Informatīvā kara pamati

Krievu politologa Sergeja Kurginjana raksta fragmentu tulkojums par informatīvā kara pamatiem. Aprakstītai politiskās cīņas metodoloģijai ir universāls raksturs un tas var noderēt, katram, kurš vēlas izprast politiskās un ideoloģiskās cīņas būtību, bet teorētiski – faktoloģiskais politiskās sistēmas apraksts pilnībā atbilst arī Latvijai, jo arī  Latvijā VDK dzīlē tika izveidota „matrica” par ko runā un kuras darbības teorētisko pamatojumu un metodes apraksta Kurginjans. Šī „matrica” gan Krievijā, gan Latvijā darbojas joprojām, tiesa Latvijā ar šo matricu lielākā mērā konkurē un izspiež Rietumu specdienestu tieši izveidotas un kontrolētas struktūras, kuru izveidošanā savulaik noteicošā loma bija ārzemju latviešiem (šī ietekme joprojām ir, bet jau mazākā mērā, jo jaunākos kadrus Rietumu specdienesti jau var atlasīt un apmācīt pa tiešo). Lūk, arī pats raksts.

„Visu augustu es uzturos laukos un rakstu grāmatu par „pārbūvi”, kurā pētu pirmo [PSRS] „pārbūvi”, salīdzinu to ar otro [pašreiz notiekošo – Krievijas], nodarbojos ar „pārbūves” politisko spēļu un subjektu atšifrēšanu. [Subjekts ir persona vai personu grupa, kas ir spējīga patstāvīgi pieņemt lēmumus un ietekmēt apkārtējo vidi, pretstatā objektam, kurš uz to nav spējīgs. Politisko spēļu prakse (specdienestu, slepenu organizāciju, ēnā esošu cilvēku grupu prakse) tiecas pataisīt vairumu cilvēkus par politiskiem objektiem, tas ir par tādiem, kuri nav spējīgi ietekmēt politiskos procesus].

Netālu no gandrīz izmirušas mazpilsētas, kurā jau 22 gadus  es visai specifiskā veidā „atpūšos”, atrodas mazs, nīkstošs ciematiņš. Kādreiz tur bijusī fabrika vairs nestrādā. Ciematiņā ir vairāki veikali, kuri ir pārpildīti ar visdažādākajiem produktiem. Nu vārda burtiskā nozīmē piebāzti! Kāda tiem produktiem ir kvalitāte, tas ir pavisam cits jautājums. Un tātad, fabrika nestrādā, lauki ir aizauguši, sociālā sfēra ir izkropļota līdz nepazīšanai (bibliotēka, ēdnīca un klubs ir slēgti), toties veikalu plaukti ir pārpildīti! Un, ja jau veikali strādā, tātad kāds kaut ko tomēr tur pērk.

Un, lūk, viens mans novērojums, kurš pamudināja mani uzrakstīt šo rakstu.  Veikalā ienāk sieviete, viņai nav naudas un viņa paņem preci „uz parāda”. Kādu preci? Kartupeļu čipsus. Pārdevēja saka, ka čipsu cena ir kļuvusi lielāka. Sieviete ir sašutusi: čipsu cena jau pārsniedz gaļas cenu, bet tāpat ņem. Un kad viņai pajautā: „Kādēļ Jums tas vajadzīgs? Dārzā taču aug kartupeļi. Sagrieziet gabaliņos un uzcepiet! Būs gan veselīgāk, gan garšīgāk, gan lētāk!” Sieviete uz to atbild: „Jums taisnība, bet bērns grib čipsus. Viņš viņus redz pa televizoru un viņam ļoti, ļoti tos gribas”.

Lai kā arī es nejustu līdzi šai sievietei un lai kā es nebūtu sašutis par to cilvēku nelietības pakāpi, kuri viņu līdz šādam stāvoklim ir noveduši, es to visu kopumā nevaru nosaukt savādāk kā par sociālo klīniku [domāta analoģija ar psihiatrisko klīniku]. Jā, tā ir sociāla parādība. Tā ir cilvēku pārņēmusi sociālā psihoze. Nelieši šo psihozi ir apzināti radījuši. Šī sieviete ir šo neliešu upuris. Bet viņa tai pat laikā ir arī sociāli atbildīgs subjekts.  Viņa ir māte, kas audzina bērnus, saimniece utt. Kā sadalās atbildība par visu sociālo klīniku starp viņai līdzīgajiem un tiem neliešiem, kas šo klīniku ir radījuši? Pieņemsim, ka nelieši ir atbildīgi par 90%, bet upuri par 10%. Ko? Bet kāpēc ne 99%, kāds varētu iebilst? Bet tāpat paliek kaut vai 1% šīs sievietes kā mikrosociāla subjekta atbildība. Par cik viņa ir cilvēks, viņa nevar būt tikai reklāmas manipulācijas objekts. Bet, ja viņa kļūst par šādu objektu, tad ar pasauli ir cauri.

