Nelikumību sievišķā seja, jeb apcerējums par tiesu sistēmas patvaļu

00377_justicePie mums valda sievietes. Viņas lielā daudzumā ir skolās, ofisos, valsts pārvaldē un tiesās. Nezinātājam varētu šķist, ka tas nav nekas īpašs, bet patiesībā sieviešu valdīšanai, bez vīriešu virsuzraudzības, ir gana negatīvas un pat drausmīgas sekas, ne velti ir reliģijas un sabiedriskie virzieni, kuri stingri noliedz sievietēm ieņemt vadošos amatus (kristieši šai ziņā var atcerēties Bībelē teikto, ka ģimenes galva ir vīrietis; tā nav tikai šovinistiska dogma, bet praktiski un psiholoģiski pamatota nepieciešamība). Tam ir savi iemesli un galvenais no tiem – sieviešu emocionalitāte (vadīšanās primāri no emocijām) un no tā izrietošā loģiskās argumentācijas sekundārība (tas nav slikti, tas tā vienkārši ir un jebkurā darba organizācijā tas obligāti jāņem vērā). Lai kā arī necenstos dzimumu vienādotāji, bet sievietes atšķiras no vīriešiem un šīs atšķirības izpaužas arī psiholoģijā. Citiem vārdiem sakot, vīriešu psiholoģija un sieviešu psiholoģija pietiekami ievērojami atšķiras, ko nekādi nedrīkst ignorēt (šis apstāklis tiek noklusēts un praktiski, aizsedzoties aiz pseidovienlīdzības saukļiem, noliegts). Šai ziņā noderīgs un informatīvi ļoti bagāts ir 2002.gada krievu publicista Jurija Muhina raksts par sieviešu dominanci Krievijas tiesās. Arī Latvijā ir līdzīga problēm un jo sevišķi aktuāla dēļ sociālo dienestu un bāriņtiesu necilvēcīgās patvaļas pret bērniem un ģimeni. Šajos dienestos lielākā daļa darbinieku ir sievietes un kā rāda prakse, ievērojama to daļa ir primitīvas tirgussievu līmeņa dāmītes, kuras vai pušu plīst no iedomības un pašpārliecinātības par savu visgudrību. Un šādam kontingentam ir iedota milzīga, praktiski ar maz ko aprobežota vara izlemt citu cilvēku likteņus. Tas ir drausmīgi un arvien vairāk ir redzamas tā sekas. Bet tagad pats raksts…

Patvaļas un nelikumību sievišķā seja

Saprast organizācijas birokratizācijas pakāpi var tikai pēc tam, kad esi ar šo organizāciju pastrādājis, jeb saskāries ar to. Bet, pirmkārt, ne visiem tas ir iespējams, jo parasti cilvēki ir attiecīgo organizāciju apmeklētāji, nevis partneri. Otrkārt, kad sapratīsi, tad var izrādīties jau par vēlu. Tāpēc lietderīgi ir iemācīties pašam kaut kā novērtēt ar kāda tipa organizāciju ir darīšana. Tas var izklausīties dīvaini, bet vislabākais ātras virspusējas organizācijas novērtēšanas veids ir pēc tās dalībnieku dzimuma.

Ja kādā organizācijā ir daudz vīrieši vai viņiem tajā ir ievērojama loma, tad ir liela varbūtība, ka šī organizācija darbojas reāli ņemot vērā lietu būtību. Savukārt, ja organizācijā vīrieši ir nepamanāmi, tad, visdrīzāk, ar to ir pavisam čābīgi – šādam kantorim ir nospļauties uz apkārtējiem un to darbību būtību, ko organizācijai vajadzētu veikt.

Te gribu uzsvērt, ka neiet runa par kāda atsevišķa organizācijas dalībnieka dzimumu. Sieviete pilnīgi noteikti var strādāt, vadoties no lietu būtības principiem, ja visa organizācija nav pārmērīgi birokratizējusies. Runa ir par visas organizācijas kadru sastāvu, par sieviešu īpatsvaru vadošos amatos.

Problēma ir acīmredzama

Šī problēma jau ir kļuvusi tik acīmredzama, ka to ir pamanījuši jau nespeciālisti. Nesen [2001.-2002.gads] internetlapā „Krievu žurnāls” parādījās vairāki darbi par šo tēmu, kuros autori cenšas saprast, kas tad patiesībā notiek.

Tā, piemēram, D.Bereskovs raksta: „Kaut kā tā ir sanācis, ka ne tikai tiesās, bet arī vairumā citu Krievijas birokrātisko iestāžu visu pārsvarā nosaka tikai sievietes (starp citu pēc daudziem rādītājiem tiesas maz ar ko atšķiras no citām „sieviešu iestādēm”, tādām kā slimnīcas, poliklīnikas, skolas). Glavkos [Galvenās komitejas, jeb galvenās pārvaldes] un ministrijās, fondos un birojos, dažādās aģentūrās, inspekcijās, komitejās galvenie izpildītāji pārsvarā ir sievietes, kas padara šīs birokrātiskās iestādes par drošām, stabilām un funkcionējošām bez traucējumiem. Un tas pazudina mūsu valsti, jo, kā zināms, sieviešu daba ir vērsta uz esošo ieguvumu nostiprināšanu, uz pretestību jebkādām izmaiņām, uz visa jaunā, nepazīstamā, neskaidrā noraidīšanu. Organizācija, kuru vada sievietes, nekad  neradīs neko oriģinālu, svaigu, nestandarta. Protams, ir arī izņēmumi, bet ne par to ir stāsts.(…)

