Par nacistu un cionistu sadarbību

00246_cionisms_nacismsPadomju Savienības ebreju iznīcināšana otrā pasaules kara laikā no nacistu puses tika veikta pēc cionistu lūguma (pieprasījuma). Izskatās, ka esmu vienīgais Krievijā un visā pasaulē, kurš izsaka šādu apgalvojumu un aizstāv šo versiju. [Cionisms  – starptautiska ebreju politiska kustība, kuras mērķis bija neatkarīgas ebreju nacionālas valsts izveidošana]

Tas, ka šo versiju ignorē procionistiskie vēsturnieki ir labi saprotams. Tāpat ir pietiekami skaidrs kāpēc šai versijai nepievērš uzmanību vēstures revizionisti, kuri pilnībā noliedz holokoustu (tas ir to, ka vācieši kaut kad un kaut kur būtu masveidā iznīcinājuši ebrejus). Bet dīvainā kārtā no šīs versijas izvairās arī autori, kas šķiet nepieder nevienai no augstākminētajām grupām.

Grāmatā „Izraēlas asiņainais noslēpums” (Кровавая тайна Израиля) es norādīju uz revizionistu kļūdu, kuri mēģina pilnībā reabilitēt vāciešus par ebreju masveida iznīcināšanu. Jo mēs, padomju cilvēki, bez cionistu liekulīgajiem kaucieniem pilnīgi noteikti zinām, ka vācieši masveidā iznīcināja padomju ebrejus. Tas, ko cionisti sauc par ebreju holokostu, patiesi bija.

Tomēr organizēja šo holokostu tieši cionisti. Tam ir grūti noticēt, bet šai versijai par labu liecina visvairāk pierādījumu. Bez cionistiem ebreju holokosts vāciešiem nebija vajadzīgs un viņi nemaz to arī neplānoja.

Par cionistu un nacistu saistību raksta pietiekami daudz autori: samērā pārdomāti par to raksta padomju vēsturnieki, tāpat arī Eiropā vajātie vēsturnieki-revizionisti, bet pašreizējais Palestīnas prezidents Mahmuds Abbas 1982.gadā pat aizstāvēja disertāciju ar nosaukumu „Nacistu un cionistu slepenā savienība”. Par to izpļāpājas arī paši cionisti.  Pie tam noliegt šo sadarbību objektīvam pētniekam ir muļķīgi, jo tā ir vairāk kā loģiski pamatota.

Cionistu galvenais mērķis bija Izraēlas izveidošana, bet galvenais šķērslis šī mērķa realizācijai – ebreju nevēlēšanās braukt uz Palestīnu. Apmēram 100 gadus Rotšildi tērēja milzu līdzekļus, reklamējot ebrejiem pārbraukšanu uz Palestīnu, un tas praktiski nedeva nekādu rezultātu – ebreju ieceļotāju skaits bija pārāk niecīgs, lai izveidotu tur valsti.

Ja cilvēki negrib kaut ko darīt, bet kādam ļoti vajag, lai viņi to darītu, tad cilvēki ir jāpiespiež darīt nepieciešamais.  Un cionisti nonāk līdz vienīgajam priekš viņiem iespējamajam risinājumam – nevis pierunāt ebrejus pārcelties uz Palestīnu, bet gan piespiest viņus tur doties. Bet piespiest viņus to darīt var tikai iebiedējot.

Kādā veidā ebrejus var iebiedēt?! Ebreji ir ļoti saliedēta un attapīga tauta, kas ne vienu vien vēstures vētru ir spējuši pārdzīvot.  Ar ko tad viņus nobiedēt? Ar to, ka citās valstīs antisemīti tevi nogalinās tikai par to, ka esi ebrejs.

Cionisma tēvs-dibinātājs un Vispasaules cionistu kongresa priekšsēdētājs Teodors Hercls (1860-1904) aiz izmisuma saaģitēt ebrejus doties uz Palestīnu un dibināt tur ebreju valsti Izraēlu reiz ierakstīja savā dienasgrāmatā sekojošo: „ Es izdomāju beidzot priekš sevis piemērotu epitāfiju [cilvēku raksturojošs  uzraksts uz kapa pieminekļa]:  „Viņš bija pārāk labās domās par ebrejiem””. Un nav jābrīnās, ka vēl 1895.gadā Hercls nonāca līdz sekojošai domai: „Antisemīti kļūs par mūsu uzticamākajiem draugiem un antisemītiskas valstis par mūsu sabiedrotajiem.” Šī doma ir ļoti vienkārša un saprotama – ar grautiņiem un vardarbību savās valstīs antisemīti nobiedēs ebrejus, piespiežot viņus pārcelties uz nākamo Izraēlu.

Hitleriskā Vācija bija antisemītiska valsts un tāpēc arī dabisks cionistu sabiedrotais. Un vācieši noteikti bija ar mieru deportēt visus savā jurisdikcijā esošos ebrejus uz Palestīnu. Tādā veidā viņi gan tiktu vaļā no pašu nīstajiem ebrejiem, gan vienlaicīgi arī saglabātu labas attiecības ar starptautiskām ebreju organizācijām.

