Ukrainas kara ekonomiskie cēloņi jeb kāpēc tiek provocēts pasaules karš (Sergeja Glazjeva uzstāšanās)

Sergejs Glazjevs

Sergejs Glazjevs

Par Ukrainas kara ekonomiskajiem iemesliem īsā, koncentrētā un informatīvi bagātā lekcijā stāsta autoratīvākais un ietekmīgākais Krievijas ekonomists, zinātņu akadēmijas loceklis un prezidenta padomnieks Sergejs Glazjevs (dzimis Ukrainā, tēvs krievs, māte ukrainiete).

Galvenie Ukrainas krīzes, konflikta un kara izraisītāji tomēr ir Kijevā pašreiz valdošais režīms. Šim režīmam jau kopš pašiem tā sākumiem bija neleģitīms raksturs, kas visiem ir acīmredzams, jo tas izveidojās bruņota valsts apvērsuma rezultātā. Sākot ar nelikumību, šis režīms visa sava pus gada ilgās eksistences laikā turpina veikt visdažādākās nelikumības. Nekādas cilvēktiesības, demokrātiskās normas un juridisko tiesību principus Kijevas režīms neievēro un pārkāpj tos gan savā iekšējā, gan ārējā politikā. Tāpēc šis režīms kopš paša sākuma līdz pat šai dienai ir neleģitīms. Šis režīms ir fašistisks visās savās izpausmēs. Pēc būtības tas ir oligarhisks. Vara Ukrainā pašreiz pieder oligarhiem un lielkapitālistiem, kuri turpina gūt peļņu no kara.

Kāds šim režīmam ir sakars ar „Eiropas vērtībām” dēļ kurām Eiropa, Eiropas Savienība to tieši un konsekventi atbalsta? Ja mēs runājam par tiesiskas valsts, demokrātijas, cilvēktiesību vērtībām, tad ir acīmredzams, ka Porašenko, Jaciņuka un Turčinova režīmam nav nekāda sakara ar šīm Eiropas sabiedriskās uzbūves normām un klasiskajām Eiropas vērtībām.

Ir acīmredzams kas cits, ka šim režīmam ir daudz kas kopējs ar postkristīgajām Eiropas vērtībām. Tādām kā ģimenes tiesību pārkāpšana, homoseksuālisma uzplaukums, vairākuma sabiedrības viedokļa ignorēšana, juvenālā justīcija utt. Ar šīm modernās Eiropas tradīcijām Kijevai tik tiešām ir tiešs sakars. Bet, ja mēs runājam par patiesajām Eiropas vērtībām, kas ir saistītas ar cilvēktiesībām, demokrātiju, sociālu valsti, tad šim režīmam nav nekā kopēja ar Eiropu. Bet tas, ka Eiropas līderi šo režīmu konsekventi atbalstīja un turpina atbalstīt ir fakts.

Šis režīms nevarētu rasties, ja nebūtu Eštonas, Barozu, Fulē, Eiropas finansu ministru, Eiropas valstu līderu attiecīga pozīcija. Protams, tā nav pirmā reize vēsturē, kad Eiropas valstu līderi „izaudzē” nacismu un pēc tam arī fašismu. Tā biju arī Minhenes vienošanās laikā 1938.gadā, kad viņi deva svētību Hitleram, un acīmredzot vēsture Eiropas vadītājiem māca tikai to, ka tā neko nemāca.

