Janvāra barikāžu vēsturiskā nozīme

00207_Barikades1991. gada janvāra barikāžu nozīmi Latvijā arvien vērtē ļoti šauri, ideoloģizēti un mitoloģizēti, bez kādas tajā laikā notiekošo procesu dziļākas analīzes, un pilnīgi noklusējot ne tikai iesaistīto pušu ģeopolitiskās intereses, bet pat nenosaucot pašas ieinteresētās puses. Barikāžu notikumi tiek attēloti gandrīz kā tādas brīvības cīņas, kuru gaitā vienotā latviešu tauta ar plikām rokām uzvarēja gan pašmāju interfrontistus, gan pašu Maskavijas impēriju ar visiem tās drošības dienestiem, omoniešiem, karaspēka daļām un desantniekiem.

Faktiski Janvāra barikādes arvien kalpo par mītu. Par mītu, kas legalizē to režīmu, ko daži sauc par 4. maija režīmu.

Mēģināsim uz tā laika notikumiem paraudzīties plašāk un šo mītu dekonstruēt. Tas svarīgi tāpēc, ka tieši 1991. gada janvārī I. Godmaņa kabinets atbrīvoja cenas, proti, sāka īstenot Rietumu institūciju pieprasīto šoka terapiju un pārējās t.s. tirgus reformas, kuras mūsdienās sauc par „Vašingtonas konsensa” nosacījumiem, un kuru rezultātā Latvija kļuvusi tāda, kāda tā tagad ir – Rietumu kolonija.

Šādu prettautisku reformu īstenošanai Godmaņa kabinetam bija nepieciešams plašs sabiedrības atbalsts, un šo atbalstu aiz Godmaņa kabineta stāvošās aprindas panāca, izmantojot krāsainās revolūcijas metodes, kuras Latvijā īstenojās kā Janvāra barikādes. Atgādināšu vienu populāru barikāžu lozungu: „Par godu un Godmani!

Lai radītu intrigu un vienā mirklī apgāztu mītu par „naidīgo Maskavu”, atgādināšu vēl vienu populāru barikāžu lozungu: „PSRS nē, Krievijai jā!”. Ja aplūkosiet barikāžu fotogrāfijas, tajās atradīsiet arī plīvojošus Krievijas karogus. Un tieši barikāžu pirmajā naktī Tallinā LR AP priekšsēdētājs A. Gorbunovs ar Krievijas prezidentu B. Jeļcinu parakstīja līgumu „Par Latvijas Republikas un Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas starpvalstu attiecību pamatiem”, kurā Latvija un Krievija jau 1991. gada 13. janvāri faktiski atzina viena otras neatkarību, kā arī kopīgi nosodīja PSRS prezidenta M. Gorbačova vardarbīgo politiku Lietuvā, Latvijā un citos PSRS reģionos. (Starp citu, LR Augstāko Padomi šo līgumu piespieda steigā ratificēt bez izlasīšanas un debatēm, lai gan tajā Latvijas puse bija apņēmusies īstenot pilsonības nulles variantu.) Un tā nav nejaušība, ka dažus mēnešus pirms barikādēm Jeļcins neoficiāli viesojās Latvijā, bet dažus gadus pēc – tieši B. Jeļcinam nolēma piešķirt pirmās šķiras Triju zvaigžņu ordeni ar ķēdi.

Mihails Gorbačovs vairs nekontrolēja stāvokli valstī

Janvāra barikādes ir viens no tiem mītos ietītajiem notikumiem, kurš tā arī paliek līdz galam neizmeklēts. Gluži kā Džona Kenedija vai Olafa Palmes slepkavības. Tā arī nav noskaidrots, tieši kas 1991. gada 20. janvārī nošāva kinooperatoru Andri Slapiņu, Gvido Zvaigzni un vairākus miličus. Bet vai nav interesanti, ka dažus mēnešus vēlāk inscenētā augusta puča notikumi Maskavā tika veidoti pēc tā paša scenārija, pēc kura Rīgas barikādes? Tāda pati histērija par nelikumīgu varas pārņemšanu, mānošas baumas par desantnieku un karaspēka daļu tuvošanos Maskavai, tādas pašas barikādes ap Maskavas „Balto namu” un noslēgumā arī līdzīgs skaits upuru. Līdz ar to Jeļcinam izdevās pilnīgi atstumt Gorbačovu no varas un vēl pēc dažiem mēnešiem likvidēt PSRS. Vēl vēlāk – 1993. gada 4. oktobrī – tas Jeļcinam netraucēja to pašu „Balto namu” (Krievijas parlamentu) apšaut ar tankiem un smagajiem ložmetējiem, bet parlamenta aizstāvjus sadzīt stadionā, piekaut, spīdzināt, iesēdināt cietumos. Un visi Rietumu politiķi un mēdiji šai parlamenta apšaušanai uzgavilēja kā „demokrātijas uzvarai”. Jo Jeļcins Krievijā ieviesa tādas pašas „tirgus reformas”, kādas Latvijā ieviesa tautas nosargātā Godmaņa administrācija. Ar tikpat graujošām sekām. Tieši tāds bija arī janvāra barikāžu patiesais mērķis un rezultāts Latvijā.

