Kā ukrainis kļuva par ukrainafobu, jeb piezīmes par dzīvi Ļvovā (Galīcijā)

475px-Lviv_COA_svgEsmu dzimis un uzaudzis Slobožanšinā [Austrumukraina]. 1999.gadā pārvācos uz Harkovu un laimīgi tur nodzīvoju līdz 2012.gadam. Dzīvojot Harkovā, man bija sapnis – aizbrukt uz Ļvovu [Galīcijas sirds, „galvaspilsēta”]. Tomēr brīvā laika trūkums 19 stundu braucienam tikai vienā virzienā atlika mana sapņa realizāciju.

Un, lūk, beidzot tas notika. Pēc likteņa gribas un dēļ apstākļu sakritības, kad divu gadu laikā pabiju Kijevā, Ļubļanā un Košicā, man parādījās draudzene, kura bija dzimusi ļvoviete. Pie viņas ciemos tad arī 2012.gada vasarā atbraucu.

Man bija piecas dienas laika un šīs piecas dienas mēs pavadījām lietderīgi – aizbraucām uz Skole, Mukačevo, peldējāmies kalnu upē, pastaigājāmies pa kalniem un pat nokļuvām pasākumā, kurā sēdēju pie viena galda ar Ļvovas mēru. Ļvova atstāja uz mani ļoti labu iespaidu. Smuka pilsēta, smuka arhitektūra, daudz oriģinālu, tematisku iestādījumu, gaisā virmo kafijas aromāts un vispārēju svētku sajūta. Aizbraucot es paņēmu līdzi daudz brīnišķīgu iespaidu, simtiem fotogrāfiju un prieku par to, ka mans sapnis ir beidzot piepildījies.

Bet mēdz teikt: „Sargies no saviem sapņiem, jo tie mēdz arī piepildīties.” 2012.gada rudenī es pārvācos uz dzīvi Ļvovā… 

1406298411_lvovskiy-opernyy-teatr 1406298357_striyskiy-park 1406298290_dominikan 1406298188_palacco-bondinelli 1406298237_ploschad-rynok 1406298061_kriivka 1406298052_arsenal 1406298030_vokzal1406298194_palac-potockih 1406298518_ratusha 1406298533_chornyy-dom 1406298545_porohovaya-bashnya 1406298379_tramvay

Pirmie no jaunajiem iespaidiem bija jocīgi un savā ziņā mazliet nepatīkami. Pirmkārt – pilsēta ir samērā maza [+/- 700 tūkstoši iedzīvotāju; Harkovā – +/- 1,4 miljoni], bet šaurās ieliņas un metro trūkumus izraisa nepārtrauktus sastrēgumus. Pat lielās, maģistrālās ielas reizēm vienkārši sastingst un kustas bruņurupuča ātrumā, nerunājot nemaz par mazajām ieliņām.

Otrkārt – alga. Es jau biju pieradis saņemt Harkovā piecarpus tūkstošus grivnas [apm. 330EUR] no kurām divi tūkstoši [apm.120EUR] aizgāja par dzīvokli. Šeit savukārt par tā paša profila darbu man piedāvāja divus tūkstošus un tos pašus piedāvāja ar tādu lepnumu… tie taču ir veseli divi tūkstoši. Pēc pirmajiem telefonzvaniem potenciālajiem darbadevējiem es biju šokā. Divi tūkstoši, ņemot vērā to, ka par dzīvokļa īri vien man bija jāmaksā divi tūkstoši plus klāt nāk arī komunālie maksājumi.

Treškārt – ja nebraukt uz centru, tad sajūta, ka dzīvo Ļvovā nav nekāda. Parasti guļamrajoni, tās pašas plānveida celtnes, tās pašas paneļu un ķieģeļu mājas kā visā bijušajā PSRS [patiesībā šāda paša tipa paneļmājas, tikai sliktākā kvalitātē (saspiestākas, neērtākas, mazākas), priekš „strādnieku šķiras” tolaik cēla visā pasaulē, visuzskatāmāk par to var pārliecināties „labklājīgajā” Šveicē]. Pirmās pāris dienas man pat nebija pilsētas nomaiņas sajūtas  – jutos tā it kā būtu tikai zaudējis darbu un nomainījis dzīvokli.

Ceturtkārt – skaistu meiteņu trūkums. Precīzāk sakot nevis vispār skaistu meiteņu trūkums, bet to salīdzinošā mazskaitlība. Pēc kāda laika pat sāku jokot, ka „Ļvovā ir divas skaistas meitenes, ar vienu es aprecējos, bet otru pagaidām tā arī neesmu ieraudzījis.”

Tāds kopumā bija mans pirmais, ne tūrista iespaids par Ļvovu. Tālāk sekoja darba meklējumi.

Harkovā es 8 gadus taisīju mīkstās mēbeles. Tur mani apmierināja gan pats darbs, gan arī alga. Šeit par tādu pat darbu man piedāvāja zemāku atalgojumu. Bet neko darīt, un es aizgāju uz pārrunām. „Pārrunāju” visu kā nākas, firma liela, trīsstāvu ēka plus ražošanas cehs, reklāmas plakāti pa visu pilsētu un internetā. Man parādīja ražotni, visas ierīces bija pazīstamas, pats darbs arī. Nākamajā dienā es sāku strādāt.

Pirmajā dienā mani gaidīja patīkams pārsteigums –noliktavas pārzinis izsniedza man visu nepieciešamo instrumentu klāstu. Manā līdzšinējajā pieredzē darba devējs izsniedza tikai minimālo darbarīku komplektu, bet viss pārējais bija jāgādā pašam uz sava rēķina. Šeit izsniedza pilnīgi visu. Tālāk sekoja nepatīkamie pārsteigumi.

No iepriekšējās pieredzes es zināju, ka ir galdnieku brigādes, kuras izgriež detaļas. Tava kā galdnieka – savācēja uzdevums ir no šīm detaļām izveidot karkasu un atdot to „apvilcējiem”. Te izrādījās, ka galdnieku – detaļu izgriezēju nav un tev viss ir jādara pašam. It kā jau nekas, rokas tā kā ir un nav līkas, un var to izdarīt arī pats, bet… skaidu plate no kuras jāizgriež detaļas ir 50-75kg smaga un tās izmēri ir 2,5-3 metri. Vienam pašam atnest šādu plati un sagriezt ir nereāli. Attiecīgi izrādās, lai to izdarītu, tev ir jāatrod cits tāds pat strādnieks kā tu, jāatrauj viņš no viņa darbiem, kopā jāatnes plate un jāsagriež materiāli ar kuriem vēlāk var strādāt viens pats.

Uz manu priekšlikumu: „Varbūt izveidojam brigādi no diviem cilvēkiem” es pēc sejas izteiksmes sapratu, ka mani nesaprata. Nu, ja nē, tad nē. Es sāku iekļauties darbā. Saņēmis uzdevumu, es meklēju palīgu un ar to kopā sākām griezt, bet… zāģa galds izmēri bija 50-70cm bez atdura un virzienrāmja. Novilki līniju ar zīmuli un tik zāģē, paļaujoties uz savu acumēru un roku stiprumu. Uz manu priekšlikumu: „Labāk sametinām rāmi, pagarinām galdu un izveidojam atbalsta mērlenti zāģēšanas precizitātei un drošumam”, mani atkal nesaprata. Precīzāk sakot saprata, bet uz to saņēmu atbildi: „А навіщо, воно ж і так працює, ми завжди так ріжемо” (Un kāpēc tas jādara, mēs vienmēr tā zāģējam.). Pēc tam racionālists manī iemiga. Nu i nekas, kā saka, nav ko līst svešā baznīcā ar saviem pātariem.

Vispār darba organizācija cehā bija, maigi izsakoties, dīvaina – nosūcēju vilkme bija tāda, ka labāk viņas nebūtu vispār, skaidas no viena darbagalda aumaļām „apbēra” blakus strādājošos, elpot no sīkajām skaidām bija grūti, apkures nekādas nebija un cehā bija nulles temperatūra.

