„Panorāmas” tauta melnās ēras priekšvakarā

00401_Panoramas_tautaNesenajās parlamenta vēlēšanās apmierināti nobalsojušo elektorātu uz ielas gaidīja laipnas meitenes. Viņas dežurēja pie vēlēšanu iecirkņiem, lai visiem uzdotu vienu jautājumu: „Par ko jūs balsojāt?”. Biju liecinieks apmēram 85-90 gadus veca laulātā pāra atbildei. Vīrs tūlīt pasmaidīja: „Par vienotību”. Viņa sieva (arī ar smaidu) nekavējoties piebilda: „Panorāmā visi aicināja balsot par vienotību”.

Amerikāņu iestādītā demokrātiskā valstī tā mēdz būt. Amerikāņu iestādītā demokrātiskā valstī tautai tiek iestāstīts, ka sabiedrības apmaksātie mediji kalpo sabiedrībai. Tāpēc mūsu tautas zināma daļa joprojām tic, ka LTV ziņu programma „Panorāma” ir sabiedrības īpašums un pārraižu saturu veido sabiedrības labā. Ja „Panorāmā” visi aicina balsot par „Vienotību”, tad tā arī jādara. Tā priekš latviešu tautas ir vislabākā izvēle. Daudzi mūsu pilsoņi nav zaudējuši uzticību valsts algotajiem žurnālistiem un nav zaudējuši arī uzticību valsts amatpersonu godīgumam. Daudzi mūsu pilsoņi joprojām tic, ka amatpersonas visu dara ar sirdi un dvēseli, kā arī kalpo vienīgi patiesībai.

Par laimi mūsu tautas lielākā daļa vairs nav tik naiva un akli neuzticās valsts klerku godīgumam un viņu sludinātās patiesības līmenim. Šī tautas daļa zina, ka valdošās kliķes intereses nebūt nav sabiedrības intereses. Šī tautas daļa saprot, ka valsts institūcijas oportūniski apkalpo valdošo kliķi un sabiedrības finansu līdzekļi (budžets) tiek novirzīti valdošās kliķes vajadzībām. Valsts mediji un tajā skaitā valsts TV nav izņēmums. Žurnālisti strādā saskaņā ar valdošās kliķes varas „partijas” pasūtījumu.

Aizvadītajās parlamenta vēlēšanās sabiedrības algoto žurnālistu kalpošana valdošās kliķes varas „partijai” bija īpaši izteikta, pilnā mērā aizmirstot par žurnālistikas profesionāli sociālo jēgu un misiju, tādējādi pārvēršoties par riebīgi pieglaimīgiem varas „partijas” sulaiņiem. Novērtējot varas „partijas” riebīgi pieglaimīgo sulaiņu centību, Internetā ir sastopams ļoti drūms secinājums: „Turpat pusi no visa ētera laika gan valsts televīzijas, gan valsts radio ziņu un politisko diskusiju raidījumos priekšvēlēšanu aģitācijas laikā dominēja informācija un viedokļi, kas saistāmi ar politiskās partijas Vienotība pārstāvjiem un aktivitātēm. Nacionālajai apvienībai šāda uzmanība bijusi pievērsta piecas reizes mazāk, ZZS – četras reizes mazāk”.

Vakara ziņu raidījumam „Panorāma” latviešu tautā ir maģiska aura. Raidījuma skatīšanās ietilpst ikvakara obligātā rituālā. Latviešu tautas dzīve nav iedomājama bez „Panorāmas” skatīšanās. „Panorāma” ir latviešu tautas informatīvā pamatbāze – informācijas guru. Tātad garīgais audzinātājs.

Raidījumam ir milzīga sociāli psiholoģiskā slodze. Raidījums garantē noteiktu idejisko kvalitāti, noteiktu idejisko pozīciju un noteiktas ideoloģiskās perspektīvas. Raidījums nosaka cilvēku domāšanas tendences, pārdomātā materiāla intelektuālo un emocionālo spriedzi.

