Autortiesību likumdošana. Ieguvēji un zaudētāji, jaunās iniciatīvas – SOPA, PIPA un ACTA

Neelie Kroes

2011. gada novembrī Neelie Kroes (Eiropas parlamenta Digitālās programmas komisāre) atzina, ka pašreizējā autortiesību sistēma neatalgo lielāko daļu mākslinieku. Viņa minēja datus, ka Eiropas Savienībā 97,5% mākslinieku nopelna mazāk nekā 1000 eiro mēnesī no pašreizējās autortiesību sistēmas. Eiropas komisāre pauda viedokli, ka likumiem būtu jāaizsargā mākslinieki un jāļauj tiem nopelnīt, savukārt, autortiesību īpašniekiem būtu jāizmanto tehnoloģiju progress, lai darbus izplatītu, nevis jācenšas to kavēt. [1] Gudri vārdi. Nebiju cerējusi ko tādu dzirdēt no ES politiķiem. Un viņai ir taisnība. Nākamais jautājums būtu – kāpēc tā notiek?

Patentu un autortiesību mafija

ASV programmētāju vidū bieži tiek lietots tāds termins kā “patentu troļļi”. Problēma ir tāda, ka ASV programmatūru var patentēt (citviet pasaulē programmatūras patenti neeksistē). Lieki piebilst, ka programmētāji par to nav sajūsmā (pamēģini atrisināt matemātikas uzdevumu, ja puse vajadzīgo formulu ir patentētas!). Lielās firmas ar to tiek galā. Piemēram, ja Apple vai Microsoft advokāts atnāk pie Googles sūdzēties, un pasaka, ka “Google ir pārkāpusi viņu patentus Nr. x un x”, tad Google uz to atbild: “Bet jūs esat pārkāpuši mūsu patentus Nr. x, x, x un x, gribat tiesāties?” Un šajā brīdī viņi panāk kaut kādu vienošanos. Visas lielās programmatūras kompānijas tērē miljardus šo patentu pirkšanai, lai viņiem būtu pietiekami daudz patentu, ar ko draudēt, tiesāties un prasīt vienošanās ar konkurentiem. Piemēram, pirms 7 mēnešiem Apple kopā ar Microsoft nopirka  bankrotējušās firmas “Nortel” patentu saujiņu (vairāk nekā 6000 patentu) par $4,5 miljardiem. Tā bija izsole, kurā šos pašus patentus vēlējās iegādāties arī Google, tikai Apple ar Microsoft Googli toreiz pārsolīja. [2]

Par lielajām kompānijām viss ir skaidrs. Tās tiek galā. Bet ko šādā situācijā dara mazās firmas vai programmētāji, kuri strādā individuāli? Lielākā daļa patentu troļļu ir tikai uz papīra eksistējošas kompānijas ar tukšiem birojiem. To darbības shēma ir vienkārša. Nopērc kādu patentu (parasti no bankrotējušas firmas), sameklē kādu programmētāju vai kompāniju, kuras produkts šo patentu pārkāpj, tālāk atliek tikai sūdzēt tiesā un saņemt naudiņu. ASV (neatkarīgi no prāvas iznākuma) aizstāvēties tiesas prāvā par patentu pārkāpumu izmaksā kādus 2,5 miljonus dolāru (2004. gada dati). [3] Šī iemesla dēļ reti kurš “patenta pārkāpējs” izvēlas tiesāties un vienkārši samaksā patentu troļļiem kā kompensāciju viņu prasīto naudas summu. Vai arī izvēlas pamest ASV tirgu un turpmāk tirgot savus produktus tikai valstīs, kurās programmatūras patentu sistēma nepastāv.

Otra problēma ar patentiem ir tas, ka tie ir pārāk plaši. Piemēram, 2000. gadā tika izsniegts patents idejai, ka programmas internetā automātiski pārbauda, vai ir pieejami kādi atjauninājumi, un tad jautā datora lietotājam, vai viņš vēlas tos instalēt. [4] Līdzīgi ir arī ar tehnoloģiju patentiem. Piemēram, Apple kompānijai izdevās patentēt iPad dizainu. Vēl viņiem ir arī patents par skārienekrānu ar “multi-touch” funkcijām. Kad Samsung sāka ražot kaut ko līdzīgu Apples iPad, sākās tiesu darbi. Un šis nu gan, manuprāt, ir absurds. Nezin kāpēc mans LG monitors izskatās visnotaļ līdzīgs manam otram Acer monitoram. Kurš no abiem te ir pārkāpējs?

Līdzīgi kā patenti arī autortiesības ir advokātu medību licence. Angļu valodā pastāv arī termini “autortiesību troļļi” un “autortiesību mafija”. Piemēram “Software Publishers association” vienīgā saistība ar programmatūras publicēšanu ir tā, ka viņi ir advokātu kantoris, kurš sūdz tiesā visus, ko vien var pieķert pirātiskas programmatūras izplatīšanā vai lietošanā, un pelna no piedzītās naudas. Iemīļotākais upuris šādām organizācijām ir privātpersonas, kuras tiek pieķertas nelikumīgā failu lejuplādēšanā. Kā tas notiek? Pirātus, kuri aizmirst noslēpt savas IP adreses ir diezgan viegli pieķert. Lielbritānijā un Vācijā tas ir kļuvis par ļoti ienesīgu uzņēmējdarbības modeli. Tiklīdz kāds pirāts ir pieķerts, tā viņš saņem automatizētu vēstuli no kāda “advokātu kantora”, kurā tiek prasīts samaksāt aptuveni €450 par vienu pārkāpumu (no šīs naudas autortiesību īpašnieks saņem tikai 20%, pārējo patur naudas iekasētāji). Aptuveni 25% no cilvēkiem, kuri šādas vēstules saņem, izvēlas samaksāt soda naudu, nemaz neuzdodot liekus jautājumus. [5] [6]

