Globālās oligarhijas globālās spēlītes, jeb Rotšildi pret Rokfelleriem

Deivids de Rotšilds, Džeikobs Rotšilds, Deivids Rokfellers

30.05.2012 tika publiskota informācija par vienošanos, saskaņā ar kuru “Rothshild Investment Trust “Capital Partners”” (“RIT “CP””), kas pieder Rotšildu klanam, iegādājās ievērojamu daļu kompānijas “Rockefeller Financial services” (“RFS”), kas pārvalda Rokfelleru un citu ASV visbagātāko ģimeņu biznesu.

Lielākās daļas pasaules plašsaziņas līdzekļu šo vēsti komentēja virspusēji un visai līdzīgi. Šo komentāru būtība ir sekojoša: divi lielākie globālo oligarhu klani ir noslēguši vienošanos, lai „kopīgi pretdarbotos jaunam pasaules ekonomikas krīzes vilnim”. Īstenībā šādi apgalvojumi pilnībā neatbilst reālam lietu stāvoklim.

Abu oligarhisko grupu pēdējo gadu desmitu darbības stratēģija balstījās uz principu, ko savulaik noformulēja Rotšildu biogrāfs Frederiks Mortons: „Šodien ģimene cenšas panākt savu klātbūtni pasaulē neredzamu un nedzirdamu”.  Tas arī ir saprotams, jo liela un vēl jo vairāk ļoti liela nauda mīl klusumu. Un tieši šis klusums tika ļoti skaļi pārtraukts ar 30.maija paziņojumu, kas uzskatāmi parādīja šo klanu reālo ietekmi ne tikai globālajā ekonomikā, bet arī globālajā politikā.

Mūsuprāt , komentējot jauno „aliansi” , finansu analītiķi kā rādās vienkārši ir sajaukuši vietām cēloņus ar sekām: pati vispasaules krīze ir Rotšildu un Rokfelleru darbības produkts, nevis otrādi. Turpmāk pacentīsimies izskaidrot kas tieši ir noticis.

Īsumā, šis notikums liecina, ja ne par Rokfelleru kapitulāciju Rotšildu priekšā, tad vismaz par pietiekami nopietnu savu pozīciju atdošanu gan.  Lai „raktu dziļāk”, nepieciešama detalizētāka analīze ar īsu iesktu vēsturē, savādāk saprast kaut ko šodienas šo klanu spēku samērā nebūs iespējams. Tāpēc vispirms vēsturē.

Nepārvaramu  pretrunu mezgls starp abiem klaniem ir abi XX gadsimta pasaules kari. Pie tam abos gadījumos, karus izraisīja Rokfelleri un arī kara augļus plūca viņi.

Kad Pirmā pasaules kara gaitā kļuva skaidrs, ka Francija un Lielbritānija nespēj tikt galā ar Vāciju, bet Krievija dēļ Februāra revolūcijas vairs nav aktīva karotājvalsts, kā ASV iesaistīšanās karā nosacījumu Rokfelleri pieprasīja savas naftas impērijas “Standard Oil of New Jersey” pielaidi Rotšildu kontrolē esošajām Tuvo un Vidusaustrumu naftas atradnēm.

No 1927.gada “Standard Oil” iegūst 25% „IPC” (Irākas naftas kompānija), kas tika dibināta 1912.gadā un toreiz saucās „TPC” (Turcijas naftas kompānija). Dibinot  „TPC”  50% piederēja toreiz pastāvošajai Osmaņu impērijai, 25% ieguva Rotšildu „Shell”, bet 25% ieguva “Deutsche Bank”, ko Rotšildi pārņēma vēlāk. Atšķirībā no saviem pagaidu partneriem (kas visdrīzāk nemaz nenojauta, ka ir pagaidu), angļi zināja nākotni (jo paši aktīvi strādāja, lai to izveidotu), tas ir,ka pēc 1.Pasaules kara kā tā uzvarētāji viņi iegūs pilnīgi visus 100%.

Tā arī būtu noticis, ja Antante būtu spējusi viena pati uzvarēt Vāciju. Tomēr eiropas  sabiedrotie šo uzdevumu nespēja paveikt un bija nepieciešama ASV iejaukšanās – ģenerāļa Džona Peršinga komandēto vienību iesaistīšanās karā, izšķīra kara likteni Rietumu frontē (kas atšķirībā no Otrā pasaules kara bij izšķirošais arī visā karā).

ASV iesaistīšanās karā, lai piespiestu angļus izpildīt viņu prasības, amerikāņu valdībai tika uzspiesta visdažādākajos veidos. Vispirmāmkārtām ar „aizkulišu” valdības sagatavošanu „zemūdens” kara provokācijām, ko plaši pielietoja Vācija. No šīs taktikas Vācieši nevarēja izvairīties dēļ Lielbritānijas nospiedošā pārspēka uz jūras un pa lielam arī tādēļ, ka lielā mērā bija finansiāli atkarīgi no Rokfelleriem (attiecīgi tie spēja ietekmēt arī Vācijas politiku):  1914.-1916. gados  Rokfelleri piešķira milzīgus kredītus ne tikai Vācijas ķeizaram, bet arī viņa osmaņu sabiedrotajam.

Kā formālais iemesls, lai ASV iesaistītos karā, tika izvēlēts pasažieru kuģa „Luiziāna” nogremdēšanas fakts. Toreizējie ASV aizkulišu diplomātiskie manevri stipri atgādina laiku pirms Japānas uzbrukuma ASV kara bāzei Pērlhārborā 1941.gada decembrī. Toreiz , pēc kārtējās tikšanās ar Rūzveltu, ASV kara ministrs Stimsons ierakstīja savā dienasgrāmatā: „Mēs aizskārām delikātu diplomātisko darbību jautājumu, kura mērķis ir, lai Japāna pirmā spertu kļūmīgu soli – tiešas agresijas soli.” Tas, ka abiem šiem notikumiem ir vienas saknes, nav īpaši liels noslēpums.

Rotšildi protams centās traucēt šādai notikumu attīstībai. Viņu tolaiku galvenā politiskā figūra pulkvedis Edvards Hauss, kurš sevi dēvēja par pelēko kardinālu, visu 1914.gadu mēģināja panākt Rietumu alianses izveidošanos pret Krieviju, kurā piedalītos ASV, Lielbritānija, Francija un Vācija. „Anglija negrib līdz galam piebeigt Vāciju, jo tad viņa paliks viens pret vienu ar savu izseno ienaidnieku: Krieviju, – 1914.gada maijā prezidentam Vudro Vilsonam rakstīja Hauss, – bet, ja Vācija turpinās tik strauji palielināt savu floti, Anglijai nebūs citas izejas.”

Lai atstātu izvēles iespējas Anglijai (un attiecīgi arī Rotšildiem, kuri uz to brīdi jau vairāk kā 100 gadus kontrolēja Anglijas centrālo banku), Hauss pat apmeklēja Berlīni un tikās ar Vācijas ķeizaru Vilhelmu II un kara ministru fon Tirpicu. Tomēr viss bija veltīgi: Vācijas flote par Rokfellera naudu (kas, starpcitu, saskaņā ar Federālo rezervju likumu, tika kompensēta no ASV budžeta) auga kā sēnes pēc lietus, attiecīgi neuzsākt karu Anglija nemaz nevarēja, attiecīgi visi politiskie trumpji nonāca Rokfelleru rokās.