Tas, ka Porašenko ir nacists un nu arī fašists, tagad vairs nav apšaubāms. Jebkurš objektīvi domājošs cilvēks to atzīs. Porašenko kopā ar Jaceņuku publiski vairākkārtīgi ir teikuši, ka Donbasā dzīvo necilvēki, kopā ar Timošenko viņi aicināja šos necilvēkus iznīcināt, līdz pat masu iznīcināšanas ieroču izmantošanai. Visbeidzot uzstājoties Ukrainas neatkarības dienas pasākumos Porašenko pats paziņoja, ka viņa režīms ir Hitlera nacistu kolaboracionistu režīma, kurš eksistēja tikai dažas dienas, mantinieki. Viņš paziņoja, ka pats Ukraiņu režīms, karogs un citi Ukrainas valstiskuma atribūti sakņojas Ukraiņu Pretošanās armijā. Tādējādi Porašenko pats sava režīma leģitimitāti saista nevis ar Padomju Ukrainu, kas ir Ukrainas leģitīmais sākums, ne no Krievijas impērijas un ne no Kijevas Krievzemes, bet gan no tieši no Hitlera nacistu kolaboracionistiem. Ar šādām savām runām viņš pats apstiprina tiešu Hitlera nacistu kolaboracionistu un esošā Kijevas režīma saistību. Par to ir pateikts un uzrakstīts jau pietiekami daudz, un tas ir redzams arī pēc Ukrainā plaši izmantotās simbolikas, pēc Hitlera līdzdalībnieku slavināšanas. Tāpēc nākas secināt, ka mūs priekšā ir nacistisks un fašistisks režīms, kuru diemžēl atbalsta arī Eiropas līderi.

Rodas jautājums: kādēļ Eiropa vispār to dara? Kad vēl pirms sankciju ieviešanas Berlīnē tikos ar samērā objektīviem Vācijas parlamenta un Ārlietu ministrijas pārstāvjiem , tad viņi man neformāli teica: „Bet Tu taču saproti, tie nemaz neesam mēs, tie ir amerikāņi, kuri mūs piespiež un kuri no mums to pieprasa. Mēs neko nevaram izdarīt.” Kā tas ir, ka suverēnā Vācija neko nevar izdarīt pret amerikāņu spiedienu?! Man atbild: „Jā, tādi ir mūsu politiķi, tāda ir mūsu tradīcija un vispār pie mums ir amerikāņu karabāzes, mēs vispār vēl neesam atbrīvojušies no ASV okupācijas.” Tā neoficiāli vācu politiķi jums pateiks, attaisnojot savu nesaprotamo pozīciju, atbalstot Kijevas neofašistu režīmu.

Nu jau ir acīmredzams (visi fakti par to liecina), ka sākotnēji nacistiskais režīms un Ukrainas fašistiski nacistiskā valsts, formējās un joprojām tiek formēta tiešā ASV vadībā. Precīzāk sakot, ASV specdienestu un ietekmes aģentu vadībā. Reālais Ukrainas prezidents nav Porošenko kungs, bet gan ir ASV vēstnieks Kijevā. Tieši ASV vēstniecībā tika noteikts, kurš būs prezidents, kurš premjerministrs, kurš būs parlamenta vadītājs un kad parlaments ir jāatlaiž. Nevienam nav noslēpums, ka Ukrainas drošības dienests, kurš reāli vada militāro soda ekspedīciju Austrumukrainā, dara to ASV instruktoru vadībā un uzraudzībā, kuri visu šo laiku atrodas Ukrainas drošības dienesta ēkā un pa tiešo vada visu šo operāciju.

Tieši ar to, iespējams, ir arī izskaidrojama šīs militārās operācijas pārmērīgā nežēlība, pilnīga vienaldzība pret cilvēku likteņiem [arī pret savējiem] un cilvēciskā faktora ignorance. Amerikāņi ar svešām rokām, ukraiņu nacistu rokām, izraisa karu Eiropā. Un ja vēl tie būtu tikai nacisti. Šodien jau visa Ukrainas valsts ir kļuvusi par fašistisku valsti, kura veic sistemātisku vardarbību pret saviem iedzīvotājiem, iesauc armijā piespiedu kārtā (bijušas jau trīs mobilizācijas kārtas, masveida to cilvēku aresti, kuri negrib iet armijā) un pilnībā pārkāpj visas likuma normas.

