Jānis Gulbis par Pagātni, Tagadni un Nākotni…

Jānis Gulbis

Uz redakcijas jautājumiem atbild Jānis Gulbis bijušais Augstākās padomes deputāts un Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centra direktors.

Redakcija (R). Jūs piederat tai paaudzei, kura dzimusi pirms paša kara. Karš skāra Jūs agrā bērnībā, kad formējas cilvēka raksturs. Šodien, kad nodzīvots tāds garš mūžs, kā Jūs vērtējat savu paaudzi?
Mana paaudze formējās kara laikā un smagajos pēckara gados. Tad formējās galvenie dzīves orientieri un nostādnes. Tie Latvijā bija stipri dažādi un nereti dažādos virzienos, jo lielu lomu spēlēja ģimene, vecāku autoritāte tam, kā uztvert tos vai citus notikumus valstī. Mans tēvs tika nošauts 1945.gada 5.aprīlī, mēnesi pirms kara beigām. Tas notika tā sauktajā Kurzemes katlā. Es paliku viens ar māti un tēva māsas dēlu, kurš bija 5 gadus vecāks, jo viņa māte bija mirusi dzemdību laikā. Bija jaunsaimniecība 25 ha, ko vecaistēvs bija saņēmis par saviem nopelniem Latvijas labā. Kā dzīvojām un strādājām, par to labāk nerunāšu. No 14 gadu vecuma sāku savu patstāvīgo dzīvi un vienmēr esmu paļāvies tikai uz sevi. Jau no agras bērnības, pat visgrūtākajās situācijās, galvenais vienmēr man ir bijis izzināt pasaulē notiekošo, izzināt cilvēka fizisko un garīgo būtību, cilvēces attīstības iespējas. Jau no pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem pētu cilvēces demogrāfiskā sprādziena iemeslus, kad cilvēku skaits pasaulē pieauga vienā gadsimtā vairāk nekā 5 reizes. Turpmāk strādāju ar tiem cilvēkiem, kuriem rūp cilvēces nākotne, kādi spēki pasaulē to ietekmē, esmu aktīvu līdzdalību ņēmis visos sarežģītajos notikumos, kas saistīti ar mūsu valsts neatkarības atjaunošanu. Tāpēc arī zinu to, kas daudziem vēl šodien ir liela mīkla un interesanti ir tikai paklausīties viena otra „varoņstāstus” un pasakas par tā laika notikumiem un pašreizējiem „patriotiskajiem” darbiem tautas „labā”. Visa tā rezultātā jāsaka, ka mans viedoklis arī stipri mainījies, jo ar gadiem uzkrātā informācija formējas, izkristalizējas un pieņem savas noteiktas kontūras spriedumu veidā, arvien skaidrāks kļūst dzīves mērķis, lai arī cik tāls un liels tas būtu. Varbūt, ka man šis mērķis ir nesasniedzams, bet tas vienmēr ir iedvesis optimismu, un, ja tikai mazu daļiņu došu savu ieguldījumu tā sasniegšanā, arī tad uzskatīšu, ka savu dzīvi nebūšu velti nodzīvojis. Bet par to vairāk negribu runāt, jo šādas zināšanas nevar izplatīt caur avīzi.

R. Un tomēr, kāpēc mēs nokļuvām šādā situācijā, kādā esam tagad?
Tas ir saistīts ar visu mūsu vēsturi gadsimtu garumā, ar mūsu valsts atrašanās vietu, pasaules ģeopolitiku, pastāvīgo sašķeltību, individuālismu, izdzīvošanu, citus nododot, apmelojot, morālo degradāciju un nespēju pēc smagajiem pēckara gadiem atrast solidaritāti mūsu starpā, kā to, piemēram, savā laikā spēja Japāna. Urbanizācijas procesā mēs nespējām balstīties, vai arī nebija mums tādu kultūras sakņu kā Japānai, un iestājās civilizācijas attīstības pārrāvums nākamajai paaudzei, kurai mūsu paaudze centās atvieglot dzīvi un neredzēja, ka maz pamazām rodas arvien vairāk vieglas dzīves tīkotāju, kuri vairāk vēlējās patērēt nekā strādāt. Trūka arī teorētisku zināšanu, kā tad tālāk dzīvot. Sistēma, ko radīja mūsu paaudze, balstījās uz tiem pāļiem, ko diktēja pēckara uzdevums – izdzīvot, un to darīja, kā prata šī sašķeltā sabiedrība, kuras starpā valdīja naids. Tāpēc tie, kas bija tikuši pie varas, maz domāja par to, kādu sistēmu paši radījuši un cik tā atbilst mūsu tautas vēsturiskajai attīstībai, mentalitātei un kultūrai, akli pakļāvās, kā to parasti darīja un dara, ārējo spēku pavēlēm. Jaunā paaudze nespēja pat saprast, kā šī sistēma īstenībā ir uzbūvēta. Traģiski mums vienmēr ir bijis arī tas, ka mēs nekad neesam sevišķi centušies iedziļināties politikā, jo lielāko tautas vairākumu tā ir tikai biedējusi, tāpēc pie varas esošie mierīgi varēja tautu muļķot, kā vien gribēja. Normālu sistēmu izveidot neizdevās un atgriezāmies atpakaļ pie pasaulē miršanas stadijā esošas sistēmas un sākām „kapitāla uzkrāšanas” iznīcinošo, prātam neaptveramo mūsu laikos afēru pret savu tautu. Ja kāds būtu iedziļinājies visā notiekošajā, tad būtu arī skaidrība par šīs krīzes neizbēgamību. Tā nav nekāda stihija, bet labi izstrādāts plāns, doktrīna, kā to realizēt.

R. Vai tad ir šāds krīzes projekts?
Var teikt arī tā. Projekta pamatā ir finanšu sistēmas krīze, ko rada bez ekonomiskā seguma iespiestas naudas masas, kā rezultātā cenas atraujas no reālās vērtības un pieaug pēc savas loģikas, palielinoties alkatībai. Uzpūstais naudas burbulis agri vai vēlu plīst un sāk iznīcināt reālo saimniecību. Laiku pa laikam šis „pūslis” ir jālikvidē un tad uztaisa naudas deficītu, ko nereti, kā šoreiz, izraisa mākslīgi. Tā vara, kurai būtu zināšanas un rūpes par savu zemi vai kura vismaz būtu uzklausījusi tos, kas kaut ko no tā saprot, domātu, kā neiekrist šajos slazdos un būvētu aizsardzību pret to.

Sākums kapitālistiskās ekonomikas finanšu krīzei tika ielikts jau 1913.gadā, kad tika izveidota ASV Federālās rezerves sistēma (FRS). Iniciatori tai bija Morganu, Rotšildu, Rokfelleru un Vartburgu baņķieru ģimenes. Šo finanšu magnātu sapņu piepildīšanos vislabāk raksturo Rotšilds: „Dodiet man kontroli pār naudas emisiju, un man būs vienaldzīgi, kas pieņem likumus”. FRS iegāja 12 federālās bankas, kuras pildīja ASV centrālās bankas funkcijas un vēl apmēram 5,5 tūkstoši privātbanku. Šai Federālajai rezerves sistēmai tika atdotas visas naudas emisijas un kreditēšanas pilnvaras. Valdība ar prezidentu priekšgalā nevar šo sistēmu nekādi ietekmēt. Kā atzīmēja ietekmīgs amerikāņu ekonomists Entoni Sattons: „FRS – tā ir valsts valstī, „privātā centrālā banka. Neviens nekad nav redzējis tās rēķinus, tā netiek revidēta”. Vēlāk, pirms nāves, ASV prezidents Vilsons nožēloja, ka parakstījis aktu par Federālās rezerves sistēmu apmaiņā pret savu prezidenta vēlēšanu kampaņas finansēšanu: „Mūsu valsti kontrolē kredītu sistēma, kura atrodas privātās rokās. Mūsu valsts attīstība un visa darbība atrodas nedaudzu cilvēku rokās, kuri, ja arī būtu godīgi un darbotos tautas interesēs, tik un tā norūpējušies par to biznesu, kur apgrozās viņu nauda, kas faktiski iznīcina normālu ekonomiku. Mēs esam kļuvuši visietekmējamākā un kontrolējamākā valdība civilizētajā pasaulē. Mēs neesam vairs tautas valdība, bet nelielas saujiņas cilvēku valdība”.

Ieguvusi varu, FRS ar pilnu slodzi sāka ekspluatēt kreditēšanas sistēmu. Tās būtība ir ļoti vienkārša – ar iespiesto naudas summu caur banku tīklu tiek veidotas parādu saistības, dodot bankām naudu ar mazāku procentu, tās tālāk jau ar paaugstinātu procentu un veikli izstrādātiem noteikumiem padara uzņēmējus un fiziskas personas par saviem parādniekiem. Velnišķīga afēra, kura darbojas efektīvi jau simts gadus un muļķo visu pasauli.

Uzskata, ka šai afērai atklāti masku norāva Francijas prezidents de Gols, kurš noklausījies finanšu ministra anekdoti: „Aukcionā pārdod Rafaela gleznu. Arābs piedāvā naftu, krievs – zeltu, bet amerikānis uzliek paku simtdolāru zaļo naudaszīmju un nopērk Rafaelu par 10 000 dolāru. Gala rezultātā amerikānis Rafaelu ieguva par 3 dolāriem, tāpēc, ka vienas simtdolāru zīmes iespiešanai cena bija tikai – 3 centi!”. De Gols nolēma to pārbaudīt praksē un pieprasīja ASV saskaņā ar Brettonvudas vienošanos apmainīt 1,5 miljardus dolāru pret zeltu – 35 dolārus par unci zelta, kas izsauca skandālu visā pasaulē, bet de Gols Francijas dedolarizāciju nosauca par „ekonomisko Austerlicu”, diemžēl pārējā pasaulē neatradās daudz valstsvīru, kuri domātu par savu tautu un nepakļautu to ASV gadsimta afērai.

Bet ASV bija spiesta 1971.gada augustā paziņot, ka turpmāk tā dolāru vairs nenodrošina ar zeltu un varēja brīvi iespiest dolārus astronomiskos daudzumos, par ko ne tikai tika iegūtas reālas bagātības, bet arī realizēta ekspansīva politika par virskundzību pasaulē. Zem ASV izgudrotā mīta par brīvību, vienlīdzību un brālību, cilvēktiesībām faktiski turpinājās pasaules iekarošana ar virtuālo dolāru, kura galvenie atribūti ir – iespiedmašīnas un specdienesti ar armiju. Viens otrs teiks, kā tik ilgi var muļķot visu pasauli? Var. Ja labi maksā, tad nodevēju liberālā tirgus ekonomikā netrūkst.

Apstādinot uz laiku iespiedmašīnas, izraisa it kā naudas trūkumu un sākas bankroti, kā rezultātā lielie pievāc īpašumus par smieklīgu naudu un padara mūs par baņķieru parādniekiem, bet mākslīgi izraisītas krīzes rezultātā „iekritušās” bankas glābj atkarīgās valdības ar tautas līdzekļiem no budžeta, tā vēl papildus apzogot tautu. Es te nevaru izklāstīt spekulācijas mehānismus biržās un virtuālās naudas cirkulāciju tajā, tad jau jāraksta grāmata.