Te vēlreiz gribu atkārtot, ka labprātīga ebreju pārcelšana uz Palestīnu jau bija izmēģināta un šie mēģinājumi cieta pilnīgu krahu. Lūk kā beidzās viens no šādiem mēģinājumiem. 1882.gadā Harkovā 300 ebreju saņēma no cionistiem pārceļošanas naudu kolonijas izveidošanai Palestīnā. No sākotnējiem 300 ebrejiem līdz Odesai aizbrauca 100, līdz Konstantinopolei 40, bet līdz galamērķim Palestīnā tikai 16 ebreji [kopsummā apm.5%]. Visi pārējie ar saņemto naudu izklīda pa citām valstīm. Bet arī šie 16 nebij nekādi „muļķi”: 1910.gadā viņi kļuva par plantatoriem, zemi viņiem apstrādāja arābi, bet savus bērnus viņi sūtīja dzīvot un mācīties uz Parīzi.

Tādējādi, ja nacistiem savu rasistisko plānu realizācijai bija nepieciešams tikai attīrīt savu zemi no ebrejiem un, lai viņi brauc kur grib, tad cionistiem ar to bija par maz. Lai izraisītu masveida ebreju aizceļošanu nevis kaut kur, bet tieši uz Izraēlu, cionistiem bija nepieciešams liels un drausmīgs piemērs, kad vietējie iedzīvotāji nogalina ebrejus tikai tāpēc, ka viņi ir ebreji. Cionistiem bija nepieciešams holokausts, lai piespiestu ebrejus bēgt nevis uz citām valstīm, bet gan uz „vēsturisko dzimteni”, kur viņiem nevarētu draudēt izrēķināšanās no vietējo iedzīvotāju puses.

Te gribu atgādināt vienu zīmīgu detaļu: sākotnēji no masu ebreju slepkavībām PSRS teritorijā vācieši turējās nostāk, nododot tos policijai, kas sastāvēja no vietējie kolobracionistiem. Tāpēc formāli šie noziegumi izskatījās tā (vai tos varēja tādā garā interpretēt), ka ar ebrejiem izrēķinājās nevis vācieši, kuri bija aizņemti frontē, bet gan vietējie policaji.

Tagad atliek nostāties cionistu vietā un izdomāt kurus ebrejus ir jānokauj un par godu cionistiem jāupurē uz Izraēlas valsts izveidošanas altāra?

Ja mēs paraugāmies no toreizējo cionistu skatu punkta, tad mums nākas secināt, ka ebreju rasistiem nebija pasaulē nīstamāku cilvēku kā padomju ebreji, kuri arvien vairāk un noteiktāk tiecās uz internacionālismu un asimilāciju. Padomju ebreji ar savu piemēru iznīcināja jau tā dzīvotmazspējīgo ideju par ebreju metropoli – Izraēlu.

Uz šo jautājumu mēs varam paskatīties vēl no citas puses. Jau senie romieši konstatēja, ka jebkura nozieguma izmeklēšanai ir jāsākās ar jautājumu „Cui prodest?” (Kam tas ir izdevīgi?). Tātad kam bija izdevīgi iznīcināt padomju ebrejus?

Nacisti nebūt nebija vispārcilvēcības un humānisma iemiesojumi. Bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem viņi deva pavēles iznīcināt jebkuru, kurš traucēja viņu nodomu realizācijai okupētajās teritorijās, tai skaitā, piemēram, to pašu komisāru.  Vai, lūk, cits piemērs: 1940.gada 2.oktobrī sanāksmē pie Hitlera Bormans pierakstīja: „Fīrers vēlreiz uzsvēra, ka  katram polim var būt tikai viens kungs – tas ir vācietis; divi kungi viens otram blakām nevar un nedrīkst būt, tāpēc ir jāiznīcina visi inteliģences pārstāvji. Tas izklausās cietsirdīgi, bet tāds ir dzīves likums.” Tad ,nu lūk, „virsnieku kungi” – poļu inteliģences pārstāvji, kuri kļūdaini cerēja paglābties vācu gūstā , 1941.gada rudenī , saskaņā ar „dzīves likumu”, arī tika nošauti Katiņas mežā.

Un galvenais te nav apstāklis, ka līdzīgus norādījumus par ebrejiem, kā šis par poļu inteliģentiem, tā arī vēl līdz pat šai dienai nav izdevies atrast. Sākot no 1939.gada Vācijai bija pastāvīgs darbaspēka trūkums. Vācijas rūpnīcās strādāja no visām Eiropas okupētajām teritorijām sadzīti cilvēki. Piemēram tie paši poļu strādnieki un tikai Vācu lauksaimniecībā bija apmēram miljons.  Līdz kara beigām vāciešiem tīri ekonomisku iemeslu dēļ bija neizdevīgi masveidā kādu iznīcināt, tai skaitā ebrejus vai slāvus, ko tik tiešām Vācieši arī plānoja masveidā likvidēt. Un, visbeidzot, pēc uzvaras karā taču vācieši nedomāja dzīvot izolācijā, tāpēc viņiem bija svarīgs arī savs pēckara imidžš. Tomēr tie ir tikai loģiski spriedumi, savukārt pavisam cita lieta ir  dokumentāli apstiprinājumi.

