Par modes manipulatīvo un kaitniecisko dabu

00391_manipulacijaMode ir ļoti ietekmīgs cilvēku ietekmēšanas, manipulācijas un propagandas līdzeklis. Zemāk informatīvi bagāta un koncentrēta TV raidījuma par modes dabu atstāsts, īss ieskats modes kā ietekmēšanas līdzekļa izmantošanā, kā arī modes darboņu – homoseksuālistu uzskaitījums.

Par materiālo lietu un modes ietekmējošo dabu

Katrai ticībai un ideoloģijai ir sava materiāla, tīri lietiska izpausme. Piemēram, krustiņš pie krūtīm, vai piespraudīte vai kāda cita lieta.

Katrai nemateriālās kultūras daļai ir nepieciešama materiāla izpausme. Tādēļ, piemēram, ceļ baznīcas, lai vieglāk būtu „atrast Dievu”. Vai arī tādēļ izplata valsts simbolus, lai, ja ne radītu patriotismu, tad kaut vai to uzsvērtu. Vai arī uzceļ mauzoleju, lai saglabātu atmiņas par veselu sabiedrisko iekārtu [te ir domāts Ļeņina mauzolejs Maskavā]. Jebkuri pieminekļ, ornamenti uz apģērba, emblēmas, pastmarkas un kožļeņu „faņķiki” kalpo šādiem mērķiem.

Ja, piemēram, jums ir nepieciešams iznīcināt kādu kultūru, atņemt cilvēkiem nacionālo identitāti un pašapziņu, aizstājot viņu apziņā to pašu vērtības ar jums nepieciešamajām, tad jums, ja neizdodas sarīkot holokaustu, ir jāiznīcina attiecīgās kultūras materiālie nesēji. Piemēram, mēdiju ziņa: „…neatzītajā Kosovas republikā Balkānos ir nopostīti gandrīz visi kristīgie dievnami…”

Citiem vārdiem sakot, apkārtējie apstākļi tik tiešām nosaka cilvēka apziņu [marksisma tēze]. Hitlers ar visādiem lāpu gājieniem un visiem saviem gēbelsiem spēja pārformatēt veselas tautas apziņu samērā īsā laika posmā. Un kāpēc jūs domājat, ka tieši to pašu nevar izdarīt tagad, tikai bez tāda ceitnota [šaha termins, kurš apzīmē laika ierobežojumu gājiena apdomāšanā], kāds bija fašistiem, un pat bez gēbelsiem, bez demonstrācijām, bez plakātiem un propagandistu runām – tikai un vienīgi ar lietu palīdzību.

„Santa klauss, kurš mūsu kultūrā pamazām nomaina salatēvu, ir Coca-Cola mārketinga nodaļas ilglaicīga darba auglis. Kompānija 80 gadus neatlaidīgi un sistemātiski strādāja, lai sasaistītu „santas” tēlu ar savu produktu un tādējādi audzētu pārdošanas apjomus” (Maikls Blendinks „Coca-Cola – netīrā patiesība”).

Šāda tipa reklāma ir veids, kā var mainīt mūsu kultūru, vērtības un gaumi, neizmantojot sprāgstvielas un gāzes kameras, un kas nes peļņu. Vienkārši ir jākļūst par modes noteicēju, ir jāizceļas ar ekskluzīvu produktu, ir jāpārņem reklāmas aģentūras un tad miljoni domās, kā tieši tev ir nepieciešams.

„Rietumos vairums lielveikalu apmeklētāju vienkārši staigā un skatās uz vitrīnēm, pat negrasoties neko pirkt. Preces vienkārši tiek jau patērētas kā tēls, bez to materiālā iemiesojuma iegādes. (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija” – http://www.kara-murza.ru/books/manipul/manipul_content.htm )

Ja lietām ir „jēgas slodze” [ja tās pašas par sevi ir informatīvie nesēji], tad kā lai to neizmanto, lai piekļūtu tiem, ko tu gribi pakļaut savai gribai?!