R. Bet kas tad tagad var notikt?
Informācija pasaulē cirkulē. Ievērojami ekonomisti un finansisti izprot šo situāciju. Viss atkarīgs no tā, cik paliks tādu, kuriem vēl ir kādas sirdsapziņas paliekas, un cik tautu pasaulē modīsies, jo tiek darīts viss, lai tas nenotiktu. Par politiķiem es nerunāju, tādi ir retums, gadsimtos pa vienam. Fakts, ka ASV zaudē savu autoritāti kā lielvalsts, bet mafija strādāja un panāca Londonā, ka atkal tiks iespiestas kārtējās naudas masas vairāk nekā 5 triljonu vērtībā, ko izdalīs valstīm, lai varētu uzlabot to valdības un bankas, atkal varētu turpināt izdot kredītus fiktīvas ekonomikas „augšupejai”, kurai krahs varētu beidzot būt ne vēlāk kā 2014.-2015.gadā, bet var būt arī agrāk, ja tautas nesaņemsies un nesāks domāt, atslēdzoties no televizoriem un saviem seriāliem, iedziļināsies, kā tad vajadzētu saimniekot un atgriezties no virtuālās pasaules dzīvē, reāli sāks strādāt.

ASV pati sevi iznīcina un šodien tās kopproduktā ir tikai 25% ražošana, 75% ir pakalpojumi, no kuriem 50% ir finanšu sfērā, lai iekarotu pasauli. Dolārs ir pārvērsts par masu iznīcināšanas ieroci un ir daudz bīstamāks par atomieročiem. Tieši tāpēc jau arī jaunais ASV prezidents aicina atomieročus ne tikai ierobežot, bet pat iznīcināt.

Bet nav ko vainot ASV kā galveno krīzes cēloni. Es teiktu, ka cēlonis ir mūsos pašos, ka pazaudējām galvas Rietumu liberālistu radīto mītu dēļ un butaforiskā, uz parāda radītā spožuma dēļ. Iekritām kā savulaik Amerikas indiāņi, kurus iznīcināja šī pati pasaules mafija no Eiropas. Bet tagad nav laiks vaimanāt, jāizdara secinājumi un jāpadzen valdošie egoistiskie liberālisti, jāsāk saimniekot pašiem savā valstī, nevis rakstīt projektus dāvanām no izlaupītājiem. Vispirms mums visiem vajadzētu vienoties par to, ka bez normālām lauku saimniecībām nav mūsu valsts būtība. Kā tad saimniekoja zemnieks? Domāja šādi: cik ģimenē esam – pieaugušie, bērni, veci vai slimi, cik katram vajadzēs maizei graudu, cik vajadzēs gaļas, piena, cik tad vajadzēs govju, cūku, aitu, vistu, zosu utt., ko vajadzēs to barošanai, – dažādus dārzeņus, augļudārzu utt. Cik kūtsmēslu vajadzēs uz ha, līdz ar to, cik liellopiem jābūt. Ar ko tad nodarbojās labs zemnieks? Viņš plānoja! Nav iespējama neviena saimniekošana, ja to neplāno. Visi, kas to neprata, bankrotēja.

Atnāca liberālisti ar virtuālām parādzīmēm un liberālo (brīvo) tirgu, kur ir tikai viena interese – taisīt naudu ar jebkuriem paņēmieniem, un iznīcināja valsti.

Šajā sakarā nebūtu pat slikti pārlasīt mūsu tautieša K.Baloža darbus par plānošanu ekonomikā, ASV ekonomista Leontjeva darbus, kurš saņēma Nobela prēmiju par kapitālistiskās ekonomikas plānošanu. Tieši viņš bija tas, kurš brīdināja PSRS „pārkārtošanās” sākumā – neaiztieciet Valsts plānu un Valsts apgādu, kas satur un baro valsti. 1991.gadā Maskavā ASV un padomju simpozijā, kurā piedalījās arī japāņi, to miljardieris Herosi Teravama atbildē par „Japānas brīnumu” teica: „Jūs nerunājat par galveno. Par jūsu vadošo lomu pasaulē. 1939.gadā jūs bijāt gudri, mēs, japāņi, dumji. 1955.gadā mēs kļuvām gudrāki, bet jūs pārvērtāties piecgadīgos bērnos. Visa mūsu ekonomiskā sistēma nokopēta no jūsējās, tikai pie mums ir kapitālisms ar privātiem uzņēmumiem, un mēs nekad vairāk kā 15% nesasniedzām, bet jūs pie sabiedriskajiem ražošanas līdzekļiem sasniedzāt pat 30% un lielāku pieaugumu. Visās mūsu firmās ir jūsu Staļina laika lozungi”.

Ja valsts neplāno, tad tāda valsts arī nespēj valstī saimniekot. Kāpēc tad neplāno? Lai nenestu atbildību!

Japāņi bija arī pirmie pasaulē, kuri vēl pagājušā gadsimta 80.gados pierādīja, ka valsts uzņēmums var strādāt un strādā rentablāk nekā privātais, ja to neapdraud korumpanti. Tā bija sensācija, ko liberālisti bloķē, kā vien prot. Jau sen cilvēki labāk vairo valsts bagātību, nevis pilda kāda privātā kabatas. Taču to nedarīs individuālisti, kuriem nav valstiskas domāšanas. Mīts par privātā godīgumu un efektivitāti mājo tikai vēl liberālistu smadzenēs. Kopā ar Valsts plānu un apgādu vēl nepieciešams valsts standarts, lai samazinātu pircēju krāpšanu.

Grūti runāt par mūsu politologu un zinātnieku kvalifikāciju, ja viņi nepievērsa uzmanību tādam svarīgam faktam, kā 1987.gadā pie ANO izveidotās zinātnieku grupas „Mūsu kopīgā nākotne” formulējumam par ilgtspējas attīstības koncepciju un definīciju: „Ilgtspējas attīstība ir attīstība, kas nodrošina cilvēces pašreizējās vajadzības, nemazinot nākamo paaudžu iespējas tām apmierināt savas vēlmes”. Tas ir tā sauktais Brutlandes ziņojums. Es neskaitāmas reizes esmu par to brīdinājis, ka dzīve uz parāda beigsies ar krahu, ka tas ir amorāli pret pārējiem un no ticīgo viedokļa – liels grēks. Bet mēs esam lieli pārgudrinieki, par ko arī maksāsim. Lielākā mūsu nelaime ir tā, ka mēs noticējām 1993.gadā neoliberālistiem no t.s. „Latvijas ceļa”, kuri apmuļķoja tautu un kopā ar egoistiskā labā spārna t.s. partijām, bet faktiski ekonomiskajiem grupējumiem, turpina mūs muļķot. Liberālisms – tas ir morālisks kroplis no klasisko vērtību viedokļa. Liberālisma pamatā ir doktrīna, ka piespiešana vienmēr ir ļaunums, kas arī noved pie visatļautības un noziedzības. Tas kalpo arī kā attaisnojums jebkuriem meliem. To mērķis un dzīves jēga ir – indivīdu maksimāli atbrīvot no pienākumiem pret sabiedrību, kas saskan arī ar egoistu uzskatiem, ka visiem jākalpo viņam, bet viņš tikai pats sev. To princips ir – mērķis attaisno līdzekļus.

Tautas kultūru veido etnisko normu apkopojums, aizliegumi, uzvedības normas, kas formējas gadsimtos un veido iedzīvotājus par tautu. No kultūras ir atkarīgs, vai šie iedzīvotāji ir tauta vai pūlis, kurš atdots ārējiem spēkiem saplosīšanai. Noārdot tautas kultūras morālās normas, tā izzūd. Atbalstot tautas pārvēršanu pūlī, tā ir nodevība pret savu tautu. Atbalstot liberālos uzskatus, mēs iznīcinām paši sevi.

Rakstnieks N.Konjajevs noformulējis šo 20 gadu laiku – kā liberālā terora laiku, kurš iznīcinājis visu, ko vien varēja un kam ir kāds sakars ar morāli un garīgumu. Vienīgais to „nopelns” ir pornogrāfija, dzimumu perversitātes un debilitāte. Viņu morāles pamats ir nelietība. „Tauta” ir tikai viņi, un visi citi ir salašņas.

R. Kā šajā krīzes situācijā klāsies bērniem un jauniešiem?
Tas jau ir redzams šodien. Jau daudz esmu runājis un rakstījis par mūsu individuālismu, morālo degradāciju un politiķu liekulību, runājot par bērnu prioritāti, bet darbos darot pilnīgi pretējo – pirmos upurē bērnus. Spilgts piemērs ir mūsu Centrs, kuru tiranizē jau gadiem. Mēs ne tikai aizsargājam bērnus, bet arī izveidojām altruisku kustību „Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnu”, kura sekmīgi darbojas jau 12 gadus un atzīta starptautiski to cilvēku vidū, kuri domā par cilvēces nākotni. Šajā kustībā veidojas tas jauniešu priekšpulks, kurš savā darbībā balstīsies uz klasiskajām cilvēces vērtībām, kas ir attīstības pamatā. Tieši tas neliek mieru tai mūsu sabiedrības daļai, kura ir novedusi valsti strupceļā un lielā nelaimē. Bet atgriezties pie klasiskajām vērtībām palīdzēs, un tā nav utopija, pati krīze. Šī globālā krīze, ko sākumā jaunieši vēroja tikai no malas un pat nevēlējās daudz par to dzirdēt, pēkšņi, pret viņu pašu gribu, ir ienākusi viņu dzīvē. Vesela lavīna līdz šim neatrisinātu problēmu un konfliktu ielaužas šo jauniešu bezrūpīgajā pasaulē, noslaukot no ceļa iluzoro labklājību, nākotnes plānus un varbūt arī pašu nākotni. Situācija ir unikāla, kura nav aprakstīta mācību grāmatās. Visiem ir tikai viens jautājums, „kas vainīgs?” un „ko darīt?”. Individuālistu nevēlēšanās līdz šim iedziļināties simtiem tūkstošu cilvēku nelaimēs nu skar viņus pašus. Šī realitāte dzīvi sāk uztraukt arvien vairāk šajā nelaimē nokļuvušo bērnu un jauniešu, tāpat kā visus pārējos, kuri 20 gadus maz interesējās gan par politiku, gan ekonomiku, kuru realizēja tautas „kalpi”, tāpēc arī maz izprot, kas notiek pasaulē un arī pašu valstī. Oficiālā informācija par krīzi jau vairs pūli neapmierina, jo sācis darboties pašsaglabāšanās instinkts, kurš saka, ka „velns” ir daudz briesmīgāks, nekā viņu mālē oficiālā vara. Ar katru dienu pieaug neticības varai, jo redz, ka milzu summas, ko ņem no mūsu kabatām, nespēj glābt situāciju. Kolektīvais liberāļu bardaks grūst ar katru brīdi un arvien skaidrāk redzams, kur mūs ir novedusi demokrātiskā vairākuma bezatbildība, bet vēl aizvien nespēj saprast grieķu filozofa Sokrāta teikto: „Ko domā vairākums, tā jau ir muļķība.”

