Vecāku vainīguma prezumpcija

Vecākiem arvien vairāk pilnīgi nepamatoti tiek atņemti bērni. Šie procesi ļoti strauji pieņemas spēkā gan pasaulē (jo īpaši Lielbritānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Kanādā, Vācijā, Francijā un citās t.s.”attīstītajās” valstīs), gan arī Latvijā. Bāriņtiesu un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) patvaļa kļūst arvien nekaunīgāka un masveidīgāka, bet ar to nav gana, un Labklājības ministrija virza arvien jaunas izmaiņas likumos, lai ievērojami palielinātu bāriņtiesu pilnvaras atņemt bērnus un samazinātu vecāku juridiskās un praktiskās iespējas tam pretoties. Un tas viss tik viegli ir iespējams arī tāpēc, ka Latvijā un daudz kur citur pasaulē praktiski arvien vairāk izpaužas vecāku vainīguma prezumpcija – princips, kurš pēc noklusējuma vecākus uzskata par vainīgiem, ja vien viņi paši nepierāda pretējo.

Kā tas darbojas? Viens no galvenajiem, ja ne pats galvenais humānas un taisnīgas tiesību sistēmas pamatprincipiem, ir cilvēku nevainīguma prezumpcija. Tas nozīmē, ka līdz mirklim, kamēr nav pierādīta cilvēka vaina, viņš pēc noklusējuma tiek uzskatīts par nevainīgu. Šis princips praktiskā sistēmiskā līmenī vispamatīgāk ir realizēts krimināltiesību sistēmā.

Krimināltiesību sistēma sastāv no:
1) izmeklēšanas iestādēm (izmeklētājiem), kuras veic operatīvās darbības (vāc, apstrādā, analizē un dokumentē informāciju), lai pierādītu konkrētu personu vainu;
2) prokuratūras (prokuroriem), kura uzrauga izmeklēšanu, pārliecinās, ka ir savākts pietiekami daudz pierādījumu, un uztur apsūdzību tiesā;
3) tiesām (tiesnešiem), kam ir nodrošināta maksimāla neatkarība un kas, iepazīstoties ar izmeklēšanas materiāliem (pierādījumiem), prokurora un aizstāvja argumentiem, pieņem galīgo lēmumu par personas vainīgumu. Pie tam tiesas spriedumu var pārsūdzēt.

Gan izmeklētājiem, gan prokuroriem, gan tiesnešiem ir jābūt noteiktas kvalifikācijas un, kas pats galvenais, viņiem ir noteikta atbildība, tai skaitā arī par pierādījumu viltošanu un lietu safabricēšanu.

Praksē, protams, notiek dažādi, ir gadījumi, kad lietas tiek fabricētas, plaši tiek pirkti gan tiesneši, gan prokurori, tiek notiesāti nevainīgi cilvēki, vainīgie tiek attaisnoti, tiesu spriedumi sarunāti utt. Viss tā ir, un visi par to zina, tomēr pati sistēma (tās sistēmiskās īpašības) aizsargā nevainīgus cilvēkus. Safabricēt lietu pret nevainīgu cilvēku krimināltiesību sistēmā prasa specifiskas zināšanas, organizatoriskās spējas un resursus. Pat, ja vairums šai sistēmā strādājošie ir pērkami, tas ir pietiekami darbietilpīgi, dārgi un ilgi.

Mazliet cita situācija ar nevainīguma prezumpcijas ievērošanu ir administratīvā procesa iestādēs un administratīvajās tiesās. Tur nevainīguma prezumpcijas princips nav sistēmiski nostiprināts, kas dod iespēju samērā viegli to pārkāpt.

Lēmumu vecākiem atņemt bērnus var pieņemt pašvaldības aizbildnības un aizgādnības iestādes – bāriņtiesas, kurām šajā jomā ir piešķirtas ļoti plašas pilnvaras. Bāriņtiesu lēmums likumā ir noteikts kā administratīvs akts, kuru ir tiesības pārsūdzēt administratīvā tiesā (pie tam, tikai ierobežotā termiņā – 30 dienu laikā).

Ko tas praktiski nozīmē? To, ka pašvaldības aizbildnības un aizgādnības iestādes, kurām ir dotas plašas pilnvaras bērnu izņemšanai no ģimenēm, vienlaicīgi pilda gan izmeklētāja, gan prokurora, gan tiesneša lomu, un tās lēmumu var atcelt tikai administratīvā tiesa (ja lēmums tiek pārsūdzēts attiecīgā termiņā) vai arī viņa pati. Tas nozīmē, ka bāriņtiesas, kā iestādes ar milzīgu varu ietvaros nevainīguma prezumpcija sistēmiskā līmenī nedarbojas, jo nevainīguma prezumpcijas izpildi sistēmiski nodrošina izmeklēšanas, apsūdzības un tiesas spriešanas lomu nošķirtība. Tādējādi tiek pārkāpts arī objektivitātes princips. Ja bāriņtiesā strādā gudri un godīgi cilvēki, tad viss ir kārtībā, bet, ja tur strādā nekompetentas, negodprātīgas un likuma būtību ignorējošas amatpersonas, kā tas pietiekami bieži mēdz būt, tad tā ir pateicīga vieta nekontrolētai un nesodītai patvaļai.