Savukārt katra raidījuma konkrētais saturs būtiski ietekmē tās abstrakti mentālās un jutekliski vibrējošās izpausmes, kuras dēvējam par sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu. Raidījuma saturs principiāli ietekmē visdažādāko konkrēto notikumu izpratni un vērtējumu. Bet pats galvenais – raidījuma saturs pārvēršas par konkrēto notikumu objektivitātes un patiesības kritēriju. Daudzi cilvēki ir svēti pārliecināti, ka raidījumā iekļautā konkrētā informācija pilnā mērā atbilst dzīves īstenībai.

Faktiski „Panorāmu” var droši iekļaut latviskuma identitātē. Latviskums nav iedomājams bez „Panorāmas”. Raidījums ietilpst tautas īpatnību kopumā jau vairākas paaudzes. „Panorāmas” vēsture sākās 1958.gadā. Bez „Panorāmas” nav iedomājami latviski specifiskie masu mediju lietošanas paradumi.

Paradums skatīties „Panorāmu” ir tik spēcīgs, ka ieguvis anekdotisku slavu. Vietējo zagļu aprindās it kā esot izplatīts kompetents praktiski pārbaudīts viedoklis, ka Latvijā vispiemērotākais laiks zagšanai esot tad, kad ēterā ir „Panorāma”. Jau krietni pirms pārraides sākuma cilvēki kļūstot uzbudināti un nervozi, tāpēc steigā aizmirstot aizslēgt to visu, ko nepieciešams aizslēgt. Turklāt pie televizora cilvēki tik pamatīgi iedziļinās ziņu saturā, ka pilnīgi zaudē kontaktu ar apkārtējo vidi. Viņu dzirde un acu skatījums ir koncentrēts vienīgi uz ekrānu. Viņi nav spējīgi neko dzirdēt un redzēt, kas notiek pagalmā, kas notiek pie garāžas vai sētā stāvošās mašīnas. Viņiem ir vienalga, kas notiek blakus istabā.

No zagšanas viedokļa ar „Panorāmu” kādreiz (1988.-1993.g.) it kā varēja konkurēt „perestroikas” specarhitektu uzkonstruētā televizijas pārraide „Labvakar”. Tās laikā pilsētu ielas un lauku viensētas burtiski izmira. Sajūta bija satraucoša. Ejot pa tukšajām ielām, kļuva ļoti neomulīgi un prātā nāca visšausmīgākās domas – sācies pasaules karš, gaidāms atombumbas sprādziens u.tml.

Taču faktiski tauta sēdēja pie televizoriem. „Perestroikas” krievu politiskie un krievu specdienestu līderi izvēlējās psiholoģiski visoptimālākos paņēmienus manipulācijās ar sabiedrību. Tajā skaitā izvēlējās tādu ārkārtīgi efektīvu paņēmienu kā nacionālisma psihozes uzkurināšana. Krievu līderi apzināti uzkurināja nacionālisma psihozi, jo viņi sapņoja par Krieviju bez „nacionālajām nomalēm” un „nacionālo republiku liekēžiem”. „Nomalēm” un „liekēžiem” bija noskatīts jauns saimnieks. Saimnieka maiņa tika noformēta kā „neatkarības cīņa”.

Raidījuma „Labvakar” galvenais mērķis bija latviešu nacionālisma uzkurināšana kokteilī ar „valstisko neatkarību”. Skaidrs, ka tolaik tas tautu grandiozi fascinēja. „Labvakar” tematika neatvairāmi pievilka, pilnīgi pārņēma savā varā un apbūra visu tautu. Pie mums, visticamākais, tikai daži cilvēki tolaik zināja „perestroikas” fantastiskās nelietības patiesos mērķus – mūsu laimīgo nākotni amerikāņu „šmucspainī”.

