Valdošās kliķes vēsturiskie meli (Lietuvas un Latvijas gadījums)

04.10.2013 Pirmā Baltijas kanāla (PBK) raidījumā „Cilvēks un likums” tika pārraidīts sižets par 1991.gada janvāra notikumiem Lietuvā, parādot, ka tolaik uz demonstrantiem šāva nevis Padomju armijas karavīri, bet gan paši lietuvieši ar mērķi diskreditēt Padomju Savienību un Padomju armiju. Šī versija nav jauna un tā sen kā ir aprakstīta gan pašā Lietuvā, gan Krievijā. Tas, kas ir interesanti, ka pirmkārt šī versija tika parādīta pa centrālo Krievijas TV kanālu un pats galvenais, ka šī parādīšana izsauca Lietuvas un daļēji arī Latvijas valdošajās aprindās panisku histēriju, brutāli aizliedzot (tas ir – primitīvi cenzējot) PBK retranslāciju Lietuvā un izskatot tādu iespēju Latvijā.

Vispirmām kārtām jāsaka, ka, ja pārraidītais sižets saturētu melus, kā to mēģina pasniegt, tas nekādā gadījumā netiktu aizliegts, bet gan tiktu izmantots, lai vēl vairāk uzkurinātu antikrieviskos un antipadomju noskaņojumu, izveidojot savus raidījumus, kuros atmaskotu „slikto krievu” melus un propagandu, vienlaicīgi saglabājot puslīdz ticamā veidolā mītu par „vārda brīvību”.  Aizliegums sekoja tādēļ, ka tie nav meli un ka Lietuvas sabiedrība sāk atskurbt un arvien mazāk klausās un tic 20 gadus valstī valdošajiem amorālajiem neliešiem, bet viņi savukārt arvien vairāk spļauj virsū deklarētajām „vārda brīvības”, „demokrātijas” un citām iluzorajām normām ar kurām tika un daļēji tiek joprojām muļķoti cilvēki.

Par to, kas patiesībā notika t.s. „perestroikas” (Latvijā – t.s. „atmodas”) laikā, Krievijā ir pietiekami sīki aprakstīts. Versiju ir daudz un tās ir gana pretrunīgas, bet galvenie notikumu attīstības virzieni ir skaidri, atšķiras tikai nianses. Krieviski lasoši interesenti, kuri nebaidās sapīties mistiskās „krievu propagandas” valgos, ar to var iepazīties – internetā vien ir pietiekami daudz materiālu. Diemžēl liela daļa latviski runājošās publikas ir tik lielā mērā nozombēta, ka nekam krieviskam pat virsū neskatās, un tam ir attiecīgas sekas – Latvijas katastrofālā situācija, kura dēļ Latviju pārvaldošās elites un iedzīvotāju vairuma intelektuālās mazspējas tikai pasliktināsies. Šis latviski runājošajiem raksturīgais stulbums izpaužas arī jautājumā par „atmodas” laiku patieso vēsturi.

Ja vidusmēra latviski runājošais pilsonis zinātu kas, kādā veidā un kāpēc radīja t.s. „atmodu”, tad viņš pietiekami precīzi zinātu kopējo šodienas politekonomisko konjunktūru (jo vairumam mūsdienu aktīvāko politekonomisko subjektu redzamo formu saknes ir meklējamas tieši tajos laikos) un viņu nevarētu tik viegli vazāt aiz deguna par viselementārākajiem jautājumiem, un viņam būtu daudz lielākas iespējas kaut ko patiesi izdarīt valsts labā. Bet, tā kā vidusmēra latviski runājošais pilsonis to nezin, tad viņu jebkurš zinātājs var muļķot uz velna paraušanu, kas praktiski arī notiek jau ilgāk kā 20 gadus, un viņš neko izdarīt nespēj, jo saprašanas nav. Līdzīga situācija ir gan Lietuvā, gan Igaunijā, gan citās pēcpadomju valstīs. Starp citu viens no Krievijas atdzimšanas iemesliem ir apstāklī, ka krievi pa lielam ir tikuši ar šo problēmu galā.

