Eiropas patiesā seja

00340_indoeiropiesi   Rietumu civilizācijas katastrofālās sprukas tagad nespēj saskatīt vienīgi tie, kuri dzīvo mucā un tiek baroti pa spundi. Katastrofālās sprukas saskata visi, taču ne visi grib vai drīkst tās atzīt.

Noteikti tās negrib atzīt Rietumu civilizācijas eksemplāri, kuriem katastrofa paver iespēju realizēt prātam neaptveramas finansu mahinācijas un uzpūst finansu burbuļus. Par katastrofu neko negrib dzirdēt Austrumeiropas jaunā kriminālā šķira, kura noziegumu brīvības apstākļos var netraucēti zagt un blēdīties. Dzīve katastrofas atmosfērā katrā ziņā apmierina arī civilizācijas padibenes – pederastus, pedofīlus un visdažādākās formas perversijas klanus. Katastrofas dūmakā viņi var aktīvāk vērsties pret to, ko viņi sauc par homofobiju, lai lesbietēm, gejiem, biseksuāļiem, transpersonām un interseksuāļiem vairs nevajadzētu dzīvot ar bailēm uz ielas sadoties rokās un tikt ieslodzītiem cietumā. Par dzīvi noteikti nesūdzās patērēšanas baudītāji un dažāda brūvējuma „politiķi”, kuriem paurī smadzeņu vietā skalojās strutaina zupa.

Rietumu civilizācijā ir arī tādi sabiedrības locekļi, kuri nedrīkst atzīt katastrofu. Viņi to drīkst atzīt gultā zem segas, bet nedrīkst atzīt publiski. To viņiem neatļauj amats. Viņu augstais amats neatļauj skaļi runāt par katastrofu. Neformālais amata aizliegums pirmkārt un galvenokārt attiecas uz valsts amatpersonām, ES birokrātiem, komisāriem, ministriem, deputātiem. Viņu amats paredz publiski deklamēt tikai odas – svinīgus slavinājumus savai valstij, konfederācijai, civilizācijai.

Šogad 4.maijā viena amatdāma deklamēja: „Latvija šodien ir spēcīga; tā ir spēcīgāka nekā jebkad agrāk savā vēsturē. Mums šobrīd ir aktīvi jārīkojas, lai izmantotu šo spēku savas valsts un Eiropas kopīgās nākotnes vārdā”.

Nav ticams, ka amatdāma nezina vēsturi. Turpretī ticama ir viņas bezizmēra nekaunība, bezizmēra cinisms un bezbailība fantastiski melot. Amatdāma ir dzimusi 1963.gada 19.februārī un 1986.gadā absolvēja LVU Juridisko fakultāti. Amatdāma zina vēsturi. Viņa nav tik jauna, lai nevarētu salīdzināt šodienas dzīves apstākļus ar dzīves apstākļiem pirms 30-40 gadiem. Viņa zina, kāds grandiozs ekonomiskais un zinātniskais potenciāls bija Latvijā pirms „perestroikas” izsludinātās laupīšanas. Amatdāma lieliski zina, ka Latvija šodien ir tik vāja kā nekad agrāk savā vēsturē. Amatdāma ir spējīga saprast, ka bojā iet civilizācija un bojā iet latviešu tauta. Taču amatdāma to nedrīkst oficiāli teikt. Viņa to drīkst teikt vienīgi vīram gultā zem segas.

Amatdāma nav muļķe, un viņa lieliski saprot, ka Latvija šodien neko nevar dot „Eiropas kopīgās nākotnes vārdā”. Var dot tikai uzskatāmu materiālu eiropeīdu civilizācijas katastrofas iluminācijai. Piemēram, var dot statistikas šausmīgos datus par tautas mirstību, dzimstību, iedzīvotāju nabadzību, skolotāju, pasniedzēju algu un pensiju niecību, zinātnes smieklīgo finansējumu. Viņa ļoti labi saprot, ka ne sev, ne citiem neko nevar dot valsts, kura Eiropā visos rādītājos hroniski ir pēdējās vietās. Eiropā citām valstīm no Latvijas labums ir vienīgi tas, ka citas valstis zina, ka visdažādākajos reitingos viņu valsts nebūs pēdējā vietā. Pēdējo vietu vienmēr sev ir rezervējusi Latvija.

Šogad 30.aprīlī publicēja LR Valsts prezidenta Bērziņa kunga šādus vārdus: „Latvijai pievienošanās ES bija simboliska atgriešanās telpā, kurai esam bijuši piederīgi gadsimtu garumā. Pirms desmit gadiem Latvijas tauta izdarīja brīvu izvēli. Uzskatu, ka tā bija pareizā izvēle mūsu valsts pastāvēšanas un tās brīvības garantēšanā. Mēs augstu vērtējam ES pamatvērtības, jo, cienot un ievērojot katras dalībvalsts unikālo identitāti, vienojamies kopēju mērķu sasniegšanai.”

Katrs izglītots un domājošs cilvēks šos vārdus, protams, lasa ar mīļu smaidu. Šie vārdi tāpat kā klusēšana par civilizācijas katastrofu arī pieder tai oficiālajai retorikai, kurā vēsturiskās patiesības vietā dominē pseidonacionālistiski mīti un smieklīgs pašapmāns.

Lasot Valsts prezidenta teikto par „simbolisko atgriešanos”, mīļais smaids izplūst skaļos smieklos. Acīmredzot Valsts prezidenta kungs nav aptvēris, ka „spīčraiters” ir gribot negribot pateicis taisnību. Tā patiešām nebija reāla „atgriešanās”, bet simboliska „atgriešanās”; proti, tāda atgriešanās, kurai nav nekāda reālā vērtība un tādas darbības konkrētas aprises un intensitāte, kāda ir nepieciešama, lai darbība būtu īstena. Mūsu „atgriešanās” Eiropā patiešām bija tikpat simboliska darbība, cik savā laikā simboliska bija viena lata samaksāšana par „prihvatizēto” objektu.

Saprotams, mīļais smaids izzūd, lasot par mūsu piederību Eiropai „gadsimtu garumā” un tautas izdarīto „brīvo izvēli”. Aizvadītajos desmit gados neesmu sastapis nevienu cilvēku, kurš ticētu referenduma rezultātam. Visi uzskata, ka referenduma rezultāts (67%) par LR iestāšanos ES tika falsificēts.

Mīļais smaids pārvēršās drūmos vaipstos, zinot par rietumeiropiešu vēsturiski klasisko vēso un vīzdegunīgo attieksmi pret austrumeiropiešiem. Skaidrs, ka ne tikai bijušais Vācijas kanclers Helmūts Kols bija pret Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Rietumeiropiešu pretestība noteikti bija ļoti plaša un dziļa. Tikai tā nebija atklāta. Turklāt pretestības galvenais motīvs noteikti bija psiholoģiski subjektīvs – ģenētiski un arhetipiski pamatots  rietumeiropiešu smadzenēs. Tas ir tāds stereotipisks pamatojums, kas līdz mūsdienām gadsimtu garumā vijas no senās Grieķijas un senās Romas laikmetā valdošajiem priekšstatiem par „Austrumu barbariem”.

Eiropas sejā ir gan reāli vaibsti, gan iluzori vaibsti. Latvieši tagad galvenokārt cenšas uzsvērt iluzoros vaibstus un neinteresējās par reālajiem vaibstiem. Eiropas sejā iluzorums sākās jau ar karsto velmi tēlot kontinentu.

Bībelē nav minēta Eiropa. Bībelē nav minēta arī Eirāzija, kā pašlaik jau vairāk nekā simts gadus faktiski sauc kontinentu saskaņā ar slavenā austriešu ģeologa Eduarda Zusa (Eduard Suess,, 1831- 1914) Zemes virsmas analīzi fundamentālajā četru sējumu darbā „Zemes piere” („Das Antlitz der Erne”, 1883-1909), kad vienā kontinentālā veselumā apvieno teritoriju no Urāliem uz rietumiem (Eiropu) un teritoriju no Urāliem uz austrumiem (Āziju). Stingri ģeogrāfiskā nozīmē Eiropa nevar pretentēt uz kontinenta godu. Uz šo godu Eiropa var pretendēt tikai metaforiski.

