Latvijas okupācija – dogma vai mīts?!

00297_1940_2Dokumentālā filma par politizēto Latvijas „okupācijas” tēmu, kas atšķiras no 2. kapitālistiskās Latvijas (par kuru, pēc eiro ieviešanas, var pilnībā runāt pagātnes formā) oficiozās vēstures. Filmā parādīti aculiecinieku stāstījumi un daudz to laiku dokumentālie kadri, kas katram pašam ļauj izjust toreiz valdošo gaisotni un salīdzināt cik tas saskan ar galma vēsturnieku teikto, un pats galvenais – cik tas saskan ar mūsdienu „saulainā” kapitālisma realitāti, kurā liela daļa iedzīvotāju paniski bēg no valsts, norit straujš un dramatisks kvalitātes krikums visās dzīves jomās, visur valda maziskums, zemiskums, pērkamība un korupcija, cilvēki (jo īpaši jaunatne) kļūst arvien neizglītotāki, nezinošāki un amorālāki un morālā sabiedrības degradācija ir sasniegusi tādu līmeni, ka pietiekami liels cilvēku skaits (ierēdņi, juristi, sociālie darbinieki, psihologi, tiesneši, prokurori, policisti) pelna uz bērnu nelaimju rēķina, kuri vardarbīgi tiek izrauti no ģimenēm, ievietoti bērnunamos (kur bieži vien ir drausmīgi apstākļi) un pat pārdoti adoptējot uz ārzemēm.   

 

Informācijas aģentūra
/19.12.2013/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Vēsture, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

24 Responses to Latvijas okupācija – dogma vai mīts?!

  1. Arturs Priedītis saka:

    Tam, ar ko tagad sastopamies katru dienu, acīmredzot vispiemērotākais ir transcendentālais izskaidrojums. Proti, Dievs latviešu tautai atmaksā par tās mūžseno patoloģisko naidu pret saviem godīgākajiem un gundrākajiem cilvēkiem. Latvieši visvairāk mīl ienīst un vajāt savus godīgākos un gudrākos, pret viņiem agresīvi vēršoties jebkurā izdevīgā situācijā. Bet tas nevar palikt bez sekām. Un sekas ir briesmīgas.

    Katras tautas dzīvi vada tās elite – inteliģence. Elite organizātoriski formē tautas gaitas un piepilda ar saturu tautas apziņu. Tautas elite ir tautas galva. Ja tautai nav elite, tad tautai nav galva. Ja tauta nerūpējās par savas elites izveidošanu, tad tautai ir jāsamierinās ar dzīvi bez galvas.

    Latviešu tautas dzīve ir dzīve bez galvas. Visur elites vietā ir kretīni, muļķi, zagļi, blēži. Visur,- jebkurā dzīves segmentā. Tajos vēsturiskajos periodos, kad latviešu tautu pieskatīja vācu un krievu elite, latviešu tauta neizjuta savas galvas trūkumu. Tajos vēsturiskajos periodos, kad latviešu tauta ir palaista savvaļā, galvas trūkums pārvēršās par tautas katastrofu.

    Citādāk tas nevarēja notikt, jo tauta pati ir vainīga, un Dievs tagad tai liek dzīvot morālās un intelektuālās elles mocībās par tautas milzīgo grēku – patoloģisko naidu pret sava etnosa godīgākajiem un gudrākajiem cilvēkiem.

    Radikālu notikumu laikā, saprotams, godīgas un gudras elites/inteliģences trūkums visuzskatāmāk atspoguļojās. Tā tas ir Zolitūdes traģēdijas sakarā.

    Tas ir ļoti sāpīgs notikums. Taču ne mazāk sāpīgi notikumi ir nekur nederīgās un amorālās latviešu inteliģences nodevība 1939.-1940.gadā un 1989.-1990.gadā, nelietīgi atdodot tautas uzticēto valsti un pēc tam savas noziedzības slēpšanai izdomājot mītu par „okupāciju” (arī „globalizāciju”, „atgriešanos Eiropā”) un ar šo mītu zombējot vairākas paaudzes, kas praktiski nozīmē godīgas un gudras elites ģenēzes totālu neiespējamību ļoti tālā vēsturiskajā perspektīvā. Tā rezultātā latviešu tauta var palikt bez galvas līdz pasaules galam. Vienīgais glābiņš tāpēc var būt aicinājums kādam ārējam spēkam atkal pieskatīt latviešu tautu. Turklāt izvēle šajā ziņā tagad ir daudz plašāka nekā, teiksim, 1939.-1940.gadā.

    • Jānis saka:

      Kas attiecas uz latviešu inteliģenci, tad tā ir karos izkauta, gulāgos un komunistu tīrīšanas kampānās Baigajā gadā nobendēta, emigrācijā pa visu pasauli izkaisīta. Par latviešu tautas naidu pret savu inteliģenci jau nu gan to nevar dēvēt. Ja Jūs to apgalvojiet, tad vajag minēt konkrētus faktus, kas apliecinātu šo latviešu tautas naidu pret savu inteliģenci un šeit nederēs kāda viena epizode, kur kāds piedzēries laukstrādnieks ir piekāvis kādu inteliģences pārstāvi. Tāpat šeit nederēs arī kā piemēru minēt šīs dienas tautas neapmierinātību ar savu, valdībā un biznesā sēdošo “inteliģenci”. Tā NAV inteliģence!
      Kas attiecas par to “okupācijas mītu”, tad gribu teikt, ka, piemēram, gadījumā ja jums laupītājs pieliek pie rīkles nazi un pavēl atdot savu naudas maku un jūs to pats it kā labprātīgi atdodat – vai arī tas, jūsuprāt būs tikai laupīšanas mīts??? Tieši tādā situācijā toreiz bija Latvija pēc PSR uzstādītā ultimāta.
      Arī sludināt kā vienīgo glābiņu latviešiem aicinājumu pēc ārējiem spēkiem, kuri “pieskatītu latviešu tautu” ir vismaz aplami ( ja ne noziedzīgi). Mums nevajag pieskatītājus. Mums vajag savu, neatkarīgu valsti. Latvija pēc tā sauktās “dziesmotās revolūcijas” nav bijusi neatkarīga nevienu dienu. Tā nebija revolūcija. Tā bija kompartijas izplānota “perestroika”, t.i pāreja no sociālisma uz kapitālismu tā, lai neizlaistu no savām rokām reālo varu. Tas viņiem izdevās. Latviešu tauta reālo varu savā valstī tā arī nav ieguvusi līdz šai dienai. Mēs neesam saimnieki savā zemē. Šeit valda antinacionāla partokrātija. ( Antinacionāla tādēļ, ka tā darbojas pretēji latviešu tautas interesēm un pa šiem vairāk kā 20 “neatkarības” gadiem, tam ir neskaitāmi piemēri.)
      Nevajag akli atkārtot Krievijas izplatīto dezinformāciju par mūsu vēsturi.

      • ivarsp saka:

        Labi, tātad varam vismaz vienoties, ka pašreizējā Latvijas sabiedrības situācija ir katastrofāla. Bet kāpēc? No kurienes tas? No kurienes šī „kompartijas izplānotā “perestroika”” radās? Kur ir tās saknes? Un, lūk, ja to mēs tā godīgi apskatīsim (nemānot sevi), tad radīsim atbildi gan uz šodienas, gan uz vēsturiskajiem jautājumiem un tad arī radīsies pamatotas šaubas gan par okupācijas faktu, gan par leģionāru pozitīvo dabu, gan par citām mūsdienu oficiozās vēstures pasaciņām.

        Visa sāls ir sociālistiskajos principos un to praktiskā realizācijā. Latvijā ir ļoti maz īstu patriotu, ļoti maz īstu nacionālistu, bet ir ļoti daudz apmuļķotu nacistiski orientētu personu, gana daudz nacistu (kas slēpjas aiz nacionālistu nosaukuma), gana daudz fašistu (kas slēpjas gan aiz nacionālistu, gan aiz da jebkādiem citiem nosaukumiem) un pietiekami daudz zemisku neliešu, kam „nacionālisma” idejas, kā pašreizējais oficiozs ir prasts izvirzīšanās avots, piesegs ar ko pamatot savas nelietīgās darbības. Pieņemot, ka esi no pirmajām divām (nu varbūt trešās) grupas. Katrs kurš ir no pirmajām divām grupām un kaut ko vispār saprot, nevar noliegt, ka bez sociālistisku principu praktiskas realizācijas (kas nav iespējama bez to plašas komunikācijas) izdarīt neko principā nav iespējams. Ja gribi, lai būtu sabiedrība, ja gribi, lai būtu valsts, kur nu vēl – neatkarīga valsts, tad sociālistisko principu realizācija ir obligāts nosacījums. Ja noliedz sociālistiskos principus un atbalsti tos, kuri viņus ideoloģiski nolīdzina līdz ar zemi, tad automātiski iznīcini jebkādu iespēju izveidot kaut kādus sabiedriskus veidojumus. Fašistiem uz to nospļauties, jo viņi domā tikai par sevi un savu šauro grupiņu, sev viņi to ievēro, bet citiem ne, bet, ja gribi savu valsti, tad tajā ir jārealizē sociālistiskie principi, pretējā gadījumā valsts nebūs, pretējā gadījumā būs savstarpēji naidīgu mežoņu bars, kurš nepārtraukti plēšas viens ar otru. To tā kā vajadzētu saprast. Tā ir ābece manuprāt.