Otrajā pasaules karā ēnu politekonomiskās mahinācijas bija vēl iespaidīgākas.
Kad 1940.gada maijā vācieši uzbruka Francijai,  fraņču-britu karaspēks tika ātri vien sagrauts, franči parakstīja pamieru, atdodot pat Parīzi, bet angļu karaspēks tika piespiests pie Lamanša jūras šauruma beļģu Denkerkas rajonā.

Kopā ar 1939.-1940.gada rudens-ziemas „dīvaino karu”, viena no galvenajām 2.pasaules kara mīklām, uz ko vēsturnieki nekādi nevar rast sakarīgu atbildi, ir jautājums: kādēļ vācieši tā vietā, lai vienkārši piebeigtu pretinieku un „uz viņa pleciem” pārceltos pāri Lamanšam, pēkšņi apstājās  un neizkustējās no vietas pirms angļi nepārcēla visu savu karaspēku uz Britu salu. Pie tam vācieši pat neveica evakuācijas kuģu bombardēšanu.

Bet šī „mīkla” ir izskaidrojama, pie tam visai vienkārši.
Lieta tāda, ka Hitlers, ja arī nebija tiešs Rokfelleru algotnis (lai gan pārlieku pārspīlēts šāds apgalvojums arī nebūtu), tonmēr pilnībā bija no viņiem atkarīgs kara ekonomikas jomā, pirmkārt naftas un naftas produktu, pirmkārt benzīna jomā. Šādu apgalvojumu apstiprinoši fakti un skaitļi ir pietiekami daudz, sākot no 1930.gadā nacistu finansēšanas nolūkos izveidotās Bāzeles Starptautisko norēķinu bankas izveidošanas līdz 1934.gadā “Standard Oil”nopirktai 730 tūkstošus akrus lielajam zemes gabalam Hamburgas rajonā uz kā tika  uzcēlta naftas pārstrādes rūpnīca, kas darbojās visu kara laiku. Bet, lai neieslīgtu liekos sīkumos, visus šos faktus neuzskaitīsim.

Džons Fosters Dalles, Alens Dalles

Pie tam cilvēki, kas palīdzēja nonākt Hitleram pie varas, bija no ASV – brāļi Alens un Džons Fosters Dallesi (brāļu Rokfelleru brālēni). Vadīja visu procesu „trīsgalvainais” amerikāņu-britu-vācu astoņkājis – Šrēderu banka (Šrēderam bija nacistu valdības aģenta statuss) un ar to saistītās firmas (mūsdienu Gerhards Šrēders ir no šo pašu Šrēderu dzimtas).

F.Rūzvelts, ko ar tā paša Hausa palīdzību ved pie varas Rotšildi, praktiski izrādījās Rokfelleru figūra. Ne velti pašu Hausu jaunā prezidenta tuvākajā apkārtnē nomainīja B.Baruhs – globāla mēroga biržas spekulants (kaut kas līdzīgs Sorosam), kurš ievērojami palielināja savus kapitālus, kad 1.Pasaules kara laikā ieņēma ASV kara rūpniecības komitejas priekšsēdētāja amatu.

Franklins Rūzvelts, Edvards Hauss, Bernards Baruhs

Kad ASV specdienesti 1943.gadā ziņoja Rūzveltam par iespēju „novākt” Hitleru, tad viņš to kategoriski aizliedza. Toties 1944.gada jūnijā to mēģināja izdarīt angļi. Noslēguši pamieru ar „jauno” Vācijas valdību, viņi ļoti cerēja izraisīt ASV un PSRS domstarpības un izjaukt topošo padomju-amerikāņu aliansi. (tiesa gan šo aliansi tāpat izjauca, tiesa gan savādāk: Rūzvelta „Jaunā kursa” galvenā arhitekta Volesa vietā visai „mūsdienīgā” veidā Rotšildiem Baltajā namā izdevās ievest savu cilvēku – H.Trūmenu, kurš neilgi pirms Rūzvelta nāves kļuva par ASV viceprezidentu un pēc tam arī par ASV prezidentu).

Tāpēc Hitlers rīkojās tā, kā nepieciešams Rokfelleriem un instrukcijas, kas viņam jādara, 1940.gada maijā, viņš saņēma sekojošas:
– neaiztikt angļus Denkerkā
– nešķērsot Lamanšu un vispār likt mierā Lielbritāniju un pārstāt gatavot operāciju „Jūras lauva” (iebrukumu Lielbritānijā)
– darbotoies „plāna Barbarosa” virzienā, tas ir gatavoties iebrukumam PSRS

Hitlers šo instrukciju pilnībā izpildīja. Bet kādēl viņš vispār tādu saņēma?

Tāpēc, ka Čērčils, Denkerkas situācijā nonācis bezdibeņa malā (kas atgādināja viņam un visai britu sabiedrībai par katastrofālo Dardaneļu operāciju, kā realizāciju viņš kā Admiralitātes pirmais lords virzīja un stingri atbalstīja), piekrita izpildīt visus Rūzvelta nosacījumus (Čērčils ar Rūzveltu bija brālēni) apmaiņā pret ASV militŗo palīdzību. Konkrēti tas būtu:
– atdot amerikāņiem Lielbritānijas impērijas naftas briljantu – Saūdu Arābiju (kuru kronima ar lielām pūlēm ieguva britu izlūkdienests un konkrēti  T.Lorenss „Arābietis”, kurš tieši šī mērķa vārdā veica virkni sarežģītu specoperāciju Osmāņu impērijas sagrāvei);
– izvest no ASv visus Lielbritānijas kapitālus un pārdot visus angļu īpašumus ASV;
– pēc kara likvidēt Lielbritānijas impŗiju un dot Lielbritānijas kolonijām neatkarību (kā zināms, šis process sākās ar Indiju 1947.gadā un pēc Lielbritānijas impērijas pārveidošanās uz 1960.gadu pajuka arī pārējās „Rotšildu impērijas” – fraņču, holandiešu un beļģu.

Tomass Lorenss „Arābietis”

Tādējādi – par to raksta daudzi (pārsvarā Rietumu) globālās politikas un vēstures speciālisti – galvenais divu pasaules karu iemesls bija nekas cits kā Eirāzijas naftas aktīvu atsavināšana Rotšildiem un to konsolidācija Rokfelleru rokās. Tieši tādēļ Vāciju divreiz uzrīdīja Lielbritānijai (Hitleru, tāpat kā iepriekš ķeizaru Rokfelleri finansēja visu kara laiku. Jauno „kārtību”1944.gadā Lielbritānijas vēstniekam lordam Halifaksam (tam pašam Minhenes vienošanās dalībniekam, kurš vēl 1937.gadā veiksmīgi bija vienojies ar Hitleru)  nodiktēja personīgi pats Rūzvelts: Saūdu Arābija – Amerikai, Irāna – Lielbritānijai, bet Irāku un Kuveitu „slauksim” kopā.

