Par LM dzimumu līdztiesības komitejas sēdi

Solvita Vēvere

Solvita Vēvere

Vai ir vērts uzticēties iemidzinošajām  Latvijas eirodeputātu runām par  Edītes Estrellas  rezolūcijas un Lunačekas ziņojuma tikai rekomendējošo raksturu, ja vietējā  valdība dzenas īstenot pat to, ko Eiropas Savienība no tiem neprasa?

13.jūnijā Labklājības ministrijā notika Dzimumu līdztiesības komitejas sanāksme, kurā piedalījās arī  Vecāku sabiedriskās kustības «Dzimta» pārstāve.  Pamattēma bija gaidāmā Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības  Padomē un ar to saistītās dzimumu vienlīdzības problēmas.

Pēc veselības ministrijas īsa ziņojuma par 2015. gada plāniem, aktuālajiem uzdevumiem, projektiem, konkursiem (starp citu finansējums notiks caur bēdīgi slaveno Sabiedrības integrācijas fondu) vārds tika dots Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas komitejas pārstāvei Solvitai Vēverei.

Lunačekas rezolūcija

Kultūras ministrijas ziņojums izrādījās diezgan interesants, par cik bija veltīts skandalozajai «Eiropas Savienības ceļvedis homofobijas un ar dzimumorientāciju un dzimumidentitāti saistītas diskriminācijas apkarošanai» rezolūcijai, vairāk pazīstamai kā Ulrikes Lunačekas ziņojums (pēc autora vārda).

Vēveres kundze paziņoja, ka eiropeiskā  LGBTI ir ļoti noraizējusies par to, ka neskatoties uz lielo daudzumu rezolūciju, kas aicina aizstāvēt viņus no diskriminācijas, Eirokomisija nekādi nepieņem direktīvu, kas liktu valstīm  ienest attiecīgās pārmaiņas savos nacionālajos tiesību aktos.

Patiešām, rezolūcijas nes tikai rekomendējošu raksturu – šo argumentu izmantoja visi mūsu eirodeputāti, brīnoties par sabiedrības sacelto troksni. Tagad mēs redzam vajadzīgo normatīvo aktu ieviešanas mehānismu darbībā. Viena rezolūcija neko neatrisina, bet daudzām rezolūcijām ir būtiska nozīme un kaut arī tieši neliek par pienākumu, bet sāk „spiest” uz Eirokomisiju un agri vai vēlu tā pieņems vajadzīgo direktīvu.

Lūk arī Vēvere visus klātesošos iedrošināja, apgalvojot, ka jau tiek gatavots pret diskrimināciju vērsts direktīvas projekts. Patiesībā to gatavo eiropieši jau piecus gadus, un nekas nav mainījies. Tomēr Latvijas valdība gatavojas aktīvi piedalīties tās ieviešanā. Pat apstiprināja starpministriju darba grupu, kas sāks darbu nākošajā 2015. gadā. Tas nozīmē, ka Latvijas valdībai nav šaubu par to, ka direktīva tiks pieņemta tuvākajā laikā, tā kā, pēc Vēveres vārdiem, Lunačekas rezolūcija ir ne tikai rekomendācija, bet „ļoti neatlaidīgs mudinājums normatīvа dokumentа izstrādāšanai”, kas būs obligāts visām ES dalībvalstīm.

Pēc tam ziņotāja paskaidroja pašas rezolūcijas būtību, kura ir diezgan lakoniska, konkrēta un ietver dažas sfēras: nediskrimināciju iekārtojoties darbā, izglītību, veselības aprūpes jomu, preču un pakalpojumu pieejamību, īpašu transpersonu aizsardzību, pilsonisko savienību veicināšanu, LGTBI personu vārda un izpausmes brīvību, naida runas ierobežošanu, LGTBI bēgļu aizsardzību, dzimumu maiņas operāciju nodrošināšanu u.c. Sīkāk neapstāsimies pie šī dokumenta – par to pietiekoši daudz runāja un rakstīja šī gada februārī. Mūs šajā gadījumā vairāk interesē Latvijas ministriju pozīcija un tas, kā mūsu valdība taisās reaģēt uz līdzīgiem likumprojektiem.

