Par Norvēģijas pedofilijas tradīcijām (cietušas latvietes stāsts)

Rita Broka un Ārne Smoge 1993.gada decembrī

Rita Broka un Ārne Smoge 1993.gada decembrī

Latviešu žurnālistes Ritas Brokas stāstījums par norvēģu pedofilijas tradīcijām no pašas piedzīvotā. 1993.gadā Rita Broka apprecējās ar norvēģi, bijušo karavīru, aktīvu ROTARI kluba dalībnieku, pamatskolas skolotāju Ārni Smogi un aizbrauca dzīvot uz Norvēģiju. 1997.gadā Rita konstatēja, ka viņas vīrs seksuāli izmanto viņu kopējo meitu un griezās policijā. Norvēģijas varasiestāžu rīcība bija dīvaina, pasivitātei mijoties ar vāji maskētu pedofila aizstāvēšanu. Tiesa gala beigās varmāku attaisnoja. Ritai Brokai savā ziņā paveicās, viņai kopā ar bērniem izdevās atgriezties Latvijā – parasti šādos gadījumos Norvēģijā mātēm atņem bērnus.

Notikušo Rita Broka ir aprakstījusi grāmatā „Troļļu zemes princis”, kurā ir apkopojusi arī Norvēģijas preses rakstīto par pedofilijas gadījumiem (grāmatā ir labi un uzskatāmi parādīti homoseksuālistu –pedofīlu psiholoģiskie portreti, tai skaitā viņu noslieces un spējas uz absolūtiem meliem). Broka nav vienīgā norvēģu necilvēcības upuris, tādu ir daudz un daži no tiem spēj par brīdinājumu cietiem publiski pastāstīt par savu nelaimi – pēdējā laikā pietiekami lielu rezonansi guva krievu žurnālistes Irinas Bergsetas šokējošais stāsts, kurš daudzējādā ziņā saskan ar Brokas aprakstīto, bet ir daudz drausmīgāks (norvēģu deģenerācija kā rādās progresē). Bergseta pieķēra savu bijušo vīru seksuāli izmantojam viņu kopējo dēlu, bet viņai ne tikai neizdevās panākt varmākas saukšanu pie atbildības, bet pat pasargāt savu bērnu, ko viņai atņēma un atdeva tēvam – pedofilam. Papildus Bergsetai atņēma viņas vecāko dēlu no pirmās laulības un tikai ar lielām grūtībām 2011.gadā viņai kopā ar vecāko dēlu izdevās aizmukt no Norvēģijas. Irinas Bergsetas stāsts: https://infoagentura.wordpress.com/2013/04/02/norvegija-pedofilu-zeme/

Latvijas lasītājam šī ir ļoti būtiska informācija, jo, pirmkārt, ziemeļvalstis (tai skaitā Norvēģija), Latvijā saimnieko ne tikai kā savās mājās, bet kā savā kolonijā. Otrkārt, tāpēc, ka pietiekami daudzi Latvijas ekonomiskie bēgļi un laimes meklētāji ir pārcēlušies uz materiāli bagātīgi nodrošināto Norvēģiju. Treškārt, Latvija arī no ziemeļvalstīm mēģina pārņemt „labāko praksi”, kurā ir iestrādāta tolerance pret homoseksuālistiem – pedofiliem un to patoloģisko interešu prioritizācija (gan maskēta, gan pēdējā laikā jau pat atklāta). Ceturtkārt, tāpēc, ka nu Latvijā var ik brīdi tikt ievests arī Norvēģijas okupācijas karaspēks (Brokas vīrs – pedofils bija NATO karavīrs). Un, pieckārt, starp notikumiem Norvēģijā un Latvijā ir zināmas paralēles un, iepazīstoties ar to, kas notika un notiek tur, var vieglāk atpazīt Latvijas homoseksuālistu – pedofilu aprindas.

Īpaši interesants un ievērības cienīgs fakts ir norvēģu homoseksuālistu – pedofilu iemitināšanās un pietiekami komfortablā jušanās ROTARI klubā, izmantojot kura iespējas tie ceļo pa pasauli un iegūst jaunus upurus. Tas ir jo zīmīgāk tādēļ, ka ROTARI klubs ir pietiekami ietekmīgu slepenu biedrību fasādes organizācija, kura pietiekami aktīvi un plaši darbojas arī Latvijā. Visbeidzot lasītājiem ir vērts pievērst uzmanību tam, kā homoseksuālistu-pedofīlu aprindas pietiekami labi organizēti mēģina sēt šaubas un diskreditēt (presē, interneta komentāros, forumos un arī sadzīvē) katru, kurš par šīm tēmām runā un liecina.

Rita Broka „Troļļu zemes princis” (fragmenti)

1991. gada jūnija beigas. Toreiz strādāju par redaktori Latvijas Televīzijā. Tajā liktenīgajā dienā man līdzi uz darbu bija atnācis dēls Ēriks, kuram tikko bija apritējusi četrpadsmit gadi. Viss bija kā parasti. Pēc darba, kad jau grasījāmies kāpt savā automašīnā un braukt mājās, pie mums pieskrēja kāds vīrs. – Vai šis ir hotelis? – Nē, tā ir Latvijas Televīzija, – es atbildēju. – Palīdziet man! Esmu no Viļņas, pēc divām stundām man jābūt darbā, ja nebūšu, – zaudēšu darbu. Biju Zviedrijā. Atpakaļceļā uz prāmja no Stokholmas līdz Tallinai iepazinos ar norvēģu tūristu, kurš sēž manā mašīnā. Viņam vajadzēja tikt uz Rīgu. Šis norvēģis braukšot ar vikingu kuģi pa Daugavu! – Vīrs izmisīgi lūdzās aizvest norvēģi uz viesnīcu. (…)

Tūrists runāja gan angļu, gan vācu valodā, tāpēc varējām ar viņu saprasties. Aizvedām ceļotāju uz viesnīcu “Rīga”, bet ārstu kongresa dēļ nedz tur, nedz citās viesnīcās vietu nebija. Tad norvēģis lūdzās, lai aizvedam viņu uz ostu, kur, pēc viņa teiktā, stāvēja vikingu kuģis, ar kuru tas braukšot tālāk. Bet arī ostā neveicās, vikingu kuģis pirms vairākām stundām bija ostu atstājis. Ārne Smoge, tā sauca tūristu, no ostas mēģināja sazvanīt norvēģu vēstniecību Rīgā, bet bija jau vakars un tur neviens neatbildēja. (…)

Norvēģis izstāstīja, ka esot profesors un pasniedzot fiziku un datorprogrammas. Ārne Smoge parādīja savu norvēģu pasi un vēl kaut kādus dokumentus un biļetes. Norvēģis ļoti lūdzās neatstāt viņu uz ielas un palīdzēt ar nakts mājām. Viņam līdzi bija arī guļammaiss un neliels paklājams matracis, tāpēc nekāda gulta vai gultas veļa nebija vajadzīga.

