Piektais Reihs

Šodien parunāsim par Eirozonas krīzi, jeb, precīzāk sakot, par šīs medaļas otru pusi – Vācijas atdzimšanu. Šie divi procesi savā starpā ir cieši saistīti. Kad tiek runāts par Eirozonas krīzi, tūlīt visi atceras, ka Vācija šajos apstākļos atrodas visizdevīgākā situācijā, salīdzinājumā ar citām valstīm. No otras puses, kad tiek runāts par Vāciju, par tās pieņemšanos spēkā pēdēja laikā, uzreiz visi atceras Eirozonas krīzi.

Rietumu avīzes pēdējo gadu laikā intensīvi raksta par to, ka ir pienācis Vācijas kundzības laiks Eirozonā. 2011.gada augustā britu „Daily Mail” pat uzrakstīja par Ceturtā Reiha atdzimšanu. Te viņi mazliet kļūdījās, jo Ceturto Reihu 2.pasaules kara beigās izveidoja Bormans, Hanss Kamlers un Henriks Millers slepenas tīklveida organizācijas veidā, kas darbojās pietiekami ilgi, īstenībā, kas darbojas vēl joprojām, tāpēc, ja runājam par Reiha atdzimšanu, tad jārunā ir par Piekto Reihu.  

Ja mēs paskatīsimies uz Vācijas ekonomiskajiem rādītājiem, tad tie ir visai iespaidīgi. 2010.gadā Vācijas IKP bija 3 280 530 miljonu dolāru. 2010.-2012.gadā Vācija pabeidza gigantisko reparāciju izmaksas, kas tai bija jāmaksā par Pirmo pasaules karu (ne par Otro, bet par Pirmo pasaules karu). Ja visu samaksāto pārvērst zelta ekvivalentā, tad tas būs 100000 tonnas zelta. Tātad Vācijai vairs nav jāmaksā šīs iespaidīgās summas un šīs vērtības paliks pašā Vācijā. Likumsakarīgi, ka tas paātrinās tās attīstību.

2012.gadā jāsāk strādāt lielāko Vācijas korporāciju aliansei (faktiski tā jau ir sākusi darbu), kuras mērķis ir dabas bagātību ieguves vietu izpēte un to iegūšana visā pasaulē. Vācija ir aktīva arī politikā, tā „atņēma” Krievijai Bulgāriju. Dienvidslāvijas iznīcināšana ir kopēja Vācijas, Vatikāna un ASV akcija. Pēdējā Davosas foruma, kurš notika 2012.gada janvārī, priekšsēdētājs bija vācu doktors Klauss Švābs, kurš atklāti pateica, ka kapitālisms atrodas sistēmiskas krīzes stadijā un, tālāk es citēju, „vairs neatbilst reālai pasaulei”. Tieši vācieši visbiežāk iestājas pret antiliberālo kursu ekonomikā, attiecīgi viņi atrodas ekonomiskās attīstības avangardā.

Mainās arī vāciešu vieta politiskajā sistēmā. Lūk, tikai divi piemēri. Pirmo uzbrukumu multikulturālismam veica Angele Merkele, tas ir, tieši vāciešiem tika uzticēts sākt uzbrukumu multikulturālismam, kas ir daļa no ideoloģiskās paketes, ko sauc par „Neoliberālo kursu”. Pēc tam uzstājās Kamerons, pie tam vēl – Minhenē, un pēc tam arī Sarkozī.

2012.gada aprīlī notika pavisam interesanta lieta. 2012.gada 4.aprīlī tika publicēts Gintera Grasa dzejolis „Was gesagt werden muss” (Kas jāpasaka). Šai dzejolī Izraēla tiek asi kritizēta par savu politiku Tuvajos Austrumos. Pie tam interesanti, ka par kritizētāju tika izraudzīts Nobela prēmijas laureāts, kurš no 1944.gada novembra līdz 1945.gadam dienēja SS vienībās.

Vēl cits pārdomu vērts fakts. Gan Krievijas, gan Rietumu presē rakstīja, ka šis dzejolis ir publicēts vācu avīzē, bet tā pat nav puspatiesība, bet tikai ceturtdaļpatiesība. Šis dzejolis vienā un tajā pašā dienā tika publicēts ne tikai Vācijas avīzē „Süddeutsche Zeitung „, bet arī „El País„(Spānija), „La Repubblica”(Itālija) un „New York Times”(ASV). Ir pilnīgi skaidrs, ka šāda tipa dzejoļa publicēšana četros lielākajos Rietumu laikrakstos liecina par to, ka lēmums par to tika pieņemts visaugstākajā virsnacionālās (globālās) vadības līmenī, kas ievērojami pārsniedz jebkura Rietumvalstu prezidenta pilnvaru līmeni, lai tas būtu Obama, Sarkozī vai Merkele.

