Par pamatprincipiem, jeb no kurienes rodas jelkāda jēga

Aleksejs Kraveckis

Visas spriedumu sistēmas, – vai ir runa par algebru, politiku, reliģiju vai par kaut ko vēl, – veidotas pēc vienas un tās pašas struktūras, uz kuru mūs vedina cilvēkam raksturīgā loģika. Cilvēks var neapzināties loģiku pilnā mērā, bet tur, kur tā ir izjaukta, viņš vienalga izjūt kādu neskaidru defektu. Redziet, formālā loģika, – tas arī ir apraksts „domāšanai bez defektiem”, kā mēs to izjūtam.

Vispārīgi runājot, var izveidot spriedumu kopumu arī savādākā veidā – ārpus loģikas, tomēr diez vai šo kopumu varētu nosaukt par „sistēmu”. Tas būs vienīgi kopums, kam nepiemīt īpašības, kuras cilvēks attiecina pie „pareizām” spriedumu sistēmām: pamatotību, nepretrunīgumu, paredzēšanas spēku.

Un tā, „pareizo” spriedumu sistēmas struktūra ir apmēram šāda: katrs sistēmas spriedums loģiski izriet no dažiem citiem sistēmas spriedumiem, bet pretējs tam, attiecīgi, neizriet. Loģisks secinājums no spriedumiem, par kuru pareizību mēs jau zinām, mums ir kā pierādījums šī sprieduma pareizībai. Būtībā, mēs sakām: šāds pamatojums ir pareizs, vismaz tikpat lielā mērā, kādā bija pareizi tie spriedumi, no kuriem mēs to izsecinājām. Tas ir, ja mēs sāksim uzskatīt par nepareizu šo spriedumu, tad mums par nepareiziem jāuzskata arī sākotnējie, vai arī jāmeklē kļūdu loģiskā secinājumā.

Tomēr „pareizu” spriedumu sistēmai ir vēl viena prasība – prasība uzskatīt par nepieļaujamiem noslēgtus pierādījumus. Kas tas ir noslēgts pierādījums? Tas ir tāds pierādījums, kā daļa pamatojas uz tās pašas tēzes, kura patiesumu mēs tieši cenšamies pierādīt, vai arī uz šīs tēzes secinājumiem. Tādējādi, lai pierādītu Pitagora teorēmu, nedrīkst izmantot hipotenūzas kvadrāta vienādību ar katešu kvadrātu summu, kā arī šīs vienādības secinājumus.

Un tas nav tāpat vien: viegli ir uzminēt, ka iespējams pierādīt jebkuras iekšēji nepretrunīgas tēzes „patiesumu”, izmantojot to pašu tēzi par pierādījumu. Tas ir, ja pieļauj šādu pierādījuma veidu, tad patiesa var izrādīties absolūti jebkura iekšēji saskaņota tēze. Pat vairāk, tieši pretējas viena otrai tēzes izrādīsies pareizas vienlaicīgi.

Tādējādi, iekšēji noslēgti „pierādījumi” nebūt nav pierādījumi. No tā izriet interesanta lieta: katrā spriedumu sistēmā kāda to daļa būs principiāli nepierādāma iekš šīs sistēmas. Šos spriedumus sauc par „aksiomām”, bet izrietošās no tām – par „teorēmām”. Protams, sadzīviskās diskusijās šos terminus nelieto, tomēr būtība ir tā pati: katrā spriedumu sistēmā ir neliela daļa principiāli nepierādāmo un liela daļa spriedumu, kas pierādāmi balstoties uz šiem nepierādāmajiem spriedumiem.

Pamatot vienas sistēmas aksiomas mēs varam ar citas sistēmas palīdzību, iekš kuras aksiomas no pirmās kļūs par teorēmām, bet lai cik mēs sistēmas nelietotu kādas „metasistēmas” izveidošanai, vienalga kāda spriedumu daļa paliks nepierādāma. Šādā veidā, gan cilvēka, gan zinātniskais pasaules uzskati neizbēgami savos pamatos satur kādu nelielu daļu „globālu aksiomu” – principiāli nepierādāmus spriedumus. Vēl vairāk, ja tas tā nebūtu, tad visi pierādījumi šajās metasistēmās kļūtu pašnoslēgti un ar to pārstātu būt par pierādījumiem.