Josifs Staļins, Franklins Rūzvelts, Vinstons Čērčils

Piekāpjoties, pie tam vēl divreiz, rupja spēka priekšā, Rotšildi viņiem „nodarīto” neaizmirsa un nepiedeva. Reālais karš beidzās un sākās aukstais karš.

Ja Rokfelleri galvenokārt ir „naftas” dinastija, tad Rotšildiem galvenais ir zelts un citi dārgmetāli. Tā ir viņu galvenā ietekmes un kontroles sfēra. Tāpēc Rotšildi sāka „rakt” zem dolāra ar mērķi aizstāt to ar zeltu (jāatzīst kā no šāda redzes viedokļa citādi izskatās dolāra atsaiste no zelta seguma, ko 1971.gadā veica Niksons).

N M Rothshild & Sons emblēma un Rotšildu ģērbonis

Galvenā Rotšildu ietekmes svira ir zelta cena. Tā tiek noteikta nevis ar tirgus mehānismiem, bet ar direktīvo metožu palīdzību. Jau kopš 1940-o gadu vidus divreiz dienā,  bez pārtraukumiem brīvdienās un svētku dienās, Londonas dārgmetālu tirgus asociācija veic tā saucamos „fiksingus”, kuros piedalās piecas bankas: Lielbritānijas Rotšildu atzara mātesbanka “N M Rothshild & Sons”, fraņču Rotšildu atzaram tuvu stāvoša bank “Societe Generale” (pie tās mēs vēl atgriezīsimies), „turku-irākas” darījuma 1910-1920-ajos gados ziņā vēsturiskā “Deutsche Bank”, Rotšildu Ķīnas „filiāle” “Hong Kong & Shanghai Banking Corp.” (“HSBC”), kā arī XIX gadsimtā narkotiku tirdzniecības rezultātā „uzaugušās” “ScotiaMocatta”, kas ir viens no pasaules līderiem zelta un dārgmetālu apgrozījuma ziņā, uzņēmums “Scotiabank Global Banking & Markets”.

Šie fiksingi protams tiek veikti “N M Rothshild & Sons” telpās un tieši šī banka līdz 2004.gadam izpildīja šī procesa priekšsēdētāju funkciju (bet pēc 2004.gada liekulīgi „nogāja ēnā”)

Visas šo gadu klanu cīņu peripetijas neuzskaitīsim. Atzīmēsim tikai to, ka pēdējo desmitgažu laikā zelta cena ir pieaugusi vairāk kā 10 reižu, bet dolārs kļūst arvien vājāks, dēļ arvien pieaugošā pārmērīgā ASV valsts parāda uz kā audzēšanas ceļa ameriku nostādīja tie paši Rotšildi ar slaveno „reiganomiku” (Reigana laika ekonomika), jeb citiem vārdiem sakot ar finansu burbuļu audzēšanas metodes ieviešanu.

Un ko gan citu varēja izdarīt Reigans, kad pēc viņa rīkojuma izveidotā komisija ar Federālo rezervju sistēma spriekšsēdētāju P.Volkeru priekšgalā (to pašu Rotšildu ielikteni) „noskaidroja”, ka Fortnoksā (ASV zelta rezervju glabātuvē)  nav ne grama ASV valstij piederošā zelta, tikai ārvalstu un privātpersonu zelts. Vajadzēja taču kaut kā finansēt „Stratēģiskās aizsardzības iniciatīvu” un citas bruņošanās sacensības inovācijas uz kurām „nejauši” uzķērās Brežnāva, Andropova laiku PSRS. Tad nu Reigans arī sāka pūst „ziepju burbuļus”, ar to palīdzību ceļot „potjomkina sādžas” un „gaisa pilis”. Tieši tad ASV arī parādījās valsts parāds.

ASV būtu novestas līdz kliņķim jau daudz ātrāk, apmēram uz 1995.gadu, bet tām paveicās ar PSRS sabrukumu, ko, balstoties uz sakariem PSRS iekšienē, gatavoja Rotšildi.  Pārāk sīki neiedziļinoties sīkumos (cita tēma), nosauksim tikai būtiskākos šo sakaru figurantus: Bērija – Kūsinens (Kominterna sakari ar masoniem) – Andropovs – Gorbačovs. Bez viņiem šai ķēdītē (un nebūt ne otrajā plānā) ir jāpiemin Mikojans un Kosigins.

Lavrentijs Berija, Oto Kūsinens, Jurijs Andropovs, Mihails Gorbačovs

Rokfelleri PSRS sabrukumā nebija ieinteresēti. Pat vairāk, viņiem PSRS bija kā pretsvars Rotšildiem. Rokfelleri vienādā mērā atbalstīja gan nacistus, gan arī PSRS industrializāciju.Atšķirībā no viņu konkurentiem Rotšildiem, Rokfelleriem nebija nebija nepieciešams Londonas pārvaldībā esošs „smalku izolāciju” balanss, bet gan apvienota Eirāzija ar visu tās naftu.  Kā potenciālus kontinenta līderus dēļ kaislīgu ideoloģiju esamības (tas nekas ka pretrunīgu) viņi redzēja gan Hitleru, gan Staļinu, vienalga lai kurš arī uzvarētu, bet protams zem viņu pašu kontroles (tādēļ bija nepieciešams abu valstu karš, lai novestu tās līdz tādam stāvoklim, kad tās nav spējīgas mest izaicinājumu ASV).

Pie tam, saņēmuši  1920-o gadu beigās koncesijas daļu Baku naftas atradnēs, Rokfelleri, jau ar Hitlera rokām, centās līdz galam to pārņemt savā varā, šai ziņā kļūdoties tiesa gan ar Staļingradu. (1942.gada kara kampaņas „ekonomisko” raksturu, atšķirībā no 1941.gada, kad Vērmahts uzbruka PSRS politiskajiem centriem, norāda daudzi pētnieki, tai skaitā arī vācu).

Oldžers Hiss

Apspēlējot savus „ceļabiedrus”, J.Staļins 1945.gadā kļuva par patstāvīgu globāla mēroga figūru. Atšķirībā no Molotova – Rībentropa pakta, maz zināms ir Molotova – Hissa pakts, kurš tika noslēgts 1944.-1945.gados ANO konferencēs Dumbartonoksā un Sanfrancisko un kuru patronēja nākamais Ņujorkas gubernators un ASV viceprezidents Nelsons Rokfellers. Šis pakts kļuva par ļoti nepatīkamu pārsteigumu ASV politiskajai elitei. Turpmāk ASV nevajadzēja jaukties PSRS un Austrumeiropas valstu lietās, bet Maskavai savukārt vajadzēja likt mierā „britu” Irānu un „amerikas” Saūdu Arābiju. (Makkartisma laikā Hissu pēc nacionālās antiamerikāniskās darbības komisijas locekļa R.Niksona ziņojuma notiesāja par „spiegošanu PSRS labā”).