Kas pa lielam tad notika „perestroikas”, jeb „atmodas” laikā? PSRS vadība vārda burtiskā nozīmē nodeva savas valsts iedzīvotājus. Tieši PSRS un komunistiskās partijas augstākās amatpersonas un izslavētā čeka (VDK) apzināti un mērķtiecīgi sagrāva Padomju valsti (nevis, kā tiek melots, ka tā sabruka pati no sevis) un ieviesa kapitālismu, kas arī bija vairuma nodevēju galvenais mērķis (jo tas ļāva brīvi un atklāti uzkundzēties citiem un baudīt savu priviliģēto stāvokli, kas sociālisma apstākļos tādos milzīgos apmēros nebija iespējams).

Jurijs Andropovs

Par PSRS sagrāves no iekšienes projekta galveno konstruktoru kļuva ilggadīgais Valsts drošības komitejas (VDK) vadītājs Jurijs Andropovs (1914-1984; VDK priekšnieks: 1967-1982; no 1982.gada PSRS komunistiskās partijas CK ģenerālsekretārs), bet pati čeka (VDK) kļuva par galveno šī projekta realizācijas instrumentu. Praktiskais mehānisms kā tas tika izdarīts ir pietiekami niansēts un to aprakstot var sarakstīt ne vienu vien grāmatu, bet būtiskākais ir saprast, ka čeka kopš noteikta brīža reāli darbojās pret Padomju valsti, sabotējot to un ka līdzīgā kārtā „strādāja” arī liela daļa komunistiskās partijas nomenklatūras (apmēram 70% no postpadomju valstu elites ir bijušie komunistiskās partijas un čekas funkcionāri). Šī sabotāžas ietekmē vismaz kopš 1970ajiem gadiem apzināti tika pieņemti PSRS valstiskai iekārtai kaitīgi un bieži vien klaji stulbi lēmumi un visos līmeņos tika virzīti neatbilstošas kvalifikācijas un morāles kadri. Tika darīts viss, lai sagrautu Padomju tautas ticību sociālismam un savai valstij, tai skaitā, kas nav tas mazsvarīgākais, VDK dzīlēs tika sacerētas profesionālas antipadomju anekdotes, stāstiņi un mīti, kas tika izplatīti pa visiem neformālajiem čekas kanāliem.

Kā tas viss tika darīts? Pirmkārt atlasot „savējos” (tas ir iedzīvoties un uz citu rēķina dzīvot kārus neliešus), iesaistot un virzot tos nozīmīgākajos amatos. Padomju laikā VDK bija pietiekami daudz iespēju neapstiprināt vai noņemt no amata gandrīz jebkuru amatpersonu un ieteikt to vietā savus kandidātus. Tas arī tika darīts. Tādā kārtā uz t.s. „atmodas” laiku vairumā būtiskākajos amatos bija VDK kuratoru atlasīti un viņiem paklausīgi cilvēki, kuri darīja to, ko viņiem liek (un pats galvenais – viņi nekur nav pazuduši un dara to joprojām, bet nu jau kapitālistiskos apstākļos). Tieši tāpēc „atmodas” „varoņi” tik droši devās „cīņā”, nebaidoties no visuvarenās, visuzinošās un visuresošās VDK. Tagad šie „varoņi” to pasniedz kā lielu drosmi un uzdrīkstēšanos, bet patiesībā viņi ir gļēvi, zemiski un konformistiski provokatoriņi, kuri krīt drausmīgā panikā pie pirmo reālo briesmu varbūtības (kā tas bija 1991.gada augustā). Pēdējo 20 gadu laikā šie kadri ir pilnībā sevi parādījuši un ļoti uzskatāmi ir redzamas arī viņu darbošanās sekas.