Man pašreiz nav laika analizēt ukraiņu nacisma dabu, pateikšu tikai, ka ukraiņu nacismam bija un ir inducēts (no ārienes iepotēts) raksturs. Pašreiz šī injekcija nāk no Vašingtonas puses [bet radās ukraiņu nacisms Austroungārijas impērijā XIX gs. otrajā pusē].

Ukraina vienmēr bija, ir un būs neatņemama krievu pasaules sastāvdaļa. Tas ir acīmredzams visiem, kuri zina mūsu vēsturi un kultūru, Ukrainas vēsturi un kultūru, mūsu kopdzīves tūkstošgadīgo vēsturi. Daudzu gadsimtu laikā šī Krievijas un Ukrainas vienība no ārējo spēku puses nepārtraukti tika pārbaudīta. Pēc dažām dienām būs pirmā pret krieviem Ukrainā vērstā genocīda gadskārta – rosīnu traģēdija, kad tādi paši nacisti, tikai simts gadus atpakaļ, pirmā pasaules kara laikā Austrija militāristu vadībā veica masu represijas Karpatu Krievijā [no 500000 Karpatu Krievijas iedzīvotājiem tika nogalināti (nošauti vai pakārti) apmēram 60000, bet apmēram 100000 gāja bojā no bada un slimībām]. Gan pirms tam, gan pēc tam krievu pasaules ārējie ienaidnieki centās izmantot ukraiņu nacismu krievu pasaules novājināšanai un sagraušanai. Reizēm, diemžēl, viņiem tas arī izdevās.

Pašreizējo ukraiņu nacisma versiju amerikāņi ilgi un rūpīgi audzēja vēl kopš PSRS laikiem, kad simtiem tūkstošu Hitlera kolaboracionistu bija spiesti bēgt no Padomju varasiestādēm. ASV un Kanāda deva viņiem patvērumu, kur tie varēja attīstīt savus nacistiskos uzskatus. ASV ļoti labi sagatavoja šo nacistisko kolonu, ko desantēja Ukrainā uzreiz pēc PSRS sabrukuma.

Visi pēdējā gada notikumi pārliecinoši parāda, ka ASV vēstniecība kopš paša sākuma bija nacistu kaujinieku noformēšanas un apmācības centrs. Kad ASV valsts sekretāra vietniece atskaitījās Kongresā, ka ir iztērēti 5,2 miljardi dolāru demokrātiskiem institūtiem Ukrainā, tad patiesībā šī nauda tika iztērēta nacistu kaujinieku sagatavošanai. Gan organizācijām, kuras formēja mūsdienu nacisma ideoloģiju, gan kaujinieku militārām nometnēm utt. Pēc metodēm, kas tika izmantotas Eiromaidana laikā, bruņotā valsts apvērsuma laikā un kas tiek izmantotas joprojām, pēc viņu semantikas analīzes, pēc tekstu analīzes utt. ir ļoti labi redzami šo notikumu patiesie autori no Vašingtonas.

Kāpēc amerikāņi vispār to dara? Ja Eiropas Savienībai, Ukrainai un Krievijai notiekošais Donbasā ir drausmīga traģēdija, kurā iet bojā tūkstošiem cilvēku, tad amerikāņiem tas ir kārtējais „labais karš”. Te ir jāpiebilst, ka amerikāņu politologi joprojām savos tekstos un mācību grāmatās sauc Otro pasaules karu, kas prasīja 50 miljonus cilvēku dzīvības, par „labo karu”. Priekš ASV tas bija „labs karš”, kurš tai nodrošināja līderpozīcijas pasaulē. Tāpat viņiem „labs karš” bija arī Pirmais pasaules karš kā rezultātā Amerika kļuva par pasaules mēroga lielvalsti. Amerikai vienmēr kari Eiropā nozīmē kapitāla un „smadzeņu” pieplūdumu, konkurentu novājināšanu, kas dod ekonomisku pacēlumu un ekonomisku veiksmi. Tāpēc amerikāņu politologi nebaidās no kara Eiropā, tāpēc viņi nebaidās no upuriem Eiropā, nebaidās no Eiropas izpostīšanas.

