Austrumu būtība un cilvēku izaugsmes problēma

Austrumi no Rietumiem atšķiras ne jau ar to, ka Austrumi neko nedara (var rasties tāds priekšstats, ka Austrumi neko nedara), bet gan ar savu attieksmi pret subjektu [to, kurš dara] un tehnoloģijām. Ir tādi pamatjautājumi kā „Ko darīt?” un „Kas jādara?” Rietumu tūdaļ domā ko tagad un tūlīt izdarīt.

Bet problēmā taču vienmēr ir nelineāra. Lūk, man tas ir jāizdara, bet es to nevaru izdarīt. Tā ir klasiska dihotomija (pretrunīgums), kuru katrs cilvēks atrisina pa savam. Kā man izdarīt to, ko jāizdara, ja es to nevaru izdarīt? Atbilde ir vienkārša – Tev sevi ir jāpaceļ jaunā kvalitātē, tas vairs nebūsi Tu [tas būs TU+] un tas to izdarīs. Bet pāriet jaunā kvalitātē cilvēks var tikai spēcīgas katarses procesā, kāda traģiska satricinājuma rezultātā, kurš var vai nu salauzt cilvēku vai arī to pārveidot – transedentēt. Kā saka „Smags āmurs, smalcinot stiklu, kaļ tēraudu” [citāts no Puškina poēmas „Poltava”]. Visa jēga tātad ir pārbaudījumā, cilvēkā pašā.

Rietumi uzskata, ka viss ir atrisināms, nemainot sevi pašu, bet kaut ko gudru darot. Ne jau sevī es kaut ko daru, es kaut ko daru ārējā pasaulē. Kā piemēru var minēt Rietumu medicīnu. Ar ko Austrumu medicīna atšķiras no Rietumu medicīnas? To, laikam, visi saprot. Rietumu medicīnai pats cilvēks nav nepieciešams. Rietumu medicīna pieprasa, lai cilvēks izpilda ārsta norādījumus, kurš visu zina, lai cilvēks apēstu lūk šo tabletīti, lai viņš šo cilvēces sasniegumu savienotu ar sevi, tādu, kāds viņš ir un tālāk turpinātu dzīvot tā, kā viņš iepriekš ir dzīvojis.

Austrumu medicīna saka ko citu, es varu Tev dot zāles, bet es pieprasīšu Tev pilnībā izmainīt sevi visu. Tas ir pēc principa: „Bet Tu pats?” Ja kaut kas ir noticis, tad tas ir noticis kaut kāda iemesla dēļ. Piemēram, Konfūcijs un citi Austrumu gudrie uzskata, ka viss sliktais notiek tikumības krituma dēļ. Tātad, kas ir jāizdara? Jāatjauno tikumība.

Austrumi – tā ir pavisam cita kultūra. Paskatieties kā viņi skatās uz mums [Krieviju; Rietumiem]! Viņi saprot, ka nedrīkst „zaudēt seju”. Viņi saprot, ka visas nelaimes ir tikumības zuduma dēļ. Tātad viņi labos tikumus. Šie cilvēki veica afēras [zaga, prihvatizēja, ņēma kukuļus utt.]? Tad viņi tiks ar nāvi sodīti. Viņiem lēni, lēni nodīrās ādu. Viņi kliegs. Pēc tam viņus apkaisīs ar sāli. Viņi atkal kliegs. Tas vis notiks lēni un izsmalcināti. Un visu laiku tiks paskaidrots kādēļ tas tā tiek darīts. Paskatieties uz viņu masveida nošaušanām. Viņiem ir korupcija un nošaušanas, korupcija un nošaušanas. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi labo tikumību. Un tikumus var izlabot vispirmām kārtām tikai ar nežēlīgiem sodiem un pēc tam, protams, arī ar kaut ko citu. Lūk tas ir skatījums, kurš nāk no sevis, no situācijas uz centru. Tā ir mana kļūda un man vispirms kaut kas ir jālabo sevī.

Rietumu cilvēks, turpretim, cenšas kaut ko izlabot apkārtējā pasaulē, bet sevi atstāt tādu, kāds bijis. Rietumu cilvēkam pašreiz nav pieejami traģiski pārdzīvojumi un viss, kas ar to saistīts. Lūk te tad arī ir galvenā principiālā atšķirība starp Austrumiem un Rietumiem.