Tātad, ir „pārbūve” [domāts politekonomiskais mehānisms kā tika sagrauta PSRS un kā pašreiz mēģina sadalīt Krieviju] kā sarežģīta politiskā spēle, kurā piedalās dažādu veidu spēki, kam ir dažāds spēka apjoms, graujošā iedarbība utt. Un ir „pārbūve” kā sociālā klīnika. Un ne tikai sociālā, bet arī politiskā klīnika, vai ne? [atkal analoģija ar psihiatrisko klīniku, norādot uz politisko spēku šizofrēnisko un suicidālo dabu, ko Latvijas apstākļos visuzskatāmāk raksturo nostāja nacionālajā jautājumā un orientācijā uz Rietumiem]. Komunisti un patrioti [raksta autors ir pārliecināts komunists] ir ne tikai objekti pa kuriem tiek dots informatīvs trieciens, bet viņi ir arī cilvēki. Tātad – politiski mikrosubjekti. Un ne tikai cilvēki, bet gan vairāk vai mazāk organizētu politisku spēku pārstāvji. Tātad – ne tikai mikrosubjekti.

Ja šie cilvēki un šie spēki pilnībā pārvēršas no subjektiem par objektiem, tad politiskā ziņā stāvoklis ir tikpat katastrofāls cik sociālajā. Jo čipsi sociālajā klīnikā ir tas pats, kas informatīvie „čipsi” politiskajā klīnikā, ko pēc klīnikas radītāju domām ir „jāhavo pīplam” [krievu neoliberāļu iemīļots izteiciens, kurš ir atvasināts no angļu vārdiem „have people” un apzīmē cilvēku muļķošanu, dezinformēšanu, „ēsmu durakiem”].

Politiskās klīnikas iemītniekiem es jūtu līdzi ne mazākā mērā kā sociālās klīnikas iemītniekiem. Bet ne jau līdzi jušana ir vajadzīga, ne pēc tā ir jātiecas, mērķis ir  izkļūt no šīs elles, kas pēc būtības ir gan politiskā klīnika, gan sociālā klīnika, gan kultūras klīnika, gan metafiziskā klīnika. Lai cilvēkus izvestu no šīs elles (bet to neizdarot izglābt valsti nav iespējams [ tas pilnā mērā un pat daudz lielākā mērā attiecas arī uz Latviju]), ir jāsaprot elles darbībs likumsakatrības, kā tā ir iekārtota, kādā veidā cilvēkus ellē ievelk, kā viņus tur notur utt.

Apspriežot šo problēmu, es nekādā gadījumā negribu teikt, ka situācija ir bezcerīga. Pirmkārt, es nekad tā neteikšu, jo vienmēr ir kaut kāda izeja no jebkuras situācijas. Otrkārt, ja es uzskatītu, ka situācija ir bezcerīga, tad nerakstītu šāda veida rakstus.  Situācija, protams, nav bezcerīga, bet viņa ir katastrofāla. Un tikai šīs katastrofas apzināšanās un katastrofas būtības sapratne spēj dot risinājumu izejai no tās. Tad nu pamēģināsim to saprast.

Mums [tiem, kuri patiesi vēlas reālu sabiedrības atveseļošanos] būs jārīkojas ļoti sarežģītos apstākļos. Mūsu darbībām ir jābūt precīzām, mērķtiecīgām, gudrām un situācijai atbilstošām. Šī raksta mērķis ir veicināt, lai mūsu kolektīvās darbības būtu tieši tādas.

Sākumā pieņemsim, ka dažāda veida subjekti līdz galam ir pārvērsti par manipulācijas objektiem.

Tālāk apskatīsim vienkāršu kara situāciju. Ienaidnieks grib ieņemt svarīgu objektu, piemēram, kādu svarīgu augstieni vai arī transporta mezglu. Jums ir pretējs mērķis.  Vienkāršības labad pieņemsim, ka jūs nevis aizsargājat šo objektu, bet arī vēlaties to ieņemt. Tad rodas tā sauktā nulles summu situācija. Objekts nonāk vai nu jūsu kontrolē vai arī jūsu ienaidnieka kontrolē.

Tātad esat jūs, ir ienaidnieks un ir objekts, ko gribat ieņemt gan jūs, gan jūsu ienaidnieks. Ienaidniekam šī uzdevuma veikšanai ir noteiktas iespējas – noteikts daudzums kājnieku, artilērija utt. Arī jums ir noteiktas iespējas mērķa izpildei. Ienaidnieks izvēlas vienu darbības stratēģiju, jūs izvēlaties citu.

Un tagad mazliet sarežģīsim šo situāciju un pēc tam turpināsim to sarežģīt arvien vairāk un vairāk. Tas viss nepieciešams sapratnei un būtiski te ir situāciju sarežģīt tikai mazliet, lai labāk būtu saprotams.

Tagad pieņemsim, ka objekts par kuru notiek cīņa ar ienaidnieku ir nevis kāda ģeogrāfiska augstiene, bet gan sabiedrība, jeb vēl precīzāk sakot sabiedriskā apziņa. Jūs cīnāties par kontroli pār sabiedrisko apziņu un jūsu ienaidnieks dara to pašu. Es apzināti vienkāršoju situāciju, nosaucot sabiedrisko apziņu par objektu, bet tā ir nepieciešama pagaidu vienkāršošana. Kaujas līdzekļi par sabiedrisko apziņu ir nevis kājnieki, artilērija, tanki un aviācija, bet gan vārdi, tēli, domas, jūtas, jeb, citiem vārdiem sakot, noteikts saturs. Apzīmēsim šo saturu ar burtu S.

