„Lielā Izraēla” anglosakšu ģeopolitikas aizsegā

00262_vecizraelas_karte30 gadus atpakaļ amerikāņu stratēģi ieviesa terminu „Lielie Tuvie Austrumi” (The Greater Middle East/ Большой Ближний Восток) ar to apzīmējot teritoriju no Magribas [viduslaiku arābu ģeogrāfu nosaukums, kurš apzīmē Āfrikas ziemeļu daļu rietumos no Ēģiptes  (pašreizējā Tunisija, Alžīra, Lībija, Maroka un Mauritānija)]   līdz Bangladešai un paziņoja, ka šī teritorija ir ASV prioritāro interešu zona.  2006.gadā amerikāņu dominantes programma šai teritorijā tika atjaunināta un konkretizēta: toreizējā ASV valsts sekretāre Kondolisa Raisa ieviesa tādu terminu kā „Jaunie Tuvie Austrumi”, norādot uz plāniem pārkārtot Tuvo Austrumu valstu robežas no Libānas līdz Sīrijai, Irākai, Irānai un pat Afganistānai.  Tas viss tika nosaukts par „konstruktīvā haosa” stratēģiju.

"Jauno Tuvo Austrumu" karte

“Jauno Tuvo Austrumu” karte

Tai pat 2006.gadā amerikāņu žurnālā „Armed Forces Journal” tika publicēta „Jauno Tuvo Austrumu” karte, ko sastādīja pulkvedis Ralfs Peters un kura cirkulēja valdībvas, poilitiskās un militārās aprindās, sagatavojot sabiedrisko domu gaidāmajām pārmaiņām Tuvajos Austrumos. [1]

Līdz ar „arābu pavasara” uzsākšanu [2010.gada decembrī]  amerikāņi sāka ģeopolitisku reģiona pārkārtošanu, kas likumsakarīgi radīja jautājumus par Izraēlas likteni. Kopš tā laika šis jautājums joprojām ir aktuāls. Tomēr, lai arī kādā formā tas netiktu formulēts, tas tiek apskatīts tikai no viena skatu punkta: Izraēlu vienmēr attēlo kā upuri. Tā, piemēram, 2011.gada pavasarī, Lībijas kara karstumā, kad Palestīnas autonomija pacēla jautājumu par savu dalību ANO, Rietumu masu saziņas līdzekļi draudzīgā korī sāka „kliegt” par Vašingtonas nodevību, kas ir „atdevusi” ebreju valsti islāmistiem.  Šodien, kad šādu apgalvojumu absurdums ir acīmredzams, akcents tiek likts uz nāvīgām briesmām Izraēlai no Irānas puses, kas it kā kļūstot lielākas, saasinoties situācijai Sīrijā.

Tai pat laikā paliek ēnā vai apzināti tiek noklusēts  pats galvenais: dziļa Izraēlas ieinteresētība tās apkaimē esošo arābu-musulnmaņu pasaules valstu destabilizācijā un kara Sīrijā veicināšanā.

Ābrams Šmulevičs

Ābrams Šmulevičs

Par šādas ieinteresētības iemesliem vēl 2011.gadā savā intervijā pietiekami atklāti izstāstīja rabīns Ābrams Šmulevičs (Авраам Шмулевич), kurš ir viens no Izraēlas elites aprindās ietekmīgās „hipersionisma” doktrīnas radītājiem. „Arābu pavasari” viņš novērtēja kā Izraēlai labvēlīgu parādību. „Musulmaņu pasaule, – raksta Šmulevičs, – nonāks haosa stāvoklī un tas ebrejiem būs pozitīvs faktors. Haoss ir labākais laiks, kad pārņemt situācijas kontroli un iedarbināt ebreju civilizācijas sistēmu. Pašreiz notiek cīņa par to, kurš būs cilvēces garīgais līderis – Roma (Rietumi) vai Izraēla… Tagad mums ir jāpārņem pilna kontrole savās rokās … Mēs ne tikai vienkārši nopirksim arābu eliti, bet paši to barosim no rokas un audzināsim… Cilvēkam, kurš ir saņēmis brīvību, vienlaicīgi ir jāsaņem instrukcija kā šo brīvību izmantot. Un šo instrukciju cilvēcei uzrakstīsim mēs – ebreji… Ebrejības uzplaukums nāk ar arābu revolūciju uguni. [2]

