Viesstrādnieka piezīmes par darbu un dzīvi Francijā

00308_Imigranti_Francija Par spīti TV radītajam iespaidam, apmēram 90% nelegālo imigrantu Francijā ierodas nevis kontrabandas ceļā, bet gan oficiāli ar Šengenas vīzām un tikai pēc ierašanās valstī „pazūd” Eiropas Savienības plašumos.  Visreālāk ātri dabūt darbu Francijā var, kļūstot par algotu lauksatrādnieku. Es par to pārliecinājos vēl tālajā 1999.gadā, bet šogad [2013.gadā] nolēmu atkārtoti izstaigāt pagātnes takas un apskatīties, kas pa šo laiku tur ir mainījies.

Odesas kolhozu viesstrādāšanas pieredze

Tā kā interesanti ir salīdzināt piedzīvoto viesstrādāšanas pieredzi Odesas kolhozos un viesstrādnieku nodarbinātību Francijā, sākšu ar īsu un koncentrētu savas Padomju laiku pieredzes atstāstu.

Pie mums Odesā, atšķirībā no centrālās Krievijas rajoniem, piepilsētas apdzīvotās vietas bija bagātas un tajās dzīvoja daudz cilvēku.  To specializācija – tomāti un vīnogas. Tomēr tās daudzskaitliskās reizes, kad es kā mūsu zinātniski pētnieciskā institūta (ZPI) darbinieks biju šajos lauksaimniecības uzņēmumos [Padomju laikā bija plaši izplatīta prakse, piesaistīt uz dažām dienām dažādiem lauksaimniecības darbiem cilvēkus no citiem uzņēmumiem; tā bija gan palīdzība kolhoziem, gan arī sava veida apstākļu maiņas pasākums kolektīviem] nevienu vietējo vīrieti uz lauka strādājam es neredzēju. Sievietes laukos gan bija – ražaš novākšanas laikā tika piesaistīta vietējā grāmatvedība un redzēju arī meitenes no Rietumukrainas. Vietējās meitenes un skolnieces uz lauka arī nemanīju. [Jāņem vērā, ka stāstīts tiek par Odesu, kas  ir bijis īpašs robežreģions ar  salīdzinoši lielu ebreju koncentrāciju.]

Šo ciematu vīrieši pārsvarā strādāja uz kuģiem un patstāvīgi peldēja „ārzemju komandējumos” [kas tajos laikos bija ekskluzīva,  prestiža un arī ienesīga nodarbe]. Viņi Odesas piepilsētas ciematos tikai atpūtās pēc reisiem un darbs uz lauka viņiem bija ļoti zema prestiža un necienīga nodarbe.

Tie, kuriem nepaveicās un kuri netika uz kuģiem, tie varēja strādāt par šoferiem. Viens tāds mums, zinātniekiem, kas atbrauca palīdzēt, teica: „Džeki, vai tiešām jūs mācījāties, ieguvāt augstāko izglītību, lai šeit šādi uz lauka strādātu? Es, strādājot par šoferi, saņemu 80 rubļus [Padomju laikiem ne pārāk liela, bet pietiekama summa], bet man papildus vēl ir kravas auto, ko es varu izmantot izvadājot visu ko katram vajag, un beigās pat ļoti labi sanāk…”

Citi, ar alkohola traumētu psihi, nāca pie mums sadzērušies un kliedza: „Zinātnieki – baltrocīši, maitas atbraukuši! Kapli rokās un lūk jums!Tā ir jūsu īstā vieta, parazīti!…”

Pa vakariem reizēm nāca vietējie puiši ar nūjām. Viņiem mūsu meitenes bija vajadzīgas. Tad bija arī kautiņi.

Kad mēs jautājām, kādēļ ražas novākšanas individuālā norma ir tik maz atmaksāta un kāpēc to vispār nav iespējams izpildīt [papildus sabiedriskai motivācijai bija arī atalgojuma motivācija, kura bija atkarīga no darba izpildes normām, piemēram, novāktais ražas daudzums (bija gan individuālas, gan kolektīvas normas)], tad mums brigadieri un priekšsēdētāji atbildēja: „Mums ir akorda-prēmiju darba samaksas sistēma. Par vienu normu vai mazāk jūs knapi mums nosegsiet savas ēdināšanas un izmitināšanas izmaksas. Ja izpildīsiet divas normas – sāksies akordu sistēmas samaksa. Bet, ja trīs izpildīsiet, tad tik tiešām var kaut ko normāli nopelnīt! Bij mums viena viesstrādniece, trīs normas regulāri izpildīja. Bet jūs esat vārguļi, pilsētnieki, līkas rokas jums ir, tāpēc pat vienu normu izpildīt nevarat.” Pēc tam brigadieris veltīja mums piecas minūtes, lai parādītu kā pareizi un ātri ir jāsavāc tomāti, un tad aizbrauca kaut kur pa savām darīšanām.

Papildus mums vēl arī atgādināja par Pāvelu Korčaginu [Padomju laika kulta darba „Kā rūdījās tērauds” galvenais varonis] un par to, ka nav labi strādāt tikai, domājot par „lielo rubli” un ka šie izbraukumi mums ir sava veida veselīga pastaiga svaigā gaisā.

Odesas konservu rūpnīcā palīgus sūtīja strādāt tos darbus, ko vienkārši baidījās veikt pats personāls. Darbinieku tehniskās drošības normu pārkāpumi šai rūpnīcā bija drausmīgi.

Septembra beigās kolhozu barakās gulējām gultās pa diviem, lai siltāk, jo visiem nepietika silto segu. Ja neviens nesekoja mums dodamās pārtikas normām, tad drīz vien sākās „taupība” no kolhoza pavāru puses.

Viens mans biedrs reiz aizgāja uz toleti šādā speciāli priekš tomātu novācējiem uzceltā barakā, kur kāds bija „ietaupījis” uz betona rēķina grīdai. Viņš iegāzās bedrē līdz jostasvietai un betona šķautne sadragāja viņam iekšas, vienu traumēto nieri viņam nācās izgriezt.

Cits mans darbabiedrs izgāja ātro kombainiera „apmācības kursu” no vietējo „vecāko” biedru puses. Kaut ko viņš nebija sapratis vai neizdarīja darba aizsardzības jomā un viņam acī trāpīja skabargveidīgs priekšmets. Slimnīcā aci izglābt izdevās, bet redz ar to viņš kopš tā laika slikti.

Vienu otrā kursa studenti no citas viesstrādnieku grupas, sportisti, kura formas uzturēšanai skrēja pa apkārtni, uz lauka izvaroja un nogalināja. Slepkavu no vietējo vidus atrada.

