Kāpēc jābalso par kreisā spārna partijām?

Visvienkāršāk uz to ir atbildējuši filozofiskās domas paudēji diskusijā par cilvēces nākotni: “Labais spārns ir cilvēces pagātne, centrs -tagadne, bet kreisais spārns – ir cilvēces nākotne”. Tikai altruisms attīsta cilvēka dvēseli un veido viņā cilvēcīgas īpašības. Bet pārāk daudz vēl ir to, kuri nav gatavi šādai sarunai.

Tikai zināšanas vieno cilvēkus un rada pār¬liecību, kuras dēļ cilvēki ir gatavi rīkoties un pat mirt. Partijas biedrs bez ideoloģiskās pārliecības vienmēr ir lieliska ēsma citām partijām, nerunājot jau nemaz par viņa aktīvu rīcību savu rindu vairošanā. Cilvēks bez pār¬liecības nevar arī nevienu citu pārliecināt. Tikai cilvēki bez ideoloģiskās pārliecības varēja šajos gados sastrādāt paši kaut ko tik baismu, kura liecinieki nu esam. Un, ja mēs nespēsim savaldīt savā valstī labā spārna reakcionārus, tad šīs šausmas turpināsies, bet tas novedīs pie tautas iznīcības.

Neviena normāla rekomendācija ne no vadošajiem ekonomistiem pasaulē, ne no pašu rietumu latviešiem netika ņemta vērā – gan par sertifikātu netirgošanu, Rīgas dzīvokļu neprivatizēšanu, sabiedriskā transporta attīstīšanu. Nav nevienā Eiropas valstī simtpro-centīga privatizācija! Zviedrijā ir 64%, Austrijā – 56% valsts īpašums. Lieliskos Stokholmas, Berlīnes īres namos dzīvo visnotaļ pārtikuši cil¬vēki, īpašuma noma uz 49 vai 99 gadiem ir stabili prognozējama kase valsts un paš¬valdības attīstībai un to funkciju nodro¬šināšanai, kas ir svarīgi ikvienam valsts iedzīvotājam. Arī šajās dienās tiek “skaldīti mati” par Eiropas Savienību, bet aizmirst gal¬veno, ka visas lielas lietas ir ļoti vienkāršas, un “matu skaldīšana” nekad nav novedusi pie laba rezultāta.
ES pamati tika ielikti piecdesmitajos gados, bet muita pilnībā tika nojaukta tikai 1997.gadā. ES valstis savu ekonomiku pārkār¬toja un pielāgoja 40 gadus, bet mūs iemeta šai savienībā vienā rāvienā. Ja ar 13 gadu pieredzi nav kādam pieticis, tad tā ir viņa problēma, bet, ja tās nepietiek vairākumam valstī, tad neviens te līdzēt nevar. Laiks ir arī pārbaudes akmens, un katram jāsāk domāt pašam, ja nespēj atšķirt to, kuros var klausīties un kuros ne. Šī “šoka terapija” daudziem būs arī pēdējā.

Bet tagad pēc būtības uz uzdoto jautāju¬mu. Ievadā nedaudz par vienu no klasiskāka-jām sociāldemokrātijas valstīm Eiropā -Zviedriju. Vēl 19. gadsimta beigās šajā valstī valdīja nabadzība lielākajā tautas daļā. Krietna daļa strādājošo varēja sev izīrēt tikai istabu ar plīti, t.i., pat bez atsevišķas virtuves. Galvenais racions pārtikā bija biezputra, zirņi, kartupeļi un siļķe, bet daudziem arī tā pietrūka. Ārsti ziņoja savās atskaitēs par veselību graujošiem apstākļiem darbā, kas bija par iemeslu smagām saslimšanām un īsam mūžam. Bērni gāja skolā 6 gadus un tad palīdzēja pelnīt ģimenei iztiku, kaut viņu izpeļņa bija ļoti niecī¬ga. Liela daļa no strādājošiem nevarēja arī piedalīties vēlēšanās, jo to varēja darīt tikai tie, kuru izpeļņa gadā bija virs 800 kronām. Drosminieki, kuri uzdrošinājās iestāties arod¬biedrībā, riskēja ar tūlītēju atlaišanu no darba. Tie, kas bija izlēmuši piedalīties politiskas for¬mas protestos, tika vajāti kā noziedznieki un riskēja nokļūt cietumā.

