„Lācis nāk!” jeb skaidrojums par Vēsturi, Ideoloģiju, represijām un nodevējiem

Russian_bearIr Vēsture, tāda, kāda tā ir – notikumu gaita savā pilnībā (kurš gan ir to aptvēris?) un to virzošie spēki, tas Vēstures saturs, kurš ietērpjas notikumos un to gaitā.

Ir Vēstures skatījums notikumu dalībnieku (savas Vēstures daļiņas) acīm un tās pētnieku interešu lokā.

Ir „Vēstures” pielietojums politiskos, ekonomiskos, reliģiskos vai audzinošos mērķos. Karš, tieslietas, diplomātija ir politikas sastāvdaļa, bet politika un ekonomika savukārt izriet no tās reliģijas dabas, kāda ir ieaudzināta Cilvēkā. Cilvēkā ieaudzinātais lietu skatījums caur viņa darbību veido dzīves vidē ienestās izmaiņas un tās ienesto izmaiņu sekas, kuras viņš cenšas saglabāt, kā arī kritērijus, pēc kuriem Cilvēks atlasa saglabājamo. Saglabāšana ir arī šo panākto izmaiņu vērtības skatījuma, kritēriju un atlases spēju tālāk nodošana citiem, kā Vēsturiskajā, tā arī ģeogrāfiskajā telpā. Šo tālāk nodošanu Cilvēki sauc par ideoloģijas izplatīšanu, bet to, ko nodod tālāk – vērtību skatījumu, kritērijus un atlases spēju (pasionaritāti – rīcības enerģiju) par Ideoloģiju.

Katra ideoloģija nes pasionaritāti – rīcības spēju. Tas, kamā nav rīcības spējas, nav ideoloģija. Ir tādas pseidoideoloģijas, kuras Cilvēkiem atņem spēju rīkoties un dzīvot. Katras ideoloģijas Īstumu redzam tās spējā rīkoties – ienest izmaiņas dzīves vidē. Tā ideoloģija, kura ir ienesusi lielākas izmaiņas, ir tuvāka Īstenībai. Divu Ideoloģiju sadursmē Īstākā – lielāku Dzīvības daudzumu un spēku iemiesojoša ir tā, kura šajā cīņā spēj saglabāt un nostiprināt savas vidē ienestās izmaiņas.

Dzīvībai ir divas sejas. Viena ir jauno radošā un veidojošā, bet otra ir esošo noārdošā. Tāpēc mūsu pasaulē ir dažādas ideoloģijas. Ir tālas no Īstenības, ir tuvākas un tāpēc patiesākas, ir radošas, tāpat kā ir postošas ideoloģijas. Ir ideoloģijas, kuras ceļot vienu, noposta visu citu, un ir tādas, kuras meklē un dod sadarbības iespējas vai dod savdabības attīstības impulsu tālu sev apkārt. Jo plašāk izplatās kādas ideoloģijas viļņi un vispusīgāk izpaužas tās sintētiskā daba – spēja dot stimulu esošā labā savdabības uzplaukumam, jo Īstāka un derīgāka, dzīvīgāka un darbības spējīgāka tā ir. Tomēr Īstenībai vistuvākās ir Sintētiskās– tās, kuras, noārdot veco, spēj saglabāt tajā esošo labāko un dot attīstības impulsu jaunam, vēl nebijušam labajam, ar šo labo saprotot kā Cilvēku savstarpējo attiecību kultūru – darba daudzumu, kuru viņi nesavtīgi vai vismaz godīgi velta viens otram darba rezultātu apmaiņā, tā arī Cilvēkam patiesi derīgā darba augļus.

Galvenā Cilvēku raksturojošā iezīme ir taisnīgums. Tie, kuri zaudē taisnīgumu, pārstāj būt Cilvēki un iziet ārpus Cilvēcības un Cilvēcisko attiecību lauka, un tāpēc pārstāj būt interesanti un REĀLI Cilvēkiem, tiem, kuri uz visu raugās caur Taisnīgumu. Tiem viņi pārstāj būt Cilvēki –kļūst par nezālēm – cērmēm – parazītiskām divkājainām būtnēm no citas pasaules – kaut ko pretēju augļu kokiem, sliekām un tam, ko asociē ar dzīvām būtnēm. Tie kļūst par Dzīvības „mazinātājiem” – par pretējo Dzīvības pusi – tumsu Gaismai – nāvi Dzīvībai.

***

Tas ir skata punkts, no kura es, šajos notikumos esošs, gribu paskatīties uz Vēsturi un tās darbību savā dzīvē, kuru pašlaik ietekmē kā pati Vēsture, tā skatījumi un visneciešamākajā veidā tās savtīgie pielietojumi. Ar subjektīvajiem (patika – nepatika, rūgts – salds, viegli – grūti, gribu – negribu, bauda – ciešanas, utt.) un šauri profesionālajās interesēs esošajiem skatījumiem viss ir skaidrs un tur nav ar ko un par ko diskutēt, debatēt vai ielaisties polemikā. Tiem, kuri „brauc pa ceļu ar vienu riteni grāvī”, uz to ir savi iemesli.

Jūrmalas priedes ir zemas un uz vienu pusi vēja pieliektas. Tās nekad nebūs taisnas, slaidas un vertikālas. Cilvēki, kuri pēta „vienu debespusi” vai ir uzkrājuši vienpusīgi sāpīgu piedzīvojumu nastu, vienmēr, izdzirdot vārdus „krievs”, „vācieši” un „amerikāņi” reaģēs tikai tā, kā to viņiem liek viņu uzkrāto piedzīvojumu nasta vai, pareizāk sakot, tas, kā viņi to uztver, kādu nozīmi tai piešķir – kādu lomu viņi sev ir izvēlējušies Vēsturē – būt par Varoņiem vai upuriem – būt par Vēsturi veidojošajiem subjektiem vai Vēstures darbības objektiem.

Šis raksts tiek rakstīts Varoņiem, visiem tiem, kuri upura ciešanu vietā pieņem jaunā veidošanas un veidošanās grūtības, kādas izjūt katra Māte gaidībās un radībās, caur savām sāpēm ienesot pasaulē jauno tā potencēs, iespējās un esamībā. Jaunais vienmēr dzimst ciešanās. Jaunais vienmēr parādās neattīstīts, neveikls un neglīts (tikai savai Mātei skaists, kura tajā redz kā pati sevi, tā arī tā labākās nākotnes tēlus). Jaunais vienmēr sevi piesaka ienesot izmaiņas esošajā, kuras, atkarībā no skatītājā esošās ideoloģijas – viņa vērtību skatījuma, kritērijiem un atlases spējas, kā arī spējas rīkoties atbilstoši apstākļiem (saprātīguma), tiek uztvertas visai atšķirīgi.

Šis raksts noteikti nav tiem, kuri, izdzirdot vārdu „krievs”, tūlīt sevi noliek upura lomā Sibīrijā, Kurzemes katla ierakumos ar karstu ložmetēju pie pleca vai, nezinot, kas ir paši, sāk uzskaitīt savas „kultūras” atšķirību („pārkultūrības” līmeņu starpības) pārākuma zīmes. Tāpat šis raksts noteikti nav tiem, kuri, izdzirdot vārdu „amerikānis”, tūlīt sāk aplaudēt paša izveidotam „bagātā onkuļa” tēlam, pie kura piederas arī „stiprā sarga” vīzija un tagad jau arī cipars algu sarakstā par kalpošanu totalitārās anglosakšu nacistiski – homoseksuālās ideoloģijas uzturēšanai un izplatīšanai. Šis raksts noteikti nav nacistiskās ideoloģijas informatīvā un psiholoģiskā kara ierindniekiem, seržantiem un leitnantiem. Kad viņiem liek, viņi šauj, kad liek nošauties pašiem, tad viņi jautā: „Cik reizes?”

