Pasaule zem ASV specdienestu un banku informatīvās „tupeles”

00247_SWIFTFinansu pasaule kā informācijas sistēma

Mūsdienu starptautiskā finansu sistēma pirmkārt ir informācijas sistēma, tas ir sistēma, kura vāc, apstrādā, uzglabā un izmanto informāciju par banku klientiem, apdrošināšanas kompānijām, pensiju fondiem, citām finansu kompānijām un organizācijām. Tiek vāktas visdažādākā veida ziņas. Ja tās ir privātpersonas, tad tie ir dati par finansu stāvokli, veselību, darbu,  īpašumiem, radiniekiem, , dzīves apstākļiem utt. Ja tās ir juridiskas personas, tad tie ir dati par tekošo finansu un ekonomisko stāvokli, kredītvēsturi, ziņas par piedāvātajiem investīciju projektiem, vadītājiem, akcionāriem, galveno fondu stāvokli utt.

Lai savāktu, apstrādātu, uzglabātu un pārraidītu informāciju bankas un citas finansu institūcijas izmanto pirmkārt paši savus dienestus. Pie tam finansu sektora informatīvajā infrastruktūrā ir iekļauti kredītu biroji, reitingu aģentūras, specializētas informāciju sistēmu kompānijas. Vairākas bankas un firmas var izveidot kopējus informatīvus pūlus (datu bāzes) par klientiem.

Nozīmīgi informatīvi centri ir centrālās bankas, kuras veic banku uzraudzību funkciju un kurām ir praktiski neierobežota piekļuve komercbanku informācijai. Pie tam dažas centrālās bankas paralēli pašas vāc savu informāciju.  Piemēram, Francijas banka veic reālā tautsaimniecības sektora monitoringu, pamatojot to ar nepieciešamību pilnveidot savu naudas-kredītu politiku.  Milzīgas finansu un komercinformācijas plūsmas iziet caur maksājumu sistēmu, kas ir informācijas-telekomunikāciju sistēma. Daudzās atsevišķās finansu sektora informāciju sistēmas, daļēji pārklājoties un cieši sadarbojoties savā starpā,  kopumā nodrošina pietiekami plašu informatīvo pārklājumu.

Lielākai daļai banku un finansu kompāniju ir pašām savi drošības dienesti. Oficiāli viņu pamatfunkcija ir pašiem savu informatīvo sistēmu aizsardzība. Tomēr neoficiāli daudzi no tiem nodarbojas ar papildus informācijas iegūšanu par saviem klientiem un konkurentiem. Runa, protams, ir par slepenām darbībām, izmantojot speciālas tehniskas un aģentūras metodes.

Banku un finansu kompāniju savāktai informācijai ir konfidencialitātes statuss, piekļūt kurai var ar speciālu tiesu un prokuratūras lēmumu palīdzību. Konfidenciālas informācijas esamības un salīdzinoši lielas neatkarības no valsts pārvaldes struktūrām ziņā banku pasaule lielā mērā līdzinās specdienestu pasaulei. Var pat teikt tā, ka globālās informatīvās „tupeles” veidošanu veic bankas kopā ar specdienestiem [„tupele” ir no sadzīves aizgūta metafora („atrasties zem sievas tupeles”), kas apzīmē atrašanos zem stingras kontroles].  Faktiski ir notikusi organiska Rietumu finansu un specdienestu pasaules saplūšana.  Tādējādi ir radies milzīgs, „ēnu” „Leviatāns” [briesmīga milzu jūras čūska Vecajā derībā, kura tiek asociēta ar sātanu], kuram ir milzīgi finansu un informatīvie resursi, un kurš ievieš arvien lielāku kontroli pār visām sabiedrības dzīves jomām.

SWIFT kā globāla finansu-informatīvā „tupele”

Daudzi noteikti ir dzirdējuši angļu abreviatūru SWIFT, kura atšifrējas kā Society of Worldwide Interbank Financial Telecommunications. No tehniskā skatu punkta tā ir automatizēta starptautisko naudas norēķinu un maksājumu sistēma, kurā tiek izmantotas datortehnikas un starpbanku telekomunikāciju sistēmas. No juridiskā skatu punkta tā ir akciju sabiedrība, kuras īpašnieki ir daudzu valstu dalībbankas. Šis uzņēmums tika nodibināts 1973.gadā un to dibināja 240 bankas no 15 valstīm ar mērķi vienkāršot un unificēt starptautiskos norēķinus. Sistēma funkcionē no 1977.gada. Nospiedoši lielākā daļa norēķinu, ko nodrošina SWIFT, ir dolāru norēķini. Reģistrēta akciju sabiedrība ir Beļģijā un rīkojas tā saskaņā ar Beļgijas likumdošanu [interesanti, ka arī NATO un ES centrālo institūciju mītnesvieta ir Beļģija], tās galvenais ofiss un patstāvīgi darbojošies izpildorgāni atrodas La-Hulpes pilsētiņā netālu no Briseles. Augstākā lēmējinstitūcija – kopējā banku-dalībnieku vai to pārstāvju sapulce (Ģenerālasambleja). Visi lēmumi tiek pieņemti ar dalībnieku balsu vairākumu pēc principa – „viena akcija viena balss”. Noteicošais stāvoklis akciju sabiedrības padomē ir banku pārstāvjiem no Rietumeiropas un ASV. Akciju skaits tiek sadalīts proporcionāli nosūtāmo ziņojumu trafika apjomam. Visvairāk akciju pieder ASV, Vācijas, Šveices, Francijas un Lielbritānijas bankām.