„Lietas nes ziņojumu, kas rada simbolus un tēlus. Ja lietas tiek projektētas, ņemot vērā šo viņu funkciju, tad tās var kļūt par izšķirošo spēku, formējot ierindas cilvēku apziņu.” (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija”)

„Savulaik Rokfellers teica, ka amerikāņiem , lai iekarotu afrikāņu inteliģences prātus, ir nepieciešamas tikai divas lietas – pildspalvas un apavi. Tos cilvēks aiztiek katru dienu. Rokfellers piedāvāja nežēlot līdzekļus, lai izstrādātu pašu labāko pildspalvu ar viskrāšņāko dizainu. „ (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija”)

Mēs esam lietu ielenkti, tās ir visapkārt. Iedomājaties, ja katra no šīm lietām ir speciāli „iekodēta”, lai iedarbotos uz cilvēka apziņu. Vai šādā gadījumā jūs maz būsiet tik brīvs un patstāvīgs?!

Par pūļa psiholoģiju ir sarakstīts un pateikts jau pietiekami daudz. Šie pūļa likumi strādā ar visā tajā, kas attiecas uz lietu patērēšanu, jo mēs vai nu atrodam atdarināšanas paraugu vai arī sekojam masu uzvedības tendencēm. Šīs masu uzvedības tendences tiek veidotas tai skaitā arī ar reklāmu.

„Galvenā reklāmas speciālistu kļūda ir, ka viņi projicē pašu personiskos uzstādījumus, gaumi, vērtības reklāmas produkcijā.” (Andrejs Gostevs „Otreizējā tēla psiholoģija” – http://wdoknigia.ru/domovodstvo/lou-21220.html )

Domājat, ka tā ir kļūda?! Nē! Reklāmisti to var darīt arī apzināti [tādējādi propagandējot savus uzskatus, vērtības un tēlus un uzspiežot tos sabiedrībai]. Reklāma mums jau rada mākslīgas vajadzības, lai cilvēks kompleksotu, ja viņam nav noteiktu preču un pakalpojumu, un lai viņš tos vēlētos. Tā reklāma veido mūsu pasaulskatu, lai gan mēs to neatzīstam.

„Apstiprinās prognoze, ka Krievijas reklāmas industrijas specifikas zaudēšanas sekas ir krievu cilvēka apziņas amerikanizācija caur reklāmu. Tā rezultātā krievu cilvēks sajutīsies svešs paša valstī un pārstās būt par krievu” (Andrejs Gostevs „Otreizējā tēla psiholoģija”) [Tas pats attiecas uz citām tautām un arī uz Latviju, kur šis proces ir daudz skaidrāk un uzskatāmāk redzams.]

Vēl mēs esam pakļauti modes ietekmei. Ja runā pēc mācību grāmatas, tad mode ir uzvedības tips un dzīvesstils. Modes pētīšana sākas ar lietu uztveri un t.s. „modes simboliem”. Tajā pašā grāmatā var izlasīt, ka mode bieži vien kalpo kā saziņas regulators, kļūst par masu paradumu un tiek aizsargāta ar sabiedriskā viedokļa spēku. Mode pēc savas iedarbības efektivitātes ir salīdzināma ar mākslu un reliģiju.

Ar modes palīdzību var izskalot smadzenes.Kā piemēru var minēt sieviešu skaistuma etalonus, kas rodas pēc „modernā apģērba” un kuram sievietes tiecas sekot, tādējādi arī mainot vīriešu gaumi. Piemēram pēdējo 25 gadu laikā vidējais jaunas meitenes svars ir samazinājies par 10 – 15 kilogramiem. [Šādā veidā ir nostiprinājies kropls sieviešu skaistuma ideāls – kārna sieviete, kura ir mazpiemērota vai vispār nepiemērota bērnu radīšanai, pretstatā miesās veselīgākām sievietēm.]

„ Šodien ar apģērba palīdzību cilvēkiem tiek veidotas nepieciešamās intereses un pasaulskats. Kostīmu dizains reorganizē sabiedrisko telpu ar ideju un teoriju radīšanu un virzīšanu.” (Svetlanas Komovas disertācija „Kostīma dizains kā masu apziņas vadības un manipulācijas līdzeklis”)