Pie tam bāriņtiesu darbiniekiem nav noteikta speciāla atbildība par lietu fabricēšanu, melošanu, nepamatotu lēmumu pieņemšanu, kā tas ir krimināltiesību sistēmā strādājošajiem, kuru kontrolei ir izveidoti speciāli iekšējās kontroles mehānismi. Bāriņtiesas darbiniekus var tikai atlaist, ko var izdarīt pašvaldība pašas pēc savas iniciatīvas vai pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas ierosinājuma. Kas attiecas uz Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, kurai pēc likuma ir jākontrolē bāriņtiesu darbs, tad tā praktiski to nedara un rīkojas pavisam pretēji – piesedz un pat veicina nepamatotu bērnu izņemšanu. Tā vietā, lai sūdzību gadījumā (un ne tikai) pārbaudītu faktus, VBTAI tikai izskata bāriņtiesas radītos (bieži safabricētos) dokumentus un formāli atrakstās. Un nav brīnums, ka tā, jo Inspekcija, kura ir pakļauta Labklājības ministrijai, atbild vienlaicīgi gan par bāriņtiesu darba un metodisko vadību, gan arī par to kontroli, kas pats par sevi ir absurds. Šo kontroles darbu būtu jāveic, pirmkārt, citai institūcijai  un, otrkārt, no politiskās varas neatkarīgai struktūrai (piemēram, Tiesībsargam).

Vecākiem, kuriem bāriņtiesa atņēma bērnu un kuri nav ar to mierā, ir jāiesniedz prasība administratīvajā tiesā atcelt bāriņtiesas izdoto administratīvo aktu (tas ir, bāriņtiesas lēmumu) un šī prasība ir jāpamato (jāpierāda). Attiecīgi, ja bāriņtiesa, kā tas bieži mēdz būt, safabricē pret kādu lietu vai izņem bērnu kļūdas pēc, tad vecākiem praktiski ir jāpierāda, ka viņi nav vainīgi. Ja bāriņtiesa savos dokumentos ir uzrakstījusi, ka cilvēks, piemēram, ir kamielis, tad viņš juridiski kļūst par kamieli līdz mirklim, kamēr tiesā netiek pierādīts pretējais. Protams, arī administratīvajā tiesā var izmantot nevainīguma prezumpcijas principu, protams, var norādīt uz pierādījumu trūkumu bāriņtiesu lēmumos utt. un bieži tas līdz, bet praktiski administratīvajā tiesā tas pats no sevis nedarbojas. Pie tam, praksē tiesvedība ir ilgstoša, neskatoties uz to, ka likumā ir noteikts, ka ar bērniem saistītās lietas ir jāizskata maksimāli ātri.

Administratīvajā tiesā liela nozīme ir citam papildus principam – tas, kurš izvirza apgalvojumu, tam šis apgalvojums arī ir jāpierāda. Attiecīgi, ja cietušie vecāki apgalvo, ka viņi nav vainīgi, kā rakstīts bāriņtiesu dokumentos, vai ka šie dokumenti ir melīgi, tad šie apgalvojumi ir jāpierāda. Bāriņtiesām kā atbildīgām institūcijām saskaņā ar labticības principu ir praktiska iespēja izvirzīt vienalga kādus apgalvojumus, kas pēc noklusējuma tiek pieņemti par patiesiem līdz mirklim, kamēr netiek pierādīts pretējais, ja kāds vispār to mēģina darīt (visbiežāk pat nemēģina). Un to visu pastiprina gan daudzu tiesnešu nepietiekamā kvalifikācija ģimenes tiesībās, pedagoģijā, ģimenes un bērnu psiholoģijā, gan arī VBTAI formālie slēdzieni, ka bāriņtiesu darbībā nekas pretlikumīgs neesot konstatēts. Kopumā tāpēc administratīvās tiesas tiesneši visbiežāk ir noskaņoti par labu bāriņtiesu viedoklim un lēmumiem.

Administratīvā tiesvedība ir sarežģīts, laikietilpīgs, darbietilpīgs un visbiežāk pietiekami daudz līdzekļus prasošs process. Un cik gan ir vecāku, kuriem atņem bērnus un kuri ir spējīgi visas šīs lietas pat saprast, kur nu vēl vest juridiskas cīņas un algot advokātus?! Attiecīgi lielākā daļa vecāku (un arī audžuģimenes) bāriņtiesu priekšā ir beztiesiski un bezspēcīgi. Un šādām iestādēm Labklājības ministrija grib dot vēl vairāk varas un pilnvaru!