Antīkās kultūras mantojuma speciālisti ir konstatējuši, ka vissenākais teksts ar tajā minēto vārdu „Eiropa” ir Hēsioda poēma „Par dievu izcelsmi”. Hēsiods (8.-7.gs.p.m.ē.) ir pirmais mums zināmais sengrieķu dzejnieks. Hēsioda poēmā par Eiropu sauc vienu no Okeāna meitām. Poēmā Eiropa ir mitoloģiskā tēla vārds.

Topogrāfiskajā nozīmē vārds „Eiropa” vissenāk ir sastopams Homēra himnā par Apolonu. Apolons Parnasā izvēlējās vietu jaunam templim un solīja, ka ļaudis to apmeklēs gan no Peloponesas, gan no Eiropas un jūras apskalotajām salām.

Zinātnieki uzskata, ka himna ir sacerēta ne vēlāk kā 7.gs. beigās pirms mūsu ēras. Homēra himnas komentāros par toponīmu „Eiropa” ir teikts, ka autors nav domājis Eiropas kontinentu, bet gan Grieķijas Balkānu daļu uz ziemeļiem no Peloponesas. Sastopams pieņēmums, ka grieķu vārds „eiropa” ir pārņemts no finīķiešu [feniķiešu] valodas. Tajā tas nozīmē „vakarzemi”.

Pēcāk sengrieķu ģeogrāfiskie priekšstati izmainījās. Savējā kļuva Vidusjūra. Par tās krastos sastopamajām valstīm viņiem bija stabilas zināšanas. Piemēram, viņi zināja, ka rietumos ir Karfagēna [Kartāga] – skarba pilsēta, kurā dieviem mēdz upurēt cilvēkus un kas vispār bija bīstams kaimiņš, bieži kļūstot par grieķu ienaidnieku.

Sengrieķi zināja par dienvidos vareno Ēģipti. Tās cari savās ostās labprāt ielaida grieķu tirgotājus un savā armijā nebaidījās ļaut dienēt grieķu karavīriem.

Uz austrumiem no Vidusjūras atradās Finīķija, Asīrija, Babilona, Mīdija, Persija. Šīs zemes nepārtraukti viena ar otru karoja.

No grieķiem uz ziemeļiem bija Skitija – stepju un mežu plašumi. Tur klejoja mežonīgie skiti – vēsturiski pirmie„Austrumu barbari” antīkā laikmeta cilvēku priekšstatos.

Sākumā paskops bija priekštats par pasauli. Sengrieķu ģeogrāfijā pusi pasaules aizņēma Āzija, vienu ceturto daļu – Eiropa, otru ceturto daļu – Āfrika, kuru sākumā dēvēja par Līviju. Sengrieķi zināja, ka tālumā atrodas pasakainas zemes un tautas, līdz kurām viņi pagaidām nebija nokļuvuši. Sengrieķi uzskatīja, ka šīs zemes ir bagātas, bet tautas ir mežonīgas. Rietumeiropiešu apziņā visos laikmetos aktuālajam priekšstatam par mežonīgajiem kaimiņiem (barbariem) ir ļoti sena izcelsme.

Antīkajā laikmetā cilvēku ģeogrāfiskajos priekšstatos dominēja Vidusjūras pasaule. Tā tas bija gan sengrieķiem, gan romiešiem, kuru impērijā ietilpa zemes Vidusjūras krastos. Vidusjūras pasaule sašķēlās pēc Bizantijas izveidošanās 4.gadsimtā. No tā laika nākas runāt par latīniskās Rietumeiropas sākumu.

Vidusjūras pasaules dalīšanās turpinājās 7.gadsimtā, kad sākās arābu varenības laikmets. Arābi
iekaroja Sīriju, Persiju, Palestīnu, Ēģipti, Ziemeļāfriku, Albāniju, Armēniju, Gruzijas zināmu daļu. 8.gs. sākumā arābi pakļāva gandrīz visu Spāniju. Arābu un islama ekspansijas rezultātā Eiropa kļuva par kristiāniskās pasaules simbolu. Vidusjūras un vispār jūras vietā lielā mērā nostiprinājās sauszemes orientācija, kas ir svarīga mūsdienu ES ģeopolitiskajos risinājumos.

Priekšstats par Eiropu kā atsevišķu civilizāciju radās vēsturiski nesen. Slaveno apzīmējumu „eiropeiskā civilizācija” pirmo reizi 1766. gadā lietoja kāds franču garīdznieks sacerējumā par Francijas uzdevumiem Ziemeļamerikā.

Eiropas ģeogrāfiskie priekšstati vienmēr ir saskārušies ar zināmām pikantām problēmām. Tās visvairāk sagādā austrumu robeža. Tas tāpēc, ka Eiropa nav kontinents klasiskā izpratnē, jo austrumu robežu neapskalo jūra.

Eiropiešiem faktiski nekad nav bijusi stabila skaidrība par austrumu robežu. Vienīgais, ko viņi stabili zināja, bija tas, ka austrumu robeža virzās gar barbaru teritoriju. Eiropiešu smadzenēs vienmēr bija iekalts, ka austrumos dzīvo nežēlīgi un nekulturāli cilvēki. Šajā ziņā eiropieši mantoja seno grieķu un romiešu viedokli, ka ikviens cittautietis ir barbars (no grieķu vārda „barbaros”). Arī viduslaikos un jaunajos laikos rietumeiropiešiem barbari vienmēr bija austrumeiropieši.

Jāņem vērā, ka Eiropas jēdziens nav tikai ģeogrāfisks apzīmējums. Tam vienmēr ir bijis arī vēsturisks, politisks, kulturoloģisks, reliģisks zemteksts. Vārds „Eiropa” daudzus gadsimtus līdz šodienai ir asociējies ar demokrātiskumu, kristiānismu, zinātniski tehnisko progresu, eiropeiskās civilizācijas identitāti, eiropocentrismu, koloniālismu, individuālismu, modernizāciju, liberālismu, komunismu, sociālismu, fašismu, holokaustu, nacionālismu, feminismu, konservatīvismu, postmodernismu. Pēdējā laikā  – morālo un intelektuālo pagrimumu, destrukciju un degradāciju.

Vairāk nekā divus gadu tūkstošus eiropiešu priekšstatos Eiropa bija zemes no Gibraltāra rietumos līdz Donas upei austrumos. Tāds priekšstats par Eiropu pastāvēja no 6.gs.p.m.ē. līdz 18.gs., kad austrumu robežu pārvietoja līdz Urāliem.

Interese par Eiropas austrumu robežu aktivizējās Krievijas cara Pētera I laikā. Viņš apzināti un mērķtiecīgi Krieviju tuvināja Eiropai un tādējādi uzņēmās atbildību par Eiropas austrumu robežu. Eiropieši pret to neiebilda, un krievu vēsturniekam un Urālu rūpniecības organizētajam Vasilijam Tatiščevam (1686-1750) atļāva Eiropas austrumu robežu novilkt pa Urālu upi, Kaspijas jūru un Kaukāzu.

Eiropa, salīdzinot ar citiem kontinentiem, vienmēr ir pastāvējusi kā retoriska figūra un sekmējusi zināmas filosofiskās pārdomas. Tajās Eiropa figurē kā vienots garīgais komplekss un relatīvi noslēgts vēstures un kultūras fenomens. Turklāt filosofi (ne tikai Eiropas, bet visjaunākajos laikos arī Amerikas) vienmēr ir mīlējuši par Eiropu izteikties asprātīgi, ekstravaganti, aforistiski, metaforiski romantiski, sarkastiski un eshatoloģiski, mazohistiskā paštīksmē prognozējot Eiropas norietu, galu, bojāeju. Filosofisko pārdomu intelektuāli specifisks objekts Eiropa kļuva galvenokārt 19.gadsimtā, sasniedzot kulmināciju 20.gadsimtā.

