Ģenialitātes noslēpumi

Radoša un parasta cilvēka smadzeņu darbība risinot uzdevumu un "atpūšoties"

Radoša un parasta cilvēka smadzeņu darbība risinot uzdevumu un “atpūšoties”

Kāda ir ģenialitātes daba un kā tā ir saistīta ar ārprātu? Žurnāls „The Atlantic” nesen publicēja pētījuma rezultātus par ģenialitātes dabas tēmu: kāda ir tās būtība, cik lielā mērā tā ir saistīta ar IQ līmeni un vai tiešām visi ģēniji ir daļēji arī ārprātīgi.

Ideja par to, ka ģēniji un psihes traucējumi iet gandrīz vienmēr „roku rokā”, ir ļoti sena. Vēl sengrieķu filozofs Aristotelis apgalvoja: „Visi ievērojamie cilvēki, kuri ir paveikuši ko ievērojamu filozofijā, valsts lietās, poēzijā vai tēlotājmākslā bija melanholiķi.” Vēlāk šī Aristoteļa doma caurvija vēlāko mākslinieku, poētu un rakstnieku darbus. Iespējams tas tādēļ tā, ka viņi pēc sevis zināja par ko runā.

Piemēram, slavenais krievu komponists Čaikovskis savu jaunrades procesu apraksta šādi: „Būtu veltīgi jums censties vārdos aprakstīt tās sajūtas, kuras pārņem mani, kad ir atnākusi jauna doma un kad tā manā prātā sāk pieņemt noteiktas formas. Tad aizmirsti par visu un kļūsti bez maz kā ārprātīgs, viss tevī iekšā sitas un dreb…”

XIX gadsimta sākumā par ģenialitātes cēloņiem un tā saistību ar cilvēka psihiskajiem stāvokļiem ieinteresējās zinātnieki. Tiesa gan pirmie pētījumi bija tikai epizodiski. 1891.gadā itāļu ārsts Čezāre Lombrozo (1835-1909) izdeva grāmatu „Ģeniāls cilvēks”. Šai darbā viņš mēģināja pierādīt, ka līdzās talantam apdāvinātiem cilvēkiem bija kāda fiziska vai psihiska novirze – neirozes, psihozes, ģimenes problēmas, valodas raustīšana u.c. Kā piemērus viņš izmantoja tādus plaši pazīstamus cilvēkus kā Žans Žaks Ruso, Īzāks Ņūtons, Čārlzs Darvins, lords Bairons un Artūrs Šopenhauers. Itāļu ārsts izvirzīja pieņēmumu, ka ģenialitāte un ārprāts ir cieši saistīti savā starpā un, pie tam vēl tiek pārmantoti iedzimtības ceļā.

Vai ģenialitāte ir iedzimta?

Čārlza Darvina (1809-1882) brālēns Frānsiss Galtons (1822-1911) 1869.gadā izdeva grāmatu „Iedzimtais ģēnijs”. Tajā viņš detalizēti aprakstīja 20 muzikantu, tai skaitā Baha, un dažu rakstnieku, tai skaitā Šarlotes Brontē, ģenealoģiskos (dzimtas) kokus. No aprakstītā sanāca, ka konkrēto spējīgu cilvēku priekštečos vienmēr bija vismaz kāds, kurā tādā vai citādākā veidā ir izpaudušās kreatīvās dotības. Pamatojoties uz to Galtons pieņēma, ka ģenialitātes parādībai ir pietiekami spēcīga ģenētiskās iedzimtības komponente. Šī ideja guva plašu atbalstu zinātniskās aprindās un XX gadsimta sākumā parādījās daudz skaitliski zinātniski pētījumi par „iedzimto ģenialitāti”.

Kā jaunāku „iedzimtās ģenialitātes” piemēru var minēt Kurtu Vonegūtu, kurš 1960-ajos gados labprātīgi piedalījās plaša mēroga ģenialitātes izpētes programmā. Daudzi viņa radinieki bija talantīgi arhitekti, rakstnieki un izgudrotāji. Tiesa gan paralēli talantiem viņiem bija arī psihiska rakstura problēmas. Tā, piemēram, pašam Vonegūtam bija noslieces uz depresiju, viņa dēls slimoja ar šizofrēniju, bet māte izdarīja pašnāvību savu bērnu acu priekšā.

