Par mūsdienu audzināšanas problēmām

00242_audzinasanaAudzināšana ir joma, kurā katrs sabiedrības loceklis jūtas kompetents (tāpat kā medicīnā) un visu slaveno pedagogu atziņas uzskata par atrauto no dzīves teorētisko muldēšanu. Tie visi Pestaloci un Ušinskis u.c. – ūdenslējēji vien bija! Tagad citi laiki, cits dzīves ritms un pavisam citi bērni. Bet parasti aizmirst piebilst, ka cilvēka daba, viņa būtība (it īpaši bioloģiskā) tā pati vien paliek – ar saviem instinktiem, emocijām un jūtām. Grandiozais (no vēsturiskā skata) sociālais projekts, kurš tika īstenots 20. gadsimtā (vismaz to mēģināja īstenot uz 1/6 planētas Zeme teritorijas), cieta sakāvi tieši šo iemeslu dēļ. Valsts mēģināja katram bērnam nodrošināt vienādas starta pozīcijas – mācību programmas un mācību grāmatas bija vienādas absolūti visās skolās. Medicīniskā patronāža bija bezmaksas un visaptveroša. Audzināšanas principi balstījās uz kristīgas morāles principiem un gadsimtu slaveno pedagogu atziņām. Viss bija skaisti pārdomāts un izplānots. Nenovērtēja vienīgi izpildītāju cilvēcisko, garīgo kvalitāti kopā ar iedzimtības faktoriem un ģimenes audzināšanu kopā ar tradīcijām.

Daudzi cilvēki tajā laikā palikuši par liekuļiem, jo skolā un pulciņos mācīja būt draudzīgiem, atvērtiem, izpalīdzīgiem, žēlsirdīgiem utt. (gatavoja taču jauno garīgo eliti), bet mājās no vecākiem un vecvecākiem bieži bērns dzirdēja pavisam citas pamācības – neesi lempis, savu nedod citam, gardumus apēd aiz stūra, ja nebūsi “gudrs” (sadzīviski tas nozīmē viltīgs), tad pazudīsi utt. Daudziem bērniem mācīja izlikties par tiem, kas viņi nemaz nav. Joprojām es bieži dzirdu no vecākiem un vecvecākiem atziņas, ka bērni tagad atraisīti, uzvedas brīvi, ar obligāto, nosodošo piebildi: “Mūsu laikos tā nebija, visi bija stīvi, neveikli.” Dzirdot tādas runas, man gribas pasmaidīt par cilvēku nespēju analizēt un ticēt tam, kam viņi vienkārši grib ticēt…

Jā, ar diezgan daudziem bērniem, it īpaši no laukiem, tā bija, jo tajos laikos bija pavisam citas prasības visās jomās, ne tikai uzvedības kultūrā. Ne radio, ne televīzijā nevarēja uzstāties šļupstošie, primitīvie indivīdi, ar neskaidru skaņu artikulāciju, kas norija vārdiem galotnes un paši sevi pārtrauca ar “debiliem” smiekliem. Darbojās mākslinieciskās padomes, kas visu to pārbaudīja un bezgaumīgas lietas aizliedza. “Vaiga sviedros” vajadzēja strādāt, it īpaši māksliniekiem, aktieriem, rakstniekiem, līdz viņiem tika dota iespēja uzstāties tautas priekšā. Jā, jā, tā bija cenzūra, man nav bail izrunāt šo vārdu! Man tā gribas viņu sagaidīt, darbojamies visos televīzijas kanālos!

Jūs varat iedomāties cilvēku, kurš mājās parasti ēd no pannas vai bļodiņas, bet nejauši nokļūst prominentā sabiedrībā, kur galdi servēti atbilstoši augsta ranga etiķetei – daudz galda instrumentu katram viesim. Kā viņš uzvedīsies? Rotaļīgi nepiespiesti, brīvi, šarmanti? Vai stīvi un neveikli? Tāpat bija ar bērniem. Mājās ģimenes kultūra bija diezgan zema, bet sabiedrības prasības un etaloni diezgan augsti.