Citu viesstrādnieci no Rietumukrainas tehnikuma vietējie izvaroja. Lietu apklusināja, bet visu grupu, tai skaitā cietušo meiteni, piespieda līdz galam visu atstrādāt. Es ar viņu kopā tai laikā strādāju un tēju dzēru.

Viens Vjetnamas viesstrādnieks, kurš vēl puika būdams kā partizānis karoja ar amerikāņiem, mācījās pie mums universitātē un arī viņam kopā ar visiem bija jādodas baudīt Odesas kolhozu „romantiku”. Ekonomijas nolūkos viņus pārvadāja smagā kravas auto kravaskastē [tādā, kurā granti pārvadā].  Kravaskaste izrādās bija bojāta un pa ceļam, brauciena laikā atvērās. Visi kravaskastē esošie pasažieri tika sveikā cauri ar izbīli un zilumiem, bet vjetnamietis bija uz vietas beigts.

Man darbs Odesas kolhozos atgādināja  XIX gadsimta klaušas ar atbilstošu darba ražīgumu.

Vispārīgs Francijas laukstrādnieku darba apstākļu apraksts

Ja salīdzina Odesas un Francijas viesstrādāšanas pieredzi, tad, neskatoties uz visu Francijas lauksaimniecības marasmātisko praksi par kuru tālāk pastāstīšu sīkāk, Francijā, salīdzinājumā ar Odesu, ir divi milzīgi plusi.

Pirmkārt, pašā ražas novākšanas sezonas „karstumā”, visi franču saimnieki kopā ar sievām, bērniem un radiniekiem personiski strādā laukā kopā ar viesstrādniekiem un visiem par to arī normāli samaksā. Šai ziņā atceros vienu prestižu franču fermeri ar kuru runāju par darba uzsākšanu, kad viņš, rādot paraugu citiem, atradās kokā, novācot ražu.

Otrkārt, pārsteidzoša ir ļoti laipnā saimnieku attieksme pret laukstrādniekiem, jo īpaši, labi strādājošajiem. Reizēm laukstrādnieki ēd kopā ar saimnieka ģimeni pie viena galda. Dzīvošana laukstrādniekiem ir atsevišķās, speciāli uzceltās „akmens” mājiņās. Bija gadījumi, kad dzīvošanas apstākļi bija mzliet sliktāki un mums piedāvāja ēst gatavot pašiem, nodrošinot plīti, traukus, speciāli vadāja uz lielveikalu un nodrošināja arī televizoru un videoatskaņotāju.  Visas sadzīviskās prasības tika izpildītas momentāni, piemēram, kad es pateicu, ka man saulē apdeg seja, jau pēc divām stundām man atveda pretapdeguma krēmu.

Visbeidzot, Francijā visbiežāk tiek izmantota stundu apmaksas sistēma, tas ir tā saucamā SMIC (salaire minimum de croissance – jeb minimālā darba samaksa). Apstākļos kad faktiski gandrīz puse no pieauguājiem iedzīvotājiem sēž bez darba (ja esat dzirdējis pasaciņas par 10% bezdarbu Francijā, tad aizmirstiet par to), mazāk maksāt nedrīkst, bet vairāk nemaz nav nepieciešams. SMIC saņem visa īstā darba tauta – celtbieki, pārdevēji, oficianti, ražu novācēji utt. Un tikai šaurs un mazskaitlisks grūti aizstājamu speciālistu slānis var cerēt saņemt kaut ko vairāk.

Tiek praktizēta arī samaksa pēc izpildītā, tomēr reti.

Kad pirmo reizi gatavojos braucienam uz Franciju, baidījos par to, kādas viņiem tur ir darba samaksas normas un vai es tās varēšu izpildīt, jo mums nepārtraukti stāstīja cik mēs esam slikti strādnieki ar „līkām rokām”. Toreiz bažījos vai spēšu strādāt tādā pašā līmenī kā strādā citi viesstrādnieki.

Tad, nu lūk, varu pateikt, ka Francijā darbu samaksas normas ir orientētas nevis uz triecienstrādnieci, kurai ir rokas kā grābekļi, par kuru visi ir dzirdējuši un neviens nav redzējis, bet gan uz normālu vidēji statistisko strādājošo. Mans pirmais darbs Francijā savulaik bija ķirši. Toreiz pirmajā dienā es izpildīju 80% no normas. Normu, kas atbilda SMIC, es sāku izpildīt sākot no trešās dienas, savukārt beidzot darbus ar ķiršiem es izpildīju 120% no normas. Tas pats bija arī ar tomātiem. Savukārt fantastisko Odesas kolhozu apmaksas sistēmu izdomāja, visdrīzāk, speciāli, lai viesstrādniekiem vispār gandrīz neko nemaksātu.

Francijā sezonas laukstrādnieka darbs ir likumīgs un pilnvērtīgs darbs ar sociālajiem atskaitījumiem un iekļaušanu darba stāžā. Eksistē arī profesionāli sezonas laukstrādnieki, bieži vien veselas ģimenes, kuras, sākot no zemeņu sezonas sākuma Spānijā, pakāpeniski pārvietojas savā mašīnā pakaļ ienākošajai ražai; un tā katru gadu visu dzīvi.

Laukstrādnieku amats tiek uzskatīta par darbu ar paaugstinātu traumatisma risku. Viens no vīnogulāju saimniekiem nekādi nereaģēja, kad uzzināja, ka man nav oficiālas darba atļaujas, toties painteresējās vai man ir veselības apdrošināšana. Un tas ir pareizi, jo uz vīnogulājiem sagriezt pirkstus līdz pat kaulam ir ļoti viegli, bet kādam par šuvju uzlikšanu pēc tam būs jāmaksā.

Kā atrast darbu bezdarba epidēmijas pārņemtajā Francijā

Lielākā daļa vietu, kur darbā tiek ņemti laukstrādnieki, tiek rezervētas jau ilgi pirms darbu sākuma. Saimnieku adreses mutiski tiek nodotas draugiem un no tēviem tā tiek nodota dēliem. Es vienā vietā redzēju saimniekam albumu ar darbinieku fotogrāfijām un aprakstiem, ko viņš bija saņēmis uz sludinājumu avīzē; kuru ņemt un kuru neņemt saimnieks izvēlējās pēc fotogrāfijām. Jauniņiem, kuriem nav sakaru, blata vai pieredzes,  dabūt laukstrādnieka darbu Francijā ir ļoti grūti. Visās saimniecībās šāds cilvēks dzirdēs tikai vienu vārdu „complet”, tas ir – visas vietas aizņemtas. Zinu to ne pēc nostāstiem, pats to izbaudīju, tikai es esmu pārāk pieredzējis un rafinēts, lai mani tas apstādinātu.

