10 cilvēku manipulācijas stratēģijas

Noams Čomskis

1. stratēģija: Uzmanības novēršana un izliedēšana
Sociālās kontroles galvenā stratēģija, kuru izmanto modernie mēdiji, ir uzmanības novēršana no sabiedriskās dzīves problēmām un svarīgiem politiskās vai ekonomiskās “elites” lēmumiem vai iesāktajām pārmaiņām (reformām). To panāk ar tā saucamo Plūdu tehniku jeb apziņas aizpludināšanu ar nenozīmīgu informāciju un izklaidi. Piemēram, līdz histērijai sakāpinātais “valodu karš” novērš sabiedrības uzmanību no valdības nodoma ieviest vēl bargākus finanšu izspiešanas pasākumus un izpārdot Latvijas īpašumus ārzemniekiem.
Uzmanības izkliedēšana un izklaides industrija tiek izmantota arī, lai sabiedrībā vispār nerastos interese par svarīgām zināšanām: zinātnēm, ekonomiku, politekonomiku, psiholoģiju, neirobioloģiju, kibernētiku u.c. “Turiet publiku aizņemtu, aizņemtu, aizņemtu! Lai tai nebūtu laika domāt; iesprostojiet to fermā pie citiem dzīvniekiem!” (skat. ‘Silent Weapons for Quiet Wars’).
Ideāls šīs stratēģijas instruments ir televīzija: nepārtraukti šovi, reklāmas, videoklipu efekti, seriāli, primitīvākos instinktus kairinošas filmas, īsas informatīvas pārraides, kurās īpaši atlasītas ziņas tiek pasniegtas vienkāršos apgalvojuma teikumos, bez analīzes un vēsturiskā konteksta. Daudzi cilvēki, it sevišķi nabadzīgākie, pie televizora pavada visu savu brīvo laiku. Par pasaulē notiekošajiem procesiem šiem cilvēkiem nav ne mazākā priekšstata, vien ziņu pārraidēs dzirdētas frāzes neapstrīdamu apgalvojumu formā.
Otrs ietekmīgākais uzmanības izkliedētājs ir internets. Cilvēki ar nedisciplinētu prātu internetā aizmirstas, viņu uzmanību sarausta intriģējoši attēli un video klipi, banneri un skrejošās rindas, hipersaites, reklāmas, e-pasti, bezjēdzīga čatošana, sekošana tviterziņām, spēles, t.s. sociālie portāli, visdažādākie piedāvājumi utt. Tipisks interneta lietotājs internetā var nosēdēt stundām un dienām, pat aizmirstot, kāpēc tur ienācis. Tā ir arī smaga atkarība.
Līdzīga funkcija ir arī visam izklaides biznesam.

2. stratēģija: “Pats radi problēmu un pats piedāvā risinājumu”
Šo metodi sauc arī par “problēma-reakcija-risinājums”. Tiek radīta problēma vai situācija, kurai jau iepriekš paredzama publikas reakcija. Atsaucoties uz šo reakciju, elite pieņem lēmumu (risinājumu), kurš citos apstākļos nebūtu iedomājams. Piemēram, elite pati izraisa ekonomikas krīzi, un tās pārvarēšanas vārdā samazina algas, likvidē sociālās programmas, lēti sagrābj sabiedriskos uzņēmumus vai institūcijas. Elite noorganizē terora aktu, un “cīņas pret terorismu” vārdā atceļ cilvēku tiesības un brīvības. Izplata teoriju par “globālo sasilšanu”, lai sāktu ierobežot, kontrolēt un ar jauniem nodokļiem aplikt enerģijas patērēšanu.

3. stratēģija: pakāpenība jeb “uzvārītās vardes”stratēģija
Ja vardi uzreiz iemet karstā ūdenī, tā sasprindzina visus spēkus un no katla izlec. Ja grib uzvārīt dzīvu vardi, tā vispirms jāieliek remdenā ūdenī un tad ūdens jāsilda lēni un pakāpeniski.
Pēc šīs stratēģijas pasaulē tika ieviesta neoliberālā kārtība. Ja sabiedrībai uzreiz tiktu izskaidroti liberālo reformu mērķi un sekas, sabiedrība sadumpotos un noraidītu visu reformu paketi. Tāpēc reformas (valsts funkciju samazināšana un komercializēšana, privatizācija, masu bezdarbs, šoka terapija, tirgus atvēršana, monetārā disciplīna, valstu ievilināšana nesamaksājamos parādos, starptautisko baņķieru diktatūras ieviešana) tika ieviestas pakāpeniski, pilienu pēc piliena, izstiepjot tās gadu vai gadu desmitu garumā.

4. Atlikšanas stratēģija
Vēl viens veids, kā sabiedrību piespiest samierināties ar “nepopulāriem lēmumiem”, ir tos pasludinot par “sāpīgiem, bet nākotnei nepieciešamiem”. Cilvēkiem vieglāk samierināties ar upuriem nākotnē, nekā ar tūlītējiem upuriem. Jo masām raksturīga tendence naivi cerēt, ka “gan jau nākotnē viss nokārtosies” un, iespējams, tik lieli upuri nemaz nebūs nepieciešami.
Šo stratēģiju veikli izmanto mūsu budžeta “konsolidētāji”. Iznākumā kopējā parādu nasta ir krietni pieaudzēta un zaudēts laiks, bet īstā maksāšana it kā atbīdīta laikā – sākot no 2013. gada. Lai nomaksātu uzpūstos parādus kopā ar procentiem, valdība starptautiskajā tirgū aizņemsies jaunus parādus ar vēl lielākiem procentiem. Tātad krīze ir nevis pārvarēta, bet padziļināta, padziļinot arī parādu verdzību.

