Liekie

Tāpat kā katru gadu, Latvijā martā un aprīlī pārmaiņas dabā liecina par pavasara tuvošanos. Kūst sniegs un upēs iziet ledus, plaukst pūpoli, zied lazdas un uzplaukst sniegpulkstenīši, un uz ziemeļiem dodas gājputni. Un kā katru gadu arvien no jauna pavasaris dabā atmodina alkas pēc jaunas dzīves un jaunas dzīvības sākuma. Daba mostas, lai kārtējo reizi un tomēr katrreiz no jauna piedzīvotu radīšanas un jaunas dzīvības ierašanās pasaulē brīnumu.

Lai cik mēs katrs nebūtu iegrimuši savos ikdienas darbos vai nomākti ar savām ikdienas rūpēm, tomēr pārmaiņas dabā mēs nevaram nepamanīt, un pat nemanot ielaižam sevī prieku par gaišākām un garākām dienām, siltāku sauli un gaidāmajām izmaiņām.

Daba un katra dzīva būtne priecājas ne tikai par pavasara iestāšanos, bet par dzīvi vispār. Bet cik daudzi no mums priecājas par dzīvi un cik daudzi no mums ir patiešām laimīgi dzīvojot Latvijā? Varbūt priecājas tie, kuri ir Latvijas miljonāru sarakstā, vai tie 2%, kuru mājsaimniecības ir turīgas un labi nodrošinātas? Varbūt priecājas tie, kuri lemj par tautu un par to, kam piešķirt un nepiešķirt, kam atņemt vai samazināt? Varbūt priecājas tie, kuri aizdod naudu un dzīvo ne tikai no parādu nekad neapmaksājamajiem procentiem, bet arī no parādniekiem atņemtajiem mājokļiem un īpašuma? Varbūt priecājas tie, kuriem prieku sagādā citu nelaimes un ciešanas, jo lielāko prieku taču sagādā prieks par cita nelaimi? Prieka var būt tik daudz un tik daudz var būt veidu un iemeslu, par ko priecāties. Bet kā ir ar mums, ar tiem, kas dzīvo šeit?

Prieku, tāpat kā laimi ir grūti izmērīt. Toties pēc dažām lietām var spriest par to, vai tauta ir vai nav apmierināta ar dzīvi. Laikam ir grūti iedomāties veselīgu un laimīgu ģimeni, kurai nav bērnu. Protams, ir ģimenes, kurās dažādu apstākļu dēļ vecākiem bērnu nevar būt. Tomēr šādu ģimeņu ir nedaudz. Un galvenokārt to, vai ģimenē būs bērni un cik daudz to būs, nosaka vecāki. Lai izlemtu par bērnu laišanu pasaulē, ģimenē ir vajadzīga mīlestība, uzticēšanās otram tuvajam cilvēkam, kopīgiem mērķiem, izglītības līmenim un kaut cik līdzīgai pasaules uztverei un interesēm. Bet bez visām šīm vecāku īpašībām un kopīgās saskaņas, ģimenei ir vajadzīgi arī līdzekļi ne tikai šodien, bet arī rīt un tuvākā un tālākā nākotnē.

Lai nodrošinātu līdzekļus, ģimenē vienam vai abiem no vecākiem ir jāstrādā, un šeit saskaras ģimenes un valsts intereses. Jo ģimenei ir vajadzīgs darbs, kas nodrošina ģimeni, savukārt valstij ir vajadzīgi nodokļi, kas veido ienākumus visdažādāko valsts funkciju veikšanai.

Līdz ar to gan Latvijas neatkarības iepriekšējos gados ik pa brīdim aktualizētais jautājums par zemo dzimstību un iedzīvotāju skaita samazināšanos, gan arī pašlaik atkārtoti demogrāfa I.Meža un valdībā cilātais dzimstības jautājums, ir pirmkārt saistīts ar tādas vides radīšanu valstī, kurā ģimenes var ne tikai strādāt un ar nopelnīto nodrošināt sevi un savus bērnus, bet arī ar ticību, ka darbs un ar to saistītie ienākumi būs arī tuvākos desmit, divdesmit gadus, vai vēl labāk – līdz pat aiziešanai pensijā.