Tātad jums, lai uzvarētu karā par sabiedrisko apziņu nepieciešams noteikts saturs, pie tam nevis kā kaut kādu racionālu apgalvojumu summa, bet gan tāds saturs, kurš spēj reāli pārliecināt, aizraut, izraisīt emocijas.  Karā par sabiedrisko apziņu (informācijas karā, ideoloģiskā karā utt.) jūsu saturs līdzinās munīcijai. Tomēr munīcija S ir nepieciešama, bet tikai ar to nepietiek. Lādiņi un lodes ir jāsavieno ar lielgabaliem un automātiem, kas spēj nogādā šo munīciju līdz mērķim.

Ja saturs S (jūsu taisnība, jūsu situācijas sapratne utt.) ir sava veida lādiņš, tad televīzija, radio, avīzes (tas ir šī satura pārraidītāji un izplatītāji līdz sabiedrības apziņai, kas arī ir mērķis) līdzinās lielgabaliem un automātiem.

Tādējādi jūs nogādājat līdz cilvēku apziņai noteiktu saturu ar pārliecināšanas spēju S1, izmantojot raidītāju, kura jauda ir T1. Līdzīgi arī jūsu ienaidnieks nogādā līdz tiem pašiem cilvēkiem (vienkāršības labad pagaidām pieņemam, ka līdz tiem pašiem) savu saturu ar pārliecināšanas spēju S2 un izmantojot raidītājus ar jaudu T2.

Jūsu informatīvā kara potenciāls P1 ir vienāds ar jūsu satura pārliecināšanas spējas S1 un raidītāja jaudas T1 reizinājumu. Līdzīgā kārtā jūsu ienaidnieka informatīvā kara potenciāls P2=S2*T2.

Vēlreiz gribu atgādināt, ka lietās, kas skar cilvēku ietekmēšanu jebkādu matemātisku formulu pielietošanas iespēja ir ierobežota un augstāk minētā formula, lai gan ir patiesa, tomēr ir tikai sākotnēji visvienkāršotākā modifikācija.  Matemātika līdz galam nespēj aprakstīt cilvēkā notiekošos procesus. Ja es gribētu maksimāli precīzi aprakstīt šos procesus, tad dotu citu formulu, bet to es negribu, es gribu šos procesu aprakstīt maksimāli vienkārši.

Tātad informatīvā kara potenciāls P līdzinās satura pārliecināšanas spējas S un satura pārraidītāja jaudas T reizinājumam.

P=S*T

Šī ir ļoti svarīga formula, kuru ir iespējams praktiski pielietot un no kuras var izdarīt noteiktus secinājumus. Lūk, vienkāršākie no šiem secinājumiem.

Ja jūsu satura pārraides spējas līdzinās 0, tad jūsu satura pārliecināšanas spējai nav nekādas nozīmes. Jūs sēžat pie sevis mājās, jūsu prātā uzkrājas ļoti pārliecinošs saturs, bet jūs to pat uz papīra neuzrakstāt, nemaz nerunājot par tā nodošanu cilvēkiem. Kāds šai gadījumā ir jūsu informatīvā kara potenciāls? Nulle.

Līdzīgā kārtā var nonākt pie pretēja secinājuma. Ja jūsu satura pārliecināšanas spēja līdzinās nullei, tad satura pārraidītāja jaudai nav nekādas nozīmes. Ziņojiet cilvēkiem acīmredzamas aplamības no rīta līdz vakaram pa visiem kanāliem, drukājiet to. Un kāds gan no tā labums?! Ja S=0, tad informatīvo karu jūs esat zaudējuši.  Tas ir līdzīgi kā, ja jums ir milzīgs pārsvars lielgabalu un automātu ziņā, bet nav munīcijas.

Tiesa gan galēji gadījumi, kad S vai T līdzinātos nullei, satopami visai reti. Jā, jums ir zema informācijas izplatīšanas jauda T. Bet viņa nav vienāda ar nulli. Rakstiet cilvēkiem vēstules, izplatiet skrejlapas, izdodiet mājas apstākļu izdevumus (samizdatus). Tas tā bija kādreiz. Šodien ir tāds varens līdzeklis kā internets.  Vai jūs varat izplatīt savu S caur interneta raidītāju T? Varat. Jā, jūsu T būs tūkstoškārt mazāk jaudīgs kā pretiniekam. Un kas no tā?! Tātad, jūsu satura pārliecināšanas spējai S ir jābūt tūkstoškārt lielākam kā pretiniekam. Pie tam, izmantojot internetu, jūs varat audzēt sava raidītāja jaudu T, bet apvienojoties ar citiem, jūs to varat darīt vēl efektīvāk.