Ja cilvēks atsakās maksāt, tad tas viss nonāk līdz tiesas prāvai. Viens piemērs no ASV. Tur kādai vientuļajai mammai (Jammie Thomas-Rasset), kura internetā augšupielādēja 24 dziesmas, tiesa piesprieda $1,92 miljonu soda naudu. Šī tiesas prāva bija pret RIAA (Recording Industry Association of America). [7] Tiesāšanās tur notiek jau kopš 2005. gada, un izskatās, ka tas vēl nav viss un sekos kārtējā apelācija. Kādā citā tiesas prāvā pret studentu, kuru sauc Joel Tenenbaum, viņam tika piespriests $675’000 sods par 30 dziesmām. Un izskatās, ka šo spriedumu vairs neizdosies pārsūdzēt, šim cilvēkam tagad būs jāmaksā visu atlikušo mūžu. [8] Tā, lūk, pirātisms ir kļuvis par fantastisku biznesu, kurā var nopelnīt tā, ka prieks. Bet daudzās attīstītajās valstīs tiek rīkotas paraugprāvas, kur dažiem cilvēkiem piespriež soda naudas ar neskaitāmām nullēm par dažu dziesmu lejuplādēšanu. Un paraugprāvas tās ir tāpēc, ka mūsdienās apmēram trešdaļa cilvēku lejuplādē failus par brīvu, proti, dara to pašu, ko tie daži nelaimīgie, kuriem nepaveicās nonākt līdz tiesu darbiem. Bet paraugprāvas… Nu pati paraugprāvu ideja kā tāda, manuprāt, ir pretīga. Tās vairāk piestāvēja komunistiem un totalitāriem režīmiem. Demokrātiskā un tiesiskā valstī nekas tāds nedrīkstētu notikt.

Tikai, ja reiz autortiesību īpašnieki un advokāti tik labi pelna, tad kāpēc Eiropas Savienībā 97,5% mākslinieku ar savu radošo darbu nopelna mazāk nekā 1000 eiro mēnesī no pašreizējās autortiesību sistēmas? Te ir viens āķis. Šādi var pelnīt tikai lielie autortiesību īpašnieki un kompānijas, kuras viņus pārstāv. Mazpazīstams fotogrāfs vai jaunais mūziķis, kurš vēl nav guvis popularitāti, ir pilnīgi bezspēcīgs, ja tiek pārkāptas viņa autortiesības, jo viņš vienkārši nevar atļauties noalgot advokātu un doties uz tiesu. Iepriekšējo divu rakstu komentāros daži cilvēki man pārmeta, ka es atbalstu pirātismu tikai tāpēc, ka gribu attaisnot zagšanu, un es tā nedomātu, ja man pašai būtu jāmēģina nopelnīt ar radošu darbu. Tikai tā nebija taisnība. Sirdsapziņas pārmetumi par nelegālu failu izplatīšanu mani tāpat nemoka, un es pārzinu autortiesību tēmu tikai tāpēc, ka pati pelnu ar radošu darbu, proti, tirgoju savus zīmējumus.

Manuprāt, failu lejuplādēšanai jeb pirātismam personīgai bezpeļņas lietošanai būtu jābūt legālam. Bet būtu jāmaksā tad, ja lietotājs vēlas gūt peļņu ar šo mākslas darbu. Piemēram, man nav nekādu iebildumu, ja cilvēki no interneta lejupielādē manus zīmējumus un tos izmanto kā savu datoru ekrāntapetes. Es neiebilstu arī tad, ja viņi manus zīmējumus aizsūta draugiem vai izplata ar failu apmaiņas programmu palīdzību. Ja kāds grib, savās mājās drīkst kaut vai apzīmēt visas sienas ar manu darbu pašrocīgi veidotām kopijām. Man nudien nav žēl. Tāpat es saprotu, ka, ja man ienāktu prātā prasīt naudu par savu darbu lietošanu datoru ekrāntapetēm, neviens man nemaksātu. Un ne jau tāpēc, ka mani zīmējumi nebūtu gana labi. Vienkārši konkurence ir pārāk liela – internetā ir miljoniem attēlu, kuru autori tos ļauj lietot bez maksas. Un ir skaidrs, ka šādā situācijā cilvēks labāk paņems to attēlu, kuru drīkst izmantot par brīvu.

Naudu man gribētos saņemt tad, ja kāds vēlas manus darbus izmantot, piemēram, kādas grāmatas vāka noformējumam. Vai arī tad, ja kāds interjera dizaineris saņemtu naudu, par to, ka viņš sava klienta mājās uz sienas pārzīmē kādu no maniem zīmējumiem. Ar programmatūru, manuprāt, būtu jābūt tāpat. Ja cilvēks pelna naudu ar saviem Adobe Photoshop programmā radītajiem darbiem, tad būtu tikai loģiski samaksāt programmas veidotājiem. Bet ir absurdi prasīt simtiem latu no kāda, kuram digitālā māksla ir bezpeļņas hobijs un kurš šo programmu izmanto ne biežāk kā pāris stundas mēnesī. To varētu atrisināt, nosakot, ka birojos un darba vietās par programmatūras lietošanu ir jāmaksā, bet mājās cilvēki to var lietot par brīvu (ja vien viņi nav reģistrējušies kā pašnodarbinātie attiecīgajā jomā). Lai nu kā, manuprāt, šo problēmu veiksmīgi ir atrisinājuši daļa spēļu programmētāju. Ir spēles, kuras lietotājs sākumā var kādu laiku, pirmajos līmeņos, spēlēt par brīvu. Pēc tam tiem, kuriem spēle iepatīkas, ir jāmaksā, lai varētu spēlēt tālāk. Otrs variants ir pelnīt ar reklāmām, ja spēle ir pieejama internetā.

Otrs veids, kā internetā mākslas darbi tiek zagti (un šo es uzskatu par zagšanu) ir tad, ja kāds saglabā manus zīmējumus un pēc tam tos ievieto savā Facebook vai kādā citā profilā, mēģinot apgalvot, ka viņš ir zīmējuma autors. To parasti dara bērni (vidējais vecums ap 14 gadiem). Ir diezgan kaitinoši strīdēties ar kādu bērnu, kurš laikam cieš no uzmanības trūkuma un mēģina apgalvot, ka ir uzzīmējis augsta līmeņa darbu, kādu pat lielākā daļa Latvijas Mākslas akadēmijas absolventu nespētu radīt. Šādās situācijās parasti ir jāraksta sūdzību vietnes īpašniekiem. No Facebook un deviantart.com pēc sūdzības uzrakstīšanas mani darbi ikreiz tika izdzēsti pāris dienu laikā (vienreiz administratori pacentās un to izdarīja pat dažu stundu laikā). Lieki piebilst, ka nekādas kompensācijas man neviens nemaksā, bet nu vismaz manus darbus tur izdzēš.