Norvēģis viesa uzticību, bija mierīgs, laipns un visnotaļ patīkams, tāpēc nolēmu palīdzēt un piedāvāju palikt mūsu tukšajā dzīvoklī, kur es varētu viņu ieslēgt līdz rītam. Nākamās dienas rītā mēs ar Ēriku izlaidām Ārni Smogi no dzīvokļa un aizvedām līdz Rīgas Centrālajai stacijai. Biju pārliecināta, ka nekad vairs šo vīru nesatikšu, un tikai pieklājības pēc iedevu viņam vizītkarti.

1991. gada jūlijs. Aptuveni pēc mēneša Ārne Smoge piezvanīja un pastāstīja, ka ceļojums norvēģu vikingu kuģim beidzies Kijevā, bet no Ukrainas galvaspilsētas neesot iespējams tikt uz Norvēģiju vai Zviedriju, Kijevas mafija it kā radot kaut kādas problēmas ar biļetēm. Ceļotājs bija nodomājis atgriezties Rīgā, no kurienes tad arī brauktu uz mājām. Nākamais viņa zvans bija jau no Rīgas, viņš aicināja uz atvadu kafiju. Mēs ar Ēriku tikāmies ar Ārni Smogi Rīgas centrā, iegājām kādā kafejnīcā, noklausījāmies viņa stāstu par mūsdienu vikingu ceļojumiem, saņēmām suvenīru un novēlējām norvēģim laimīgi atgriezties mājās.

1991. gada decembris. Biju jau aizmirsusi par Ārni Smogi, kad pirms Ziemassvētkiem saņēmu no viņa garu apsveikumu, uz kuru gan neatbildēju.

1993. gada 10. maijs. Saņēmu Ārnes Smoges vēstuli. Viņš rakstīja: „Dārgā Rita un Ērik! Kā jau stāstīju savā Ziemassvētku apsveikuma kartītē, es plānoju vasaras atvaļinājumu pavadīt Latvijā arī šovasar. Šo mācību gadu manā mājā dzīvo jauns igauņu zēns. Viņa vārds ir Andruss, un viņš ir no Tallinas. Kad viņš brauks atpakaļ uz Tallinu, es apciemošu viņa ģimeni. Man līdzi būs mana brāļa meita Bente. Viņa ļoti grib apciemot Austrumeiropu un Baltijas valstis. Mēs ar Benti varam izbraukt no Tallinas ar autobusu vai vilcienu svētdien, 11. jūlijā no rīta un pēc kādām piecām stundām jau būt Rīgā. Es ceru, mums būs iespēja pavadīt vienu nedēļu kopā ar Jums Rīgā. Bet pēc tam, ja tas būtu iespējams Jums, es gribētu uzaicināt Jūs ar Ēriku pavadīt divas vasaras atvaļinājuma nedēļas Norvēģijā. Jūsu apciemojums Norvēģijā būtu no svētdienas 18.07. līdz svētdienai 01.08., un es visu apmaksāšu. Uz šo laiku Jums jādabū tūristu vīza uz Norvēģiju un tranzītvīza Zviedrijai. Ja, protams, viss šis projekts Jums ir pieņemams un Jūs varētu būt brīva no darba. Jums vajadzētu atbildēt pēc iespējas ātrāk, lai zinu, vai mans plāns par vizīti Latvijā un Jūsu vasaras atvaļinājums Norvēģijā ir iespējams. Ar vislabākajiem novēlējumiem Ārne Smoge” Piedāvājums izklausījās drošs, pieklājīgs un izdevīgs. Tāpēc, apspriedusies ar mammu un Ēriku, atbildēju Ārnem Smogem, ka labprāt pieņemtu šo “barterdarījumu” ar noteikumu, ka es visu apmaksāju un organizēju Rīgā, bet viņš – Norvēģijā. (…)

Uz Norvēģiju bija paredzēts ceļot ar prāmi no Tallinas līdz Stokholmai, pēc tam ar Ārnes Smoges automašīnu līdz Eukrai, kur viņam bija māja. Tallinā Ārne mūs iepazīstināja ar igauņu zēnu Andrusu, viņa mammu un māsu. Ar Andrusa ģimeni pavadījām dažas stundas līdz prāmja atiešanai. Andrusa mamma pastāstīja, ka Andruss ticis uz Norvēģiju ar starptautiskās organizācijas ROTARI starpniecību, kur Ārne Smoge ir aktīvs biedrs, tāpēc Andruss arī dzīvojis pie Ārnes un mācījies jūrskolā, kur Ārne Smoge strādā par pasniedzēju. (…)

Brauciens no Oslo līdz Eukrai, kur dzīvoja Ārne Smoge, atstāja spēcīgu iespaidu gan uz mani, gan Ēriku. Tik daudz kalnu nekad nebijām redzējuši. Kalnu ielejās bija skaisti sakopti ciematiņi ar sarkanām, dzeltenām, baltām koka mājiņām. Dzīve šeit likās mierīga un harmoniska. (…)

1993. gada decembris. 28.decembrī mēs ar Ārni Latvijā apprecējāmies. Kā izrādījās, lai Ārne varētu apprecēties Latvijā, viņam bija jāsagādā daudz dažādu dokumentu un apliecību no Norvēģijas: no policijas par to, ka viņš nav bijis sodīts, no ārsta, ka ir psihiski normāls un ka viņam nav venērisko slimību vai AIDS. Visi dokumenti Ārnem bija kārtībā. (…) No pirmās laulības Ārnem bērnu nebija, tāpēc varēju saprast viņa lielo vēlmi adoptēt Ēriku. (…)