Guntis Indriksons

Otrkārt čeka jau Padomju laikā izveidoja neformālas domubiedru grupas, kuras pārklāja pilnīgi visu reliģisko un ideoloģisko spektru. Ar to nodarbojās VDK 5.nodaļa, kuras atbildība bija cīņa ar partijas ideoloģiskajiem pretiniekiem (Latvijā visplašāk zināmais šīs nodaļas darbinieks ir Skonto grupas un vietējo „nacionāļu” saimnieks Guntis Indriksons). Formāli aizsedzoties ar šo funkciju, 5.nodaļa identificēja attiecīgus cilvēkus, nodibināja ar viņiem kontaktus, savervēja, organizēja viņus, atbalstīja attiecīgajā ideoloģiskajā izstrādē un, kas ir pats būtiskākais – „atmodas” laikā palīdzēja nodibināt legālas attiecīga novirziena organizācijas.   Zinot šo čekas darbības mehānismu, pilnīgi droši var teikt, ka VISU (!) „atmodas” un pirmos „neatkarības” gados radīto organizāciju (jo īpaši veiksmīgo un plaši zināmo) kodolu veidoja ar VDK saistīti kadri. Citiem vārdiem sakot – vairuma mūsdienu Latvijas organizāciju pamatus (sabiedrisko organizāciju, partiju, baznīcu, valsts iestāžu, komercstruktūru utt.) lika čeka un pēc tam gan viņi, gan viņu uzraugi no komunistiskās partijas pārgāja strādāt šajās struktūrās. Kas attiecas uz t.s. ”čekas maisiem”, tad tie domāti nezinīšiem un publikas mānīšanai, jo vērtīgākā aģentūra tur nav atrodama. Piemēram, 2007.gadā bijušais Latvijas PSR VDK štata darbinieks Boriss Karpičkovs, kurš tobrīd kalpoja bēdīgi slavenajam Borisam Berezovskim, publiski apliecināja ka liela daļa no toreizējiem Latvijas Saeimas deputātiem bija saistīti ar VDK.

Augstāk minētais attiecas arī uz tādām organizācijām kā Vides aizsardzības klubs, Helsinki86, Pilsoņu kongress, LNNK, Tēvzemei un brīvībai un pats galvenais – Latvijas Tautas fronti, kurā pēc tās nodibināšanas ar Latvijas PSR Komunistiskās partijas Centrālās komitejas 3.sekretāra Anatolija Gorbunova atbalstu  masveidā iestājās liela daļa komunistiskās partijas nomenklatūras.

Juris Rozenvalds, Ivars Godmanis, Sarmīte Ēlerte

Te jāatzīmē vairāki svarīgi apstākļi par ko šodien praktiski netiek runāts. Vispirms: VDK pakļāvās komunistiskai partijai, kura to uzraudzīja un kūrēja (tas ir – vadīja). Praksē šis mehānisms bija sarežģītāks, jo, izmantojot VDK iespējas, pa partijas karjeras kāpnēm tika virzīti vienam vai otram čekistam uzticīgi kadri, tomēr pa lielam tas strādāja. Uz vietām VDK bija daļēja divvaldība. No vienas puses eksistēja čekas iekšēji – organizatoriskā varas vertikāle, kura noslēdzās ar VDK priekšnieku Maskavā, bet no otras puses, katra reģiona VDK priekšnieks (republikas, rajonu, pilsētu utt.) noteiktos jautājumos pakļāvās un sadarbojās ar attiecīgā reģiona (republikas, rajonu, pilsētu utt.) partijas ideoloģisko (trešo) sekretāru. Attiecīgi Latvijas PSR Komunistiskās partijas trešais sekretārs Anatolijs Gorbunovs formāli un lielā mērā arī praktiski noteica Latvijas PSR VDK darbību. Un tā tas reāli arī bija, tieši Gorbunovs bija augstākais no tehniskajiem „atmodas” izpildītājiem, kuri veica Latvijas sabiedrības transformāciju no sociālisma uz kapitālismu, tieši viņš vadīja visai saspringto tehnisko likumdošanas maiņas procesu. Ivars Godmanis, kuram kā valdības vadītājam bija līdzīga tehniskas izpildes loma, salīdzinājumā ar Gorbunovu ir bandinieks. Starp citu, Godmani, līdzīgi kā Sarmīti Ēlerti un vairākus citus aktīvus „nopelniem” bagātus „atmodas” darboņus uz LTF atveda un viņu darbības lauku noteica pašreizējais Latvijas sociālo zinātņu kurētājs Juris Rozenvalds.