Runājot par Izraēlas ārpolitikas mērķiem, Šmulevičs uzsvēra nepieciešamību ieņemt „Toras noteiktās dabīgās robežas no Nīlas līdz Eifratai”, pēc kā ir jāseko ekspansijas otram vilnim, izplatot Izraēlas hegemoniju visā Tuvo Austrumu teritorijā. Arī šai jautājumā Šmulevičs ir pietiekami atklāts: „Paralēli Tuvajos Austrumos sāksies sabrukumu un pārformatēšanas procesu ķēdes reakcija. Asads, kurš pašreiz slīcina revolucionāros procesus asinīs, tāpat ilgāk par gadu, diviem neizvilks. Sāksies revolūcija Jordānijā. Celsies kurdi un Kaukāzs kā neatņemama Tuvo Austrumu daļa…” Tam visam ir jāizskatās kā vienai lielai Irākai un Afganistānai.

Šmuleviču varētu uzskatīt par margināli, ja vien viņš neatkārtotu  galvenās 1980-o gadu Izraēlas vadības stratēģijas domas. Publiski šī stratēģija ir zināma kā „Jinonas plāns” (Yinon Plan/План Инона).  Šis plāns, kura mērķis ir panākt Izraēlas reģionālo pārākumu, destabilizējot un „balkanizējot” (tas ir sadalot) blakus esošās arābu valstis, ir pilnībā reproducēts Kondolizas Raisas un pulkveža Ralfa Petersa izklāstītajā projektā „Jaunie Tuvie Austrumi”.

Odeds Jinona

Odeds Jinona

Runa ir par plānu „Izrēlas stratēģija 1980-ajos gados”, kuru sagatavoja Izraēlas ārlietu ministrijai piekomandētais žurnālists Odeds Jinona (Oded Yinon). Plāns pirmo reizi tika publicēts 1982.gada februārī  (ivritā) žurnālā „Kivunim” (Кивуним) (Ceļi), kas ir Vispasaules cionistu organizācijas informācijas nodaļas izdevums. Tai pat gadā Arābu – Amerikāņu asociācijas universitāte publicēja šī teksta tulkojumu, ko veica slavenais Izraēlas publicists Izraēls Šahaks (1933-2001) [poļu ebrejs, slavens ar jūdaisma un Izraēlas valsts politikas attiecībā pret neebrejiem kritiku; Šahaka kritiķi ir apsaukuši viņu par antisemītu], kurš tulkojumā iekļāva savus komentārus. 2013.gada oktobrī I.Šakaha raksts tika publicēts M.Hosudovska saitā Global Research [3].

„Publicējamais dokuments, – raksta M.Hosudovskis savā priekšvārdā rakstam, – attiecas uz „Lielās Izraēlas” izveidošanu, kas ir ietekmīgas cionistu kustības stūrakmens. Šo kustību  valdībā pašreiz pārstāv Benjamins Netanjahu (partijas Likud frakcija) un tā ir izplatīta Izraēlas militārajā un intelektuālajā elitē… Karš Irākā, Libānā 2006.gadā, Lībijā 2011.gadā, pašreizējais karš Sīrijā, režīmu maiņas Ēģiptē šodien ir jāapskata kā daļa no cionistu plāna attiecībā uz Tuvajiem Austrumiem”.

Šis plāns balstās uz divām pamatdomām, kuras nosaka Izraēlas izdzīvošanas nosacījumus arābu ielenkumā:  1) Izraēlai ir jākļūst par reģionālu impērisku [tas ir – daudznacionālu] lielvalsti; 2) Izraēlai ir jāpanāk visu tai kaimiņos esošo teritoriju sadalīšanu sīkās daļās, sagraujot esošās arābu valstis. Nākotnes valstiņu izmērs būs atkarīgs no to etniskā vai reliģiozā sastāva. Pie tam, jaunu, uz reliģiskiem pamatiem balstītu valstu radīšana kalpotu kā ebreju valsts morālas leģitimizācijas apstāklis.

