„Finansu maitu liju” bizness, „tiesvedības koloniālisms” un Argentīnas precedents

00281_WS_judge„Finansu maitu lijas” ir dažādi fondi (Vulture Funds) un kompānijas, kuras specializējas vērtspapīru un citu finansu un nefinansu aktīvu iegādē par visminimālāko cenu ar mērķi pārdot tos vēlāk par ievērojami lielākām cenām. Peļņu tie gūst, veicot dažādas apšaubāmas mahinācijas ar vērtspapīriem un to emitentiem (kompānijām un valstīm, kas izlaida vērtspapīrus tirgū). „Finansu maitu liju” agresīvā darbība izraisa reālā ekonomikas sektora (ražošanas) iznīcināšanu, saasina sociālās problēmas un grauj nacionālo valstu suverenitāti. „Maitu lijas” apdraud finansu stabilitāti un rada priekšnosacījumus ekonomiskām krīzēm. „Finansu maitu lijas” dara pilnīgi pretējo tam, ko, kā savu mērķi, deklarē starptautiskas organizācijas: panākt starptautiskās finansu sistēmas stabilitāti. „Finansu maitu lijas” rīkojas nežēlīgi, viņu rīcība ir „lipīga” un viņi piespiež citus tirgus dalībniekus, izdzīvošanas tieksmju dzītus, ņemt no sevis piemēru. „Finansu maitu lijas” nekaunīgi izjauc jebkurus valstu un starptautisko organizāciju plānus ekonomikas stabilizācijai.

„Finansu maitu lijas” pārvērš ekonomikas subjektus par saviem upuriem. Viņu bizness pa lielam sastāv no sekojošām darbībām:
1. Novest noskatīto upuri līdz bankrotam/defoltam;
2. Nopirkrt objektu (aktīvus, vērtspapīrus) par visminimālāko cenu;
3. Aktīvu cenas paaugstināšana un tā pārdošana par vismaksimālāko cenu;
4. Novest noskatīto upuri līdz bankrotam/defoltam un tā līdz bezgalībai…

„Maitu liju” panākumus lielā mērā nodrošina valsts institūciju atbalsts – gan finansu, gan tiesvedības. Finansu atbalsts izpaužas attiecīgo fondu un kompāniju kreditēšanā aktīvu iegādei vai arī naudas iepumpēšanā spekulācijas objektā (lai paaugstinātu biznesa kapitalizāciju). Par to, kā „maitu lijas” izrīkojas ar kompānijām ir pateikts jau pietiekami daudz  un apzīmēts tas tiek ar tādu labskanīgu terminu kā „merges & acquisitions” (saplūšana un pārņemšana). Patiesībā 99% gadījumu runa ir par pārņemšanu. „Maitu lijas” izmanto dažādas viltīgas shēmas, kas ir uz likumības robežas (piemēram, nodokļu „spraugas”) vai arī ārpus tās (piemēram, dubultā grāmatvedība). Šī shēmošana tiek piesegta ar vēl vienu skanīgu terminu – finansu inženierija.

Amerikāņu „maitu liju kapitālisms”

„Maitu liju” fondiem var būt dažādi nosaukumi: hedžfondi, tiešo investīciju fondi, stratēģisko investīciju fondi, riska fondi utt. „Maitu liju” fondus visbiežāk rada investīciju bankas un tie atrodas to orbītā. Lai gan reizēm arī pašas investīciju bankas (investīciju brokeri) paši pa tiešo uzstājas „maitu liju” lomā. Īpaši daudz „maitu liju” fondu atrodas ASV, kur ir koncentrējies lielākais vairums investīciju banku. Te jāatzīmē, ka Amerikas banku sektora lielākā daļa iesaistījās „maitu liju” biznesā pēc tam, kad pagājušā gadsimta beigās ASV tika atcelts Glāsa-Stigola likums (Glass-Steagall Act), kurš aizliedza depozītu-kredīt organizācijām [tas ir bankām] nodarboties ar investīcijām fondu tirgū. Pēc ši likuma atcelšanas banku kredītu-augļošanas operācijas sāka izskatīties vecmodīgas un neaktuālas, un bankas ar pilnu jaudu sāka nodarboties ar vērtspapīru spekulācijām.