        Tātad, kādēļ esošā Latvijas situācija ir tik katastrofāla? Tāpēc, ka līdz ar zemi ir nolīdzināti sociālistiskie principi. Viss sociālistiskais tiek asociēts ar „krievu”, „padomju”, kas ir okupantu un tiek piedāvāts pilnīgi pretējais un neko nesaprotošie muļķīši tam piekrīt un rok sev bedri, bet paši pēc tam paniski bēg no sekām. Jā, katastrofai ir arī citi iemesli starp kuriem ļoti būtisku vietu ieņem nelietīgā exkompartijas/čekas nomenklatūra (un ne tikai viņi, bet arī viņu Rietumu draugi), bet viņu loma nav izšķirošā. Ja cilvēki paliktu uzticīgi sociālistiskiem principiem, tad viņi pirmkārt neļautu izdarīt tās cūcības, kas tika izdarītas, tad viņi paši rīkotos savādāk, tad viņi veidotu paralēlas, sociālistiskos principos balstītas struktūras utt. un to nelieši nevarētu ignorēt, viņi dabūtu piemēroties. Bet tā nenotika. Tiem maitām izdevās cilvēkus apmuļķot, izdevās pārliecināt atteikties no sociālistiskiem principiem, izdevās pārliecināt tiktāl, ka viņi paši labprātīgi sāka tos noārdīt. Ar to arī Latvijai krusts ir pāri, jebkādai Latvijai, gan normālai Latvijai, gan nacionālai Latvijai un pat nacistiskai Latvijai, vienīgais kas paliek tā ir fašistiska Latvija, kurā mēs pašreiz arī dzīvojam un kura jau pietiekami strauji sāk pārvērsties par pidarastiski – fašistisku Latviju. Atvainojiet, bet šādas Latvijas patriots es nekad nebūšu, labāk tad lai Latvija nepastāv vispār nekā viņa ir tāda. Tas ir cilvēcības jautājums un nav tiesa Brastiņam un Dievturiem, ka primārais ir nacionālais, nē, primārais ir cilvēciskais un tikai tad nāk nacionālais un jebkurš, kurš maina šo hierarhiju apzināti vai neapzināti ved cilvēkus uz garīgu pazušanu.

        Un tagad ielūkosimies vēsturē. Mēs varam daudz ko teikt par Staļinlaiku PSRS, bet tas ir nenoliedzami, ka sociālistisko principu realizācijas nepieciešamība tur bija pacelta visaugstākajā ideoloģiskajā līmenī (pretstatā kapitālistiskām valstīm, kur peļņas gūšana ideoloģiski nekad netika nostumta otrajā plānā) un kur tiešām centās to īstenot un arī praktiski īstenoja (vispārējā izglītība, sociālās programmas, elektrifikācija un daudz kas cits). Šai sakarā pie mums visi kladzina par represijām un upuriem (kas visa cita starpā tiek stipri pārspīlēti), bet aizmirst, ka ir cilvēki ar kuriem nemaz savādāk nevar, ka viņi nemaz neļaus neko tādu izdarīt, ja viņus atstās rīcībspējīgus. Ja egocentriķis ir ieguvis īpašumus un privilēģijas viņš nekad mūža tās labprātīgi neatdos, viņš ir jāpiespiež un par cik viņi pretojas, tad spaidiem jābūt pamatīgiem. Staļinlaikā nebūtu paveikta i maza daļa no tā, kas tika paveikta, ja netiktu neitralizēta daļa egocentrisko un kapitālistisko elementu, un pamatīgi iebiedēti pārējie. Tā arī manuprāt ir ābece. Ne jau cietumnieki tos brīnumus paveica kā mums te klārē, bet gan normāli cilvēki, kuri tika atbrīvoti no nekaunīgu un stulbu maitu kundzības. Tais laikos bija ļoti pacilājoša un iedvesmojoša gaisotne, ko labi var redzēt to laiku dokumentālos kadros. Tādu iedvesmību ir grūti noviltot pat mūsdienās ar mūsdienu tehnikas un pieredzes palīdzību, kur nu vēl tolaik. Šī iedvesmība ir labi redzama arī konkrētās filmas kadros par Latviju. Cits jautājums cik liela daļa no visiem latviešiem tādi bija, par to var runāt atsevišķi, bet tas, ka tie cilvēki, kas tur uzfilmēti, tik tiešām ir priecīgi un ka viņu ir pietiekami daudz, tas ir fakts un to galma vēsturnieki visādi cenšas apiet un izkropļot. Nu ļoti neērti.

        Un kā ar sociālistiskiem principiem bija Latvijā? Un kā ar sociālistiskiem principiem bija starp latviešiem vispār? Starp latviešiem vispār domāju skaidrs – ļoti liela daļa latviešu bija dažādos vadošos amatos Padomju Krievijā, un lai kā arī nebūtu ar pārmetumiem viņiem no otras puses, fakts paliek fakts, ka viņi pirmkārt izglāba sociālistisko revolūciju (nebūtu latviešu sarkano strēlnieku, nebūtu PSRS) un viņi pielika ievērojamas pūles, lai tiktu likti aprakstītie sociālisma pamati. Vadošā loma viņiem visdrīzāk nebija, tā bija Staļinam un viņa komandai un ir labs, nebūt ne vienkāršs jautājums kādēļ viņus aizvāca, bet tas nemaina šo faktu. Vēl cits fakts – palikušie latvieši arī bija sociālistiski noskaņoti. Un, lai gan 1.kapitālistiskajā Latvijā varu sagrāba kapitālisti un fašisti, sabiedrība tāpatās bija ļoti stipri sociālistiski noskaņota. Šie noskaņojumi bija tik stipri, ka varu sagrābušais fašistiskais kodols bija spiests organizēt Ulmaņa apvērsumu un bija spiests realizēt sociālistisku programmu pēc sociālista Kārļa Baloža (plānveida ekonomikas garīgā tēva) receptēm.

        Ja par latviešu sociālistiskumu runā, tad par to liecina pat mūsdienu socialoģiskās aptaujas. Nesen pat tika konstatēts, ka latvieši pēc būtības ir sociālisti, tikai paši to neapzinās (ir apmuļķoti). Tā ka sociālismam latvietībā ir gana dziļas saknes, ka, izraujot tās, no latvietības maz kas pāri paliek, izraujot tās latvietība tiek iznīcināta un pāri paliek degradēta persona, kura orientējas uz baudām, kuru visuniversālākā izpausme ir naudaskāre.

        Tātad sociālistiskā valsts kopš 1939.gada (ko galma vēsturnieki nez kāpēc pārāk nepopularizē), izvieto sev svarīgā stratēģiskā valstī (pēc oficiālas vienošanās ar tās valdību) savu karaspēku. Valstī, kurā ir spēcīga sociālistiska orientācija un kur tā tiek apspiesta (kompartija aizliegta, ir cenzūra, komunistus liek cietumā utt.). 1940.gadā ir krīze. Sociālā situācija saasinās. Un šai laikā lielais kaimiņš tik tiešām uzspiež fašistiskai- kapitālistiskai elitei noteiktus nosacījumus (jeb „pieliek pie rīkles nazi”). Un? Tā ir „okupācija”? Nē. Tā nav „okupācija” ne no formālā viedokļa, jo tā bija oficiāla vara, tā bija reālā vara un visi dokumenti tika noformēti pareizi. Un tā nav „okupācija” arī pēc būtības, jo piespiesta tika saujiņa varas uzurpatoru, kuri apspieda cilvēkus. Un tā nav „okupācija” arī skatoties uz vēlāko rezultātu, jo, neskatoties uz kara postījumiem, Latvija ļoti daudz ko ieguva no šīs „okupācijas”. Pēdējo diemžēl vairums latviski runājošo vairs nesaprot un par to arī saņem bargu sodu un saņems vēl tā ka maz neliksies ne vienam. „Okupācija” ir ideoloģisks mīts, kurš ir izrādījies ļoti efektīvs līdzeklis latviešu atsvešināšanā no sevis pašiem, no savas būtības, no saviem dabiskajiem sabiedrotajiem un no visa labā, ko deva sociālisms un ko dod tiekšanās pēc sociālistisko principu ievērošanas.

