Valsts kā ģimene

Šajos gados mani neatstāj doma par to, kāpēc tik neaizsargāts tieši mūsu valstī ir cilvēks un it sevišķi bērns. Parasti tas tā ir lielās impērijās vai kolonijās. Visi, kas nokļuvuši zem pašu izvēlētās varas riteņiem – pasīvi pakļaujas dažādām komandām, pat līdz pašiznīcināšanai, it kā būtu apmāti vai arī pazaudējuši veselo saprātu. Šī drausmīgā vienaldzība pret visu notiekošo un otra cilvēka likteni vienkārši ir satriecoša. Tiesa šodien daudziem ir noplacis optimisms par gaišo nākotni un viens otrs jau sācis ne tikai izprast, cik morāla ir bijusi kredītņēmēju rīcība attiecībā pret citiem cilvēkiem ar saviem izņemtajiem miljardiem, kurus paši nav nopelnījuši, bet saprast pat to, ka paši šie kredītņēmēji rok kapu ne tikai pārējiem, bet arī sev, savai ģimenei, bērniem un padara arvien varenākus tos, kuru rokās ir šīs papīrīšu, ko sauc par naudu, iespiešanas mašīnas. 100 dolāru naudas zīmes iespiešana
izmaksā apmēram 30 santīmus, tā arī ir viņas īstā vērtība, kuras dēļ cilvēki sevi paverdzina 20 – 30 pat 40 gadus, padarot šos augļotājus superbagātus.

Tai pašā laikā skolotājs vēlas lielāku algu un ne tikai viņš. Jaunie skolotāji vēlas, lai laukos viņiem būtu dzīvoklis, prasmīga ievadīšana darbā, sadzīvē, ko sauc par dzīvi. Lai būtu pat centri ar nosaukumu – skolotāja dzīves, laimes un gudrības skola. Skolotājs grib tur strādāt, grib tur dzīvot un laimīgs būt. Vēlme tīri cilvēciska un diez vai kāds atteiktos no tādas iespējas. Ir tikai viena “sīka” nianse, kas tad to paradīzi pie mums radīs, ja ne mēs paši un kas tad ir mācījuši un audzinājuši tos politiķus un ierēdņus un galu galā visus vecākus.

Man pirms 30 gadiem bija interesanta saruna ar tā laika Vispasaules veselības aizsardzības organizācijas prezidentu, ļoti erudītu personību, kurš pastāstīja interesantu gadījumu no savas darba pieredzes. Vienā bijušajā kolonijā, kur organizācija pētīja veselības aizsardzību, šīs valsts prezidents neoficiālā sarunā uzdeva jautājumu, ko viņš īstenībā domā par šīs valsts veselības aizsardzību. Uz ko sekoja atbilde, ka tāda viņa valstī vispār neeksistē, ka tur tikai izredzētie var nopirkt medicīniskos pakalpojumus. Uz nākamo jautājumu, ko tad vajadzētu darīt, sekoja atbilde, ka vajadzētu nomainīt valstī skolotājus, bet tā kā tas nav iespējams, tad grūti pateikt, cik paaudzes būs nepieciešamas, lai izveidotu valsti ar veselības aizsardzību, ja viņi vispār sapratīs, ka tas ir jādara.

Kāpēc es par to runāju? Tāpēc,  ka tikai aklais un kurlais vairs var nesaprast, ka tieši ar skolotāju, izglītību un audzināšanu arī mūsu valstī nav viss kārtībā un ka ŠĪ PROBLĒMA IR GALVENĀ. Bet tā nav atrisināma vienā rāvienā, pat ne vienas paaudzes laikā.

Svarīgākais ir to saprast visai sabiedrībai. Vismaz mēs nedrīkstam pieļaut tālāku degradāciju, kas jau var apdraudēt mūsu pastāvēšanu. Izglītībai ir pakārtots viss pārējais, gan veselības aizsardzība, ko drīz jau būsim pieveikuši, gan ekonomika, kura nodrošina ražošanas attīstību nevis pakalpiņu ražošanu, gan sociālais taisnīgums un vienādas iespējas visiem bērniem mācīties nevis to tikai deklarēt.