Aleksejs Kosigins, Leonīds Brežņevs, Anastas Mikojans

Situācija strauji mainījās pēc Staļina nāves. Pēc „galma apvērsumus” piecgades (1953.-1958.gads), nostiprinājis savu varu, Hruščovs, būdams „trockists”, „atmaskoja” bēdīgi slaveno „personības kultu” un ne bez Mikajana palīdzības pieslējās Rotšildiem. Maz ko šai lietās saprotošā Brežņeva laikā spēkos pieņēmās Kosigins un jo īpaši Andropovs. Neuzspējis savas dzīves laikā realizēt graujošo „Eiropas projektu”, visuvarenais VDK šefs (Andropovs) „radīja” Gorbačovu, kurš aktivizēja šī projekta realizāciju vēl nebūdams ievētēts par partijas ģenerālsekretāru, 1984.gadā noslēdzot virkni slepenu vienošanos par ietekmes sfēru pārdali Eiropā ar „austroungārijas troņa” mantinieku Otto fon Hasburgu.

Otto fon Hasburgs

Tātad no vienas puses atbalstīties uz gorbačovlaiku PSRS, lai pretotos Rotšildu pieaugošajam spiedienam, Rokfelleri nevarēja. Bet no otras puses 1980-o gadu beigās  dēļ pieaugošā ASV parāda, radās viņu pašu bāzesvalsts sabrukuma draudi.

Un Rokgelleri devās par mazākās pretestības ceļu: kopā ar Rotšildiem pieslēdzās PSRS demontāžai:  gala konsensuss šai jautājumā tika panākts 1989.gadā „ietekmīgu cilvēku” slēgtā sēdē (ikgadējais Bildenbergas klubs), kas norisinājās Latohas salā Spānijā. (Turpat, neskatoties uz M.Tečeres izmisīgu pretestību, kas maksāja „dzelzs lēdijai” premjerministra krēslu, tika pieņemts lēmums par Vācijas apvienošanos).

Ar PSRS demontāžas palīdzību un uz tā rēķina amerikāņiem izdevās aizlāpīt daudzus savas ekonomikas un finanšu caurumus.Precīzus skaitļus cik daudz un kas tika izvests no PSRS 1995.gada 24.oktobra ASV armijas apvienotā štābu komitejas sēdē nosauca B.Klintons (dati tika atjaunoti 2000-ā gadā un tie ir ļoti iespaidīgi).

Tai pat laikā jāatzīst, ka Krievijas izjukšanai Rokfelleri cik vien varēja patraucēja, tai skaitā ar Jeļcina palīdzību (kurš atšķirībā no Gorbačova, iestājās par Krievijas Federācijas teritoriālo nedalāmību).Bet protams ne tikai ar Jeļcina palīdzību.

Ar to, kas tika salaupīts bijušajās PSRS teritorijās, ASV pietika divdesmit gadiem. Un atkal tika audzēts valsts parāds un atkal ASV ir „uz pēdējās robežas” (14 triljoni dolāru ir ne viena vien gada ASV budžets).

Un ko darīt Rokfelleriem, ja ASV vairs nebūs? Bžezinskis savā jaunajā grāmatā „Stratēģiskais redzējums: Amerikas un globālo spēku krīze” (izdota 2012.gada februārī) atklāti raksta, ka šodienas ASv līdzinās PSRS kāda tā bija pirms sabrukuma un apskata divus globālās attīstības scenārijus – ar amerikāņu līderību vai arī bez tās, jeb, saucot lietas īstajos vārdos, bez ASV.

Papildus eirozonas krīzei, globālo situāciju saasināja 2012.gada pavasarī sākušais Volstrītas lielo finansu kompāniju un korporāciju top menedžeru aiziešanas bums. (Lai nu kas, bet šie „kadri”, kuri perfekti orientējas finanšu un banku sfērā jebkurā diennakts laikā, ļoti labi zina un sajūt pārmaiņu vēsmas un zina kādos gadījumos kad un kur ir jābēg).

Kā rezerves gadījumam Rokfelleri pašreiz izpērk zemes Argentīnā un Čīlē. Tomēr pilnībā padoties acīmredzot viņi vēl negrasās.

Rotšildi savukārt uzbrūk. F.Olands ir viņu veidojums. Lepnā vientulībā un nocietinātās aizsardzības pozīcijās tagad atrodas arī A.Merkele. Orientējoties uz Lielbritāniju, sociāldemokrāti pašreiz „ņem” vienu Vācijas federālo zemi pēc otras (nesen uzvarēja simboliski svarīgās vēlēšanās Ziemeļreinā – Vestfālē). Jauns rokfellerisks „izņēmums” ŠrēderaNr2 personā pagaidām nav gaidāms.

Parlamenta vēlēšanas Vācijā ir paredzētas 2013.gadā un Vācijas Sociāldemokrātu partijas uzvara nozīmēs Rotšildu eiro zonas konsolidāciju . Un tad vienotas „eiropas valsts” vietā, ko vēl kopš Hitlera laikiem cēla Rokfelleri, ES pārvērtīsies par pašvaldībās saskaldītu haotisku mozaīku, ko, ja arī kas apvienos, tad tikai jebkādu nacionaluun reliģisku identitāti zaudējusi (un tādēļ pilnībā pakļauta Rotšildiem) „brīvas tirdzniecības zona”. Un šajā haosā vilks iekšā (jau velk) NVS un Krieviju, sāksies viss ar Ukrainu, Moldāviju un Baltiju, kur haoss jau plosās pilnā sparā.

Baraks Obama, Džordžš Soross

B.Obama ir Rotšildu radīts: kā Demokrātiskās partijas  prezidenta kandidātu 2006.gadā viņu ieteica neviens cits kā Dž.Soross – tuvākais Rotšildu līdzgaitnieks.

Krievijā Rotšildi kontrolē vēl Jeļcina prezidentūras laikā viņu pusē pārbēgušo „prezidenta ģimeni”. „Ģimenes” politisko interešu realizācijas atslēgfigūra šodien ir Vološins. Viņiem tāpat ir kopējs bizness ar oligarhu Deripasku, bet caur viņu ar A.Čubaisa kreatūrām – oligarhiem Potapovu un Prohorovu (tieši te ir saknes visdažādāko „oranžo”, „balto” un „bolotnās” ielu protestiem Maskavā).

Aleksandrs Vološins, Anatolijs Čubais, Oļegs Deripaska, Vladimirs Potaņins, Mihails Prohorovs

Čubaiss no viņiem visiem ir pats viltīgākais, viņam ir sakari gan ar Rotšildiem (caur ASV bijušo finanšu ministru L.Samersu, kurš vada Amerikas nacionālās ekonomikas padomi) un ar Rokfelleriem, būdams globālās bankas “JP Morgan Chase” padomes loceklis.  Viņa mērķis ir skaidrs: noturēties virs ūdnes jebkurā gadījumā – un „peld” taču, „negrimst” jau gadu desmitiem.

Īpaši svarīga Rotšildiem ir Ķīna. Ja viņiem izdosies „piežmiegt” ķīniešu eliti (bet spiežot pēc šķelšanās, kas sākās sakarā ar „Bo Silaja lietu”, šķiet tas ir sācis izdoties), tad Rotšildi varēs piesaistīt juaņu zeltam. Un pacelt tās statusu līdz jaunas pasaules rezervju valūtas statusam, kas ir nodrošināta nevis ar naftu, kā dolārs, bet gan ar zeltu (tādēļ arī zeltam uzpūš cenu). Un, ja tas izdosies, tad drīzumā varēs likvidēt gan dolāru, gan arī ASV (par ko tai pašā Krievijā daudzi sapņo kā par kaut ko labu un pozitīvu).