        Kas ir sociālistisko principu lielākie ienaidnieki? Privilēģiju un citu labumu kāri egocentriķi. Viņi var arī apsaukties par komunistiem, bet tas nemaina lietas būtību. Staļinlaikā pilnīgi pamatoti notika tīrīšanas, mēģinot atbrīvoties no „tautas ienaidniekiem” un tas pēc būtības ir pareizi. Tad nu lūk, tas, kur Staļinlaiku Padomju vara cieta neveiksmi Latvijā un ne tikai, ir šīs tīrīšanas. Neaizsūtīja visus, kurus vajadzēja un aizsūtīja gana daudzus nevainīgi. Kādēļ un kā tas bija iespējams? Tādēļ, ka nespēja atsijāt jēra ādā ietērptos egocentriķus, kuri bij labi samācījušies komunistiskās partijas dogmas, no īstiem komunistiem/sociālistiem. Daudzus neliešus aizsūtīja, bet daudzus ne un viņi te palika un salīda partijā un viņi arī izveidoja to komunistu/čekistu nomenklatūru, kas dzīvoja uz visu citu rēķina un kuri, kad bija izdevība apmeta kažoku otrādāk un nu jau pilnīgi atklāti kļuva par kapitālistiem. Un pat situācijā kad partijā bij daudz neliešu, sociālistiskā sistēma strādāja labi, līdz noteiktam laikam, kamēr šie elementi nesāka veikt arvienvairālk apzinātu sabotāžu, sociālistiskā sistēma bija efektīvķa par kapitālistisko un arī pēc tam bija pat ļoti dzīvotspējīga. Bet tas viss tika iznīcināts un nu mēs redzam sekas, ne tikai Latvijā, bet Latvija ir viens no uzskatāmākajiem piemēriem. Rezumējot: ir „okupācijas” jautājums saistīts ar esošo katastrofālo situāciju; šie jautājumi ir visciešākā veidā saistīti.

        Visbeidzot, gribētu uzrunāt īstos nacionālistus, ja nu kāds lasa šīs rindas. Ņemot vērā augstāk minēto kā vispār iespējams savienot īstu nacionālismu ar sociālistisko principu noliegšanu?! Kā to var savienot ar Padomju savienības noliegšanu un nomelnošanu?! Kāpēc vispār īsts nacionālists par savu paraugu izvēlas 1.kapitālistisko Latviju, nevis sociālistisko Latviju (tā taču arī ir Latvija)?!

        Vispār nesaprotu šo „nacionālistisko” aprindu mazisko ideoloģisko retoriku. Latviešiem no vienas puses ir daudz cilvēku ar kuriem patiešām var lepoties, kuri deklarēja patiešām augstus ideālus un patiešām izmainīja pasaules (!) likteni, bet viņi šos dižo darbu veicējus atmet, atmet viņu dižās idejas un to vietā pasludina daudz zemāka līmeņa „neatkarīgās Latvijas” ideju (tas ir idejas par kopīgu labklājību visiem vietā tiek pasniegta ideja par labklājību ierobežotam lokam, bet par pārējiem vienalga, lai domā paši). Tā ir degradācija. Tas manuprāt nekādā mērā nav savietojams ar īstu nacionālismu. Un likumsakarīgs te ir arī rezultāts, ka lielākā daļa neaprobežojas ar degradāciju līdz „neatkarīgai Latvijai”, bet iet tālāk līdz „pārtikušiem savējiem” (tas ir līdz fašismam), kas nonāk pilnīgā pretrunā „neatkarīgas Latvijas” idejai, ko mēs dzīvē arī novērojam un kas nu ir noslēdzies ar 2.kapitālistiskās Latvijas pilnīgu likvidēšanu un kļūšanu par Eiropas Savienības Kapitālistisko Latvijas Republiku. Nafig vispār tāda neatkarīga Latvija ir vajadzīga, ja par to ir jācīnās, ja tas ir grūti un problemātiski, ja uz to nevar nopelnīt, bet par tās atdošanu, pārdošanu un pēc tam uzturēšanu var labi nopelnīt un iegūt siltas vietiņas?! Nu skaidrs tak, vai ne. Tāpēc arī visi „nacionāļi” dara to ko dara un balso tā kā balso. Simtu gadu viņiem tā Latvija ir vajadzīga, da pie kājas reāli viņiem tā. Bet tas, kas viņiem noteikti ir vajadzīgs, tas ir antikrievisks un antipadomisks sabiedrības noskaņojums un mīts par „okupāciju” kā viens no šāda noskaņojuma radīšanas un uzturēšanas elementiem.

        Par Rietumiem un Rietumu latviešiem neizteikšos. Latvieši Rietumiem ir tā sariebuši, ka tie ir vieni no lielākajiem mūsu ienaidniekiem un viņi ļoti labi to parāda ar savu praktisko darbību. Visas tās šausmas, kas pie mums ir notikušas un kas turpina notikt ir ar Rietumu atbalstu un tiešu piedalīšanos. Nu bet Rietumu latvietīši labākajā gadījumā ir stulbas marionetes, bet sliktākajā gadījumā Rietumu specdienestu atlkasīti un sagatavoti kadri, kuri kalpo ārējām, nevis Latvijas interesēm. To visu ļoti labi savā grāmatā „Starp dzirnakmeņiem” ir aprakstījis Gundars Valdmanis, tāpēc īstam latviešu nacionālistam nevajadzētu viņus pārāk klausīt.

      • Jānis saka:

