Par bērnu tirdzniecību

Bērnu tirdzniecības bizness ir viens no amorālākajiem un peļņu nesošākajiem biznesiem pasaulē, kurš šai ziņā ir pielīdzināms narkotiku un ieroču tirdzniecībai. Par cik bērnu tirgotājiem Latvijā ir liela ekonomiskā un politiskā ietekme (tajā ir iesaistīti daudzi pazīstami, augstus amatus ieņemoši politiķi, bāriņtiesu vadība, administratīvās tiesas vadība, prokuratūras pārstāvji u.c.)  un viņu darbība kļūst arviennekaunīgāka , došu īsu ieskatu kā tas notiek .

Var nosacīti izšķirt legālu un nelegālu bērnu tirdzniecību. Nelegālajā bērni tiek vienkārši nolaupīti. Šāds bērnu iegūšanas veids eksistēja jau Padomju laikā. Piemēram – viens gadījums kurš notika 1980-o gadu beigās.  Vecrīgā gaišā dienas laikā mātei pazuda bērns. Māte uz īsu mirkli novērsa uzmanību no bērna un viņa blakām vairs nebija.  Sākot bērnu meklēt, māte ieraudzīja kā sveša sieviete ātrā solī ved viņas bērnu nezināmā virzienā. Viņa pieskrēja klāt un jautāja kur un kāpēc tiek vests viņas bērns, uz ko svešā sieviete apjukusi murmināja, ka viņa domāja, ka bērns ir pazudis, un ātri aizgāja. Apmēram šādi notiek bērnu nolaupīšanas. Te gan jāpiebilst, ka visdrīzāk nolaupāmie bērni jau laicīgi tiek noskatīti.

Savukārt legālajā bērnu tirdzniecībā tie tiek adoptēti (pārsvarā uz ārzemēm), un tieši šis bērnu tirdzniecības veids pieņemas spēkā gan Rietumos, gan arī Latvijā. Viens no argumentiem ar ko aizsedzas bērnu tirgotāji, apmuļķojot gana daudzus cilvēkus, ir, ka adoptētajam bērnam tā būs labāk, ka viņam būs labāki materiālie apstākļi, labāka dzīve utt. un, ja arī ir jāpārvar kādi birokrātiskie šķēršļi un jāmaksā par to, tad tas nekas, tas viss taču tiek darīts paša bērna labā. Holivudā ir pat uzņemta sirdiplosoša bērnu tirdzniecības propagandas filma (The Tall Man, 2012), kura vēsta par iejūtīgiem un pilnīgi pozitīviem bērnu nolaupītājiem, kuri to dara pašu bērnu dēļ un pēc tam tos pārdod (tieši pārdod, nevis atdod) labām ģimenēm, kurās bērniem protams ir labāk kā pašu ģimenēs. Reālajā dzīvē tas ne tuvu tā nav, realitāte ne tikai nav rožaina, bet tā ir pat ļoti drausmīga, tādēļ ielaisties bērnu tirdzniecības darījumos, to attaisnot un pieļaut ir visaugstākā mēra amoralitāte.

1. Bērnu pircēji.

1.1. Ģimenes, kam nevar būt bērni. Dēļ ar hormoniem un e-vielām pārbagātas pārtikas, neveselīga dzīvesveida un citiem apstākļiem Rietumos strauji pieaug to cilvēku skaits, kam nevar būt bērnu, tai skaitā arī no naudīgām un elitārām aprindām.  No visiem bērnu pircējiem, šie ir nosacīti visnormālākie, šajās ģimenēs bērnam ir salīdzinoši vislabāk un šādas ģimenes bērnu tirgotāji izvēlas kā paraug ģimenes pārbaudēm un savas rūpalas attaisnošanai un propagandai.

Tomēr, ja netiek adoptēts zīdainis, kas gadās salīdzinoši reti, tad arī nokļūšana šādās ārzemju ģimenēs bērnam ir nopietns pārdzīvojums, jo bērns nokļūst pilnīgi svešā vidē , zaudē draugus, paziņas un savu identitāti (tautību un pat vārdu). Pie tam ne visās šādās ģimenēs ir veselīgs mikroklimats – patiesa mīlestība un gādība, pretstatā aukstām, formālām, tikai uz materiālo labklājību bāzētām attiecībām. Rietumos plaši ir izplatīts uzskats, ka galvenais bērnu ir nodrošināt materiāli. Lielā mērā šī uzskata un šādas valsts politikas ietekmē ir pietiekami daudz ģimeņu, kuras nodrošina bērnus materiāli, bet kurās pietrūkst vienkārša cilvēciskā siltuma un, ja tādā ģimenē nonāk bērns, kurš šo siltumu ir izjutis, viņš būs nelaimīgs, bet viņa jaunie vecāki būs neapmierināti par viņa „nepateicību”.

1.2. Pabalstu un bezmaksasdarbaspēka tīkotāji. Daudzās Rietumvalstīs, veicinot adopciju, ir izveidojusies absurda situācija, ka izdevīgāk ir adoptēt svešus bērnus, nekā radīt savējos. Ir izplatīti gadījumi, kad bērni tiek adoptēti, tikai, lai saņemtu papildus pabalstus un izmantotu kā bezmaksas strādniekus. Šādās ģimenēs bērns tiks vienkārši izstrādināts un pret viņu izturēsies kā pret lētu darbaspēku.

1.3. Izvirtuļi. Homoseksuālisti, pedofili un tamlīdzīgi morāli kropļi adoptē (pērk) bērnus savu perversiju apmierināšanai. Piemēram, Zviedrijas sociālie darbinieki neformālās sarunās stāsta, ka atsevišķos bagātos rajonos ar bērniem notiek drausmu lietas, bet palīdzēt viņi nespēj pierādījumu trūkuma un perversantu bagātības un ietekmes dēļ. Liels izvirtuļu skaits ir arī ASV un par cik tiem ir daudz naudas un arī vara, tad Amerika pasaules mērogā ir galvenais bērnu tirdzniecības noieta tirgus.