Konstatējuši šīs vienkāršās patiesības spersim nākamo solīti sarežģītības virzienā.  Atrunāsim, ka  nav tādas vienotas sabiedriskās apziņas (apzīmēsim to ar burtu O) kā kaut kāds vienots monolīts veselums. O šādā veidā reālajā dzīvē eksistē ļoti, ļoti reti un pašreiz mēs [Krievija; ar Latviju ir līdzīgi] esam tādā situācija, kad ir problemātiski runāt par kaut kādas vienotas sabiedrības eksistenci, attiecīgi arī vienota O eksistenci. Sabiedrība ir sociāla struktūra, kurai ir vienotas vērtības, vienotas regulējošās normas utt. Jums ir tāda sabiedrība?! Un kādas tad ir šīs vienotās sabiedrības konsensusa veida vērtības?! Un regulējošas normas un viss pārējais?! Jebkurā gadījumā ir pilnīgi skaidrs, ka, ja arī sabiedrība ir, tad viņa ir pat ļoti nemonolīta un sadalīta ne tikai pēc šķiru principa. Sabiedrība, diemžēl, ir saplosīta gabalos. Pie tam sadalīta pietiekami sīkās sociālās vidēs. Un katram sabiedrības gabaliņam ir savs etoss (sava patība, sava būtība, tai skaitā savs priekšstats par vēsturi) ar savām vērtībām un etnisko saturu. Tātad šodien mēs vairs nekādi nevaram runāt par O kā vienotu monolītu veselumu. Un runājot par informatīvo karu, mums O ir jāapskata, kā visu sabiedrības subgrupu mazo O summu. Ja sabiedrības grupu kopējais skaits ir n, tad mūsu O = O1+O2+O3…+ON. Un par cik katram no šiem mazajiem O ir savs kalibrācijas koificents K, kurš maina pārraidāmā satura pārliecināšanas spēju atbilstoši konkrētas grupas vērtībām, normām, etosam (ja tas viss ir), referentiem spriedumiem (tie vienmēr ir) , tad nu situācija kļūst vēl sarežģītāka.

Mainās attiecīgi arī mūsu formula. Informatīvā kara potenciāls Pi, kurš ir mērķēts uz konkrētas sabiedrības grupas i apziņu Oi, līdzinās Si, Ti un arī kalibrācijas koificenta Ki reizinājumam, bet kopējais informatīvā kara potenciāls līdzinās visu uz konkrētām sabiedrības grupām orientēto potenciālu summai.

Pi=Si*Ti*Ki      un     P=P1+P2+P3+….+PN

Ko tas nozīmē? Paskaidroju. Vieniem, piemēram, avīze „Zavtra” [nosacīti, Kurginjana avīze] ir raidītājs ar milzīgu K, savukārt citiem šī informācijas kanāla K līdzinās nullei. Tas attiecas uz pilnīgi visiem plašsaziņas līdzekļiem.  Kaut vai, piemēram, tā pati televīzija. Vienām grupām viss, kas tiek pārraidīts pa centrāliem TV kanāliem ir vieni vienīgi meli, šie cilvēki vispār neskatās TV vai arī skatās to tikai lai uzkrātu naidu un nepatiku. Savukārt citiem pilnīgu melu avots ir liberālās opozīcijas radiostacija „Exo Moskvi”. Un ko gan vērta tad ir raidītāja jauda, ja tā kalibrēšanas koeficents ir tik zems?!

Tagad spersim vēl vienu soli sarežģītības virzienā.  Ko konkrēti  jūs, cīnoties ar ienaidnieku, vēlaties panākt? Jūs vēlaties kontrolēt visu sabiedrību, visu grupu Oi, kam ir pilnīgi dažādi kalibrēšanas koeficenti Ki? Vai arī jūs vēlaties pēc iespējas spēcīgāk nostiprināties to pamata atslēggrupu apziņā uz kurām grasāties atbalstīties? Ja jūs interesē visu sabiedrisko grupu kontrole, tad laipni lūgti uz Lubjanku [agrākā VDK, pašreizējā FSB galvenā ēka Maskavā pēc ielas nosaukuma, kurā tā atrodas] vai arī uz jebkuru citu ietekmīgu slepenu organizāciju.  Tāpēc, ka šai gadījumā jums par katru cenu ir jānoslēpj sevi kā vienots subjekts, kurš vēlas kontrolēt visu sabiedrību. Jo nosaucoties par Komunistisko partiju vai Vienoto Krieviju vai Parnas [jauns Kievijas politisks projekts ar pretenzijām uz vadošo lomu Krievijas politikā] jūs pilnīgi noteikti šādu kontroli neiegūsiet, jo attiecībā pret noteiktām sabiedriskām grupām jūsu sniegtās informācijas kalibrēšanas koeficients izrādīsies pārāk zems. Tas nozīmē, ka, lai realizētu savu apņemšanos, jums obligāti ir jāsavervē satura nesējus un raidītāju saimniekus, kam ir augsts kalibrēšanas koeficients attiecīgajās, jūs interesējušās grupās. Te nav nekādas konspiroloģijas, jums vienkārši tas ir jāizdara, pretējā gadījumā jūs līdz attiecīgās grupas apziņai vienkārši netiksiet.  Lūk, te ir principiāla atšķirība starp vertikālu ideoloģisku sistēmu, kas rīkojas atklāti, neslēpjoties un slepenu vadības sistēmu, kas ideoloģisko vertikāli nomaina ar daudzu un dažādu ideoloģisko novirzienu matricu.

No tā arī izriet atšķirības starp godīgu ideoloģisko karu un specpropogandu. Ja vēlaties kontrolēt visu sabiedrību, jums ir jānodarbojas ar specpropogandu un tad jums ir jāsaprot, ka, ja šis „spec” tiks atklāts, tad jūsu kontrole pār attiecīgo sabiedrisko grupu nokritīsies no maksimuma līdz nullei. Un tas vēl nebūt nav viss.