Kur mēs bijām visus šos gadus, ka neuzcēlām nevienu īres namu, kamēr mūsu kaimiņi to turpināja darīt. Mēs izlikām desmitiem tūkstošu ģimeņu uz ielas. Bērnu skaits līdz 14 gadu vecumam 2005.gadā jau bija samazinājies par 265854 jeb 43,8% salīdzinājumā ar 1990.gadu. Vai mēs esam pievērsuši uzmanību, cik nomākti un depresijā ir šo ģimeņu bērni, kuri, izņemot “humpalas”, neko citu nevalkā. Kā viņi jūtas katru dienu lepni ģērbto bērnu vidū? Cik atstumti bērni ir skolā, pat bērnu dārzā. Kad mēs par to runājam, tad daudziem tas pat nepatīk, jo viņi savā tuvredzībā un savas mietpilsonības saglabāšanas dēļ par to pat dzirdēt negrib, kur nu vēl redzēt. Mūsu problēmas ir pārāk samilzušas un būsim spiesti tās risināt. Daudz sliktāk būs, kad tās pašas sāks risināties.

Pie apaļā galda jāsēžas tiem, kas ne tikai grib, bet arī spēj risināt samilzušās problēmas, neraugoties uz partiju piederību.  Jāizbeidz stāvēt malā vai kārtot tikai savas lietas, jo vairāk par visu ir vajadzīga saprātīga rīcība un spējīgi cilvēki, profesionāļi savās jomās nevis kliedzēji un “visu zinātāji”. Ir jāveido valsts, kur visi tie, kuriem tiek uzticēta vara, ir atbildīgi par to tautas priekšā nevis kādas partijas vai oligarha priekšā un nav finansiāli atkarīgi no viņiem. Ir pietiekama pieredze pasaulē un nav divritenis jāizgudro no jauna.

Gribu padalīties ar informāciju, ko ieguvu šajā [2007.g.] vasarā, iepazīstoties ar dažādu ES valstu demokrātijas modeļiem uz vietas un sarunās ne tikai ar atbildīgiem valsts ierēdņiem un politiķiem, no kuriem vairāki ne tikai pabijuši pie mums, bet pat sava darba pienākuma dēļ ir iedziļinājušies mūsu valsts dzīvē. Viņi labi saprot, kā pie viņiem tā pie mums mīl un neieredz, pārdzīvo, tiecas pēc labākas dzīves, bet saprot arī to, ar ko tad mēs atšķiramies – tā ir audzināšana un sistēma, kura mūsu apziņā un zemapziņā rada dažādus priekšstatus par dzīvi, par to, kas ir labi un kas ir slikti. Pacietību un neiecietību.

Protams, zīmogu uz mums atstāj mūsu valsts lielums un iedzīvotāju skaits, etniskais sastāvs. Bet jāsaka, ka arī daudzas lietas mazā valstī ir vieglāk risināmas nekā lielā valstī.  Parlamentārā valstī nevar sekmīgi strādāt, ja nav savstarpējās uzticības starp pilsoņiem un ievēlēto varu. Ja vara neredz savos pilsoņos partnerus, ar kuriem jāsadarbojas un kopā jāveido cienīga un vienlīdzīga sabiedrība, tad nekas labs nevar sanākt. Vēl sliktāk ir, ja arī paši pilsoņi nevēlas ņemt dalību tādas sabiedrības veidošanā.

Ir jautājums, vai mēs iemācīsimies argumentēti strīdēties par lietu un tai pašā laikā palikt par draugiem, no tā ir atkarīgs parlamentāras valsts liktenis. Mums jāiemācās būt atbildīgiem ne tikai par sevi, savu ģimeni, bet arī par saviem līdzcilvēkiem un savu valsti. Tikai tad ielās mēs neredzēsim tā sauktos ielas bērnus, vecus cilvēkus, invalīdus ubagojam, jo tie ir jautājumi, kuri jārisina visai tautai. Viņus šokē tas, ka mēs neesam apmierināti ar saviem politiķiem, varu, ar to, kas notiek valstī, bet par visu to runājam tikai virtuvē. Kāpēc savas tiesības neaizstāvam organizēti un atklāti? Esot dažādas atbildes uz to, ka baidoties, ka nav laika, cits vienkārši neticot, ka varot ko izmanīt uz labo pusi utt.

