Par globalizāciju

00321_Globalization12

Latīņu valodā ir teiciens Ultima ratio. Tulkojumā tas nozīmē „pēdējais, izšķirošais arguments”. Tādu argumentu parasti lieto, ja vairs nav argumentu vai apnicis izvirzīt jaunus argumentus. Tādā gadījumā pēdējais glābiņš ir kaut kāds izšķirošais arguments (Ultima ratio). Tas pieliek punktu argumentācijai, jo pret izšķirošo argumentu neviens nevar iebilst un to nav iespējams apstrīdēt.

Tā, piemēram, filosofijā Ultima ratio ir atsaukšanās uz Dievu. Ja filosofiskajā disputā kāds filosofs atsaucas uz Dievu, tad parasti disputs izbeidzas, jo pret šo argumentu neviens nevar iebilst.

Mūsdienu pasaulē (no 1985.g.) Ultima ratio ir jēdziens „globalizācija”. Šim jēdzienam tagad ir maģisks un dēmonisks spēks. Ar to var apklusināt jebkuru oponentu polemikā par jebkuru tēmu. Tas ir iemesls dažādām neskaidrībām un pārpratumiem.

Ultima ratio izmantošana ir demagoģiska konstrukcija, kurai visbiežāk piemīt saturiskā nekonkrētība un neskaidrība. Jebkurai demagoģiskajai konstrukcijai vispār ir kaitīga saturiskā konkrētība un skaidrība. Tāpēc tā parasti balstās uz saturisko manipulāciju un apzināti izvairās domu atšifrēt konkrēti un skaidri. Lietojot globalizācijas jēdzienu, arī var saglabāties saturiskā nekonkrētība un neskaidrība.
Ar jēdzienu „globalizācija” var attaisnot, piemēram, jebkuru neizdarību valsts politikā, politiķiem neaizstāvot savas zemes intereses, bet gan klusi vai pat atklāti nekaunīgi kalpojot ģeopolitiskajiem spēkiem un transnacionālajam biznesam. Ar jēdzienu „globalizācija” var atrunāt arī dažādas tendences garīgajā kultūrā. Teiksim, debilās postmodernisma mākslas izplatību, pie kā it kā esot vainīga globalizācija. Sadzīvē ar globalizācijas jēdzienu tradicionāli atrunā Coca-Cola, Pepsi, McDonald’s produkcijas lietošanu. Ar šo jēdzienu tagad izskaidro arī LGBT (lesbietes, geji, biseksuāļi, transvestīti) invāziju. Var lasīt publikācijas par cilvēktiesību globalizāciju, ekoloģiskās krīzes globalizāciju, terorisma globalizāciju, korupcijas globalizāciju, nabadzības globalizāciju, migrācijas globalizāciju.

Sastopams viedoklis, ka globalizācija ir stihisks process, kuru neviens nevada. Tāds viedoklis nav korekts. Globalizācijai stihiskums piemīt vienīgi tik lielā mērā, cik vispār mēdz būt stihiska kultūras difūzija, kas ir globalizācijas centrālais faktors. Ja neeksistē kultūras difūzija, tad neeksistē arī globalizācija.

Kultūras difūzija ir vēsturiski ļoti sena parādība, jo kultūras formas vai pat kultūras atsevišķas sistēmas cilvēces pastāvēšanas laikā vienmēr ir izplatījušās no vienas kultūras uz otru kultūru. Mēdz uzskatīt, ka kultūras difūzija ir galvenais veids, kā izplatās kultūras novācijas. Kultūrā jaunās formas parasti rodas relatīvi lokālā telpā (piem., kādā darbnīcā, laboratorijā, kabinetā, iestādē, pilsētā) un tikai pēc tam tiek pārņemtas plašākā teritorijā (piem., valstī, kontinentā, planētā).