        Pieņemu, ka tie, kuri šeit runā par Latvijas okupāciju kā mītu un citām lietām, nav demagogi, bet ir domājoši cilvēki, kuri godīgi saka to, ko domā, (pretējā gadījumā diskusijai nebūtu jēgas). Tāpēc mēģināšu mazliet paskaidrot savus uzskatus.
        Vispirms par tiem sociālistiskajiem principiem un to realizāciju, “kas ir visa sāls”.
        Pēc vieniem vienīgiem principiem var darboties tikai detaļas mehānismos un iekārtās. Sabiedrībā, kas sastāv no dzīviem, domājošiem cilvēkiem ar kailiem principiem vien nepietiek. Cilvēka rīcībai vajag motivāciju, pamatojumu kādēļ man jārīkojas tā un ne citādi. Vienu daļu motivācijas mums sniedz tīri fizioloģiskas vajadzības. ( Mums vajag ēst, dzert, apmierināt savu dzimumtieksmi u.t.t.) Taču bez fizioloģijas cilvēkos vēl ir arī jūtas un spēja domāt. Jūtu augstākā izpausme ir mīlestība un domāšana ir ar to cieši saistīta. ( Ko mēs mīlam, par to mēs domājam.) Mūsu mīlestība mums rada vērtību sistēmu. ( Ko mēs mīlam, to mēs augstu vērtējam.) Sabiedrības līmenī vērtību sistēmu atspoguļo ideoloģijas. Ideoloģijas ir tas, kas liek cilvēku sabiedrībai „funkcionēt” pēc vieniem vai citiem principiem. Tātad cilvēku sabiedrībā primāra ir tieši ideoloģija, bet principi pēc kā funkcionē sabiedrība, ir sekundāri, no ideoloģijas izrietoši. Deklarējot tikai principus, bet nepievienojot tiem atbilstošu ideoloģiju, šie principi netiek īstenoti dzīvē. PSRS laikos sociālisma principiem bija pievienota komunisma ideoloģija, kas cilvēkus aicināja mīlēt „gaišo nākotni”, sludināja abstraktu vispārēju cilvēkmīlestību, vispārēju vienlīdzību, brālību u.t.t. Taču cilvēki mīlēja SAVU ģimeni, SAVU māju, citus cilvēkus SAVĀ tuvumā, SAVAS apkārtējās dabas skaistumu… Jā daudzi egocentriski cilvēki mīlēja arī naudu, baudas, savu varas apziņu. Un šīs dažādās mīlestības komunisma ideoloģija nespēja apvienot sevī. Tā nebija tam piemērota tādā mērā, lai spētu panākt, ka sabiedrība tiešām funkcionē pēc pasludinātajiem sociālisma principiem. Nenoliedzami, bija arī cilvēki, kuri mīlēja komunistiskās ideoloģijas uzstādītās vērtības. Taču tas bija mazākums. Sociālistiskajā iekārtā izvirzījās egocentriskas personības, kuri komunisma ideoloģiju un sociālistiskos principus izmantoja tikai par ērtu instrumentu, lai dzīvē realizētu SAVAS savtīgās mīlestības. Ar to tad arī lielos vilcienos izskaidrojama sociālisma iekārtas krīze un sabrukums.
        Bet tagad par nacionālismu. Kāpēc es esmu pārliecināts nacionālists un pārliecināts internacionālisma pretinieks? ( Globālisms ir internacionālisma paveids.) Tāpēc, ka nacionālisma ideoloģija balstās uz savas tautas un Tēvzemes mīlestību. ( Lūdzu nejaukt ar nacismu, fašismu, šovinismu, rasismu) Un šajā mīlestībā organiski iekļaujas gan mīlestība pret savu ģimeni, gan mīlestība pret savas tautas kultūru , gan vidi, kurā dzīvojam. No tās mīlestības, kas ir nacionālisma pamatā loģiski izriet gan cilvēku kopdarbība, gan patriotiska rīcība, gan pamatojums apkārtējās dabas aizsardzībai un saudzīgai attieksmei pret to. (Internacionālismā šāda loģiska pamatojuma nav.) Nacionālisms dod skaidru kritēriju sabiedrības politiskajai un ekonomiskajai darbībai. Šis kritērijs ir atbilstība nacionālajām interesēm. Un tas ļauj skaidri un nepārprotami vērtēt jebkuras valsts institūcijas un atsevišķi katras valsts amatpersonas darbības lietderību un labvērtību. Jebkura projekta, līguma, likuma, lēmuma patieso nozīmīgumu, vai tieši otrādi, kaitīgumu. Atšķirībā no internacionālisma, nacionālisms cilvēka egocentrisko un savtīgo dabu ļoti labi ievirza savstarpējās sadarbības gultnē. ( Cilvēks, kurš strādā savas tautas un Tēvzemes labā daudz jūtamāk un skaidrāk spēj saskatīt šīs savas rīcības nesto labumu SEV un SAVAI ģimenei, nekā cilvēks, kurš strādā abstraktās „gaišās nākotnes”, „visas cilvēces”, „vispārējas demokrātijas” vai „vispasaules sociālistiskās revolūcijas” labā.) Visbeidzot, no nacionālisma ideoloģijas loģiski izriet nacionālo kultūras vērtību saglabāšana un nacionālās kultūras attīstība. Nacionālisms dod loģisku pamatojumu valsts ( valdības) patiesām rūpēm par izglītību un medicīnas aprūpi savā valstī, nevis tikai rada šis darbības imitāciju. (Internacionālismam, it sevišķi globālismam, tas ir vienaldzīgi – izmirs latvieši, viņu vietā šeit būs, piemēram, ķīnieši. Nebūs Latvijā savu izglītotu speciālistu, tiks algoti ārzemju speciālisti.)
        Šobrīd tautu nacionālisms starptautiskajā arēnā ir vienīgais, tiešām reālais pretinieks globālismam un tā veidotajai vispasaules verdzības iekārtai. Tieši tādēļ pret nacionālismu tiek vērsta tik grandioza apmelošanas, noklusēšanas un nomelnošanas kampaņa. Viena no svarīgākajām šīs kampaņas sastāvdaļām ir nacionālistisko ākstu partiju izveidošana. Šie nacionālistiskie āksti mētājas ar nacionāliem saukļiem, izliekas par vareniem tautas interešu aizstāvjiem, veido ienaidnieka tēlu ar ko baidīt tautu, izvirza populistiskus mērķus, kurus pat nedomā īstenot u.t.t. Taču īstenībā viņi ar savu darbību ( un atsevišķos gadījumos ar bezdarbību) pašos pamatos diskreditē nacionālisma ideju tautas acīs. Bez tam, viņu klātbūtne valstu parlamentos palīdz globālistiem starptautiskajā arēnā radīt demokrātijas ilūziju, it kā valsts parlamentā būtu pārstāvēti visi politiskie spēki.
        Te vēl daudz varētu runāt par nacionālismu un tā virzienā izteiktajiem pārmetumiem, piemēram, par to, ka nacionālismu dažkārt apzīmē par kaut kādu mazākuma diktatūru, kas esot pretrunā demokrātijas principiem u. tml. Šie runātāji noslēpj to, ka jebkura valsts pārvaldes forma pēc savas būtības ir diktatūra. Visbiežāk tā ir naudīgo aprindu interešu diktatūra, kura tiek realizēta caur viņu finansēto daudzpartiju sistēmu un no šīm partijām sastādīto parlamentu. Nacionālisms veido valstī pamattautas interešu diktatūru. Un pieņemot, ka pamattauta ir valsts iedzīvotāju vairākums, šī diktatūra pārstāv vairākuma intereses un tātad ir visdemokrātiskākā no visām diktatūrām.
        Vēl tikai gribu piebilst, ka dažādu tautu nacionālistiem ( atšķirībā no nacistiem, šovīnistiem vai fašistiem) ja tie dzīvo katrs savā zemē, nav pilnīgi nekāda iemesla savstarpējiem konfliktiem. Tieši otrādi – tautu nacionālisms dod iespējas auglīgai sadarbībai uz vienlīdzības un savstarpējas cieņas principiem.
        Tas tā īsumā. Šobrīd vairāk nav laika. Par to okupāciju kā mītu varbūt citu dien.

      • Lammechinus saka:

        Papildinot Jāņa teikto un atsaucoties uz Platona tēzi par labām un kaitīgām (izvirtušām) valsts pārvaldības formām, tikai vēl vēlos uzsvērt, ka nav nāvējošākas pārvaldes sistēmas par sociālistiski/komūnistisko tur, kur varas eliti sastāda amorāli muļķi. Kur notiek tas, ko Rietumos nodēvējuši par “valsts nolaupīšanu. Kā 5 maija republikā (pašnosaukums – Latvijas Republika – abi ar lielo burtu).
        – Sociālistiskā iekārta, – mehānisms un ideoloģija, – paredz indivīdu brīvības ierobežošanu, par labu sabiedrību pārstāvošai valsts varai. Sociālisms, dīvainā kārtā, prezumē ne vien sabiedrību par aizbilstamu (pārstāvāmu), bet arī tās pilntiesīgos pilsoņus, primāro tiesību subjektu, par garīgi/sociāli nepilnvērtīgiem (bezatbildīgiem). Pie šī uzstādījuma, – pieņemot, ka cilvēki nav pietiekami socializēti, saprātīgi un pašorganizēti, lai rūpētos par sevi, savu ģimeni un sociālo vidi, – man, personīgi, vispār liekas dīvaina doma par “demokrātiju”: vēlēšanām u.tml. – tāpat, kā, droši vien, kompartijas valsts varai, kura to visu pavadīja ar klajiem šova elementiem.
        Prezumējot sabiedrību par defektīvu, sociālisms neparedz tai efektīvu “varas” (un interešu) sadalīšanas un līdzsvarošanas mehānismu un iebilduma tiesību pār valsts lēmumiem. No otras puses, valsts, šajā iekārtā, prezumēta par augstāko (nezin no kurienes) nākušo saprāta un tikumības etalonu, kam tiesības iejaukties katras ģimenes un indivīda dzīvē – par labu “sabiedrības” interesēm. Prāts, Gods un Sirdsapziņa vispārējā tumsoņu pulkā, Skolotāju un Tautas tēvu Olimps. Un neiedomājami, ka šāda valsts savu varu realizētu bez totalitāra administratīvā un piespiedu mehānisma un atbilstošām “ieroču šķirām”. Runāju skarbi, bet tas ir sociālisma/komūnisma mugurkauls, “sausais atlikums”, kad atmet visus to paveidus un pasākumus “sejas cilvēciskošanai.”
        Zviedru sociālisms ir uzpircis Latvijas zemi, piemēram, un sagrābis/sagrāvis finanšu sektoru. Protams, tagad, pašā Zviedrijā vara var būt, kādu laiku, “balta, pūkaina” un labklājīga. No globālistu viedokļa – lieliski: Nedod dievs, pēdējā brīdī, atmosties zviedru nacionālismam!
        Platons neaplūko nedz sociālismu, nedz komūnismu – viņam nenāca prātā teoretizēt par defektīvām sistēmām. Jo, pieņemot, ka tautai nav pienācīga saprāta (no vienas puses), bet atzīstot tomēr to par primāro tiesību subjektu (varas avotu), nonākam pie tā, ka vara nepieder nevienam, ka nav neviena un nekā, kas, stimulētu sabiedrības garīgo un ekonomisko izaugsmi. Sociālistiskā iekārtā konkurence valda nevis atklājumu un sasniegumu jomā, kas bagātinātu sabiedrību, bet gan subjekti konkurē uz sabiedrisko labumu saņemšanu, saražotā pardalīšanu. Paradoksāli? Kā jau viss, ko mums cenšas “iebarot” pēdējā gadsimta laikā. Bet tieši sociālisms/komunisms ir vērsts uz apspiešanu, atņemšanu, pārdalīšanu. Turklāt dara to patvaļīgi, absolūti un slepeni, – bez reāla kontroles mehānisma, jo tāds atklātu šo sistēmu īsteno dabu.
        Pat pozitīvi lūkojoties uz sociālistiskajiem pārvaldes modeļiem, nevar nepamanīt, ka no divām funkcijām, – uzturēšanas/stabilitātes un attīstības, tie saprotami var definēt savus uzdevumus tikai pirmajā segmentā. Citiem vārdiem: “sociālisms nedomā par nākotni”. Vai – ” “noēd” nākotni”.
        Pretstatā sociālismam/komūnismam, kapitālistiskajā saimniekošanas modelī (bet tas nav attiecināms uz valsts pārvaldes principiem,- tikai pakārtojams valsts interesēm (sic!)) ir skaidri noteikti “spēles noteikumi”, ir paredzēta varu dalīšana un efektīvs tās kontroles un indivīda tiesību aizstāvības mehānisms. Ir paredzēta un pārstāvēta vienlīdz attīstības un stabilitātes komponente, pie kam, pēdējā, izveidojusies dabiski, ilgstošā cīņā vai evolūcijā, pēc sociālā vai biznesa pieprasījuma. Te es runāju par to, ka strādnieki veido arodbiedrības, kas līdzsvaro komersanta tieksmi pēc maksimālas peļņas, kas, savukārt, ir respektējama nodokļu administrācijai, jo veido valsts ieņēmumus. Rezultējas tas Rietumu pasaulē kā “Trīspusējās sadarbības” padomes, komisijas u.tml., proti, triju “ekonomiski aktīvo” pušu izlīguma un sadarbības platforma.
        Pie visa objektīvi pozitīvā, kapitālismam, tomēr, piemīt kāds defekts, kas kategoriski nepieļauj tā ieviešanu par patstāvīgu valsts pārvaldes modeli. Proti, kapitālisms neierobežo, bet gan atbalsta alkatibu, lepnību, vardarbību – izvirza destruktīvus “ideālus” – bet kapitālisma deklarētā “brīvība” ir labvēlīgs faktors tikai tikumīgā sabiedībā, kas, kaut vai tikai ar vispārēju nopēlumu, nepieļauj negodprātīgu personu izvirzīšanos sabiedriski nozīmīgos posteņos.
        Un, otrkārt, – kapitālisms neaizsarga ģimeni un tradīcijas – lai arī, atšķirībā no sociālisma/komūnisma, vismaz atklāti tiem arī neuzbrūk.