Lai gan formāli Gintera Grasa dzejolis bija veltīts Tuvo Austrumu problēmai, tā patiesā nozīme ir stipri lielāka. Rietumu avīzes to pietiekami labi arī konstatēja, jo pirmo reizi kopš 1945.gada vācietis kritizē ebrejus un ebreju valsti. Tādējādi tiek iznīcināta koncepcija par vāciešu neizpērkamo vainu ebreju priekšā. Starp citu nebūt ne visi Izraēlā to uztvēra negatīvi kā, piemēram, Avigdors Libermans vai Netanjahu. Savukārt avīze „Ga-Arec„ vienkārši konstatēja faktu un uzrakstīja sekojošo: „Un kādēļ gan vācieši nedrīkst kritizēt ebrejus? Drīkst, protams!” Citiem vārdiem sakot, mainās Vācijas vieta mūsdienu pasaulē, mainās tās vāciešu tiesības, kuras viņiem bija pēdējās desmitgadēs, kuru laikā viņiem bija tikai jānožēlo savi grēki un jārunā tikai par savu vainu.

Ļoti interesantas lietas notiek Vācijas armijā un specdienestos, tur briest reformas. Ja armijā reformas tika apstādinātas (par to sīkāk mazliet tālāk), tad Vācijas specdienestos pieņemas spēkā ļoti interesanta reforma. Vācijas specdienesti orientējas uz cīņu ar slepenām tīklveida struktūrām, un ir jāatzīst, ka vāciešiem šai ziņā ir liela pieredze.

Trešā Reiha laikā 30-ajos gados Vācijas specdienesti, pirmkārt, jau Gestapo (politiskā policija, nevis specdienests), samērā ātri sagrāva komunistisko kustību un ķērās klāt masoniem. Kopš tā laika viņi ļoti nopietni ir nodarbojušies ar masoniem. Kas tad ir masoni? Tā ir slepena tīklveida organizācija. Tātad vāciešiem ir bagātīga pieredze cīņai ar šādām struktūrām. Pašreiz visu valstu specdienesti pārkārtojas cīņai ar šādām struktūrām, jo šāda tipa struktūru darbība ir nopietns drauds jebkurai valstij. Valstij kā birokrātiskai sistēmai ir grūti cīnīties ar slepenām tīklveida struktūrām. Lai to izdarītu, valstij ir jārada pašai savas tīklveida struktūras un šai ziņā Vācijas specdienestiem, protams, ir pietiekami daudz priekšrocību, salīdzinājumā ar citām valstīm.

Lūk, Vācijas kara reforma neizdevās, jo tās iniciators, Aizsardzības ministrs Karls Teodors cu Gūtenbergs skandāla rezultātā bija spiests demisionēt. Šī demisija šķietama sīkuma dēļ liecina par to, ka nebūt ne visi Vācijā un pats galvenais ārpus tās robežām vēlas, lai tiktu veikta Vācijas armijas reforma. Šo reformu būtība ir izmaiņas vadības sastāva struktūrā  un organizācijā. Ja šī reforma tiktu realizēta, Vācijas armija vadības un organizācijas ziņā izvirzītos līderos.

Vēl ir vērts pieminēt pašu Karlu Teodoru cu Gūtenbergu. Vācijas avīzes raksta, ka viņa īpašumu vērtība ir apmēram 600 miljoni eiro, dzīvo viņš dzimtas pilī Bavārijā, viņa sieva ir Bismarka maz-maz-mazmeita, viņa patēvs ir Joahima fon Rībentropa dēls, respektīvi, viņš ir ļoti nopietns cilvēks. Vēl no Rietumu augstākās elites viedokļa nopietna lieta ir, ka viņš ir attāls Vilhelma I Iekarotāja pēcnācējs, līdzīgi kā Bušu dzimta un Lordu dzimta. Buši un Lordi ir aktīvi biedrības jeb ordeņa, kā viņu dažreiz sauc, „Galvaskauss un kauli” dalībnieki.

Jau 2008.gadā cu Gūtenbergu ievēlēja par kristiešu-sociālistu savienības (KSS) ģenerālsekretāru. Kurš izveidoja KSS? KSS patroni no vienas puses ir jau augstāk minētais ordenis „Galvaskauss un kauli” un Dallesa cilvēki, tātad Rokfelleri, bet no otras puses Reinharda Gelena [Rietumvācijas izlūkdienesta vadītājs] cilvēki. KSS tātad ir ļoti nopietna struktūra, partija aiz kuras stāv daļa pasaules virsnacionālo (globālo) vadības struktūru.