1.4. Bērnu prostitūcijas un pornoindustrijas pārstāvji. Bērnus pērk (tas ir adoptē) arī izmantošanai prostitūcijā un pornoindustrijā. Par cik līdz ar visatļautības pastiprināšanos arī šādu kropļu skaits ir pieaudzis un turpina pieaugt, par cik viņu vidū ir pietiekami daudz naudīgu un ietekmīgu cilvēku un par cik šī rūpala vēl ir dziļi nelegāla, šai „biznesā” apgrozās ļoti liela nauda. Kā uzskatāms piemērs te kalpo arī Latvija, kurā 1999.gadā tika atklāts viens  šāda tipa tīkls, kurš savu darbību maskēja aiz modeļu aģentūras izkārtnes un bērnus tajā ievilināja ar vieglas un priekš viņiem lielas peļņas solījumiem. Bērniem sākotnēji tika teikts, ka viņi tiks tikai fotografēti, bet pēc tam daudzi no tiem kameras priekšā tika izvaroti un ieraksti par lielu naudu tika izlikti internetā. Izmeklējot konkrēto gadījumu, tika atklāta arī virknes  visaugstākā līmeņa Latvijas amatpersonu saistība ar šo lietu. T.s. „pedofilijas skandāla „ ietvaros šo izdzimteņu vārdi tika arī nosaukti publiski, bet diemžēl šo aprindu ietekme izrādījās lielāka un reāla izmeklēšana tika apturēta, beidzoties gandrīz ne ar ko (pēc izmeklēšanā iesaistīto teiktā izšķirošā loma šīs lietas notusēšanā esot bijusi toreizējai prezidentei Vairai Vīķei Freibergai, kura, baidoties, ka var tikt publiskota informācija par viņas dēla homoseksualitāti, pieprasīja, lai visi izmeklēšanas materiāli tiek nodoti  ģenerālprokuratūrai, kuru tolaik esot vadījis viens no pedofiliem).

1.5. Militāras, teroristiskas organizācijas. Plaši bērni tiek izmantoti arī karā. Ja pieaugušu karavīru ir ilgi un speciāli jāapmāca, viņam ir daudz jāmaksā,  tas ir stingri jākontrolē un viņš tāpat vairīsies no nāves briesmām, tad ar bērniem ir savādāk. Bērnus samērā viegli un ātri var padarīt par neko nenožēlojošiem slepkavām, bērns ir viegli kontrolējams, viņam maz vajag un viņš nesaprot nāves briesmas.  Plaši ir zināms, ka Āfrikas un Āzijas  militārajos konfliktos daudz tiek izmantoti arī bērni.  Bez tam ir arī organizācijas, kuras vai nu tālejošu mērķu vai „biznesa” nolūkos „audzina” nežēlīgus augstas klases slepkavas jau no agras mazotnes.

1.6. Cilvēku orgānu tirgotāji. Lai oficiāli veiktu orgānu transplantāciju, ir ilgi jāgaida un pozitīvs rezultāts nebūt nav garantēts. Tas saistīts ar to, ka legālu transplantējamo orgānu ir maz un tie var neatbilst konkrētam pacientam. Transplantācijas veikšanai var tikt izmantoti tikai dzīvi orgāni, jo līdz ar sirds apstāšanos orgāni zaudē kvalitāti un vairs nav derīgi pārstādīšanai. Tomēr ,samaksājot ļoti lielu naudu (atsevišķos gadījumos pat miljonus), slimniekam var tik nodrošināta jebkura orgāna piegāde jebkurā pasaules malā 24 stundu laikā. Šis „pakalpojums” protams ir pieejams tikai īpaši naudīgiem un ietekmīgiem cilvēkiem un tas tiek nodrošināts, nolaupot cilvēkus un pilnībā sadalot tos pa sastāvdaļām pēc „naudīgākā” pasūtījuma saņemšanas. Pasūtīt var arī bērnu orgānus un attiecīgi ir bērni, kuri šādā veidā tiek „sadalīti”.

Ēriks Jēkabsons

2005.gada 13.septembrī LTV pārraidīja video sižetu par notikumu ASV, kur vietējā policija atklāja, ka persona, kura ir adoptējusi 11 bērnus (daudzus ar garīgām problēmām), tur tos ļoti necilvēciskos apstākļos – metru reiz metru augstos metāla krātiņos (  www.youtube.com/watch?v=5dcVjqrZBhg ). Apmēram šādos apstākļos tiek turēti cilvēki pirms pasūtījuma saņemšanas un nogādāšanas „sadales” punktā. Nākamajā dienā pēc sižeta pārraides, Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centrs pieprasīja LTV šī video sižeta kopiju un saņēma atteikumu. Izmantojot neoficiālus personiskos sakarus, video sižetu  tomēr izdevās iegūt un noskaidrot, ka uzreiz pēc pārraides uz LTV esot pazvanījis toreizējais iekšlietu ministrs Jēkabsons un esot pieprasījis izņemt šo video sižetu no arhīviem. Tas savukārt nozīmē, ka visdrīzāk ASV aizturētajā „ģimenē” bija arī adoptētie bērni no Latvijas.

1.7. Citi. Augstāk minētās, protams, nav vienīgās bērnu pircēju grupas, tomēr tās ir noteicošākās, kuras veic lielāko daļu adopciju.

2. No kurienes ņem bērnus legālai tirdzniecībai.

Vispirmām kārtām tiek tirgoti nelaimē nonākuši bērni, kuri ir zaudējuši vecākus vai arī bērni kuri ir izņemti no ģimenēm un par kuriem vecāki neinteresējas. Par cik šiem bērniem nav neviena aizstāvja un neviens par viņiem neliekas ne zinis, viņu adopciju ir visvieglāk pamatot un ir vismazākais risks, ka kāds vēlāk varētu ieinteresēties par bērna likteni.

Tiek arī adoptēti bērni, kuriem ir vecāki un kuri nav tos pametuši, bet kuri nespēj nodrošināt bērnu viselementārākās vajadzības, kādēļ viņiem aprūpes tiesības tiek atņemtas. Visbiežāk tas ir saistīts ar kritiski slikto vecāku materiālo stāvokli (pilnībā nav naudas, izlikti uz ielas), bet ir arī gadījumi, kad vecāki tiešām apzināti nerūpējas par bērniem.

Ir gadījumi, kad paši vecāki ir ar mieru pārdot savus bērnus.