Izraēls Šahaks

Izraēls Šahaks

Pati arābu pasaules sadalīšanas ideja nav jauna, tā cionistu stratēģiskajā domā ir sastopama jau sen, tomēr Jinona publikācija, kā vēl 1982.gadā norāda I.Šahaks, ir „precīzs un detalizēts pašreizējā cionistu režīma (Šārona un Eitāna) plāns Tuvajiem Austrumiem, kurš balstās uz domu likvidēt visas esošās arābu valstis un sadalīt šo teritoriju sīkās valstiņās”.

Šahaks pievērš uzmanību diviem apstākļiem:  1) Izraēlas stratēģiskajā domā atkal un atkal rodas idejas, ka arābu valstīm ir jātiek sadalītām sīkos gabaliņos; 2) Krīt acīs saistība ar neokonservatīvo domu ASV, kurā ir ideja „aizsargāt Rietumus”, tomēr šī saistība ir formāla, jo plāna autoru reālais mērķis ir radīt Izraēlas impēriju un pārvērst to par pasaules lielvalsti („cietiem vārdiem sakot, – komentē I.Šahaks, – Šarona mērķis ir apmānīt amerikāņus pēc tam, kad viņš (Šarons) būs apmānījis visus pārējos”).

Galvenās domas no kurām iziet un uz kurām balstās Odeds Jinona ir pieņēmums, ka pasaule atrodas jaunas vēsturiskas ēras pašā sākumā, kuras būtība ir „racionalitātes un humānisma, kas ir Rietumu civilizācijas sasniegumu (kopš Renesanses laikiem) stūrakmeņi un sabiedrības dzīvību uzturoši elementi,  sabrukums”.

Tālāk Jinona izklāsta „Romas kluba” idejas par nepietiekamo resursu daudzumu uz Zemes un to neatbilstību cilvēces ekonomiskām vajadzībām un demogrāfiskai situācijai.  „Pasaulē, kurā dzīvo 4 miljardi cilvēlkveidīgas būtnes, bet ekonomiskie un enerģētiskie resursi nepalielinās proporcionāli, lai apmierinātu cilvēces vajadzības, būtu nereālistiski gaidīt galvenās Rietumu sabiedrības prasības (tieksmi pēc bezgalīga patēriņa) piepildīšanos. Uzskats, saskaņā ar kuru cilvēka rīcības izvēle ir atkarīga nevis no ētikas, bet drīzāk no materiālām vajadzībām,  kļūst aizvien izplatītāks. Tādējādi mēs redzam pasauli, kurā izzūd gandrīz jebkādas vērtības. Mēs zaudējam spēju novērtēt viselementārākās lietas, jo īpaši, ja tas attiecas uz tādiem vienkāršiem jautājumiem kā to, kas ir Labs un kas ir Ļauns”.

Pasaule virzās globāla kara par resursiem virzienā un tas pirmkārt attiecas uz Persijas līča reģionu. Vērtējot šai ziņā arābu – musulmaņu pasaules stāvokli, Odeds Jinona raksta: „Gala beigās šī pasaule [arābu-musulmaņu] nespēs eksistēt savā pašreizējā struktūrā reģionos apkārt mums un nesaskarties ar nepieciešamību iziet cauri revolucionārām pārmaiņām.  Musulmaņu arābu pasaule ir uzbūvēta kā pagaidu kāršu namiņš, ko kopā ir salikuši ārzemnieki (Francija un Lielbritānija XX gadsimta 20-tajos gados). Pie tam tās iedzīvotāji nemaz netiecas, lai viņus vispār ņemtu vērā.  Musulmaņu arābu pasaule tika nosacīti sadalīta 19 valstīs katra no kurām sastāv no etniskām un cita veida mazākumgrupām, kuras ir naidīgi noskaņotas viena pret otru. Tā ka katra arābu musulmaņu valsts pašreiz saskaras ar etniskām un sociālām problēmām, kas grauj to no iekšpuses, bet dažās no tām jau tagad  rit pilsoņu karš.”