Visi šie apstākļi arī izveidoja spēcīgu kreiso kustību Zviedrijā, kas ilgu gadu gaitā vainagojās ar panākumiem cīņā pret īpašniekiem – darba devējiem. Arvien lielākas tiesības dažādu lēmumu pieņemšanā ieguva darba ņēmēji. Tas arī attīstīja kreisos politiskos spēkus valstī, kas radīja Zviedrijas labklājību. Svarīgs moments šai cīņā vienmēr ir bijis decentralizēta spēcīga vara pašvaldībās, kas tā nepatīk dažāda veida diktatoriem. Ja Latvijā darba ņēmēji nesapratīs šo faktoru nozīmi, tad nekāda apstākļu izlīdzināšanās starp darba ņēmējiem un īpašniekiem nenotiks un arī uz priekšu dzīvosim kā līdz šim un sliktāk. Pasaulē notiekošie globalizācijas procesi tikai pasliktina darba ņēmēju situāciju un ierobežo demokrātiju.

Es gan gribētu vērst uzmanību, ka ieda¬lījums labējos un kreisajos ir visvienkāršākais politiskajā klasifikācijā, jo pastāv daudz sarežģītāki ķēdes posmi, piemēram, pēc īpašu-ma formas, augļošanas, ģimenes formām, valdīšanas formām: anarhija – nevalda neviens, demokrātija – valda vairākums (kas pati par sevi ir muļķība), diktatūra (valda viens), ideokrātija (valda ideja), oligarhija (valda neliela grupa), plutokrātija (valda bagātība), kleptokrātija (valda zagļi), republika (valda likums), teokrātija (valda Dievs). Ir iespējama dažādu šo formu saplūšana. Tā demokrātiju daudzina visas partijas, tomēr izplatītākā ir globālā plutokrātiskā oligarhija. Pārejas periodos visbiežāk valda kleptokrātiskā oligarhija (neliela zagļu grupa).

Protams, ka politiskās partijas vajadzētu raksturot vairākās dimensijās, bet es sākšu ar vienkāršāko viendimensiju variantu: kas ir tie kreisie, un kas ir tie labējie? Apskatīšu tikai gal¬venos faktorus, kas jūtami ietekmē visas sabiedrības stāvokli un kuriem dažādos laikos un apstākļos var būt pakārtoti citi faktori, nereti pat tādi, kurus sabiedrība uzskata, ka tie pieder tikai pretēja spārna partijām.

Labējā spārna partijas:
No bioloģiskā viedokļa tie ir egoistiskā tipa cilvēki, kas vienmēr cenšas valdīt pār citiem un kurus maz interesē citu cilvēku situācija. Galvenais ir rūpes par sevi, nav izteikts kolektīvisms un altruisms. Ja kādu sponsorēs, tad tikai, lai dabūtu vēl vairāk. Vienmēr grib būt kungs un saimnieks, bet citi lai ir viņa kalpi. Liekulības dēļ tas var netikt izrādīts. Savas varaskāres dēļ šie ļautiņi nereti pat nespēj saprast, ka ir arī citādi cilvēki šajā pasaulē.