Viņiem galva ir tāpēc, lai būtu kur uzlikt moderno NATO ķiveri (tajā izmantotajās augstajās tehnoloģijās ir ieguldīts (apgūts) daudz budžeta līdzekļu). Augstāko rangu „virsnieki”, iespējams, te rakstīto jau zina vai uzzinās paši, bet viņiem tas ir vienalga – viņos nav iebūvēts tādu parādību analīzes bloks, tāpēc viņi nekad nebūs pilnvērtīgi roboti („joboti”, kā teica kāda maza meitene). Destruktīvās ideoloģijas vispirms vēršas pret savu izpildorgānu pilnvērtību, vispusību un savdabību. Tāpat šis raksts nebūs lasāms un saprotams totalitārās anglosakšu nacistiski – homoseksuālās ideoloģijas garā audzinātajiem – tās sakropļotajiem prātiem un dvēselēm. Viņos tas tikai uzkurinās šīs ideoloģijas galveno virzošo spēku, caur kuru viņi skata pasauli – naidu un vardarbību.

Obama nesen izteicās par Krieviju: „Tā ir reģionāla valsts, kura apdraud tikai savus kaimiņus.” Kaut arī tie ir meli, tomēr tie ļoti labi raksturo pašu meli. ASV nacisti un viņu prezidents valstu lielumu mēra pēc tā apdraudējuma plašuma, kādu paši ienes pasaulē. Apdraudējums, uzbrukums un pakļaušana (resursu sagrābšana) – plēsonīgums ir katras nacistiskās ideoloģijas iekšējā satura trīsvienība. Caur to viņi skata un novērtē pasauli. To viņi pasaulē redz. To viņi pasaulē meklē. To viņi pasaulē sastop. Caur to viņi pasauli saprot. Caur to viņi ar pasauli „komunicē”. Tādu pasauli viņi veido.

Amerikāņu (nacistu) psiholoģijā stiprs Cilvēks ir veiksmīgs Cilvēks. Veiksmīgumam nav nekāda sakara ar Cilvēka labumu (viņa Cilvēcisko Vērtību attīstību, Garīgo dzīvi, principiem, Ideāliem, Īstenības uztveri, Patiesumu vai Gudrību un spēju būt Cilvēkam starp Cilvēkiem – Taisnīgumu). Ja labs Cilvēks nav veiksmīgs (un viņu pasaulē tāds nevar būt), tad tāds viņiem ir nekur nederīgs Cilvēks, un, ja Cilvēkam būt veiksmīgam traucē tas, kas viņu dara par LABU CILVĒKU, tad tāda konkurētspējīga Cilvēka veiksmesspēja būs tajā, cik ātri viņš atbrīvosies no visa, kas piemīt Labam Cilvēkam.

Veiksmīgs (veiksmesspējīgs) Cilvēks viņiem ir konkurētspējīgs Cilvēks. Tas ir Cilvēks, kurš var uzbrukt konkurenta resursiem un tirgiem, kurš var izspiest konkurentu no viņa darbības lauka (atņemt iztikas līdzekļus) un atņemt viņa biznesu (īpašumu). Amerikāņu (nacistu) psiholoģijā veiksme ir saistīta un tieši izriet no agresijas – uzbrukuma konkurentiem (apkārtesošajiem, jo konkurences lauks nav nekādā veidā ierobežots, bet veiksmīgumu mēra ar iespējami lielāku konkurētspēju iespējami plašākā Cilvēka darbības laukā) vai citu Cilvēku resursu iesaistīšanas (izmantošanas) savu personisko plānu (labklājības) realizēšanā. Jo vairāk izkonkurēto – jo vairāk veiksmīgu uzbrukumu, jo amerikāņiem tāds Cilvēks ir veiksmīgāks. Vai tagad saprotat, kāpēc viņi mēra valsts un Cilvēka lielumu ar viņa spēju apdraudēt citus? Vai tagad saprotat, kas Jūs visus sagaida? Vai Jums ir vajadzīgs tāds „veiksminieks” pasaulē, kaimiņos, darba vietā, uz ielas un ģimenē?

Naids un bailes ir centrālā un pamatsajūta, ap kuru rotē visa ASV un NATO rīcību un interešu sfēra. Naids pret to, kas nav NATO un bailes no tā, kas to padara par atšķirīgu no tā, kas ir NATO. ASV, gribēdama būt lielākā visus apdraudošā valsts, to ir spiesta pierādīt katru dienu, bet katru valsti, kuru tām neizdodas iebiedēt, tā uztver kā sava lieluma apdraudētāju. No šejienes arī naids pret visu to, kas nav nopostīts un pārtaisīts par to, kas nevar apdraudēt ASV „lielumu”. Tas ir – ASV ceļ savu lielumu, atņemot izaugsmes spēku un iespēju citiem. Tā ir katra nacisma būtība. Nacisms iznīcina atšķirīgo. Nacisms visu pārvērš konkurencē. Konkurences cīņa ir nacisma iekšējā būtība, un konkurence ir nacismu uzturošais un virzošais spēks. Nacisms ir Dzīvības tumšā – ārdošā seja.

Nacisma klātbūtne visur ir redzama pēc tā apkarojošās cīņas ar citām ideoloģijām un pēc tādas cīņas (ienesto izmaiņu) pēdām vidē. Nacisms visu grib sev. Nacisms ir kapitālisma galējā forma un neizbēgams gala rezultāts. Nacisms grib būt vienīgais visa patērētājs. Tāpēc nacisms iznīcina visu atšķirīgo. Jo lielāka atšķirība, jo lielāku naidu un iznīcināšanas kāri šī atšķirība izraisa.

Vācu nacisti latviešus gribēja atstāt par citu iekaroto tautu vagariem, bet slāvus iznīcināt pilnībā. No tā ir jāizdara secinājums, ka latviešos nacisti redzēja sev līdzīgos – latvieši viņu skatījumā ir pusceļā uz nacismu.

Pavirši, vienkāršoti un tādēļ maldīgi raugoties, nacisma pretmets ir sociāldemokrātija, kuras tīrā ideja ir sociālisms. Sociālisms tīrā veidā nav sastopams, tas ietērpjas demokrātijas vai fašisma formās, kur augstākās demokrātijas izteiksmes pāriet fašismā, jo demokrātija pēc savas būtības ir daudzpusības sadarbības pārvēršana par bezierunu pakļaušanos pārvarīga spēka diktatūrai, kurā nav nozīmes, vai pārvarīgais spēks ir vairākumam piemītošajās idejās vai mazākuma rīcībā esošajos resursos un ietekmes līdzekļos. Sociālisms reālā darba labumu pārdala iespējami vienmērīgi visu darba darītāju labā. Tā kā nacisms ir nacionālsociālisms, tad nacismam un sociālismam ir kā kopīgās, tā arī atšķirīgās daļas. Nacisms (teorētiski) sociālismu atzīst tikai vienas nācijas (tautas, etnosa) ietvaros, bet sociālisms pats, kā tāds, ir brīvs no katra ierobežojuma. Sociālisma pamattriāde ir Sadarbība, Saprašanās un Pilnveidošanās. Sociālisma centrālā ass ir Apveltīšana. Sociālisms savu spēju robežās cenšas izdarīt tā, lai labi būtu visiem.

Tas, kādā veidā to sasniedz, mums norāda gan uz to, kas ir tie „visi”, par kuru „labumu” tiek domāts, gan uz šo sasniegumu kārtību to pretmetos – fašismu (monokrātiju) un liberālismu, un to abu starpformu – demokrātiju.