Šī nu ir atbilde uz jautājumu: kā tad lai dzīvo, ja absolūti viss „pierādītais” ir tikai dažu principiāli nepierādāmu tēžu sekas? Tā, lūk, arī jādzīvo: citā gadījumā būtu vēl sliktāk. Citā gadījumā vispār visas tēzes būtu nepierādāmas, par cik jebkurš pierādījums tīri tehniski būtu pašnoslēgts.

„Globālo aksiomu” sistēmu es labprātāk saucu par „pamatprincipiem”. Tie, pamatprincipi – it kā ir spriedumu sistēmu summas izejas punkts. Šeit derētu saprast: ne visu spriedumu sistēmu – starp visām spriedumu sistēmām ir arī pretējas viena otrai, – bet tieši spriedumu sistēmu summas. Tas ir, tās metasistēmas, ar kuras palīdzību atsevišķs cilvēks, sabiedrība vai kopiena (piemēram, zinātniskā) izskaidro visas pasaules parādības.

Pamatprincipi pilnībā izskaidro visu metasistēmu, par cik katrs tās spriedums ir pamatprincipu rezultāts. Izvēloties jebkuru jautājumu un pamēģinot uz to atbildēt, palūdzot pamatot atbildi, pēc tam pamatot pamatojumu, pamatot pamatojuma pamatojumu un tā tālāk, mēs katrreiz ar pietiekamu pacietību nonāksim pie pamatprincipiem. Pie tā, ko mums ne tikai nav iespējams, bet arī nav vajadzības pierādīt. Par cik mēs vienkārši nevaram pieņemt alternatīvu: reāla – ne vien vārdos – atteikšanās no pamatprincipiem nozīmēs atteikšanos no savas personības.

Pārsvarā gadījumos mēs, protams, izskaidrojumos nenonākam līdz pamatprincipiem, apmierinoties ar to vietu pamatojumu pamatojumos, kad abas puses vienojas par dotā līmeņa „teorēmām”, kas padara tēzi par pierādāmu. Vai arī saprot, ka pretrunas ir tik lielas, ka arī pamatprincipi būs pretrunīgi, un tāpēc turpināt nav jēgas. Vai arī zaudē pacietību. Vai arī neturpina slinkuma pēc. Vai nu uzskata jautājumu par nepietiekoši principiālu, lai tērētu uz to tik daudz laika.

Tomēr, neskatoties uz šādu diezgan saprātīgu pieeju, pamatprincipi nekur nepazūd. Piekasīgie, ziņkārīgie un pacietīgie vienalga uzdos jautājumus – kaut vai tik savās domās. Un virzīsies savā izpratnē arvien augstāk un augstāk. Agri vai vēlu viņi, nav izslēgts, aizjautājas līdz tai vietai, kur nākamo atbilžu vairs nav, par cik nav jautājumu. Aizjautājas, jo dažus jautātājus neizdosies apturēt ar frāzi: „ai, aizmirsti, vienkārši nedomā par to”. Frāze „tā ir kaut kāda no dzīves atsvešināta teoretizēšana” arī nenostrādās. Un pat „tādā un tādā grāmatā viss uzrakstīts, tu tikai notici” – arī.

Faktiski, šos, vispiekasīgākos iegūs par saviem atbalstītājiem tas, kuram ir visa pamatojumu virtene – līdz pat pamatprincipiem. Tie, kuriem tā kādā agrīnā posmā aptrūkst, perspektīvē izrādīsies vājāki par tiem, kuri to pārvalda pilnībā.

Kā tas darbojas?

Jūs, piemēram, jautājat komunistam: „kāpēc mums jāceļ sociālisms”? Viņš jums atbild: „nu tas, lai nevarētu piesavināties pievienoto vērtību, un viss”. Bet jūs viņam: „bet kāpēc mums ir jāatsakās no tās piesavināšanās”? Ja šajā posmā viņa veidojumi beidzas, tad viņš, jūs uzskatāt, cīņu par prātiem zaudējis.