„Maitu lijas” meklē savus upurus gan Amerikā, gan arī pa visu pasauli. ASV pat ir parādījies tāds termins kā „maitu liju kapitālisms”. Šo terminu apgrozībā laida ultrakonservatīvais republikānis, Teksasas gubernators Riks Peri (Richard Perry), kritizējot investīciju kompāniju Bain Capital, kura piederēja galvenajam republikāņu 2012.gada prezidenta vēlēšanu kandidātam Mitam Romnijam. Romnijs, kurš ir pieredzējis investīciju brokeris, apvainojies paziņoja, ka šāda kritika (par bagātību un biznesa veiksmi) nav amerikāniska. Sak, ir pie mums kapitālisms vai nav?! Tomēr Peri neatkāpās: „Es nedomāju, ka Amerika tiecas uz to, lai tiešo investīciju fondi saplosītu uzņēmumus, bet cilvēki zaudētu darbu. Es ceru, ka republikāņu partija nav par to.” Cits republikāņu prezidenta amata kandidāts Ņūts Gingričs (Newton Gingrich) paziņoja, ka Bain Capital meklē „viltīgus paņēmienus kā likumīgi aplaupīt biznesus” un nosauca to par „Volstrītas modeli”, kur „jūs varat atņem uzņēmumam visu naudu, „uzmetot”darbiniekus… Ja kāds atnāk, izņem visu naudu no jūsu kompānijas un pēc tam jūs paliekat bankrotējis, bet viņš pats aiziet kā milijonārs, tad tas vairs nav tradicionālais kapitālisms.”

Šodien vairs nav nekāds noslēpums, ka finanšu krīzi Amerikā radīja tieši „maitu lijas”. Tomēr līdz pat šim brīdim neviens no viņiem nav stājies tiesas priekšā. Lai gan tas nav nekāds brīnums, jo „maitu lijas” strādāja (un strādā joprojām) ciešā kopdarbībā ar ASV valdības ierēdņiem [„sadarbība” ar valsts ierēdņiem un tiesnešiem ir galvenais „maitu liju” biznesa panākumu priekšnosacījums].

Valstis kā „finansu maitu liju” potenciālie upuri

Par „finansu maitu liju” agresijas mērķi kļūst ne tikai dažādu valstu un nozaru kompānijas, bet arī pašas valstis. Šāda interese ir saistīta ar to, ka pēdējo desmitgažu laikā valstis kļuva par vienu no nozīmīgākajiem starptautisko finansu tirgu dalībniekiem – visbiežāk kā naudas aizņēmēji, kuri piesaista finansu līdzekļus, izlaižot parādzīmes (obligācijas). Valstis vienmēr ir aizņēmušās un uz to pārsvarā iedzīvojās augļotāji. Tagad uz valsts aizņēmumu rēķina iedzīvojas ne tikai augļotāji, bet arī „finansu maitu lijas”.

„Maitu liju” bizness šai ziņā ir visnotaļ vienkāršs: viņi pelna uz valstu defoltu (bankrotu) rēķina. Daudzas valstis ar laiku izrādās nespējīgas izpildīt savas finansu saistības un pziņo par defoltu. Tad sākas parāda restrukturizācija, kas paredz obligāciju (valsts parādzīmju) turētāju piekrišanu daļas parāda norakstīšanai un atlikušās parāda summas atmaksas grafika pārskatīšanai (bieži vien pagarinot to). Pēc defolta paziņošanas, daļu attiecīgās valsts vērtspapīru „finansu maitu lijas” uzpērk par īpaši zemām cenām (piemēram, par 20% no nominālvērtības) un pēc tam kategoriski pieprasa no valstīm izpirkt visus „maitu liju” rīcībā esošos vērtspapīrus pilnā apjomā.

Šai gadījumā „maitu liju” biznesa princips ir sekojošs: a) valsts defolts (bankrots); b) parāda restrukturizācija (daļēja pamatsummas norakstīšana un atmaksas termiņa pagarināšana); c) vērtspapīru uzpirkšana par viszemākajām cenām; d) pieprasīšana veikt vērtspapīru izpirkšanu pilnā (100%) apjomā.

Pols Singers

Pols Singers

Par „maitu liju” fondu, kuri specializējas uz valstu parādiem, pirmdibinātāju tiek uzskatīts amerikāņu miljardieris no Ņujorkas Pols Singers (Paul Singer): 1977.gadā viņš nodibināja investīciju fondu Elliott Associates, kuram izdevās aplaupīt vairākas nabadzīgās valstis. Pēc SVF un Pasaules bankas ziņojuma datiem par „finansu maitu liju” upuriem ir kļuvušas 11 attīstības valstis, bet uz doto brīdi tiesās atrodas vismaz 40 „maitu liju” fondu presības pret kapitālisma perifērijas valstīm.