Tā kā monokrātija ir augsti attīstītu Cilvēku mērķtiecīga pulcēšanās ap viņus vienojošu ideju un tās realizāciju vadošu līderi – Vadoni, bet demokrātija ir domājošu un izglītotu Cilvēku centieni pretoties haosam, sakārtojot savu dzīvi ar pulcēšanos ap savas saprašanas spēju līmenī pašizraudzītu pārvaldes struktūru un tās vadītāju, tad no tā mēs redzam, ka demokrātija ir neattīstīta monokrātija (fašisms). Tā kā fašisms ir monokrātijas forma vai stāvoklis, kādā galējā stāvoklī, tad pagaidām mēs esam spiesti domāt un teikt, ka monokrātija un fašisms ir viens un tas pats, kas monokrātijas pretiniekiem – liberāļiem ļauj monokrātus apsaukāt par fašistiem.

Monokrātijas (augstas sakārtotības) pretmets ir liberālisms (pilnīga haosa brīvlaišana) – katras sakārtotības noliegums, ko propagandē arī anarhisti. Liberāļi un anarhisti pārstāv vienu un to pašu ideoloģiju tās diametrāli pretējās polaritātēs. Liberāļi noliedz kārtību tur, kur šī kārtība darbojas tās pielietojumos – katra personiskajā dzīvē, bet anarhisti cīnās pret kārtību tās kolektīvajā izpausmes formā – valsts struktūru un to funkciju esamībā. Tādā kārtā, kā anarhisti, tā arī liberāļi cīnās pret sabiedrības esamību kā tādu, kur anarhisti noliedz esošas sabiedrības sakārtojošo darbību un tās principu, bet liberāļi sabiedrības eksistenci vispār. Kā anarhisti, tā arī liberāļi katrs savā veidā apkaro Vēsturi virzošo un notikumus vienotā Esamībā sakārtojošo spēku, kuru savukārt izmanto demokrāti un visiem līdzekļiem cenšas pastiprināt monokrāti. Tādā kārtā monokrātija ir Vēstures virzīšana, demokrātija ir esamība Vēsturē, bet liberālisms ir Vēstures apkarošana un cenšanās apturēt Vēstures gaitu.

Ja tagad uz šo mēs projicējam visnotaļ pareizo Nīčes (aizguvumu no Teosofijas) apgalvojumu par Cilvēka, pārCilvēka un zemcilvēka esamību, tad iegūstam to, ka monokrātija piesaista augsti attīstītu Cilvēku (Cilvēku ar izteiktu vajadzību organizēties sabiedrībā, darboties ar to kopīgā vienojošā idejā, kā dēļ tie meklē un atrod šo ideju nesošu un tās realizāciju vadošu līderi) – Pārcilvēku, demokrātija apmierina Cilvēku (Cilvēku, kurš mēģina savienot savu zemcilvēcisko individuālismu ar kolektīvās darbības atnestajām iespējām savu egoistisko mērķu sasniegšanai), bet zemcilvēki vienmēr paliek jebkuru organizēšanos noliedzošā opozīcijā valsts virsvadības un pakļaušanās kārtībai, kas ir liberālisms.

Tādā kārtā liberālisms grauj jebko, kur vien ir vajadzīga un darbojas kāda kārtība – Cilvēciskās attiecības, ģimeni, saimniecisko un politisko darbību, kultūras dzīvi, mākslu, zinātni un Vēstures attīstību. Liberālisms ir lielais Nekas, izspļaujamā remdenība – Cilvēces atkritumu komposts, bet liberāļi ir tur pūstošie Cilvēces atkritumi.

Tiktāl, šķiet, ir skaidrs, kas un kā veido Vēsturi un kādēļ Cilvēks sevi attīsta tiecoties pēc sasniegumiem un zināšanām, tomēr arvien vēl paliek jautājums par to: – Kāpēc šīs Zināšanas, sasniegumi un attīstība, veidojot Vēsturi, tajā ienes radikāli atšķirīgus notikumus? – Kāpēc Vēstures gaitā ir cīņa starp to, kas veido labo un to, kas vairo slikto? – Kāpēc Vēsture, pārvarot zemcilvēku pretestību, savā gaitā uzrāda visai atšķirīgi vērtējamus un vērtētus rezultātus. – Kāpēc, pastāvot Pārcilvēku vienotībai un Cilvēku izstrādātajām metodēm apvaldīt savu individuālismu un pavērst savu egoismu savstarpēji derīgā virzībā, no viņiem nāk tik ļoti atšķirīgi vērtējumi par Vēsturē notiekošo, to virzošo un Vēsturē ierakstīto? – Kā dēļ notiek nemitīga Vēstures pārrakstīšana, noklusēšana un izdomāšana? – Kādēļ tajā tik liela loma ir zemcilvēkiem, kuriem vajadzēja būt pilnīgi ārpus Vēstures plūsmas un redzesloka, ārpus pilnīgi visa, kas paliek Cilvēces atmiņā? – Kādēļ ir tik lielas iespējas sabojāt to, ko Pārcilvēki veido? – Kā gan zemāk organizētie (mazspējīgākie) var sabojāt augstākorganizēto darbu, ja zemākorganizēto metodes un līdzekļi nespēj mēroties ar augstāk organizēto metodēm, līdzekļiem un darba rezultātiem?

Ne valsts, sabiedriskās organizēšanās formu apskats, ne to apvienojums ar Nīčes stāstiem par Pārcilvēka, Cilvēka vai zemCilvēka dabu, vai izglītības iespēju un ražošanā vai politikā pielietoto tehnoloģiju apskats mums tādas atbildes nedod. Vienkārši vērojumi mums nestāsta, kāpēc to, ko viena valsts panāk tikai ar nemitīgiem kariem un ar to izraisīšanu, cita sasniedz par spīti tam, ka tādos karos tiek ierauta. Tādi vērojumi mums nepaskaidro, kāpēc viena Cilvēka darbi ved pie Cilvēku dzīves uzlabojuma, bet cita tāda pat lieluma Cilvēka iejaukšanās to visu noārda un atstāj tikai sāpīgas atmiņas. Tikai skolu liecības, universitāšu diplomi, profesoru ģīmetnes un valstu ģerboņi vien mums nevar paskaidrot, kāpēc vieniem vienmēr iznāk atombumbas, tanki un iekarošanas plāni, bet citiem jaunas augļu koku šķirnes, lauku apsaimniekošanas formas un domas par visu Cilvēku paēdināšanu!

Tādas grūtības mums uzrāda vēl kāda duālisma klātbūtni stingrajā monokrātijas (fašisma), demokrātijas un pūļa varas (anarhijas) neapvaldīto viļņojumu sistēmā. Tādu duālismu pieminējām iepriekš, kad runājām par Dzīvības Sejām – radošo, veidojošo un postošo, noārdošo. Ja ņemam vērā šo Dzīvības duālismu, tad mēs saprotam, ka runājam nevis par vienu piramīdu, kuras virsotnē ir monokrātija, ar liberālismu pamatnē, bet par divām pretējos virzienos vērstām piramīdām, kuru kopīgo pamatni veido liberālisms, bet monokrātija ir centrālā ass, kura savieno šī veidojuma pretējos polus tā virsotnēs un tur parādās tīrā veidā.

Tā, no augšas skaitot, mēs secīgi redzam Monokrātiju (filokrātiju) – melitokrātiju –liberālismu – demokrātiju – fašismu, kur tāda Filokrātiska monokrātija ir visu iedzīvotāju saplūsme radošā dzīvē, kurā viņu zināšanas un spēki ir pielietoti saskaņā ar Dzīvības Radošajiem spēkiem un melitokrātija aug šo spēku apguvē, bet liberālisms ir nespēja atrast savu vietu saskaņai un sadarbībai ar šiem spēkiem, tāpēc Dzīvība un Dzīve tiek veltīgi iztērēta, nopļundurēta un izšķiesta nespējā rīkoties konstruktīvi, kas jau pāriet spēku pielietojumā pretdarbībai radoši orientēto Cilvēku pūlēm, darbiem un dzīvei.