Kas nekaiš mūsu laikos! ASV, kura noliedza eiropeisko kultūru, valsts, kuru praktiski izveidoja eiropeiskās kultūras noliedzēji, mums kalpo par kultūras Meku, mēs gribam atdarināt viņas pilsoņu frivolas, nekoordinētas kustības, trulās, maskām līdzīgās sejas, kurās reti pamanāma gudrības ēna… Kas mēs esam? Kur mūsu prāts? Kāpēc mēs nemīlam savus bērnus, ja ļaujam to visu atdarināt un priecājamies, ka viņi nav stīvi… No viņiem lien ārā neapturētie dzīvnieciskie instinkti, kurus viņi bravurīgi mums eksponē. Šie jaunie lumpeņi pārbauda mūsu pacietību, jo liekas, ka mēs jau esam mazākumā un viņi gaida, kad mēs “noiesim no skatuves”.

Mēs – cilvēki, kuri lasīja (un lasa joprojām) klasisko literatūru, klausās (un mīl) klasisko mūziku, redz daudzo lietu sakarības, pārdzīvo par cilvēces nākotni, tic labestībai, taisnībai, žēlsirdībai un mīlestībai. Viņi pilsētas centrā, stāvot ietves vidū, skaļi rēc, dzer alu no pudelēm un turpat uz vietas kārto savas “mazās” fizioloģiskās vajadzības (paldies, ka vēl nekārto “lielās”). Viņi nesaprot, kas tas ir “romantiskā fāze” attiecībās, viņi uzskata, ka sekss nozīmē mīlestību, viņiem tukšas acis, bet sirds vietā naida un agresijas kamols. Viņi sapņo par naudu un trako, kad tās par maz, lai nopirktu nepieciešamās sev izpriecas. Tādi cilvēkveidīgie dzīvnieki mums blakus. Tad kurš kuru? Jo blakuspastāvēšana kā vieniem, tā otriem paliek problemātiska.

Viņi uz mums skatās kā uz aizvēsturiskām, nožēlojamām cilvēces kļūdām, mēs uz viņiem… Lēciens uz civilizācijas pirmsākumiem? Atmaksa par cilvēces grēkiem? Tādus jaunus cilvēkus mums piegādā visi sociālie slāņi, ne tikai sociālā riska ģimenes.

Diemžēl no 20. gadsimta lielā sociālā projekta mēs saņēmām prātam grūti izskaidrojamu mantojumu. Es runāju par tā saucamo inteliģenci. Es zinu, ka Latvijā noteikti ir inteliģenti cilvēki. Ļoti maz, bet ir. Diemžēl viņus neredzam. Tagad viņiem ir grūti laiki, jo visur un visu nosaka pūlis. Lielai pūļa daļai ir augstākā izglītība, mēdz būt divas vai pat trīs. Ievērojamākie lepojas ar zinātniskiem grādiem – maģistra, doktora, akadēmiķa. Bet inteliģences mums nav. Žēl, ka latviešu valodā nav tāda apzīmējuma kā krievu valodā – obrazovanščina (no vārda obrazovatj – izglītot). Padomju gados kļūdaini uzskatīja, ja esi saņēmis augstāko izglītību, tad uzreiz kļuvi par inteliģentu. Tā bija ļoti liela kļūda. Jo viena lieta, ka cilvēks ir apguvis kādu zināšanu apjomu, cita lieta, kā viņš ir audzināts, cik bagāta ir viņa emocionālā pasaule, vai viņam piemīt sirdsapziņas paškontrole, taisnības izjūta, rakstura cēlums, godaprāts, plašs redzesloks, mīlestība pret cilvēci, augstsirdība, vienkāršība (nevis prastums, primitīvisms), vai viņam piemīt noliedzoša attieksme pret mietpilsoniskumu.Uzzīmējot savā prātā šo vērtību skalu, izanalizēsim pēc tās visu līmeņu vadītājus un godīgi atzīsim – apkārt mums krēslos sēž pārāk daudz viltus inteliģences (obrazovanščinas) pārstāvji… Diemžēl viņi strādā arī skolās.

Bērni kā švamme visu uzsūc, grib ņemt piemēru. Bet no kā? Vieniem paveicās, bet pārējiem? Mājās tā pati aina, sirdsgudru cilvēku trūkums. Ir zemapziņas mājiens, ka tā nevajadzētu būt, bet to nevar ielikt vārdos un … sākas destruktīvas darbības – pret apkārtējiem, pret sevi. Kurš un kādā veidā pārraus šo apburto loku?