1996.gadā Pols Singers par 11 miljoniem dolāru izpirka Peru valsts parādzīmes par summu 20 miljoni dolāru. Pēc tam, caur saviem lobistiem un tiesu, viņš sāka izdarīt spiedienu uz Limu, draudot to novest līdz bankrotam, ja tā nesamaksās visu parādu pilnā apjomā, ieskaitot procentus. Nevēloties sabojāt savu reputāciju, Peru valdība 2000.gadā samaksāja Singeram prasītos 20 miljonus dolārus plus 38 miljonus dolārus procentmaksājumus. Ieskaitot tiesvedības izmaksas, amerikāņu miljardieris šai darījumā no katra dolāra ieguva papildus 3 dolārus tīrā peļņā. Šis bizness izrādās ir, lai gan raižpilns, tomēr ļoti ienesīgs.

Cita attīstības valsts – Zambija, kļuva par amerikāņu investīciju fonda Donegal International (reģistrēts Britu Virdžīniju salās) upuri. Šim stāstam bija plaša rezonanse. 2008.gadā šis fonds caur Londonas tiesu pieprasīja no Zimbabves valdības 55 miljonus dolāru par gandrīz 30 gadus vecu parādu. Sākotnējais Zambijas valdības kreditors bija nevis Donegal International, bet gan Rumānijas valdība, kas 1979.gadā kreditēja Zambiju lauksaimniecības tehnikas iegādei. 1990.gadā āfrikāņu ekonomiskais stāvoklis bija ievērojami pasliktinājies, bet kopējā parāda summa (kopā ar procentiem) bija izaugusi līdz 30 miljoniem dolāru. Zambija lūdza Rumāniju restrukturizēt parādu, samazinot to 10-15 reizes (līdz 2 – 2,5 miljoniem dolāru). Tieši šai mirklī uz skatuves parādījās amerikāņu fonds, kurš piedāvāja Rumānijas valdībai par parādu 3,3 miljonus dolāru un tā piekrita to pārdot (Rumānijas ekonomiskais stāvoklis tai mirklī nebija vairs diez cik spīdošs). Tādējādi „maitu liju” fonds nopirka tiesības „slaukt” šo Āfrikas valsti.

2003.gadā Zambijas parāds fomdam (kopā ar procentiem) pieauga līdz 44 miljoniem dolāru. Toreiz valdība parakstīju vienošanos, apsolot samaksāt tuvāko 3 gadu laikā (veicot maksājumus ik mēnesi) 15 miljonus dolāru. Valdība arī piekrita lielām sodanaudām maksājuma grafika neievērošanas gadījumā un atrisināt vēl strīdīgos jautājumus tiesas ceļā. Tika veikti daži ikmēneša maksājumi pēc kuriem Zambija paziņoja par defoltu. Sākās tiesvedība, kas beidzās ar Londonas tiesas lēmumu parādniekam (Zambijas valdībai) samaksāt amerikāņu fondam 15,5 miljonus dolāru. Šai gadījumā „finansu maitu lija” neguva pilnīgu uzvaru, bet tāpat kopumā palika plusos (parādu ieguva par 3,3 miljoniem, bet tiesvedībā iztērēja vēl 3,3 miljonus dolāru). Šāds marodierisms īpaši krīt acīs uz Zambijas iedzīvotāju drausmīgās nabadzības fona. Zambijā vidējais dzīves ilgums ir 38 gadi, 70% iedzīvotāju atrodas zem nabadzības sliekšņa, bet vidējais iedzīvotāju ienākums tikai mazliet pārsniedz 1 dolāru dienā.

Būtiska „maitu liju” biznesa sastāvdaļa ir tiesvedību vešana pret valstīm – parādniecēm. Zīmīgi, ka „maitu lijas” gandrīz vienmēr balstās uz ASV vai Lielbritānijas tiesām, kur viņiem ir labas pozīcijas un kur tie gandrīz vienmēr gūst sev vēlamu rezultātu. Masu saziņas līdzekļos dēļ „maitu liju” fondu darbības ir iegājies jauns termins – „tiesvedības koloniālisms”.

„Maitu lijas” Latīņamerikā

Tiek uzskatīts, ka finansu marodierisma tehnoloģija, izmantojot valstu defoltus, tika atstrādāta Latīņamerikā. Par „finansu maitu liju” upuriem 1990-o gadu beigās kļuva Peru (par to jau augstāk minējām) un Brazīlija.