Otrajā dienā mans kolēģis pusdienslaikā pajautāja no kādas puses es nākot un, kad uzzināja, ka no Harkovas, tad sāka runāt dīvainas lietas. Sev par pārsteigumu es uzzināju, ka pie mums visi esot par Janukoviču un ka mūsos neesot ukraiņu gara. Golodomoru negodinam, draudzīgi skatamies moskaļu virzienā, Krimā mums esot stipra flote un, ja mēs to atdosim moskaļiem, tad Ukrainai ir beigas. Uz manu aizrādījumu, ka es nesen peldēju blakām šai „stiprajai” flotei un ka patiesībā, salīdzinājumā ar Krievijas floti, tā ir maz kam derīga lūžņu kaudze, mans sarunbiedrs uzmanību nepievērsa. Vēlāk izrādījās, ka mans „apgaismotājs” dzīvo Ļvovas priekšpilsētā, Harkovā un Krimā nekad nav bijis, bet pēc savas pasaules uztveres un redzesloka varētu ieņemt vispārīgo jautājumu ministra posteni.

Darbu šai uzņēmumā es beidzu jau trešajā dienā. Mēs ar pārinieku zāģējām kārtējo skaidu plati, kas beidzās ar nelaimes gadījumu (skaidu plāksne, kad bija aizzāģēta gandrīz līdz galam, nogāzās no sava svara, iespiežot pārinieka pirkstus zāģī). Es uzreiz nodevu saņemtos instrumentos un uzteicu darbu. Veselība dārgāka.

Atnākot mājās un atverot avīzi, uzdūros sludinājumam, kurā meklēja mīkto mēbeļu pārdošanas menedžeri. Pazvanīju un sarunāju tikšanos. Ja jau te ir tik niecīgas algas, tad labāk es par to nīkstu ofisā nekā salstu cehā. Pirms tam pameklēju internetā – ir savs saits, reģistrēta tirgus marka, reklāma, viss kā nākas, solīda firma.

Uz pārrunām devos ar vieglu sirdi. Tās izrādījās jocīgas, jo bija jārunā ukrainiski. Man pat likās ka sanāca tīri labi, lai gan no malas visdrīzāk tas izskatījās smieklīgi. Man parādīja ofisu, ražotni, modeļu rindu, mani tas apmierināja un es viņus arī, un jau nākamajā dienā uzsāku darbu.

Harkovā es strādāju divās mēbeļu firmās. Pat ne firmās, bet individuālos uzņēmumos uz direktora vārda. Pirmā individuālā uzņēmuma direktors ilgi bija strādājis mēbeļu rūpnīcā un pēc tam nolēma organizēt savu ražotni. Sākumā vadāja mēbeles ar savu personisko mašīnu piekabē. Pēc tam, attīstoties biznesam, nopirka „gazeli”. Viņam bija septiņi darbinieki, bet viņš pats izpildīja iepircēja, šofera, pārdošanas menedžera, iepakotāja un tehnologa lomas. Viņš braukāja ar Hyundai Tucson un pats sev cēla divstāvu māju.

Otrs direktors sāka savu biznesu, taisot savas mājas bērniņos virtuves iekārtas. Ar laiku viņa ražotne izauga līdz pilnvērtīgam ceham. Pie viņa strādāja 17 cilvēki un mēbeles tika izvadātas ar divām „Tata” smagajām mašīnām. Viņš pats mēdza strādāt cehā un no pārējiem strādniekiem atšķīrās ar resnu zelta sprādzi ap roku. Viņš papildus tam vēl bija arī iepircējs, tehnologs un reizēm arī šoferis. Viņš braukāja ar Suzuki Grand Vitara un pārdeva mēbeles visā Ukrainā pusmiljona grivnu [apm.30000EUR] apmērā.

Savukārt Ļvovas firmas direktors sēdēja ofisā, regulāri apmeklēja visādus pārdošanas seminārus, viņam bija daudz diplomu no šiem semināriem ar kuriem viņš ļoti lepojās, firmai bija skaļš nosaukums un reklāma un mēbelēs tika iešūtas birkas ar firmas nosaukumu.Direktoram bija padoti menedžmenta nodaļas direktors, divi pārdošanas menedžeri, grāmatvedis, iepircējs, dizaineris, ražošanas priekšnieks, viena šuvēja, divi strādnieki, viens palīgstrādnieks un šoferis ar personisko auto. Pie tam direktors braukāja ar maršruta takobusu, viņam bija daudz kredītu un viņš sapņoja piegādāt mēbeles 2014.gada Soču olimpiādei.

Darbs tur bija interesants. Samērā neilgā laika posmā es izveidoju nelielu klientu bāzi, bet saskāros ar nepārvaramu problēmu – veikali, kuri bija gatavi pie sevis izvietot mūsu mēbeles bija, bet naudas, lai šīs mēbeles saražotu nebija. Mūsu resursu pietika tikai trijiem veikaliem un pēc tam pārgājām uz pārdošanu uz pasūtījumiem pēc katalogiem. Tā kā tādu katalogu veikalos bija daudz, tad ar pārdošanu neveicās. Pie tam mūsu cenas, salīdzinājumā ar konkurentiem, bija samērā augstas par ko nav jābrīnās, jo mašīna speciāli tika dzenāta pēc dažiem metriem auduma, skrūvju pakas, skaidu plāksnes utt. Pērkot un atvedot vairumā viss maksāja lētāk un tas nevarēja neatsaukties uz mūsu mēbeļu pašizmaksu.

Savukārt mēbeļu kvalitāte piekliboja, mēs kavējām termiņus un darījām pilnīgi neloģiskas lietas. Piemēram, mūsu šuvēja uzšuva pārvalku, bet galdnieks tam bija spiests pielāgot karkasu, pārtaisot to vairākkārtīgi. Mēs brīvi izmainījām pasūtītāja dotos izmērus un pēc tam, kad piegādājām, skaidrojāmies, ka ar viņa dotajiem izmēriem nu nekādi neko uztaisīt neizdotos. Mums regulāri atgrieza preci un vairākkārtīgi to pielabojām. Audumu mēs iepirkām no mazu apjomu tirgotājiem kā no fiziskām personām, jo firma visiem bija parādā. Pārdošanas apjomu neesamības gadījumā mēs rakstījām direktoram kaut kādas marazmātiskas atskaites, gājām ar viņu kopā uz semināriem un regulāri melojām visiem pa telefonu – gan pasūtītājiem, gan kreditoriem, gan piegādātājiem…

Reizēm direktors kļuva runīgs par politiskām tēmām. Tad viņš runāja par „augstām vērtībām” un par moskaļiem (nezinu, ko viņi viņam ir izdarījuši). Viņa sapnis bija uzcelt Ļvovā pieminekli Džoharam Dudajevam, kurš rokās tur moskaļa galvaskausu [Džohars Dudajevs (1944-1996)- bijušais PSRS armijas ģenerālmajors, Afganistānas kara dalībnieks, pašpasludinātās Čečenijas republikas prezidents, tika nogalināts aviācijas uzlidojuma laikā Pirmā čečenijas karā (1994 – 1996)]. Visjocīgākais ir tas, ka direktors par to runāja krieviski un bez pieminekļa Dudajevam vēl sapņoja ar šiem pašiem moskaļiem tirgoties.

Brīvajā laikā es rakājos pa internetu un strīdējos ar vienu pazīstamo ļvovieti par Ukrainas padomju mantojumu. Šis cilvēks bija ļoti agresīvi noskaņots pret okupantiem, „sovkiem” [nicinošs „padomju cilvēku” apzīmējums; saīsinājums no vārda „padomju” krievu valodā], Staļinu un visu, kas bija saistīts ar PSRS. Viņš uzskatīja, ka tieši Galīcijai ir jānes ukrainizācijas „gaisma” „nomaldījušamies” Ukrainas dienvidaustrumu reģioniem. Un tad es paīstam ieinteresējos kas tad īsti tie galīcieši ir. Man palīdzēja gan līgava, gan viņas mamma, kuras labi zināja savas dzimtās vietas arhitektūru, vēsturi un politiskos vēsmojumus.