Galvenais, kas nepieciešams imigrantam Francijā, lai viņš atrastu darbu, ir lai viņš būtu „ieciklējies” uz darba atrašanu. Ir jādomā tikai par darbu, jādraudzējas un jāsaietas ir tikai ar cilvēkiem, kuri meklē darbu, jārunā ir tikai par to kā atrast darbu. Darbs ir jāmeklē nepārtraukti gan pa dienu, gan pa nakti, tai skaitā jāpiekrīt gan vienreizējiem darbiem, gan darbiem tikai uz dažām stundām, jebkurā diennakts laikā un nedrīkst smādēt vienalga cik netīrus un grūtus darbus. Ir pilnībā jānorobežojas no visa, kas nav saistīts ar darbu, un ir jāaizmirst par izklaidēm, alu, kafejnīcām un sievietēm.  Ir jāparādās tādai subjektīvai sajūtai, kad tu kā izsalcis vilks tundrā ziemas laikā meklē medījumu un, ja to neatradīsi dažu dienu laikā, tad ar tevi ir cauri. Tikai ar šādu noskaņojumu var izsisties drausmīgi lielajā darba meklētāju konkurencē.

Mani priekšteči agrāk strādāja kā laukstrādnieki Krievijas impērijas dienvidos, tā ka nekas jauns tas mūsu dzimtā nav. Vēstures rats mazliet pagriezās un pagājušā gadsimta divdesmitajos gados mani senči kļuva par vadošajiem inženieriem un citiem tāda līmeņa kadriem.  Vēstures rats atkal pagriezās un mēs atkal tikām atmesti „melnstrādnieku”, „bidlas” un „padomju pabiru” kategorijā un atjauninām dzimtas laukstrādnieciskuma tradīcijas.

Darbam Francijā man ir nopietnas priekšrocības. Pirmkārt  valodas zināšanas; franču valoda ir gandrīz vai kā otra mana dzimtā valoda. Otrkārt es esmu ļoti labā fiziskā formā. Treškārt man palīdz specifiskas bijušā uzņēmēja veiklības, iniciatīvas un „ķēriena” iemaņas.

Francijas laukstrdniekam nepieciešami sekojoši priekšmeti:  mugursoma, telts, guļammaiss un darba drēbes.

Pārtika. Brokastīs: maize (bagets) un ūdens no krāna. Pusdienas: baltmaize, marokas šprotu bundža, litrs piena, šokolādes tāfelīte un apelsīns. Vakariņas: lēti cepumi. Papildus visam – labi kompleksie vitamīni tabletēs.

Ja kāds būs dzirdējis par bezmaksas ēstuvēm nabagajiem, tad tiem gribu retoriski pajautāt vai viņi ir atbraukuši, lai strādātu un naudu pelnītu vai arī lai kļūtu svešā zemē par bomžiem?! Vai nu atbraucējs teŗē visus spēkus un laiku, lai meklētu darbu un pēc tam, lai strādātu, vai arī viņš tos tērē, lai meklētu bezmaksas „labumus”, jeb „haļavu”.

Darba meklēšana Korsikā

Šajā [2013.g.] sezonā es nolēmu pastrādāt Korsikā.

Vīnogu ražas novākšanas sākumā ierodoties vienā Korsikas ciemā, man izdodas atrast drošu uzglabāšanas vietu manai ceļasomai. Tā ir liela veiksme un es [bez smagas un traucējošas mugursomas] metodiski apstaigāju apmēram trīsdesmit tuvējās saimniecības. „Vīna ražotnes kooperatīva”, kurā tiek nodotas vīnogas, atšķirībā no visas pārējās kontinentālās Francijas, šeit nav. Tas apgrūtina darba meklējumus.  Visas saimniecības jau ir nokomplektējušas savu štatu. Viss ir „complet” gan tagad, gan mēnesi, divus iepriekš. Par strādniekiem ir gana daudz itāļu un spāņu.

Vispār eiropieši ir palaidušies drausmīgā slinkumā. Kamēr Maskavas „inteliģence” gadu desmitiem ņirgājas par apzīmējumu „sapuvušie Rietumi”, tikmēr Rietumi tik tiešām ir sapuvuši galīgi „līdz kaulam” un tas te ir ļoti labi redzams. Visa eiropiešu jaunās paaudzes audzināšanas sistēma ir tendēta uz liekēžu, bezdarbnieku, nespējnieku un idiotu radīšanu.

Lūk, viens labs piemērs no novērotā, kas labi raksturo eiropiešu stāvokli. Jauns spānis caur savu draudzeni (viņa tulko) sarunājas ar saimnieku.  Spānim galvā ir otrādi aplikta „kepka”, deģenerāta tipa dežūrsmaids, vārga miesasbūve, tetovējums uz labās kājas potītes un turpat blakām apsieta kaut kāda lentīte.

Saruna: „Jūs kādreiz dzīvē esat strādājis? Neesat? Un ko, Jums ES dalībvalsts personapliecinoša dokumenta arī nav? Nepieciešams, lai Jums ātri atsūtītu personapliecinošu dokumentu kopijas, kaut vai pa faksu…”. Man saimnieka kļuva žēl.

Cita vieta: vakantu vietu nav, bet jaunieši interesējas par darba apstākļiem. Viņi meklē tikai piecu stundu darbadienu no 07:00-12:00 ar attiecīgu samaksu. „Strādnieki” nevēlas strādāt karstumā un svētdienu grib brīvu.

Visi franču fermu saimnieki zina: gribi atrast labus strādniekus – meklē arābus. Tiek uzskatīts, ka vislabāk strādā marokāņi, mazliet sliktāk tunisieši, vēl mazliet slinkāki ir alžīrieši. Bet viņi visi ir daudz apzinīgāki strādnieki par jebkuru eiropieti.

Es uzvedos mazliet nekaunīgi kā arī pieklājas laukstrādniekam, kurš apzinās savu vērtīgumu. Legālas darba atļaujas man nav. Es meklēju vietu, kur var strādāt „nereģistrējies”, tas ir nelegāli. Nelegālā nodarbinātība ir stingri aizliegta un par to pienākas bargi sodi, ja pieķer, protams. Toties manā rīcībā ir dzelžains un neapgāžams  arguments: „mesjē, lai gan esmu eiropietis, strādāt protu ne sliktāk par marokāni”.

Beidzot atrodu, ko gribēju. Astoņu stundu darba diena bez brīvdienām, ņem arī nelegāli un ir lielas vīnogulāju plantācijas – garantēti pietiks darba nedēļām trijām. Protams, tik „drausmīgos” apstākļos tur strādā tikai marokāņi un alžīrieši. Un es, krievs, vienīgais eiropietis. Esot vienā brigādē ar arābiem, man nāksies strādāt uz „pilnu klapi”.

Nodarbinātība Korsikā un Francijā

Kāpēc nelegālam darbam Francijā es izvēlējos tieši Korsiku?