Tālāk jau mēs redzam atklātu kalpību un sadarbību ar destruktīvajiem, egocentriskajiem, savtīgajiem uz pašlabumu vērstajiem spēkiem – demokrātiju un apvienošanos fašismā – galējā saplūsmē Dzīvības ārdošo spēku pielietošanai, destruktīvo ideju realizēšanai tādu savu augsti attīstītu līderu vadībā.

Līdz ar to, ir saprotams kā un kāpēc veidojas aktīva Vēsturiska rīcība, kura nes pretējus Vēsturiskus rezultātus – (esot līdzvērtīgās iespējās) veido atšķirīgu vēsturi. Tāpat tagad ir saprotams, kāpēc ir tik atšķirīgs skatījums uz Vēsturi, tās notikumiem, tās saturu un Varoņiem. Tagad ir redzams pilnīgi pretējais darbības virziens, kur tie paši mērķi un līdzekļi vienmēr noved pie pretējiem rezultātiem, bet uz tiem pašiem mērķiem ved diametrāli pretēji līdzekļi.

Ir saprotams, kāpēc starp pretējo piramīdu elementiem – Cilvēkiem nav iespējama sapratne par savu lomu Vēsturē un skatījumu uz to. Tas, kas radošajā daļā ir Varonība, Taisnīgums un Iespēja, tas ārdošajā daļā ir ciešanas, pāridarījums un spaidi. Tas, kas patiesība ir vienā pusē, tas meli ir otrā. Tas, kas sadarbība ir vienā, tas nodevība ir otrā. Cienījamais vieniem, ir nicināmais otriem. Starp Karsto un Auksto saprašanās un līdzāspastāvēšana nav iespējama. Starp Karsto un Auksto ir nekur nederīgais remdenais.

Tāpēc ir saprotams, kāpēc valstis, veidojot Vēsturi, sakļaujas blokos, centrējas ap līderiem un tiecas uz pretējiem rezultātiem. Tāpēc ir saprotams, kāpēc ir tādas valstis, kuras, pašas nebūdamas spējīgas Vēsturi veidot, pieslienas viņuprāt stiprākajām uzvarētājam vai paliek neitrālas, cerībā iegūt savu daļu labuma no vēstures gaitas. Tāpat ir saprotams, kāpēc liberālisms tiecas izplesties visās dzīves jomās un tur vienpersoniski valdīt – caur liberālismu monokrātijas ass sniedzas no viena sava pola uz otru. Arī liberālismā monokrātija darbojas liberālisma dabai atbilstošā veidā.

Tāpēc, lai vērtētu savu lomu Vēsturē, ar aktīvu pozīciju vien nepietiek. Ar to vien, ka valsts vai Cilvēks ir līderis un Vēstures subjekts, nepietiek. Ir augstākajā mērā svarīgi uz kurieni, uz kādu vietu Vēsturē un kādā Dzīvības dzīvē šī valsts un līderis ved. Ir svarīgi vai viņi ved iznīcībā vai pa nākotnes veidošanas ceļu. Ir svarīgi vai savā gaitā ceļas Cilvēku augstāko radošo spēju sasniegumi, vai zeme pārklājas drupām, vairojas noziegumi, netikumi un ieroči, un to pielietojumu draudi. Ir svarīgi tas, vai Zeme pārklājas dārziem vai tiek atdota jaunu karabāzu veidošanai un karaspēka izvietošanai.

Tāpat ar to vien nepietiek, ja mēs redzam Cilvēku vienotību, pulcēšanos un sadarbības spēju pieaugumu. Ar to vien nepietiek, ka viņi balso par kādu vienu partiju. Tas vien vēl viņus saulītē neievedīs. Tautas vienprātība vēl nav laimīgas dzīves nākotnē garants. Vienprātība Hitlera runu laikā vāciešus noveda pie Vācijas sagrāves 1945.gadā, bet Maršala plāna rezultātā radītā ES ekonomiskā savienība labklājības sasniegšanai ved priekšā stāvošajā pilnīgajā šīs ekonomiskās sistēmas sabrukumā. Ar to, kurā sistēmā un savienībā valstis iestājas, tās pieslienas Vēstures radošajiem vai destruktīvajiem procesiem un līdz ar to nosaka attiecīgo Dzīvības spēku darbību savā zemē. Vienu spēku darbība paceļ zemi un tautu spēkā un labklājībā, bet otri noposta arī to, kas tur ir bijis, izklīdina un vājina esošo.

Ar to vien nepietiek, ka bērni iet skolā, skolas un bērnudārzi pildās, ka aug jaunā Zinātnes maiņa un Zinātne pieņemas spēkā. Ar to vien nepietiek, ka valstī ceļas jaunas pilsētas, sāk darboties jaunas rūpnīcas, tiek pielietotas aizvien modernākas tehnoloģijas un finansiālais atbalsts universitātēs pulcē spējīgākos prātus no visas pasaules. Ar to vien nepietiek, ka valsts uzrāda augstāko dzīves līmeni un lielākās spējas tā kāpināšanas resursu apgūšanā un tā visa militārai nosargāšanai. Ar to nepietiek duālajā Dzīvības darbībā, kurā būtiski ir atbildēt uz jautājumiem: – Kādā ceļā tas ir iegūts? – Kā vārdā tas ir sasniegts? – Kādu mērķu sasniegšanai tas tiks pielietots?

Nepietiek ar to, ka bērns labi mācās. Daudz būtiskāk ir atbildēt uz jautājumu: – Kā viņš pielietos iegūtās zināšanas? Acīmredzot galvenais jautājums ir: – Kurai Dzīvības spēku plūsmai viņš pievienosies?

Tā kā katrai plūsmai ir tās labais, pareizais un derīgais, tad vēlēt viņa iegūtajām zināšanām labu pielietojumu un rezultātu vien ir par maz. Acīmredzot ir vajadzīgs kāds neapgāžams un visiem saprotams, visiem kopīgs kritērijs, kurš neapšaubāmi norādītu uz to, kuram spēku polam pieslienas šis Cilvēks, šī sabiedrība un kādu Vēstures daļu veido šī valsts. Ir vajadzīgs objektīvs rādītājs, pēc kura mēs varam nešaubīgi spriest par to, ko šis Cilvēks nākotnē darīs un kādas pēdas atstās aiz sevis.

Acīmredzot nepietiek ar to vien, ka kāds ir attīstīts, zinošs un varošs. Acīmredzot daudz svarīgāk ir zināt to, cik labi ir šie Cilvēki, sabiedrības un valstis. Tādā kārtā priekšplānā iznāk nevis spēju, bet gan labuma novērtējums un šī labuma saturs. Acīmredzot tieši labuma saturs tad arī ir tas objektīvais vērtējums, ar kuru vērtēt Cilvēka, sabiedrības un valsts gaitu un nākotni, darbības sekas, to, ko mēs katrs esam piedzīvojuši, to, kas mūs iedala cietējos vai Varoņos, to, ko mēs redzam un novērtējam kā būtisku, esot cietēji, Varoņi vai līdzstrādnieki Vēstures veidošanā un kā mēs izraugāmies pieļaujamo vai nepieļaujamo šīs vēstures veidošanai. Tāds visiem redzams, objektīvs un neapšaubāms kritērijs ir atbilde uz jautājumu: – Kā vārdā, kā labklājībai tas notiek?