Noskaidroju sekojošo –  pēc oficiālām ziņām Ļvovu 1250.gadā dibināja Galīcijas Daņila [Daniels Romanovičs (1201/1204-1264)], bet nu tālāk… lūk īss saraksts ar to, kas notika Ļvovā:

1247.gads – Ļeva I [Ļevs Daņilovičš (1228-1301) – Galīcijas kņazs, Galīcijas Daņilas otrais dēls] un Konstantes [Ungārijas karaļa meita] kāzas (notika it kā Ļvovā)
1256.gads – pirmās rakstiskās liecības par Ļvovu
1261.gads – pēc tatāru pieprasījuma tiek nojaukti pilsētas aizsargmūri
1270.gads – Levs I liek pamatus divām pilīm Ļvovā
1283.gads – Ļvovu ielenc tatāri
1287.gads – Ļvovu ielenc tatāri
1340.gads – tiek noindēts pēdējais vietējais kņazs Jurijs II [Jurijs II Boļeslavs (1308-1340) – Galīcijas kņazs kopš 1323.gada], pilsētu nodedzina Kazimirs III [Kazimirs III Lielais (1310-1370) – Polijas karalis], kurš izlaupa kņazistes dārgumu krātuvi
1349.gads – Kazimirs III ieņem Ļvovu
1353.gads – Ļvovu nodedzina Ļubarts [Ļubarts Gedeminovičš (1300-1383/1385) – Lietuvas lielkņaza Gedimina jaunākais dēls, pēdējais vienotās Galīcijas-Volīnijas kņazistes kņazs ]
1356.gads – Kazimirs III piešķir Ļvovai „Magderburgas tiesības” [Viena no pazīstamākajām pilsētu tiesību sistēmām, saskaņā ar kurām tika regulēta pilsētnieku pašpārvalde, ekonomiskā darbība (amatniecība, tirdzniecība un cunftes), īpašumtiesības un šķiriskās attiecības. Magdeburgas tiesības ieguvušo pilsētu pilsoņi tika atbrīvoti no feodālajām klaušām un vietvalžu varas un tiesas. Uz šo tiesību pamata pilsētās tika veidots vēlēts pašpārvaldes orgāns maģistrāts. ]
1379.gads – Ļvova ar tuvējo apkārtni tiek iekļauta Ungārijas sastāvā
1381.gads – ugunsgrēks iznīcina veco „koka Ļvovu”
1387.gads – Ļvova tiek iekļauta Polijas sastāvā
1578.gads – Ļvovā tiek izpildīts nāvessods kazakam Ivanam Podkovam [(????-1578) – zaparožjas kazaks, kurš uzdevās par Moldāvijas gospodara (valdniek) Ioana III brāli. 1577.gadā ar kazaku vienību ieņēma Moldāvijas galvaspilsētu Jasus un pasludināja sevi par Moldāvijas gospodaru] (galīciešis satrp citu skaļi kliedz par savu „kazaku garu”)
1648.gads – Ļvovu ielenc Bogdana Hmeļnicka karaspēks [Bogdans Hmeļnickis (1595-1657)-zaparožjas kazaku hetmans, Polijas karaļa uzticības persona, dēļ nesodītas poļu šļahtas patvaļas 1648.gadā uzsāka kazaku sacelšanos, vairākās cīņās sakāva Polijas armiju. Faktiskais neatkarīgās Ukrainas dibinātājs. Pēc militārām neveiksmēm 1654.gadā parakstīja Perejaslavas līgumu saskaņā ar kuru kazaku zemes iekļaujas Krievijas sastāvā. Ar Hmeļņicka sacelšanos aizsākās acīmredzams Polijas impērijas (Zečpospoļitas jeb Polijas-Lietuvas ūnijas jeb Abu Tautu Republikas) noriets.]
1655.gads – Ļvovu ielenc Bogdana Hmeļnicka karaspēks
1700.gads – Galīcijas arhidiēcija pāriet uz ūniju ar katoļiem, jeb citiem vārdiem sakot maina ticību no pareizticības uz grieķu-romiešu katoļticību [nodibinājās 1596.gadā, kad Kijevas pareizticīgo metropolīts atzina Romas pāvesta virsvadību saglabājot pareizticīgo rituālu veikšanas tiesības. Ūnija tika noslēgta pēc Vatikāna un Polijas karaļa iniciatīvas pirms Polijas iebrukuma pareizticīgajā Krievijā un ar mērķi stiprināt Polijas sabiedrisko vienotību (Polijas karalim bija dažādu tautību un ticību (pareizticības un katoļu) pavalstnieki). Lielākā daļa Polijas pareizticīgo neatzina ūniju, neskatoties pat uz valsts varasiestāžu vajāšanām. Ūnija saglabājās tikai krievu pareizticības Rietumu reģionos.]
1704.gads – Ļvovu ieņem zviedri
1769.gads – Ļvovai uzbrūk barskas konfederāti [pret Polijas karali sacēlušies poļu šļahtiči, kuri uzskatīja, ka karalis ir Krievijas ieliktenis un marionete. Sacelšanos 1770.gadā apspieda Krievijas karaspēks.]
1772.gads – Ļvova tiek iekļauta Austrijas sastāvā [Pirmās Polijas dalīšanas rezultāts, kuru ierosināja Austrija, baidoties par pārāk lielu Krievijas impērijas ietekmes pieaugumu]
1786.gads – tiek atceltas Magdenburgas tiesības
1809.gads – vienlaicīgi ar Napoleona uzbrukumu Austrijai Galīcijā iebrūk Varšavas hercogistes karaspēks. Poļi ieņem Ļvovu un mēģina sagūstīt grieķu-romiešu katoļu metropolītu. Pēc mēneša krievi  kā Prūsijas sabiedrotie atbrīvo Ļvovu no poļiem un atdod to atpakaļ Austrijai.
1848.gads – masu demonstrācijas Ļvovā un Krakovā [revolucionāro noskaņojumu gads visā Eiropā, tai skaitā ungāru sacelšanās Austrijā] . 19.martā Ļvovā notika masu demonstrācija, kurā tika pieņemta Galīcijas nacionālās kustības programma, kas tika noformēta prasību veidā Austrijas imperatoram Ferdinandam I [(1793-1875)]. Šajā prasībās bija arī klaušu un dzimtbūšanas atcelšana, Galīcijas autonomijas pieprasīšana, prasība ieviest POĻU valodu (!) skolās un valsts administrācijā, ārvalstu ierēdņu atlaišana, demokrātisko brīvību pasludināšana, pilsoņu vienlīdzības pasludināšana likuma priekšā un provinciālo saeimu reorganizācija.
1914.gada septembris  – Ļvovu ieņem Krievijas karaspēks
1915.gada 22.jūnijs – Ļvova atgriežas Austroungārijas impērijas kontrolē
1918.gada 20.oktobrī Svētā Jura laukumā notiek ļvoviešu mītiņš, kurā Konstantīns Levickis [(1859-1941)] publisko „Ukraiņu nacionālās padomes lēmumu par Ukrainas valsts izveidošanu Austroungārijas impērijas sastāvā” .
1918.gada 1.novembrī virs valsts iestādēm tiek izkārti ukraiņu karogi un tiek pasludināta Rietumukrainas tautas republika
1919.gada jūlijs – poļi iegūst Galīciju un iekļauj to otrās Zečpospoļitas sastāvā
1939.gada 22.septembris – Ļvova tiek iekļauta PSRS sastāvā
1941.gada 30.jūnijs – Ļvovu iekaro vācu armija
1943.gads – piedaloties Galīcijas distrikta vadībai, ukrainas sabiedriskajiem darbiniekiem un garīdzniecībai, Ļvovā notiek svinīga ukraiņu bruņotā grupējuma atklāšana. Tā nosaukums –
SS strēlnieku divīzija „Galīcija”.
1944.gada 27.jūlijs – Ļvovā ienāk Padomju armija…
1991.gads – neatkarība

Kā redzam „ukraiņu” Ļvova izbeidzās kādā gadā 1340ajā. Kur visu šo laiku atradās „patiesie patrioti” es nezinu, varbūt slēpās kaut kur. Ukraiņi uznāk uz arēnas tikai 1939.gadā, kad Staļins ieved Padomju armiju un izdzen paātrinātā kārtā poļus. Pie tam tik steidzamā, ka cilvēki lēca vilcienos tikai ar vieniem čemodāniem, atstājot vairumu mantu dzīvokļos un mājās.