Vēl samērā nesen šī sala skaitījās ļoti nabadzīga. Ģimenēs bija daudz bērnu un apmēram 80% no jaunatnes brauca projām uz kontinentu. Šodien viss ir mainījies. Tūrisms. Sezona ilgst pus gadu, pie tam atbrauc visai turīgi cilvēki, tāpēc Korsika pašreiz ir pat bagātāka par kontinentālās Francijas reģioniem. Kā man stāstīja, katru gadu uz miljonu Korsikas iedzīvotājiem atbrauc septiņi miljoni tūristu.

Korsikā ir pietiekami aktīvs vietējais separātisms un ir pat veikti daži daži teroristiskie akti.

No Korsikas Parīze ir ļoti tālu. Par „nedeklarētu nodarbinātību” šeit neviens īpaši neuztraucas.  Kontinentālajā Francijā saimniekam, kurš ir pieķerts (parasti pēc kaimiņu vai konkurentu ziņojuma) nelegāli nodarbinot kādu (kas var obligāti arī nebūt migrants), uzliks lielus naudassodus. Bet migrantu šādā situācijā var pat uz īsu laiku ielikt cietumā. Korsikā viss ir daudz liberālāk.

Man stāstīja pat, ka netālu esošās piejūras pilsētiņas mērs kādā 2000.gadā vispār deva vietējiem žandarmiem rīkojumu neaiztikt personas, kuras atrodas „nenoregulētā situācijā”, kā šeit oficiāli sauc migrantus: „Uz migrantiem turas visa krāsošana, remonti, uzkopšana pilsētā. Ja viņus tagad kāds izķertu, tad tūrisma sezona pie mums būtu apdraudēta.”

Pēc tam, kad par Francijas iekšlietu ministru kļuva Sarkozī un kad viņš vēlāk kļuva par prezidentu, skrūvītes tika pievilktas. Pēc Fransua Olanda nākšanas pie varas atkal iestājās „atkusnis”.

Francijā policija un žandarmērija ir mazskaitliska, cietumos ir maz vietu un līdzekļu to uzturēšanai nav. Francijā ir spēkā ļoti liels daudzums likumu, daži pat kopš Napaleona laikiem un ievērot viņus visus vienkārši nav iespējams, tāpēc to, par kuru likumu neievērošanu cilvēkus sodīs un par kuriem liks mierā, lemj pati policija. Lemjot policija vadās no tekošās politiskās situācijas, neformāliem priekšniecības rīkojumiem un t.s. „telefonu tiesībām”. Pašreiz, visdrīzāk, Francijas policijai ir dots neformāls rīkojums visus spēkus veltīt narkodīleriem un slepkavām.

Darbs arābu migrantu brigādē

Strādāju kalnu pakājē un novācu vīnogas. Vairāki plantāciju apgabali, visdrīzāk tika iepirkti dažādos laikos no dažādiem saimniekiem. Attālums starp dažādām plantācijām ir līdz pat 15 kilometriem pa zemes ceļiem. Vīnogu stādījumi ir sliktā stāvoklī, veci, vīnogu šķirnes dažādas. Vīnogu piesiešanai dzelzbetona kolonu vietā, kā pie mums Odesā, tiek izmantotas dzelzs un pat koka mieti, daži no kuriem ir jau nolauzti. Abi lielsaimniecības traktori ir ļoti veci un stipri dūmo. Viens no viņiem no akumulatora „pielec” viegli, bet otru iedarbināt ir ļoti grūti, tādēļ motors tam visu laiku ir ieslēgts. Mikroautobusu ar kuru mūs pārvadā vispār bez iestumšanas iedarbināt nevar, tāpēc mēs visi draudzīgi parasti to iestumjam.

Pavisam savādāk izskatās mazais vīna cehs, kurš ir pilnībā automatizēts, strādā bez jebkādām problēmām un kuru apkalpo tikai viens cilvēks – Alžīru izcelsmes arābs Ali, kurš ražas novākšanas laikā strādā nepārtraukti no rīta līdz vēlam vakaram.Ali ir legalizējies migrants un strādā oficiāli, saskaņā ar līgumu. Viņš šeit ir kopš 2000.gada ar trīs gadu pārtraukumu, kad bija atgriezies Alžīrā.

Cits pastāvīgs un legāls darbinieks ir Nadirs, viņš arī ir arābs. Nadirs ir mūsu – vīnogu vācēju vadītājs . Mēs esam septiņi cilvēki. Visi no Marokas vai Alžīras, izņemot, protams, mani. Lielākai daļai ir vairāk kā trīsdesmit gadu (miesāsās raženi, veselīgi vīri), bet ir arī divi vecāka gadagājuma strādnieki. Kāds šeit ir pirmo reizi, bet ir tādi, kuri novāc ražu katru sezonu.

Visi arābi, ieskaitot pilsētniekus, strādā ātri. Tomēr, izmantojot to, ka šai saimniecībā saimnieki paši personiski nekontrolē ražas novākšanas procesu, un ir to uzticējuši Nadiram, mums ir pārāk lielas atpūtas pauzes un mēs dienā novācam tikai četras traktora piekabes, lai gan īpaši nepārpūloties  varētu novākt arī sešas. Bet kāda jēga steigties, ja maksā mums nevis par izdarītā apjomu, bet gan par nostrādātajām stundām?!

Savā starpā visi arābi sarunājas magriba dialekta arābu valodā, bet ar mani franciski – katrs pēc savas franču valodas prasmes pakāpes, kas ir pietiekami dažāda. Ievēroju, ka arābi nekad neizmanto vārdu „mesjē” (kungs), bet vienmēr lieto vārdu „komrat” (biedrs). Sāku pamazām saprast atsevišķus arābu vārdus un frāzes. Kolektīva mikroklimats un attiecības tajā ir labas.

Daži no mums dzīvo noliktavā, daži koka mājiņā, bet daži kaut kā labiekārtotā konteinerā. Ir gāzesplīts. Nomazgāties var svaigā gaisā pa tiešo no šļūtenes – dienā temperatūra ir ap 30 grādiem pēc celsija. Ēst gatavojam sev paši, saimnieks dod tikai svaigu gaļu. Pārējos produktus var iepirkt 3 kilometru attālumā esošajā lielveikalā.

Visi vīnogu vācēji ir „legalizējušies”, tas ir, visiem viņiem ir dzīvošanas atļaujas Francijā, bet ne visi ir oficiāli deklarējušies kā strādājošie.

Mani darbabiedri sevi raksturo kā „mērenus musulmaņus”. Tas nozīmē, ka cūkgaļu neēd, bet vīna glāzi vakarā izdzert gan var un nekādus paklājiņus ikdienas lūgšanu skaitīšanai arī es neredzēju.