Jaunatne sāk saprast, ka kļūda šādā situācijā var būt nelabojama. Tāpēc tā sāk interesēties, kas tad noveda mūsu planētu līdz tādai situācijai. Un izrādās, ka atbilde ir ļoti vienkārša – pats cilvēks.

Gan mūsu valsts nākotnei, gan cilvēces nākotnei noteikts tikai tas, cik ilgā laikā mēs spēsim paši pārmainīties, cik garīgi mēs būsim. Nākotne un tas, cik ilgi mēs atradīsimies šai bedrē, ir atkarīgs no mūsu katra cilvēciskuma un pieņemto lēmumu taisnīguma. No tā, kas ņem virsroku – labais vai ļaunais. Jebkura netaisnība, liekulība un ļaunums ne tikai pazudinās šos cilvēkus pašus, bet arī pasliktinās situāciju visiem citiem, tāpēc garīgu, labestīgu, altruisku cilvēku stāvēšana malā ir ļaunā atbalstīšana, par ko paši tiek sodīti. Šī ir mūsu civilizācijas krīze.

R. Šodien svarīgāk par visu ir pārmainīt katram pašam sevi!
Jāpārtrauc izdalīt līdzekļus zinātnei tikai zinātnes dēļ, izglītībai izglītības dēļ, naudu naudas dēļ utt., karot kara dēļ. Tieši tā ir vislielākā nelaime mūsu civilizācijai. Mūsu prātam jākalpo tikai cilvēka labā, vairojot cilvēciskumu un garīgumu. Visbīstamākais ir cilvēks, kurš materiāli ir nodrošināts, bet ir garīgs invalīds. Kad mēs to sapratīsim, tad var sākties kādas pārmaiņas uz labo pusi. Katra mūsu darbība, kura nes netaisnību un ir pretrunā ar garīgajām vērtībām, pasliktinās esošo situāciju. Globālo krīzi neatrisinās racionālā veidā, kā to pasaules mafija ir darījusi līdz šim. Tā tikai padziļinās to un sekas būs vēl dramatiskākas. Tāpat kā jebkurš zinātnisks izrāviens, kurš nebūs saistīts ar cilvēka garīgu attīstību, nesīs tikai nelaimi cilvēcei. Tādus zinātniskus atklājumus piesavinās tirgus, politiķi vai bruņotie spēki. Tie kalpo nāvei, nevis dzīvībai. Pārmērīgi patēriņi iznieko resursus pasaulē un saasina savstarpējās attiecības. Tieši tādu „progresu” piedāvā pasaules politiķi, kur priekšgalā ir ASV ar 5% pasaules iedzīvotāju un 40% patēriņu no pasaules kopprodukta, dzīvojot uz pārējās pasaules rēķina.

R. Jūs pareģojat drūmas lietas. Bet sakiet, vai ir iespējams, ka parādīsies cilvēki ar jaunu dzīves filozofiju?
Pirmkārt, es neko nepareģoju, bet gan prognozēju. Tā ir ļoti nopietna zinātne un nodarbojos ar to lielāko sava mūža daļu – vairāk nekā 30 gadus. Kad 1979.gadā prognozēju, ka, ja PSRS nepildīs savu galveno principu, tā ilgāk par 10 gadiem nepastāvēs. Mani šeit uzskatīja gandrīz par jukušu un man sākās ļoti lielas problēmas. Kad es 90.gadu sākumā prognozēju, ka būs ļoti lielas nepatikšanas mums, ja iesim brīvā tirgus liberālisma ceļu, arī tad man pat kā profesionālim noslēdza „skābekli” masu informācijas telpā. Mani raksti un uzstāšanās par draudošo krīzi un tās sekām tika bloķēti. Tagad ir pienākusi atmaksas stunda pēc „nopelniem”.

Kas attiecas uz jaunu cilvēku ar jaunu domāšanu parādīšanās iespēju, šie cilvēki jau ir mūsu vidū. Vajag tikai paskatīties apkārt, uzmanīgi pavērot un jūs viņus ieraudzīsiet. Tie ir visi tie altruiskā tipa cilvēki. Viņus šai sistēmā uzskata par neveiksminiekiem. Maksimāli tiek stimulēti egoisti, līderi, gāzes pedāļu minēji. Šīs absurdās sistēmas rezultātā jauniešu vidū elki ir „gāzes pedāļu minēji” un jebkuras morāles iznīcinātāji. Šī brīvā tirgus un liberālisma sistēma ir degradējusi mūsdienu cilvēku līdz nepazīšanai. Bet tieši krīze var mums arī palīdzēt kļūt par cilvēkiem, ja to tikai vēlēsimies. Tas nav iespējams vienatnē, bet mēs jau arī neesam vienatnē. Altruiski cilvēki vienmēr ir domājuši par citiem. Mūsu Centrs jau pirms12 gadiem, kad sākām kustību „Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnu”, visu laiku strādā šai virzienā. Bērnu tiesību aizsardzības komisijas skolās, rajonā, pilsētā un pieaugušo šāda veida komisijas dara ļoti lielu un atbildīgu darbu nākotnes labā, tās ar savu darbu nemanot veido nākotnes cilvēku, jo, tikai darot labu otram, arī pats kļūsti labāks. Pašlaik jau 92 skolās Rīgā darbojas šādas komisijas, bet kustība ir vēl plašāka. Šīs kustības dalībnieki, kuri jau beiguši augstskolas, savā darbībā pierāda, ka viņi ir ar citu filozofiju. Var mani iznīcināt, var likvidēt Centru, bet nākotne ir altruistu rokās un to ir prognozējuši pasaules gudrie vēl pirms tūkstošiem gadu. Altruismā ir mūsu spēks un neuzvaramība. Tas arī attīstīs tālāk cilvēku un attīstīsies visa cilvēce, pakārtojot tam mūsu ikdienas dzīvi, tās saturu un vajadzības.

R. Tad jau arī nav nekāds brīnums, kāpēc Rīgas dome vēlējās RBTAC likvidēt?
Protams. Bet dome ir tikai izpildītājs. Bez visa teiktā ir arī tīri merkantilas intereses. Redziet, Rīgas centrā ir „prihvatizēts” viss, ko vien varēja – un te izrādās, ka klusajā Rīgā, namā Ausekļa ielā 3, ko savā laikā uzcēla Rīgas dome saviem darbiniekiem, vēl ne viss no ļoti iespaidīgās, kapitālas celtnes ir privatizēts. Atjaunotajā Latvijā, kur visu „prihvatizēja”, tā iekrita politiķu un ierēdņu rokās kā paradīzes dāvana, un to arī maksimāli šie cilvēki izmantoja, lai iegūtu savos īpašumos domes mantu. Beigās izrādās, ka te ir arī telpas Rīgas BTAC struktūrvienībai – Ziemeļu rajona Bērnu tiesību aizsardzības komisijai un kustībai „Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnu”, visas pilsētas komisijai „Lielā serde”, – tas šokēja varas kungus. Tika sagatavots Centra likvidācijas lēmums. Pirms visas šīs jezgas, tūlīt pēc vēlēšanām pie manis Centrā bija ieradies kungs no „gāzes pedāļu spiedējiem” ar piedāvājumu labprātīgi likvidēt Centru un man pašam daudz labāk apmaksātu amatu kādā no padomēm, lai tikai atdodam mūsu telpas, un mūsu vietā darbosies viņu organizēta sabiedriska organizācija, kura pumpēs naudu no Eiropas. Kad godātajam kungam skaidroju, ka šī funkcija jāveic pamatā valstij un pašvaldībai, tad tas kungu tikai saniknoja. Pēc tā arī sekoja vairāki „uzbraucieni” Centram visdažādāko kontroļu variantos un beidzās ar lēmuma sagatavošanu domē par likvidāciju. Šis pats scenārijs atkārtojās ar intensīvu spēku, izmantojot pašreizējo krīzi, it kā taupības nolūkos. Būtībā tas ir labs variants, lai atbrīvotos no bērnu aizsardzības iestādes un reizē arī no nevēlamiem cilvēkiem. Maldinot sabiedrību ar it kā pievienošanu Labklājības departamentam, bet ieliekot budžetā finansējumu, ar ko Centrs ir jālikvidē, kaut mūsu slodze palielinās ar katru dienu Faktiski tā ir viena liela nelietība ne tikai pret Rīgas bērniem, bet arī pret viņu ģimenēm, protams, pirmkārt, pret tā sauktajiem „reņģēdājiem”, kuri nespēj apmaksāt dārgu advokātu, bet var saņemt pie mums kvalitatīvu juridisko palīdzību bez maksas. Prātam ir grūti aptvert šo analfabētismu starptautiskajās cilvēktiesību un bērnu tiesību normās, kā arī mūsu valsts tiesību normās, kādu demonstrē domes atsevišķi politiķi un juristi. Domāju, ka tas nav analfabētisms, bet vistīrākā interese, kur tiešām ir darbs tiesībsargājošajām institūcijām, jo telpas nav vienīgais merkantilais mērs šiem cilvēkiem, kuri grib likvidēt bērnu drošību pilsētā. Tas ir vesels astoņkājis, kuram „interesē” bērni.

Bērnu tiesību aizsardzības darbinieki ir bērnu advokāti, un viņi nevar būt pakļauti tiem, kuriem ir jānodrošina bērniem tas, kas viņiem pienākas pēc likumiem vai lēmumiem mūsu valstī un saskaņā ar starptautiskajām tiesību normām. Tāpat ir pienācis laiks saprast, ka ne cilvēktiesību, ne bērna tiesību aizsardzība nav divlīmeņu pakļautībā arī savā starpā, t.i., nevar valsts institūcijas komandēt pašvaldības institūcijas šai jomā. Advokāti viens otram nav pakļauti un strīdu izšķir tiesas, nevis administratīvā ceļā, kuram lielāka vara. Pie mums politiskā ministrija, kurai jānodrošina tas, kas tai jādara saskaņā ar savu nolikumu un ko politiskais ministrs sasolījis vēlēšanu kampaņā, tā vietā kontrolē ne tikai citu ministru padarīto šajā jomā, bet vēl arī pašvaldības, kas ir demokrātijas absurds. Tai pašā laikā Tiesībsargam nav nekādu reālu resursu, ne cilvēku, ne finanšu, bērnu tiesību aizsardzībai valstī, nav neatkarīgas bērnu tiesību aizsardzības pašvaldībās. Tas krīzes laikā ievērojami pasliktinās bērnu drošību visā valstī. Varas visatļautība tikai pieaugs šādos apstākļos.