Gandrīz tukšo Ļvovu atdod izmitināšanai vietējiem iedzīvotājiem no tuvējajiem lauku rajoniem. Laucinieki ar prieku ieņem pilsētu ar kuras radīšanu viņiem nebija nekāda sakara (protams, var pieņemt, ka arī izmitināšana pilsētās nebija labprātīga, bet es tam neticu). Un te es aizdomājos, kāpēc galīcieši apvaino PSRS okupācijā? Par okupāciju vajadzētu kliegt poļiem, bet galīciešiem tieši otrādi būt pateicīgiem, ka viņi pilnībā dabūja pilsētu, kuras priekšpilsētā agrāk tikai varēja piepelnīties. Un ja jau gribam konsekventi turēties pie vēsturiskā taisnīguma principa, tad Ļvova, jeb pareizāk sakot Leopolisa ir jāatdod tās saimniekiem – poļiem.

Tad man kļuva interesanti kā galīcieši dzīvoja poļu Leopolisā. Un dzīvoja viņi tur ne jau kā pilnvērtīgi pilsoņi, bet kā kalpi un rokaspuiši. Pilsētā bija pat iela, kurā drīkstēja veikt promenādi (ārišķīgi pastaigāties) tikai austrieši un poļi. Ja tur parādījās kaut vai turīgs galīcietis, tad viņam varējs piespriest naudassodu. Galīciešiem bija sava promenādes iela. Daudzas mājas bija uzceltas ar divām ieejām – parādes ieeju poļiem un aizmugures durvīm galīciešu kalpiem… Kā es sapratu „brīvību mīlošie” galīcieši mierīgi dzīvoja zem paniem un ne par kādu okupāciju nebija dzirdējuši…

Un tad atnāca Staļins, poļu vairs nebija un pilsētu piepildīja bijušie kalpi un laucinieki. Visdrīzāk tieši tad parādījās termins „raguļi” (kaut arī vikipēdija dod dažādus šī vārda izcelsmes skaidrojumus). Ragulis tas ir laucinieks, kurš ir apmeties uz dzīvi pilsētā, bet savā prātā palicis par laucinieku. Aizgāja līdz pat smieklīgiem absurdiem, kad piemāju puķudobes jaunie pilsētnieki pārvērta mini dārzos (jums neko tas neatgādina? [domāta mazdārziņu ierīkošana Kijevas centrā Maidanas laukumā 2014.gada nemieru laikā]). Vārdu „ragulis”, starp citu, izmanto joprojām gan pēc nozīmes, gan arī ne.

Poļu izdzīšana pilsētai nenāca par labu, jo pilsēta vairākas desmitgades palika bez inteliģences. Ja kā pamatu ņem apgalvojumu, ka „inteliģentam jābūt trim diplomiem – savam, tēva un vectēva”, tad jauno ukraiņu inteliģenci Ļvova neuzspēja radīt.

Tā mēs strīdējāmies ar manu paziņu dažus mēnešus un beidzās tas pēc vārdiem: „Ja jau tā nemīli galīciešus, kādēļ grasies precēties ar galīcieti?”, uz ko es atbildēju:  „Viņa nav galīciete, viņa ir normāla”. Pēc šiem vārdiem mēs vairs runājuši neesam. Varu tikai viņam pateikties par mūsu sarunām, jo bez tām es nebūtu tik daudz uzzinājis par vietu, kur dzīvoju.

Un tik tiešām es ievēroju, ka, dzīvojot Ļvovā, mana attieksme pret vietējiem iedzīvotājiem pasliktinājās. Pirmkārt valodas jautājumā galīcieši ir 100% par ukraiņu valodu, tai pat laikā viņi runā īpašā pašu dialektā, kurā ir daudz aizguvumu no poļu valodas un pašus ukraiņu vārdus tā lauza, ka ausīs griež. Es reiz paprasīju sievai sastādīt īpašo „galīciešu valodas” vārdnīcu un izveidoju no tās atbildi uz jautājumu „kā iet?”. Nolēmu pabiedēt ar to paziņas no Harkovas. Sanāca interesanti («Все чотко, кобету маю сі моцну, ходили сі на ґандель купили файні мешти на обцасах, потім ходили то з вуйком сі бавити нажерли масних пампухів, що вантух ся спух і мали потосі цьомакати гару. До хати прибаламкався в сподніх реформах. А на ранок каліпітра так тріскала ,а мою гадру сі по васерицю не допросесі»). Šādā tīrā veidā dzīvē to sastapt nevar, bet atsevišķi vārdi tiek iesprausti pietiekami bieži.

Otrkārt, raksturīga galīciešu īpašība ir ārišķīga dievticība. Svētdienās baznīcas ir pārpildītas, uz turieni dodas ģimenēm, „višivankās” [ar tautiskiem rakstiem izrotāti zemnieku krekli] , lai visi redzētu. It kā jau tas labi, bet vai cilvēki no tā paliek labāki gan neievēroju. Kad maršruta taksometrs brauc garām baznīcai, tad apmēram 70% pasažieru pārmet krustu, vīrieši noņem cepuri un paklanās. Krustu met visi, neatkarīgi no vecuma un dzimuma, tai pat laikā, ja blakām stāvēs večuks vai večiņa, tad sēdošais jaunietis krustu pārmetīs, bet savu sēdvietu vecākajiem cilvēkiem neiedos.

Tādi pasākumi kā saderināšanās, iesvētības, kristības tiek svinētas tādos apmēros kā citur laulības. Pasūta restorānus, uzaicina visus radiniekus un tas viss obligāti tiek fotografēts, savādāk jau nav jēgas, nevarēs pēcāk lielīties.

Īpaša tēma ir „višivankas” . Pret to te ir īpaši jūtīga attieksme. Kad atnāk pavasaris un ziemas drēbes saslēpjas antrosolos, pilsētu savā varā pārņem „višivankas”. Tās nēsā gan mazi, gan lieli, gan sievietes, gan vīrieši, tās ir dažādas gan krāsas, gan tipa. It kā jau tajā nebūtu nekas slikts, bet… Pirmkārt, ļoti bieži „višivankas” nēsā pavisam dīvainā kombinācijā ar citiem apģērba gabaliem, piemēram, kopā ar treniņbiksēm, šortiem, minisvārkiem utt.

Otrkārt, „višivankas” ir visciešākā mērā saistītas ar ukraiņu patriotismu. Ja esi patriots, tad tev obligāti ir jābūt „višivankai”. Tas ir kā fetišs, kā daļa no valstiskuma. Pie tam, uzvilkt „višivanku” kaķim vai sunim arī ir patriotiski un nekādi netiek uzskatīts par ņirgāšanos par nacionālo simbolu.