Par SWIFT dalībnieku var kļūt jebkura banka, kurai, saskaņā ar nacionālo likumdošanu, ir tiesības veikt starptautiskās banku operācijas. Sākot jau no XX gadsimta beigām SWIFT nekādi nevarēja apiet, ja bija nepieciešams pārskaitīt naudu uz citu valsti. Tā kā gandrīz visi starptautiskie norēķini un maksājumi notiek dolāros, visas transakcijas notiek caur korespondentkontiem, ko dažādas pasaules valstu bankas ir atvērušas ASV bankās. Savukārt visām ASV bankām ir konti Federālo rezervju sistēmā (FRS) [privāts kantoris, kurš pilda ASV centrālās bankas funkcijas]. Tādējādi SWIFT, lai gan formāli ir starptautiska organizācija, tā vadības ķēde noslēdzas FRS. Un tas neskatoties uz to, ka Amerikas bankām šai akciju sabiedrībā nemaz nepieder kontrolpakete. SWIFT serveri atrodas ASV un Beļģijā.

Pagājušās desmitgades vidū SWIFT apkalpoja 7800 finansu un banku iestādes no 200 valstīm. Kopējā apkalpojamā finansu plūsma tika vērtēta kā 6 triljoni dolāru diennaktī.

SWIFT kā FRS un CIP kopuzņēmums

2006.gada vasarā SWIFT sakarā izcēlās skaļš skandāls. Tā iemesls bija publikācijas vairākos Amerikas laikrakstos – The New York Times, The Wall Street Journal un The Los Angeles Times.

Skandāla būtība ir sekojoša. Pēc 2001.gada 11.septembra ASV valdībai radās doma nodot specdienestu kontrolē visas naudas transakcijas gan valsts iekšienē, bet jo īpaši ārvalstu transakcijas. Šādas kontroles oficiāli deklarētais mērķis – terorisma finansēšanas novēršana. Drīz pēc 11.septembra CIP [Centrālās izlūkošanas pārvaldes] panāca noteiktu kontaktu izveidošanos ar SWIFT un sāka caurskatīt informāciju par ASV ienākošajiem un no ASV izejošajiem maksājumiem. Nekādu tiesisku un likumisku pamatojumu šādām CIP aktivitātēm nebija. Par šīm darbībām nezināja pat SWIFT dalībnieki. Lai kaut kādā mērā attaisnotu CIP kontroli pār SWIFT operācijām, 2003.gadā Vašingtonā notika pārrunas starp Vispasaules starpbanku sakaru savienību un virkni ASV valsts iestāžu (ieskaitot CIP un FIB [Federālais izmeklēšanas birojs]), kā arī FRS, kas nav ASV valsts iestāde (sarunās piedalījās FRS toreizējais vadītājs Alans Grīnspens (1926)).

Puses vienojās turpināt sadarbību ar nosacījumu, ka Vašingtona ievēros virkni noteikumu, tai skaitā pastiprināt ASV Finansu ministrijas kontroli koncentrējot to tikai uz transakcijām par kurām ir aizdomas, ka tās varētu būt saistītas ar terorisma finansēšanu. Amerikāņi apsolīja neinteresēties par naudas pārskaitījumiem saistībā ar citiem iespējamiem likumpārkāpumiem, tai skaitā izvairīšanos no nodokļiem un narkotrafiku.

Zīmīgi, ka pārrunās ar SWIFT vadību amerikāņi kā argumentu izmantoja to, ka formāli  SWIFT nav banka, bet tikai to saziņu nodrošinoša iestāde, attiecīgi amerikāņu špionu interese par tā datiem neesot ASV likuma par banku noslēpumu pārkāpums.  Publikācijās tika apgalvots, ka par CIP praksi iepazīties ar SWIFT datiem bija informētas Lielbritānijas, Francijas, Vācijas, Itālijas, Beļģijas, Nīderlandes, Zviedrijas, Šveices un Japānas centrālās bankas.

Saņemot informāciju par CIP un SWIFT sadarbību attiecīgo valstu centrālās bankas uzreiz to noslepenoja un nevienu citu par to neinformēja. Par to neuzzināja ne tikai sabiedrība, bet attiecīgo valstu parlamenti un valdības (un ja arī zināja, tad klusēja).