Bet, pieņemsim, viņš tormēr zināja, ko atbildēt: „piesavinās jūsu darba augļus, jums būtu izdevīgāk, ja tas paliktu jums”. Bet viņam uz to: „es ceru, ka to es pats piesavināšos”. Vai pat vēl labāk: „lieliska doma! Vajag visus pārliecināt atteikties no piesavināšanās, bet es tai pat laikā turpināšu piesavināties!”

Un viss, tālāk hipotētiskajam komunistam vairs nav ko atbildēt, par cik šis hipotētiskais komunists mēģina prātot, kā viņam šķiet, „materiālistiskā objektīvisma” rāmjos, tas ir visas atbildes meklēt ārpus cilvēka apziņas. Bet ārpus apziņas nav nekādas atbildes uz jautājumiem, kas uzdoti iepriekšējā rindkopā. Apziņu ietverošajai pasaulei – dabai – absolūti vienalga, vai cilvēkiem viss ir taisnīgi iekārtots, vai tiem ir izdevīgi, un vispār vai cilvēki izdzīvos kā suga.

Attālinoties no „objektīviem likumiem”, hipotētiskais komunists neizbēgami noved savu sarunu biedru līdz vienai patiesībai: visizdevīgāk, kad apkārt visi ir altruisti, bet tu viens – egoists. Ja cilvēku apskata vienīgi kā „bioloģisku mašīnu” (tieši uz to būtībā ir tendēts vulgārais materiālisms), tad labāka varianta par šo nav. Tātad, jānoraida visus šos „taisnīgumus” un jādzīvo kā egoistam – vienkārši veikli jāmaskējas.

Ja šādi darīs visi, tad sabiedrība, protams, izjuks un sabruks, jo dabai, kā augstāk tika minēts, nav mērķa saglabāt cilvēku sabiedrību. Motivācija saglabāt sabiedrību ir tikai cilvēkiem, bet tā eksistē vienīgi galvās un tiek formulēta šādi: „es neesmu laimīgs, ja nav laimīgi pārējie”, – bet to hipotētiskais komunists neizskata. Viņš tikvien kā cenšās saistīt personīgo cilvēka izdevīgumu ar sabiedrības saglabāšanu, bet velti: no tā, kas cilvēkam izdevīgāks sabiedrībā, nekā ārpus tās, neizriet, ka šim cilvēkam personīgi ir kaut kas jādara sabiedrības saglabāšanas labā. Jo, kad dara citi, bet viņš tikai to lieto, – tas ir vēl izdevīgāk.

Rezultātā hipotētiskais komunists zaudēs kapitālistiskajai propagandai, par cik šī propaganda balstās uz dziļākiem spriedumu līmeņiem – uz iekšējām motivācijām, un ne tikai uz dabas likumu aprakstiem. Propaganda viegli sniegs atbildi uz tā līmeņa jautājumu, no kura apjēgšanas hipotētiskais komunists apzināti ir atteicies, un tāpēc cilvēki pēc atbildēm ies pie kapitālistiskajiem propagandētājiem – ja jau komunists viņiem šīs atbildes negrasās sniegt.

Tāpat zinātnieks, ateists, materiālists ar visu savu zinātni izgāzīsies vidēja ranga baznīckunga priekšā, ja atteiksies sniegt atbildi uz dziļākiem, filosofiskiem jautājumiem.

Pats baznīckungs var pat būt ne pārāk padevies prātā. Bet viņam īpaši cilvēki savulaik ir sarakstījuši daudzas rokasgrāmatas, kur ir atrodamas atbildes uz dotā līmeņa jautājumiem. Teksti ir sakošļāti priekš muļķiem, un detalizēti izstrādāti augstpierainu estētu gaumei. Tu vēlies nodarboties tikai ar praksi un izmest zinātnes filosofiju? Nav problēmu – ja tā izdarīs visi, tad pēc simts gadiem atbildes būs tikai baznīckungiem, bet zinātne ieņems iedzinēja lomu.