Apģērbi, caur sarežģītiem mehānismiem, kas tiem, kuri nelasa disertācijas, var šķist fantastiski, formē tādas lietas kā tikumību un citus personības elementus. Citiem vārdiem sakot, skolēnu formu ieviesa ne jau tāpat vien. Uzvilki uzvalku, un bez maz vai kā nomainīji imidžu, gan mugura kļūst taisnāka, gan uzvedība cita. Tādā veidā tiek mainītas ne tikai paša cilvēka vajadzības, bet arī apkārtējo viedoklis – estētiskie etaloni, vērtīborientieri utt. Piemēram, ja armijā liktu valkāt pusuzvilktas reperu bikses, tad šādas armijas kaujasspēja ievērojami samazināsies. Tas ir tāds pastulbs, primitīvs piemērs. Patiesība ir sarežģītāka – lietas iedarbojas uz cilvēku caur komplicētu krāsu, dekora, formu, kompozīcijas utt. sistēmu.

„Tieši „širpotreba” dizains kļuva par galveno ASV kultūras vērtību ieviešanas mehānismu masu apziņā. Speciālisti norāda uz to standartizācijas un segmentācijas īpašībām.” (Sergejs Karamurza „Apziņas manipulācija”)

Ja nebaidieties no gariem un sarežģītiem teikumiem, izlasiet Žana Bodrijāra „Lietu sistēmas” (Жан БОДРИЙЯР “СИСТЕМА ВЕЩЕЙ” / „The System of Objects” (1968) http://yanko.lib.ru/books/philosoph/baudrillard-le-systeme-des-objets.htm ), tur viņš iespaidīgi izskaidro kā lietas ietekmē cilvēku apziņu.

„Piemēram, lielie spārni, ar kuriem ilgu laiku izrotāja automašīnas, bija simbols uzvarai pār telpu. Pēc tam no automašīnas un tā vadītāja tika rdīts mīts par kentauru, kurš apvienoja prātu un dzīvniecisko spēku. Pēc tam tika ekspluatēta ideja, ka automašīna ir neitrāla teritorija starp darbu un ģimenes mājām, tas ir – intīma sfēra, un automašīnu reklamētāji sāka izmantot mājas pavarda tēlus. (…)

„Lietas, kuras ērti iegulstas rokā, kuras ir saskanīgas cilvēka anatomijai, ir viņu vairāk pievelkošas. Tas ir cēlonis tai maģiskajai burvībai, kas piemīt maziem priekšmetiem – pulksteņiem, fotoaparātiem utt.” (Žana Bodrijāra „Lietu sistēmas”)

Bodrijārs pat izanalizēja materiālus no kurām lietas taisa. Koks cilvēkam ir vērtīgs, jo viņam ir raksturīgs slēpts siltums. Šis materiāls ir it kā dzīva būtne.

Lietas psiholoģiski var aizstāt dzīvas būtnes un radīt tādu pašu pieķeršanos. Savukārt ar rokām taisītas lietas apbur kā saikne ar agrākajiem ražošanas veidiem un „nosūta” mūs uz bērnības pasauli. Lietas var veikt arī placebo funkciju.

„Psihologi, kuri pētīja slēptās bailes 2.pasaules kara laikā, nonāca līdz secinājumam, ka amerikāņiem ir vajadzīgi priekšmeti, kuri viņiem simbolizētu mieru un drošību. Šo atklājumu vēlāk izmantoja ledusskapju reklāmā.”

Tātad, patērētāja psiholoģiju var radīt un strukturēt.Cilvēka apziņa ir izpētīta pietiekami labi, tās vadības mehānismi ir neredzami un tie jau ir ielauzušie mūsu ikdienā. Bet cilvēki joprojām turpina ticēt lietām un dažas no tām pat veido cilvēka intīmo sfēru. Mums šādas lietas ir dārgas un daži pat tām lūdz palīdzību un aizsardzību. Tā ir lietu mitoloģija, jo mēs taču uztveram sarežģītas ierīces kā kaut ko saprātīgu vai arī runājam ar automašīnu, kad tā noslāpst.

Tagad atcerēsimies par patērētāju sabiedrību, kura balstās tieši uz individuālas ieraušanas principa. Patērēšana jau ir izmainījusi mūsu kultūru, par kuras ievērojamu daļu ir kļuvis „šopings” kā ikdienišķa aktivitāte un pat kā līdzeklis stresa noņemšanai. Šādā sabiedrībā samazinās individuālā atbildība, kā arī intelektuālās un garīgās attīstības nepieciešamība. Tādus cilvēkus ir ļoti viegli vazāt aiz deguna.