Mani pārsteidza, ka Norvēģijā, kura aizņem 324000km2 teritoriju, dzīvo 4,2 miljoni cilvēku – tikai aptuveni divreiz vairāk nekā Latvijā. Valsts lielāko daļu aizņem kalni un meži. Tikai 4 procenti zemes tiek izmantoti lauksaimniecībā. Norvēģijas galvaspilsētā Oslo dzīvo aptuveni 460000 cilvēku – gandrīz divreiz mazāk nekā Rīgā. (…)

1995. gada janvāris-jūnijs. Ārne bija pieklājīgs un uzmanīgs. Viņš daudz runāja par to, ka gribot bērnu. Mans vīrs tik sirsnīgi raudāja, kad stāstīja, ka vairākus gadus cietis badu, jo bijusī sieva – narkomāne un alkoholiķe – iekūlusies milzīgos parādos bankai, kurus viņam pēc laulības šķiršanas nācies atmaksāt. Viņš teica, ka arī visas mēbeles, kuras viņš sapircis jaunajai mājai , bijusī sieva ar milzīgu automašīnu aizvedusi prom. Ārne bija norūpējies par savu veco māju, kas atradās aptuveni 100 metru attālumā no jaunās. Tur dzīvoja divas īrnieku ģimenes. Vīrs teica , ka vecajai mājai esot nepieciešams steidzams remonts, kurš prasīšot daudz naudas, taču tas ar gadiem atmaksāšoties.

Ārne teica, ka neesot reāli dzīvot ar vienu kāju Norvēģijā, ar otru – Latvijā, tāpēc vajadzētu pārdot māju pie Rīgas, atstājot Rīgā dzīvokli. Tad mana mamma varētu dzīvot gan Rīgas dzīvoklī, gan pie mums, Norvēģijā. Ārne lūdza mani pārdot māju Latvijā, lai varētu atmaksāt bankai parādu par savu māju, pabeigt to un nopirkt mēbeles, kā arī izremontēt veco māju. Šādās sarunās Ārne parasti piebilda, ka, pēc norvēģu likumiem, ja mēs šķirtos, puse no īpašuma piederēšot man, tāpēc es ne ar ko neriskējot. (…)

Katru trešdienu viņš tikās ar Gosenas vīriem, kuri bija apvienojušies ROTARI klubā un apsprieda gan vietējos, gan ārpolitikas jautājumus. Tie rīkoja dažas balles gadā, kurās piedalījās arī viņu sievas vai draudzenes. Ārne bija arī ūdenslīdēju kluba biedrs un katru nedēļu brauca uz kluba sapulcēm. Visvairāk laika mans vīrs pavadīja lidotāju klubā, kā arī lidmašīnu modeļu klubā, kur viņš apmācīja zēnus izgatavot lidmašīnu modeļus. (…)

1995. gada jūlijs-augusts (…) Ārne teica manai mammai un Ērikam, ka uzskatot mūs par vienu ģimeni, kurai nav izdevīgi uzturēt lielo trīsstāvu māju Latvijā, turklāt tās pārdošana ļautu savest kārtībā Ārnes saimniecību Norvēģijā, kur mēs pagaidām dzīvosim. Ārnes argumenti paļāvīgi tika pieņemti un māja ļoti ātri pārdota. Tas bija viens no pēdējiem vakariem mūsu jau pārdotajā mājā. Ārne, kurš katru vakaru gāja gulēt pusdesmitos, jau gulēja trešajā stāvā. Es stāvu zemāk, viesistabā, kaut ko rakstīju sakarā ar pārdotās mājas lietām. Turpat netālu virtuvē bija mamma un Ēriks. Mājā bija kluss. Pēkšņi sadzirdēju, ka Ārne skrien pa trepēm lejā. Pacēlusi galvu, ieraudzīju Ārnes seju, tā bija pilnīgi pārvērtusies, tā bija briesmīga. Tādu viņu nekad nebiju redzējusi. Viņš strauji pieskrēja man klāt, izrāva no rokām dokumentus un sāka ar tiem sist man pa acīm un seju. Viss notika tik negaidīti, ka es paliku sēžot. Ārne, kurš vispār nesmēķēja un nedzēra, bija skaidrā, bet viņš nekontrolēja to, ko dara, tas bija it kā cits Ārne. Mamma un Ēriks, izdzirduši troksni, ieskrēja viesistabā. Ārne mirklī atlēca no manis nost. Viņa rokas bija izstieptas gar sāniem, pirksti sažņaugti dūrēs. Likās, ka viņš tūlīt piekaus manu mammu, bet viņas stingrais jautājums: – Kas te notiek? – it kā atgrieza viņu laikā un telpā. Ārne pazuda tikpat ātri, kā bija uzradies. Es sēdēju kā iekalta važās, nevarēju pateikt nevienu vārdu. (…)Tonakt gulēju mammas istabā.

No rīta Ārne izskatījās kā parasti, mierīgs un pieklājīgs. Varēja redzēt, ka viņš notikušo pārdzīvo. – Kas ar tevi notiek, Ārne? – es jautāju. – Tas nekad neatkārtosies, zvēru. Tikai, lūdzu, nekad vairs par to nerunāsim. Piedod man. Es tevi mīlu. Tikai piedod. Lūdzu… (…) Ārne lūdza un lūdza piedošanu. Lūgšanās un solījumi izklausījās patiesi. (…)

1995. gada septembris-decembris. Ārne gribēja bērnu, taču poliklīnikas analīžu rezultāti bija slikti. Ārsta slēdziens: lai tiktu pie bērna, vajadzīga mākslīgā apaugļošana. Ārsta ziņojumā bija iekļauta informācija, ka, būdams precēts ar pirmo sievu, 1983. gadā Ārne mēģinājis tikt pie bērna, bet arī tad viņa analīzes nav bijušas labas. (…)

1996, gada janvāris-jūnijs. (…) Ārnes mammu no slimnīcas aizveda uz Gosenas veco ļaužu māju. Man bija žēl šīs sirmās dāmas. Veco ļaužu mājā jau dzīvoja vairākas Ārnes tantes, par kurām es nebiju zinājusi. Tantes nebija īpaši vecas, viena no tām, Olga, bija bērna prātā. Ārne teica, ka tāda viņa bijusi vienmēr, bet viņš nezinot, kāpēc. (…)

12. maijā man piedzima gandrīz piecus kilogramus smaga meitiņa. Dzemdībās zaudēju daudz asiņu, tāpēc biju mazliet savārgusi. (…) Ārne pieteicās mazgāt Lindu un mainīt viņai autiņus. Viņš teica, ka esot to darījis jau daudziem bērniem: – Divus gadus deviņdesmito gadu beigās strādāju Tronheimā. Darba vieta man piešķīra divistabu dzīvokli. Vienu no istabām izīrēju jaunam pārim, kam piedzima bērns. Bieži paliku ar to viens un tad jau ievingrinājos mainīt autiņus. Bet tad viņi pēkšņi aizbrauca.