Mēdz teikt, ka mūsu trūkumi ir mūsu pozitīvo iezīmju turpinājums. Sieviešu psiholoģijas iezīmes pašas par sevi nav ne pozitīvas, ne negatīvas. Tieši padomju-komunistiskā totalitārā sistēma praktiski noteica sieviešu lielo piemērotību nepārtrauktas birokrātiskās sistēmas mašinērijas darbības nodrošināšanā. Sistēma mobilizēja sabiedrisko kontingentu, kurš ir paklausīgs, ar augstu vidējo intelekta līmeni, spējīgu pašorganizēties, nekaprīzs (kas ir būtiski) un tādu, kurš neapdraud neviena politiskās ambīcijas. [Citiem vārdiem sakot, sievietes paklausīgi izpilda to, ko tām liek, bez liekām iebildēm, kas ir ļoti ērti. Principiāls vīrietis var neizpildīt un atklāti atteikties to darīt. Sieviete izpildīs daudzko gan tāpēc ka nepadomās (ja jau saka, tad jāpilda), gan arī personiskās drošības dēļ, kas tai ir visaugstākā prioritāte.] Šis kontingents joprojām ir savās vietās, mašīna strādā un nekas joprojām nav mainījies.” [http://old.russ.ru:8083/politics/20020109-db-pr.html ]

Slavenais krievu cilvēktiesību aktīvists Valentīns Abramkins (1946-2013) raksta: „Mūsu tiesu sistēmas cietsirdības cēlonis ir apstāklī, ka tā ir sieviešu sistēma: 60% tiesnešu ir sievietes. Nekas tamlīdzīgs nav nevienā citā pasaules valstī! Visbargākos sodus sievietes-tiesneses piespriež nepilngadīgajiem un sievietēm, bet vismaigākos sodus vīriešiem – recidīvistiem.” [Recidīvists – atkārtota, vairākkārtēja nozieguma izdarītājs; viss Abramkina raksts te: http://old.russ.ru/ist_sovr/20011224-pr.html ]

Attīstot Bereskova domu atgādināšu, kas šai sakarā ir iebilstams dedzīgām feministēm: vīrieši un sievietes ir ļoti dažādi cilvēki un spējas katram individuālam cvilvēkam ir ļoti dažādas. Es savukārt saku par vīriešu un sieviešu spēju atšķirībām, nevis par to, ka vīriešiem to ir vairāk. Vīriešiem un sievietēm spējas ir puse uz pusi, tikai tās ir dažādas.

Vīrietis ir spējīgs ātri veikt analīzi un uz tās pamata pieņemt lēmumus jaunās, mainīgās situācijās. Tāds ir vīrieša darbs, kurš viņam sagādā patiesu prieku. Sieviete šādā darbā jūtas nekomfortabli, sievietei patīk darbs, kur ir jāpilnveido jau esoši risinājumi. Runa ir par vidēji statistiskiem vīriešiem un vidēji statistiskām sievietēm, jo, protams, vienmēr ir galēji gadījumi, kad vīrietim ir sievišķīga prāta un psihes uzbūve, bet sievietei vīrišķīga. Bet, neskatoties uz izņēmumiem, kopumā šīs atšķirības ir dzelžaini tieši šādas.

Ir sporta veidi, kuros fiziskais spēks nav vajadzīgs, bet ir nepieciešamība veikt ātru analīzi: šahs, piemēram. Esmu pārliecināts, ka atradīsies tūkstošiem sieviešu, pat tikai amatieres, kuras apspēlēs mani šahā desmitiem partijās pēc kārtas, tomēr pat visstulbākās un visaptaurētākās feministes nepieprasa organizēt jauktus sieviešu un vīriešu šaha čempionātus, jo tas ir absolūti bezjēdzīgi dēļ pilnīgas prognozējamības kura dzimuma pārstāvis šādā čempionātā uzvarēs.  Tai pat laikā ir daudz, pietiekami radošu darbu, kurus vīrieši vienkārši nepanes, lai cik daudz arī viņiem par to nesolītu maksāt.

Piemērs no manas personiskās vadītāja darba pieredzes. Agrāk man bija pakļauta samērā liela analītiska ķīmiska laboratorija, kura veica līdz pat 3 miljoniem analīžu gadā (noteica ķīmisko elementu daudzumu kausējumos). Metodes, kā veikt konkrētas analīzes izstrādāja speciāla inženieru-ķīmiķu grupa. Laborantiem vajadzēja ļoti precīzi šīs metodes atkārtot: nosvērt simtiem proves ar precizitāti līdz 0,001 gramam, nomērīt vairākus simtus šķīdumu porcijas ar precizitāti līdz 0,1 mililitram, notitrēt šķīdumu simtiem reižu tā, lai analīzes kļūda neizietu virs pieļaujamās normas. [Titrēšana ir viena no kvantitatīvās ķīmiskās analīzes metodēm, ar kuru nosaka vielas koncentrāciju kādā šķīdumā.] Pie tam provju vidū obligāti bija dažas tādas, kuras šis laborants jau bija analizējis. Kuras tās ir viņš nezināja un viņam bija atkārtoti jāiegūst precīzi tas pats rezultāts, pretējā gadījumā bija prēmijas noņemšana, profesionālās kategorijas pazemināšana, pārcelšana uz citu darbu. Manas darbinieces veica šo līdz ārprātam pedantisko darbu lielos daudzumos un nekļūdījās. Pie tam īsta meistarība, tāpat kā jebkurā jomā, nāca ar gadiem un labākajiem laborantiem parasti bija 10 – 15 gadu darba stāžs. Bet bija arī jaunas sievietes, kuras samērā ātri panāca izcilus rezultātus, kas liecina par to, ka sieviešu darbā, līdzīgi kā vīriešu, talantam arī ir nozīme.

Vīrieši jebkuru no šīm analīzēm varēja veikt ļoti precīzi. Vienu reizi! Četrdesmit analīzes maiņā vīrietis, spied kā gribi, nebija spējīgs veikt – kļūdītos jau pēc desmitās reizes.

Augstākā profesionālā kategorija mūsu rūpnīcā bija 7-ā [te runa ir par Padomju meriokrātisko darba organizācijas sistēmu, kad jebkuras specialitātes profesionālākajiem darbiniekiem bija līdzīga apmēra atalgojums]. Manām laborantēm bija 5-ā kategorija, bet vairumam rūpnīcā strādājošo vīriešu 4-ā vai 3-ā. Laborantes strādāja baltos halātos, lielāko maiņas daļu sēžot, ziemā atradās siltumā,  vasarā viņām bija kondicionieris un viņu alga bija lielāka nekā autocehu šoferi. Visā rūpnīcas vēsturē nebija neviena vīrieša – laboranta, bet profesionāla sieviete pie stūres bija tikai viena pa visu pilsētu – viņa moskvičā [PSRS automarka] izvadāja slimnīcas galveno ārstu.