Kultūra ministrijas pārstāve daļēji atzīmēja, ka jaunajās ES dalībvalstīs situācija ir sliktāka nekā „daudz demokrātiskākajās vecās Eiropas valstīs”. Tādā veidā mums (barbariem) vajag ieklausīties savu civilizētāko brāļu padomos un „īpaši asi reaģēt uz jebkādiem LGTBI personu tiesību pārkāpumiem”. Interesanti, vai kultūras ministrija zina par to, ka zem LGTBI personu tiesībām tiek saprasts tikai tiesības uz ģimenes dibināšanu un bērnu adoptēšanu? Tieši ar šo projektu pašlaik nodarbojas biedrības „Mozaīka” juristi. Latvijā pagaidām nav konstatēti reāli viņu tiesību pārkāpumi, tādi kā: atlaišana no darba, neiespējamība balsot vēlēšanās, atteikšanās pārdot preces, apmeklēt izstādi vai veikt potēšanos u.t.t. – tas viss,  ko ierindas pilsonis saprot ar tiesību pārkāpšanu.

Pie kam ir interesanti, cik veikli tiek jaukti  jēdzieni „demokrātija” un „cilvēktiesības”. Tiešām, ņemot vērā lielu un neapšaubāmi Latviju ietekmējošu politiķu izteicienus (Džo Baidens, Baraks Obama, Hermans Van Rampejs u.c.), jau kādu laiku pie mums demokrātiskums netiek mērīts ne ar iespēju plašām tautu masām piedalīties svarīgu lēmumu pieņemšanā, bet ar īpašu netradicionālo seksuālo orientāciju pārstāvju godināšanu.  Pēdējā laikā ar  teicienu „cilvēktiesības” augstākminētie kungi tikai to arī domā. Pārējiem „cilvēkiem” nav vērts pievilties – mūsu tiesības kā tika diendienā pārkāptas, tā arī  tiks pārkāptas, jo mēs esam tikai nicināms vairākums, neprātīga masa.

Izsakoties nepolitkorekti: cieniet gejus, lesbietes, transvestītus un tiem līdzīgus (saraksts pastāvīgi papildinās) – jūs demokrātiski, progresīvi, mūsdienīgi, civilizēti; nedodiet viņiem īpašas priekšrocības – jūs totalitāra valsts, atpalikuši, margināli, cietsirdīgi. No demokrātiskuma pakāpes savukārt ir atkarīga naudas plūsmas virzība. Okupētāju elite nebaros nepakļāvīgos – uz šo lietu mūsu politiķiem, domājams, ilūziju nav.

Pārliecībai Vēveres kundze iepazīstināja klausītājus ar dažiem statistikas rādītājiem. Pat progresīvajā Eiropā tikai 15%  LGTBI personu jūtas pilnīgi pārliecināti un neslēpj savu orientāciju. Daudzi vēl joprojām tiek diskriminēti, izsmieti vai pakļauti citai vardarbībai – emocionālai un fiziskai, tajā skaitā vardarbībai ģimenē. Te var piebilst, ģimene – tas vispār ir riska faktors, par cik uzspiež indivīdam savas uzvedības normas zem tradīciju veidola, bet tas tik ļoti traucē liberālajai laimei. Tā ka ne viss ir tik gludi ar geju tiesībām civilizētajā Eiropā.

Par mums, atpalikušajiem, pat nav ko runāt. Tikai 26% Latvijas iedzīvotāju atzīst mūsu valstī diskrimināciju attiecībā pret LGTBI personām; 11% piekrīt legalizēt viendzimuma savienības. No otras puses, tikai 22% aptaujāto, atklāti nosoda viendzimuma attiecības. Bet neskatoties uz to visu, 67% ekonomiski aktīvo iedzīvotāju uzskata, ka Rīgā nevajag rīkot geju parādi (pēc 2012. gada datiem).

Kas attiecas uz  Latviju, tad kultūras ministrija kā pamatuzdevumu redz labākas izpratnes sekmēšanu iedzīvotāju vidū un fobiju līmeņa samazināšanu pret citas orientācijas cilvēkiem. Ar to arī ministrija sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu, nodarbojās.  Valsts budžets šādus tēriņus pašlaik neparedz, toties fonds ir gatavs finansēt izglītojošās programmas jebkurai mērķauditorijai: policijas darbinieki, sociālie dienesti utt.

Pārskata noslēgumā Solvita Vēvere personīgi no sevis piebilda, ka tā ir tikai maza daļiņa mēru, kas mums ir jāpieņem. Patiesībā vēl daudz kas ir jāsasniedz LGTBI tiesību aizsardzībā un nerisināto uzdevumu ir daudz vairāk.