Kādēļ tas tiks darīts? Lai izveidotu „Ziemeļamerikas savienību” ar amero kā jaunu valūtu, bet pēc tam arī „Transatlantijas savienību”, kurā Ziemeļamerika, saskaņā ar Romas kluba globālo plānu, apvienotos ar Eiropu, bet amero ar eiro. Un izveidotos „visīstākā” pasaules valūta: sterliņmārciņa laikam, kas gan cits. (Šis atlantijas transformācijas projekts ir atrunāts Teksasas vienošanā, ko 2005.gada martā noslēdza NAFTA (Ziemeļamerikas brīvās tirdzniecības zonas) dalībvalstu pirmās personas).

Bet šīm grandiozajām pārmaiņām – no dolāra uz (visdrīzāk) sterliņmārciņām  – nepieciešams stabilizējošs starpposms. Pēc Rotšildu plāna par tādu ir jākļust juaņam, kurš ir nodrošināts ar zeltu (kā cenu, kā jau tika minēts, Rotšildi nosaka paši) un pastiprināts ar Ķīnas Tautas Republikas militāro un politisko varenību.

Starpcitu uz oligarhu apvienošanās fona (precīzāks formulējums: Rotšildi nopirka Rokfellerus) , Ķīna ar Japānu no pirmā jūnija pārtrauca savstarpējos norēķinus dolāros un izmantos savstarpējos norēķinos tikai juaņus un jēnas. Šīs pasaciņas tiesa gan ir domātas naiviem nezinīšiem, jo, lai to realizētu, juaņs un jēna ir jāattiecina pret vienotu mērekvivalentu. Agrāk šis ekvivalents bija dolārs (to kontrolē Rokfelleri). Un kāds tas ir tagad? Ja netiek minēts konkrēts mērekvivalents, tātad tas ir zelts. Tātad tā ir pāreja uz zelta standartu , no tā cenas būs atkarīgi Ķīnas-Japānas savstarpējie norēķini, attiecīgi tos kontrolēs Rotšildi.

Tātad klusīntiņām un izmanīgi Ķīna un Japāna iezīmēja globālās finanšu varas maiņas perspektīvu.  Jeb, citiem vārdiem sakot, Rokfelleri „atdeva” vēl vienu robežu. Un pēc tam, visdrīzāk, arī paprasīja pamieru. Tieši pamieru, nevis mieru. Tieši tāpatās 1917. un 1940. gada  starpklanu cīņās Rotšildi prasīja „pamieru” Rokfelleriem (un amerikāņu militāro palīdzību Lielbritānijai pret Vāciju).

Rotšildi tagad, līdzīgi kā Rokfelleri toreiz, laipni arī piekrita. Tieši šai apstāklī ir galvenā 30.05.2012 izziņotās vienošanās vēsturiskā jēga.

Ar to tad būtu pabeigts ieskats priekšvēsturē. Tagad apskatīsim vienošanās būtību.

Tātad Rotšildu – Rokfelleru alianses bizness izskatās sekojoši: jau minētā grupa “RIT “CP””, ko vada Džeikobs (Jakovs) Rotšilds, iegādājās 37% “RFS” akciju. No šā kļūst acīmredzams viens pikants sīkums: rotšildu kompānijas (pircēja)  pārvaldībā ir 3 miljardi, bet rokfelleru „pērkamās” kompānijas pārvaldībā  ir 34 miljardi dolāru (kopā mazliet mazāk kā 40 miljardi).

Kā tad tā? Bet viss nostājas savš vietās, kad mēs uzzinām, ka šo 37% daļas īpašnieks kādreiz bija fraņču banka “Societe Generale” – tā pati Londonas zelta fiksingu dalībniece. Un 2008.gadā, kad šī banka nopirka jau pieminēto Rokfelleru kompānijas daļu, tās pārvaldībā bija 71 miljardu vērti aktīvi, tātad 2 reizes vairāk kā tam, kas tika pirkts. Bet tagad šie 37% ir pārgājuši daudz mazākas kompānijas īpašumā, kura tagad iznāk ir līdzīpašniece par sevi daudz lielākai kompānijai.

Ko tas viss nozīmē? Pirmkārt jau to, ka „pamieru” Rokfelleri paprasīja jau 2008.gadā. Bet toreiz, visdrīzāk, viņus nolēma vēl vairāk „piežmiegt pie sienas”, kā rezultātā arī tapa ķīniešu-japāņu vienošanās par savstarpējiem norēķiniem. Tātad uz 2012.gadu Rokfelleru stāvoklis ir vēl vairāk pasliktinājies.

Un kāpēc Džeikoba Rotšilda kompānijai ir tikai 3 miljardi dolāru, kad Rotšildu ģimenes kopīpāsumu vērtība tiek lēsta no 2 līdz 20 triljoniem , bet daži karstgalvji pat vispār nosauc ciparu 300 triljoni? (Šeit ir jāpaskaidro, ka visiem zināmais „Forbs” bagātāko cilvēku saraksts ( visbagātākajam cilvēkam piederot  64 miljardu dolāru), neņem vērā kolektīvos, ģimenes kapitālus, tādējādi pēc būtības slēpjot tos, kas laikam ir šī saraksta galvenais uzdevums).

Bet paši  „3 miljardi” izriet no Rotšildu klana iekšējās struktūras.

Sākotnēji Rotšildu grupā bija 5 atzari, pēc tam to skaits samazinājās un palika tikai divi atzari – britu un fraņču (precīzāk sakot fraņču- šveiciešu).Atsevišķie atzari savā starpā īpaši nestrīdējās, bet tai pat laikā arī pārāk nesadarbojās – vāji konkurēja uz Rokfelleru līderības fona.

Evelīns de Rotšilds

1980.gadā britu atzarā notika šķelšanās un Evelīns de Rotšilds izdzina no ģimenes Džeikobu Rotšildu, aizliedzot savu firmu nosaukumos izmantot vārdu „Rotšilds”. Sankcijas tika mīkstinātas 1988.gadā, bet 2004.gadā, kad Evelīns nodeva ģimenes biznesa pārvaldību fraņču atzara pārstāvim Deividam de Rotšildam, Džeikobs tika pilnībā reabilitēts.

Deivids de Rotšilds

No tā izriet, ka Džeikobs, pēc būtības ir fraņču Rotšildu „ietekmes aģents” britu Rotšildu vidē. Tieši tāpēc viņu savulaik izdzina un atjaunoja tikai tad, kad sākās oficiāls abu atzaru apvienošanās process. (Bet noslēdzās šis process 2012.gada martā, kad franču un britu atzari apvienojās Parīzē).

No Džeikoba Rotšilda 3 miljardu kompānijas neatbilstības Rotšildu grupas kapitālam (kas liecina, ka nevar teikt, ka darījumā Rotšildi ir piedalījušies kā grupa) arī izriet, ka saskaņā ar uzvarētāju tiesībām, Rotšildi apvienotajā kompānijā iekļāva tikai niecīgu daļu no saviem aktīviem, bet Rokfelleriem „atņēma” vairākas ienesīgas kompānijas (“Johnson & Johnson”, “Procter & Gamble”, naftas koncernu “Vallares” utt.).