Grūtāk tikt galā ir ar mazām privātām interneta vietnēm. Piemēram, pirms kāda laika es ieraudzīju, ka kādā Ķīnas interneta vietnē tiek tirgoti krekliņi ar vienu no maniem zīmējumiem. Toreiz nolēmu, ka nav vērts pat mēģināt kaut ko darīt. Un tur problēma pat nebija ķīniešu valodā. Interneta vietnēs, kur visi teksti ir angļu valodā, esmu redzējusi cilvēkus tirgojam manus zīmējumus uz krekliem, uzlīmēm, plakātiem, vienā vietā tirgoja pat izšuvumus. Un kāda “augstskola” (vismaz paši sevi sauca par augstskolu, lai gan man par to radās šaubas) vienu no maniem zīmējumiem izmantoja par savu logotipu. Bet vēl radošāks biznesa plāns bija kādai interneta vietnei, kura tirgoja tetovējumu zīmējumus. Viņi bija vienkopus savākuši (nozaguši no māksliniekiem) vairākus tūkstošus tetovējumu zīmējumu un prasīja naudu par to, ka lietotāji no viņu interneta vietnes lejupielādē kādu no šiem zīmējumiem. [9] Naudas, lai šādās situācijās nolīgtu advokātu, man nav. Bet privātas interneta vietnes īpašniekam nav nekā vienkāršāka kā ignorēt pāris dusmīgus e-pastus, ko ir uzrakstījis kāds apzagts mākslinieks.

Par to, cik bezcerīgi ir panākt autortiesību ievērošanu, ja tu esi parasts mākslinieks, liecina viens interesants gadījums. 14 gadu vecumā kāda Lielbritānijas meitene Lara Jade Coton nofotografēja pašportretu. Fotogrāfijā viņa bija redzama melnā kleitā un burvju mākslinieka cepurē sēžam starp sarkaniem aizkariem. Fotogrāfiju viņa ievietoja internetā savā mājas lapā ar “visas tiesības aizsargātas” licenci, proti, viņa nebija nevienam devusi atļauju šo attēlu izmantot. Pēc trīs gadiem, 17 gadu vecumā viņa uzzināja, ka kāda ASV firma no Teksasas ir izmantojusi šo fotogrāfiju uz sava porno DVD vāka. Kad Lara sazinājās ar šī DVD izdevējiem, viņa saņēma rupju atbildi. DVD izdevēji viņu apvainoja izspiešanā un apgalvoja, ka viņu lietotā fotogrāfija bija publiskajā apritē, proti, Larai nemaz nepieder šī attēla autortiesības. Lara uzzināja, ka ir bezspēcīga. Lai iesūdzētu tiesā šo ASV kompāniju, bija vajadzīgi vismaz £50’000, kuru viņas ģimenei nebija. [10]

Larai paveicās. Šis gadījums guva plašu publicitāti, un kāds ASV advokātu birojs piekrita sākt tiesas prāvu ar noteikumu, ka savu honorāru advokāts iekasēs no kompensācijās iegūtās naudas, kad tiks paziņots tiesas spriedums. Pēc vairāku gadu tiesas prāvas tiesneši pieņēma lēmumu, ka Larai pienākas $130’000 kompensācija. $100’000 bija par neslavas celšanu, 25’000 par neatļautu attēla izmantošanu, un $5’000 par autortiesību pārkāpumu. Lai gan tiesas lēmums varētu likties uzvara, diemžēl situācija ne tuvu nebija tik jauka. Laras advokāts ir paudis viedokli, ka visticamāk viņiem naudu neizdosies iekasēt. Uzņēmums, kurš izplatīja šos DVD, var bankrotēt, un ar to viss arī būs beidzies. Un, pat ja naudu izdosies iekasēt, Lara no tās visticamāk neko nesaņems. Naudu saņems viņas advokāts, kura vairākus gadus ilgie pakalpojumi ir izmaksājuši pat vairāk nekā $130’000.

Un šeit ir vēl viens āķis. Ja 14 gadīgas meitenes portreta vietā fotogrāfijā būtu redzamas zilas vizbulītes, bet porno DVD vietā būtu kādas grāmatas vāks, tad Lara nebūtu varējusi pat uzsākt tiesas prāvu un nedabūtu ne centa. Neviens advokāts to neuzņemtos, labi zinot, ka tiesas prāvas izdevumi būs lielāki nekā iespējamā kompensācija. Lara bija Lielbritānijas, nevis ASV pilsone, un viņa nebija reģistrējusi savas fotogrāfijas ASV autortiesību birojā. Šādā situācijā viņa varēja sākt tiesas prāvu tikai pateicoties tam, ka bija iespējams prasīt kompensāciju par neslavas celšanu. Ja fotogrāfijā būtu bijušas zilās vizbulītes, to nevarētu darīt. Un, ja tās zilās vizbulītes nav reģistrētas autortiesību birojā, tad ASV nemaz nav iespējams uzsākt tiesas prāvu.

Tā ka autortiesību likumi nemaz nav domāti tam, lai mākslinieki no tiem iegūtu. Ieguvēji ir advokāti un lielās kompānijas, kuras var atļauties šiem advokātiem maksāt. Ja kāds vēlas zagt ar autortiesībām aizsargātus materiālus, jāzog ir no parastajiem ļaudīm. Tie tāpat neko nespēs izdarīt un zagļi tiks cauri sveikā. Bet zagt no lielajām korporācijām gan labāk nevajag – tās zaudējumos piedzīs tūkstošiem dolāru. Ja kas, ir zināmi diezgan daudzi gadījumi, kad lielās kompānijas pašas pārkāpa autortiesības. Piemēram, to ir darījuši “BBC” un “the Daily Mail”, publicējot fotogrāfijas bez autoru atļaujas. Un tā nebija vienkārši dalīšanās ar failiem, bet gan peļņas gūšana. [11][12] Lieki piebilst, ka viņi tika cauri sveikā. Viens likums visiem, bet dažādas taisnības katram!

