Bērnu adopcija… bez glazūras

Atsevišķu speciālistu iebildumi, ka bērnu adopcija uz ārzemēm paver ceļu arī nelikumībām un ne vienmēr viss notiek tik skaisti kā uz papīra, līdz šim [2009.g.] nav uzklausīti. Arī medijos parasti publicē smaidīgas bērnu bildes, kas beidzot atraduši savus vecākus un laimīgi var dzīvot ģimenēs. Tomēr vai patiesi vienmēr notiek tik nevainojami?

Arī mūsu stāsts liek jautāt, vai patiesi vienmēr pirmajā vietā ir bērna izjūtas un intereses, ne adoptētāju vēlmes? Jau trīs gadus Māras [Juškevičas] ģimenei piešķirts audžuģimenes statuss. Šajā ģimenē nonāk bērni, kas drošības dēļ šķirti no bioloģiskajiem vecākiem. Gadu bērni uzturas audžuģimenē, un šai laikā tiek gaidīts, lai bioloģiskie vecāki sakārtotu savu dzīvi un bērni varētu atgriezties pie viņiem. Ja tas nenotiek, bērniem meklē adoptētāju ģimenes vispirms Latvijā, taču, ja tās atrast neizdodas, – ari ārzemēs. Bērni, kas nonāca pie Māras, līdz šim visi atgriezās savās ģimenēs. Nesen viņa pirmoreiz saskārās ar situāciju, kad vienam no bērniem tika sākts adopcijas process uz ārzemēm.

Nevērība pret bērnu

11 gadus vecā Ilze ģimenē nonāca pirms gandrīz diviem gadiem. Meitenīti atveda bāriņtiesa, jo bērns jau trīs gadus uzsāka mācības 1. klasē. Viņai trūka vecāku aprūpes, skolu meitenīte apmeklēja neregulāri, mātei par vienaldzību pret bērnu bija atņemtas aprūpes tiesības. «Meitenīte mums stāstīja, ka bija izkritusi pa ceturtā stāva logu. Taču māte to no ārstiem un sociālajiem darbiniekiem bija rūpīgi slēpusi. Ilzei uz nervu pamata bija veselības problēmas, tomēr tās izdevās atrisināt, Ilze mūs ātri pieņēma, sekmīgi pabeidza  1. klasi, sāka mācīties 2. klasē. Tikmēr bāriņtiesa izvērtēja mātes paveikto, lai atgūtu meitenīti, un secināja, ka darīts nav nekas,» stāstu sāk Māra. «Tiesā mātei atņēma aizgādības tiesības, tāpēc meitenei sāka meklēt adoptētājus. Pati par adoptētāju nepieteicos, par vienu no iemesliem minot savu vecumu, meitenes mammai nebija 30 gadu, man jau drīz 50. Ilzītei sacīju, ka viņa noteikti nonāks labā ģimenē, jo bērnus taču neņem cilvēki, kas viņus negrib. Ņemot vērā meitenītes vecumu, Latvijas adoptētāji par Ilzīti interesi neizrādīja. Tad man piezvanīja no bāriņtiesas un sacīja, ka Ilzītei būs adoptētāji no Itālijas.»

Bērna vēlme – neuzklausīta

«Vienu dienu itāļu pāris atbrauca. Bažas radīja viņu vecums – vīrietim: 65 gadi, bet sievai: 56. Vai tiešām jānogaida tik ilgi, lai saprastu, ka pāris vēlas bērnus? Domigu darīja ari apstāklis, ka Itālijā pirmās instances tiesa uzskatīja, ka pārim liedzamas tiesības adoptēt bērnus. So lēmumu gan itāļi bija pārsūdzējuši un nākamās tiesu instances lēmums \iņiem bija pozitīvs, tomēr rodas jautājums, kāpēc Itālijā pirmās instances tiesai bija radušās šaubas? Kad meitene piekrita tuvāk iepazīties ar iespējamajiem vecākiem, bāriņtiesa izdeva lēmumu, un itāļu ģimene atbrauca pēc Ilzes. Viņi devās uz Rīgā īrēto dzīvokli, kur bija paredzēts pavadīt 14 dienas, lai sadraudzētos.

Jāpiebilst, ka klāt bija tulks – ļoti simpātiska meitene, kas radīja bērnam drošības izjūtu. Ari itāli stāstīja, ka dzīvo skaistā salā, viņiem piederot septiņas mājas pie jūras, ziemas tur neesot visu cauru gadu. Bija vienošanās: ja Ilzei kas nepatiks, viņa varēs atgriezties pie mums, un pēc laika tiks meklēti citi adoptētāji.