2011.gada 16.februārī, kad armijas reforma rit pilnā sparā, avīzē „Süddeutsche Zeitung” parādās raksts, kurā tiek izteikts pieņēmums, ka cu Gūtenbergs disertācijā  „Konstitūcija un konstitucionālie līgumi. Konstitūcijas attīstības etapi ASV un Eiropas Savienībā” ir daži „sveši teksti”, jeb, skarbāk izsakoties, plaģiāts. Pēc divām dienām – 18-ajā datumā interneta resursā „GuttenPlag-Wiki” parādās jau pavisam cits raksts, kurā tiek parādīts, ka 111 no 450 (28%) cu Gūtenberga disertācijas lappusēm ir plaģiāts. Cu Gūtenbergs uzreiz atsakās no filozofijas doktora grāda. Un kaut arī Merkele aizsargāja cu Gūtenbergu, „ņemot uguni” arī uz sevi, viņš tāpat ir spiests demisionēt. Armijas reforma pēc tam apstājas.

Ir skaidrs, ka šīs reformas pretinieki bija arī pašā Vācijā, tomēr ir vērts uzdot jautājumu, kam ir izdevīgi, lai Vācija ne pārāk pieņemtos spēkā. Kurš ir galvenais Vācijas un visas Rietumeiropas pretinieks gan šodien, gan arī agrākos laikos? Tā ir Lielbritānija. Ja apskatām šodienas situāciju, tad vācieši dzen Londonu stūrī un izolācijā jautājumā par pastiprinātas budžeta kontroles noregulēšanu, bet Londona vēlas saglabāt pašu galveno, pašu svētāko, kas tai ir – Sitijas neatkarību. Londonas Sitija ir pats galvenais pasaules ofšors, britu imperiālisma, kā teiktu marksisti, sirds. Lielā mērā arī visas pasaules.

Eiropas jaunās finanšu savienības, ko rada vācieši, novedīs pie Eiropas Savienības pārkonfigurācijas. Visdrīzāk tās būs Vācijas vadītas Eiropas Savienotās Valstis, pie tam vēl ar antiliberālu politisko kursu. Lielbritānija vēl kopš Margaretas Tečeres laikiem un daļēji arī agrāk ir neoliberālā kursa bāzes vieta. Un tas nebūt nav tikai šodienas jautājums, tam ir dziļas vēsturiskas saknes. Paskatīsimies uz pēdējo 350 gadu vēsturi, kas vēsturei ir samērā neilgs laiks.

XVII gadsimtā Anglija (par Lielbritāniju tā kļūs 1707.gadā) strauji virzās pretī savai varenībai. Viņa vēl nav tik varena, bet strauji virzās vispasaules varenības virzienā. Eiropā ir stipra Ludviķa XIV  Francija, ar kuru angļi cīnās kopā ar Holandi un sašķeltajām vācu zemēm. Formāli masonu organizācijas tika izveidotas 1717.gadā. Starp citu Vācijas katoļu skolās skolotāji bieži raksta uz tāfeles gada skaitļus 1517., 1717. un 1917.gads un jautā bērniem, ar ko tie ir īpaši. Kad bērni nokaunējušies klusē, tad skolotājs saka: „Šie ir antikrista atnākšanas gadi. 1517.gadā – katoļu baznīcas reformācija; 1717.gadā – formāls paziņojums par masonu izveidošanu; 1917.gads – komunistu revolūcija Krievijā.” Masonu organizācijas protams eksistēja jau XVII gadsimtā, tikai 1717.gadā tās atklāti paziņoja par savu eksistenci. Kopš tā laika šīs organizācijas sāka aktīvi rīkoties. Un notika šī atklāšanās pasaulei protams, ka Lielbritānijā.

Pašā sākumā bija divu tipu masonu organizācijas:
1) „salas”, kas strādāja uz Lielbritāniju, bija tās patrioti un iestājās par tradīciju;
2) kontinentālās, kas iestājās par liberālismu, internacionālismu un par to, lai kontinentālās valstis „lūkotos” Lielbritānijas virzienā un godātu to.

Šis dalījums bija sava veida darba dalīšana. Ļoti aktīvi britu masonu ložas darbojās Prūsijā. Vispār nebūtu melots, sakot, ka Prūsijas Frīdrihs II tika izvēlēts kā sava veida britu ierocis kontinentā. Frīdrihs II saprata, ka ar Lielbritāniju ir jādraudzējas, un viņš klusītiņām sāka veidot pašā Vācijā savas ložas. Šis pašu vāciešu ložu veidošanas process noritēja apmēram 110 gadus.