Aprakstot arābu un nearābu dažādo pasaules ainu,  Jinons secina: „Šis nacionāli etniskais mazākumgrupu stāvoklis no Marokas un Somālijas līdz pat Turcijai norāda uz stabilitātes trūkumu un ātru deģenerāciju visā reģionā. Ja apskatot šo stāvokli mēs ņemam vērā arī ekonomisko situāciju, mēs redzam, ka viss reģions ir uzbūvēts kā kāršu namiņš, kurš nav spējīgs izturēt nopietnus pārbaudījumus.” Un, lūk,  te Jinons apraksta „jaunās iespējas pilnīgai situācijas maiņai”, ko Izraēlai ir jārealizē tuvākajās desmitgadēs.

Attiecībā uz Sinajas pussalu [pašreiz Ēģiptes teritorija]: jāatjauno kontrole pār to  kā stratēģisku, ekonomisku un enerģētisku rezervi ilgtermiņa perspektīvā. „Ēģipte ar tās pašreizējo [1982.g.] iekšpolitisko situāciju jau tagad ir līķis, jo īpaši ņemot vērā augošās musulmaņu un kristiešu pretrunas un konfliktus. Ēģiptes teritoriāla sadalīšana pa dažādiem ģeogrāfiskiem reģioniem ir 80-o gadu Izraēlas politiskais mērķis tās rietumu frontē.”

Par sarežģītāko Izraēlas austrumu fronti Jinons raksta: „Pilnīga Libānas sadalīšanās piecās provincēs kalpos kā precedents visai arābu pasaulei, tai skaitā Ēģiptei, Sīrijai, Irākai un Arābijas pussalai, un viss virzās tieši šai virzienā. Vēlāka Sīrijas un Irākas sadalīšanās unikālos etniskos vai reliģiskos apgabalos, līdzīgi kā Lībānā, ir galvenais Izraēlas uzdevums austrumu frontē ilglaicīgā perspektīvā, savukārt šo valstu militārās varenības vājināšana ir īstermiņa uzdevums. Sīrija , līdzīgi kā Libāna, sadalīsies vairākās mazās valstiņās saskaņā ar savu etnisko un reliģisko struktūru. Tur būs šiītu – alavītu valsts Alepo rajonā, sunītu valsts Damaskā, kura naidosies ar savu ziemeļu kaimiņu, drūzi izveidos savu valsti, iespējams ka pat mūsu Golānas augstienēs un, protams, Hauranā (Hauran) un Ziemeļjordānijā” [te jāpiebilst, ka 2013.gada rudenī panāktā vienošanās par Sīrijas ķīmisko ieroču iznīcināšanu kā reiz ir Jinonas plāna īstermiņa uzdevuma izpilde, jo Sīrijas ķīmiskie ieroči bija paredzēti balansa nodrošināšanai kā pretspēks  Izraēlai, kurai ir gan ķīmiskie, gan kodolieroči].

„Irāka, kurai no vienas puses ir naftas bagātības, bet kuru no otras puses plosa iekšējās pretrunas un konflikti, garantēti ir kandidāts Izraēlas mērķu sasniegšanai. Tās sadalīšana priekš mums ir svarīgāks uzdevums nekā Sīrijas likvidācija  … Jebkuri arābu savstarpējie konflikti palīdzēs mums īslaicīgā perspektīvā un ļaus saglabāt virzību uz daudz svarīgfāka mērķa izpildi – Irākas sadalīšanu vairākās daļās līdzīgi kā Sīrijā un Libānā. Irākā iespējama sadalīšana provincēs pēc etniskā un reliģiskā principa līdzīgi kā Sīrijā Osmaņu impērijas laikā. Un tā trīs (vai pat vairāk) valstiņas eksistēs ap trim lielajām pilsētām: Basru, Bagdādi un Mosulu, un šiītu rajoni dienvidos atdalīsies no sunītu un kurdu ziemeļiem” [Kaut kas līdzīgs praktiski jau ir realizēts, Irāka pašreiz (2013) reāli de facto ir sadalījusies trīs daļās – šiītu, kurā ir ļoti liela Irānas ietekme, kurdu un arābu – sunītu, kurš ir radikālo islāmistu bandu perēklis].

