Par mūsu ierēdņu ekonomiku

_Birokratija

Mūsdienu globalizētajā pasaulē jau labu laiku eksistē starptautiskā darba dalīšana – dažādos pasaules reģionos attīstās tas, kam tur tiek radīti vislabvēlīgākie apstākļi. Savādāk nevar – konkurence.

Arī Latvijā ir produkts, kura radīšanā tā ir guvusi īpašus panākumus. Un tie nebūt nav pelēkie zirņi kā daudziem varētu šķist. Tas ir ierēdnis. Ierēdņi pie mums vairojas un darbojas. Uz viņiem neattiecas nekādi nelabvēlīgi nosacījumi , jo tie viņiem vienkārši neeksistē – ne sausums, ne plūdi, ne vētras un ne krīzes. Ierēdņu populācija Latvijā jebkādu notikumu rezultātā tikai un vienīgi pieaug pēc tam, kad tiek nodibināts kārtējais departaments vai aģentūra. Šai jomā Latvija ir priekšā visiem pārējiem, lai gan citos rādītājos atpaliek. Tā ir bijis vienmēr, izņemot tos nu ļoti, ļoti drausmīgos totalitārisma laikus.

Jau 1930-ajos gados pirmajā Latvijas republikā ierēdņi bija 1,3% no visiem iedzīvotājiem un šai ziņā jauniņā Latvija apsteidza savus kaimiņus. Somijā tolaik bija 0,7% ierēdņu, Lietuvā 0,6% (divreiz mazāk), bet Zviedrijā 1% (par 30% mazāk). Un te jāņem vērā, ka tolaik Latvijā rūpniecībā strādāja 13,5% (256 tūkstoši) cilvēku. Tas ir uz vienu strādājošo bija 10 ierēdņi un pēdējos spēkus nācās atdot šo kundziņu uzturēšanai. Tajā pašā laikā Zviedrijā rūpniecībā strādāja 29,5% – pavisam cita lieta. Kopumā tajā Latvijā ar 1,9 miljoniem iedzīvotāju bija 24,7 tūkstoši ierēdņu.

Tad sekoja „drausmīgie totalitārisma laiki”, kas turpinājās veselus 50 gadus. Šajā laikā iedzīvotāju skaits pieauga par 40% līdz 2,66 miljoniem, strādājošo skaits palielinājās 6 reizes līdz 1,41 miljonam, bet ierēdņu skaits pat samazinājās līdz 21 tūkstotim – 0,79% no iedzīvotāju skaita un 1,49% no strādājošajiem. Un padomājiet tik, cik lielu ierēdņu piepūli prasīja tik nekaunīgi pieblīdusī tautsaimniecība! Drausmas! Izrādās Padomju birokrātija bija vāja. Un vispār totalitārisms bija šausmīgs: ierēdņu štati bija jāapstiprina Maskavā un katru gadu vēl tika pieprasīts viņus samazināt.

1990.gadā Latvija kļuva brīva un neatkarīga un ņēmās visu pārbūvēt. Podus sagāza ne pa jokam: VEFā, piemēram, palika tikai 150 strādājošie, bet kopējais strādājošo skaits samazinājās divas reizes līdz 700 tūkstošiem. Bet tas neattiecās uz ierēdņiem. Viņu populācija tikai sāka uzplaukt. Uz 1995.gadu – pašu dziļāko krīzi, ierēdņu skaits jau bija palielinājies trīs reizes, sastādot 61 tūkstoti. Arī turpmāk ierēdņu skaits tikai un vienīgi pieauga, neskatoties uz straujo iedzīvotāju skaita samazināšanos. 2004.gadā Latvijā bija jau 73 tūkstoši ierēdņu, sasniedzot Lietuvas līmeni, kurā ir divreiz vairāk iedzīvotāju. Latvijā ierēdņi ir 3,14% no visiem iedzīvotājiem, bet Lietuvā 2,26% (par 40% mazāk). Šis ir vienīgais rādītājs, kurā Latvija apsteidz Lietuvu.

Ierēdņi paši vairojas un darbojas, bet dārgi izmaksā

Angļu publicists Sirils Norktons Parkinsons (1909—1993) noformulēja birokratizācijas likumus: „Ierēdņi rada darbu viens otram”, „Ierēdņu skaits pieaug neatkarīgi no darba apjoma.” Tieši tāpēc totalitārisma laikā Maskava, apstiprinot ierēdņu skaitu nākamajam gadam, apstiprināja arī ierēdņu samazināšanas plānu.

Šajos laikos Latvija ātri vien atguva totalitārismā iekavēto. Uz 1998.gadu, kad Latviju piemeklēja „Krievijas krīze”, mūsu ierēdņi atkal bija priekšā visiem kaimiņiem. Latvijas tēriņi ierēdņu uzturēšanai bija 26,3% no IKP, Lietuvai 24,5%, Igaunijai 22,6%, Baltkrievijai 19,5%, bet mūsu aizokeāna ideālam ASV – 15,2% (75% mazāk).