Vācu ložas neiestājās pret britu ložām, tās ārēji pret tām izturējās kā pret saviem skolotājiem, tāpēc tad, kad Prūsijai pienāca X diena – cīņa ar Franciju 1870. gadā, tad franču masoni pēc britu „lūguma” ļoti aktīvi palīdzēja Prūsijas masoniem. Pie tam britiem bija nepieciešama Vācija kā lielvalsts, viņi ar Bismarka Prūsiju gribēja atkārtot to pašu, ko ar Frīdriha II Prūsiju, un tieši te Lielbritānija arī ļoti stipri pārrēķinājās.

Pēc uzvaras pār Franciju Vācijas masoni ne gluži pārtrauca attiecības ar britu ložām, tomēr skaidri un gaiši lika noprast, ka tagad vācieši sāks veidot paši savas pasaules mēroga struktūras, pasaules ložas. Tas bija paziņojums par alternatīva globālā vadības centra veidošanu.  Kad mēs runājam par Pirmā pasaules kara iemesliem, par to, ka vācieši veidoja savu floti, attīstīja savu rūpniecību utt. [veica citas darbības, kas de facto apdraudēja Lielbritānijas pasaules hegemoniju], tad tas viss ir pareizi, bet galvenais ir pirmais solis, no kura izriet visi pārējie. Tad, lūk, galvenais solis, kurš noteica, ka britiem un vāciešiem būs jācīnās uz dzīvību un nāvi, bija tas, ka Vācijas masoni sāka veidot savas pasaules mēroga masonu ložas.

Tieši XIX gadsimta beigās briti nolemj iznīcināt Vāciju, pie tam ar svešām rokām – ar Krievijas palīdzību, un pie reizes arī iznīcināt Krieviju ar Vācijas palīdzību. Citiem vārdiem sakot britu – vācu cīņa notiek divos līmeņos. Viens ir virspusējais līmenis – ekonomika, politika, flotes utt. Otrs ir padziļinātais līmenis – slepenu organizāciju un struktūru cīņa.

XIX gadsimta beigās Vācijā rodas superstruktūra „Geheime Deutschland „ (Slepenā Vācija), kurai ir ļoti liela nozīme Vācijas spēku mobilizācijā. Pēc tam notiek ļoti interesantas lietas. Pirmais pasaules karš beidzas ar Vācijas sakāvi un Vācija it kā ir pakļauta, un tad uz skatuves parādās amerikāņi un sāk ieguldīt vācu rūpniecībā. No 24-ā līdz 29-ajam gadam amerikāņi ieguldīja Vācijas rūpniecībā 63 miljardus zelta marku, tajā pašā laikā repatriācijās tika samaksāts 10 miljardu zelta marku. 70% no šī finansu ieguldījuma nodrošināja ASV bankas, galvenokārt Morganu bankas.

1929.gadā vācu rūpniecība izvirzās otrajā vietā pasaulē, bet tā lielā mērā atrodas amerikāņu finansistu un rūpniecības grupu rokās. Piemēram, „IG Farben”  – Rokfelleru,  „AG Siemens” caur „General Electric” kontrolē Morgani, caur ITT tiek kontrolēta 40% Vācijas telefonu tīklu, „Opel” kontrolē „General Motors” īpašnieki Djūponi, bet 100% „Volkswagen” akciju kontrolēja „Ford”.

Citiem vārdiem sakot, amerikāņu uzraudzībā notika Vācijas rūpniecības izveidošana. Šie sakari starp amerikāņu kapitālu un vāciešiem saglabājās arī 2.pasaules kara laikā. Ne velti Bušu vecāko (Preskotu Bušu, ASV prezidentu tēvu un vectēvu) gribēja saukt pie atbildības par to, ka viņš guva peļņu Vācijā, tai skaitā no Aušvicas. Tiesā viņu aizstāvēja Alens Dalles – Rokfellera cilvēks, kurš vēlāk kļuva par CIP direktoru.

2.pasaules karš iet uz beigām, Vācijas armija kapitulē. Es nepārteicos. Mēs šo ļoti svarīgo niansi neievērojam. 1945.gadā uzvaras eiforijas skurbumā sabiedrotie palaida garām, ka kapitulāciju parakstīja Vācijas armija, nevis pats Reihs, nevis valsts un pat ne partija. It kā viss, tomēr Reihs turpina eksistēt slēptas tīklveida struktūras veidā, ko vēl sauc arī par Ceturto internacionāli vai Nacistu internacionāli [pēc līdzības ar komunistisko internacionāli]. Nacisti jau 1943.gadā sāka veidot savas pēckara  ekonomiskās struktūras. Bormans ar SS, [Friča] Tīsena , „Deutsche Bank„ un „IG Farben„ palīdzību ārzemēs izveidoja apmēram 750 piesegkorporācijas. Angliski viņas visas sauc par Frank Corporation. To teritoriālais izveidojums ir sekojošs: Zviedrija – 233, Šveice – 214, Spānija – 112, Argentīna – 98, Portugāle – 58, Turcija – 35.

