Latvijas galvenā bagātība ir Latvijas cilvēki

Jānis Urbanovičs

Ir viegli pateikt, ka vairāk nekā simts astoņdesmit tūkstoši Latvijas pilsoņu “aicina likvidēt šo valsti un atstāt latviešus bez Latvijas”, ka vairāk nekā simts astoņdesmit tūkstoši Latvijas pilsoņu ir veikuši balsojumu “pret Latviju kā valsti”. To pateikt ir viegli, un Valsts prezidents Andris Bērziņš savā Jaungada uzrunā 1. janvārī tā arī pateica. Tikai – ko darīt nākamajā dienā un kā uzrunāt un komunicēt ar tiem tūkstošiem, kas tikko bez īpašas iedziļināšanās nosaukti par Latvijas valsts likvidatoriem, nosaukti par valsts ienaidniekiem tikai par to, ka piedalījās tās pašas valsts Centrālās vēlēšanu komisijas oficiāli izsludinātajā parakstu vākšanā.

To, ka komunikācija būs jāturpina arī pēc šādas diagnozes izteikšanas vairāk nekā desmitajai daļai visu Latvijas vēlētāju, ir sapratusi arī Vienotība ar Ministru prezidentu priekšgalā. Tagad viņi solās uzrunāt visus neapmierinātos un solās šiem cilvēkiem, kurus paši tikko nozākāja par Latvijas valsts likvidatoriem un pamatu grāvējiem, izskaidrot Latvijas valsts mērķi. Tagad viņi gatavojas komunicēt ar nelatviešiem, veidot integrācijas programmas un tērēt valsts budžeta naudu. Savukārt, par galveno komunikācijas platformu ar krieviski runājošiem ir izvēlēts žurnāls “Playboy”, kura janvāra numurā galvenais Vienotības integrācijas politikas ideologs Eiroparlamenta deputāts Krišjānis Kariņš deklarēja pamatprincipus, uz kuriem tālāk jāveido attiecības ar krievu kopienu:

“Tātad mums vajag, lai tie krievi, kas šeit aug, uzaug par latviešiem. Jā, patlaban tā ir politiski ķecerīga doma. Mums vajag saprast, ka integrācija ved uz asimilāciju, un tam ir jābūt mūsu mērķim – asimilēt viņu bērnus.”

Mēs atņemsim jūsu bērnus un asimilēsim tos – tā deklarē vadošie Vienotības politiķi un aicina nekavējoties izbeigt konfrontāciju. Atdodiet mums jūsu bērnus un konfrontācija tiks izbeigta. Kā Latvijas krievi uztvers šādu integrācijas politiku? Labi saprotams, kāda būtu iekšēja reakcija ikvienas tautības pārstāvim, kuram piedāvātu šādus integrācijas nosacījumus. Redzot šādu konfrontācijas eskalāciju man – latvietim un Latvijas pilsonim – nebija cita ceļa kā nostāties blakus tiem, kas tiek nozākāti par valsts pamatu grāvējiem un kuriem nekavējoties pieprasa atdot bērnus tūlītējai asimilācijai. Es atcerējos no bērnu dienām dzirdēto traģisko stāstu par poļu rakstnieku un ārstu Janušu Korčaku. Viņa grāmata Karalis Matiušs Pirmais bija manā un manas paaudzes cilvēku grāmatplauktā. Kad 1942. gadā nacisti pavēlēja Janušam Korčakam visus viņa vadītā bērnunama bērnus aizsūtīt uz gāzes kameru, bet viņam kā pasaulslavenam rakstniekam piedāvāja palikt, tad viņš izvēlējās doties kopā ar bērniem.

Es nostājos blakus šiem simts astoņdesmit tūkstošiem Latvijas pilsoņu, apzinoties, zinot un saprotot, ka man par šādu soli lielie Latvijas “integratori” varbūt atņems Saeimas deputātu mandātu. Taču, ja es to nedarīšu, tad kurš vēl uzturēs saprātīgu un pragmatisku dialogu starp Latvijas krieviem un latviešiem? Kariņš, kurš draud krievu ģimenēm atņemt bērnus.

Šī ir mana – latvieša un Latvijas pilsoņa – atbilde! Nedrīkst iedzīt stūrī un bezizejā tik lielu daļu Latvijas pilsoņu. Tas nav ceļš uz izlīgumu un ilgtspējīgu attīstību. Tas ir ceļš uz strupceļu un uz konfrontāciju.

Pagājušā gadā, kad risinājās sarunas par jaunas valdības veidošanu, Saskaņas Centrs bija gatavs uz kompromisiem visos punktos. Taču uz to tik un tā bija kategorisks – nē! Saskaņas Centram nav vietas valdībā! Kad jautāju, lai man bez diplomātijas pasaka – kāpēc -, tad atbilde bija: krievi Latvijā drīkst būt tikai politikas vērotāji, patērētāji.

Vēl viens jautājums ir, kāpēc Vienotība nostājas uz klajas konfrontācijas takas tieši tagad?

