Par sazvērestībām, Rietumus pārvaldošajām slepenajām organizācijām (masoniem, iluminātiem u.c.) un Venēcijas lomu to izveidē

Venecijas_simbols4Informatīvi bagāts un izglītojošs raksts par konspiratīvo struktūru (slepeno organizāciju) attīstības vēsturi, kas ļauj labāk izprast pagātnes notikumus, to loģiku un arī šodienu, jo šodienas politikā un ekonomikā viss pa lielam notiek pēc tās pašas loģikas un pēc tām pašām receptēm kā pagātnē. Šī informācija ir īpaši aktuāla arī Latvijas iedzīvotājiem, jo pēc šīm receptēm, izmantojot šīs metodes un tieši šie spēki sagrāva Latvijas sabiedrību un ekonomiku, turpina to graut, izsūkt tās dzīvinošos spēkus, iedzīvoties uz tās rēķina un, iespējams, šādi to arī mēģinās pilnībā iznīcināt kādā no tuvākās vai tālākās nākotnes konfliktiem un kariņiem. Raksts ir slavenā krievu vēsturnieka un sociologa Andreja Fursova grāmatas „De Conspiration” fragmenta tulkojums.

Ievadam. Par mūsdienu sabiedrisko zinātņu aklumu un izskaidrotnespēju

Vispasaules globālā krīze, kura tikai pieņemas spēkā, savu milzu mērogu dēļ arvien vairāk piesaista uzmanību to radījušajiem iemesliem. Bez tam mūsdienu krīzes dēļ aug arī interese par pagātnes krīzēm, tajā skaitā arī kariem un revolūcijām. Starp daudzajiem paskaidrojošajiem modeļiem, kuri izskaidro liela mēroga vēsturiskos satricinājumus, var izdalīt divus pretējus vispārīgus modeļus. Saskaņā ar vienu no šiem modeļiem, krīžu (tai skaitā arī karu un revolūciju) iemesli loģiski izriet no „objektīviem priekšnosacījumiem” [citiem vārdiem sakot, krīžu iemeslis ir kaut kādi „objektīvi priekšnosacījumi”], tas ir, cilvēku rīcība spēj tikai paātrināt vai palēnināt procesu vai arī panākt tādu vai savādāku tā formu. Saskaņā ar otru modeli lielie vēsturiskie notikumi tiek uzskatīti par noteiktu cilvēku grupu, kuri „stāv virs vēstures”, darbības rezultātu.

Patiesība neatrodas pa vidu starp šiem diviem pretējiem uzskatiem. Kā teica Gēte, starp diviem pretējiem uzskatiem atrodas nevis patiesība, bet gan problēma, reizēm nenoformulēta. Šī ir viena medaļas puse. Otra medaļas puse ir apstāklī, ka patiesībā nekādu pretrunu starp šiem uzskatiem nav, īpaši, ja korekti noformulē šo problēmu, saskaņā ar sistēmisma, vēsturisma un zinātniskuma principiem.

Jāsāk ir ar to, ka ir nepareizi pretnostatīt sociāli – ekonomiskos priekšnosacījumus, kā objektīvu apstākli, atsevišķu cilvēku un organizāciju rīcībai, jo īpaši mērķtiecīgai un ar resursiem bagātīgi atbalstītai, kā subjektīvu apstākli. Pirmkārt, organizācijas un struktūras, to intereses, mērķi un rīcība ir tik pat objektīvs apstāklis kā „sociāli – ekonomiskie apstākļi”. Starp citu, tas pts par sevi nav nekāds spēks, tie ir tikai apstākļi [kuros spēks var rasties, bet var arī nerasties].

Otrkārt, pati šāda noteiktu apstākļu pretnostatīšana kā „objektīvu” un „subjektīvu” ir kļūdaina. Tā pie mums [Krievijā, Padomju Savienībā] radās ar vieglu V.Ļeņina roku, kurš ar „subjektīvajiem” apstākļiem apzīmēja „subjekta” apstākļus [apstākļi, kuri ir radušies subjekta darbības rezultātā; subjekts savukārt ir cilvēku kopa, kura spēj plānveidīgi un organizēti mainīt apkārtējo vidi].

Ar „subjektīvu” apzīmē kaut ko, kas izriet no paša subjekta iekšējiem pārdzīvojumiem un zināšanām par ārējo vidi (objektīvo), attiecīgi subjektīvais faktors ir darbība, kura izriet no šīm zināšanām un pārdzīvojumiem. Un kā ir ar šķiru interesēm? Tās ir subjektīvas vai objektīvas? Un kā ir ar organizācijām, kuras pārstāv šīs šķiru intereses? Ja kāds spēks iemieso sevī kādu šķiru, kādu sociālo grupu, pārstāv to un vadās no tās interesēm, tad tas nevar būt objektīvs faktors? Kas tad ir objektīvs?

Patiesībā runai ir jābūt nevis par objektīviem faktoriem, bet gan par sistēmiskiem un subjektu faktoriem – gan vieni, gan otri ir objektīvi, bet viens no subjekta faktora aspektiem ir subjektīvs. Subjekta faktors ir mērķtiecīga subjekta darbība savu mērķu, plānu un interešu realizācijai, izmantojot sociāli- vēsturisko procesu vērā ņemšanu, kontroli un vadību, bet no noteikta laikaposma, projektējot un radot šos procesus. Sociāli – vēsturisko procesu radīšana nav iespējama bez sistēmisko vēstures likumsakarību zināšanām, kam šai gadījumā jākļūst par šāda subjekta darbības likumiem.

Savulaik jaunā Eiropas zinātne par sabiedrību bija sistēmcentrēta. Kārļa Marksa (1818-1883) mēģinājumi izstrādāt vēsturiskā subjekta teoriju un pārvērst to par zinātni bija neveiksmīgi. Rezultātā šī Marksa teorētiskā līnija netika turpināta, bet subjekta faktors tika novienkāršots līdz subjektīvajam faktoram un pārvērsts par kaut ko otršķirīgu [lai gan tas ir pirmšķirīgs, jo tas kurš veic darbību (tas ir – subjekts) ir ļoti būtiski]. Tā rezultātā no zinātniskās sabiedrības redzes loka pilnībā pazuda ļoti būtiski vēsturisko izmaiņu aģenti, bet pašas šīs izmaiņas tika attēlotas kā pāreja no vienas sistēmas uz otru, kā vienu „objektīvo faktoru” izmaiņas uz citiem. Tā rezultātā no vēstures pazuda subjekts kā vēstures veidotājs [jo vēsturi neveido „objektīvi faktori”, vēsturi veido konkrēti cilvēki, kuri bieži vien ir apvienojuši savus pūliņus organizācijās, par kurām bieži vien atklāti citiem stāstīts netiek, tai skaitā arī tādēļ, lai aizsargātu sevi un atvieglotu savu mērķu realizāciju].

Viens no galvenajiem šodienas sociālo zinātņu uzdevumiem ir ne tikai vienkārši atgriest subjektu zinātnieku redzes lokā, bet arī izstrādāt subjektu centrētu zinātni, sintezēt to ar sistēmcentrētu zinātni un izveidot jaunu, daudzdimensiju subjektu-sistēmu sabiedrisko zinātni [ja to neizdara, tad šādai „zinātnei” nav jēgas, jo tā neko pēc būtības neizskaidro un var tikai kalpot kā smuks acu aizmālēšanas dekors nezinātājiem un nesaprašām].

Subjektu un to esības likumsakarību pētīšana ir daudz sarežģītāks uzdevums kā sistēmu pētīšana un analīze. Pirmkārt, ja pati sistēma ir pietiekami atvērta, tad daudzu subjektu darbībai tajā ir slēpts raksturs, un, jo nopietnāks ir subjekts, jo slēgtāka daba tam ir; par slepenām biedrībām (ložām, ordeņiem, klubiem) vispār nav ko runāt. Otrkārt, eksistē transsistēmu subjekti, kuri pāriet no vienas sociālas sistēmas uz citu un tādējādi atrodas virs sociālām sistēmām. Tā, piemēram, kristīgā baznīca kā ievērojama reliģiski – politiska un finansu – ekonomiska struktūra eksistēja gan antīkajos laikos, gan feodālajos viduslaikos, gan kapitālismā, gan, visdrīzāk, tā sevi kaut kādā izskatā arī saglabās pēckapitālistiskajā pasaulē. Bez kristīgās baznīcas pie transsistēmiskiem subjektiem var pieskaitīt arī vairākas ordeņu tipa struktūras.

Pašreizējā zinātne par sabiedrību orientējas ne tikai uz pašu sabiedrisko sistēmu, bet arī uz tās atvērtajām struktūrām. Tai pat laikā slēgta tipa struktūras, kuras vēstures gaitā ir realizējušas sevi kā īpaša tipa subjekti, praktiski nenokļūst tās redzeslaukā, bet šo parādību pētīšanas mēģinājumi bieži vien tiek kvalificēti kā nezinātniski un apsaukti par konspiroloģiju. Tāpēc viens no pašreizējiem racionālu zināšanu par sabiedrību galvenajiem uzdevumiem ir izstrādāt zināšanu sistēmu, kas ir veltīta slēgtām struktūrām kā īpašam vēsturisko subjektu veidam, sintezējot epistemoloģisko lauku [epistemoloģija – mācība par zināšanām un izziņu], kas pēta sabiedrības ēnu puses, ar disciplīnām, kuras pēta sabiedrības „fasādi” (redzamo, atklāto, atvērto daļu). Citiem vārdiem sakot, ir jāizveido pilnvērtīga zinātne par sabiedrību bez „baltajiem plankumiem” un kognitīvās [izziņas iespēju] invaliditātes.

Konspiroloģija – jautra un stingra zinātnes disciplīna

Zinātnieku, kuri pēta un analizē sociālo (sabiedrisko) realitāti, dzīvē ir tāda dīvaina pretruna. Veselā saprāta līmenī, kurš regulē visu mūsu ikdienas dzīvi, mēs [tas ir zinātnieki, kuri pēta un analizē sociālo (sabiedrisko) realitāti] ļoti labi saprotam dažas katram zināmas un saprotamas lietas. Pirmkārt, ka reāli eksistē personas, to grupas un struktūras, kuras lielākā mērā spēj ietekmēt apkārt notiekošo nekā citas personas, grupas un struktūras vai pat reizēm daudz vairāk nekā pārējās kopā ņemot. Otrkārt, ka šīs realitāti daudz vairāk ietekmēt spējīgās personas, grupas, struktūras realizē savu varu un ietekmi slēptā, maskētā veidā aiz acīmredzamo notikumu aizsega. Treškārt, ka šīs ietekmīgās personas, grupas, struktūras eksistē nevis haotiskā, bet gan organizētā formā [pretējā gadījumā nav iespējams panākt un ilglaicīgi saglabāt vērā ņemamu ietekmību].

Tās visas ir pietiekami vienkāršas un triviālas patiesības, un diez vai kāds kaut mazliet saprātīgs un godprātīgs cilvēks to apšaubīs. Tomēr, kad runa ir par vēsturiskiem vai politiskiem notikumiem, šo sociālās nevienmērības parādību, kas neatrodas „pašā virspusē” un nav katram vienkārši un viegli saskatāma, ne tikai vienkārši aizmirst vai ignorē, bet pat cītīgi cenšas noliegt. Tā rezultātā sabiedrisko notikumu analīze un izskaidrošana aprobežojas tikai ar ārējo fasādi , ar to, ko vienkārši var „aptaustīt” un kas viegli, citējot M.Fuko, „ļauj sevi nolasīt”.

Ja runa būs par, piemēram, prezidenta vēlēšanām, tad mums rādīs ierindas pilsoņu socioloģiskās aptaujas (it kā ierindas pilsoņiem ir tāds pats svars uz notiekošō kā „neierindas” un it kā lellēm ir tādas pašas iespējas kā aktieriem, kas tās lelles rausta aiz diedziņiem) un vēlēšanu rezultātus. Mums šai gadījumā sāks stāstīt par sabiedrības vairākumu, tā gribas izpausmi utt. Bet kas gan ir vairākums?! Ja mums ir simts vilku un tūkstotis aitu, tad kuram te ir vairākums?! Kurš ir „vairākums”- simts cilvēki, kuri kontrolē 30-50% visas pasaules bagātības un informāciju (masu informācijas līdzekļus, jeb precīzāk sakot masu reklāmas, aģitācijas un dezinformācijas līdzekļus) , kuriem ir plašs starptautisku „sakaru” loks un kuri dzīvo globālajā telpā, vai arī desmitiem miljonu ne pārāk izglītotu ierindas strādnieciņu, kuri velk dzīvību no algas līdz algai savā mazajā, lokālajā pasaulītē?!

Ja runa ir par kādu ekonomisku notikumu, tad mums „sapratnei” piedāvā statistiku, kur kvantitatīvie rādītāji aizstāj kvalitatīvos. Konvencionālā zinātne par sabiedrību funkcionē galvenokārt kā lielu skaitļu un empīrisku vispārinājumu zinātne. Bet pat matemātika sākas tur, kur beidzas skaitļi, un no dažiem empīriskiem vispārinājumiem nav iespējams izveidot vienu teorētisku.

Ja sabiedriskajās zinātnēs mēs, izskaidrojot kādu notikumu, apšaubīsim ārēji visiem redzamo parādību izkārtnes un pamēģināsim atrast kādus dziļākus iemeslus (notikušā būtību) par nezinātājiem rādāmajiem deklaratīvajiem pseidoiemesliem, kas bieži vien ir mākslīgi veidojumi, tad nereti tas tiks kvalificēts kā „konspiroloģija”. Pat vairāk, šis termins un tā sinonīms („sazvērestības teorijas”) tiek izmantots pats par sevi, kad bez argumentētas apspriešanas nepieciešams kompromitēt kādu darbu vai koncepciju vai, kā tas ir visbiežāk, nepieciešams pašos pamatos novērst tādu apspriešanu.

Bet, ja vēsturiskie procesi vispār ir brīvi no sazvērestībām kā no galvenajiem un noteicošajiem notikumu virzības elementiem, tad ko lai dara ar tādiem paziņojumiem kā, ka „pasauli pārvalda okulti spēki un to slepenās biedrības” (izteikuma autors: ebreju izcelsmes rakstnieks, bijušais Lielbritānijas premjerministrs Bendžamins Dizraeli (1804-1881))? Vai, lūk, piemēram, cits izteikums: „Eiropas liktenis atrodas tikai trīssimts cilvēku rokās, katrs no kuriem personiski pazīst visus pārējos. Savus pēctečus viņi izvēlas no sava vidus. Šiem cilvēkiem ir pietiekami daudz līdzekļu un resursu, lai panāktu tās valstiskās formas eksistences pārtraukšanu, kuru viņi uzskata par neattaisnotu.” (izteikuma autors: ebreju izcelsmes rakstnieks, bijušais Veimāras republikas ārlietu ministrs un Rotšildu padomnieks Valters Rātenavs (1867-1922)).

Bendžamins Dizraeli, Valters Rātenavs, Pols Krugmans, Ogists Košēns

Bendžamins Dizraeli, Valters Rātenavs, Pols Krugmans, Ogists Košēns

Viņu teiktais pilnībā atbilst zinātniskai pieejai, kura ņem vērā kapitālisma politekonomiskās likumsakarības. „Mūsdienu politekonomika, raksta Nobela prēmijas lauriāts ekonomikā Pols Krugmans (1953), māca mūs, ka mazas, labi organizētas cilvēku grupas bieži vien prevalē [triumfē, ir pārākas] pār daudz plašākas publikas interesēm”. Šo patiesību neizsaka kaut kāds konspirologs, bet gan globālo Rietumu aprindu atzīts amerikāņu liberālais ekonomists [pēc kura teorētiskajām receptēm ASV jau ilgāku laiku laupa visu pārējo pasauli]. Viņš tieši un atklāti raksta, ka, piemēram, Amerikas labējie radikāļi [jeb ambiciozie egocentriķi, jeb fašisti], būdami neliela grupa, tai pat laikā kontrolē gan Balto namu, gan Kongresu, gan lielā mērā arī tieslietu sistēmu un masu saziņas līdzekļus un cenšas izmainīt esošo Amerikas un visas pasaules sabiedrisko sistēmu.

Vēl ilgi pirms Krugmena, XX gs. sākumā par mazo, bet ļoti labi organizēto sabiedrisko grupu milzīgo ietekmi uz liela mēroga vēsturiskiem notikumiem norādīja Ogists Košēns (1876-1916), aprakstot enciklopēdistu lomu Lielās Franču revolūcijas (1789-1799) tapšanā. Bet enciklopēdisti taču dzīvoja vēl pirms masu saziņas līdzekļu, flešmobu un sociālo tīklu ēras, kontrole pār ko palielina dažāda tipa „mazo tautu” iespējas vairākas reizes un pārvērš sazvērestību par Sazvērestību. P.Krugmans ļoti labi to parāda uz ASV neokonu [ASV neokonservatīvās ideoloģijas piekritēji, kuri uzskata, ka ir jāizmato viss ASV militārais potenciāls, lai sev nevēlamās valstīs iedibinātu sev vēlamu „demokrātiju”] darbības 1990-ajos gados piemēra. Savā darbā „Lielie meli” viņš raksta: „Nevienam negribas izskatīties kā neprātīgam sazvērestību teoriju paudējam. Tomēr nav nekā neprātīga mēģinājumos saprats labējo patiesos nodomus. Pat otrādi, neprātīgi ir izlikties, ka te nav nekādas sazvērestības.

Tātad pietiekami nopietnā un autoratīvā līmenī ir izskanējis noteikts termins – „sazvērestība”, pie tam kā politekonomisks fenomens un kā dīvaina valstiska līmeņa sistēma.

Parasti ar konspiroloģiju saprot zināšanu sfēru, kurā vēsture un īpaši strauji tās „pagriezieni” tiek izskaidroti nevis izmantojot vēsturiskās likumsakarības un masveida procesus, bet gan ar kaut kādu slēptu spēku (masonu ložu, specdienestu, slepenu starptautisku organizāciju utt.) slepenas cīņas, sazvērestību un kontrsazvērestību peripetijām (konspiroloģija – no angļu vārda „conspiracy” – sazvērestība; „conspiracy” savukārt izriet no latīņu vārda „conspiratio” – saskaņa, harmonija, vienprātība, vienotība… kā arī slepena vienošanās, vienošanās, sazvērestība, dumpis).

Bieži tiek akcentētas primitīvas vai apzināti primitivizētas konspiratīvas shēmas, to nenopietnums, brīžiem arī odiozums. Un patiesi ir ne mazums konspiroloģisko darbu, kuri ir uzrakstīti, dzenoties pēc sensācijas un ne pārāk godprātīgas izpeļņas, no kā arī izriet apšaubāmu apgalvojumu vieglums un neprecizitāte faktos. Tai pašā laikā ir ne mazums darbu, kuri tiek dēvēti par konspiroloģiskiem, bet kuru būtība ir nekas cits kā savdabīga „piesegšanas akcija”, kuras mērķis ir savlaicīgi novērst uzmanību no galvenā, no „bāzes operācijas”, liekot publikai koncentrēties „ne uz to bumbiņu”, „ne uz to uzpirksteni”, pie tam vēl nopelnot ar to. Šādu peidokonspiroloģisku darbu mērķis var būt pievērst pastiprinātu sabiedrības uzmanību kādai maznozīmīgai trešā līmeņa tēmai vai problēmai, izreklamēt kādas vienas vai otras struktūras un personas, kurām it kā piemīt kaut kāda slēpta varenība. Visbeidzot pseidokonspiroloģiski darbi var tikt radīti, lai apsteidzošā kārtā sakompromitētu nopietnus mēģinājumus noskaidrot vienu vai otru sociālo mehānismu vai notikumu būtību un to noslēpumus.

Neuzticību konspiroloģiskām teorijām papildus rada arī tas, ka tās bieži vien kļūst par neomitoloģiskām konstrukcijām (cīņa starp „Labo un Ļauno”, „Esības un Iznīcības spēkiem” utt.). Šādos gadījumos reāla un bieži vien korekta notikumu analīze tiek kompromitēta ar konspiroloģiskās shēmas nezinātniskajiem mērķiem, bet pašā darbā zinātniski termini mijas ar reliģiskiem un mitoloģiskiem. Jo īpaši konkrētā tēma un konspiroloģiskā pieeja kā tāda tiek kompromitēta, kad konspiroloģiskās shēmas tiek pasniegtas kā no pārdabiskiem spēkiem sūtītas atklāsmes (kaut kas līdzīgs Rasputina „es tā redzu”), kas šajā gadījumā ir nekas cits kā postmodernistiskā tumsonība un šamanisks spiritisms.

Lai gan bieži vien daudzi noslēpumi tiek slēpti visu acu priekšā (te vietā ir atcerēties priestera Brauna un Flabo sarunu Kīta Čestertona darbā „Salauztie zobeni” („The sign of the broken sword”): „Pēc minūtes ilga klusuma brīža mazais ceļinieks teica lielajam: „Kur gudrs cilvēks slēps akmentiņu? „. Lielais atbildēja: „Jūras krastā.” Mazais pamāja ar galvu un paprasīja: „Bet kur gudrs cilvēks slēps lapu?” Un lielais atbildēja: „Mežā.” „), tas nebūt neattiecas uz visiem noslēpumiem. Nebūt ne visi pasaulē notiekošā motīvi atrodas virspusē (gluži otrādi, tie tiek slēpti) un nebūt ne visi mērķi tiek atklāti deklarēti un tas ir dabiski. Mēs ļoti labi zinām, ka lielā politika [un politika vispār] tiek realizēta slēpti, ka reāla vara ir slepena (slēpta) vara un ka „augsto finansu” sfēras funkcionēšanas reālie mehānismi ir noslēpums.

Tāpēc pašos pamatos apšaubīt vēstures slēpto mehānismu analīzi viebiežāk cenšas vai nu nekompetenti un nezinoši cilvēki (profāni) vai tieši otrādi, tie, kuri ļoti labi ir informēti par slepenu spēku un struktūru eksistenci un tādējādi novērš no tiem uzmanību vai „jauc pēdas”. Tiesa gan viņi šai savā centībā nereti pāršauj pār strīpu un atmasko sevi.

Labs piemērs te ir kominterns, tas ir 3.internacionāle [starptautiska dažādu valstu komunistisko partiju organizācija, kura darbojās laika posmā no 1919. līdz 1943.gadam], kura divas desmitgades slepenībā plānoja un realizēja apvērsumus, sacelšanās, revolūcijas un kurai bija slēpti milzu finansu līdzekļi. Komitnerns ir nekas cits kā konspiratīvā struktūra (KS), bet tās ietekme uz vēsturi ir konspiroloģiska ietekme. Un kādēļ gan analoģiskas buržuāzijas un aristokrātu struktūras nav konspiratīvas (jo tās darbojas slēgtā režīmā un tām ir daudzkārt lielāks politiskais un finansu potenciāls)?! Te ir vietā atgādināt Ļeva Trocka – Bronšteina (1879-1940) vārdus, ka patiesie sazvērestību autori sēž Volstrītā. Un no sevis te vēl piebildīšu, ka ne tik vien kā sēdēja, bet, risinot savu veikalu problēmas, slepeni palīdzēja gan boļševikiem, gan vēl jo lielākā mērā vēlāk arī Hitleram. Visbeidzot jebkura revolūcija, karš un makrokrīze savā metodoloģiskā būtībā vienmēr ir kaut kāda sazvērestība jeb, precīzāk sakot, Sazvērestība.