Iespējams, tā notika valodas barjeras dēļ, bet bērns jau nākamajā dienā zvanīja, histēriski raudāja un lūdza, lai vedu viņu mājās – blakus nebija tulka, meitene neko nesaprata no itāļu teiktā, itāļi palika neiecietīgi, pacēla balsi. Var jau teikt, ka itāļiem ir cita mentalitāte, cits temperaments. Bet vai to var izprast bērns? Ilzīte pie mums nekad nav raudājusi, viņa vispār ir gaišs bērns. Protams, ka satraucos. Tomēr pati uz savu roku neko nevaru iesākt, jo meiteni pārstāv attiecīgā rajona bāriņtiesa.

Par meitenītes zvanu ziņoju bāriņtiesas priekšsēdētājai, ari viņa apstiprināja, ka Ilze ir satraukta. Ģimenes pārstāve Ilzei bija apsolījusi, ka viesošanās tiks pārtraukta un viņa varēs atgriezties mājās. Tomēr tas tika atlikts no dienas uz dienu. Man pārmeta, ka satraucu bērnu, lai gan meitenei nezvanīju, viņa zvanīja un lūdza palīdzību man. Zvanīju Bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas lietu ministrijas Adopcijas nodaļai (pašlaik šī ministrija ir likvidēta un Adopcijas nodaļa pievienota Labklājības ministrijai – Aut.), taču ari tā atrunājās, ka ir tikai novērotāju statusā – lēmējtiesības ir bāriņtiesai. Tad zvanīju Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, jo uzskatu, ka tā nav normāla parādība, ka bērnu pret paša gribu atstāj ar svešiem cilvēkiem bez iespējām atgriezties mājās. Gandrīz visās iestādēs, kur vērsos, saņēmu gandrīz identisku pārmetumu, ka es bērnu emocionāli ietekmēju. Vēlāk uzzināju, ka bāriņtiesas pārstāve bija runājusi ar Ilzīti un viņai teikusi, ka viņai ir izvēles iespējas: vai nu meitene brauc uz Itāliju pie sastaptajiem cilvēkiem un viņa dzīvos valstī, kur vienmēr ir saule un aug saldas vīnogas, vai ari paliks Latvijā, kur, viņai pieaugot, tiks piešķirts dzīvoklis blakus bomžu un narkomānu mitekļiem, un ar laiku viņa kļūs tāda pati kā viņi.

Kā vienpadsmitgadīgs bērns var izvēlēties, ja viņam pieaugušais iestāsta, ka pastāv tikai šīs divas alternatīvas ? Vēlāk bāriņtiesas pārstāve taisnojās, ka nebija tā domājusi, ka viņa ar meiteni runājusi kā ar pieaugušu cilvēku. Bet Ilzei ir tikai vienpadsmit gadi, turklāt viņa dzīvojusi kopā ar māti, kas bija alkoholiķe! Bērnu ietekmēt ir ļoti viegli.»

Papīri jau sagatavoti

«Tā bērns nodzīvoja visas četrpadsmit dienas pie itāļiem. Dienu pirms viesošanās laika beigām ar bērnu runāja psihologs, kas ieteica viesošanos pagarināt. Man paziņoja, ka būs sēde, uz kuru ieradīsies itāļu ģimene ar meiteni, un tajā tiks izlemts jautājums, vai meitene brauks uz Itāliju, vai paliks tepat. Es ar Ilzīti nesazinājos, jo biju nogurusi uzklausīt nepatiesos pārmetumus par viņas ietekmēšanu. Pēc sēdes man piezvanīja bāriņtiesas priekšsēdētāja un paziņoja, ka meitene sēdē raudādama lūdza ļaut atgriezties pie mums. Viņa savu viedokli izteica, bet iedomājieties, ko tas prasīja no bērna!

Vai bija prātīgi gaidīt šīs četrpadsmit dienas un domāt vēl par uzturēšanās laika pagarināšanu pie adoptētājiem, ja bērns jau trešajā dienā pateica – nē ? Turklāt nav normāli, ka no maza bērna prasa, lai viņš desmit dienās izlemtu, vai viņš vēlas palikt kopā ar cilvēkiem, kas viņu vēlas adoptēt, vai ne. Bērns pie mums atgriezās smaidīgs un laimīgs.