Eiropas (precīzāk – Rietumeiropas) vēsturi un nākotnes izredzes dziļi un pesimistiski analizēja
vācu kulturologs Osvalds Špenglers (1880-1936) slavenajā divsējumu grāmatā „Der Untergang des Abendlandes” („Vakarzemes noriets”; grāmatas nosaukumu tradicionāli tulko „Eiropas noriets”; 1918, 1922). Šo grāmatu ir lasījuši ļoti daudzi izglītoti eiropieši.

Špenglera pārliecībā Rietumeiropas kultūras pamatā ir grieķu dvēsele un romiešu intelekts. Viņa koncepcijā centrālā tēze attiecas uz Rietumeiropas nākotni – Rietumeiropas kultūras norietu. Mums ir gods būt šī procesa lieciniekiem. Šī procesa pēdējo stadiju mēs nepiedzīvosim. Špenglers Eiropas bojāeju paredzēja apmēram 2200.gadā. Nevajadzētu priecāties, ka vēl tālu līdz bojāejai. Romas impērijas agonija arī turpinājās vairākus gadsimtus.

Eiropiešus par superetnosu dēvēja slavenais krievu vēsturnieks Ļevs Gumiļevs (1912-1992). Par superetnosu viņš sauca etnosu grupu, kura ir vienlaicīgi radusies noteiktā reģionā un kuru vieno ekonomiskie, ideoloģiskie, politiskie sakari. Taču starp superetnosa atsevišķiem etnosiem var būt militārie konflikti.

Ļ.Gumiļeva ieskatā eiropieši ir tipisks superetnoss. Eiropieši ir pieraduši savā starpā nežēlīgi karot (ne tikai I un II Pasaules kara gados). Tajā pašā laikā viņi nepārtraukti ir prātojuši par savu izredzēto vienotību, kopīgo identitāti un integrāciju. Bet tagad viņi pirmo reizi cilvēces vēsturē mēģina radīt jaunu valstisko formu – konfederāciju. Turklāt tas notiek amizantā un paradoksālā veidā, jo konfederācijā oficiāli tiek iekļautas ne tikai Eiropas zemes, bet zemes planētas visdažādākajās vietās. ES ietilpst arī Lielbritānijas, Dānijas, Francijas un Nīderlandes t.s. aizjūras zemes –  kolonijas, piemēram, Atlantijas un Klusā okeāna salās.

Eiropas sejā atsevišķs vaibsts ir etniskā vēsture. Eiropas etniskā vēsture vienmēr ir bijusi ļoti dinamiska, polietniski un multikulturāli raiba un no zinātniskās analīzes viedokļa komplicēta. Etniskā un kultūras daudzveidība Eiropā ir pastāvējusi vienmēr. Mainījās vienīgi attieksme pret šo daudzveidību.

Vēl nesen Eiropas birokrātija nepārtraukti lepojās ar eiropeisko kultūru daudzveidību. Pēdējā laikā daudzveidības slavēšana nav modē. Lielāko valstu līderi nesen publiski atzina daudzveidības atbalstīšanas politikas izgāšanos. Politiķu ieskatā vainīga nav viņu politiskā bezspēcība, bet gan vainīgs ir multikulturālisma koncepts. Rietumeiropā pašlaik nav daudz intelektuāļu, kuri gribētu aizstāvēt multikulturālismu un politiķiem norādīt īsto cēloni etniskās politikas neveiksmēm. Tāpēc arī sociuma apziņā nostiprinās aplamais priekšstats par multikulturālisma kaitīgumu. Patiesībā multikulturālisms ir Eiropas vienīgā saulainā perspektīva.

Etniski raibs bija senās Grieķijas iedzīvotāju sastāvs. Tas pats sakāms par Romas impēriju. Īpaši raiba bija etniskā aina impērijas pirmsnāves agonijas gados. Impērijas provinces ļaudis (tātad – barbari) vispirms emancipējās, bet pēc tam iespiedās centra struktūrās. Impērijas augstākajā varas orgānā Senātā iekļuva spāņi, galli. Pat imperatori un viņu sievas nāca no provinces – Spānijas, Āfrikas, Sīrijas.

Tiek uzskatīts, ka Eiropā relatīva etniskā stabilitāte iestājās tikai 19.gadsimtā nacionālo valstu
konsolidācijas rezultātā. Etniskā stabilitāte zināmā mērā saglabājās līdz I Pasaules karam, kad pēc Vācijas, Austroungārijas, Krievijas impērijas sabrukuma atkal sākās ievērojamas etniskās kolīzijas.

Neapšaubāmi īpaši slavena Rietumeiropa kļuva pēc II Pasaules kara, strauji pārvēršoties par migrantu kontinentu, kā 20.gs. beigās sāka dēvēt Eiropu. 90.gados par to atklāti izsacījās pat Eiropas visaugstākās amatpersonas. Arī šo rindu autoram savā laikā bija iespēja dzirdēt Eiropas Padomes ģenerālsekretāra Daniela Tarša teikto: „Dāmas un kungi, Eiropa ir migrantu kontinents”.

Interesanti, ka rietumeiropieši nemīl runāt un rakstīt par savu etnisko izcelsmi. Tas laikam tāpēc, ka etnoģenēzē var konstatēt viņiem ne visai tīkamus faktus.

Piemēram, ilgu laiku Rietumeiropā valdīja ieskats par austrumeiropiešu un sevišķi krievu mongoloīdo, neārisko izcelsmi un ģenētisko saistību ar tatāriem, mongoļiem un citiem tipiskiem aziātu etnosiem. Kā zināms, politiskie secinājumi bija primitīvi: krievi un citi austrumeiropieši nav ieskaitāmi īstajos āriskajos eiropiešos. Tā domāja ne tikai vācu nacisti.

Visjaunākie lingvistiskie un etnoģenētiskie pētījumi ir atklājuši gluži pretēju ainu. Proti, Eiropas iedzīvotāju lielai daļai ir spilgti izteiktas vīriešu mongoloīdās ģenētiskās saknes. Piemēram, Ziemeļeiropa (somi, igauņi, daļēji arī latvieši, lietuvieši) ļoti spēcīgi ir izjutusi Sibīrijas ģenētisko ietekmi (somiem un igauņiem vīriešu dzimtes senči 52,4 % nāk no Dienvidsibīrijas un Austrumsibīrijas; zviedriem, norvēģiem – nedaudz mazāk procentu).

Tagad ir noskaidrots, ka eiropeīdās un mongoloīdās rases kontakti Eirāzijā bija nesimetriski. Sievietes pārvietojās galvenokārt no rietumiem uz austrumiem, bet vīrieši – abos virzienos (zinātne to pagaidām pilnā mērā neprot izskaidrot). Savukārt ģermāņi (Eiropas „visāriskākais” etnoss) nāk no Āzijas un pirms uzbrukuma Romas impērijai klejoja Ķīnas pierobežā. Tāpēc ģermāņu vīriešu dzimtes hromosomas ir mazāk radniecīgas ar āriešu hromosomām nekā krievu vīriešu dzimtes hromosomas.

Par āriešu izcelsmes areālu tagad nākas uzskatīt Dienvidkrievijas stepju rajonus un mūsdienu
Austrumukrainu – teritoriju apmēram starp Dņepru un Volgu (skat. ilustrāciju). Jo tālāk no šī areāla, jo mazāk var sastapt vīriešu hromosomas ārisko variantu.

Minētie secinājumi rietumeiropiešiem ir „satriecoši”. Tagad nākas atzīt, ka Eiropā āriskā ģenētiskā ietekme virzījās no austrumiem uz rietumiem, bet nevis pretēji, kā uzskatīja līdz šim. Bet „visšausmīgākais” ir tas, ka pati āriskākā tauta ir krievi, un eiropeiskās jeb, kā tagad moderni pieņemts teikt, indoeiropeiskās kultūras autori nav tikai rietumeiropieši.