Un tagad paskatīsimies uz rezultātiem. Kam pašreiz [2009.g.] ir vislielākie ekonomiskās izaugsmes tempi? Ķīnas Tautas republikai. Ja arī nav pienācis t.s.”vēstures beigu” laiks, tad kaut kādu kopsavilkumu un secinājumu izdarīšanas laiks gan. Ja jau Ķīna finišā pienāk pirmā, tad kam galu galā ir taisnība? Visu laiku tika teikts, ka Austrumi ir sastinguši? Kā tas ir sastinguši? Ja viņiem ir šie ekonomiskās izaugsmes procenti, bet visiem pārējiem ir -5%, -6% un pat -7%.

Un mums [Krievijai, bet to var attiecināt arī uz Latviju] šai ziņā protams nevajag krist galējībās un, atmetot visu, ko ir sasnieguši Rietumi, tagad sākt mācīties tikai no Austrumiem. Tomēr mums ir jāsaprot lietas būtība, mums ir jāsaprot ka zināma Austrumu pieredze un gudrība ir nenovērtējama un nemainīga. Un šī gudrība ir apstāklī, ka Tev ir jāsāk pašam ar sevi, ka Tev ir jāuzdod jautājumi pašam sev, ka Tev ir jāsāk no subjekta nevis no tehnoloģijām, ir jāsāk ar „būt” nevis ar „darīt”. Ja izlabosi kaut ko tur sevī, tad pasaule kļūs labāka.

Tas ir t.s. „escape of freedom”, bēgšanas no sevis jautājums. Tā ir bēgšana no sevis, ko Rietumu kultūra uzsāka kādā savas attīstības brīdī. Rietumi sevi ir pazaudējuši. Jautājums jau nav apstāklī, ka Austrumiem ir jāatgūst Rietumi. Oi, kurš tik ar to nav nodarbojies. Austrumu guru svētceļojumi uz Rietumiem, viņi maitāja tos Rietumus, viņi ņirgājās par viņiem, visas šīs neskaitāmās pseidomācības, visi šie tantristi, vedantisti, daoisti, budisti, hipiji, mipiji utt. Tas viss ir surogāts, ko Austrumi ir izgāzuši pār Rietumiem. Jautājums jau nav tur, ka to visu vajadzētu pārņemt, jo īpaši New Age un ko tamlīdzīgu. Tas viss ir surogāts. Kā teica viena mana paziņa: „Tie ir Austrumi nabagajiem”. Var jau, bet…..

Puse Maskavas ir kā apsēsta ar lētiem grupveida seksa pasākumiem, ko dēvē par tantru, bet neviens nemaz nesaprot, kas tad īsti tantra ir un ar ko, piemēram, tantra joga atšķiras no radžajanas utt. Tie visi ir surogāti, ko cilvēki mēģina sev pielaikot. Cilvēkiem ir jāsaprot pavisam kaut kas cits. Cilvēkiem ir jānonāk līdz sevīm [jāatrod sevi], pie savas kultūrvēsturiskās būtības, pie savas patības, pie sava centra. Austrumu pieredzes esence jau nav apstāklī, ka ir jāpieslienas kādam citam. Kreivija, aizejot no sevis, visu laiku grib kādam pieslieties, te Ķīnai, te Islāmam, te Rietumiem. Bet jautājums jau ir, ka nepieciešams atrast sevi. Tā, lūk, ir Austrumu recepte.

Ja esat Rietumi, tad meklējiet īstos Rietumus. Ja esat Austrumi, tad meklējiet īstos Austrumus. Ja esat Krievija, tad meklējiet īsto Krieviju. Atradīsiet īstumu, īsto sevi, tad krīze beigsies. Krīze liecina par to, ka īstums, sava patība, sava būtība ir pazaudēta.

21.gadsimts ir laiks, kad, kā vēl nekad, cilvēkam ir iespēja apvienoties ar savas personīgās izaugsmes resursiem un atklāt savus iekšējos noslēpumus un tai pat laikā tas ir laiks, kad viņam šī iespēja vislielākā mērā ir atņemta – no cilvēkiem ir atsvešinātas personiskās izaugsmes tehnoloģijas. Cilvēks jūt, ka šīs tehnoloģijas ir kaut kur blakām, bet viņš nekādi nespēj ar tām savienoties. Un jo vairāk viņš pēc tām tiecas, jo vairāk tās attālinās. Cilvēks pārvēršas par viendimensiju būtni. Tā ir tā „Escape Off Freadom” – bēgšana no brīvības. Šis viendimensiju cilvēks nespēj izmantot šīs izaugsmes tehnoloģijas. Viņš to saprot, viņš instinktīvi pēc tām tiecas, viņš jūt, ka kaut kur ļoti, ļoti tuvu šo tehnoloģiju ir vairāk kā pietiekami.