Gadījumi no manas prakses. Karīnai 12 gadi. Dzīvo ar mammu. Tēvs sen dzīvo ārzemēs, par bijušo sievu un meitu neko negrib dzirdēt. Viņam ir jauna ģimene. Karīnas mamma strādā divos darbos, labi pelna, bet laika un naudas vienmēr pietrūkst. Ļoti grib atrast vīru (nezinu, pa kuru laiku viņa meklē). Mātei ar Karīnu attiecības samākslotas, vēsas, trauslas (jebkurā brīdī var pajukt un palikt naidīgas). Meitene jūt, ka viņa mātei kā akmens, ka māte viņu nemīl. Karīna simpātiska, stilīga meitene, ar “odziņu”, tikai dažreiz acis šaudās kā ievainotam dzīvnieciņam. Vienīgā meitenes cerība – vecvecāki (mātes vecāki). Viņiem ir plašs dzīvoklis un vasarnīca pie ezera. Vectēvs, bijušais zinātnieks, pārsvarā dzīvo vasarnīcā – rok dīķus, lasa grāmatas, raksta memuārus. Vecmāmiņa – kolorīta dāma. Viņai 74 gadi, bet vēl strādā un piestrādā. Pēc izglītības ārste, bijusi docente. Agrā bērnībā, atbraucot no laukiem, bija iekārtojusies par kalponi bagātā stomatologa ģimenē. No turienes nāk viņas manieres, gaume, pasaules redzējums, dzīves prioritātes. Tajā vērtību skalā mazmeitai vietas nav. Ēdamistabā divas vitrīnas ir pilnas ar sudraba traukiem (kurus vecmāmiņa joprojām kolekcionē), istabu grīdas rota Pekinas paklāji un lielas zilas vāzes (apgleznotas ar rokām) un citi dārgumi. Sudrablietiņām tiek atdots sirds siltums, uzmanība un nauda, jo kolekcija papildinās. Karīna nevar iziet no depresijas, jūtas vientuļa, atstumta, nevienam nevajadzīga. Starp citu, vecmāmiņu bieži aicina skolās lasīt lekcijas par veselīgu dzīvesveidu un saskarsmi.

Otrs gadījums. Māte daba mīl rotaļāties ar gēnu kombinācijām. Šoreiz viņai gribējās izveidot kaut ko skaistu. Tā piedzima Andrēa. Uzreiz pēc dzemdībām atlidoja eņģelis un nobučoja mazo – tā rezultātā uz vaidziņiem parādījās bedrītes (tā izskaidro bedrīšu rašanos senas teikas). Otru tik skaistu un šarmantu meitenīti domāju nav iespējams atrast. Kad es ar viņu tikos, viņai bija astoņi gadi. (Paziņas māte strādāja par skolotāju nelielā sākumskoliņā. Viņa mani uzaicināja uz skolu.) Meitenīte nāk no pārtikušas ģimenes – tēvs strādā ārzemēs ļoti labi apmaksātā specialitātē. Mātei arī ir labs darbs ar ļoti labu algu tepat Rīgā. Tēva vecāki, Andrēas vecvecāki, speciālisti ar ļoti labu izglītību un savā laikā ļoti labi noorientējās un atradās pareizā vietā un pareizā laikā, ar to nodrošinot sev bezbēdīgas vecumdienas (varbūt pat ne Latvijā, bet siltākos apvidos). Vēroju meitenīti stundu laikā. Gudrs, attapīgs bērns, prot strādāt komandā, sabiedrisks, atraisīts, bet ar vienu nosacījumu: kad telpā atrodas kāds no pieaugušajiem. Pēc stundām šis eņģelītis pārtop par niķīgu, kaprīzu nejaucēni, kura sevi uzskata par pasaules nabu, izsmej un pazemo nabadzīgi ģērbtas klases meitenes. Kā īsta bandas vadone Andrēa izrīko klases puikas, un tie pārtop par viņas rokaspuišiem, kuri par saldumiem un spīdīgām Ķīnā ražotām lētām mantiņām izdarīs visu, ko liks pavēlniece un izrīkotāja – apspļaudīs, iedunkās, pagrūdīs, iesitīs, saspers ar kājām.