Nesen es vēlreiz pāršķirstīju A.Dmitrijeva grāmatu „Nacisma izpētes prelūdija” (Прелюдия к изучению нацизма). Dmitrijevs, analizējot PSRS izdotos Ninbergas tribunāla dokumentus, secina, ka vācu genocīda mērķis bija tieši krievi, savukārt ebreji vācu okupētajās teritorijās ieguva ievērojamas priekšrocības krievu priekšā. Šādas priekšrocības tik tiešām tika noteiktas, tomēr Dmitrijevs, manuprāt, nepamatoti šauri skatās uz šo jautājumu.

Lieta tāda, ka krievu (slāvu iedzīvotāji) skaitu bija paredzēts ievērojami samazināt un līdz ar vācu iedzīvotāju skaita pieaugumu  viņiem vispār bija ar laiku jāpazūd, tāpēc vāciešiem nebija nepieciešams iegūt viņu simpātijas.  Savukārt ebrejus pēc Vācijas uzvaras bija paredzēts pārvietot uz nākamo Izraēlu – Trešā reiha sabiedroto valsti. Tāpēc vāciešiem nebija izdevīgi noskaņot savas nākamās sabiedrotās valsts pilsoņus pret sevi.

Tomēr reāli dzīvē, nevis pēc dokumentiem, masveida ebreju nošaušana sākās jau nedaudz vēlāk kā 3 mēnešus pēc kara sākuma (1941.gada 29.septembrī Kijevā).  Te rodas jautājums, kad tad īsti tika izdots Dmitrijeva atrastais vācu rīkojums par priekšrocību radīšanu ebrejiem?  Tas nav viegls jautājums, jo PSRS laiku izdevumā dokumenta izdošanas datums nav norādīts.  Tas izskatās pēc kaut kādas šizofrēnijas no vāciešu puses –  vai nu vācu izpildītāji nekaunīgi nepildīja priekšniecības rīkojumu vai arī vācu vadībai nebija ne jausmas, kas patiesībā notiek okupētajās teritorijās.  Ninbergas procesā nacistiskās Vācijas vadība izlikās par muļķīšiem, kuri neko neesot zinājuši par masveida viņu pārvaldībā nonākušo tautu iznīcināšanu, tomēr ņemot vērā šo parādību masveidību, intensitāti un citas liecības, tam ticēt nav nekāda pamata.

00246_Ebreju_nosausana_26_5_1

00246_Ebreju_nosausana_26_5_2

00246_Ebreju_nosausana_26_5_3

Tātad ļoti būtiski ir noskaidrot, kad tika izdots minētais dokuments. Lai to izdarītu, mums ir jāpievēršas birokrātiskai rutīnai.

Vispirms par vāciešu mērķiem.

Hermanim Gēringam (1893-1946)nacistiskās Vācijas hierarhijā bija īpaša vieta. Papildus Vācijas aviācijas virspavēlnieka amatam viņš atbildēja arī par visu Vācijas ekonomiku (šis viņa amats oficiāli saucās „Pilnvarotais par četrgadu plāna realizāciju”). No šī amata automātiski izrietēja pienākums Gēringam nodrošināt PSRS okupēto teritoriju ekonomisko resursu izmantošanu Vācijas labā.

Tāpēc līdz ar uzbrukšanas plāna Padomju savienībai (plāns „Barbarosa”) izstrādi, vācieši sāka arī izstrādāt plānotās laupīšanas detaļas. Izstrādāt to Gērings uzdeva kara- ekonomikas organizācijai – saimnieciskam štābam „Oldenburga” (vēlāk tas tika pārdēvēts par saimniecisko štābu „Austrumi”), ko vadīja ģenerālis Georgs Tomass (1890-1946). Tā bija milzīga organizatoriska struktūra ar vairākiem desmitiem saimnieciskām inspekcijām, saimnieciskām organizācijām, filiālēm un citām specializētām iestādēm. 1941.gada aprīļa beigās štābā „Austrumi” skaitījās 6845 darbinieki. Dabiski, lai nodrošinātu šādas organizācijas darbību, Gēringam vajadzēja uzdot izstrādāt daudzus rīkojumus un instrukcijas. Tas arī pirms kara tika izdarīts un tika izdots kā „Zaļo mapju” 1-ā daļa ar nosaukumu „Direktīva par ekonomikas vadību no jauna okupētajos austrumu apgabalos („Zaļā mape”)” . Šī direktīva vēlāk tika iesniegta kā pierādījums Ninbergas procesā ar dokumenta nosaukumu PSRS-10.

Lūk citāts no „Zaļās mapes” ievada:  „Šī direktīva līdz iks stundai ir jāuzskata kā „Slepens vadības dokuments”, bet pēc iks dienas kā atslepenots ar statusu „Tikai dienesta izmantošanai””. Tātad sākumā „Zaļās mapes” bija slepenas, jo no to satura varēja izsecināt par Vācijas gatavošanos karam pret PSRS, bet pēc Vācijas uzbrukuma PSRS ar šiem dokumentiem vajadzēja iepazīstināt lielas zemāko ierēdņu masas, tādēļ to slepenības statuss tika mainīts uz „Tikai dienesta lietošanai”.