        Protams, nedz pirmajā, nedz reformētajā LPSR mēs neredzējām un neredzēsim nedz patiesu sociālismu, nedz, jo vairāk, kapitālismu, jo pārvalde šeit ir kalpojusi koloniālām intersēm, izmantojot/kombinējot sliktāko no katras ideoloģijas un sistēmas, izņemot monarhiju.

        Ar īpašu piebildi vēršos pie IvaraP, – Lūdzu, izlasi, – ne tikai Marksu, bet arī kādu Hannas Ārentes darbu, vislabāk, “Totalitārisma izcelsme”. Tad varēsim turpināt sarunu. Esi krietni “ierūsējis”, vecais!

    • miltons saka:

      Pried’it, pats jau pateici- N”acijas galva ir Latvijas inteli’gence. Kad 1940. gad’a ien’aca m’usu teritorij’a Sarkan’a Armija ,tad p’ec manas m’ates teikt’a:no telefongr’amatas bija izrakst’iti un izveidoti “‘izved’amo saraksti”‘ar vis’am dz’ives vitas adres’eM.Galveno “‘izvedamo”‘cilv”’eku ‘gimenes bija inteli’gence un bag’at’askie uz’n’em’eji,kuru ‘ipa’sumus p’ar’n’ema 2 men’e’su laik’a LPSR administr’acija.Pietiek baid’ities un s’akt saukt lietas savos ‘istajos v’ardos.

  2. Arturs Priedītis saka:

    No: historia.lv
    Latvijas Ministru kabineta sēdes protokols nr.40.

    [1940.gada 16.junijā]
    ___________________________________________________________________

    Klāt:
    Ministru prezidents
    Dr. K.Ulmanis

    Ārlietu ministrs
    V.Munters

    Iekšlietu ministrs
    K.Veidnieks

    Kara ministrs
    ģen. K.Berķis

    Satiksmes ministrs
    A.Kāposts

    Tieslietu ministrs
    H.Apsīts

    Tirdzniecības un rūpniecības ministrs
    J.Blumbergs

    Protokolē:
    Valsts kancelejas direktora v.i.

    R.Bulsons

    Sēdi sāk plkst. 19.00.

    1) Ārlietu ministrs V.Munters ziņo par ultimātu, ko PSRS komisāru padomes priekšsēdētājs iesniedzis Latvijas sūtnim Maskavā 1940.g. 16.jūnijā plkst. 14.00 (13.00 pēc Latvijas laika)[1].

    2) Nolemj pieņemt Padomju Savienības valdības prasību par papildu karaspēka daļu ielaišanu Latvijā.

    3) Nolemj pieteikt Valsts prezidentam Ministru kabineta atkāpšanos un uzskatīt šo lēmumu par tūliņ paziņotu Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim.

    Sēdi slēdz plkst.22.00.

    Ministru prezidents K. Ulmanis

    Valsts kancelejas direktora v.i. R.Bulsons
    Minētajā saitā ir pieejams arī dokuments, kas liecina par nodevēju vēlēšanos no tautas slēpt savu nodevību.

  3. Arturs Priedītis saka:

    Lūk, līgums, ko noslēdza abas puses, kas uzskatāmi pierāda tautas nodevēju un dažādu šodienas jauno idiotisko zombiju muldēšanu par “okupāciju”.
    Padomju karaspēka pavēlniecības pārstāvju un Latvijas karaspēka pavēlniecības pārstāvju nolīguma protokols.

    [1940. gada 17. jūnijā]
    ____________________________________________________________

    No padomju puses tanku karaspēka ģenerālpulkvedis biedrs Pavlovs; no Latvijas puses pulkvedis Ūdentiņa k-gs.

    1940. gada 17. jūnijā puses pieņēma noteikumus sekojošos punktos:

    1.

    Pieļaut padomju karaspēka izvietošanu sekojošos Latvijas rajonos:

    1) Cēsis (Венден)[1] – Valmiera;

    2) Rīga – Jelgava – Bauska;

    3) Tukums – Talsi;

    4) Ventspils (Виндава) – Kuldīga (Гольдтрген) – valsts robeža no Piķeļiem līdz jūrai;

    5) Jaunjelgava (Фридрихштадт) – Madliena (krievu kartē “к Литве”);

    6) Birži (Бушгоф) – Jēkabpils (Якобштадт) — Jaunkalsnavas st. (ст. Ново-Кальценау);

    7) Višķi (Дубны) – Ilūkste – valsts robeža ar Lietuvu no Novoaleksandrovskas (Зарасай) rajona – Jozefova;

    8) Dricēni – Baranaja – Ludza (Люции) – Rēzekne;

    9) Ape (Хоппенгоф) – Gulbenes st. (Альт-Гулбене) – tikai Balvi (Боловск) – Alūksne (Мартенбург), ezeru ieskaitot.

    2.

    Karaspēka izvietošana, izņemot PSRS un Latvijas valdības noslēgtajā pamatnolīgumā un papildus nolīgumā norādītajos rajonos, ir pagaidu un tā jāizskata īpašai komisijai.

    3.

    Kravas padomju karaspēkam tiklab no PSRS, kā arī no Lietuvas pa dzelzceļu tiek piegādātas bez apskates un aizkavēšanas, pēc Latvijas valdības ieskata, netraucējot normālo kustības grafiku.

    4.

    Piešķirt padomju [karaspēka] vienībām tiesības izmantot telefonu un telegrāfu Latvijas teritorijas tīklos uz vispārējiem noteikumiem. Sakariem starp svarīgākajiem padomju karaspēka garnizoniem Latvijā pēc iespējas tiks piešķirts tiešais vads.

    5.

    Piešķirt padomju pavēlniecībai tiesības caur attiecīgām Latvijas administratīvām iestādēm līgt darbaspēku no Latvijas iedzīvotāju vidus aerodromu un laukumu celtniecībai un iekārtošanai.

    6.

    Padomju karaspēka apgādes priekšniekiem (ne zemāk par divīzijas apgādes priekšnieku) dot iespēju iepirkt visa vajadzīgā veida pārtiku un elpi no Latvijā brīvajiem resursiem caur attiecīgām administratīvām iestādēm, to visnotaļ sekmējot.

    7.

    Par PSRS Jūras kara spēkiem jautājums netika apspriests; tiks izskatīts īpašā nolīgumā. Protokols uzrakstīts rokrakstā divos eksemplāros uz divām lapām krievu valodā un parakstīts.