Itāļi, iebraucot mājas pagalmā, pat nesasveicinājās. Tulkam kļuva neērti viņu vietā. Pēc tam atklājās, ka itāļi bija atņēmuši lielāko daļu no meitenei uzdāvinātajām dāvanām. Par kādu uzticēšanos te var runāt? Bāriņtiesā iesniegtie itāļu papīri gan pilnībā bija sagatavoti bērna izvešanai, par to liecināja ari viņu pārliecība un nespēja samierināties ar neplānoto iznākumu. Dažkārt domāju par to, cik viegli mūsu bērnus ir adoptēt ārzemniekiem. Kad adoptēju vienu meitenīti, kas manā ģimenē bija jau nodzīvojusi piecus gadus, vēl pusgadu mums noteica pirmsadopcijas aprūpes laiku. Uz itāļiem šī norma netika attiecināta. Tātad, lai redzētu, vai bērns un iespējamie vecāki sapratīsies, pietiks ar četrpadsmit dienām.

Var jau saprast, ka valstī ir grūti laiki, tie ir lieli izdevumi – maksāt audžuģimenēm bēmu uzturēšanas naudu, bet aiz tām atrodas dzīvs bērns. Varam runāt par Hāgas konvenciju, par bērna interesēm, bet bieži šīs frāzes paliek tikai uz papīra. Ir tik daudz jautājumu, uz kuriem nav atbilžu. Vai mums jāpieņem itāļu noteikumi, ka bērns, aizbraucot uz Itāliju, Latvijā vairs atgriezties nevar? Vai četrpadsmit dienas ir laiks, kurā bērns var izvērtēt realitāti, kā būs tur – svešā valsti ar svešiem cilvēkiem, svešu valodu, kad atpakaļceļa nav? Ministrijas Adopcijas nodaļā man apgalvoja, ka pēc gada brauks ģimeni apsekot. Bet kā līdz tam? Un vai pie bērna varēs aizbraukt krīzes laikos? Skarba ir šī mana pieredze adopcijas lietā.

Vai kāds domājis par to, kas nodarīts bērnam? Vai viņa spēs uzticēties cilvēkiem? Viņai taču jau ir pieredze, kad tika solīts – ja iespējamie vecāki nepatiks, viņa varēs atgriezties pie audžuvecākiem jebkurā laikā. Kad viņa to lūdza, tas nenotika. Pašlaik bāriņtiesa aicina Ilzi satikties ar jau nākamo itāļu ģimeni. Un neviens nav pacenties noskaidrot, vai bērns tik ātri psiholoģiski ir gatavs mēģināt atkal.

Mūsu ģimenē bērni ir uz laiku. Turpmāk bērnu dzīve nedrīkst būt sliktāka, tikai labāka. Tikai tad ir jēga mūsu darbam. Ļoti ceru, ka Ilzītei būs jauka, silta ģimene, kurā viņa būs mīlēts bērns,» tā Māra. Taisnības labad jāatzīst, ka Māras ģimenē aug vairāki audžubērni un. tās summas, ko valsts un pagasti maksā par šo bērnu uzturēšanu, nudien ir nelielas, tāpēc Mārai pārmest materiālu ieinteresētību būtu nepamatoti. Jāpiebilst, ka stāstā minētā bāriņtiesas vadītāja no komentāriem atteicās, vien piebilda, ka visu darījusi bērna interesēs un meitenes audžumāte notikušo pārspīlē. Ja reiz meitenei dzīvošana pie itāļiem būtu bijusi tik traumatiska, viņa nebūtu piekritusi tikties ar jau nākamo itāļu ģimeni. Kopējo situāciju, kas skar adopcijas jautājumus Latvijā, lūdzām skaidrot citas bāriņtiesas priekšsēdētājai.

Viedokļi.

Viesītes pilsētas ar lauku teritoriju bāriņtiesas priekšsēdētāja SANDRA GRIGORJEVA:
«Pašlaik liela problēma ir tā, ka vecāku, kuriem ir atņemtas aizgādības tiesības, kļūst arvien vairāk, bet jauno ģimeņu, kas spētu pieņemt un audzināt šos bērnus, nav tik daudz. Tomēr nepiekritu apgalvojumam, ka krīze atvieglos adopciju ārzemniekiem. Adopcijas procedūru Latvijā regulē Latvijas Republikas Civillikums un Ministru kabineta noteikumi.