Uz  kautrīgo  jautājumu par to, vai tiks ņemts vērā 67% iedzīvotāju  viedoklis, Vēvere atbildēja asā tonī, kas nepieļaujot nekādus iebildumus: „Mans secinājums no tā. Ja 67% Latvijas iedzīvotāju nespēj būt toleranti, tad ar viņiem jāstrādā un jāmēģina izskaidrot cilvēkiem, ka mums ir jābūt kulturāliem, iecietīgiem un mēs nedrīkstam pa labi pa kreisi izkliegt radikālus saukļus”. Pēc tam piebilda, ka Latvijas problēma ir radikālos uzskatos un to paušanā, kā arī tolerances trūkumā.

Kā jums tas? Vairākuma viedokli – ignorēt, vārda brīvību – ierobežot, iezemiešu apziņu – apstrādāt. Kā savādāk saprast frāzes: „mums jābūt kulturāliem” (priekš kam jābūt?) un „mēs nedrīkstam pa labi pa kreisi izkliegt radikālus saukļus” (kurš aizliedz, ja ar likumu ir atļauts?) Pazīstama aina, vai ne? Vai aizvērsim ražotnes, lai izdabātu ES? Vai glābsim privātbankas, kas mūs izputināja, par saviem līdzekļiem? Aizliegsim savas sēklas, lai ieviestu vienreizējās ĢMO? Pāriesim uz eiro, nododot latu kā pēdējo suverenitātes pazīmi? Par šiem jautājumiem tautas viedokli nejautāja. Premjerministrs tieši teica, ka vienkārši vajag veikt izskaidrojošo darbu ar iedzīvotājiem.

Citiem vārdiem sakot, kaut arī jūs vairāk, jūs tomēr neko nesaprotat, jo jūs esat tumsonīgi iezemieši, bet mēs – cēlie afrikāneri (vietējā elite, kas strādā uz kolonizatoriem).  Mēs saprotam, kas jums vajadzīgs un mēs jūs iemācīsim, kā jums labāk strādāt mūsu labā, bet nepaklausīgajiem – kā labāk pašiznīcināties, lai vairs nesatrauktu ar savu klātbūtni. Patiesi demokrātijas triumfs vienā valstī!

Bet jautājums bija vienkāršs: jūs, tagadējā ļaužu grupa, kas uzskata sevi par eliti, vai taisāties vai netaisāties uzklausīt tautas viedokli? Tikai. Nekāda radikālisma, nekāda LGBTI nosodījuma – nekā nosodāma. Ar toleranci te vispār nav nekāda sakara. Jautājums ir tikai par demokrātiju. Vai ņemsiet vērā vairākuma viedokli, pat ja šis viedoklis  nesakrīt ar jūsu priekšstatiem par civilizāciju, kulturālumu, toleranci un pārējo? Pat ja šī tauta, jūsuprāt, ir neizsakāmi stulba un pilna ar aizspriedumiem? Kaut gan tādi apgalvojumi ir nevietā: neskatoties uz vairāku gadu centieniem apstulbot iedzīvotājus, iezemiešu vidū ir pietiekoši daudz zinātnieku, pedagogu, juristu, ārstu, mākslinieku, režisoru un vispār domājošu cilvēku, kas nepieder pie tā saucamās elites.

Vai var šī tauta vienkārši negribēt rīkot kaut kādu apšaubāmu pasākumu? Bet ja tā varēs sniegt pārliecinošus argumentus par labu savam viedoklim, starp citu, loģiskus, tādus, kas nesatur naidu un diskrimināciju? O nē, jums nevajag ne iezemiešu viedoklis, ne viņu nekur nederīgie spriedumi. Jums ir jāizpilda tā programma, par ko jums maksā, pielāgojot tai sabiedrības viedokli, lai pēkšņi nerastos nevajadzīgi tautas protesti. Bravo, Vēveres kundze! Jūs paudāt šo pozīciju visā krāšņumā.

Tikumība kā drauds demokrātijai

Bet tas vēl nav viss. Tālāk sekoja kautrīgs iebildums no sabiedriskās organizācijas „Lauku sieviešu apvienība”. Diezgan kautrīga dāma atzīmēja, ka pirmkārt, viņai nevisai ir saprotams, kāpēc vairākuma viedoklis ir nosaukts par radikālu. Vai nav radikāls pats plānotais gājiens, speciāli  izrādot to, ko sabiedrība neakceptē. Otrkārt, latvieši no seniem laikiem balstījās uz tikumiem. Tikumība nav bīstama, jo nekurina naidu, nav virzīta uz kādas grupas personu iznīcināšanu un neapspiež cilvēka pamattiesības.