Otrs iemesls, kāpēc māksliniekiem bieži vien ir grūtības nopelnīt ir tas, ka lauvas tiesu sev patur starpnieki. Apple iTunes viena dziesma lielākoties tiek pārdota par $0.99, no tiem Apple sev patur 30%. No atlikušā lielāko daļu iegūst ierakstu kompānija. Māksliniekam atliek diezgan maz. [13] Arī par visām pārdotajām iPhone programmām Apple saņem 30% no peļņas. Programmētājiem neatliek nekas cits, kā samierināties ar to, ka Aplle vēlas iekasēt savu tiesu (iPhone programmas drīkst tirgot tikai caur Apple oficiālo veikalu). Interneta vietnē shutterstock.com, kur fotogrāfi var pārdot savus attēlus, autors saņem tikai aptuveni 20% no pircēju samaksātās naudas. [14] Par savu pirmo romānu (ja paveicas un cilvēki to pērk) rakstnieks saņem mazāk kā 10% no naudas, ko pircēji ir samaksājuši par grāmatām. Un grāmatas cena krietni pārsniedz drukāšanas izdevumus, tā ka izdevējam peļņa tur ir (ja vien cilvēki grāmatu pērk). Savukārt, Amazon ir mazliet dāsnāki, tie sev patur tikai 30% no pircēju samaksātās naudas par e-grāmatām. Alternatīva šim visam ir izmantot internetu un savus darbus tirgot pašam, bet tam ir arī trūkums – ir savus darbus jāreklamē un pašām jāveido savu mājas lapu, kurā tirgot failus digitālā formātā.

Bet apgalvojums, ka autortiesību pārkāpumi kaitē radošumam un iznīcinās māksliniekus, arī nav gluži patiess. Zīmēšanas pulciņos bērnus ved uz mākslas muzeju un liek pārzīmēt tur esošās gleznas vai klasiskās skulptūras. Arī mūzikā ir līdzīgi – mākslinieki mācās viens no otra un ietekmē viens otra mūziku. Ja tā nebūtu, tādi termini kā “rokmūzika”, “sirreālisms” vai “dadaisms” nemaz nevarētu pastāvēt. Iespēja par brīvu redzēt vai noklausīties citu mākslinieku darbus ir ārkārtīgi noderīga visiem māksliniekiem, kamēr viņi vēl ir iesācēji un mācās. Māksliniekiem kaitē nevis failu lejuplādēšana privātai bezpeļņas lietošanai, bet gan situācija, ka citi cilvēki var bez atļaujas tirgot viņu darbus, labi nopelnīt un tikt cauri sveikā.

Jaunās iniciatīvas – SOPA, PIPA un ACTA

Autortiesību īpašnieki jau gadiem pūlas ieviest interneta cenzūru. Viņu jājamzirdziņš ir cīņa pret bērnu pornogrāfiju. [15] Dzirdot izklaides industrijas lobijus nemitīgi runājam par nabaga bērniem, rodas dīvains jautājums, proti, kāds gan Holivudas lobijiem vispār var būt sakars ar bērnu pornogrāfiju? Nav viņu joma. Atbilde ir pavisam vienkārša – gan politiķi, gan vairums cilvēku nevēlas ieviest interneta cenzūru kaut kādu pirātisku filmu vai mūzikas dēļ. Tas vienkārši nav tā vērts. Pie tam brīvs internets tomēr tiek uzskatīts par vērtību. Lai to grautu jābūt tiešām nopietnam iemeslam. Bet bērni… Nu to cilvēki saprot, tas ir nopietni. Plāns ir, ka vispirms tiks ieviesta bērnu pornogrāfijas vietņu cenzēšana, tiks izveidota interneta cenzūras sistēma un attiecīgās institūcijas. Tālāk vairs nebūs problēmu cenzūru mazliet paplašināt. Bērnu pornogrāfija ir nelegāla, mēs to cenzējam. Pirātiskās filmas un mūzika ir nelegāla – to mēs arī varam cenzēt. Lieta darīta!

Bet bērni… Tie Holivudas lobijiem diez ko nerūp. Manuprāt, pedofilus ir jāsoda nevis jācenzē. Slēpjot noziegumu tas netiek novērsts. Bērni turpinās ciest, tikai cenzūra gādās, lai to neviens neredz un par to neuzzina. Lai nu kā, triku ar bērniem mēģina realizēt jau gadiem ilgi. Tā arī nav izdevies. Nākamais mēģinājums bija ķerties pie smagajiem ieročiem, proti, lobēšanas. Rezultāts bija SOPA un PIPA.

SOPA (Stop Online Piracy Act) un PIPA (PROTECT IP Act)

Janvārī ASV autortiesību lobiji mēģināja izdabūt caur kongresu abus šos likumprojektus. Toreiz cilvēki sāka pārāk skaļi protestēt. 10. janvārī angļu Vikipēdija lietotājiem nebija pieejama, lai protestētu pret šiem likumiem. Pēc šī visa ASV politiķi bija spiesti piekāpties un atteikties no šī likumprojekta tālākas virzības.

Šie likumprojekti paredzēja, ka tiklīdz rodas aizdomas, ka kāda interneta vietne pārkāpj autortiesības, tā momentā tiek iznīcināta. Interneta meklētājiem (piem., Google un Yahoo) būtu tā jāizņem no saviem meklēšanas rezultātiem. ASV reklāmdevējiem aizliegtu šajā saitē izvietot savas reklāmas. Naudas pārskaitījumu veicējiem (piem., Paypal) būtu jāiesaldē šīs vietnes konti. Visiem interneta pieejas sniedzējiem ASV teritorijā būtu jābloķē lietotāju pieeja melnajā sarakstā iekļautajām saitēm. Šajā brīdī iznīcinātā interneta vietne varētu vērsties tiesā par nepamatotu darbības kavēšanu (ja ar iesaldētiem kontiem vispār izdotos vērsties tiesā). Ja pēc mēnešiem ilgas tiesas prāvas tomēr tiktu secināts, ka nekā nelegāla šai interneta vietnē tomēr nebija, viņi drīkstētu turpināt darbu. Ak, jā, un šai brīdī vērsties tiesā ar pretprasību par nepamatotu darbības kavēšanu un zaudējumiem, kas tā rezultātā radušies, nemaz nevarētu. Ja vien autortiesību īpašnieks, kurš apgalvoja, ka šī saite ir pārkāpusi autortiesības, pasaka, ka viņš likumu neizmantoja ļaunprātīgi un rīkojās labāko nodomu vadīts, likums viņu aizsargā. Un vēl viens sīkumiņš, kas attiektos uz interneta vietnēm, kuru lietotāji tajās var kaut ko ievietot. Ja viens cilvēciņš, piemēram, YouTube vietnē, ieliktu kādu ar autortiesībām aizsargātu video, tad šie likumi paredzētu, ka jāiznīcina ir visa plašā YouTube vietne, kuru lieto arī miljoniem cilvēku, kuri autortiesības nepārkāpj.