Tuvojas vētra eirozonā. Eiropas ekonomika grīļojas kā dzērājs, kurš tūdaļ atslēgsies no “uztveršanas zonas”. Tiklīdz eirozonu skars konsolidācijas un izdevumu samazinājumi, kā tas 2009. gadā notika Latvijā, tad Eiropa daudz mazāk iepirks un ražos preces. Kravu plūsma, uz un no Eiropas, kas līdz šim ļāva pelnīt visiem, kas atrodas Eiropas perifērijā, samazināsies dramatiski. Baltijas jūras austrumu krastā ostu un transporta infrastruktūras kapacitāte būs par lielu krīzes apstākļiem. Tāpēc jau tagad tie, kas plāno savu biznesu vairākus gājienus uz priekšu (un, pirmkārt, tie ir skandināvu-somu–igauņu transporta loģistikas biznesa lobiji), meklē ceļus, lai vājinātu konkurentus. Latvijas televīzijas tirgū skandināvi, nopērkot LNT, iegūst pilnīgu patiesības monopolu. Vēl ir jāpanāk, lai pašvaldībām nebūtu nekāda teikšana pār Latvijas ostām un Latvijas dzelzceļa vadībā jāiebīda skandināvu marionetes. Tā viņi cer noturēt savas transporta plūsmas nemainīgas. Kam pieder bankas, aizmirsāt?

Latvijas valdība jau kuru gadu gatava pakalpot visām Skandināvu iegribām. Latvijas galvenā bagātība ir Latvijas cilvēki. Tieši cilvēki, kas dzīvo Latvijā, spēja panākt, ka protam izmantot savu ģeogrāfisko stāvokli un esam padarījuši transporta (tranzīta) pakalpojumus par Latvijas galveno eksporta nozari. Turklāt šajā nozarē lielākā bagātība ir Latvijas iedzīvotāju daudznacionālais sastāvs, jo tieši Latvijas krievi, baltkrievi, ukraiņi, ebreji, kazahi, tatāri un daudzas citas tautas ar t.s. “tautas diplomātiju”, brīžiem pat spītējot Latvijas oficiālajai ārpolitikai, ir panākuši, ka kravu plūsmas nāk caur Latvijas ostām, nevis caur Lietuvas, Polijas vai Somijas tranzīta mezgliem. Latvijas iedzīvotāju daudznacionālais sastāvs un līdzsvars starp latviešiem un krieviem ļāva mums strādāt labāk par citiem un pārvērst tranzītu par galveno valūtas ienākumu avotu. Tieši tranzīta nozarē nopelnītie dolāri un eiro nodrošina lata stabilitāti un atļauj Latvijas cilvēkiem pirkt tās importa preces, kuras paši (daudzu valdību destruktīvās politikas dēļ) vairs neražojam.

Krīzei saasinoties, gaidāmas asas un nežēlīgas cīņas par tranzīta kravu plūsmām. Latvijas konkurentiem ir grūts uzdevums – kompromitēt un iedragāt ģeogrāfiski visizdevīgāko tranzīta ceļu cauri Latvijas ostām – Rīgu, Ventspili un Liepāju. Latvijas konkurentiem ir jāpadara Latvija par investīcijām nepievilcīgu vidi, kurā ir konflikti starp tautām, jāpanāk, lai Latvijas valsts resursi tiktu izmantoti nevis Latvijas konkurētspējas stiprināšanai, bet citu valstu interešu atbalstam.

Biznesa trijstūris, kuru veido Tallina, Helsinki un Pēterburga, ir pārgājis uzbrukumā un ieguvis ietekmi pār Latvijas valdību. Tikai kā politiska un ekonomiska diversija ir jāsaprot Latvijas valsts resursu “iepumpēšanas” solījums dzelzceļa līnijā Rail Baltic. Šī līnija ļaus Igaunijai un Somijas tranzīta biznesam apiet Latviju. Savukārt etnisku kaislību uzkurināšana Latvijā nodrošinās stabilu biznesu Helsinku ostai Somijā un Tallinas ostai Igaunijā.

Latvijas ļaudis attapsies tikai tad, ja šī ekonomiskā diversija izdosies un Eiropas krīze pie mums izpaudīsies ar radikālu tranzīta pakalpojumu eksporta kritumu, kas izraisīs nopietnu ekonomisko krīzi Latvijā. Ja šī ekonomiskā diversija izdosies, tad mēs visi sapratīsim, cik Latvijas ekonomika un mūsu labklājība patiesībā ir trausla, un tikai tad mēs spēsim precīzi novērtēt, cik Latvijai izmaksā Vienotības integrācijas politika. Laika, lai kaut ko mainītu, nav daudz. Pagaidām Krievija ir aizņemta ar iekšpolitiskiem jautājumiem, pēc martā gaidāmajām Krievijas prezidenta vēlēšanām Kremlis sāks komplektēt komandu un formulēt savas ekonomiskās un ārpolitiskās prioritātes. Mūsu rīcībā ir pusgads, lai no konfrontācijas sākuma stadijas pārietu pie ilgtspējīgas ilgtermiņa stratēģijas.