Pēcpadomju gados „Panorāma” strauji zaudēja auditoriju. Tautas iemīļotā raidījuma autoriem socioloģisko aptauju skaitļi nav patīkami. Tā, piemēram, ja 1994.gadā „Panorāmu” skatījās 666 tūkstoši cilvēku, tad 2011.gadā tikai 113 tūkstoši. Nav ticams, ka šogad skatītāju skaits būtu pieaudzis. Gluži pretēji. Vecākās paaudzes apjoms iet strauji mazumā, bet jaunākajās paaudzēs ir niecīga interese par „Panorāmu”. Tas ir noskaidrots iedzīvotāju aptaujās.

Droši var teikt, ka tiekamies ar „Panorāmas” tautas norietu. To nosaka vecākās paaudzes aiziešana mūžībā. „Panorāmas” tautas vietā enerģiski stājās jauna formācija – Interneta tauta.

Pētījumi liecina, ka mūsu jaunatnei ir interese par ziņām. Mūsu jaunatne vēlas uzzināt, kas ir noticis Latvijā, Eiropā, pasaulē.Taču mūsu jaunatnes interesēm par ziņām ir viena amizanta iezīme. Mūsu jaunatne labprāt izmanto Internetā pieejamos ziņu materiālus, bet tas nekāpina mūsu jaunatnes interesi par politiku. Pret politiku mūsu jaunatne izturas vienaldzīgi.

Par ko tas liecina? Tas liecina par vienaldzīgu attieksmi pret savu valsti, sociālajām problēmām un tajā skaitā jaunatnes sociālajām problēmām. Tas vēl liecina, ka mūsu jaunatne pret ziņām izturas kā sava veida izklaidi. Acīmredzot mūsu jaunatne Internetā iepazīstas galvenokārt ar tiem ziņu materiāliem, kuri tiek pasniegti izklaidējošā iepakojumā – bēdīgi slavenā „infotainment” maisījumā.

Neseno parlamenta vēlēšanu rezultāti atsedz kardinālu pavērsienu mūsu dzīvē. Tas ir ļoti nopietns un ļoti drūms pavērsiens. Tas ir pavērsiens, kas prognozē melnās ēras sākumu mūsu zemē. Pavērsiens ievada kardināli jaunu mūsu tautas likteņgaitu, kādu Dievs mums ir novēlējis turpmākajās gaitās zem šīs Saules. Kā saka, Dievs zina, ko dara. Melno ēru mēs tātad esam godīgi nopelnījuši.

Ņemot vērā vēlēšanu rezultātus, faktiski nākas teikt, ka Interneta tautu pareizāk būtu nokristīt par „suņu būdas” tautu. „Suņu būdas” āksta ievēlēšana valsts parlamentā ir ļoti nopietns signāls par mūsu jaunatnes garīgo stāvokli – jaunatnes cilvēciskajiem ideāliem, attieksmi pret valsts pārvaldi un valsts izaugsmes iespējām. Augstskolu kolēģi stāsta, ka studenti ir trakā sajūsmā par „suņu būdu”.

Nav šaubu, ka šī trakā sajūsma atsaucās uz studentu izvēli pie vēlēšanu urnas. Bet tas liecina par spožām perspektīvām visai tautai un visai valstij. Nākotnē „suņu būdas” fanu skaits katrā ziņā ievērojami pieaugs. Pēc vecākās paaudzes aiziešanas Latvijā rosīsies vienīgi „suņu būdas” fani. Valsts dzīvi arvien vairāk un vairāk nosacīs „suņu būdas” debilais fenomens. Jaunās paaudzes var turpmāk visu Latviju pārvērst par „suņu būdu”, jo „suņu būda” atbilst latviešu jauniešu garīgajām prasībām sintezē ar jauno superdebilo modi – „stulbingu”.