Visa Arābijas pussala dēļ iekšējā un ārējā spiediena ir dabisks kandidāts uz sadalīšanos un tas ir neizbēgami, jo īpaši Saūdu Arābijā, neatkarīgi no tā saglabās tā savu ekonomisko varenību, kura balstās uz naftas resursiem vai arī šī ekonomiskā varenība ilglaicīgā perspektīvā mazināsies. Iekšējās plaisas te ir pietiekami skaidras un dabiskas attīstības rezultāts pašreizējās politiskās struktūras dēļ.

Jordānija ir stratēģisks mērķis tikai īstermiņa, nevis ilgtermiņa periodā, jo ilglaicīgā periodā tā neradīs reālus draudus pēc tam, kad savu ilglaicīgo valdīšanu beigs karalis Huseins un vara īslaicīgi pāries palestīniešu rokās. Nav nekādu izredžu, ka Jordānija ilglaicīgi spēs eksistēt savā līdzšinējajā izskatā un Izraēlas politikai gan kara laikā, gan miera periodos ir jābūt vērstai uz Jordānijas un tās līdzšinējā režīma likvidāciju un varas npodošanu palestīniešu vairākumam. Režīma izzušana austrumos no Jordānas novedīs pie tā, ka zudīs arī blīvi apdzīvoto teritoriju problēma rietumos no Jordānas… Īsta līdzāspastāvēšana un miers virs zemes iestāsies tikai tad, kad arābi sapratīs, ka bez ebreju valsts starp Jordānu un jūru viņi nespēs eksistēt un justies drošībā. Savu valsti un drošību viņi varēs iegūt tikai Jordānijā.”

Tālāk Jinons izklāsta iekšējos stratēģiskos mērķus un to sasniegšanas ceļus, uzsverot nepieciešamību pēc nopietnām izmaiņām pasaulē. „Iedzīvotāju pārcelšana un izmitināšana ir augstākās svarīguma pakāpes iekšējās stratēģijas mērķis, savādāk mēs pārstāsim eksistēt jebkādās robežās. Jūdeja, Samārija un Galileja ir mūsu vienīgā garantija uz nacionālu eksistenci… Mūsu mērķu sasniegšana austrumu frontē pirmkārt ir atkarīga no šī iekšējā stratēģiskā mērķa realizācijas. Politiskās un ekonomiskās struktūras transformācija, lai padarītu iespējamu šo stratēģisko mērķu realizāciju, ir atslēguzdevums, lai panāktu visas mums nepieciešamās izmaiņas. Mums ir jāpāriet no centralizētas ekonomikas, kurā valdība aktīvi piedalās, uz atvērtu un brīvu tirgu, kā arī jānomaina atkarība no amerikāņu nodokļumaksātājiem uz produktīvu pašu ekonomiskās infrastruktūras attīstību. Ja mēs nespēsim panākt šīs izmaiņas brīvi un labprātīgi, tad mēs būsim spiesti to izdarīt, izmantojot notikumu attīstību pasaulē, jo īpaši ekonomikā, enerģētikā, politikā un mūsu pašu augošas izolācijas apstākļos.”

„Ātras izmaiņs pasaulē tāpat novedīs pie pasaules ebrejības apstākļu maiņas, kuriem Izraēla  kļūs ne tikai par pēdējo cerību, bet arī par pēdējo izvēli.”

Vērtējot šo plānu, var izdarīt sekojošus secinājumus. Pirmkārt, tā kā te ir izklāstīti stratēģiskie mērķi, tad tas ir plānots ilglaicīgā perspektīvā un ir īpaši aktuāls šodien [apmēram 30 gadus pēc plāna radīšanas]. Otrkārt, iespēja realizēt aprakstīto ārējo stratēģiju ir saistīta ar nopietnām izmaiņām gan pašas Izraēlas stāvoklī, gan vispasaules mērogā. Tas arī sāka notikt 1980-o gadu vidū.