Tādi dīvaini un noslēpumos tīti notikumi PSRS teritorijā bija iespējami pateicoties tikai tam, ka Maskavā norisinājās nāvīga cīņa par varu starp PSRS prezidenta M. Gorbačova un Krievijas prezidenta B. Jeļcina frakcijām. Faktiski Gorbačovs vairs nekontrolēja stāvokli, un arī spēka struktūrās bija daudz Jeļcina piekritēju, kuri Gorbačova rīkojumiem nepakļāvās, vai arī tos izpildīja tā, lai visas pasaules priekšā nomelnotu pašu Gorbačovu. Ne Tbilisi, ne Viļņas, ne Rīgas asiņainie notikumi tā arī netika līdz galam izmeklēti, bet visa vaina uzvelta uz nomināli Gorbačovam pakļautajām spēka struktūrām. Šo notikumu oficiālā versija tiek sargāta ļoti agresīvi un neiecietīgi. Piemēram, Lietuvā nesen tika notiesāts sabiedriskais aktīvists Aļģirdas Paļeckas, kurš uzdrīkstējās publiski apšaubīt 1991. gada janvāra notikumu oficiālo versiju Viļņā.

Protams, abi šie līderi – gan Gorbačovs, gan Jeļcins – bija prorietumnieciski, bet tieši Jeļcinā Rietumi atrada īpaši avantūristisku, neparasti alkatīgu, korumpējamu un nekaunīgu savas gribas izpildītāju – Krievijas Pinočetu kvadrātā, kurš prata veikli pārtrumpot neizlēmīgo Gorbačovu. Viņš bija lielākais Krievijas izpostītājs un Krievijas oligarhu tēvs, kurš gandrīz pilnīgi pazudināja Krieviju. Tātad ļoti radniecīga dvēsele Latvijas izpostītājiem.

Ieinteresētās puses un to ieguvumi

Janvāra notikumu kontekstā daudz tiek runāts par naidīgajām interfrontes aktivitātēm. Ja atmetam ideoloģisko iekrāsojumu, interfrontes ierindnieki bija nekas cits kā parasti rūpniecisko uzņēmumu strādnieki un kolektīvi. Kā redzam, šie cilvēki nebija un nav pārāk aktīvi. Uz protesta mītiņiem viņus varēja izvest tikai tāpēc, ka Godmaņa valdība sāka atbrīvot un uzskrūvēt cenas, proti, sākt šoka terapiju un deindustrializāciju. Viņu bažas bija pamatotas, jo patiešām jau pēc pus gada tika likvidēta rūpniecības ministrija, sākās piespiedu privatizācija, algu neizmaksāšana, parādi un masveida deindustrializācija. Rūpnīcu strādnieki ne tikai zaudēja darbu un iztiku, bet vēlāk liela daļa arī pilsoņu tiesības. Lai ko mēs domātu par šiem cilvēkiem, viņi tiešām bija zaudētāji. Atšķirībā no latviešiem, kuri arī kļuva par zaudētājiem, rūpnīcu kolektīvi vismaz mēģināja cīnīties par savām tiesībām. Bet Latvija kļuvusi par atpalikušu zemi bez savas rūpniecības.

Nākamā ieinteresētā puse ir tie cilvēki, kuri stāvēja uz barikādēm vai tās citādi atbalstīja. Tātad pārsvarā – latviešu tauta. Wikipēdijā lasām: „LTF Dome izsludina Vislatvijas tautas manifestāciju 13. janvārī, lai atbalstītu likumīgi ievēlēto valdību, un pieņem lēmumu apsargāt stratēģiski svarīgos objektus.” Bet Wikipēdija nesaka, ka atbalstīja ne tikai valdību, bet faktiski tās iesākto liberālo reformu kursu. Barikopēdija šai tēmai mazliet pieskaras ar šādiem ierakstiem:
„3. janvārī — Latvijas Republikas Ministru Padome pieņem lēmumu paaugstināt pārtikas produktu mazumtirdzniecības cenas.”
„Ražošanas apvienības „Radiotehnika” ģenerāldirektors V. Martinsons laikrakstā Latvijas jaunatne paziņo: Streikot ir amorāli.”