„Amerikas kolēģi man paskaidroja, ka viņu vidusmēra skolu un izglītības sistēmas zemais līmenis ir apzināts ASV sasniegums ekonomiskās efektivitātes paaugstināšanai, jo izglītots cilvēks ir slikts pircējs. Izglītotam cilvēkam vajag Mocartu, Šekspīru vai teorēmas. „Dzīves saimnieki” cenšas to nepieļaut, jo kulturālība un izglītotība papildus arī traucē manipulēt ar iedzīvotājiem” (Vladimirs Arnolds, Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis). Darbojas arī apgriezta likumsakarība: labs pircējs kļūst mazāk kulturāls un mazāk izglītots.

Lai lietas paveiktu savu nelietīgo funkciju, patērētāju sabiedrībā ir ieviesta vienas paaudzes lietu nomaiņa uz citas paaudzes lietām. Tā teikt, mode tiek maksimāli forsēta, lai piesātinātu cilvēka dzīvi ar lietām, kurām ir vajadzīgais simboliskais zemteksts. Tāpēc arī cilvēki tiek aicināti maksimāli atbrīvoties no visa vecā.

Esat dzirdējuši par plānoto lietu „novecošanos”? Arī tādā veidā tiek palielināts lietu patēriņš (līdzīgi kā to dara mode, reklāma un kreditēšanas sistēma).

„Detaļa, kura mainās katru gadu, ir tikai maza lietas daļiņa, bet jūs to nevarat vienkārši nopmainīt, jo katrai jaunajai lietas versijai ir savs izmērs.”

Plānotā lietu „novecošanās” ir iekļauta pat kā atsevišķa sadaļa dizaineru un inženieru mācību iestādēs. „Jau 1928.gadā vienā no žurnāliem parādījās brīdinājums, ka prece, kura nenolietojas, ir traģēdija biznesam. „

„Globalizācijas koncepcija vispirmām kārtām paredzēja cilvēces pārvēršanu par vienotu, bezsejainu, pelēku substanci. Cilvēkiem bija jāatņem Dzimtene. Tādēļ visiem bija jāpiedzimst un jānomirst vienādos apstākļos.”

Ir vēl tāda lieta kā geoekonomika, WTO (pasaules tirdzniecības organizācija) un visādi atvērtie tirgi. Es to sakau tādēļ, ka gigantiskais importa „širpatreba” preces atnes svešzemju simbolus un kodējumu, kas ir pilnībā pielīdzināms totālai ideoloģiskai intervencei.

„Modes tehnoloģija” kā politiskas manipulācijas līdzeklis

[Fragments no skandalozā krievu „okultista” Nikolaja Levašova grāmatas „Krievija greizajos spoguļos” («Россия в кривых зеркалах»), kas ir iekļauta ekstrēmistiskās literatūras sarakstā. Tā kā konkrētais fragments izskatās ticams, neskatoties uz teksta autora apšaubāmo darbību un daudzām fantastiska rakstura autora tēzēm, tas tiek piedāvāts zināšanai kā iespējama versija un, pats galvenais, kā joprojām aktuālas manipulatīvas metodes („modes tehnoloģijas”) apraksts. Versijas ticamības pakāpi katrs var novērtēt pats pēc savas dzīves pieredzes un citiem, drošākiem informācijas avotiem.]

„Kad Rietumeiropā nostiprinājās feodālisms, kurā sociāli – ekonomiskās sistēmas pamatu veidoja zemesīpašnieki un zemes apstrādātāji, jūdi, bez savas ierastās prakses par ko minēju iepriekš, sāka izmantot arī dažas jaunas iedzīvoānās metodes. Ienākot kādā valstī, jūdi pirmām kārtām pasniedzabagātīgas dāvanas valdnieka ģimenei. Pie tam šīs dāvanas bija visai specifiskas – krāšņas drēbes un juvelierizstrādājumi.

It kā tajā nav nekas īpašs dot dāvanas valdniekiem, lai radītu par sevi labu iespaidu, iegūtu uzturēšanās un „biznesa” atļauju attiecīgajā zemē. Citiem vārdiem sakot tas ir parasts pielabināšanās kukulis. Šādi rīkojās visu tautu sūtņi un tirgotāji visos laikos, tāpēc rodas jautājums: bet kas tur tāds īpašs? Jūdi nebūtu jūdi, ja pat šādas savas dāvanas nepārvērstu iespējā labi nopelnīt gan netiešā, gan tiešā veidā.