Papildus tam visam bija iecerēts, ka par autortiesību pārkāpumu sods būtu līdz pat pieciem gadiem cietumā. Kur palika samērīgums? Kā ar visiem tiem pedofiliem, izvarotājiem un kabatzagļiem, kuri nodara lielāku kaitējumu, bet bieži vien saņem mazākus sodus? Vēl viena problēma te bija, ka šo likumu varētu izmantot ļaunprātīgi, lai atbrīvotos no konkurentiem. Dibināt jaunas interneta vietnes kļūtu daudz grūtāk, un investori tajās vairs neieguldītu savus līdzekļus. Tādas vietnes kā Etsy, Flickr, Vimeo varētu tikt atzītas par nelegālām. Vārdu sakot, likumi nebija diez ko jauki. Ne velti cilvēki protestēja.

Un protestēja arī mākslinieki. Vismaz tie, kurus es pazīstu. Parastie mākslinieki SOPu neatbalstīja, atbalstītāji bija miljardus pelnošas kompānijas. No SOPAs parastam māksliniekam nebūtu nekādas jēgas. SOPA ir labvēlīga tikai lielajām kompānijām, un tā būtu tikai vēl vairāk nosvērusi svaru kausu tām par labu. Tās kļūtu vēl varenākas un varētu panākt sev netīkamo interneta vietņu cenzēšanu, kamēr parastie mākslinieki paliktu tikpat bezspēcīgi, kā tie ir šobrīd. Viņi joprojām nevarētu atļauties advokātus, un pēc viņu pieprasījuma neviena interneta vietne tāpat netiktu slēgta. Ikreiz, kad Holivuda saka, ka vajag stingrākas autortiesību aizsardzības normas, ar to tiek domāts, ka viņi grib lielāku kontroli pār internetu. Aizsargāt mazo autortiesību īpašnieku (fotogrāfi, maz pazīstami mūziķi, mākslinieki) intereses neviens tur negrasās. Tāda, lūk, mums ir tā “reprezentatīvā demokrātija”.

Starp citu, arī autoritārām valdībām ir izdevīgi, ka lielās kompānijas kļūst arvien varenākas. Vai kāds vēl atceras laiku, kad ASV izmisīgi centās slēgt Wikileaks? Pirmais ierocis Wikileaks iznīcināšanas kampaņā bija bankas. Valdība pieprasīja, lai naudas plūsma tiktu apturēta un visi Wikileaks konti tiktu iesaldēti. Ja valstī ir tikai 5 bankas, to izdarīt ir viegli. Bet, ja valstī ir 500 bankas, būs grūtāk. Paies laiks, kamēr ar visām izdosies vienoties, pie tam pastāv risks, ka kāda no tām izlems nepakļauties uz aizstāvēt klientu intereses. Tas pats attiecas arī uz interneta vietnēm. Vienoties ar dažiem ir vieglāk, nekā ar tūkstošiem. Valdību attiecības ar lielajām korporācijām raksturo teiciens “tu pakasi man muguru, es pēc tam pakasīšu tavējo”. Pie tam, SOPu varētu arī ļaunprātīgi izmantot politiskai cenzūrai. Ikvienam no Wikileaks nopludinātajiem dokumentiem ir autors. Un autortiesības. Un ko SOPA teica par interneta vietnēm, kuras pārkāpj autortiesības? Nu lūk.

Protams, valdībām nevajag jaunus likumus, lai apspiestu cilvēku vārda brīvību (piemēram kompromat.lv lieta ar Ušakova vēstulēm), bet nu tomēr… Ja reiz cenzūra tiek ieviesta, to var viegli drusciņ paplašināt ikreiz, kad tas ir vajadzīgs. ASV ik pa laikam sūdzējās par cenzūru arābu nemieru laikā un pārmeta vārda brīvības ierobežošanu autoritārajās valstīs. Regulāri kritizēta tiek arī Ķīnas interneta cenzūra (tur ir aizliegts, piemēram, interneta meklētājā ierakstīt vārdu “freadom” angļu valodā). Un šajā situācijā man tā liekas liekulība. Ja gribi ieviest cenzūru savā valstī, nu tad vismaz nekritizē citu valstu politiķus, kuri to jau ir izdarījuši!

Brīdī, kad ASV politiķi piekāpās protestiem, Holivudas pārstāvji sāka sūdzēties par to, ka viņi ASV partiju vēlēšanu kampaņām ir ziedojuši miljoniem dolāru un par to pretī sagaida atbalstu. Daži no Holivudas pārstāvjiem pat sāka draudēt, ka nākamajās vēlēšanās vairāk naudu partijām neziedos, ja politiķi turpinās nerūpēties par viņu interesēm (par spīti miljoniem cilvēku protestiem). Diemžēl ASV ikvienu politiķi var nopirkt. Tie ir pieejami izsolē, un vairāksolītājs arī lemj likumus. Pašlaik Silikona ielejas lobēšanas rēķini un ziedojumi ASV politiķiem ir krietni mazāki nekā Holivudas iztērētais. Vai nu Google, Vikipēdija, Youtube, Twitter, Rapidshare un pārējās kompānijas beidzot sametīsies un sāks maksāt politiķiem algas, vai arī kaut kas līdzīgs SOPAi tiks pieņemts tuvāko gadu laikā. ASV sabiedrībai netīkami likumi regulāri tiek pieņemti, tos piekabinot likumam par budžeta izdevumiem. Tos prezidents ir spiests parakstīt tādus, kā nu viņam iesniedz. Tā ka “SOPAs Nr. 2” pieņemšana ir tikai laika jautājums. Ja vien cilvēki beidzot nesāks nopietni sekot līdzi politiķu darbam un regulāri gana skaļi protestēt…