Karu izraisīšana Eiropā ASV vienmēr ir bijis lielu peļņu nesošs pasākums, un jau tagad var droši apgalvot, ka amerikāņi savus kara izdevumus jau ir atpelnījuši. Mēs vairs nezinām, kur atrodas Ukrainas zelta rezerves, kur atrodas Ukrainas mākslas vērtības (ir ziņas, ka tās izveda uz ASV), ir izlemts energoresursu transporta tīkla liktenis, kurš ir apsolīts amerikāņiem, zem Donbasa (no kura ar karu dzen projām iedzīvotājus) atrodas milzīgi sašķidrinātās gāzes krājumi. Tātad, amerikāņu bizness savus izdevumus jau ir atpelnījis un, nerēķinoties pilnīgi ne ar kādiem cilvēciskiem upuriem, ASV specdienesti turpina konflikta eskalāciju.

Bet lieta te nav tikai merkantilās interesēs. Tagad es gribētu palūgt pievērst īpašu uzmanību manis teiktajam, jo pievērsīšos fundamentāliem jautājumiem, kas izskaidro kādēļ ASV šodien ir spiesti izraisīt karu Eiropā.

Pēdējo 300 gadu laikā lieli pasaules kari ir notikuši ekonomiskās attīstības ciklu lejasdaļā. Arī pašreizējais laiks ir raksturojams ar „Kandratjeva lielo ciklu” nomaiņu. Tie ir procesi, kad ekonomikā notiek ļoti nopietnas strukturālas izmaiņas, kad viens tehnoloģiskais līmenis nomaina citu tehnoloģisko līmeni.

Šajā laikā notiek ekonomiskās struktūras salaušana un pirmajā plānā izvirzās jauni ekonomiskie līderi. Valstīm, kuras līdz tam atradās līderpozīcijās, rodas problēmas ar pārmērīgu kapitāla uzkrāšanos tehnoloģiski pārāk novecojušas rūpniecības apstākļos. Lai saglabātu līderpozīcijas, šīs valstis mēģina izmantot politiskas metodes, lai samazinātu konkurentu attīstības tempus, līdz mirklim, kamēr jaunās tehnoloģijas nebūs caursitušas sev ceļu pašu valstī. Tomēr pēdējo 300 gadu vēsture māca, ka ar katru jaunu tehnoloģisko līmeni jaunā ekonomikas izaugsmes periodā izaug jauni līderi, kuri spiež laukā vecos līderus un pārņem pie sevis intelektuālos un globālās līderības monopola resursus.

00385_Glazjevs1

Bildē ir attēlots pēdējo divu tehnoloģisko līmeņu nomaiņas grafiks. Pašreiz sākas jauns tehnoloģiskās attīstības cikls, kura pamatā ir nanotehnoloģijas, biotehnoloģijas un informācijas un komunikāciju tehnoloģijas. Šīs sfēras pieaugums ir apmēram 30-40% gadā. Tā strauji attīstās arī pašreizējās ekonomiski attīstītajās valstīs, bet tai traucē jau izveidojušies institūti un jau izveidojušās tehnoloģiskās struktūras. Vissāpīgāk šis process norit ASV, kurā ir vislielākais pārmērīga kapitāla uzkrāšanās līmenis novecojušās tehnoloģijās.