Līdz ar pasaules valdošās šķiras pāreju uz neoliberālo stratēģiju, Izrēlā notika dziļas pārmaiņas, kā rezultātā valsts nokļuva 18 bagātāko ģimeņu kontrolē un Izraēlas kapitāls sāka veikt aktīvus ieguldījumus ārvalstīs, tai pt laikā Izraēlas tirgus tika plaši atvērts ārvalstu kapitļam. Šādas aktīvas valsts „integrēšanas” pasaules ekonomiskajā sistēmā rezultātā Izraēlas kapitāls tik lielā mērā saplūda ar transnacionālo kapitālu, ka termins „Izraēlas nacionālā ekonomika” zaudēja jēgu. Šādos apstākļos Izraēlai arī kļuva iespējams pāriet uz aktīvu ekspanciju, kura izpaužas ne obligāti militārā kontrolē, bet gan vairāk intelektuālā un  ekonomiskā ietekmē, izmantojot iespiešanās metodi. Te pats galvenais ir iekļaut teritoriju tai laukā, kuras centrs ir Izraēla. Par to arī runā Šmulevičs,kad norāda, ka jūdaisma bauslis ir „būt par spēku, kurš virza cilvēces civilizāciju, kurš dod standartus cilvēces civilizācijai”.

Tādas arābu –izraēlas vienības piemērs ir, piemēram, investīciju fonda Markets Credit Opportunity (EMCO) rašanās ar kopējo apjomu 1 miljards dolāru, ko radīja šveices banku grupa Credit Suissе AG kā trim lielākajiem akcionāriem piedaloties Izraēlas biznesa grupai IDB Groupe, valsts investīciju fondam Катара Qatar Investment Authority, kā arī privātai Saūdu Arābijas investīciju kompānijai Olayan Group. Vēl uzskatāmāks šādas saliedēšanās piemērs ir apstāklī, ka Saūdu Arābija uzticēja vecākai Izraēlas apsardzes firmai G4S nodrošināt svētceļotāju drošību Mekā svētku laikā (drošības perimetri no lidostas Dubajā un Džidi rajonā). G4S Saūdu Arābijas filiāle slepeni strādā jau kopš 2010.gada un tai ir iespēja ievākt personisku informāciju ne tikai par svētceļotājiem, bet arī par pasažieriem, kuri lido caur Dubaju. [G4S sakarā jāatzīmē, ka tā ieņem nozīmīgu stāvokli ne tikai Latvijas, bet arī Zviedrijas, Lielbritānijas un ASV apsardzes pakalpojumu sniegšanas tirgū ar attiecīgām praktiskām operatīvas informācijas iegūšanas un operatīvu darbību veikšanas iespējām].

[1] Карта «Нового Ближнего Востока» http://www.geopolitica.ru/Maps/2
[2] После арабских революций Великий Израиль будет управлять Ближним Востоком? // http://www.chechenews.com/world-news/worldwide/3555-1.html
[3] http://www.globalresearch.ca/greater-israel-the-zionist-plan-for-the-middle-east

Olga Četverikova
/06.11.2013/

Avoti:
http://ruskline.ru/opp/2013/11/05/v_teni_amerikanskoj_geopolitiki_ili_ewyo_raz_o_velikom_izraile_i/
http://ruskline.ru/opp/2013/11/06/v_teni_amerikanskoj_geopolitiki_ili_ewyo_raz_o_velikom_izraile_ii/
http://www.fondsk.ru/authors/olga-chetverikova-57.html

Informācijas aģentūra
/30.11.2013/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Tuvie Austrumi, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to „Lielā Izraēla” anglosakšu ģeopolitikas aizsegā

  1. Starpcitu.. saka:

    Protams, izmantojot Krievijas avotus, ne to vien varēs izsecināt. Gaidu rakstu, kurā tiks atspoguļota Krievijas graujošā aktivitāte Austrumos (tur sanāktu ne vien apjomīgs raksts, bet gan grāmata!).
    Antisemītisms vairs nav modē..

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s