Visbeidzot pēdējā laikā visā pasaulē arvien biežāki kļūst gadījumi, kad vecākiem atņem bērnus, pamatojoties uz formāliem vai pat pilnībā safabricētiem iemesliem. Bērnu aizsardzības likumdošanas prasības ir pietiekami vispārīgas un neskaidras, lai tās varētu plaši interpretēt pēc patikas, kas tiek arī darīts, šajos gadījumos – pilnībā par sliktu ģimenei un bērnam. Par šādu darbību upuri var kļūt jebkura ģimene, kura ir nonākusi attiecīgu struktūru redzeslokā un kura nav pietiekami spēcīga, lai sevi aizsargātu. Par upuriem pārsvarā tiek izvēlas vājas, nabadzīgas ģimenes, no maz ieredzētām sabiedrības grupām, bet gadās arī izņēmumi, īpaši starp personu, ekonomisku un politisku konfliktu gadījumos.

Tāpēc var droši apgalvot, ka par bērnu tirdzniecības upuri var kļūt jebkura ģimene, pat, ja tā pašreiz ir veiksmīga un materiāli nodrošināta. Un jo spēcīgāki sajutīsies bērnu tirgotāji, jo mazāku pretestību tie sastaps, jo viņu apetīte un nekaunība augs augumā, un jo lielāku skaitu ģimeņu tas skars.

3. Kā tas notiek?

Nils Ušakovs

Latvijā ir vairāki grupējumi, kuri nodarbojas ar bērnu tirdzniecību un to darbības rezultātā ir izveidojusies bērnu tirdzniecības sistēma, kas sevī ietver juristus, politiķus, bāriņtiesu vadību, prokuratūru, tiesnešus,  policistus, psihologus u.c. personas. Sistēmas galvenais vadmotīvs ir nauda un tā, nesastopot pretestību, paplašinās līdz ar katru amatpersonu, kura par samaksu palīdz nokārtot to vai citu gadījumu. Pēdējā valsts struktūrvienība, kura reāli cīnījās ar bērnu tirdzniecību Latvijā bija Rīgas bērnu tiesību aizsardzības centrs, kuru saskaņā ar Nila Ušakova rīkojuma likvidēja 2009.gada beigās.

Bērnu tirgotāji strādā gan pēc pasūtījuma, gan arī paši piedāvā savu „preci”. Piedāvāti tiek tie bērni, par kuriem ir pietiekami droši zināms, ka tos varētu adoptēt uz ārzemēm. Agrāk internetā pilnīgi atklāti tika publicēti sludinājumi, kuros piedāvāja adoptēt bērnus no Latvijas bērnunamiem, norādot to fotogrāfijas, aprakstus un adopcijas cenu. Pašreiz tik atklāta prakse ir pārtraukta un tāda veida informācijas apmaiņa notiek slēgtākās vietās.

Visaktīvāk bērnu tirgotāji rīkojas pēc pasūtījuma. No ārzemju pasūtītājiem tiek saņemta informācija kāds bērns ir nepieciešams un Latvijas „tirgotāji” sāk aktīvi meklēt konkrētam gadījumam atbilstošu bērnu jau pārbaudītos bērnunamos, bāriņtiesās, sociālajos dienestos un pie cilvēkiem, ko varētu nosaukt par „dīleriem”.

„Dīleri” cenšas uzturēties vidē, kurā ir bērni vai caur kuru var piekļūt bērniem, viņi meklē kontaktus ar bērniem un to vecākiem, pielabinās bērniem, cienā viņus ar saldumiem, dod visādus sīkumu,  aktīvi interesējas par bērnu un viņu vecāku personisko informāciju – materiālo stāvokli, radiniekiem, veselību utt., mēdz fotografēt un uzņemt bērnus. Plaši izplatīta ir bērnu tirdzniecība ar reliģisku organizāciju starpniecību. Daudzi „dīleri” ir mācītāji, uzdodas par tādiem vai arī ir aktīvi draudžu locekļi, kuri aizsedzas ar dievavārda sludināšanu un vēlmi palīdzēt, bet patiesībā ievāc informāciju par potenciālo upuri un, pasūtījuma saņemšanas gadījumā, palīdz ģimenei atņemt bērnu. Ir gadījumi, kad maskēšanās un uzticības iegūšanas nolūkos „dīlerim” ir „savi” bērni, kas visdrīzāk nav viņu pašu. Par cik galvenais bērnu noieta tirgus ir ASV, visaktīvāk šai lauciņā darbojas ASV sektas un cilvēki, kuri savu reliģisko „izglītību” ir ieguvuši ASV un kuriem ir sakari šai valstī.

Bruno Liberts

Galvenie un redzamākie konkrētu pasūtījumu izpildes tehniskie organizatori ir juristi, kuri „specializējušies”  bērnu adopcijas lietās. Piemēram Latvijā labi zināms ir Bruno Liberts (lūk video, kurā Liberts aicina dot ārvalstu adoptētājiem vēl plašākas iespējas: http://www.youtube.com/watch?v=GTeDqwgY_HA&  ).  Juristi kārto ne tikai konkrētā gadījuma juridiskos jautājumus, bet caur viņiem tiek sarunātas darbības un pēc tam nodota nauda iesaistītajām amatpersonām – tiesnešiem, prokuratūras darbiniekiem, bāriņtiesu vadībai un citiem dalībniekiem. Savukārt maksa no klienta (adoptētāja ) bieži vien tiek piestādīta kā samaksa par visādu papildpakalpojumu sniegšanu, piemēram, tulkošana, pavadīšana, konsultācijas utt. par astronomiskām summām.

No vienas puses bērnu tirdzniecības faktu ir ļoti grūti pierādīt.  Bet par cik nav kriminālpanta par starpniekiem – „dīleriem” bērnu tirdzniecībā un par cik nauda tiek saņemta par citiem pakalpojumiem, bērnu tirgotāji paliek praktiski juridiski nesodīti. Atliek tikai šī „biznesa” morālā puse, bet tā kā ar to parasti nodarbojas morāli kropļi vai arī cilvēki, kuri sākot to darīt, ātri vien par tādiem kļūst, tad arī tas nav traucēklis.

Bērnu tirdzniecība ir cieši saistīta ar citu biznesu – bērnunamu biznesu, kurš, moderni runājot,  ir „outsorsēts” un atrodas arī privātās rokās. Šim biznesam ir nepieciešams, lai būtu bērni, kuri atrastos bērnunamos par kuru uzturēšanos bērnu namā maksā valsts un kuri tiek izmantoti kā aizsegs, lai saņemtu humāno palīdzību, materiālo palīdzību vai naudu no sponsoriem.