Atsevišķam cilvēkam bieži vien ir slinkums nodarboties ar „tīro teoriju”. Bet, kad ir slinkums visiem, vinnē tā grupa, kurā ne visiem ir bijis slinkums.

Turklāt, vinnē ne tikai tā iemesla pēc, ka spēj sniegt atbildes uz jebkura līmeņa jautājumiem, līdz pat pamatprincipu atklāšanai, un ar to pārliecināt ne vien pašus seklākos, bet arī gudrākos. Vinnē vēl arī dēļ spēcīgākas iekšējās motivācijas. Arī sakarā ar morālā kodola klātesamību. Neizprotot pamatprincipus un, pats galvenais, šo principu jēgu (nevis vienkārši formulējumus), pieņemamie lēmumi pārsvarā būs vairāk kā izplūduši, nekā izprotot tos. Tādējādi, sabiedrība, kur visiem ir „slinkums un nav motivācijas izprast”, vilks uz visām pusēm kā gulbis, vēzis un līdaka, bet sabiedrība ar izpratni – uz vienu. Viegli ir uzminēt, uz kurieni virzīsies pajūgs.

Tas ir tāpat kā ar algotņiem: viņi karo par to, kurš vairāk maksā. Tāpēc algotni var pārpirkt. Bet to, kurš iet karot par Dzimteni – pārpirkt nevar. Apmānīt var, jā, bet arī to ir grūtāk izdarīt, kā ar algotni.

Jo zemākā līmenī jūs pārliecinājāt cilvēkus, jo mazāk viņi reāli ir jūsu pusē. Jo vieglāk viņus ir pagriezt pret jums. Lūk, tā ir praktiskā pamatprincipu izpratnes jēga.

Īsā laika posmā varētu būt tā, ka arī sekls līmenis labi iedarbojas. Izskaidrojāt par izdevīgumu – uzreiz saradās vesels pulks. Sākāt izskaidrot pamatprincipus – it kā nekādu izmaiņu. Tad kāpēc mēs tērējam laiku? Kamdēļ šo visu teorētisko mudžekli rakņāt?

Tiesa, pēc tam, dažus gadus vēlāk izrādās, ka pūlis kaut kur izklīdis. Vienus aizvilināja, otri sagarlaikojās, trešie sāka uzdot jautājumus un saskārās ar iekšēju tukšumu.

Ceturtos mēs paši padzinām, jo tie izrādījās nederīgi. Jo šeit ir tā: cilvēks neuzdod jautājumu par dziļāku pamatojumu tikai tad, kad viņš vispār īpaši daudz neuzdod jautājumus. Ja neuzdod jautājumus – tātad netrenējas. Un, ja netrenējas – tātad arī neprot. Tu ātri esi sapulcējis daudz tautas, bet pamatā tos, kuriem dotajā brīdī nepiemīt vērtīgas prasmes. Un arī nepiemitīs. Piedevām vēl viņiem nav principu. Viņi šeit ir, kamēr cer no tevis kaut ko iegūt. Kaut ko dot viņi pat negrasās. Bet skolotāji, kuri varētu viņus apmācīt, pie tevis atnākuši nav, jo primitīvā līmenī viņi palikt nevar – savādāk nekļūtu par skolotājiem. Un kur tad tu iesi ar tādu „armiju”? Uz otru tādu pašu?

Izņemot vienkārši masu, nepieciešama vēl arī to masa, kuri domās. Bet domājošie neizbēgami rok dziļāk. Un tāpēc noteikti aizraksies tev klāt, ja tu pats neroc. Ja ne tev klāt, tad līdz tukšumam. Izpaustam, piemēram, caur jautājumu: „ja mēs visi esam mirstīgi, tad kāpēc vispār kaut ko darīt?”.

Pamatprincipi, protams, arī nesniedz pilnīgu garantiju. Bet tie sniedz visspēcīgāko garantiju no tām, kuras var iegūt. Pret šiem principiem rīkosies vienīgi tas, kuram sākusi sabrukt personība, bet tā ir diezgan reta parādība. Pie kam, ja pamatprincipus neslēpj, bet pretēji tam, atklāj, tad šāda parādība būs vēl retāka.