Protams, jebkuras krīzes un revolūciju pamatā ir objektīvi sistēmiski iemesli. Masu procesu ietekme eksistē. Tomēr, kā mēdza izteikties Einšteins, pasaulei ir kvalitatīva nevis kvantitatīva daba. Neliela, labi organizētu cilvēku grupa, kuras rīcībā ir gigantiski līdzekļi (īpašumi, finanses), vara pār zināšanām un tās radošajām struktūrām, kā arī plašsaziņas līdzekļi, reāli nozīmē daudzkārt vairāk nekā milzīgas cilvēku masas un pat veselas valstis.

Par konspiroloģiju var runāt divējādi – kā par noteiktu pieeju realitātes pētīšanai un kā par zinātnisku programmu vai epistemoloģisku lauku, bet vismaz pagaidām par konspiroloģiju nevar runāt kā par zinātnisku disciplīnu. Kā pieeja problēmai konspiroloģija vispirmām kārtām ir deduktīvi – analītiska meklēšana (kaut arī indukciju ar nevajadzētu vērtēt par zemu), nereti izmantojot netiešas pazīmes, apslēpto acīmredzamajā, slēptu motīvu, iemeslu un iemeslu virknes izskaitļošanu . Tas ir to apstākļu noskaidrošanu, kuri neatrodas virspusē un nekādi sevi neparāda vai, ja parāda, tad nesaprotamos tukšumos un nobīdēs, kas tā mulsina, satrauc un traucē dzīvot standarta akadēmiskajiem pētniekiem [jo izjauc visas viņu ārēji smukās teorētiskās bildes]. Šai ziņā konspiroloģijai ir jābūt neatņemamai sociālo zinātņu to pašreizējajā veidolā sastāvdaļai, kompensējot šo zinātņu orientāciju uz virspusē esošo, uz „kvantitātes likumiem” un uz acīmredzamo.

Konspiroloģija: par un pret (daži piemēri)

Papildus konspiroloģijas literatūras tirgum eksistē arī antikonspiroloģiski darbi, kuru efekts ir tik pat neproduktīvs, cik dažu konspiroloģisku darbu: ja pēdējās nereti kompromitē slēpto realitātes pušu analīzi kā tādu, tad to antipodi mēģina pierādīt, ka nekādu sazvērestību vispār nav, ka, piemēram, Linkolnu un Kenediju nogalināja vienpatņi, tādējādi panākot pavisam pretēju efektu. Pie šādiem darbiem var pieskaitīt Daniela Paipsa darbu „ Sazvērestība. Vajāšanas mānija politiķu prātos ” (Conspiracy : How the Paranoid Style Flourishes and Where It Comes From). Jau no nosaukuma ir redzams, ka autors (slavenā rusafoba Ričarda Paipsa dēls) pielīdzina sazvērestības teorijas paranojai. Savā darbā Paips izsmej Kenedija slepkavības „konspiroloģiskās” versijas (viņš piekrīt oficiālajai!), Federālo rezervju sistēmas radīšanu, Franču revolūciju. Tāpat viņš nepaiet garām arī „Cionas gudro protokoliem”. Gan par šo darbu, gan arī par tās autoru, uz kura daba acīmredzami ir atpūtusies, nebūtu nemaz vērts runāt, ja vien viņš nebūtu novedis līdz loģiskam noslēgumam tipisku antikosnpiroloģisku argumentāciju (šai gadījumā sajauktu ar primitīvu antikomunismu, kas to padara par vēl uzskatāmāku).

Par Paipsa darbu var pateikt tikai vienu: vairāk vajag lasīt un nevajag apkaunot savu tautu, un, ja jau uzņēmies izpildīt politisko pasūtījumu, tad to nevajag darīt tik primitīvi un stulbi, bet gan smalki. Zīmīgi, ka pats Paips neuzdrošinājās savu darbu nosaukt par zinātnisku pētījumu, un saprotams arī kāpēc – tas neiztur pat minimālu zinātniskuma pārbaudi. Tā mērķis ir cits – nomelnot plašas publikas acīs jebkādus mēģinājumus analizēt reālus slepenus politiskos procesus (jo īpaši amerikāņu).

Paipsa darbam ir antipodi – ultrakonspiroloģiskas shēmas, kuru autori sazvērestības redz visur. Šīs ir divas galējības, kam pa vidu ir pagarlaicīgs „mainstrīms”, kuros nevis tiek veikta analīze (lai to izdarītu ir ļoti daudz jāzina un jāpārdomā), bet gan tiek izklāstītas un kategorizētas sazvērestību teorijas (šī žanra klasika ir Johana fon Bīberšteina darbs „Mīti par sazvērestībām” (Der Mythos von der Verschwörung)), vai arī tiek mēģināts dot to kulturoloģisko interpretāciju (Pīters Naits „Kultūras sazvērestība. No Kenedija slepkavības līdz „slepenajiem materiāliem”). Lai gan minētās divas grāmatas ir ievērojami „mierīgākas” savā tonalitātē kā vairums citu šāda tipa opusu, tiem ir noteikts ievirziens, kurš apzināti dzēš robežas starp realitāti un izdomājumiem, kā rezultātā arī rodas apšaubāma „sazvērestības kultūra”, kurā pazūd notikumu sociālā nozīme,tai izšķīstot fantastikā. Un pats galvenais, iegrimstot šādā „sazvērestības kultūrā”, zūd nepieciešamība meklēt cēloņu un seku ķēdes, kas cilvēku var novest pie sabiedrības augšējiem slēņiem nepatīkamiem vai pat gelēji nepieņemamiem jautājumiem. Piemēram, jau minētais Bīberšteins savā darbā apskata sazvērestības shēmas, kurās kā sazvērnieki figurē filozofi, masoni, ebreji, liberāļi un sociālisti, bet ne finansisti, kapitālisti, lieloligarhu dinastijas, aristokrātija, jo šai gadījumā (kam ir ļoti plaša pierādījumu bāze) viņš bīstami tuvu pietuvotos reāliem Rietumu sistēmas un buržuāziskās sabiedrības noslēpumiem.

Pilnībā neizklāstīšu konspiroloģijas vēsturi, bet nepieciešams ir pieminēt tos darbus, kuri tiek minēti kā konspiroloģijas sākums un kuri noteica noteiktu konspiroloģijas attīstības un tās kritikas (jo īpaši negodprātīgas) loģiku.Te pirmkārt ir jāmin franču abata Augustīna Barueļa (1741-1820) darbs „Piezīmes par jakobīnisma vēsturi” (Mémoires pour servir à l’Histoire du Jacobinisme; 1798), Džona Robinsona (1739-1805) „Par slepenajām biedrībām un to draudiem valstij un reliģijai” (Ueber geheime Gesellschaften und deren Gefährlichkeit für Staat und Religion; 1800), kā arī [Jelgavas ģimnāzijas filozofijas pasniedzēja un Jelgavas ložas „Zu den drey Gekrönten Schwerdtern“ brāļa] Johana Augusta fon Štarka (1741-1816) „Filozofijas triumfs XVIII gadsimtā” (Der Triumph der Philosophie im achtzehnten Jahrhunderte; 1803). Pēc būtības šis trio noformēja to masonu – iluminātu dienas kārtību, kura vislielākā mērā ietekmēja lielas daļas XIX gadsimta konspiroloģijas un antikonspiroloģijas attīstību.

Augustīns Baruels, Džons Robinsons, Johans Augusts fon Štarks

Augustīns Baruels, Džons Robinsons, Johans Augusts fon Štarks

Lai gan Baruels nebija pirmais, kurš saistīja masonus un franču revolūciju (pionieris te bija Žaks Fransuā Lefrans ar 1791.gadā izdoto darbu „Norautais pārsegs„) un lai gan ar dokumentiem viņu aktīvi apgādāja Štarks, tomēr šis abats izrādījās galvenais konspiroloģijas pamatlicējs – gan detalizācijas, gan pētījuma kopējā mēroga ziņā, kurš ir pietiekami iespaidīgs gan XVIII gadsimta beigām, gan arī ne tikai. Pirmajā sējumā („Antikristiešu sazvērestība”) Baruels sīki apraksta kā anglofīls Voltērs (1694-1778) ar domubiedriem sagatavoja idejisko augsni monarhijas un kristietības sagraušanai. Otrajā sējumā („Sofistu sazvērestība un dumpis pret karaļiem”) tiek stāstīts par filozofu un masonu savienību. Trešais sējums („Negodprātīgā un arhaiskā sofistu sazvērestība”) ir veltīts Bavārijas iluminātiem, bet ceturtajā sējumā (tāds pats nosaukums, kā trešajam sējumam) tiek stāstīts, kā sazvērestība tika realizēta.

Minētā trio, viņu sekotāju un kritiķu darbi pievērsa uzmanību masonu – iluminātu Eiropas vēstures un politikas aspektam, tai pašā laikā tādējādi tika ievērojami sašaurināta Eiropas vēstures un politikas visas slēgtās („slepenās”) dimensijas analīze.

Pirmkārt, visas diskusijas par šo tēmu risinājās pēc vienkāršotas apgalvojuma – nolieguma („jā” – „nē”) loģikas, kas ievērojami novienkāršo patieso vēsturisko ainu. Otrkārt, uzmanība tika novērsta no citiem netiešiem pasaules politikas un pasaules „spēles” subjektiem, no lieliem finansistu „namiem” (no tiem pašiem Rotšildiem) un augšējiem sabiedrības slāņiem kopumā. Treškārt, uzmanība tika novērsta no Lielbritānijas – no valsts, kura bija ieineteresēta attīstīt citās valstīs masonu un cita veida slēgtas struktūras, un no valsts, kuru lielā mērā (lai gan ne tik lielā kā ASV) pašu radīja šāda veida Anglijas un Eiropas struktūras. Visbeidzot uzmanība tādējādi tiek novērsta no kapitālisma kā sistēmas.

Galvenā „konspiroštudi” vājība ir apstāklī, ka esot pietiekami interesantiem, šokējošiem un „sprādzienbīstamiem” empīriskiem materiāliem, kas pilnībā apgriež kājām gaisā priekšstatus par noteiktiem vēsturiskiem notikumiem, to autori nespēja adekvāti konceptualizēt šādus materiālus, izveidojot jaunu zinātnisku disciplīnu vai arī pārveidojot noteiktā mērā esošās disciplīnas. Lai to izdarītu, vajadzēja ierakstīt „konspiroštudi” problemātiku kapitālisma kā sistēmas vēsturiskajā un teorētiskajā analīzē, jo gan slēgto („slepeno”) pārnacionālo saskaņošanas un vadības struktūru esamība kā tāda, gan mazskaitlisku projektorientētu cilvēku grupu iespējas (vai vismaz reāli mēģinājumi) virzīt cilvēces vēstures gaitu izriet no kapitālisma sociālās dabas, no kapitālisma īpatnībām.

Pat vairāk, tieši kapitālistiskā sistēma (un tādā mērogā tikai kapitālistiskā sistēma) rada slēgtās pārnacionālās saskaņošanas un vadības struktūras, kuras eksistē „sazvērestības” režīmā; tās ir imanentas tai. Pēc būtības kapitālistiskā sistēma nespēj eksistēt bez šīm struktūrām. Šīs struktūras ir tāda pati kapitālistiskās sistēmas neatņemama sastāvdaļa kā kapitāla uzkrāšanās cikli, cīņa par vispasaules hegemoniju un pasaules kari. Pat vairāk, konspiratīvo struktūru attīstība visciešākā mērā ir saistīta ar kapitālistiskās sistēmas ekonomiskajiem un politiskajiem cikliem, pēc kuriem var spriest par sistēmu kopumā , jo tie iemieso kopējos (telpa) un ilgtermiņa (laiks) sistēmas funkcionēšanas aspektus.

Dzīves beigās Kārlis Markss izteicās, ka, ja viņš no jauna rakstītu „Kapitālu”, tad viņš sāktu ar valsti un starptautisko (starpvalstu) attiecību sistēmu. Es savukārt pateikšu tā: ja mūsdienās no jauna sākt rakstīt „Kapitālu” (kas starp citu ir pat ļoti aktuāli), tad jāsāk ir ar to, kas ar vieglu I.Iļjina roku ir apsaukts par „aizkulisēm”, tas ir ar slēgtām pārnacionālām saskaņošanas un vadības struktūrām – tieši tās tikai ar savas eksistences faktu vien noņem vienu no galvenajām, fundamentālajām kapitālisma pretrunām. Bez šīs pretrunas atrisināšanas un bez struktūrām, kas to paveic, kapitālisma funkcionēšana nav iespējama. Konspiroloģija kā process un realitāte ir kapitālisma eksistencei nepieciešams priekšnosacījums un vienlaicīgi arī kapitālistiskās sistēmas darbības process.

Konspiratīvās struktūras kā kapitālisma attīstības imanenta forma

Lielkapitālistiem, lai kādā valstī arī viņi nedzīvotu (īpaši, ja tā ir liela valsts), jo īpaši to finansiālajam segmentam, vienmēr eksistē intereses, kuras iziet ārpus nacionāliem rāmjiem, ārpus valstu robežām – gan savu, gan citu. Un realizēt šīs intereses var tikai, pārkāpjot likumus, gan savas valsts, gan citu valstu, gan visbiežāk vienlaicīgi savas un citu valstu.Pie tam runa ir nevis par kaut kādu vienreizēju likumpārkāpumu, bet gan par regulāru, sistemātisku likumpārkāpšanu, kas attiecīgi kaut kā ir jānoformē. Viena lieta, ja lielkapitālam stāv pretī vāja vai pat vidēji stipra kādas Āzijas polītija, nemaz nerunājot par Āfrikas valstīm, kur pietiek ar „karakuģu diplomātijas” [gunboat diplomacy – iecienīts ASV „diplomātijas” veids 19.gs. Ķīnā, Japānā un Latīņamerikā] spēka variantu. Bet kā lai izlīdzas ar spēkā līdzīgām vai aptuveni spēkā līdzīgām valstīm: Lielbritāniju, Franciju, Krieviju, Austriju, Vāciju, ASV? Šo valstu gadījumos tik vienkārši problēmas neatrisināsi, te ir nepieciešami nevis šaujamieroči, bet gan organizatoriskie ieroči, kas noformētu dažādu valstu augstākās šķiras kapitālistu intereses, likvidētu to pretrunas ar valstīm un kļūtu par to pārnacionālo un ilgtermiņa interešu paudējiem.

Tā kā pasaules tirgus tirdzniecības plūsmas regulāri pārkāpj valstu politiskās robežas, nereti nonākot pretrunā ar šķērsojamo valstu interesēm, kapitālistiskās šķiras augšējam slānim, pirmkārt, ir nepieciešamas pārnacionālas, nevalstiskas struktūras/organizācijas. Otrkārt, šīm organizācijām ir jābūt, ja ne pilnībā slepenām, tad vismaz slēptām no plašas publikas redzesloka. Treškārt, šīm struktūrām ir jāspēj ietekmēt valsti, tās vadītājus un līderus, atrodoties vienlaicīgi gan virs valstīm, gan arī virs kapitāla. Pēc būtības, to, ar ko nodarbojas šīs struktūras, nevar nosaukt savādāk kā par permanentu [nepārtrauktu] un institualizētu sazvērestību.Tāpēc ir jārunā par konspiratīvām struktūrām.

Pie konspiratīvām struktūrām pieder visas slēgta tipa struktūras, kuras kapitālisma apstākļos visbiežāk (lai gan ne vienmēr) ir pārnacionālas: masonu ložas, slēgti klubi, slepenās biedrības, ordeņu tipa organizācijas utt. Konspiratīvās struktūras nekādā gadījumā netiek izsmeltas tikai ar masoniem un kvazimasoniem, lai gan XVIII gadsimtā un lielā XIX gadsimta daļā tās bija dominējošās konspiratīvo struktūru formas. Tomēr XIX gadsimta beigās un XX gadsimtā radās jaunas, daudz mūsdienīgākas konspiratīvo struktūru formas, kas neatcēla vecās un nereti bija saistītas ar tām. Tomēr jaunās KS bija daudz lielākā mērā saistītas ar politiku, ekonomiku un izlūkošanu.

Konspiratīvās struktūras ir kapitālisma kā sistēmas trešais „stūris”, kurš atrodas augšā virs diviem citiem „stūriem” – valsts un kapitāla, kuri atrodas vienā plaknē. Konspiratīvās struktūras ir kapitālisma trešā dimensija, kas dod pilnīgu un viengabalainu skatu uz kapitālismu kā sistēmu. Kad kapitālistiskās ēras vēsturnieki raksta un stāsta mums tikai par valsts un kapitāla vēsturi, tad tā ir nepilna, nepilnīga un viltus vēsture. Tā ir trīsdimensiju sistēmas divdimensiju vēsture. Bez konspiratīvo struktūru vēstures kapitālistiskā laikmeta vēsture nav iespējama. Cita lieta, ka konspiratīvo struktūru vēsturei ir jābūt ierakstītai kapitāla (tā uzkrāšanās ciklu) un valstu (to cīņas par hegemoniju) vēsturē, un to attiecības ir jāanalizē kā subjekta un sistēmas. Tikai šai gadījumā mēs iegūsim pilnīgu, integrālu laikmeta vēsturi, nevis tikai shēmu, kura spēj apmierināt tikai profānus (tai skaitā arī ar zinātniskiem grādiem).

Konspiratīvās struktūras noņem ne tikai pamata politiski – ekonomiskās pretrunas, par kurām jau tika minēts, bet arī citas: starp dažādām kapitāla formām, attiecīgi arī starp dažādām kapitālistu šķiras frakcijām, kā arī starp valstīm. Pārstāvot vienlaicīgi gan valsti, gan kapitālu, organizatoriski tos saistot tādā sfērā, kura atrodas ārpus valsts un ārpus kapitāla, konspiratīvās struktūras tādējādi nokļūst virs kapitāla un virs valsts, paužot vienotas ilgtermiņa kapitālistiskās sistēmas intereses un tādējādi personificējot kapitālistu šķiras, kā visas sistēmas sistēmveidojošā elementa, vienotās ilgtermiņa intereses.

Visbeidzot ir vēl viena svarīga buržuāziskās sabiedrības pretruna, kuru noņem konspiratīvās struktūras. Buržuāziskā sabiedrībā oficiālā vara nav sakrāla, noslēpums nav tās imanents raksturlielums. Tas ir tikai „pirmskapitālisma” Āzijas, Āfrikas un pirmskolumba Amerikas sabiedrībās noslēpums bija imanents varas raksturlielums. Pie tam šis noslēpums atradās „virspusē”, tas bija visiem acīmredzams. Cilvēki zināja par slepeno varu un par varas slepenību un pašu varu uztvēra lielā mērā kā kaut ko noslēpumainu un sakrālu. Tāpēc, starp citu, šādās sabiedrībās nebija īpašas nepieciešamības pēc sazvērestības kā sistēmas, kā kaut kāda īpaša fenomena. Tas, protams, nenozīmē, ka tajās nebija sazvērestību un slepenas cīņas.

Pavisam savādāk ir ar kapitālismu kā sistēmu. Tā kā kapitālismā produktīvām attiecībām ir ekonomisks raksturs, bet cilvēku ekspluatācija tiek veikta kā acīmredzama darbaspēka apmaiņa pret sabiedrisko produktu, sociālie procesi ir gandrīz caurspīdīgi: tirgus, preču – naudas attiecību kundzība, varas institucionāla izolēšana no privātīpašuma, ekonomikas izolēšana no morāles, reliģijas izolēšana no politikas, politikas izolēšana no ekonomikas (pēc „Leina likuma” ekonomikas vadība ir jāatdala no administratīvi – politiskajiem procesiem), ekonomikas izolēšana no sociālās sfēras. Tas viss parāda buržuāziskās sabiedrības sociālās un varas attiecības. Ekonomiskās, sociālās, politiskās sfēras un to savstarpējo attiecību racionalizācija maksimāli atklāj tos procesus, kuri notiek šajās sfērās, padara tos par principiāli „nolasāmiem” un pārvērš par īpašu zinātnisku disciplīnu (socioloģijas, ekonomikas, politikas) pētniecības objektu.

Buržuāziskā sabiedrībā vara zaudē savu sakrālību un noslēpumainību. Pie tam, bez valsts eksistē arī vēl pilsoniskā sabiedrība. Vara buržuāziskā sabiedrībā – valsts un politika – (jo īpaši kopš XIX gadsimta vidus) ir, ja ne caurskatāma, tad pietiekami saskatāma, vēl jo vairāk arī tādēļ, ka tā oficiāli pretendē uz atvērtību un racionalitāti. Te vēl ir jāpiemin vispārējas vēlēšanu tiesības (Lielbritānijā kopš 1867.gada), kā arī apstāklis, ka buržuāziskā sabiedrība (kapitālistiskās sistēmas kodolā) ir vienīgā, kura legalizē politisko opozīciju un, lai gan liekulīgi, bet tomēr oficiāli pasludina demokrātiju un cilvēktiesības kā politiskos principus. Tas protams rada ļoti nopietnas problēmas gan kapitālistu šķirai, gan tās intereses pārstāvošajai valstij, tas ir – problēmas visai sistēmai kopumā, kuras pieaug, saasinoties sociālajiem konfliktiem, notiekot kariem un revolūcijām.

Atklāta, demokrātiska politiska fasāde visnopietnākā kārtā apdraud, ja ne padara neiespējamu kapitālistiskās sistēmas kā tādas funkcionēšanu, tas ir, tā padara neiespējamu kapitālistu šķiras augšējam slānim realizēt savas intereses uz visas pārējās sabiedrības rēķina un par sliktu visai pārējai sabiedrībai, padara neiespējamu šādas varas atbalstīšanu no sabiedrības vairākuma un padara neiespējamu kapitālistiskās šķiras augšējā slāņa privilēģiju saglabāšanu. Tāpēc šādas politekonomiskas sistēmas normālas funkcionēšanas loģika prasa izveidot slēptu varas kontūru, „ēnu”, „aizkulises” – to, pēc kā nebija tik liela nepieciešamība pirmskapitālistiskās sabiedrībās. Šī nepieciešamība ir jo spēcīgāka un dzelžaināka, jo demokrātiskāka izskatās ārējā fasāde, kurai tieši savas atvērtības un demokrātiskuma dēļ nevar būt reālas varas vai arī kuras reālai varai ir jābūt maksimāli ierobežotai. Tas arī ir vēl viens no konspiratīvo struktūru uzdevumiem, kuru spēcīgums un varenība ir tieši proporcionāls ārējam demokrātiskumam un atvērtībai.

Mūsdienu konspiratīvās struktūras radīja noteikts subjekts – XVII gadsimtā latenti, XVIII gadsimtā jau atklāti. Savukārt pats šis subjekts tika izveidots („salikts”) Anglijā – tā radīšanas aktīvā daļa bija XVI gadsimta otrā un XVII gadsimta pirmā puse.