Ja jūs nodarbojaties ar specpropogandu, tad jums sevi ir jāpasniedz līdzīgā manierē kā to dara jūsu pretinieks un tad jūs varēsiet ar specpropogandas metodēm iekarot attiecīgās sabiedriskās grupas apziņu.  Pieņemsim, ka kāds no jūsu Tēvzemes ienaidniekiem (nav būtiski kurš – ASV, islāmisti vai kāds cits) veido bīstamu, valsti postošu struktūru.  Šī struktūra izvirza ideju par valsts iznīcināšanu, kas ir pievilcīga noteiktām jūsu valsts sabiedrības grupām. Šīs grupas sāk tuvoties šai struktūrai.  Rodas reālas briesmas, ka graujošā darbība varētu tikt veikta. Kā ir jārīkojas specdienestiem? Viņi var rīkoties tieši, iznīcinot šo struktūru.  Bet viņi var rīkoties arī smalki, izmantojot matricveidīgas shēmas. Piemēram, izveidot savu specstruktūru vai specstruktūras, ar viņu lūpām paust vēl rupjākus, nekaunīgākus, primitīvākus aicinājumus iznīcināt valsti, pārņemt savā kontrolē neapmierināto enerģiju un izlādēt to tukšumā.

Attiecīgi uz pretenzijām pret  „matricveida struktūru” darbībām: „Kāda velna pēc jūs ar savu aģentu palīdzību veicat tik destruktīvas darbības?”, tiek atbildēts:  „Mums ir jāiegūst pozīcijas šais sabiedriskajās grupās, bet jūs te lienat pie mums ar savu moralizēšanu”. Vai tamlīdzīga situācija ir izdomāta? Nebūt ne.

1980-o gadu beigās man bija pietiekami augsts statuss partijā un es mēģināju saņemt atbildi no „matricveida struktūrām” uz vienkāršu jautājumu: „Kādēļ jūs mobilizējat uz PSRS sagraušanu jūsu pašu kontrolētās „Tautas frontes”?” Un ko man uz to atbildēja? Ka, redzies, ir nepieciešamas pozīcijas nacionālo separātistu vidē. Bet islāmistu vidē ne tikai ir vajadzīgas pozīcijas, bet pat gandrīz simtprocentīga aktīvāko darboņu savervēšana. To pašu teica par citām īpaši bīstamām grupām. Ar mani kā ar PSRS Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pārstāvi, kurš tika nosūtīts uz „karstajiem punktiem” , sazinājās „matricas sistēmas” aģenti un teica apmēram sekojošo: „Pārlieciniet priekšniecību, lai tā nepieprasītu no mums pārāk destruktīvas darbības pret PSRS, jo pēc tam šī pati priekšniecība mūs arī iznīcinās.” Aģenti bija pārliecināti, ka viņus grib „upurēt”. Beidzās viss ar PSRS sabrukumu, jo „matricas sistēmas” elite tālejošu nolūku vadīta vēlējās šo sabrukumu. Kurš man var dot garantiju, ka pašreizējās „matricas sistēmas” elite nevēlas Krievijas Federācijas sabrukumu?  Vēl jo vairāk tādēļ, ka elites pārstāvji nāk un iet, bet „matrica” paliek. Šie ir ļoti sarežģīti jautājumi, kuros šī raksta ietvaros neiedziļināšos. Tas uz ko gribēju vērst uzmanību ir metodoloģiskais „vai nu – vai nu”.

Vai nu (pirmais scenārijs) jūs vēlaties iekarot objektu ar nosaukumu „visas sabiedriskās grupas” un tad jums ir jāizveido slepenu tīklu, aizpildot to ar saviem slepeniem aģentiem, uzticot katram no viņiem iegūt augstu kalibrēšanas koificentu Ki attiecīgajā grupā Oi un pēc tam „jānovāc „ specpropogandas „raža”, saprotot cik šī raža ir indīga un daudznozīmīga.

Vai nu (otrais scenārijs) jūs fokusējaties uz darbību ar noteiktu kontingentu, saprāta robežās paplašiniet šo kontingentu un balstāties savā darbībā uz to, bet netērējat savus vienmēr ierobežotos resursus, lai iegūtu speckontroli pār visām sabiedrības grupām.

Pirmo scenāriju Krievijas impērijā realizēja Sergejs Vasiljevičs Zubatovs. Viņš bija talantīgs cilvēks, kura rīcībā bija ļoti plašas iespējas. Otro scenāriju tai pašā Krievijas impērijā realizēja Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Viņš bija ģeniāls cilvēks, kura iespējas bija stipri ierobežotas. Tieši viņš izvirzīja ideju, ka masām ir jāsaka taisnību. Tas ir, ka nepieciešams nostiprināties savās atbalsta grupās, nemanipulējot ar to apziņu, bet gan to aktualizējot, mēģinot panākt pavisam citas kvalitātes saikni starp vertikālo ideoloģisko subjektu – boļševiku Krievijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju un šim subjektam īpaši svarīgo kontingentu, ko vienkāršības labad var saukt par proletariātu.  Uzvarēja Ļeņins, bet paša manipulācijās sapinies Zubatovs nošāvās, kad uzzināja par Februāra revolūciju.