Eiropas pikantās ambiciozitātes uzskatāms apliecinājums ir tā saucamā eiropocentrisma dogma, kuru pamatoti atzīst par vienu no Eiropas grandiozākajiem mītiem. Par eiropocentrismu sauc filosofiski kulturoloģisku un ideoloģisku uzskatu, ka Eiropa ir visas cilvēces kultūras avots un centrs.

Tas, protams, ir mīts. Tamlīdzīgs uzskats pilnā mērā neatbilst vēsturiskajai patiesībai. Par to spilgti liecina pasaules kultūru mantojums. Piemēram, Ķīnas, Indijas, Ēģiptes, Amerikas kultūras mantojums. Par šo mantojumu eiropieši uzzināja vēsturiski nesen. Tāpēc viņiem varēja viegli iezombēt eiropocentrisma mītu.

Mīts nostiprinājās koloniālisma laikmetā. Tam pirmkārt un galvenokārt bija ideoloģiskā funkcija. Eiropiešu iekarotājiem vajadzēja attaisnot savu bruņoto klātbūtni daudzās vietās uz Zemes. Tāpēc sludināja, ka Eiropas kultūra ir vienīgā kultūra uz Zemes, kura savā attīstībā ir veikusi pareizo ceļu. Respektīvi, noteiktā secībā izgājusi sociāli ekonomiskās formācijas: pirmatnējās kopienas iekārta – verdzības iekārta – feodālisma iekārta – kapitālisma iekārta. Šo pareizo ceļu nākas noiet arī citu kontinentu kultūrām.

Saprotams, eiropocentrismu idejiski un morāli spēcināja daudzi reālie panākumi. Piemēram, Krusta kari, Lielie ģeogrāfiskie atklājumi (K.Kolumbs, Vasko de Gama), Atdzimšanas laikmets. Eiropiešu tehniskie, zinātniskie, mākslinieciskie, politiskie risinājumi it kā pavēra milzīgas perspektīvas visas planētas iedzīvotājiem.

Tomēr ar laiku eiropocentrisms pārvērtās kundziskā kritērijā. Eiropieši augstprātīgi vērtēja Āfrikas, Amerikas, Austrumu kultūras, akcentējot to arhaizāciju un atpalicību no cilvēces maģistrālā (proti, eiropeiskā) ceļa. Par neeiropeisko kultūru arhaizāciju un atpalicību savā laikā rakstīja pat tādi Rietumeiropas domātāji kā Herders, Hēgelis. Tas, protams, liecina par eiropocentrisma dziļo ietemi uz eiropiešu pašapziņu.

Eiropocentrisma ideoloģija ir aktuāla arī mūsdienās. Tajā skaitā īpaši Austrumeiropā, kur sabiedrības plaši slāņi tic, ka Rietumeiropas kultūra ir augstākais un pareizākais sasniegums un zināma veida ideāls, pēc kura austrumeiropiešiem ir jātiecās.

Tiesa, austrumeiropiešu eiropocentrisko patosu lielā mērā ietekmē naivā un obskurantiskā spītība „atriebties” krievu kultūrai, kura asociējās ar „sociālisma un komunisma celtniecību”. Faktiski pašlaik notikumi attīstās tā, ka krievu kultūra Rietumu civilizācijas turpmākajā liktenī var izrādīties ļoti vitāla un organiski konstruktīva. Tagad Rietumu intelektuāļi izsakās par Krieviju kā par „jauno Tibetu” – eiropeīdu civilizācijas pēdējo cerību.

Eiropocentrisms uzplauka 19.gadsimtā liberālās utopijas sakarā. Tolaik eiropieši jūsmoja par savu sociāli filosofisko „atklājumu” – cilvēku dzīves labklājība un progress ir atkarīgs no tirgus ekonomijas, kā arī demokrātijas. Eiropieši domāja, ka atliek tikai ieviest brīvo tirgu un demokrātiju, lai sabiedrībā viss risinātos pareizi un pozitīvi, visi cilvēki dzīvotu pārticībā un laimē.

Aizvadītajos 20 un vairāk gados liberālās demokrātijas ideālu rietumeiropieši kopā ar amerikāņiem tiecās „uzpotēt” arī Austrumeiropas postsociālisma politiskajai un saimnieciskajai dzīvei. „Panākumi” ir zināmi.

Arābu, ķīniešu, krievu un citu kultūru pārstāvji pret eiropocentrismu vienmēr izturējās nievājoši. Tā tas ne tikai liberālās utopijas vēsturiskās aplamības dēļ, bet arī tādēļ, ka tamlīdzīga hipertrofēta ideoloģija var liecināt par šīs superambiciozās ideoloģijas autoru intelektuālo krīzi un pagrimumu.

Eiropocentrisms balstās uz vairākiem faktoriem. Diemžēl tie ir pašapmānīgi faktori un nesaskan ar reālo vēsturi.

Pirmais ir reliģiskais faktors. Eiropocentrisma patrioti sludina, ka kristiānisms vienmēr ir caurstrāvojis Rietumu kultūru. Arī pēcpadomju Latvijā bieži izsakās par mūsu piederību Rietumu kristiānismam. Kā zināms, kristiānisms neradās Eiropā un to neizveidoja eiropieši. Rietumeiropas tautu kultūru vēsturē milzīga loma ir bijusi ne tikai kristiānismam, bet arī jūdaismam, islamam.

Otrais ir kultūrģenētiskais faktors. Tas balstās uz atziņu par Rietumu kultūras vitālo saistību ar antīko kultūru. Tas nav precīzi. Senā Grieķija bija organiski vienota ar Austrumu kultūras sistēmu. Senās Grieķijas kultūras mantinieki grieķu ieskatā bija Romas barbari un pareizticīgo civilizācija (Bizantija). Bet pats jocīgākais ir tas, ka Rietumi  pēc Romas impērijas sabrukuma antīko kultūru vispār „pazaudēja” kādus 1000 gadus. Rietumi pēcāk antīkās kultūras mantojumu pārņēma no arābiem un tikai pēc tam sekoja Renesanse (itāliski Rinascimento) – jūsma par antīko mantojumu no 14.gs.sākuma līdz 16.gs.beigām. Jocību lieliski apraksta Karens Svasjans vienā no savām ļoti gudrajām grāmatām.

Trešais ir attīstības faktors. Rietumi esot nogājuši pareizo attīstības ceļu no pirmatnējās kopienas līdz vergturu iekārtai, pēc tam līdz feodālismam un kapitālismam. Tas ir ceļš, kuru esot jānoiet visām kultūrām, ja tās grib būt pilnvērtīgas un progresīvas. Arī latviešu kultūrai tātad ir jāsāk viss no sākuma – no vergturu iekārtas. Kāds noteikti gribēs teikt, ka pašlaik tāda iekārta pastāv, jo darba devēji pret darba ņēmējiem izturās kā pret vergiem.

Neapšaubāmi eiropocentrisma sludinātāji apzināti ignorē vēsturi. Romas impēriju sagrāva barbari, kuri sāka saimniekot Rietumos un izveidoja feodālismu. Tas, kas tiek dēvēts par Rietumiem, sākās barbaru pasionārā uzplaukuma placdarmā. Barbari nepazina verdzības iekārtu. Vēl lielākas pretrunas (faktiski – metodoloģiskais strupceļš) atklājās tad, ja „pareizo attīstības ceļu” mēģina piemērot Ķīnas, Indijas kultūras vēsturei.