Anatolijs Gorbunovs, Sergejs Dolgopolovs, Ojārs Skudra

Ja kāds interesents iepazīsies ar LTF sēžu protokolu oriģināliem, viņš konstatēs, ka tajos ir fiksēts, ka sēdē piedalās dalībnieki, kuri vārdā netiek nosaukti. Pašreiz tas īpaši vairs netiek slēpts un internetā ir publicētas versijas, kur arī viņu vārdi ir minēti, bet tiem laikiem tas bija būtisks apstāklis. Šie dalībnieki ir toreizējais Latvijas PSR Komunistiskās partijas CK Valsts un nevalstisko organizāciju sektora vadītājs Sergejs Dolgopolovs (pakļauts CK 3.sekretāram) un viņa vietnieks Ojārs Skudra (nāca pārsvarā Skudra, bet reizēm ieradās arī pats Dolgopolovs).  Viņi tolaik bija augstākie LTF tehniskās tapšanas procesa uzraugi. Dolgopolovs vēlāk iekārtojās Rīgas izpildkomitejā (Rīgas Domes analogs) un, izmantojot mainīgos laikus, salika tur savus cilvēkus. Pa lielam  visus šos laikus līdz pat šodienai Rīgas domes kadru vairums ir Dolgopolova cilvēki, pašreiz nozīmīgākais no kuriem ir bijušais komjaunatnes sekretārs Andris Ameriks, kurš aizsedzoties ar masās populāro Ušakova izkārtni, reāli vada Rīgu (te vēl var minēt joprojām aktīvu eksčekistu Juri Ābeltiņu – bijušo Latvijas Universitātes uzraugu un pēdējo Rīgas pilsētas VDK priekšnieku).

Skudra savukārt kļuva par politologu. Te jāatzīmē, ka Padomju laikā bija sagatavoti daudzi marksisma-ļeņinisma un partijas vēstures speciālisti, kuri jaunajos laikos kļuva pilnīgi nevajadzīgi un vairums no viņiem kā pēc burvju mājiena kļuva par politologiem vai arī „atrada Dievu” un pievērsās reliģijās bāzētam organizatoriskam darbam (tas ir kļuva par mācītājiem vai reliģiskiem „guru”). Kolorītākā Latvijas „politoloģijas” pārstāve ir aktīva partijas funkcionāre, pašreiz Stradiņa universitātes politikas zinātnes katedras vadītāja  – Ilga Kreituse.

Andris Bērziņš (ZZS; LBF)

Kā vienas citas transformācijas piemēru var minēt bijušās Latvijas PSR Augstākās padomes prezidija sekretāres Valentīnas Klibiķes piemēru. Pēc „neatkarības” „atgūšanas” uz V.Ļeņina vārdā nosauktās bērnu organizācijas bāzes tika izveidots Latvijas bērnu fonds (LBF) un Klibiķe kļuva par šī fonda vadītāja vietnieci. Par LBF vadītāju kļuva Andris Bērziņš (pašreiz Saeimas deputāts no ZZS un viena no lielākajām „autoritātēm” bērnu tiesību aizsardzības jomā), bet to reāli vadīja Klibiķe. Tieši viņas praktiskā vadībā tika izveidota pašreiz funkcionējošā bērnu industrija un tieši  Valentīna Klibiķe ir viena no galvenajām virsatbildīgajām par tām šausmām kas pašreiz notiek ar bērniem saistītajā jomā (Šleseri, Baštiks un Rieksta-Riekstiņa ir augsta, bet tomēr zemāka līmeņa tehniski izpildītāji).