Darbs ar sponsoriem, kā jebkura „labdarība” Latvijā,  ir īpašs „bizness”, ar kā palīdzību no oficiālām organizācijām tiek izņemta nauda personiskām/neoficiālām vajadzībām, paralēli iegūstot arī nodokļu atlaides. Sponsora amatpersona sev labi zināmai labdarības vai sporta organizācijai oficiāli ziedo līdzekļus, iegūst par to nodokļu atlaides un saņem daļu ziedoto līdzekļu atpakaļ jau neoficiālā formā no „labdarības” organizācijas pārstāvjiem, kuri savukārt daļu līdzekļu iebāž savās personiskajās kabatās. Šādi tiek sadalīti apmēram 50% no oficiāli ziedotajām summām, iespējams, ka pat vairāk. Pie tam, saņemot nodokļu atlaides par „labdarību”, juridiskām personām tiek dota iespēja vārda burtiskā nozīmē izņemt un izmantot pilnībā pēc saviem ieskatiem (un bez jebkādas kontroles) valsts budžeta līdzekļus (tas ir naudu, kurai nodokļu veidā būtu jānokļūst valsts budžetā), papildus sevi reklamējot un sabiedrības acīs iegūstot labdaru statusu. Šīs „labdarības” shēmas tiek realizētas arī privātajos bērnunamos.

Jo vairāk bērni bērnunamos, jo lielākas naudiņas saņem bērnunamu īpašnieki. Attiecīgi pēc iespējas masveidīgāka bērnu izņemšana no ģimenēm ir izdevīga ne tikai, lai palielinātu bērnu skaitu, ko varētu pārdot uz ārzemēm (jo vairāk izņemto bērnu, jo lielāks piedāvājums, jo lielāka iespēja uzreiz apmierināt ienākošo pasūtījumu), bet arī, lai nodrošinātu lielākus ienākumus bērnunamiem. Tāpēc bāriņtiesas, ja ir kaut mazākais pamats, izņem bērnus no ģimenēm. Likums šai ziņā dod bāriņtiesām ļoti lielas pilnvaras.

Ja ģimene ir nonākusi finansiālās grūtībās, griežas sociālajā dienestā, tad šīs institūcijas visbiežāk nevis centīsies pēc būtības palīdzēt, kas tām saskaņā ar likuma garu ir jādara, bet gan pildīs savus formālos postulātus un, ieinteresētības gadījumā, kļūs par attiecīgās ģimenes  niknākajiem ienaidniekiem ar kuriem tai nāksies karot vārda burtiskā nozīmē, ja tā vēlēsies saglabāt savus bērnus. Spilgts piemērs te ir Žannas Pilsētnieces gadījums, kad Siguldas bāriņtiesa dara visu iespējamo, lai par katru cenu neatdotu bērnu vecākiem, tai skaitā nekaunīgi melo un sastāda fiktīvus dokumentus.

Parasti gan bērnu tirdzniecībā iesaistītie cenšas strādāt klusām un apmānīt vecākus vai arī ātri viņus salauzt. Tāpēc par upuriem parasti tiek izraudzīti cilvēki, kuri nav spējīgi pretoties – uz ielas izliktie, bez naudas, morāli sagrauti, depresijā iedzīti, kļuvuši par narkomāniem un alkoholiķiem (lieki teikt, ka bāriņtiesu un sociālo dienestu pienākums ir viņus ārstēt un viņiem palīdzēt, nevis kaitēt un atņemt bērnus). Cilvēkiem šādā stāvoklī ir samērā viegli iestāstīt, ka bērnam tā būs labāk, ka nevajag par viņu uztraukties un interesēties un arī, ka ir jāatsakās no bērna aizgādnības tiesībām. Ir bijuši gadījumi, kad māte tiek piedzirdīta un neadekvātā stāvoklī iedod parakstīt papīrus par atteikšanos no bērna. Tiek piedāvāta nauda un tiek izmantoti arī citi manipulatīvi paņēmieni, lai panāktu vēlamo.

Lai bērnu adoptētu uz ārzemēm, ir jāsaņem bērna vecāku piekrišana tiesā, pat ja vecākiem ir atņemtas aizgādnības tiesības (aprūpes tiesības nosaka bērna materiālo aprūpi, aizgādnības tiesības ir tā saucamās vecāku tiesības jeb tiesības uz saskarsmi ar bērnu un tā audzināšanu). Saskaņā ar starptautisko praksi tiesai pirms adopcijas uz ārzemēm obligāti ir jāpārliecinās vai vecākiem aizgādnības tiesības netika atņemtas ar viltu. Latvijā protams nekas tāds netiek praktizēts. Vēl agrāk uz ārzemēm varēja adoptēt tikai bērnus, ja viņi ir smagi slimi un ārstēšana iespējama tikai ārzemēs vai arī no adopcijas bija atteikušies divi vietējie adoptētāji. Tolaik visiem uz ārzemēm adoptētajiem bērniem viens un tas pats ārsts stādīja dažādas fiktīvas diagnozes, pamatojoties uz kurām tika dota adopcijas atļauja. Tika konstatēts gadījums, kad vienā bērnunamā, adoptēt gribētājiem bērnunama pārstāve rādīja visus bērnunama bērnus, par vairākumu maldinoši sakot ka tie ir slimi ar dažādām slimībām, izņemot tos, kurus pats bērnunams bija plānojis dot konkrētam cilvēkam uz adopciju. Adoptētāji protams no „slimajiem” bērniem atteicās par ko bērnunamu pārstāvji sastādīja dokumentus, ļoti ātri un ”efektīvi” iegūstot adopcijai uz ārzemēm nepieciešamos vietējo adoptētāju atteikumus par visiem bērnunama bērniem.

Vēl smagi slimo bērnu sakarā jāatzīmē, ka saskaņā ar Ārstniecības likuma (http://www.likumi.lv/doc.php?id=44108 ) 17.pantu, viņi ir jāārstē bez maksas par valsts līdzekļiem (tas attiecas arī uz „labdarības” akcijām, kurās tiek vākti ziedojumi smagi slimo bērnu ārstēšanai). Papildus tam Latvija ir ratificējusi vairākas starptautiskās konvencijas, saskaņā ar kurām smagi slimie bērni ārzemēs ir jāārstē par valsts līdzekļiem, nevis jāveic to adopcija uz ārzemēm. Ja valsts nevar izpildīt šīs konvencijas, tai ir jāgriežas pēc palīdzības ANO, kura veiks pārbaudi par visu valsts finanšu izlietojumu, lai pārliecinātos, vai tiešām valstij naudas bērniem nepietiek.