Un tas, ņemot vērā, ka Latvijā ir labēji liberālā ekonomiskā ideoloģija tāpat kā amerikāņiem, kas neprasa birokrātijas esamību, kurai būtu jāiejaucas tautsaimniecības vadībā. Un te Latvija neatbilst ne savam ideālam, ne savai ideoloģijai. Latvijas valdība ir visdārgākā, lai gan valsts ir visnabadzīgākā. Tāpēc arī visnabadzīgākā. Jo, ja Latvija būtu ņēmusi piemēru no sava aizokeāna ideāla un izveidojusi sev tik ekonomisku valdību kā ASV, tad Latvijai citiem izdevumiem šodienas cenās atliktu 966 miljoni latu gadā. Tās ir sešas nacionālās bibliotēkas uzreiz vienā piegājienā! Ja uzceltu tikai vienu, to finansiāli tad pat nepamanītu, bet pensijas un izdevumus medicīnai un izglītībai varētu palielināt par 70%. Bet, nē, ierēdņi Latvijai ir svarīgāki.

Šis process turpina attīstīties. No 2000. līdz 2004.gadam Latvijas IKP pieauga par 33,8%, budžeta izdevumi par 55%, bet ierēdņu uzturēšanas izmaksas par 70%. Tātad ierēdņu algas aug divas reizes ātrāk nekā IKP! Laikam tāpēc, ka ierēdnis ir ļoti maigs un dārgs objekts. Viņa alga vidēji ir par 20-50% lielāka, par viņu vienmēr ir nomaksāti nodokļi, viņš ir nodrošināts ar vislabāko medicīnas polisi, viņš izsit sev visādas kompensācijas par transportu, par dažādu darbu izpildi, prēmijas, par to, ka viņam kaut ko izdevās izdarīt. Un arī pat tad, ja neizdevās izdarīt, jo viņš taču centās. Pie tā vēl pieskaitiet ofisus, automašīnas, kompjūterus, mobilos tālruņus, dažādas programmas utt.

Ko šī ierēdņu armija dara?

Ko tad Latvijas ierēdņi dara? Visa tautsaimniecība taču ir izpārdota un privatizēta, un tiek vadīta patstāvīgi. Viņi neko nedara. Tas nav viņu uzdevums. Ierēdņu uzdevums ir pēc bezgalīgiem pamatojumiem un saskaņojumiem žēlīgi atļaut pārējiem iedzīvotājiem par viņu pašu naudu kaut ko izdarīt. To sauc par licenzēšanu. Tā ir neaizskarama ierēdņu rūpala. Lūk, pat jau ir noteikuši minimālo metru skaitu no vienas aptiekas līdz otrai. Fantastiski!

Amerikāņu rakstnieks Herberts Pročnovs (1897-1998) šai sakarā izteicās: „Ierēdnis ir cilvēks, kurš algo citus, lai tie dara darbu, kam noalgots bija viņš pats.” Tāpēc apkārt ierēdņiem vienmēr ir daudzi visādi SIA, kuri izpilda to, kas nepieciešams ierēdnim. Iepērk zīmuļus un automašīnas, uzkopj ofisus, noskaidro tautas viedokli, sacer visādas analīzes, noformē komandējumus uz Briseli vai Majami, nogādā viņu čemodānus, nodrošina kafijas pauzes… Pat grūti visu uzskaitīt.

Uztur ierēdņus nodokļu maksātāji, kuriem pēc mēnešu vai gadu staigāšanas pa viņu kabinetiem, beidzot izdevās iegūt atļauju kaut ko darīt tautsaimniecībā un nodrošināt to IKP pieaugumu, ar kuru viņi tik ļoti lepojas savās kafijas pauzēs un semināros ar ārvalstu kolēģiem. Kā tas pieaugums rodas, ierēdņiem nav ne jausmas.

Tomēr tirgus ekonomika ierēdņiem ir ļoti iepatikusies. Par visām izziņām, atļaujām, licenzēm utt. ierēdņiem ir jāsamaksā, neskatoties uz to, ka viņu darba laiks jau ir apmaksāts (saskaņā ar 2006.gada budžetu kopsummā 316,6 miljonu latu apmērā; 4337 lati uz katru ierēdni [un tās ir tikai oficiālās naudas summas]). Par algu viņi ir gatavi rīkot tikai kafijas pauzes, par pārējo ir jāmaksā pa virsu.

Ernests Buivids, fragments no grāmatas „Latvijas ceļš: pretī jaunai krīzei”
/2006/

Avots:
http://uploadingit.com/file/dq4wkwbsmukg3p4h/Buivids_Latvijas_cels.zip

Informācijas aģentūra
/17.10.2014/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Ekonomika, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Par mūsu ierēdņu ekonomiku

  1. Juris saka:

    “Jau 1930-ajos gados pirmajā Latvijas republikā ierēdņi bija 1,3% no visiem iedzīvotājiem un šai ziņā jauniņā Latvija apsteidza savus kaimiņus. Somijā tolaik bija 0,7% ierēdņu, Lietuvā 0,6% (divreiz mazāk), bet Zviedrijā 1% (par 30% mazāk). Un te jāņem vērā, ka tolaik Latvijā rūpniecībā strādāja 13,5% (256 tūkstoši) cilvēku. Tas ir uz vienu strādājošo bija 10 ierēdņi un pēdējos spēkus nācās atdot šo kundziņu uzturēšanai. ”

    Un kurš te ir galīgi “sapīpējies”???

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s