Nacisti ieguldīja līdzekļus arī Latīņamerikas narkotiku karteļos. Te mērķi bija divi – viens biznesa, bet otrs – turpināt iznīcināt necilvēkus, bet šoreiz jau ar narkotiku palīdzību. Piemēram, Medelīnas karteļa pamatus lika slavenais Klauss Barbjē. Nacisti parūpējās arī par pēckara Vācijas administratīvo aparātu. Apmēram 8 – 9 tūkstošiem vidēja līmeņa nacistu partijas funkcionāru tika pārveidotas biogrāfijas. Piemēram, tiek paņemta kāda vidēja līmeņa nacistu funkcionāra personiskā lieta un tājā vietā, kur ir rakstīts „uzticīgs partijai, Reiham” utt. , raksta „neuzticams, izteicās pret Fīreru” utt. Tālāk tiek „attīrīta” viņa biogrāfija par darbību NSDAP un cilvēks tiek nosūtīts uz vietu, kur viņu nepazīst, pie tam kā tādu, kuru vajā. Dažiem personiskā lietā rakstīja, ka viņi ir bijuši koncentrācijas nometnēs, dažus pat iesēdināja uz dažiem mēnešiem.

Visa tā rezultātā Vācijā Rietumu okupācijas zonā bija apmēram 9 tūkstoši ierēdņu, kuri kalpoja okupācijas varasiestādēm un kuri, būdami slēpti nacisti, veidoja slēptu tīklveida struktūru.

Nacisti atkāpās ne tikai uz Latīņameriku, bet arī uz Tuvajiem Austrumiem – Ēģipti, Sīriju, Irānu. Piemēra, Ēģiptes pretizlūkošanu 40ajos – 50ajos gados zem segvārda Alīna Šer vadīja bijušais Varšavas Gestapo šefs Leopolds Gleims. Turpat strādāja bijušais Himlera padomnieks Benders,  bijušais Diseldorfas Gestapo šefs Demlers un daudzi citi. Par Oto Skorceni aktivitātēm pat nav vērts runāt.

Visi šie cilvēki savulaik uzstādīja sev mērķi – Ceturtam Reiham ir jāstrādā Vācijas atdzimšanas labā un galvenais pretinieks šai ceļā ir briti.

Tātad līdz šim tika runāts par Vācijas pieņemšanos spēkā pēdējo 25 – 30 gadu laikā – par to, kā norisinājās šis process, par tā ekonomiskajiem aspektiem, par to, uz kā rēķina vācieši attīstās, un par to, ka noslēguma stadijai tuvojas divu impēriju cīņas drāma – britu un vācu. Amerikāņus mēs pašreiz neapskatām. Pašreiz vācieši gūst pārsvaru, dzenot Londonu stūrī tālākās Eiropas finanšu attīstības ziņā. Tādējādi šķiet, ka vācieši gūst revanšu par saviem iepriekšējiem zaudējumiem; par zaudējumiem ne tikai atklātā, bet arī slepenajā karā.

Pēc būtības Eiropas Savienību izveidoja Hitlers. Trešais Reihs arī bija Eiropas Savienība un jāatzīst, ka ne visiem eiropiešiem tas bija nepatīkami. Tikai pēc tam, kad Hitlers bija zaudējis karā, viņi sāka viņu apmētāt akmeņiem. Gan franči, gan čehi, gan ungāri dzīvoja šajā Eiropas Savienībā un īpaši tam nepretojās, bet, kad Sarkanā Armija šturmēja Berlīni, to aizstāvēja latviešu un franču SS bataljoni.

Ar Eiropas Savienības palīdzību vācieši mierīgā ekonomiskā un politiskā ceļā spēja panākt to, ko viņiem neizdevās panākt Trešā Reiha laikā. Kā tas notika? Piemēram, eirozonai ir sava Centrālā banka, bet nav kopīgas valsts kases un vienotas fiskālās politikas. Tā dēļ eiro ieviešana noveda pie straujas ekonomiskās attīstības tempu starpības palielināšanās, tas ir – spēcīgākie ieguva, vājākie zaudēja. Respektīvi, vislielākā ieguvēja bija Vācija. Starp citu, divas trešdaļas no Vācijas ekonomiskās izaugsmes ir saistītas tieši ar eiro ieviešanu. Eiro savu funkciju jau ir izpildījis – pastiprinājis Vāciju kā Eiropas kodolu, veco Karolingu Eiropu, un tagad no tā nepieciešamības gadījumā var arī atteikties. Piemēram, 51% vāciešu grib, lai eiro „aizietu”.