Un visi būs apmierināti. Neapmierināti būs vienīgi suņu mīļotāji, kuri suņus uzskata par vissaprātīgākajām dzīvajām radībām dotajā teritorijā. Viņiem jau tagad nepatīk gudro suņu vienādošana ar atsevišķiem debiliem hominīdiem.

Arturs Priedītis
/13.10.2014/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Politika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

5 Responses to „Panorāmas” tauta melnās ēras priekšvakarā

  1. Jānis saka:

    Kas ir “macionālisma psihoze”?

  2. Arturs Priedītis saka:

    No bloga “Stikla kalns”: Jaunā sintēze

    Skaidri ir redzams, ka pie mums nelietība ir progresējusi. Radusies ir jauna tipa nelietība – nelietība sintēzē ar debilitāti. Jaunā tipa nelietība ir redzama politikā, augstākās izglītības biznesā, valsts iestāžu darbībā. Jaunā tipa nelietība ir redzama arī tik psihiski jūtīgā sfērā kā žurnālistika. Turklāt žurnālistikā nelietību un debilitāti satuvina Interneta iespējas. Internets paver iespēju garīgi nelīdzsvarotiem cilvēkiem tēlot žurnālistus (ekspertus, analītiķus, speciālistus), ievietojot savus “viedokļus” komentāros u.c. Internetā iespējamā anonimitāte (iespēja noslēpties aiz “nika”) ir viens ko galvenajiem katalizatoriem nelietības un debilitātes sintēzē. Minēto sintēzi atsevišķos gadījumos stimulē arī mediju (Interneta portālu) redakcijas nepārdomātā attieksme. Piemēram, publicējot tekstus ar “niku”. Turklāt publicējot tādus tekstus ar “niku”, kuros ir debili noķengāti citi darbi, kuru autori savus tekstus ir publicējuši ar īsto vārdu un uzvārdu. Tāda pieeja žurnālistikā (bet ne tikai žurnālistikā) normālā sabiedrībā tradicionāli tiek uzskatīta par denunciāciju. Diemžēl tāda pieeja žurnālistikā ir sastopama. Taču sevi cienoša žurnālistika, žurnālistika ar stabilu morāli profesionālo stāju, no šīs pieejas atsakās. Pats par sevi ir skaidrs, ka tādā gadījumā nevar būt runa ne par kādu polemiku, diskusiju. Runa var būt vienīgi par zemisku velmi kādu noķēngāt, gļēvi slēpjoties, lai neviens neuzzinātu denuncētāja vārdu. Polemikā, diskusijā var izmantot un izmanto pseidonīmu. Taču tādā gadījumā valda klasiska norma: pseidonīma lietotāja īstais vārds ir zināms ja ne visai sabiedrībai, tad vismaz ir zināms kādai sabiedrības daļai un vienmēr ir zināms attiecīgā medija redakcijai. Ne velti žurnālistu/publicistu biogrāfijās līdzās īstajam vārdam tiek norādīti arī viņu izmantotie pseidonīmi. Paldies Dievam, arī pie mums Internetā jau ir izveidojusies stabila morāli pamatota tradīcija nekomunicēt ar tiem, kuri mazdūšīgi slēpjas aiz “nika”. Zināms ir arī tas, ka nopietnos portālos nepublicē “darbus”, kurus ir atsūtījuši autori ar “niku”.