Bet kāda bija un kāda ir reālā situācija valstī?

Salīdzinājumam var paanalizēt stāvokli Latvijā laika posmā no 1980. līdz 1990.gadam. Šajā laikā Latvijā bija 1,37-1,4 miljoni ekonomiski aktīvo iedzīvotāju. Praktiski visi ekonomiski aktīvie iedzīvotāji bija nodrošināti ar darbu un strādāja. Nestrādājošie darba meklētāji 1980.gadā bija 2,4tūkstoši jeb 0,2% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem, bet 1990.gadā – 7,6tūkstoši jeb 0,5% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem. Darba meklētāju pastāvēšana tomēr nenozīmēja to, ka valstī ir bezdarbs. Jo Latvijā līdz pat 1991.gadam bezdarbs nepastāvēja kā tāds un bezdarbnieku nebija vispār!

Mums, kuri divdesmit gadus dzīvo tā saucamajā neatkarīgajā un demokrātiskajā Latvijā, vai tiem no mums, kuri ir piedzimuši un uzauguši Latvijā brīvā tirgus apstākļos, ir vai nu aizmirsies vai arī nav zināms, ka Latvijā ir bijusi tāda tautsaimniecība, kad darbs ir bijis visiem, katastrofāli ir trūkušas darba rokas, jaunie speciālisti jau laicīgi bija „sadalīti” un norīkoti uz nākošajām darba vietām un nebija bezdarba.

Kāds šajos gados bija stāvoklis ar tautas dzīvotspēju un dabisko pieaugumu?

Tautas dabīgais pieaugums laikā no 1980.līdz 1990.gadam bija 6000 – 10000 iedzīvotāju gadā, t.i., katru gadu piedzimušo skaits pārsniedza mirušo skaitu par vidēji 8000 cilvēku gadā. Jo pie vidējās mirstības ~ 32000cilvēku gadā, katru gadu piedzima 36000 – 42000 bērnu.

Bet vislielākās izmaiņas sākās mums visiem tik svarīgajā 1991.gadā. Šis un turpmākie gadi tautas dzīvesveidā ienesa milzīgas pārmaiņas.

1991.gadā Latvijā vēl bezdarba nebija. Bet tam „durvis atvēra” jaunās valdības un tās padomdevēju veiktās ekonomiskās reformas – atteikšanās no ilgtermiņa plānošanas un plānveida ekonomikas, atteikšanās no pastāvošajiem izejvielu, pasūtījumu un preču noietu tirgiem, brīvā tirgus ekonomikas ieviešana, privatizācija un atļauja dibināt privātas bankas.

Līdz ar veiktajām reformām, rūpnīcu daļēju vai pilnīgu slēgšanu, valstī parādījās pirmās „reformu bezdelīgas” – bezdarbs. Tā rezultātā 1992.gadā nestrādājošie darba meklētāji bija 53000, bet bez darba palika 12,4 tūkstoši iedzīvotāju. 1993.gadā nestrādājošie darba meklētāji bija 115300, bet bezdarbnieki – 75,8 tūkstoši iedzīvotāju. 1996.gadā nestrādājošie darba meklētāji jau bija 245100, bet oficiālie bezdarbnieki – 88,2 tūkstoši iedzīvotāju.

Tomēr, lai arī šie skaitļi šķiet iespaidīgi, tomēr Latvijas „rekordi” vēl nebūt nebija sasniegti un „sisti”! 1998. un 1999.gadā valstī jau bija 111 tūkstoši bezdarbnieku. Savukārt „trekno gadu” norieta un „Nothing special” aizdevumam sekojošajā 2009.gadā valstī jau bija 179 tūkstoši bezdarbnieku, bet 2011.gadā, kurš tāpat kā 2010.gads tika apzīmēts par Latvijas kārtējo izaugsmes gadu (IKP taču ir sācis augt!), valstī bija 130 tūkstoši bezdarbnieku.

Neatkarīgi no tā, vai cilvēki pirms darba pazaudēšanas bija strādājuši „pelēkajā” vai „baltajā” ekonomikā un nemaksājuši vai maksājuši nodokļus, darbu zaudējot ienākumi un uzkrājumi, pat ja tādi bija, beidzās. Liela mēroga bezdarba apstākļos darbu izdevās atrast tikai daļai, bet lielai daļai, vieniem vai kopā ar ģimenēm nācās pamest šo valsti darba meklējumos.