Tomēr bija nepieciešams ne tikai aplaupīt PSRS, bet arī organizēt dzīvi okupētajās teritorijās. Ar šīm problēmām Gēringu tieši nenodarbināja. Šai sakarā 1941.gada 20.aprīlī tika izveidota Impērijas ministrija par okupētajiem austrumu apgabaliem, par kuras vadītāju norīkoja Alfrēdu Rozenbergu (1893-1946). Viņam bija padotības statuss attiecībā pret Gēringu, ko viņš uzreiz arī apliecināja vienā no savām uzstāsānās reizēm: „Man ir nodotas pilnvaras nodrošināt kārtību austrumu apgabalos…. [tomēr]…. Pats par sevi saprotams tas nekādi neskar reihsmaršala [Gēringa] kā četrgadu plāna pilnvarotā realizētāja direktīvās tiesības”

Arī Rozenbergam bija jāsagatavo daudz dokumentu saviem darbiniekiem un viņš tos sagatavoja. Viņa dokumenti tiek izdoti kopā ar Gēringa dokumentiem kā „Zaļo mapju” 2-ā daļa, kam tiek dots savs nosaukums – „Brūnā mape”. Ninbergas procesā šis figurēja kā pierādījums ar nosaukumu „dokuments EC-347” un viņa galviņa bija šāda:

„Ekonomikas vadības Austrumu štābs (OKB) saimn.vad.(Z1)  II
N 60250/42 (slepeni)
Slepeni
Direktīva par ekonomikas vadību
no jauna okupētajos austrumu apgabalos
(Zaļā mape)
2.daļa
(3-ais izdevums)
Papildus materiāls 1-ai daļai
Berlīne, 1942.gada septembris”

Kā redzams, otrajā daļā slepenības statuss ir pieminēts divas reizes.  No tā nākas secināt, ka uz 1942.gada septembri vai nu visas „Zaļās mapes” atkal kļuva slepenas vai arī to otrā daļa – „Brūnā mape”, slepenības statusu nemaz nezaudēja.

„Brūnai mapei” ir atsevišķš apakšvirsraksts: „Direktīva – galvenie impērijas ministra par okupētajiem austrumu apgabaliem ar civilo pārvaldi rīkojumi” un sākas tā ar „A. Fragmenti no impērijas ministra par okupētajiem austrumu apgabaliem ar civilo pārvaldi darba direktīvām. (Brūnā mape, 1.daļa, 25-30 lappuse)”

Par cik tieši šie fragmenti satur mūs interesējušie norādījumi par priekšrocībām ebrejiem, tad ir būtiski noskaidrot kad tad īsti tika radīta ši Rozenberga direktīva – pirms vai pēc kara? To noteikt izrādās ir samērā vienkārši tik vien kā izlasot tekstu – viss, kas ir jau ticis realizēts 1942 un pat 1941.gadā (piemēram komisariātu organizācija), Rozenberga direktīvā tiek pieminēts nākotnes formā un neatbilst ne tikai realitātei uz 1942.gadu, bet nonāk pretrunā ar Hitlera norādījumiem, ko viņš deva pēc kara sākuma 1941.gada 17.jūlijā.

Tātad fragmenti no Rozenberga direktīvām, kuras nepārprotami ir radītas pirms kara ar PSRS, ir nacistu vadības pirmskara skatījums uz PSRS ebreju likteni.  Tā kā šis skatījums pilnībā nesakrīt ar to, kas praktiski tika realizēts, tad domājams šis dokuments 1942.gada izdevumā ir iekļauts kļūdas pēc [nebija laika un/vai vēlēšanās ķēpāties ar sīkumiem un labot dokumentus apstākļos, kad ir milzum daudz darāmā, problēmas un viss strauji mainās].

Sākumā jātiek skaidrībā par nacistu vadības ieskatu par visas Eirpoas ebreju likteni, nevis PSRS ebreju likteni par ko ir runa Rozenberga direktīvā. Tam ir jāpievērš uzmanība, jo kā pareizi norāda Dmitrijevs un daudzi citi vēsturnieki, Eiropas ebreju vēsturi otrā pasaules kara laikā cionisti ir izkropļojuši līdz nepazīšanai. Šai vēsturē ir apslēpta cionistu loma un visa vaina par notikušo ir uzvelta viņu sabiedrotajiem – nacistiem (tiesa tagad to mēģina uzvelt arī Staļinam).

Te man vieglāk ir dot vārdu pašam A.Dmitrijevam.

„Īpaša loma vēsturē ir noklusējumu un falsifikāciju simbiozei, kas kļuva par izšķirošo faktoru dodot iespēju ebrejiem pasludināt sevi par vienīgo cietušo nāciju.  Ninbergas tiesas procesa dokumentos ebreju pārvietošanu apzīmējošā frāze „… vispārējam ebreju jautājuma atrisinājumam”, tika iztulkota kā „… galīgam ebreju jautājuma atrisinājumam”.