Mēģinājām runāt ar māti (protams, pēc sarunām ar meitenīti, kura no sākuma visu noliedza). Ieraugot māti, pirmā doma bija – modele. Tieviņa, ar garām kājām, pēc solārija, ar stilīgu frizūru. Nekad nepateiksi, ka viņas meitai var būt astoņi gadi. Tāpat kā meita, bija dārgi un stilīgi ģērbusies. Tas viss it kā varēja sagādāt pat estētisku, ja ne baudu, tad patiku. Līdz momentam, kad viņa atvēra muti – augsts, nepatīkams balss tembrs, nabadzīga valoda (daudz laika pavadīts pie datora nevis lasot grāmatas), mietpilsoniski spriedelējumi, aprobežotība, nekādu mājienu uz šarmu – uz to, ko krievu valodā nozīmē “obajaņije”. Vai tāds moderns eksemplārs ar vistas smadzenēm un nekādu emocionālo un garīgo pasauli spēs izaudzināt normālu sievieti, savu meitu? Par kādu inteliģenci te var runāt? Bet ir diploms par augstāko izglītību un maģistra grāds. Mūsu laikos tā nav problēma. Ja cilvēkam ir nauda, viņš var mierīgi apmaksāt studijas, iet uz nodarbībām reizi nedēļā, materiālus referātiem, kursa darbiem un pat diplomdarbam norakstīt no interneta, pēc noteiktiem gadiem saņemt diplomu un ar vieglu sirdi pierakstīt sevi pie inteliģences. Slava? Gods? Prece…? Es nebrīnīšos, ka pēc dažiem gadiem mamma Andrēu aizvedīs uz kādu modeļu aģentūru. Ar tādu ārieni, ar tādām ambīcijām tur un tikai tur ir viņas vieta.

Divu veidu meitenes (ja tā var teikt) iet uz tām aģentūrām (pārsvarā mammas un tēvi ved). Pirmkārt, meitenes no slikti situētām, pat nabadzīgām ģimenēm. Visa ģimene tic brīnumam, ka meitene ar savām ārējām dotībām izvilks visu ģimeni – saņems lielu naudu par modes skatēm, iekļūs bagātnieku sabiedrībā un veiksmīgi apprecēsies. Tad pie tās uguntiņas sildīsies arī vecāki. Un vēl tā slava un gods – spīdēt televīzijā un žurnālu vākos! Žurnālisti ņems intervijas arī no vecākiem, radi un kaimiņi taču nomirs aiz skaudības! Augsti, augsti var uzlidot ar meitas palīdzību! Pašiem dzīve iznāca tāda pelēka, neizteiksmīga… Bet tā gribas, lai būtu neparasti, svinīgi, laimīgi. Apkārtējiem pagaidām izgudrosim pasaku, ka meitai vajag stāju pielabot, iemācīt graciozi kustēties, nu, tādu sievišķību veidot, komunikatīvas spējas attīstīt. Un ved vecāki savus lolojumus pie nopietniem onkuļiem, kuri nozaru apvienošanas kārtībā kalpo gan modei, gan izklaidei. Jo tur, augšā, kur sēž uz troņa lielā nauda (kopā ar lieliem īpašumiem), miera nav, ir mūžīga cīņa, stress; vilku likumus pildīt nav viegli. Viens otram var rīkli pārkost jebkurā momentā, tāpēc ir nepieciešamība, pat tiesības bieži relaksēties. Un “precei” jābūt pirmā svaiguma un augstākā labuma. Jo jaunāka miesa, jo svaigāka. Gan jau tie lūzeri, tur, apakšā, spēs piegādāt “preci”. Un viņus var uzpirkt par lētu naudu, viņi ir pieticīgi.

Tie, kas “priecājas” ar pusaudzēm, skaitās konservatīvi, atpalikuši. Tos, ar lielo pieredzi, tas vairs neuzbudina. Viņi meklē jaunus, nervu kutinošus gājienus, piemēram, sekss ar pavisam maziem bērniem. Pirms dažiem gadiem vienu nelielu Eiropas valsti satrieca ziņa, kad kaimiņi pa lodžijas logu ieraudzīja, kā vīrietis no blakus dzīvokļa nodarbojas ar orālo seksu ar 10 mēnešus veco puisīti, adoptētu no Austrumeiropas. Kur ir robeža cilvēku perversai fantāzijai? Kur sākums? Varbūt tās slēpjas pāragrā, uzspiestā seksuālā “apgaismošanā”, bet, ja lietas sauksim pareizajos vārdos, vienkārši seksuālo  instinktu brutālā, piespiedu modināšanā, kā tas bieži notiek skolās ar brīvprātīgo funkcionāru aktivitāšu palīdzību? Man nekas nav pret papardi kā augu, bet tās ziedi atnesa Latvijas jauniešiem nopietnas psiholoģiskas problēmas.