ACTA jeb “Viltošanas novēršanas tirdzniecības nolīgums”

Pirmā reize, kad Latvijas presē parādījās vārds ACTA bija 26. janvārī. Mēs tikām informēti par to, ka Latvijas vēstnieks Japānā tikko ir parakstīja šo dokumentu. Kā vienmēr sabiedrības informēšana  notiek post factum. Un prātīgi darīts – Polijas valdība 19. janvārī paziņoja, ka grasās ACTu parakstīt. Nākamajās pāris dienās tūkstošiem cilvēku izgāja ielās, lai protestētu pret šo nolīgumu. Vienā no protestiem tika arī simboliski sadedzināts Eiropas savienības karogs. Pēc šī paziņojuma Polijas politiķu interneta vietnes piedzīvoja arī Anonymous hakeru grupējuma uzbrukumus. Latvija rīkojās gudrāk – neinformēja cilvēkus, lai tie nemēģinātu laikus sākt protestēt.

Kādas problēmas ACTA var radīt, un kāpēc šī līguma parakstīšana nav laba ideja?

*Antidemokrātisks tapšanas process. Šī līguma tapšana sākās 2006. gadā aiz slēgtām durvīm. Jaunattīstības valstu pārstāvji sarunās netika uzaicināti. Piemēram, Indija pirms kāda laika par to pat sūdzējās. Arī cilvēktiesību aktīvistu organizācijām neļāva iesaistīties. Toties lielo ASV farmācijas un Holivudas korporāciju pārstāvji gan tika pielaisti pie sarunu galda. Sākumā arī visi dokumenti bija slepeni, līdz tie noplūda internetā (kā man patīk Wikileaks!). Tagad plāns ir tāds, ka vispirms šo vienošanos parakstīs bagātās pasaules valstis un tālāk uz jaunattīstības valstīm izdarīs politisku spiedienu, lai tās arī parakstās. Un tas tagad saucas “vienošanās”! Valstis, kuras ACTAs rakstīšanā nepiedalījās var tikai vai nu noraidīt vai arī pieņemt to tādu, kā nu saujiņa ASV korporāciju lobiju to sarakstīja.

* Viltotu preču un pirātisma “samešana vienā maisā”. Lai gan īstenībā šie ir ļoti atšķirīgi jautājumi (peļņas gūšana, pircēja maldināšana, liekot noticēt, ka viltotā prece ir īsta, veselības risks patērētājam viltotas medicīnas gadījumā).

*Neskaidras definīcijas un interpretējami termini. Piemēram, 4. iedaļas 23. pantā ir runāts par to, ka autortiesību pārkāpējiem ir piemērojami sodi un kriminālatbildība. Taču šajā pantā ir arī punkts, kurā ir teikts, ka Latvija “nodrošina, ka saskaņā ar tās tiesību aktiem ir iespējama kriminālatbildība par atbalsta sniegšanu un kūdīšanu”. Un, protams, nav definīcijas, ko tieši nozīmē “atbalsta sniegšana”. Ja es esmu programmētājs, kurš uzraksta kodu programmai, kuru var izmantot autortiesību pārkāpšanai, vai tā būtu “atbalsta sniegšana”? Un kā ar tādām interneta vietnēm kā WordPress, YouTube, Rapidshare, failiem.lv? Vai viņi arī sniedz atbalstu? Un visi interneta pakalpojumu sniedzēji? Protams, vārdi “ir iespējama” nav tas pats, kas “ir jāīsteno”, tā ka šeit varēs arī nemainīt pašreizējo likumdošanu, un šī punkta īstenošana nebūs obligāta. Un atbalsta sniegšana vispār ir interpretējams jēdziens – zem tā daudz ko var pabāzt.

*  27. panta 4. punkts. Latvija “saskaņā ar saviem normatīvajiem aktiem var pilnvarot savas kompetentās iestādes likt tiešsaistes pakalpojumu sniedzējam steidzami izpaust tiesību īpašniekam informāciju, kas ir pietiekama, lai identificētu abonentu, kura konts, iespējams, ir izmantots pārkāpuma veikšanai, ja šis tiesību īpašnieks ir iesniedzis likumīgi pamatotu prasību par preču zīmes vai autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu un ja šādu informāciju vēlas saņemt, lai aizsargātu vai īstenotu šīs tiesības”. Atkal, “var pilnvarot” nav tas pats, kas “ir jāpilnvaro”. Te valstis pašas var izvēlēties. Un, gadījumā, ja Latvija izlems šo punktu īstenot, jauki nebūs. Par šo bija citāts no Ekonomikas ministrijas sacerētā raksta “Dienā”, kurā viņi mēģina apgalvot, ka ACTA nav nekas slikts: “ACTA paredz, ka pēc intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieka pieprasījuma, interneta pakalpojumu sniedzējiem būs jāsniedz informācija par lietotāja kontu, kas izmantots pārkāpuma veikšanai.” [16] Tas nozīmē, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem (Lattelekom, Baltcom, utt.) ir jāizspiego savi klienti un jāsaglabā visi viņu dati, lai gadījumā, ja kādam rodas aizdomas, ka kāds no klientiem ir pārkāpis likumu, varētu sniegt attiecīgo informāciju autortiesību īpašniekam. Visi interneta lietotāji tiek uzskatīti par vainīgiem, kamēr nav pierādīts viņu nevainīgums! Vai tad demokrātiskā valstī nebūtu jābūt otrādi? Šādā veidā tiek aizskartas cilvēku brīvības un tiesības uz privātumu. Tik pat labi valsts varētu izdomāt noklausīties mūsu visu telefona sarunas un uzstādīt katrā dzīvokļa istabā pa videokamerai, lai cīnītos pret cilvēkiem, kas savās mājās pretlikumīgi dzen kandžu!  Raksts beidzas ar teikumu: “Ekonomikas ministrija norāda, ka ACTA neparedz cilvēku izspiegošanu, lai nodrošinātu autortiesību aizsardzību.” Manuprāt, te rodas pretruna. Kā var “sniegt informāciju par lietotāja kontu”, ja vien šis lietotājs nav ticis izspiegots, un informācija par viņa kontu nav saglabāta?