Vēl viena interesanta Eiropas Savienības attīstības tendence ir Eiropas Savienības reģionalizācija. Tas ir, Eiropas Savienība tiek pārvērsta no nacionālu valstu savienības par dažādu šo valstu reģionu savienību. ES reģionalizācija ir vācu iniciatīva. 1971.gadā Vācijā tika izveidota Eiropas pierobežu reģionu asociācija (AEBR) ar mītnes vietu Gronavā, kas pēc būtības ir vācu fonds un, ko vadīja vācu politiķis. Tas bija pirmais solis. Pēc tam 1981.gadā vācu politiķi sāk izteikties par Eiropas reģionalizācijas ideju, kaut vai piemēram, Galeta ziņojumā, kurā tiek piedāvāts izveidot Eiropā reģionālos institūtus. Pēc četriem gadiem, 1985.gadā, tiek izveidotas divas organizācijas: Eiropas Reģionu Asambleja ( AER.eu) un Eiropas reģionu un komūnu padome (CCRE). Tad nu, lūk, šo padomi pašreiz vada Štutgartas mērs Šusters.

Visinteresantākā ir asociācija. Tā sākotnēji radās pēc franču, spāņu un portugāļu iniciatīvas, bet tās vadību ļoti ātri pārtvēra Baden-Vurtenbergas valdība. Asociācijas mājaslapā publicētajā kartē  (http://www.aebr.eu/en/members/map_of_members.php ) Eiropa  un ne tikai ir sadalīta 250 dažādos reģionos. Tajā ietilps arī Azerbaidžāna, bet nevis kā valsts, bet kā reģioni, kuri sazinās ar citiem reģioniem.  Pēc šīs Asociācijas loģikas valstu robežām jākļūst par administratīvām robežām. Pēc viņu domām nav nekādu valstu, bet ir tikai reģionāla Eiropa. Šīs Asociācijas dokumenti kļuva par pamatu Eiropas Savienības konstitūcijai un tie tika izstrādāti saskaņā ar Eiropas federalizācijas pēc etniskā principa plāniem. To realizācija norit dažādi. Dienvidslāvijā tas noritēja brutālā formā, kas galvenokārt bija vērsts pret serbiem, pret kuriem vācieši vēsturiski izturas ļoti nežēlīgi, uz ko serbi viņiem atbild ar to pašu. Savukārt maigais variants tika pielietots Beļģijā, kur flāmus un valoņus mierīgi izšķīra, viņi it kā dzīvo viens otram blakus, bet ne kopā.

Ir vēl vairākas citas līdzīga tipa apvienības ar tik pat lielu vācu akcentu kā, piemēram, Alpu – Adriatikas strādnieku savienība, kas apvieno 19 reģionus ar 43 miljoniem iedzīvotāju un ko žurnālisti sauc par Vācijas Trojas zirgu.

Visbeidzot apvienojas arī attīstītākie reģioni. Piemēram, ir tāda apvienība kā „Četri motori Eiropai” (http://www.4motors.eu/?lang=en ), kurā ietilpst Baden-Vurtenberga, Lombardija, Katalonija un Rona – Alpi. Tie apvienojas un kļūst par Eiropas motoru. Slavenais japāņu biznesmenis un ekonomists Keniči Omaje, divu bestselleru autors („Pasaule bez robežām” un „Nacionālo valstu pagrimums un ekonomisko reģionu attīstība”) izvirzīja ideju par reģionālajām ekonomiskām un uzrakstīja sekojošo: „Globālā pasaule sastāvēs nevis no nacionālām valstīm, bet gan no ekonomiskajiem reģioniem. Tas ir, no reģionu ekonomikām ar 20 līdz 25 miljonu iedzīvotāju skaitu, kas ir cieši saistīti viens ar otru, bet nav saistīti ar savas valsts kaimiņu reģioniem. Šo reģionu savstarpējā sadarbība arī izveidos globālo pasauli.” Tad nu, lūk, mēs redzam, kā Eiropā tas tiek realizēts saskaņā ar vācu iecerēm.