Savukārt viens saimnieka biznesa partneri par arābiem izteicās sekojoši: „Es neesmu rasists, bet arābi rada problēmas. Saprotiet, pēdējā laikā viņu jaunatnē kaut kas notiek. Norit strauja islāma radikalizācija. Tradicionālais arābu Magriba islāms nav tāds. Tās ir Persijas jūras līča valstis, kuras pie mums Francijā „duļķo ūdeni”.”

Kā arābi „legalizējas” Francijā? Lūk, Ahmeda no Alžīrijas stāsts: „Es nelegālā statusā nodzīvoju Francijā 10 gadus. Šeit, Korsikā, bija mierīgi un problēmu man nebija. Francijā ir likums, kurš nosaka, ka tie, kuri te ir nodzīvojuši desmit gadus un negrasās braukt projām, automātiski saņem pilsonību. Nepieciešams tikai pierādīt, ka visus šos desmit gadus tik tiešām esi dzīvojis valstī , piemēram, uzrādīt ārsta apmeklējuma vai tamlīdzīgas kvītis un uzziņas. Pašreiz es strādāju Bastijā (otra lielākā pilsēta Korsikā), firmā, kura nodarbojas ar krāsošanu un apdari. Uzņēmuma saimnieks, itālis, līdz oktobra vidum ir apstādinājis tās darbību, uz sava rēķina palaidis visus atvaļinājumā un pats aizbrauca pie sevis uz Itāliju. Pēc tam pazvanīja paziņa un pateica, ka ir iespēja piepelnīties, novācot vīnogas un, lūk, es esmu te.”

Bet, lūk, Ali stāsts par nelegālo imigrantu ķeršanu: „Jā, tā ir taisnība, ka imigrantus ķer, izmantojot ziņojumus. Man ir paziņa, kuru varasiestādēm „nosūdzēja” paša miesīgā tante. Viņas bērni ir kriminālnoziedznieki un viņai skauda, ka viņam viss rit pietiekami veiksmīgi. Uz ziņojuma pamata viņu noķēra un deportēja un tas beigās izrādījās uz labu. Tā vietā, lai blandītos pa franciju un piehalturētu sīkos, neprestižos darbiņos, viņš iekārtojās darbā pēc specialitātes (naftas ķīmija) Lībijā. Pašreiz viņš strādā amerikāņu korporācijā „Chevron” un viņš jau sev ir nopelnījis labai mājai Alžīrā.

Ražas novākšanas darbs lai gan ir pagaidu, tormēr Francijā tiek turēts godā. Faktiski puse valsts iedzīvotāju ir bez darba (šis rādītājs tiek maskēts ar dažādiem viltīgiem paņēmieniem). Daudzu sīku, „kakta” kantoru darbība ir viens no galvenajiem nodarbinātības avotiem, tiem ir sezonāls raksturs, tie atrodas pastāvīgā krīzē, tajos ir regulāra algu neizmaksāšana. Savukārt ražas novākšanā, ja zini kur un kā kas notiek, tad lieta ir droša: atnāci, strādā, saņem naudu. Pilsētā, savukārt, var gadiem nodzīvot bez darba un bez naudas.

Vakarā pie tējas krūzes arābi iepazīstina mani ar vietējām niansēm: „Novembrī sākas kivi novākšanas sezona, kura ilgst līdz gada beigām. Lauksaimniecības centrs Korsikā ir pilsētiņa Alevija salas austrumu piekrastē, tieši uz turieni ir īstajā laikā ir jādodas. Un nekādas policijas kontroles par nelegālo nodarbinātību te nav.”

Vairākkārtīgi kā viesstrādnieks strādājot Eiropā es atkal un atkal dzīvē novēroju parādību, ko man pasen Briselē viens eiropiešu dzīves pazinējs, nēģeris no Zairas vārdā Fajs  nosauca par „āfrikāņu solidaritāti”. Tā attiecas uz visiem legālajiem un nelegālajiem migrantiem. Francijā mierīgi var pieiet pie jebkuras arābu grupas (kurus viegli var atšķirt pēc ārējā izskata) un bez liekām ievadceremonijām pajautāt kur tuvumā ir kāds darbs ražas novākšanas jomā un vai tur ir spēcīga nelegālās nodarbinātības  kontrole no policijas puses. Ja pat šie arābi sen jau kā ir legalizējušies, izskatās „respektabli”, sen kā ir „izsitušies cilvēkos”, viņi tāpat to zina. Francūži, savukārt, visbiežāk nezina neko un, izdzirdot šādu jautājumu, apjukuši domā ko lai atbild. Savulaik šī „afrikāņu solidaritāte” izpaudās tā, ka  citi migranti mani, krievu, pa ceļam aizveda kur vajag, deva vērtīgus padomus un ņēma līdzi uz saviem maziņajiem, vienreizējajiem darbiņiem. Migrants migrantam, lai arī kāda viņam ir tautība, te vienmēr ir draugs, biedrs un brālis.

Kūrorta romāns

Vakarā pēc darba pie mums uz saimniecību pie Halala atbrauca viņa mīļākā.  Viņi iepazinās vienā piejūras pilsētiņā, kur abi strādāja. Izrādās viņa ir krieviete no Talinas, tāds ņiprs bābietis. Halals ir pajauns arābu vīrs, kurš, lai gan nav diez cik skaists, tomēr ir dzīvības un optimisma pilns. Viņš līdzinās klasiskiem padomju filmu personāžiem par traktoristiem- triecieniekiem.  Viņa izskatu bojā divu priekšējo zobu (augšējā un apakšējā) trūkums.

Meiteņu grupu darbam Korsikā Talinā noalgoja kaut kāda vietējā viņu starpniekfirma. Šādi nodarbinātie te uz vietas no šiem starpniekiem saņem divas trešdaļas no tās samaksas, ko viņiem būtu jāsaņem, saskaņā ar Francijas likumiem. Savukārt viesnīcas īpašnieks starpniekfirmai pārskaita ne tikai viņu atrunāto starpniecības samaksu, bet arī visu darbinieku algu pilnā apmērā. Par dīvainajiem paradumiem, ko šie starpnieki ir ieviesuši pats saimnieks nesaprot kā vispār kaut kas tāds ir iespējams. Papildus tam, starpniekfirmas uzraugs, kurš atrodas te, Korsikā, uz savu galvu no katras strādājošās pieprasa vēl papildus 100 eiro katru mēnesi. Uz sezonas beigām meitenes beidzot saprata, ka viņš naudiņu no viņām iekasē tāpat vien priekš sevis. Viņas piedraudēja griezties policijā, un uzraugs „atšuvās”.