1996. gada jūlijs-decembris. – Kāpēc bērns visu laiku pīkst, kad Ārne viņu tur? – jautāja mamma . – Nezinu, kāpēc Lindai nepatīk tēva rokas. Varbūt tās nav īstās rokas, – es pajokoju. (…)

Vecā Astrida bija nolēmusi palikt veco ļaužu mājā pavisam, tāpēc Ārne piedāvāja Ērikam pārcelties uz viņas divistabu dzīvokli, kurš stāvēja tukšs. Ārne teica: – Lai Ēriks varētu gan izgulēties, gan izmācīties, viņam labāk ievākties pirmā stāva dzīvoklī. Tad viņš būs pasargāts no trokšņiem, kādi mēdz būt, kad mājās ir mazs bērns. Ēriks piekrita un ar prieku piedalījās dzīvokļa sakopšanā un iekārtošanā. (…)

Pirms bērna piedzimšanas Ārne vienmēr bija braucis līdzi uz veikalu pēc pārtikas un visa pārējā, kas vajadzīgs mājai. Bet, kad piedzima Linda, viņš gribēja palikt ar bērnu mājās. Šī iemesla dēļ mēs reizēm pat strīdējāmies. Ja es gribēju ņemt Lindu līdzi, Ārne vienmēr protestēja: – Veikalā ir tik daudz infekciju! Ir neprāts bērnu ņemt līdzi, ja viņam ir iespēja palikt mājās. Kādu mēnesi pēc manas mammas aizbraukšanas sākās problēmas ar Lindiņas dibentiņu – tas bija sarkans. Gosenas ambulances ārsts pēc apskates teica, ka tā esot parasta lieta. Vienkārši – dibentiņš iekaisis no vienreiz lietojamiem autiņiem. – Meitenītei ir jūtīga āda. Biežāk mainiet autiņus, mazgājiet un vēdiniet dibentiņu. Kā arī – lietojiet bērnu krēmu. Sākās nebeidzama cīņa ar iekaisumu. Es un Ārne darījām visu, ko ārsts teica. (…) Ārne bija ļoti aktīvs iekaisuma apkarošanā, bieži mainīja autiņus un smērēja iekaisušo dibentiņu ar krēmu. (…)

1997. gada janvāris-augusts. (…) 17. augusta vakarā izlidoju no Oslo uz Moldi. Somas bija pilnas ar dāvanām un gardumiem maniem bērniem – Lindai un Ērikam. Man pakaļ uz lidostu atbrauca Ēriks. Viņš teica, ka, lai paspētu uz prāmi, Ārne licis braukt atpakaļ ļoti ātri. Vairākas reizes Ārne zvanīja pa mobilo telefonu un burtiski pavēlēja “spiest gāzi”. Ēriks atbildēja, ka jau tā 70 km zonā braucot ar 120 km stundā. (…) Biju ļoti dusmīga uz Ārni, ka viņš, pieaudzis cilvēks, lika Ērikam braukt tik ātri. Kaut arī tālāk braucām lēni, uz prāmi paguvām un laimīgi tikām līdz Gosenai. Atbraukusi pārmetu Ārnem bīstamus un bezatbildīgus rīkojumus. Bet, ieraugot Lindu, dusmas noplaka. (…)

Aizdomas

1997. gada septembris-decembris. (…) Ārnes un Ērika attiecības pēc mūsu pārbraukšanas uz Gosenu varētu raksturot kā vēsi atturīgas. Pēc Ārnes domām, bērnībā Ēriks bijis pārāk pieskatīts un aizsargāts. Tāpēc nebija izaudzis tāds, kādu Ārne būtu gribējis to redzēt. Ārne salīdzināja Ēriku ar Andrusu no Tallinas, kurš bija dzīvojis pie Ārnes veselu gadu un bija viena vecuma ar Ēriku. Pēc Ārnes domām, Andruss bija ļoti labi attīstīts un pieaudzis. Ārne uzsvēra, ka nepieļaušot ar Lindu kļūdas, kuras es esot pieļāvusi, audzinot Ēriku. – Es sekošu, lai bērns augtu bez tavas slimīgās pieskatīšanas un aizsargāšanas. Linda piedzīvos visu, kas bērnam jāpiedzīvo. (…)

Ārne, kurš bija atvaļināts NATO virsnieks un aktīvs ROTARI kluba biedrs, bieži runāja par kara un starptautiskām lietām. Kādu dienu viņš izteicās, ka jāiznīcina visi musulmaņi, čigāni un ebreji. Parasti es izvairījos no diskusijām ar Ārni, tāpēc ka jau zināju: Ārne diskutēt nemāk un var kļūt ļoti nejauks un nikns. Bet šoreiz teicu, ka musulmaņiem, čigāniem un ebrejiem ir tādas pašas tiesības kā jebkurai citai tautai un ka Ārnes izteicienu es neņemu nopietni. Ārne iekarsa un noteiktā balsī sacīja: – Ja vara būtu manās rokās, no šīm tautām nepaliktu ne smakas! Es aizgāju prom un sarunu neturpināju. Man nācās secināt, ka troļļu zemes “princis” nav tāds, kādu to biju iedomājusies. Ārne bija stipri mainījies, bet varbūt – kļuvis tāds, kāds bija īstenībā. Realitāte, protams, īpaši neiepriecināja , taču pagaidām arī nebaidīja. Tas, ka ideālu cilvēku nav, ir veca patiesība. Es tikai cerēju, ka esmu uzzinājusi par Ārni visu un ka lielāku pārsteigumu nebūs.