Lūk šīs objektīvās dzimumu prāta un fiziskās atšķirības dod iespēju darbībā papildināt vienam otru: vīrietim ir nepārtraukti jāsaskaras ar mainīgo viņa darbības lauku, bet sievietei ir jābūt organizācijas iekšienē, pilnveidojot vīrieša jau atstrādātās darbības metodes. Tēlaini runājot, vīrietim ir jāizvēlas metode ar kuru viņš nomedīs mamutu, bet sievietei jau nomedītais mamuts ir jāpstrādā tā, lai kotletes no tā sanāktu pēc iespējas vairāk. Šāda darbu sadale ļauj strādāt ar prieku gan vīriešiem, gan sievietēm. Lomu maiņa, pat gadījumos, kad fiziskie spēki ir līdzvērtīgi, sievietei būs morāli nepanesama, bet vīrietim līdz nelabumam neinteresanta. Sieviete mocīsies šaubās, ka ne tam mamutam sāka pakaļ dzīties, ne to cirvi uz medībām paņēma, ne pa to ausi sit un gala beigās ģimene paliks bez pārtikas. Pat veiksmes gadījumā gandarījuma nebūs, jo tā šķitīs kā nepārliecinoša nejaušība.

Un tad parādījās priekšnieks…

Augstāk aprakstītās sieviešu un vīriešu atšķirības visiem bija acīmredzamas līdz mirklim, kamēr iztikas līdzekļus deva „nomedīts mamuts”, nevis priekšnieks, kurš kopā ar algu dod arī instrukcijas kā šo algu nopelnīt. Līdz ar priekšnieku parādīšanos jebkurš birokrātisks darbs sievietei kļuva pa spēkam un pat deva tai gandarījumu. Nospļauties uz to kāda ir darāmo darbību būtība, vai tā reāli tiek pildīta vai netiek, galvenais ir izpildīt priekšnieka rīkojumus un saņemt no viņa algu. Nav nepieciešams veikt nekādu patstāvīgu darāmā darba analīzi, nevajag meklēt nekādus risinājumus. Un te ir jāatceras, ka vīrietim šāda atmosfēra ir bioloģiski neizturama.

Nekādā ziņā nevar apgalvot, ka tiklīdz organizācijā parādās sievietes, tā organizācija kļūst par stulbi birokrātisku un formālu kantori, kuram ir nospļauties uz tā funkciju izpildi pēc būtības. Tāpat nepareizs ir Bereskova apgalvojums, ka totalitārie komunisti apzināti pārpildīja kantorus ar bābām, lai vieglāk tās vadītu. Patiesībā vadīt sievietes nebūt nav tik viegli, vīrieši salīdzinājumā ar bābām ir vistīrākie enģelīši.

Sievietēm organizāciju birokratizācijā ir sekundāra loma. Sākumā pašā organizācijas augšā tā pārvēršas par stulbu birokrātisku un formālu kantori (vai reizēm uzreiz tāda arī tiek radīta), pēc tam šī apstākļa dēļ no attiecīgās organizācijas aiziet visi vīrieši [visi īstie vīrieši, kuriem attiecīgi darba apstākļi ir neizturami] un tad atbrīvojušās vietas tiek aizpildītas ar sievietēm. Kopumā birokratizācija nav sieviešu vaina, bet gan tā ir liela mūsu kopēja nelaime.

Sākumā bija vīrieši…

Tagad laiks pievērsties raksta galvenajam objektam, Krievijas tieslietu sistēmai, mūsu tā saucamajiem „neatkarīgajiem” tiesnešiem.  [Viss turpmāk aprakstītais lielā mērā attiecas arī uz Latviju.]

Ja esat vērīgi, tad noteikti būsiet pamanījuši, ka kopš „pārbūves” sākuma [PSRS fundamentālo reformu nosaukums, kuras sākās 1985.gadā] publiski pieminamo tiesnešu vidū gandrīz nemaz nav sastopami vīrieši. Mūsu tiesas ir kļuvušas par bābu mītnes vietām. Par ko tas no liecina? Pareizi, par to, ka mūsu tiesas ir pilnībā birokratizētas un ka lietu būtībai (taisnīgas tiesas spriešanai) tiesās jau sen nav nekādas nozīmes.

Padomju Savienības tiesu birokratizācija sākās pēcstaļina laikā, kad no tiesnešiem tika pieprasīti lēmumi, kuri pēc būtības nav saskaņā ar likumu, bet kuri ir vēlami kompartijas nomenklatūrai. Staļina laikā nekas tāds nenotika. Staļina laikā tiesnešiem bija jāpakļaujas tikai un vienīgi likumam, kas ir loģiski, jo viņš personiski nebūtu pieļāvis, ka kāds valstī, jo īpaši tiesnesis, nepilda viņa paša personiski izstrādāto Konstitūciju [domāta satļinlaiku PSRS konstitūcija].

Piemēram, kad propagandiskos nolūkos ir nepieciešams parādīt „Staļina režīma nelikumības”, bieži atceras par vienu bijušo NKVD darbinieku, „vecās gvardes” boļševiku Mihailu Kedrovu (1878-1941), kurš neilgi pirms kara tika vainots valsts nodevībā un par to tika tiesāts. PSRS Augstākās tiesas kolēģija viņu attaisnoja, bet kolēģi no NKVD viņu neatbrīvoja un pēc kara sākuma viņš tika nošauts, kad par PSRS augstākās varas orgānu bija kļuvusi Valsts Aizsardzības komiteja. Mūs šai gadījumā interesē nevis tas, ka Kedrovs tika nošauts, bet gan tas, ka tiesneši pieņēma lēmumu, kurš kardināli atšķīrās no augstākās valsts varas ieskatiem.