Modeļu otrā grupa – meitenes no materiāli nodrošinātām ģimenēm un arī no bagātām ģimenēm. Ko šīs te meklē? Pašapziņu gribas pacelt vēl. Esmu labi situēta (bagāta), bet vai ar manu ārieni viss kārībā? Kā apkārtējie mani uztver? Pusaudži ir ļoti kritiski pret savu ārieni. Skatoties spogulī, viņi redz citādāku ainu nekā mēs, pieaugušie. Tajā laikā jaunam cilvēkam ļoti svarīgs viņa interešu grupas vērtējums un skaistuma etaloni. Starp citu, daudzas sievietes šajā ziņā tā arī palikušas infantilas, ar pusaudzes domāšanu. Uz katra stūra viņas kliedz par mīlestību pret sevi, bet domā tikai par mīlestību pret savu ķermeni nevis kā pret personu, indivīdu. Viņas nav pašpietiekamas, seko tam, ko pateiks citi. Tik daudz laika un spēka patērē, lai kaut ko pierādītu citiem. Piemēram, ka viņām ir izcila vielmaiņa un tāpēc viņas nepieņemas svarā. Leģendas, protams, skaistas, bet izglītotie cilvēki nenoticēs. Aiz tā visa stāv dažādas diētas, atslodzes dienas un ļoti, ļoti bieži (dažām pat radinieki nezina) pēc ēšanas kuņģa saturs tiek izvemts. Mēles kārpiņas saņēma savu prieku no ēdiena garšas, smadzenes arī savu svētlaimi (uz īsu laiku), un tagad skriesim atbrīvot kuņģi. Viens ļoti pieredzējis psihiatrs, kurš ilgus gadus ir ārstējis anoreksijas un bulīmijas slimniekus, savā zinātniskajā rakstā atklāja vēl vienu noslēpumu sakarā ar notievēšanu. Izrādās, ka, atbrīvojoties no kuņģa satura, daudzas sievietes izjūt orgasmu. Tātad var uzreiz divus zaķus nošaut!

Un vēl viens problēmas aspekts. Kāpēc mēs nevaram atklāti runāt par to, ka, tāpat kā eksistē vīrieši ekshibicionisti (mēteļu virinātāji), eksistē arī sievietes ekshibicionistes. Pateicoties viņām, striptīza dejotājas profesija ir nemirstīga. Stieņa veterānes noteikti būs pensiju saņēmēju vidū! Bet, kamēr viņas vēl pavisam jauniņas, tad skrien uz modeļu aģentūrām un kopā ar vecākiem veido apkārt tam romantikas un izsmalcinātības oreolu! Daži jaunbagātnieki sūta uz turieni savas meitas. Daži no augsta ranga valstsvīriem arī to dara, jo var padižoties pūļa priekšā, ka meita ir skaista un topā. Ar to skaistumu, protams, kā ir, tā ir.

Mūsu laiki ar to arī slaveni, ka uz melno saka – balts, vulgāro uzskata par pievilcīgo, perverso ar seksīgo. Tabu jēdziens pazudis vispār un, lai sevi “uzkarsētu” un novestu līdz vajadzīgam stāvoklim, cilvēki izgudro pretīgas, perversas lietas. Tagad pēc sievietēm invalīdēm (atvainojiet – ar īpašām vajadzībām) no Austrumeiropas ir ļoti liels pieprasījums. Piemēram, ar vienu kāju vai vispār bez kājām, jo tas darbojas tik uzbudinoši. Ko var zināt par izvirtību piedāvājumiem, nevaram ielīst tajā ādā… Vai tikai mēs, normālie cilvēki, arī šajā jomā nepaliksim mazākumā…