Kenets Darts

Kenets Darts

Brazīlijas aplaupīšanu organizēja slavenais spekulants – „maitu lija” Kenets Darts (Kenneth Dart). 1992.gadā Dārts sāka uzpirkt Brazīlijas parādzīmes par 25-40% no to nominālvērtības. Uzpircis 4% no 35 miljardu lielā parāda par 375 miljoniem dolāru, Dārts kļuva par lielāko privāto Brazīlijas kreditoru. Valdība sākumā nesaprata ar ko viņiem ir darīšana un uztvēra šo finansistu bez maz vai kā labdari. Tomēr pēc gada, kad sākās pārrunas ar investoriem par parāda restrukturizāciju, Dārts parādīja savu plēsēja dabu. Parāda restrukturizācijai piekrita visi investori, izņemot Dartu. Viņš bija vienīgā privātpersona, kurai izdevās šantažēt veselu valsti, jo bez viņa piekrišanas parāda restrukturizācija notikt nevarēja. Viņu centās pierunāt Citicorp, Citibank, Banco di Brasil un citi investori, tomēr bez panākumiem. Citicorp valdes priekšsēdētājs Viljams Rods (William Rhodes) slepeni tikās ar Dārtu vienā no Ņujorkas privātajiem airodromiem un mēģināja pierunāt likt Brazīliju mierā. Tāpat nekas nelīdzēja. Visbeidzot Brazīlijas valdība bija spiesta piekāpties Dartam un slepeni piedāvāja viņam īpaši izdevīgus nosacījumus. „Maitu lija” savukārt, sajutis piekāpšanos, uzreiz pieprasīja vēl vairāk. Beizdzās viss ar to, ka Brazīlija tomēr ignorēja Dartu un restrukturizēja parādu bez viņa piekrišanas. Pēc būtības Darts jau tāpatvien labi nopelnīja, jo restrukturizācijas ietvaros ieguva vairāk nekā bija iztērējis uzpērkot vērtspapīrus. Tomēr Darts iesūdzēja Brazīliju tiesā un pieprasīja no tās 1,4 miljardus dolāru lielu kompensāciju. Tiesvedība ilga divus gadus un 1996.gadā viņš ieguva kompensāciju, lai gan ievērojami mazāku nekā sākotnēji prasīja. Pašreiz Darta mērķis esot Ekvadora.

Argentīnas notikumu hronoloģija

Domingo Kovalo

Domingo Kovalo

Uz šo brīdi visskaļākā „finansu maitu liju” operācija ir vērsta pret Argentīnu. 1990-ajos gados SVF un pasaules masu saziņas līdzekļi stādīja Argentīnu kā atdarināšanas paraugu. Argentīna bija liberāla ekonomiskā modeļa, ko izstrādāja SVF un aktīvi dzīvē ieviesa Argentīnas ekonomikas ministrs Domingo Kovalo (Domingo Cavallo), paraugs. 1998.gada beigās Argentīnas ekonomikā sākās lejupslīdes fāze. Pasaules banka un ASV valsts kase, apmaiņā pret virkni nepopulāru mēru, tai skaitā valsts budžeta samazināšanu un nodokļu paaugstināšanu, piešķīra Argentīnai vairākus kredītus. Tomēr ekonomiskā krīze padziļinājās, sākās pilna mēroga finansu panika, notika sociālais sprādziens un radās 2001.-2002. gada politiskā krīze. Valsts ekonomika bija novesta līdz bezizejai, ārējais parāds sasniedza rekordlielu līmeni (132 miljardi dolāri; 166% no IKP) un apkalpot to [maksāt procentus] valdība bija spējīga tikai izmantojot jaunus ārējos kredītus.