Bet no tā arī izriet, ka Rokfelleru pirmās personas – Deivida (dinastijas dibinātāja mazdēla) kapitulāciju nosūtīja pieņemt trešās šķiras Rotšildu – pēc iekšējās hierarhijas ne pirmās un ne pat otrās šķiras un tādu, kurš ilgu laiku ir bijis izdzīts no savējo vidus.

Deivids Rokfellers

Tas pats par sevi jau ir liels pazemojums, bet ar to tas neaprobežojās. Lai vēl vairāk un stiprāk aizskartu Rokfellerus:
– darījums tika plaši izafišēts, tādājādi acīmredzot nofiksējot „pamiera” prasīšanas faktu (kas netika izdarīts 2008.gadā);
– iekļāva vienošanās nosacījumos pušu tiesības tikai uz kopēju lēmumu un funkciju izpildi, ko pieņems kopējā pārvaldes kompānija (citiem vārdiem sakot, Rokfelleri turpmāk nav tiesīgi pie sevīm mājās, ASV un savā kantorī patstāvīgi rīkoties ne ar pašu, ne ar draudzīgo kompāniju aktīviem);

Pat „tolerantie” finansu analītiķi ( tie paši, kas stāsta pasakas sabiedrībai par „grupu apvienošanos cīņai ar krīzi”) atzīst, ka vienošanās paver ceļu daudz plašākai Rotšildu ekspansijai ASV banku sektorā.

Un ko tas nozīmē? Protams, ka jaunu un iespaidīgu soli pretī vēsturiskā nosacījuma (britu ASV aktīvu pārdošana) pārskatīšanai , ko 1940.gadā Rūzvelts (tātad Rokfelleri) uzstādīja savam brālēnam Čērčilam (tātad Rotšildiem). Tas ir apmēram tas pats, ko izdarīja vācieši ar frančiem 1940.gadā, uzstājot uz frančus apkaunojošā pamiera parakstīšanu tai pašā Kompeņjas mežā un tai pašā vagonā, kurā 1918.gada novembrī feldmaršals Fošs pieņēma vācu armijas faktisko kapitulāciju.

Patiesības labad jāatzīst, ka šī nosacījuma pārskatīšana sākaš jau 1980-ajos gados ar ASV naftas tirgus pārdali, kad ASV tirgū „ielīda” Lielbritānijas karalistes kompānija “British Petroleum”, un nevis viena pati, bet ASV pazemojošā aliansē – kopā ar saūduarābiem.

Vai Rokfelleriem ir kāda „kontrspēle” un, ja jā, tad kāda? (globālās politikas plānus mēdz saukt par spēlēm un salīdzināt ar spēlēm, jo šo procesu būtība līdzinās bērnu spēlītēm).

Šāda spēle ta ir, bet biznesa sfērā to realizēt būs grūti tādēļ, ka izsūknēt pa kluso aktīvus no kopējās kompānijas ir visai apgrūtinoši: vieni paši Rokfelleri šo jautājumu vairs atrisināt nespēj, bet atļauju tādu viņiem neviens tak nedos. Ne tādēļ Rotšildi tā centās.

Savus aktīvus varētu pamēģināt pārvietot Rokfelleru partneri?  Bet vai viņi uzdrošināsies mest atklātu izaicinājumu Rotšildiem? Daudzkārt izdevīgāk un ienesīgāk par šādām bīstamām spēlītēm ir vienkārši „uzmest” Rokfellerus un vienoties ar jaunajiem saimniekiem.  Un te nu mēs nonākam līdz pašam galvenajam: Rokfelleru klana patiešām nopietnas aizsardzības robežas ir nevis ekonomikas, bet gan politikas, precīzāk sakot, ģeopolitikas sfērā.

1. ASV prezidenta vēlēšanas. Tās būs ne tikai prezidenta vēlēšanas, jo 2012.gada novembrī tiks „atjaunota” ievērojama daļa ASV Senāta un štatu gubernatoru.

Ja Rokfelleriem izdosies iegūt republikāņu vairākumu ne tikai Pārstāvju palātā (kā tas ir pašreiz), bet arī Senātā, tad var mēģināt „pārvarēt”  2012.gada 23.decembri  – datumu, kad pēc Federālo rezervju likuma beidzas 99 gadus ilgais nomas līgums ar ko ASV kā valsts dod Federālo rezervju sistēmai (privāta kompānija) tiesībām radīt („drukāt”) dolārus.

Un te nu ir visdažādākās nianses. Lieta tāda tad, kad tiek pieņemti tāda tipa ļoti nozīmīgi kopīgi lēmumi kā Federālo rezervju sistēmas izveidošana uz 99 gadiem (tā tika radīta 1913.gadā), un radīja to Rotšildi kopā ar Rokfelleriem, tad vienmēr papildus likumiem , tiek slēgtas arī neformālas „džentalmeņu” vienošanās.  Pārkāpt tās protams var, bet tas šai līmenī nav pieņemts un skaitās „slikts tonis” (pārkāpuma gadījumā tevi vairs neņem par pilnu, neuzskata vairs par sev līdzīgu un līdzvērtīgu),  tāpēc tā riskēt ar savu reputāciju var tikai visgalējākā situācijā. Respektīvi gan vieni, gan otri iegūs pilnīgu rīcības brīvību tikai pēc 23.12.2012 un tad arī varēs redzēt ”kurš ir kurš”.

Federālo rezervju sistēmu pašreiz kontrolē nevis Rotšildi, bet Rokfelleri. Tāpēc Rotšildiem var būt izdevīgāk to sagraut, lai no dolāra pārietu uz zelta juaņu, izveidojot priekšnosacījumus Ziemeļamerikas valstu, tai skaitā ASV, pārveidošanai par vienotu Ziemeļamerikas savienību, lai vēlāk izveidotu „Transatlantisko” savienību.

Rokfelleri savukārt savā laikā (1927.gadā) saprata kādu mīnu Federālo rezervju izskatā tie ir izvietojuši ASV eksistences pamatos. Un laikā, kad viņiem bija pilnīga kontrole pār Balto namu un Kongresu, veica izmaiņas Federālo rezervju likumā, kas paredz atņemt Federālām rezervēm „drukājamo mašīnu” nevis stingri noteiktajā termiņā, bet gan tad, kad to nolems Kongress. (Rotšildi acīmredzot šo soli uztvēra kā neformālo vienošanos pārkāpumu un atbildēja ar Lielo depresiju un demokrāta Rūzvelta uzvaru pār republikāni Hūveru, kura tiesa gan kā jau minējām izrādījās „pirra uzvara” – formāla uzvara, kas praktiski neko nedod vai pat līdzinās zaudējumam).

Tādējādi tikai Obamas pārvēlēšana uz nākamo termiņu Rotšildiem ir obligāti nepieciešams, bet nebūt ne pietiekams nosacījums, lai izrēķinātos ar dolāru. Pat vairāk. Obama šai ziņā būs nepieciešams tikai pēdējā stadijā : lai „izlaistu cauri” un neuzliktu veto uz Kongresa lēmumu par „drukājamās mašīnas” nomas atsaukumu Federālo rezervju sistēmai (republikāņu prezidents šīs nomas tiesības visdrīzāk izmantotu).