Saskaņā ar noteikumiem, bērna adopcija uz ārvalstīm pieļaujama, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt bērna audzināšanu un aprūpi ģimenē. Tādējādi arī 2008. gadā saglabājās tendence nedaudz pieaugt laika periodam, kāds ārvalstu adoptētājiem jāgaida, līdz tiek saņemta informāciju par adoptējamo bērnu. Ārvalstu adoptētājiem šis laika periods ilgst līdz diviem gadiem, ja vēlas adoptēt bērnu bez būtiskiem veselības traucējumiem līdz 9 gadu vecumam, vai pat 5 gadiem, ja vēlas adoptēt pirmskolas vecuma bērnu. Ņemot vērā šīs tendences, ministrija no 2008. gada 1. marta pieņēma tikai tādas ārvalstu adopcijas lietas, kurās adoptētāji pauduši vēlmi adoptēt bērnus, kam ir grūti atrast adoptētājus: trīs un vairāk vienas ģimenes bērnus (brāļus/ māsas); bērnus, kas ir vecāki par 9 gadiem; bērnus, kas ir smagi slimi vai ar būtiskiem veselības (garīgās/fiziskās attīstības) traucējumiem; bērnus, saistībā ar kuriem bāriņtiesa pieņēmusi lēmumu par adopciju uz ārvalstīm un kam nav izdevies atrast ārvalstu adoptētājus (atbilstoši ministrijā jau iesniegtajiem adopcijas pieteikumiem) un par kuriem sniegta informācija ministrijas mājaslapā. Šāds nosacījums ir noteikts līdz 2009. gada 31. decembrim, tādēļ paredzams, ka arī 2009. gadā samazināsies ministrijā saņemto ārvalstu adoptētāju pieteikumu skaits, kā ari arvien biežāk ārvalstu adoptētāji atteiksies no adopcijas Latvijā, ņemot vērā, ka ar katru gadu pieaug laika periods, kāds jāgaida, līdz tiek saņemta informācija par adoptējamo bērnu. Ja bērns nejūtas droši un neveidojas saikne ar jaunajiem vecākiem, pret bērna gribu netiek pieņemti lēmumi. Tieši tāpēc vienmēr nepieciešams laiks, lai izvērtētu savstarpējās attiecības».

Problēma – pārspīlēta
Labklājības ministrijas Adopcijas nodaļas vadītājs JĀNIS VEINBERGS [pašreiz 2013.g. viens no bērnu tirgotājiem -ASV adopcijas aģentūras “World Links International Adoptiofn Agency” pārstāvis Latvijā] :
«Ja bērns saka: man pie iespējamajiem adoptētājiem nepatīk, es nejūtos labi, bāriņtiesa jau tajā pašā dienā ir tiesīga lemt pārtraukt aprūpes jautājuma tālāko kārtošanu. Potenciālajiem adoptētājiem parasti nosaka divas, trīs nedēļas, lai viņi tuvāk iepazītu viens otru. Šajā laikā bāriņtiesas pārstāvji vairākas reizes ierodas adoptētāju mājās un fiksē, kā bērns jūras, vai veidojas abpusēja emocionāla piesaiste. Ja bāriņtiesas pārstāvji redz, ka bērns izrāda pieķeršanos, tiek izskatīts lēmums, vai adopcija atbilst bērna interesēm.

Negribu piekrist, ka ārzemniekiem mūsu bērnus ir vieglāk adoptēt nekā vietējiem iedzīvotājiem. Atšķirība ir tikai tā, ka ārzemnieki nāk jau ar gatavu dokumentu paketi, tā nav jākārto Latvijā. Tomēr atzinumi, kas apliecina, ka adoptētāji atbilst visām prasībām, tiek pārbaudīti. Negribu piekrist izskanējušajam apgalvojumam, ka krīzes dēļ būs jāatvieglo bērnu adopcija un viņi būs jāsūta prom uz ārzemēm. »

Pastāv bērnu tirdzniecība
Rīgas Bērnu Tiesību Aizsardzības centra [ar Nila Ušakova pūliņiem likvidēts 2009.gada beigās] direktors JĀNIS GULBIS:
«Šī ir viena no smagākajām tēmām, jo adopcija, kas ārēji izskatās likumīga, var slēpt bērnu tirdzniecību. Bērnu adopciju būtu jāuzrauga ļoti pamatīgi un tas būtu jādara neatkarīgam dienestam, kas nav nevienas ministrijas pakļautībā un kas būtu ārpus politiskās ietekmes. Citviet pasaulē ar adopciju saistītos jautājumus izlemj prezidenta pārraudzībā esošas institūcijas līmenī.