Daudzi jau droši vien ir vairākkārt pajautājuši: kas tie par principiem tādi ir? Par kuru augstāko matēriju patlaban ir runa? Vai arī autors uzskata, ka mēs neesam pietiekoši gudri, lai šos principus saprastu?

Varu teikt, ka liela daļa principu, tieši pretēji, ir samērā vienkārši un pat intuitīvi saprotami – vismaz tie, kuri attiecas uz sabiedriskām attiecībām. To apspriešana, to struktūra – jā, tā ir sarežģīta. Vēl tos daži sauc tādos dīvainos vārdos, ka uzreiz gribās tos noraidīt. Lūk, piemēram, Kurginjans tam izmanto vārdu „metafizika”, kurš plašām masām asociējas ar „harekrišnu”, „gaišredzību” un, nav izslēgts, ar „citplanētiešiem”.

Tomēr vārdi, varbūt, sarežģīti, bet paši principi ir jūtami vienkāršāki. Cilvēcisko attiecību jomā viens no pamatprincipiem, piemēram, ir atbilde uz jautājumu: „vai cilvēki tiek dalīti pakāpēs”? Vai cilvēki no dzimšanas pieder pirmajai pakāpei, otrajai vai trešajai? Ja tev ir saprotams šis jautājums un saprotami kaut vai atbildes aizdīgņi – tu jau saproti daļu no „metafizikas”.

Kāpēc tieši atbilde uz šo jautājumu ietilpst pamatprincipos? Ļoti vienkārši. Ja cilvēki tiek dalīti pakāpēs, tad par kādu, piemēram, vienlīdzību un brālību var būt runa? Kamdēļ tad vispār rūpēties par katru, kā uz to aicina, piemēram, daudzi komunisti, daudzi kristieši un dažreiz pat demokrāti? Skaidrs taču: jārūpējas par pirmās pakāpes pilsoņiem, bet par pārējiem – tikai tādā mērā, lai tie varētu pirmās pakāpes pilsoņus apkalpot.

Laba daļa no visiem sabiedriski politiskiem jautājumiem galarezultātā noved pie atbildes uz šo pamatjautājumu. Un lēmumi beigās tiek pamatoti caur atbildi uz to.

Pie tam atbildi uz doto jautājumu nevar izveidot no dažām vēl acīmredzamākām tēzēm. No ģenētikas, piemēram, neizriet nedz cilvēku dalīšana klasēs, nedz novienādošana. Par cik jautājums nav par gēniem. Tas ir par „dvēseli”. Par „dieva izredzētību” plašākā izpratnē. Angļu aristokrāts ar ģenētisku slimību buķeti vairāku paaudžu asinssajaukšanās rezultātā vienalga ir pirmās pakāpes cilvēks, bet turbo-mega-veselam zemniekam no angļu kolonijas, nav izslēgts, pat dvēseles īsti nav. Tas no to redzesloka, kuri pieļauj, ka pakāpes tomēr eksistē.

Pamatprincipu nav simti tūkstoši, bet, diemžēl, arī ne trīs, tāpēc visus es vienā rakstā pat uzskaitīt nevarēšu, kur nu vēl iztirzāt. Jo vairāk, ja runa ir par visu pasaules uzskatu pilnībā, bet ne vien par tā tikumisko un sabiedriski politisko apakšsistēmām (par kurām parasti runā Kurginjans). Tomēr vēl pāris piemērus minēšu.

Lūk jautājums, atbilde uz kuru ir zinātnes pamatprincips: vai pastāv zināšanas ārpus eksperimenta? Kāpēc mēs uzskatām izzināšanu caur eksperimenta rezultātu analīzi par vislabāko?