    No padomju puses
    tanku karaspēka ģenerālpulkvedis Pavlovs

    No Latvijas puses
    pulkvedis Ūdentiņš

  4. Arturs Priedītis saka:

    Lūk, kā latviešu nodevēji centās no tautas slēpt nodevību un saglabāt labas attiecības ar “okupantiem”. Bet priekš mūsu jaunajiem zombijiem jau arhīva materiāli neko neizsaka.
    PSRS pilnvarotā pārstāvja Latvijā Vladimira Derevjanska telegramma PSRS Ārlietu tautas komisariātam

    [1940.gada 16.jūnijā]
    ____________________________________________________________________

    Muntera lūgumi:

    1) atlikt mūsu karaspēka ienākšanu Latvijā līdz plkst.10 rītā 17.jūnijā pēc Maskavas laika, jo Latvijā (Daugavpilī) notiek dziesmu svētki (певчерядки), nacionālie svētki, kuros piedalījās līdz 100 tūkstošiem cilvēku. Svētku dalībnieki, šovakar braucot uz mājām, ar saviem pajūgiem aizņems visus Latgales ceļus, pie tam daudzi būs iereibuši, un varas iestādēm būs grūti nodrošināt nepieciešamo kārtību sakarā ar padomju karaspēka kustību.

    2) Lūdza nepublicēt Maskavas iesniegto notu ar mūsu argumentāciju, bet aprobežoties tikai ar komunikē, ka padomju valdība uzskatījuši par nepieciešamu palielināt padomju karaspēka daudzumu un ka Latvijas valdība tam piekritusi. Pēc Muntera vārdiem, draudzīgu attiecību saglabāšanai starp PSRS un Latvijas valdībām tāda rakstura komunikē nepieciešams.

    Derevjanskis

  5. Arturs Priedītis saka:

    Vēl viens skaists dokuments par labu “okupācijai”.
    Latvijas armijas komandiera apkārtraksts visiem divīziju un pulku komandieriem un kara iestāžu priekšniekiem.
    _________________________________________________________________

    Kara ministrija
    Armijas komandieris
    1940.g. 17.jūnijā
    Nr.1979.

    Neizpaužams.

    Pagājušā gada rudenī noslēgto ar Padomju Savienību savstarpējās palīdzības paktu mēs esam pildījuši tā, kā to no mums prasīja uzņemtās saistības. Tāpat to darījusi arī pretējā puse un noslēgtā līguma rāmjos nekādi ievērojami traucējumi vai sarežģījumi abu valstu attiecībās nav radušies.

    Tomēr, Eiropas kara norises iespaidā, Padomju Savienība nākusi pie atzinuma, ka, nolūkā saglabāt mieru Baltijas jūras austrumu piekrastē un vispār Eiropas austrumos, nepieciešams savstarpējās palīdzības paktu paplašināt, paredzot tajā Padomju Savienībai tiesības:

    1) palielināt Padomju garnizonu skaitu un lielumu Latvijā;

    2) prasīt tādas valdības konstruēšanu Latvijā, kas pēc Padomju Savienības atzinuma būtu spējīga un gatava izvest dzīvē papildinātā savstarpējās palīdzības pakta prasības.

    Augšā minētās papildu tiesības Padomju Savienība pieprasījusi ne vien no Latvijas, bet arī no pārējām Baltijas valstīm, izejot, kā jau minēts, no ārējās drošības viedokļa. Palielināto garnizonu iekšējā drošība savukārt prasa lielākas garantijas no Baltijas valstu valdību puses, ar ko arī izskaidrojama Padomju Savienības prasība pēc valdības pārveidošanas. Kāda šī pārveidošanās būs, to rādīs nākotne. Katrā ziņā paktā krasi pasvītrotais princips par neiejaukšanos mūsu valsts iekšējā politikā paliek spēkā arī turpmāk.

    Tā kā Padomju Savienības jaunās prasības izvirzījušās pēkšņi, tās var atstāt mūsu nenosvērtākā pilsoņu daļā nospiedošu iespaidu un vienā vai otrā var mazināt vai pat iznīcināt ticību mūsu valsts un tautas nākotnei. Tomēr, aukstasinīgi apsverot stāvokli, jāatzīst, ka pašreiz nav nekāda pamata pārspīlēt lietu būtību un zaudēt paļāvību. Lai atceramies tikai pagājušā gada rudeni, kad jaunais stāvoklis daudzos izsauca bažas, bet turpmākie piedzīvojumi pierādīja, ka pirmie iespaidi ir bijuši maldīgi. Jādomā, ka tāpat būs arī tagad. Kaut gan nav šaubu, ka jaunie apstākli būs sarežģītāki nekā līdzšinējie, bet daudz kas tanīs atkarājas no mums pašiem, sevišķi no ikviena, kas nolikti atbildīgos amatos un kam jārāda priekšzīme citiem. Viņu stāja un izturēšanās būs piemērs padotiem un apkārtējai sabiedrībai. Šai ziņā ir svarīgi visiem un ikvienam noteikti ieturēt mūsu līdzšinējo stāju. Lai to panāktu, nepieciešams:

    1) visiem palikt savās vietās un pildīt savus pienākumus tāpat kā līdz šim; to noteikti prasa no mums valsts un tautas intreses un tas ir arī ikviena priekšnieka morālisks pienākums pret valsti un saviem padotiem;

    2) noskaidrot padotiem, ka mēs dzīvojam kara laika apstākļos un mums jāuzņemas pārciest visas grūtības, kādas šis laiks no mums prasa; ikviens priekšnieks un ikviena autoritāte šai ziņā var daudz ko darīt savas vienības un savas apkārtnes sabiedrības ietekmēšanā un vajadzīgās stājas uzturēšanā;

    3) ievērot vislielāko atturību attiecībās ar Padomju karavīriem, ciktāl tas nesaistās ar dienesta prasībām, lai nedotu iespēju mazāk nosvērtiem ar savu nepārdomātu rīcību vai izturēšanos ienest traucējumus mūsu un Padomju karavīru lojālā sadarbībā; šim attiecībām jābūt noteikti korektām, atceroties vienmēr, ka abu armiju tuvā sadzīve izsaukta ar noslēgto savstarpējās palīdzības līgumu, kas pildāms precīzi un vislabākā saskaņā abām pusēm.

    Mūsu vairākkārt pārbaudītās un pierādītās spējas izturēt arī visgrūtākos pārbaudījumu brīžos un apstākļos, ir pierādījums tam, ka arī šoreiz mēs izturēsim, ja vien skaidri izpratīsim, ka šai izturībā svarīgākais priekšnoteikums ir – paturēt savu krietno pilsonisko un kareivisko stāju vienmēr un visur.

    Ģenerālis Berķis /paraksts/

    Armijas štāba priekšnieks ģenerālis Rozenšteins /paraksts/

  6. Arturs Priedītis saka:

    Vēl viens tipisks dokuments “okupācijas” apstākļos.
    Protokols nr.45

    Ministru kabineta sēde

    1940.g. 21.jūnijā

    Klāt:

    Valsts prezidents Dr. K.Ulmanis
    Ministru prezidents un ārlietu ministra v.i. prof. A.Kirhenšteins
    Iekšlietu ministrs V.Lācis
    Kara ministrs ģen. R.Dambītis
    Sabiedrisko lietu ministrs P.Blaus
    Satiksmes ministrs J.Jagars
    Tautas labklājības ministrs J.Lācis

    Tieslietu ministrs J.Pabērzs
    Iekšlietu ministra biedrs V.Latkovskis

    Protokolē: Valsts kancelejas direktora v.i. R.Bulsons

    Sēdi sāk pulksten 10.15

    Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, atklājot Ministru kabineta pirmo sēdi, uzrunā Ministru kabineta locekļus:

    “Ņemot vērā, ka šā gada 16.jūnijā Ministru kabinets pilnā sastāvā pieteica man savu atkāpšanos, es aicināju ministru prezidenta amatā prof. Dr. A.Kirhenšteinu un Ministru kabinetu šādā sastāvā: kara ministrs ģenerālis Dambītis, iekšlietu ministrs V.Lācis, sabiedrisko lietu ministrs P.Blaus, tautas labklājības ministrs un izglītības ministra p.v.i. J.Lācis, tieslietu ministrs un finansu ministra p.v.i. J.Pabērzs, satiksmes ministrs J.Jagars, iekšlietu ministra biedrs un politiskās policijas priekšnieks V.Latkovskis un armijas komandieris ģenerālis Kļaviņš.

    Saņēmis ministru prezidenta un kabineta locekļu piekrišanu, pasludinu valdību par nodibinājušos un stājušos pie savu pienākumu izpildīšanas. Novēlu labas sekmes sarežģīto uzdevumu veikšanā. Šajos uzdevumos ietilpst kārtības un drošības uzturēšana, normāla darba turpināšanas iespēju nodrošināšana un rūpīga gādība par labu un draudzīgu attiecību uzturēšanu ar kaimiņiem un sevišķi mums draudzīgo lielo austrumu kaimiņu — Padomju Savienību. Pie sirds lieku lojāli sadarboties pie mūsu zemē atrodošā Padomju Savienības karaspēka daļu izvietošanas un viņu dzīves apstākļu nokārtošanas.”