Ir acīmredzami, ka vieni Cilvēki darbības sāk paši savam labumam, rūpējoties par savu labklājību un uz citu Cilvēku rēķina. Ir redzams, ka vieni šo labklājību ceļ sev tik, cik to samazina citiem. Ir redzams, ka vieniem rūp tikai viņu pašu dzīves ērtības un iespējas iegūt pēc iespējas lielāku kopējo resursu daļu savu ērtību uzturēšanai.

Tāpat ir redzams, ka citi Cilvēki strādā, domājot par to labumu, kuru viņu darbs atnesīs citiem Cilvēkiem. Ir redzams, ka šo Cilvēku dzīves labklājība izriet no viņiem apkārtējo Cilvēku dzīves labklājības pieauguma. Ir redzams, ka ir Cilvēki, kuriem rūp visu citu Cilvēku labklājība un viņi savu derīgumu redz iespējās strādāt citu Cilvēku labā – altruismā. Viņu dzīves apmierinājums ir redzot kā viņu darba rezultātā uzlabojas līdzcilvēku dzīves pilnvērtība. Ir acīmredzams, ka šis visiem redzamais un neapšaubāmais kritērijs ir resursu pārdale savā vai visu dzīvo būtņu labā, un darbības mērķtiecība uz sava vai visiem kopīgā labuma vairošanu.

Ir acīmredzami, ka destruktīvie spēki darbojas tur, kur skan lozungs „lai man būtu labi”. Un tāpat ir redzams, ka Dzīvība rodas tur, kur tās spēki rīkojas – „lai visiem būtu labi”! Tur, kur Cilvēki darbu sāk ar domu, lai labi būtu visiem, tur top Vēsture, kurā ir ierakstīti augšupejas pieminekļi, bet tur, kur domā par savu labumu, tur paliek karu, verdzības un ļaundarību pieraksti. Resursu un vērtību pārdale kopīgam labumam vairo visa dzīvā vienotību, sadarbību un dzīves pilnvērtību – ceļ Dzīvības procesu un rezultātu kvalitāti – vairo Skaistumu, Līdzsvaru un Īstumu. Resursu un produktu egoistiska pārdale savtīgu mērķu labā sašķeļ Dzīvību atsevišķās daļās, vairo pretrunas un konkurences cīņu to vidū, kā rezultātā Dzīvību degradē, padara robustu un vienkāršotu, nelīdzsvarotu un iluzoru. Tāpēc tāds visiem redzams un objektīvs rādītājs par katra Cilvēka (valsts) vietu Dzīvības spēku radošajās vai postošajās plūsmās un Zemes dzīvē, viņa lomu Cilvēces Vēsturē ir Cilvēka (valsts) tieksme uz kopības vairošanu vai sevis izcelšanu, savu vajadzību un tiesību, vai kopīgās dzīves vārdā pieņemto pienākumu stādīšana prioritātēs, un savas vai kopīgās labklājības likšana dzīves un darba mērķos.

Tad, kad mēs Vērtējam Vēsturi un savus piedzīvojumus tajā, tad mums vienmēr ir jārod atbildes uz jautājumiem: – Ko vairoja šis notikums? – No kādām pozīcijām es to apskatu? – Kas man ir jāmaina sevī, lai redzētu tajā citu iekšējo saturu?

Tādā veidā mēs vienmēr nekļūdīgi atradīsim atbildi uz jautājumu: – Kurā pusē esmu es un kurā esi tu?! – Kas mēs esam Vēsturē? – Kas Vēsture ir mums? – Varonības lauks vai ciešanu bedre?

Tāpat ir skaidras atbildes. Ja negribi ciest, tad kļūsti par Varoni! Ja gribi veidot, tad savieno! Ja gribi labu, tad rūpējies par citiem! Ja gribi būt tuvāk Īstenībai, tad meklē savējos! Ja gribi vairot Dzīvību, tad vairo Skaistumu! Ja gribi būt Īsts, tad ieņem savu vietu kopībā!

***

Es varēju piedzimt Latvijā. Es varēju dzīvot pavisam citā pasaulē. Es varēju dzīvot kopā ar saviem vecākiem Rīgā, Pārdaugavā, tur tapt kristīts un iet skolā. Man varēja būt lauki Salaspilī manas vec-vec-vecmāmiņas mājās un Jāņi lielā radu pulkā. Es varēju augt brīvā pasaulē bez „dzelzs aizkariem”, atombumbām un „brīvās pasaules” radio balsīm no „tās puses”. Tā varēja būt, bet tā nebija. Es piedzimu Sibīrijā. Man nebija kur dzīvot. Man nebija „lauku” un vec-vec-vecmāmiņas mājas. Man nekad nav bijis Jāņu radu pulkā.

Es vienmēr zināju, ka pār mani karājas kāda atombumba un „jātur mute”, lai nenokļūtu Sibīrijā. Vidusskolas laikos „čekas” plauktā parādījās mapīte ar manu vārdu. Kad 90.gados apkārt visi „atmodās” un stāstīja, ka nav zinājuši kādā briesmīgā valstī dzīvojuši, tikuši mānīti un „Gulagā” bijuši mocīti, es savukārt sāku uzzināt kāpēc neesmu piedzimis Latvijā, kāpēc mēs „mētājamies pa kaktiem”, kāpēc man nebija „lauku” un kāpēc „mums nav radu”.

Kad „atmodušies” sāka uzrādīt savus upurus, ciešanas, nepamatotās represijas, es viņus nesapratu, tāpēc, ka ļoti daudz ko zināju pavisam no citas puses. Mēs – Mamma, Vecāmamma un es, nekad nebijām upuri. Mēs bijām cīnītāji. Upuri bija vecāmammas māsas Paulīna un Matilde.

Paulīnu kaimiņi – kārtīga latviešu ģimene pēc mammas un Vecāsmammas aresta biedēja ar „čekas interesēšanos” par viņu, un Paulīna, visu iedzīvi atstājusi, no vec-vec-vecmammas mājas aizbēga. Pēc atgriešanās no Sibīrijas redzējām, ka vec-vec-vecmammas mājas vietā bija „pliki pamati”, bet savus „laukus” iebūvētus krietni paplašinātajā „gādīgo” kaimiņu mājā, un savas „miera laika” mēbeles greznojam viņu viesistabu. Es vēl atceros pīto krēslu čirkstēšanu, kas man tā patika, un tādēļ traucēju Mammas un „kārtīgās latviešu ģimenes” sarunas ar sparīgu grozīšanos. Nekas jau tur no tām sarunām neiznāca. Māja bija nojaukta un neko no iedzīves neatdeva. Un nebija jau arī kur likt – savas pastāvīgas dzīves vietas nebija.

Toreiz vēl biju mazs un visu pieņēmu tā, kā tas ir. Es nezināju, ka dzīve varētu būt arī cita. Toreiz man bija Mamma, Vecāmamma un viņas māsas. Toreiz man ar to pietika. Es augu ar viņu sarunām un stāstiem par Sibīriju, „lēģeriem” un to, kā Mamma iepazinās ar manu Tēvu, kurš arī tāpat par bruņotu pretošanos tur bija nonācis no Rietumukrainas. Toreiz vēl nezināju, ka Māte rakstīja vēstules Tēvam uz Sibīriju, kur tās savāca dzīvespriecīga „hohluška” un meta krāsnī. Mans Tēvs bija izskatīgs vīrs, kuru bija noskatījusi pasta „hohluškas” draudzene – arī „īstenā” ukrainiete. Viņuprāt nebija taisnīgi, ka tāds „hlopec” taisās braukt pie kādas tur latvietes un „viņas bērna” – pie manis. Tā es savu Tēvu pirmo reizi redzēju īsi pirms savām kāzām, kad viņš mūs sameklēja caur Vācijas Sarkano Krustu.