Arturs Priedītis
/20.05.2014/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Vēsture, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

20 Responses to Eiropas patiesā seja

  1. rakar saka:

    Pietiekami interesants ievads ir grāmatai Senbaltu vēsture (iegūta aisbergs.lv). ..
    Tauta bez savas vēstures zināšanām ir kā bērns bez vecākiem, kuram var iestāstīt, ko vien grib. Kaut kas tāds ir noticis ar baltu tautām. Modernā vēsture tām ir nozagusi pirmdzimtības patiesību, līdz ar to laupot goda un cieņas pilnu stāvokli Eiropas attīstības vēsturē.
    Jāteic gan, ka vēl visai nesen godprātīgi zinātnieki, kalpodami patiesībai, atzina, ka baltu tautas ir vissenākās Eiro-pā. Itāļu zinātnieks Džakomo Devoto jau XX gs. sākumā uzsvērti atgādināja vēsturisko patiesību par baltu senatnī-gumu. Ar to tika pievērsta uzmanība baltu valodu un arheoloģijas pētniecībai.
    Vēl īsu brīdi pēc II pasaules kara Padomju Savienības okupētajā Latvijā skolās seno laiku vēsturē mācīja, ka Grie-ķijas pirmiedzīvotāji bija pelasgi – sena baltu tauta. Taču vēlāk acīmredzamu politisku apsvērumu dēļ, lai vājinātu lat-viešu tautas nacionālo pašapziņu un veicinātu tās pārkrievošanu, vēsturiskā patiesība tika “apgraizīta”…
    Pa to laiku brīvās pasaules zinātne ir gājusi uz priekšu un daudzos gadījumos radusi apstiprinājumus Džakomo Devoto patiesajam uzstādījumam. Starp objektīviem baltu vēstures pētniekiem jāmin lietuviešu ārsts Basanavičs, vēstures zinātniece Gimbuta, valodnieki Girdenis un Mažulis, vācu vēsturnieks Maijers, krievu zinātnieki Toporovs un Ivanovs, čehu zinātnieks Nīderle, vācbaltu vēsturnieks Rūtenbergs, itāļu valodnieks Dini u.c.
    Ņemot vērā baltu senvēstures dziļumu un plašumu, autors necer sniegt visaptverošu un izsmeļošu vēsturisku ap-rakstu, bet tikai konstruktīvu, droši zināmu faktu kopsavilkumu, kas dotu vispārinātu ieskatu baltu senvēsturē un būtu lietojams skolās vēstures programmas ietvaros.

    • Deniss Kalns saka:

      Mums pasniedzējs stāstīja, ka arī ukraiņi pretendē uz vissenākās eiropeīdu tautas godu. Arī ukraiņi tagad skolās mācās, ka “ukri” ir vissenākie Eiropas iedzīvotāji. Ko mums darīt! Varbūt uzbrukt “ukriem”? Bet vai tas līdzēs? Vai tā nav sava veida tumsonība muldēt par savu vissenāko tautu! Balti bija vareni kādreiz. Taču nebija tik vareni kā slāvi, kuri tos asimilēja. Slāvi ir pasionārāki par baltiem. Kad nāca krustneši, te viss Daugavas krastos jau bija slāvu rokās, kuri atļāva vāciem palikt te.

      • rakar saka:

        Diez vai būtu jāstrīdās par to, kas ir senāks, jo katrs vēsturnieks apzināti vai neapzināti vilks deķīti uz savu pusi, bet pilnīgi precīzi notikumus ar tradcionālām metodēm mēs neiegūsim (strīdēties par lietām, ko raksta vēstures grāmatās būtu ļaušana ar sevi manipulēt). Svarīgākais būtu domāt globāli un cilvēciski, kā arī saprast, ka 1) vairāk vai mazāk mums ir kopīgs sākums, 2) mēs neesam tas, par ko mums stāsta 3) mums ir bīstami spēlēt sanaidoto tautu spēlīti, kuras noteikumus diktē mums svešs spēks.

  2. Agnese saka:

    Taču nebija tik vareni kā slāvi, kuri tos asimilēja. Slāvi ir pasionārāki par baltiem. (C)

    Ja slāvi būtu asimilējuši šejienes baltus, tad mēs tagad runatu kādā no slāvu valodām, bet tā NAV!!! Tieši seno zemgaļu, latgaļu, sēļu, malēniešu valodas ir senākās Eiropā un ir arī par pamatu slāvu valodām….

    Tatad, kas bija pirms tās nosacitās “slāvu asimilācijas” citās kontinenta dāļās…. Kas bija PIRMS???
    Kad iekaroja, paņēma baltu sievietes gūstā… sataisījā šim bērnus, kuri kalpoja tā laika “slāviem” – no tā radies vārds – rjabjonok (rebjonok). Bet tie nebija visi “slāvi” – tikai specīāli sakudītie, kurus speciāli tam sakūdija un noorganizēja… bet pie varas bija ne jau slāvi (ta pat ka tagad)… Ivans Bargais nebija krievs, bet “izredzētās tautas pārstāvis” …. ĪStie slāvi ir tie paši senie ārieši, kuri paši sen jau ir pakļauti un kalpo svešai varai un tiek svešas varas virzīti ARĪ ŠODIEN!!!!

    Pa visu Krievijas teritoriju atrod senbaltu izrakumus ZEM slāvu izrakumiem… šeit tev taisnība….agresīvais jaukteņu – slāvu kokteilis – speciāli virzītais(tie paši jau visu organizeja, kas visu organizē arī ŠODIEN) asimilēja protobaltus-āriešus, kas tolaik apdzīvoja Krievijas teritoriju…

    Bet ŠODIEN daudz krievu nes sevī seno protobaltu-āriešu gēnus…. jo viņi ari ir senie ārieši… tie pasi “asimilētie”, bet mums mēģina iestāstit, ka viņi ir citi…. NĒ! viņi ir tie paši, kas mēs – protams, ne jau visi… Mums ari ir genu sajaukums, diemžēl…
    Bet tagad visus, visus – “asimilēs” jeb iznīcinās pavisam cita tauta… tāds ir viņu plāns…. Kas sanaido ukraiņus ar krieviem???? Ne jau krievi un ne jau ukraiņi… KAs sanaido latviešus ar krieviem? – lindermaņi, girsi, ždanokas, zurofi….

    Kādi grieķi dzīvo TAGAD Grieķijā? Bet kādi tur dzivoja PIRMS tam (gaišmataini-zilacaini senie pelasgi-protobalti)… šodienas grieķi ir Bībeles tautas atzars, kuriem par to nesaka…. Un slavenā “grieķu” senkultūra nav šodienas grieķu ipasums un sasniegums, bet tās tautas, kuru viņi iznīcinaja – kara sekas ir redzamas seno tempļu drupās…
    Tas pats ar itāļiem…gaišmataino etrusku vietā mazi melni – Bibeles tautas atzars…bet valoda… Itaļu valoda (oficiāli to neatzīst, protams) ir baltu valodas atzars, kurā vairs nerunā balti, bet, diemžēl, semīti…. papētiet – liela vārdu sakritība ar mūsu pasu valodu…
    Tas sagaida arī visu Eiropu….

    P.S. sanāca tāds ne visai savarstījums…bet gan jau sapratīsiet:)

  3. Agnese saka:

    antīko kultūru vispār „pazaudēja” kādus 1000 gadus(C)

    Saprotiet, ka no mums slepj patieso vēsturi!!!!! 1000 gadu “robs” ir makslīgi radīts!!! Ja jau pat Jaunā derība ir sarakstīta tikai 16.gs…. tad padomajiet par visu citu…par masveidā nodedzinatajam bibliotekām, kad teritorijas tika iekarotas… Paskatieties kā ir iztīrīta Latvijas teritorija – pat senie rūnakmeņi samūrēti krustnešu-okupantu-seno masonu piļu mūros un samalti, un iznīcinati!!!
    Pašizredzeto augstākās kastas zin patiesibu un dažreiz “izmuldās”….
    Pat nabaga krieviem tiek čakārētas smadzenes par viņu izredzetību, tapat kā ukariņiem un mums u.c.. Nekas nav patiesība. Mēs – VISI KOPĀ ESAM PATIESĪBA!!!! Mēs esam baltā rase- seno āriešu pēcteči, kas šodien tiek iznīcinata ar metodi – SKALDI un VALDI!!!
    Bet, ja mēs būsim VIENOTI – mēs būsim SPĒKS un tas viņiem ir bīstami!!! Tāpēc šīs muļķigās cīņas…lai šķeltu un pie reizes iznīcinatu!!!