Ko tad šie ārzemnieki domā par mums? Ka ar šādiem uzskatiem mums vienkārši pat nav tiesības uz cienīgu dzīvi. Neviens mums, kā jāsaka, pēc līdakas pavēles skaistu dzīvi neuzcelšot. Tas mums jādarot pašiem ar savām rokām, savām galvām, savām sirdīm un nerviem, nevis jābrauc uz citām valstīm laimi meklēt. Kādas mums esot tiesības, stāvot malā, prasīt skaistu dzīvi? Kuriem tā ir jāveido? Pie viņiem tā neattiecoties pret savu dzīvi. Viņi visi esot politiski aktīvi. Neviens tā vienkārši netiekot ievēlēts. Mēs uzticam savu pilsētu, valsti labākajiem no labākajiem, un , ja kaut reizi viņus kāds piemāna vai neizpilda to, ko solījis, viņi uz visiem laikiem zaudē uzticību un varu. Pie viņiem ir izglītota tauta politikā un šo darbu veic skolā. Ne vienreiz vien politiķi, lai paliktu vēl pie varas, piedāvājuši samazināt nodokļus, jo straujāk attīstīšoties ekonomika. Var jau būt, ka mēs to uzņemtu ar sajūsmu, bet pie viņiem tas tā nenotiek. Pie viņiem no politiķiem tiek prasīts, no kā tad tiks uzturēta viņu vairāku paaudžu laikā sakārtotā sistēma, ja sabiedriskā kasē ienākumi samazināsies. Viņi domā cits par citu, par saviem vecajiem cilvēkiem, par savu nākotni – bērniem. Viņi ir viena ģimene un viņu pienākums ir domāt par katru tās locekli. Samazināti nodokļi – tas nozīmē aizvērt bezmaksas pansionātus vecajiem cilvēkiem, skolas, bērnudārzus, slimnīcas utt.

Politiķi piedāvā mums mazāk maksāt sabiedrības kasē, bet pēc tam katram pašam vajadzēs apmaksāt savu ārstēšanu, skolu un citus sociālos pakalpojumus. Tas šos cilvēkus neapmierina, jo viņi ir citādi audzināti – domāt par visiem. Pateicoties tieši augstajiem nodokļiem un ienākumiem sabiedrības kasē valstī un pašvaldībās, katrs, kurš strādā šai sistēmā, saņem pietiekamu algu un labu pensiju, tāpēc nav vērts ņemt kukuļus, slikti pildīt savus pienākumus, jo tad var zaudēt ne tikai darbu un savu īpašumu, bet arī pensiju.

Varbūt mums nenāktu par sliktu iedziļināties, piemēram, Dānijas tiesu darbā. Dānija ir atzīta ES kā valsts bez korupcijas. Dānijā pirmā konstitūcija tika pieņemta jau 1864.gadā, tajā tika formulētas demokrātijas pamatnostādnes ar konstitucionālām garantijām, bet paši demokrātijas pirmsākumi bija fiksēti jau 1100.gadā, kad tika noteikts ar likumu “Iyske Lov” atsevišķu pilsoņu pilsoniskās tiesības, kuru pārkāpšanas gadījumā varēja griezties tiesā un tiesa jau tad bija neatkarīga. Tieši šis likums ir kalpojis kā pamats konstitūcijai. Arī Dānijā, kā pie mums, ir trīspakāpju tiesu sistēma. Katrs dāņu tiesnesis gadā izskata līdz 200 krimināllietu vai civillietu. Tas ir daudz, bet ir liela atšķirība starp pārkāpumiem un sodiem Dānijā un pie mums. Gadā Dānijā ar 5 miljoniem iedzīvotāju notiek ne vairāk kā 30 slepkavības. Galvenais motīvs – greizsirdība vai ceļu satiksmes negadījumi, jo nav iemeslu ekonomiskām un politiskām slepkavībām, jo cilvēki saņem cienīgu algu par savu darbu. Nav cilvēku, kuriem būtu jābadojas vai nebūtu jumta virs galvas.