Cik nožēlojama un mietpilsoniska ir mūsu sabiedrība, kļuva skaidrs, kad Latvijā sāka rīkot mis un misis konkursus. Vissmukākā. Ar kādu mērauklu to mērīja? Un kādā veidā? Pulcināja visas Latvijas meitenes un sievietes (protams, noteiktā vecumā)? Katram cilvēkam taču sava skaistuma izjūta. Vienīgi pasildīja pašapziņu dažiem naudas maisiem, ka viņu sieva kādreiz bija tā mis vai misis, jo vīri labi nosponsorēja pasākumu un pasākuma organizatorus. Toties gatava jau ģimenes sāga, ka māte, pēc gadiem vecāmāte un vēl pēc gadiem vecvecmāmiņa utt. bija skaistuma karaliene. Lieta tāda, kā izrādās, tikai ar naudu ir par maz, lai justos apmierināts un laimīgs. Vēl vajadzīgs pūļa apbrīns, skaudība un dievināšana.Vieglāk ir tiem bagātniekiem, kam pietika ar to, ko galma švīkotājs uzmālēja viņus romiešu togā ar lauru vainagu galvā – tad cilvēki arī aizmirsa grūto un nabadzīgo padomisko bērnību un sarada ar domu, ka reinkarnējas romiešu imperatorā. Ne vairāk un ne mazāk! Zeme, atveries!

Un par kādu bērnu motivāciju mācībām, izglītībai mēs varam te runāt?! Vai viņi visi ir akli? Un vēl vecāki pie vakariņu galda aizrautīgi stāsta, cik pa dienu varoņdarbu paveica – kuru apšmauca, kuru “apčakarēja” un uz nākamo dienu tādus pašus plānus kaļ. Daudziem mūsu sabiedrības locekļiem tā ir pārliecība – nepašmauksi – neizdzīvosi. Bet dzīvot gribas labi, pārticīgi. Bet mēs visi esam cieši saistīti kopā, visi atkarīgi viens no otra. Un pastāv taču bumeranga likums. Viss atgriezīsies pie tevis. Protams, no citas puses, no kuras negaidi un citā laikā, kuru nevari pārredzēt.

Nepiesātināmi rīkļu rāvēji arī atrodas zem Dieva pēdas, bet viņi laikam nebaidās un dzīvo pēc tāda principa: dzīve ir ļoti īsa, jāpaspēj visu, visu izbaudīt. Šeit un tagad. Tādiem cilvēkiem nav iespējams kaut ko pierādīt, tāpēc arī viņi grib par jebkuru cenu saglabāt jaunību. Viņi maina savus slimos orgānus pret nogalināto mazu bērnu un jaunu cilvēku orgāniem un grib paildzināt savu ķermeņa nevis dvēseles dzīvi, jo nezina un nesaprot, kas tā dvēsele ir. Un pēc visa tā viņus var nosaukt par cilvēkiem? Un kā normāliem cilvēkiem, cilvēkiem ar sirdsapziņu un atbildības sajūtu pret saviem tāliem un ne tik tāliem senčiem izdzīvot un sevi saglabāt? Jo dažiem (diemžēl nedaudziem) vēl pastāv tāds jēdziens, kā dzimtas gods. Visos laikos tā manta bija dārgāka par materiālajiem dārgumiem. Cilvēki gāja uz drošu nāvi, aizstāvot savu godu. Pat mūsu laikos, kad var nopirkt par naudu jebkuru muižniecības titulu, godu un gadsimtos garīgi izveidoto aristokrātisko pašcieņu nopirkt nevar.

Ne skola, ne ģimene nerunā ar bērniem par tām lietām, jo gan skolā, gan mājās noteicēja ir  “obrazovanščik”, kādu specialitāti apguvuši emocionāli, garīgi neizglītoti cilvēki. Gaišo, izprotošo cilvēku ir maz, lai mainītu sabiedrību. Līdz skolas vecumam vecākiem būtu veicams galvenais darbs attiecībā uz bērnu audzināšanu – jāizveido vērtību matrica. Jēdzienu un morāla ceļveža tabulas, kur skaidrā un saprotamā valodā jāieraksta, kas ir labs un kas ir slikts. Šī tabula paliek bērnam uz visu mūžu, pēc tās viņš salīdzinās savas domas, savu un citu cilvēku rīcību. Un tagad paskatīsimies apkārt, cik daudz vecāku un vecvecāku var sastādīt bērnam morālo un 21.gadsimta cienīgu audzināšanas tabulu? Pie tādas morālas situācijas mūsu valstī kā tagad, skolai it kā būtu jāsāk pāraudzināšanas darbs, bet kurš to darīs un ar kādām metodēm? Ar pārrunām tālu netiksim (tas jau pārbaudīts). Lai reanimētu Makarenko pieredzi ar darba terapiju, būs par maz, jo bez idejiskas sastāvdaļas darba terapija nelīdzēs. Tad darbs būs sods.