Reizēm nonāk līdz galīgam marasmam. Uz neatkarības dienu „višivankas” uzvelk pat pieminekļiem. Piemēram, tirgus laukumā var redzēt seno romiešu dievu Neptūna, Diānas, Amfitrītas un Adonīsa skulptūras, kuras ir ietērptas „višivankās”. Nezinu ar ko romiešu dievi ieguva tādu cieņu, bet zinu, ka vienreiz Ļvovas patrioti, apģērbjot „višivankā” Neptūnu, pārcentās un nolauza viņam roku (šī fontāna skulptūra, ja kas, ir radīta 1793.gadā). Pēc tam pilsētas varasiestādes ilgi nevarēja atrast, kam tas piemineklis īsti pieder un kurš ir atbildīgs par remontu, bet tas jau ir pavisam cits stāsts…

Treškārt, „višivankas” tiek valkātas gan kad ir iemesls, gan kad tā nav, gan brīvdienās, gan ikdienā, gan ejot uz darbu, gan skolā. Tas ir laucinieku apģērba elements, kas ir raksturīgs lauciniekim. Tāpēc cilvēks, kurš virs „višivankas” uzvelk uzvalku un pie tās velk klāt šlipsi, kā minimums izskatās stulbi. Te tā kā vajadzētu tik skaidrībā kas jūs esat. Vai nu to pašu „viss, viss” raguļu pēcnācēji, kuri pārcēlās uz dzīvi pilsētās, bet savā apziņā palika par lauciniekiem, tad „višivanka” kā reiz ir vietā, vai arī mūsdienīgi pilsētnieki, kuri ir gandrīz kā Eiropā… Tā nu sanāk, ka mēs pārvēršot „višivanku” par simbolu esam pilnībā zaudējuši tās vēsturisko jēgu.

Dažādos avotos izlasītais manī radīja noteiktu skatījumu uz Galīciju. Cilvēki 600 gadus dzīvoja zem eiropiešu pana, pārsvarā ciemos, kārtējo okupantu apspiesti viņi uzkrāja aizvainojumu un naidu. Sešu gadsimtu laikā galīcieši noformējās par atsevišķu etnosu ar savu kultūru, savu skatījumu uz dzīvi un ar okupanta zābaku nospiedumiem vēsturē un dvēselēs.

Pavasarī direktors beidzot saprata, ka tā strādāt vairāk nevar un ir jātaisa savs internetveikals. Paņēmis kārtējo kredītu, viņš ķērās pie draba. Kā par pārsteigumu internetveikals sanāca tīri labs, divvalodīgs, ar vienkāršu interfeisu, labām fotogrāfijām, kuras iekļaujas lapā (paldies dizaineram), lielu modeļu klāstu, kā arī ekonomisko un elites sadaļu. Veikals sāka strādāt aprīlī un mēs uzreiz saskārāmies ar tādu problēmu kā piegāde. Tā kā mums nebija savas mašīnas mēbeļu izvadāšanai pat pa Ļvovu, piegādāt tās uz citām pilsētām plānojām ar tādu organizāciju kā „Jaunais pasts”, „Deliveri”, „Naksts ekspresis” palīdzību, bet ņemot vērā sūtījumu gabarītus, tas pie mūsu nelēto mēbeļu cenas pieskaitīja vēl apmēram 1000 grivnas (apm.60EUR), attiecīgi mums nebija pārāk liels pieprasījums.

Un tad direktors nolēma, ka pārdošanas apjomu palielināšanai mums ir nepieciešama mēbeļu izstāžu zāle. Telpas tika atrastas nedēļas laikā un tad radās kārtējā problēma – zāle ir, bet naudas pašai izstādei nav. Tas tika atrisināts vienkārši, mēs paņēmām no veikaliem mēbeles, kas tur stāvēja uz realizāciju [veikalu pārdošanas veids, kad sākumā tiek piegādāta prece par kuru veikals samaksā tikai pēc tās pārdošanas], kaut ko pielabojām, kaut kur pārvilkām audumu un sanāca apmēram pieci modeļi.

Līdz izstādes atklāšanai es nenostrādāju. Bija pasūtījums uz diviem vienāda tipa dīvāniem virtuvei. Vienu mēs nosūtījām uz Sevastopoli, otru uz Kijevu. Pēc samaksas par preci mums vajadzēja saņemt algu. Un atkal notika neparedzētais… uz Sevastopoli tika nosūtīts dīvāns par 60cm īsāks kā tika pasūtīts, bet Kijevas stūra dīvāns bija ar leņķi ne tajā virzienā (7 tipa vietā krievu g – Г). Tā algas mirāža pazuda miglā un es no turienes aizgāju.

Šajā darbavietā es daudz nenopelnīju, bet salīdzinoši labi uzlaboju ukraiņu valodas zināšanas, apguvu Excel, sadraudzējos ar ofisa tehniku un iemācījos rakstīt fiktīvas atskaites par neko.

[Autora apraksts par nejēdzībām Ļvovas mēbeļu uzņēmumos gandrīz pilnībā sakrīt ar to, ko man par savu no tehniskā un veselā saprāta viedokļa marazmātisko darba ikdienu stāstīja viena vietēja mēroga tehniska Lielvārdes uzņēmuma darbinieks  – kaudze parādu, no zemes atrautas idejas, viselemantārāko tehnoloģisko procesu ignorēšana un neiedomājama iedomība komplektā ar „modernu biznesa domāšanu”]

Bez darba es nepaliku pat dienu, jo saņēmu piedāvājumu iet strādāt pie paziņas  krustmātes fotosalonā. Pēc pārrunām biju pieņemts un tiku nosūtīts apgūt fotoshopu.

Fotoshopa pamatus apguvu nedēļas laikā, bet tālākais jau ar google palīdzību. Pēc stažēšanās beigām tiku nosūtīts strādāt uz vienu no saloniem. Mēs tur bijām divi – pārdevējs un es. Mani pienākumi bija fotogrāfēt dokumentiem, fotogrāfiju apstrāde, sagatavot fotogrāfijas dažāda veida izdrukām, viegla fotogrāfiju dizaineriska apstrāde un visa kā izdrukas no elektroniskajām atmiņām.  Visi pakalpojumi, ko var sniegt fotosalons bija manā pārziņā, bet pārdevējs pārdeva fotoprodukciju, taisīja kseroksa kopijas un „turēja kasi”.

Sākot strādāt, sāku brīnīties. Pie mums nāca klienti un prasīja fotoalbūmus iesvētībām. Dzīvojot Harkovā, es, protams, zināju par iesvētībām, bet līdz šim nespēju iedomāties, ka tam var pievērst tik lielu uzmanību. Izrādījās iesvētības galīciešiem ir ne tikai notikums, bet Notikums, kas līdzinās kāzu, dzimšanasdienas un izlaiduma balītes sajaukumam.

Kad bērnam paliek desmit gadu, viņu sāk gatavot iesvētībām, šuj kleitu vai uzvalku, sasauc ciemiņus un radiniekus. Pie tam, atbrauc visi, kuri vien var atbraukt. Svinībām tiek pasūtīti restorāni, notiek skaļas svinības, pie tam, viss tiek fotografēts (tam arī tie albūmi ir nepieciešami). Papildus tiek taisītas fotogrāfijas arī priekš ciemiņiem, ļoti bieži pasūtīto bilžu kopiju skaits sakrīt ar ciemiņu skaitu – katram pa vienai. (p.s. tie, kuri nezina, fotogrāfija ukrainiski ir «свiтлина»).

Ar līdzīgu vērienu tiek svinētas arī kristības. Īpaši izdalāmas ir svinības par godu kļūšanai par garīdznieku. Ja kādam paveicās un kāds no radiniekiem kļūst par garīdznieku, tad šo pasākumu bildes bija bez maz vai ikonu statusā.

Ļvovas reliģiozitāte ir vienkārši pārsteidzoša. Ja var ticēt vikipēdijai, tad 2009.gadā pilsētā bija 99 baznīcas un 11 vēl cēlās. Iedomājieties kā gan ir jāgrēko, lai apmēram 700 tūkstošu lielā pilsētā būtu vairāk kā 100 baznīcu.

Tā kā nekad nebiju strādājis fotosalonā, nevaru salīdzināt Harkovas un Ļvovas fotosalonus, bet klienti mums bija oriģināli. Kad es 2006.gadā nopirku sev digitālo fotoaparātu, kaut kā pārstāju pasūtīt papīra fotogrāfijas un līdz šim naivi domāju, ka ar citiem ir tāpat. Šai ziņā kļūdījos, cilvēki drukā tās fotogrāfijas un vēl kā.