Kā tas atsaucās uz tautu, tās dabisko pieaugumu un dzimstību?

Pirmajā neatkarības gadā, 1991., dabiskais pieaugums bija tikai 199 cilvēki. Bet sākot no 1992.gada dabiskais pieaugums kļuva negatīvs un iedzīvotāju skaits samazinājās par 3511 cilvēkiem. Savukārt turpmākajos gados iedzīvotāju skaits samazinātās dzimstības dēļ katru gadu saruka un joprojām turpina sarukt par 10000 – 15000 cilvēkiem.

Ko kopumā ir atnesuši divdesmit pēdējie gadi tautai? Laika posmā no 1990. līdz 2011. gadam negatīvā dabiskā pieauguma dēļ iedzīvotāju skaits samazinājās par 236500 cilvēkiem. Cik tās ir Latvijas pilsētas vai ciemi, vai lauku sētas? Tās varētu būt, piemēram, izmirušas desmit pilsētas Cēsis. Vai citas pilsētas vai ciemi… Kas nu kuram ir ērtāk, ja ir vēlme salīdzināt.

Papildus zaudējumiem negatīvā dabiskā pieauguma dēļ, uz citām valstīm devušies vismaz 400000 cilvēku. Protams, daļu no tiem sastāda bijušās Savienības karaspēka daļas, virsnieki, mums nemīlamie viesstrādnieki u.c. Bet liela daļa no aizbraukušajiem ir arī latvieši, no kuriem liela daļa nemaz nedomā vairāk atgriezties Latvijā.

Kopumā divdesmit gadu laikā iedzīvotāju skaits ir samazinājies par gandrīz 700 tūkstošiem. Apstākļos, kad valstī valda bezdarbs, tiek samazināti sociālie izdevumi, tiek slēgtas skolas, slimnīcas, tiek palielināti nodokļi valstī palicējiem, ģimenēs nedzimst bērni un cilvēki aizbrauc no šīs valsts nereti ar lāstiem uz lūpām un rūgtumu sirdī. Šie nedzimušie un aizbraukušie ir Latvijas valstij liekie. Visi, kuri varēja strādāt, attīstīt un kopt Latviju, bet nepiedzima, nepiedzims, aizbrauca un aizbrauks, ir liekie.

Šajos apstākļos no valdības puses priecāties par iekšzemes kopprodukta pieauguma skaitļiem, sludināt to, ka krīze ir pārvarēta, rakstīt par to grāmatas un mācīt citas valstis, kā pārvarēt krīzi, ir tikpat nekaunīgi un melīgi kā tā vietā, lai slīcēju glābtu, dot padomus viņam par to, kā priecāties par dzīvi. Tikpat melīgi ir imitēt bezrezultāta darbību iedzīvotāju dzimstības veicināšanai, uz kuru tik nesekmīgi jau gadiem valdību aicina demogrāfs Ilmārs Mežs.

Šī valdība par to nedomās. Jo tai ir daudz svarīgākas nodarbes un mērķi. Piemēram, eiro ieviešana vai finansu sektora stabilitātes nodrošināšana. Bet pie tā jau mēs esam pieraduši, vai ne? Nav jau pirmā valdība, kuru mēs ar tādu sajūsmu un cerībām ievēlam, un ne pirmā un pēdējā, kuru mēs nepildīto solījumu dēļ lādam. Bet varbūt joprojām mīlam?

GuntisG.
/30.03.2012/
Avots: http://www.diena.lv/blogs/guntis-graveris

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Liekie

  1. JurisM saka:

    Ieej jebkurā lielveikalā, novelc ar pirkstu pa pilnajiem plauktiem un uzreiz sapratīsi kāpēc no Latvijas brauc prom cilvēki….Pārāk daudz importa preču, kuras tiek saražotas ārvalstīs, bet varētu tikt saražotas uz vietas…Attiecīgi arī par importa precēm samaksātā nauda aiziet prom no Latvijas…Azivietosim importu ar vietējo produkciju un kļūs būtiski labāk…

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s