00385_Glazjevs2

Nākmajā bildē ir attēlota universāla tehnoloģiskā līmeņa dzīves cikla shēma. Iekrāsotā daļa ir periods, kurā mēs pašreiz atrodamies. Šajā laikā „dzimst” jauns tehnoloģiskais līmenis. Šajā laikā notiek kapitāla pārplūšana no tehnoloģiski novecojošām ražotnēm uz ražotnēm ar jaunām tehnoloģijām. Tas ir ļoti sarežģīts process, jo kapitāls ne vienmēr un ne uz reiz atrod jaunas tehnoloģijas. Šo procesu pavada lieli tehnoloģiski riski, tāpēc to vienmēr atbalsta valsts. Tradicionāls šāda atbalsta veids ir militāro izdevumu palielināšana.

Ultraliberālās doktrīnas ietvaros, kas šodienas Rietumos ir vadošā, valsts drīkst iejaukties ekonomikā tikai nacionālās drošības interešu vārdā. Tikai aizsardzības vajadzībām drīkst pieaudzēt militāros izdevumus, ko ASV patiesībā arī dara. Dēļ šī stimulētā pieprasījuma arī rodas jauno tehnoloģiju piedāvājums.

Tas tehnoloģiju līmenis, kas līdz šim nodrošināja ekonomisko pieaugumu, kura pamats ir mikroelektronika, viņš radās aukstā kara laikā („zvaigžņu karu” laikā), kad PSRS un ASV kosmosa militārās izmantošanas sacensība nodrošināja gigantisku līdzekļu pieplūdumu ASV informācijas tehnoloģiju sektoram, kas bija šī procesa līderi. Dēļ šīs kapitāla pārplūšanas un aukstā kara konflikta eskalācijas ASV izvirzījās kārtējā augošā ekonomiskā cikla līderos. Analoģisks tehnoloģisko līmeņu nomaiņu process 1930-ajos – 1940-ajos gados noveda pie Otrā pasaules kara.

Es neattīstīšu tālāk šo tēmu, tikai gribu norādīt, ka raksturīgas šī perioda pazīmes ir energoresursu cenu pieaugums, kapitāla pārplūšana no rūpniecības sfēras uz finansu sektoru (jo rūpniecības sfērā kapitāls nerod peļņu nesošu pielietojumu), finansu piramīdu rašanās un pieņemšanās apmēros, finanšu burbuļu rašanās, turbulence ekonomikā, saspīlējuma pieaugums, militāro izdevumu pieaugums, militāri – politiskā saspīlējuma pieaugums, ekonomiskās konkurences turpināšana citiem līdzekļiem. To visu mēs redzam šodienas pasaulē. Cauri šim periodam mēs šodien virzāmies.

Vai šajā periodā varētu iztikt bez kara? Visdrīzāk varētu, lai gan līdz šim šādus tehnoloģiju līmeņu maiņas periodus ir pavadījuši kari. Jau minēju Otro pasaules karu un jāatzīmē, ka aukstais karš, kurš beidzās ar PSRS sabrukumu, arī bija karš. No ekonomikas skatu punkta raugoties, Aukstais karš, PSRS un ASV konflikts, „bruņojuma sacensība”, jo īpaši kosmosā, tas bija tieši karš (bez ieroču pielietošanas). Tāpēc mēs tagad atrodamies nevis trešā, bet ceturtā pasaules kara priekšvakarā pēc šādas hronoloģijas.

No pasaules kara varētu izvairīties, ja valstis, kuras ir atbildīgas par pasaules mēroga starptautisko politiku, spētu noformulēt kādus kopējus, milzīga mēroga sadarbības projektus, kam būtu globāli uzdevumi un globālu draudu novēršana. Piemēram, draudu no kosmosa novēršana. Varētu piedāvāt un izstrādāt liela mēroga programmu planētas Zeme aizsardzībai no kosmosa draudiem, no ekoloģiskām katastrofām, kas apvienotu pieprasījumu pēc jaunākajām tehnoloģijām un valsts intereses

Tomēr ASV ģeopolitiķi nolēma izmantot vecās metodes, kuras tika izstrādātas vēl 19.gadsimtā: „skaldi un valdi”, rasisma, nacisma un fašisma ideoloģijas propaganda un tā izaudzēšana. Tās ir iecienītas anglosakšu ģeopolitiķu metodes dēļ kurām kontinentālā Eiropa cieš jau vairākus gadsimtus.