Šai ziņā labs piemērs ir Lielbritānija. 2006.gada vasarā avīze Guardian publicēja ziņas par to, ka SWIFT katru gadu nodeva CIP informāciju par miljoniem britu banku operāciju. Guardian uzsvēra, ka šādas darbības ir pretrunā ar Lielbritānijas un ES likumdošanu (konkrēti Eiropas konvenciju par cilvēktiesībām). Anglijas banka [privāta iestāde, kura pilda Lielbritānijas centrālās bankas funkcijas], viena no 10 centrālajām bankām, kurai ir vieta SWIFT padomē, paziņoja, ka ir informējusi Lielbritānijas valdību par šīm aktivitātēm 2002.gadā.

„Kad mēs to uzzinājām, mēs paziņojām par to Finansu ministrijai un nodevām viņiem attiecīgos kontaktus, „ – 2006.gadā saka Anglijas bankas pārstāvis Pīters Rodžers. „Mēs tāpat informējām SWIFT, ka viņiem ir jāsazinās ar valdību. Mums ar to visu nav nekāda sakara. Tas ir drošības, nevis finansu jautājums. Šis jautājums jārisina starp valdību un SWIFT.”

Rakstiskā atbildē parlamentam 2006.gadā Lielbritānijas premjerministrs Gordons Brauns apstiprināja, ka valdība zināja par šīm darbībām. Atsaucies uz valdības politiku nekomentēt „specifiskus drošības jautājumus”, finansu ministrs atteicās atbildēt vai tika veiktas darbības, lai „nodrošinātu personiskās dzīves konfidencialitātes saglabāšanu tiem Lielbritānijas pilsoņiem, kuru bankas operācijas ar SWIFT atbalstu varēja tikt caurskatītas ASV antiteroristisko izmeklēšanu ietvaros ”. Gordons Brauns tāpat atteicās atbildēt vai ar SWIFT saistītās aktivitātes tika juridiski pareizi noformētas, lai tās atbilstu Eiropas cilvēktiesību konvencijas 8. punktam.

Finansu-informatīvā „tupele” šodien

Šodien mums praktiski nekas nav zināms vai turpinās sadarbība starp SWIFT un CIP kopā ar citiem specdienestiem. Šī tēma pasaules masu saziņas līdzekļos ir tabuizēta [par to neviens vairs nedrīkst rakstīt]. Izteikšu pieņēmumu: visdrīzāk turpinās. Katrā gadījumā ASV priekš tā ir pilnīgi visas iespējas (viena no divām SWIFT serveru grupām atrodas ASV). Vairākas netiešas pazīmes liecina, ka formāli no valsts neatkarīgā akciju sabiedrība SWIFT atrodas pietiekami spēcīgā oficiālās Vašingtonas ietekmē. Viens no pēdējiem piemēriem – 2012.gada Irānas izslēgšana no SWIFT dalībnieku skaita, ko veica pati akciju sabiedrība . Visi šo notikumu komentējušie speciālisti ir vienisprātis, ka tas notika ASV varasiestāžu spiediena rezultātā.

Noslēgumā ir jāpasaka, ka bez SWIFT ir arī citi paņēmieni kā Amerikas specdienesti var kontrolēt finansu plūsmas un to dalībniekus.  ASV dolārs vēl joprojām ir pasaules finansu un preču tirgu galvenā norēķinu valūta. Tas savukārt nozīmē, ka attiecīgās ārvalstu juridisko un fizisko personu dolāru transakcijas notiek caur korespondentkontiem, kuri ir atvērti ASV bankās, un ziņas par transakcijām un to dalībniekiem uzkrājas ASV komercbanku un Federālo rezervju banku datubāzēs.

Pašreiz noslēdzas milzīgas konsolidējošas ASV Finansu ministrijas datubāzes izstrāde, kurā tiks apkopota ne tikai informācija no ASV bankām, bet arī no apdrošināšanas kompānijām, pensiju fondiem un citām finansu kompānijām un organizācijām. 2013.gada sākumā masu saziņas līdzekļos parādījās ziņa, ka drošības apsvērumu dēļ, lai nodrošinātu „ASV interešu” ievērošanu, piekļuve šiem datiem būs visiem ASV specdienestiem – CIP, FIB, ANB u.c.

Paātrināta finansu-informatīvās „tupeles” radīšana ASV baņķieru un specdienestu interesēs liek citām valstīm meklēt iespēju aizsargāt sevi no totalitārā „Lielā brāļa” [analoģija ar Džona Orvela romānu „1984”] nospiedošās kontroles.  Šodien daudz tiek runāts par nepieciešamību pāriet starptautiskajos norēķinos no dolāriem uz citām valūtām. Parasti šādas pārejas iespēja tiek skatīta kā līdzeklis atbrīvoties no ASV finansu – ekonomiskās atkarības. Tas ir pareizi, tā arī ir. Tomēr šāda pāreja ļaus arī atbrīvoties no informatīvās atkarības.

Valentīns Katasonovs, ekonomikas zinātņu doktors
/12.07.2013/

Avots:
http://www.fondsk.ru/news/2013/07/12/mir-pod-informacionnym-kolpakom-amerikanskih-specsluzhb-i-bankov-21550.html

Informācijas aģentūra
/20.08.2013/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Ekonomika, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s