    Valsts prezidentam atbild ministru prezidents prof. A.Kirhenšteins:

    “Augsti godāts kungs Valsts prezident! Ministru kabineta un savā vārdā pateicos par laba novēlējumu. Mēs centīsimies labi pildīt tos smagos pienākumus, ko esam uzņēmušies šai grūtā brīdī. Mēs pateicamies jums par jūsu darbību. Mums sen ir pazīstamas jūsu rūpes par tautas labklājību, izglītību un veselību. Sevišķi Draudzīgajam aicinājumam ir liela nozīme tautas izglītības pacelšanā. Jūs esat ierosinājuši un aicinājuši uz darbu jaunatni, mācījuši to strādāt, sevišķi lauku darbos. Mazpulku tīkls pārklāj visu zemi ar darbīgu jaunatni. Šajā grūtā brīdī jūs esat veicinājuši labas attiecības ar ārvalstīm, sevišķi ar lielo kaimiņu — Padomju Savienību. Mēs solāmies strādāt par Latviju, turpināt, varbūt citādām metodēm, to darbu, ko jūs, Valsts prezidenta kungs, un agrākā valdība ir sākuši.”

    Sēdi slēdz pulksten 10.25

    Valsts prezidents K.Ulmanis

    Ministru prezidents A.Kirhenšteins

    Valsts kancelejas direktora v.i. R.Bulsons

  7. Arturs Priedītis saka:

    Pareizi, Ivar. Latvija jau tika “okupēta” 1939.g., kad šeit ieradās PSRS karaspēks. Par Latvijas nodevēju turpmāko nodevīgo rīcību liecina šāds dokuments:PSRS valdības paziņojums [ultimāts] Latvijas valdībai.

    [1940.gada 16.junijā]
    ___________________________________________________________________

    Uz Padomju valdības rīcība esošā faktu materiāla un arī uz domu izmaiņas pamata, kas pēdējā laikā notika Maskavā starp PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāju Molotovu un Lietuvas ministru prezidentu Merķi, Padomju valdība uzskata par konstatētu, ka Latvijas valdība ne tikai nav likvidējusi vēl pirms Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas radīto militārsavienību ar Igauniju, kas vērsta pret PSRS, bet arī to paplašinājusi, pievelkot šai savienībā Lietuvu, un cenšas iesaistīt tajā arī Somiju.

    Līdz Padomju – Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanai 1939.gada rudenī Padomju valdība vēl varēja skatīties caur pirkstiem uz tādas militārsavienības pastāvēšanu, kaut gan tā pēc būtības bija pretrunā ar agrāk noslēgto PSRS un Latvijas neuzbrukšanas paktu. Bet pēc Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas Padomju valdība uzskata pret PSRS vērstas militārsavienības pastāvēšanu starp Latviju, Igauniju un Lietuvu ne tikai par nepielaižamu un neciešamu, bet arī par dziļi bīstamu un draudošu PSRS robežu drošībai.

    Padomju valdība rēķinājusies ar to, ka pēc Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta noslēgšanas Latvija izstāsies no militārsavienības ar citām Baltijas valstīm un tādā kārtā šī militārsavienība būs likvidēta. Taču Latvija kopā ar citām Baltijas valstīm nodarbojusies ar augšminētās militārsavienības atdzīvināšanu un paplašināšanu, par ko liecina tādi fakti, kā divu slepenu trīs Baltijas valstu konferenču sasaukšana 1939.gada decembrī un 1940.gada martā, lai formāli izveidotu paplašināto militārsavienību ar Igauniju un Lietuvu; Latvijas, Igaunijas un Lietuvas ģenerālštābu sakaru pastiprināšana, ko dara slepenībā no PSRS; speciāla militārās Baltijas antantes preses orgāna radīšana 1940.gada februārī – “Revue Baltique”, ko izdod angļu, franču un vācu valodās Tallinnā un tamlīdzīgi.

    Visi šie fakti runā par to, ka Latvijas valdība rupji pārkāpusi Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības paktu, kurš aizliedz abām pusēm “noslēgt jebkādas savienības vai piedalīties koalīcijās, kas vērstas pret vienu no līgumslēdzējām pusēm” (Līguma 4.pants).[1]

    Šī Padomju – Latvijas savstarpējās palīdzības pakta rupjā pārkāpšana no Latvijas valdības puses notiek tai laikā, kad Padomju Savienība vedusi un turpina vest augstākā mērā labvēlīgu, noteikti prolatvisku politiku, punktuāli izpildīdama visas Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta prasības.

    Padomju valdība atrod, ka tādu stāvokli tālāk vairs nevar paciest.

    PSRS valdība uzskata par pilnīgi nepieciešamu un neatliekamu sekojošo:

    1) nekavējoties sastādīt Latvijā tādu valdību, kas būtu spējīga un gatava nodrošināt Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu izvešanu dzīvē;

    2) bez kavēšanās nodrošināt padomju karaspēka daļu brīvu ielaišanu Latvijas teritorijā, lai tās novietotu Latvijas svarīgākajos centros tādā skaitā, kas būtu pietiekošs, lai nodrošinātu PSRS un Latvijas savstarpējās palīdzības pakta realizēšanas iespēju un novērstu varbūtējus provokatoriskus aktus pret padomju garnizonu Latvijā.

    Padomju valdība uzskata šo prasību izpildīšanu par tādu elementāru noteikumu, bez kura nav iespējams panākt Padomju-Latvijas savstarpējās palīdzības pakta godīgu un lojālu izpildīšanu.

    Padomju valdība gaidīs Latvijas valdības atbildi līdz 16.jūnija plkst. 11 naktī. Latvijas valdības atbildes nepiesūtīšana līdz šim termiņam tiks uzskatīta par atteikumu izpildīt augšminētas Padomju Savienības prasības.[2]

  8. Arturs Priedītis saka:

    Latviešu pusizglītoto zombiju murgu amplitūda ir ārprātīga cilvēka murgu amplidūda, sākot no Akadēmijas un beidzot ar amerikāņu intelektuālo palaistuvi ebreju lesbieti. Pie tam citus pamācot, citiem kaut ko norādot no savām sagrābstītajām kognitīvajām samazgām, kas pseidointelektuālo latviešu paurī pārvēršas par prātam neaptveramu marasmu. Nav tautai lielāka nelaime par parazinātnisko vēmekļu klātbūtni, ar kuriem latvieši vienmēr bija pārbagāti savā tumsonībā un mēnessērdzībā, bet tagad uzskatu “plurālisma” idiotiskajos apstākļos pāraug sociālajā epidēmijā.

    • rakar saka:

      Nu gan “pērles” 🙂
      Latvjiā ir pietiekami daudz garīgi attīstītu cilvēku, kuri pietiekami labi (un pat iespējams globālāk, nekā šeit publiskā telpā pieņemts) saprot lietu cēloņus un sekas. Tā kā nepiekristu, ka visur ir tikai zombiji (piemērma, spriežot pēc tvnet komentāriem, liekas, ka 99% kometnāristu nav veselā sparāta, bet kolīdz pārskrien pāris dažām komentāru slejām, ir redzamas zināmas korelācijas – ieinteresēto pušu pārpublicētās muļķībiņas). Es nenoliedzu, ka zombiji ir, bet manuprāt problēma ir tāda, ka šie zombij arī ir labāk pamanāmi. Savukārt garīgi attīstītus cilvēkus tik viegli nepamanīsi – tie parasti nav pieejami plašām tautas masām.
      Ne par velti ir teiciens, ka viens darvas pikucis var sabojāt medus mucu.

  9. Edge saka:

    Lammechinus says:Decembris 26, 2013 plkst. 03:33
    “(..)
    Protams, nedz pirmajā, nedz reformētajā LPSR mēs neredzējām un neredzēsim nedz patiesu sociālismu, nedz, jo vairāk, kapitālismu, jo pārvalde šeit ir kalpojusi koloniālām intersēm, izmantojot/kombinējot sliktāko no katras ideoloģijas un sistēmas, izņemot monarhiju. ”
    ===========================================================================
    Savādāk pēc 1991.g.21.augusta nemaz nevarēja būt -, jo Aukstā kara uzvarētāji diktēja savus noteikumus: “(..) Tas, ko mēs Latvijā gribētu redzēt, būtu jauns, tieši Latvijai piemērots sabiedriskais modelis, kas sevī apvienotu to labāko, kas ir izmantojams gan no sociālisma mantojuma, gan no kapitālistiskās sistēmas…..” Vaira Vīķe-Freiberga, 1994. (Tādi nu mēs esam, un tur nekā nevar darīt [That’s just the way we are and there is nothing we can do about it)

  10. rakar saka:

    Cik man zināms, tad Baltijas jautājums jau vairākus gadsmtus ir bijis starptautiski aktuāls, kas nozīmē, ka nevienam kugam neinteresē / neinteresēs, lai mēs kļūtu par saviem likteņa noteicējiem. Drīzāk otrādāk – pēc visa spriežot, mūsu attīstību mēģina “iekonservēt” un cilvēkus pakāpeniski izinicināt. Kāpēc? Nedomāju, ka pie vainas būs tikai ģeogrāfiskie / politskie / acīmredzamie apsvērumumi. Ir jārkok dziļāk, bet fakts ir viens – mums nav nākotnes pie neviena kunga, Saprotot šo patiesību, ir jāatzīst, ka esam strupceļā un mums var palīdzēt tikai iziešana no “tradioconāliem domāšanas ierobežojumiem”.