Šodienas amerikāņu polittehnologi un politiķi nav savā attīstībā tikuši diez ko tālāk par saviem 19.gadsimta kolēģiem. Tā vietā, lai caur lieliem sadarbības projektiem censtos sadarboties (ekonomiskās sadarbības zonas, vienotas ekonomiskās telpas izveidošana no Lisabonas līdz Vladivastokai, resursu koncentrācija problēmu risināšanai, kas ir būtiska visai cilvēcei, kā to piedāvā prezidents Putins), viņi mums atkal piedāvā karu. Karš priekš viņiem ir pierasta lieta, jo īpaši karš ar citu rokām.

00385_glazjevs3
Nākamajā bildē ir attēlota problēma, kas ASV pašreiz ir ļoti kritiska – ASV valsts parāda eksponenciāls pieaugums. ASV ir nepieciešams karš, lai atbrīvotos no savām parādsaistībām (norakstītu parādus). Tātad no vienas puses, karš ir nepieciešams, lai stimulētu jaunu tehnoloģiju attīstību caur ekonomikas militarizāciju, bet no otras puses karš ir nepieciešams, lai atbrīvotos no savām saistībām. Kā saka – „karš visu norakstīs” un pasaules finanses nav izņēmums. Gan Otrais pasaules karš „visu norakstīja”, gan arī sociālistiskās sistēmas sabrukums norakstīja daudzus parādus. Parādu „norakstīšanai” seko jaunas „telpas” atbrīvošana lielkapitāla attīstībai [tā kā nav parādu, var sākt tos no jauna veidot], tāpēc arī šis ir būtisks mūsu ļoti bīstamā laikmeta apstāklis.

00385_glazjevs4

Jaunajam tehnoloģiskajam līmenim ir humanitārs raksturs. Es gribētu īpaši uzsvērt šo apstākli, jo varētu neuzsākt militarizācijas sacensību, neuzsākt karu, bet iet pa humanitāru starptautisko programmu radīšanas ceļu, jo nākamā tehnoloģiskā līmeņa produkcijas patērētāji ir izglītība, veselības aizsardzība un zinātne. Jaunajā ekonomiskās augšupejas vilnī puse no ekonomikas būs humanitāras sfēras. Ņemot to vērā, militāro izdevumu palielināšana, nedod ekonomikas izaugsmei vajadzīgo impulsu, kādu deva iepriekš. Ja šis brīdis tiks palaists garām, tad, neskatoties uz parādu norakstīšanu, neskatoties uz militāro izdevumu eskalāciju, jaunais tehnoloģiskais līmenis ļoti ilgi un mokoši mēģinās izsist sev ceļu. Karš šai gadījumā nez vai palīdzēs ekonomikas izaugsmei. Tie polittehnologi, kuri pauž lielkapitāla intereses un domā, ka ar kara palīdzību viņi „nonullēs” izdevumus un izrausies līdz jaunām tehnoloģiskām iespējām, patiesībā kļūdās. Bet, kā jau teicu, ASV ģeopolitika dzīvo 19.gadsimta uzskatu līmenī, kurā karam bija izšķirošā nozīme.

00385_glazjevs5

Nākamā bildē ir parādīts, ka bez garajiem ekonomikas attīstības viļņiem pasaule pašreiz pārdzīvo gadsimta uzkrāšanās ciklu maiņu. Pēdējie trīssimts gadi uzrāda ne tikai 6 ekonomiskās attīstības ciklus, bet arī 3 uzkrāšanās ciklus: Genujas, Holandes un Anglijas. Pašreiz mēs pārdzīvojam ceturto amerikāņu bagātību uzkrāšanas ciklu, kurā līderi ir ASV, ap kuru koncentrējas pasaules ekonomikas pašatražošanās spēki. Šajās likumsakarībās līdz šim nav bijuši izņēmumu.