2001.gada beigās SVF noboķēja kārtējā kredīta piešķiršanu un Argentīnas valdībai nekas cits neatlika kā paziņot par defoltu obligācijām ar summāro vērtību 95 miljardi dolāru (t.s. priviliģētos kredītmaksājumus starptautiskām finansu organizācijām Argentīna turpināja maksāt). 2005. un 2010.gadā notika šo Argentīnas parādzīmju restrukturizācija. Vecās parādzīmes tika apmainītas pret jaunām ar 70 procentu diskauntu (30 centi par dolāru). Parādzīmju turētāji ieguva pēc IKP indeksētas obligācijas: jo straujāk auga IKP, jo vairāk kreditori saņēma. Veco obligāciju apmaiņai pret jaunajām piekrita lielākā daļa to īpašnieku, bet ne visi. Daļa pārdeva obligācijas par pazeminātām cenām „maitu liju” fondiem. Daži pieredzes bagāti spekulanti, pirmkārt jau minētais Pola Singera hedžfonds Elliott Management, te saskatīja iespēju nopelnīt uz valsts rēķina. Viņi uzpirka obligācijas par īpaši zemām cenām un pieprasīja no Argentīnas valdības dzēst parādu 100 centu apmērā par katru dolāru. Viens no blogeriem asprātīgi izteicās, ka „hedžfondi uzvedas kā kaprīza meita, kura nopirka džemperi ar 70% atlaidi, bet pēc tam pieprasa veikalam atgriezt tā pilnu vērtību.„ Argentīna nonāca tai pašā situācija, kurā pirms tam bija nonākušas Brazīlija, Peru un virkne Āfrikas valstu. Argentīnas varasiestādes parādīja stingru nostāju, nepadevās šantāžai un atteicās ņemt vērā “maitu liju” pretenzijas. Vēl 2005.gadā, kad tika veikta pirmā parāda restrukturizācija, pret Argentīnu tika ierosinātas simtiem tiesas prāvu, tomēr valsts bija pārliecināta, ka ir aizsargāta, jo mazie kreditori reti uzvar tiesā un vēl jo vairāk spēj panākt valsts īpašumu arestus.

Nepanākot vienošanos ar Argentīnu par 100% sākotnējā parāda atmaksu, amerikāņu „maitu liju” fondi (NML Capital un Elliott Management) iesniedza prasību Ņujorkas tiesā. Amerikāņu „vistaisnīgākā tiesa” pasaulē 2012.gada novembrī nolēma, ka Argentīnai ir jāsamaksā parādzīmju uzpircējiem 1,33 miljardi dolāru. Pie tam, pirms parāda samaksas „maitu lijām”, visi pārējie maksājumi, saskaņā ar tiesas lēmumu, ir jāaptur. Uz tiesas sprieduma mirkli Argentīnas parāds par restrukturizētajām obligācijām bija 24 miljardi dolāru (45% no IKP). Līdz 2012.gada 15.decembrim Argentīnai bija jāsamaksā par savām saistībām 3 miljardi dolāri. Tādējādi ar tiesas lēmumu tika diskriminēti restrukturizēto parādzīmju īpašnieki. Pēc ekspertu vērtējuma 1,33 miljardi ir aisberga redzamā daļa, jo kopējā obligāciju summa, kuras īpašnieki nepiekrita restrukturizācijai, ir apmēram 10 miljardi dolāru.

„Tiesvedības koloniālisms”

Ņujorkas tiesas lēmums Argentīnai bija ļoti sāpīgs trieciens. Visi tās investīciju un kredītu reitingi pēc šī lēmuma strauji kritās. 2012.gada beigās visiem kļuva skaidrs, ka ASV vispasaules hegemonijas ieroči ir ne tikai raķetes un aviokuģi [un neierobežoti drukājamie dolāri], bet arī Amerikas tiesas, kuras ir izpletušas savu jurisdikciju pa visu pasauli. Argentīnā šāds ASV tiesas lēmums tika nosaukts par „tiesvedības koloniālismu” (judicial colonialism). Argentīna atteicās pakļauties tiesas lēmumam un iesniedza ASV tiesu instancēs apelāciju.

Kristīna Kiršnere

Kristīna Kiršnere

„Finansu maitu lijām” ir liela ietekme ne tikai uz tiesām. Tas pats Pols Singlers ir starp galvenajiem ASV republikāņu partijas sponsoriem. Izmantojot šāda veida ietekmi, viņi tiecas organizēt Argentīnas ekonomisko blokādi, pat neizmantojot likumdevēju lēmumu par sankciju ieviešanu un balstoties tikai uz tiesu lēmumiem. Jau vairākkārtīgi notika mēģinājumi arestēt Argentīnas īpašumus ārvalstīs. Te vispirmāmkārtām ir runa par valsts gaisa un jūras transportlīdzekļiem (kuģiem un lidmašīnām). Piemēram, Argentīnas prezidente Kristīna Kiršnere nevar lidot uz Rietumiem ar savu prezidenta lidmašīnu, jo to tur pēc rīkojuma no Vašingtonas var arestēt.