Šādi varētu apskatīt gandrīz katru jomu un izrādītos, ka katrai no tām pamatus ir licis un joprojām, paliekot ēnā, vada kāds no bijušajiem čekas vai partijas funkcionāriem. Visas šīs struktūras strādā joprojām un to darbību lielā mērā nosaka vēsturiskās saknes, vēsturiski izveidojusies struktūra un pašu šo cilvēku apziņa. Tāpēc cilvēks, kurš naivi tic pasakām par „atmodu”, kurā tika izcīnīta neatkarība un kurš nezina šo priekšvēsturi kaut vai tik elementāri vispārīgā līmenī (nerunājot nemaz par konkrētu informāciju) ir šo struktūru priekšā pilnībā bezspēcīgs. Šāds cilvēks šīm struktūrām ir apaļa nulle ar kuru var manipulēt pēc sirds patikas.  Tā kā vairums latviski runājošie iedzīvotāji ir no šīs kategorijas, tad viņiem nav nekādu izredžu kaut ko reāli mainīt šai valstī bez pašu šajās struktūrās darbojošos pārstāvju ziņas.

Cits būtisks VDK praktiskas darbības apstāklis, kurš ir atstājis graujošu iespaidu uz esošo sabiedrības pārvaldes mehānismu: VDK štata darbinieku morālā stāja un viņu izmantotie kadri. VDK darbiniekiem dēļ savu funkciju specifikas, apmācības un darba vides un vienā brīdī arī dēļ atlases nosacījumiem kopumā ir  raksturīga ciniska dzīves uztvere un morālu vērtību nonivelēšana. No tā savukārt izriet tendence izmantot jebkurus līdzekļus savu mērķu sasniegšanā, kā spilgta izpausme ir plaši izmantotā prakse VDK aģentūru formēt no sabiedrības padibenēm – noziedzniekiem un amorālām personībām no kurām īpaši izceļami homoseksuālisti un ļoti vieglas uzvedības sievietes. Tieši šīs pēdējās divas grupas VDK štata darbinieki visvairāk un visaktīvāk izmantoja savā darbībā, tai skaitā virzīja pa karjeras kāpnēm.  Katrs no viņiem bija viegli kontrolējams, jo Padomju savienībā maucība nebija atļauta, bet pederastijas akta veikšana bija krimināli sodāma darbība. Tieši tāpēc jaunajos laikos pēcpadomju telpā pie varas nokļuva amorāli tipi, noziedznieki un izvirtuļi (un viņi tur ir joprojām). Visdrausmīgākais, ka tā visa rezultātā noformējās un nostiprinājās homoseksuālistu-pedofilu mafija, kam liela ietekme bija jau vēlīnajos padomju laikos. Gorbunovs, Panteļejevs, Dolgopolovs, Ameriks, Gailis, Apinis, Požarnovs, Ēlerte, Ārgalis, Gardovskis, Cilinskis, bērnu fonda Bērziņs, Šlesers, Baštiks, Ušakovs, Loskutovs, Kristovskis, Garda … ir homoseksuālisti, par pedofilijā pieķerto Birkavu nemaz nerunājot.

„Atmodas” priekšvakarā vadošos amatus ieņemošie PSRS nodevēji nokļuva nepatīkamā situācijā, ka no vienas puses viņiem vajadzēja pabeigt valsts sagrāvi un pēc tam pilnībā noliegt visu Padomju sociālistisko praksi, bet no otras puses vajadzēja paspēt ieņemt labākās un siltākās vietas jaunajā kapitālistiskajā kārtībā. Lai to izdarītu, vajadzēja sākt lamāt Padomju varasiestādes, bet par cik paši tās kontrolēja, tas nozīmēja ka jālamā pēc būtības ir pašiem sevi. Tāpēc, lai veiktu šo pāreju, bija vajadzīgs „atmodas” teātris , kura laikā tika radīts jauno kapitālistisko struktūru pamats un kura laikā „savējie” kompartijas un čekas kadri pārmigrēja no formāli sociālistiskām struktūrām uz jaunkapitālistiskām struktūrām.  Tas nenotika tikai Latvijā, tas notika visā PSRS un sociālisma blokā. Un kā šī teātra viena no fāzēm bija bruņoti konflikti un bruņotas cīņas imitācija. Lietuvā tā bija TV torņa „aizstāvēšana”, Latvijā tās bija barikādes (reāli tām nebija nekādas praktiskas nozīmes, jo jebkuru no aizbarikādētajām iestādēm dažu minūšu laikā spēja ieņemt pat mazskaitliskas Padomju armijas spec daļas) un apšaude pie toreizējās Iekšlietu ministrijas, kurā gāja bojā vairāki cilvēki, tai skaitā operatori no slavenā kinorežisora Jura Podnieka grupas.

