Vēsture atkārtojas 1932 = 2008

Pirms sākt izgudrot velosipēdu, ir lietderīgi pārbaudīt, vai tāds jau ir izgudrots.

Šī atziņa nāk prātā, vērojot Latvijas valdības konvulsīvās darbības, gudrojot, kā pārvarēt krīzi. Turklāt tikko, gatavojoties Latvijas neatkarības 90. gadadienas svinībām, bija iespējas atcerēties ne tikai brīvības cīņas un okupācijas upurus, bet arī bija lieliska iespēja apgūt Latvijas pirmās republikas pieredzi, izstrādājot krīzes novēršanas plānu un veidojot valsts ekonomisko politiku Lielās depresijas laikā pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Šis jautājums ir diezgan plaši aplūkots Riharda Treija grāmatā Latvijas brīvvalsts Ministru prezidenti (1918–1940).

1931. gada rudenī saimnieciskās krīzes izpausmes bija pilnībā pārņēmušas Latviju, jo lauksaimniecības precēm cenas nokritās zem pašizmaksas un sākās zemnieku izputēšana. Lauksaimniecības preču eksports samazinājās, un sākās valūtas krīze.

1931. gada nogalē par Ministru prezidentu kļuva sociāldemokrāts Marģers Skujenieks.

M. Skujenieka valdības pirmais uzdevums bija glābt lata stabilitāti, taču tā laika valdība nevis klāstīja histēriskas runas masu informācijas līdzekļiem, bet sāka realizēt pretkrīzes programmu.

Pirmais solis bija radikāla valsts budžeta izdevumu samazināšana. Galvenais, uz kā valstij izdevās mobilizēt resursus lauksaimniecības un rūpniecības atbalstam, bija Kara ministrija, jo militārie izdevumi tika samazināti līdz nepieredzētam minimumam. Izdevumu samazināšana vismazāk skāra Izglītības un Iekšlietu ministriju.

Otrs M. Skujenieka valdības uzdevums bija izstrādāt pasākumus cūkkopības veicināšanai un sviesta eksporta atbalstam. Saeima pieņēma likumus par sviesta ražošanas veicināšanu un cūkkopības veicināšanu. Iesākumā tika noteikts, ka sviesta ražošanas paplašināšanai no 1932. gada 1. jūlija (uz vienu gadu) valsts garantē cietu cenu – I šķiras eksportsviesta ražotājiem Ls 2,50 kilogramā, bet par II šķiras sviestu Ls 2,40. Ja pasaules tirgū Latvijas eksportētā sviesta cena samazinātos zemāk par garantēto, tad Zemkopības ministrijas pienākums bija izmaksāt starpību piena ražotājiem.

Līdzīgas garantijas valsts noteica bekona eksportētājiem. No 1932. gada 1. jūlija valsts garantēja lauksaimniekiem par eksportkautuvēm pārdotām bekona eksportam derīgām cūkām cietu cenu no Ls 0,75 līdz 0,85 par kilogramu dzīvsvarā. Gadījumā, ja Londonas tirgū I šķiras bekona cenas nokristos zem valsts garantētā cenu līmeņa, tad Zemkopības ministrijas pienākums bija izmaksāt starpību cūku audzētājiem. 1932. gada otrajā pusē draudi lata stabilitātei tika novērsti un Latvijas ārējā tirdzniecība strādāja ar pozitīvu bilanci.

Lielā mērā nopelni par Latvijas sviesta un bekona eksporta uzplaukumu brīvvalsts laikā pienākas nevis K. Ulmanim, bet M. Skujenieka valdībai, jo bez 1932. gada likuma par sviesta un bekona eksporta veicināšanu nebūtu trīsdesmito gadu beigu panākumu.

Gatavojot valsts atbalstu rūpniecībai, tika sakārtota VEF pārvaldes sistēma. Lai rosinātu saimniecisko dzīvi, valdība nevis sāka vienlaicīgu četru koncertzāļu būvniecību, bet meklēja iespēju sākt lielu rūpniecisku projektu celtniecību. 1932. gadā sākās investora piesaistes darbi hidroelektrostaciju celšanai uz Daugavas.

1932.–1933. gada valdības politika, iejaucoties un ietekmējot ekonomiskās krīzes smagākās sekas, bija tik efektīva, ka guva sabiedrības atbalstu. Lielā mērā sabiedrība pieprasīja nacionalizēt vai valstiskot kooperatīvu formā svarīgākās (struktūrveidojošās) nozares. Tālākā K. Ulmaņa valdības rīcība, paplašinot nacionalizācijas un valsts pārvaldes mērogus, tika uztverta kā racionāla rīcība, reaģējot uz Lielās depresijas radīto nabadzību un postu pretstatā privātā kapitāla alkatībai un negausībai.

Lielās krīzes un valsts politikas pārmaiņu cēloņi bija ievērojami. 1928. gadā Latvijā darbojās 28 privātas bankas, taču trīsdesmito gadu beigās vairs tikai 5 privātas bankas, turklāt lielākā daļa valsts finanšu resursu koncentrējās divās valstij piederošās lielbankās – Valsts Zemes bankā un Latvijas Hipotēku bankā. Tika nacionalizēti lielie uzņēmumi – Liepājas Drāšu fabrika un elektrostacijas.

Tieša un netieša valsts kontrole tika ieviesta lielajās akciju sabiedrībās Degviela, Vairogs, Latvijas bērzs utt.

Lai stabilizētu lauksaimniecības cenas, lauksaimniecības produkcijas uzpirkšanu pārņēma valsts monopoli – Cukura monopols, Linu un kaņepāju monopols, Labības birojs.

Savukārt valsts veica milzīgas kapitāla un kredītu injekcijas uzņēmumos Bekona eksports, Latvijas Centrālais sēklu eksports, Latvijas Piensaimnieku centrālajā savienībā u.c.

M. Skujenieka valdības un pēc tam K. Ulmaņa valdības (kurā M. Skujenieks bija Ministru prezidenta vietnieks) ekonomiskās reformas ieskicē arī vadlīnijas jebkuras valdības stratēģijai mazināt krīzes ietekmi.

Valūtas stabilitāti un finanšu sistēmas drošību nodrošina nevis baumotāju aresti, bet gan eksporta veicināšana un importa aizvietošana ar vietējiem ražojumiem. Krīzes laikā ir radikāli jāsamazina militārie izdevumi, bet atbalsts tautsaimniecībai un izglītībai ir jāpalielina.

Juris Paiders
/24.11.2008/
Avots: http://zinas.nra.lv/viedokli/juris-paiders-3/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s