5. stratēģija: “Uzrunā sabiedrību tā, it kā tie būtu mazi bērni”
Šo stratēģiju plaši izmanto reklāmas un PR bizness. Manipulatori savos sižetos sabiedrību uzrunā tādā pat intonācijā un lietojot tādus pašus argumentus, kādus lietotu, uzrunājot mazu bērnu vai garīgi atpalikušu personu. Uzsverot cilvēku vājības un bezpalīdzību, un tūlīt piedāvājot vienkāršu risinājumu. Jo vairāk sabiedrība jāpiemuļķo, jo bērnišķīgāki argumenti jālieto. Šāda suģestijas metode iedarbojas tā: personas, kuras tiek uzrunātas ar bērnišķīgiem argumentiem, tiecas šo bērna lomu pieņemt un atbilstoši reaģēt.

6. stratēģija: “Jāuzsver problēmas emocionālie aspekti, jāizvairās no kritiskā prāta argumentiem”
Izraisot emocionālu reakciju, cilvēkos atveras zemapziņas līmeņi, kuros var viegli iedēstīt idejas, bailes, vēlmes, iekāri, šaubas, apmātību, pirmatnējos instinktos balstītus uzvedības modeļus. Kad iedarbinātas instinktīvās reakcijas, cilvēkā atslēdzas spēja racionāli analizēt un racionāli rīkoties.
Šo stratēģiju bieži izmanto demagogi, manipulējot pūļa instinktus mītiņos un citos saietos. Labs piemērs tam bija 13. janvāra demonstrācija Rīgā, kas pēkšņi pārauga grautiņos. Arī patreiz eskalētajā diskusijā par valsts valodas jautājumu abas puses izmanto tikai emocionālus argumentus. Līdz ar to nekāda racionāla diskusija un stāvokļa apjēgšana lielākajai sabiedrības daļai, kura šos emocionālos argumentus pieņēmusi, nav iespējama.

7. stratēģija: “Turi sabiedrību tumsonībā, veicini pelēku viduvējību!“
Rūpējies, lai sabiedrība nepārzinātu tās metodes un tehnoloģijas, kas tiek izmantotas tās kontrolei un paverdzināšanai. “Izglītības kvalitātei zemākajiem slāņiem jābūt tik zemai vai viduvējai, cik vien tas iespējams, lai zemākos slāņus no augstākajiem šķirtu nepārvarama ignorances plaisa” (skat. ‘Silent Weapons for Quiet Wars’).
Lai šādu stāvokli sasniegtu un uzturētu, Rietumu pasaulē pastāv divas skolu sistēmas: elitārā un vispārējā. Vispārējā obligātā izglītība ražo patstāvīgi domāt nespējīgus funkcionālos analfabētus. Pēdējos 20 gados šāda sistēma ieviesta arī Latvijā. Skat. arī ASV pedagoga Džona Teilora Gatto grāmatas un manu rakstu “Katrā cilvēkā snauž ģēnijs”.

8. stratēģija: “Mudini sabiedrību lepoties ar savu viduvējību” Iedvesiet sabiedrībai, it sevišķi jauniešiem, ka būt stulbam, vulgāram un neizglītotam ir stilīgi.

9. stratēģija: “Veicini vainas sajūtu”
Cilvēkiem jāiedveš, ka viņi paši vainojami par savām nelaimēm, jo nav bijuši pietiekami gudri, spējīgi, centīgi. Līdz ar to šie cilvēki nevis sacelsies pret netaisnīgu ekonomisko sistēmu, bet vainos sevi un dzīvos depresīvā stāvoklī. Savukārt depresijas sekas ir aktivitātes trūkums, bet bez aktivitātes nebūs revolūcijas. Tieši šādā depresīvā sevis vainošanas stāvoklī pašlaik iestrēgusi arī Latvijas sabiedrība.
Labs piemērs tam ir t.s. zviedru banku afēra Latvijā. Skaidrs, ka lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa vienkārši nebija informēta par gadu tūkstošos izstrādātajām banku krāpniecības shēmām. Par tām nemāca pat mūsu augstskolās. Tomēr bankas un arī valdība “treknajos gados” cilvēkus mudināja ņemt kredītus uzpūsta tirgus apstākļos, neizskaidrojot riskus un veselīgas kreditēšanas politikas principus. Kad krāpnieciskajā shēmā bija ievilināta pietiekama sabiedrības daļa un kredītu piramīda sabruka, baņķieri un politiķi sāka vainot šīs mērķtiecīgās krāpniecības upurus, kuri “paši vainīgi, ka ņēmuši, bet parāds ir jāmaksā”. Patiesībā banku rīcība ir krimināla, bet politiķi ir šā nozieguma aktīvi līdzdalībnieki.

10. stratēģija: “Izproti cilvēkus labāk, nekā viņi izprot paši sevi”
Pateicoties zinātnes sasniegumiem, pēdējos 50 gados radusies milzīga zināšanu plaisa starp t.s. eliti un to apkalpojošiem tehnokrātiem, un parasto cilvēku sabiedrību. Izmantojot atklājumus bioloģijā, neirobioloģijā un praktiskajā psiholoģijā, “sistēma” ieguvusi izpratni par to, kā “darbojas” cilvēks – gan fizioloģiski, gan psihiski. Lielā daļā gadījumu tas nozīmē, ka varas sistēma ieguvusi lielu varu pār cilvēkiem. Lielāku varu, nekā šie cilvēki paši pār sevi.

Materiāla sagatavošanā izmantots ASV lingvista, filozofa, kognitīvo zinātņu speciālista un sabiedriskā aktīvista profesora Noama Čomska līdzīga nosaukuma darbs.

Jānis Kučinskis
/09.12.2011/
Avots: http://www.diena.lv/blogs/janis-kucinskis