Visai zīmīga ir venēciešu mākslinieka Antonio Kanaleto (1697-1768) gleznu lielā popularitāte XVIII gadsimta britu augšējos slāņos. Viņa gleznas pirka hercogs Ričmonds, erls Karlails un daudzi, daudzi citi, bet hercogs Bedfords vispār 24-ām viņa gleznām piešķīra veselu zāli. Kādēļ tāda popularitāte? Lieta tāda, ka Kanaleto radīja slaveno Venēcijas skatu gleznu sēriju, kurās tika attēlota nevis XVIII gadsimta, bet gan XV – XVI gadsimta Venēcija, kad pilsēta bija plaukstoša un pašpārliecināta. Kanaleto vēl redzēja kaut ko no šī laikmeta atblāzmas. Savukārt britu esteblišmentam tāda Venēcija bija veiksmes simbols: viņi uzskatīja, ka tieši ārējā tirdzniecība, kāda XV – XVI gadsimtā bija venēciešiem, no kuriem viņi pārņēma stafeti, ir varas un bagātību motors. Tieši tāpēc viņi bija tādā sajūsmā par venēciešu gleznotāja daiļradi.

Ambasidor_in_Dodge_palice

Buniraco

canal303Riva_degli_Schiavoni_Looking_East2

Canaletto_-_The_Grand_Canal_and_the_Church_of_the_Salute

Canaletto_Return_of_the_Bucentoro_to_the_Molo_on_Ascension_Day,_1732__Royal_Collection__Windsor_

Molo_on_Ansensiol_Day

Regata_on_Grand_chanel

Pusotru gadsimtu vēlāk finansists Jalmars Šahts (1877-1970), aicinot Eiropas baņķierus atbalstīt Hitleru, pamatoja to tā, ka Hitlers beidzot iznīcinās nacionālās valstis un baņķieri iegūs „Venēciju Eiropas izmēros”.

XIII – XVII gadsimta Venēciju kā savu senču dzimteni uzskata ne tikai daļa ietekmīgi XIX gadsimta beigu briti, bet arī daži ne mazāk ietekmīgi XX gadsimta beigu amerikāņi: pēc viņu domām ASV XX gadsimta beigu situācija pasaulē lielā mērā atgādina Venēcijas XIII – XVII gadsimtu situāciju Eiropā un pasaulē. Pēc vēsturisko līdzību atzīšanas seko venēciešu principu un norādījumu atzīšana. Droši var teikt, ka anglosakši – briti XVII – XIX gadsimtā un amerikāņi XX gadsimtā iemiesoja un attīstīja venēciešu politekonomisko tradīciju, protams, būtiski to papildinot, bet neizmainot tās būtību. Tā nav nejaušība, ka daudzi mūsdienu pasaules finansu – politiskā augšgala pārstāvji ir venēciešu aristokrātu pēcnācēji, kuri ir saradojušies ar lielākajām dinastiju, aristokrātijas un finansistu ģimenēm abās okeāna pusēs.

Tieši viduslaiku Venēcija, kurā XVI gadsimtā dzīvoja 200 tūkstoši cilvēku un kuru pārvaldīja 40 ģimenes, nevis antīkās Atēnas vai Roma,lielā mērā izveidoja mūsdienu Rietumus. Par Venēcijas lomu Eiropas vēsturē papildus visam citam liecina arī tās ģenētiski – ģenealoģiskais ieguldījums. Venēciešu aristokrātija deva 17 pāvestu ģimenes, ieskaitot Bordžas un Orsini, ar venēciešu aristokrātiem saradojās Mediči, Sforcas, Parmas un Francijas Burboni, Savojas valdnieki, Bavārijas Vitelsbahi un vēl sešas– septiņas hercogu un markgrāfu dinastijas. No Venēcijas ir nākušas sekojošas ebreju ģimenes: Morpugo (finansēja Napolionu), Varburgi (finansēja Napoleonu un Hitleru), amerikāņu Keboti (ebreju Kaboti ģimene no Lombardijas, kura X gadsimtā pārcēlās uz Venēciju). Pa sieviešu līniju ar venēciešu aristokrātiju ir saistīti nearistokrātiskas izcelsmes finansisti un rūpnieki, piemēram, „Fiat” īpašnieki Anjeli. Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt.

Venēcieši kļuva par jauna plēsonīga eiropiešu (Rietumu) subjekta formēšanās katalizatoru, kurš izrādījās „svešs” ne tikai attiecībā pret neeiropiešu civilizācijām, bet arī attiecībā pret pašiem eiropiešiem. Īpaši lielu ietekmi venēcieši atstāja tieši uz Angliju.

La Serenissima jeb „Svešie” Eiropā

Venēcijas republika 16.gadsimtā (in dark red the territories conquered at the start of the 15th century, in red the territories at the start of 16th century, in pink the territories conquered temporarily, in yellow the sea dominated by Venetian fleet during the 15th century, in orange the main routes, purple squares are the main emporiums and commercial colonies)

Venēcijas republika 16.gadsimtā (in dark red the territories conquered at the start of the 15th century, in red the territories at the start of 16th century, in pink the territories conquered temporarily, in yellow the sea dominated by Venetian fleet during the 15th century, in orange the main routes, purple squares are the main emporiums and commercial colonies)

Venēcija pasaules vēsturē „startēja” kā Romejas impērijas kontrolēta teritorija (Romejas impēriju par Bizantiju sāka dēvēt XVI gadsimta vidus vācu vēsturnieki, lai vienīgā Romas impērija būtu Svētā Romas impērija, kas tolaik satāvēja galvenokārt no vācu zemēm). Tomēr IX gadsimtā pēc Kārļa Lielā (742-814) [franku karalis, Karolingu dinastijas pārstāvis, pirmais Svētās Romas impērijas imperators] dēla Pipina (769—811) karagājiena uz Ziemeļitāliju (810.gads) un vienošanās noslēgšanas ar Romejas impēriju, Venēcija pamazām atbrīvojās no Bizantijas kontroles.

Kārlis Lielais, Enriko Dondolo

Kārlis Lielais, Enriko Dondolo

Venēcija (jeb kā to mīlīgi dēvē paši tās iedzīvotāji – La Serenissima (Viņa Augstība)) ieguva vēsturisko spēku uz savas bijušās metropoles izlaupīšanas rēķina. Venēcijas augstmaņiem (kopā ar benediktīniešiem un Vatikānu) bija liela loma krusta karu, kas pēc būtības bija laupīšanas kari, organizēšanā. Bet venēciešu organizētā Konstatntinopoles ieņemšana un izlaupīšana Trešā krusta kara laikā 1204.gadā (dodžs tolaik bija Enriko Dondolo (1107-1205)[dodžs -vēlēts Venēcijas valdnieks, kaut kas līdzīgs mūsdienu valstu prezidentiem; pats vārds cēlies no latīņu „Dux”- spēks]) deva viņiem tiem laikiem milzīgas bagātības (400 tūkstoši sudraba markas) un citus milzu ieguvumus – gan materiālus, gan arī nemateriāla rakstura (tai skaitā arī trīs astotdaļas no Bizantijas teritorijas un virkni stratēģiskas Vidusjūras salas kā, piemēram, Krēta un Kipra, nemaz nerunājot par tādu neizmērojamu ieguvumu kā ģeopolitiskā pretinieka likvidēšanu).

Jau XIII gadsimta pirmajā trešdaļā venēcieši, kā arī genujieši un lombardieši bija iedzinuši parādu jūgā lielu Eiropas daļu; kā politisko sabiedroto viņi izmantoja Romas pāvestu, atbalstot viņu cīņā ar Svētās Romas imperatoru. Lielā mērā pateicoties viņiem notika Hohenštaufenu [Svētās Romas impērijas dinastija 1138-1254] krišana [1268.gads – pēdējā Hohenštaufenu dinastijas pārstāvja Konradīna (1252-1268), Jeruzalemes un Sicīlijas karaļa, nāve]. Itāļu bankas, izmantojot finansu mehānismus, pakļāva sev Rietumeiropu; tai pat virzienā strādāja arī templiešu ordenis (1119-1312)[izveidots pēc Jeruzalemes ieņemšanas svētceļnieku aizsardzībai; reāli nodarbojās ar finansu operācijām; īsā laika posmā kļuva ļoti bagāts un ietekmīgs ].

XIII gadsimta vidū venēcieši „palaiž” zelta dukātu [nosaukums cēlies no vārda „duke” – hercogs, jo tās formāli izlaida hercogistes], kurš apgrozībā bija līdz pat 1840-ajiem gadiem. Kontrolējot bagātākās Eiropas sudraba raktuves (vācu zemes, Ungārija, Slovēnija, Balkāni), venēcieši nodibināja sakarus ar Ķīnu, mainot sudrabu pret zeltu un, kā norāda A.Duglass, šī bimetālikā sistēma pareizināta uz Venēcijas – Ķīnas „asi”, deva venēciešiem neierobežotas iespējas „slaukt” Eiropas reālo („fizisko”) ekonomiku, kura, pateicoties Venēcijai, laiku pa laikam izjuta „sudraba badu” [tas ir laiku pa laikam bija skaidras naudas trūkuma izsauktas krīzes līdzīgi kā tas notiek joprojām].Tas kā venēcieši parazītiski izsūca Eiropu [citiem vārdiem sakot „pelnīja” uz visas Eiropas rēķina] redzams no sekojošiem datiem: vidējais Eiropas ekonomikas pieaugums XIV gadsimtā bija 3-4%, savukārt Venēcijas gada ienākums tai pat laikā bija 40% (4 miljoni dukātu).

XIV gadsimta pirmajā trešdaļā Eiropas monarhi deva augļotājiem spēcīgu triecienu. Vispirms Francijas karalis Filips IV Skaistais (1285–1314) sagrāva templiešu ordeni Francijā [saziņā ar pāvestu templieši tika izsludināti ārpus likuma, īpašumi konfiscēti, bet notvertie biedri sodīti ar nāvi]. Daļa templiešu aizbēga uz Skotiju, bet daļa uz Portugāli (tieši tas ir Skotijas un vēlāk arī Anglijas ciešo kontaktu ar Portugāli iemesls).

Filips IV Skaistais, Eduards III

Filips IV Skaistais, Eduards III

Pēc tam Anglijas karalis Eduards III (1312-1377) atteicās atmaksāt parādus florenciešu baņķieriem: 1343.gadā – Perucci, bet 1345.gadā – Bardi, tādējādi novedot tos līdz bankrotam, kas izraisīja visas Rietumeiropas finansu krīzi un haosu finansu jomā. Itāļu vēsturiskajā atmiņā Perucci un Bardi banku namu krahs ir tāda mēroga katastrofa, ka par to atcerējās vēl XX gs.: 2.pasaules kara laikā Musolini paziņoja, ka pēc uzvaras karā piespiedīs britus atdot Eduarda III parādu ar visiem 600 gadu laikā sakrājušamies procentiem. XV gs. vidū, tas ir pēc simts gadiem pēc Bardi un Perucci krišanas, to laiku baņķiemiem, piemēram, Mediči, neizdevās sasniegt viņu līmeni.

Genuja un Venēcija arī cieta no XIV gadsimta otrās puses un XV gadsimta pirmās puses finansu haosa, kuru saasināja mēra epidēmija, ekonomiskā krīze un sociālie nemieri. Tomēr XV gadsimta situācija sāka mainīties. Sākumā, XV gadsimta vidū, dodža Frančesko Foskari (1373-1457) laikā venēcieši sagrāba ievērojamu daļu Ziemeļitālijas, aizvirzoties uz „terraferma” līdz Bergamo, kur Sv.Marka spārnotais lauva [Venēcijas simbols] sastapās ar Milānas čūsku. Šiem jauniegūtajiem īpašumiem, kā raksta D.Abulafija, bija sava nozīme XVI-XVII gadsimtā, kad venēcieši sāka pārcelties uz rietumiem.

Venēcijas lauva un Milānas čūska

Venēcijas lauva un Milānas čūska

Kā atzīmēja Fernāns Brodels, iegūstot XV gadsimta pirmajā pusē Paduju, Veronu, Brešiju un Bergamo, Venēcija izveidoja mini impēriju, kas piesedza to no Itālijas puses. Arī tas bija viens no sava veida nākotnes ieguldījumiem.

Tomēr galvenais Venēcijas stāvokļa uzlabošanās avots tāpat kā XIII gadsimta sākumā bija Konstantinopole. Venēcieši (kopā ar genujiešiem) atrisināja savas problēmas uz Romejas impērijas rēķina, kur tolaik valdīja Paleologu dinastija (itāļu Viterbo ģimenes grieķu atzars, kuram bija cieši sakara ar Mediči ģimeni; Bizantijas imperatori no 1261.līdz 1453.gadam). Līdzīgi kā 1204.gadā, Venēcija apvienoja savus spēkus ar Vatikānu (un arī Genuju); ir ziņas, ka viņi palīdzēja Mehmedam II (1432-1481) ar naudu Konstantinopoles ieņemšanā, bet daļa genujiešu algotņu Romejas impērijas armijā izrādījās nodevēji un atvēra ienaidniekam pilsētas vārtus. [1453.gadā Osmaņu imperators ieņēma Konstantinopoli (pašreiz Stambula) līdz ar ko savu eksistenci beidza Romejas (Bizantijas) impērija.]

Frančesko Foskari, Mehmeds II

Frančesko Foskari, Mehmeds II

Nevajag brīnīties par šādu venēciešu nostāju, un lieta te nav tikai finansu- politiskajos ieguvumos, kas pārsniedz reliģiozās kristiešu jūtas: „vērtības kļūst visai elastīgas, kad lietas sāk grozīties ap varu un peļņu”, komentējot šādas situācijas, saka I.Vallerštains. Te ir jāņem vērā vēl cits apstāklis.

Kā norāda A.Čaitkins, agrajos viduslaikos venēciešu tirdznieciski – politiskā elite veidojās no Konstantinopoles tirgotāju dinastijām no toreiz bagātā Fanaras rajona. „Fanarioti” savukārt lielākā daļa bija nākuši no Levantas, tas ir Austrumvidusjūras. Šim reģionam bija raksturīgs dažādu etnosu, kultūru, tradīciju, reliģisku un mistisku novirzienu sajaukums. Pie tam mistiski uzskati bieži vien izrādījās stiprāki par reliģiskiem, ietērpjoties [maskējoties] dažādu reliģiju ārišķīgos ietērpos: gan kristietības (plašāk zināmākais tās mistiskais, nekristietiskais un kristietībai pretējais (naidīgais) kodols ir gnosticisms), gan vēlāk arī islāma. Tādējādi Venēcijā nokļuva senu dzimtu pārstāvji ar dziļiem antikristietiskiem uzskatiem, kuri sekoja gnosticisma tradīcijai vai arī seno austrumu reliģiskajiem kultiem – feniķiešu un jo īpaši babiloniešu. Zīmīgi, ka Venēcijas simbols ir spārnotais lauva, kas ir plaši izplatīts senajos Tuvajos Austrumos. Savukārt Sv.Marka spārnotais lauva, kurš atrodas vienā uz Pjacettas [laukums Venēcijā] kolonām, visdrīzāk ir persiešu izcelsmes (m.ē. IV gs.).

Tādējādi aiz formāli kristīgās, katoliciskās fasādes Venēcijā, Sv.Marka bazilikā slēpās pavisam cita reliģiska tradīcija, kura bija naidīga kristietībai vai kā minimums alternatīva tai. Tieši tādēļ Venēcijas attieksme pret Romejas impēriju no vienas puses un katoļu pasauli un Vatikānu no otras puses bija saistīta ne tikai ar finansu – ekonomiskām interesēm, bet arī ideju – reliģiskajiem uzskatiem: un šai ziņā Venēcija kristīgajā Eiropā bija kā „Svešie”.

Šķietami Venēcijai bija saulainas perspektīvas, īpaši pēc tam, kad turki, ne bez viņu palīdzības, iekaroja Konstantinopoli (1453.g,) un venēcieši kā pateicību saņēma savu „ievārijuma burku un pīrāgu grozu” [kaut kāds krievu izteiciens]. Pēc būtības turki nodeva venēciešu pārziņā Osmaņu impērijas diplomātijas un izlūkdienestu kurēšanu [vadīšanu]. Tomēr, neskatoties uz šķietami tik veiksmīgu lietu kārtību, globālā situācija sāka attīstīties pret Venēciju.

Pirmkārt, Osmaņu impērija bija daudz spēcīgāka par norietošo Romejas impēriju. Osmaņu impērijai Austrumos bija savas tirdzniecības intereses un tā objektīvi ja ne pārtrauca, tad apgrūtināja venēciešiem tirdzniecību ar Austrumiem. Venēcija kopš tās pirmsākumiem bija autrumu orientēta pilsēta: laikā, kad visas Ziemeļitālijas pilsētvalstis orientējās uz ziemeļiem Svētās Romas impērijas imperatora virzienā vai uz dienvidiem Romas pāvesta virzienā, Venēcija pagriezās ar muguru pret viņiem visiem un orientējās uz austrumiem. Tad nu lūk, jaunajā ģeopolitiskajā situācijā šī orientācija bija apdraudēta. Kā norāda R.Krauli, osmaņi draudēja izjaukt Venēcijas „laulības ar jūru” (Vidusjūru, protams).

Otrkārt, portugāļi (Vasko de Gama (1469-1524)) „izveidoja” alternatīvu ceļu uz Āziju apkārt Āfrikai, tādējādi ievērojami kaitējot venēciešiem. Venēcijas vēstnieks Kairā izteicās, ka jūras ceļa atklāšana uz Austrumiem apkārt Āfrikai ir „саuse de grande ruina del stato Veneto” („milzīgu zaudējumu iemesls Venēcijas valstij”).

Pāvests Jūlijs II (Džiliāno della Rovere)

Pāvests Jūlijs II (Džiliāno della Rovere)

Treškārt, 1509.gadā pret venēciešiem Kambrijas līgā apvienojās gandrīz visas ievērojamākās Eiropas valstis (izņemot Angliju), ieskaitot Svēto krēslu [Romas pāvesta valsti] un 1511.gadā venēcieši cieta sakāvi. Pilnīgu Venēcijas noslaucīšanu no zemes virsmas venēciešu oligarhijai izdevās novērst tikai uzpērkot pāvestu Jūliju II (1443-1513, pāvests no 1503.g.). Viņš, starp citu, ir pirmais Romas pāvests, kura līķi iebalzamēja.

Tādējādi XVI gadsimta sākumā Venēcija nokļuva ļoti apgrūtinošā stāvoklī un tās valdošie slāņi centās darīt visu, lai vairs neatrastos atklātā konfrontācijā ar visu Eiropu. Lai to panāktu, pirmkārt, bija nepieciešams iegūt kādas Eiropas lielvalsts atbalstu, cieši piesaistot to sev finansu ziņā; otrkārt, vajadzēja izdarīt tā, lai Eiropai vairs nebūtu tik lielas daļas par Venēciju, tas ir, uzmanības novēršanai vajadzēja izraisīt Eiropā iekšēju konfliktu.

Ārpolitiskais uzsvars tika likts uz Habsburgu dinastiju. Te venēcieši „pārņēma stafeti” no genujiešiem, kuri finansiāli kontrolējot Burgundiju [valstisks veidojums Francijas teritorijā ar ambīcijām uz visas Francijas pārvaldīšanu; pašreiz viens no Francijas reģioniem] un franciski runājošos Šveices kantonus, visādi veicināja Burgundijas karaļnama un Hasburgu laulības (XV gs. Francijas vēsturē tiek saukts par „Burgundijas” periodu, norādot uz šīs hercogistes lielo nozīmi šai periodā). Tā rezultātā tika iegūta kontrole pār Spāniju un attiecīgi arī Portugāli (ne velti Dž. Arrigi pirmo kapitāla uzkrāšanas posmu nosauca par genujas-ibērijas, norādot uz to simbiozi). Tagad vajadzēja tikai „iestumt” Habsburgus Svētās Romas impērijas tronī un venēcieši arī aktīvi sāka ar to nodarboties.

Venēciešu sudrabs, ko tie ieguva caur vācu augļotājiem (kopš XVI gadsimta vidus venēcieši aktīvi apguva Vācijas dienvidus: Ninbergā un Ausburgā izveidojās „venēciešu kvartāli”; ar venēciešiem visciešākā mērā sadarbojās slavenā baņķieru Fuggeru dzimta ) palīdzēja Spānijas karalim Kārlim I Habsburgam (1500-1558)[pirmais apvienotās Spānijas karalis] kļūt par Svētās Romas impērijas imperatoru Kārli V. Kārļa konkurentam, Francijas karalim Franciskam I Valuā (1494–1547) vienkārši nepietika naudas balsotāju uzpirkšanai. Francisks bija gatavs piedāvāt imperatora ievēlētājiem (kūrfirstiem) 3 miljonus zelta kronu. Kārlim tādas naudas nebija, bet viņam palīgā nāca venēcieši, piesaistot ietekmīgo Ausburgas lielbagātnieku Fuggeru, kurš nodrošināja lielāku naudassumu kā spēja atļauties Francijas karalis. 1515.gadā balsu uzpirkšana sasniedza savu mērķi un Kārlis kļuva par Svētās Romas impērijas imperatoru.

Jakovs Fuggers Bagātais, Kārlis I (V) Habsburgs, Franciskam I Valuā

Jakovs Fuggers Bagātais, Kārlis I (V) Habsburgs, Francisks I Valuā

Un te ir jāvērš uzmanība uz raksturīgu venēciešu pieejas niansi: tas, ka venēcieši finansiāli atbalstīja Kārli pret Francisku, viņiem netraucēja pēc dažiem gadiem finansiāli atbalstīt Franciska I karu pert Kārli V, ko tobrīd finansēja genujieši. Un to darot viņi kopā rīkojās viena mērķa sasniegšanai – konflikta izraisīšanai un uzturēšanai Eiropā, kurš solīja milzu peļņu, un lielvalstu uzmanības novēršanai no savām valstelēm. 1523.gadā Jakovs Fuggers Bagātais (1459-1525) rakstīja Kārlim V, ka bez viņa, Fuggera palīdzības „viņa augstība nebūtu ieguvis Romas kroni”, bet viņš, protams, noklusēja, ka ievērojamu šīs summas daļu piešķīra venēcieši un ka Fuggera atbalsts bija viņu politiskā spēle, kas virzīja Fuggera ekonomisko spēli. Rezumējot jāpasaka, ka šīs venēciešu spēles rezultātā visu XVI gadsimta pirmo pusi norisinājās t.s.”Itālijas kari” starp Franciju un Spāniju.

Kārļa V Habsburga pārvaldāmās teritorijas

Kārļa V Habsburga pārvaldāmās teritorijas

Finansu ziņā venēcieši kontrolēja Spāniju kopā ar genujiešiem; vācu kūrfirstu valstiņas pārsvarā bija venēciešu ietekmes zona, bet Šveices kantoni – genujiešu, lai gan te pakāpeniski venēcieši audzēja savu ietekmi, kura uz 1815.gadu (Svētās savienības – faktiskas Šveices valsts nodibināšanas brīdi) bija tik ievērojama, ka Šveice tika izvēlēta kā papildus venēciešu ģimeņu bagātību glabāšanas vieta un apdrošināšanas kompāniju „zona”. Šveicē samērā ātri izveidojās cieša finansu un ģimeniska savienība starp venēciešu un vietējām protestantu ģimenēm (šai ziņā der atgādināt, ka protestantisms ir vis jūdaizētākā kristietības versija, kas pietiekami saskanīgi sadzīvo ar gnostiskām un tamlīdzīgām misticiskām mācībām).