Vai ģenialitāte izpaužas kā augsts IQ?

XX gadsimta sākumā amerikāņu psihologs Luiss Medisons Termens (1877-1956) pieņēma, ka radoši apdāvinātiem cilvēkiem noteikti ir jābūt arī augstam IQ [ar speciālu testu palīdzību nosakāms „inteliģences koificients”]. Lai pārbaudītu šo hipotēzi, Termens veica plaša mēroga pētījumu, kurā tika iesaistīti vairāk kā 1000 skolēnu. Bērni izgāja daudzus dažādus testus, zinātnieki sastādīja detalizētus ģimeņu vēstures aprakstus, izpētīja katra bērna aizraušanās un intereses, līdz pat izlasītajām un mājās esošajām grāmatām.

Izrādījās, ka bērni ar augstu IQ visbiežāk bija labā fiziskā kondīcijā: viņi bija garāka auguma, labāku veselību un nodarbojās ar sportu. Vienīgais viņiem konstatētais trūkums bija tuvredzība, kas ir viegli izskaidrojama ar viņiem raksturīgo lasīt prieku.

Pie tam intelektuāli attīstītākie (pēc IQ rādītāja) bērni labāk socializējās (iekļa’vās kolektīvā). Pētījumā piedalījušos bērnu liktenim zinātnieki turpināja sekot vēl vairāku gadu garumā un rezultātā tika konstatēts, ka visas augstāk minētās īpašības viņi saglabāja turpmākās dzīves laikā. Lielākai daļai no viņiem bija stingras un laimīgas laulības, viņiem bija labs darbs un pietiekami augsts dzīves līmenis. Tomēr neviens no šiem bērniem ar augstu IQ neparādīja izcilas radošuma spējas un nedeva vismaz kaut cik nozīmīgu ieguldījumu kultūrā vai zinātnē. Vēlākie pētījumi tikai apstiprināja Termena iegūtos rezultātus: cilvēka ģenialitāte nav atkarīga no IQ līmeņa.

Šai ziņā labs piemērs ir izcilais krievu dzejnieks Aleksandrs Puškins, kurš skolā atsevišķos priekšmetos vairāk par 3 (5 baļļu sistēmā) nesaņēma. Ir ziņas, ka Einšteinam bija nopietnas problēmas ar matemātiku, bet Konstantīnu Ciolkovski [(1857-1935) –  skolotājs, raķešu būves un kosmonautikas teorijas radītājs] vispār izslēdza no universitātes.

Ģenialitāte – spēja domāt savādāk?

Kad zinātniskās aprindās nostiprinājās doma, ka talantam vienmēr līdzi nāk kāda ārprāta daļa un ka šīs īpašības ir iedzimtas, viņi aizdomājās par to kā tad darbojas ģēniju smadzenes. Jo, ja pieņem, ka augsts intelekta līmenis ir kas pretējs radošuma pirmcēlonim, tad „ģeniālās smadzenēs” ir jābūt kaut kam atšķirīgam no visu citu cilvēku smadzenēm.

Viens no etapiem cilvēku kreatīvās dabas izpētē bija metode, ko zinātnieki nosauca „mazais s”. Tās pamatā ir cilvēku iedalījums pēc to domāšanas veida – konverģentos un diverģentos. Pirmais domāšanas veids balstās uz precīzu algoritmu apguvi problēmas risināšanai, savukārt otrs paredz ģenerēt daudzas idejas konkrētas problēmas novēršanai. Piemēram, atbildot uz jautājumu: „Ko var izdarīt ar ķieģeli?”, cilvēki ar konverģentu domāšanas veidu parasti atbild: „Uzcelt māju”. Savukārt cilvēki, kuriem ir diverģents domāšanas veids, piedāvā ļoti daudz un dažādus variantus, sākot ar mājas būvniecību un beidzot ar dobju ierāmēšanu un zīmēšanu uz asfalta. Vēlāk diverģento domāšanas veidu pārsauca par „radošo”. Tādējādi zinātnieki nonāca līdz secinājumam, ka spēja domāt savādāk ir nekas cits kā kreativitātes dotība un tas tika ilustrēts ar Īzāka Ņūtona piemēru, jo pirms viņa neviens cits neesot spējis iedomāties savā starpā saistīt ābola nokrišanas faktu ar zemei piemītošu pievilkšanas spēku.