Nebūsim naivi – bērnu tirdzniecība pastāv, un šis tikls aptver visu pasauli Papīros viss izskatās skaisti, ka ārzemniekiem ir dažādi apgrūtinājumi adoptēt bērnus Latvijā, ka viss notiek ar pašu bērnu piekrišanu. Taču, ja viss ir tik ideāli, kāpēc Latvijā tiek kavēta dažu likumu pieņemšana, kas nākotnē apgrūtinātu bērnu tirdzniecību uz ārzemēm ?

Piemēram, joprojām nav pieņemts likums, kas regulētu starpniecības pakalpojumus adopciju lietās. Tas nozīmē, ka, piemēram, par kāda dokumenta sagatavošanu vai bērna nogādāšanu citā pilsētā cilvēks var saņemt vairākus tūkstošus latu! Bet policijai nav absolūti nekāda iemesla to cilvēku saukt pie atbildības. Jo brīvajā tirgū katrs par pakalpojumu var prasīt, cik grib! Taču jāsaprot, ka cilvēki, kas nodarbojas ar bērnu tirdzniecību, darbojas tikai kā starpnieki un pakalpojumu sniedzēji, pretējā gadījumā viņi ātri varētu nokļūt aiz restēm. Mēs nevaram gaidīt, ka ministrija kritizēs bāriņtiesu darbu, kas ir tās pārraudzībā esošas iestādes.

Agrāk bija vēl trakāk – visus ar adopciju saistītos jautājumus varēja izlemt jebkura bāriņtiesa, un ērtāk to bija darīt Rīgas bāriņtiesai. Mēs vismaz panācām, ka to var izdarīt tikai konkrētā novada bāriņtiesa. Taču jāsaprot, ka adopcija jebkurā gadījumā nav norma un tā noteikti nav bērna interesēs. Bāriņtiesām, sociālajiem dienestiem būtu jārīkojas, lai normalizētu apstākļus ģimenēs un bērni varētu atgriezties pie saviem bioloģiskajiem vecākiem. Kad Latvijā bija ieradies Birmingemas universitātes profesors Kevins Brauns, viņš no tribīnes paziņoja, ja vecākiem dod tikai pusgadu laika, lai viņi sakārtotu savu dzīvi, un pēc tam tiek lemts par aizgādības tiesību pārtraukšanu, tas ir kriminālnoziegums pret bērnu! Pašlaik šī norma ir pagarināta līdz gadam.

Jau pats par sevi rādītājs ir fakts, ka 2006. gadā Latvija bija pirmajā vietā pēc to bērnu skaita, kas, rēķinot uz desmit tūkstošiem iedzīvotāju, izņemti no bioloģiskajām ģimenēm. Nedomāju, ka šie dati pašlaik būtu īpaši mainījušies. Tas vien liecina, ka Latvijā ģimene nav aizsargāta! šeit nav pietiekamas atbalsta sistēmas. Piemēram. Vācijā pie sociāli nelabvēlīgajām ģimenēm sociālie darbinieki ierodas ik dienas, bērnus aiz rociņas aizved uz skolu, vecāki – akoholiķi par valsts naudu tiek ārstēti. Kas notiek pie mums?

Ministrija biedē bāriņtiesas, ja neizņems laukā bērnus no sociāli nelabvēlīgajām ģimenēm, un kaut kas notiks, viņi maksās ar savu « krēslu ». Jau pavisam drīz situācija pasliktināsies vēl vairāk. Samazinot budžetu, iespējams, būs jāsamazina sociālo darbinieku skaits, tāpēc jau tā pārslogotie darbinieki kļūs vēl vairāk noslogoti. Tad kādu rezultātu gan mēs gaidām? »

Avoti:
Žurnāls „Marta”, 2009.gada 29. (jūlija) numurs
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/6197/bernu-adopcija-bez-glazuras

Saistītie raksti:
Bāriņtiesas un VBTAI patvaļa Viesītē. Māras Juškevičas gadījums (+ video stāstījums): https://infoagentura.wordpress.com/2013/01/31/barintiesas-un-vbtai-patvala-viesite-maras-juskevicas-gadijums-video-stastijums/
Par bērnu tirdzniecību: https://infoagentura.wordpress.com/2012/12/05/par-bernu-tirdzniecibu/
TV raidījums par bērnu tirdzniecību: https://infoagentura.wordpress.com/2013/02/07/tv-raidijums-par-bernu-tirdzniecibu/

Informācijas aģentūra
/07.04.2013/

Šis ieraksts tika publicēts !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Bērnu adopcija… bez glazūras

  1. Atpakaļ ziņojums: Tiesībsargs: Bāriņtiesa un VBTAI neievēro bērnu intereses | Informācijas aģentūra

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s