Bet, lai šādu likumu pieņemtu un nosūtītu Obamam uz apstiprināšanu, nepieciešams iegūt vairākumu abās Kongresa palātās. Bet, ja pēc 2012.gada novembra vēlēšanām šis vairākums būs republikāņiem (kas ir sadalījušies starp Rokfelleriem un Rotšildiem), tad pieņemt likumu par nomas atsaukumu var būt problemātiski.

Interesanti, ka tie republikāņi, kuri, kā Rons Pols, pasteidzās pacelt jautājumu par nomas atsaukumu Federālo rezervju sistēmai jau prezidenta priekšvēlēšanu kampānas laikā, ātri vien no priekšvēlēšanu cīņas izstājās. Tas nozīmē, ka republikāņu partijā toni pa lielam tomēr joprojām nosaka Rokfelleri.

Gaidam tātad novembri.

2. Otrā Rokfelleru aizsardzības līnija ir Ķīnas komunistiskās partijas XVIII kongress (arī paredzēts 2012.gada novembrī). Ja Ķīnas augstākās vadības ešelonos kā pirms, tā pēc kongresa saglabāsies balanss, kurš nodrošina nepārtrauktu „divtaktu” varas nomaiņu  – sākumā Ķīnas komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāra un Ķīnas tautas republikas priekšsēdētāja, bet pēc pieciem „bufergadiem” arī  Centrālās kara padomes priekšsēdētāja, tad Rotšildu izredzes stipri pasliktinās.  Jo šai gadījumā Ķīna nevarēs kļūt par „klusu un mierīgu ostu”, kas būtu derīga pārejai uz zelta juaņu uz laiku kamēr tiek „pārformatēti” Rietumi.  Šim uzdevumam ir derīga tikai tāda Ķīna, kurā ir iekšējo spēku līdzsvars ir izjaukts par labu vienam no grupējumiem, kurš stingri un nežēlīgi apspiež pārējos, līdzīgi kā tas bija 1970-ajos gados.

Bez pilnīgi drošām, 100% garantijām (zelta juaņa un stratēģiskas politiskās Ķīnas – Japānas alianses formā) Rotšildi dolāru un ASv negremdēs, jo šai gadījumā ir pārlieku liels risks, ka situācija var kļūt nekontrolējama un tad izšķirošais arguments būs nevis nauda, bet gan ieroči. Šai gadījumā var rasties iespēja pazaudēt visu un uzreiz, tai skaitā arī dzīvību.

3. Nākamā Rokfelleru aizsardzības līnija (jāatzīst gan, ka pēc Francijas prezidenta vēlēšanām gandrīz jau zaudēta) ir Vācijas kanclere A.Merkele un visa esošā Vācijas valdības koalīcijas „ass, kā kodols ir Kristīgi-demokrātiskā savienība – Kristīgi-sociālā savienība.

23.maija ES samitā jaunais Francijas prezidents F.Olands praktiski uzstādīja Merkelei fraqņču – holandiešu (tas ir Rotšildu) ultimātu:
– atteikties no ES centralizācijas idejas
– regulēt eiro ar „eirobondiem” – kolektīvām, visas eirozonas kopējām parādzīmēm (Sorosa ideja, kurš Rotšildu vārdā visdrīzāk pretendē uz to kontroli)

Glābt situāciju var tikai viens: Merkeles kategoriska šī ultimāta noraidīšana un eirozonas krīzes forsēšana līdz pat eiro pilnīgai pārņemšanai no vācu puses , lai ko arī šī mērķa labā nevajadzētu „palūgt iziet”. Tas ir Vācijas pārvēršanās par vienīgo eiro emisijas centru.

Šai gadījumā situācija pēc būtības atgriestos 1940.gadā. Visa Eiropa Vācu kontrolē, bet šoreiz ne ar tanku, bet gan ar drukājamās mašīnas palīdzību. Tas tad būtu tāds sava veida „Ceturtais reihs”.

Angele Merkele, Nikolā Sarkozī

Tieši par to 2011.gada septembrī runāja Gerhards Šrēders, aicinot izveidot „Eiropas Savienotās Valstis”, izmantojot Merkeles – Sarkozī asi (ko jau ir paspējuši aizpūst „pārmaiņu vēji”).

Maz ticams, ka Merkelei tas izdosies: vispirms nepieciešams konsolidēt vācu sabiedrību, bet tā ir sašķelta un pa lielam neatbalsta „varas partijas”. Bet laiak līdz vēlēšanām (2013.gada septembris) ir palicis pārāk maz.

4. Pēdējā Rokfelleru politiskās aizsardzības robeža – V.Putina Krievija

2011.gadā pārslēdzot stratēģisko ”Rosneft „ alianses līgumu ar amerikāņu “Exxon-Mobil” (“British Petroleum” vietā), ko veicināja skandāls kompānijā „ТНК-BP” (liela Krievijas naftas kompānija), Krievijas līderis deva skaidru un viennozīmīgu signālu.

Henrijs Kisindžers un Jevgēnijs Primakovs

Viņš tika sadzirdēts un saprasts: tieši tāpēc 2012.gada janvārī, neskatoties uz Valsts sekretariāta un amerikāņu skaļo uzvedību, atbalstot ielu protestus, V.Putina kandidatūru atbalstīja Krievijas „politikas patriarhs”, akadēmiķis  J.Primakovs. Bet pēc nedēļas Maskavā parādījās tāda simboliska figūra kā H.Kisindžers.

Interesants fakts:  dienu pirms Džeikoba Rotšilda un Deivida Rokfellera vienošanās publiskošanas kompāniju “ТНК-BP” vadību pameta „Alfa grupas” vadītājs M.Frīdmans, kurš ir arī ASV Starptautisko attiecību Starptautiskās ekspertu padomes konsultants (zīmīgs ir viņa 2009.gada konflikts ar Rotšildu biznesa partneri Deripasku).

Pirms Frīdmana kompāniju pameta tagadējais “British Petroleum” vadītājs Roberts Dadli, ko Londonā uzskata par galveno „krievu oligarhu sazvērestības” upuri, pēc tam V.Vekselbergs u.c. Bet vēl pēc divām dienām no “ТНК-BP” pazuda arī pati “British Petroleum”, par savas uzturēšanās Krievijā atbiņu atstājot tikai sarkastiskus britu valsts informācijas korporācijas BBC komentārus.

Ko tas nozīmē? To, ka Rokfelleri ar savu zaudējumu nav samierinājušies, uzskata to tikai par cīņas starpposmu un ir gatavi tālākai cīņai. Un tam viņiem ir nepieciešama Krievija. Pie tam vienota, konsolidēta un stipra Krievija (bez „oranžiem” ekscesiem):  ne velti vēl pirms Putina inaugurācijas “Exxon-Mobil” pārstāvis viņa klātbūtnē parakstīja ar „Rosneft” vienošanos par naftas ieguvi Melnajā un Sarkanajā jūrā.