Starp citu, franču policijas pārstāvji vietējā presē apgalvo, ka izslavētā krievu mafija ir Holivudas mīts. Reālā krievu mafija ir nespēcīga un nožēlojama un izskatās apmēram šādi – krievu vīrelis no Igaunijas, kurš, ķerot uz muļķi, iekasē virsmaksu no glupām krievu „aitiņām”.

Var rasties jautājums, kāpēc gan bagāts hotelis, kurā numura cena sākas no 300 eiro diennaktī un kurš ir paredzēts bagātiem norvēģiem un citiem turīgiem ārzemniekiem, ņem par apkalpojošo personālu tieši krievietes no Igaunijas, kuras pat franču valodu nezina? Es vēlāk redzēju visas šīs meitenes bariņā, pavēroju viņas, ieskatījos un sapratu kāpēc tā: tas vis dēļ viņu „krutuma” sajūtas, jo viņas ir cēlušās no ģimenēm, kur mātes nebūt nestrādāja par viesnīcu apkopējām.  Patiesu krievu pašapziņu viņas ir pazaudējušas. Normālas specialitātes, kas kādreiz bija gandrīz visiem Igaunijā dzīvojošajiem krieviem, viņām nav. Daudzas elementāras politiskas un sabiedriskas lietas viņas nezin. Runā viņas, pārfrazējot slavenu franču izteicienu, „krieviski ar mazajiem burtiem”, piemēram, krievu vārda „zeks” vietā Halala draudzene tai pašā nozīmē lieto vārdu „cietumnieks”.  Viņās īsta, krieviska satura vairāk nav, toties ir palikusi ārēja čauliņa iekšējas, ar neko nenosegtas „krutuma” sajūtas formā. Lūk, par to arī viņas ņem kā apkalpotājas sakopt un saklāt eiropas kundziņu gultas. Fenomens, kad pārtikušās mājās par kalpotājām ņem meitenes „ar manierēm”, ir zināms un to ir labi aprakstījuši vēl pirms revolūcijas krievu rakstnieki, tā ka nav nekā jauna šai pasaulē.

Par Francijas lauksaimniecību

Krievu tautas pasakās līdzās tādiem tēliem kā Vasilisa Gudrā un Baba Jiga ir vēl tāds folkloras personāžs kā Rūpīgais Saimnieks, kuram „sirds sāp par savu darāmo”. Viņš ir saprātīgs un racionāls strādnieks utt.

Simtiem gadu kamēr galvenais lauksaimniecības darbarīks bija koka arkls un nekas šai jomā nemainījās, balstoties uz šī tēla tika audzināti bērni. PSRS beigu posmā šis tēls atkal sāka „ceļot” pa avīžu lappusēm un TV ekrāniem. Tas veiksmīgi ir pārmeties arī uz pašreizējās Krievijas propogandas mašinēriju, kura tādā veidā cenšas „pierādīt” pri(h)vātās lauksaimniecības priekšrocības.

Reālā Francijas lauksaimniecība ir pilna ar dažādiem marasmiem. Tur ir ļoti daudz pamestu, aizlaistu un neapstrādātu zemju [tāpat kā kapitālistiskajā Latvijā, kur nu valda tikai vienas vienīgas privātsaimniecības]. Ir pamesti un aizlaisti apūdeņošanas kanāli [Latvijā ir nu jau neatgriezeniski aizlaista Padomju laikos izbūvētā un koptā meleorācijas sistēma, kā rezultātā liels daudzums agrāk sakoptas un ražīgas lauksaimniecības zemes nu bez ievērojamu pūliņu pielikšanas vairs nav izmantojamas]. Saimniecības, kuru lauki ir sadalīti un izmētāti pa lieliem attālumiem (dēļ tā, ka ir iegādāti dažādos laikos), kas prasa daudz un lielas pūles tehnikas, darbaspēka un kravu pārvietošanai. Saimniecību tehniskais nodrošinājums pa lielam ir ne pārāk augstā līmenī, bet salīdzināt to ar mūsdienu Baltkrieviju, kur tas ir ievērojami augstāks, vispār nevar [šis apstāklis vidēji statsistikasm kapitālistiskās Latvijas mietpilsonim, kurš svēti tic ikdienas „panorāmu”, „lnt”, „tv3u”, „dienu” utt. propogandai, tas var būt visšokējošākais jaunums, ka „labā”, kapitālistiskā, „pārtikusī”, „demokrātiskā” un „attīstītā” Francija lauksaimniecības tehnikas līmeņa ziņā ievērojami atpaliek no „diktatoriskās”, „atpalikušās”, „sovietizētās”, „sociālistiskās” Baltkrievijas; pēc apraktiem spriežot, tehniskā nodrošinājuma ziņā franču lauksaimnieki ievērojami atpaliek arī no Latvijas lielsaimniekiem, bet šī aina, visdrīzāk, rādītos pavisam cita, ja šādi salīdzinātu Francijas un Latvijas saimniecību kredītsaistības un kopējo bilanci].

Tomēr vistraģiskākais privāto saimniecību sistēmā ir jautājums par mantiniekiem un mantojumu kā tādu. Man ir nācies strādāt tādā saimniecībā, kuras formālais īpašnieks bija hronisks alkoholiķis pēdējā stadijā, bet visas saimniecības lietas kārtoja viņa ģimene un it kā formālā sieva. Citā vietā, kur strādāju, gan pats saimnieks, gan viņa brālis bija psihiski nenormāli un attiecīgi viņi vadīja arī saimniecību. Citā vietā potenciālie mantinieki kā hiēnas vārda burtiskā nozīmē ķērās viens otram pie rīklēm vairāk kā piecdesmit strādnieku (arī manā) klātbūtnē un iemesls tam bija strīds par vēl dzīva, vesala un omulīga večuka mantojuma sadali. Vadītāja maiņa uz tādu, kurš neprot saimniekot, pietiekami nesāpīgi var notikt kolektīvas saimniekošanas gadījumā, bet privātsaimniecību gadījumā tas vienkārši nav iespējams.

Saimniecībā, kurā es tagad strādāju, ir acīmredzams ka tehnika tiek izmantota pēc minimuma, salīdzinājumā ar to kā to varētu darīt praktiskas saimniekošanas gadījumā. Vietējās izgāztuvēs mētājas daudzas no ierindas izgājušas lauksaimniecības mašīnas un iekārtas, kuras ar nelieliem ieguldījumiem un pūliņiem varētu salabot. Šī ir Francijai raksturīga problēma.

Mūsu saimnieks kā vadītājs viennozīmīgi neprot apieties ar savu nelielo kolektīvu. Savu abu pastāvīgo darbinieku cieņu viņš nav iemantojis. Šāda tipa motīvs par saimnieku un veiklo kalpu arī ir labi zināms no krievu [un ne tikai] literatūras klasikas. Viņu uzvedība ir pietiekami nekaunīga, bet saimnieks to pat neievēro un tas neskatoties uz drausmīgo Francijas bezdarbu.