    • Edge saka:

      “Viss ģeniālais ir vienkāršs,” taču ne viss vienkāršais ir ģeniāls. Salīdzinoši nesen – 1988. – 1991.gg. jau izgājām ārpus “tradicionālajiem domāšanas ierobežojumiem” – rezultāts ir satriecošs. Pat aktīvākie “gājēji” ar akadēmiķi J.Stradiņu priekšgalā tagad lej asaras:
      ” Skābeklis pašlaik tiek nogriezts pašai zinātnei” .
      http://nra.lv/latvija/108166-stradins-gruzam-jaunos-zinatniekus-emigracija.htm

    • Lammechinus saka:

      “Latvijas-Lietuvas robeža ir tikai teitoņu ordeņa okupācijas zonas demarkācijas līnija.”
      Kurši, zemgaļi, sēļi – abās pusēs. Abu pušu tautas, brīvlaikos, arī lējušas asinis par kopēju lietu.
      “Balti: Viena tauta – viens liktenis.”

      Vai Latvija, vispār, šodien iespējama kā – suverēna – valsts? Pirmais no jautājumiem. Un otrais – pie kādiem apstākļiem latvieši var cerēt uz savu valsti?
      Ir skaidrs, ka tā, ka ir līdz šim, pie pašreizējā modeļa, latviešiem valsti nenoturēt.
      Kāpēc tā domāju?
      Pirmkārt – mēs esam iznīcināti ideoloģiski: ir izskausta tikuma sabiedriskā loma. Kaut kur, gēnu līmenī, zemnieku ģimenēs, strādnieku ģimenēs sadzīvē, vēl plēn, neizdzēšami. Bet nav kur to iznest, piekopt, stiprināt. Ne valstij, ne biznesam nevajag, tikums iegrūzts “pagrīdē”, kā vistumšākos vaidu laikos (ja ticam, ka tādi bijuši).
      Kā man audzināt savu bērnu? Ja gudru un godīgu – būs nelaimīgs atstumtais. Kurš grib redzēt bērnu nelaimīgu? – Bet kurš grib savu dzimtu redzēt turpināmies nelietā?
      – – –
      Otrkārt – pirms pāris nedēļām biju leišu nacionāļu partijas (Tautininku Sājunga) kongresā. Pilnīga depresija: “Pēc zaudējuma vēlēšanās, partijā palikuši… tikai kādi 2000 biedri. Kas nu tā vairs par partiju …” 2000 biedru naudas, knapi, bet vēl var nosegt partijas izdevumus. Tā,vēl var būt – suverēna – polītiska organizācija.
      – Kurai Latvijas partijai ir 2000 biedri? Nu, padomāsim, – kādu polītiku var “taisīt” partija, ja tai nav 2000 biedru?
      Pareizi – pundurpolītiku. Un, attiecīgi, kultivēt pundurpolītiķus ar punduru prātu, godu un sirdsapziņu. Sarkanus, zilus vai zaļus, – visiem “oranži”.
      Pilnai ironijai jāatzīmē novērojums, ka pundurvalstis var pastāvēt tikai “zem monarha dūres”, dzelžaini unitāras, ar spēcīgu tradīciju un īpaši augstu iedzīvotāju lojalitāti. Un labklājību. Visu to, ko pundurpārtiju “dzīres” Latvijai liegušas. .

  11. Arturs Priedītis saka:

    Pilnīgi pareizi! Latvija ir tipisks piemērs. LR vienmēr radās vēsturiskās izdevības rezultātā. Tāpēc viena no riebīgākajām latviešu kādas daļas mānijām ir muldēt par “brīvības cīņām”, “varoņdarbiem” neatkarības iegūšanā. Faktiski visu izšķīra vēsturiskā izdevība jeb vēsturiskā sakritība. I Pasaules kara beigās kādu laiku neviens pat īsti nezināja, ko darīt ar sabrukušās Krievijas impērijas Baltijas guberņām. Kad apzināti sagrāva sociālisma sistēmu (PSRS), atcerējās Staļina un Hitlera ģeopolitisko pieredzi teritoriju “apsaimniekošanā”. Tā bija ambiciozi kutinoša pieeja gan Bušam, gan superpatmīlīgajam Gorbačovam. Abiem patika tēlot ģeopolitiskos valdniekus, savā starpā sadalot ietekmes zonas. Tiesa, amerikāņi piekrāpa krievus. Amerikāņi solīja nepaplašināt NATO. Solījumam noteikti bija milzīga nozīme, jo pretējā gadījumā krievi nebūtu atteikušies no Baltijas.

    • Edge saka:

      “1991.gada barikāžu dalībnieku biedrība sadarbībā ar Latvijas okupācijas muzeju ir uzsākusi projekta Vienotas 20.gadsimta vēstures izpratnes veicināšana realizāciju…”
      http://www.diena.lv/latvija/zinas/ar-ipasu-projektu-veicinas-vienotu-20-gadsimta-vestures-izpratni-skolas-14037938
      ====================================================================
      “Muldēt” arī ir jāprot – pretējā gadījumā pie kādas vienotas izpratnes nenonākt. Rītdien (03.01.2014.), LNT kārtējo reizi sāk demonstrēt seriālu “Ilgais ceļš kāpās”, tā kā Vienotās izpratnes projekta īstenotājiem savos skaidrojumos par 1940.g. var nākties pasvīst un/vai kārtējo reizi samierināties ar čika rezultātu, kādu 20 gados sasnieguši oficiālie vēsturnieki.

  12. Edge saka:

    Latvijas okupācija – dogma vai mīts?!
    ===========================================================================
    Vēl viena aculiecinieka atmiņas, kas reiz man palīdzēja skaidrāk saprast 1940.g. notikumus:
    “Pienāk 1940.g.17.jūnijs. Pienāk lielās vēsturiskās pārmaiņas mūsu valsts dzīvē: tiek atjaunota padomju vara. (..) Dažu mēnešu laikā tiek radīta pilnīgi jauna sabiedriskā iekārta, kurā mākslai un māksliniekiem ierādīta izcila loma. Visi, kam laba griba, aicināti strādāt. (..) Jaunais laiks daudziem no mums pavēra neredzētas iespējas.(..) Bija sakustējies ledus.” Marģeris Zariņš, komponists ( Atmiņu gr. par L.Leimani. Rīga “Liesma” 1989,- 63.- 64.lpp.)
    Laikabiedra, izcilā sociologa&filosofa A.Zinovjeva atziņa:
    “Ne jau Gulags un represijas noteica dzīvi valstī, bet gan tā pozitīvā jaunrade, kas pārņēma….
    (..) Но не это определяло жизнь страны, а то позитивное творчество, которое охватило огромный народ и практически всю планету.”
    http://www.situation.ru/app/j_art_1113.htm
    p.s. Žēl gan, ka izcilais latviešu režisors P.Pētersons nepaguva uzrakstīt eseju par pieredzēto 1940.g.: ” Par to es esmu daudz domājis, cik ātri un viegli latviešu tautā atradās šīs lietas piekritēji. Tas neizpaudās tikai šais gājienos, bet ar strauju vilni nāca tālāk – cilvēki bija gatavi uzņemties amatus jaunajās formācijās un institūcijās.” ( No sarunas ar P.Pētersonu 1997.g.8.decembrī. Zole i. P.Pētersons. Jumava 2000,- 59.lpp.)

  13. miltons saka:

    Necik ilgi atpaHa’l skat’iju Alfr’eda Rubika “‘versiju par okup’acijas faktu”‘Latvij’a 1940. gad’a.Ja pirms tam var’eja dom’at,ka M’us p’ast’av Briseles Run’atav’a”‘ cilv’eks ar “‘st’aju”‘un v’ert’et sp’ej’igs,tad rodas jaut’ajums-KURUS M’ES S’UTAM SEVI P’ARST’AV’ET? P’ec ‘s’adas videofilmas ra’san’as A. Rubiku der’etu “‘atsaukt no Deput’ata pien’akumu pild’i’sanas Brisel’e ierosin’at Lietu par valsts pamatu grau’sanu, at’namt pilson’ibu un repati’et caur Terehovas robezpunktu p’ars’av’et sev l’idz’igos Krievij’a.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s