ieceru īstenošanai.
Visbeidzot dažnedažādi politikāņi, kas sastāv no naiviem liberālās ideoloģijas piekritējiem un ārvalstu kompāniju un interešu grupu lobijiem, kas pietiekami vienkārši šādu domu var „norakt” jau pašos pamatos. Politikāņu kategorijā diemžēl iekrīt arī vairāki plašsaziņas līdzekļi.
Šādas ieceres realizēšanā būtiskākais, lai reāli tiktu radītas vietējiem iedzīvotājiem vai valstij piederošas ražotnes. Kas būs tie, kas saņems atbalstu ir sekundārs jautājums, kaut vai tikai varas partiju biedri – galvenais, lai tie būtu kompetenti cilvēki, kas ir spējīgi radīt un vadīt uzņēmumus. Protams aizsedzoties ar šādu shēmu var notikt kārtējā valsts mantas izlaupīšana, bet šāds solis no koalīcijas puses būtu līdzvērtīgs pašnāvībai. Un citu alternatīvu šķiet mums arī pašreiz nemaz nav, jo neeksistē spēcīgas, godīgu un veikt spējīgu cilvēku veidotas, organizācijas, bet patreizējā opozīcija, kas raujas pie varas, ne ar ko pozitīvu neatšķiras no pašreizējiem valsts pārvaldniekiem, toties tā vairāk tic liberālismam un tiesiskumam, kas neļauj ko tādu īstenot. Ja kļūdos un tādas ir, ļoti labi, cerams drīz tās tiks atspoguļotas presē vai vēl labāk vienkārši realizētas.
Izmantotie materiāli:
http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=19523419
http://www.delfi.lv/archive/article.php?id=19511811&ndate=1194991200&categoryID=193
Ivars Prūsis
/16.11.2007/
Informācijas aģentūra 