Norvēģijā ļoti popularizēja tēvu piedalīšanos bērnu kopšanā, mazgāšanā un autiņu mainīšanā, tāpēc Ārnes vēlēšanās mainīt autiņus un mazgāt Lindu bija pati par sevi saprotama. (…)

Kādu dienu, kopā ar Lindu atgriezies no savas mātes Astrīdas apciemojuma , Ārne teica: – Mana mamma teica, ka Linda ir pārāk gudra, lai ilgi dzīvotu. – Ko tu tādu runā, Ārne? – Mēs, norvēģi, ticam , ka gudri bērni ilgi nedzīvo. (…)To, ka gudri bērni nedzīvojot ilgi, Ārne atkārtoja vairākas reizes arī vēlāk.

Linda pretojās un ļoti raudāja, kad atstāju viņu mājās kopā ar Ārni. Man likās, tas ir pats par sevi saprotams – bērns grib būt ar māmiņu. Kad atgriezos, vienmēr atvedu Lindiņai dāvanu. Pārējo dienas daļu viņa parasti sēdēja man klēpī.

Lindiņa negribēja atteikties no mana piena. Manu krūti viņa sauca savā valodā par “mimi”. Visas pūles atšķirt bērnu no krūts bija beigušās neveiksmīgi, tāpēc aizgāju uz ambulanci pie medmāsas Annes Marijas pēc padoma. – Lai Ārne kādu mēnesi liek Lindu gulēt, – teica Anne Marija. – Bet ja Lindiņa raudās? Diez vai es izturēšu, – es atbildēju. – Mēģini izturēt. Drusciņ paraudās un pārtrauks. Pēc mēneša viņa jau būs aizmirsusi par savu “mimi”. Atnākusi mājās, izstāstīju Ārnem par to, kādu padomu bija devusi medmāsa. Mēs vienojāmies, ka, lai atradinātu Lindiņu no “mimi”, Ārne liks viņu gulēt, bet es savukārt mēģināšu izturēt, ja bērns raudās. Vakarā, kad pienāca laiks likt Lindiņu gulēt, Ārne stingri piekodināja: – Bet tad nenāc iekšā, vienalga, cik skaļi bērns raud! – Es mēģināšu, – atbildēju. Pēc mirkļa no guļamistabas atskanēja tādi kliedzieni, it kā Lindiņu kāds grieztu uz pusēm. Bērns bļāva aizvien skaļāk un briesmīgāk. Es neizturēju un iegāju iekšā. Mūsu guļamistaba bija diezgan maza – apmēram desmit kvadrātmetrus liela. Lindiņas gultiņa stāvēja blakus skapim. Pārējo istabas daļu aizņēma mana un Ārnes gulta. Ārne gulēja loga pusē, bet es – Lindiņas gultiņas pusē. (…)

Ieejot ieraudzīju meitenīti sēžam mūsu gultā. Viņa bija iespiedusies gultas stūri manā pusē. Lindiņas sejas izteiksme bija tāda, it kā viņa būtu slepkavota un tikko ieskatījusies nāvei acīs. Ārne ar visām drēbēm gulēja savā pusē un dīvaini smaidīja. – Kāpēc bērns tik briesmīgi kliedz? – es jautāju . – Nezinu, – Ārne atbildēja, turpinot tikpat dīvaini smaidīt. – Viss! Šo metodi vairs nemēģināsim. Es pati likšu Lindiņu gulēt.

Kādu dienu, kad bijām nomazgājuši Lindu, Ārne kā parasti gribēja, lai es taisu vakariņas, bet viņš pa to laiku apģērbšot bērnu. Pirms gāju ārā no vannas istabas, apstājos pret spoguli, lai saķemmētu matus. Vannasistaba bija liela. Pie vienas sienas bija prāvs spogulis virs divām izlietnēm, kuras bija iebūvētas skapjos. Blakus, pie loga, bija pods. Pretējā vannasistabas pusē tieši pret spoguli atradās vanna, uz kuras bija uzstiprināts galds bērna kopšanai un autiņu mainīšanai. Blakus vannai, varētu teikt, pretī podam, atradās dušas kabīne. Stāvot ar muguru pret Āmi un Lindu, kura gulēja uz kopšanas galdiņa, biju nostājusies tā, ka redzēju viņus spogulī. Pēkšņi Ārne uzlika savu labo roku uz Lindiņas vēderiņa tā, ka viņa īkšķis atradās uz bērna dzimumorgāniem, un sāka roku kratīt. Es strauji pagriezos: – Ārne, ko tu dari? Ārne atrāva roku un jocīgi skatījās uz mani: – Kāpēc tu kliedz, es gribēju tikai pajokot! (…) Ārne izgāja ārā. Es skatījos uz Lindu un domāju, ka citādi nevar būt – esmu pārskatījusies.

Otrā dienā, atnācis no darba, Ārne pēkšņi teica: – Tu esi stāstījusi kaimiņiem, ka es esot pedofils. – Ko tu runā, Ārne? Es neesmu runājusi ne ar vienu kaimiņu! Pat savos visdrausmīgākajos sapņos es nevarētu iedomāties kaut ko tādu. Kas tev to pateica? – Man šodien teica, ka tu tā sakot. (…) – Neko tādu neesmu teikusi. Izskatījās, ka Ārne vienkārši mani provocē, bet kāpēc? Pēc šīs sarunas man radās aizdomas, kuras pati mēģināju atspēkot. Ak Dievs, cik nenormālas domas es domāju! Ārne vienkārši ir muļķis, kurš nedomā, ko dara.

Pēc dažām dienām pie manis atnāca draudzene un kaimiņiene Odnija. Viņa strādāja Gosenas psihiatriskajā dziednīcā, kurā dzīvoja un ārstējās psihiski slimi cilvēki. Pēkšņi Odnija sāka stāstīt par vīriešiem, kuri baidās pieskarties saviem bērniem tāpēc, ka ir tik histēriskas sievas, kuras visos vīriešos saskata pedofilus. Odnija izstāstīja, ka pēdējos gados Norvēģijā daudz vīriešu netaisni apvainoti pedofilijā. Kāpēc Odnija sāka runāt ar mani par pedofiliem, nezinu. Vai tā bija tāpat vien sakritība vai Ārne bija lūdzis Odnijai aizstāvību, es viņai tā arī nepajautāju. (…)