Labā spārna partijas tāpēc arī aizstāv sevi, t.i., īpašniekus un, pirmkārt, lielīpašniekus, kuru rokās koncentrētas finanses, un tie ir noteicēji tirgū. Šajā sakarībā aizvien tiek samazināti nodokļi viņiem un samazināti līdz ar to ienākumi valsts budžetā. Tādējādi sistemātiski sašaurina tās funkcijas, ko veic valsts. Vienlaicīgi tās būs mazas algas visiem, ko finansē valsts, – skolotājiem, medicīnas darbiniekiem, ierēdņiem, pensionāriem. Valsts spiesta samazināt finansējumu zinātnei, izglītībai. Arvien jaušamāk samazina darba ņēmēja iespējas šai tirgū. Valstīs, kur pie varas ir galēji labējās partijas, valsts budžetā no visa saražotā kopprodukta nodokļu veidā nonāk tikai 28 – 38%, pārējais paliek īpašniekiem, t.i., 72 – 62%, bet īpašnieku procents svārstās tikai ap 5- 6%.

Šogad mūsu valstī samazināja ienākuma nodokli uzņēmējiem par 3%, kas izņēma no valsts kases 47 miljonus latu.

Kreisā spārna partijas:
No bioloģiskā viedokļa tie ir altruistiska tipa cilvēki, kuri arī grib dzīvot labklājībā, bet nejūtas labi, ja citiem tajā pašā laikā nav ko ēst. Šie cilvēki nevis vēlas no kāda ko atņemt, bet cīnās par to, lai sabiedrībā valdītu sociālais taisnīgums, t.i., lai katra cilvēka darbs tiktu atalgots atbilstoši ieguldījumam.

Kā rāda teorija un prakse, tad, jo lielāks ir kapitāls, jo lielākas ir arī iespējas sociālam netaisnīgumam, tāpēc pati galvenā prasība kreisajiem sociālā taisnīguma sasniegšanā ir –progresīvais  ienākuma  nodoklis,  ko nekad neatbalsta neviena labā spārna partija! To neiekasē no algas, kas ir zem iztikas minimuma, un virs tā sāk iekasēt ar zemiem pro¬centiem. Šis nodoklis ir visās ES attīstītajās val¬stīs. Pie mums 25% apmērā to iekasē no visiem, ES valstīs sāk iekasēt tikai apmēram no 500 latu algas, bet tad pamazām tas pieaug, un, jo vairāk pelni, jo lielāks procentuāli un, protams, summārā izteiksmē iznāk nodoklis. Visaugstākās likmes ir 60 – 67%.

Šis nodoklis arī dod vislielākos ienākumus sociālā taisnīguma realizācijā. ES valstīs, kur jau gadiem valdījušas kreisās partijas, budžetā iekasē 50 – 60 un pat 65% no kopprodukta. Šāds budžets nodrošina, piemēram, Zviedrijā 80% vidējo slāni – skolotāji, medicīnas darbinieki, ierēdņi, zinātnieki. Saņem pieklājīgas pensijas, un studenti vai nu mācās par brīvu vai arī maksā smieklīgi maz no visām studiju izmaksām. Kā sacīt – stimulam. Šāds vidējais slānis nodarbina savukārt daudzus tos, kuri pie mums saņem bezdarb¬nieka pabalstus. Pats galvenais ir tas, ka šādam vidējam slānim ir liela pirktspēja un tāpēc, lai arī uzņēmēji raud par nodokļiem, bet viņi zina, ka būs kam ražot.

Šīs ābeces patiesības Eiropas Savienības valstīs māca skolā līdz 18 gadu sasniegšanai, bet mūsu labiņais skolotājs musina skolā pat bērnus balsot par labo spārnu un tad raud par mazo algu!

Šīs te kreisās partijas ir panākušas Eiropā, ka sabiedrisko transportu valsts dotē 50%, bet pašvaldības no 10 – 29%, t.i., saņem dotā¬cijas pat līdz 79%. Mūsu Latvijā vēl turpina nekaunīgi dižoties, ka tas maksā, cik tas maksā!