Kas te sākās! Nabaga sievietei tā īsti neļāva līdz galam pateikt. Vēvere visu laiku mēģināja viņu pārtraukt ar kaut kādām dusmu pilnām replikām – labi, ka sanāksmes priekšsēdētājs viņu nomierināja. Kāds pieveda par piemēru konservatīvo Lietuvu, kurai tieši geju parāde, viņas ES prezidentūras laikā, palīdzēja kļūt vairāk pieņemošai un tolerantai. Kāds pilnīgi nevietā ierunājās par pārāk lielo reliģijas varu mūsu sabiedrībā. Šeit reliģijas iepīšana, starp citu, liecina par noturīgu asociatīvu saikni „tikumība” = „reliģija”, kas starp citu,  arī ir attiecināms uz stereotipiem un aizspriedumiem, kuros pastāvīgi apvaino tikumības aizstāvjus.

Sanāksmes priekšsēdētājs Ingus Aliks no labklājības ministrijas vispār sāka rāt „lauku” sievieti, kura uzdrošinājās runāt par – ko jūs domājat? – personīgo pārliecību izteikšanu sanāksmē. Jūs, lūk, šeit nesēžat kā privātpersona, bet kā sabiedriskās organizācijas pārstāve. Jūsu pārliecības nevienu te neinteresē, jums ir jāpauž noteiktas sabiedrības daļas viedoklis. Šis aizrādījums bija pilnīgi nesaprotams un izskatījās kā mēģinājums ierobežot vārda brīvību. Jo sieviete nelika saprast, ka tas ir viņas personiskais viedoklis. Varbūt viņa kā reiz savas organizācijas viedokli arī izteica. Pie kam viņa nebija agresīva, ne kategoriska un nekādā veidā ne pret ko neizrādīja nepatiku. Pat ja izrādītu, tad kas? Tas ir noziegums? Acīmredzot, problēma slēpjas citā: viņa vienkārši  pateica vārdu „tikumība” un tas, man par izbrīnu, radīja granātas sprādziena efektu. Ar šo nevainīgo vārdu izrādījās pietiekoši, lai saņemtu pretī uzbrukumu par neobjektivitāti, reliģiozitāti, radikālu viedokļu runāšanu un citiem grēkiem.

Strīds, vai precīzāk, kontrargumentu plūdums sieviešu pārstāves virzienā kļuva arvien karstāks un nezin kāpēc atgriezās pie geju parādes tēmas. „Mēs labprātīgi iestājāmies Eiropas savienībā, lepni pasludināja viena no klātesošajām dāmām. – Un mums ir jāievēro visas cilvēktiesības! Tajā skaitā sanāksmju brīvību un viedokļu izteikšanu. Kā mēs varam aizliegt praidu? ”

Visbeidzot, sanāksmes priekšsēdētājs pēkšņi pārtrauca debates, norādot, ka nav jēgas velti tērēt laiku un spēkus, par cik mēs šeit sapulcējāmies ne dēļ tā. Jautājums par praida rīkošanu sen jau ir izlemts bez mums. Pasākums notiks neatkarīgi no pretinieku skaita, par cik tas ir sanāksmju brīvības jautājums un punkts.

Estrelas rezolūcija

Tāpat iedzina izmisumā arī nākošais ziņojums – no veselības ministrijas. Ministrijas dziļumos radās veselības veicināšanas  ideja.Vienkāršotā veidā formula ir šāda – ne vairāk ārstēt, bet mazāk slimot! Sataisījās izglītojošas programmas ieviest, lekcijas lasīt, izplatīt bukletus, rīkot veselības svētkus un tamlīdzīgi. Vārdu sakot, sasapņojās, ka mūsu kolonijā kāds atļaus tādas vaļības – atveseļot iezemiešus. Nē, nu man tas patīk! Kurš tad maksās pēdējās kapeikas par zālēm? Un priekš kam te kapsētas paplašinās? Jūs vēl teiksiet, ka gribat dzimstību valstī pacelt – pretēji kopējai vispasaules organizācijas UNFPA līnijai. Mums uz planētas jau tā ir problēma ar pārapdzīvotību, par ko pilnīgi atklāti oficiāli tiek runāts starptautiskā līmenī.

Un jāatdod  gods, neskatoties uz to, ka finansējums šiem mērķiem no valsts netika piešķirts (kas gan šaubījās!), projektu pagājušogad tomēr īstenoja. Tiesa gan, diezgan pieticīgi – izdarīja tikai to, kas bija iespējams ar pašas ministrijas darbinieku entuziasmu.

