Mūslaiku varonis: „zaļais cilvēciņš” Igors Strelkovs (Girkins)

Igors Strelkovs (Girkins)

Igors Strelkovs (Girkins)

Mūsdienu zemiskuma, nodevības, gļēvulības, mantrausības, konformisma, izvirtības  un melu laikmetā godīgu un kārtīgu cilvēku skaits samazinās. Bet traģiski iztrūkst un par gauži retu parādību kļūst īsti varoņi, kuri patiesi tic vispārcilvēciskiem ideāliem, kuriem gods un pienākums nav tukša skaņa un kuri savu ideālu realizācijai ir gatavi upurēt visu, tai skaitā savu reputāciju un dzīvību. Viens šāds cilvēks nesen kļuva plaši pazīstams Krievijā un visā pasaulē Ukrainas notikumu sakarā.  

Lai gan ar antikrieviskumu slimajiem latviešiem krieva – varoņa prototips ir kā sarkana lupata, kas atmodina viszemiskākās dziņas, normāliem latviešiem (cik nu viņu ir atlicis) un visiem normāliem cilvēkiem ir vērts iepazīties ar šo jaunāko laiku vēstures atradumu, lai iepazītu īstu varonību (pretstatā tukšiem plātīzeriem, uzspēlētiem lielībniekiem un imitētai PR „varonībai”), spētu to atšķirt no politikāņu reklāmistu imitācijām un pamēģinātu šīs gauži nepieciešamās īpašības attīstīt sevī. Krievijā šādi cilvēki vēl ir kaut cik pieņemamā daudzumā, bet Latvijā un latviešiem ar to ir milzīgas problēmas. Ja Latvijā atrastos kaut vai viens „Strelkovs” ar nelielu grupiņu, tad mēs, visdrīzāk, dzīvotu pavisam citā Latvijā, kurā zagļi nesēdētu Saeimā, Eiroparlamentā, valsts pārvaldē un lielfirmu ofisos,  tiesneši un prokurori nevarētu kā ielasmeitas nesodīti pārdoties pa labi un pa kreisi, bet birkaviem un šķēlēm līdzīgi prominenti pedofili atrastos cietumā vai tiktu sodīti kā savādāk. Bet latviešu varonības gars izskatās tika izsmelts ar sarkanajiem strēlniekiem un nekādi vairs negrib atjaunoties, tāpēc gan valsts, gan tauta, gan visa sabiedrība pakāpeniski, bet pamatīgi beidzas nost. Rakstu šo cerībā, ka varbūt tomēr notiksies brīnums un vēl „celsies strēlnieks sarkanais”.

Atvaļināts pulkvedis pret nacistizēto ukraiņu armiju

Igors Girkins ar pseidonīmu Strelkovs ir dzimis 17.12.1970, pabeidzis Maskavas Valsts Vēstures un Arhīvu institūtu, iegūstot vēsturnieka-arhivāra profesiju, kurā ne mirkli nav strādājis. Kā brīvprātīgais ir karojis Piedņestrā (1992), Bosnijā (1992-1993) un Čečenijā (1995), bet no 1999.gada līdz 2013.gada pavasarim bija Federālā drošības dienesta (bijušais VDK) virsnieks ( pulkveža pakāpē). Štatu samazināšanas dēļ no dienesta tika atvaļināts. Pēc paša Strelkova teiktā viņu „izēda” kolēģi – karjeristi. Pēc tam līdz šā gada februārim strādāja par drošības dienesta priekšnieku pie pareizticīgā oligarha Konstantīna Malofejeva.

Igors Strelkovs plaši pazīstams kļuva kā Slavjanskas pilsētiņas (120000 iedzīvotāju) zemessardzes vienības komandieris. Slavjanska, kura atrodas stratēģiski svarīgā vietā starp Lugansku un Doņecku, ir kļuvusi par ukraiņu antinacistu un krievu pretestības un brīvības cīņu simbolu. Strelkovs ar niecīgiem resursiem ir pārvērtis Slavjansku par grūti ieņemamu cietoksni, kuru jau gandrīz mēnesi nesekmīgi lenc  gandrīz vai visa Ukrainas armija, nacistiskā „Nacionālā gvarde” un neformāli nacistiski – bandītiski grupējumi. Uzbrucējus konsultē un atbalsta ASV militārie darbinieki, CIP un viņu labā strādā arī privātas ārvalstu militārās kompānijas (piemēram, Karačunas kalnu pie Slovjanskas apsargā poļu militārā kompānija). Pēc paša Strelkova teiktā spēku samērs ir pat bijis 20:1 par labu ukraiņiem ar nospiedošu pārsvaru bruņutehnikā („separātistiem” ir tikai armijai atņemtā bruņutehnika), artilērijā un aviācijā (Strelkova rīcībā nav pat helihoptera).

Nacistu armijai katastrofāli pietrūkst cīņasspars. Iesauktie karavīri karot negrib, pavēles tiek sabotētas, notiek savstarpējas sadursmes,  armijā valda pilnīgs bardaks un neprofesionalitāte par ko pat atklāti vaimanā dedzīgākie ukraiņu nacistu līderi, bet paši ierindas nacisti un algotņi mirt nav gatavi – viena lieta arestēt vai apšaut neapbruņotus cilvēkus, bet pavisam kas cits ir cīnīties pret profesionāli organizētu pretinieku, kurš ir gatavs karot līdz galam un mirt par vispārcilvēciskiem ideāliem.