Latvijas budžetā labā spārna partijas iekasē no kopprodukta 35 – 37%, kas ir Āfrikas un Latīņamerikas jaunattīstīto valstu līmenī, bet likumus pieņēmuši kā Eiropā, Ja kāds Āfrikā sāk runāt par Eiropas sociālo metožu ieviešanu, tad viņu uzskata par jukušu, bet pie mums tādu ceļ amatā.

Jānis Gulbis, LSDSP Domes Valdes loceklis, Rīgas Domes LSDSP frakcijas vadītājs
/11.09.2003/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

4 Responses to Kāpēc jābalso par kreisā spārna partijām?

  1. zinātnieks saka:

    Viegli ir apgalvot, grūti ir izdarīt. Saskaņas centrs kā galvenais lobētājs bankām, bandītiskām mafijas struktūrām un Krievijas lielkapitālam arī apgalvo, ka ir kreiss. Iedalījums kreisajos un labējos ir sadomāts un dzīvē nekur šiti nepastāv. reālu sociāli taisnīgu valsti var radīt nevis nobalsojot un pļurkstot, bet tikais trādājot. Sabiedrībai ir pašjāorganizējas, lai kļūtu par reālu varu. Lai kaut ko dalītu, tas ir jāsaražo. Tādu ceļu gāja Skandināvija, Šveice. Baloža ideālvalsti realizēja ancisti Vācijā un lielinieki PSRS. Rezultāts bija, īpaši PSRS, dzīvnieciska necilvēku slāņa izveidošanos, kurš pārvaldīja valsti. Tas balstījās uz primitīvām, brošūrās salasītām gudrībām. Lielāko daļu sabiedrības labuma aprija militārisms un terora aparāts. Tika nodarīts prātam neaptverams zaudējums dabai, kultūrai. Tika iznīcinātas neskaitāmas tautas, radīts negatīvais darvinisms – iznīcināt gudrākos ar visām ģimenēm, lai nodarījums būtu neatgriezenisks, selekcionāt verdziskos un kretīniskos slāņus par partijas darba rūķiem. Nacisti pie varas atradās ļoti īsu laiku, tāpēc nepaguva nodarīt to postu ko krievu boļševisms (tie neiznīcināja nevienu tautu, neradīja ekonomiskas vai ekoloģiskas katastrofas, neveica sistemātisku kultūras vērtību iznīcināšanu, saprātīgi izmantoja dabas resursus). Viegli ir pateikt- vēliet par mums. Cilvēces vēsture rāda, ka tikai stipras nacionālas valstis ir spējušas kaut ko radīt. Stipra nācija ir spējīga uzcelt un izvēlēties tādu ekonomisko struktūru, no kuras tā gūst maksimālu labumu. Par sevi – sociālisms bija arī Kampučijā un bada nāves rekordistē Etiopijā, divās nacionāli vājās un sadrumstalotās valstīs. Sociālisms vai kapitālisms ir tikai materiāls. Par to nevar novēlēt. No viena un tā paša koka gabala var izgatavot gan izcilu mākslas darbu, gan rungu.

  2. Atpakaļ ziņojums: Dažas ābeces patiesības | Basic Rules of Life

  3. Imants Vilks saka:

    Dažas ābeces patiesības, par kurām mūsu sabiedrībā nerunā. Vai nu tāpēc, ka ‘to jau visi zina’, vai arī tādēļ, ka nezina. Manuprāt, galvenokārt tādēļ, ka pakalpīgie izglītības un MIL darbinieki nerunā un neraksta to, kas nepatīk tam, kas maksā algu.
    Pēc pamatskolas patiesībām nāk nākošā izglītības pakāpe, kurā skaidro, kā ģenētiskais māntojums nosaka to, kas ar mums, Homo sapiens, notiek. Šī pakāpe izveido pasaules modeli, kas ļauj ne tikai saprast, bet arī – veidot. Šī nākošā izglītības pakāpe gan mūsu sabiedrībā nav izplatīta. I.V.

  4. Atpakaļ ziņojums: Kāpēc jābalso par kreisā spārna partijām - Protesti.lv

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s