Jūdu dāvātās dāvanas bija no brokāta un zīda, bagātīgi izšūtas ar zeltu un sudrabu, dārgakmeņiem un pērlēm. Interesanti, ka jūdi dāvināja nevis savas nacionālās bagātības, bet gan krāšņuma priekšmetus, kuri bija plaši izplatīti attiecīgās valsts teritorijā, ar „nelielām” izmaiņām. Šīs „nelielās” izmaiņas bija meteriāli, kuri bija pieejami tikai un vienīgi jūdu tirgotājiem, kā arī dārgakmeņi, kurus atkal tirgoja tie paši jūdu tirgoņi.

Tādējādi jūdu dāvanas praktiski izrādījās sava veida „Trojas zirgi” sekojoša iemesla dēļ. Kad valdnieka ģimene parādījās savā galmā jūdu dāvātajās dāvanās, attiecīgās valsts augstmaņi, cenšoties neatpalikt no valdnieka un mēģinot to atdarināt, griezās pie tiem pašiem jūdiem, lai iepirktu arī sev attiecīgas greznumlietas. Un te tad arī tika pieprasīta no aristokrātiem cena, kura daudzkārtīgi pārsniedz reālo. Gandrīz pilnīgs jūdu tirgotāju monopols šādās valstīs ļāva viņiem noteikt saviem izstrādājumiem gandrīz jebkādu cenu, jo reālās cenas neviens nezināja un nevienam citam nebija vajadzīgo materiālu un dārgakmeņu. Pie tam tērpus šuva tie paši jūdi – drēbnieki, bet juvelierizstrādājumus darināja jūdi – juvelieri. Citiem vārdiem sakot, aristokrātiem neatlika nekas cits kā pieņemt „spēli” ar „jau noteiktiem” noteikumiem. Jūdi spēlēja uz aristokrātu pārmērīgo pašvērtējumu un lepnību. Nezaudēt ģimenes godu [pēc šī piemēra – neīstu un iedomātu] aristokrātiem bija brīžam pat svarīgāk par dzīvību. Attiecīgi galma etiķetes ievērošana aristokrātam bija būtisks faktors ģimenes goda uzturēšanai.

[Te gan ir jāņem vērā, ka, ja šādi procesi ir tik neizbēgami, tas pirmkārt liecina, ka attiecīgā sabiedrības daļa ir samaitājusies tik tālu, ka ārējs spožums un tukša izrādīšanās („stikla krelītes”) tai ir būtiskāka par īstām vērtībām. Citiem vārdiem sakot, aristokrātiem laika gaitā zuda sapratne par to, kas patiesībā ir gods un „godu” sāka „mērīt” pēc ārišķīgām pazīmēm, kā rezultātā kā goda kavalieri (aristokrāti) tika sumināti bezgoži ar ārišķīgiem „goda” atribūtiem, kuri izmisīgi pie tiem turējās un neizmērojami ar to lepojās, jo juta vai pat zināja, ka viņiem ar patiesu godu nav nekāda sakara. Šādi procesi ir ne mazāk izplatīti arī mūsdienās un arī šodien sekošana modes tendencēm ir tukšu un stulbu cilvēku pazīme.]

Tādējādi apģērbu un rotaslietu dāvināšana karaliskām personām noveda pie tā, ka attiecīgās valsts augstmaņi pasūtīja jūdiem attiecīgus aksesuārus, daudzkārtīgi pārmaksājot par to. Pie tam jūdi, caur uzpirktiem augstmaņiem, „neuzbāzīgi” mēģināja iedvest valdniekiem, ka apgaismotiem monarhiem ir jāatbalsta māksla, jārīko balles, medības un krāšņi izbraucieni [citiem vārdiem sakot – ir jāizklaidējas un jāuzdzīvo uz nebēdu]. Un kurš gan monarhs negribēja būt slavens kā apgaismots valdnieks?! Ar dažiem retiem izņēmumiem to gribēja lielākā daļa kronēto personu, tāpēc arī viņi sāka rīkot balles un medības, kurās paši parādījās jūdu dāvātajos tērpos un rotaslietās. Sekojot valdnieka piemēram, to pašu darīja arī aristokrāti, kuri pie reizes gribēja „krāšņumā” pārspēt viens otru. Līdzīgā kārtā ārēja krāšņuma ziņā viens otru centās pārspēt monarhi, lai tikai un vienīgi viņam, nevis kaimiņam, tiktu visapgaismotākā valdnieka slava.