Pēc notikumiem Slavjanskā kļuva zināms, ka Igors Strelkovs ir slaveno „pieklājīgo zaļo cilvēciņu” komandieris, kuri (skaitliskā ziņā – apmēram 50) aizsāka Krimas atdalīšanās procesu (tieši tikai aizsāka, dodot pirmo impulsu, iedrošinot šaubīgos vietējos un Krievijas līderus, kuri tālāko jau paveica paši). Pēc Krimas līdzīgu palīdzību Strelkovam palūdza Novorosijskas aktīvisti. Ukraiņu un Rietumvalstu propaganda to attēlo kā Krievijas specdienestu darbību, bet, diemžēl, notikumu gaita un tālākā attīstība rāda ko citu. Būtu labi, ja Ukrainā veiksmīgi strādātu Krievijas specdienesti. Ja tā būtu noticis, tad no Ukrainas atdalītos nevis tikai Krima, bet gan Rietumukraina (Galīcija) dēļ savas kategoriskās nevēlēšanās kopā ar visu Ukrainu pievienoties (vai straujāk tuvoties) Krievijai, jo vairums Ukrainas iedzīvotāju ir prokrieviski noskaņoti (jab citiem vārdiem sakot – viņi ir krievi), kas tik ļoti tracina daudzus galīciešus, ameriko un eiropocentristus, kuri pašreiz veic mūslaikiem nepieredzētas politiskās vajāšanas un izrēķināšanās visā ukraiņu nacistu kontrolētajā teritorijā. Ja Krievijas specdienesti strādātu patiešām augstā līmenī, nekas tāds nenotiktu.

Ingternetā publicētajos Strelkova e-pastos (kārtējās „hakeru” aktivitātes) viņš asi izsakās par pašreizējajām Krievijas varasiestādēm, tās politiku un ierēdņiem. Pēc viņa izteikumiem Krievijā pārāk daudzos amatos ir salīduši karjeristi. Līdzīgs tonis ir jūtams arī viņa Slavjanskas notikumu paziņojumos. Tā ka Strelkovs ir gana neērta personība arī Krievijā.

Vienā no publicētajām e-pasta sarakstēm (2009.gada), kurā tiek apspriesta hipotētiska Krievijas valstiskuma katastrofa un ko šādā gadījumā vajadzētu darīt, Strelkovs min, ka X stundā viņš būtu gatavs rīkoties un viņa rīcībā būtu apmēram desmit domubiedru. Iespējams, ka  Krimā  Strelkovam bija vairāk nekā desmit domubiedru (bet tāpat tas to skaits nebija liels).

Apspriežot notikumus Krimā, amerikāņu eksperti plaši runā par Krievijas specdienestu augsto profesionalitāti šīs operācijas gaitā un par to, ka Krievija ļoti eleganti apspēlēja amerikāņus. Un patiesi, izskatās ka ASV valdība līdz Krimas epopejas noslēgumam patiešām īsti nezināja kas patiesībā tur notiek un tas, neskatoties uz to, ka ASV rīcībā ir milzīgas izspiegošanas priekšrocības internetbāzētos pakalpojumos un iespējā piekļūt mobilo telefonu sarunām, kuras visas tiek ierakstītas (pēc Snoudena atklāsmēm tā pat vairs nav ticama hipotēze, bet jau apstiprinājies fakts).  Paši amerikāņi atklāti atzīst kaunpilnu neveiksmi šai jomā. Šī neveiksme, izskatās ir saistīta nevis ar „Krievijas specdienestu veiksmīgo darbību”, bet gan tieši pretēji – ar Krievijas specdienestu nepietiekami augsto līmeni (par šo problēmu pietiekami atklāti runā paši krievi no Strelkova domubiedru aprindām) dēļ kā amerikāņi par viņiem pārāk daudz zina un droši paļaujas uz to.  Uz šī fona atsevišķu Krievijas specdienestu cilvēku (tādu kā Strelkovs) augstā profesionalitāte, veicot valstiskas un specdienestu funkcijas neformālā privātā kārtā, pārsteidza amerikāņus nesagatavotus. Lūk šos cilvēkus un šādas aktivitātes ASV specdienesti tik tiešām „nogulēja”.

Ne spēkā Dievs, bet patiesībā

Strelkovs ir pārliecināts pareizticīgais, kura dzīves kredo ir „Ne spēkā Dievs, bet patiesībā”. To viņš regulāri apliecina praktiski. Laikā kad, pēc Krievijas informatīvās telpas spriežot,  viss Doņeckā izskatījās vairāk nekā labi (17.05.2014), Strelkovs nāca klajā ar paziņojumu, kurš runāja pretī Krievijas infotelpā radītajam iluzorajam tēlam. Šī paziņojuma teksts ir iztulkots arī latviski (acīmredzot kāds antikrievs gribēja parādīt latviešvalodīgo publikai kā patiess krievu patriots raksturo pašreizējo nebūt ne ideālo Doņeckas vidi): http://www.focus.lv/pasaule/krievija-un-nvs/strelkovs-ukrainas-krievs-skatas-tv-suc-alinu-un-gaida-kad-no-krievijas-izvelsies-armija-kas-visu

Strelkovs, pirmkārt, atklāti pasaka, ka viņa rīcībā ir mazskaitliskas militāras vienības un ka viņam steidzami ir nepieciešami cilvēki, jo Ukrainas armija koncentrē pret viņu gandrīz vai visus savus spēkus. Iepriekš Strelkovs bija paziņojis, ka viņa rīcībā nav lieku ieroču, tāpēc brīvprātīgo pieņemšana bija ierobežota, bet tagad ieroči ar lielām pūlēm dažādos veidos tika sagādāti, bet karotāju rindas nepapildinās. Viņš tiešā tekstā pasaka, ka ir stipri vīlies Donbasa vīriešos, kuri vārdos viņu atbalsta un ir gatavi karot, bet tad, kad jāsāk reāli tas darīt, brīvprātīgo vairs nav.  „Desmitiem, pat simtiem cilvēku stāv ierindā un cīnās. Desmitiem tūkstošu, pat simtiem tūkstošu to visu mierīgi vēro televīzorā, pie viena iesūcot aliņu. Acīmredzot gaidot, kad no Krievijas izvelsies armija, spējīga visu izdarīt viņu vietā, vai arī, ka atbrauks pietiekošs daudzums bezsmadzeņu brīvprātīgo, gatavu mirt par viņu tiesībām dzīvot cienīgāku dzīvi nekā to, kurā viņi 23 gadus eksistēja zem Ukrainas nacionālistu valdības,” atklāti skarbs ir Strelkovs.