  4. Deniss Kalns saka:

    Tas noteikti ir labi, ka lasāt grāmatas. Tikai tās ir no Rēriha grāmatnīcas, kur pulcējās vēstures šarlatāni. Vajag lasīt zinātnieku grāmatas. Par senajiem laikiem iesaku Indriķi Šternu. To man ieteica profesors. Tagad zinu, kas notika. Par baltu un slāvu pasionaritāti jālasa Gumiļeva Ļeva grāmatas krievu valodā, kā arī Sedova grāmatas. Par baltu senumu ir daudz murgu, kurus Jūs esat iepazinu. Bet tie ir murgi. Nacionālisti rada murgus, Ukraiņu nacisti arī iestāsta, ka ukri ir vissenākā tauta uz zemes. Cēzars arī esot bijis ukris. Idiotisms. Arī pie mums ir idiotisms. Jā, vēl var lasīt mūsējās Raisas Deņisovas grāmatas, kas izdotas Rīgā. Vēl par baltiem ir labas un pareizas grāmatas amerikas lietuvietei Gimbutei, ja pareizi, piedodiet, atceros uzvārdu. Tā ir slavena dāma. Lasiet zinātnieku, īstu zinātnieku, bet nevis Šņores tipa mēslu kalpu darbus. Tad viss būs labi. Noteikti Indriķa Šterna abas biezās grāmatas izlasiet.

  5. Agnese saka:

    Es nelasu Rērihu!!!!
    Es saprotu, jus Denis – jus esat nozombets ar krievu jeb slāvu “pārākuma” filozofiju, kas ir ļoti muļķīga, jo tāda nepastav… Tā ir iluzora un makslīgi radīta!
    Kas šodien valda Krievijā un kāds liktenis gaida Krieviju – vai to zināt?
    Piemēram, nepastāv tāda krievu kino – TĀDA NAV!! Ir tikai Krievijas ebreju kino. Jau apnicis skatīties Holivudas un Krievijas kino – vienas ebreju sejas….Nepastāv krievu estrāde! Ir tikai Krievijas ebreju estrāde! Nav krievu politikas ir tikai Krievijas ebreju politika un vispasaules cionistu politika!
    Atmostieties taču!

  6. Agnese saka:

    Un vēl…viņi to dara jau tūkstošiem gadu, ieskaitot vēstures falsifikācijas.

    Речь президента Антидифаммационной Лиги Абрахама Фоксмана об уничтожении белой расы и СиоНацистском захвате мира

    Президент Антидифаммационной Лиги Абрахам Фоксман в своем выступлении в 1998 году произнес следующую речь:

    – Джентльмены! Приветствую вас на второй встрече по случаю столетнего юбилея участников Старейшин Синода. Мы достигли всех целей, сформулированных на нашей первой встрече сто лет назад.

    Мы управляем правительствами. Мы создали противоречия среди наших врагов и заставили их уничтожать друг друга. Мы заставили действительно замолчать критиков наших дел, и мы – самая богатая раса среди людей на Земле.

    Я говорю о смерти белой расы. Мы полностью уничтожим все средства воспроизводства так называемой расы арийцев. Настало время удостовериться, что белая раса угаснет через кровосмешение и фактически сведенную к нулю рождаемость.

    Мы все наслаждались видением многократно повторенных кадров со всего этого мира – последними белыми детьми, играющими с темными детьми, и знаем, что это путь окончательного разрушения белой расы. Мы можем разрушить древнюю чистую линию крови арийцев, побуждать к альтруизму и производству смешанного потомства.

    Существуют более агрессивные программы. Их цель – уничтожение белых детей – заслуживает любой цены. Мы хотим, чтобы каждый белый отец чувствовал неудобства от белых детей и производил смешанное потомство.

    Мы должны использовать нашу власть для шельмования белых мужчин и женщин, тех, кто еще собирается сохранить свою расовую чистоту. Они будут в новом обществе подвергнуты остракизму.

    Чтобы гои не могли объединиться, их надо убивать и заключать в тюрьмы.

    Мы воочию убедимся в конце белой расы лишь тогда, когда разрыхленные умы впечатлительных белых детей превратят их в агентов для их же собственного разрушения. Уже наши усилия в создании “людей” этого типа для белой расы привели к успехам. Эти мужчины уже не самостоятельные люди.

    Люди, вы и ваши предки интенсивно работали, чтобы удостовериться, что у нас будет власть для того, чтобы держать судьбу белой расы в своих руках. Теперь мы имеем это.

    Погибайте арийские гои (рогатый скот).

    25 августа, 1998, Нью-Йорк.

    Газета “Славянин”, № 5 (25) 2000 г.)

    http://antimatrix.org/Convert/Books/Rabbi_Abe_Finkelstein_Interview/Rabbi_Abe_Finkelstein_Interview_Ru.html#accuse_of_antisemitism

  7. Agnese saka:

    Ak, jā… Kas valda ASV un ES??? Kada tauta tur pie varas????

  8. Agnese saka:

    Un, kas attiecas uz “zinatniekiem” – ipaši PSRS laiku – tad atvainojiet – visi atbalstīja Baltijas rusifikāciju, jo citādi zaudētu darbu un “cepa” darbus par labu slavinizācijai….
    Kas bija boļševiki?Krievvalodigie ebreji – pamatā… kam svarigi visus rusificet – šodienas lindermanis

  9. Deniss Kalns saka:

    Neticu, ka meitenei/dāmai var nepatikt ebreji! Es jau neteicu, ka lasāt Rērihu ! Tātad nezināt, kas ir Rēriha grāmatnīca! Kur Jūs, Agnese, dzīvojiet? Tur laikam nav Rēriha grāmatnīca. Bet trakākais, ka esat slima ar antiebrejiskumu, antikrieviskumu un vispār bez kārtīgas izglītības. Kur Jūs mācījaties? Bet, ja esat jauna, tad varējāt mācīties tikai pie vietējiem deģenerātiem, kuri ir šarlatāni vēsturē, socioloģijā, politoloģijā. Man ļoti laimējās, jo es 4 gadus biju pie īsta zinātnieka, bet nevis kaut kāda latviešu vai krievu šarlatāna. Vai esat spējīga atšķirt īstu mantu no surogāta? Man liekas, ka esat bezcerīgi samaitāta. Pēdējie komenti par to stāsta droši. Tur ir tikai murgi.

  10. Agnese saka:

    Kur konkrēti es teicu, ka man patik vai nepatik ebreji un krievi? Konkrēti!!!
    Jūs pat nespējat informāciju sagremot… nabadziņš….
    Izlasiet visu velreiz, ipaši par krieviem!!! Vai arī jums ir problēmas ar latviešu valodu????

  11. Agnese saka:

    Īsta zinatnieka vai pseidozinatnieka??? To jūs neziniet… izskatās, ka esat mācijies pie pseidozinatnieka…. kādu šodien ir vairums…. jo īstos no darba par mutes palaišanu izmet….

  12. Agnese saka:

    Ja jums interesē, kas man patik un nepatīk, tad lūdzu – te būs atbilde:
    Man patik krievi, ukraiņi un ebreji – parastās tautas pārstāvji – katrs patīk pa savam, bet,kas man nepatīk – pasaules valdošā elite: cionisti-masoni, ilumināti, bilderbergieši, 300-tu komiteja, sātanisti, mākslīgi radītie aristokrāti u.c. sociālie parazīti!!!!!!
    Nepatik viņu raditie meli par vēsturi, uzspiestās un melīgās reliģijas, uzspiestā neveslīgā ĢMO un ķimizētā pārtika, melīgā farmokoloģija un medicina, melīgā vakcinācija, melīga tiesvedība, tautu deģenerācija, pedofilizācija u.c. masu iznīcināšanas līdzekļi – kari, t.sk. ekonomiskie kari. Tāds karš šobrid vērsts pret Latviju.