Tieši, lai pārvietotu ebrejus uz Palestīnu, nevis, lai viņus iznīcinātu, hitlerieši apkopoja Eiropas ebrejus koncentrācijas nometnēs; tas arī bija „galīgais ebreju jautājuma atrisinājums” – termins, ko šodien pasniedz kā visu ebreju iznīcināšanas plānu.

Interesanti, ka šo tulkojuma kļūdu Ninbergas procesa laikā atzina arī galvenais apsūdzētājs no ASV – Džeksons. Viņš atzina, ka pareizs šī termina tulkojums, ņemts no 1942.gada Vanzē konferences, ir „… vispārējs ebreju jautājuma atrisinājums”, tas ir „kopumā un pa lielam” nevis „pavisam un galīgi”.

Ninbergas tiesas procesa laikā tāpat tika konstatēts, ka Vanzē konferences vadītājs, SS obergrupenfīrers un SD vadītājs Reinhards Heidrihs (1904-1942) neko nav teicis par ebreju iznīcināšanu, bet tikai aicināja „legālām metodēm attīrīt vācu dzīves telpu no ebrejiem, tāpēc nepieciešams:
a) sagatavoties daudz intensīvākai ebreju pārvietošanai;
b) bēgļu plūsmu novirzīt uz Palestīnu;
c) paātrināt pārvietošanu individuālos gadījumos;
d) veikt visus nepieciešamos plānošanas, organizatoriskos un finansu sagatavošanās pasākumus ar mērķi vispārīgi atrisināt ebreju jautājumu vācu ietekmē esošajā Eiropā pārvietošanas vai evakuācijas formā…” (skat. vēl: «Kardel, Adolf Hitler – Begrunder Israel, 1974, Marva-Genf / Кардель, «Адольф Гитлер – основатель Израиля», стр. 193-207 )

Pēc tam šo ļoti brīvi iztulkoto frāzi sāka interpretēt mums jau zināmajā nozīmē.

Eksistē Hitlera paziņojums 1931.gada Harzburgas nacionālsociālistiskās partijas konferencē: „Kad mēs nonāksim pie varas, mēs pacentīsimies panākt, lai ebrejiem būtu sava valsts”. Un Hitlers izpildīja šo solījumu. 1933.gada vasarā viņš nodiktēja savam pilnvarotajam advokātam Hansam Frankam (1900-1946) sekojošo:  „Es gribu, lai ebreju jautājums tiktu risināts balstoties uz tiesiskiem principiem, lai starptautiskām ebreju organizācijām nebūtu ne mazākā iemesla apvainot mūs zvērībās.”

Zīmīgi, ka tad, kad Hitlers okupēs PSRS, apvainojumi zvērībās attiecībā pret slāviem viņu ne mazākā mērā neuztrauks.”

Hitlera un pārējo nacistiskās Vācijas vadītāju doma ir skaidra: visi kari beidzas ar mieru, un Vācijas vadītājiem pēc tam būtu bijis nepieciešams mierīgi sadzīvot ar visu pārējo pasauli.  Un valstīs ar kurām Hitlers bija domājis mierīgi līdzāspastāvēt, tai pašās Lielbritānijā un ASV, ebrejiem bija milzu politiskā un informatīvā (masu saziņas līdzekļu) vara. Kļūt par visas pasaules ebreju nāvīgu ienaidnieku nacistiskai Vācijai bija ne tikai neizdevīgi, bet pat ļoti bīstami.

Tas arī ir cēlonis tiem priekš padomju ebrejiem labvēlīgajiem pasākumiem, ko Rozenbergs plānoja un izstrādāja pirms kara. Šo pasākumu būtība bija saglabāt un sagatavot. Lūk kā tas izskatījās:

„3. Vadošie norādījumi sakarā ar ebreju jautājumu

a) Vispārīgā daļa

Visi pasākumi saistībā ar ebreju jautājumu okupētajās austrumu teritorijās ir jāskata no tāda skatu punkta, ka ebreju jautājumam pēc kara ir jābūt galīgi atrisinātam visā Eiropā. Tāpēc šie pasākumi ir jāuzskata kā atsevišķi sagatavošanās darbi, kuri ir jāsaskaņo ar citiem šai jomā pieņemtajiem lēmumiem.

Tai pat laikā šī jautājumu risināšanā iegūtā pieredze okupētajās teritorijās var kalpot kā vadošais faktors kopējai problēmas atrisināšanai, jo līdzīgi kā šo apgabalu ebreji, tā arī ģenerālgurnatora teritoriju ebreji sastāda ievērojamāko daļu no Eiropas ebrejiem.

Divdomīgi,  vāciešu necienīgi pasākumi ir jāatmet.