Tāpat Strelkovs atklāti pasaka, ka pašpasludinātajās republikās vis nebūt nav tik ideāli kā varētu šķist un ka ir gan karjeristi, gan malā sēdētāji-pamācītāji, gan arī  notiek bruņotu bandītu patvaļa. Strelkovs, publiskojot šos faktus, sola to novērst un vismaz no savas puses cenšas pildīt solīto – kādu laiku pēc šī paziņojuma divus savu vienību komandierus Strelkovs par marodierismu sodīja pēc karalaiku likumiem (nošaujot).

No propagandas un informatīvā kara viedokļa raugoties šāds Strelkova paziņojums varētu šķist liela kļūda, jo parāda pretestības kustības vājās vietas, ko gandrīz vai tūlīt pat sāka izmantot ukraiņu nacistu mēdiji, ziņojot par milzīgajiem zaudējumiem „separātistu” vidū dēļ kā arī katastrofāli trūkstot cilvēku. Par savu paziņojumu Strelkovs Krievijas informatīvajā telpā tika skarbi kritizēts, bet pēcākajās uzstāšanās viņš paliek pie sava, apgalvojot, ka ir jāsaka patiesība, pat, ja tā ir napatīkama. 

Šo savu pārliecību viņš kārtējo reizi apliecina 22.maijā, kad Krievijas mēdiji plaši ziņo, ka ukraiņu nacisti pie Volnovahas it kā esot paši uzbrukuši savas regulārās armijas vienībai, kura it kā atteicās izpildīt uzbrukuma pavēli, un pēc tam vēl uzsūtīja tai aviāciju. Strelkovs paskaidro, ka uzbrukumu sākotnēji veica Doņeckas zemessardze, izmantojot nacistiem atņemto Privatbank inkasatora automašīnu, bet Ukraiņu armijas atliekas savas neprofesionalitātes dēļ pēc tam uzsūtīja izdzīvojušajiem savējiem helihopterus. Tāpat Strelkovs apšaubīja konkrētās operācijas nepieciešamību, jo militārā ziņā tā maz ko deva, bet nacistu spēkus lieki satracināja.

Visbeidzot, uzbrukuma Doņcekas lidostai sakarā 27.05.2014, Strelkovs atklāti pateica, ka tā bija no militārā viedokļa primitīva un neveiksmīga zemessardzes spēku operācija kā dēļ arī tika ciesti tik lieli zaudējumi (pēc „separātistu” ziņām ap 70 kritušo karotāju, neskaitot civiliedzīvotājus, pēc „huntas” ziņotā – 200).

Labāk vienreiz redzēt, nekā daudzreiz dzirdēt

Varētu vēl daudz ko sarakstīt par šo tēmu, bet tas nav nepieciešams un tam nav jēgas, jo jebko no sarakstītā viegli apšaubīt ar tādiem neapgāžamiem argumentiem kā „krievu propoganda”, jo īpaši vidē ar lielu aprobežotu antikrievu īpatsvaru.

Tāpēc labāk ieraudzīt pašam. Pietiek tikai apskatīties uz pašu Strelkovu un paklausīties ko viņš saka, lai saprastu gan to kas ir viņš pats, gan to kas ir tie, kuri pret viņu karo un kuri patiesībā ir teroristi. Paskatamies uz Strelkovu, salīdzinam viņu ar Porašenko (tēva uzvārdā Vaļcmans)/ Jaceņuku/ Timošenko/Turčinovu/ Kļičko u.c. un mums nebūs grūti noteikt, kuri patiesībā ir pie sienas liekami nelieši. Viņu sejas, uzvedība un runasveids runā pats par sevi.

Pjotrs Porašenko (Vaļcmans), Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Aleksandrs Turčinovs, Vitālijs Kļičko

Pjotrs Porašenko (Vaļcmans), Jūlija Timošenko, Arsēnijs Jaceņuks, Aleksandrs Turčinovs, Vitālijs Kļičko

Piedāvāju par to pārliecināties katram un noskatīties Strelkova uzstāšanās (arī tiem, kuri nesaprot krieviski). Normāls cilvēks, kurš nav zaudējis spēju atšķirt labo no ļaunā un labus cilvēkus no neliešiem (šī spēja sāk zust cilvēkam akceptējot vai sākot veikt nelietības), ātri saskatīs to milzīgo morāli-tikumisko bezdibeni, kas šķir Strelkovu un ukraiņu nacistu vadoņus. Bet nu par pārējiem, diemžēl…  Ja Dievs kādu vēlas sodīt, tas atņem viņam prātu, un pēc tam viņš bedri izrok sev pats. Jautājums tikai cik daudziem Latvijā, jo īpaši latviešvalodīgo vidē, Dievs ir atņēmis prātu tik lielā mērā, ka viņi neatgriezeniski ir zaudējuši spēju atšķirt normālus un patiesus cilvēkus no meļiem un neliešiem. Ja daudziem, tad Latvijā nekas labs nav sagaidāms un būs arvien sliktāk un sliktāk.