Nav ilgstoši atrisināts valsts finansējums sociālajiem pedagogiem, kuri skolās ir vistuvāk bērniem un risina viņu samilzušās problēmas gan skolā, gan sabiedrībā. Bērnu drošība šajos apstākļos ir nopietni apdraudēta un arī viņu nokļūšana neceļos pastiprināsies. Tāpēc jo sevišķi ir svarīgi pārņemt mūsu pieredzi no kustības „Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnu”. BTA komisijas skolā var ievērojami palīdzēt risināt tās problēmas, kuras rodas ne tikai pašu vidū, bet arī skolā un ģimenē.

R. Kā Centrs varēs strādāt šādos apstākļos, kad finansējums samazināts gan administratīvajiem izdevumiem, gan algām par 30%, bet profilaktiskajam darbam par 50 %?
Centra darbinieki ir pieredzējuši, kvalitatīvi darbinieki, speciālisti savā jomā, kuri ļoti labi izprot situāciju, arī to, kāpēc esam zem „buldozera” pamesti. Neapšaubāmi cietīs kvalitāte, jo tādu skaitu cietušo bērnu, kāds ir pēdējā laikā, mēs vairs kvalitatīvi apkalpot nevarēsim. Notiek adekvāti risinātas, no tiesību viedokļa, no jauna parādījušās problēmas, it sevišķi problēmas ar bankrotējošiem uzņēmumiem un tām ģimenēm, kuras vairs nespēj samaksāt kredītus darba zaudēšanas gadījumos. Saasinās attiecības starp cilvēkiem, aug neiecietība. Smagi pārdzīvo bērni, kuri zaudē savu sociālo statusu, pieaug agresivitāte. Mums katru dienu jāuzklausa tikai vienas negācijas, kas arī psiholoģiski ir ļoti smagi, bet tā vietā, lai mūs atbalstītu kaut psiholoģiski, klausāmies varas diletantiskus „uzbraucienus”. Neviens no šīs varas viņiem par šo smago un sarežģīto darbu nav pateicis paldies. Bet šeit strādā altruiski cilvēki un viņi darīs visu, lai palīdzētu tiem, kam tas ir nepieciešams. Par to man nav nekādu šaubu. Turpināsim arī darbu ar bērniem, kuriem ir vēlme palīdzēt citiem un pašiem piedalīties savu problēmu risināšanā. Man jāsaka liels paldies bērniem par padarīto darbu, viņi ir lieliski bērni. Ar viņiem var iet izlūkos arī kara laikā, ne tikai krīzē. Mūsu gadījumā visspilgtāk izpaudās varas netaisnīgā rīcība, uz ko norādīja arī Valsts kontroliere Sudrabas kundze, ka krīzē nevar pieiet ar vienu mērauklu. Centram jau 2005.gadā, pēc šīs domes ievēlēšanas, bez kāda iemesla noņēma 5 štata vienības un uz pusi samazināja finansējumu profilaktiskajam darbam, bet citiem tieši otrādi, pat nepamatoti palielināja gan finansējumu, gan štatus. Mēs šajos „treknajos” gados neesam saņēmuši nevienu latu finansējuma palielinājumu administratīvajiem izdevumiem, kaut katru gadu Finanšu departaments solīja, ka budžetā visiem vienādi palielinās finansējumu inflācijas apmērā un komunālo maksājumu tarifu pieaugumu apmērā. Mēs strādājam Centrā un visās struktūrvienībās rajonos un priekšpilsētās bez apkopējām, bez sekretārēm, lietveža, kadru speciālista, arhivāra un saimnieka. Visi darbinieki jau sen saņem samazinātas algas. Interesanti, par kādu ekonomiju runāja domes vadība, kad vēlējās Centru pievienot Labklājības departamentam. Šādi bezatbildīgi, maldinoši paziņojumi arī rada kolektīvā neuzticību varai. Mūsu valstī varai elementāri jāpārstāj melot un jāsāk strādāt to labā, kuri uzticējuši šo varu.

Cilvēku muļķo ar likumiem, jo naivs cilvēks tic, ka, pieņemot labu likumu (viņa izpratnē) viss atrisināsies. Ja tā tiešām būtu, tad jau būtu vienkārši lieliski. Diemžēl automātiski pat objektīvi likumi ne pie kā nenoved. Vienmēr pastāv gribas faktors, kas ir pamatā jebkura likuma realizācijai. Neko nedos objektīvie likumi, ja varai nav gribas tos realizēt, bet tautai nav iespējas savu gribu realizēt. Vēl traģiskākā situācijā esam mēs, kad šiem „objektīvajiem” un „labajiem” likumiem, no rietumiem pārņemtajiem, nav nekāda ekonomiskā seguma, faktiski tie ir likumu butaforijas, ar kuriem ne tikai muļķo tautu, bet padara pilnībā atkarīgu jebkuru vadību no augstākas varas, jo nepaklausības gadījumā atbrīvos no darba par „objektīvo” likumu neizpildi. Kāda var būt runa par Satversmē tautai piederošu varu, ja tāpat nevar izvirzīt savus pārstāvjus šai varai. To var darīt tikai partijas! Kāda atšķirība te ir no padomju laikiem, kad vadošie vienmēr bija komunistiskā partija? Jā, zināma atšķirība bija gan, jo tad kaut formāli varēja izvirzīt par deputātiem arī bezpartejiskos no darba kolektīviem. Kā šai liberālajā tirgū par savu taisnību tiesā lai cīnās trūcīgais ar bagāto? Vienkārši absurds. Cik reizes sastapos ar tiesas, prokuratūras un policijas ne tikai neprofesionalitāti, bet atklātu nelietību, pat cinismu ne tikai mūsu Centra darbībā, bet arī personīgajā pieredzē. Par kādu valstiskumu un tiesiskumu varam runāt, ja zinām, ka notiek bērnu tirdzniecība, pedofilija, zinām, kas to dara, bet neko nevaram šim „astoņkājim” izdarīt. Kā lai aizsargājam bērnus, ja nepārtraukti pret mums visneiedomājamākajos variantos darbojas šī „astoņkāja” locekļi visaugstākajos līmeņos un tagad atkal raujas pie varas kā lielie Rīgas „glābēji”.

Objektīvie likumi tikai tad var stāties spēkā, ja abām pusēm jebkurā situācijā ir vienādas iespējas realizēt savu gribu.

Bet galvenais ir saprast, par kādiem objektīvajiem likumiem mēs vispār runājam? Kā zinām, jebkurš likums tā vai citādi saistīts ar to valsts iekārtu, kāda mums ir. Un visiem ir skaidrs, ka šodien tā ir iekārta, ko saucam par kapitālismu. Bet, cik tad ierindas cilvēks un bērns ir informēts par šo iekārtu? Taču katram valstī dzīvojošam cilvēkam ir tiesības būt informētam, turklāt ne kaut kā, bet vispusīgi, un katram ir tiesības brīvi par to diskutēt un izteikt savus viedokļus. Turklāt tās ir pamattiesības, kas noteiktas Satversmes 100.pantā.

R. Diskusijās ar bērniem, sevišķi ar pusaudžiem un jauniešiem ne vienu reizi vien tiek uzdoti jautājumi par kapitālismu, brīvo tirgu, liberālismu. Vai Jūs nedaudz varētu paskaidrot, kas tad ir ar šiem jēdzieniem
Īsi izteikties nozīmē – nepateikt neko, bet tomēr kaut cik mēģināšu pateikt to, par ko cenšas noklusēt, kaut šodien jau tas vairs nav iespējams, ja ir pieeja internetam un ir vēlme izzināt. Vecākā gadagājuma cilvēki mācījās par kapitālismu, ka tas vienkāršam cilvēkam, strādniekam jeb vienkārši darba ņēmējam nav pieņemama iekārta, jo tur cilvēks – darba ņēmējs ir tikai tirgus produkts, nevis subjekts. Mācīja, ka kapitālismu vajā krīzes, kuru rezultātā cieš tieši šīs kategorijas cilvēki, ka ir bezdarbs utt. Lasot miljonāres Benjamiņas izdoto žurnālu „Atpūta”, braucot uz ārzemēm un redzot tur veikalos pārpildītos plauktus, cilvēkiem radās neticība un sagribējās pārbaudīt pašiem uz savas ādas, jo gudrības tam, lai bez pārbaudes uz sevi tomēr tiktu skaidrībā, kas ir kas, nepietika. Es te nerunāju par zaļajiem dolāriņiem, specdienestiem un tiem, kuri jau Latvijas 20.-30.gados „kapitāla uzkrāšanas” laikā bija izlaupījuši mūsu valsti un alka ne tikai atriebības, bet arī atgūt savus laupījumus, kā arī tie, kuri bija aizvainoti par to, ka savu bāleliņu nodevības dēļ nācās ciest viņu vietā. Arī tiem nepietiek gudrības objektīvi to izprast. Es gan gribu jautāt šiem cilvēkiem, ko ar šiem abu laiku laupītājiem darīsim tagad? Ja nu pēkšņi nāk pie varas tautas pārstāvji un atceļ pieņemtos likumus ne tikai kā amorālus, bet vērstus pret tautu, kuru intereses bija jāaizsargā? Dzīvē viss, kas var notikt, it sevišķi, ja vēders ir tukšs, tad nereti sāk skaidrāk strādāt galva un notiek zili brīnumi. Prakse tomēr ir īstais pārbaudes akmens. Piedodiet, bet tagad – par šodienas kapitālismu. Esmu radis iedziļināties tajā jautājumā, kas man jārisina. Un, ja jau gāju Tautas frontē un esmu visu šo laiku arī politikā, tad, pats par sevi, esmu pacenties sekot līdzi tam, kas notiek pasaulē, un jau 1990.gadā, būdams varas centrā, sapratu, ka labu galu šī vara neņems, jo diletantus vienmēr pavada nelieši vai otrādi, un tur nekas labs nekad nevar sanākt. Varēju, protams, kā daudzi to arī darīja, paiet malā un vērot, kas notiks, diemžēl nav man tāds raksturs, lai no malas vērotu savā valstī notiekošo, uzskatu to pat par amorālu rīcību. Apzināti izvēlējos aizsargāt bērnus, jo labi zināju, ka šajā valstī viņiem ies visgrūtāk un diemžēl tā tas arī notika.

Tātad visiem tika teikts, ka kapitālisms ir kļuvis citāds un ka nekādas krīzes vairs nav, bet pats galvenais – visi dzīvos, kā paradīzē. Visu to paradīzi dos svētais privātīpašums un liberālais tirgus. Šie mīti kļuva par stūrakmeni valsts izlaupīšanā un valsts noārdīšanā kā tādā, atstājot bez īpašuma kā bomzi oligarhu varā, vienīgais variants visā Eiropā! Praksē viss izrādījās pretēji mītiem un solījumiem. Sākusies krīze, kuras beigas var parādīties pēc vairākiem gadiem ar dramatisku iznākumu. Alkatība pazudinājusi sirdsapziņu. Tās vietā valda absolūti meli, bezatbildība un nesodāmība jeb visatļautība valdības visaugstākajos ešelonos. Elite, kura dzīvo no spekulācijām biržās, augļošanas, dividendēm, nacionālo bagātību izzagšanas, nevar veidot normālu valsti.