Politiķus ārstē demokrātija. Jā, savādi to dzirdēt, bet tā tas ir, kad ir labi pārdomāta un atstrādāta vēlēšanu sistēma, izglītota tauta. Sīkie kriminālpārkāpumi – zagšana veikalos, kautiņi diskotēkās, mašīnas vadīšana alkohola reibumā. Cietumi ir civilizēti saskaņā ar ES prasībām, jo galvenais ir brīvības ierobežojums un iespēja laboties. Bieži tiesas sēdes apmeklē skolotāji ar skolēniem, lai mācītos no bērnības, kas ir slikti un kas ir labi.

Katru nedēļu izdod profesionālu žurnālu, kur tiek aprakstīti visi lēmumi ar tiesnešu uzvārdiem. Plaši internetā tiek atspoguļotas tiesu lietas un lēmumi visās instancēs. Tiesas sistēma ir caurspīdīga. Sabiedrības rezonanse var būt par iemeslu lēmuma caurskatīšanai augstākās tiesas instancē. Sabiedrības spiediena rezultātā legalizēja agrāk aizliegtās ekstrēmās organizācijas, un tas ir attaisnojies. Labāk tās turēt atklāti un kontrolēt likuma rāmjos nevis, ka tās darbojas pagrīdē.

Valstī nav iespējams nevienu cilvēku atstāt bez jumta virs galvas. Pat gadījumā, ja privātīpašnieks nespēj atmaksāt kredītu laikā, viņam ir jāpiešķir sociālais dzīvoklis. Ja viņš to nespēj atmaksāt, viņam piešķir dotāciju. Uz ielas neviens nedzīvo, jo valsts garantē apdzīvojamo platību ikvienam. Apdzīvojamā platība dalās privātā un sociālā. Tiesnesim nav tiesības pieņemt lēmumu, kurš vērsts pret cilvēku un pārkāpt viņa tiesības. Tiesības uz dzīvokli, darbu, adekvātu darba apmaksu, veselības aizsardzību, izglītību…, tās ir starptautiskās cilvēktiesības un vienādas visām Eiropas valstīm, un, ja tās tiek pārkāptas, tad tāds tiesnesis nav cienīgs starptautiskās sabiedrības priekšā.

Alga pirmās instances tiesnesim ir 100 000 eiro gadā, otrās instances tiesnesim – 120 000 eiro un augstākās tiesas tiesnešiem – 150 000 eiro. Otrajā līmenī (saruna notika ar otrā līmeņa tiesnesi) lietas tiek gatavotas skatīšanai ļoti rūpīgi, vajadzības gadījumā atkārto ekspertīzes, uzaicina papildus lieciniekus un uzklausa tos, jo tiesas atbildība ir ļoti augsta. Sabiedrībā noziegumi vairojas, ja nav kārtīgas un uzticamas tiesas. Diemžēl tikai no savas pieredzes vien varu teikt, ka tādas garantijas pie mums pašreiz nav.

Varbūt mums vajadzētu mēģināt attīstīt savu prātu, analīzes spējas un pievērsties negatīvo parādību cēloņiem nevis vaimanāt par šīm parādībām. Vēl vairāk, nespēlēt mazā cilvēciņa lomu un apgalvot, ka viens neko nevar izdarīt, kas ir iemīļota taisnošanās tiem, kas neko negrib darīt un pie pirmās izdevības paši citus apspiedīs un muļķos, nesaprazdami, ka tas ir strupceļš. Cik ētiska ir skolotāja vai ārsta rīcība, risinot savas algas palielināšanu uz citu rēķina, izdarot politisku spiedienu uz politiķiem, ja gadiem pats neesi apguvis politikas ābeci, neesi pat papūlējies noskaidrot, kāpēc vecajās Eiropas valstīs ne tikai skolotājs un ārsts saņem cilvēka cienīgu algu par savu darbu. Neesi to skaidrojis ne bērniem, kas ir skolotāja pienākums, ne arī viņu vecākiem. Vēl vairāk, neviens vien skolotājs man ir skaidrojis, ka viņam politika neinteresē. Senajā Grieķijā, demokrātijas laikā šādus cilvēkus izraidīja ārpus pilsētas sienām un tā bija droša nāve.