Pagāja desmitgades un vertikālo ideoloģisko subjektu [PSRS komunistisko partiju] Ļeņina un Staļina mēroga cilvēki nomainīja Brežņeva un Suslova mēroga cilvēki un šis subjekts sāka zaudēt „ļeņinisko tipu” un attiecīgi arī kontroli pār daudzām sabiedriskām grupām. Ko šādos gadījumos dara adekvāti politiskie spēki ir skaidrs, viņi maina „mēbeles, meitenes un šampānieti„. [Analoģija ar padomju laiku anekdoti:  VDK, ārzemnieku savervēšanai un informācijas iegūšanai, ierīko bordeli Maskavas centrā, bet neviens ārzemnieks uz to nez kāpēc  neiet. Atbildīgais darbinieks ved kontroles komisiju pa bordeļa apartamentiem un ar lepnumu stāsta: „Pie mums ir labākie, padomju stila apartamenti, labākais padomju šampanietis un pašas labākās meitenes – pārliecinātas komunistes ar ilggadīgu darba stāžu partijā”]

Ko dara neadekvāti politiskie spēki arī ir skaidrs. Uzstāj uz to, ka „meitenēm ir jābūt īpaši pārbaudītām ar ne mazāk kā 40 gadu darba stāžu” [analoģija ar to pašu anekdoti].  Uzstājot uz to, neadekvātais subjekts pilnībā zaudē ideoloģisko kontroli. Un tad parādās Andropovs [ilggadīgs VDK vadītājs] un saka, ka ir jāatjauno cita veida kontrole – Zubatova matricveida kontrole. [Tas tika izdarīts un šāda veida matricveidīga sistēma joprojām pastāv gan Krievijā, gan arī Latvijā.]  Ko patiesībā vēlējās Andropovs ir pavisam cits stāsts, ko es izklāstīšu citā materiālā, bet te es gribēju vērst uzmanību uz šīm  dažādajām metodēm kā var cīnīties par sabiedrisko apziņu.

Visbeidzot pēdējais solis sarežģītības virzienā. Ko jūs vēlaties no tās grupas Oi ar kuru strādājat? Tas nav tukšs teorētisks jautājums un kā vēl nav! Jūs gribat to kontrolēt? Bet kādā mērā kontrolēt? Ja jūs esat iespiedis dūrē sniega pikuci un esat to ienesis siltā istabā, tad jūs viņu kontrolējat? Pēc kāda laika sniegs izkusīs. Jūs savāksiet ūdeni traukā un teiksiet ka kontrolējat šo sniega pikuci? Šai gadījumā jūs tik tiešām kontrolēsiet ūdeni, jeb pavisam citas kvalitātes substanci, bet pašu sniegu jūs nekontrolēsiet. Tātad jums interesē jūsu kontrolējamās substances kvalitāte vai arī kontrole pati par sevi jums ir augstāka par visu?

Piedāvājot noteiktu saturu Si noteiktai grupai Oi jūs ko vēlaties no grupas panākt? Lai grupa attīstās? Lai viņa stagnē? Lai viņa degradējas? Ja jūs esat devis spēcīgu aviācijas triecienu pa satiksmes mezglu, satiksmes mezgla vairs nav, bet teritoriju, kurā tas atradās, jūs kontrolējat. Līdzīgi ir arī ar augstieni kā piemēru. Jūs viņu ar saviem uzbrukumiem esat nolīdzinājuši un tās vietā izvietojuši kājniekus un artilēriju. Bet kādēļ jūs viņus tur izvietojāt? Augstienes taču vairs nav.

Ak, mums ir vajadzīgas pozīcijas! Atvainojiet, bet ne jau pozīcijas pašas par sevi.  Ir pozīcija sabiedrībā, kam ir sava konsistence [sava saistības, iekšējās strukturētības pakāpe] un ir atsevišķas sabiedriskās grupas Oi attiecībā pret kurām rodas tāda pat problēma. Ja šī grupa kļūs īpaši uzņēmīga  jūsu ziņojumiem Si, tad, kad viņa būs nojūgusies?  Pie tam ne tēlaini, bet vārda burtiskā nozīmē. Jūs tad sāksiet viņu novest līdz psihiski slimīgam stāvoklim, zinot, ka iegūsiet pozīcijas nevis grupā, bet atsevišķā psihiatriskās klīnikas nodaļā?

Ja jūs iekarojat pozīcijas, lai pēc tam tās izmantotu, tad jūs nemēģināsiet tās iekarot par katru cenu. Bet, ja jūs vēlaties pilnībā iznīcināt objektu, kuru vēlaties kontrolēt, tad jūs tieši tādā veidā arī strādāsiet.

„Pārbūve” tas ir dažādu sabiedrisko grupu apziņas iekarošanas veids, likvidējot šo grupu apziņu. [Ar šo nojūgšanos ir izskaidrojams arī tai skaitā Latvijas fenomens, kad cilvēki atbalsta un dara lietas, kuras pašiem kaitē un kuras pašus nogalina].  Ar to arī „pārbūve” atšķiras no revolūcijas.