Kultūras difūzija atgādina stihisku procesu tajā gadījumā, kad šis process ir vienots ar gatavās produkcijas un tehnoloģijas izplatīšanos (tirdzniecību), kas vēsturiski vispirms bija sastopama starp ciltīm un tautām, bet pēc tam starp civilizācijām un kontinentiem. Taču arī šajā gadījumā stihiskums ir nosacīts, jo kultūras difūziju (tirdzniecību) vienmēr realizē konkrēti cilvēki saskaņā ar savu gribu. Bez cilvēku gribas kultūras difūzija nav iespējama. Tādējādi stihiskums ir nosacīts.

Viedoklis par globalizācijas stihiskumu ir raksturīgs ikdienišķi vienkāršotai pasaules uztverei. Eiropiešiem liekas, ka kartupeļi un tomāti (kulinārijas subkultūras elementi) it kā paši par sevi no Latiņamerikas kādreiz (reāli XVI gs.vidū) nonāca Eiropā. Daudziem liekas, ka sensenā lieliskā novācija „ritenis” arī pasaulē izplatījās stihiski. Tagad tā domā par internetu, mobilo telefonu.

Tas, ko mēs pašlaik gudri un viszinoši dēvējam par globalizāciju, ir cilvēku gribas produkts – cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas rezultāts. Globalizācijas rezultāts ir atkarīgs no cilvēku spējām aptvert ģeogrāfisko telpu – citas zemes un kontinentus. Šīs spējas attīstījās pakāpeniski un ir cieši vienotas ar zinātniski tehnoloģiskās domas evolūciju. Pateicoties šai evolūcijai, pašlaik cilvēki samērā viegli un ātri spēj aptvert mūsu planētas visu ģeogrāfisko telpu.

Tas kardināli izmaina cilvēku pasaules uztveri un dzīves iespējas, kurām tagad ir planetārās dimensijas. Tāpēc visiem tik ļoti patīk jēdziens „globalizācija”, jo tas vilinoši lepni asociējās ar mūsu uztveres un iespēju planetāro kompetenci. Mēs katrs klusi pie sevis lepojamies ar šo grandiozo kompetenci – domāt planetārā mērogā, kā arī savu dzīvi plānot, ņemot vērā planetārās iespējas izvēlēties darba un dzīves vietu. Dažiem pat dzīve uz Zemes kļūst par šauru, un viņi vēlas savas dzīves telpā iekļaut arī citas planētas.

Nesen ir noskaidrots, ka jēdzienu „globalizācija” pirmais lietoja Kārlis Markss vēstulē Fridriham Engelsam 1850.gada beigās. Viņš rakstīja: „Tagad patiešām pastāv pasaules tirgus. Pēc Kalifornijas un Japānas pievienošanās pasaules tirgum globalizācija ir noslēgusies”. Tātad vēstulē runa ir par ģeogrāfiskās telpas aptveršanu un vienu no kultūras difūzijas galvenajiem neoficālajiem instrumentiem – starptautisko tirdzniecību un tās planetāro mērogu.

Protams, K.Marksa vārdi „globalizācija ir noslēgusies” izraisa elegantas pārdomas. XIX gs. vidū globalizācija patiešām bija noslēgusies, jo cilvēkiem bija pazīstama un pieejama ģeogrāfiskā telpa uz visas planētas (vārds „globalizācija” ir atvasināts no vārda „globāls” – tāds, kas attiecas uz visu lodi; respektīvi, zemeslodi). Taču jēdziens „globalizācija” tolaik netika izmantots, lai fiksētu cilvēces attīstības jauno stadiju. Jēdziens nebija populārs arī K.Marksa vārdu krājumā. Vēstule draugam Engelsam bija vienīgā reize, kad Markss lietoja vārdu „globalizācija”. To ir secinājuši viņa zinātniskā mantojuma pētnieki.