Kāpēc šis jautājums ir svarīgs? Lieta ir tajā, ka šeit tiek noteikts, ko var uzskatīt par „zināšanām”. Precīzāk, „Zināšanām”. Katrs cilvēks, piemēram, „zina” par savas fantāzijas tēliem. Vai tās ir tās pašas „zināšanas”, par kurām ir runa zinātnē un tās filosofijā? Vai tās atšķiras no zināšanām, ko satur Ņūtona likumi?

Ja neatšķiras, tad kāpēc mēs aprēķinos izmantojam formulu m*a = F, bet ne jebkuru citu? Kāpēc mēs vispār veicam aprēķinus – jo katru izdomātu rezultātu mēs arī varētu „zināt”. Ar ko tas ir sliktāks par aprēķināto?

Mēs varam sacīt: par „zinātnes atziņu” mums ir tas, kas ļauj vai nu prognozēt nākotni ar noteiktu precizitāti, vai nu būvēt tehnoloģiju, kas dod materiālus rezultātus. Pareizi izanalizēts eksperiments mums sniedz vislabāko prognozes veidu un vislabāko augsni tehnoloģiju radīšanai. Citas pieejas to neļauj. Tāpēc eksperiments kā zināšanu pamats ir labāks. Bet no kurienes mēs to zinām? No eksperimenta!

Saprotiet, kur ir viltība? Empīriskā izzināšanas veida pārākumu nav iespējams pierādīt: pierādījums neizbēgami izrādīsies iekšēji noslēgts. Bet mēs esam spiesti to pieņemt – savādāk mums nespīd ne tehnoloģijas, ne prognozes. Tas ir, empīriskā pasaules izzināšanas veida pārākums – pamatprincips.

Lūdzu ņemt vērā: ticīgajam darbojas tieši tāds pats pamatprincips, bet attiecībā uz svēto rakstu dievišķo iedvesmu. Viņš principā nevar to eksperimentā pierādīt, par cik viņa pamatprincips nostāda to pāri eksperimentam. Raksti paliktu dievišķi iedvesmoti pat tad, ja visi veiktie eksperimenti to noliegtu. Taisni pretēji, tieši eksperimenti tiktu uzskatīti par kļūdainiem.

Trešais piemērs – atbilde uz augstākminēto jautājumu: „kam par godu tas viss, ja mēs esam mirstīgi?”. No tā neizriet praktiski secinājumi, bet seko motivācija. Ja šo jautājumu cilvēks jau ir uzdevis sev, bet atbildes nav, tad šim cilvēkam nolaižas rokas. Cilvēkam šķiet, ka visa viņa rīcība zaudējusi galveno mērķi, bet palikuši vienīgi starpmērķi. Kuri, ja galvenā mērķa nav… nu, droši vien ir izdomāti.

Un, kas raksturīgi, atbilde uz šo jautājumu arī ne no kā neizriet. Jo, kā jūs saprotat, atbilde: „dabā vispār nav nekādas jēgas”,  – nav nekāda atbilde. Atbilde nav arī evolucionāras sugas izdzīvošanas apraksts. Tās visas ir atbildes no „ārienes”, bet cilvēkam vajag atbildi no „iekšienes”. Nevis kāpēc ir tā, kā ir, bet kāpēc viņam personīgi tajā visā jākūņojas.

Kāds var nodēvēt savu mācību par „materiālistisku” un, balstoties uz to, atteikties izskatīt doto jautājumu, bet tas novedīs vienīgi pie tā, ka cilvēki, kas cītīgi interesējas par šo jautājumu, ies uz baznīcu, iestāsies sektā, kādā klubā, ies pie tā, kuram ir atbilde. Kaut jel kāda. Viņus var skaļi nosodīt, bet arī tas nekalpos par labu nosodītājam, bet par labu tiem, pie kā cilvēki ies.

Man, protams, vēl ir daudz piemēru, bet es jau tā esmu daudz uzrakstījis, tāpēc par citiem piemēriem vēlāk. Un par pareizām atbildēm uz uzdotajiem jautājumiem (kas man, pats par sevi saprotams, ir) – arī vēlāk.

Un tātad, ko mēs secinām? Šie „pamatprincipi” – ticība, vai? Mēs tos nepierādām un pat apgalvojam, ka pierādīt nav iespējams?