Bērnībā es nezināju, ka Stelpīšu Latvijā ir daudz, bet tie mūs nepieņēma mūsu Sibīrijas dēļ. Toreiz es vēl nebiju aizdomājies par to, ka mana Mamma un Vecāmamma darbojas Zemgales LAG (Latvijas Atbrīvošanas Grupējuma) pretošanās kustībā, domājot arī par visiem tiem Stelpīšiem. Viņas domāja (ticēja), ka Amerika nāks palīgā un mēs Latviju atbrīvosim. Viņas nedomāja par sevi – viņas darīja to, ko uzskatīja par pienākumu pret savu tautu un dzimteni, to, ko viņuprāt nācās darīt katram kārtīgam latvietim. Viņas nekad nedomāja, ka ir kaut kas īpašs, ka tas, ko darīja, ir tas, ko sauc par Varonību. Tāpēc es tikai krietni vēlāk sapratu, ka man ir laimējies piedzimt Sibīrijā – tur, kur liktenis bija sapulcinājis daudzus Varonīgus Cilvēkus un tikt divu Varonīgu Sieviešu audzinātam. Toreiz viņas man neko nestāstīja par nodevēju – „īsteno latvieti – Brūno”, kurš „čekai” nodeva visu LAG – vairāk kā 250 Cilvēkus.

Toreiz, vidusskolā, man bija skaidrs, ka latvieši ir „labie”, „čeka” – „sliktā”, bet visi latvieši cīnās par „Brīvu Latviju”. Bija skaidrs, ka jāpulcējas, jāorganizējas un jāmeklē ieroči pretestībai. Vienu tādu „organizēšanās” vēstuli izlasīja kāda „cīņu biedra” māte un aiznesa uz „čeku”. Tā mūsu vārdi sāka greznot personisko lietu vākus „čekā”. Vēl ilgi brīnījāmies, kā esam „tik lēti izsprukuši cauri”, līdz daudz vēlāk uzzinājām, ka viens no „cīņu biedriem” (mans skolasbiedrs) ir izmantojis situāciju un uz tā notikuma bāzes vēlāk uztaisījis karjeru iekšlietu struktūrās kā „čekas” toreiz savervēts aģents, bet mēs kļuvām par piesegu viņa „ieperināšanas” operācijai.

Pēc vidusskolas, darbā un „sabiedriskajā dzīvē” redzēju, ka „labie” nebūt nav latvieši vien, to, ka bieži vien tieši latvieši nav „labie”, bet pionieri un komjaunieši ir tikai bērni un jaunieši ar vai bez ambīcijām, bet šīs organizācijas ir vietas, kurās katrs varēja atrast vērtīgo, tukšo, labo vai slikto pats pēc savas dabas un dvēseles satura. Redzēju no savas pieredzes, kā tās dod iespējas, kuras katrs, kurš nav slinks, var izmantot pēc saviem ieskatiem savu interešu un spēju attīstīšanai. Tās ir tikai „smilšu kastes”, kurās katrs būvē savus ceļus, tiltus vai rok ierakumus, bet kā to izmanto, ir atkarīgs no katra paša, no katra paša dvēseles dabas un satura.

Vēlāk aizvien vairāk pārliecinājos, ka no šīs „smilšu kastes” izkāpj latvieši ar visai atšķirīgu dvēseles un interešu tīrību, un, to, ka netīri latvieši toreizējo padomju sistēmu izmanto savu netīro interešu piesegšanai, bet daudzi, vēlāk par „kauliem” lamātie, tajā pašā sistēmā strādāja ar domu darīt labu saviem līdzcilvēkiem. Vēlāk „atmodas” laikā jau skaidri sapratu, ka padomju varu varēja izmantot dažādi un mēs tajā dzīvojām tā, kā to savās vai citu interesēs veidoja tīri vai netīri visu tautību Cilvēki un tas, kas bija mūsu tā laika dzīve, veidojās šo visai atšķirīgi dzīvojošo un dzīvi veidojošo Cilvēku cīņā.

Pēc „neatkarības atgūšanas”, bet patiesībā nonākšanas ASV verdzībā, bija skaidri redzams, ka Latvijas problēma ir Latviju nodevušie „latvieši” un Latvijai būtu labāk, ja viņi nemaz nebūtu dzimuši. Pēc kārtējām vēlēšanām vienmēr top jo skaidrāks, ka Latvijas posts ir tās vēlētāji, tas, kas notiek viņu dvēselēs, tas, kas virza viņu prātus un tas, pēc kā tiecas viņu rokas. Top skaidrs, ka Latviju ES un ASV vadībā gremdē pašu latviešu rokas. Ka paši latvieši savā zemē uzvedas kā okupanti, okupantu roklaižas un savas zemes nodevēji. Top skaidrs, ka posts nāk no sevi saulītē vaimanām iecēlušo latviešu dvēselēm, ka Latvijai var palīdzēt, nomainot vaimanātāju dvēseles. Latvijas labklājībai vajadzīgi citi vēlētāji.

Es varēju piedzimt Varoņu zemē Latvijā, bet piedzimu nodevēju, ņauduļu, čīkstuļu un labumu rausēju – sevi upuru lomā likušo muguras liecēju zemē! Ko man ar jums darīt?! Kā Latvija var būt Latvija bez Varoņiem Latviešiem? Kas labs var būt pasaulē bez Varoņiem?! Kas ir pasaule bez Varoņiem?! Kam vajadzīga zeme bez Varoņiem?! Vai labumu rausēju zeme var būt brīva?! Vai Varoņu zeme var būt nebrīva?! Visu zemju Varoņi sasauksimies!

Kādreiz man likās, ka visi latvieši ir „labie”…, likās, ka jāpadzen krievi…, likās, ka Latvijas brīvība ir tad, kad tajā nav krievu…, man, tāpat kā manai Mammai un kā Vecaimammai likās, ka Amerika rūpējas par tiem, kam ir grūti un sakauj „sliktos” iekarotājus, likās, ka Amerika cīnās par Taisnību.

Amerika nodeva visus – LAG, Mammu, Vecomammu un Tēvu – visus tos, kuri, „brīvības balsis” saklausījušies, gāja mežā, šuva karogus, šāva „pa krieviem”, līmēja lapiņas un galu galā nonāca „lēģeros” Sibīrijā. Tāpat Sibīrijā nonāca arī daudzi no tiem, kuri neko neklausījās, mežā negāja, nešāva un lapiņas nelīmēja. Sibīrijā nonāca arī tādi, kuri gribēja mierīgi dzīvot savās mājās, „kamēr tas trakums pāriet un tad jau redzēs…”. Viņi līdz šai dienai domā, ka ir nepamatoti represētie. Viņi domā, ka ir represētie.

Viņi nezin („brīvības balsis” to nekad nestāstīja), ka jau 1945.gadā pastāvot reāliem kara draudiem ar ASV, viņi tika evakuēti no iespējamās karadarbības zonas. PSRS toreiz steidzamā piespiedu (to piespieda darīt „labdare” Amerika) kārtā virs pēckara dzīves atjaunošanas grūtībām risināja vēl divas jaunradušās problēmas. ASV rīcībā bija atomieroči, kādu vēl nebija nevienam citam, un ASV tos plānoja reāli pielietot karā pret PSRS. Tie, kuri tam netic vai to noliedz, ir vai nu muļķi, vai tik slinki, ka nevēlas papētīt tagad pieejamos materiālus par tā laika vēsturi, vai arī ir ASV uzpirkti un viņu labā strādājoši meļi.