Ja upuris tomēr izrāda pretestību, tad sākas ilgstošas juridiskas kaujas. Bāriņtiesas pieeja ir sausi juridiska, pilnībā atrauta no likuma būtības un gadās ka arī no burta, viss tiek interpretēts par sliktu vecākiem, pārspīlēts,  dokumenti tiek sastādīti nevis pēc principa „kā ir”, bet gan pēc principa „kā pašiem vajag”, bieži vien nekaunīgi melojot un falsificējot dokumentus. Tiesā upuri ar nekaunīgu cinismu un meliem cenšas izvest no līdzsvara (sievietēm izraisīt histērijas lēkmi), lai varētu nozīmēt psihiatrisko ekspertīzi un paziņot ka mātei ir garīgas problēmas. Pretestības gadījumā lietas kārto augstākās amatpersonas personiski, piemēram, Žannas Pilsētnieces gadījumā uz tiesas sēdi ieradās nevis vienkārši pārstāvis no Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (štats viņiem ir vairāk kā pietiekams), bet gan VBTAI Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gluščenko personiski. Un protams visas šādas tiesas sēdes Bāriņtiesa pieprasa kā slēgtas (ja ir cilvēki no malas, kuri vēlas tajā piedalīties), kas dod papildus iespējas visdažādākajām manipulācijām un falsifikācijām. Tas ir absurdi, ka tie paši, kuri realizē bērna nelikumīgu izņemšanu, formāli pārstāv tiesā bērna intereses visaugstākās priekšniecības līmenī!

Liela nozīme bērnu izņemšanā ir psihologiem un psihiatriem. Plaši praktizēta ir bērnu nosūtīšana uz psihologu ekspertīzēm, kuras veic „uzticami” psihologi dodot (safabricējot) pasūtītājam nepieciešamos slēdzienus. Piemēram, no mazās Alīnas Pilsētnieces teiktā izriet ka, viņas ekspertīzes laikā tika pierakstīts, ka vecāki ir veikuši vardarbību pret viņu un pret viņas māsu, neskatoties uz to, ka viņa apgalvoja pretējo, un, kad viņa tam uzstājīgi nepiekrita, viņai tika paskaidrots, ka nepiekrišanas gadījumā cietīs viņas vecāki. Un šādi safabricēti „pamatojumi” pēc tam tiek lietoti tiesās.

Pēc būtības pati ekspertīzes veikšana par vardarbību Latvijas apstākļos ir praktiski nerealizējama attiecīgas kvalifikācijas psihologu trūkuma dēļ, jo, lai pilnīgi precīzi noteiktu vai pret konkrēto bērnu ir veikta vardarbība ir jāveic sarežģīti, konkrētam bērnam īpaši izveidoti testi. Tas ir tādēļ, ka cilvēka psiholoģiskā uzbūve ir ļoti sarežģīta kādēļ jebkuri vispārīgi testi ir pietiekami neprecīzi. Tieši tādēļ saskaņā ar psihologu ētiku, vispārīgus testus praktiski drīkst lieto tikai pozitīvu rezultātu (prognožu, slēdzienu) gadījumā, bet nekādā gadījumā – negatīvu. Latvijā, ne tikai tas netiek ievērots,  bet arī psihologu sagatavotības līmenis ir tik zems, ka vairums no viņiem to nemaz nezina un nesaprot.

Bērnu tirdzniecības sakarā ir jāpiemin arī tie sociālie darbinieki un viņu praktizētais „bizness”, kuri Rīgas un visdrīzāk arī pietiekami daudzos citos sociālajos dienestos „barojas” no sociālajiem pabalstiem. Daļu sociālajos pabalstos izmaksājamo naudu sociālā dienesta darbinieki paprasa atpakaļ (piemēram, cilvēkam jāsaņem 10Ls, bet 5Ls sociālā dienesta darbinieks prasa atgriezt vai vispār iedod tikai 5Ls). Ja pabalsta saņēmējs nepiekrīt un/vai sūdzas, tad viņš sociālo palīdzību vairs nesaņem. Šī nodarbe protams tiek piesegta priekšniecības līmenī, tai saņemot savu daļu. To ir būtiski zināt, lai saprastu sociālo dienestu morālo stāju, kā arī tādēļ, ka, izmantojot šo pabalstu sistēmu, sociālo dienestu darbinieki veido savas nosacītas struktūras. Piemēram, tiek piešķirti pietiekami lieli pabalsti īpaši uzticamām nelabvēlīgajām ģimenēm, kuras gan atdod pienācīgo daļu, gan veic sociālo dienestu darbiniekiem nepieciešamās darbības. Piemēram tai pašā Žannas Pilsētnieces gadījumā ir iesaistīta viena šāda ģimene, kuras puika pa dienu iekaustīja tai pat dienā no ģimenes izņemto Alīnu, bet tā rezultātā radušies zilumi, par kuriem vecāki ilgu laiku neko nezināja, tika pierakstīti vecākiem uz kā pamata tika ierosināta krimināllieta. Apmēram arī tādā veidā sociālie dienesti apkalpo bērnu tirgotājus.

Īpašs bērnu tirdzniecības gadījums ir vēl nedzimušie bērni. Ja ir attiecīgs pircējs, sievietei, kura vēlas veikt abortu, par samaksu tiek piedāvāts (caur ginekologu vai izmantojot ginekologa sniegto informāciju) to nedarīt, bet gan iznēsāt un dzemdēt bērnu, nestājoties uzskaitē, lai to uzreiz pēc dzemdībām atdotu pasūtītājam (tie parasti ir pāri, kuriem nevar būt bērni, bet kuri grib formāli savus bērnus). Šādā gadījumā topošā māte tiek aizvesta visbiežāk uz Nīderlandi, kur dzemdē bērnu un kur tas oficiāli tiek noformēts uz citiem vecākiem. Nīderlandē apmēram 80% dzemdību notiek mājās (t.s. mājdzemdības). Lai nebūtu tālu jābrauc un varētu sniegt šāda tipa „pakalpojumus” tepat uz vietas, arī Latvijā bija mēģinājums ieviest mājdzemdības, neskatoties uz to, ka nospiedošā daļa iedzīvotāju dzīvo apstākļos, kas pilnībā nav piemēroti mājdzemdībām.