Igora Strelkova intervija KP.TV par Slavjanskas pamatvienības sastāvu, 26.04.2014:
https://www.youtube.com/watch?v=8mGXDcO9ugw

Igora Strelkova intervija Krievijas TV, 29.04.2014: https://www.youtube.com/watch?v=ZEm3cQfKk6Y

Igora Strelkova videouzruna Doņeckas iedzīvotājiem, 17.05.2014:
https://www.youtube.com/watch?v=KIHdrSm6jrU

Igora Strelkova intervija KP.TV, 26.05.2014:
https://www.youtube.com/watch?v=tz7sNmN-hMQ

Varonības milzīgā nozīme

Sabiedrībai ir vajadzīgi varoņi. Un ne tikai kā tēli, bet arī kā reāli cilvēciski iemiesojumi. Gļēvuļu un komformistu sabiedrība, kura nav spējīga redzēt un rīkoties tālāk par savām personiskajām interesēm un nav gatava upurēties vispārības labā, ir neizbēgami lemta iznīcībai. Tā ir aksioma, kas vēstures gaitā izpaužas nepārtraukti. Gļēvuļu un komformistu sabiedrībā nelieši savairojas, uzkrāj spēkus un pamazām sāk šo sabiedrību iznīcināt. Sākumā pamazām, bet pēc tam strauji. Un, ja, redzot tuvojošos katastrofu, sabiedrība nav spējīga sevī radīt varoņus, kuri spēj apturēt neliešus, kuriem tobrīd jau ir nopietns pārspēks, tad tā tiek iznīcināta un, kas ir pats taisnīgākais, ar sabiedrību reizē tiek iznīcināts arī vairums ļaundaru.

Nelieši ir švaki cīnītāji. Nelieši ir gļēvi. Nelieši ir aprobežoti, lai gan, visbiežāk, viltīgi un ar labu pašsaglabāšanās instinktu. Viņi ir lieli, vareni un nežēlīgi tad, kad jūt aiz sevis pārspēku, kad jūt upura bezspēcību, bet tiklīdz parādās kaut vai tikai dažas, pat tikai iluzoras reāla pretspēka pazīmes, neliešu dūša strauji saskrien papēžos. Tieši tāpēc pat tikai viens vai daži varoņi reizēm spēj uzveikt it kā milzīgas un „neuzvaramas” neliešu armijas.

Varoņa liktenis ir neapskaužams, jo par varoni kļūst apstākļos, kad racionāli ir redzams, ka jebkāda cīņa ir bezjēdzīga un pretestība teorētiski garantē, ka cīnītājs pazaudēs visu (tiks atlaists no darba, zaudēs reputāciju, tiks ieslodzīts cietumā, tiks nogalināts utt.). Parasts cilvēks šādos apstākļos pārstāj cīnīties, samierinās, salūst un mazāk vai vairāk strauji degradē. Varonis, saprotot to, ka necīnoties viņš zaudēs pašcieņu un ka viņa dzīvei nebūs jēgas, cīnās, „liekot uz spēles” visu. Varonis saprot, ka necīnoties tiks iznīcināts „viss” un „dzīves vairs nebūs”, tāpēc  varonis labāk „stāvus mirst” nekā „uz ceļiem eksistē” vai „nebrīvē nobeidzas”.

Varonība, visbiežāk, beidzas ar varoņa nāvi (bet ne vienmēr un ne obligāti), tāpēc ir daudz varonīgu runu teicēju, bet gauži maz varonīgu darbu veicēju. Jēzus tika sists krustā,  Žanna d’Arka sadedzināta. Viņi iestājās pret acīmredzamu neliešu pārspēku, cīnījās, mira, bet citus izglāba. Šie ir tikai divi skaļi varonības piemēri. Ir vēl daudzi citi tikpat skaļi, bet vēl vairāk  ir maz zināmu vai nezināmu. Tā kā varonības cena ir augsta, gribētāju ir par maz. Kā saka nelieši: „Muļķu nav”, tāpēc viss tiek pirksts un pārdots (pat bērni), bez naudas nekas nenotiek un kārtējo reizi godā tiek celts zelta teļa kults. Bet reizēm, neliešiem par izbrīnu, kāds varonis uzrodas un tad tiek izjaukta nelietīgā lietu kārtība, vismaz uz laiku.

Igora Strelkova liktenis ir miglā tīts. Viņam ir informācija, ka ukraiņu nacisti ir devuši rīkojumu  viņu likvidēt par katru cenu. Loģiski, jo Strelkovs ir ne tikai profesionālākais Doņeckas komandieris, autoratīvākais līderis, bet arī personība, kura ar dažiem vēstījumiem spēj atspēkot visu ukraiņu-Rietumu mēdiju melu jūru. Strelkovs ir cilvēks, kurš reāli iedvesmo ne tikai karavīrus un cīņubiedrus, bet arī plašas tautas masas.  Un šai ziņā Strelkovs ir gauži neērts arī Krievijas un Doņeckas karjeristiem un neliešiem, kas pie noteiktiem apstākļiem ir spējīgi „iedurt dūci mugurā”.  Un tikt galā ar „savējiem” nereti ir grūtāk kā ar ienaidnieku. Dod Dievs, lai Igoram izdodas gan viens, gan otrs!