Uzkrāšanās ciklu nomaiņas cēlonis ir apstāklī, ka valstis, kuras noteica pasaules ekonomikas kārtību, ar laiku dēļ ekonomiskās izaugsmes iespēju izsmelšanas un dēļ parādu griestu sasniegšanas bija spiestas atdot līderības stafeti citām valstīm. Šodien notiek pārejas process no gadsimtu ilgušā amerikāņu uzkrāšanās cikla uz Āzijas – Klusā okeāna uzkrāšanās ciklu, kur par līderiem kļūst Japāna un Ķīna.

Šis ir ļoti sāpīgs process, kuru vienmēr pavada militāri-politiskie konflikti. Tā brīža pasaules līdervalstis cenšas noturēt savu līderību par katru cenu. Tieši šī iemesla dēļ ASV mūsu acu priekšā cenšas izraisīt karu Eiropā.

Kāda ASV lielkapitāla interese no kara Eiropā? Pirmkārt novājinās pati Eiropa, kas ir ļoti svarīgs placdarms amerikocentriskam kapitālam. Amerikāņi cenšas uzspiest Eiropas Savienībai viņiem ļoti neizdevīgu brīvās tirdzniecības zonu. Novājinot Eiropu amerikāņi novājina viņu iespējas un pārrunu pozīcijas, apspiež Eiropu ekonomiski un „izgriežot rokas”, piespiež parakstīt transatlantisko brīvās tirdzniecības līgumu.

Šis karš pēc amerikāņu aprēķiniem novedīs pie visas krievu pasaules krišanas. Ukrainas okupāciju amerikāņi jau ir paveikuši. Nākamais, ko viņi plāno, ir Krievijas sadalīšana, kurā noteicošā loma atkal tiek piešķirta nacismam, radikālo nacistu kustību atbalstīšanai Krievijā un haosa paplašināšanai.

Ukraina šai ziņā ir izvēlēta apzināti, jo karš Ukrainā ļauj amerikāņiem sagraut visu Eirāziju, jo Ukraina Krievijai nevar būt ienaidnieks. Ukraina Krievijai nekad nav bijusi un nevar būt par ienaidnieku. Mēs nevaram Ukrainā pielietot nekādus nopietnus ieroču veidus, jo tas būtu tas pats kā pielietot tos pašiem pret sevi. Tāpēc Amerikas stratēģi ļoti labi saprot, ka, izaudzējot ukraiņu nacismu, izveidojot fašistisku Ukrainas valsti, kas ir orientēta pret Krieviju, viņi faktiski nostāda Krieviju kara neiespējamības situācijā. Tieši tāpēc tik ciniski tiek veikta šī operācija [ukraiņu nacistu spēku iebrukums un terors Austrumukrainā].

Tūkstošiem cilvēku iet bojā tikai tāpēc, lai izprovocētu Krieviju uz karu, jo galvenais nodoms ir piespiest Krievijas armiju sākt karot ar Ukrainas armiju, lai šāds karš kļūtu pilnīgi visiem neapšaubāms un acīmredzams. Tas ir nepieciešams, lai iesaistītu karā Eiropu. Pagaidām amerikāņiem nepietiek argumentu, lai piespiestu Eiropas partnerus iesaistīties reālā karadarbībā. Tam ir nepieciešams atklāts militārs konflikts.

Lai to panāktu, tiek veiktas visdrausmīgākās provokācijas, sākot no cilvēku sadedzināšanas Odesā un beidzot ar Eiropas partneru pasažieru lidmašīnu notriekšanu. Amerikāņu specdienesti un viņu ukraiņu aģentūra iet uz jebkādiem noziegumiem, lai pārliecinātu Eiropu iesaistīties karā pret Krieviju. Bet, lai tas izdotos, ir jāizprovocē Krievija ievest savu karaspēku Ukrainā. Tāda ir amerikāņu ģeopolitiķu loģika.