Tas par interfronti, kura tiešām gribēja streikot. Bet latvieši devās Godmaņa politiku aizstāvēt pret šiem „amorālajiem streikotājiem”. Sen likvidēta Martinsona pārstāvētā „Radiotehnika”. Likvidētas arī lauku lielsaimniecības, kuras uz Rīgu barikādēm sūtīja savu smago tehniku. Tāpēc tagad Latvijā ir iztukšojušies tieši latviskākie novadi un mazpilsētas. No kartes pazuduši vairāk nekā 500 pagastu, latvieši izmirst, bet pēc barikādēm dzimušie nepārtrauktā straumē spiesti atstāt dzimteni, jo šeit viņiem nav ne darba, ne iztikas. Viņi ir vislielākie zaudētāji.

Nākamā ieinteresētā puse bija Jeļcina administrācija, kura steidzās nosodīt Gorbačovu, atzīt Latvijas neatkarību un sniedza pagaidām neizpētītu atbalstu Godmaņa administrācijai. Jeļcina cilvēki Rīgā apguva barikāžu organizēšanas un scenārija sastādīšanas iemaņas, kas tiem vēlāk noderēja Maskavā, lai iegūtu pilnīgu varu. Ja raugāmies īsā periodā, Jeļcins ieguva, bet Gorbačovs zaudēja. Bet zaudēja visa Krievija. Tās tauta Jeļcina reformatorus lielākoties nolād.

Ja tālāk palasīsiet Barikopēdiju, tad ievērosiet lielu Rietumu valdību ieinteresētību un aktivitāti janvāra notikumu periodā. Un kā gan nē, jo PSRS gan bija vājināta, bet ne pilnīgi sagrauta un iekarota. Pat krāsaino revolūciju tehnoloģiju izstrādājis speciāls ASV institūts Džīna Šārpa (Gene Sharp) vadībā. Pēc Šārpa instrukcijām LTF, Godmaņa valdība un dažādi palīgdienesti organizēja visus dramatiskos janvāra notikumus. Unikāli tas, cik lēti šī operācija izmaksāja Rietumu specdienestiem, jo informatīvo atbalstu barikādēm taču sniedza PSRS kompartijai piederošie mēdiji. Pat LTF laikrakstu „Atmoda” drukāja kompartijai piederoša tipogrāfija. Vienīgi par 20. janvāra notikumu tiešo translāciju pasaules mērogā bija jāparūpējas rietumu žurnālistiem. Un cik apbrīnojami precīzi viņi zināja, tieši kurā vietā un laikā notiks upuru nošaušana!

Rietumi tiešām ir vislielākie ieguvēji no Janvāra barikādēm: tie ģeopolitiski nostiprinājās Baltijas reģionā, un viņu investori ir sekmīgi kolonizējuši šo valstu ekonomiku. Ejiet, kur gribiet – uz banku, lielveikalu, benzīntanku, apdrošināšanas sabiedrību, vai ieslēdziet televīziju – tas viss pieder Rietumu „investoriem”. Latvija ir sekmīgi iekarota un kolonizēta bez neviena šāviena. Pēc tam šo krāsainās revolūcijas tehnoloģiju, ko noslīpēja Rīgā, Rietumi izmantoja ļoti daudzās citās valstīs.

Nākamā puse ir vietējās aprindas, kuras stāvēja aiz Godmaņa režīma. Viņiem izdevās spoži, bez neviena nopietna streika vai pretestības, Latvijā īstenot Rietumu pieprasītās reformas. Var teikt – ar pašas tautas atbalstu. Līdz ar to Latvijā nostiprinājies tipisks kompradoru slānis, kas darbojas ārvalstu kapitāla interesēs un sevi dēvē par „politisko eliti”. Latvija atkal sekmīgi integrēta jaunā savienībā, ne vienu dienu nepagūstot būt neatkarīga. Miljonāru skaits Latvijā jau pārsniedzis tūkstoti. Lai viņiem sagādātu šos godīgā darbā nepelnītos miljonus, simtiem tūkstošiem latviešu bija jāzaudē darbs, jāzaudē savi iekrājumi, jādzīvo badā, jāaizbrauc no dzimtenes. Vai tas daudz vai maz?
Bet fantastiskākais tas, ka liela daļa izdzīvojušo latviešu vēl arvien minēto kompradoru slāni uzskata par savu „likumīgo valdību” un lepojas ar to, ka „lielā vienotībā stāvējuši uz barikādēm”. Un uzradies ļoti daudz censoņu, kuri apgalvo, ka tieši viņi šīs barikādes organizējuši. Tas atgādina anekdotisku atgadījumu bijušās Padomju Savienības vēsturē, kad vienā periodā pieteikušies ļoti daudz cilvēku, kuri apgalvoja, ka tieši viņi pirmajā komunistiskajā sestdienas talkā (subotņikā) kopā ar Ļeņinu nesuši vienu baļķi.

Jānis Kučinskis
/30.01.2013/
http://www.diena.lv/blogi/janvara-barikazu-vesturiska-nozime-13990959?

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s