Ja Latvijā būtu bijis savs „Strelkovs”…

Ja Latvijā būtu savs „Strelkovs”, tad mēs dzīvotu pavisam citā valstī un pavisam citā sabiedrībā. Daudz nemaz nevajag, pietiktu kaut vai ar vienu „Strelkovu” un kaut vai pieciem viņa domubiedriem…

Ja 1991.gada augustā Latvijā būtu bijis savs „Strelkovs”&Co, tad varu sagrābusī un no ierakumiem izlīdusī neliešu varza tiktu aizslaucīta, salikta cietumos un Latvija būtu plaukstoša, augsti attīstīta valsts. Daudz attīstītāka par pašreizējo Baltkrieviju (tiem, kas nezina – „autoratīvā” un „nedemokrātiskā” Balkrievija reālā dzīves līmeņa ziņā ir galvastiesu pārāka par ES valstīm) un iespējams pat viena no attīstītākajām valstīm pasaulē. Toreiz nemaz tik daudz nevajadzēja, viens pats OMON ātri visu attīrītu, bet… Rubiks izrādījās nelietīgs gļēvulis par ko balvā nu ir saņēmis prestižu un eirodeputāta silto vietu. Toreiz neatradās neviens, kurš „nomainītu” Rubiku un realizētu jau sagatavoto tīrīšanu. Pietiktu tikai ar vienu „Strelkovu”, lai mēs tagad dzīvotu daudz labākā un cilvēcīgākā valstī …

Pēc „neatkarības” iegūšanas jaunā Latvijas politekonomiskā elite sāka zagt, izlaupīt un iztirgot visu kas kust un nekust. Pie tam tas tika darīts tik primitīvi, ka patiesi kauns ka neviens par to nav sodīts. Tika sakrātas kompromata kaudzes par tā laika darboņiem, tai skaitā Godmani, kurš bija galvenais to laiku Latvijas tehniskais iznīcinātājs un kurš gana labi iedzīvojās uz tā rēķina. Ja Latvijā šai laikā būtu bijis savs „Strelkovs” ar dažiem domubiedriem, tad neliešu vairums tiktu salikts cietumā vai sodīts citām metodēm, kas disciplinētu zemākos līmeņus un tad būtu bijis iespējams izveidot kaut cik normālu un patiešām puslīdz neatkarīgu valsti, kurā augstākā valsts vara nepieder mafioziem grupējumiem. Bet tas nenotika. „Strelkovs”neatradās arī starp t.s. „nacionālistiem”, kuri bija uz viļņa un par kopējās iedvesmas trūkumu tā kā sūdzēties nevarēja.

Toties gana auglīgā augsnē krita zagļu un neliešu kurinātā antipadomiskā, antikrieviskā un antikrievu histērija, kas palīdzēja novērst pūļa uzmanību no plaša mēroga zagšanām, masveida atlaišanām, cilvēku izlikšanas uz ielas, drausmīgi augstā mirstības līmeņa, dramatiskā dzimstības krituma, kurš vēl joprojām nav atgriezies padomju laiku līmenī un izskatās, ka vairs neatgriezīsies nekad, utt. „Pie visa vainīgi krievi” un „pacietiet jebko, savādāk nāks krievi” ir stabila neliešu veiksmes formula un jebkādu nelietību attaisnošanas instruments. Tolaik tika pierādīts, ka tas strādā un kopš tiem laikiem šī polittehnoloģija tiek izmantota nepārtraukti. Un strādā taču…

1999.gadā tika noķerta organizēta pedofilu banda. Tās darbības izmeklēšanas gaitā tika identificēti cietušie bērni un tas, ka bērni „apkalpoja” vairākas augsti stāvošas amatpersonas. Izmeklēšanu mēģināja pārtraukt, bet sākumā nesekmīgi un tikai tad, kad procesā iejaucās toreizējā prezidente Freiberga un pieprasīja nodot izmeklēšanas funkciju ar visiem materiāliem ģenerālprokuratūrai, kas nozīmētu reālu izmeklēšanas pārtraukšanu (jo bija pamatotas aizdomas, ka ģenerālprokuratūra sedz arī šāda tipa noziegumus), pieķerto pedofilu vārdi tika nosaukti publiski. Pēc tam sekoja cīņa, kuras rezultātā tika nogalināti vairāki cilvēki, tai skaitā pulkvedis, kurš vadīja izmeklēšanu. Liecinieki un iesaistītie tika iebiedēti ar izrēķināšanās draudiem, bet promenentie pedofili tika cauri sveikā. Ja tolaik Latvijā būtu bijis savs „Strelkovs” ar kaut vai pieciem domubiedriem, tad jau pēc pirmajām slepkavībām sāktu pazust arī paši pedofili, viņu rokaspuiši un ar viņiem saistīti personāži. Un tad mēs dzīvotu pavisam citā Latvijā, kurā augstākos valsts amatus neieņem homoseksuālistu-pedofīlu mafijas pārstāvji , attiecīgi gan  morāli-tikumiskais, gan politiskais, gan arī ekonomiskais klimats būtu pavisam cits, bet …

Tagad ir 2014.gads. Latvija ir pilnībā sagrauta. Latvijas valsts vairs neeksistē, jo latviešu vairākums ir nodevuši valstiskuma ideju un praktiski pierādījuši, ka viņi ne grib savu valsti, ne ir spējīgi to pārvaldīt. Mēs pašreiz dzīvojam ES provincē Latvijā, kurai ir pagaidām vēl saglabāti daži mazāk nozīmīgi valsts atribūti. Šī province formāli ir pakļauta ES struktūrām, bet reāli tajā saimnieko ASV vēstniecības darbinieki, ASV specdienesti, Zviedrijas korporācijas un citi.  Latvijas lauki (latviskuma galvenais balsts) ir pilnībā iznīcināti, ir iznīcināt vietējā ražošana, izglītības sistēma ir degradēta, dzimstības līmenis ir kritiski zems, katastrofāli augsts ir patērējamā alkohola līmenis (alkohols iznīcina smadzenes; tas attiecas arī uz „mērenajiem iedzērājiem”), ierēdņu korpuss ir nesamērīgi uzpūsts, valsts iestādes nepilda savas funkcijas un visus valsts pārvaldes līmeņus ir pārņēmusi totāla bezatbildība un korupcija. No Latvijas cilvēki aizceļo un izmirst. Tālredzīgākie nelieši jau gatavo un realizē imigrantu ievešanu (jo vietējie ir degradēti un uz konstruktīvu darbību vairs nav spējīgi). Viss ir tik slikti, ka pat „visoptimistiskākie” un visangažētākie burbuļpūtēji nespēj noliegt pilnīgas Latvijas sabiedrības katastrofas faktu. Bet kā parasti no patiesajiem iemesliem tiek novērsta uzmanība, tai skaitā izmantojot jau ierasto „krievu” un „padomju mantojuma” argumentu.