* 27. panta 6.b. punkts. Latvija “nodrošina aizsardzību vismaz pret (..) tādas ierīces vai ražojuma, tostarp tādu datorprogrammu ražošanu, importu vai izplatīšanu, vai tāda pakalpojuma sniegšanu (..) kam ir tikai ierobežots komerciāli būtisks mērķis papildus mērķim apiet efektīvu tehnoloģisko pasākumu” (efektīvs tehnoloģiskais pasākums nozīmē DRM). Hmm, cik liela daļa no bezmaksas atvērtā koda programmatūras ietilpst šai kategorijā? Tas nozīmē, ka tiks liegta pieeja programmatūrai, kas “atvieglo” autortiesību pārkāpumus, bet bieži vien šādu programmatūru cilvēki izmanto arī pilnīgi legāliem mērķiem. Piemēram, torrentu tīklus cilvēki bieži vien izmanto arī bezmaksas vai atvērtā koda programmatūras izplatīšanai. Un netrūkst arī autorus, kuri paši augšuplādē savus darbus torrentu tīklos, lai tādējādi iegūtu bezmaksas reklāmu un jaunus fanus. Varētu būt, ka šai kategorijā ietilpst arī VLC Media Player.

* Šis ir starptautisks līgums, kas valstīm uzliek saistības un neļauj nākotnē mainīt savu likumdošanu. Pieņemsim, ka nākamajās Vācijas parlamenta vēlēšanās Pirātu partija saņem pietiekami daudz balsu, lai iekļūtu koalīcijā. Viņi vēlas legalizēt pirātismu, proti, pieņemt likumu, ka failu lejuplādēšana personīgai lietošanai un izmantošanai bezpeļņas nolūkos ir legāla un vairs nav noziegums. Tikai ups… Viņi to vairs nemaz nedrīkstēs darīt, jo šī starptautiskā vienošanās būs “sasējusi rokas”.

Valdis Dombrovskis televīzijas ziņu sižetā par šo tēmu mēģināja cilvēkus pārliecināt, ka nolīgums neparedz neko tādu, kas Latvijā jau netiktu darīts. Te jāsaka, ka tas ir atkarīgs no tā, kā ACTA tiks interpretēta. Ja Latvija nesāk rakstīt jaunus likumus, tad viņš nebūs melojis. Kaut vai tas punkts, ka interneta pakalpojumu sniedzējiem ir jāsniedz informācija par saviem klientiem, ja pastāv aizdomas, ka tie pārkāpj autortiesības. Te varianti ir divi. Vai nu interneta pakalpojumu sniedzēji klientus izspiego un sniedz iegūto informāciju, vai arī neizspiego un papildu datus nevāc, un brīdī, kad tiem paprasa informāciju, sniedz tieši to, kas tiem ir savākts, proti, to drusciņu, kuru viņi jau šobrīd par mums vāc (vārds, uzvārds, IP adrese). Diemžēl šo punktu var interpretēt arī tā, ka ir jāpieņem jauns likums, kurš interneta pakalpojumu sniedzējiem liek vākt un glabāt kaut kādus datus par klientiem. ACTu valstis var izmantot arī, lai pieņemtu “SOPu Nr. 2”, un varētu attaisnoties savu vēlētāju priekšā ar to, ka “valstij ir jāpilda savas starptautiskās saistības, kuras liek pieņemt stingrāku autortiesību aizsardzības likumdošanu”.

ACTA ir piemērs tam, kā likumi tiek rakstīti slepus, pieņemti slepus, sabiedrība par to tiek informēta post factum, un tad politiķi cer, ka cilvēki noplātīs rokas, nopūtīsies, ka protestēt ir par vēlu, jo likums jau pieņemts, un tālāk ievēros attiecīgo likumu. Vai tā ir demokrātija? Neskatoties uz to, ka Latvijas ārlietu ministrs šo līgumu jau ir parakstījis, tas vēl nav stājies spēkā. Jūnijā Eiropas parlamentā notiks balsošana par ACTAs apstiprināšanu. Ja šajā balsojumā ACTu neatbalstīs, tad tā netiks pieņemta. Tas nozīmē, ka cilvēkiem vēl ir gana daudz laika protestiem, vēstuļu rakstīšanai Eiropas parlamenta deputātiem un petīciju parakstīšanai.

Pati par sevi šāda nolīguma ideja nav nemaz tik slikta, jo vismaz man negribētos aptiekā netīšām nopirkt viltotus medikamentus, bet, ja es maksāju par kādu zīmola preci, tad tieši to arī gribētos no pārdevēja saņemt. Bet pašreizējais līguma teksts nudien nav labākais variants, ko būtu iespējams uzrakstīt. Šī iemesla dēļ uzskatu, ka Eiropas savienībai tas nav jāpieņem un mums ir jādara zināms Latvijas pārstāvjiem Eiropas parlamentā, ka Latvijas tauta šo līgumu neatbalsta. Ir jāatgādina mūsu Eiropas parlamenta deputātiem, ka viņi tur atrodas, lai pārstāvētu Latvijas tautas intereses!

Megaupload iznīcināšana

Nākamajā dienā pēc Vikipēdijas un pārējo interneta lietotāju protestiem pret SOPu ASV valdība konfiscēja Megaupload serverus un apcietināja šīs interneta vietnes īpašniekus. Tas radīja jautājumu, kāpēc ASV valdībai vispār ir vajadzīga SOPA, ja reiz viņi jau tagad var likvidēt sev netīkamas interneta vietnes. Apsūdzības pret Megaupload bija par nelikumīgu failu izplatīšanu. Pirmkārt, jautājums ir, kāpēc tika likvidēts Megaupload, kamēr Rapidshare, Fileserve un citi līdzīgu pakalpojumu sniedzēji netiek aiztikti. Otrkārt, lai gan neviens nenoliedz, ka Megaupload tika izmantots arī ar autortiesībām aizsargātu failu izplatīšanai, likums tam tik un tā neuzliek atbildību par failu saturu, ko pakalpojuma lietotāji ir augšuplādējuši. ASV likumdošana paredz, ka, ja interneta vietne izdzēš tās lietotāju augšupielādētos failus, kurus aizsargā autortiesības, pēc īpašnieka pieprasījuma, tad šī interneta vietne nav veikusi nekādu likuma pārkāpumu. Un Megaupload šo likumu ievēroja, proti, piekļuve failiem, par kuriem tika saņemtas sūdzības, tika liegta.