Aicinu ikvienu sabiedrības locekli padomāt, kā uzlabot audzināšanas darbu mūsu valstī, jo tieši tā uzdevums ir veidot un attīstīt cilvēkā sirdsapziņu, bet sirdsapziņa ir sabiedrības balss cilvēkā. Jauno paaudzi audzina ne tikai pedagogi un vecāki, bet visa sabiedrība. Padomāsim, kādu personīgo paraugu mēs rādām saviem bērniem, cik esam ar viņiem kopā. Katram cilvēkam ir jāzina un jāizprot tās likumsakarības, kas nosaka personības veidošanos par prasmīgu, godprātīgu un atbildīgu pilsoni.

Mums ir jāveic krass pagrieziens audzināšanas darbā! Visas kļūdas un nelaimes ir kā nepareizas audzināšanas sekas. Tā morāles krīze, kura vērojama mūsu valstī, nozīmē, ka audzināšana ar savu uzdevumu nav tikusi galā. Par to liecina arī tas, ka arvien biežāk un spēcīgāk parādās tādas atavisma instinktu dziņas no dzīvnieku valsts kā vardarbība, mocīšanas un postīšanas dziņas, kas nav savienojamas ar kultūras cilvēka dzīvi. Ja mēs neprotam agrā bērnībā veidot cilvēciskās vajadzības un intereses, tad attīstās un kļūst par noteicošām atavisko instinktu dziņas, kuras šiem cilvēkiem sagādā apmierinājumu un
pat baudu arī seksuālajā dzīvē. Šīs dziņas izpaužas arī varas pārstāvjiem, kuriem nereti šis atavisma instinkts ir ļoti izteikts un viņiem tas sagādā baudu valdīt pār citiem, lai tikai citiem sagādātu ciešanas.

Vara bieži pāraug despotismā, ja nav kontroles pār to. Sevišķi bīstama šo instinktu izpausme ir tādās varas struktūrās, kuras atbild par tiesību un taisnīguma nodrošinājumu un reizē ierobežojumu – policijā, prokuratūrā, tiesās… Ataviskās dziņas jāizskauž jau agrā bērnībā, jo vēlāk var būt par vēlu. Tieši cilvēcisko vajadzību un intereses veidošana un attīstīšana agrā bērnībā palīdz ar to tikt galā, nosakot sociālos pienākumus un psiholoģiskās prasības pret līdzcilvēkiem. Tā veidojas audzināšanas saturs. Sabiedrībai pašai jānosaka šie pienākumi un prasības, jo no tā veidojas arī sabiedrības morāle.

Katram bērnam jāiemāca strādāt un pildīt savu pienākumu pašam pret sevi, savu apkārtni, ģimeni, skolu un sabiedrību, valsti. Pats galvenais bērna darbs ir mācības, kas nav rotaļa, un ne tikai jāsaprot, bet arī jāiemācās darīt to, kas nav tik interesanti, jāiemācās pārvarēt grūtības.

Ticu, ka mēs spēsim mobilizēties un panākt izmaiņas uz labo pusi. Par to liecina to bērnu un jauniešu aktivitāte kustībā “Bērns palīdz bērnam, bērns aizsargā bērnu”, kuri altruiski palīdz saviem vienaudžiem gan apgūt savus pienākumus, gan izprast savas tiesības.

Jānis Gulbis
/2007.gada novembris/
Avots: http://www.bernutiesibas.lv/downloads/pdf/nv/NV1106.pdf