Nevajag ierobežot iespējamās vietējo civiliedzīvotāju antiebreju aktivitātes, jo tās nav pretrunā ar miera un kārtības saglabāšanas uzdevumu aktīvo armijas daļu aizmugurē. Savukārt noziedznieku un citu antisabiedrisku elementu aktivitātes, kuru mērķis personiskās iedzīvošanās nolūkos ir aplaupīt ebreju veikalus vai pašus ebrejus, ir stingri jāsoda.

b) Iedzīvotāju sastāvs

Atsevišķos impērijas komisariātos un ģenerālkomisariātos ebreju skaits un loma ir dažādi. Piemēram, Baltkrievijā un Ukrainā dzīvo miljoniem ebreju, kuri šeit ir iesakņojušies kopš sen seniem laikiem. Savukārt PSRS centrālajos apgabalos ebreji parādījās tikai boļševiku ērā. Īpaša grupa ir padomju ebreji, kuri kopā ar Sarkano Armiju  1939-1940.gadā ienāca austrumu Polijā, Rietumukrainā, Rietumbaltkrievijā, Baltijas valstīs, Besarābijā un Bukovinā. Attiecībā pret dažādām šīm grupām noteiktos gadījumos var būt dažāda attieksme…

Pirmkārt, izmantojot stingrus mērus, ir jāizslēdz ieradušos… pēdējo divu gadu laikā ebrejus, jo viņi nav aizbēguši… Vietējie ebreju iedzīvotāji sākumā ir jāuzskaita, ieviešot tiem obligātu reģistrāciju.  Visi ebreji ir jāiezīmē ar redzamu simbolu (dzeltena ebreju zvaigzne).

c) Izdalīšana no kopējās iedzīvotāju masas

Pirmais un galvenais vāciešu uzdevums ir stingra ebreju atdalīšana no pārējiem iedzīvotājiem…

Vajag ebrejiem atņemt tiesības brīvi mainīt dzīvesvietu. Ir jāmēģina pārvietot ebrejus uz getto, ko realizēt atvieglo fakts, ka Ukrainā un Baltkrievijā eksistē virkne caurmērā slēgtu ebreju apmešanās vietu… Getto ir atļauts izveidot kontrolētu ebreju pašpārvaldi. Robežu apsardze starp getto un ārējo pasauli ir policijas un komisariāta uzdevums.

Turpmāka sajaukšanās ar vietējiem iedzīvotājiem, piemēram, laulību, tirdzniecības kontaktu, kultūras pasākumu utt. ceļā, ir jāaizliedz. Izmantojot atbilstošas darbības ir jāpanāk tāds stāvoklis, ka ebreji soli pa solim tiktu izslēgti no sabiedriskās dzīves.

d) Saimnieciskā darbība

Kara stāvokļa noteikto augsto ekonomisko uzdevumu Austrumos dēļ nepieciešams pret ebrejiem veicamo pasākumu laikā sekot līdzi tam, lai pārāk stipri neciestu ekonomiskās intereses.

Pilnībā ir jāpārkārto ebreju ekonomisko dzīvi.  Valsts ierēdņu grupa (Padomju kundzības  laikā – pati spēcīgākā ebreju profesionālā grupa) pilnībā pazudīs. Tāpat turpmāk ebrejiem ir jāaizliedz strādāt jurisprudences, banku, zemes tirdzniecības, izglītības, medicīnas un aptiekāru jomās, kā arī nodarboties ar publicistiku un citām jau Vācijā viņiem aizliegtām profesijām; tai pat laikā izņēmums ir nodarbošanās ar šīm profesijām tikai ebreju vidē. Pakāpeniski ir jāierobežo ebreju tirdzniecību, bet tā, lai neciestu iedzīvotāju apgāde, un principiāli nodarboties ar tirdzniecību ebrejiem ir jāatļauj tikai ebreju vidē.  Tāds pats izņēmums ir arī medicīnas un aptiekāru joma, ja šo aizliegumu rezultātā ir apdraudēta iedzīvotāju nodrošināšana ar minētajiem pakalpojumiem.

No minētajām profesijām atbrīvojušās darba rokas ar virsuzraudzību tiks izmantotas produktīvam, pārsvarā fiziskam darbam (šoseju , dzelzceļu un kanālu būvniecībā, lauksaimniecībā un citur). Ebreju strādnieki fabrikās, amatnieki un sīktirgotāji var turpināt savas nodarbes; pie tam vajaga censties apvienot šos strādniekus ebreju uzņēmumos ar vācu civilās administrācijas virsuzraudzību. Arvien lielāks ebreju skaits ir jāpiesaista lauksaimniecības darbiem. Tur, kur jau eksistē ebreju lauksaimniecības uzņēmumi (piemēram, kolektīvi), tie, stingri kontrolēti,  turpina savu darbu.

Ik pa laikam tiks veikta zemes sadalījuma revīzija.

Visi ebreju īpašumi ir jāpiereģistrē. Pārcelšanās uz dzīvi citur drīkst būt tikai ar speciālām atļaujām.

e) Kultūras darbība

Ebreji soli pa solim ir jāizslēdz no pārējo iedzīvotāju kultūras dzīves un ir jāierobežo viņu darbība šai jomā tikai ebrejiskos institūtos. Dažos apgabalos ir daudz ebreju skolu; šajās skolās ir jāuzņem visi ebreju bērni, kuri līdz šim mācījās neebreju skolās. Ja ir nepieciešams, ebreji savās teritorijās par saviem līdzekļiem var organizēt jaunas tāda pat tipa skolas. Paralēli ebreju valodai ir jākultivē senebreju valoda, kas ir kā kritērijs ebreju atdalīšanai no citiem iedzīvotājiem. Ebreju skolas, to pedagoģiskais sastāvs un mācību plāni ir patstāvīgi jākontrolē.