Jēdziena „globalizācija” modīgā ēra sākās tikai pēc 135 gadiem. 1985.gadā angļu sociologs Rolands Robertsons (1938) publicēja apceri, kura virsrakstā bija jēdziens „globalizācija”. Jaunais jēdziens tūlīt iepatikās zinātniekiem, žurnālistiem, politiķiem.
Profesora Robertsona definīcijā globalizācija ir attieksme pret pasauli kā planetāro veselumu. Viņa teorētiskajā pieejā globalizācija attiecināta uz cilvēku apziņu – iespēju un nepieciešamību pasauli interpretēt kā vienotu planetāro veselumu. Profesoru pirmkārt un galvenokārt interesē tas, ko var saukt par apziņas globalizāciju – domāšanu planetārā mērogā.

R.Robertsona definīcija tiek reti izmantota. Globalizāciju galvenokārt attiecina uz materiālās dzīves norisēm planetārā mērogā. Attiecina uz materiālām norisēm, kas stimulē planetāro domāšanu.

Materiālā ziņā globalizācijas process sastāv no diviem atšķirīgiem  vēsturiskajiem etapiem. Izpratne par šiem etapiem (katra etapa specifiku) ir ļoti svarīga, ja gribam iegūt pareizu priekšstatu par  starptautisko antiglobālistu kustību.
Vispirms ir jāņem vērā, ka globalizācija ir tipiski eiropeisks fenomens – eiropiešu apziņas globalizācijas rezultāts. Cilvēce uz globalizāciju vispirms palūkojās no eiropiešu viedokļa. No tā viedokļa, kas eiropiešu apziņā vēsturiski pakāpeniski radās par planētu un planetārās dzīves vienotību.

Tas visvairāk attiecas uz globalizācijas pirmo etapu, kuru tāpēc atsevišķi zinātnieki dēvē nevis par globalizācijas etapu, bet par vesternizācijas etapu. Ar jēdzienu „vesternizācija” apzīmē Rietumeiropas (pēdējā laikā arī Ziemeļamerikas) dzīvesveida, vērtību un normu izplatīšanos neeiropeisko tautu kultūrā.

Globalizācija jeb planētas ģeogrāfiskās telpas apguve intensīvi sākās XV gadsimtā ar jaunu zemju atklāšanu t.s. lielo ģeogrāfisko atklājumu periodā. Tātad faktiski globalizācija sākās ar kolonizāciju, eiropiešiem pakļaujot plašas teritorijas Āzijā, Āfrikā, Amerikā un „pasaules perifērijas” (Rietumeiropas zinātnieku apzīmējums) pieskaņojot eiropeiskajai dzīves kārtībai.

Ilgu laiku (apm. 300 gadus) tā bija globalizācija tikai priekš eiropiešiem, jo galvenokārt tikai eiropieši ceļoja un ieguva priekšstatu par planētu kā vienotu veselumu. Citām rasēm vārds „globalizācija” reāli masveidā sāka kaut ko izsacīt krietni vēlāk – XX gadsimtā.

No XV gadsimta eiropeiskā ekonomika, politiskie, reliģiskie, izglītības, medicīnas, zinātnes, mākslas un literatūras, finanšu institūti un eiropiešu kontrolētā starptautiskā tirdzniecība sāka būtiski ietekmēt pasaules dzīvi. Eiropeiskā dzīves kārtība samērā strauji ieguva globālu vērienu.

Eiropa izkaisīja pa visu planētu savus kapitālus, tehniku, valodas un pašus eiropiešus. No XIX gs. vidus līdz 1939.gadam no Rietumeiropas pa visu planētu izklīda vairāk kā 60 miljoni eiropiešu. Pirms I Pasaules kara Rietumeiropas preces pasaules tirgū bija 80%, bet Lielbritānija viena pati pasaulei deva 43% no finansu kapitāla eksporta. No 193 valstīm ANO sastāvā 125 valstu teritoriju kādreiz pārvaldīja eiropieši. Pirms I Pasaules kara eiropieši kontrolēja 84% no planētas teritorijas.