Un te nu izrādās, ka tikai neliels elites loks reāli spēj izmantot šos augstos sasniegumus un iespējas, kas saistītas ar personīgo izaugsmi, bet pārējiem cilvēkiem nav tam nepieciešamo atslēgu [fundamentālas pamatatziņas, kuras nodrošina pareizu lietu izpratni], viņiem šīs atslēgas ir atņemtas. Lūdzu, katrs var skraidīt apkārt, bļaustīties, izvēlēties jebko vislētākā sortimenta ietvaros, pierīties, sildīt savu miesu jebkuros kūrortos, iegriezties vienā vai otrā klubā……. Tikai nedrīkst līst sevī, nelien sevī, tāpēc, ka tas ir bīstami, tāpēc, ka mēs [elite] negribam, lai Tu [vienkāršais cilvēks] apvienotos ar šiem personiskās izaugsmes resursiem, jo 21.gadsimtā šie resursi katram ir pieejami.

Nekad vēl līdz šim cilvēkam nav bijusi tāda patiesa un pilnīga iespēja uzplaukt un attīstīties kā tagad. Un, ja cilvēki sāks uzplaukt, tad mainīsies pilnīgi viss, tad pārāk krasi mainīsies pasaule, tad pārāk krasi mainīsies vara, tāpēc [elitesprāt] to darīt nedrīkst.

Ir divi veidi kā nepieļaut šo katra cilvēka izaugsmi. Pirmais – radīt lopam līdzīgu cilvēku, kurš vienkārši negribēs attīstību un šo uzplaukumu. Galvenais, lai viņš aizmirstu par nāvi, aizmirstu par eksistenciālo problēmu, vienkārši rītu, čurātu, kakātu, drāztos, kaifotu un ārējās vides ietekmē inerciāli svārstītos. Svārstītos līdzīgi kā, kad kādam konjunktūristam vaicāja uz kuru pusi nosvērās jūsu ideoloģiskie uzskati [PSRS laika] 20-ajos gados, pa kreisi vai pa labi, tas atbildēja: „Lūdzu pierakstiet – svārstījos kopā ar partijas ideoloģisko virzienu.” Tātad šādam cilvēkam ir nekavējoties jāsvārstās pēc ārējiem apstākļiem, pēc konjunktūras, pēc visa iespējamā. Un tad nekādas personiskās izaugsmes nebūs, tad cilvēks nemaz negribēs nekādu personisko izaugsmi.

Bet, ja ir cilvēki, kuri tomēr grib personisko izaugsmi, tad viņiem ir jāsaņem surogāts, fufelis, viltojums, personiskās dezorientācijas līdzeklis. Tirgū ir jābūt izsviestam tik lielam šo pseidolīdzekļu daudzumam, lai cilvēks tajos apmaldītos, bet cilvēka smadzenēs nedrīkst būt kritēriju pēc kuriem varētu izvēlēties un atšķirt īstus personiskās izaugsmes līdzekļus no surogātiem, derīgos no nederīgajiem. Cilvēkam nedrīkst būt izvēles instrumentu, viņam ir jāatņem reāla izvēles iespēja. Cilvēkam nedrīkst būt Skolotāju, visi Skolotāji ir jāsakompromitē un jāizdzēš atšķirības starp īstiem Skolotājiem un šarlatāniem.

Pie tam, viss īstais ir grūts. Lēns un grūts. Visam īstajam cilvēkam pilnībā jāvelta sevi visu. Tas ir mokoši. Bet tā vietā tiek piedāvāts kaut kas pavisam vienkāršs, „na haļavu”. Piemēram, piecreiz ievelc elpu, divreiz nošķaudies, apsēdies šai pozā, apkamp šo dāmīti (tas tak patīkami) un Tu saņemsi nemirstīgo smalko ķermeni. Nesanāca? Nekas, rīt sanāks! Nu vēl pacenties! Tā iemāna lohus un muļķus šai pseidolīdzekļu laukā, izmantojot viņu dabisko, instinktīvo un pareizo cilvēcisko tieksmi pēc personiskās pilnības.

Cilvēki jūt dzīves nepilnību, viņi vēlas atrast sevi, viņi grib atrast savu patību, viņi grib apgūt cilvēka iespējas pilnā apjomā. Cilvēki mirst, izmantojot tikai 2% – 3% no sevis, tas nav pareizi un cilvēki to saprot. Cilvēki saprot, ka šie personiskās izaugsmes līdzekļi ir kaut kur blakām. Un tieši tāpēc šiem cilvēkiem ir jāparāda neīstie personiskās izaugsmes līdzekļi, lai viņi tvertos pie tiem. Tie, kuri vēlas personisko izaugsmi ķersies pie surogātiem, bet pārējiem cilvēkiem ir jāatņem pati šī vēlme.