R. Pie kā tas īsti var novest?
Lūk, ko rāda dati par šīs krīzes 1.fāzi ASV šogad pirmajā ceturksnī – par nenomaksātajiem hipotekāro kredītu procentiem 803,4 tūkstoši amerikāņi saņēmuši paziņojumus par to, ka bankas gatavojas viņu mājokļus pārdot izsolēs, t.i., par 24% vairāk, nekā 2008.gada pirmajā ceturksnī. Tai pašā laikā pie lielajiem hipotekāro kredītu izsniedzējiem stāv „rindā” ap 700 tūkstošiem aizņēmēju.

Galvenais jautājums ir – vai krīze ir nejaušība, t.i., sistēmas defekts vai mērķtiecīgi organizēts pasākums. Kam tas ir izdevīgi un kāpēc? Ja jau daudzi ir sākuši aizdomāties par to, kas notiek, tad tas jau ir kaut kas. Un tas var kļūt par svarīgu pagrieziena punktu cilvēces evolūcijā pretēji krīzes organizētāju mērķiem.

Pasaule, kāda tā nākotnē nedrīkst būt, eksistē tūkstošiem gadu. Stiprie paverdzināja vājos. Nekaunīgie egoisti krāpa lētticīgos, altruistus un augļotāji pierādīja, ka citādi nemaz nevar būt, jo tāda esot cilvēka daba. Tikai neviens nedrīkstēja skaidrot, ka tāda ir pagātnes necilvēku – kanibālu daba. Šie necilvēki ilgi valda, jo apēda vai vienkārši nogalināja cilvēkus ar altruisku dabu. Kad Dieva sūtnis stāstīja cilvēkiem, kādai jābūt pasaulei, necilvēki viņu sita krustā. Tagad ir pienācis mūsu laiks, kur nevaldīs vairs vardarbība, krāpšana un augļošana. Necilvēkiem nav vietas mūsu sabiedrībā. Krīze, ko šie necilvēki radījuši, ir jāpārvērš par viņu, nevis altruistu, kapu. Par kādu pārprodukciju un bezdarbu var runāt, ja badā mirst miljoniem cilvēku, vairāk nekā jebkurā karā. Strauji tuvojas tas brīdis, kad aplaupītie vairs nevēlēsies strādāt šiem vergturiem. Interesantākais ir tas, ka viņi paši ar savu globalizāciju būs to panākuši. ASV vairs nespēj diktēt savus noteikumus un ir zaudējusi savu vadošo lomu pasaulē, tāpēc ir diezgan muļķīgi vēl tiem izdabāt un piedalīties viņu nelietībās pret pārējām tautām, uzspiežot savu „brīvību”, izlaupot šīs valstis. Pienāks brīdis, kad par to vajadzēs atbildēt.

Šī krīze ir nākotnes krīze, t.i., esošā finanšu ekonomiskā sistēma dzīvo uz savas nākotnes parādu rēķina. Šī nākotnes bedre izrakta vismaz 20-30 gadu dziļumā. Cik cilvēku šai bedrē noslīks, to redzēsim šo gadu laikā. Plānots – vismaz 2/3 cilvēku pasaulē. Ja cilvēkam nav skaidrības par krīzes iemesliem, tad vienam otram vēlēšanās pārciest kaut kā šo laiku un atkal dzīvot pa vecam var arī nesanākt. Daudziem vēl par maz ir ar šiem gadiem, lai to saprastu. ASV nav cita ceļa, kā, lai izkļūtu no pašu veidotas bedres, panākt, lai visiem pārējiem ir vēl sliktāk, tikai tad varēs turpināt savu parādzīmju (zaļo dolāriņu) izplatīšanu pasaulē un paverdzināt to. Tāpēc jau atkal Londonā nolēma palaist ātrgaitā naudas iespiedmašīnas un saražot vismaz 6,5 triljonus, lai varētu izdalīt bankām jaunu kredītu izsniegšanai un atsākt ar vēl lielāku spēku spekulācijas biržās. Šajā fāzē būs izcils ieguvums pasaulē – triljonos tiks pievāktas bankrotējušās firmas un fizisko personu īpašumi. Resnais gals būs lieliski aplaupījis vidējos un mazos uzņēmējus, kuri dzīvoja ar kredītiem un daļa no kuriem aizies viņpasaulē. Varenā pasaules mafijas mašīna turpinās savu darbu ar vēl lielāku intensitāti un rezultāti arī būs daudz grandiozāki un upuri tiek paredzēti tādi, kā jau iepriekš minēju. Drausmīgi. Jā, bet atcerēsimies, ka veikli cilvēki nekad nav gudri un ka viss atkarīgs no mūsu morāles un tā, cik vēl turpmāk ņemsim šīs parādzīmes – kredītus, kas pazudinās ne tikai tos, kuri tos neņems, bet arī pašus ņēmējus. Runa ir par šīs sistēmas krahu un augļošanas izbeigšanu.

R. Zinot Jūsu pieredzi, ko ieteiktu mūsu situācijā valstī?
Viena lieta ir, kas būtu jādara, bet pavisam kas cits, uz ko ir gatava pati tauta, tas ir, cik tā ir „nobriedusi” radikālām pārmaiņām un saprot arī šo pārmaiņu nepieciešamību.

R. Varbūt tad arī sāciet ar to radikālo?
Redziet, ja mēs gribam līdzināties Ziemeļvalstīm, ja saprotam pēc manis iepriekš teiktā, ka uzlabot situāciju var, tikai palielinot valsts lomu, tad tas nav izdarāms ar kaut kādiem likumiem, kurus tā vai tā neviens nepilda, bet jāķeras pie tā, kam ir galvenais svars kapitālismā – jāsāk ar zemes nacionalizāciju un prihvatizēto valsts īpašumu nacionalizāciju vismaz ne mazāk kā 60% apmērā (Zviedrijā tas ir 64%). Šie divi faktori ne tikai nosaka, cik liela būs valsts un pašvaldības kase, kādas funkcijas un kādā līmenī tās varēs pildīt, bet tās ir arī galvenās sviras, ar kurām valsts un pašvaldības var koordinēt savu darbību, ko un kādā mērā atbalsta un ko neatbalsta. No šiem diviem faktoriem ir atkarīga mūsu nākotne. Kā saka mani kolēģi Zviedrijā, no tā ir atkarīgs, vai jūs būsiet valsts vai ES kolonija. Ne vairāk, ne mazāk! Tātad jautājums ir viens, kad tauta ir gatava par to referendumā balsot, tad to arī ir vērts organizēt. Pašlaik, šķiet, ka nav gatava.

R. Jā, tas tiešām ir radikāli, bet ko darīt, ja tauta vēl nav gatava?
Godīgi sakot, nav man sevišķas vēlēšanās par to runāt, jo, dodot priekšlikumus, kurus pēc tam var izkropļot līdz panāk pilnīgi pretēju efektu, tie maz ko dos. Bet saprotu Jūsu vēlmi, kaut šajā situācijā agonijas paildzināšana neko labu gala rezultātā nedos un to centos iepriekš izgaismot, nezinu, protams, cik man tas izdevās.

Domāju, ka bez Satversmes grozījumiem vai pat nomaiņas neiztiksim. Ar šo Satversmi tauta savu varu realizēt nevar. To pārņem partijas ar oligarhiem un noved līdz „kliņķim” jau otro reizi īsā laikā, bet pēc tam, lai tauta savelk vienādi jostu un glābj valsti šo nemākuļu un afēristu vietā.

Pirmkārt, ir jānotiek referendumam par mažoritāro vēlēšanu sistēmu, lai tiktu vaļā no visa veida diletantiem un radikāļiem, bet pats galvenais – rastos iespēja atsaukt deputātu, ja viņš nepilda savu programmu. Tālāk jānosaka, ka šādās vēlēšanās kandidātu izvirza visa tauta, nevis partijas, tas ir, mēs veidojam – tautvaldību no profesionāļiem.

Valsts lomas palielināšana un realizācija nav iespējama bez nopietnas institūcijas – Valsts plāna, kurš ir galvenais koordinators un nodrošina koordinētu valsts funkciju plānošanu un nes atbildību par izpildi. Tikai tā var pārtraukt mūsu diletantu spēlēšanos „smilšu kastē” ar savām vīzijām. Šajā institūcijā svarīgākā ir tālākattīstības prognoze. Kā redzat, arī šie ir radikāli priekšlikumi. Šo pārmaiņu rezultātā vara sāks pāriet tautas rokās, nevis saimniekos pūlis. Tas var notikt tikai no apakšas – iestādēs, firmās, uzņēmumos, sabiedriskajās organizācijās. Bet tas notiks tikai tad, ja tauta būs sapratusi, ka mūsu daudzpartiju liberālisms, tāpat kā pats liberālisms visā pasaulē ir cietis krahu. Ja uzķersimies uz liberālistu ēsmas, ko izmeta Londonā 20 valstu sanāksmē par 5,5 vai 5,6 triljoniem papildus naudas iespiešanu un izsviešanu tirgū, tad nekas nenotiks un par rezultātu jau esmu runājis iepriekš.

Sakārtojot izpildvaru, par ko jau esmu rakstījis iepriekšējos „Nākotnes Vārdā” numuros, mēs panāksim, ka no aprites izpildvaras ešelonos izslēgsim un arī atbrīvosimies no visa veida diletantiem un partiju ielikteņiem, kuriem vienmēr ir bijušas problēmas strādāt nevis tautas, bet tikai savā vai partijas labā.

Visgrūtākais mums būs tikt galā ar mūsu banku „paradīzi”, kuras bezkontroles dēļ tauta iedzīta nenormālos parādos. Te arī nevar būt vienāda pieeja. Jāskatās, cik tad šodien kredītos ir „parādzīmes” 3 centu vērtībā un kurās, piemēram, Ziemeļvalstu bankās, ir arī viņu pensionāru naudiņa. Tālāk, izejot no pārbaudes rezultātiem, arī jāizlemj, ko mēs nacionalizējam un nekādus parādus neatdodam, jo tie drīzāk jāsauc pie atbildības. Arī pārējiem jāvienojas par pieņemamiem kompromisiem visiem dalībniekiem.

Nacionalizētā Parex banka varētu būt par labu pamatu, lai atjaunotu šo tīklu visā valstī, veidojot drošu un stabilu valsts finanšu norēķinu sistēmu, kur esošā nauda nepiedalās spekulatīvajā finanšu tirgū. Kur cilvēki var noguldīt savus līdzekļus, tā iesaistot tos apritē. Veikt visus norēķinus. Nav svarīgi, cik ir noguldītās naudas šai sistēmā, tai visai ir jābūt 100% valsts garantija, tad arī cilvēki savu naudu noguldīs Valsts sistēmā. Nekavējoties jāievieš progresīvā nodokļa un sodu sistēma – bagātajiem jāmaksā lielāki nodokļi un sodi, vidusslānim – mazāki nodokļi un sodi, trūcīgajiem – vēl mazāki sodi un bez nodokļiem. Nepieļaut algu tālāku samazināšanu. Veicināt darba vietās visa veida sociālās garantijas un rūpes par darbiniekiem un viņu ģimenēm. Tikai sociāli nodrošināts darbinieks arī pilnvērtīgi strādās, un viņš jāatbalsta valstij un pašvaldībai.