Kari starp Spāniju un Franciju nebija vienīgais konflikts, ko savās politiskajās un finansu interesēs palīdzēja izraisīt venēcieši. Uzreiz pēc zaudējuma Kambrejas līgai un, izglābjoties tikai pateicoties pāvesta uzpirkšanai, venēcieši sāka sponsorēt un atbalstīt Romas katoļu baznīcas kritiķus un pretiniekus, tādējādi finansējot nākamo Reformāciju [1517.g. – protestantu baznīcu izveidošanās, atdaloties tām no Romas katoļu baznīcas]. Bet kad Reformācijas process jau bija neatgriezeniski palaists un sāka „uzņemt apgriezienus”, venēcieši sāka atbalstīt Kontrreformāciju, finansējot to un atbalstot cīņu pret Reformāciju.

Konkrēti tieši Venēcija aktīvi strādāja, lai tiktu izveidots jezuītu ordenis. Kriptoebreju (pēc citas versijas – senas basku ģimenes pārstāvi) Ignāciju Lojolu (1491-1556, jezuītu ordeņa dibinātājs (1534.g.) un pirmais vadītājs) Reformācijas problēmas risināšanai rekomendēja Kontari ģimene – viena no vecākajām un ietekmīgākajām Venēcijas ģimenēm (no tās nākuši 8 Venēcijas dodži, 4 patriarhi un 44 San Marko rajona prokuratori (pārvaldnieki)).

Tādējādi ar vienu šāvienu tika nošauti divi zaķi: katoļi – kontrreformatori ieguva varenu ieroci, kura esamība pati par sevi stipri padziļināja un saasināja reliģisko konfliktu Eiropā, savukārt Kontarini ģimene un līdz ar to visi venēcieši ieguva savā rīcībā Eiropas mēroga specdienestu.

Ignācijs Lojola, Filips II Habsburgs ar sievu Mariju I Tjūdori "Asiņaino"

Ignācijs Lojola, Filips II Habsburgs ar sievu Mariju I Tjūdori “Asiņaino”

XVI gs. vidū „Itālijas kari” beidzās un venēciešiem bija nepieciešams jauns konflikts. Tieši viņi sakūdīja Filipu II (1527-1598)[ Kārļa V dēls, kurš nomainīja viņu Spānijas tronī] uzsākt „krusta karu” pret holandiešu protestantiem, kuri aktīvi veidoja antispāņu kustību.

Šīm holandiešu antispāņu aktivitātēm ir vairāki iemesli. Parasti oficiozajā vēsturē tiek minēts tikai viens no tiem – spāņu jūgs utt. Bet te bija arī otra medaļas puse.

1557.gadā ar Valjadolidas dekrētu Filips II apturēja valsts maksājumus un aizliedza izvest zeltu no Spānijas, jo iedzīvojās uz tā rēķina visi citi (tai skaitā arī holandieši), tikai ne spāņi. Fuggerus šis dekrēts iznīcināja pavisam, bet Antverpenei un Antverpenes biržai tas bija trieciens no kura tā arī nespēja atgūties (Antverpene tolaik bija Ziemeļeiropas tirdzniecības centrs, kurš pēc šī dekrēta uz īsu mirkli pārvietojās uz Hamburgu, bet pēc tam uz Amsterdamu, kur tas apmēram gandrīz 100 gadus arī palika). Itāļu, vācu un angļu baņķieri pameta Antverpeni un šī piespiedu „atšķiršana” no līdz tam ļoti ienesīgās Spānijas zelta plūsmas bija viens no faktoriem, kas izraisīja t.s. „Nīderlandes revolūciju”.

Sodīt holandiešus kūdīja ne tikai venēcieši, bet arī genujieši: ja XII-XV gadsimtā Venēcija un Genuja bija nesamierināmi pretinieki un konkurenti, tad jaunajos XVI gadsimta apstākļos, saglabājot noteiktus konkurences elementus, šīs pilsētas bieži rīkojās kopējās savienībās. Genujieši, pārņemot no Fuggeriem Spānijas finansēšanu, deva Filipam kredītus ar procentu likmi 70%. Filipam bija ko maksāt. Spāņu kolonijas Meksikā un Peru no XVI gadsimta līdz pat XIX gadsimtam nodrošināja pasaulei 80% no visa sudraba. Tieši pasaulei un pirmkārt genujiešiem un venēciešiem, jo šis sudrabs tūlīt pat no Spānijas tika izvests. Šīs milzīgās naudas plūsmas apguvei venēcieši 1587.gadā nodibināja savu pirmo valsts banku – Ваnco di Piazza di Rialto (vēlāk to pārņēma Ваnco del Giro), tādējādi aizsākot Eiropā centrālo banku dibināšanu, savukārt genujieši nodibināja Bezansonas tirgu Pjačencā (Ziemeļitālijā), kas vairākus gadu desmitus bija nozīmīga darījumu slēgšanas vieta.

„Bimetāliskie kontakti” ar Ķīnu , kur 1570.gadā tika ieveists vienots nodoklis sudraba naudā, un Spānijas finansiālā aplaupīšana (tai skaitā arī ar tolaik Spānijas pārvaldībā esošās Holandes provinces dumpja palīdzību, ko vēlāk vulgārie marksisti apsauca par „Nīderlandes buržuāzisko revolūciju”) ļāva venēciešiem uz 1600.gadu ne tikai nomaksāt visu valsts parādu, bet atstāt valsts kases atlikumā 12 – 14 miljonus dukātu, kas tiem laikiem ir milzu nauda [un kur nu vēl pašu ģimeņu personiskās bagātības].

Daļu no Spānijā nopelnītās naudas (tai skaitā milzīgie procenta maksājumi par aizdevumu) venēcieši deva holandiešiem, finansējot viņu cīņu pret spāņiem, tas ir, viņi to izmantoja, lai organizētu konfliktus, karus, sacelšanās [šī ir klasiski „venēciska” pieja gan attiecībā uz to, ka problēmas tiek risinātas mākslīgi radot visādas nebūšanas, tai skaitā karus, gan arī tai ziņā, ka samaksa nebūšanu realizācijai tiek ņemta no tiem (muļķiem), kuri paši no tām pēc tam cieš, tas ir upuri paši maksā saviem bendēm par savu bendēšanu; šādā situācijā pašreiz atrodas arī Latvija un lielākā daļa tās iedzīvotāju]. Kā XV gadsimta beigās ciniski žēlojās Venēcijas sūtnis Spānijā, agrāk, lai organizētu karu, bija nepieciešams 1 miljons dukātu, bet nu inflācijas dēļ tas maksājot jau dārgāk. Te vēl jāpiemin, ka daudzi holandieši, tai skaitā augstākā ranga, kurus pie sevīm mājās spāņi vajāja, ieguva patvērumu Venēcijā. [Te var vilkt paralēles ar mūsdienu pasauli, kur daudzi noziedznieki un nelieši, kuriem rodas problēmas savā valstī, dabūn patvērumu Londonā].

Šajos visas Eiropas reliģiski – politisko konfliktu apstākļos, ko venēcieši radīja un aktīvi atbalstīja, viņi varēja mierīgi risināt savas stratēģiskās problēmas: šis Eiropas „ugunsgrēks” viņiem nodrošināja t.s. „breathing space” (atelpas brīdi), kurš ilga gandrīz gadsimtu. Un šī atelpa bija nepieciešama jo dikti arī tāpēc, ka vienota redzējuma par to kā un kad atrisināt savas stratēģiskās problēmas Venēcijas valdošajām aprindām nebija. Pat vairāk, tieši domstarpības šajos jautājumos radīja 1582.gadā nopietu konfliktu Venēcijas valdošo aprindu starpā.

Visa XVI gs. laikā notika tirdzniecības ceļu pārvietošanās [kas arī bija galvenā Venēcijas stratēģiskā problēma] un izveidojās Ziemeļatlantijas ekonomiskā sistēma, jeb pasaule ar Rietumeiropu kā kodolu. Kad Anglijas karaliene Marija I Tjūdore (1516-1558), pēcāk iesaukta par „Asiņaino”, kura bija likumīga Anglijas karaļa Henrika VIII Tjūdora (1491-1547) [anglikāņu baznīcas dibinātājs un venēciešu draugs] likumīga meita un mantiniece, aprecējās ar Spānijas karali Filipu II Habsburgu, Kārļa V dēlu, likās ka šis kodols kļūs par pamatu varenai spāņu – angļu katoliciskai impērijai (abi laulātie bija katoļi; arī Marija, neskatoties uz to, ka viņas tēvs, dēļ vēlmes šķirties, izstājās no katoļu baznīcas).

Tomēr 1558.gadā Marija mirst no vēža un par Anglijas karalieni kļūst ne pārāk likumīga Henrika VIII meita Elizabete I Tjūdore (1533-1603), kura ap sevi bija sapulcinājusi protestantus, dedzīgus katolicisma, pāvesta un Spānijas ienaidniekus. Tā rezultātā kodols sašķēlās un sākās ļoti asa un nežēlīga cīņa starp tā sastāvdaļām par to, kurš kļūs par šīs Ziemeļatlantiskā sistēmas saimnieku. Citiem vārdiem sakot, Eiropas un pasaules tirdzniecības centrs sāka pārvietoties Amerikas un okeāna virzienā, virzoties uz Eiropas rietumiem, tālu no tradicionālās venēciešu tiešās ietekmes zonas un pati Venēcija jaunajos apstākļos no centra sāka pārvērsties par perifēriju. Un lai gan XVI gadsimta beigās venēciešu tirdzniecības apjoms bija divtik liels kā Anglijas un Francijas kopā ņemtu (3 miljoni dukātu pret 1,5 miljoniem), galvenais apgrozījums notika tālu no Vidusjūras. Pie tam pati Vidusjūra kļuva arvien nedrošāka.

Ignatijs Dante, pāvests Gregors XIII

Ignatijs Dante, pāvests Gregors XIII

Šai sakarā 1570.gadā Venēcijas aristokrātu vidū sākās strīdi par nākotni. 1582.gadā šie strīdi izvērtās, kā atzīmē A.Duglass, visasākajā cīņā Venēcijas aristokrātu starpā, kas bija pagrieziena punkts Venēcijas vēsturē. Ironiskas vēsturiskās sagadīšanās dēļ tieši 1582.gadā pēc pāvesta Gregora XIII (1503-1585) rīkojuma tika ieviests jauns kalendārs – gregoriāņu kalendārs, ko izstrādāja speciāla komisija, kurā noteicošā loma bija slavenajam matemātiķim un astronomam Ignatijam Dantem (1536-1586) no Boloņas universitātes, kura savukārt kopā ar Padujas universitāti, bija venēciešu intelektuālā un idejiskā citadele.

Venēcijas aristokrātu vidū sadūrās divas pieejas, divi projekti, divi lieli nākotnes „dizaini” aiz kuriem stāvošās aprindas varētu nosaukt par „vecvenēciešiem” un „jaunvenēciešiem”. Abas grupas bija vienisprātis, ka ir jāpārvieto aktivitātes centrs uz rietumiem un tādēļ ir jāpārņem pilnīgā savā kontrolē viens vai otrs Eiropas „spēka centrs” [citiem vārdiem sakot bija vienprātība par to, ka ir jāpārceļas uz citu vietu]. „Vecvenēcieši” uzskatīja, ka ir jāpalielina kontrole pār Vatikānu un Spāniju, savukārt „jaunveneciānieši” šo virzienu uzskatīja par bezperspektīvu un domāja, ka savā kontrolē ir jāpārņem no Spānijas tālu esošā Holande, kas ne tikai cīnijās pret to, bet arī ieguva no tās ne mzums dividenžu. Holande visa cita starpā dēļ saviem kanāliem lielā mērā atgādināja Venēciju. Gala beigās uzvarēja „jaunveneciānieši” un Venēcijas lauva pārleca, jeb pārlidoja uz Holandi. Simboliskas šī „lēciena” pēdas ir redzamas XVI-XVII gadsimta Holandes kartes kontūra izskatā, kurš atgādina lauvas siluetu.

„Vecvenēcieši” bija spiesti pakļauties, tai pat laikā nepārtraucot savus aktīvos kontaktus ar Vatikānu un Spānijas karaļnamu. Tomēr šīs „troņu spēles” jeb, precīzāk sakot, „spēles ar troņiem” strādāja kopējās venēciešu lietas labā, kļūstot par politekonomiskās darba dalīšanas elementu: vienkārši visas „olas” netika liktas vienā „grozā”, bet pašus „grozus” savā starpā varēja sarīdīt savā strpā [iegūstot no tā politisku un finansiālu ieguvumu].

Holandē venēcieši darbojās ļoti aktīvi. Pirmkārt viņi izdarīja visu, lai nesaraujami saistītu holandiešu intereses ar savējām. Par tādas sasaistes līdzekli kļuva 1602.gadā izveidotā Holandes Ostindijas kompānija. Tomēr iepriekš 1594.-1597. gados Holandes republika, balstoties uz no Ibērijas (Piraneju) pussalas aizbēgušo ebreju kapitālu un sakariem, pārņēma Ziemeļeiropai paredzēto „koloniālo preču” pārdali; galvenokārt tas bija no Portugāles saņemto garšvielu reeksports uz Vāciju.

Kopā ar holandiešu (precīzāk sakot, ebreju) tirgotājiem venēcieši nodibināja Amsterdamas biržu, bet 1609. gadā Amsterdamas banku – Wisselbank, kam bija 2 tūkstoši ieguldītāju un kas bija nozīmīgākā Eiropas banka līdz pat XVIII gadsimta pirmajām desmitgadēm (tas ir vēl pus gadsimtu pēc tam, kad Holandes varenības kalngals pasaules ekonomikā bija palicis pagātnē).

Venēcieši bija pirmie, kuri 1619.gadā atzina Holandes neatkarību. Gadu iepriekš Eiropā sākās karš, kuram bija lemts kļūt par pirmo lielo visas Eiropas karu un kurš turpinājās trīsdesmit gadus (1618-1648) – no tā arī tā nosaukums „Trīsdesmitgadu karš”. Šis karš kļuva par drausmīgu un neredzētu katastrofu milzīgām kontinentālās Eiropas cilvēku masām. Lai gan venēcieši netieši, bet apzināti „pielika roku”, lai organizētu šo karu, tas radīja tiešu un acīmredzamu apdraudējumu viņu jaunajai mītnesvietai – Holandei. Ģeovēsturiski viltīgajiem venēciešiem kļuva skaidrs, ka Holande ir apdraudēta, nedroša un ievainojama teritorija.

Līdzīgi portugāļiem, raksta L.Dehijo, holandieši bija ievainojami, bet tikai citu iemeslu dēļ. Holandes kanālu sistēma kalpoja kā efektīvs aizsargs pret uzbrukumiem no kontinenta, bet citos aspektos Holandei bija jārīkojas nelabvēlīgos apstākļos.

Liela nozīme bija arī tam, ka XVI gadsimta beigu Holande bija jau lielā mērā „aizņemta” ar ebreju kapitālu: uz Holandi vietējo iedzīvotāju reliģiskās iecietības dēļ un augstās iedzīvošanās kāres dēļ atbēga Spānijas un Portugāles ebreji (marāni). Marāni ir Ibērijas pussalas ebreji, kuri formāli bija pieņēmuši kristietību, bet slēpti saglabāja savu ticību (attiecīgi viņi bija kriptojūdaisti). [1492.gadā Spānijas karalis Ferdinands II Aragonietis (1452-1516) izdeva rīkojumu par visu ebreju kristīšanu trīs nedēļu laikā vai izsūtīšanu no valsts, ja viņi atsakās kristīties. Pēc 30 gadiem tas pats notika arī Portugālē.] Viņi atbēga uz Holandi, kad viņus sāka vajāt vietējā vara un inkvizīcija.

„Līdz XVII gadsimta vidum, raksta S.Dubnovs, ebreju kolonijas Holandē droši varēja saukt par „Jauno Spāniju” vai „Jauno Portrugāli”, jo tur mita tikai marāni, kuri bēga no „inkvizīcijas valstīm”. Tolaik Holande bija sefardu centrs [sefardi – visu no Ibērijas pussalas nākušo ebreju nosaukums; marāni – sefardi, kuri pieņēma kristietību]. Tikai kopš XVII gadsimta otrās puses pastiprinās aškanēzu imigrācija no Austrumeiropas [aškanēzi – ebreji, kuri kopš Romas laikiem mita vācu zemēs; viduslaiku vajāšanu rezultātā aškanēzi tika padzīti no vācu zemēm un emigrēja pārsvarā uz Austrumeiropu, konkrēti Poliju, kuras karalis Boļeslavs I (966-1025) visādi veicināja ebreju imigrāciju; tikai pāris gadsimtus vēlāk aškanēzi atkal sāka apmesties vācu zemēs, bet Polija līdz pat 2.pasaules karam bija lielākā ebreju (tieši aškanēzu) koncentrācijas vieta Eiropā, bet daudzi emigrējušie poļu ebreji sevi apsauca par poļiem, kas bija un ir plaši izplatīts arī Latvijā; ilgu laiku Polijas varā bijušajā Latgalē bija vislielākā ebreju koncentrācija no Latvijas novadiem (dažās pilsētās pēc pirmskara cariskās Krievijas statistikas datiem līdz pat 60%)].

Marāniem bija milzīga nozīme XVII gadsimta holandiešu izrāvienā, kam sagatavošanas darbus XVI gadsimta otrajā pusē veica genujieši un venēcieši. Mazliet pārspīlējot savu ciltsbrāļu lomu un, acīmredzot, neko nezinot par venēciešu devumu H.Hercs kopumā pareizi konstatē: „Neapstrīdami, ka tikai marānu kapitāli padarīja iespējamu lielu aizjūras sabiedrību izveidošanu un tirdzniecības ekspedīciju nokomplektēšanu (Maatschappy van derre), kurās kā līdzpartneri ņēma dalību arī Portugāles ebreji.” [Pirmās Ziemeļamerikas kolonijas, no kurām vēlāk izauga ASV, dibināja holandieši, tāpat kā Ņujorku, kuras sākotnējais nosaukums bija Ņuamsterdama.] Tāpēc nav nekāds brīnums, ka ievērojama daļa holandiešu Ostindijas kompānijas akciju piederēja marāniem un viņi piedalījās visās Holandes koloniālajās struktūrās (pēc V.Zombarta domām tieši ar Ostindijas kompānijas akcijām XVII gadsimtā Amsterdamā pirmo reizi notika biržas spekulācijas). Marāniem bija noteicošā loma plantāciju saimniecībās Brazīlijā,pat pēc tam, kad no holandiešiem šo koloniju pārņēma portugāļi.

Ebreju kapitālam, raksta H.Hercs, bija liela nozīme Amsterdamas biržā, kura tolaik [XVII gs.] bija vispasaules mēroga. Kā aktīvi Ostindijas un Vestindijas kompāniju dalībnieki, ebreju kapitālisti daudz darīja, lai ekspluatētu „Jaunās Pasaules” bagātības un ietekmēja pasaules tirgu. Kā liela daudzuma abu šo kompāniju akciju īpašnieki, viņi XVII gadsimta beigās Holandes biržās attīstīja plašas spekulācijas ar šīm akcijām. Šādā veidā bagāti kļuvuši finansisti bieži vien nāca talkā valsts kasei; viņi bija Holandes republikas štatgalteriem [augstākais valsts ierēdnis] tuvu stāvošas personas un sniedza tiem būtiskus pakalpojumus. Ebreji ne reizi vien izrādīja savu labvēlību Orānijas dinastijas štatgalteriem, jo viņi tolaik bija vienīgie Eiropas valdnieki, kuri nevajāja savus ebreju pavalstniekus.” Ne velti štatgalters Orānijas Vilhelms (1650-1702)[Nīderlandes štatgalters no 1672.gada; Anglijas karalis no 1689.gada] īpaši atbalstīja ebrejus un veicināja viņu komercdarbību.

Venēciešiem vispār nebija nekādas pretrunas ar ebrejiem, tai skaitā arī marāniem. Pašā Venēcijā jau 1152.gadā bija ebreju apmetne apmēram 1300 cilvēku sastāvā, bet XVI gs. Venēcijas ebreju kopiena bija izaugusi līdz 6000 cilvēku. Pēc vajāšanu sākšanas marāni bēga arī uz Venēciju un deva lielu ieguldījumu pilsētas intelektuālajā dzīvē, noformējot noteiktas tās tradīcijas. Viena no lielākajām Venēcijas bankām – Lipmanu banka, bija ebreju, bet starp Venēcijas aristokrātu ģimenēm bija arī ebreju ģimenes. Ir zināmi atsevišķi gadījumi, kad venēcieši aizstāvēja marānus, nerunājot nemaz par viņu kopējo biznesu , kaut vai tajā pašā Holandē.

Venēcija 1796.gadā

Venēcija 1796.gadā

Tātad asu pretrunu starp venēciešu un ebreju kapitālu nebija, tomēr Holande izrādījās ekonomiski lielā mērā jau aizņemta, ko vēl papildināja XVII gadsimta krīzes iespaidā pieaugošā tās ģeopolitiskā ievainojamība. Vienīgā Holandes alternatīva bija Anglija, un ne tikai tādēļ ka tā bija sala, ko no kontinenta atdalīja dabisks „aizsarggrāvis” – jūras līcis, bet arī tādēļ, ka tā bija valsts ar lielu potenciālu kļūt par jaunās Ziemeļatlantiskās ekonomiskās sistēmas kodolu. Svarīgi, ka Anglijā (pēc izdzīšanas no valsts) līdz XVII gadsimtam nebija konkurējošā ebreju kapitāla un ka Angliju venēcieši kā rezerves placdarmu šai funkcijai bija gatavojuši jau kopš 1520-iem gadiem (tas ir, gandrīz 100 gadus).

Tolaik Anglijā jau noritēja jauna sociālsistēmiskā un ģeovēsturiskā subjekta veidošana [subjekts – cilvēku kopa, kura spēj plānveidīgi un organizēti mainīt apkārtējo vidi], kam bija septiņas sastāvdaļas. Venēcieši bija tikai viena no šīm septiņām sastāvdaļām, lai gan ļoti būtiska, kas ievērojami paātrināja un pastiprināja šī subjekta izveidošanās procesu (viņi bija kā katalizators). Tā vai savādāk šis subjekts būtu izveidojies arī bez venēciešu līdzdalības, tomēr bez viņu „vielas, enerģijas un informācijas”, tas nebūtu izveidojies tik varens kā izveidojās un pats veidošanās process noritētu ievērojami lēnāk.