Sent-Ekziperī reiz teica, ka brīvība nozīmē atmodināt slāpes un parādīt ceļu uz aku. Tad nu lūk – ceļam jābūt neīstam un slāpes nedrīkst būt. Šī ir 21.gadsimta lielā Spēle pret cilvēku. Bet kāda ir Spēle par cilvēku arī ir skaidrs – atrast cilvēkus, kuri spēj atšķirt mēslus no konfektēm, īsto no viltojumiem, patiesus personiskās izaugsmes līdzekļus no surogātiem.

Mēs zinām, ka brīnumi patiesībā pastāv. Taču ir īsti brīnumi, kuri ir saistīti ar cilvēka neaptveramajām spējām un ir „brīnumi” iluzionisma veidā, kurus kā fokusus rāda idiotiem, lai tie nepieskartos īstajiem brīnumiem. Bet tie īstie brīnumi taču ir!

Iedomājaties, ja mēs patiesi fokusētos uz to, lai cilvēks, t.s. „cilvēka kapitāls” katrā atsevišķā cilvēkā kļūtu labā nozīmē kvalitatīvi pavisam cits?! Ja mēs izmantotu sevišķi intensīvas apmācības programmas?! Mēs taču pašreiz darām tieši pretējo. Ko saka Fursenko [toreizējais Krievijas izglītības ministrs] – bērni pārāk daudz mācoties. Bērni mācās 10x mazāk kā vajadzētu.

Ja mēs gribam izdzīvot, ja Krievija [arī Latvija] grib izdzīvot, tad tas ir izdarāms tikai uz „cilvēkkapitāla” attīstības rēķina. Un tad ir patiesi jāpievēršas cilvēkam. Ir tik daudz ko iespējams izdarīt, bet mēs taču vienkārši negribam neko darīt.

Sergejs Kurginjans
/2009.g./

Avots:
http://www.kurginyan.ru/publ.shtml?cmd=add&cat=2&id=15

Informācijas aģentūra
/14.09.2012/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: SERGEJS KURGINJANS. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Austrumu būtība un cilvēku izaugsmes problēma

  1. Viktors Alksnis saka:


    Varbūt visbūtiskākie atslēgvārdi šodienas ķīnas izpratnei ir “specifima” un ” tradīcija”. Un taisni tāpēc Ķīna šodien , iespējams, ir vismūsdienīgākā valsts vai visai drīz par tādu kļūs

    Ilgu laiku,gadu tūkstošiem, līdz pat XVI gadsimtam Ķīna bija viena no visattītītākajām civilizācijām uz Zemes.

    Kāpēc Ķīna neveic ekspansiju? Tā gadu tūkstošos ir bijusi pašpietiekama. Tur pieņemts un faktiski starptautiski pieņemts/pieciests Ķīnas kā centrālās valsts koncepts. Jau pirms 3000 gadiem Ķīna ir pieņēmusi ārpolitisko konceptu par cieto un maigo varu. Ķīna iekaro ar mēli, ar kultūru.

    Jau Senās Romas laikā bija zināms, ka Ķīna faktiski dalās Dievidu un Ziemeļu kultūrās. Visa Ķīnas vēsture ir šo divu kultūru cīņa. Rietumi ķīnu iepazīst caur Dienvidiem, Krievija caur Ziemeļiem. Un tas ir principiāli svarīgi.

    Lielos ģeogrāfiskos atklājumus faktiski uzsāka Ķīna… TAD. Apmēram pirms 300 gadiem imperators Mins izdarīja visu, lai Ķīna norobežotos no visas pārējās pasaules. Izrādās, ka tā bija kļūda. Ķīna zaudēja opija karu. Faktiski kļuva par Rietumu koloniju. Uz visu Ķīnas XX gadsimta vēsturi var skatīties arī kā uz nacionālās neatkarības atgūšanas gadsimtu vai kā uz gadsimtu, kad Ķīna atgriezās pie veselā saprāta?.

    Ķīnieši slikti asimilējas. Ķīnieši no Eiropas kultūras paņēmuši ļoti daudz. Tagad pienācis laiks Ķīnai teikt savu vārdu. Ķīnai konfrontācijas ideja nav saprotam un par tās pieņemšanu tur vispār nav un nevar būt runas.Vai jūs esat pamanījuši, ka … postkritietības pasaule faktiski priekšplānā izvirzījusi … Ķīnas kultūras pamatvērtības.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s