Vēl ir jāpiemin t.s. „glābējsilītes”, kurās mātes var ievietot bērnus, ja vēlas no tiem atteikties. „Glābējsilīšu” formālais mērķis ir glābt tos bērnus, kurus mātes pametot pažobelēs, bet patiesais to izveidošanas un plašās reklāmas iemesls ir vēlme iegūt pēc iespējas vairāk zīdaiņus to turpmākai pārdošanai (tāpēc arī VBTAI neatbalsta to aizliegšanu). Lieta tāda, ka jaunajām mātēm mēdz uznākt tā saucamā pēcdzemdību depresija, kas izpaužas arī kā nevēlēšanās saglabāt bērnu un vēlme no viņa atteikties. Ārstu un tuvinieku pienākums ir to konstatēt un palīdzēt šādai sievietei, ārstējot to. „Glābējsilīšu” ideologi noklusē faktu, ka sievietes, kuras pēc dzemdībām nogalina savus bērnus, ir slimas un ka ir jāvelta visas pūles, lai tās pēc iespējas ātrāk identificētu un ārstētu, nevis „jāpalīdz” tām atteikties no bērniem. Ir bijuši arī gadījumi, kad ar jaunajām mātēm tiek „strādāts” jau dzemdību nodaļā, lai viņas atsakās no bērniem uzreiz bez „glābējsilīšu” starpniecības. Nebūtu nekāds brīnums, ja šī amorālā prakse būtu pietiekami izplatīta vēl joprojām.

Gadās arī ka pēcdzemdību depresija ar laiku pāriet bez ārstēšanas un māte vēlas saglabāt bērnu, mīl to un rūpējas par viņu. „Glābējsilītes” ir orientētas uz ar pēcdzemdību depresiju sirgstošām sievietēm, lai viņām maksimāli atvieglotu labprātīgu atteikšanos no  bērna. Pēc tam protams viņas nožēlo izdarīto, bet tad jau ir par vēlu.

4. Kā pēc būtības vajadzētu būt

Pašvaldībai un valsts institūcijām, konstatējot problēmas ģimenē, vajadzētu darīt visu iespējamo, lai palīdzētu ģimenei tikt ar tām galā, sniedzot konsultācijas, informējot, palīdzot organizatoriski un sniedzot arī materiālu palīdzību. Bērnu tiesību aizsardzības institūcijām ir jādara viss, lai palīdzētu bērniem, viņiem paliekot viņu pašu ģimenēs, jo bērnam vislabāk ir paša ģimenē pat ja ģimenē ne viss ir kārtībā.

ANO Konvencijas par bērnu tiesībām (http://www.likumi.lv/doc.php?id=85620 ) 3.punktā noteikts: „Visās darbībās attiecībā uz bērniem neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātiestādes, kas nodarbojas ar sociālās nodrošināšanas jautājumiem, tiesas, administratīvi vai likumdošanas orgāni, uzmanība pirmām kārtām tiek veltīta tam, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses.”  Bet  9.punktā ir teikts: „Dalībvalstis gādā par to, lai bērns netiktu šķirts no saviem vecākiem pretēji viņu gribai, izņemot gadījumus, kad kompetenti orgāni saskaņā ar tiesas lēmumu un atbilstoši piemērojamajam likumam un procedūrām atzīst, ka šāda šķiršana nepieciešama, lai vislabāk ievērotu bērna intereses. Šāds atzinums var būt nepieciešams tai vai citā konkrētā gadījumā, piemēram, ja vecāki nežēlīgi izturas pret bērnu vai nerūpējas par viņu vai ja vecāki nedzīvo kopā ar bērnu un jāizlemj jautājums par bērna dzīvesvietu.”

Attiecībā uz konvencijā minētajām tiesām, kurām visa cita starpā vajadzētu pieņemt arī lēmumus par bērna izņemšanu no ģimenes tajos retajos gadījumos, kad tas tik tiešām ir nepieciešams,  Latvijā šis punkts nekad nav ticis pildīts vispār, jo, lai gan bāriņtiesu nosaukumā ir vārds „tiesa”, pēc būtības tās nav tiesas, bet gan parastas iestādes. Saskaņā ar starptautisko praksi bērnu jautājumus ir jāizlemj specializētām tiesām, kuru tiesnešiem ir tāda pati izglītība un pienākumi kā jebkuram tiesnesim, kā arī speciāla psiholoģiski – pedagoģiska sagatavotība darbam ar bērniem.

Konvencijas par bērna tiesībām 21.pantā ir strikti noteikts, ka atzīst, ka „adopcija citā valstī var tikt uzskatīta par alternatīvu bērna aprūpes paņēmienu, ja bērnu nevar nodot  audzināšanā vai uzņemt ģimenē, kas varētu nodrošināt viņa audzināšanu vai adopciju, un ja nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī nav iespējams”. Tātad, bērnus drīkst izņemt no ģimenēm tikai ekstremālos gadījumos, un, ja bērns tomēr ir palicis bez ģimenes, tad ir jāizdara viss iespējamais, lai atrastu viņam kādu audžuģimeni vai nodrošinātu aprūpi pašu valstī. Un tikai, ja tas nav iespējams, drīkst bērnu adoptēt uz ārzemēm, noskaidrojot, ka bērnam jaunajā ģimenē būs atbilstoši apstākļi un veicot regulāru to kontroli. Latvijā protams nekas tāds netiek darīts. Bērnu tirgotāji tikai formāli pilda likuma burtu (un pat to bieži vien nedara) un pārdod bērnus uz ārzemēm.

Vēl šai sakarā jāatzīmē, ka Konvencijas par bērna tiesībām 21.pantā minētais nosacījums adopcijai uz ārzemēm, ka „ja nodrošināt jebkādu piemērotu aprūpi bērna izcelsmes valstī nav iespējams” (uzsvars te ir uz vārdu „jebkādu”) faktiski nozīmē, ka Latvijā vispār nevienu bērnu nedrīkst adoptēt uz ārzemēm, jo, neskatoties uz traģisko Latvijas situāciju, mēs vēl esam pietiekami tālu līdz tam, lai nespētu nodrošināt „jebkādu piemērotu aprūpi”. Šis papildus nosacījums konvencijā tika ielikts, domājot par mazattīstītām Āfrikas valstīm, kurās tiešām nevar nodrošināt pilnīgi nekādu aprūpi.