  • Jāapliek ar nodokļiem dividendes, un nekādas atlaides lielajām algām sociālā nodokļa ziņā.
  • Neaplikt vispār ar nodokli peļņu, ja tā tiek novirzīta attīstībai.
  • Uzņēmumiem, kuri palielina darba vietas, samazināt nodokļus, bet tiem, kuri samazina darba vietas – palielināt.
  • Algas neapliekamais minimums nevar būt mazāks par iztikas minimumu, bet par katru bērnu tam ir adekvāti jāpaaugstinās. Zinot katastrofālo stāvokli ar dzimstību, jānodrošina stabils valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem.
  • Bankām un uzņēmumiem, kuri saņēmuši valsts atbalstu, jāaizliedz piedalīties jebkurās spekulatīvās finanšu operācijās.
  • Jānosaka valsts monopols alkoholam, tabakas izstrādājumiem un azartspēlēm. Izveidot spēcīgu atbalstu sistēmu vietējiem ražotājiem un izstrādāt efektīvas barjeras pret naudas aizplūšanu no valsts.
  • Stingri izvērtēt iedzīvotāju iesniegumus par nelikumībām denacionalizācijā un privatizācijā. Jāatrod adekvāts risinājums īrniekiem no denacionalizētajiem namiem un tiem, kuriem nebija iespējas privatizēt avārijas vai sliktā stāvoklī esošos dzīvokļus, kā arī jaunajām ģimenēm.
  • Sevišķai pretimnākšanai jābūt pret ražotājiem, kuri ražo no vietējām izejvielām, jāatjauno cukurbiešu audzēšana un pārstrāde, jāveicina linu audzēšana un aušana no liniem, kaņepju audzēšana un pārstrāde.
  • Jāatļauj pašvaldībā aizdevumus bērnudārzu būvniecībai, mājokļiem un infrastruktūrai.
  • Nekavējoši jāpieņem likuma grozījumi, ka īres namos, ja dzīvoklis nav aizņemts pēc atbrīvošanas mēneša laikā, tur ievieto īrnieku no pašvaldības rindas
  • Birokrātijas samazināšana iespējama tikai pie visādu instrukciju, norādījumu, lēmumu un likumu vienkāršošanas vai pat likvidācijas, kas arī ierobežos korupciju
  • Ar likumu jānosaka, cik % var pelnīt ražotājs, starpnieks un tirgotājs, iedziļinoties arī pašizmaksā. Diez vai pircējiem jāapmaksā nenormālās tirgotāju reklāmas mūsu pastkastītēs.
  • Saglabāsim cieņu pret saviem vecajiem cilvēkiem un izbeigsim iekasēt ienākuma nodokli no pensijas un strādājošo pensionāru diskrimināciju – nepiemērojot viņiem neapliekamo minimumu.
  • Nekavējoši valstij jāiedarbojas, lai izbeigtu alkatīgo iedzīvošanos uz slimu cilvēku rēķina zāļu tirdzniecībā un to izrakstīšanā.
  • Mums atkal jāiemācās patstāvīgi strādāt un izbeigt dzīvot uz parāda un diedelēšanas.

Man, protams, būs daudz oponentu, kas ir pieraduši pie esošā dzīvesveida, un arī tie, kuri teiks, ka to nepieļaus ES. Pieļaus, ja negribēs, lai mēs izejam no viņu sabiedrības. Šī bija viņu uzspiestā politika. Nav ne ko pazemoties, ne baidīties. Tāpat teiks par Valūtu fondu, ka tas nedos vairāk kredītus ar savām virtuālajām parādzīmēm. Dos, jo kā tad varēs mūs turēt pavadā? Bet, jo ātrāk no viņiem atbrīvosimies, jo labāk būs. Ir daudzi citi varianti, kā risināt problēmas un attīstīt mūsu saimniecību bez viņiem. Nevajag aizmirst, cik pazemojošus noteikumus, iestājoties ES, parakstīja mūsu līkās muguras – 5 reizes mazāk eiro fondu nekā Grieķijai, Īrijai un Portugālei iestājoties, bet standarti un prasības vienādas. 75% no mūsu muitas ienākumiem aiziet pa tiešo Briselei. Ko bez tā vēl esam „ieguvuši”? Pirmos 3 gadus importējām par 14 miljardiem, bet eksports tikai par 7 miljardiem latu, tātad 3 gados vien viņi saņēma jau 7 miljardus no mums, bet 5 gados ir saņēmuši vairāk nekā 10 miljardus, un tagad lūdzamies, lai aizdod uz parāda! Alkatības dzīti mēs iekritām milzu parādos, kurus nezin kad atdosim, ja ar to samierināsimies. Mūsu bērni to nekad nepiedos. Viens otrs jau bazūnē, ka bedres dibens sasniegts un nu tik uz augšu. Jā, kredītu plūsma turpinās, bet tikai tāpēc, lai cenas noturētu un aptīrītu mūs daudz efektīvāk un ievilktu slazdos jaunus muļķīšus. Tas ir tas pats, kas dzēst uguni ar benzīnu.

R. Nobeigumā gribētos dzirdēt Jūsu viedokli par notiekošo Bērnu tiesību aizsardzībā?
Mēs jau esam tikai ugunsdzēsēji, ugunij, kurai arvien pielej benzīnu. Cilvēku nelaimes drausmīgi atsaucas bērnos. Arvien nopietnāk izjūtam, ka valstī nav izveidota morāli funkcionējoša bērnu aizsardzības sistēma, un tā jau nemaz nevar būt šādā politiskajā un ekonomiskajā situācijā, kur katram rūp tikai viņa bērns. Cerēju, ka, izveidojot administratīvo reformu, sapratīsim, ka ir dota iespēja izveidot neatkarīgu, politiķiem nepakļautu, bērnu aizsardzības sistēmu novados un reģionos. Likvidējot Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministriju, bija iespēja pastiprināt Tiesībsarga Bērnu tiesību aizsardzības departamentu un bāriņtiesas funkcijas sadalīt sociālajiem dienestiem un tiesām. Policijai jāpilda savas funkcijas un administratīvo pārkāpumu akti jāsastāda policijai, nevis kādai mākslīgi izveidotai inspekcijai. Bērnu tiesību aizsardzība un adopcija nevar būt vienās rokās! Tā ir provokācija bērnu tirgošanai. Bet cik ilgi vēl šī politiskā pakļautībā esošā institūcija dublēs Tiesībsargu? Bet liekas, ka bez starptautisko institūciju iejaukšanās vai kāda liela skandāla bērnu aizsardzībā mēs nespējam adekvāti atrisināt šo svarīgo jautājumu. Jāsaka, ka ir bīstama situācija, ka līdz šim nav pieņemts likums par starpniecību adopcijā, lai varētu saukt pie atbildības tos, kuri vēlas tirgot bērnus, ņemot šo naudu par starpniecībā sniegtajiem pakalpojumiem. Ierosināju šādu likumu Saeimai pieņemt 1998.gadā, kad pēc mūsu priekšlikuma vajadzēja apturēt adopciju uz ārzemēm un sakārtot likumdošanu. Daudz kas tika izdarīts, bet galvenā iespēja nav likvidēta. Tā ir bumba ar laika degli, kurš deg. Policijai vispār nav pamata, kā aizturēt šāda veida bērnu tirgotājus.

Tiek uzskatīts, ka politika ir kompromisu māksla, bet ne vienmēr, jo šādi kompromisi nereti var radīt kādai cilvēku grupai nepieņemamus risinājums, it sevišķi, ja jālemj par morāliem jautājumiem, kuru izšķiršanā svarīgākie ir ētiskie principi, kur nekādi kompromisi nevar būt.

Nereti ir arī tā, ka galamērķis ir viens, bet ceļi to sasniegšanai ir pat pretēji. Piemēram, par šodien ļoti aktuālo jautājumu – bezdarbu. Vieni uzskata, ja valsts nav nodrošinājusi darbu, tad jādod viņiem adekvāts materiālais pabalsts, otri, ka materiāliem pabalstiem maza nozīme. Ikdienā šāda pieeja pazīstama kā izvēle starp zivs vai makšķeres pasniegšanu. Makšķeres sniedzēji aizmirst, ka cilvēku vidū ir maz uzņēmēju (5-6-10%), un tie parasti jau nav uzņēmēji, tātad faktiski mēs šos cilvēkus pazemojam. Mums būtu jāparūpējas, lai tās dotības, kas ieliktas cilvēka šūpulī jeb dvēselē, varētu atrast arī pielietojumu mūsu valstī. Ko tas nozīmē? To, ka valstij vispusīgi jāspēj organizēt sava saimniecība, lai katrs var atrast savu vietu pēc savām dotībām vai arī viņam jābrauc projām. Pataisīt valsti par pakalpojumu saņēmēju kaut vai kādos veidos, nozīmē degradēt šajā valstī dzīvojošos cilvēkus. Vai to spēj saprast izcilie politiķi! Ir lietas, kuras nedrīkst nekādā situācijā ignorēt, jo sekas var nākotnē būt ļoti nepatīkamas.

Hipotētiskā pirmsvalsts situācijā katrs indivīds baudīja maksimālu brīvību, kas robežojās ar haosu un ko varētu nosaukt par „visu karu pret visiem”. Šāda situācija kļuva neciešama un cilvēki vienojās par savu brīvību ierobežošanu, lai izveidotu valsti, kas uzturētu kārtību.

Liberālistisko labā spārna partiju 20 gadu valdīšanas rezultātā esam atgriezušies hipotētiskajā pirmsvalstu situācijā pārprastās brīvības dēļ.