Ebreju teātri, kino utt. , par cik tie tiks uzturēti tikai par ebreju naudu, var turpināt pastāvēt (tikai tie ir jāuzrauga), tomēr apmeklēt tos drīkst tikai ebreji.

Ebreju prese (ebreju un senebreju valodās) pagaidām ir aizliegta. Atsevišķu izdevumu atļaušana, veicot to visstingrāko kontroli, ir nākotnes jautājums.

Ebreju reliģiskas ceremonijas ir atļautas tikai getto teritorijā.”

Sāksim ar to, ka, manuprāt, šo dokumentu, pirms publicēšanas krājumā „Ninbergas process” 1966.gadā («Нюрнбергский процесс», Юридическая литература, М., 1966), ir koriģējusi kāda padomju cionista netīrā roka. Nu galīgi nav skaidrs kādēļ bija vajadzīga oriģinālteksta izņemšana atsevišķās dokumenta vietās, bet  ir jāatzīst, ka tas ir noticis puslīdz korekti, jo izņemtais teksts ir aizstāts ar daudzpunktiem (šodienas vēstures falsifikatori ar daudzpunktiem sen jau vairs kā nekrāmējas). Protams arī šai tekstā eksistē „galīgais risinājums”, tomēr no visa teksta izriet, ka tā nekādā ziņā nav ebreju iznīcināšana.

Pirmkārt tiešā tekstā un nedivdomīgi šis ebreju jautājuma „galīgais risinājums” tiek atlikts uz kara beigām.  Visas darbības, kuras tiek plānotas veikt pret PSRS ebrejiem, tiek definētas kā sagatavošanās tam, kas ar viņiem notiks pēc kara.

Un šī sagatavošana patiešām izbrīna jo īpaši salīdzinājumā ar to, uz ko vācieši gatavoja krievus.

Vēl savās pirmskara uzrunās Rozenbergs izsakās pietiekami ciniski: „Vācu tautas nodrošināšana ar pārtiku šo gadu laikā, neapšaubāmi, būs galvenā vācu prasība Austrumos; dienvidu apgabali un Ziemeļkaukāza būs kā kompensācija vācu tautas nodrošināšanai ar pārtiku. Mēs neuzņemamies nekādas saistības, lai barotu krievu tautu ar šo pārbagāto apgabalu produktiem. Mēs zinām, ka tā ir stingra nepieciešamība, kas iziet ārpus jebkādu jūtu robežām.  Neapšaubāmi vajadzēs veikt ļoti lielu evakuāciju un krieviem ir gaidāmi ļoti grūti gadi.”

Šī krievu aplaupīšana nevar neskart arī attiecīgajās teritorijās dzīvojošos ebrejus, bet, kā redzams, Rozenbergs pieprasa ebrejiem par labu, lai „pārāk stipri neciestu ekonomiskās intereses”. Viņam nav nekas pret to, ka iedzīvotāju vidū izplatās antisemītisms, tomēr „noziedznieku un citu antisabiedrisku elementu aktivitātes, kuru mērķis personiskās iedzīvošanās nolūkos ir aplaupīt ebreju veikalus vai pašus ebrejus, ir stingri jāsoda”.

Kā redzams, attiecībā uz krieviem paredzēts „veikt ļoti lielu evakuāciju”, pie tam nav zināms uz kurieni un šīs evakuācijas sakarā „krieviem ir gaidāmi ļoti grūti gadi”. Ebrejiem šādi grūtie gadi netiek plānoti – viņus paredzēts pārvietot uz getto.

Pateicosties jau augstākminētā tipa vēsturniekiem par getto ir plaši izplatīts priekšstats kā par kaut kādiem graustiem, bet patiesībā ebreju getto bija Eiropas pilsētu labākie rajoni. Tai pašā Varšavā un Krakovā getto vajadzībām izmantoja poļu galvaspilsētu vēsturiskos centrus. Pie tam ebreji varēja brīvi ieiet un iziet no getto, bet ieeja getto bija aizliegta vietējiem iedzīvotājiem. Getto bija kā ebreju cietokšņi Polijas un PSRS teritorijā.

Bet visinteresantākais moments ebreju gatavošanā „galīgam ebreju jautājuma atrisinājumam” ir viņu izglītība. Par to, ka krievus vajag padarīt par lasīt nepratējiem izsakās teju vai visi nacistu vadoņi. Lai neatsauktos tikai uz Rozenbergu, nocitēšu Himlera rīkojumu, ko viņš deva 1940.gada maija memorandumā „Par apiešanos ar cittautiešiem Austrumos”: „Vācijas austrumu iedzīvotāji nedrīkst skoloties vairāk kā tikai četrgadīgā tautas skolā. Šajā tautas skolā ir jāmāca tikai parastā skaitīšana līdz 500, sava vārda uzrakstīšana, kā arī tajā ir jāiemāca, ka Dievs tas kungs ir licis klausīt vāciešus un būt godīgiem, centīgiem un kārtīgiem. Prasmi lasīt es uzskatu par lieku. Nekādas citas skolas Austrumos vispār būt nedrīkst.” Vēl jāpiebilst, ka šo nākotnes „vienoto valsts eksāmena standartu” Hitlers papildināja ar ceļu satiksmes noteikumu zināšanām.