Angļu „septītnieks”, jeb kā tika radīts Ziemeļatlantiskais ģeovēsturiskais subjekts

XVI – XVII gadsimta Anglijā radās jauns ģeovēsturiskais subjekts – ziemeļatlantiskais. Būdams pēc formas un lielā mērā arī pēc satura angļu, pēc savas orientācijas un funkcijām viņš bija ziemeļatlantisks un pārnacionāls. Tā attīstības gaitā viņa pārnacionālā un globālā funkcija un spēks tikai pieņēmās spēkā, līdz XX gadsimtā šis subjekts arī pēc sava satura nekļuva pilnībā par vispasaules.

Holandieši, ebreji, venēcieši, kuri pārstāvēja Anglijas karaļnama/aristokrātijas kapitālu, un pildīja līmes, cementa funkciju, ir etniskās grupas, kuras pildīja svarīgu lomu Ziemeļatlantijas ģeovēsturiskā subjekta formēšanā angļu vidē un ar angļu piekrišanu.

Septiņi faktori, kuri noformēja šo Ziemeļatlantijs ģeovēsturisko subjektu ir:
1) Anglijas monarhijas un aristokrātijas specifika;
2) Protestantisms, kurš lieliski saskanēja gan ar angļu viduslaiku tradīcijām un pragmatismu, kas jo spilgti sevi parādīja Viljama Okkamas (1285-1349) nominālismā, gan arī ar jūdaismu, kurš aktivizēja savu iekļūšanu Anglijā XVII gadsimtā;
3) Politiskā un intelektuālā Venēcijas pilsētvalsts tradīcija;
4) Ebreju tirdzniecības – augļošanas kapitāla darbība;
5) Angļu sākotnēja kapitāla uzkrāšanas starptautiski-kriminālais raksturs;
6) Slepeno karu un attiecīgi arī slepeno dienestu milzīgā nozīme Anglijas monarhijas eksistencē un uzvarās XVI gs. otrajā pusē;
7) Latentā slepeno organizāciju darbība XVII gadsimtā.

Tas arī ir angļu „septītnieks” – anglisks pēc formas un daļēji arī pēc satura un ziemeļatlantiski virsnacionāls pēc funkcijas ar izteiktu okeānistisku ievirzienu.

Aragonas Katrīna, Henrijs VIII Tjūdors, Anna Boleina (Elizabetes I māte)

Aragonas Katrīna, Henrijs VIII Tjūdors, Anna Boleina (Elizabetes I māte)

1520-ajos gados Anglijas karalis Henrijs VIII Tjūdors (1491-1547) centās panākt no Romas pāvesta atļauju šķirties no savas sievas Aragonas Katrīnas (1485-1536). Galvenais katolis nevēlājās, lai notiktu šī šķiršanās, un nostādija Henriju bezizejas situācijā. Tad angļu galmā esošie venēcieši deva viņam padomu: vispirmām kārtām vērsties pie garīdznieka, piemēram, Venēcijas Sv.Marka bazilikas patriarha, kurš, pateicoties Venēcijas finansu varenībai, bija neatkarīgs no Romas pāvesta; otrkārt, vērstiues pie ebrejiem, pie rabīniem, kuru reliģija, kā paskaidroja karalim, ir vecāka par kristietību un kura, pateicoties senākai tradīcijai, ir pieredzējusāki matrimonālos [laulības] jautājumos kā katolicisms. Drīzumā [1529.g.] arī divi venēcieši ieradās Londonā, lai „palīdzētu” Henrijam: tie bija Frančesko Zorzi (1466–1540), Sv.Marka bazilikas prokurators un rabīns Marko Rafaels (fiziķis Nils Bors ir tiešs viņa pēctecis).

Zorzi ir interesants personāžs. Viņš bija vecas, dižciltīgas un bagātas dzimtas pārstāvis, kas deva Venēcijai vienu dodžu, vienu kardinālu, 11 Sv.Marka bazilikas prokuratorus, lielus zemesīpašniekus Dalmācijā, Grieķijā un Jonijas jūras salās. Pats Zorzi bija Sv.Marka bazilikas prokurators, tas ir Venēcijas bagātību glabātājs, kuru „noliktava” bija Sv.Marka bazilika [Sv.Marka bazilika pildīja arī Venēcijas oligarhāta kopējās kase, jeb „obšaka” funkciju]; prokuratori kopsumā bija 12 un tieši no viņiem tika izvēlēts dodžs. Pati bazilika savukārt bija vienlaicīgi gan svētnīca, gan arī viena no lielākajām Eiropas bankām. Šī tradīcija apvienot kristiešu baznīcā „monetārismu” un naudas maģiju ar idejiski-reliģiozu kontroli nāk no Babilonas un piešķir kristiešu garīdzniekiem (šai gadījumā Venēcijas katoļu) noteiktas seno priesteru kastas īpašības, kas kalpo nevis Dievam-Tēvam, Dievam-Dēlam un Dievam –Svētam garam, bet gan kādam citam (ka tik ne Mardukam – augstākajam Babilonijas Dievam, visu dievību iemiesotājam). Zorzi bija numeroloģijas misticisma piekritējs un tāpēc viņa un visas venēciešu intelektuālās tradīcijas galvenais „ideoloģiskais” ienaidnieks bija Nikolajs Kuzanskis (1401-1464) ar savu „Concordantia catholica” un Dante Aligjēri (1265-1321) ar savu „De Monarchia”, kur tika piedāvāta nacionālas valsts ideja, kura nav pieņemama venēciešiem.

Nikolajs Kuzanskis, Dante Aligjēri

Nikolajs Kuzanskis, Dante Aligjēri

1533.gadā, Sv.Marka bazilikas prokuratora un rabīna „idejiski – diplomātiskā” vadībā, Aragonas Katrīna tika padzīta, kas izraisīja trīs nopietnas sekas, kuras bija visnotaļ izdevīgas ne tikai Anglijas aristokrātijai, bet arī venēciešiem, gan pašiem par sevi, gan arī kā segmentam, kurš vēlas integrēties angļu sabiedrībā.

Pirmkārt, Henrijs pārtrauca jebkādas attiecības ar Romu (1534.gada akts par supremātiju) un uzsāka pie sevis valstī Reformāciju; katoļu baznīcai konfiscētās zemes aktīvi uzpirka tirgotāji, tai skaitā arī neangliskas izcelsmes (genuijieši, piemēram, Pallavičini ģimene, venēcieši, ebreji). Tā sāka formēties britu oligarhija.

Otrkārt, venēcieši sāka aktīvi ietekmēt situāciju Anglijā, vispirmāmkārtām zināšanu [zinātnes, apmācību, universitāšu, filozofijas, ekonomikas utt.], tirdzniecības un izlūkdienestu sfēras.

Treškārt, Anglija un Spānija kļuva par nesamierināmiem un nāvīgiem ienaidniekiem, karš starp kuriem ilga vairākus gadsimtus [šis naids ir saglabājies joprojām, tāpēc daudzās Holivudas filmās spāņi tiek attēloti kā izteikti negatīvi tēli, bet Spānijas valdīšana un vēsture tiek attēlota kā nežēlīga un despotiska pretstatā labajiem angļiem, kas patiesībā nemaz tā nebija, vismaz ne tik kontrastaini kā to attēlo anglosakšu mitoloģizētā popkultūra un vēsture]. Liela loma karaļa Henrija VIII antispānisko noskaņu radīšanā bija tieši Zorzi, kurš organizēja Anglijas izlūkdienestu.

Kembridžas universitātes karte 1575.gadā

Kembridžas universitātes karte 1575.gadā

1546.gadā venēciešu vadībā Kembridžas universitātē tika izveidota Triniti koledža – pati lielākā un bagātākā koledža no visām [31] Kembridžas koledžām. Zemes īpašnieku vidū šodien Triniti koledža ieņem ceturto vai piekto vietu aiz Lielbritānijas karaliskās ģimenes, National Trust un anglikāņu baznīcas; koledžas dekānu ieceļ karalis. Koledžā vēlāk mācījās praktiski visa britu augstākā elite – karaļi, karaliskās ģimenes locekļi, aristokrātija, Rotšildu un citu nozīmīgāko finansu lieloligarhu ģimenes locekļi. Pamatu tam visam ielika venēcieši, ietekmējot, protams, visu Kembridžas universitāti.

Kembridžas uzdevums vienmēr bija sagatavot intelektuālo eliti un noteikt intelektuālo (ideoloģisko) dienas kārtību; tas tā bija jau XVI gadsimtā, pateicoties ļoti stiprajai venēciešu intelektuālai ietekmei un tam atbalstam, ko viņi saņēma no dažiem angļu aristokrātijas pārstāvjiem, konkrēti – Sesilu ģimenes. P.Džonsons šai sakarā rakstīja: „Vairums tik tiešām iespaidīgu un varenu spēku, kā ierasts, paslīd garām pētnieku skatam, jo viņiem izdodas sevi parādīt kā nacionālo interešu un vairākuma viedokļa pārstāvjus. Šai ziņā izcils gadījums bija „Kembridžas intereses” XVI gadsimta vidū – protestantiskas, bet ne kalvinistiskas; humānistiskas un tai pat laikā arī bīskapiskas un rojālistiskas; pus gadsimta laikā to gudri vadīja Berlejas grāfs Viljams Sesils (1521-1598)” – viena no centrālajām figūrām angļu izlūkošanā un kontrizlūkošanā, kurš šai ziņā aizēno pat Frensisu Volsingemu (1532-1590) [piemēram, pēc vienas no versijām aktierim Šekspīram piedēvēto dramaturģisko darbu, kuros ir attēlotas sabiedrības vadības tehnoloģijas, patiesais autors esot Oksfordas grāfs Edvards de Vers, kurš, būdams no 12 gadu vecuma bārenis, dzīvoja un tika audzināts Viljama Sesila ģimenē].

Sers Viljams Sesils (Berlejas grāfs), Elizabete I Tjūdore-Boleina, Sers Frensis Volsingems

Sers Viljams Sesils (Berlejas grāfs), Elizabete I Tjūdore-Boleina, Sers Frensis Volsingems

Venēciešiem bija ievērojama loma, kas netiek afišēta, angļu izlūkdienestu un tās Eiropas tīklu izveidē. Viņi nodeva savai jaunajai „pieraksta vietai” savu izsmalcināto izlūkdienestu ar tā unikālo tūkstotgadīgo pieredzi, bet par pašu venēciešu augstmaņu politisko intrigu un sazvērestību organizēšanas pieredzes neizmērojamo vērtību nemaz nav vērts runāt. „Neviena Eiropas valdība nebija tik dziļi iesaistīta tumšajā intrigu pasaulē kā „augstības” republikas valdība. Katra vēstniecība un pat katra ārzemju ģimene bija burtiski pārpildīta ar venēciešu aģentiem, kuri pa tiešo visos sīkumos paziņoja baisajai Desmitu padomei par katru atnākšanu un aiziešanu, par atplēstajām vēstulēm un noklausītajām sarunām. Īpaši tika izsekotas slavenākās kurtizānes; dažas no viņām saņēma venēciešu valsts dienesta atalgojumu un atstāstīja gultā vedamām sarunām, kas var kalpot kā šantāžas instruments vai ko var izmantot citiem mērķiem, ” savā Vidusjūras vēsturē raksta Džons Norvičs. (Desmitu padome ir 1310.gadā izveidota institūcija, kura bija tiesīga slepeni piespriet nāvessodu jebkuram venēcietim, kuru izpildīja speciāli algotie slepkavas – „bravo”. Džeims Kupers 1831.gadā uzrakstīja par to romānu – „Bravo”.) Venēciešu labā, protams, strādāja ne tikai kurtizānes, bet gan visdažādāko Eiropas slāņu pārstāvji – sākot no aristokrātiem un beidzot ar kalpiem. Piemēram, viena no Anglijas karalienes Marijas I Tjūdores kalponēm bija Venēcijas vēstnieka Londonā Mišela ziņotāja. No daudzām valstīm iegūtā informācija nonāca Venēcijā, Desmitu padomē, kura „vispretīgākos savus pienākumus pildīja slepenībā.”

Bez venēciešu izlūkdienesta līdzdalības vispār nav iedomājami daudzie Elizabetes I Tjūdores valdīšanas laiku panākumi un pats fakts ka viņa, neskatoties uz daudzajiem slepkavības mēģinājumiem, palika dzīva. Protams, tajā ir arī liels pašu angļu nopelns, tomēr nevajag aizmirst par viņu skolotājiem. Starp citu, venēciešu skolnieks bija arī slavenais Džons Di (1527-1609) – Elizabetes I astrologs, matemātiķis un izlūks, kurš savus ziņojumus karalienei parakstīja „007” [aģenta „007” Džeimsa Bonda vēsturiskais prototips]. Viņš bija arī „Zaļās impērijas” („Zaļās zemes”) doktrīnas autors, kurā zem Anglijas kontroles vajadzēja būt Ziemeļamerikai un Ziemeļeiropai (tas ir Krievijai). Viņa dēls, zem uzvārda Dijevs piedalījās XVII gadsimta Krievijas juku laikos, pildīdams mediķa, dziednieka un farmacēta lomu un izgatavojot zāles un indes (ir aizdomas, ka tieši viņš, pēc Dmitrija Šuiska (1560-1612) un viņa sievas pasūtījuma, izgatavoja indi ar kuru tika noindēts gados jauns, talantīgais un tautā populāraiss karavadonis, kurš vadīja Polijas-Lietuvas intervences Krievijā 1.posma sakāvi, Mihails Skopins-Šuiskis(1586-1610), pēc kura nāves viņa komandētā krievu-zviedru armija cieta sakāvi un poļu-leišu armija ieņēma Maskavu). Savukārt pats Di [līdzīgi kā Bonds] ceļoja pa Eiropu un dzīvoja Prāgā, slavenajā Pulvertornī.

Paolo Sarpi

Paolo Sarpi

Kembridžā XIX gadsimta sākumā radās līdz pat šim brīdim eksistējoša un ļoti ietekmīga biedrība „Apustuļi” ar intelektuāli – sātanisku orientāciju un homoseksuālismu kā neatņemamu sastāvdaļu. Šīs biedrības intelektuālais vec-vectēvs caur Džonu Loku (1632-1704) un Īzaku Ņūtonu (1643-1727) bija Paolo Sarpi (1552-1623) – cilvēks, kuram pēc daudzu pētnieku un analītiķu domām bija liela un baisa loma Anglijas un Eiropas intelektuālajā vēsturē, un kuru pat viņa sekotāji cenšas pārāk nepieminēt. Zīmīgi, ka galvenais Sarpi darbs „Pārdomas par reliģiju” tika publicēts salīdzinoši nesen (iesvētītajiem Itālijā un Anglijā, piemēram lordam Ektonam, šī darba rokraksti bija pieejami arī iepriekš) un to izdarīja Čini fonds. Čini bija ministrs Musolīni valdībā un globālā fašisma piekritējs. Par Čini fonda naudu tika publicēta arī pirmā Sarpi biogrāfija. Zīmīgi, ka Čini fonda ģenerālsekretārs no 1988. līdz 2002.gadam bija tiešs Frančesko Zorzi pēctecis.

Gotfrīds Vilhelms fon Leibnics

Gotfrīds Vilhelms fon Leibnics

Homoseksuālistam Sarpi (ar iesauku noteiktās aprindās „La Sposa” („Līgava”)) bija izteikti antikristietiski uzskati kā pret sociāli kaitīgu spēku un izteiktas simpātijas pret „melu tēvu” [Sātanu]. Protams, viņš to neafišēja. Būdams ārsts pēc profesijas, Sarpi lika pamatus statistiski – matemātiskai empīrisma metodei un pozitīvismam, ko, kā raksta K.Išervuds, ar entuziasmu no viņa aizguva un aktīvi attīstīja I.Ņūtons, Edvards Klarks un Dž.Loks (šo metodi viņi pretnostatīja Gotfrīda Leibnica (1646-1716) metodei) un kas ierobežotā veidā „iegūlās” anglosakšu idejiskajā bagāžā. Bez tam Sarpi izstrādāja dažādus ģeopolitiskos plānus. Viņš konkrēti runāja par liela mēroga reliģiska konflikta nepieciešamību Eiropā par kuru drīzumā arī kļuva Trīsdesmitgadu karš (1618-1648).

Var pat teikt, ka Anglijas XVII gadsimta otrās puses – XVIII gadsimta sākuma intelektuālā tradīcija (gan zinātniskā, gan filozofiskā) lielā mērā izriet no sarpiska vai viņam līdzīga pirmsākuma, tāpēc nav nekāds brīnums, ka Loks, Ņūtons un Klarks tā neieredzēja Leibnicu un cīnījās ar viņa idejām, kuras savukārt izrietēja no Nikolaja Kuzanska; viņiem Leibnics bija tas pats, kas priekš Sarpi Kuzanskis; XIX gs. beigās un XXI gs. sākumā šis idejiskais spēku samērs tipoloģiski atkārtojas. Šis Sarpi empīrisms un primitīvais pozitīvisms, kura saknes ir meklējamas Epikūra (341.g.p.m.ē.-270.p.m.ē.) un Seksta Empīriķa (apm. 160-210) filozofijā, tika sēts jau sagatavotā augsnē, jo, neskatoties uz Kembridžu un Oksfordu, XVI – XVII gadsimta angļu elite savā vairumā ar diez kādu intelektuālo izsmalcinātību neizcēlās, demonstrējot aprobežotu prakticismu.

XVI gadsimtā šis aprobežotais prakticisms pastiprinājās dēļ bagāto zemnieku ieplūšanas aristokrātijā. Pēc tam kad liela daļa aristokrātijas bija gājusi bojā Sarkanās un Baltās rozes karā (1460.-1470. gadi; karā vienā vai otrā pusē bija iesaistīti apmēram 70 – 80% Anglijas aristokrātu), bagātajiem zemniekiem tika atļauts iegādāties titulus arī tādēļ, lai palielinātu augstmaņu skaitu. Tā rezultātā radās unikāls zemes īpašnieku slānis – džentriji , kuri bija cieši saistīti ar tirgu. Šim slānim bija raksturīgs dinamisms, prakticisms (vadīšanās no paša praktiski pārbaudītā zemākajā šīs pieejas izpausmē), kā arī … zems kultūras līmenis un ļoti nežēlīga un cietsirdīga attieksme pret pašu vakardienas sociāli tuvajiem slāņiem.

Venēcieši savā ziņā pārformatēja arī angļu augstmaņu attieksmi pret sociāli zemākajiem slāņiem un šī attieksme kļuva vēl cietsirdīgāka, lai gan arī šai jomā venēciešu „zināšanas” krita auglīgā augsnē. XII – XV gadsimta angļu aristokrātija, kura izveidojās normaņu iekarošanas rezultātā, jau tā pret vienkāršajiem cilvēkiem un sociāli zemākjajiem slāņiem iztrurējās pietiekami nežēlīgi. Var pat teikt, ka venēcieši tikai „intelektuāli” pamatoja šādu izturēšanos. Piemēram, Henrika VIII laikā par klaiņošanu ar nāvi tika sodīti apmēram 70000 cilvēku, bet viņa meitiņa Elizabete I īpaši šai ziņā neatpalika.

Reformācijas laikā notikušais Eiropā, un jo īpaši Anglijā, uzskatāmi parāda kapitālistisko sabiedrības mehānismu rašanos kā noteiktu procesu darbību neparedzētu rezultātu. Šo procesu būtība ir apstāklī, ka vēlīnās viduslaiku sabiedrības sociāli – politiskā un reliģiskā cīņa iznīcināja esošos starpšķiru un iekššķiru savstarpējo attiecību modeļus. Atbildot uz to, valdošās grupas sāka veikt darbības, kuras bija vērstas uz savas varas, īpašumu un privilēģiju saglabāšanu, bet tā visa rezultātā radušajās sociuma plaisās sāka ieplūst sociālie un etniskie elementi, kuri viduslaiku sabiedrībā nebija noteicošie. Šī procesa rezultātā radās negaidītas sociālo grupu kombinācijas un klāsteri, tai skaitā arī starptautiski.

Elites, raksta R.Lahmans, bija aktivizējušas tādu sociālo mehānismu, kuru pēc tam apturēt nebija iespējams un kā darbības sekas ir uzskatāmas par neparedzamām, savukārt tā visa rezultātā radušos sistēmu mēs retrospektīvi atzīstam par kapitālistisku, lai gan pati elite, piemēram, angļu džentriji, kļuva par kapitālistiem pret savu gribu, jo tikai kā kapitālisti viņi varēja saglabāt varu un īpašumus jaunajos apstākļos. „Visagrākās mūsdienu Eiropas izmaiņu vēsture ir nolūku un rezultātu lielo atšķirību vēsture”, raksta R.Lahmans.

XVI-XVII gadsimta sociālo kataklizmu gaitā izkristalizējās divi elišu pielāgošanās aktivitāšu virzieni. Pirmais – daļēja ausgtākā statusa segmentu pielāgošanās jaunajiem apstākļiem; otrais – arvien lielāka tieksme komercializēt agrārās attiecības. Šie virzieni daļēji pārklājās, bet daļēji cīnījās viens ar otru. Par funkcionāli kapitālistiskiem kļuva abi. Cita lieta, ka XVII-XVIII gadsimtā par galvenajiem pasaules tirgu operatoriem nebūt nebija buržuāzijas pārstāvji. Patiesībā t.s. „buržuāziskās revolūcijas” visbiežāk nemaz nebija buržuāzijas cīņa pret feodāļiem un feodālismu (šī interpretācija ir liberāļu ideoloģiskais mīts ar zinātnisku nokrāsu, ko vēlāk pārņēma un izplatīja marksisti), bet gan buržuāzijas (galvenokārt finansu) un ar tirgu (galvenokārt pasaules) saistītu zemesīpašnieku cīņa par to, kurš būs noteicošais jaunajā kapitālistu šķirā. Konspiratīvās struktūras bija viens no galvenajiem šīs cīņas instrumentiem un kopā ar pilnībā krimināliem elementiem arī viens no galvenajiem dalībniekiem.

Zvērīgi bandītiskā XVI gadsimta angļu aristokrātijas daba, kas robežojas ar visprastāko kriminālu vai pat ievērojami pārspēj to [krimināls ir viss tāds, kurš veic amorālas darbības vadoties tikai no merkantilas (iedzīvošanās kāres) darbības motivācijas] , visspilgtāk izpaudās tajā, cik liela un ievērojama loma Anglijas varenības tapšanā bija jūras laupītājiem, kuri savus necilvēcīgos noziegumus veica ne tikai ar Anglijas karaļnama atļauju, bet savā būtībā pat pēc viņu licenzes [norādījumiem]. Anglijas sākotnējā kapitāla uzkrāšana ir ne tikai baznīcas un savu iedzīvotāju aplaupīšana, ne tikai nacionāla izlaupīšana, bet arī starptautiska laupīšana. Slavenais ekonomists Dž.M.Keins aprēķināja, ka slevenā pirāta Fransisa Dreika (1540-1596) salaupītie 600 tūkstoši sterliņmārciņu ļāva Elizabetei I, kura atteicās atzīt Spānijas un Portugāles līgumu par pasaules sadalīšanu, ne tikai dzēst visus (!) Anglijas valsts ārējos parādus, bet arī ieguldīt 40 tūkstošus venēciešu Levantas kompānijā, kuras ienākumu procenti bija Ostindijas kompānijas sākuma kapitāls. Un Dreiks nebūt nebija vienīgais „Viņas Augstības” pirāts un Anglijas karaļnama prastās laupīšanas nebūt nebeidzās VXI gadsimtā, bet turpinājās līdz pat XVII gadsimtam, kad finišēja ar tik pat slaveno pirātu Henriju Morganu (1635-1688), kurš papildus tika arī iecelts par Jamaikas gubernatoru.