Vienu dienu, tas bija pirms Ziemassvētkiem, Ārne pieskatīja Lindu, kamēr es strādāju noliktavā, saiņoju glāzītes, lai sūtītu pa veikaliem. Kad atgriezos mājās, Ārni un Lindu nekur neatradu. Piegāju pie vannas istabas durvīm un gribēju tās atvērt. Durvis bija ciet. – Ārne! – Jā. – Kur Linda? – Šeit. – Taisi vaļā, ko tu tur dari? Kāpēc aizslēdzi durvis? Pēkšņi mani sāka kratīt tāds nervu drudzis, kādu nekad mūžā nebiju pieredzējusi. Mainot autiņus, nekad neslēdzām vannas istabas durvis. Turklāt, lai Lindiņa, kura jau bija sākusi staigāt, nevarētu ieslēgties, biju savākusi mājas iekšdurvju atslēgas un nolikusi pieliekamajā uz plaukta, kuru varēja aizsniegt tikai pieaugušie. – Tūlīt atvēršu, – Ārnes balss bija ļoti mierīga. – Ko tas nozīmē? Taisi vaļā! Pēkšņi durvis atvērās, un es ieraudzīju šādu skatu. Netālu no durvīm stāvēja Linda vienā krekliņā bez biksēm un bez autiņa. Aiz viņas bija Ārne kreklā un apakšbiksēs. Viņa virsbikses gulēja uz grīdas. – Kas te notiek? – manāmi uztraukusies jautāju. – Mēs vingrināmies sēdēt uz podiņa. Durvis aizslēdzu, lai neviens netraucē. – Ko tu runā? Jūs esat vieni paši mājās. Kas jūs traucēs? – Atkal tu ar saviem murgiem, tu taču esi nenormāla!

To pateicis, Ārne paķēra bikses un izgāja ārā. Es paņēmu Lindiņu, uzliku viņu uz galdiņa. Liekot autiņu, ar bailēm apskatīju bērna dibentiņu, bet tur nebija nekādu vardarbības pazīmju. Bērna podiņš stāvēja vannas istabas skapī. Es apskatīju to: nevarēja manīt, ka podiņš būtu lietots. Turklāt Ārne Lindai nekad neko nemācīja. Aizdomas uzliesmoja atkal no jauna. Man likās, ka manas aizdomas ir gluži murgainas. Turklāt izskatījās, ka Ārne kļuvis impotents un neinteresējas pat par normālām tuvām attiecībām ar sievu. Šis seksuāli pasīvais vīrietis kaut kā neiederējās seksuāla monstra lomā. Vai tēvs varētu izdarīt noziegumu pret bērnu? Bet, ja Ārne tomēr ir pedofils, kā praktiski iespējamas seksuālas attiecības ar tik mazu bērnu? (…)

1998. gada janvaris-marts. Lindiņa bija pasākusi bāzt pirkstiņu nabiņā. Likās, ka viņa gribētu izurbt vai caurumu. Ik reizes teicu, ka viņa var sevi savainot, bet bērns darīja to atkal un atkal. Mēs ar Ēriku bijām pamanījuši, ka Lindiņa paliek aizvien agresīvāka un agresīvāka. Viņa sita un knieba man un Ērikam. Sita arī Hildei, divpadsmitgadīgai meitenei, kura bieži mūs apciemoja. Hilde bija Gunnas-Kāri meita, kura dzīvoja netālu no mums. Mēs ar Gunnu-Kāri draudzējāmies un apciemojām viena otru. Gunnas- Kāri tēvs un Ārne bija attāli radinieki. Lindiņa sāka pretoties autiņu mainīšanai un dibentiņa mazgāšanai. Viņa spieda kopā kājiņas, tā ka nomainīt autiņus bija diezgan sarežģīti.

Es nolēmu dabūt Lindiņai vietu bērnudārzā. Ārne bija pret bērnudārzu. Teica, ka nepiekrītot. Bet es uzrakstīju pieteikumu un aizsūtīju to uz bērnudārzu. Vienu dienu uz Lindiņas gūžām atradu milzīgus zilumus. – Ārne, kāpēc Lindai tādi zilumi? – es sašutusi teicu. Ārne paskaidroja, ka tad, kad izgājis ar Lindu ārā, tā nokritusi uz akmeņiem. Viņš solīja, ka tas vairs nekad neatkārtosies. – Ārne, tas bijis ļoti smags kritiens, ja cauri drēbēm un autiņbiksītēm varēja tā sasisties! – Es ļāvu viņai kāpelēt pa akmeņiem, bet tā bija pēdējā reize, – teica Ārne.

Lindiņa visu laiku runāja vārdu “seks”. Ārne paskaidroja, ka mēģinājis iemācīt viņu teikt, ka bērnu raidījums sākas pulksten sešos, bet Lindiņa atkārtojusi tikai vārdu “seks” (norvēģu valodā “seši”), un tā esot gluži vienkārši smieklīga sakritība. Mēs ar Lindiņu bijām ārā, kad viņa sāka cita bērna māmiņai, mūsu kaimiņienei, atkārtot vārdu “seks, seks, seks, seks, seks”. Viņa no sākuma tā kā nesaprata, bet pēc tam teica, ka Lindiņa pārāk agri sākusi runāt par “seksu”. Es viņai paskaidroju to pašu, ko Ārne jau bija skaidrojis man, ka šis vārds nozīmē skaitli “seši”.

Kādu dienu, kad atgriezos mājās un mainīju Lindiņai autiņus, pamanīju tādus kā želejas gabaliņus. Ārne bija turpat netālu. – Ārne, kas tas – bērna dibentiņa? – Es sasmērēju viņu ar bērnu krēmu. Tas ir krēms. Es paņēmu krēmu un sāku lasīt tā sastāvu. Glicerīns, bors, soda… Vecas, labas lietas. Ak Dievs, es domāju, man jau sākusi rādīties sperma bērna dibentiņā! Manas aizdomas aizvien pieauga.