  3. Arturs Priedītis saka:

    Par debilitātes straujo progresēšanu liecina A.K. ievēlēšana parlamentā. Ja agrāk biju redzējis dažus viņa ultraidiotiskos raidījumus, kuros viņa seja bija nosegta ar kaut kāda dzīvnieka masku, tad tagad medijos varu apskatīt Saeimas jaunā deputāta foto. Skaidrs, ka cilvēkam ar tādu seju ir ieteicams vienmēr publiskās vietās lietot masku. Sejas vaipstu debilitāte ir acīmredzama. Sejas debilitāte kopskaņā ar šausmīgi neliterāro valodu, vulgāro dikciju un idiotiski iracionālo domu gaitu rezultātā rada baisu iespaidu. Atklāti sakot, nebrīnīšos, ja parlamenta jaunā sasaukuma pirmajā sēdē A.K. ieradīsies dzīvnieka maskā, lai pievērstu sev uzmanību. LU kolēģi saka, ka studentes Visvalža ielā esot par A.K. sajūsmā. Tātad par ultraidiotisko raidījumu autoru galvenokārt nobalsoja jaunieši, kuri Internetā var baudīt debilās pārraides. Par ko liecina debila cilvēka nonākšana parlamentā? Tāds fakts liecina par ļoti daudziem momentiem. Liecina par debilitātes vispārējo nostiprināšanos. Liecina par valsts vispārējo līmeni, liecina par tautas attīstības vispārējo līmeni, liecina par politiskās dzīves vispārējo līmeni, konkrētās partijas un tās vadītāju, biedru vispārējo līmeni, liecina par žurnālistikas vispārējo līmeni, liecina par mediju īpašnieku, redaktoru vispārējo līmeni, liecina par “Interneta paaudzes” elektorāta vispārējo līmeni, liecina par sabiedrības intelektuālo, morālo, estētisko vispārējo līmeni. Galu galā liecina par Latvijas tautas kultūras līmeni.

  4. Arturs Priedītis saka:

    Šodien (17.10), lasot par izglītības un zinātnes ministrijas komandējumiem, kad “Druvietes ministrēšanas laikā viņas “komanda” pabijusi Gruzijā, Omānā, Tadžikistānā, Brazīlijā, Mongolijā, Rumānijā, Turcijā, Beļģijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Japānā un citviet”, bet tagad pēc vēlēšanām atsevišķi tipi kopā ar mīļākajām dodas nedēļu ilgā braucienā uz Sicīliju, Indoķīnu un Itāliju (pati kretīne ministre), pirmā doma ir loģiski vienkārša: latvieši paši nekad nebūs spējīgi izrauties no sava morālā pagrimuma un noteikti ir vajadzīga ārējā palīdzība mēslu aizslaucīšanā un izolācijā. Reāli var būt trīs ārējie spēki: ASV, ES un KF. Principā tas nav tik svarīgi, kurš no minētajiem spēkiem uzņemsies riebīgo uzdevumu apvaldīt mežoņus un morāli pagrimušo tautu. Pats svarīgākais ir tas, vai vispār kāds spēks gribēs to darīt un uzskatīs par savu pienākumu iejaukties latviešu morālās kloākas likvidēšanā. Tā vien liekas, ka neviens no minētajiem spēkiem pašlaik nav gatavs veikt attiecīgo humāno misiju. Latviešu plikadīdu ceļošanas mānija intensīvi uzplauka jau 90.gadu sākumā. Izglītības ministrs Piebalgs nepārtraukti apbraukāja pasaules valstis, pederasts Birkavs tiecās apmeklēt visas pasaules valstis. Tolaik par šo plikadīdu kaislību nosodoši rakstīja centrālā prese. Tagad nosodoši raksta tikai portāls “pietiek.com”. Ne tolaik, ne tagad latviešu masās nebija neviens politiskais un sabiedriskais spēks, kas censtos reāli apturēt tautas naudas izšķērdēšanu. Gluži pretēji, latviešu masās ienāca jauna paaudze, kura pati nelietīgi sāka tērēt valsts budžeta līdzekļus. Kretīnes ministrijā tie lielākie braucēji taču ir latviešu jaunieši ar truliem purniem. Latviešu morālais pagrimums (faktiski – morālā neattīstība) ir ieguvusi fantasmagoriskas vīzijas raksturu, kas vairs nav novēršams ar pašu spēkiem. Latviešu tautas demogrāfiskās stratifikācijas elementu (paaudžu) portreti atsedz vienīgi morāli nekur nederīgus stratus.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s