Šogad ASV apelācijas tiesa pieņēma Argentīnas sūdzību un 2013.gada augustā pieņēma savu, iespējams vēsturisku lēmumu, kurš atceļ suverēnu valstu tiesības patstāvīgi lemt par savām parādsaistībām. Argentīna restruktizēja savu parādu vairākus gadus atpakaļ un tagad, neskatoties uz defoltu, kurš tika pasludināts saskaņā ar visiem noteikumiem un ar investoriem parakstītām vienošanām, tai būs jāizmaksā amerikāņu spekulantiem, kuri uzpirka obligācija pa lēto, visu parāda summu pilnā apmērā it kā nekāda defolta nebūtu bijis.

Šis strīds vēl nav pabeigts, Argentīna vēl var pārsūdzēt šo lēmumu ASV augstākajā tiesā.

ASV tiesa var pārvērst visas valstis par „parādu kolonijām”

Ja Argentīna samaksās saskaņā ar tiesas lēmumu, tad būs radīts ļoti bīstams precedents. Tad arī tie obligčiju turētāji, kuri piekrita parāda restrukturizācijai (uz viņiem attiecas 97% no sākotnējās summas), pieprasīs atgriezt visu parādu. Attiecīgi Argentīna atkal tiks iedzīta situācijā, kurā tā bija 2001.gadā pirms defolta.

Kā teica Nobela prēmijas laureāts, amerikāņu ekonomists Džozefs Stiglics, tiesvedības precedents par Argentīnas valsts parādu kardināli maina priekšstatus par valsts parādu tirgu un pārvērš amerikāņu investorus par priviliģētu pasaules finansu sistēmas „dievu” kastu, parādi kuriem ir bez nosacījumiem un neatceļami. Savu nesapratni par šo tiesvedības precedentu izteica arī Starptautiskais valūtas fonds. Šis lēmums liedz SVF iespēju ieteikt valstīm restrukturizēt parādu un iedzen „trešās pasaules” valstis parādu bedrē, neatstājot tām nekādu izeju.

2012.gada novembrī (uzreiz pēc Ņujorkas tiesas lēmuma) avīzē The Guardian tika publicēts raksts „Kā atbrīvot Grieķiju un Argentīnu – jaunās parādu kolonijas?” Raksts ir veltīts nāciju tiesībām uz bankrotu un satur priekšlikumus starptautisko defoltu regulēšanai. Raksta autors ir korejiešu ekonomists Ha-Džun Čangs (Ha-Joon Chang), viens no vadošajiem pasaules speciālistiem par attīstības ekonomiskām (pašreiz pasniedzējs Kembridžā). Viņa apskatītais jautājums: vai mazs hedžfonds var izraisīt vienas vai pat divu valstu bankrotus? Šī ir milzīga ekonomiskas un ētiskas dabas problēma, kuras risinājuma priekšā starptautiskā sabiedrība pašreiz atrodas.  Galu galā šo bankrotu cena var būt ļoti augsta – jauns vispasaules krīzes vilnis [un vēl lielāks uzticības zudums ASV, Rietumiem un starptautiskām finanšu institūcijām]. Problēma vēl ir apstāklī, ka pārrunas ar kreditoriem var ilgt gadiem, ievelkot parādniekvalsts ekonomiku arvien dziļāk krīzes spirālē.

Notikumiem ap Argentīnu cītīgi seko ES. Ja Argentīna samaksās saskaņā ar tiesas lēmumu, tad ES valstīm būs radīts bīstams precedents. Atgādināsim, ka 2012.gadā tika veikta Eiropā (un, šķiet, arī pasaulē) lielākā parāda restrukturizācija. Runa ir par Grieķijas valsts parādu. Lielākā daļa Grieķijas parādzīmju īpašnieku piekrita restrukturizācijas noteikumiem. Pirmkārt par 53% tika samazināta parādzīmju nominālvērtība. Otrkārt tika pārskatīti parāda dzēšanas termiņi un procentu likme. Kopumā visas Grieķijas parādsaistības tika samzinātas par 70-75%. Tikai nominālvērtības samazināšanas rezultātā Grieķijas parāds tika samazināts par 107 miljardiem. Viss būtu bijis labi, bet, ak, neveiksme: neliela parādzīmju turētāju daļa (apmēram 3-4%) nepiekrita restrukturizācijai. Daļa no viņiem griezās tiesā. Argentīnas precedents var palielināt viņu izredzes uzvarēt. Un, ja viņi uzvarēs, tad var tikt revidēta visa Grieķijas parāda restrukturizācija. Un tad sāksies vispasaules finansu haoss, kura sekas ir grūti paredzēt.