Pašreizējās situācijas traģiskums ir apstāklī, ka nu sabiedrības degradācijas izpausmes sāk pieņemt galēji anticilvēciskas formas. Tagad gandrīz vai pilnīgi atklāti nelietīgi ierēdņi un viņiem pietuvināti juristi un „biznesmeņi” pelna uz bērnu nelaimju rēķina. Ir radīta sistēma, kas „tiesiski” ļauj izņemt bērnu gandrīz no jebkuras ģimenes. Ierēdņiem pilnvaras ir plašas, kontroles mehānismi praktiski nestrādā un sodīts par patvaļu neviens netiek. Ļoti ērti. Tas ļauj izrēķināties ar politiskajiem un personiskajiem pretiniekiem, iegūt bērnus „savām vajadzībām”, pelnīt uz bērnunamu un audžuģimeņu naudas sadales un biznesu rēķina un pelnīt uz bērnu pārdošanu caur adopcijas procedūrām. Iespējams vēl kā savādāk. It kā varētu šķist, ka tālāk vairs nav kur, bet izrādās, ka ir…

Lai gan Latvija ir kritusi drausmīgi zemu, tomēr ES degradē ne mazāk strauji. Atsevišķās ES valstīs jau pilnā sparā rit virkne bērnus maitājošu un bērnu psihi kropļojošu pasākumu. Likumdošanas līmenī ir normalizēts homoseksuālisms, pilnībā izkropļots ģimenes jēdziens, uzsākta genderisma atziņu ieviešana, uzsākta obligāta bērnu agrīna seksualizācija jau bērnudārzos un jau sāktas nopietnas diskusijas par incesta un pedofilijas legalizāciju. Šīs ES vēsmas ir manāmas arī Latvijā. Ko nu darīsim? „Mīļā miera labad”, plātot rokas bezspēcībā, ļausim sakropļot mūsu bērnus? Un par ko tad kļūsim mēs paši? Pat negribas ieskicēt to ainu, kas piepildīsies, ja atkal kārtējo reizi Latvijā neatradīsies  savs „Strelkovs” ar kaut vai pieciem domubiedriem.

… bet varbūt tomēr …

Kam tas viss? Kas to vispār izlasīs un vai maz ir daudzi, kuri ir spējīgi to saprast? Cik vispār Latvijā ir atlikuši normāli cilvēki un cik normāli viņi ir? Nezinu. Bet zinu, ka, ja neradīsies varoņi, tad šausmas sāks strauji pieaugt un tas beigsies ar pilnīgu šīs sabiedrības (un latviešu) iznīcināšanu.

Katastrofas beigu fāze skars visus. Arī tos, kas sevi uzskata par „karavīriem”, kam patīk gremdēties „latviešu varonīgajā pagātnē”, iet pārgājienos un pie ugunskura dziedāt karavīru dziesmas (vispirmāmkārtām, protams, „mēs sitīsim tos utainos…”). Arī algotņus, kas piedalās amerikāņu okupācijas misijās un ar tiem saistītās personas. Arī  elites klanu pārstāvjus, kuri domā ka ir visgudrākie, visveiklākie un ka tas viņus neskars, jo viņi personīgi gan jau kaut kā izgrozīsies. Arī tos, kam pašreiz ir „silta vietiņa” (kamdēļ visādi posta apraksti šķiet nereāli un izdomāti, jo pašus personiski tas pagaidām vēl neskar) un kuri cer tās saglabāt. Un arī tos, kas cer „noslēpties” laukos vai aizmukt uz ārzemēm. Katrs saņems pēc nopelniem.

Katastrofa noteikti būs, ja latvieši neizārstēsies no antikrieviskuma, jo tas ir galvenais latviešu debilizēšanas un Latvijas sabiedrības šķelšanas instruments. Tieši tāpēc šai virzienā tik aktīvi strādā cilinski, bordāni, rožkalni un tamlīdzīgi kadri, gan arī visa proamerikāniskā un prorietumnieciskā žurnālistu varza ar streipveidīgiem elementiem priekšgalā. Viņi patiesu varonību grib pārvērst antikrieviskā destrukcijā. Arī šīs varzas elementus  tas skars pilnā mērā; konservatīvā spārna pārstāvjus pirmām kārtām.

Ko darīsim? Turpināsim lamāt krievus? Turpināsim akli ticēt amerikāņiem, ukraiņu nacistiem un jebkuram, kurš ir „pret krieviem”? Turpināsim ticēt Latvijas un Rietumu mēdiju glamūrīgajiem meliem? Turpināsim dzīvot peļņas un ieguvumu kategorijās, „baudīt dzīvi”, neuztraukties un „domāt pozitīvi”? Ja tā, tad tās ir beigas.

Bet varbūt tomēr reiz pietiek, un varbūt tomēr mūsos snauž kaut vai maziņš varonītis. Ja ne „strēlnieks sarkanais”, tad kaut vai tikai strēlnieks vai kaut vai tikai kārtīgs cilvēks, kurš sava komforta un amata saglabāšanas dēļ neiet uz kompromisiem ar sirdsapziņu un negriež ceļu nelietīgiem cilvēkiem (pat ja tas ir priekšnieks vai kāds cits „ietekmīgs” cilvēks), un neklusē par necilvēcībām un netaisnībām.

Ivars Prūsis
/30.05.2014/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

7 Responses to Mūslaiku varonis: „zaļais cilvēciņš” Igors Strelkovs (Girkins)

  1. marijadobro saka:

    Paldies, Ivar.
    Diemžēl Doņeckas aizstāvjos šaujot snaiperes no Baltijas.