It kā tas nebūtu nekas īpašs vēlēties atstāt „pēdas” vēsturē kā apgaismotam valdniekam, atbalstot mākslu… tikai būtiski kā un uz kā rēķina tas tiek panākts. Monarhu balles, aristokrātu greznumlietas maksāja milzu naudu, kas tika ņemta no attiecīgo valdnieku un tā galminieku bagātību krātuvēm un kas tādējādi „pārgāja” jūdu tirgotāju kabatās.

Tad, kad lielākā daļa aristokrātu bija iegādājušies aktuālos apģērbus un rotaslietas gan sev, gan savām sievām un meitām, jūdi dāvināja valdniekam jaunu „dāvanu” – vēl krāšņāku un ar vēl vairāk unikālām sastāvdaļām. Un viss sākās no jauna, un aristokrāti atkal atvēra savus maciņus.Tā kā visam ir savas robežas, aristokrātu bagātības ar laiku izbeidzās, bet tā kā šo „spēli” vairums bija pieņēmuši, neviens negribēja zaudēt „godu”.

Tā kā vecās greznumlietas nekam vairs nederēja, tās nesa pie jūdiem – augļotājiem, kuri maksāja par tām niecīgas summas. Lai iegūtu jaunus līdzekļus „spēles” turpināšanai, tika celti nodokļi, tika ieķīlāti īpašumi un agri vai vēlu gan monarhi, gan aristokrāti caur parādiem nokļuva jūdu varā.

Sasniedzot šādu stāvokli, jūdi saviem parādniekiem piedāvāja vienkāršu izeju no neērtās situācijas. Piemēram, karaļiem tika piedāvāts izdarīt kādu „sīku” pakalpojumu, apmaiņā pret parādu anulēšanu. Piemēram – atļaut jūdu tirgotājiem sekot monarha uzvarošajai armijai un ļaut uzpirkt visu, ko karavīri vēlēsies.

Bet par kādu uzvarošu armiju runā „labie” jūdi?! Jo runa taču ir par parādiem?! Kāds tam ir sakars ar armiju un kādēļ jūdi lūdz atļauju tai sekot un uzpirkt? Armija šādā nozīmē nav uzvaroša savā teritorijā. Līdzīgs gājiens ir iespējams tikai citas valsts teritorijā. Bet tādēļ ir nepieciešams tikai un vienīgi tāds „sīkums” kā uzsākt karu ar vienu vai otru kaimiņvalsti. Tas taču ir tāds „sīkums” tādam drosmīgam monarham, kurš vienmēr ir sapņojis padarīt slavenu savu vārdu ar diženiem darbiem. Un kas gan šai ziņā var būt labāks par karavadoņa slavu! Bet tas, ka valsts kase ir tukša, tas nekas. „Labie” jūdi ir gatavi iedot naudu karam, bet valdnieks norēķināsies ar iegūtajām trofejām. Tādā veidā „drosmīgajam” valdniekam nekas cits neatlika kā uzsākt karu ar kādu no saviem kaimiņiem. Kara iemeslu atrast nav grūti, ja ir vēlēšanās, bet sliktākā gadījumā to var arī izdomāt. Ja „drosmīgais” valdnieks nevēlējās izdarīt „labajiem” jūdiem šādu „sīku” pakalpojumu, tad viņi bija „spiesti” palūgt dzēst parādu, jo viņiem taču bērni arī ir jābaro.

Tādā kārtā „nabaga” valdnieks nokļuva pilnīgā atkarībā no „labajiem” jūdiem, kuri ar šādas šantāžas palīdzību, panāca sev vēlamo rezultātu – kara uzsākšanu, jo katrs karš sola tirgotājam superpeļņu. Superpeļņa rodas gan no piegādēm kara vajadzībām, kas dod plašas iespējas finansu mahinācijām, gan arī no jūdu iegūtām monopoltiesībām uzpirkt kara trofejas, ieskaitot karagūstekņus un sagūstītos civiliedzīvotājus.”