Ņikitas Hruščova (1894-1971) valdīšana Padomju Savienībā sākās ar zemisku Lavrentija Berijas (1899-1953) nogalināšanu un to daudzu nevainīgo cilvēku nogalināšanu, kuri vēlāk tika apsaukti par „Berijas bandu”.  Šīs nelietības piesedza un attaisnoja tiesneši. Tiesneši šai laikā kļuva par galvenajiem atklātu nelikumību līdzdalībniekiem. Viņi ar saviem spriedumiem nogalināja tos, kuriem saskaņā ar likumu nemaz nevarēja piespriest nāvessodu. Viņi likumam piešķīra atpakaļejošu spēku, pielietojot sodu, kurš nebija paredzēts likumpārkāpuma izdarīšanas mirklī. Sākot ar Hruščovu tiesneši pārstāja vadīties no likuma un sirdsapziņas. Par viņu likumu un sirdsapziņu kļuva kompartijas birokrātiskais aparāts, bet konkrēti – prokurots. Gudrās kompartijas vadītā prokuratūra taču nekādi nevar kļūdīties, attiecīgi tas, ko prokuratūra ir norīkojusi par vainīgu, noteikti ir jānotiesā.

[Šī ir ļoti būtiska nianse arī mūsdienu Latvijas t.s.”tieslietu sistēmas” izpratnei. Pietiekami plaši jau ir zināms, ka bijušie prokuratūras darbinieki parasti kļūst par veiksmīgiem advokātiem. Tāpat publiski ir izskanējuši gana daudz gadījumu, kad šādi bijušie prokuratūras darbinieki – advokāti vienkārši sarunā ar tiesnešiem spriedumus. Te labi tiek izskaidrota šīs parādības būtība un parādīts tas, ko mūsdienu Latvijā zina tikai nedaudzi informēti speciālisti – ka galvenais Latvijas nelikumības un netaisnības perēklis ir tieši prokuratūra, gan bijušā LPSR prokuratūra tās bijušo kadru veidolā, gan arī pašreizējā „neatkarīgās” Latvijas prokuratūra tās esošo un mūslaiku bijušo kadru veidolā. Pārējie tieslietu sistēmas elementi (policija un tiesas) kā bija agrāk pakļauti prokuratūrai, tā ir pakļauti joprojām (policija tieši, tiesas netieši). Bet prokurori savukārt ir tieši valdošo politisko aprindu (agrāk kompartijas, tagad biznespartiju klāstera) interešu realizētāji]

Kāda ir tiesneša darba būtība? Tiesnesim ir jāizanalizē lietā esošie pierādījumi un, vadoties no likuma, jāpieņem patstāvīgs lēmums. Tas ir vistīrākais vīriešu darbs. Bet, ja tu esi spiests pieņemt tikai to lēmumu, kuru pieprasa prokurors, ja tava paša personiskā analīze nevienam nav vajadzīga, tad kā gan vīrietis (un arī daudzas sievietes) var strādāt tādu darbu? Tādu darbu var strādāt tikai un vienīgi bābas [te un turpmāk autors cenšas nodalīt normālas sievietes no morāli kritušām sievišķīgām būtnēm, saucot tās par bābām]. Tādējādi vīrierieši masveidā sāka iet prom no tiesām, bet tiesas kļuva par bābu nelietības un zemiskuma paradīzi.

Tiesājot Andreju Sokolovu [domāta 1999.gada tiesa pār 18 gadīgu jaunieti, kurš tika tiesāts kā terorists (soda ziņā viens no bargākajiem pantiem) par neliela Nikolaja II pieminekļa spridzināšanu, kurš nodarījuma rezultātā tikai ieplaisāja ], bāba – prokurore paziņoja, ka it kā arī PSRS laikā viņa esot atteikusies no apsūdzības uzturēšanas (kas bija ceļš uz attaisnošanu), ja esot redzējusi, ka apsūdzētais neesot vainīgs. Tas ir parasts nelietīgu bābu blefs. Viens no PSRS sabrukuma laiku galvenajiem argumentiem pret Padomju Savienību bija apstāklis, ka Padomju tiesneši nekad neattaisnoja apsūdzētos. Tas bija fakts. Bet tas arī bija pavisam cits PSRS nekā tas, ko radīja Staļins.

Pēc Lielā Tēvijas kara sākuma [vācu iebrukums PSRS 1941.gada vasarā] valsts izdzīvošanai kritiski bija ievērojami paaugstināt disciplīnu, attiecīgi tiesnešiem tika pieprasīts  realizēt daudz stingrāku un nežēlīgāku  sodīšanas politiku.1941.gada jūlija un augusta laikā Maskavas tiesas kolēģija pirmajā instancē izskatīja 157 apsūdzēto lietas. 116 tika notiesāti (5 ar nāvessodu). 14 apsūdzēto krimināllietas tika pārtrauktas, bet 27 cilvēkus tiesa attaisnoja „pierādījumu trūkuma dēļ”. Un to laiku tiesnešiem bija nospļauties, ka NKVD un prokuratūra šos cilvēkus uzskatīja par vainīgiem, tieneši vadījās no likuma un paši patstāvīgi pieņēma lēmumu vai cilvēks ir vainīgs, vai nav.

Staļina laikā tiesnesim pašam bija jāizanalizē lieta, tāpēc par tiesnešiem bija vīrieši, bet valstī tik tiešām bija īsta tieslietu sistēma. Tas nevarēja neatsaukties arī uz noziedzības līmeni. Neskatoties uz to, ka staļinlaiku PSRS tiesās tika attaisnots katrs piektais apsūdzētais, slepkavību skaits pirmskara PSRS (170 miljoni iedzīvotāju) 1940.gadā bija 6549 gadījumi.2001.gadā „laimīgotajā, civilizētajā un demokrātiskajā” Krievijā ar tās 148 miljoniem iedzīvotāju un gandrīz pilnībā bābām nokomplektēto tiesnešu un prokuroru sastāvu slepkavību skaits joprojām pārsniedz 30 tūkstošus, lai gan tiesas joprojām gandrīz nevienu neattaisno. Lūk šie 30 tūkstoši slepkavību ir „bābu tiesvedības” rezultāts, jeb, precīzāk sakot, sekas tam, ka Krievijā tieslietu sistēmas pēc būtībs nav [arī Latvijā nav tieslietu sistēmas, bet ir tikai neliešu bandu aizsardzības un patvaļas piesegšanas sistēma].