Reiz pēc darbiem pie manis pienāca divi puišeļi, viens apmēram trīspadsmit gadus vecs, otrs jaunāks. Izrādās tie bija saimnieka dēli. Viņi atnāca apskatīties uz neredzētu eksotiku, uz īstu krievu, tas ir uz mani. Vecākais puika skolā mācās ķīniešu valodu. Puikas patīkami, bet sarunāties ar mazpazīstamiem cilvēkim viņi galīgi neprot, tāpat kā viņu tēvs.

Saimniecība, kurā valda pilnīgs bezsaimnieciskums, turas uz viena patiešām lieliska elementa – šeit ražo patiešām labu vīnu. Saimnieka sieva ir diplomēts degustators. Vīnogulāju cukura līmenis dēļ izteikta subtropiskā klimata ir augsts. Pie degustācijas kabineta sienas ir daudzu dažādu konkursu apbalvojumi. Neņemos spriest cik autoratīvi ir šie konkursi. Iespējams tie nav par masveida ražošanu, bet gan par mazām partijām speciāli šādu konkuras diplomu iegūšanai.

Kā man pstāstīja Ali, lai Korsikā iegūtu marķējumu «appellation controlee» („markas” vīns), vīna cukura līmenim jābūt tādam, lai iegūtu 13 grādu stiprumu (turēšanas ilgums šai gadījumā var pat būt mazāks par gadu). Daudzgadīgos vīnus viņi arī prot gatavot, bet pašreiz pēc tā neesot pieprasījums. Tātad pēc PSRS standartiem šāds vīns ar tik mazu stāvēšanas ilgumu tiktu ierindots ordināro (tas ir zemākās šķiras) vīnu kategorijā. Tehnoloģijas te tiek saglabātas. Korsika nav Božolē, kuras vīnus, kā zināms visai Francijai, pārdod pa visu pasauli tikai pateicoties agresīvām reklāmas kampaņām. Blakām mūsu saimniecības ražotnei atrodas piejūras pilsētiņa no kuras arī aicina uz degustāciju, kuras laikā lielu iespaidu atstāj arī šī godalgām pārpilnā siena. Daži no degustējošajiem tūristiem beigās var arī izrādīties saistīti ar vairumtirdzniecības ķēdēm vai šai jomā nodarbināto radinieki.

Jebkurā gadījumā ar pilnu atbildību apliecinu: šeit tik tiešām ražo labu vīnu, neatkarīgi no tā kādā kategorijā formāli tam jāskaitās. Un vīna pārdošanas ieņēmumi finansiāli „izvelk” visus racionālas saimniekošanas grēkus. Pagaidām vēl „izvelk”.

Samaksa

Pirmā diena pēc darbu beigām. Aizgāju nopeldēties uz piejūras tūristu pilsētiņu, iepriekš to saskaņojot ar Nadiru vai no rīta nekas nav paredzēts. Atgriežos kājām ejot ap pusdienslaiku un redzu pretim braucot saimnieces mašīnu. Izrādās, visiem negaidot, viņa atbrauca un sāka visiem naudu izdāvāt – algas izmaksas diena tātad. Mēs gandrīz izmainījāmies. Saņemu 60 eiro par vienu 8 stundu darba dienu. Mūsu strīdā ar Ahmedu par SMIC lielumu man izrādās taisnība.

Kāpēc viss tik negaidīti? Darīšanas, izrādās. Bet tagad viņa steidzami brauc atpakaļ, lai uzspētu aizvest vecāko dēlu uz baseinu. Šovakar paredzētajās svinībās par godu ražas novākšanas beigām viņa nepiedalīsies. Prasu e-pasta vai telefona adresi, gadījumam ja nu vēl kādu reizi sadomāju atbraukt. „Ak, jā, pavisam aizmirsu Jums tos iedot, pierakstiet, atbrauciet, protams, ja būs tāda iespēja”. Domāju, ka ar tādu attieksmi šī saimniecība atkal nākamgad ražas novākšanas sākumā sāks paniski meklēt darbiniekus.

Manuprāt,  puikam tā vietā, lai tagad dotos uz baseinu, šovakar vajadzēja pasēdēt mūsu „korporatīvajā pasākumā” kopā ar arābiem un pakomunicēt ar viņiem, lai pēc pāris gadiem viņš neskatītos ar lielām acīm uz katru, kurš nāks pie viņa pieteikties darbā. Un bez ķīniešu valodas viņam tā kā derētu iemācīties vismaz dažus simtus arābu magriba dialekta vārdus, pretējā gadījumā šim mantiniekam nākotnē var rasties arī pietiekami lielas problēmas.

Svinības bija blāvas. Daudz ceptas gaļas, biskvīti, saldējums. Tā tradicionālā franču ražas novākšanas svētku „uguntiņa”, ko es sajutu Božolē un Elzasā, šeit nebija. Halals, kurš „aizgāja pagrīdē” pēc tam, kad paklīda baumas par iespējamu policijas reidu, atnāca, bet trīs draugi no Bastijas nebija. Saliedēt stabilu kolektīvu un pateikt tam uz atvadām pāris labus vārdus saimnieksa arī neprot.

Naudas tērēšana

Francijas iedzīvotāji, gan vietējie, gan arī nelegālie migranti, dzīvo kā zvirbuļi pēc principa ieknābu te,  atlauzu gabaliņu citur, kaut kur mazliet noblēdīju utt.. Trīs nedēļas uz vīnogām, mēnesis vācot olīves, pēc tam kivi, tad citrusaugi un tad melnstrādnieks kādas villas celtniecībā… Tas, kurš Francijā ilgāku laiku gadā stabilā darbā nostrādā vismaz astoņus mēnešus, var tikt uzskatīts gan par veiksminieku, gan par strādīgu, gan arī par pārtikušu cilvēku. Un pret šādiem cilvēkiem Francija pagriežas ar savu simpātisko un demokrātisko pusi.

Sātīgi un garšīgi paēst ne pārāk dārgā Parizes ēstuvē: desmitā daļa no dienas izpeļņas. Pēc minimuma (vīns un uzkodas) pasēdēt vakarā brazīliešu folkloras restorāniņā ar brīnišķīgu izklaides programmu izmaksā tikai trešdaļu no ikdienas izpeļņas. Gribat noskatīties slaveno „Mulenrūžas” šovu „pasaulē slavenākajā kabarē” (pēc minimuma atkal, protams)? Tas prasīs tik vien kā divarpus dienu izpeļņu.