Tomēr tagad ir izredzes saņemt finansējumu, par cik ministrija ir gatava īstenot jauno projektu – par tā saucamo reproduktīvo veselību, Eiropas parlamenta deputātes Edītes Estrellas ziņojuma „Par seksuālo un reproduktīvo veselību un citām ar to saistītām tiesībām”, kontekstā, kas ne tik sen radīja tik daudz trokšņa.

Šis jaunums izskanēja divu ministriju ziņojumos: gan veselības (abortu pieejamība) un izglītošana (bērnu informēšana par  kontracepciju un abortiem). Ziņotāji noklusēja vien to, ka tēma par reproduktīvo veselību ir ļoti aktuāla un ir ietverta UNFPA programmā par iedzīvotāju daudzuma samazināšanu. Tā izpilda uzdevumu par  dzimstības līmeņa samazināšanu it īpaši neattīstītajās valstīs, pie kurām, bez šaubām, pieskaitāma arī Latvija.

Tāpēc rindā ar esošo pozitīvo brošūru grūtniecēm „Es būšu mamma!”, nākošgad parādīsies vēl viena – „Kas ir aborts”, kas aicina meitenes atbrīvoties no aizspriedumiem un vainas sajūtas. Eiroparlamentā  taču pastiprināti tiek virzīts jautājums par sievietes tiesību uz abortu ietveršanu cilvēka pamattiesībās. Pagaidām tam traucē daudzskaitlīgie bērna tiesību uz dzīvību aizstāvji.

Sanāksmes kopsavilkums

Savelkot kopējo priekšstatu par sanāksmi, ir vērts atzīmēt neiedomājamo līšanu Briseles priekšā, kas slīdēja cauri praktiski visiem priekšnesumiem. Augstākā mērā šādai pielīšanai izrādījās frāze par iepriekšminēto Estrellas rezolūciju. „Un lai gan Edītes Estrellas ziņojums netika pieņemts rezolūcijas veidā, viņš ietver sevī daudz labā un mēs esam gatavi to īstenot dzīvē”, – nodeklamēja veselības ministrijas pārstāve.

Tas nozīmē – esiet sveicināti konfidenciālie aborti priekš nepilngadīgajām (t.i. noslēpties no vecākiem), seksapgaismība skolās, vienāda pieeja „medicīnas pakalpojumiem” priekš visiem genderiem un kas pats galvenais, ne vārda par ģimeni un ģimenes dzīvi. Ar ko arī jūs apsveicam.

Vai ir vērts uzticēties Latvijas eirodeputātu iemidzinošajām runām par tikai rekomendējošo rezolūciju raksturu, ja vietējā valdība raujas īstenot pat to, ko no viņiem neprasa saimnieki? Ir laiks iziet no hipnotiskā miega un pievienoties atbrīvojošajai cīņai par tiesībām uz bērnību un dvēseles skaidrību, tiesībām uz mīlestību un dzimtas pastāvēšanu.

Jeļena Korņetova
/04.07.2014/

Avots:
http://rod.lv/vai-tikumi-apdraud-demokratiju-dzimumu-lidztiesibas-komitejas-sanaksme

P.S.
Solvita Vēvere valsts pārvaldē darbojusies jau no 1991.gada. No 1991.gada līdz 1996.gadam viņa strādāja Izglītības un zinātnes ministrijā (IZM), atbildot par jaunatnes politiku, no 1996.gada līdz 2000.gadam Vēvere strādāja Cilvēktiesību birojā, kur atbildēja par lielu dzimumlīdztiesības projektu. Savukārt 2000.gadā viņa piedalījās konkursā un Vācijā notikušajā pasaules “Expo” izstādē vadīja Latvijas paviljonu pasākumu un kultūras programmā.

Pēc atgriešanās no Vācijas Vēvere neilgu laiku darbojās kā Tūrisma attīstības valsts aģentūras direktore, bet pēc tam nākamais darbs bija Nodarbinātības valsts aģentūra, kur viņa bija direktora vietniece, atbildot par nodarbinātības politiku un Eiropas Struktūrfondu ieviešanu. Pēc šī darba Vēvere saņēma uzaicinājumu no Ekonomikas ministrijas, kā rezultātā viņa kļuva par valsts sekretāres padomnieci nodarbinātības jautājumos. Pēc šī darba Vēvere atgriezās atpakaļ IZM, kur Ivara Godmaņa valdības laikā bija ministres biroja vadītāja, bet pēc Godmaņa valdības beigām viņa turpināja strādāt IZM projektā “Skolas.lv”. Kopš 2013.gada ir LR Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta direktore.
http://www.jaunatnesforums.lv/pages/guests

Informācijas aģentūra
/18.08.2014/

Šis ieraksts tika publicēts Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Ziņa. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s