  2. Irēna saka:

    Tā ir!!!! Parakstos!

  3. rakar saka:

    Lai gan ar antikrieviskumu slimajiem latviešiem krieva – varoņa prototips ir kā sarkana lupata, kas atmodina viszemiskākās dziņas, normāliem latviešiem (cik nu viņu ir atlicis) un visiem normāliem cilvēkiem ir vērts iepazīties ar šo jaunāko laiku vēstures atradumu, lai iepazītu īstu varonību (pretstatā tukšiem plātīzeriem, uzspēlētiem lielībniekiem un imitētai PR „varonībai”), spētu to atšķirt no politikāņu reklāmistu imitācijām un pamēģinātu šīs gauži nepieciešamās īpašības attīstīt sevī.

    // Trūkst objektivitāte. Diemžēl nav dūmi bez uguns un “pa taisno” dzirdot no 2. pasaules kara cietušo piederīgajiem tās zvērības, kas tika piekoptas pret sievietēm un bērniem, nav tik viegli izdzēst no cilvēku atmiņas. No tā varētu arī izplatīties minētais priekštats, kaut vai tāds nav vairākumam, lai kā gribētos apgalvot. Bet kāpēc vispār notiek zvērības šeit apskatīts netiek. Nozombēti cilvēciņi ir katrā tautā (un pēc definīcijas tiem ir jābūt vairākumā) un katrā rakstā neatlaidīgi izcelt latviešus kā visu nelaimju cēloņus nozīmē apzinātu vai neapzinātu prātu programmēšanu tiem, kas lasa šo rakstu jeb citiem vārdiem šādus tekstus varētu klasificēt kā Skaldi un valdi politikas atbalstīšanu.

    Bet latviešu varonības gars izskatās tika izsmelts ar sarkanajiem strēlniekiem un nekādi vairs negrib atjaunoties, tāpēc gan valsts, gan tauta, gan visa sabiedrība pakāpeniski, bet pamatīgi beidzas nost. Rakstu šo cerībā, ka varbūt tomēr notiksies brīnums un vēl „celsies strēlnieks sarkanais”.

    // nav jēgas kultivēt domas par vardarbību un tautas spēka šķelšanu / izmantošanu svešiem mērķiem.

    Kā brīvprātīgais ir karojis Piedņestrā (1992), Bosnijā (1992-1993) un Čečenijā (1995), bet no 1999.gada līdz 2013.gada pavasarim bija Federālā drošības dienesta (bijušais VDK) virsnieks ( pulkveža pakāpē). 

    // Tātad brīvprātīgi atbalstījis vardarbību, bijis VDK virsnieks (pēdējais jau dara ļoti uzmanīgu)

    Ingternetā publicētajos Strelkova e-pastos (kārtējās „hakeru” aktivitātes) viņš asi izsakās par pašreizējajām Krievijas varasiestādēm, tās politiku un ierēdņiem. Pēc viņa izteikumiem Krievijā pārāk daudzos amatos ir salīduši karjeristi. Līdzīgs tonis ir jūtams arī viņa Slavjanskas notikumu paziņojumos. Tā ka Strelkovs ir gana neērta personība arī Krievijā.

    // Papīrs pacieš visu. Mūsdienās gan pie redzamo, gan pie “neredzamo” struktūru pārstāvjiem ir tādi hameleoni, ka atšifrēt “kas ir kas” varbūt varēs tikai pēc kāda laika. Provokatoru, kā jau redzams, netrūkst ne šeit, ne citur. Tāpēc es aicinātu vērtēt šo kritiski.

    Strelkovs ir pārliecināts pareizticīgais, kura dzīves kredo ir „Ne spēkā Dievs, bet patiesībā”. To viņš regulāri apliecina praktiski. Laikā kad, pēc Krievijas informatīvās telpas spriežot, viss Doņeckā izskatījās vairāk nekā labi (17.05.2014), Strelkovs nāca klajā ar paziņojumu, kurš runāja pretī Krievijas infotelpā radītajam iluzorajam tēlam.

    // Ar šo ļoti uzmanīgi, jebkura reliģija tomēr ir klasificējams kā instruments, kas ir spējīgs radīt ne tikai pozitīvu ietekmi uz cilvēku prātiem. Iestāsti cilvēkam, ka viņš tic “pareizi” un viņš būs gatavs iet pāri līķiem, darot visu netīro darbu tavā vietā 🙂

    Piedāvāju par to pārliecināties katram un noskatīties Strelkova uzstāšanās (arī tiem, kuri nesaprot krieviski). Normāls cilvēks, kurš nav zaudējis spēju atšķirt labo no ļaunā un labus cilvēkus no neliešiem (šī spēja sāk zust cilvēkam akceptējot vai sākot veikt nelietības), ātri saskatīs to milzīgo morāli-tikumisko bezdibeni, kas šķir Strelkovu un ukraiņu nacistu vadoņus. Bet nu par pārējiem, diemžēl… 

    // KGB skolās mācija to pašu ko mūsdienās visi, kas strādā ar cilvēkiem (NLP, uzstāšanās mākslu utt) , tā kā es nemaz nebrīnītos, ka tiešām 90% pirmā skatījumā ir ok, bet video ir jāredz, lai spriestu ko vairāk. Par šo gan atcerēsimies, ko teica Petrovs – pasaules uztverē tiek dota 9x% taisnība (jeb haotiski dati, kas atspoguļo kaut kādus faktus) un x% meli vai sagrozīta informācija, kas neļauj visu bildi savilkt kopā.