Rita Aksenoka, Aivars Aksenoks

Un arī Latvijā, līdzīgi kā Lietuvā, šāvēji bija trešā puse (šauts tika no Bastejkalna). Tam bija neapgāžami pierādījumi: cilvēki tika nošauti ar ieročiem, kuri nebija abu apšaudē piedalījušos pušu rīcībā un šautās brūces (lodes trajektorija) norādīja uz trešā apšaudes subjekta esamību (daži upuri bija nošauti no muguras). Par to, lai šie pierādījumi negūtu plašu publicitāti un pazustu parūpējās prokurore Rita Aksenoka, kuras dēls Aivars Aksenoks vēlāk kļuva par Rīgas mēru.

Te vēl jāpiemin, ka prokuratūra ir īpaša iestāde, kurai gan Padomju laikā, gan pašreiz ir milzīga vara un kas ir ļoti nozīmīgs saistelements starp izmeklēšanas iestādēm, tiesām, specdienestiem un citām valsts institūcijām. Tieši no prokuratūras un prokuroriem vislielākā mērā ir atkarīga likumdošanas praktiska pielietošana, no viņu interpretācijas ir atkarīgas reāli veicamās tiesībsargājošo institūciju darbības (vai bezdarbība). Un otrādi, ja nepieciešams piesegt kādu patvaļu, tad tam ir nepieciešams prokuratūras atbalsts (vajag „savu” prokuroru). Latvijā prokuratūra bija un ir viens no lielākajiem neliešu midzeņiem, kas veido pērkamās Latvijas tieslietu sistēmas pamatu (par prokuratūras patvaļu un tās mehānismiem pilnīgi pareizi izsakās cits kompartijas funkcionārs,  pēc būtības miljardieris un Ventspils novada reālais saimnieks Aivars Lembergs). Un tieši prokuratūra piesedza un piesedz visas pēdējo 20 gadu nelikumības – valsts mantas izzagšanu, korupciju un pat pedofiliju.

Andris Grūtups, Anita Rektiņa

Iespējams, ka ir kādi ļoti reti izņēmumi, bet pietiekami droši var apgalvot, ka prokurors (vai bijušais prokurors) = rafinēts nelietis, kurš tādā vai citādā veidā ir iesaistīts amorālās un nelikumīgās darbībās. Kā spilgtākos Latvijas prokuratūras darbinieku tipāžus var minēt bērnu lietu „speciālisti” Anitu Rektiņu un slaveno galma antisemītu Andri Grūtupu, pateicoties kuram visa cita starpā ārzemēs dzīvojošie ebreji ar visminimālāko piepūli atguva savus īpašumus (tas bija iespējams pat pašiem personiski neierodoties Latvijā).

Līdzīga situācija ir arī Lietuvā (un arī citās pēcpadomju valstīs). Tikai Lietuvā valdošajiem neliešiem ir lielākas problēmas. Pirmkārt lietuvieši kā tauta ir kareivīgāki, saprātīgāki, racionālāki un dzīvāki, attiecīgi viņus ir grūtāk apmānīt. Otrkārt Lietuvā ir ievērojami spēcīgāka sociālistiskā opozīcija (pie tam lietuviskas, nevis krievvalodīgas izcelsmes), kas visa cita starpā arī atmasko t.s. „atmodas” laika mītus un melus (Lietuvā ir arī gana spēcīga opozīcija homoseksuālistu – pedofilu mafijai). Treškārt lietuvieši pēdējos laikos ir spējuši būt pietiekami izdarīgi un racionāli, lai izmantotu valdošo konjunktūru savā labā. Visbeidzot Lietuva no Padomju laika ir guvusi vislielāko ieguvumu, kurš pat paviršam Lietuvas situācijas  zinātājam, nerada šaubas, attiecīgi Lietuvā ievērojami mazāku efektu dod pasakas par drausmīgajiem Padomju laikiem.