Kāda ir šādas pieejas jēga? Lieta tāda, ka reģionalizācija notiek pēc etniskā principa. Eiropā gandrīz visas valstis, izņemot Vāciju, ir etniski daudzveidīgas. Vācija ir etniski viendabīga valsts. Tādējādi Eiropas reģionalizācijas rezultātā vienīgi Vācija paliks vienota, bet pārējās sadalīsies. Un Vācija ne tikai paliks vienota, bet tā varēs arī ko pievienot sev uz Austrijas, Šveices, Itālijas, Čehijas un Polijas rēķina. Tas ir vienkārši lielisks politisks manevrs. Citiem vārdiem sakot, Eiropas reģionalizācija ir ne no tiem mazākajiem labumiem, ko Eiropas Savienība dod Vācijai.

Vācijas atdzimšana notiek kopā ar citām daudzām Eiropas tautām ļoti nepatīkamām parādībām. Vispirmām kārtām tā ir attieksmes maiņa Eiropā un arī ASV pret Hitleru, nacismu un Trešo Reihu. Vienlaikus ar to pastiprinās Staļina, komunisma un Padomju Savienības dēmonizācija. Padomju režīms tiek attēlots kā noziedzīgāks par nacistisko. Piemēram, Timotija Snaidera grāmatā „Asinszemes: Eiropa starp Hitleru un Staļinu” tiek apgalvots, ka fašisms ir labāks, jo Hitlers esot nogalinājis mazāk cilvēku kā Staļins. Timotijs Snaiders nav vienīgais. Kaut ko līdzīgu raksta arī daudzi citi rakstnieciņi. Un runa te nav tikai par Rietumeiropas valdošo grupu intelektuālajiem pakalpiņiem, eksistē arī citi simptomi un tendences. 2010.gada oktobrī vācu vēstures muzejā Berlīnē tika atklāta izstāde „Hitlers un vācieši”. Izstādes apakšvirsraksts bija „Vienotā vācu tauta un noziegumi.” Noziegumi – tas ir skaidrs, bet „vienotā vācu tauta” ir nacistu izgudrojums.  Ļoti interesanta bija izstādes tēma: „Hitlers kā tautas ideāla un glābēja iemiesojums”

Vēl viena nianse. Kopš 2004.gada ANO katru gadu balso par dokumentu, kurš nosaka noteikta tipa prakšu nepieļaušanu: ksenofobijas, rasisma utt. Atsevišķā rindkopā tajā ir minēts par nacisma heroizācijas nepieļaušanu. Katru gadu ASV protams balsoja „pret”. Eiropas Savienības valstis atturējās. Un, lūk ,2011.gadā 17 no 27 Eiropas Savienības valstīm nobalsoja  pret šo dokumentu. Tātad no tā izriet, ka heroizēt nacismu drīkst.

Nesen tika paziņots, ka apmēram pēc 3 gadiem Vācija tiks izdota „Mein Kampf”. Izdevniecības skaidro, ka neizdeva „Mein Kampf” ne jau dēļ kādiem ideoloģiskiem motīviem, bet gan tādēļ, ka pēc vācu likumdošanas, ja cilvēks nav atstājis sev mantiniekus, tad 70 gadus viņa darbi netiek izdoti, un drīzumā šie 70 gadi būs pagājuši. Lai gan pašu grāmatu neizdod, toties citātus no tās paredzēts izdot jau 2012.gadā.

Ja Piektais Reihs tādā vai citādā izskatā noformēsies (tam var būt pat ļoti demokrātisks ārējais veidols ar vācu kodolu), tad visdrīzāk Hitlera un Trešā Reiha loma pasaules vēsturē tiks pārskatīta un tas notiks visdrīzāk uz PSRS un Staļina rēķina.

Vācijai ekonomiskā ziņā un tās stāvokļa Eiropas Savienībā ziņā viss ir kārtībā. Bet vai patiešām viss viņiem ir kārtībā? Kā saka, „viss ir labi, bet kaut kas tomēr nav labi”. Vispirmām kārtām vāciešiem un visiem eiropiešiem nebūt nav labi ar demogrāfiju. 1960.gadā pasaulē bija apmēram 25% eiropiešu (baltās rases pārstāvju), 2000.gadā – 17% un 2040.gadā prognozējas 10%. Ja sarēķina eiropiešu skaita zaudējumus 2040.gadā, salīdzinot ar 2000.gadu, tad tas sastāda apmēram 128 miljonus cilvēku. Pēdējo reizi tik krasa iedzīvotāju skaita samazināšanās Eiropā bija XIV gadsimta vidū mēra laikā. Kas attiecas uz Vāciju, tad tās iedzīvotāju skaits XXI gadsimta pusē būs samazinājies no 82% uz 59%.