Šī Anglijas karaļnama un absolūti kriminālu elementu simbioze turpinājās arī turpmāk un jo uzskatāmi izpaudās XIX gadsimtā, kad caur Ostindijas kompāniju, Lielbritānijas karaliskā ģimene kļūst par pasaulē lielākajiem narkotiku tirgotājiem, „sēdinot” uz opiuma „adatas” miljoniem ķīniešu [ir ziņas, ka narkotiku tirdzniecība joprojām ir viens no anglosakšu lieloligarhu nodarbošanās veidiem, kādēļ patiesa cīņa ar šo parādību nevienā pasaules valstī nenotiek, bet tās aizsegā notiek narkotiku kā tādu netieša reklāma un cīņa ar konkurentiem ]. Ostindijas kompānija ir spilgts angļu karaļnama, aristokrātijas, pirātu un venēciešu kopdarbības piemērs. Ostindijas kompānija tika dibināta 1600.gadā pēc venēciešu iniciatīvas (A.Čaitkins to nosauca par „angļu cimdā ietērptu venēciešu roku”.

Angļu un holandiešu Ostindijas kompānijas visu XVII gadsimtu palielināja tirdzniecības apjomus , bet venēcieši tai pat laikā arvien vairāk nodarbojās ar finansu spekulācijām, kas ārēji atgādina šodienas hedžfondus.

„Svešie” venēcieši iemājoja angļu aristokrātijas „ķermenī” un ātri vien tur kļuva par savējiem jeb, precīzāk sakot, pats ķermenis pilnībā pārvērtās par „Svešo”. Tieši venēciešu dibinātā Ostindijas kompānijai bija milzīga nozīme visas Eiropas vēsturē un tieši tā pārvērta Angliju par „Venēciju Lielbritānijs izmēros”. Venēciešu ietekme šai kompānijā bija tik liela, ka vēl 1780-ajos gados, kad Lielbritānijas parlamentā notika asas cīņas starp kompānijas atbalstītājiem un pretiniekiem, tās atbalstītāji sevi dēvēja par „venēciešu partiju”, savukārt Ostindijas kompānijas banku (Beringu banku) insaideri sauca par „venēciešu banku”.

Jaunajos laikos venēciešu dzimtu pārstāvji atrodas ne tikai Anglijas augstākajās aprindās, bet ir izplatījušies pa visu Eiropu (tiesa gan t.s. „melnā aristokrātija” [tā mēdz saukt kopš 18.gs. noformējušās Eiropas oligarhu dzimtas, kuru vērtību sistēmā galveno vietu ieņem nevis gods un uzticība, bet viltība, divkosība, pērkamība un nežēlība iedzīvošanās vārdā] nav tikai venēcieši) un ir nokļuvuši pat Amerikā (ASV aristokrāti Keboti). Un tomēr tieši Anglijā venēcieši laida visdziļākās saknes un tieši šo valsti vispamatīgāk pārformatēja ar sava intelekta, izlūkdienestu un finanšu resursu palīdzību. Runājot par finansēm ir jāpiemin, ka venēcieši Anglijā nokļuva jau sagatavotā augsnē, kurā pietiekami aktīvi jau darbojās gan pašu angļu, gan Eiropas kapitāls, nereti strādājot kopā un veidojot simbiozi. Kā šīs simbiozes rezultāts radās Londonas Sitija – gan tiem, gan šiem laikiem unikāla parādība.

Sitija un angļu izlūkdienesti: „iet atsevišķi, būt kopā”

Coats_of_arms_of_the_City_of_London_Corporation,_London,_England,_IMG_5208_edit

Šodien Sitija, līdzīgi kā tās konkurents (un pretinieks, kurš reizēm kļūst par sabiedroto) Vatikāns, ir viena no lielākajām ofšoru zonām. Tieši finansu sfērā, nevis tikai reliģiski – politiskajā, Londonas Sitija konkurē ar Romas Vatikānu.”Kvadrātjūdzes” (1,22 kvadrātjūdzes), ko aizņem Sitija, šī mazā zemes pleķīša nozīme mūsdienu pasaulē ļauj daudziem pētniekiem apgalvot, ka Lielbritānijas impērija tikai imitēja savu sabrukumu.

Vatikāns

Vatikāns

Sitijas vēsture sākas 1067.gadā – gadu pēc tam, kad normaņi iekaroja Angliju. Visa valsts tā rezultātā zaudēja savas tiesības, bet Sitija saglabāja savu „frigoldu” – neapstrīdamas tiesības būt par zemes īpašnieku, iepriekšējo laiku brīvības un savu karadraudzi. Pat Anglijas karalim bija jānodod savi ieroči pirms ieiet Sitijā (mūsdienās Lielbritānijas karaliene var ieiet Sitijā tikai kā privātpersona, savukārt kā karaliene viņa var ienākt Sitijā tikai Londonas lordmēra (nejaukt ar mēru) pavadībā). Ričarda Lauvassirds (1157-1199) kronēšanas laikā Sitija jau bija varena korporācija. ”Daudzus gadsimtus vecajā britu politiskajā sistēmā Sitija palika par neieņemamu cietoksni pret kuru sašķīda vēsturisko notikumu viļņi, kuri visu pārējo pārvērta nacionālā valstī … Lielā mērā Lielbritānijas politiskā sistēma izriet (ir radusies) no Londonas pilsētas korporācijas (City of London Corporation [tas ir Sitijas])” (N.Shaaxon „Tresure islands”) un nevis otrādi.

Kardināls Tomass Volsijs

Kardināls Tomass Volsijs

Sitija ir cieši saistīta ar karaļnamu un parlamentu, bet nav pakļauta tiem. Līdz Tjūdoru un Stjuartu laikiem Sitija pēc būtības bija galvenais monarhu kreditors. Kad varenais Henrija VIII padomnieks kardināls Tomass Volsijs (1473-1530) 1520-ajos gados mēģināja aplikt Sitiju ar progresīvo nodokli un organizēja simbolisku Sitijas livreju kompāniju ieroču un trauku izvešanu [„livery company” – joprojām eksistējošas īpaši priviliģētas Sitijas kompānijas, kuru pirmsākumi meklējami viduslaiku amatnieku ģildēs un kuru nosaukums cēlies no īpašiem ceremoniāliem apģērbiem – livrejām ], tad atbilde sekoja nekavējoties. 1529.gadā Sitija palīdzēja diskreditēt Volsiju, bet, lai karalis neaizmirstu šo notikumu (un pēc tam sekojošo atriebību), 1571.gadā Sitija nodibināja „atgādinātāja” amatu, kura pienākums ir atgādināt karalim viņa pienākumus pret Sitiju.

Ir mainījušies laikmeti, bet, ietērpjoties jaunās drānās, Sitija arvien ir palikusi tā pati. XIX gadsimtā viens no angļu reformatoriem salīdzināja Sitiju ar aizvēsturisku briesmoni, kurš nezināmā, brīnumainā kārtā ir izdzīvojis līdz mūsdienām. Lielā mērā tas izdevās pateicoties pusslēgtam savējo tīklam, kuru no Sitijas noskatīja visa Lielbritānijas valdošā šķira. Šeksons citē glasmanu, kurš par Sitiju raksta sekojošo: tas ir „vecs un ļoti mazs institūts; tas balstās uz personiskām attiecībām un neiederas nevienā no piedāvātajām mūsdienu paradigmām. Tā ir viduslaiku komūna, kura pārstāv kapitālu.” Ja Venēcijas simbols ir spārnots lauva, tad Sitijas simbols ir grifons – spārnota būtne ar lauvas ķermeni un ērgļa galvu. Grifons ir attēlots Sitijas ģerbonī, bet tā statujas ir uzstādītas pa Sitijas robežu perimetru kā salaupīto milzu bagātību sargi.

Grifons Londonas Sitijs salaupīto bagātību sardzē

Grifons Londonas Sitijas salaupīto bagātību sardzē

Ir vairāk kā skaidrs, ka tāds institūts kā Sitija nevarēja negūt ienākumus no uz Angliju straumēm plūstošās salaupītās naudas. Un nevarēja Sitija arī palaist garām izdevību izmantot venēciešu intelektuālās un finansu tehnoloģijas. Lai gan Sitijai jau tā bija cieši kontakti ar Venēciju, Lombardiju un Čehiju (Prāgu) caur ebreju kapitālu, kuram pakāpeniski bija arvien nozīmīgāka loma XVI – XVII gadsimta Anglijas dzīvē. Tieši Anglijā Baruhu ģimene1613.gadā nodibināja Standart Chartered Bank, kura mūsdienās tiek saukta par banku banku. Tiesa gan ne Tjūdori (izņemot Henriju VIII, kurš padarīja maigākus augļošanas aizliegumus), ne Stjuarti pārāk labi neizturējās pret augļotāju un konkrēti ebreju kapitālu. Tieši tāpēc holandiešu un angļu augļotāji, daudzi no kuriem bija ebreji, kā raksta Žaks Atali, sākumā atbalstīja Oliveru Kromvelu (1599-1658) pret Kārli I (1600-1649), bet pēc tam Orānijas Vilhelmu pret Jēkabu II Stjuartu (1633-1701).

Jēkabs I Stjuarts, Kārlis I Stjuarts, Olivers Kromvels, Kārlis II Stjuarts, Jēkabs II Stjuarts, Orānijas Vilhelms (Vilhelms III)

Jēkabs I Stjuarts, Kārlis I Stjuarts, Olivers Kromvels, Kārlis II Stjuarts, Jēkabs II Stjuarts, Orānijas Vilhelms (Vilhelms III)

Kromvela valdīšana ir ievērojama arī ar to, ka tās laikā Anglijā atgriezās ebreji, kuri iepriekš no tās tika izdzīti. 1655.gadā Kromvels tikās ar Amsterdamas rabīnu Manasiju ben Izraēlu (1604-1657), kurš lordam – protektoram paskaidroja, ka mesija vēlreiz neatnāks uz zemi pirms ebrejiem netiks atļauts atgriezties Anglijā. 1657.gadā Londonā pirmo reizi 250 gadu laikā tika uzcelta sinagoga. Kromvels, kurš bija tendēts uz konkurenci ar Holandi, vispirmām kārtām šādi centās piesaistīt Holandē mājvietu atradušo Portugāles un Spānijas ebreju kapitālu. Šai ziņā pragmatiķis – protestants viegli atrada kopēju valodu ar pragmatiķi – kabalistu. Tiesa gan Kromvels, gan Manasija ticēja mesiānisma idejai, kas ievērojami atviegloja viņu dialogu.

Cits Anglijas valdnieks – Orānijas Vilhelms (jeb Vilhelms III) turpināja piekāpties augļotājiem un atļāva viņiem 1694.gadā izveidot „Anglijas banku” [privātbanka ar centrālās bankas funkcijām]. Šī banka formāli nebija pirmā centrālā banka (pirmā centrālā banka tika izveidota Zviedrijā 1668.gadā), tomēr tās dibināšana bija nozīmīgs notikums. Pirmkārt, „Anglijas banka” (izņemot vienīgi venēciešu „Banco del Giro”) nelīdzinājās nevienai citai bankai, bet, otrkārt, „Anglijas bankas” ietekme uz starptautiskās finansu sistēmas attīstību bija milzīga. „Anglijas bankas” modelis tika izmantots citu valstu centrālo banku radīšanā un noteiktos vēsturiskos periodos „Anglijas banka” kļuva par centru, no kura tika vadīta visa pasaules finansu sistēma. “„Anglijas banka”, raksta N. Šensons, ir dibināta 1694.gadā kā privāts institūts par protestantu Sitijas līdzekļiem un tā interesēs; lielā mērā tā tika dibināta flotes radīšanas finansēšanai. Gan bankas, gan valsts parāda parādīšanās radīja finansu revolūciju, kas ātri vien noveda pie ķīlu tirgus, apdrošināšanas kompānijas Loyds, fondu biržas, finansu preses rašanās un strauja ārējās tirdzniecības apjoma pieauguma. Finansu sektors pārvērtās par to, ko P.Dž.Keins un A.Dž.Hopkinss (1857–1948) nosauca par „impērijas sirds motoru””.

Lai gan stratēģisko darbību („vēsturiskās stratēģijas”) subjekta veidošanās sākās Henrija VIII laikā, izšķirošie soļi šai virzienā tika sperti Elizabetes I valdīšanas laikā. Lai gan paši šī subjekta veidotāji nedomāja par savu darbību tālejoši stratēģisko dabu, viņi veica konkrētus uzdevumus (risināja konkrētas problēmas), kuru secīgums izveidoja garu cēloņu – seku ķēdi; šī situācija kopumā atgādina Kliforda Saimaka stāstu „Paaudze, kura sasniedza savus mērķus” (Spacebred Generations). Taisnība ir S.Alfordam, kurš apgalvo, ka Henrijs VIII izmainīja Anglijas vēsturi tik lielā mērā, cik neviens pirms viņa to nebija darījis, tomēr nevar apgalvot, ka uz to brīdi šīm izmiņām bija neatgriezenisks raksturs. Pirmkārt, to ļoti labi parādīja t.s. „asiņainās Marijas” , Spānijas karaļa Filipa II sievas, valdīšana. Ja vien Marija nenomirtu no vēža 1558.gadā – vienā gadā ar savu vīratēvu Kārli V, tad protestantu Anglijas vietā varēja būt katoļu Anglija – milzīgas spāņu – angļu impērijas ziemeļu daļa (Filipa II impērija tolaik pletās no Sicīlijas līdz Kusko un aizņēma ceturtdaļu no tolaik zināmajām zemēm).

Otrkārt pati Elizabete saņēma no Marijas iekšēji nestabilu valsti ar deformētiem pamatiem („both shaken and stirred”) attiecīgi tai situācijā nekas vēl nebija līdz galam izlemts. Laikabiedri neticēja, ka Elizabetei izdosies stabilizēt valsti. Pat vairāk, kā savā brīnišķīgajā darbā par Elizabetes I laiku slepeno vēsturi (A Secret History of the Reign of Elizabeth I) saka Stefans Alfords, viņas laikmetā „protestantiskās Anglijas izdzīvošana vai katastrofa bija pilnībā atkarīga tikai no viena cilvēka – pašas Elizabetes.” Tas tikai šodien, zinot vēsturisko galarezultātu, mēs uzskatām, ka tā tam bija arī jānotiek, tomēr pietiktu ar kādu lodi, dunci vai vienkārši karalienes slimību, lai tas mainītu visu un notiktu katoļu revanšs, un vēsturnieki šai gadījumā rakstītu par „Elizabetes epizodi” kā par īsu nobīdi no pamatkursa (tā šodien tiek traktēta „asiņainās Marijas epizode”) un neviens nerakstītu par „Elizabetes zelta laikmetu”. Savukārt XVI – XVII gadsimtu mijā katoļu variants vairs praktiski nebija iespējams: procesu jau virzīja inerces spēks, subjekts lielā mērā jau bija izveidojies (lai gan vēl ne līdz galam) un norūdījies kā tērauds, un tas bija gatavs visnežēlīgākā kārtā saplosīt jebkādus pretiniekus – gan reālus, gan arī iedomātus un tikai potenciālus.

Ģenēze [rašanās apstākļi] nosaka jebkura subjekta un sistēmas raksturu, kopējo funkcionalitāti. Tieši Elizabetes laiku fāze noteica raksturu jaunajam, plēsonīgajam anglosakšu subjektam, kuru ieraudzēja Eiropā, bet par Sitijas naudu izcepa Angļu vēsturiskās uguns krāsnī ar venēciešiem kā procesa katalizatoru.

Pirmkārt, dēļ sīvās un nežēlīgās cīņas ar Spāniju un katoļiem, šis subjekts ieguva fanātisku protestantu un pārliecinātu antikatoļu īpašības. Anglosakšu apziņā spāņi ir kā draudu un apspiestības simbols un tas jo spilgi izpaužas arī šodienas pasaku filmās. Piemēram, „Nārnijas hronikās” pozitīvo tēlu ienaidnieku bruņas ir modelētas no reāliem XVI – XVII gadsimta spāņu prototipiem. Vispār anglosakši regulāri šādi izrīkojas ar visiem saviem ienaidniekiem, zemapziņas līmenī simboliski asociējot tos ar ļaunumu. Piemēram, „Zvaigžņu karos” ļaunās impērijas forma ir modelēta pēc vācu vērmahta paraugiem. [Viens no mūsdienu anglosakšu virskundzības balstiem ir t.s.”izklaides industrija”, ar kuras palīdzību visas pasaules masu apziņā tiek ievadīti vajadzīgie informatīvie kodi, tai skaitā melīgi, tai skaitā pseidovēsturiski un tai skaitā cilvēkiem kaitējoši un pat nāvējoši.]

Otrkārt, tieši Elizabetes laiku sīvās cīņas „izkala” tik agresīvi – ekspansīvu subjektu ar stipri krimināliem piemaisījumiem. Tendence uz vispasaules ekspansiju kā ekonomisko stratēģiju izveidojās tieši tajā laikā. Tēlainā veidā to uzskatāmi parāda divi to laiku Elizabetes portreti – 1588.gadā Džordža Govera (1540—1596) uzgleznotais un 1592.gadā Markusa Gerarda jaunākā (1561-1636) radītais. Pirmajā portretā labi ģērbtā Elizabete tur roku uz globusa, blakus viņai atrodas imperatores kronis, bet gleznas dziļumā jeb fonā ir attēlota angļu flote mierīgos ūdeņos un spāņu flote, kuru vētrainā jūra triec pret klintīm. Elizabetes pirksti uz globusa nosedz centrālo Ameriku, tādējādi norādot tolaik tuvākās nākotnes ekspansijas virzienus. Otrs portrets ir ne mazāk izteiksmīgs: Elizabete baltā kleitā un rotāta ar dārgakmeņiem stāv uz Anglijas karalistes kartes, apgaismojot to līdzīgi saulei, uz negaisa māktu debesu fona. Pie tam viņa ir trīs reizes lielāka par Angliju un atrodas virs tās.

Elizabete I Tjūdore - Boleina (Džordža Govera  glezna)

Elizabete I Tjūdore – Boleina (Džordža Govera glezna)

Elizabete I Tjūdore - Boleina (Markusa Gerarda glezna)

Elizabete I Tjūdore – Boleina (Markusa Gerarda glezna)

Treškārt, nepārtrauktā visa Elizabetes laiku cīņa ar daudzajām sazvērestībām (gan iekšējām, gan ārējām), špionāžu un nebeidzamais slepenais karš noveda pie straujas izlūkošanas un pretizlūkošanas struktūru (mūsdienu tipa specdienestu) nozīmes pieauguma XVI gadsimta Anglijas dzīvē, kā arī jaunā ģeopolitiskā subjekta funkcionēšanā. Šie apstākļi radīja šī subjekta ieciklēšanos uz izsmalcinātu slepeno karu, kas nemainīgi ir saglabājies vairākus gadsimtus un turpinās arī mūsdienās. Šai ziņā var teikt, ka grāfs Berlejs un Volsingems ir cilvēki, kuriem bija ievērojama nozīme mūsdienu Anglijas un tās specdienestu radīšanā un kuri tādējādi arī ņēma dalību visa Ziemeļatlantijas subjekta radīšanā, kļūstot vienlaicīgi gan par tā „vecmāti”, gan krustēvu. Bez pārspīlējumiem var teikt, ka tieši slepenajā karā Anglija guva savas galvenās uzvaras XVI gadsimtā un tā rezultātā kļuva par to, ko kļuva –„viltīgo Albionu”.

XVI gadsimtā bija špionāžas bums, kurš attīstījās eksponenciāli. Tomēr pat uz šī laikmeta fona angļu sasniegumi ir iespaidīgi. Volsingemam izdevās „noaust” slepenas aģentūras „zirnekļu tīklu” ne tikai Anglijā, bet arī Eiropā (Parīze, Ruāna, Roma, Parma un tālāk visur; līdz mūsdienām atklātībā ir nonākuši viena paša Volsingema gandrīz piecdesmit augstākā līmeņa aģentu vārdi), jo pirmā aizsardzības līnija no pāvesta un katoļiem bija tieši tur – tālajās robežās. Tikai izcilā izlūkošana, pareizināta ar Sitijas naudu, ļāva uzpirkt pretiniekus un nodrošināt „neuzvaramās Aramādas” sagrāvi 1588.gadā, kas kļuva par sākumu 400 gadus ilgajam anglosakšu maršam uz austrumiem un beidzās ar PSRS kapitulāciju 1989.gadā. Pēc uzvaras pār spāņiem anglosakši secīgi virzījās austrumu virzienā – Francija, Vācija, Krievija. Un visos gadījumos milzīga nozīme bija slepenajam karam, kapitālam un dzīvnieciski – plēsoniskajam protestantu, šo jūdaizēto kristiešu (lai gan, vai maz kristiešu?) tvērienam.

Viens no šīs visas procesu sistēmas rezultātiem kļuva Lielbritānijas valsts, kurai nebija vēsturisku analogu, noformēšanās. Galvenais te nav apstāklī, ka, kā izteicās Nikolass Henšals (grāmatā „Pax Britannica, The Myth of Absolutism”), britu valsts bija daudz centralizētāka, dzelžaināka un mazāk demokrātiska nekā t.s. „absolūtās monarhijas”, vispirmām kārtām Ludvika XIV un Ludvika XV Francija. („Lai gan termins „absolūtisms” nevar tikt attiecināts uz Angliju, lielā mērā daudzas tā iezīmes piemita tieši tai, nevis Francijai” ). Galvenais ir kas cits: Lielbritānija kopš XVIII gadsimta ir tirdzniecības – finansu valsts, kuru radīja finansu – zemesīpašnieku aristokrātija, kura kopš saviem pirmsākumiem ir orientēta uz pasaules tirgu, starptautisko laupīšanu un visplāšākā mēroga ģeovēsturiskām manipulācijām ar konspiratīvo struktūru palīdzību. Un radīja šo valsti Dienvideiropas lielbagātnieki, kuri Ziemeļ Eiropā atrada sev jaunu mājvietu. V.Zombarts grāmatā „Tirgoņi un varoņi” rakstīja: „Angļu valstij vēsturē nav analogu. Nebūtiskās detaļās tā līdzinās antīkajām feniķiešu un kartāgiešu tirgotāju valstīm. Tomēr „pasaules impērija”, kuru ir radījis merkantilisma gars, vēl nav bijusi.

Napoleons (līdzīgi kā Ādams Smitss) sauca angļus par „sīkbodnieku nāciju”, Vācijas imperators Vilhelsm II par „zemiskiem sīktirgoņmaitām”, Vilhelma laikabiedrs A.E.Endrihins – Vandams un V.Zombarts attiecīgi par „rotšildtautu” un „tirgoņu nāciju”, kuru karu būtība ir izredzēto tirgoņu bagātināšana. Ja atmetam emocijas, tad tamlīdzīgu apzīmēju pamatā ir vienkārša fakta konstatācija: Lielbritānija lielā mērā ir neeiropeiska austrumu izcelsmes tirgoņu varas tipa atdzimšana. Tāpēc nav nejauši, ka tieši šāda tipa valstiskumam bija nepieciešamas konspiratīvās struktūras – sākumā kā to izmantošana un savienība ar tām, bet vēlāk simbioze un saplūšana.