Ielikt zobam plombi pie laba privātārsta bez veselības apdrošināšanas polises? Nepilna dienas izpeļņa. „Saprotiet, veselības apdrošināšanas man nav, dokumentu arī. Un arī adreses man nav, lai norādītu Jūsu prasītajā anketā – dzīvoju teltī lauka vidū. Toties man ir nauda, maksāju skaidrā naudā, tā ka šai ziņā esiet mierīgs.” Zobārts saprotoši smaida un ir skaidrs, ka es viņam tāds nebūt neesmu pirmais.

Nadirs, komentējot manus plānus aizbraukt uz Aičo apskatīties Napoleona muzeju, saka: „Tās taču ir izklaides bagātniekiem. Vai Tu esi bagāts? „

Dzīve pagrīdē

Lētā lauku viesnīciņā Korsikā pasi man vispār neprasīja. Savukārt lētās, hosteļa tipa Parīzes viesnīcās pasi prasīja, bet sen iztecējušās Šengenas vīzas termiņš viņus pārāk neuztrauca. Es pat speciāli par to pajautāju uz ko saņēmu atbildi: „Tā ir policijas, nevis mūsu darīšana”. Pastāvīgai dzīvoānai nelegālis cenšas sev sarunāt kādu kambarīti pie saimnieka, kur viņš stabili strādā kādu laiku. Pat tad, ja tur nav apkures.

Galvenais no kā nelegālajam migrantam Francijā jāuzmanās ir no braukšanas sabiedriskajā transportā bez biļetes. Nelegālajam migrantam sabiedriskajā transportā biļete ir obligāti jāpērk vienmēr, pat ja viņš brauc tikai vienu pieturu. Tieši dēļ šī pārkāpuma noķer lielāko daļu nelegālos migrantus. Un tas, neskatoties uz to, ka vietējie francūži nekautrējoties un daudzskaitliski regulāri braukā bez biļetēm.

Francijā policija ir mazskaitliska un nelegālus noķer tikai, ja ir bijusi kāda sūdzība, vai arī viņi ir veikuši kādu nepārprotamu un acīmredzamu likumpārkāpumu. Policijai arī bez migrantiem tāpat ir daudz ko darīt.

Un kad algu saņēmušais nelegālais migrants sēž svaigā gaisā pie restorāna galdiņa un skatās brazīliešu karstasinīgo dejotāju šovu, viņš aiz nožogojuma var ievērot vietējos francūžus, kas no ārpuses dara to pašu, bet kuriem naudas nepietiek, lai ienāktu un apsēstos pie galdiņa.

Kad mēs netālu no mūsu saimniecības braucām garām vienam tipam, kurš acīmredzami meditēja, es komentējot tā izskatu pateicu: „budists”. Blakus esošie arābi uzreiz nicinoši ieņurdējās.

Mazliet uzposušies, ar kaut kādu naudu kabatā, arābi – nelegāļi iziet pastaigāties pa bulvāri. Viņi ir gandrīz nedzeroši, fiziski veseli, atšķirībā no vairuma vietējo nīkulīgo mīkstmiešu, strādāt griboši un protoši, tāpēc vietējās franču sievietes viņos ieskatās.

Francijā šodien ir lielas un ļoti dziļas sociālas problēmas. Arvien vairāk un vairāk parādās vietējo francūžu, kuri klaiņo pa valsti ar ubaga tarbu pat nesaprotot kādas tieši darbības ir jāveic, lai saņemtu sociālo palīdzību. Savukārt uz migrantiem – gan legālajiem, gan nelegālajiem vārda burtiskā nozīmē turas visa Francijas ekonomika.  Piemēram, 90% no ceļu būvniecībā nodarbinātajiem ir migranti. Pie tam, jo migrants ir „mežonīgāks”, jo mazāk viņš saprot franču valodu un jo mazāk skatās debilizējošos franču TV raidījumus ar visām tā glamūra un marasma tendencēm – jo vairāk viņā ir cilvēciskums, tradicionālā strādātspēja un citas iemaņas. [Latvijas televīzijas, prese un internet portāli sabiedrības deģenerēšanas ziņā nebūt neatpaliek.]Un jo tā, jo vairāk labuma gala beigās šis „mežonis” dod Francijas tautsaimniecībai.

Francijas sabiedrība, tāpat kā visas Eiropas sabiedrība [arī Latvijas, kas strauji tuvojas Eiropas idiotisma līmenim]  ir smagi slima. Un migranti ir nevis šīs slimības cēlonis, bet gan tikai sekas.

P.S.
Viss aprakstītais ir reāli piedzīvots. Saimnieku un reģionu vārdi apzināti nav minēti, bet arābu strādnieku vārdi daļēji mainīti. Neviens nezināja, ka papildus esmu žurnālist, kurš savas gaitas grasās aprakstīt un publicēt.  Papildus gribu brīdināt, ka jebkuri mēģinājumi atkārtot manu veikumu, visdrīzāk, būs neveiksmīgi. Šķietamais vieglums ar kādu atradu darbu drausmīga bezdarba nomocītajā Francijā ir maldinošs un tas ir saistīts ar manu lielo pieredzi, zināšanām un praktiskajām iemaņām. Migrants, kurš mēģina atrast darbu ārzemēs un kuram nav bagātīgas pieredzes un/vai labu sakaru, ir nolemts cīņai par izdzīvošanu visgalējākajās tās izpausmēs.  Jebkuri stāsti un  publikācijas dažādos glamūrveidīgos žurnāleļos, kas apgalvo pretējo, ir tukša lielīšanās un cilvēku mānīšana.

Aleksandrs Sivovs
/2013.gada novembris, decembris/

Avoti:
http://svoim.info/201401/?01_4_1
http://svoim.info/201352/?52_4_2
http://svoim.info/201346/?46_4_2

Informācijas aģentūra
/29.01.2014/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Ekonomika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

2 Responses to Viesstrādnieka piezīmes par darbu un dzīvi Francijā

  1. Māris saka:

    Vienmēr ir interesējušas lietas, kas saistītas ar darbu un nodokļiem ārzemēs. Paldies.

  2. Napo saka:

    Paldies Dievam, uz Latvijas pilsonjiem shie burlaciigie staasti neattiecas. Ir straadaats arii vendanges sezonaa un, protams, viss oficiaali (carte Vitale ieskaitot), sveetdienas un sestdienu peecpusdienas briivas, tiek piedaavaatas brokastis, pusdienaas – entrée, galjas eediens, viins, deserts. Nekaadi businji jaastumj nav. Latvieshi, turieties peec iespeejas taalaak no sovjetu un muslimu sabiedriibas un buusiet pavisam citaa sabiedriibaa, nekaa augstaak aprakstiits.

    P.S. un neklainjo francuuzhi ar ubaga tarbaam. Te vienkaarshi nav pienjemts seedeet uz pabalstiem, Un narkotiku tirgoshana arii nav franchu bizness.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s