Vienas tiesneses darba epizode

Tagad pastāstīšu par savu personisko pieredzi saskarē ar tieslietu sistēmas bābiešiem. Aizpagājušajā gadā [2000.gads] man radās labs iemesls, lai personiski iepazītos ar Maskavas tiesām. „Neatkarīgās avīzes” vēsturnieks Anfilovs uzrakstīja recenziju par manas avīzes „Duelis” rakstu krājumu „Karš un mēs”. Uz šo viņa rakstu es atbildēju ar citu rakstu „Duelī”. Bet, kas ir pats galvenais, Anfilovs savā „recenzijā” man piedēvēja tādus vārdus, ko es nebiju teicis, kas ir meli. Attiecīgi man radās tīri likumīgs un dzelžains iemesls piespiest „Neatkarīgo avīzi” atsaukt Anfilova teikto. Labprātīgi avīze to atteicās darīt, tāpēc es griezos tiesā.

Jurijs Muhins

Jurijs Muhins

Tiesa gan eksperiments nesanāca pilnīgi veiksmīgs, jo manu prasību norīkoja izskatīšanai Meščanskas rajona tiesā, kas Maskavas juristu vidū ir ieguvusi kloākas slavu dēļ visnelietīgākā tiesnešu sastāva. Būtu labi, ja mana lieta nokļūtu mazāk nelietīgā tiesā, jo tagad zinoši ļaudis var teikt: „Bet ko gan citu Tu gaidīji, tā taču ir Meščanskas tiesa.”Bet izvēles man nebija.

Lieta tika vilkta ilgi, bet man nebija kur steigties un beigās pēc gada tika nozīmēta tiesas sēde, ko bija jāvada tiesnesei Irinai Makarovai.

Aizeju uz tiesu. Pie durvīm darba kārtība: mana un vēl divas citas lietas tiek skatītas pirmās pulkstens 09:45, bet ceturtā lieta 10:00. Atnāca „Neatkarīgās avīzes” advokatesa un atveda sev līdzi Anfilovu. Advokatesa iegāja pie tiesneses, viņas 5 minūtes kaut ko pačaloja un „viņas augstība” Irina Makarova sāka tiesu, izskatot manu lietu pirmo.

Es pietiekami bieži lasu lekcijas gan strādniekiem, gan inteliģentiem un esmu iemācījies jau pēc klātesošo acīm noteikt vai manis teikto klausās vai arī ne (tas nav grūti). Tad lūk, ne Irina Makarova, ne advokatesa neklausījās ne to, ko teicu es, ne to, ko stāstīja Anfilovs. Viņas vienkārši pieklājīgi sēdēja un gaidīja, kad mēs beigsim runāt. Tiesnese neuzdeva nevienu jautājumu par lietas būtību, bet advokatesa, lai gan uzdeva dažus jautājumus (viņai nejautāt būtu bijis pārlieku nepiedienīgi), tomēr nemaz neklausījās ko es uz tiem atbildu. Pēc tam Irina Makarova aizgāja apspriesties pati ar sevi un iznākot paziņoja savu lēmumu atteikt manu prasību.

Sākumā es domāju, ka varbūt šī Makarova ir vienkārši muļķe. Pastulbs bērnelis, kuru tētuks sākumā iekārtoja juridiskajā fakultātē, bet pēc tam tiesā. Nē, nekā tamlīdzīga. Kā cilvēks, viņa ir pietiekami gudra. Viņa apzināti deva spriedumu, kurš ir acīmredzamā pretrunā lietas faktiskajiem apstākļiem.  Uz manu pieprasījumu uzrādīt manu darbu citātus, kas ir izmantoti Anfilova „recenzijā”, ne viņš ne viņa advokatesa tā arī atbildēt nespēja, attiecīgi melošanas fakts tika pierādīts un Makarova to saprata pat būdama pusmiega stāvoklī.

Bet tāpat viņa deva tādu lēmumu kādu deva un tādējādi veica kriminālnoziegumu par ko ir paredzēts sods pēc Krievijas kriminālkodeksa 305.panta. Lai piesegtu šo noziegumu viņa falsificēja pati savu spriedumu [tas ir ierakstīja tajā patiesībai neatbilstošus faktus; tā ir iecienīta falsifikācijas metode arī Latvijas tiesās un valsts iestādēs vispār, tikai reti kurš saprot, ka tā ir falsifikācija un ka par to pēc būtības pienākas bargs sods, jo īpaši, ja to dara amatpersonas]. Konstatējošajā daļā viņa uzskaitīja tās Anfilova „recenzijas” daļas, kuras es nemaz neprasīju atsaukt, neko par viņām neteicu un nerakstīju, toties tika ignorētas tās melīgās daļas, kuras es prasīju atsaukt un par kurām biju uzrakstījis tiesas pieteikumā. Kaut kas viņai tai tiesas spriedumā bija jāraksta un kaut kā tas jāpamato, attiecīgi viņa falsificēja tiesas lēmumu un parādīja mani kā stulbeni, kurš ir atnācis tiesāties par visādām muļķībām.  Viņas kļūda bija apstāklī, ka viņa tā arī nesaprata par ko ir runa un spriedumā kā faktu vārds vārdā atkārtoja tos melus par ko es arī iesniedzu prasību.