Megaupload lietā tika apgalvots, ka šī interneta vietne ar reklāmām un lietotāju abonementu samaksāto naudu ir nopelnījuši vairāk nekā 175 miljonus dolāru, bet nodarījuši autortiesību īpašniekiem vairāk nekā 500 miljonu dolāru zaudējumus. Par ienākumiem nestrīdēšos, tos konstatēt ir vienkārši. Par zaudējumiem gan man ir aizdomas, ka šis cipars ir uzpūsts no zila gaisa. Pieņēmums, ka pirāti pirktu visus tos failus, kurus viņi lejupielādē par brīvu, ir absurds. Par brīvu cilvēks paņems jebko, bet par pirkšanu gan divreiz padomās, vai pirkums ir tā vērts. Jebkurā gadījumā, tā vietā, lai sūdzētos par “pirātu radītajiem zaudējumiem” Holivuda varētu izveidot paši savu interneta vietni, kurā cilvēki pēc tam, kad ir 30 sekundes skatījušies reklāmas, varētu lejupielādēt vai noskatīties kārotās filmas. Ja reiz Megaupload gadījumā šis biznesa modelis darbojās, kāpēc gan to neizmantot arī citiem. Jēga būtu lielāka nekā izklaides industrijas kaitinošā mūžīgā brēkšana par saviem no pirksta izzīstajiem zaudējumiem.

MPAA (Motion Picture Association of America) un RIAA (Recording Industry Association of America) apgalvo, ka “pirātisms iznīcina radošumu un izklaides industriju, kura nodarbina tūkstošiem cilvēku”. Ja paskatās ASV filmu industrijas statistiku, tad rodas tieši pretējs iespaids. Industrijas ienākumi no 1995. gada (kad pirātisms vēl nepastāvēja) līdz 2010. gadam ir arvien pieauguši. 1995. gadā industrijas peļņa no kino biļešu pārdošanas bija $5,29 miljardi, 2000. gadā – $7,48 miljardi, bet 2010. gadā tie bija jau $10,47 miljardi. Manuprāt, tas nu nemaz neizskatās pēc izmirstošas industrijas, kura būtu jāglābj. Un failu izplatīšana ienākumus nav samazinājusi (tie arvien pieaug). [17][18] Pie tam jebkurā gadījumā valdības uzdevums nebūtu saglabāt konkrētus uzņēmējdarbības modeļus pretēji brīvā tirgus attīstībai un patērētāju pieprasījuma izmaiņām, aizkavējot tehnoloģiju attīstību.

Starp citu, ja kāds iedomājas, ka visi šie pasākumi būs efektīvi, tas ir naivi. Programmētāji jau sen aktīvi strādā pie variantiem, kā šo visu apiet. Piemēram, Mozilla Firefox spraudņi “MAFIAAFire”, “ThePirateBay Dancing” un “DeSopa”, ar kuriem var piekļūt cenzūras skartajām interneta vietnēm. Tad vēl, protams, vecais labais variants nomainīt cenzētās mājas lapas adresi. Un tā tālāk. Variantu ir daudz. Dažādas Eiropas valstis jau gadiem mēģina aizliegt, iznīcināt un cenzēt interneta vietni “ThePirateBay”. Un līdz šim tas tā arī nav izdevies. [19] Neviens no šiem cenzūras mēģinājumiem nav spējis atturēt šo vietni no atgriešanās tiešsaistē dažu dienu laikā. Savukārt, ja kāds izdomā ķerties klāt pirātu IP adresēm un tās izsekot, mazliet pacenšoties var noslēpt arī to. Pirāti tik viegli nepadosies…

Atsauces.
1. http://www.zdnet.co.uk/blogs/communication-breakdown-10000030/copyright-isnt-working-says-european-commission-10024835/
2. http://arstechnica.com/apple/news/2011/07/apple-ms-rim-nab-nortel-mobile-patents-for-45-billion.ars
3. http://en.wikipedia.org/wiki/Patent_troll
4. http://arstechnica.com/tech-policy/news/2011/10/worlds-leading-patent-troll-sues-motorola.ars
5. http://torrentfreak.com/illegal-downloads-150x-more-profitable-than-legal-sales-091009/
6. http://torrentfreak.com/when-pirates-become-copyright-cash-cows-090830/
7. http://en.wikipedia.org/wiki/Capitol_v._Thomas
8. http://en.wikipedia.org/wiki/Sony_BMG_v._Tenenbaum
9. http://www.tattoomenow.com/
10. http://www.plagiarismtoday.com/2010/09/28/the-lara-jade-cotontvx-case-the-full-story/
11. http://www.bjp-online.com/british-journal-of-photography/news/1938870/photographer-accuses-daily-mail-copyright-infringement
12. http://torrentfreak.com/is-copyright-only-for-the-big-guys-110828/
13. http://www.quora.com/Do-artists-bands-get-the-money-I-spend-on-iTunes
14.  http://submit.shutterstock.com/earnings_schedule.mhtml
15. http://torrentfreak.com/the-copyright-lobby-absolutely-loves-child-pornography-110709/
16. http://www.diena.lv/bizness/likumi-nodokli/em-acta-neierobezos-legali-iegutas-informacijas-apmainu-interneta-13928283
17. http://www.the-numbers.com/market/
18. http://arstechnica.com/tech-policy/news/2011/02/piracy-once-again-fails-to-get-in-way-of-record-box-office.ars
19. http://thepiratebay.org/blog/195

Avots:  http://gramataselektroniski.wordpress.com/pazinojumi/acta/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s