Dzeja

00395_Dzeja3

Lai ceļš, ko ejat jūs, pret kalnu nebeidz vīties,
Lai pietiek spēka, gudrības jums nekļūdīties!
Lai skatiens skaidri redz, ja asāks gadās līkums,
Un to, kas īsti liels, lai neizposta sīkums!

Lai jūtas dziļākās ar gadiem neizzustu
Un cilvēks cilvēkā lai ceļa biedru justu
Šis ceļš, ko ejat jūs, pret kalnu nebeigs vīties,
Lai pietiek gudrības un spēka nekļūdīties

Ziedonis Purvs

***

Ja
Ja spēji drosmīgs būt, kad visi citi
Kļūst bailīgi un tavu drosmi peļ,
Ja tici sev, kad netic tev vairs citi,
Tiem atļaujot, lai viņu šaubas zeļ;

Ja spēji paciesties un negurt gaidot
Vai, ja tu apmelots, – pats taisnīgs būt,
Vai, ja tu ienīdēts, – to panest smaidot,
Pie tam ne pārāk maigs un lepns kļūt;

Ja spēji ilgas just, tām liedzot varu,
Ja spēji domāt, nevergojot tām,
Ja spēji panest slavas spožos starus
Un neveiksmi ar jūtām vienādām;

Ja spēji ciest, ka tavi vārdi cēli
Kļūst nelgu mutē naiviem lamatas
Jeb, redzot drupās to, kam ziedoji sirds kvēli,
Ņemt tomēr salabot, kaut gan nav viegli tas;

Ja spēji to, ko ieguvi, it visu
Tad drosmīgi uz vienu kārti likt
Un, pazaudējis sava darba risu,
No gala sākt, un skumīgs nepalikt;

Ja spēji sirdij, nerviem, savam spēkam
Likt kalpot vēl, kaut neder tie nekur,
Vēl izturot, kad tavā miesas ēkā
Vairs tikai griba mīt, kas pavēl: „Jāiztur!”

Ja spēji pūlī sargāt cieņu savu,
Bet, galmā dzīvojot, ar tautu saistīts būt,
Ja naidnieks, draugs skar velti godu tavu
Un to, cik tiešām vērts tu, visi ļaudis jūt;

Ja spēji veikt ik minūtē daudz laba,
Tavs laiks ja tālāk tad ar dārgu kravu trauks, –
Tad Zeme tava būs un viss, ko viņa glabā,
Un vairāk vēl – tu būsi Cilvēks tad, mans draugs!

Radjeds Kiplings (atdzejoja Eižens Mindenbergs)

***

Jaunatnes zvērests
Tev visi zvēram, zeme dzimtā,
Vēl vairāk strādāt kā līdz šim.
Šai lielo darbu gadu simtā
Mēs jaunu tevi uzcelsim!

Mums rokās dimd veseris, āmurs un kalts –
Ik nams, ko mēs ceļam, aug brīvs un stalts!

Ne mirkli kavēties nav laika:
Uz varoņdarbiem zeme sauc.
Lūk, mašīnas jau pilna tvaikā,
Mums paklausot, pār laukiem trauc.

Un traktors un kombains tur palīgā nāk,
Kur jaunatne strādāt un cīnīties māk.

Mēs pulkā aram, pļaujam, sējam,
Mēs ejam šahtās, fabrikās.
Ik dienas vairāk paveikt spējam,
Ik darbs mums jaunu slavu krās.

Nāc, tauta tu brīvā ņem ražu sev,
Līdz pēdējam visu mēs atdodam tev!

Uz Oderas daudz kuģu mastu,
Daudz tvaikoņu peld Baltija.
Mēs aizsargājam miera krastu,
Lai darbs un laime zeļ uz tā!

Vēl laikmets ir cīniņu pilns un bargs,
Ikviens lai ir miera un brīvības sargs!

Trauc baloži pār ielām skvēriem,
Mūs nākotnē sauc cīņu laiks.
Tev, dzimtene, no sirds mēs zvēram:
Turp iesim, kur mūs tauta sauks!

Šis jaunības zvērests mums visiem iet līdz,
Ik dienas lai gaišāks aust darbaļaužu rīts!

Vladislavs Broņevskis (atdzejoja Jāzeps Osmanis)

***

Lauztās priedes
Vējš augstākās priedes nolauza,
Kas kāpās pie jūrmalas stāvēja, —
Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,
Ne slēpties tās spēja, ne muguras liekt:

«Tu lauzi mūs, naidīgā pretvara, —
«Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta,
«Vēl ilgās pēc tāles dveš pēdējais vaids,
«Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids!…»

Un augstākās priedes pēc lauzuma
Par kuģiem iz ūdeņiem iznira —
Pret vētru lepni cilājas krūts,
Pret vētru cīņa no jauna dūc:

«Brāz bangas, tu naidīgā pretvara, —
«Mēs tāles sniegsim, kur laimība!
«Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt —
«Mēs sniegsim tāles, kur saule aust!»

Rainis

***

No sīkām lāsēm strauti krājas , draugs,
No strautiem ezeri un lielas jūras aug.
Jo liela iesākums ir allaž sīks un mazs,
Pa graudam kletī kalni sakrājas.

Mušrifadins Sādi (atdzejoja Jūlijs Vanags)

***

Laime

Man nenovēliet laimi vieglu,
Mums tādas laimes nevajaga.
Ne pieticības dīko smieklu –
Man vēliet laimi, kas ir smaga.

Ko tukšās sirdis nepanestu,
Ko vienaldzīgās nesajustu,
Kas dzedras domas liesmās mestu,
No rokām nevarīgām zustu.

Šī laime neredz tikai sevi.
Un neiesnaužas savrup kaktā –
Tā dod tik daudz, cik citiem devi,
Kā veseris dimd dzīves laktā.

Šī laime patiesā un skarbā,
Gan gļēvajiem mēdz paiet garām,
To grūtās cīņās, mūža darbā
Un arī sāpēs atrast varam.

Sev vieglu laimi nevēlēsim
Ne gados nākamos, ne tagad,
Bet jaunas sirdis iegūt spēsim
Ar laimi, kura liekas smaga.

Mirdza Ķempe

Informācijas aģentūra
/07.10.2014/

Šis ieraksts tika publicēts DZEJA, Kat.: Kultūra, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s