00385_glazjevs6

Mēs esam ļoti nopietnas problēmas priekšā, kuru nevar atrisināt viegli un ātri (tā ir attēlota nākamajā bildē). Mēs redzam, ka šī sarkanā zona, kurā mēs pašreiz atrodamies [laika posms 2014 – 2018], ir trīs dažāda tipu ekonomisko krīžu sakrišanas laiks. Mēs pašreiz atrodamies 100 gadīgo, 50 gadīgo un 25 gadīgo ekonomisko ciklu krīzes rezonanses zonā. Tas nozīmē, ka ekonomiskā sistēma, kuras centrs pašreiz ir ASV, pārdzīvo drausmīgi lielu transformāciju pēc savām sociālajām, politiskajām un finansu sekām. Šī turbulence turpināsies vēl dažus gadus. Un visu šo laiku būs motivācija izraisīt pasaules karu.

Pēc, rupji izsakoties, „atsaldētas” amerikāņu „spīkeru” pozīcijas var saprast, ka viņi nopietni nemaz neko negrasās apspriest. Daudzi domā, ka tā ir amerikāņu viedokļa paudēju klīniska muļķība, kad viņi uz balts saka melns, uz melnu – balts, uz daudziem jautājumiem vispār neatbild, uz daudziem atbild neadekvāti utt. Bet tā ir tikai ārišķīga muļķība, kas liecina, ka viņi nemaz negrasās par kaut ko sākt nopietni runāt.

Tā kā galvenā darbojošās persona ir nevis ukraiņu nacisti, ne Porašenko, ne citi ASV ietekmes aģenti, bet gan karā ieinteresētās aprindas no pašas ASV, kuras atrodas ārpus kritikas iespējamības robežām un ārpus sabiedriski – politiskās telpas, tāpēc viņi arī tālāk turpinās provocēt karu. Viņi provocēs karu ar ukraiņu nacistu rokām, pārvēršot Ukrainu par fašistisku valsti. [Šo ir būtiski saprast arī latviešiem, jo amerikāņi, nepieciešamības gadījumā spiedīs latviešvalodīgos idiotus iesaistīties konflikta eskalācijā un kalpot par lielgabalgaļu amerikāņu ģeopolitiskajām un biznesa interesēm.]

Ko ar to visu darīt, kā mums izvairīties no šiem draudiem, kā mums izvairīties no kara un kā, kas ir pats galvenais, mums šajā karā nezaudēt, kā izglābt krievu pasauli, kuras vēsturiskais un garīgais centrs ir Ukraina, ir mūsu apspriedes uzdevums. Lai mums veicas šo ļoti sarežģītu un maz kam saprotamo problēmu atrisināšanā!

Sergejs Glazjevs
/29.08.2014; Jalta/

Sergejs Glazjevs (1961) ir ietekmīgs Krievijas ekonomists un politiķis, Krievijas zinātņu akadēmijas loceklis, Krievijas prezidenta Vladimira Putina padomnieks reģionu ekonomiskās integrācijas jautājumos. Bijis Krievijas parlamenta vairāku sasaukumu deputāts un Krievijas prezidenta amata kandidāts. Dzimis Zaparožjā, Ukrainas PSR, māte ukrainiete, tēvs – krievs.

Avots:

Informācijas aģentūra
/16.09.2014/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Ekonomika, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Ukrainas kara ekonomiskie cēloņi jeb kāpēc tiek provocēts pasaules karš (Sergeja Glazjeva uzstāšanās)

  1. Vasja saka:

    Nez kāds to kolorādo propogandu arī līdz beigām izlasa? Pat bildes fonā kolorādo izlīduši un teksta sākumā jau pie visa apvainoti fašisti :D.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s