Galvenie mūsu klienti bija vecāki, visbiežāk mammas, kuras mums „taisīja kasi”, pasūtot simtiem savu bērneļu fotogrāfijas. Sava veida rekords bija 703 pasūtītas fotogrāfijas uz kurām bija tikai sešas darbojošās personas (mama, tētis, divi bērni un vecmāte ar vectēvu), visas uzņemtas vienā dzīvoklī un katra vienā eksemplārā. Ļoti daudz bija fotogrāfiju no reliģiskiem svētkiem : kristības, iesvētības, laulības un viskaut kā svētīšana.

Vēl mums bija viens patstāvīgs klients, tāds kolorīts večuks „višivankā” ar garām ūsām. Viņš drukāja krāsainus UNO-UPA  plakātus un dzejoļus par Banderu [Stepans Bandera (1909-1959) – viens no ukraiņu nacistu līderiem 2.pasaules kara priekšvakarā un tā laikā; UNO – Ukraiņu nacionālistu organizācija; UPA  – Ukraiņu partizānu armija, izveidota 1943.gadā, formāli cīnījās par Ukrainas atbrīvošanu, bet praktiski ar neiedomājamu nežēlību veica poļu civiliedzīvotāju genocīdu un vēlāk karoja pret Padomju armiju. Pret nacistiskās vācijas spēkiem praktiski nekaroja ].

Sākumā man ļoti paveicās ar pārdevēju. Jautra, dzīvespriecīga tantiņa ar neskaitāmiem stāstiem par neko. Ar viņu bija viegli runāt. Diemžēl dēļ konflikta ar klientu viņu pārveda uz citu fotosalonu, bet pie manis atsūtīja citu pārdevēju.

Šo būtni sauca Mirosja… Man bija nepatīkamas sajūtas no viņas vārda vien. Lūk kā var salīdzinošioši nesliktu vārdu Miroslava pārvērst par Mirosja. Viņa bija pensijā, bet, lai nesēdētu mājās aizgāja strādāt, pie tam visu laiku kļūdījās, bet pēc tam kliedza: „A man vienalga, es esmu pensionāre, varu arī iet prom, man šis darbs nav vajadzīgs.” Projām tomēr negāja.

Kā jau ierasts iepazīšanās sākumā bija jautājumi par to kurš no kurienes ir kādēļ atbraucis utt. Un man tad sāka stāstīt par dzīvi Austrumukrainā vispār un konkrēti Slobožanšinā konkrēti [Slobožanšina – vēsturisks apgabals Austrumukrainā, kurā ietilpst arī Harkovas apgabals]. Man viņa to stāstīja! Cilvēkam, kurš atbrauca no Austrumukrainas mazāk kā gadu atpakaļ par dzīvi Harkovā stāstīja sieviete, kura pēdējos divdesmit trīs gadus nebija pametusi Ļvovas apgabalu.

Es atkal uzzināju daudz ko jaunu: gan veco stāstu par to, ka pie mums visi ir par Janukoviču, ka visi pie mums ir iebiedēti, muļķi, „sovki” un „vatņiki” [nicinošs krievu apzīmējums no vatēta kamzoļa nosaukuma], kuri sapņo pagulties zem Krievijas. Savukārt Galīcijā esot nācijas sirdsapziņa un tā tālāk tādā garā… Mani argumenti un aizrādījumi nopietni uztverti netika. Tikai uz vienu kaut kā noreaģēja. Kad pateicu, ka Harkovā poliklīnikā nav jāmaksā par vizīti pie ārsta, bet šeit  jāiesmērē ārstam piecdesmitnieks, savādāk var droši ārstēt sevi pats, viņa emocionāli piekrita, ka ir jādod kukulis savādāk jēgas nekādas nav. Uz manu dzēlību, ka tie laikam ir moskaļi, kuri liek „apzinīgajiem” [ironisks dedzīgo ukrainizētāju apzīmējums no vārda „Свідомі Українці„ – apzinīgie ukraiņi] ņemt „habaru” [habara – kukulis ukraiņu un baltkrievu valodās], viņa nereaģēja.

Par „habarām” Ļvovā var rakstīt ļoti daudz. Sākumā es patiesi domāju, ka šeit „ņem” mazāk, ja vispār kāds „ņem”, jo te visi ir tādi «свiдомi та щирi» (apzinīgi un vaļsirdīgi). Pēc tam biju šokā. Izrādās te ņem visi, sākot no māsiņas, kura tev veic poti, takse 5 grivnas, ja neiedosi, tad tādu poti saņemsi, ka pus dienu aiz sāpēm kauksi, un beidzot no pilsētas mēra, kurš par solīdu atalgojumu izsniedz apbūves vietas.

Lūk gadījums, ko man izstāstīja. Pie pilsētas vadības griezās investors ar šiku piedāvājumu. Investors būvē ārpus pilsētas atkritumu pārstrādes rūpnīcu un iepērk no pilsētas atkritumus, kurus pārstrādā kaut kādā degvielā. Investoram lika saprast, ka jautājuma atrisināšanai ir nepieciešams kukulis, kas gan jau radīja neizpratni, bet pēc tam, kad tie badakāši paprasīja vēl daļu no peļņas, tad eiropieši šāda piedāvājuma šokēti aibrauca prom. Rezultātā mērs palika bez kukuļa un peļņas daļas, pilsēta ar atkritumiem, bet investors guva iespaidus par „ukrainien bizness”…

Mana jaunā pārdevēja bija dīvaina.  No vienas puses viņa bija dzimusi ļvoviete, bet no otras puses kā PSRS armijas virsnieka sieva, kura Padomju laikā dzīvoja Krievijā, atzina, ka tas laiks bija labākais viņas mūžā, kad bija stabilitāte, laba alga un draugi bija patiešām īsti. No otras puses viņa no sirds neieredzēja PSRS, Krieviju un personiski Putinu, ko uzskatīja par otru lielāko nelieti pēc Staļina, un ticēja, ka Galīcija ir īstā un patiesā Ukraina, bet viss pārējais ir apvainojošs viltojums. Un vainīgs pie visa tā ir moskalis.

Sapratis, ka apelēt pie kundzes veselā saprāta ir bezjēdzīgi, es pārstāju ar viņu strīdēties un kad nebija darba sēdēju internetā, izvairoties no regulārajiem kolēģes mēģinājumiem iepazīstināt mani ar seriālu „Roksolana” [turku seriāls par ukrainieti Osmaņu impērijas harēmā].

Septembrī es aprecējos. Pēc Ļvovas apmēriem kāzas bija nepareizas. Tikai 15 viesi bez svinībām kafejnīcā. Kleitu sieva sev uzšuva pati, tāpēc, ka gan viņu, gan mani kaitināja tie standarta baltie zvaniņi. Kā izrādās galīciešiem dzimtsarakstu nodaļa ir formalitāte, bet viss galvenais ir baznīcā. Kāzām šeit gatavojas ļoti nopietni, tās tiek plānotas kā vērienīga kara operācija. Par visiem vietējo kāzu brīnumiem nezinu, bet ir tāda tradīcija braukt uz brīvdabas muzeju „Ševčenkovskij gaj” un veikt tur rituālu darbību „Parlien pārlien”. Darbības būtība ir pārlīst pāri un atpakaļ maziņam pītam žodziņam. Nezinu kāda tam ir jēga, bet pie šī žodziņa tur stāv milzīgas rindas. Mēs neko tādu nedarījām par ko ne mazākā mērā nekaunos.