Latviešu politiķiem ir jāieklausās tajā, ko krievu kopiena vēlējās pateikt ar šo referenduma pieteikumu. Latvijas krievi saka: “Mēs esam tādi paši pilsoņi kā visi citi.. Mēs nevēlamies neko vairāk. Mēs labi saprotam, ka Latvijas sabiedriskajā sektorā un biznesā sfērā bez labām latviešu valodas prasmēm būs grūti.” Tie, kas to nesaprot, apzog paši sevi. Ja kāds vēlas izglītību bez latviešu valodas, tad – laimīgu taciņu! Būsi pats ārpus darba tirgus! Tikai – kāpēc asimilācija jāveido kā valsts politika, ja liela daļa no cittautiešiem savu izvēli par labu latviešu valodai veic labprātīgi, bez jebkāda spiediena. Spiediens asimilēties izraisīs pretdarbību un protestus.

Latvijas ilgtspējīgai attīstībai ir vajadzīgs sabiedriskais līgums starp latviešu un krievu kopienām, nepieciešams sabiedrisks līgums, kurā krievu kopiena apņemas neapstrīdēt un neapšaubīt nacionālas valsts pamatvērtības, bet latviešu vairākums apņemas neuzspiest asimilāciju.

Tas būs racionāls pamats Latvijas izaugsmei. Tas būs pamats pārvērst labklājībā to, ka mēs esam tik atšķirīgi, un tieši mūsu atšķirība dos papildu pienesumu visiem.

Taču ir vēl viena svarīga tēma. Es pilnīgi piekrītu, ka latviešu valoda ir apdraudēta. Jā, latviešu valoda tiek izspiesta no daudzām dzīves sfērām – no mūzikas, zinātnes, pat no ikdienas komunikācijas. Tikai latviešu valodu neapdraud krievu valoda, bet gan angļu valoda. Tieši tādā pašā mērā ir apdraudēta arī krievu valoda. To no daudzām dzīves sfērām jau sen ir izspiedusi angļu valoda. Kamēr viltus pravieši sarīda latviešu un krievu valodu, tikmēr klusām abas valodas pārangliskojas. Man tikko bija tikšanās ar krievu jauniešiem, kuras laikā Latvijas krieviete uz jautājumu par nākotnes plāniem sāka atbildēt krieviski, ka pārcelsies strādāt uz … un tad, neatradusi pareizo krievu vārdu, teikumu nobeidza angliski – Svīden…

Zem totāla angļu valodas spiediena atrodas daudzas valodas. Latviešiem kopā ar krieviem, igauņiem, lietuviešiem un citam tautām ir jādomā, kā saglabāt savas valodas nākamos divdesmit gadus tik neiedomājama angļu valodas spiediena apstākļos.

Tēmas nobeigumā vēlos uzsvērt galveno – Latvija vienmēr robežosies ar Igauniju, Lietuvu, Krieviju un Baltkrieviju. Lai kādas kataklizmas notiks pasaulē un Eiropā, šīs valstis bija, ir un paliks mūsu kaimiņi. Kaimiņus neizvēlas. Ir jāsadzīvo labi ar tiem, kādi ir. Tāpat arī Latvijā kaimiņos viena otrai dzīvo dažādas tautas. Šīs daudzās tautas ir Latvijas bagātība, nevis trūkums. Ja pratīsim draudzīgi sadzīvot ar visiem kaimiņiem, tad spēsim mūsu dažādību attīstīt par Latvijas bagātību un kopīgi būsim laimīgi mūsu dzimtenē.

Jānis Urbanovičs
/12.01.2012/
Avots:  http://www.delfi.lv/news/comment/comment/janis-urbanovics-latvijas-galvena-bagatiba-ir-latvijas-cilveki.d?id=42047904

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Latvijas galvenā bagātība ir Latvijas cilvēki

  1. Hūgo saka:

    JĀ BET JĀNIS URBANOVIČS IR AR KRIEVIJAS ĢENERĀLMAJORA UZPLEČIEM !

  2. Bruno saka:

    Kurš no mums ir nenormāls? Urbanoviča k-gs Tad ka jūsējie iebrauca Latvijā , ne jau uz palikšanu, Krievijā lauku pilsoņiem nebija Pases. Šeit Latvijā viņiem tās izsniedza. Bija noslēgti līgumi, lai krievvalodīgie iemācītos arodu un atgrieztos Krievijā. Mēs ,Latvieši dzīvokļus Rīgā nesaņēmām. Tos saņēma iebraucēji. Kāda cieņa mums Latviešiem var būt pret krievijas nodevējiem. Kā esat aziāti, tā esat! Ir puiši un meitenes lojāli pret pamatnāciju. Bet tādi kā jūs Urbanovič, Ždanoka , Plīners un daudzi, esat tautu musinātāji. Patīk Latvija? Dzīvo kā cilvēkam pienākās. Cieni šo tautu, cieni tās kultūru. Mēs Latvieši nebāžamies jums virsū!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s