Latvijā kapitālistiskie nelieši guva tik lielus panākumus pirmkārt dēļ latviešiem iepotētās nepatikas pret krieviem (tālāk pret visu padomisko, lai gan liela daļa no padomiskā ir pietiekami cieši saistīta ar latvisko). Veikli manipulējot ar šo nepatiku var attaisnot jebko un darīt visu, kas ienāk prātā, un tas pēdējos 20 gadus tiek darīts un tiks darīts vēl vienalga cik ilgi līdz cilvēki pieņemsies prātā.

Lietuvā situācija ir cita. Lietuvā nav tik daudz krieviski runājošo. Lietuva pirms iekļaušanās PSRS bija samērā atpalikusi valsts ar mazattīstītu rūpniecību. Ja, salīdzinot Padomju Latvijas un 1.kapitālistiskās Latvijas rūpniecību, starpība ir milzīga par labu Padomju periodam, tad veicot tādu pat salīdzinājumu Lietuvā, tā ir daudzkārt lielāka. Ja 1.kapitālistiskajā Latvijā bija pietiekami labi attīstīta rūpniecība, tad Lietuvā nekas tāds nebija un lielākā daļa tautsaimniecības un infrastruktūra tika radīta Padomju periodā. Visbeidzot Lietuva ar iekļaušanos PSRS atguva Viļņas apgabalu, ko nelietīgā kārtā bija okupējusi Polija. Attiecīgi saprātīgam un patriotiskam lietuvietim nav nekāda racionāla iemesla izjust nepatiku pret krieviem un Padomju periodu, bet ir daudz un uzskatāmi iemesli izjust pret šo laiku simpātijas. Lielā mērā tieši tāpēc „perestroikas” mistifikatoriem vajadzēja asiņaino teātri Lietuvā, tieši tāpēc melu propagandai Lietuvā ir tik nokaitēts raksturs un tieši tāpēc patiesības parādīšana par to laiku notikumiem ir nāvīgi bīstama Lietuvā valdošajai neliešu bandai (protams tajā, līdzīgi kā jebkurā antikrieviskā un antipadomiskā aktivitātē, jo ļoti ir ieinteresēti ASV un Rietumu „draugi” un tur valdošās homoseksuālistu-pedofīlu aprindas).

Lūk skandalozais PBK sižets un citi materiāli (jebkuram patiesam patriotam, neatkarīgi no uzskatiem, vajadzētu to noskatīties):


http://www.1tv.ru/sprojects_edition/si21/fi26234
http://www.specnaz.ru/articles/196/1/1771.htm
http://www.e-reading.mobi/chapter.php/1015408/11/Shved_-_Kak_razvalit_Rossiyu%3F_Litovskiy_variant.html
http://www.diary.ru/~katerina-0906/p184761219.htm?oam
http://www.moskvam.ru/publications/read/?publication=887
http://telegrafua.com/world/12677/
http://www.stoletie.ru/territoriya_istorii/vilnusskaja_tragedija__91_chast_1_2011-01-13.htm

Kāpēc šī patiesība ir bīstama (gan Lietuvā, gan arī Latvijā)?  Tāpēc, ka melīgie „atmodas” vēstures mīti ir esošā režīma, valstī valdošo neliešu varzas varas pamats, tās stūrakmens. Nebūs šī mīta, nebūs vairs varas. Tad uzreiz būs pilnīgi skaidrs, ka vara valstī pieder amorāliem neliešiem un pats galvenais – būs skaidrs, kas ir jādara, lai atjaunotu normālu sabiedrisko kārtību. Bet jādara ir tas, ko šie nelieši tik ļoti kritizē un no kā tik ļoti baidās – patiesi jārealizē sociālistiskie principi, kuri vistuvāk pilnībai tika iedzīvināti Staļina laiku Padomju Savienībā.

Informācijas aģentūra
/24.10.2013/