Līdz I Pasaules karam globalizācijai bija tikai viens virziens – no Eiropas uz „pasaules perifērijām”. Tā nebija stihiska globalizācija, bet apzināti organizēta globalizācija. Eiropieši izmantoja savu koloniju resursus, taču daudz darīja arī koloniālo zemju kultūras attīstībā. Eiropiešu koloniālajai politikai bija strikti formulēta stratēģija, kurā stabilu vietu ieņēma vietējo cilšu un tautu labklājības problemātika. Eiropiešu koloniālā politika nekādā ziņā nebija vienas dienas politika.
Globalizācijas pirmais etaps noslēdzās reizē ar II Pasaules karu, kā rezultātā tika sagrauta Eiropas varenība, kolonijas ieguva neatkarību, priekšgalā izvirzījās ASV, dolārs kļuva par pasaules naudu (no 1971.g. 15.VIII bez zelta seguma) un vesternizāciju nomainīja amerikanizācija, izplatot amerikāņu garīgās un materiālās kultūras modeli pa visu planētu.

Ja globalizācijas pirmajā etapā eiropieši spēja uz planētas nodrošināt zināmu kārtību, tad globalizācijas otrajā etapā dominē haotiska virzība – haotiska globālā ekonomiskā un politiskā konkurence. Globalizācijas otro etapu pārzina amerikāņi. Tā ir globalizācija, kas balstās uz amerikāņu priekšstatiem par cilvēku, sabiedrību, valsti, morāli, tikumību, mākslu, garīgumu, brīvību, demokrātiju, tirgus konkurenci. Bet visnepatīkamākais – tā ir globalizācija, kas ir vienas dienas politika. Par citu zemju attīstību amerikāņi nerūpējās.

Amerikāņi visu dara ar izredzētās nācijas pienākuma apziņu. Eiropiešu bijušās kolonijas amerikāņi pasludināja par „trešo pasauli”, to iesaistot starptautiskajā darba dalīšanā. Tāda sociāli ekonomiskā pieeja, kā arī transporta, telekomunikāciju un sakaru līdzekļu milzīgā modernizācija XX gadsimtā radīja priekšnoteikumus „pasaules perifēriju” iedzīvotāju apziņas globalizācijai. XX gadsimtā globalizācija vairs nebija tikai „balto” cilvēku privilēģija. Uz Zemi kā vienotu planetāro veselumu nolūkojās visa cilvēce.

Radikāli izmainījās cilvēku resursu globalizācijas virziens. Ja pirmajā etapā galvenais virziens bija no Eiropas uz „pasaules perifērijām”, tad otrajā etapā pārsvaru ieguva virziens no „pasaules perifērijām” uz Eiropu un ASV. Arī „pasaules perifēriju” iedzīvotāji tagad izmanto iespēju visu planētu uzskatīt par savas dzīves telpu. Jau labu laiku cilvēku migrācijai ir planetārs vēriens. Pie tam tagad nevis eiropieši migrē uz „pasaules perifērijām”, bet gan „pasaules perifēriju” iedzīvotāji pārpludina Eiropu un ASV.

Globalizācija amerikāņu gaumē būtiski atšķiras no globalizācijas eiropiešu gaumē. Atšķirīga ir ideoloģija. Eiropiešu ideoloģijā koloniālisma klātbūtne netika slēpta un demagoģiski maskēta. Eiropieši pašpārliecināti atzina, ka viņi pārvalda zemes citos kontinentos un gūst no tā noteiktu labumu. Eiropiešu ideoloģijā nedominēja farizejisms – svētulīga liekulība un meli.