Ļvovā dzīvo apmēram 700 tūkstoši iedzīvotāju, bet izrādījās tā pilsēta nav nemaz tik liela. Blakus manai sievasmātei dzīvo Oļegs Tjagniboks [(1968)- ukraiņu nacists, nacistiskās partijas „Brīvība” vadītājs, Ukrainas parlamenta deputāts, viens no bijušo opozicionāru, kuri veica bruņotu valsts apvērsumu, līderiem. „Brīvības”  sākotnējais nosaukums – Ukrainas sociāl-nacionālistiskā partija].Manas sievas tante ir pazīstama ar viņa māti un vecomāti. Pēc stāstītā Oļežkam visa ģimene ir pasisti pamuļķi. Puika sākumā veiksmīgi taisīja karjeru pa komjaunatnes līniju, bet pēc tam pārkrāsojās, nacionalizējās un nolādēja savu pagātni…

Irina Farion pasniedza manai sievai «Дiлову українську мову» (ukraiņu biznesa valoda). Viņa nekautrējās nēsāt minisvārkus, kas dēļ tās līkajām kājām izskatījās komiski.  [Irina Farion (1964) – ukraiņu naciste, partijas „Brīvība” biedre, Ukrainas parlamenta deputāte, slavena ar galēji radikāliem antikrieviskiem izteikumiem, pēc Odesas slaktiņa 03.05.2014, kad necilvēcīgā kārtā  tika nogalināti vairāk kā simts cilvēku, Fariona rakstīja: „Bravo, Odesa! Ukraiņu gara pērle! Nacionālistu Ivana un Jurija Lip dzimtene. Lai sadeg velni ellē. Labākie nemiernieki ir futbola fanāti. Bravo!”]

Katra stunda sākās ar frāzi «Добрий день, любi друзi хробачки» (Labdien dārgie draugi ??? ), bet pēc tam nevis mācīja, bet visai īpatnā veidā dresēja. Pierakstu burtnīca tika sadalīta divās daļās un tālāk aizpildīts tās. Viena daļa – PAREIZI, otra – NEPAREIZI un tā visu mācību laiku. Tagad šie „PAREIZI-NEPAREIZI” partijas „Brīvība” redakcijā ir izlīmēti pa visiem maršruta taksometriem, mācot kā ir jārunā sabiedriskajā transportā. Fariona saviem studentiem pat māca lamāties nevis „nolādētajā moskaļu matā”, bet gan „cīruļu valodā” («соловiнiй мовi»). Pie tam, ja pēc uzvārda vai akcenta tevi sāk turēt aizdomās, ka esi „moskalis”, tad nokārtot ieskaiti ir problemātiski.

Tai pat laikā „apzinīgā patriote” nekautrējas ņemt kukuļus.  Arī Fariona jaunībā taisīja karjeru komjaunatnē un pat iestājās komunistiskajā partijā. Pie tam viņa partijā iestājās laikā, kad to varēja jau vairs nedarīt un kad sāka pacelt galvu „nacionālā apziņa”. Izdarījusi nepareizu izvēli, viņa tomēr noorientējās un pārkrāsojās zilidzeltena [Ukrainas karoga krāsas], pie tam no komunistiskās partijas tā arī neizstājās.

Manas sievas vecākā māsa pazina Vakarčuku [Svjatoslavs Vakarčuks (1975) – populārs ukraiņu rokmūziķis, aktīvs oranžās revolūcijas dalībnieks, bija ievēlēts Ukrainas parlamentā, pēc Odesas slaktiņa 03.05.2014 izteica upuru radiniekiem līdzjūtību]. Jaunībā viņš bija kompleksains sīcis ar kuru meitenes negribēja dejot. Viņš jau tolaik centās muzicēt  un galvenais viņa numurs bija dziesmiņa par Mikimausu.

Vispār sarunas ar sievasmāti bija izglītojošas. Viņa ir vietējā Ļvovas iedzīvotāja, universitātes pasniedzēja, raksta studentiem grāmatas un brīvā laikā glezno. Brīvi pārvalda trīs valodas – krievu, ukraiņu un poļu. Viņas skatījums uz dzimto pilsētu ir sabiedriski aktīva patiesa inteliģenta skatījums. Par savu universitāti viņa daudz ko interesntu pastāstīja, piemēram arī to, ka pēc  PSRS sabrukuma daudzi pietiekami adekvāti cilvēki pārkrāsojās un kļuva „vaļsirdīgi” un „apzinīgi” [«свiдомi та щирi»].

Viens no kolēģiemm viņai pateica – es tevi kā moskali nogalināšu, bet tā kā mēs jau ilgi strādājam kopā, patronas uz tevi netērēšu, nožņaugšu ar pašas matiem. Teikt ka par ko tādu biju tikai ļoti šokēts ir nepateikt neko. Ja ko tādu saka pavisam zaļš urāpatriots tad tā vēl ir pusbēda, bet, ja to saka pieaudzis vīrietis, universitātes pasniedzējs, tad paliek patiešām baisi. Tas notika neatkarības sākumā. Viņas universitāti gribēja nosaukt Stepana Benderas vārdā motivējot to tādējādi, ka viņš tur ir nomācījies divus gadus. Universitāti izglāba poļu iejaukšanās, kuri īstenībā  bija šīs mācību iestādes dibinātāji. Poļi valstiskā līmenī iesniedza Ukrainai notu un piedraudēja pārtraukt diplomātiskās attiecības…

Gāja laiks un darbā viss kļuva arvien sliktāk. Pirmkārt pasliktinājās manas attiecības ar pārdevēju, otrkārt direktors palielināja darbinieku skaitu un samazināja darbalaiku. Rezultātā es strādāju četras dienas nedēļā un mana alga pazeminājās līdz 1800-1900 grivnām. Saņēmis vienreiz aizrādījumu no direktora, ka jārunā ukrainiski, vienmēr, kad viņš ieradās, runāju „valsts valodā”, bet, kad viņa nebija, sazinājos dzimtajā „moskaļvalodā”. Kad strādāju ar iepriekšējo pārdevēju, viss bija kārtībā, bet Mirosjas nacionālā apziņa neļāva viņai „nestučīt” par manām „neizdarībām”. Es vainīgs nejutos un nepievērsu tam vērību, lielākais, kas man draudēja – atlaiāna.

Novembrī Ukraina saslima ar „eiromaidanu” [masu protesti Kijevā Maidana laukumā, kuru formālais iemesls bija prezidenta Janukoviča neapstiprinātais asociētasis līgums ar ES un kuri pēcāk pārauga masu nekārtībās un beidzās ar bruņotu valsts apvērsumu un neleģitīma nacistiska režīma nodibināšanos un pilsoņu karu Ukrainā]. Kopš pirmajām „eiromaidana” dienām es biju aktīvs tā pretinieks.

Sākumā es novilku pdf failu ar ES asociētā līguma tekstu un nedēļas divas lasīju šo trulo garadarbu. Bruņojies ar faktoloģiskām zināšanām es sāku „trolēt” eiromaidaniešus, bet drīz vien sapratu, ka neviens no viņiem to līgumu nemaz nav lasījuši un negrasās to darīt [asociēto līgumu ar ES nebija pat izlasījuši augstākie Ukrainas ierēdņi, kuri to apstiprināja]. Sapratis viņu brēcošo nekompetenci, turpmāk, kad ieraudzīju kārtējo dauni ar eirokarodziņu, viņam vienkārši pajautāju: „Cik valstis ir ES sastāvā?” No tā cilvēki uzkārās. Bija pat tādi, kuri sāka skaitīt ES karoga zvaigznītes. Eiromaidans izrādījās neatgriezeniski mainīja cilvēku psihi pataloģijas virzienā, tā bija diagnoze.

Arī cilvēki Ļvovā galīgi nojūdzās un te parādījās savs „maidans”. Kad gāju garām, nespēju vien nobrīnīties, cilvēki te vai nu dziedāja Ukrainas himnu vai arī lūdzās Dievu, darot ko citu es nevienu neredzēju. Ar laiku te parādījās armijas tipa teltis, kas deva pajumti bomžiem un pašiem „apzinīgākajiem” («свiдомим»), kuri kaut kādu iemeslu dēļ neaizbrauca uz Kijevu. Pēc kāda laika marasms progresēja un arī Ļvovā uzcēla savas barikādes. Atstiepa vecas riepas, smilšu maisus, visādu drazu un gatavs. Priekš kam tas bija vajadzīgs nav skaidrs, jo šis veidojums atradās galīgi nestratēģiskā vietā, neviens to nemēģināja ieņemt un neviens pat neapsargāja. Vienkārši pilsētai bija nepieciešamas savas barikādes un tās ķeksišā pēc arī uzcēla.