[Uzskatot nepatiesas informācijas ierakstīšanu lēmumā par tiesneses kļūdu, autors pats kļūdās, neizprotot šī soļa patieso būtību, kas ir piedot meliem jeb neesošai lietai faktiskas un esošas statusu. Bija meli, kur viena puse saka vienu, bet otra, ko citu. Vidusmēra cilvēks, kurš negrib, nespēj vai nevar iedziļināties, nezina kā ir patiesībā. Bet, lūk, tiesnese ieraksta šos melus lēmumā kā faktu un viss ir skaidrs, nu ir zināms kā bija patiesībā, jo ir taču tiesas spriedums un tur tas ir ierakstīts. Un ej tagad vispār pierādi ka tā nebij un ej pierādi to vidusmēra pilsonītim. Tiesnese savu „ darbu”  ir izdarījusi un viņa tā dara tāpēc, ka zina, ka kontroles nav un viņai par to nekas nebūs. Latvijā notiek tieši tāpat un tieši pēc šāda principa tiek legalizēti meli pret vecākiem legālajās bērnu izlaupīšanas no ģimenes lietām, tikai tur vēl pirms administratīvās tiesas ir bāriņtiesas, kuras var piedot formāli legālu statusu gandrīz jebkādiem meliem tikai sastādot dokumentu un ierakstot tur visu, kas ienāk prātā.]

Šokējošākais ir tas, ka tā lieta ir bezgala vienkārša un pat katram nespeciālistam saprotama. Man šī vizīte bija kaut kas līdzīgs zoopark apmeklējumam, bet „Neatkarīgai avīzei” šis vecais melis Afanasjevs  tā īsti arī nav vajadzīgs, jo viņiem avīzē ir pietiekami daudz gudrāku un viltīgāku apmelotāju. Tad kāpēc Makarova gāja uz noziegumu? Kāpēc pēc tam centās, lai lēmumā to noslēptu? Iespējams, ka viņa saņēma kukuli, jo par kaut ko viņas tomēr tās piecas minūtes runāja, bet nedomāju, ka „Neatkarīgā avīze” dotu šāda sīkuma dēļ kukuli.

Uzskatīt,ka tas tika izdarīts politisku iemeslu dēļ arī nevar, jo te vispār nav nekādas politikas. Te visdrīzāk ir tīrs bābu fenomena piemērs.

Mazliet par mīļajām dāmām

Mēs vīrieši sev esam radījuši mītu par sievietēm kā par kaut kādām labsirdīgām, mīļām, visupiedodošām būtnēm. Ir vīriešiem tāda vājība, viņi grib, lai sievietes tādas būtu. Tai pat laikā bābas daudzkārt pārspēj vīriešus nelietībā, sirdsapziņas trūkumā un tādā bezjēdzīgā un stulbā ļaunumā. Tas laikam ir kaut kas no dabas. Tie, kuri labi pārzina suņu dabu, var apliecināt, ka ierobežotā teritorijā var mierīgi sadzīvot liels skaits tēviņu, bet ne vairāk kā viena mātīte. Divas mātītes nepārtraukti nežēlīgi plēsīsies savā starpā pat ja tā ir māte ar meitu.

Lūk viens cits piemērs no manas tālas pagātnes pieredzes. Vīrietis – vadītājs, kuram bija pakļauts neliels sieviešu kolektīvs, gatavoja plakātveida apsveikumu starptautiskai sieviešu dienai  8-ā martā. Pie rokas nebija atbilstošas atklātnes un viņš nolēma izdaiļot apsveikumu ar vienas darbinieces fotogrāfiju, kas bija uzņemta speciāli goda dēlim. [Padomju laikā labākie darbinieki tika publiski sumināti, tai skaitā ar „Goda dēļa” palīdzību, kurā tika izvietoti labāko darbinieku fotoattēli un nereti arī apraksti par viņiem un viņu veikumu.] Un viņš to fotogrāfiju neizmantoja, uzsverot konkrētās darbinieces profesionālos nopelnus, bet tikai tīri mākslinieciski kā sievišķības paraugu. Rezultātā nekavējoties visas bābas sāka vajāt šo „laimīgo”. Pus gadu viņas visas kopā draudzīgi darīja viņai visādas dažāda mēroga nelietībiņas un, kad apjukušais vadītājs viņām visām ultimatīvā formā pieprasīja vai nu to pārtraukt vai iesniegt atlūgumu, viņas iesniedza atlūgumu. Vīrietim bābu psiholoģiju ir ļoti grūti saprast, ja maz tas vispār ir iespējams.

Novērtējiet sekojošu faktu. Visās „skaļajās” pēdējo laiku lietās obligāti figurē tiesnese-bāba. Jūs varat ņemt tiesu par to pašu Andreju Sokolovu vai Lužkova tiesu pret Dorenko, vai tiesu pār Tamāru Rohlinu. Bet pēc jau citētā Abramkina datiem tiesnešu sieviešu skaits Krievijā tikai 1,5 reizes pārsniedz tiesnešu-vīriešu skaitu. Kāpēc tad „skaļajās” lietās nav redzami vīrieši? Tāpēc, ka tās ir „skaļas” lietas, kas uzreiz nozīmē, ka tās ir arī nelietīgas lietas, kurās ir jādod prettiesiski lēmumi. Sirdsapziņas atliekas vīriešiem liek izvairīties no šādām lietām un izgrūst savā vietā bābas, bet bābām tas viss ir pie kājas. Bābas ne tikai nejūt savu zemiskumu, bet viņas to pat izbauda!

Lūk, Valentīns Abramkins pasaka, ka statistiski sievietes-tiesneses dod visbargākos lēmumus sievietēm. To vēl kaut kā varbūt varētu saprast: iepriekšējā dienā vīrs dejojot apgramstīja partneri vai arī no rīta spogulī parādījās sirms mats. Nu kā te lai neiešķiebj maksimālo termiņu sievietei, kurai vēl nav sirmu matu? Bet kāpēs sievietes-tiesneses dod maksimālus termiņus pusaudžiem un minimālus recidīvistiem? Kā to lai saprot? [Ar recidīvistiem, kā reiz viss ir skaidrs – tīri sievišķīgas simpātijas.]

Tāpēc es neņemos spriest kāpēc tiesnese Irina Makarova izdarīja kriminālnoziegumu un deva tik klaji pretlikumīgu lēmumu, bet savā ziņā esmu viņai pateicīgs par to, jo tas ļāva man turpināt personiski iepazīties ar Maskavas tiesu.