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka subjektu, kurš tika radīts Anglijā, radīja nebūt ne tikai angļi, bet gan noteikti Eiropas spēki jeb, precīzāk sakot, starptautiskie spēki, kuri ir ne tikai Eiropas un nebūt ne kristīgās tradīcijas produkts. Šis subjekts radās kā pārnacionāls astoņkājis [asociācija ar astoņkāji, kā organizētās noziedzības un mafijas simbolu], kura galva mita klusajā Anglijā, bet taustekļi stiepās pa visu Eiropu un tālu aiz tās robežām. Un šis astoņkājis bija ne tikai pārnacionāls, bet arī slepens, pie tam trīskārši – gan kā finanses, kuru stihija ir noslēpumainība, gan kā specdienesti, kuri rīkojas „ēnā”, gan arī kā slepenās biedrības [masoni, ilumināti utt.]. Tā visa fasāde bija „britu monarhija”, kuru jaunais subjekts visādi iegrožoja un gala beigās, aizvācot pēdējo Stjuartu, ierobežoja līdz galam.

Barons Rauls de Renē savā grāmatā „Pašreizējo un nākamo notikumu slepenā nozīme” (Derrieres les coulisses de la politique et de la diplomatie officialle) raksta: „Acīmredzot nevienam no neiesvētītajiem neradās pat aizdomas, ka Anglija tiek pārvaldīta ne tā, kā tas tiek pasniegts visai pasaulei, un ka visiem zināmā Anglijas pārvaldes forma ar tās klasisko parlamentārismu neatbilst reālajam valsts vadības mehānismam. Visas tautas, ne tikai ārzemju, bet arī plašas pašu sabiedrības masas, bija pārliecinātas, ka Lielbritānija ieguva savu dominējošo stāvokli pasaulē un kļuva valsts pārvaldē par sava veida ideālu citām tautām, tikai pateicoties sava pārvaldes aparāta pilnībai. Un patiesi, savu varenību Anglija spēja sasniegt un līdz pēdējam laikam arī noturēt tikai pateicoties savai pārvaldes formai, bet nevis tai, kuru zina visa pasaule, bet gan pateicoties tai, kura sastāv no īpaši prasmīgas redzamo pārvaldes formu kombinācijas ar slepenām, kuras ir zināmas tikai tiem, kuri ņem tajās dalību (…). Karalis ir īpašas neformālu un konspiratīvu iestādījumu sistēmas galva, kura vada visas valsts un sabiedriskās dzīves daļas. Paralēli redzamajām valts pārvaldes institūcijām (parlamenta augšpalāta un apakšpalāta, administratīvās, tiesu un diplomātiskās iestādes) visā Lielbritānijas impērijas teritorijā eksistē arī organizācijas, kuras neredzami neiesvētītajiem veic izšķirošo ietekmi valsts iekšpolitikas un ārpolitikas realizācijā.

Britu karaļa pārvēršanās par 1/7 no „aisberga” redzamās daļas no vienas puses un reālas šī „aisberga” vispasaules varenības iegūšana no otras puses notika pirmajās konspiratīvo struktūru attīstības posmā (1710 – 1770-ie gadi), bet viss sagatavošanās darbs tika veikts tieši XVI – XVII gadsimtā. Ziemeļatlantijas pārnacionālais subjekts tika izveidots cīņās ar Spāniju un Stjuartiem, reāli fiziski cīnoties ar tiem, izmantojot nacionālos spēkus. Jaunā subjekta pārnacionālā kvalitāte, tā ģenēze no Anglijā iemājojuša pārnacionāla procesa noteica šī subjekta svarīgāko intelektuālo un psihovēsturisko īpašību – pasaules mēroga redzējumu, spēju operēt ar pasaules mēroga kategorijām un spēju „spēlēt” pasaules mērogā.

Aleksejs Edrihins-Vandams

Aleksejs Edrihins-Vandams

Lūk, ko par to savā darbā „Ģeopolitika un ģeostratēģija” (Геополитика и геостратегия) rakstīja slavenais krievu virsnieks, izlūks un ģeopolitiķis Aleksejs Edrihins-Vandams (1867-1933): „Visvienkāršākais taisnīgums liek mums atzīt, ka pasaules iekarotājiem un mūsu mūžīgajiem pretiniekiem anglosakšiem ir viena neapstrīdama īpašība – nekad un nekāmā mūsu izslavētais instinkts nespēlē viņiem labdabīgās Antigonas [radinieku uzticības simbols sengrieķu mitoloģijā] lomu. Uzmanīgi novērojot cilvēces dzīvi kopumā un vērtējot katru notikumu tikai pēc tā ietekmes lieluma uz pašu lietu stāvokli, viņi ar nepārtrauktu smadzeņu terniņu ir attīstījuši sevī spējas redzēt lielos attālumos un ilgā laika posmā to, kas cilvēkiem ar slinku prātu un vāju fantāziju šķiet tikai tukšas fantāzijas. Cīņas par dzīvību mākslā jeb politikā tas dod viņiem visas ģeniāla šhmatista priekšrocības salīdzinājumā ar vidusmēra šaha spēlmani. Ar okeāniem , kontinentiem un salām pārklātā zemes virsma viņiem ir sava veida šaha dēlis, bet caur saviem valdniekiem un pārstāvjiem savās pamatīpašībās un garīgajā kvalitātē izpētītās un iepazītās dažādās tautas viņiem ir dzīvas figūras un peškas, kuras viņi virza ar tādu aprēķinu, ka pretinieks, redzot katrā figūrā patstāvīgu ienaidnieku, gala beigās apjūk un pat nevar saprast kad un kādā veidā tika veikts izšķirošais gājiens, kurš noveda līdz visas spēles partijas zaudējumam. Tieši tāda veida mākslas darbības mēs redzēsim no angļu un amerikāņu puses, vērstas pret mums.” [Vandams mūža nogali pavadīja Latvijā un Igaunijā.]

Šie vārdi bija uzrakstīti pirms Pirmā pasaules kara, kurā Krievijas impērijas „sabiedrotie” – briti karoja pret Vāciju, bet „spēlēja” pret Krieviju. Mēs to redzējām 1917.gadā un pēc tam ar šo mākslu arī saskārāmies 1991.gadā, un mums ar to vēl nāksies saskarties, ja mēs neiemācīsimies dot viltīgajam un divkosīgajam ienaidniekam pretsparu. Bet tam ir nepieciešams ienaidnieku izpētīt un iepazīt; kā teica Tolkīna Gendalfs „izpētot ienaidnieku tiek uzsūkta viņa viltība” un izsmalcinātība, piebildīšu no sevis, kas tik ļoti mums visiem pietrūkst. Visa cita starpā, pretinieka izpēte ir jāsāk ar viņa ģenēzi, dzimšanu, embrionālo fāzi – tieši tur slēpjas viņa „kaščeja nāves” noslēpums. Ir jāmeklē un vēlreiz jāmeklē, nepadodoties, cīnoties un gala beigās arī atrodot.

Visa XVII gadsimta otras puses Anglijas vēsture ir pārnacionālā finansu subjekta un karaliskās varas savstarpēja pielāgošanās, piemērošanās un saplūšana. Kromvela tā saucamās „buržuāziskās revolūcijas” uzvara pavēra ceļu uz ziemeļatlantiskā pārnacionālā finansu – tirdzniecības subjekta uzvaru pār nacionālo angļu monarhiju un uz pasaules naudas operatora un apgrozības regulētāja pozīciju iekarošanu. Bez tradicionālās monarhijs pakļaušanas jeb, precīzāk sakot, tās gāšanas (tas, kas kopš XVII gadsimta vidus attīstījās Anglijā vairs nav gluži monarhija ) tādi iekarojumi nebūtu iespējami. Tā rezultāts ir sistēmas formēšanās, kura nodrošināja „aizkulises” slepenajiem spēkiem sākumā ietekmi, bet pēc tam izšķirošo lomu Albiona attīstībā, kā arī pieradināja valsti un tās augstākos slāņus pie pārnacionālā finansu – politiskā subjekta, par kura ieroci pasaules iekarošanas plānos kļuva Anglija, dabas un mērķiem. Anglija kļuva par venēciešu lielās stratēģijas, kura tika pārnesta citā laikā un plašumos, triumfu.

Barons Rauls de Renē raksta: „Kopš Kromvela laikiem „karaliskā Anglija” nebija patstāvīga savā politikā jeb, citiem vārdiem sakot, kopš tiem laikiem Anglija nekad nerealizēja politiku ar saviem resursiem un savu interešu vārdā. Lai cik iespaidīgs arī nebūtu Lielbritānijas varenības un robežu pieaugums, lai kādā pacilātībā arī netiktu parādīta tās valstiskuma varenība un spožums, lai cik ideāls un nesagraujams neliktos viņiem pašu varas pamats un autoritāte citu tautu acīs, tas viss patiesībā ir nekas cits kā īpaši radīta mākslīga mirāža vienu pašsajūsmināšanai un citu iekārdinoši pakļaujošai sajūsmināšanai. Aiz šīs mirāžas slēpjas tas spēks, kurš virzīja Anglijas politiku sev vēlamajā virzienā, izveidojot no pašas Anglijas neko citu kā vien personisko avangardu pašu jau sen izdomātajam karagājienam pasaules iekarošanai.„ Bet sākumā vajadzēja pilnībā pārformatēt jau iekaroto Angliju, pārvēršot Anglijas karali par kaut ko līdzīgu venēciešu dodžam. Te lietā tika likti finansu ieroči un divi Anglijas defolti [maksātnespējas] 1671. un 1686.gadā noveda līdz „slavenajai revolūcijai”.

Sers Entonijs Ešlijs Kūpers, pirmais Šaftsberijas grāfs

Sers Entonijs Ešlijs Kūpers, pirmais Šaftsberijas grāfs

Par galveno „venēciešu –vīgu sazvērestības” figūru pētnieki uzskata seru Entoniju Ešliju Kūperu (1621-1683), pirmo Šaftsberijas grāfu, kura intelektuālais sulainis bija filozofs Džons Loks (1632-1704). Pēc Kūpera domām 1670-ajos gados Anglija vēl nebija kļuvusi protestantiska un „vīgiska” [vīgi -parlamenta frakcija Anglijā XVII-XVIII gs., kuru pamatā veidoja protestanti un monarhijas pretinieki no lieltirgotāju un buržuāziskojušās aristokrātijas kā arī t.s. “jaunaristokrātijas” (kas titulus bija nesen kā nopirkuši vai saņēmuši par nopelniem) pārstāvji], kas ir obligāts priekšnosacījums „dožizācijai” a la Venice. Viņš nolēma paātrināt šo procesu.

1670 – 1680-o gadu mijā Anglijā pēkšņi tika atklāta katoļu sazvērestība, kuras mērķis esot bijis nogalināt karali Kārli II Stjuartu (1630-1685). Kā sazvērestībvas dalībnieki ar nāvi tika sodīti 15 cilvēki. Vēlāk izrādījās, ka nekādas sazvērestības patiesībā nebija, viss balstījās uz viltotiem dokumentiem, kurus izgatavoja Taituss Outs kopā ar Izraēlu Tongu, kas bija tikai peškas Šaftsberijas grāfa „spēlē”. Kūpers nostrādāja pēc iecienītās venēciešu shēmas „sazvērestība – sazvērestības atklāšana” [represīvu vai vienalga kādu citu nepopulāru darbību attaisnošana ar neesošu, izdomātu, mākslīgi radītu vai izprovocētu sazvērestību].

Tomass Otvejs

Tomass Otvejs

Piemēram, 1618.gadā pēc šīs shēmas venēcieši organizēja reāli neeksistējošu „spāņu sazvērestību”, kuras mērķis it kā bija Venēcijas nodošana Filipam IV (1605-1665). Šai pseidosazvērestībai bija ievērojama loma Eiropu nopostījušā Trīsdesmitgadu kara izraisīšanā. To savā darbā „Venēcijas glābšana” (Venice Preserv’d) labi atmaskoja par „otru Šekspīru” uzskatītais angļu dzejnieks un dramaturgs Tomass Otvejs (1651—1685).

Neskatoties uz to, ka atklājās „katoļu sazvērestības” provokatīvais raksturs, Anglijā strauji pieauga antikatoliskie noskaņojumi un tā kļūva pilnība protestantiska un „vīgiska”, tāpēc pēc Kārļa II nāves 1685.gadā vīgiem un Sitijai bija nepieciešami tikai trīs gadi, lai gāztu Jēkabu II Stjuartu, apspiestu viņa piekritējus (jakobītus) un ar „slavenās revolūcijas” palīdzību (kuru mēdz saukt arī par bezasiņu) iesēdinātu Anglijas tronī savu cilvēku – Orānijas Vilhelmu no Holandes, kurš pēc A.Duglasa vārdiem (pagaidām nepublicētā manuskriptā „How Venice created today’s “Money system””) bija „pirmais dodžs Anglijas vēsturē”. Tagad pat kontrole pār armiju pārgāja parlamenta kā finansu – zemesīpašnieku aristokrātijas pārstāvju pārziņā. Savukārt parlamentārā kontrole pār nodokļiem nozīmēja karaļa tiesību iekasēt nodokļus bez parlamenta līdzdalības atcelšanu. Un, lai gan pašam Orānijas Vilhelmam dodža loma pavisam nepatika par ko viņš atklāti arī izteicās, šī situācija kārtējo reizi apstiprināja Staļina iecienītas tēzes pareizību, ka apstākļu vara ir stiprāka par nolūku varu.

„Slavenā revolūcija” un pēc tam

„Slavenā revolūcija” likvidēja gandrīz visus šķēršļus finansu – zemesīpašnieku aristokrātijas ceļā, kura centās iegūt pilnīgu, neierobežotu (tas ir privātīpašniecisku, kapitālistisku) kontroli pār zemi un naudas apriti. Kārlis Markss „Kapitālā” rakstīja, ka Stjuartu restaurācijas laikā feodālās iekārtas agrārās attiecības tika galīgi likvidētas likumdošanas līmenī, zemesīpašnieki „atbrīvojās no jebkādiem pienākumiem pret valsti” un piešķīra sev „mūsdienu privātīpašnieku tiesības uz lauku īpašumiem uz kuriem tiem iepriekš bija feodālas tiesības”, kas bija nepilnīgas un aprobežotas ar pienākumiem gan pret karaļnamu, gan arī pret iedzīvotājiem. „Slavenā revolūcija”, novedot pie varas finansu- zemesīpašnieku šķiru, bija nākamais solis, kurš likvidēja praktiski visus šķēršļus šai šķirai piesavināties jau valstij piederošās zemes un saimniekot valsts naudas sfērā. Markss par šo šķiru rakstīja sekojošo: „Viņi iesvētīja jaunu ēru, novedot līdz kolosāliem izmēriem valsts īpašumu izzagšanu, kas līdz tam tika praktizēts stipri ierobešotos apmēros. Valsts zemes tika izdāvinātas, pārdotas pa pusvelti vai vienkārši pievienotas esošiem īpašumiem uzurpācijas ceļā.” Tieši zemes uzurpācija, tās vardarbīga atņemšana zemniekiem tiek slēpta aiz tādiem maigiem terminiem kā 1688.gada „konservatīvā revolūcija” vai 1680-1720-o gadu „lauksaimniecības revolūcija”.

Ja ziemeļatlantiskā subjekta izveidošanu katalizēja venēcieši, tad tā pirmajos soļos, tā tapšanā (XVII gadsimt otra puse – XVIII gadsimta sākums) milzīga nozīme bija ebreju kapitālam. Pēc tam, kad Kromvels atļāva ebrejiem Manasijas ben Izraēla personā atgriezties Anglijā, viņi masveidā sāka pārcelties uz turieni, vispirmām kārtām no Holandes. Ja Stjuartu restaurācijas laikā šis process tika nobremzēts, tad Vilhelma III Orānieša laikā, kurš mīlēja ebrejus (precīzāk sakot, viņu naudu; viņa augļotājs bija Moisejs Mosado), šai ziņā notika sprādziens. Ja 1657.gadā Solomonam Dormido (1622–1700) bija jālūdz atļauja, lai nokļūtu Londonas Karaliskajā biržā, jo oficiāli ieeja tajā ebrejiem bija liegta, tad pēc V.Zombarta teiktā „XVII gadsimta beigās … birža jau ir pilna ar ebrejiem. Viņu skaits tur jau ir tik liels, ka noteiktas ēkas daļu jau sauc par „ebreju galeriju”. Kā izsakās viens laikabiedrs „birža ir pārpildīta ar ebrejiem”. Vai varam apgalvot, ka viņu pāreja uz fondu biržu bija saistīta ar to, ka ebreju skaits preču biržā nepārtraukti palielinājās un attieksme pret viņiem bija visnegatīvākā? Lai kā arī tur nebūtu, tieši šī „aiziešana” [tas ir atnākšana] ir saistīta ar spekulāciju sākumu Anglijas fondu biržā.” Trīs desmitgažu laikā, kas atdala Kromvelu no Orānijas Vilhelma, situācija Anglijas tirdzniecības – finansu vidē strauji izmainījās: tieši pateicoties ebreju kapitālam un tā patronam (un kalpam vienlaicīgi) Vilhelmam III notika Amsterdamas un Londonas saplūšana vienā finansu supercentrā. Lūk, ko par to raksta ebreju vēsturnieks S.Dubnovs: Vilhelms III nodibināja „ tik ciešus rūpnieciskus sakarus starp Amsterdamu un Londonu, ka šo abu pilsētu ebreju kopienas bija it kā vienas kopienas divas grupas. Lielie Lopesu, Medinu, Fonseku, Salvadoru banku un eksporta „nami” aptvēra vienā milzu finansu lokā Angliju, Holandi un to kolonijas. Amsterdamas un Londonas biržās tika izlemts visu akciju, vekseļu, kredītbiļešu un citu vērtspapīru liktenis, kuras atradās starptautiskā apgrozībā. Kopš 1697.gada ebrejiem Londonas biržā bija sava „brokeru” (mākleru) grupa (12 ebreji uz 100 kristiešiem). Biržas spekulācijas, kuras tolaik attīstījās, neapšaubāmi ienase tirgotāju vidē zināmu demoralizāciju, tai pat laikā birža regulēja preču apmaiņu starp visām pasaules valstīm kā pasaules tirdzniecības „norēķinu palāta””.

Tāpēc nav brīnums, ka tolaik daudzi ebreji kļuva par Lielbritānijas bagātākajiem iedzīvotājiem: Medes de Kosta, Moisejs Harts, Ārons Franks, barons Dalijars, Moisejs Lopess Pereira, Moisejs/Antons da Kosta. Šajā laikā apmēram tūkstotim ebreju ģimeņu gada ienākums bija ap 300 sterliņ mārciņu, simts ebreju ģimenēm – apmēram 1000 – 3000 sterlinmārciņu gadā. Vēl V.Zombarts raksta: „Karalienes Annas valdīšanas laikā (1702-1714) angļu ebreji iegūst maksimālu finansu varu valstī”, bet Gideonu nams (Samsona Gideona (1699—1762) personā) Anglijas un Francijas konfrontācijas rezultātā kļūst par vienu no lielākajiem.” ( 1745.gadā Gideons piešķir valdībai kredītu 1,7 miljonu sterliņ mārciņu apmērā (tiem laikiem gigantiska summa), savukārt viens no to laiku ietekmīgākajiem Francijas finansistiem, kurš kreditēja Ludviķi XIV, bija arī ebrejs Semuels Bernārs.)

XVIII gadsimta sākumā britu baņķieru un jo īpaši ebreju baņķieru milzu bagātības cēlonis bija divu valstisku-finansiālu operāciju dēļ, kuras tapa iespējamas tikai institucionālajā sistēmā, kura tapa „slavenās revolūcijas” rezultātā, nodrošinot lielo zemesīpašnieku un finansistu kontroli pār karali. Kā jau iepriekš tika minēts, 1694.gadā tika izveidota Anglijas centrālā banka, kas ievērojami palielināja valsts starptautisko varenību. 1689.gadā angļu aristokrāti un finansu dūži pamudināja Vilhelmu III uzsākt karu pret Franciju (deviņgadu karš: 1689-1697): „… pēcrevolūcijas konstitucionālo vienošanos un protestantu troņa mantošanas sistēmu vajadzēja pārbaudīt cīņā ar Burboniem, kuri atbalstīja Stjuartu restaurāciju. Britu spēju karot ar absolūtisko Franciju noteica parlamenta izveidotā jauna finansu sistēma, kura balstījās uz nacionālo parādu un „Anglijas banku”. Karš tagad tika finansēts nevis no dinastijas valdnieka „personiskās” kases, bet gan no uzticamas kredītu sistēmas līdzekļiem. Tā labāk spēja nodrošināt nepieciešamo līdzekļu savākšanu, jo valsts nacionālais parāds bija parlamenta garantēts” (Benno Teške).

Šis karš bija nozīmīgs, jo angļi tajā izmēģināja shēmu, kas vēlāk kļūs par viņu „firmas” kara vešanu paņēmienu – koalīcijas karu: karošana kontinentā ar svešām rokām, veidojot koalīcijas. Viena lieta bija karot ar Holandi uz jūras (tas deva svarīgu pasaules jūras karu pieredzi ), bet sauszemes karus uz jūras uzvarēt nevar. Pavisam cita lieta ir tāda lielvalsts kā tolaiku Francija. Pret to tika organizēta koalīcija, kurā bija Holande, spāņu un austriešu Habsburgi un Savoja. Neskatoties uz zaudējumu karā, XVIII gadsimtā Francija vēl Anglijai nebija pa zobam pat pastiprinātai ar koalīciju. Salīdzinājumam jau pēc kara ar Franciju par „spāņu mantojumu” (1701-1714) Lielbritānija kļuva par jūras lielvalsti, kuras flote (124 kuģi) bija divas reizes lielāka nekā spāņiem un frančiem kopā ņemot.

Deviņgadu karš beidzās ar Anglijas uzvaru pār Franciju un Risvīkas mieru, kurš nostiprināja „slavenās revolūcijas” rezultātus starptautiskā mērogā. Kopumā kara mērogs un nodokļu aplikšana, kas tika veikta, aizbildinoties ar karu, pabeidza un padarīja valsts iekšienē neatgriezeniskus „slavenās revolūcijas” rezultātus, kas arī bija galvenais šī kara uzsākšanas iemesls. Pie tam, abām Ostindijas kompānijām un anglo-holandiešu baņķieriem par prieku un viņu izdevīgumam, kara rezultātā no Anglijas tika „izpumpēts” viss sudrabs. Izmantojot šo situāciju, baņķieri sākumā pārliecināja Vilhelmu III radīt „Anglijas banku” (to cilvēku kontrolē, kuri jau bija aizdevuši valdībai 1,2 miljonus sterliņ mārciņu uz 8% gadā; viņi tagad ieguva tiesības drukāt naudu). Anglijas centrālā banka tika radīta, lai finansētu karu ar Franciju, līdzīgi kā ASV Federālā rezervju sistēma [ASV centrālā banka] tika rdīta 1913.gadā, lai finansētu nākamo pasaules karu.