  13. Agnese saka:

    Negibu ari strīdēties. Var jau but, ka jusu zinatnieks ir gudrs cilvēks, nevis sarlatāns. Kā viņu sauc un kur jus pie viņa mācijaties. Nosauciet viņa darbus.

  14. Deniss Kalns saka:

    Rozenvalds

  15. Agnese saka:

    vārds? ir kāds darbs interneta, ko palasīt?

  16. Deniss Kalns saka:

    Jā, tas pats! Lasiet ar prieku!

  17. „Bizantija” nekad nav pastāvējusi, šis vārds ir Rietumeiropas vēsturnieku un ideologu ieviests termins, kas ir diezgan labi zināms fakts akadēmisko vēstrurnieku, it īpaši “bizantologu” aprindās. 1557.g. šo terminu ieviesa vācu vēsturnieks Hieronīms Volfs, un pēcāk atkal to izmantoja franču vēsturnieki, tādejādi to nostiprinot un izplatot Rietumeiropas zinātniskajās aprindās.
    To ko, mūsdienās sauc par „Bizantiju”, paši iedzīvotāji sauca par Romāniju (Ῥωμανία – Romiešu zeme) jeb Romas patvaldību (impēriju) un sevi sauca par „romiešiem” jeb „romejiem”. Līdz pat pēdējam Pareizticīgās Romānijas imperatoram Konstantīnam IX Paleologam valsts vadītāju sauca par romeju (romiešu) valdnieku. Kā senākos laikos Osmaņu impērijā, tāpat arī mūsdienās turki un arābi pakļautās Romānijas teritorijas iedzīvotājus sauc par „rumiem”, respektīvi, „romiešiem”. Antiohijas patriarhāta pareizticīgie kristieši Sīrijas un Lībijas teritorijā sevi sauc par „rum-ortodokss” (pareizticīgie romieši), tāpat sevi dēvē arābiski runājošie Jeruzālemes patriarhāta pareizticīgie kristieši. Kaut viņi runā tur izplatītajā arābu valodā, tomēr viņiem nav pamatā asinsradniecības ar arābiem, jo viņi ir okupēto romiešu pēcteči, kas ir asimilēti arābu kultūrai. Čigāni arī mēdz sevi dēvēt par „romiem”, jo bija atceļojuši no Indijas un apmetās Romānijā uz dzīvi, kur dabūja pilsonību un dzīvoja aptuveni pēdējos trīs gadsimtus līdz galējai Romānijas pakļaušanai Osmāņu impērijai. Mūsdienu valsts Rumānija, kas ir veidojusies pēc Rietumeiropas nacionālas valsts principiem (kuru konceptuālais aizsākums ir bijis līdz ar Franču Revolūciju), sev nosaukumu piedēvēja sakarā ar veco Romāniju (kā tas arī rakstās citās valodās), jo faktiski arī daļa no kādreizējās promeju apdzīvotās teritorijas, kā arī ir vēsturiskā kultūras mantiniece. Turklāt tas, ka rumāņu valoda ir no latīņu valodas grupas, grauj ģermāņu radīto mītu par to, ka Rietumos ir bijusi latīniskā kristietība, bet Austrumos grieķiskā kristietība, jo viņi pašreizējās Rumānijas iedzīvotāju senči kopš seniem laikiem dzīvoja Romas impērijas austrumu daļā.
    Termina „Bizantija” ieviešana saistīta ar ideoloģiskiem un politiskiem apstākļiem.
    4.gs. sākumā Romas imperators Konstantīns Lielais pārcēla galvaspilsētu no pilsētas Romas uz Konstantinopoli, ko uzbūvēja pilsētas vietā, ko sauca par Bizanti, no kurienes arī aizgūts termins ticamākai vēsturisko faktu sagrozīšanai. Uz Konstantinopoli pārcēlās gan imperators, gan galms, administratīvais aparāts, karaspēks un daudz kas cits. Jauno galvaspilsētu nosauca par Konstantinopoli jeb Jauno Romu jeb Cēzara/Cara pilsētu, slāviski, Царьград, ko visi tajos laikos atzina par civilizācijas, kultūras, izglītības, tirdzniecības centru un paraugu. Arī mūsdienās Konstantinopoles patriarha titulā ir vārds „Jaunās Romas bīskaps”. Šo svarīgo momentu, ka impērijas centrs ir pārcelts uz Konstantinopoli, un tur turpinās jau pagānismu atmetusī civilizācija un pieņēmusi kristietību, cieši ir saistīts ar to, ka cilvēki nezinot šos faktus var dabiskāk uzskatīt, ka autentiskie Romas civilizācijas turpinātāji ir tie, kam būs saistība ar pilsētu Romu – veco galvaspilsētu, kuri patiesībā to okupēja un izveidoja pavisam cita veida civilizāciju.
    Sākot no 4.gs. pakāpeniski līdz 9.gs. Romas impērijas Rietumu daļu (nevis „Rietumu Romas impēriju”, kā to pasniedz iekarotāju vēsturnieki un tie, kas balstās uz viņu datiem, jo impērija bija viena līdz tās okupācijai) iekaroja ģermāņu karotāju ciltis (franki, langobardi, teitoņi, vandāļi, goti), kas dzīvoja uz citu tautu izlaupīšanas un izpostīšanas rēķina. Šīs barbariskās ciltis lielā mērā izlaupīja un apspieda rietumromiešu tautu. Ģermāņu karotāju sagrāva Romānijas Rietumu daļā izglītības sistēmu, ekonomiku un kultūru, tādejādi izveidojot to, ko pieņemts saukt par „tumšajiem viduslaikiem”. Faktiski ģermāņu sirojumi atmeta un iznīcināja 1000 gadu krāto pieredzi un attīstību.
    Franku karaļa Kārļa Lielā valdīšanas laikā, 9.gs. sākumā, franki nolēma sākt sazvērestību pret romejiem un sevi pasludināt par autentiskajiem Romas mantiniekiem. Tie ilgi vērpa intrigas ap un par Romas pāvesta krēslu (nejaukt pilsētu ar visu Romas impēriju, jo par romiešiem sauca visus impērijas iedzīvotājus un pilsētai Roma jau sen tajā brīdī nebija tādas lomas kā senos laikos pirms galvaspilsēta tika pārcelta uz Konstantinopoli). Pāvests tajā laikā bija uzticīgs pareizticīgajai mācībai un tautai – romiešiem, kas bija pakļauti ģermāņu karotājiem. Pareizticīgais pāvests centās visādi atbalstīt savus okupētos tautiešus. Savukārt šajā laikā franki sāka vērpt intrigas paziņojot, ka austrumos dzīvojošie romieši ir „grieķu ķeceri”, un ir atkāpušies no pareizās ticības, tādejādi veidojot informatīvo lauku, kas norobežo pakļautos romiešus no brīvajiem. Sākotnēji daudzām idejām pretojās pareizticīgie pāvesti un romieši, bet viņus aizvietoja vai nu ar frankiem paklausīgiem romiešiem, vai arī centās uz pāvesta krēsla nosēdināt frankus, kas faktiski notika 11.gs., kad „Romas katoļu baznīca” atkrita no Baznīcas. Situāciju sarežģīja, ka tauta ir okupēta un paverdzināta, tādēļ nebija iespējas tikt galā ar franku mahinācijām.
    Franki izveidoja savu impēriju uz izpostītās Romas teritorijas drupām un pakļautajiem romejiem, kas kļuva par franku vergiem. Vēlāk ģermāņu valdnieks Otto I centās turpināt franku ambīcijas un pasludināja savu impēriju par autentisku Romas impērijas turpinātāju, par „Svēto Romas impēriju”, kamēr Romas impērijas austrumu daļā palika neokupētā (brīvā) teritorija ar tās iedzīvotājiem un pārvaldes centru – galvaspilsētu Konstantinopoli.
    Termina „Bizantijas impērija” ieviesējs bija vācu vēsturnieks, kas dzīvoja šajā ģermāņu karotāju izveidotajā Rietumeirops civilizācijā – „Svētajā Ģermāņu Romas impērijā”, kuras mantinieki bija arī franču vēsturnieki, kas arī ir ģermāņu tauta. Viņi turpināja lietot šo terminu, nevēloties atzīt un radīt pārdomas cilvēkos, kāpēc vienlaicīgi ir pastāvējušas divas Romas impērijas, un kura tad no tām ir īstā un kādas vērtības, ekonomiskās, politiskās un ētiskās līdzības un atšķirības bija šīm divām impērijām.
    11.gs. franki pēc trīs romeju pāvestu izsūtīšanas veiksmīgi sev pakļāva Romas pāvesta krēslu ieliekot franku pāvestu un pārveidoja pareizticīgo Romas bīskapa (pāvesta) katedru par reliģisko ideoloģiju, kuru izmantojot spekulatīvās filosofijas metodes sintezēja ar feodālismu – ģermāņu varas instrumentu un pamatu pār jau pakļautajiem romiešiem un turpmāk pakļaujamajām tautām. Tas bija līdzeklis ne tikai pakļautās teritorijas iekšpolitikai, bet arī tālākajai ekspansijai, iekarojot un izlaupot citas tautas ar savu „pareizo ticību”. Frankiem neinteresēja ticības patiesības un būtība, bet tikai savas varaskārās intereses un kā varētu reliģiskus elementus izmantot šīm interesēm. Tā veidojās mentalitāte, kuras paudēji bija Rietumeiropas valdnieki, pāvestība, bruņinieki, kas nogalināja un ar zobenu pievērsa savai izkropļotajai ticībai gan pagānus, gan pareizticīgos, vienlaicīgi atņemot viņu īpašumus un padarot viņus par vergiem uz savas zemes. Tāpat arī tika nogalināti pareizticīgie bīskapi visā Rietumeiropā un aizvietoti ar franku hierarhiju, kas bieži vien bija militāra. Turpretī Romānijas impērija („Bizantija”) 11 gadsimtu pastāvēšanas laikā (no 4.gs.-15.gs.) bija veikusi tikai vienu ekspansīvu karu, izejot ārpus savas teritorijas, kuru bija mantojusi no pagāniskās Romas. Imperators Justiniāns 6.gs. bija atkarojis no ģermāņiem daļu no rietumu teritorijām, ko ģermāņu vēsturnieki pasniedza kā iebrukumu Rietumromas impērijā, kaut arī pakļautie romieši sagaidīja viņus ar lāpām, prieku un gavilēm.
    Vēl 9.gs. franki sāka propagandu starp pakļautajiem romiešiem, ka brīvie romieši, kas atradās austrumos, ir „grieķu ķeceri”, lai vieglāk noturētu pakļauto tautu nospiestībā un atšķirtībā no tautas brīvās daļas. Tāpat arī Rietumos attīstījās divējāda likumu sistēma, viena attiecās uz romiešiem, kas bija pakļautie vergi, un otra – priviliģēta likumu sistēma, kas attiecās uz ģermāņu kungiem, ko no 13.gs. līdz 20.gs. sākuma arī izjuta mūsu Latvijas senči. Šeit arī bija pirmsākums „zilo asiņu”, izredzētās augstākas rases jeb asiņu kārtu teoriju realizācijām. Kamēr Romānijā jebkuras etniskas izcelsmes un šķiras cilvēks varēja pacelties citā kārtā, nebija „nacionālo nevienlīdzību un rasu naida”. Arī pats nacisma (nacionālisma) faktors jau izpaudās propagandas terminā „grieķu ķeceri”, jo ķecerība tika asociēta ar valodu, un izmantot asociācijas, ka senāk par grieķiem (hellēņiem) sauca pagānu kultūru nesēji, ko tā laika romeji uzskatīja par tumšu pagātni.
    Pareizticīgās romeju impērijas pagrimuma un bojāeju iemesls nebija tikai atkarīgs no iekšējiem faktoriem. Lielu triecienu 13.gs. pa brīvās impērijas budžetu nesa rietumu ģermāņu bruņinieku veiktā Konstantinopoles izlaupīšana, kuras bagātības viņi izveda 50 gadus. Galvaspilsētas iedzīvotāji gaidīja viņus kā palīgus pret musulmaņu agresiju, bet šie atnāca ar citu mērķi – izlaupīt dižo pilsētu. Ir diezgan pašsaprotams, ka pēc tāda trieciena, finansiāli novājinātai valstij bija grūti noturēties un ir vēsturnieki, kas pat apbrīno vēl 2.gs ilgo valsts pastāvēšanu. Savukārt rietumi – ģermāņu karotāju cilšu izveidotā civilizācija izmantoja gūto laupījumu savas finanšu sistēmas pamatu ielikšanai, flotes izveidei un jaunu teritoriju iekarošanai (Āfrikā, abos Amerikas kontinentos, Indijā, Austrālijā).
    Starp citu, Trešais Reihs (vācu: Drittes Reich — ‘Trešā impērija’ vai ‘Trešā lielvalsts’) bija kā „Pirmā Reiha” – iepriekšminētās ģermāņu „Svētās Romas impērijas” turpināšanas projekts. Tāpat arī pirmo sešu Eiropas Savienības valstu robežas atbilst 9.gs. franku izveidotās impērijas robežām, jo būtībā ir tās priekšteču ambīciju turpinātājs.
    Pēdējo gadu desmitu karstie punkti Tuvajos Austrumus un Austrumeiropā, Balkānu teritorijā, atbilst Romānijas teritorijai, kur ar ES un ASV centieniem turpinās pareizticīgo kristiešu iznīdēšana un apspiešana ar viltīgām propagandas metodēm: tautu šķelšanu, savstarpējā naida kurināšanu, sabiedrības domas kontrolēšanu un terorisma atbalstīšanu, jo viņi ir citas civilizācijas nesēji.
    Mūsdienu Eiropas Savienība ir sava veida kārtējā sistēma, kas turpina priekšteču gaitas. Jauniešiem, kas savu apķērību un gudrību izmanto Eiropas Savienības nostiprināšanai, tiek apbalvoti ar Kārļa Lielā balvu, kurš uzsāka impērijas nozagšanas procesu. „Eiropas jaunatnes Kārļa Lielā balvas mērķis ir veicināt Eiropas apziņas veidošanos jauniešu vidū un viņu līdzdalību Eiropas integrācijas projektos.” Un pats fakts tikai norāda, ka mūsdienu ES veidotāji sevi uzskata par iepriekšējo kultūru pēctečiem. Tikai kādu?
    Krieviski:
    Video:
    Гибель империи. Византийский урок