Savukārt ebrejiem, kā redzat, vācieši paredzēja visu veidu izglītību, kuru paši ebreji savai jaunatnei ir spējīgi nodrošināt.

Bet īpaši interesanti, ka vācieši ebrejiem, kuriem dzimtā valoda bija idiš, spieda mācīties senebreju valodu ivritu, kas pašreiz Izraēlā ir vienīgā valsts valoda. Kādēļ tas ir jādara, ja viņi plānoja iznīcināt ebrejus kaut vai tālākā perspektīvā?

Ir pilnīgi skaidrs, ka vācieši līdz uzbrukumam PSRS un īsi pēc tam, neplānoja iznīcināt padomju ebrejus. Viņi plānoja viņus pasargāt, saglabāt un sagatavot pārvietošanai uz Palestīnu.

Tomēr tā vietā, lai saglabātu, tomēr ņēma un sāka nogalināt. Kas notika? Kāpēc tāds krass pavērsiens?  Bet ja nu nacistu vadoņi padevās sadistiskām jūtām un nolēma gūt baudījumu no viņu nīsto ebreju nogalināšanas? Bet viņi personiski taču viņus nenogalināja. Pie tam, amerikāņi veica zinātnisku pētījumu un noskaidroja viņu gūstā nokļuvušo nacistu vadoņu intelektuālo līmeni, kurš izrādījās nebūt nebija zemāks kā toreizējiem Amerikas vadoņiem, piemēram Hermaņa Gēringa intelektuālās attīstības koificents (IQ) bija 138, bet karu pabeigušā ASV prezidenta Harija Trūmena IQ bija 132.

Lai kādi arī vācieši nebūtu bijuši antisemīti, viņiem bija jāsaprot, ka ar simtiem tūkstošu padomju ebreju un pat visu Eiropas ebreju nogalināšanu nekas „galīgi” netiktu atrisināts, jo ebreji turpināja dzīvot citās pasaules valstīs. Bet toties šādu darbību rezultātā pret vāciešiem tiktu palaisti visi pasaules masu saziņas līdzekļu ķēdes suņi, un vai tas šiem gudrajiem vāciešiem bija vajadzīgs?

Bet patiesībā taču viņi nogalināja! Un no ķēdes suņiem nemaz nenobijās!

Tāpēc arī nogalināja, ka nebaidījās, zināja, ka pasaules masu informācijas līdzekļu ķēdes suņi  uz šīm slepkavībām nereaģēs! Kad PSRS ārlietu tautas komisārs Vjačeslavs Molotovs (1890-1986) savā 1942.gada 6.janvārī publicētajā notā paziņoja, ka Babijarā ir nošauti 52000 Kijevas ebreju, Amerikas cionisti tūlīt pat paziņoja, ka tā esot boļševiku propoganda. Cionisti meloja, lai slēptu vāciešu noziegumus? Tikai vāciešu vai tomēr arī savējos?

Apkopojot visus faktus, sanāk, ka līdz ar Vācijas uzbrukumu PSRS, pārliecinājušies, ka padomju ebreji lielā skaitā nonāks viņu sabiedroto – nacistu rokās, cionisti pārliecināja nacistus veikt paraugizrēķināšanos ar padomju ebrejiem, ko it kā veic vietējie iedzīvotāji. Un nacisti nenoturējās, nespēja atteikt šajā mazajā pakalpojumā, pie tam vēl ņemot vērā to, ka paši vācieši jau bija nolaidušies līdz šim līmenim un bija sākuši iznīcināt sev nevēlamus kontingentus, kā, piemēram, tos pašus komisārus un jau minētos sagūstītos poļu virsniekus. Attiecīgi Rozenberga direktīva par ebreju dzīves organizēšanu Austrumos izrādījās nevajadzīga, jo vāciešu okupētajā PSRS teritorijā praktiski ebreju vairs nepalika.

Tātad, tas, ka vācieši pirms kara ar PSRS negatavojās iznīcinā padomju ebrejus ir fakts. Tāpat ir fakts, ka vācieši sāka iznīcināt padomju ebrejus uzreiz pēc kara sākuma.  Šos divus pretrunīgos faktus var izskaidrot tikai ar cionistu aktivitātēm.

Jurijs Muhins
/25.06.2013/

Avots:
http://svoim.info/201326/?26_5_1

Informācijas aģentūra
/20.08.2013/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Vēsture, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Par nacistu un cionistu sadarbību

  1. reko saka:

    Kādas muļķības raksta krievs, pilnīga dezinformācija!!!

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s