Nestrādāsim un nepiespiedīsiet mūs strādāt!

Tātad, es iesniedzu kasācijas sūdzību Maskavas tiesā un pēc pavēstes saņemšanas ierados uz izskatīšanu. Tur bija trīs tantes melnos paltrakos, vienai uz galda kaudze ar lietu mapēm. Viņa atrod mapi ar manu lietu un sākas manas sūdzības „izskatīšana”.

Kas te ir jāpiebilst? Ja tiesnesis lietu nevis izskata, bet tikai dod lēmumu, tad šis lēmums uzreiz jau ir prettiesisks, jo nevar rasties tiesvedības lēmums bez pašas tiesas. Tas ir absurds. Tāpēc, lai tiesneši tik tiešām tiesātu, nevis tikai imitētu tiesāšanu, Krievijas procesuālais kodekss pieprasa no viņiem ievērot noteiktu kārtību un lietu izskatīšanas etapus.

Manā gadījumā 301.-304.panti nosaka sekojošu izskatīšanas kārtību. Tiesnesis – ziņotājs izklāsta pārējiem tiesnešiem: 1) lietas apstākļus; 2) Pirmās instances (manā gadījumā Meščanskas rajona tiesas)  tiesas lēmuma saturu; 3) manas sūdzības argumentus un citus materiālus (manā gadījumā citu materiālu nebija). Pēc tam uzklausa sūdzības iesniedzēju un citas personas (manā gadījumā citu personu nebija).Pēc tam tiesai ir jāiet uz apspriežu istabu un jāpieņem lēmums.

Manu sūdzību trīs bābas „izskatīja” sekojoši. Tiesnese – ziņotāja pilnībā ignorēja pirmo punktu un uzreiz ķērās pie Makarovas lēmuma. Pie tam viņa nevis stāstīja par lēmumu, jo redzēja to pirmo reizi, un pat ne lasīja. Viņa šo lēmumu tikai caurskatīja, informējot kolēgas par atsevišķiem atslēgvārdiem un frāzēm, ko redzēja. Tas izskatījās apmēram šādi: „M-m-m… Muhina sūdzība pret „Neatkarīgās avīzes” redakciju… m-m-m… lūdz likt atbildētājam… m-m-m … tiesa sūdzību noraida”. Tiesa gan, spriežot pēc pārējo bābu sejas izteiksmēm, arī šī informācija viņām nebija vajadzīga. Tālāk ziņotāja nemaz negrasījās informēt par manas sūdzības argumentiem, bet uzreiz deva man vārdu.

Es pacentos izklāstīt savas sūdzības argumentus pats, kas turpinājās līdz pirmajai pauzītei, ko ieturēju, lai mazliet atvilktu elpu no runāšanas. Tantes uzreiz piecēlās un gāja „apspriesties”. Es viņām saku: „Es vēl nepabeidzu!”, uz ko viņas man atbild: „Mums viss ir skaidrs!” Neatlaižos un saku: „Bet es taču nemaz jums vēl nepateicu, ko tieši es gribu?” uz ko man atkal atbild: „Mums viss ir skaidrs!” un aiztaisa durvis.  Visas šīs darbības, kopā ar manas pases apskati, ilga kādas minūtes 3. Apspriede ilga minūtes 5 pēc kā tika nolemts atstāt spēkā Makarovas lēmumu. Bet kāds gan cits lēmums varēja būt, ja viņas nemaz negrasījās izskatīt manu lietu? Tātad arī šīs rūdītās kriminālnoziedznieces (pēc tā paša 305.panta) deva pilnīgi acīmredzami prettiesisku lēmumu, pie tam atklāti, manā acu priekšā un nemaz nekautrējoties.  [Arī Latvijā tiesas neizskata lietas pēc būtības, bet tikai vai nu likumisko nelikumības, noraida sūdzības un atstāj spēkā nelikumīgos spriedumus vai arī apstiprina safabricētas lietas.]

Kas šajā tiesā bija interesanti? Man ir liela pieredze un esmu redzējis birokrātiju daudzās tās izpausmēs, kvalitātēs un mērogos, sākot no pilsētu tiesām un beidzot ar ministriem un prezidenta administrācijas darbiniekiem. Un arī agrāk Padomju laikos birokrāti nebija nekādi eņģelīši un varēja darīt kas ienāk prātā, kaitējot viņiem uzticētā darbas lauka būtībai. Bet neskatoties uz to viņi visi vienmēr ievēroja sava amata formālās prasības. Tas ir, ja ir noteikts, ka cilvēks ir jāuzklausa, tad viņš tiek ārišķīgi uzklausīts, ja birokrāts ir sāņēmis vēstuli, tad viņš formāli, bet tomēr atsūta atbildi.  Lai gan šie birokrāti nestrādāja, bet viņi vismaz imitēja darba procesu. Bet kā gan savādāk? Kā gan citādi var paskaidrot par ko tev algu maksā?

Tad lūk Maskavas tiesā birokrātiskie nelieši man parādījās līdz šim vēl neredzētā veidolā: viņiem jau ir kļuvis pārāk apgrūtinoši pat imitēt strādāšanas procesu.

Es neesmu vienīgais

Tagad pāriesim pie statistikas. Pus gadu pirms es sāku savu ekskursiju pa tiesām, vienas mācību iestādes juridiskās fakultātes studenti sava praktiskā darba ietvaros no 24.05.2001 līdz 11.05.2001 apmeklēja Maskavas tiesu un fiksēja tur pamanītās acīmredzamās nelikumības.  Lūk studentu vispārinātas piezīmes par novēroto:

1. Tiesa cenšas maksimāli „noslēpties” no pilsoņiem:
– Uz kabinetu durvīm nav norādes.
– Tiesu kolēģijas sastāvi tiek paziņoti neskaidri un nenorādot tiesnešus, kuru uzvārdi tiek nosaukti, tas ir klātesošie praktiski nezina, kurš viņus tiesā, kāds uzvārds ir tiesas priekšsēdētājam un kāds tiesnesim-ziņotājam.
– Pat tiesnešu uzvārdi un iniciāļi „nav izpaužami” un noskaidrot tos bijām spiesti puslegālām metodēm.
– Tiesas kancelejas darbiniekiem ir aizliegts paziņot ne tikai tiesnešu kabinetus, bet pat tiesas satāvu priekšsēdētāju kabinetus.
– Tiesas sēdes bez pamatojuma un bez argumentācijas tiek pasludinātas par slēgtām, pie tam uzreiz vienlaicīgi vairākās pēc kārtas izskatāmās lietās un vēl pirms pašu sēžu sākuma.