Ārne nekad nespēlējās ar Lindu. Vienīgā spēle, kuru viņš spēlēja, bija tā sauktā Ride, ride, ranke, zirgs, vārdā Blanke… Un tā tālāk. Proti, Ārne it kā veda Lindiņu ar zirgu. Latvijā “zirga braukšanu” es biju redzējusi, bet pilnīgi citādu. Pieaudzis cilvēks sēž, pārlicis kāju pār kāju, bērns turas pie pieaugušā rokām, sēž uz kājas, kuru pieaugušais mēģina pašūpot. Šī šūpošana ir ļoti īslaicīga, tāpēc ka pašūpot kāju, uz kuras sēž desmit vai vairāk kilogramu, var tikai dažas reizes. Ārne “brauca zirgu” vai – kā to sauc viņa valodā – Ride, ride,ranke, pusguļus sēžot krēslā. Lindiņu viņš uzlika sev uz vēdera lejasdaļas un, pieturot pie sāniem, lecināja to. Tad Ārne sāka šo spēli spēlēt arī gultā. Tas notika katru vakaru un it kā pēc viena scenārija. Mēs ar Lindiņu gājām gulēt pusdeviņos. Ap pusvienpadsmitiem, kad mēs jau gulējām, atnāca Ārne, klaudzināja durvis, ieslēdza gaismu un runāja tik skaļi, ka bērns pamodās. Ārne iegūlās gultā un ataicināja bērnu pie sevis, bija runīgs, jautrs un “brauca zirgu”. Pēc šīs jautrības es bērnu nevarēju nomierināt līdz pat diviem naktī. Ik reizes mēģināju Ārnem paskaidrot, ka tā nedrīkst darīt. Uz to Ārne atbildēja: – Es to daru, lai bērns labāk gulētu. Vakarā vajag ļoti intensīvi spēlēties, tad bērns nogurst un labi guļ. Es aizrādīju Ārnem arī to, ka viņš guļ pliks, un pieprasīju, lai viņš vilktu bikses. Bet visi mēģinājumi pārliecināt bija veltīgi.

Aizgāju pie bērnu medmāsas Annes Marijas un izstāstīju viņai par zirga braukšanas spēli dienas laikā krēslā. Aprakstīju, kā Ārne modina mani un Lindu un tad “brauc zirgu” gultā. Smalki, ar visām detaļām izklāstīju notiekošo mājās un it īpaši, kādā veidā tiek “braukts zirgs”. – Linda sēž uz Ārnes vēdera lejasdaļas, un tas tad, saturot viņu pie sāniem, šūpina un krata augšā, lejā. Anne Marija teica, ka šādas aktivitātes nav ieteicamas vakaros un viņa iesaka bērnu pirms gulētiešanas nomierināt. Es to visu zināju arī bez Annes Marijas. Gribēju dzirdēt ko citu – vai Ārnes uzvedība ir normāla? Bet laikam Anne Marija neko neparastu nesaskatīja. Es tāpēc nolēmu tūlīt pat izsaukt savu mammu no Rīgas, lai viņa man palīdzētu tikt skaidrībā ar aizdomām. (…)

Marta pēdējās dienās notika gadījums, kas apstiprināja manas aizdomas un lika rīkoties. Kad Ārne kārtējo reizi bija pamodinājis Lindiņu, lai “brauktu zirgu” Ride, ride, ranke, es pēkšņi piecēlos un ieraudzīju, ka Ārne uzsēdinājis Lindiņu uz ereģēta dzimumlocekļa un cilā to uz augšu un leju, pieturot pie sāniem. Tas izskatījās kā dzimumakts starp sievieti un vīrieti. Viņš izdarīja ritmiskas seksuālas kustības ar ereģētu peni pret bērna dzimumorgāniem. Lindiņa bija pidžamiņā un ar autiņu, bet Ārne bija pliks. – Ak Dievs! Cik es biju dumja! – iekliedzos. Kā zvīņas nokrita man no acīm. Nebiju aizdomājusies, ka Ride,ride, ranke izskatās pēc dzimumakta starp sievieti un vīrieti. Paņēmu Lindu rokās. – Tas nav nekas īpašs. Visiem norvēģu vīriešiem ir erekcija; ja kāds šitā spēlējas, tad “viņš” stāv! – Tā taču tava meita, Ārne! – Un kas par to. – Tagad klausies! Tu gulēsi citur. Ej ārā! – es stingri teicu. – Es jau sen gribēju pāriet uz blakus istabu, te nekad nevar izgulēties. Jūs mani traucējat! – Tu vairs nekad nespēlēsi Ride, ride, ranke, nemainīsi autiņus, nemazgāsi bērnu un nepaliksi ar viņu viens! – Labi, labi, – atbildēja Ārne. – Linda ir tava. Viss kārtībā, nav nekādu problēmu. Man tas ir pilnīgi pieņemami. Ārne izgāja no mūsu guļamistabas. Skaidrs bija viens – tas, kas Ārnem ir norma, man šķiet nenormālība un noziegums. Pagaidām tikai nebija skaidrs, cik lielā mērā Ārne ir pastrādājis šo noziegumu pret Lindu, kura tagad nopietni jāaizsargā. Biju šokā. Kāpēc tas viss ar mani un manu bērnu noticis?

Ko lai iesāk?

1998. gada aprīlis-maijs. (…) Nākamajā dienā pēc notikumiem guļamistabā es palūdzu Ēriku neiet uz skolu un palikt mājās. Kad Ārne aizbrauca uz darbu, izstāstīju Ērikam par savām aizdomām un zirga braukšanas spēli Ride, ride, ranke, un jo īpaši par vakarvakara notikumiem. Kā izrādījās, Ērikam pilnīgi neatkarīgi no manis bijušas tādas pašas aizdomas. Ēriks ievērojis, ka vienīgā spēle, kuru Ārne katru dienu vairākas reizes spēlē ar Lindiņu, ir Ride, ride, ranke, turklāt tas viss izskatās pēc seksuālām attiecībām starp sievieti un vīrieti. Bet katru reizi, kad viņš iedomājies, ka spēle izskatās pēc seksuālām attiecībām, Ēriks nav ticējis pats sev: – Tā taču nedara ar savu meitu! Tagad mēs bijām divi, kam ir aizdomas, ka Ārne ir pedofils. Norunājām, ka ļoti nopietni sargāsim Lindiņu no Ārnes. Bet galīgo lēmumu pieņemsim tad, kad no Rīgas atbrauks mana mamma. (…)