Protams, ka nekad neviens egoists, noziedznieks un cilvēki ar dažādām pataloģijām nevarēja samierināties ar valsts izveidošanu. Kā zināt, kanibālisms vēl šodien ir sastopams, kā lai tādi samierinās ar valsti, tās kultūrām, morāli. Domāju, ka tas vēl būs ilgstoši, jo ģenētiski pārmainīt cilvēku var desmitās un simtās paaudzēs, ja politiskā un ekonomiskā iekārta valstī to virza altruiskā virzienā un piespiež apvaldīt savu egoismu un alkatību, uzspiest savu pataloģiju citiem kā normu. Tā kā jebkurš egoists ir daudz agresīvāks un nekaunīgāks, tāpēc jau viņi sagrāva feodālo valsti un 17.gadsimtā atkal ieviesa savu sistēmu – brīvā tirgus saimniecību, kur indivīds egoists sevi stādījis un stāda augstāk par pārējo sabiedrību un valsti. Savus ziedu laikus liberālisms piedzīvoja 19.gadsimtā, noraidot jebkuru valsts iejaukšanos privātajā dzīvē, arī ekonomikā. Tomēr tas nepalika bez sekām, rezultātā tas izsauca lielus nemierus un revolūciju. Smagu sakāvi liberālisti cieta 20.gadsimtā pēc „lielās depresijas”, kad ievērību guva Dž.Keinsa ekonomiskā teorija, kurā valstij atvēlēta loma visu ekonomisko procesu regulēšanā un it sevišķi finanšu sistēmas uzraudzībā. Protams, liberālisti ar to nespēja samierināties un cīnījās par savas varas atjaunošanu gan slepeni, gan atklāti. ASV pēdējais šķērslis – bija prezidents Dž.Kenedijs, kura slepkavas vēl neviens nav atklājis, bet pēc viņa nāves liberālisti atkal izgāja pirmajās rindās. Sevišķi viņu veiksme bija sociālistiskās sistēmas sagraušana, jo tā ar savu valstiskumu bija pats nopietnākais šķērslis. Pie mums, kā izrādījās, šādi cilvēki bija pārsvarā un viņi arī iznīcināja valsti, pateicoties individuālistu egoistu atbalstam visus šos gadus, diemžēl paši par to smagi cieš un cietīs vēl traģiskāk. Tagad pašiem atbalstītājiem ir lieli brīnumi, ko sava analfabētisma dēļ ir sastrādājuši, bet būs vēl lielāki brīnumi. Bez soda neviens nepaliks, par visu ir jāmaksā, gan par savu alkatību, nelietību, gan par muļķību. Brīvais tirgus ir liberālistu radījums, kur katrs var otru krāpt cik uziet un morāli mīt ar kājām, jo nekaunīgāks, jo lielāks kumoss. Bet beigās nav vairs, ko krāpt, jo strādāt šādi cilvēki nevēlas, un tās ir beigas šādai sabiedrībai. Tāpēc šodien nevajag vaidēt, bet sākt kustināt savas pelēkās šūniņas, ja tādas vēl ir palikušas. Tie arī izdzīvos, jo sapratīs, ka jāsāk ražot, nevis muļķot vienam otru. Nākotni sasniegs tikai altruisti, kuri spēs strādāt kolektīvi un nedarīs cietiem to, kas pašiem nepatīk. Tā arī ir visa ābece šai morālajai krīzei. Cita ceļa nav. Jā, Jūs man iebildīsiet, ka individuālisti tam nepiekritīs. Varbūt, bet tad tās arī būs viņu beigas. Vienkārši iesaku ļoti nopietni par to visu padomāt.

Bez valsts lomas un īpašumu atgriešanas no bedres ārā netiksim. Tikai sociāldemokrāti un sociālisti var atjaunot „nozagto valsti” un ieviest kārtību tajā, ja varēsim atrast tik daudz altruistu – speciālistu, kuri to vēlēsies darīt, bet tam ir „jānobriest”. Neticīgie individuālisti, savu senču mantinieki var būt uz to nespējīgi un varēs izbaudīt līdz kapam savu elku muļķību un nekaunību. Sevišķi nopelni tautas muļķošanā un liberālistu ideoloģijas uzspiešanā visus šos gadus ir bijusi daudziem liberālajiem masu medijiem. Katra cita patiesība tajos vienmēr ir bijusi pasniegta tendenciozi vai pat melīgi, sagrozot informāciju pēc sava prāta. Par priekšā stāvošo krīzi jau pirms daudziem gadiem bija informācija pasaulē, tikai ne te. Par Nobela prēmijas laureātu ekonomikā un finansēs sanāksmi Potsdamā 2007.gadā un to prognozēm vēl šodien klusē. Kāpēc tautai tabu ir bijis tas, kā saimnieko sociālistiskās Ziemeļvalstis – Zviedrija, Norvēģija un kāda ir tagad starpība starp tām, kad Zviedrija iegāja Eiropas Savienībā, bet Norvēģija nē. Norvēģijas sociālistiskās partijas vadītāja Kristīne Halvorsena ir arī finanšu ministre un atšķiras no mums viņa ar savu valstisko attieksmi pret savu tautu – visās jomās ieturot savu kursu, nevis ar Eiropas liberālistiem grimst purvā. Norvēģi visu laiku taupa un radījuši milzu rezervi – 300 miljardu dolāru uzkrājumu. Valsts saviem iedzīvotājiem nodrošina sociālo aprūpi no dzimšanas līdz kapam. Viņiem ir 11% budžeta pārpalikums un dzīvo bez parādiem. Mūsu Centra laba speciāliste, kura ar mūsu aldziņu nespēja ne dzīvokli iegādāties, ne arī normāli dzīvot, aizbrauca ar visu ģimeni uz Norvēģiju un, tikko būdama pie mums ciemos, vienkārši pateica, ka nav ko salīdzināt, kā dzīvo cilvēki tur un šeit, vienkārši viņai negribas to atcerēties, kā mūsu Centru šeit centās pazemot un kāda te ir attieksme pret bērniem un ģimeni. Valstī, kur kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir 52 000 dolāru, neviens necenšas „izlekt” ar savu greznību kā šeit. Norvēģija nepieļauj izšķērdību un ir valsts stingra kontrole pār finanšu iestāžu darbību un bankām. Tur nevar par vadītājiem strādāt bez augstākās izglītības, solīt pasakas un pildīt tikai savas kabatas. Tā ir tā sociālistu atšķirība no mūsu labā spārna liberālistiem.

R. Varbūt Jūs varētu kaut nedaudz pastāstīt par partiju rašanos un to nozīmi, bioloģisko iedalījumu?
Faktiski par partiju veidošanos sākumu laiku var uzskatīt 17.-18.gadsimtu, kad cilvēki ar mūsu senču instinktiem, egoisti pēc savas dabas nevarēja samierināties ar feodālās valsts ierobežojumiem un to sagrāva, izveidojot kapitālismu, tur šie cilvēki veidoja tā saukto brīvo tirgu un sāka iznīcināt valsti, atgriežoties pie tiem laikiem, kad katrs nelietis varēja darīt, ko vēlas, nobremzējot cilvēka attīstību altruisma un garīguma virzienā. Šie cilvēki apvienojās, t.s., labajā spārnā, it kā viņi ir tie labie un pārējie ir tie sliktie. Tas lieliski jau 20 gadus un arī tagad tiek kultivēts pie mums. Diemžēl viss ir pavisam otrādi. Tā uzskata tikai tie naivie, kuri notic no aizvēstures nākošajiem, kuri atrodas savu instinktu varā, un tādi būs vēl ilgi, un nespēj tos savaldīt. Viņiem valsts ar saviem ierobežojumiem un morāli ir cietums. Altruistus viņi uzskata par muļķiem, kuri tiem noder tikai vienam mērķim – vergošanai viņu labā un maksimālai izmantošanai. Tātad pēc bioloģiskā principa partijas faktiski sadalās, ja tās klasificējam no labās uz kreiso pusi, pēc liberālistu maldinošā iedalījuma, tad galēji labajā spārnā būs radikālās visegoistiskākās un visvairāk instinktiem pakļautās partijas, kuras atzīst, ka valsts viņiem varētu būt tikai kā naktssargs, bet vislabāk, ja tāda vispār nebūtu. Viss pieder privātajiem, ko spējuši salaupīt. Kreisajā spārnā būs visaltruiskākās partijas, kā sociālistiskā un komunistiskā partija, kas ir par maksimālu valsts atbildību par saviem pilsoņiem, augstām morāles un ētikas normām. Zeme un ražošanas līdzekļi pieder valstij, plānveida ekonomika un attīstīts kolektīvisms, viss tas, kas nav pieņemams egoistam – individuālistam – liberālistam. Nav jau tad kur izvērsties. Kā lai taisa savas „šeftes”, krāpšanu, zagšanu utt. Tas ir stipri apgrūtinoši, faktiski labā spārna cilvēki šādu iekārtu nosauca par cietumu.

R. Jā, tas skan pavisam jocīgi, jo daudziem pie mums ir pavisam cits iespaids par sociālistisko un komunistisko partiju?
Jā, bet Jūs jau man jautājāt par partiju bioloģisko iedalījumu, nevis to, kā tas ir pasniegts mūsu valstī. Un es runāju, izejot no šī iedalījuma, kādām vajadzētu būt šo partiju nostādnēm, ja tās nemelo savai tautai. Pati komunistiskā partija, kļūdama par vienīgo partiju un absurdi pārņemot pilnībā varu savās rokās, jau bija parakstījusi savu nāves spriedumu. Būdama augstākā vara valstī, tā kā magnēts pievilka visus neliešus un, pirmkārt, jau ambiciozākos cilvēkus, kas bez varas nemaz nejūtas kā cilvēks. Paskatieties, kad jūs pat tam „mazajam” cilvēciņam no egoistu vidus iedodat varu, kā viņš pārvēršas, grūti pat pazīt. Tieši šādi cilvēciņi no aizvēstures ar visveiklākajiem paņēmieniem arī salīda šai partijā un pārņēma varu visā valstī, realizējot pavisam citu programmu un citu morāli, nekā tā bija uzrakstīta pēc bioloģiskās piederības altruiskiem nākotnes cilvēkiem. Šādi mīti ir grūti izkliedējami, bet ne visā pasaulē tas darbojas un uzspiest šo mītu neizdosies.

R. Bet kāda tad ir izeja no šīs situācijas?
Bieži vien izejas ir pat vairākas un ceļu vēl vairāk. Ja visu gribam izlemt ar balsošanu, tad degradācija ir nodrošināta un arī ceļš uz nekurieni. Ja gribam strādāt ar partijām, tad jāizglīto objektīvi tauta, bet diez vai vara to pieļaus. Tātad 1934.gada 15.maijā K.Ulmanis padzina partijas un apsolīja izveidot tautvaldību, ko neizdarīja. Varbūt vajadzētu to izdarīt. Referendumu par to, ja labi saņemtos, varētu noorganizēt, kad „nobriedīs” tauta. Ja nenobriedīs, tad vajadzēs to Dieva sodu par savu muļķību izbaudīt daudz bargāk. Tās valstis, kuras ir sapratušas partiju kaitīgo lomu, vai nu partijas nav dibinājušas vispār vai maksimāli izolēja to lomu valstī.

Man ne viens vien sarunu biedrs ir teicis: „Nu labi, saprotu, ka tā ir drausmīga afēra, bet ko tad mums darīt?” Jā, vai tiešām būs taisnība A.Puškinam, kura dzejā teiktais skan apmēram šādi – priekš kam aitu baram brīvība! Viņas vajag tikai cirpt un griezt. Viņu mantojums no paaudzes paaudzē ir auzas un pātaga. Pakļaujas tautas ar salauztu vēsturisko gribu. Tās nespēj iet savu ceļu un būt patstāvīgas. Un beigas tām ir tad, ja nespēj „atmosties”. Mūsu gadījumā auzas ir virtuālā naudiņa, no kā nespēj atteikties, un pātaga ir ASV uzpūstā varenība par šo pašu virtuālo naudiņu, ar saviem specdienestiem un NATO. Visi runā par krīzi. Nē, tā ir mūsu katastrofa. Zem labā spārna liberālā un konservatīvā pūdera slēpjas vienas un tās pašas cietsirdīgās, egoistiskās sejas ar sakniebtām lūpām, kurām viss ir pie vienas vietas, kas notiek ar pārējiem un, pirmkārt, ar mūsu pašu tautu. Tie vienmēr ir klanījušies tikai ārzemnieku priekšā. Man ir ideja, kā atdzīvināt ekonomiku, vairākkārt samazinot naudas masu vai pat iztiekot bez tās, bet par to tuvāk runāšu, kad būšu atradis cilvēkus šīs idejas realizācijai. Tam nepieciešami domātspējīgi, atbildīgi un godīgi cilvēki. Šī ideja būs domāta arī biznesa cilvēkiem. Tā dos iespēju nekļūt atkarīgam no pasaulē cirkulējošās valūtas.