Pašreiz skolas ir pārņemtas ar ideju visus skolēnus izaudzināt par līderiem. Pat sākumskolas skolēni prasa skolas psihologam dot nopietnas rekomendācijas, lai viņi visi kļūtu par līderiem. Psiholoģei ir nojauta, ka šo interesi bērnos uztur arī ģimenes. Tātad katra ģimene cer, kas tieši viņas bērns ies pa dzīvi kā līderis. Nevienu neinteresē, kāda izskatīsies mūsu sabiedrības dzīve, ja visi jutīsies un uzvedīsies kā līderi. Un, ja vēl atcerēsimies, cik liels mūsu valstī ir nesekmīgo skolēnu skaits, tad viss šis pasākums izskatās traģikomiski. Nesekmīgais līderis un, ja vēl pieliekam uzvedības traucējumus, tad mazgadīgais noziedznieks ir gatavs.

Zinoši, analizēt spējīgie cilvēki jau pirms gadiem pamanīja, cik daudz mums neirastēnisko jauno cilvēku. Padomāsim: kāpēc? Sāksim ar to, ko nozīmē būt līderim? Par tādu var kļūt tikai tāds cilvēks, kam no dabas doti priekšnoteikumi – atbilstošs temperaments, stipra nervu sistēma, teicamas analītiskās spējas un vēl viena lieta, kuru vārdos grūti definēt – harizma. Tā ir Dieva dota dāvana pavisam nelielam cilvēku skaitam, kaut kas līdzīgs personas šarmam. Ja cilvēks grib pats notēlot, ka viņam ir harizma, viņš izskatās smieklīgi.

Un vēl līderim ļoti vajadzīga spēja uzņemties atbildību. Daudzi no mūsu jauniešu vidus mēģināja un mēģina notēlot līderi, izvaro savu būtību, savu raksturu un vai nu paliek par neirastēniķi vai slimo ar somatiskām slimībām. Un vispār, mums jau pietiekošā apjomā tika saražoti viltus līderi – nekauņas, plēsoņas ar zemu attīstības līmeni (šauras pierītes).

Gribas biežāk satikt sirdsgudros, vienkāršos (nevis prastus, primitīvus) cilvēkus, bet īstus (jo ir tādi, kuri cenšas notēlot tās īpašības), lai atkal noticētu, ka kādreiz visa šī visatļautības balle beigsies, atkal uz pilsētas ielām atgriezīsies apgarotas cilvēciskas sejas, cilvēki biežāk smaidīs viens otram, sadzīviskās nebūšanas neliksies tik nozīmīgas un traucējošas, jo cilvēkiem priekšā stāvēs lielāki mērķi, cilvēces cienīgi, jo Radītājs taču ne velti izveidoja tik skaistu planētu ar sarežģītu floru un faunu, kuras mirst un atdzīvinās. Bet cilvēku viņš izveidoja ar kādu īpašu nolūku. Gadsimtiem ilgi cilvēki nevar atminēt šo mīklu. Varbūt kādam izdosies? Tikai jāpaliek par cilvēkiem nevis par ķīmisko vielu īpatnējo savienojumu ar dīvainu rīcību un darbībām. Bet tiem cilvēkiem, kas sevi uzskata par prātīgām būtnēm, jāpadomā, kā sevī saglabāt dievišķo dzirksteli.

Ludmila Gulbe, RBTAC
Nākotnes vārdā (2008.gada jūnijs)
http://www.bernutiesibas.lv/downloads/pdf/nv/nv_0608.pdf

Šis ieraksts tika publicēts !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Par mūsdienu audzināšanas problēmām

  1. miltons saka:

    Ko gribiet?Patreiz ir kropla sabiedrība un deformēta īsteno -patieso vētrību skala. Pārējais ir tikai sekas.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s