Pēc kāda laika šefs deva rīkojumu uzlikt uz datora darbagalda eirokarodziņu un pielīmēt eirokarodziņa fotogrāfiju pie ieejas durvīm. Līmēt bija slinkums un tā viņš uz glda mētājās. Ik pa brīdim kāds gribēja to nopirkt, domājot, ka tā ir uzlīme. Tad es to piedāvāju pārdot par 230 grivnām [apm.14EUR] un kad kārtējais „apzinīgais” brīnījās kādēļ tik pasakaini dārgi, tad paskaidroju, ka jau laicīgi ir jāpierod pie Eiropas cenām, bet tā katra zvaigznīte iet pa 10 grivnām, bet fons pa 50. Līdz galam tā arī nesapratu vai šefs bija idejiskais maidaunis vai tikai pielāgojās konjunktūrai.

Līdz ar pirmajiem „molotova kokteiļiem” [pudelēs iepildīts degmaisījums, ko aizdedzina un met pretiniekam] un apdedzinātajiem mentiem visa gada laikā uzkrātā iespaidu gamma noformējās vienotā uzskatā. Es sapratu, ka zilidzeltenā lupata [Ukrainas karogs], dakšas un smilkstēšana, ko mēģina pasniegt kā himnu manī izraisa pat ne aizkaitinājumu, bet vienkārši nicinošu žēlumu. No „Slava Ukrainai” man metās nelabi [nacistu pūļa sauklis, viens sauc „Slava Ukrainai” uz ko cits atbild „Ukrainai slava”; tiek plaši izmantots nacistu pasākumos pūļa uzkurināšanai (tehnoloģija aizgūta no vācu nacistiem); tiek izmantots kā viens no citādi domājošo terorizēšanas instrumentiem, kad nacistu bandas klīst pa ielām, liekot garāmgājējiem atsaukties uz saukli un apvainojot vai piekaujot tos, ja tas netiek darīts]. Sarkanmelnais „banderovcu” karogs man atgādina fašistus. Jauniņie stulbeņi, kuri nāca pie mums uz veikalu vākt ziedojumus eiromaidanam tika atklātā tekstā pasūtīti pie visiem velniem.

Tieši tad es līdz galam sapratu, ka patiesībā esmu ukrainafobs. Jā, es esmu kategoriski pret to Ukrainu, kurā jau veselu gadu dzīvoju. Es esmu kategoriski pret, lai no šejienes tiktu veikta pseidoukrainizācija, jo Galīcija ir viskaut kas cits, bet tikai ne Ukraina. Galīcija ir nelikumīgi dzimis bastards, kurš izmisīgi visiem mēģina pierādīt savu piederību ģimenei. Es ceru, ka meni bērni nekad nemācīsies no grāmatām, kurās Bandera, Šuhevičs, Konovaļecs un tamlīdzīgi elementi ir labākais, kas Ukrainā ir bijis un ka lai būtu patriotam obligāti ir jālec [domāta ukraiņu nacistu pūļa uzkurināšanas tehnoloģija „kurš nelec, tas ir moskalis” (Кто не скачет тот москаль), kad pūlis aurojot šo frāzi ritmiski lēkā], bet, lai sasniegtu labklājību obligāti ir jāklanās Eiropas panam un visās pasaules nelaimēs jāvaino moskaļi.

Darbā brīvajā laikā es taisīju antimaidana demotivatorus un liku tos internetā, drukāju nelielus plakātus un izlīmēju tos pa pilsētu, strīdējos ar maidauņotajiem biedriem, rakstīju antimaidaniski noskaņotiem draugiem par situāciju Ļvovā utt. Īsāk sakot, nodarbojos ar partizāna tipa darbībām cik un kā vien varēju.

Kāda bija mana komunikācija ar Mirosju domāju aprakstīt pat nevajag, maidans traumēja viņas smadzenes gandrīz momentāni un katrs Ukrainas „patieso” mēdiju ziņojums tika uztverts ar absolūtu un tiešu ticību. Viss atrisinājās ļoti vienkārši. Mirosja, ieslēdzot dzeņa „stučīšanas” režīmu, tomēr „aizklauvējās” līdz direktoram un otrajā martā mani atlaida no darba…

Kopš maidana sākuma līdz šodienai es pazaudēju daudz paziņu un pat samērā tuvus draugus. Maidana veselā saprāta iznīcināšanas tārps traumēja cilvēku smadzenes tik lielā mērā, ka cilvēki, kurus līdz šim uzskatīju par draugiem, pārstāja ar mani komunicēt idejisku apsvērumu dēļ. Daudzu aiziešana bija prognozējama, bet bija arī tādi, kuri nepatīkami pārsteidza. Tā laikam ir vienīgā maidana pozitīvā puse. Paldies tiem, kuri laicīgi aizgāja no manas dzīves, jo tagad droši zinu, kuru priekšā nedrīkstēju pagriezt muguru un palikt neaizsargāts. [Lūk latvieša stāsts par Rietumukraiņu truli idiotisko fanātismu. Pazīstu cilvēku, kurš Padomju laikā, dienot armijā sadraudzējās ar diviem rietumukraiņiem. Ar vienu no viņiem kontakti nezuda arī pēc dienesta. Rietumukrainis atbrauca ciemos  un uzzināja, ka bijušais armijasbiedrs ir aprecējies ar ukrainieti no Austrumukrainas, kuras tēvs pie tam vēl ir krievs. Kopš tā laika visa draudzība ir izčabējusi un nekāda saziņa vairs nav bijusi.] 

Trīs nedēļas meklēju darbu. Bija grūti, jo apsolīju sev nekad, nekad mūžā vairs nerunāt „cīruļu valodā” [tas ir – ukrainiski]. Sanāca tā, ka vai nu ir jāupurē šis princips vai arī jāsēž bez darba. Atrisinājās viss samērā vienkārši. Es atradu darbu krieviski runājošā kolektīvā, kurā pat varēja saņemt aizrādījumu par runāšanu ukriniski, bet krievu valoda bija obligāta.

Šodien ir 9.jūnijs [2014.gada], Ļvovā ir klusi un mierīgi. Ukrainas austrumos rit pilsoņu karš, bet šeit vietējie iedzīvotāji dzīvo savu dzīvi… uzgavilē par sadegušajiem „kolorādiem” Odesā, priecājas redzot ziņojumus par nogalinātajiem „separātistiem”, ir apmierināti ar jauno prezidentu un joprojām uzskata, ka visu ir izdarījuši pareizi un pēc vecās tradīcijas visās nelaimēs vaino moskaļus … un personīgi Putinu.

Kādēļ vispār es šito visu uzrakstīju? Vienkārši neizdariet secinājumus par Rietumukrainu ar tūrista acīm. Neticiet smukām bildītēm (pieliku klāt tekstam dažas bildes ar arhitektūras brīnumiem ar ko tā lepojas galīcieši un kuru rašanās nekādi nav saistīta ar galīciešiem) un apgalvojumiem, ka Ukraina ir vienota. Mēs esam pilnīgi dažādas tautas ar dažādu vēsturi un ļoti ceru arī ar dažādu nākotni.

Sergejs Orna
/09.06.2014/

Avoti:
http://stockinfocus.ru/2014/07/28/kak-ya-stal-ukrainofobom-ili-pro-poezdku-k-teshhe-vo-lvov/
http://novorus.info/news/interesno/26199-kak-ya-stal-ukrainofobom-ili-pro-poezdku-k-tesche-vo-lvov.html

Informācijas aģentūra
/06.08.2014/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s