Turpretī amerikāņi svētulīgi melo, ka globalizācija ir izdevīga katrai tautai un katrai valstij. Amerikāņu ideoloģijā globalizācija ir dzīves progresa un modernizācijas garants, kas kalpo planētas visiem iedzīvotājiem. Saprotams, tā nav taisnība.
Ļoti būtiska atšķirība ir saistīta ar varas mehānismu. Eiropiešu laikā „pasaules perifērijās” vara piederēja Eiropas valstīm. Koloniālisma politiku realizēja valsts. Amerikāņu laikā valsts loma saglabājās, taču milzīga vara ir arī transnacionālajām korporācijām. Tādējādi globalizācijas procesu lielā mērā nosaka privātās intereses. Kā zināms, privātajām interesēm nav sveša maniakāla alkatība un nesaudzīga ekspluatācija, pilnīgi nemaz nerūpējoties par vietējo tautu eksistenciālajām vajadzībām. Sekas ir graujošas. Visgraujošākais ir nenormālā materiālā nevienlīdzība starp „centru” un „pasaules perifērijām”, kuru nabadzība tagad ir globālā problēma.
Tāpat ļoti būstiska atšķirība ir tā, ka eiropiešu koloniālās politikas vietā ir stājusies amerikāņu ģeokrātiskā politika, „pasaules perifērijas” kontrolējot ar ģeopolitikas tehnoloģiju. Tam ir milzīga morāli psiholoģiskā ietekme, jo „pasaules perifērijas” ir pārvērstas par paklausīgām valstīm, kurās valda uzpirkta, savervēta, servila vietējā elite ar ļoti zemu morālo un nacionālās pašapziņas līmeni. „Pasaules perifērijās” reāli valda dzimtenes nodevēji, un tas degradējoši atsaucās uz sabiedrības morālo klimatu. To mēs Latvijā jūtam katru dienu.

Pēc II Pasaules kara amerikāņi inicēja vairāku starptautisko institūciju izveidošanu, kas formalizēja planetārās dzīves vienotību un menedžmentu no viena, it kā visas cilvēces akceptēta, oficiālā koordinācijas un pārvaldes centra. Taču ANO (1945), Pasaules banka (1945), Starptautiskais valūtas fonds (1945) un Pasaules tirdzniecības organizācija (1995) reāli spēlē tikai uz vieniem vārtiem. To ļoti zinoši savās grāmatās, rakstos, lekcijās, intervijās kritizē amerikānis, Nobela prēmijas laureāts profesors Džozefs Stiglics. Viņa grāmata Globalization and its discontents (2000) ir sava veida rokasgrāmata cilvēkiem, kuri vēlas iepazīties ar globalizāciju amerikāņu gaumē. Skaidri un nepārprotami tagad ir zināms, kuriem ir izdevīgas amerikāņu ideoloģijas galvenās tēzes par „Global society” vilinošajām perspektīvām, brīvo tirdzniecību, brīvo pieeju izejvielu resursiem, pasaules patentu tiesībām, „papīra” dolāru, tiesībām starptautiskajām organizācijām iejaukties katras valsts politikā utt.

Starptautiskā antiglobālistu kustība sākās pēc Pasaules tirdzniecības organizācijas (PTO) dibināšanas. 1999.gadā bija antiglobālistu pirmā grandiozā protesta akcija pret PTO, pievēršot visas planētas masu uzmanību šai jaunajai organizācijai un globalizācijai vispār.

Principā kādam noteikti ir ļoti izdevīgi demonizēt globalizāciju. Šo funkciju vispamatīgāk veic antiglobālisti. Planētas lielākajos medijos (tie pieder transnacionālajām korporācijām !?) detalizēti sniegtā informācija par antiglobālistu akcijām pasaules masu sabiedrību efektīvi pieradina pie domas, ka globalizācija ir neizbēgama parādība un katram turpmāk ir jācīnās, lai globalizācija vienādā mērā kalpotu visiem cilvēkiem, kā to skaisti slavē amerikāņu valdības un transnacionālo korporāciju algotie eksperti, doktori, profesori, Nobela prēmijas laureāti un citas zinātnē prominentas personības. Masu cilvēki sāk apzināties globalizācijas nolemtību, neizbēgamību un naivu muļķību pretoties globalizācijai. Veidojas priekšstats, ka uz planētas valda objektīva un organiski nosacīta kārtība. Šīs kārtības vārds ir „globalizācija”.

Arturs Priedītis
/22.02.2014/

Avots:
http://www.pietiek.com/raksti/antiglobalistu_tautiska_maza_majina

 

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s