Toreizējā ASV kara doktrīna paredzēja uzbrukumu PSRS ar mērķi to iznīcināt (ne iekarot), iznīcinot tās iedzīvotājus. Uz Rīgu bija ieplānots nomest trīs atombumbas, kaut pietiktu ar vienu, pa vienai tiktu Jelgavai, Ventspilij, Daugavpilij un Valmierai, bet Liepājai tiktu divas. Pavisam Latvijai „nāktu palīgā” ar deviņām atombumbām…

Tāds pat liktenis piemeklētu visas citas pilsētas Padomju Savienībā. Toreiz nebija citu aizsardzības līdzekļu, kā vien dekoncentrēt katras valsts lielāko vērtību – Dzīvības spēku – Cilvēkus (iedzīvotājus, darbaspēku, bērnus, mātes un tēvus…). Tāpēc lielu daļu iedzīvotāju izsūtīja uz mazapdzīvotiem rajoniem, kuri to mazapdzīvotības dēļ netiktu bombardēti. Protams, ka īstos iemeslus nevienam neatklāja, bet šo izsūtīšanu izmantoja ar to nesaistītu blakus problēmu risināšanai un bieži vien, lai izrēķinātos ar netīkamiem, nepakļāvīgiem vai vienkārši bagātākiem kaimiņiem… Valstij bija vienalga, kuru izsūtīt, bet kuru atstāt, valstij visi bija vienādi – visi bija Dzīvais spēks, strādnieki, mātes un tēvi, bērni – nākošie tēvi un mātes. Valsts glāba kā varēja sevi un savus iedzīvotājus, kādi nu tai tobrīd bija pie rokas. Tāpēc tagad nopeltais Vilis Lācis tā centās deportāciju plānos ierakstīt lielāku izsūtāmo latviešu tūkstošu skaitu. Viņš centās paglābt pēc iespējas vairāk „sēklas materiāla”…

ASV ieplānoto kara sākumu atlika četras reizes. Tāpēc izsūtītie un represētie tagad ir izsūtītie un represētie, cietušie un aizvainotie, krievus neieredzošie. Ja bombardēšana būtu notikusi, tad viņi būtu izdzīvojušie un pateicīgie…

Amerikāņu atombumbas bija reāls un neslēpts drauds.Tāpat steidzamā kārtā bija jārada atbildes ierocis, jo tikai atbildes trieciena draudi varēja apturēt ASV no kara sākšanas, kā tas ir vēl šodien – Eiropā jau sen būtu lielais karš, ja Krievijai nebūtu atomieroču. Lielajā karā Eiropā Amerika atrisinātu daudzas savas problēmas…

Tika atrastas urāna atradnes, būvētas ieguves šahtas un pētniecības laboratorijas, turpat dzīvoja ieguvēji un pētnieki. Bija vajadzīga šo vietu apsardze. Tas viss notika neapgūtās ziemeļu teritorijās, mežos un purvos. Tur nebija labiekārtotu ceļu, tiltu un pilsētu. Tās visas bija pelēkas nometņu barakas.

Protams, ka ASV zināja par to, ka „krievi” gatavo savu bumbu. Protams, ka ASV to negribēja pieļaut. Protams, ka „Lācis” gribēja uztaisīt viņu sargājošo bumbu pēc iespējas ātrāk un zināja, ka ASV novēro katru viņa soli. Toreiz nebija tādu pretgaisa aizsardzības iespēju, un tāpēc lielā augstumā lidojošās izlūklidmašīnas un bumbvedēji varēja netraucēti pārlidot PSRS teritoriju, ko tās arī darīja. Protams, ka ASV sabombardētu katru objektu, kurā tika gatavota bumba, un, protams, ka tādos apstākļos vienīgais, kā to varēja pasargāt, bija šos objektus noslēpt.

Adatu visvieglāk noslēpt redzamā vietā citu adatu vidū. Tāpēc „Lācis” pieņēma lēmumu savus apsargātos objektus, to dzeloņdrātis, sargtorņus un barakas – nometņu iekārtojumu noslēpt starp neskaitāmām citām nometnēm. Nometnēm bija jābūt īstām un pamatotām. Tikai tā vārēja noslēpt īstos atombūves objektus. Tāpēc nometnes bija jāpiepilda, jānodarbina (arī tas bija to radīšanas mērķis) un jāapsargā. Tās piepildīja ar tiem, kuri izrādīja neapmierinātību, pretestību, atkāpās no mobilizācijas ekonomikas disciplīnas, kukuļņēmējiem, liekajiem birokrātiem, nodevējiem, kriminālnoziedzniekiem un disidentiem. „Saslaucīja” visus, ko vien varēja atraut no valsts aizsardzības un ekonomikas. Toreiz tas bija dzīvības un nāves jautājums. Tā radās Gulags.

ASV izpleta Gulaga mērogus, aktualizēja tā pastāvēšanu, kā arī lielā mērā piegādāja Gulaga „saturu”. Jau pirms Otrā pasaules kara bija skaidrs, ka karš būs. Tikai ieviešot mobilizācijas ekonomiku, PSRS varēja pacelt savu potenciālu līdz tādam, kurš nodrošināja uzvaru šajā karā. Tāda dzīve nevarēja būt mīksta un maiga, un pie varas esošie tādi nebija. Un labi, ka nebija.

Hitleram Gulagu būtu vairāk. Tagad smejas par „Lāča” ģenerāļu „neprasmi” un „veltīgajiem” krievu karavīru upuriem. Smējēji acīmredzot nezin, ka ASV savu atombumbu neradīja pati. Atombumbu 1945.gadā pusgatavu izveda no Vācijas ar visiem rasējumiem un „zinātniekiem”. Smējēji acīmredzot nezin, ka Hitleram bija 6 mēneši līdz atombumbai. Smējēji nesaprot, ka tad viņu pašu tagad nebūtu. Nebūtu nekā – pašu vāciešu arī nebūtu – toreiz radioaktivitāte nebija pētīta un neviens nezināja, ka bombardēšanas sekas ir bīstamākas par bombardēšanu…

Tāpēc katrs „nesaudzētais” krievu kareivis kaut par minūti, bet tomēr pirms atomieroča „gatavības” tuvināja Vācijas galu, bet katrs varonīgais Kurzemes cietokšņa aizstāvis, nošaudams kādu tādu „iekarotāju”, kaut par minūti, bet tomēr tuvināja Cilvēces bojāeju vācu atomieroču ugunīs. Kā vieni, tā otri, kā cēlās, tāpat krita, nezinādami ko patiesībā aizstāv ar savu „varonīgo” vai „veltīgo” nāvi. Vieni aizstāvēja vācu atomieroča radīšanu un visa Dzīvā iznīcināšanu uz Zemes, bet otri aizstāvēja visu Dzīvo un Zemi – mūsu dzīvības šūpuli.

Protams, šaujot viens uz otru un mirstot, viņi to nezināja un domāja par daudz piezemētākām, katram pašsaprotamām lietām, bet tomēr, tādā vai citā veidā katrs par savu dzimteni, mājām, sievu, bērniem vai vienkārši par savu dzīvību. Tomēr tas, kurā svaru kausā iegūla katra iegūtā minūte, viņus padarīja par varoņiem vai upuriem. Tie, par kuru dzīvībām ieguva minūtes Dzīvības saglabāšanai, kļuva Varoņi. Tie, kuru izdzēstās dzīvības tuvināja Dzīvības beigas, ar katru tādu minūti kļuva par upuriem.