1696.gadā baņķieri izbīdīja monētu pārkalšanas likumu (tā galvenais propagandists bija globālos lieloligarhus un Sitiju apkalpojošais filozofs Loks). Pārkalšanu pavadīja deflācija [cenu un algu pazemināšanās] par labu bagātajiem. Pie tam, tiklīdz tika izlaistas jaunās sudraba monētas, Anglijas monētu nams, kuru vadīja slavenais fiziķis Īzāks Ņūtons, paaugstināja zelta monētu cenu, salīdzinājumā ar Holandi un Franciju, kā rezultātā no valsts sāka aizplūst sudrabs un radās liels zelta piedāvājums. Tā tika radīti apstākļi Anglijas pārejai uz t.s. ”zelta standartu” jeb uz to darbību atkārtošanu, ko XIII – XIV gadsimtā veica Venēcija, arī paaugstinot zelta dukāta vērtību. Lielā mērā angļiem palīdzēja arī tas, ka kopš 1690.gada Brazīlijā, kura de-jure bija Portugāles kolonija, bet de-facto Anglijas, sāka iegūt lielus zelta daudzumus. Pēc 1703.gadā noslēgtā angļu-portugāļu Metuenas līguma šis zelts pa tiešo tika sūtīts uz Angliju. Pašā Anglijā tas noveda pie tā, ka pilnībā tika izņemtas no apgrozības sudraba monētas 2,7 sterliņa mārciņu vērtībā, kas ir par trešdaļu lielāka summa, nekā viss karalistes parāds Jēkaba II valdīšanas beigās. Tai pat laikā baņķieri saņēma dāvanu – mahināciju rezultātā viņi palielināja valsts parādu līdz 20 miljoniem sterliņ mārciņām; H.G.Lovrijs (grāmatā „How the Nation was Won”) to nosauca par pilnīgu „venēciešu partijas” uzvaru Anglijā.

Orānijas Vilhelms tiesa gan to nepieredzēja: 1702.gadā viņa zirgs pilnā gaitā paklupa uz kurmja alas un Vilhelms nositās. Viņu neieredzošie jakobīti pateicībā sāka saukt alas saimnieku par „mazo džentalmeni melnā uzvalkā”. Tomēr tam visam vairs nebija nozīmes: venēciešu un tā vēsturiskā subjekta, kura katalizatori tie bija, lieta bija guvusi virsroku, un pirmatnējā kapitāla uzkrāšana, kura startēja Spānijā ar mežonīgu Amerikas izlaupīšanu, „piezemējās” Anglijā, uzsākot tur plašu un vērienīgu kapitālistisku uzkrāšanu.

Kārlis Markss „Kapitāla” sadaļā „Rūpnieciskā kapitāla ģenēze” rakstīja: „Dažādi pirmatnējās uzkrāšanas momenti vēsturiski daudz maz secīgi sadalās starp dažādām valstīm un tieši: Spāniju, Portugāli, Holandi, Franciju un Angliju.” Pie tam Markss norāda, ka Angliju izšķiroši ietekmēja Holande, kuras dominējošais stāvoklis bija bagātību izsūkšana no Spānijas, ko veica venēcieši un genujieši pārvedot tās uz Holandi. „Fizisko naudu”, kuru Spānija saņēma no Jaunās Pasaules, venēcieši – genujieši pārvērta apgrozāmos līdzekļos un „piezemēja” tos Holandē. „Tur, kur nauda rodas nevis no apgrozības, bet gan tā tiek atrasta tās vieliskajā formā, kā tas bija Spānijā, tur nācija kļūst nabagāka, tai pat laikā nācijas, kuras bija spiestas strādāt, lai izsūknētu naudu no spāņiem, attīstīja bagātību avotu un patiešām kļuva bagātākas” (Kārlis Markss „Ekonomiskās piezīmes”).

Nezinu vai te ir vietā vārds „spiestas” (visdrīzāk tas ir neveiksmīgs tulkojums), jo kurš gan spieda venēciešus un genujiešus laupīt Spāniju? Bet svarīgi šai gadījumā ir kas cits: Markss fiksē kāda subjekta veiktu bagātību izņemšanu no Spānijas un to pārvešanu uz Holandi, bet iepriekšējā citātā viņš fiksēja pirmatnējā kapiteļa uzkrāšanas ķēdi, kas sastāv no piecām valstīm. XVI gadsimta beigās spāņi beidzot saprata, ka holandiešu piekļuve spāņu zeltam un portugāļu garšvielām ļauj tiem kontrolēt koloniālo preču sadali Ziemeļeiropā, tādējādi stimulējot holandiešu pilsētu bagātību pieaugumu uz spāņu rēķina. Filipa III (1578-1621) valdīšana 1598.gadā sākās ar Spānijas un Portugāles embargo [sankciju] noteikšanu holandiešu kuģiem, precēm un tirgotājiem. Tomēr šis mēģinājums izrādījās kontrproduktīvs: lai atgūtu zaudēto peļņu, Holandes un Zēlandes [pašreiz Nīderlandes apgabals] tirgotāji sāka attīstīt tirdzniecību ar „Indijām”, kas vēl vairāk pastiprināja Holandi. Spāņu sankcijas bija ievērojami nokavētas.

Roberts Flads

Roberts Flads

No šī darba viedokļa ļoti būtisks ir tas subjekts, kurš sasaistīja telpā un laikā pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas ķēdes posmus un kurš dēļ savas aktivitātes, kontroles pār naudu un informāciju bija šī procesa operators. Šis subjekts bija ziemeļitāļi, galvenokārt venēcieši. Tieši viņu ļaunā griba dzina pirmatnējā kapitāla uzkrāšanās [pēc būtības visparastākās laupīšanas] procesu, kurš XVIII gadsimta Anglijā pārvērtās par pilnvērtīgu un vērienīgu kapitālistisko uzkrāšanu [salaupītā legalizēšana un „spēles noteikumu” noteikšana, lai tik pat brutāli netiktu aplaupīti paši laupītāji un viņu pēcnācēji]. Pats šis subjekts, kurš Marksu acīmredzot vispār neinteresēja, starptautiskā pirmatnējā kapitāla uzkrāšanās procesa laikā mainījās (mutabor!), pakāpeniski zaudēja nacionālas iezīmes un pārvērtās par pārnacionālu un ziemeļatlantisku. Pie tam pats šis pārvēršanās process, vismaz tā politiskie aspekti, kuriem bija ne mazāka nozīme kā ekonomiskajiem, bija visciešākā mērā saistīts ar slepenām (slēgtām) biedrībām, konspiratīvām struktūrām, kuras, lai gan deva par sevi ziņu XVIII gadsimtā, noformējās XVII gadsimtā, un šī noformēšanās atkal ir saistīta ar Stjuartiem, ar katoļu – protestantu cīņu par angļu troni. 1603.gadā dažas ietekmīgas ģimenes, ieskaitot Sesilus (Berkli), vadoties no tobrīdējās konjunktūras interesēm, kopā ar saviem venēciešu – genujiešu sabiedrotajiem, iesēdināja angļu tronī Stjuartu Jēkabu I. Viņa dēla Kārļa I valdīšanas laikā uz angļu skatuves parādās rozenkreiceri, kuru saknes sniedzas XV gadsimtā. Aktīva loma rozenkreiceru radīšanā bija jezuītam un vienlaicīgi arī sava laika ievērojamai zinātniskai autoritātei Robertam Fladam (1574–1637). Tas ir, jezuītu loma rozenkreiceru kā austrumu hermētiķu kulta attīstībā ir neapstrīdama (līdzīgi kā vēlāk XVIII gadsimtā iluminātu attīstībā).

XVII gadsimta otrajā pusē uz rozenkreiceru un templiešu, kuri XIV gadsimta sākumā atbēga uz Skotiju, mantojuma pamatiem sāk attīstīties „Skotu rituāls”, kurš XVIII gadsimtā pārtapa Skotu rituāla masonos. Skotu rituāls sāka veidoties, vismaz organizatoriski, laikā, kad Stjuarti atradās trimdā Francijā, kā masonu tīkls, kura galvenais uzdevums bija nodrošināt dinastijas atgriešanu zaudētajā tronī. Kad šis mērķis tika sasniegts, šis slepenais tīkls legalizējās kā Londonas karaliskā biedrība kriptojezuīta un politekonomikas (zem nosaukuma „Politiskā aritmētika”) „vectēva” Viljama Petti (1623—1687) vadībā, aktīvi piedaloties Īzākam Ņūtonam, Robertam Boilam (1627-1691), Džonam Lokam, Robertam Gukam (1635-1703) un citiem. Tomēr, kā liecina Ņūtona papīri, kurš starp citu, tāpat kā Loks strādāja Ostindijas kompānijā,šī zinātniskā biedrība bija tikai piesegs slepenam tīklam, kuram bija nepieciešama kaut kāda idejiska noformēšana.

Viljams Petti, Eliass Ešmols, Īzāks Ņūtons, Roberts Boils, Džons Loks, Roberts Guks

Viljams Petts, Eliass Ešmols, Īzāks Ņūtons, Roberts Boils, Džons Loks, Roberts Guks

Šo idejisko noformēšanu Petti uzticēja Eliasam Ešmolam (1617-1692), kurš apvienoja vienā veselumā templiešu un rozenkreiceru flada varianta kultus. Tā radās Skotu rituāla masoni, kuri atšķiras no brīvajiem brīvmūrniekiem (frīmasoni), kuru galvenā struktūra XVIII gadsimta Francijā bija loža Lielie Austrumi (šajā ložā sastāvēja marķīzs de Lafajets (1757-1834) [franču ģenerālis, ASV neatkarības kara, Franču revolūcijas un Jūlija revolūcijas dalībnieks,1789.gada „Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācijas” autors] un Bendžamins Franklins (1706-1790) [Amerikāņu rakstnieks, izdevējs, politologs, politiķis, izgudrotājs, zinātnieks, valstsvīrs, kareivis un diplomāts, viens no ASV neatkarības deklarācijas un konstitūcijas autoriem .]). Skotu rituāla masoni jau kopš pašiem pirmsākumiem „ģenētiski” bija saistīti no vienas puses ar jezuītiem (un Stjuartiem un viņu pēctečiem un attiecīgi arī Skotiju un Edinburgu), bet no otras puses ar Ženēvas, Lozānas un Bernas [Šveice] banķieru ģimenēm, neskatoties uz to, ka pēdējie pārsvarā bija protestanti (kopējos stratēģiskos un taktiskos ekonomiskos un ģeovēsturiskos projektos šī reālā pretruna sadarboties netraucēja).

marķīzs de Lafajets, Bendžamins Franklins

marķīzs de Lafajets, Bendžamins Franklins

XVII gadsimtā slepenās masonu biedrības, kuras oficalizēja sevi XVIII gadsimtā, bija cieši saistītas ar dažādiem spēkiem (angļu aristokrātiju, Sitiju, venēciešiem, ebreju finansu – reliģiskajām aprindām) un aktīvi piedalījās politikā, pārsvarā slepenajā, tas ir sava laika sazvērestībās. Pie tam viņi aktīvi izmantoja reāli esošās „ebreju pēdas”, mēģinot attēlot notiekošās izmaiņas kā „ebreju sazvērestības” rezultātu un cenšoties tādējādi apslēpt sevi un savu darbību aiz „ebreju sazvērestības” piesega. Neviens zinātājs nesāks noliegt, piemēram, ebreju kapitāla un rabināta lomu Venēcijā (1638 gadā Venēcijas rabīns Simons Lucato (1583–1663) pat izdeva „Piezīmes par ebrejiem Venēcijā”, kur sīki aprakstīja tās pozīcijas, kuras izdevās iegūt ebrejiem šajā pilsētā), ne arī t.s.”buržuāziskajā revolūcijā” Anglijā. Tomēr bez ebrejiem, kuri atbalstīja Kromvelu Anglijā un Frondu [pret Francijas karaļnamu vērsta franču aristokrātu bruņota sacelšanās 1648-1652.gadā] Francijā, Kromvelu atbalstīja arī Sitija, daļa angļu aristokrātu, venēcieši un holandieši.

Var pat teikt, ka „ebreju sazvērestība” ir ērta arī pašām konspiratīvām struktūrām, kuras, pirmkārt, ar to piesedz savu darbību, jo īpaši tādēļ, ka „ebreju pēdas” (finansu kapitāls utt.) reāli eksistē. Otrkārt, apzināti dara tā, lai pēc tam pa pēdām ejošos varētu apvainot antisemītismā un tādējādi „apcirstu galus” un noslēptu tos. Tādējādi tie, kuri apzināti vai neapzināti atsakās atzīt konspiratīvo struktūru esamību, katru slepenās politikas analītiķi var viegli apvainot „žīdmasonu sazvērestības meklējumos”, tādējādi bloķējot jebkādus mēģinājumus tikt skaidrībā ar slēgtajiem, apslēptajiem un slepenajiem procesiem. Vispār ebreju jautājuma sapratnei lietderīgi ir palasīt tā pašā Kārļa Marksa [ebreja, divu rabīnu mazdēla] darbu „Par ebreju jautājumu”, kurā viņš raksta, ka ebreju jautājums nav nacionāls un pat ne reliģisks, bet asi sociāls. Tas nenozīmē, ka „ebreju sazvērestības” gadsimtiem ilgajās cīņās par varu, informāciju un resursiem nav bijušas; bija. Tieši tāpat kā bija venēciešu, angļu, vācu, amerikāņu un citas sazvērestības (krievu diemžēl kā izskatās nebija). Bet katra šī sazvērestība vienmēr ir daļiņa no lielākas sazvērestības, daļa no lielāka tīkla. Pat Izraēlas izveidošana nav tikai „ebreju sazvērestības” rezultāts, bet gan daudz lielākas „spēles” ar ASV, Vācijas, Lielbritānijas un PSRS piedalīšanos sekas, tāpat kā 1980o – 2010o gadu neoliberālā kontrrevolūcija, kas bija sava veida baņķieru finansu – ekonomiskais „trīsdesmitgadu karš” pret visu pasauli [analoģija ar XVII gadsimta Trīsdesmitgadu karu (1618—1648), kad tā rezultātā Eiropa tika nopostīta].

Maurīcija Ešera glezna „Relatīvisms”

Maurīcija Ešera glezna „Relatīvisms”

Cita lieta, ka „ebreju sazvērestību” izstumj priekšplānā kā galveno vai pat vienīgo un visaptverošo, kā viltus „pēdas” (šīs versijas izplatīšanas ziņā aktīvi ir skotu rituāla masoni). Tas, atkārtošos, tiek darīts ar nodomu: lai izsauktu reakciju uz antisemītismu, sakompromitētu un bloķētu gan šīs šaurās sazvērestības izpēti, gan arī daudz plašākās, kuras elements ir „ebreju sazvērestība”. Citiem vārdiem sakot, tā mērķis ir novirzīt meklētāju strupceļā, kurā sagaida apvainojumi antisemītismā. Dzīve, kā arī sazvērestību būtība (dzīve kā sazvērestība un sazvērestība kā dzīve) ir pārāk sarežģīta un daudzlīmeņaina, lai tajā būtu tikai viena vienīga sazvērestība, vēl jo vairāk nacionāla – etnoreliģiska. Sazvērestību pasaule (un dzīve) ir „tangled hierarchy” [haotiskā hierarhija], ko vislabāk raksturo Maurīcija Ešera (1898-1972) glezna „Relatīvisms” (1953). Tas nenozīmē, ka vajag ignorēt kādas atsevišķas sazvērestības (ebreju vai kādu citu); neko nevajag ignorēt, jo īpaši sevišķi svarīgu vēsturisku notikumu izmeklētāja darbā, kura izpētes laukā sīkumu nav.

Tātad XVII – XVIII gadsimtu robežā Anglijā formējās sociālais bloks, kurš apvienoja politisko, tirdzniecības (pasaules mērogā), finansu (augļotāju) un zinātniski – ideoloģisko darbību. Tas nebija raksturīgs iepriekšējai eiropiešu tradīcijai, kurā ekonomiskās, politiskās un garīgās funkcijas bija institucionāli un sociāli nodalītas, fiksējot tās kā tādas (un augļošana vispār, maigi izsakoties, netika veicināta). Šāds sabiedriskais modelis bija raksturīgs senajiem Austrumiem: ejot no Babilonas caur feniķiešiem un Kartāgu šī tradīcija „piezemējās” Venēcijā, bet no turienes nokļuva Anglijā, kļūstot par ievērojamu faktoru šīs valsts pārformatēšanai un jauna vēsturiskā subjekta radīšanai, kurš gala beigās pacēlās virs reālās ekonomikas un nacionālām sabiedrībām. Un šis subjekts arī sāka veidot konspiratīvās struktūras, pirmās no kurām bija masoni, un sāka veidot savu sociālo sistēmu – kapitālismu.

Grāmatas „De Conspiratione. О Заговоре” saturs

DeConspiratione1. Priekšvārds
2. A.Fursovs „De Conspiration: Kapitālisms kā sazvērestība”
2.1.Konspiroloģija – jautra un stingra zinātnes disciplīna
2.2.Konspiroloģija: par un pret (daži piemēri)
2.3.Konspiratīvās struktūras kā kapitālisma attīstības imanenta forma
2.4.La Serenissima jeb „Svešie” Eiropā
2.5.Angļu „septītnieks” jeb kā tika radīts Ziemeļatlantiskais ģeovēsturiskais subjekts
2.6.Sitija un angļu izlūkdienesti: „iet atsevišķi, būt kopā”
2.7.„Slavenā revolūcija” un pēc tam
2.8. Eirāzijas lielie cikli un Vecās Pasaules Svārsts
2.9. XVIII gadsimts: plānotas-konstruējamas vēstures dzimšana jeb uz ko ir spējīga Viela, Enerģija un Informācija, sakoncentrēta vienās konkrētās rokās
2.10.Kapitālistiskā sistēma: cikli, „lielie viļņi” un citas regularitātes
2.11.Konspiratīvās struktūras: pirmais attīstības etaps, 1710-1770-ie gadi
2.12.Otrais konspiratīvo struktūru attīstības etaps, 1770-1870-ie gadi: skats no augšas
2.13.Amerikāņu sensācija un britu grūtības
2.14.Francijas revolūcija – plānotas-konstruējamas vēstures realizācijas pieredze
2.15.Par nabaga Rotšildiem aizbilstiet vārdu
2.16.Lielbritānija, konspiratīvās struktūras un Krievija
2.17.Krimas karš jeb finansisti un revolucionāri pret Krieviju
2.18.Pilsoņu karš ASV jeb briti un konspiratīvās struktūras pret Ameriku
2.19.Itālija, Vācija un konspiratīvo struktūru attīstības otrā etapa beigas
3. S.Gorjainovs „Pasaules dārgakmeņu tirgus kriptoekonomika”
3.1.Rodsa formula
3.2.Ernests Opengeimers un ”Anglo-American”
3.3.Trešā Reiha dimanti
3.4.Padomju dimantu projekts
3.5.”De beers” un PSRS
3.6.Dimanti, starptautiskais terorisms un jauni paņēmieni globālā tirgus kontrolei
3.7.Baltās DĀR sabrukums
3.8.Kāpēc „ALROSA” nav ”De beers”?
4. V.Karpenko, A.Rudakovs „Jauna realitāte: terors”
4.1.Terorisma vēsturiskās saknes
4.2.Mūsdienu terorisms un ekstrēmisms
4.3.Reliģiskā manipulācija
4.4.Islāma teroristiskā tipa organizāciju priekšteči
4.5.Mūsdienu islāma terorisma ideoloģiskie pamati
4.6.Pasaules terorisma sistēma
4.7.Terorisma finansu avots
4.8.Terors kā biznesa elements
4.9.Pretdarbība terorisma finansēšanai
4.10.Terors kā politiskās vadības instruments
4.11.Pretdarbība terorismam un ekstrēmismam
4.12.Informatīvie ieroči – spec operāciju līdzekļi
4.13.Informācijas – psiholoģiskās operācijas
4.14.Informācijas – psiholoģiskā atsevišķu teroristiskas aktivitātes objektu apspiešana
4.15.Krievijas nacionālās drošības vienotais komplekss
4.16.Terorisma un ekstrēmisma draudu prognozēšana
4.17.Galvenie analītiskā centra uzdevumi
5. E.Ponomarova „Projekts „Kosova”: mafija, NATO un lielā politika”
5.1. Īsa Kosovas problēmas vēsture
5.1.1.Kas slēpjas aiz nosaukuma „Kosova”
5.1.2.Prizrenskas līga un Albānijas valsts izveidošana
5.1.3.Kosova un Metiohija pasaules karu laikmetā
5.1.4.Kosovas jautājums sociālistiskajā Dienvidslāvijā
5.1.5.Dienvidslāvijas sabrukums un divvaldība Kosmetā
5.2.Kosovas atbrīvošanas armija (KAA) – pasaules „aizkulišu” ierocis
5.2.1.Rašanās vēsture, finansēšana, taktika
5.2.2.NATO intervence un KAA „demilitarizācijas” sekas
5.2.3.Vēsture personās: KAA līderi
5.2.3.1. Adems Jašari
5.2.3.2.Hašims Tači
5.2.3.3.Agims Čeku
5.2.3.4.Ramušs Haradinajs
5.2.4.Neiepriecinošie secinājumi
5.3.Albāņu mafija:pasaules kapitālistiskās sistēmas segments un pasaules „aizkulišu” aģents
5.3.1.Albāņu mafija pasaules narkotiku tirdzniecības sistēmā
5.3.2.Seksuālā verdzība – otrs albāņu mafijas ienākumu avots
5.3.3.Orgānu tirdzniecība – albāņu organizētās noziedznieku grupas „kreatīvais” bizness
5.3.4.Albāņu mafijas principi un iekšējā struktūra
5.3.5. Neiepriecinošie secinājumi
5.4.Nobeigums. Vai nākotne ir pats drausmīgākais, kas eksistē šodien?!
5.5.Pielikums.PACE cilvēktiesību komisijas atskaite. Necilvēcīga izturēšanās pret cilvēkiem un cilvēku orgānu tirdzniecība Kosovā.
Grāmatu var pasūtīt Polaris grāmatnīcās vai arī iegādāties internetā.

Avoti:
http://communitarian.ru/publikacii/istoriya_taynykh_obshchestv/a_fursov_la_serenissima_ili_chuzhie_v_evrope_08102013/
http://nnm-club.me/forum/viewtopic.php?t=797159
http://www.e5.ru/product/de-conspiratione-o-zagovore-sbornik-monografiy_10260521/
http://www.wikiart.org/en/canaletto
https://infoagentura.wordpress.com/2013/09/05/karlis-markss-par-ebreju-jautajumu-fragments/

Informācijas aģentūra
/30.10.2014/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Vēsture, Reģ.: Anglosaksija, Veids: Analīze, versija, viedoklis, W: ANDREJS FURSOVS. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s