Islande: revolūcija baņķieru ietekmē

00275_Che-flag-Iceland1Masu saziņas līdzekļos nereti nākas dzirdēt viedokli, ka tā saucamais Islandes precedents [atsakoties no valsts budžeta samaksāt bankrotējušo banku ārvalstu noguldītājiem] esot veiksmīgs piemērs cīņai ar globālo pasaules finanšu oligarhiju. Šāda veida spriedumos ir būtiski atsijāt graudus no pelavām. Diemžēl „Islandes precedents” ir no pelavu sērijas.

Notikumus mazajā saliņā, ko amerikāņu ekonomists, Nobela prēmijas laureāts Pols Krugmans nosauca par revolūciju, īsumā var noreducēt līdz tam, ka dēļ enerģiska vietējo iedzīvotāju spiediena Islandes varas iestādes atteicās maksāt 2008.gadā bankrotējušo Islandes banku parādus. Konkrēti runa ir par ārzemju depozītnoguldījumiem. Šī akcija tika nosaukta par drosmīgu mazas, brīvību mīlošas tautas izaicinājumu pasaules finansu oligarhijai. Sajūsminātie „Islandes revolūcijas” piekritēji sāka runāt par to, ka pasaules plašsaziņas līdzekļi apzināti noklusē notikumus „vikingu salā”, lai „revolūcijas vīruss” neizplatītos pārējā pasaulē. Un patiesi, plašsaziņas līdzekļi tik tiešām maz ziņo par šiem notikumiem.

Šis stāsts sākās apmēram desmit gadus atpakaļ, kad Islande uzsāka visas savas ekonomikas liberalizāciju. Tika privatizētas Islandes bankas, pilnībā tika liberalizēta starptautiskā kapitāla kustība, ārzemju investoriem tika noteiktas nodokļu preferences [priekšrocības]. Ārzemju spekulanti tolaik Islandi pat sauca par vienu lielu „hedžfondu”. Par Islandes ekonomikas kodolu ātri vien kļuva bankas, kuras sāka nodarboties ar spekulatīvām operācijām pasaules finansu tirgos un sāka piesaistīt ne tikai vietējo iedzīvotāju līdzekļus, bet galvenokārt ārzemju klientu (pārsvarā fizisku personu no Lielbritānijas, Nīderlandes, Vācijas) naudu, solot dāsnus procentus. Tādējādi izveidojās pastāvīgi augoša parādu piramīda, kura radīja mazajā salā „ekonomiskā brīnuma” efektu. Ja 2003.gadā Islandes banku sektora aktīvi sastādīja 200% no Islandes IKP [iekšzemes kopprodukta], tad 2007.gadā tie sastādīja jau 900% no IKP. No Islandes banku „bajāru galda” pēc skaita mazajam salas iedzīvotāju skaitam (320 tūkstoši) atleca ne tikai drupačas, bet pat pietiekami trekni kumosi. Pirms finanšu krīzes Islandi reklamēja kā augstākā mērā veiksmīgu Rietumu valsti. 2007.gadā ANO atzina Islandi par labāko valsti dzīvošanai. Universitātēs pat lasīja lekcijas par Islandes „ekonomisko brīnumu”.

Finansu krīze: „vikingu salas” pamošanās

Tomēr pirmo krīzes pazīmju iespaidā Islandes „ekonomiskais brīnums” izčabēja. Parādu piramīda pārstāja augt un 2008.gadā Islandes bankas pasludināja defoltu [maksātnespēju] pa kopējām parādsaistībām 85 miljardu dolāru apmērā. Te radās jautājums par lielu summu samaksu ārzemju depozītnoguldītājiem. Islandes varasiestādes sākumā rīkojās pēc shēmām, ko rekomendē ekonomiskā liberālisma adepti: a) valstij uzņemties banku saistības pret ārvalstu klientiem; b) pasludināt suverēno defoltu; c) griezties Starptautiskajā valūtas fondā (SVF) pēc palīdzības; d) uzņemties visas saistības un nosacījumus, ko diktēs SVF un citi „glābēji”. 2009.gada beigās pēc pašu iniciatīvas Islandes parlamentā tika sagatavots likumprojekts par zaudējumu atlīdzināšanu ārvalstu noguldītājiem, bet ar Lielbritānijas un Nīderlandes varasiestādēm tika vestas sarunas par parādu nomaksas grafiku un nosacījumiem. Tomēr drīz vien no Islandes varasiestāžu puses tika veikts nestandarta darbības. Formāli tās it kā diktēja „tautas” griba, kas nu pēkšņi „pamodās”, izgāja ielās un sāka pieprasīt atteikties segt baņķieru parādus. Bet pašus baņķierus pieprasīja tiesāt un iesēdināt cietumā. 2010.gada martā tika sarīkots referendums, kurā 93% iedzīvotāju nobalsoja pret to, lai valsts maksātu par augļotāju grēkiem. Rezumējot, Islandes varasiestāžu algoritms bija sekojošs: a) atteikšanās samaksāt Islandes banku parādus ārvalstu depozītnoguldītājiem; b) banku nacionalizācija; c) atteikšanās no suverēnā defolta.