„Pārbūve” tās ir pirmkārt darbības, lai izraisītu ārprāta stāvokli visdažādākajās iedzīvotāju grupās. Un pirmkārt tiek strādāts ar tām sabiedriskajām grupām, kuras vēl nav nojūgušās un tāpēc potenciāli var pretoties „pārbūvētāju” nodomiem.  Un šiem „pārbūvētājiem” ir nospļauties, ka pēc tam šīs sabiedriskās grupas nebūs spējīgas veikt nekādus konstruktīvus uzdevumus. „Pārbūvētāji” negrasās ierosināt objektam, kuru viņi kontrolē, veikt kaut ko konstruktīvu. Viņi grib arvien vairāk varas pār objektu un , izmantojot šīs matricveidīgās tehnoloģijas, viņi arvien vairāk pastiprina kontrolējamo sabiedrisko grupu ārprāta stāvokli. Komunisti, patrioti, nacionālisti – viss šis „pārbūvētājiem” bīstamais kontingents „matricai” ir jānoved līdz galēji neadekvātam stāvoklim. Gribu uzsvērt, ka „pārbūves” gadījumā runa nav par slaveno demoralizēšanas, deklasēšanas, sarīdīšanas (DDS) metodi, kuru aplūko visos, pat visvienkāršākajos, „spec” mācību līdzekļos. Un pat ne par DDS inversiju – „pretinieka nometnē atbalstām vājos un destruktīvos līderus, bet spēcīgajiem un konstruktīvajiem liekam šķēršļus”.  To dara visi specpropogandisti. „Pārbūvētāji” savukārt dara gan šo, gan arī daudz ko vairāk.  Viņi noved potenciāli bīstamo kontingentu līdz absolūti neadekvātam stāvoklim. Šim mērķim arī tika izdomāts bēdīgi slavenais postmodernisms, kurš daudziem vēl joprojām šķiet tikai estētisks, maznozīmīgs un salīdzinoši nekaitīgs laika kavēklis.

„Pārbūvētāji” mēģina panākt, lai viņu mērķkontingents nonāktu pilnīgas un galīgas dezorientācijas stāvoklī, ko pilnībā var apzīmēt ar vārdu „politklīnika” [atkal analoģija ar psihiatrisko klīniku]. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka ieviešot šo jēdzienu, es nebūt neņirgājos. Es uztveru šo situāciju kā absolūti traģisku un patiesi jūtu līdzi visiem, kuri ir novesti līdz šādam stāvokli. Un tāpat paziņoju, ka tie meistari, kuri noved vienkāršos cilvēku līdz šādam stāvoklim, ir mani ienaidnieki  – politiski, tikumiski un metafiziski ienaidnieki.

Ja jaunajiem „pārbūves” meistariem kārtējo reizi izdosies novest viņiem bīstamo kontingentu līdz vajadzīgajam politklīnikas kolapsa līmenim, tad šis kontingents pārvērtīsies no viņiem bīstama par vairāk kā noderīgu spēku. Jo šāda veida meistariņiem nebūt nav būtiski kādos vārdos ir iesaiņota sabiedriskā enerģija. Viņiem pats galvenais, lai šī enerģija strādātu sabiedrības suicīda labā [tas ir, lai sabiedrība pati sevi iznīcina]. Nokļūstot politklīniskā stāvoklī komunistiskā un patriotiskā enerģija, kas var izraisīt labdabīgu un nepieciešamu protestu, pārvēršas par sociāli suicidālu un tiks izmantota attiecīgu darbību veikšanai , lai līdz galam atrisinātu t.s. krievu jautājuma , ko vēl mēdz saukt par „krievu mantojuma jautājumu”.

„Pārbūvētāji” grib tieši to un, ja mēs vēlamies ar viņiem karot, tad mūsu uzdevums ir izglābt kaut vai daļu kontingenta, kam viņi uzbrūk, neļaujot tam nonākt līdz politklīnikas suicidālajam stāvoklim.  Šis ir ļoti nepateicīgs darbs.  Varu pateikt, ka jūtu līdzi visiem tiem, kuri uzņemsies šo uzdevumu izpildīt. Jau iepriekš brīdinu, ka viņiem ne tikai būs jāsaskaras ar „pārbūvētāju matricu”, kas, slēpjoties aiz visdažādākajām maskām, traucēs to veikt, bet viņiem būs jāsaskaras arī ar šo nelaimīgo, kas jau ir novesti līdz noteiktai kondīcijai,  dabisku aizsargreakciju.  Šāda pati  aizsargreakcija ir neizbēgama, piemēram, psihoanalīzes gadījumā. Slimnieks noteiktā psihoanalīzes veikšanas stadijā vienmēr sāk neieredzēt savu ārstu.