Jā. Paplašinātā nozīmē – ticība. Ne dievam. Un ne dieva neesamībai. Ticība patiesībai. Piespiedu ticība, jo bez tās nāktos ticēt ne vien pamatprincipiem, bet visiem spriedumiem.

Vēl vairāk, pamatprincipos ir iedarbināts, tajā skaitā, tas cilvēka psihes mehānisms, kurš atbild arī par ticību. Kas tad ir ticība? Tā ir – pirmkārt, mēģinājums jebkādā veidā izskaidrot to, ko izskaidrot pagaidām nevar. Un tā, gadās, paliek pat tad, kad ir atrasts labāks izskaidrojums. Bet rodas kā mēģinājums radīt jel kādu darba hipotēzi.

Pamatprincipi, neskatoties uz virkni līdzību, ar kaut ko tomēr atšķiras no reliģiozas ticības: tos pilnībā ir iespējams apspriest un precizēt. Pat var atklāt, ka aiz tā, kas agrāk šķita kā pamatprincips, patiesībā atrodas vēl dziļāks, bet sākotnējais izrādījies vienīgi kā teorēma. Var aprakstīt, kādā veidā cilvēkam kā sugai šie principi ir uzradušies. Var uzmeklēt tos smadzeņu rajonus un tos mehānismus, kuri atbild par principiem. Tas ir, šī ir tāda kā vairāk saprātīga ticība. Ticība, kas nebīstas no analīzes.

Un, kas nav mazsvarīgi, tā neatsaucas uz kādu avotu ārpus cilvēka. Reliģijā, turpretī, ja cilvēks sācis šaubīties, tad jau ir nogrēkojies kāda ārēja avota priekšā. Tas ir, cilvēks attiecībā pret reliģiozo ticību it kā ir sekundārs. Toties pamatprincipu ticamību cilvēks izjūt tā, kā izjūt pats sevi. Tā ir vēl viena atšķirība no reliģiozās ticības. Kaut gan atšķirties itin visā tomēr nevar.

Tātad, apkopošu.

Pamatprincipi – tās ir jebkura sprieduma un jebkuras spriedumu sistēmas, kuru ievēro cilvēks vai cilvēku grupa, pamatnostādnes. Tas, ar ko beidzas jebkura pamatojuma pamatojumu virtene.

Pamatprincipu esamības loģika līdzvērtīga reliģiozās ticības esamības loģikai – tā nodarbina to pašu psihes mehānismu. Toties pamatprincipi nebaidās no pašanalīzes un neapelē pie ārēja avota.

Nevar izvairīties no pamatprincipiem, pieturoties pie loģikas: atteikšanās no tiem padarīs visus spriedumus par pierādāmiem vienīgi ar iekšēji noslēgtu pierādījumu palīdzību.

Sabiedrība, kas apzinās pamatprincipus, vidēji izrādās spēcīgāka par sabiedrību, kura šos principus nav apzinājusi. Ņemot vērā tās locekļu darbības labāku saskaņotību, lielāku katra pilsoņa uzticamību un, – it īpaši, – lielāku sabiedrības intelektuālo locekļu uzticamību.

Tas pats attiecas uz atsevišķām ideoloģijām: tā, kura savā uzbūvē nonāks līdz pamatprincipiem, būs izturīgāka par tām, kuras nav līdz tiem nonākušas.

Aleksejs Kraveckis, Programmētājs, publicists, blogeris (tulkojis: Raivo A.)
/06.01.2012/
http://atradne.ucoz.lv/publ/atradnes_raksti/filozofija/par_pamatprincipiem_jeb_no_kurienes_rodas_jelkada_jega/70-1-0-824
http://lex-kravetski.livejournal.com/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Par pamatprincipiem, jeb no kurienes rodas jelkāda jēga

  1. hrv0301 saka:

    TAS JAU TĀPAT KĀ AR TVNET !
    STRĀDĀ PRET LATVIJU UN DROŠĪBAS STRUKTŪRAS PAT DUPSI NEPAKASA !

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s