2013.gada februārīArgentīnas ekonomikas ministrs Ernans Lorensino paziņoja, ka lēmums par labu 7% defolta obligāciju īpašniekiem, kuri pieprasa nomaksu pilnā apmērā, ir netaisnīgs attiecībā pret 93%, kuri piekrita restrukturizācijai. Pēc viņa vārdiem „jautājums ir par parādu restrukturizācijas nākotni ar ko var nākties saskarties arī citām pasaules valstīm”.

Ir vajadzīgi starptautiski parādu strīdu noregulēšanas mehānismi

Līdz šim defolta briesmu vai fakta gadījumos tika piemērots kolektīvās rīcības princips (Collective action clauses, САС). Parādnieks piedāvā parāda restrukturizācijas nosacījumus. Jautājums tiek likts uz balsošanu. Ja vairākums parādzīmju turētāju (parasti divas trešdaļas vai trīs ceturtdaļas) piekrīt piedāvātajiem restrukturizācijas nosacījumiem, tad saistības pildīt panāktās vienošanās un pieturēties pie jaunā maksājumu grafikam tiek attiecinātas uz visiem kreditoriem. Pēdējo 10 gadu laikā praktiski visas valstis ir izlaidušas obligācijas, kuras paredz CAC. Tā ir kļuvusi par normu. Tomēr CAC noteikumus sākuši torpedēt (apstrīdēt tiesās) „finansu maitu lijas”.

Vēl 1990-o gados gaisā virmoja ideja radīt starptautisku institūciju, kura ļautu noregulēt nebūt ne vienkāršos valstu parādu strīdus. Pēc Argentīnas krīzes tika veikts mēģinājums izveidot vienotu starptautisku mehānismu  taisnīgai prādu restrukturizācijai, bet Džordža Buša administrācija uzlika veto šim projektam.

Valstu bankrotu vadības mehānismā ir jāievieš korporatīvo tiesību tradīcijas, uzskata Ha-Džun Čangs. Ir jāatgriežas pie jau minētā kolektīvās rīcības principa, noslēdzot attiecīgus starptautiskus līgumus (konvencijas). Korejas ekonomists šādā uzskatā nav vientuļš: arvien vairāk analītiķu sliecas uzskatīt, ka parādu koloniālisma riski ir pārāk augsti un ka tie apdraud visu pasaules ekonomiku.

Par Amerikas tiesas lēmumu izteicās arī slavenais ekonomists Nuriels Rubini (Nouriel Roubini), kuru prese ir apsaukusi par „ekonomisko pravieti”. Viņš pievērsa uzmanību apstāklim, ka kopš 1990-o gadu beigām pasaulē pakāpeniski formējās valstu kontrolējamo defoltu sistēma. Vienu no tādiem pagājušā gada martā pārdzīvoja Grieķija. Rubini atzīmēja, ka Ņujorkas tiesas lēmums var iznīcināt visu šo sistēmu, lai gan to ir tikai jāpilnveido. Rubini ir pārliecināts, ka Ņujorkas tiesas lēmums ir ļoti bīstams precedents un pirmkārt jau Grieķijai. Tai nepieciešamā otrā restrukturizācija tādēļ var vienkārši nenotikt. Tāpat Rubini atzīmēja, ka Grieķijas oficiālo kreditoru „troika” (Eiropas Savienība (ES), Eiropas Centrālā banka (ECB), Starptautiskais valūtas fonds (SVF)) ne ar ko nav labāki par „maitu liju” fondiem, jo valstu kontrolējamo defoltu sistēmā šiem kreditoriem ir priviliģēts raksturs, un viņiem ir jāatdod viss parāds 100% apmērā. Rubini uzskata, ka SVF pašreiz var un tam ir jānoregulē strīdīgie jautājumi defolta draudu un iestāšanās gadījumā, tomēr SVF ar to nenodarbojas un tikai klusējoši noskatās uz ASV tiesas nelikumīgo lēmumu.