Saistība ar vienošanos ir arī kompānijām “Объединенная судостроительная корпорация” un „Rostekhnologii”. Tas nozīmē ka „Rosneft” – “Exxon-Mobil” nebūt neaprobežojas tikai ar naftas ieguvi.  I.Sečina (augstākā līmeņa Krievijas ierēdnis, birokrātiska tipa „pelēkais kardināls”) iecelšana par „Rosneft” prezidentu šai ziņā ir stratēģiski svarīgs solis.

Pašreizējasi spēku samērs viens pret vienu atkārto 1920-os gadus, kad Staļins atņēma Nobeļiem (Rotšildu partneriem) Baku naftas ieguves koncesijas un atdeva 50% no tās Rotšildiem apmaiņā pret finansiālu un tehnoloģisku padomju industrializācijas atbalstu. Vēsture atkārtojas.

Krievijai no vienas puses ir radusies unikāla iespēja uzspēlēt globālajā „Pasaules spēlē uz līdzīgiem nosacījumiem ar partneri (tas nekas ka tikai pagaidu), kuram Krievijas panākumi ir dzīvības un nāves jautājums.  (Kas būs rītdien ir pavisam cits jautājums, tā ir politika, kurā bez stratēģijas ir vēl arī taktika).

Vladimirs Putins

No otras puse šīs izdevības izmantošanai tiks likti šķēršļi no Rotšildu aģentūras puses. (Tas jau notiek, ne par velti V.Putinu Berlīnē un Parīzē sagaidīja ar „pasūtījuma” protestiem).

Jautājums tagad ir cik ātri un efektīvi Krievijas līderim izdosies apspiest „piekto kolonu”, ieviest nepieciešamos pārkārtojumus, padarot jauno spēku samēru par neatgriezenisku. Tas ir Krievijas kā valsts izdzīvošanas jautājums, jo Rotšildu stratēģijā Krievijas Federācijai ir jātiek sadalītai kā to visu dzīvi mēģināja panākt (un mēģina joprojām) Gorbačovs.

Noslēgumā apskatīsim likumsakarīgu jautājumu: kas Krievijai ir nepieciešams, lai atbrīvotos no globālo spēku ietekmes un uzsāktu patstāvīgu, suverēnu attīstību?

Pirmkārt pašreizējā etapā nepieciešmas izturēt un audzēt valsts varenību, konsolidējot sabiedrību  un „iegūstot” kādu ideoloģiju (lai cik arī baisi daudziem tas nešķistu). Un nevis ar abstraktu ideoloģiju (“par visu labo un pret visu slikto”), bet ar projekta tipa ideoloģiju. Ideoloģiju, kas ir spējīga piedāvāt Krievijai un visai pasaulei krievu redzējumu un plānu par taisnīgas pasaules kārtības radīšanu, kas būtu alternatīva pašreizējajai „naudas varas pasaulei”, kurā šodien tiek  „apēsti” cilvēki līdzīgi kā angļu industrializācijas revolūcijas laikā tika apēstas aitas.

Bez tam šodien veicināmais plurārisms (vārda visatļautība) neveido vērtību sistēmu koordinātes – normas, kas ikdienišķā līmenī atspoguļojot un fiksējot civilizācijas idejas, rada sapratni ar kā palīdzību iespējams noteikt kas ir labs un kas ir slikts, kāda ir sociāla (sabiedriska, sabiedrībai par labu ejoša)  uzvedība (politika), bet kāda – antisociāla (tāda, kas kaitē sabiedrībai kopumā, sabiedrības vairākumam) utt.

Ļoti nepieciešama ir jaunas elites izveidošana – necionālas, nevis kompradoru (uz ārzemju spēkiem un to interešu aizstāvību orientēta).

Kad šie pamatnosacījumi (bāze) tiks izpildīta, agri vai vēlu radīsies jautājums par Krievijas dalības Bāzeles klubā neizdevīgajiem un ierobežojošajiem nosacījumiem un tā rezultātā ieviesto “currency board” mehānismu (valsts naudas masas piesaiste zelta – valūtas rezervēm).  Citiem vārdiem sakot, radīsies jautājums par „Centrālās bankas”, kas pašreiz ir ārējas kontroles mehānisms, pārvēršanu par „valsts banku”, kas realizē naudas emisijas un aprites politiku nacionālās nevis globālās oligarhijas interesēs. (Ne velti tikai uzsākot sarunu par šo tēmu, „liberāļi” sāk kliegt kā aizkauti).
Jāatzīmē, ka ne Krievijas impērijā, ne PSRS nebija centrālās bankas (bija valsts pārvaldes struktūrvienības, kuras bija atbildīgas par naudas daudzuma plānošanu un nodrošināšanu). „Centrālā banka” parādījās tikai „attīstītās demokrātijas” laikā. Šais laikos tai arī ir jāpaliek kā jaunās „zelta ordas” (mūsdienu burtiskā nozīmē) „demokrātiskā” neokoloniālisma neatņemam atribūtam un simbolam.

Vispār tas ir ļoti smags jautājums:  ASV XIX gadsimtā, ejot pa šo ceļu, piedzīvoja pilsoņu karu un tāpat gala beigās sapinās globālās oligarhijas izliktajos tīklos, bet tas jau ir pavisam cits temats.

Vladimirs Pavļenko, Ģeopolitisko problēmu akadēmijas politisko zinātņu doktors
/06.06.2012/
Avots: http://akademiagp.ru/v-b-pavlenko-bolshaya-igra-rotshildov-i-rokfellerov-na-svetu-i-v-teni/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Globālās oligarhijas globālās spēlītes, jeb Rotšildi pret Rokfelleriem

  1. Lielu daļu mūsu avīžu un žurnālu rakstus vajadzētu izmest ārā un to vietā publicēt to, kas veido izpratni par to, kas ar mums notiek.
    Autora pozīcija daudzos jautājumos varētu būt arī apšaubāma, vai, vismaz, vienpusēja (plašākā skatījumā mēs pasaules karus un citus rakstā minētos notikumus varētu skaidrot ar vairākiem cēloņiem, kas visi kopā noveda pie rezultāta), bet ticama un tuvu īstenībai tā, IMHO, ir.

    Maija Kūle rakstīja, ka daudzu notikumu skaidrošanai mums nemaz nevajaga izveidot visādas teorijas, ja to var skaidrot vienkārši: ar cilvēku muļķību. Bet šajā gadījumā – ar cilvēku dabu. Tas tikai mazliet plašāks skaidrojums.

    Augstas komplicētības notikumi un procesi, kurus veido daudzas darbojošās personas, aprakstāmi ar daudzdimensiju vektoriem. Katra vektora projekcija veido vienu skatījumu, kas var būt pareizs, var precīzi atspoguļot īstenību, realitāti. Pilnai procesa izpratnei gan nepieciešamas visas galvenās projekcijas, šajā gadījumā (pasaules kari un globālie procesi) tie ir globālie un lokālie (ekonomiskie, nacionālie, ideoloģiskie, kultūras, spēki un cilvēki – šo spēku nesēji un izpildītāji). Katrai projekcijai savs svars, bet kopējo vektoru – notikumu virkni – veido visu projekciju summa, un nevis viena projekcija. Bet, jebkurā gadījumā, manuprāt, šī viena projekcija – lielo spēlētāju savstarpējās cīņas – aprakstītas ticami un izsmeļoši, nosaucot faktus.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s