Pie tam, pārsūdzot bāriņtiesas lēmumu, tas netiek atcelts. Tas nozīmē, ka, ja vecākiem ir nepamatoti atņemts bērns un viņi pārsūdz lēmumu, bērns tiks turēts šķirti no ģimenes visu tiesvedības laiku, kas var vilkties mēnešiem un pat gadiem. Un nevienu no atbildīgajiem ierēdņiem neuztrauc, kāds šoks tas ir bērnam un kāda psiholoģiskā vardarbība pret bērniem tādējādi tiek pastrādāta, kas visbiežāk rada drausmīgas sekas (iedragāta vecāku autoritāte, frustrācija, deprivācija) turpmākai bērna veselīgai attīstībai.

Kādēļ tas tā tiek darīts ir atsevišķs jautājums (ir globāli spēki, kuri vēlas pilnībā iznīcināt ģimeni kā sabiedrisku institūtu), bet piesegtas šīs darbības tiek ne ar ko citu kā ar …… rūpēm par bērnu drošību, attīstītu un „bērna vislabākajām interesēm” (šo frāzi, atrauti no realitātes, birokrāti skandē kā mantru, pamatojot ar to jebkuras savas darbības). Plaši tiek stāstīts, ka esot daudz nelabvēlīgu ģimeņu, alkoholiķu, varmāku utt., kuri sit un seksuāli izmanto savus bērnus, tāpēc ir kaut kas jādara, jāpieņem stingri mēri utt.. Tiek rādīta drausmīga statistika (cik tā ir patiesa un pamatota, ir cits stāsts) un no tā visa izdarīts praktisks secinājums – vecāki un ģimene pēc noklusējuma ir slikti. Lai it kā glābtu tos bērnus, kuri atrodas nelabvēlīgās ģimenēs, ir radīta nekontrolēta represīva sistēma, kas reāli apdraud pilnīgi visas ģimenes un visus bērnus. Turklāt tiek ignorēts fakts, ka t.s. ārpusģimenes aprūpe ir daudzkārt drausmīgāka parādība, kuras totāli kroplos vaibstus Rietumos vairs nav iespējams noslēpt. Bērni, izņemti no ģimenēm, tiek gan mētāti no vienas ārpusģimenes aprūpes vietas uz citu, gan kļūst par iedzīvošanās, dažādu vardarbības veidu un tirdzniecības objektiem.

Juridiski-tehnokrātiskie birokrāti, it kā rūpējoties par bērnu interesēm, ignorē gadu tūkstošu laikā pārbaudītu faktu, ka miesīgi vecāki ir daudzkārt spējīgāki un ieinteresētāki bērnu vislabāko interešu aizstāvji nekā sveši cilvēki. Birokrāti ignorē faktu, ka bērnam nav nekas svarīgāks par paša vecākiem un ka bērna attīstībai ir nepieciešama stabila vide, un ka kategoriski nedrīkst mētāt bērnus no vienas vietas uz citu, kas plaši tiek praktizēts Rietumos un ko ar audžuģimeņu sistēmas nostiprināšanu tik pat plaši sāks praktizēt arī Latvijā. Gan politiķi, gan birokrāti ignorē faktu, ka miesīgai, normālai ģimenei kā jaunu sabiedrības locekļu radīšanas institūcijai nav pilnīgi nekādu līdzvērtīgu alternatīvu, tāpēc jebkuras problēmas ģimenē ir jārisina, palīdzot un stiprinot ģimenes, nevis radot birokrātiski-tehnokrātiskas institūcijas, kuras nav un nekad nebūs spējīgas rūpēties par bērniem ne tuvu tik labi kā pašu miesīgie vecāki. Protams, attiecīgas orientācijas darboņiem, kuriem ir totāli izkropļota sapratne par sabiedrību un par ģimeni, gan pedofiliem, gan bezprincipiāliem, amorāliem neliešiem, kuriem ir vienalga, uz ko pelnīt, šādu birokrātiski-tehnokrātisku bērnu „aizsardzības un aprūpes” institūciju radīšana un nostiprināšana ir izdevīga, jo tas nodrošina brīvu piekļuvi bērniem un brīvu rīcību ar tiem.

Tā visa rezultātā jautājumā, kas ir saistīts ar pašu svarīgāko valsts un cilvēku dzīvē –bērniem, nevainīguma prezumpcija Latvijā praktiski nestrādā un reāli darbojas pretējs princips – vecāku vainīguma prezumpcija. Un tas ir drausmīgi! Un tas ir jāmaina jebkuriem līdzekļiem!!!

Ivars Prūsis
/16.04.2013/

Šis ieraksts tika publicēts !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Vecāku vainīguma prezumpcija

  1. Atpakaļ ziņojums: Vecāku vainīguma prezumpcija | Basic Rules of Life

  2. Atpakaļ ziņojums: Nīderlandes ierēdņu vardarbība pret bērniem | Informācijas aģentūra

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s