Tagad, šajos apstākļos sēžot, var atcerēties (kas to ir piedzīvojuši) vai spriedelēt (kas to nav pieredzējuši) par „Staļina asinskārību”, Gulagu, okupāciju, Molotova-Ribentropa paktu, 9.maiju, Anglijas un ASV otro fronti, par savu upuru lomu tajā visā. Tomēr tāda spriedelēšana un upura cilāšana izplēn ar pacelšanos augstāk par personiskajiem pārdzīvojumiem un zināšanu nākšanu par vēsturiskajām reālijām, kuras mīt augstāk par katra paša personisko pārdzīvojumu griestiem. Tad daudzi „Staļina upuri” kļūst par savu „draugu”, kaimiņu un skauģu ļaunprātību, aizvainojumu, atriebības vai vienkāršas cilvēciskas neiejūtības, Cilvēciskās Kultūras un bezjūtības upuriem, bet daudzi tādi „Gulaga upuri” patiesībā ir Cilvēci un Dzīvību glābušie Varoņi, ja vien viņi paši grib atteikties no sava upura tēla un atzīt, ko ar savu klātbūtni Gulagā ir sargājuši visu Dzīvo uz Zemes. Pateicoties viņiem – viņu esamībai tajās barakās, kara nebija. Viņi ir Varoņi, ja vien viņi paši to atzīst. Bet tie, kurus viņi uzskata par saviem sargātājiem – ASV patiesībā ir visa viņu posta cēlonis.

Ja nebūtu lielbagātnieku naida pret PSRS, tad nebūtu viņu radītā Hitlera un tādas Vācijas, tad nebūtu Otrā pasaules kara un visa, kas ar to ir saistīts, arī pirmskara notikumu Krievijā un pasaulē. Tajā laikā līdzīgā veidā izdarījās visas valstis, un nav vēl teikts, kurš te bija upuris un kurš agresors. Tā pati Polija vienlaicīgi ar „Lāci” veda sarunas ar Vāciju par sadarbību un kopīgu uzbrukumu „Lācim”. Krievija vienkārši paguva pabeigt sarunas ātrāk. Polija tīkoja uz visu Eiropu līdz Maskavai. Nezin vai poļu okupācija būtu (ņemot vērā poļu viesstrādnieku izkalpināšanu latviešu saimniecībās) ar jel ko patīkamāka par krievu okupāciju. Patiesībā Krievija (Staļins) pats izprovocēja Vācijas uzbrukumu ar to, ka paziņoja par savu lēmumu nelaist Hitleru caur Afganistānu uz Indiju un Himalajiem. Jo augstāk ģeopolitikā un Garīgās dzīves stāvos kāpjam, jo pavisam citādi tiek redzami pasaules notikumi.

Tagad atkal uzpirkti dimanti, freibergas un rinkēviči brēktin brēc par krievu armijas iebrukumiem, okupācijām un ukraiņu tautas ciešanām, par Latvijas brīvības apdraudējumiem un lielo palīdzību, kādu „mums” tagad sniegšot cēlie amerikāņi ar savu visspēcīgo armiju un kā viņi upurēšoties mūsu labā, kad taču tāds milzu „Lācis nāk”!

Lūk, dimanti brēc par „kara kurināšanu”, „naida un vardarbības propagandēšanu” kad tāds milzu „Lācis” tūlīt, tepat, tagad jau kaut kur brūkot ar savu karu iekšā. Lācis nāk!

Lūk, freibergas pieprasa visiem kā vienam celties cīņai ar Lāci, kurš Eiropu un visu pasauli apdraudot. Lācis nāk! Lūk, rinkēviči Eiropu aktivizē un mobilizē, jo, lūk, – Lācis nāk!

Ko visu laiku Ukrainā darīja Eiropa, mēs visi redzējām. Mēs redzējām, kā Eiropa uzkurināja nemierus Ukrainā, kā noveda situāciju līdz esošās valsts varas vardarbīgai gāšanai un prettiesiskas „valdības” radīšanai, kura tagad sagrauj valsti. Mēs redzējām kā Eiropa iznīcina Ukrainu. Mēs redzējām kā tā tiek okupēta un pakļauta NATO valstu kontrolei. Mēs redzējām kā tika formētas nacistu vienības „cittautiešu” iznīcināšanai un Ukrainas „attīrīšanai” no „moskaļiem”. Mēs dzirdējām un redzējām lozungus „moskaļus uz nažiem”! Mēs neredzējām tādus pat „moskaļu” aicinājumus. Mēs redzējām to, ka to, ko drīkst darīt „labā sektora” nacistiskie trieciennieki un Rietumukrainā viscaur, to nedrīkst darīt Austrumukrainā turienes iedzīvotāji! Mēs redzam, ka savas dzīvības viņi aizstāvēt nedrīkst! Mēs redzam, ka ASV mūs „aizstāvēt” drīkst, bet viņus Krievija aizstāvēt nedrīkst! Mēs redzam, ka tur, kur nekādas okupācijas nav, tur ir „okupācija” un tās „draudi”, bet tur, kur ir reāla okupācija, tur tās „nav”!

Mēs redzam un saprotam, ka katrs freibergu, dimantu un rinkēviču vārds ir jāsaprot otrādi apgriezts. Ja viņi saka, ka „mums uzbrūk”, tad patiesībā uzbrūk viņi. Ja mums saka, ka „Lācis kurina karu un aicina uz vardarbību”, tad patiesībā viņi ir sākuši karu pret „Lāci” un tīko to vardarbīgi vajāt visur, kur vien tāds mīt, un vispirms jau uzkurināt tādu vardarbību tepat Latvijā.

Viņiem par to maksā. Viņi ir nodevēji, tāpat kā tie zihmaņi, kuri mežā aģitēja par cīņu ar „Lāci”, bet paši gāja un pienesa ziņas čekai. Lācis nāk! Un atkal – Amerika mūs aizsargās! Lācis nāk! Lācis nāk! Lācis nāk! Amerika, Amerika, Amerika!

Tagad ir viegli pazīt nodevēju. Paskaties, redz, kur viņš brēc: „Lācis nāk!” Tas ir nodevējs! Latviju neizpostīja krievi. Latviju izpostīja nodevēji. Nodevēji – lieli un mazi. Nodevēji – tie, kuri savam labumam citus iegrūž postā.

„Antiņš” [Pauls Stelps]
/14.04.2014, 22.04.2014, 28.04.2014/
http://philos.lv/Lacis_nak1.html
http://philos.lv/Lacis_nak2.html
http://philos.lv/Lacis_nak3.html

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Vēsture, Reģ.: Krievija, UKRAINA, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

3 Responses to „Lācis nāk!” jeb skaidrojums par Vēsturi, Ideoloģiju, represijām un nodevējiem

  1. Zelma Z saka:

    Ļoti uzziņām bagāts raksts. Loģiski un precīzi! Paldies autoram! Diemžēl radās vairāki jautājumu par Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanu uz Sibīriju.
    Sapratu, ka rakstā runa ir par izsūtīšanu 1949. gadā. Tad var pieņemt arī to, ka iedzīvotāji tika deportēti ASV draudošā kodoluzbrukuma dēļ. Ja arī cilvēkiem nedrīkstēja darīt zināmus izsūtīšanas iemeslus (jo tad jau visi gribētu uz Sibīriju), tad kāpēc izsūtīšanas praktiskajiem izpildītājiem netika pavēlēts izsūtāmos aizvest cilvēcīgi. Daudzi taču tika izvesti tādi kā uz sliekšņa stāvēja, tikai ar to, kas mugurā!
    Bet izsūtīšanas 1941. gadā? Tad ASV vēl atombumbas nebija! Kādu „cēlu mērķu” vārdā tad notika šī pirmā izsūtīšana?
    Un izrakumi Baltezera vasarnīcā, kur tika atrasti noslepkavoti Latvijas armijas virsnieki. Vai pie šīm slepkavībām arī vainojama ASV.

  2. Psihenēs ir šādu stāstu daudz un pat vēl labāki.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s