Kas tad notika patiesībā?

Jā, tik tiešām bija valdības atteikšanās nomaksāt banku parādus par kopējo summu 5,3 miljardi dolāru 340 tūkstošiem depozītnoguldītājiem no Lielbritānijas un Nīderlandes. Te gan jāņem vērā, ka pirms banku bankrota eksistējošā noguldījumu apdrošināšanas sistēma attiecās tikai uz rezidentiem (tas ir islandiešiem). Un jāņem vērā, ka Islandes bankām bija ofšoru banku pazīmes, bet ofšoru bankās parasti  nekādas ārvalstu noguldītāju apdrošināšanas sistēmas neeksistē. Attiecīgi sākotnējais Islandes varasiestāžu mēģinājums uzkraut banku parādus nodokļu maksātājiem bija nelikumīgs. Ja tas notiktu, tad strauji pieaugtu Islandes valsts parāds tik lielā mērā, ka valdība nebūtu spējīga segt pat tekošos parāda apkalpošanas maksājumus (tas ir procentmaksājumus). Tad būtu jāpasludina suverēnais defolts. Un tad tas tiešām būtu bijis „Islandes precedents”, kas varēja novest līdz tam, ka Eiropa sabrūk kā kāršu namiņš vēl pagājušā desmitgadē. No diviem iespējamajiem ļaunumiem pasaules baņķieri izvēlējās mazāko.

Nekādas salas blokādes no SVF un citu starptautisko ekonomisko un finansu institūciju puses nebija. 2008.gada 24.oktobrī Islande griezās SVF ar lūgumu izsniegt kredītu. 2008.gada 17.novembrī valsts saņēma 5,1 miljardu dolāru lielu (30% no IKP) kredītu valsts budžeta deficīta segšanai. Apmaiņā pret kredītu valsts apņēmās samazināt budžeta deficītu un atjaunot finansu sektora darbību. 2009.gada jūlijā Islandes valdība paziņoja par triju lielāko banku (izveidotas uz veco paliekām) rekapitalizāciju 2,1 miljarda dolāru (12% no IKP) apmērā, izlaižot valsts parādzīmes. Kas attiecas uz banku nacionalizāciju, tad šis paņēmiens tika izmantots ne tikai Islandē, bet arī ASV, Lielbritānijā un daudzās citās Eiropas valstīs [arī Latvijā]. Tā ir tīri tehniska nacionalizācija, kuras mērķis ir izglābt banku, izmantojot valsts kases līdzekļus. Parasti pēc tam valsts klusiņām iziet no banku kapitāla un banka atkal kļūst privāta. Starp citu paši Islandes banku ārvalstu noguldītāji tomēr necieta, jo saņēma kompensācijas no savu valstu valdībām.

Mīts par Islandes „suverēno defoltu”

Vēl viens svarīgs apstāklis – Islandes valdībai bija saistības valsts parāda sakarā. Valsts parāds bija liels, bet ne rekordliels. 2007.gadā Islandes valsts parāds bija 29,1% no IKP, 2008.gadā tas pieauga līdz 70,3% no IKP, bet 2009.gadā līdz 88,2% no IKP. Šie rādītāji bija līdzvērtīgi to laiku Īrijas un Grieķijas rādītājiem. Un neskatoties uz to Islande nekādu „suverēno defoltu” nepasludināja. Bet pasaules masu saziņas līdzekļi pēkšņi klusiņām kā par lielu noslēpumu paziņoja par kaut kādu „Islandes precedentu”, kura būtība ir apstāklī, ka salas varasiestādes ir pasludinājušas suverēno defoltu. Patiesībā nekas tāds nenotika. Jā, patiešām bija nepatīkams moments Islandes varasiestāžu un Starptautiskā valūtas fonda attiecībās 2009.gadā, kura būtība ir apstāklī, ka „vikingi” ieminējās, ka neapkalpos SVF parādu (tas ir nemaksās procentus), bet nevis tāpēc, ka to negribētu, bet vienkārši tāpēc, ka nav par ko. Tad arī SVF deva mājienu, ka viņi ir priviliģēts kreditors, bet Islandes banku noguldītāji var arī pagaidīt.