Olafs Brūvers

Saskaņā ar bērnu tiesību deklarācijas (http://www.ugf.gov.lv/lat/normativie_akti/starptautiskie_normativie_akti/?doc=106 )  9.principu: „Bērns jāaizsargā no visām nevērtīgas izturēšanā, cietsirdības un ekspluatācijas formām. Viņš nedrīkst būt par jebkādas tirdzniecības objektu”.  Realitātē diemžēl ir, tai skaitā arī Latvijā un pietiekami lielos apmēros. Un ir cilvēki, kas pat to saka atklāti, piemēram, agrākais  Valsts cilvēktiesību biroja direktors  un tagadējais Sarkanā krusta vadītājs Olafs Brūvers nekautrējās atklāti paziņot, ka ir pilnīgi vienalga cik tiek saņemts par adopcijas starpniecības pakalpojumiem, kaut vai miljons.

Saskaņā ar likumu par pašvaldībām (http://www.likumi.lv/doc.php?id=57255 ) 15.panta 23.punktu viena no pašvaldības autonomajām funkcijām ir „īstenot bērnu tiesību aizsardzību attiecīgajā administratīvajā teritorijā”. Lai to nodrošinātu pašvaldībā jābūt vienai neatkarīgai institūcijai – t.s. bērnu ombudam, kurš kontrolē kā pašvaldības struktūras un darbinieki pilda visas pārējās pašvaldību funkcijas no kuru izpildes kvalitātes arī ir atkarīga bērna labklājība. Šai ziņā kā nozīmīgākās pašvaldību funkcijas var minēt: (4.) gādāt par iedzīvotāju izglītību, (6.) nodrošināt veselības aprūpes pieejamību, kā arī veicināt iedzīvotāju veselīgu dzīvesveidu un sportu, (7.) nodrošināt iedzīvotājiem sociālo palīdzību, (8.) gādāt par bērnu personisko un mantisko tiesību un interešu aizsardzību, (9.) sniegt palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļa jautājumu risināšanā, (10.) rūpēties par bezdarba samazināšanu.  Latvijā bērnu ombuda funkcija vairs netiek veikta vispār, kas ļauj netraucēti zelt korupcijai un bērnu tirdzniecībai.

Starp Baltijas valstīm Latvija ieņem stabilu pirmo vietu bērnu tirdzniecībā. Ja Lietuvā un Igaunijā politiķi un sabiedrība nebija ar mieru atļaut plašu un nekontrolētu bērnu adopciju uz ārzemēm, jo tie taču ir pašu bērni par kuriem pašiem arī ir jārūpējas, tad Latvijā maz kuru tas uztrauca.  Latvijā ļoti daudzi nesaprot, ka bērna adopcija uz ārzemēm ir augstākā mērā bezatbildība  un ka bērnu adopcijas uz ārzemēm akceptēšana, ir viens no sabiedrības deģenerācijas pakāpes rādītājiem. Un tas, ka Latvijā bērnu tirdzniecība notiek lielos apmēros, tiek atbalstīts visaugstākajā līmenī un ienākumu gūšanas vārdā tiek pastrādāti visdažādākie noziegumi, ir jau pavisam citas sabiedrības deģenerācijas pakāpes rādītājs.

Zinot visu šo top skaidrs, ka  jebkādas svētulīgas runas par nepieciešamību uzlabot slikto demogrāfisko situāciju, nebraukt prom, atgriezties Latvijā, būt Latvijas patriotiem utt., ļoti aktīvi un stingri nerisinot bērnu tiesību aizsardzības jautājumus un necīnoties uz dzīvību un nāvi ar izdzimteņiem, kuri nodarbojas ar bērnu tirdzniecību, ir labākajā gadījumā tukša muldēšana, un vairums cilvēku to jūt, reaģējot ar savu darbību (braucot prom) vai apātisku bezdarbību, kas ļoti strauji pazemina darbības efektivitāti visās dzīves jomās.

5. Likumi.

Likumi, kuri nosaka bērnu, vecāku un pedagogu tiesības un pienākumus:
– Konvencija par bērnu tiesībām (http://www.likumi.lv/doc.php?id=85620 )
– Bērnu tiesību aizsardzības likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=49096 )
– Vispārējās izglītības likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=20243 )
– Izglītības likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=50759 )
– Civillikums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=225418 )
– Patvēruma likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=194029 )
– Satversme (http://www.likumi.lv/doc.php?id=57980  )
– Vispārējā cilvēktiesību deklarācija (http://www.ohchr.org/EN/UDHR/Documents/UDHR_Translations/lat.pdf )

Bāriņtiesu darbību regulē Bāriņtiesu likums (http://www.likumi.lv/doc.php?id=139369 ).

Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 13.pantu pašvaldības dome var atstādināt no amata bāriņtiesas locekļus:  „Ja bāriņtiesas priekšsēdētājs, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieks vai bāriņtiesas loceklis rīkojies prettiesiski vai nolaidīgi, attiecīgās pašvaldības dome viņu var atstādināt no amata”

Bāriņtiesu likuma 23.pants bāriņtiesām dod lielas pilnvaras tūlītējā bērnu aprūpes tiesību atņemšana, ko bērnu tirgotāji arī plaši izmanto.  „Ja bērna dzīves apstākļu pārbaudē vai citādi atklājas, ka bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, kā arī tad, ja bērna turpmākā atrašanās ģimenē var apdraudēt viņa pilnvērtīgu attīstību, bāriņtiesas priekšsēdētājs, bāriņtiesas priekšsēdētāja vietnieks vai bāriņtiesas loceklis vienpersoniski pieņem lēmumu par: 1) bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākiem”

Savukārt bērna aprūpes un aizgādniecības tiesības tiek atņemtas un atjaunotas saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 22.pantu. „(1) Bāriņtiesa lemj par bērna aprūpes tiesību atņemšanu vecākam, ja: 1) ir faktiski šķēršļi, kas liedz iespēju aprūpēt bērnu; 2) bērns vecāka vainas dēļ atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos; 3) vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību; 4) vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai; 5) konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu.”