Argentīna pret „finansu maitu lijām”

Tātad Argentīna centīsies apstrīdēt iepriekšējos tiesas lēmumus ASV augstākajā tiesā. Šai gadījumā šis stāsts var ieilgt līdz 2015.gada vidum. Argentīnas pārstāvji jau tagad atklāti paziņoja, ka, ja tiesa lems ne viņiem par labu, tad valsts vienkārši atteiksies maksāt piespriesto summu. „Mēs pārstāvam valdību, – uzsvēra advokāts Džonatans Blekmens. – Bet valdībai nevar likt darīt to, kas ir pretrunā tās fundamentāliem principiem.” Ja agrāk valsts iekšējās lietās iejaucās SVF, tad tagad to dara ASV tiesa.

Ja defolts tomēr tiks pasludināts, tas var novest līdz Argentīnas valsts obligāciju cenu kritumam, kas dos triecienu vietējām bankām, kurām ir lieli to krājumi. Tomēr lielākā daļa ekspertu uzskata, ka defolts neatgriezīs valsti iepriekšējā krīzes situācijā, jo eksportētāji ārējās tirdzniecības nodrošināšanai vairs nav tik stipri atkarīgi no kredītiem, kā tas bija 2001.gadā.

Visbeidzot vēl viens apstāklis: pēc Venecuēlas prezidenta Ugo Čavesa nāves Kristīna Kiršnere šķiet ir viskonsekventākā kontinentālās Latīņamerikas cīnītāja ar amerikāņu imperiālismu. Viņa figurē „finansu internacionāles” [sīkāk par to ir runa citā autora rakstā: http://www.fondsk.ru/news/2013/02/10/parallelnyj-finansovyj-mir-i-19070.html
] „melnajos sarakstos” kopā ar Fidelu Kastro. Lai gan īpašā „finansu internacionāles” uzmanības lokā ir ne tikai Argentīnas prezidente, bet arī visa valsts. Tā kā Argentīnai nebija iespējas izmantot starptautiskos finansu tirgus naudaslīdzekļu piesaistei, tā iemācījās dzīvot bez ārējiem aizņēmumiem, uzturot pozitīvu ārējās tirdzniecības saldo. Tas ir, Argentīna šodien nevis aizņemas naudu, bet gan to pelna. 2011.gadā Aregntīnas pozitīvais saldo bija 13,3 miljardu dolāru apmērā, 2012.gadā – 12,6 miljardi dolāru.

Argentīna šodien saskaras ar daudzām sociāli – ekonomiskām problēmām, tomēr tās ekonomiskā attīstība ir augstāka nekā valstīm, kuras paklausīgi seko SVF rekomendācijām un pilda ASV tiesu lēmumus.

Valentīns Katasonovs, ekonomikas zinātņu doktors
/20.09.2013/

Avoti:
http://www.fondsk.ru/news/2013/09/20/finansovye-stervjatniki-tema-kotoraja-ostalas-za-kadrom-g20-22932.html
http://www.fondsk.ru/news/2013/09/20/finansovye-stervjatniki-tema-kotoraja-ostalas-za-kadrom-g20-22932.html
http://www.fondsk.ru/news/2013/02/10/parallelnyj-finansovyj-mir-i-19070.html

Informācijas aģentūra
/07.11.2013/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Ekonomika, Reģ.: Latīņamerika, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to „Finansu maitu liju” bizness, „tiesvedības koloniālisms” un Argentīnas precedents

  1. Sesks saka:

    Šāda informācija ir ik uz soļa. Nevienam nav nekāds noslēpums, ka iegūt ātru labklājību var tikai ātri un likumīgi kādu apzogot.Dīvaini ir tikai tas, ka gadu desmitiem tādas lietas netraucēti notiek un nevienai valstu valdībai neienāk prātā izstrādāt likumdošanu, kura aizliegtu tā izsaimniekot pašiem savu valsti. Arī Latvija nav izņēmums.
    Šo problēmu ļoti ātri un vienkārši varētu risināt tā, ka visus ārvalstu aizņēmumus vai parādzīmju izpārdošanas gadījumus laistu caur tautas referendumiem. Pimkārt, daudzas lietas vienkārši netiktu pieļautas un tas liktu savlaicīgi valdībām meklēt citus ceļus kā samazināt savus pārspīlētos izdevumus un valsts budžeta nesaimniecisku izsaimniekošanu, pirms tiek meklēti veidi, kā šīs problēmas risināt. Jo valdības mainās biežāk kā gadalaiki bet ar politisko atbildību kā redzams neviena valdība nav sasniegusi savai valstij kaut mazako labklājības līmeni, toties ir virkne ieksējo likumu, kuri atbrīvo visus šos iekšzemes sīkos zagļus un neprašas saņemt realus cietumsodus par saviem neapdomīgajiem lemumiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s