Bet kāpēc bija nepieciešamas pasakas par Islandes suverēno defoltu? Iespējams, tādēļ, lai uz līdzīgu soli iedvesmotu Grieķiju, Spāniju, Portugāli un citas ES valstis. Vēl 2012.gada janvārī Sergejs Golubickis publicēja rakstu ar zīmīgu nosaukumu: „Kāpēc Islandē nav revolūcijas. Vai Islandes „pīli” sagatavoja ASV baņķieri?” («Почему в Исландии нет революции. Исландскую «утку» приготовили банкиры США?»: http://argumentua.com/stati/pochemu-v-islandii-net-revolyutsii-islandskuyu-utku-prigotovili-bankiry-ssha ), kurā labi parādīja, ka: a) nekāda „revolūcija” Islandē nenotika; b) notikumus, kurus kļūdas [vai maldināšanas] pēc sauc par „revolūciju”, savš interesēs organizēja Volstrītas bankas. Visas kaislības uz „vikingu salas” notika tādēļ, ka Volstrītas un Londonas Sitijas bankas (Goldman Sachs, J.P. Morgan, Morgan Stanley, Barclays) bija izlaidušas milzīgu daudzumu atvasinātos finansu instrumentus, ko mēdz saukt par „kredītu defoltu svopiem”(CDS). Šie svopi ir sava veida apdrošināšana no dažāda veida defoltiem, par ko savu parādu sakarā var paziņot kompānijas un valstis. Bankas – kreditori un Eiropas valstu parādzīmju turētāji sapirkās šos svopus simtiem miljardu dolāru vērtībā. To vidū bija arī svopi par Islandes valsts parādu. Un šīs bankas nobijās, ka Islande kā Eiropas ekonomikas vājākais posms var radīt suverēnā defolta precedentu ar visām no tā izrietošajām sekām priekš Volstrītas augļotājiem [būtu lieli zaudējumi]. Savukārt, kā atzīmē Golubickis, cita banku un kompāniju daļa [tā saucamie „maitu lijas” jeb „šakāļi” (Vulture Funds), kuri pēc defolta pa lēto uzpērk parādzīmes un pēc tam panāk to segšanu pilnā vai pilnākā apmērā], kura sapirkās CDS, gluži pretēji pelna uz defoltu rēķina un tieši tas viņiem arī bija vajadzīgs.

Pakāpeniska ieslīgšana krīzes purvā pasaules augļotāju vadībā

Pašreiz Islande ne ar ko īpašu neatšķiras no citām Eiropas valstīm. Tā līdzīgi kā tās ES kaimiņi lēnītiņām slīgst arvien dziļāk parādu krīzes purvā. Apskatīsim Eirozonas kopējā parāda dinamiku (% no IKP): 2007.g. – 66, 2011.g. – 88, 2012.g. – 93. Tekošajā 2013.gadā pēc Eirokomisijas prognozēm šis rādītājs pārsniegs 95%. Iepriekš mēs jau minējām, ka 2009.gadā Islandes parāds bija 88,2% no IKP, bet 2012.gadā tas jau sastādīja 118,9%. Un nekādas pretrunas, kā reizēm raksta, starp SVF un Islandi nav. Šī mazā un „nepakļāvīgā” valsts pagājušajā [2012] gadā pat saņēma SVF uzslavu par veiksmīgiem parādmaksājumiem un „pareizu” politiku cīņā ar parādu krīzi.

Johanna Sigurdardotira

Johanna Sigurdardotira

No ilūzijām reizēm ir grūti atbrīvoties. Islande drīzāk ir labs piemērs kā pasaules globālie baņķieri pamanījās novirzīt sabiedriskā protesta enerģiju sev vajadzīgajā virzienā. Viņi tik tiešām ir prasmīgi tādu realitātes šovu un izrāžu kā „revolūcijas”, „opozīcijas protesti”, „tautas sacelšanās” organizētāji. Pat grūti iedomāties kādas sekotu akcijas, ja Islandes tauta patiešām uzstātos pret t.s. „finansu internacionāles” interesēm. Un pati Islandes premjerministra figūra, kuru daži žurnālisti pat apsauca par „nacionālo līderi”, ir vairāk kā apšaubāma. Šī sieviete – Johanna Sigurdardotira (Jóhanna Sigurðardóttir), kura bija valdības vadītāja no 2009.gada pavasara līdz 2013.gadam, slavena kļuva nevis ar cīņu pret „finansu internacionāli”, bet gan ar to, ka kļuva par pirmo „atklāto” homoseksuālistu, kurš vada valdību. Viņa tāpat ir pirmā valsts vadītāja pasaulē, kas ir stājusies viendzimuma „laulībās” [Islande ir starp tām valstī, kurās ir legalizētas viendzimuma „laulības”]. Pat smieklīgi runāt par to, ka mazā saliņa, kura pilnībā atbilst mūsdienu liberāli –sodomistiskās sabiedrības standartiem, spētu sākt patiesi īstu nacionālu atbrīvošanās revolūciju pret finansu oligarhiju. Tai pat laikā šodienas pasaulē tik tiešām ir precedenti, kuri ir vērsti pret „finansu internacionāles” varu, bet par šiem precedentiem pasaules masu saziņas līdzekļi patiešām neko nesaka.

Valentīns Katasonovs, ekonomikas zinātņu doktors
/29.09.2013/

Avoti:
http://www.fondsk.ru/news/2013/09/29/islandia-revolucia-pod-diktovku-bankirov-23106.html
http://argumentua.com/stati/pochemu-v-islandii-net-revolyutsii-islandskuyu-utku-prigotovili-bankiry-ssha

Informācijas aģentūra
/24.10.2013/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Ekonomika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Islande: revolūcija baņķieru ietekmē

  1. Andrejs saka:

    >Tai pat laikā šodienas pasaulē tik tiešām ir precedenti, kuri ir vērsti pret „finansu internacionāles”
    >varu, bet par šiem precedentiem pasaules masu saziņas līdzekļi patiešām neko nesaka.

    Kādi tad ir precendenti ?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s