Gunāra Gneisona darbā „Dēli un terors” tiek apgalvots, ka demogrāfiskā krīze iestājas tad, kad sabiedrībā uz 100 vīriešiem vecumā no 40 līdz 44 gadiem ir mazāk kā 80 zēnu vecumā līdz 4 gadiem. Vācijā šis cipars nav 80:100, bet gan 50:100. Dienvidos, piemēram, Gazas Sektorā (Palestīnā) šis cipars ir 464:100; tas jums nav 50:100 un ne 80:100 un pat ne 100:100.  Afganistānā šī attiecība ir 403:100, bet Somālijā 364:100. Pašā Eiropā vislielāko demogrāfisko pieaugumu dod arābi, turki un protams arī albāņi. Šī ir viena problēmas puse – skaitliskā.

Otra problēma ir t.s. ”cilvēku materiāla”, jeb kvalitātes problēma. Saskaņā ar vācu sociologu datiem 40% vācu vīriešu vēlas būt par mājsaimniecēm. Tas nenozīmē, ka viņi vēlas kļūt par sievietēm, bet viņi vēlas sēdēt mājās un nodarboties ar mājsaimnieciskām lietām. Pie tam vēl, saskaņā ar tiem pašiem sociālo aptauju datiem, daudzi vācu vīrieši negrib veidot ģimeni, tāpēc, ka viņi negrib uzņemties atbildību un emocionālo slogu. Labāk iegādāties suni. Ar tādiem cilvēkiem ne tikai Piekto, bet nekādu Reihu uzcelt neizdosies.

Sanāk ka vēstures ironijas dēļ, kā teiktu Hēgelis, Ceturtā Reiha darboņi kopš 1944.gada Amerikā un Tuvajos Austrumos veidoja savas struktūras, palīdzēja Vācijai augt un attīstīties, bet Vācijas „cilvēku materiāls” XXI gadsimtā izrādījās jaunā Reiha celtniecībai nederīgs. Kādu laiku atpakaļ man šķita, ka paaudze, kas ir uzaugusi Ramštein mūzikas ietekmē, spēs atdzīvināt vācu nāciju. Vai tiešām Šillera gars tik tiešām ir uzveikts?

Es ne velti pieminēju Šillera garu. 1940.gadā Čērčils izpļāpājās, viņš teica: „Mēs karojam ne jau pret Hitleru, mēs karojam pret Šillera garu, lai viņš nekad vairs neatdzimtu.” Tātad, vai tiešām Šillera gars Vācijā ir miris?  Nezinu. Tomēr, ja Rietumeiropai ir lemts pārvērsties no milža uz māla kājām par kaut ko patiešām varenu, tad to paveikt spēj tikai vācieši. Tikai vācieši var būt par tamlīdzīgu procesu kodolu. Vai viņiem tas izdosies, ir cits jautājums.  Viss ir atkarīgs ne tikai no pašiem vāciešiem, bet arī no situācijas pasaulē.

Apmēram 10 gadus atpakaļ es rakstīju, ka pasaulē rit pēdējās mierīgās desmitgades. Tagad ar lielu nožēlu man jāsaka, ka rit pēdējā mierīgā desmitgade. To, ko mēs redzam mūsdienu pasaulē, nevar nosaukt nekā savādāk kā par viļņveidīgu krīžu rezonansi. Mums ir kara draudi, mums ir ekonomiskās krīzes draudi, kas pastiprina kara draudus, un mums ir ģeoklimatiskas katastrofas draudi. Viss tas kopā rada viļņveidīgu krīžu rezonansi. Kad rodas tamlīdzīga krīzes situācija, pietiek pat ar nelielu grūdienu, lai viss sabruktu. Tas attiecas arī uz Vāciju, arī Vācija, kas ir tik daudz darījusi, lai būtu pirmā Eiropā, var sabrukt. Šāda notikumu gaita arī būtu vēstures ironija.

Protams būs labāk, ja pasaulei izdosies izvairīties no krīzēm un pesimistiskākās prognozes nepiepildīsies. No citas puses raugoties, mēs pie krīzēm jau esam pieraduši un, kas vieniem krīze, tas citiem nāk labumā. Ņemot to vērā, gatavosimies nākotnes satricinājumiem. Gatavosimies grūtībām, nebaidoties no tām, kā tas pienākas normāliem vīriešiem un normāliem cilvēkiem.

Andrejs Fursovs
/2012/

Avoti:
http://www.dentv.ru/content/view/pyatyij-rejh-vozmozhnost-ili-neizbezhnost-chast-1/
http://www.dentv.ru/content/view/pyatyij-rejh-vozmozhnost-ili-neizbezhnost/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ANDREJS FURSOVS. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s