R. Par dvēseli un morāli
Platons ir teicis, ka uz dvēseli ir jāraugās viņpasaules tiesneša acīm, un tas nozīmē allaž uzturēt dialogu ar savu sirdsapziņu, neattaisnojoties un nemānot sevi. Tikai paceļoties sev pāri, mēs spējam iegūt šo skaidro redzējumu, kas sniedz atbildi jautājumam: „Vai šodien esam kļuvuši labāki nekā vakar?” Savukārt Konfūcijs ir teicis: „Nomirt no bada – mazs notikums, bet pazaudēt morāli – liels.”

Kāpēc citēju šos filozofu milžu teicienus? Šodien reizē ir finanšu, ekonomiskā, politiskā un morāles krīze pasaulē. Tikai zinošs cilvēks saprot, ko tas nozīmē. Pirmās trīs krīzes ir bīstamas ar savu sakritību, kas liecina, ka ne tikai liberālisms tirgū, bet pats tirgus ir cietis krahu, bet svarīgākā ir morāles krīze, kura liecina par stipri ielaistu procesu, kā rezultātā ir radies tik dziļš morāles pagrimums, ka apdraud pašas cilvēces pastāvēšanu.

Platons zināšanas pielīdzināja atmiņai. Ideju izzināšana iespējama tāpēc, ka patiesība sākotnēji eksistē dvēselē, un tik lielā mērā, cik to atceras, tā ir gudra, saprātīga un patstāvīga.

Tās dvēseles, kuras vairāk pieredzējušas, arī vairāk atceras. Dvēseli var salīdzināt ar sēklu, kurā ielikts tas, par ko tā var kļūt. Zināmā mērā atminēšanās ir izaugsmes process. Tā var arī intuitīvi paredzēt to, par ko var kļūt nākotnē. Tās spējas, kuras mums jau ir. Ir tās zināšanas, kuras esam ieguvuši agrāk. Psiholoģijā mēs faktiski pētām dvēseles iedzimtās spējas augt un attīstīties noteiktā virzienā. Nosakot šīs spējas un attīstot tās noteiktā darbošanās laikā, cilvēks jutīsies laimīgs. Nepareiza izvēle noved pie maldīšanās un neapmierinātības ne tikai ar sevi, bet ar visu pasauli. Šāda maldīšanās var novest pat pie tā, ka cilvēks izvēlas sliktāko, vienlaikus uzskatot, ka tas ir vislabākais.

Galvenais uzdevums ir rūpes par savu dvēseli, nepadoties zemiskajam un mežonīgajam, kas pavada mūsu dvēseli un no kā mums vajag tikt vaļā, nevis padoties tam. Platons ir uzsvēris, ka dvēseli bojā netaisnība, neremdināmība, gļēvulība, stulbums un citi netikumi, kas mūs padara par gūstekni. Tam jāpievieno egoisms jeb pārlieka patmīlība, kas dvēseli dara aklu, kad stulbums liekas gudrība. Savus priekšstatus par patieso viņš sāk uzskatīt par patiesību. Šādi cilvēki ir augstprātīgi un pašpārliecināti, tie nespēj mācīties no daudz gudrākiem cilvēkiem. Tirgus un konkurence, liberālisms veicina šādu cilvēku tālāku degradāciju un viņi nostājas uz noziedzības ceļa, nereti paši to dēvējot par savu savdabīgo patiesību, jo viņiem pat nav nojausmas par klasiskajām vērtībām un morāli. Tirgus ikdienā strauji vairo amoralitāti ik uz soļa un to var apturēt tikai ar radikāliem paņēmieniem. Šo amoralitāti strauji paātrina masu informācijas līdzekļi, t.i., to pārņemšana egoistisko liberālistu, oligarhu rokās, kas deva kolosālas iespējas manipulēt ar cilvēku apziņu, pasniedzot cilvēkiem visdažādākos mītus par tirgus visspēcību un kā vienīgo pareizo variantu cilvēces attīstībā.

R. Amerikāņu rīcība pret savu dolāru
Kamēr pasaulē strīdas, ko darīt ar virtuālo dolāru, paši amerikāņi jau iespiež savu naudu dolāra vietā, kas viņiem palīdz cīnīties ar radīto finanšu un ekonomisko krīzi. To dara vietējās pašvaldībās. Protams, to nevar izmantot kā nacionālo valūtu. Bet svarīgi, ka to var lietot šajās pašvaldībās. Līdzīgi rīkojās arī „Lielās depresijas” laikā, tad gan bija speciāli taloni un sertifikāti, ar kuriem varēja norēķināties. Tagad galvenais mērķis ir lokālajai valūtai – attīstīt vietējo ekonomiku. Banknotes izgatavotas ar visu nepieciešamo aizsardzību. Stingri var lietot tikai savā noteiktajā teritorijā. Bet šī pāreja neatbrīvo no nodokļiem, tie tāpat ir jāmaksā. Šī pieredze ASV strauji izplatās. Kā izsakās prese, tad tā glābj situāciju tieši 1.stāvā, kur vissāpīgāk izjūt krīzi.

Bet, ja Jūs gribat reālu atbildi, ko darīt, tad to vajag savās galvās pašiem vispirms izdomāt – vai ar temperatūru pazeminošiem līdzekļiem var izārstēt, piemēram, plaušu progresējošu iekaisumu? Jā, rezultāts būs tikai viens – kaps, bet augošo agresiju, vardarbību, noziedzību gribam tieši tā ārstēt. Taisām visādas programmiņas, konferencītes, pētījumus, projektus, par ko izšķiežam jau tā mazos līdzekļus un uzturam dažādus diletantus, parazītus, bet iemesliem klāt neķeramies. Iemesli ir tabu un nekādi negribam atzīt, ka iemesli ir šīs sistēmas ideoloģijā, kura ar savu konkurenci, brīvību visiem neliešiem, attīsta tikai individuālismu un egoismu, nes netaisnību visos līmeņos, agresivitāti, kā rezultātā nav grūtības uzstādīt šīs slimības diagnozi – visas sabiedrības degradācija (garīga un morāli ētiska).

Kad valda vardarbības, izlaidības un naudas kults, tad tādā sabiedrība nav vietas morālei, ētikai, atbildībai un sirdsapziņai. Kad cilvēkiem jau no bērnības tiek „iepotēts”, ka galvenais mērķis ir iedzīvoties un kļūt bagātam, kaut vai uz savu tuvāko nelaimes un iznīcināšanas rēķina, kad visos masu saziņas līdzekļos un datoros redzam slepkavību, asinis, vardarbību un šizofrēniju – tas viss ved uz totālu degradāciju un debilitāti. Dzīvojot tādā vidē, nav iespējams palikt par Cilvēku! Pakāpeniski pati sabiedrība ar šizofrēnisko sižetu filmām kļūst šizofrēniska, un no tādas sabiedrības locekļiem vairs nevar gaidīt adekvātu, cilvēcisku, morāli ētisku uzvedību. Ar to mēs sastopamies arvien biežāk Centra ikdienas darbā. No šejienes arī ir šīs drausmīgās sekas, kuras liekas drausmīgas tikai tiem, kuri vēl nav pazaudējuši savu veselo saprātu. Pašiem šizofrēniķiem viss notiekošais jau kļuvis par ikdienu brīvajā tirgū, kur katrs katram ir vilks. Tāds ir šis brīvības un demokrātijas praktiskais rezultāts, par ko jau pirms vairākiem gadsimtiem brīdināja pasaules gudrie.

/2009.gada septembris/
Avots: http://www.tautasforums.lv/?p=1242

Šis ieraksts tika publicēts !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

4 Responses to Jānis Gulbis par Pagātni, Tagadni un Nākotni…

  1. Pēteris saka:

    Šis cilvēks mums lasīja lekcijas vidusskolā, kam man bija kādi 17 gadi, tas bija 90/91 gadā, apmēram. Liela daļa no tā, ko viņš prognozēja, ir piepildījusies, ja ne tā, tad drusku citādi.
    Kas attiecas uz cilvēces progresu, tad tas ir lielākas savstarpējas sadarbības virzienā, kad cilvēks cilvēkam draugs, nevis vilks. Šis virziens tad arī ir Kristus ieteiktais: mīli otru kā sevi pašu. Viss pārējais ir detaļas.
    Liberāļi saka, ka cilvēkam nedrīkst uzticēties, jo sevišķi valdībai. Būtībā tas ir arguments pret nekontrolētu varu, ko pasniedz kā argumentu pret varu kā tādu. Patiesībā, nevienam nedrīkst uzticēt varu, ja viņu nav iespējams ierobežot.
    Ļoti interesanti būtu dzirdēt par viņa ieteikumiem naudas sistēmas reorganizācijā.

  2. Pēteris saka:

    Paraksties par izstāšanos no ES:
    http://manabalss.lv/par-izst-anos-no-eiropas-savien-bas/show

    jo (citēju no šī raksta):
    “Nevajag aizmirst, cik pazemojošus noteikumus, iestājoties ES, parakstīja mūsu līkās muguras – 5 reizes mazāk eiro fondu nekā Grieķijai, Īrijai un Portugālei iestājoties, bet standarti un prasības vienādas. 75% no mūsu muitas ienākumiem aiziet pa tiešo Briselei. Ko bez tā vēl esam „ieguvuši”? Pirmos 3 gadus importējām par 14 miljardiem, bet eksports tikai par 7 miljardiem latu, tātad 3 gados vien viņi saņēma jau 7 miljardus no mums, bet 5 gados ir saņēmuši vairāk nekā 10 miljardus, un tagad lūdzamies, lai aizdod uz parāda!”

  3. J. Gulbja viedoklis ir datēts ar 2009. gadu.bet nez kāpēc “tikai tagad”īzvilkts no atvilknes?Tur ir labas domas “”iekš\tikai-kas un kā UZŅEMSIES TO VISU DARĪT. Esmu 73 gados un tas jau “”ir pr vecu,lai čurātu pret vēju”” vai taisītu apvēsumu valsts ekonomiskā politikā.Tomēr domājis esmu-ko atstājam “”aiz sevis mazbērniem mantojumā””?Galvenā doma-ir jāatjauno valsts sektora dalība un monopoltiesības uz valsts īpašumu un tā apsaimniekošanu.Par pārējo-citreiz.

  4. Atpakaļ ziņojums: Par Pagātni, Tagadni un Nākotni…(2.daļa) | Informācijas aģentūra

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s