6. Ko darīt?

Lielākā cilvēku problēma ir viņu nezināšana un uzticēšanās sociālajiem dienestiem un bāriņtiesai, domājot, ka tur patiešām viņiem kāds vēlas palīdzēt. Iespējams, ka ir Latvijā vēl kāda vieta, kur tā ir, bet diemžēl nākas konstatēt ka, ja arī kas tāds vēl ir sastopams, tad tas ir ļoti liels retums. Visbiežāk šie dienesti ir tikai neitrāli vienaldzīgi, bet, sajūtot personisko interesi, tie kļūst par plēsīgiem vilkiem, kuri visnekaunīgākajā veidā izmanto savu dienesta stāvokli un cilvēku bezspēcību, lai kaitētu ģimenei un atņemtu bērnu. Visi šie dienesti atrodas zem valdošo partiju politiskās varas.

Ilze Freimane

Vēl cilvēki nezina un nesaprot kopējo šīs jomas konjunktūru, ka bāriņtiesas, sociālie darbinieki ir saistīti ar vietējo varu, policiju, prokuratūru, ka viņiem ir centralizēts atbalsts Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, kas koriģē gan bāriņtiesas, gan arī veic to uzraudzību un bērnu tiesību aizsardzību (kas pats par sevi jau ir absurdi). Tāpat cilvēki nezina, ka viņiem ir sakari arī tiesās (pašreizējā administratīvās tiesas priekšsēdētāja Ilze Freimane agrāk strādāja par Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāju), ka nepieciešamības gadījumā tiek nozīmēti vajadzīgie tiesneši un ka tam visam ir augstākā līmeņa politiķu atbalsts. Pat vairāk, par cik galvenie bērnu pircēji ir naudīgas Rietumu aprindas, tad bērnu tirgotājiem ir arī atbalsts no atsevišķām ārvalstu amatpersonām un struktūrām  (ASV un citu valstu vēstniecības, un ne tikai). Īsāk sakot, ir jāapzinās ka ir darīšana ar pietiekami spēcīgu un labi organizētu, bet tai pat laikā ne visvarenu mafiju.

Tātad, vispirmām kārtām ir profilaktiski jāsargājas nokļūt šo struktūru redzeslokā,  jāuzpasē bērns no mazpazīstamiem cilvēkiem, kuri izrāda pārlieku interesi par bērnu un viņa ģimeni un ir jāsargā ģimenes personiskā informācija.

Ja nelaime tomēr ir notikusi un ir saskarsme ar bāriņtiesu, tad ir ļoti uzmanīgi jālasa visi dokumenti, rakstiski jāpieprasa visu dokumentu kopijas, uzreiz jāapstrīd viss, kas nepareizi tiek dokumentēts, atbildes jāpieprasa sniegt rakstiski, pēc iespējas jāizmanto diktofons un kameras.

Ja ir sākusies atklāta konfrontācija, tad ir jāizmanto visas formālās iespējas, jāraksta iesniegumi par katru pārkāpuma epizodi visām iespējamajām institūcijām – pašvaldības vadītājam, policijai, prokuratūrai, KNAB, tiesai, ģenerālprokuroram, tiesībsargam, ārzemju institūcijām utt. Notikumus nepieciešams rūpīgi dokumentēt, pierakstīt hronoloģisku notikumu attīstības gaitu, pieļautos pārkāpumus, personas, kuras to pieļāva utt. Galvenais, lai paliktu rakstiskas liecības par notikušo un rakstiskas liecības jāpieprasa arī no ierēdņiem un struktūrām par ko ir zināms vai ir pamatotas aizdomas, ka tie darbojas pret ģimeni, jo, sniedzot rakstisku atbildi, šie personāži ierobežo savas tālākās darbības rakstīto formulāru ietvaros (viņiem nav vairs iespējams pilnīgi brīvi improvizēt atkarībā no apstākļiem) un,  kļūdoties, viņi paši rada rakstiskas liecības pret sevi par ko ir jāinformē maksimāli plaša publika.

Jācenšas iesaistīt prese. Ja tas neizdodas, jāliek materiāli internetā. Var veidot arī skrejlapas un dalīt iedzīvotājiem. Īsāk sakot, jāmēģina panāk pēc iespējas lielāka publicitāte, jo tas ir vienīgais, kas šos kropļus kaut kādā mērā spēj apturēt, jo, uzzinot ar ko viņi nodarbojas, normāli cilvēki no tiem novēršas. Tāpat tas saasina bandītisko grupējumu iekšējās cīņas (atklātībā nokļuvušās personas un grupas kļūst ievainojamas, ko var izmantot viņu konkurenti) un dod vērtīgu informāciju nākamajiem potenciālajiem upuriem.

Visbeidzot, ja nekas nepalīdzēja un bērns ir atņemts un pārdots, tad paliek pēdējais līdzeklis – vienkārša atriebība. Iespējams varbūt tāpēc Latvijā ir savairojušies visdažādāko pasugu izdzimteņi, ka nepietiekami spēcīgi darbojas personiskās asins atriebības princips.  Cilvēki, kuri nodarbojas un atbalsta bērnu tirdzniecību, ir morāli pazuduši un pēc būtības ir pelnījuši augstāko soda mēru.

Daži avoti:
http://ego.uapa.ru/issue/2010/03/15/
https://infoagentura.wordpress.com/2012/10/11/par-bernu-tiesibu-aizsardzibu/
https://infoagentura.wordpress.com/2012/08/28/par-bernu-adopciju/
http://www.bernutiesibas.lv
http://bernuproblemas.com/?page_id=13
http://www.aprinkis.lv/tema/229-kam-pieder-berns-gimenei-vai-draudzei
http://www.bernutiesibas.lv/?gr_id=13&id=172
http://www.diena.lv/arhivs/parmet-bernu-izmantosanu-kara-11052550
http://www.delfi.lv/news/national/politics/pedofilijas-skandals-sit-augstu-vilni-saeima.d?id=33774
http://www.diena.lv/arhivs/adamsons-nosauc-tris-uzvardus-satricina-saeimu-10627380 http://www.diena.lv/sabiedriba/politika/adamsons-norada-uz-tiesibsargajoso-iestazu-nevienlidzigo-attieksmi-pret-cilvekiem-824
http://www.sb.by/post/36956/
http://www.delfi.lv/news/national/politics/bernu-tiesibu-aizsardzibas-inspekcija-neatbalsta-glabejsilisu-aizliegsanu.d?id=42866852

http://www.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/6313-alina-ekspertize-lika-teikt-ka-vecaki-sit