Ģeniālo smadzeņu dzīlēs

XX gadsimta beigās bija iespējams tieši ielūkoties cilvēka smadzeņu darbībā, kas tika arī darīts. Ir zināms, ka dažādas smadzeņu daļas atbild par dažādām funkcijām. Piemēram, labai atmiņai ir nepieciešams palielināts hipokamps [daļa no smadzeņu limbiskās sistēmas, kas piedalās emociju veidošanā un atmiņas konsolidācijā (tās pārejā no īslaicīgās uz ilglaicīgo)].

Zinātnieki pieņēma, ka radošajiem procesiem smadzenēs arī vajadzētu eksistēt savai zonai vai saviem noteiktiem procesiem, kuri atbild par radošo darbību. Bet lai to varētu konstatēt bija jāizveido radošuma kritēriji. Bija jāspēj noteikt, ka tieši konkrētā brīdī cilvēks ir aktivizējis radošo procesu un ka tas ir redzams magnētiskās rezonanses tomogrāfā.

Par atskaites punktu tika pieņemta pati radošuma būtība, kas ir nesaraujami saistīta ar kaut kā principiāli jauna izdomāšanu. Apskaidrības brīdis tika nosaukts par „Eurika” un tieši to zinātnieki mēģināja identificēt monitoros, kuros tika attēlota vizualizēta smadzeņu darbība. Lai to panāktu, cilvēkiem, kuri piedalījās pētījumā, tika doti divi uzdevumi. Viens bija orientēts uz to, lai cilvēks strādātu ar viņam jau pieejamo informāciju (piemēram, lai viņš atcerētos savu kāzu dienu), bet otrā uzdevumā viņam piedāvāja par kaut ko padomāt vai vienkārši klusējot atpūsties. Rezultāti bija pārsteidzoši. Izrādās „atpūtas” brīdī radošo cilvēku smadzenes strādāja daudzreiz intensīvāk.

Šis atklājums sakrita ar sadzīves faktiem. Piemēram, ir labi zināms, ka Mendeļējevam viņa ķīmisko elementu tabula parādījās sapnī. Vēlāk daudzas intervijas ar ģeniāliem cilvēkiem apstiprināja, ka viņi savus šedevrus rada gandrīz nekontrolējamā stāvoklī (tas ir, gandrīz neapzinās ko dara).

Turpmākie pētījumi ļāva zinātniekiem izdarīt jaunu secinājumu: radoša cilvēka smadzenes no pārējo cilvēku smadzenēm atšķiras ar spēju identificēt neredzamas saistības starp it kā banālām un visiem zināmām parādībām. Tas ir, fiziskā līmenī šo cilvēku smadzenēs eksistē neironu ķēdes, kuras pēc savas struktūras nelīdzinās tām neirona ķēdēm, kuras ir sastopamas citu cilvēku smadzenēs. Tiesa gan līdzīgas neironu ķēdes ir arī ārprātīgo smadzenēs. Tā nu sanāk, ka ir cilvēki, kuri spēj saskatīt to, ko nespēj visi pārējie – daļa no viņiem ir ģēniji, daļa ārprātīgie, bet daļa vienlaicīgi abi reizē.

Anastasija Ahmatova
/2014.g.jūlijs/

Avots:
http://www.km.ru/science-tech/2014/07/14/nauchnye-issledovaniya-i-otkrytiya-v-mire/744865-zagadka-genialnogo-mozga
http://nashaplaneta.su/blog/zagadka_genialnogo_mozga/2014-07-16-38150

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Zinātne, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s