Reliģiski cilvēki zina, ka līdzīgā kārtā visas aizsargreakcijas aktivizējas, ne tikai neirotiķiem, alkaholiķiem un narkomāniem, bet arī ļaunu garu apsēstiem cilvēkiem. Ļaunus garus izdzenošais speciālists (eksorcists) saskaras ar milzīgu ļaunā gara pretestību.  Šis ir labs, tēlains salīdzinājums, tādēļ neredzu kādēļ lai ignorēju to.  Dostojveskis savulaik uzrakstīja romānu „Ļaunie gari” [Velni]. Tika uzskatīts, ka viņš ir rakstījis par boļševikiem [komunistiem], liekot to mutē vārdus: „Mēs izplatīsim alkoholismu, nodevību, mēs izplatīsim izvirtību… Mēs katru ģēniju nožņaugsim vēl mazotnē”. Boļševiki radīja ļoti tikumīgu sabiedrību un varenu kultūru, ko nekādi nav iespējams izdarīt, ja katrs ģēnijs tiek nožņaugts mazotnē. Viņi tātad izmantoja iegūtās politiskās pozīcijas, lai realizētu konstruktīvu sabiedrisku projektu, nevis, lai pilnībā likvidētu objektu ar nosaukumu sabiedrība.  „Pārbūvētāji” savukārt pilnībā realizēja Dostojevska pravietojumu, kļūstot par politiskajiem ļaunajiem gariem.

Tad nu, lūk, kad jūs dzīsiet ļaunos garus no viņu ieņemtās radības, kas viņiem ir transporta mezgls un augstiene, tad esiet gatavi gan paša ļaunā gara, gan pašas radības pretestībai. Ļaunie gari nikni rūc, kliedz un nolād. Viņi negrib pamest radību, kurā ir ieperinājušies, dodot labumu nodomātajam „pārbūves” ārprātam.  Sakāt, esat jau to izbaudījuši? Un? Nogurāt, tad paejiet malā. Bet, ja ne, tad kļūstiet par šīs nepateicīgajās, bet tik ļoti nepieciešamajās „antipārbūves” eksorcisma jomas profesionāļiem. Un nevajag attaisnoties ar to, ka šī darba efektivitāte nav pārāk liela. Cīņā ar ļauno garu radīto politklīniku nevar auksti salīdzināt ieguvumus un resursu patēriņu, jo te nevis aritmētika visu nosaka, bet gan augstākā matemātika – tikumiskā, eksistenciālā un pat metafiziskā. [Latvijas gadījumā šie ļaunie gari pagaidām ir uzvarējuši un pilnībā pārņēmuši gan visu politisko vidi, gan sabiedrību kopumā, kā visuzskatāmākais rezultāts ir krass iedzīvotāju skaita samazinājums, kā arī dramatisks intelektuālās, tikumiskās un tīri fiziskās kvalitātes kritums].

Avots:
http://eot.su/node/12891

Informācijas aģentūra
/06.09.2012/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

4 Responses to Informatīvā kara pamati

  1. miltons saka:

    Nu tad “”KURP EJAM”” un “”KO DARĀM””?Veikls un talantīgs demagogsir Kurginjans,bet atšķirībā no Černiševska un Uļjanova[Ļeņina] nepasaka atbildi uz šiem diviem jautājumiem.Katrā politiskā sistēmā ir bijuši individi,kam “”atļauts vairāk kā citiem un par to nekas nekad nebūs!””

    • ivarsp saka:

      Nefleitējam pa tukšo un papriekšu iepazīstamies ar tematu par ko spriežam. Kurginjans uz tiem jautājumiem atbild un katrs kuram nav slinkums aiziet līdz viņa saitam un veltīt tam laiku (laika tiesa gan vajag padaudz) var to uzzināt. Bet ne tur ir sāls, bet gan tajā, ka te ir atklāta metodoloģija ar kuru tiek pārvaldīta arī Latvija, pie tam pēc fakta skatoties – ļoti neveiksmīgi un/jeb ļoti ļaunprātīgi pārvaldīta. Tāpat tiek doti arī teorētiskie pamati alternatīvam pārvaldes veidam un cīņas metodes pret esošo neadekvāto neliešu modeli un tas ir gan interesanti, gan izglītojoši, gan arī labi.

  2. miltons saka:

    “”Nav vērts uztraukties par to,ko Tu[un manējais arī] nevaram izmainīt!”Laba doma,tomēr iekšējā balss saka:”Kas paliek pēc manīm?”Jau teicu-šī Latvija nav 1920. gada Latvijas “tiesību un pienākumu pārmantotāja”.Var norādīt ar pirkstu uz “”neadekvāto neliešu modeļa “ņodomu īrsenotājiem un”palikt mazākumā Saeimas balsojumā”‘mēģinot cīnīties ar modeļa darbības izraisītām sekām,bet Likumdošana ir sakārtota “”tieši tā,ka pamato un aizstāv”seku izraisītājus.Mainīt partEju PROGRAMMAS vajag,un atkal-nevien””tās nelasa un nepārlas”ļīdz nākošām vēlēšanām.Ir jāatbrīvojas no KOLEKTĪVĀS-FRAKCIJU ATBILDĪBAS un katram ,kas pārstāv unh deliģēts pārstāvēt objektus[pēc Kurjagina]-vēlētājus tas jādara vadoties no goda prāta un savas deputāta valstiskās apziņas.Tikai tā nenotiek un tāpēc “fleitējam tālāk””,kā rakstīts BĪBELĒ:…KATRS SAVĀ MELDIŅĀ.21 gados-nevienam nav nācies publiski atbildēt par savas politiskās darbības kļūdainiem rezultātiem-pavilksi”āiz viena diedziņa un nezināsi-ko esi izģērbis un kam pieķēries.””

  3. Atpakaļ ziņojums: Informācija(s) purva bridējiem « vara bungas

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s