    Ja Dievs kādu vēlas sodīt, tas atņem viņam prātu, un pēc tam viņš bedri izrok sev pats. Jautājums tikai cik daudziem Latvijā, jo īpaši latviešvalodīgo vidē, Dievs ir atņēmis prātu tik lielā mērā, ka viņi neatgriezeniski ir zaudējuši spēju atšķirt normālus un patiesus cilvēkus no meļiem un neliešiem. Ja daudziem, tad Latvijā nekas labs nav sagaidāms un būs arvien sliktāk un sliktāk.

    // Domāju, ka kritiskai masai noteikti nav atņemts veselais saprāts (tai skaitā arī prāts vajadzīgajā “daudzumā”), bet ļoti apšaubāmi, ka šī rindkopa tos uzrunās. Es esmu par paškritiku, bet visam savas robežas (ir nosodījums, bet trūkst risinājuma). Atcerēsimies, ka ar vārdiem, līdzīgi kā ar bumerangu- tie nāk atpakaļ 🙂

    Sabiedrībai ir vajadzīgi varoņi. Un ne tikai kā tēli, bet arī kā reāli cilvēciski iemiesojumi. Gļēvuļu un komformistu sabiedrība, kura nav spējīga redzēt un rīkoties tālāk par savām personiskajām interesēm un nav gatava upurēties vispārības labā, ir neizbēgami lemta iznīcībai. Tā ir aksioma, kas vēstures gaitā izpaužas nepārtraukti.

    // Varoņi veido jaunas “Piramīdas” ar visām no tā izrietošajām sekām. Lai neietu pa mūžīgo “apli”, tad drīzāk risinājums ir izeja no Elite – Pūlis valdīšanas modeļa un tā aizvietošana ar modeli, kas balstās uz savstarpējo cieņu, augstām morālām vērtībām. Jau pašus cilvēkus izvilkt no esošajiem ierobežojumiem pašu prātos nebūs viegli paveicams uzdevums, arī ‘varoņiem”. Iespējams procesi, kas šobrīd notiek, atmodinās kaut kādus prātus, bet to jau rādīs laiks. Kā teikt- visam savs laiks 🙂

    Šī province formāli ir pakļauta ES struktūrām, bet reāli tajā saimnieko ASV vēstniecības darbinieki, ASV specdienesti, Zviedrijas korporācijas un citi.  Latvijas lauki (latviskuma galvenais balsts) ir pilnībā iznīcināti, ir iznīcināt vietējā ražošana, izglītības sistēma ir degradēta, dzimstības līmenis ir kritiski zems, katastrofāli augsts ir patērējamā alkohola līmenis (alkohols iznīcina smadzenes; tas attiecas arī uz „mērenajiem iedzērājiem”), ierēdņu korpuss ir nesamērīgi uzpūsts, valsts iestādes nepilda savas funkcijas un visus valsts pārvaldes līmeņus ir pārņēmusi totāla bezatbildība un korupcija. 

    //Tīri loģiski būtu nekautrēties un pieminēt arī Krievijas specdienestus, jo katram varas / ietekmes veidojumam šeit ir savas intereses (un parasti tās nesakrīt ar šeit dzīvojošo latviešu, krievu un citu tautību cilvēku patiesajām vēlmēm) , kas pēc būtības nav nekāds noslēpums.

  4. Agnese saka:

    snaiperes no Baltijas(C)

    Snaiperes no Baltijas automātiski nenozīmē – latvietes. Latvijas armijā dien ļoti daudz krievu meiteņu!!!!!! Kā arī jedziens Baltija nav sinonīms vārdam Latvija, ja kāds nezin!!!!

  5. Agnese saka:

    Un Baltijas snaiperes šodien nozīmē – NATO armijas snaiperes!!! Tā ka nevajag demagoģiju!!!

  6. Bonifācijs saka:

    Izslatās ka viņš tiešām ir ļoti labs profisionālis, par vīrišķibu nezinu, taču droši vien ne lupata, par GRU pulkvežiem lupatas nekļust, parāk nopietna organizācija -taču netīra arī.
    1. Nav bijušo GRU pulvežu – tas ir naivi..
    2. Strelkovs nenoliedz ka atnācs ar savu grupu no Krimas, Šajā sakarā būtu forši uzzināt, kā viņš tur nokļuva? Sēdēja piemaskavā, saņēma pensiju un tad pēķšņi izdomāja… jālaīž uz Krimu, tur pavisam nejauši stacijā vai lidostā satika baru ar pieredzējušiem atvaļinātiem karavīriem, sameta pa visiem naudiņu, iegāja tuvākāja supermārketā, apbruņojās, ekipējās un laidās uz Slavinsku…
    Tā ka nebūsim naivi…, pāsas no sevis tādas lietas nenotiek.

  7. Kaspars saka:

    Palasīju jūsu saitu.
    Ziniet, es padomju laikos biju par mazu lai ko saprastu, bet nesen palasījos 60 – 80. gadu žurnālus, pēc noskaņas ļoti līdzīgi tam ko rakstāt jūs – pamatā patiesība, pieļauju, ka vairumā gadījumu maksimāli pievilkta, bet tomēr patiesība. Bet pats galvenais – spēle tikai uz vieniem vārtiem (šeit vietā līdzība par skabargu un baļķi).
    Ar to es gribēju teikt, ka nevar rakstīt par to kā ASV spridzināja savus dvīņu torņus, lai attaisnotu iebrukumu islāma valstīs, taču pilnībā ignorēt faktu, ka Krievija spridzināja savas daudzdzīvokļu mājas, lai attaisnotu iebrukumu Čečenijā.
    Vairākos rakstos apskatīti diezgan seni notikumi, meklēts, analizēts, konspektēts. Varbūt painteresējaties arī par to, kas tā bija par zemestrīci astoņdesmito gadu sākumā Armēnijā? Vai kāpēc padomija laicīgi neziņoja par Černobiļu (pasaule par to uzzināja no skandināvijas)? Un ko vēl šie noklusējuši un noslēpuši?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s