Homoseksuālisti mūsdienu modes industrijā

00391_Dolce_GabanoDaudzi modes dizaineri nemaz neslēpj savu orientāciju un atklāti pauž savu netradicionālo orientāciju.

Franču dizaineris Žans Pols Gotjē, kurš ir slavens ar saviem futūristiskajiem kostīmiem kinofilmām un pirmā līmeņa zvaigznēm, tādām kā Madonna, Merlins Mensons un Milens Farmers, nekad nav slēpis savu homoseksualitāti. Viņš nkādā gadījumā savās modes skatēs nepakatrēsies modeļus – vīriešus apģērbt sieviešu drēbēs (kostīmos un svārkos), kas dod viņam papildus rezonanses slavu.

Britu dizaineris Aleksandrs Makvīns vairakkārt savās intervijās ir paziņojis, ka ir gejs. Par godu savas partnerības noslēgšanai ar režisoru Džordžu Forsintu, viņš Ibicas salā sarīkoja šiku un presē plaši atspoguļotu pasākumu.

Amerikāņu modeljērs Toms Fords kļuva slavens strādājot Gucci modes namā, bet dažus gadus atpakaļ viņš atvēra savu modes namu ar tirgus marku Tom Ford International. Jau vairāk kā 20 gadus Toms dzīvo ar savu partneri Robertu Bakliju, kurš ir žurnālists. Toms grib adoptēt bērnu, bet Baklijs ir pret.

Franču kutjēram Īvam Senlorānam, kurš 21 gada vecumā kļuva par Dior modes nama vadītāju pēc Kristiāna Diora nāves, bet vēlāk nodibināja savu modes namu, bija pastāvīgs partneris un mīļākais Pjērs Beržjē. Beržjē bija blakām gandrīz visas Senlorāna dzīves laikā. 2008.gadā, neilgi pirms dizainera nāves, viņu attiecības tika oficiāli reģistrētas kā pilsoniska partnerība.

Slavenais itāļu dizaineris Džanni Versače nodibināja modes namu Versace. Viņš savu nākamo partneri Antonio Damiko satika 1982.gadā, kad tas strādāja par modeli (vēlāk viņš arī kļuva par dizaineri). Viņu attiecības ilga 15 gadus, līdz 1997.gadā Versači tika nošauts. Slepkava izrādījās maniaks-homoseksuālists, kurš pēc tam izdarīja pašnāvību.

Valentīno, kurš ir slavenas tirgus markas dibinātājs, ir atgājis no lietām kopš savas pēdējās modes kolekcijas izrādīšanas Parīzē 2007.gadā. Viņš ar savu mīļāko Džankarlo Džamati bija tuvs 12 gadu garumā un cītīgi slēpa šo savu sakaru gan no citu acīm, gan arī no savas mātes.

Vislavenākais homoseksuālistu dizaineru pāris ir kopā strādājošie dizaineri Stefano Gabano un Domeniko Dolče, kuriem pieder slavenā tirgus marka Dolce & Gabbana. Tomēr ilgus gadus pāris slēpa savas attiecības no preses.

Vēl ir virkne slavenu dizaineru (Kristiāns Diors, Džons Galjano, Džordžio Armani, Pjērs Kardēns, Karls Lagerfelds), kurus masu informācijas līdzekļi ar lielu varbūtības pakāpi tur aizdomās homoseksuālismā, bet faktoloģisks apstiprinājums tam pagaidām nav.

Lūk, un šādi cilvēki nosaka modes tendences un estētiskos standartus, rada apģērbu un citu aksesuāru ārējos tēlus, un šādi cilvēki caur savu darbību atstāj ietekmi uz milzīgām ļaužu masām. Vai gan tādēļ ir jābrīnās par tik plašu izvirtību un amoralitātes izplatību?!

Avoti:
http://www.kramola.info/vesti/metody-genocida/sovremennaja-moda-ot-iudeev-do-pederastov

Informācijas aģentūra
/24.09.2014/

Šis ieraksts tika publicēts Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Kultūra, Reģ.: Vispasaules, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s