    Похищение империи 2013.04.24.

    15 raidījumi ar dažādiem akadēmiskajiem vēsturniekiem:

    Teksts:
    Протоиерей Иоанн Романидис – Филиокве
    http://pagez.ru/olb/345.php
    Святые Отцы «анти-западники» — благодетели Европы
    http://palama.ru/ekumenizm/svyatye-otcy-anti-zapadniki-blagodeteli-evropy.html
    Истинные причины раскола, православное христианство и папство
    http://apologet.spb.ru/ru/548.html

    Angliski:
    Video 3 radījumi 3 daļās par frankiem:



    Teksts
    Vairāki zinātnieku darbi par Romu, Romāniju, Romas impēriju
    http://www.oodegr.com/english/istorika/istorika.htm#4._Rome
    FRANKS, ROMANS, FEUDALISM, AND DOCTRINE
    http://romanity.org/htm/rom.03.en.franks_romans_feudalism_and_doctrine.01.htm
    DO FORCED REPLACEMENTS OF THEIR ORTHODOX PREDECESSORS HAVE APOSTOLIC SUCCESSION?
    http://romanity.org/htm/rom.26.en.apostolic_succession.htm
    WHAT, IF ANYTHING, IS A BYZANTINE?
    http://romanity.org/htm/fox.01.en.what_if_anything_is_a_byzantine.01.htm

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s