2. Necieņa pret apmeklētājiem
– 25.04.2001 pieņemšana pie tiesas priekšsēdētāja sākās ar lielu nokavēšanos, bet neviens ne tikai neatvainojās, bet pat neatbildēja uz gaidītāju jautājumu vai būs tiesas sēde, lai gan pats priekšsēdētājs atradās savā kabinetā.
– Uz pieņemšanu pie tiesu vadītājiem pieraksta tikai par uzraudzības jautājumiem, lai gan pilsoņiem ir tiesības ierasties vizītē pie jebkuras amatpersonas par jebkuru jautājumu, kas ir tās kompetencē, un amatpersonai šāds apmeklētājs ir jāpieņem.
– Tā vietā, lai ietu apspriesties uz apspriežu telpu, tiesneši vienkārši palūdz visiem pārējiem iziet.
– Tiesneši pārtrauc procesa dalībniekus, nedodot viņiem izklāstīt savu viedokli, sarunājas ar dalībniekiem izteikti necienīgā formā, negaidīti pieceļas un iet pieņemt lēmumu…

Te piebildīšu, ka studenti neiedziļinājās nevienā no lietas būtībā un tikai fiksēja tiesvedības procesa ārējo formu.

[Te jāpiebilst, ka par dažiem jautājumiem Krieviju nīstošie Latvijas nacistiski orientētie urāpatrioti var uzgavilēt, jo daži šeit pieminētie pārkāpumi Latvijas pseidotiesās nav sastopami – dažus tiesvedības ārējos atribūtus Latvijas „ tiesneši”  tomēr ievēro, bet priecāties te nav par ko, jo pati būtība Latvijā ir tieši tāda kā autors apraksta. Arī Latvijas tiesnešiem ir pilnīgi nospļauties uz likumu un tiesneša misiju, viņi vai nu atstrādā savus pelēkos ienākumus vai nu pilda politekonomiskās varas norādījumus vai arī pēc iespējas ātrāk un ar mazāku piepūli mēģina atkratīties no darbiem, kuri nedod nekādu personisku labumu. Un šai ziņā Latvijas „ tiesnešiem” ir radīti viskomfortablākie apstākļi, vismaz administratīvā tiesā noteikti. Ir pat tā, ka tiesnesis var lēmumu uzreiz nepaziņot, kas ir absurds, jo tas pilnībā devalvē tiesvedības procesu, tiesas protokolā var neatspoguļot visu tiesā notiekošo, kas tiek izmantots, lai nedokumentētu neērtos notikumus un, nepieciešamības gadījumā, pat atklāti falsificētu protokolus un pusēm ir iespējams iesniegt papildus materiālus pat pēc tiesas sēdes, kas nozīmē, ka lēmumu „sarunātājiem” tiek dotas plašas un ērtas iespējas vēlākai lēmuma sarunāšanai, tai skaitā iespēja pēdējā mirklī, nevienam nezinot, iesmērēt kādu dokumentu, ko tiesnesis izmanto kā argumentu vajadzīgajam lēmumam, un otra puse par to uzzin tikai no oficiālā tiesas lēmuma teksta.]

Pēc dažām lietām, kurās studenti neatrada pārkāpumu, ir redzams, ka tik atklāti ciniski-nekaunīga attieksme tiesnešiem nav kaut kas objektīvs: ja viņi grib, tad viņi prot izskatīt lietas kā nākas, vismaz pēc ārējās formas. Bet grib viņi to reti, visbiežāk viņiem patīk izbaudīt savu nelietību.

Šis studentu pētījums mums beidzot uzrādīja arī tiesnešus-vīriešus, bet no viņu esamības Maskavas tiesā vieglāk nepaliek. Un tas nav tikai tāpēc, ka 90% visu lietu izskatīja bābu kolektīvs. Lieta tāda, ka vīrietis, kurš strādā tādos apstākļos (tātad viņu tie apmierina), visbiežāk pēc sava domāšanas veida no bābām ar maz ko atšķiras.

Patiesībā bābai kā sievietei (kura tikai formāli ir sieviete) vienmēr ir tikai otršķirīga loma. Visas riebeklības sākumā pastrādā vīrieši: tie ir viņi, kuri dēļ sava slinkuma, stulbuma un nelietības rada birokrātiskas organizācijas un tikai pēc tam šajās organizācijās barojas un izpaužas bābas. Visas nelietības pasaulē sākotnēji nāk no tiem, kuri formāli skaitās par vīriešiem.

[Nobeigumā autors netieši pieskaras citai pasaulē ļoti aktuālai problēmai, tas ir vīriešiem, kuri „tikai formāli skaitās  vīrieši”. Katrs var minēt trīs reizes, kuri ir tie, kas kā zivs ūdenī jūtas bābu sabiedrībā, kuriem ir bābu psiholoģija un kuri „tikai formāli skaitās  vīrieši”?! Jeb citiem vārdiem sakot – kuri ir tik drausmīgi „diskriminēti”, ka viņu „tiesības” ir speciāli jāizdala, viņi jāpaceļ pāri visiem citiem, piešķirot tiem mūžīgo upuru, svēto un neaizskaramo oreolu, un viņu maksimālam komfortam un iegribu apmierināšanai kardināli jāmaina visa sabiedriskā struktūra?!]

Jurijs Muhins
/26.03.2002/

Avots:
http://www.kbarieru.info/201014/?14_8_1

Informācijas aģentūra
/28.08.2014/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s