Tajā pašā dienā piezvanīju arī Ārnes draugiem, kuri dzīvoja Oslo rajonā. Ar mājas saimnieci Bjarnhildi man bija draudzīgas attiecības. Es atklāti pastāstīju par savām aizdomām, ka Ārne ir pedofils. Bjarnhilde uzklausīja mani un savukārt izstāstīja: – Mēs pazīstam Ārni no 1967. gada. Kad no 1967. līdz 1969. gadam dzīvojām Tronheimā, Ārne un viņa pirmā sieva bija mūsu ģimenes draugi. Viņi arī ir krustvecāki mūsu jaunākajam bērnam, kurš piedzima 1969. gadā. Kamēr Ārne bija precējies ar pirmo sievu, nebijām ievērojuši neko nenormālu. Viņam ļoti patika bērni. Ārne ārkārtīgi pārdzīvoja, ka viņam un sievai nevar būt bērnu. To viņš sievai ļoti bieži pārmeta. Viņš bija visai temperamentīgs. Pēc šķiršanās Ārne izskatījās ļoti aizvainots. Tad mēs atklājām arī citas viņa puses. Bieži viņš atļāvās pārsteidzošus izteicienus un apsūdzības pret pirmo sievu. Varbūt cerēja, ka negribēsim uzturēt attiecības ar viņa bijušo! Ārnes temperaments bija grūti valdāms. Mans vīrs vairs nevarēja diskutēt ar viņu. Ārne nepieņēma citu cilvēku argumentus un kļuva tik nikns, ka man vairākas reizes nācās piedraudēt, ka “izmetīšu ārā”, ja viņš nerimsies. Galu galā – viņš bija ciemiņš mūsu mājās. Kad Ārne izstāstīja, ka nolēmis atkal apprecēties, es pajautāju, kāpēc viņš tā steidzas. Ārne atbildēja, ka Rita var dzemdēt viņam bērnu. (…)

Gosenā man bija vairākas draudzenes. Divas no tām – Ivanka no bijušās Dienvidslāvijas un Marija no Polijas, kurām es izstāstīju par savām aizdomām. Marija palīdzēja pieskatīt Lindu, ja man bija jāsaiņo glāzītes noliktavā. Marijai pašai bija divi bērni – meita no pirmās laulības Polijā un vīra norvēģa dēls. Marija man izstāstīja, ka Gosenas ROTARI kluba prezidents, kuru es labi pazinu un kurš izskatījās ļoti jauks cilvēks, esot pedofils. Viņš par to sēdējis cietumā. Marija teica, ka agrāk prezidents pie katras iespējas – veikalā vai uz ielas – gribējis runāties ar viņas mazo dēlu, bet tagad, kad Marija uzzinājusi par prezidenta pagātni un nosliecēm, viņa tam ar bērnu sarunāties neļaujot. (…)

Piezvanīju Ārnes vecākajam brālim Olavam un lūdzu palīdzību un aizsardzību no Ārnes. Bet Olavs atbildēja: – Tu nepareizi uzvedies, tāpēc Ārne tā dara, un es viņu atbalstu. Ārnes brāļiem vairs palīdzību nelūdzu. (…)

Es izstāstīju Judītei savas pārdomas par Ārnes uzvedību. Kā izrādījās, Judītes ģimenē bijusi līdzīga traģēdija. Viens no radiem bijis pedofils un kā “labais, bērnus mīlošais onkulis un skolotājs” ilgus gadus seksuāli izmantojis daudzus bērnus. Izstāstīju par savām aizdomām arī draudzenei un kaimiņienei Odnijai. Viņa savukārt izstāstīja savas bērnības pieredzi. – Tas bija Steina, kuru tu pazīsti, vectēvs, kurš jau ir miris. Viņam pašam bija daudz bērnu, arī kaimiņos visapkārt bija bērni. Viņš vizināja bērnus ar traktoru. Arī es pavizinājos vienu reizi un nekad šo braucienu neaizmirsīšu. Tā ir liela trauma. (…) Odnija nedeva nekādu padomu un mazliet attālinājās no mums. (…)

Dažas dienas pirms mammas atbraukšanas pie manis ciemojās Randi. Ārne, kurš tobrīd atgriezās mājās, pēkšņi paņēma Lindu un teica, ka mainīšot viņai autiņu. Es atbildēju, ka autiņš ir apmainīts un viņam, kā jau bija runāts iepriekš, tas vairs nav jādara. Bet Ārne bija agresīvs un neatlaidīgs. Sākās strīds, kura lieciniece bija Randi. Es paņēmu no Ārnes Lindu un teicu, ka pati nomainīšu autiņu un ka viņš to nedrīkst darīt. Ārne iekarsa un kļuva ļoti dusmīgs. Likās, ka viņam iekšā ir spridzeklis, kurš tūlīt sprāgs. Kad Randi, kura bija ārkārtīgi pārsteigta par Ārnes neatlaidību un agresīvo vēlmi mainīt bērnam autiņu, gribēja braukt mājās, mēs ar Lindiņu pavadījām viņu līdz ārdurvīm, bet pašas aizgājām pie Ērika, kurš tagad brīvajā laikā uzturējās vienīgi mājās, lai aizsargātu māsu. Vēlāk par šo gadījumu Randi liecināja norvēģu policistam Hansam Ivaram Klefstam. Otrā rītā pamodusies ieraudzīju Ārni, kas stāvēja, jocīgi pārliecies pār mani ar spilvenu, kuru turēja aiz malām un it kā pielaikoja to, lai uzliktu man uz sejas. Ārne izskatījās tik savāds, ka es momentā sapratu, ka viņš piezadzies, lai mani nosmacētu. Es pielēcu kājās, bet Ārne pagriezās un izgāja no istabas, nesakot ne vārda. (…)

Briesmonis

1998. gada jūnijs-augusts. Ārne zināja, ka atbrauks mana mamma. Par apciemojuma iemeslu tika minēta mana sāpošā mugura. Un tā bija taisnība. Mugura man tiešām ļoti sāpēja, vienu brīdi likās, ka būs jāpārvietojas ar kruķiem. Bet mammas atbraukšanas galveno iemeslu Ārne nezināja. Vēl bija noticis arī tā, ka visu mūsu naudu, kuru bijām atveduši no Latvijas, – 115 tūkstošus ASV dolāru – Ārne jau bija iztērējis. Viņš pabeidza būvdarbus savā jaunajā mājā un izremontēja veco. Iegādājās mēbeles un sadzīves tehniku. Turklāt Ārne dzīvoja uz mūsu rēķina un apēda visu, kas stāvēja ledusskapī. (…)

Kad atvedām mammu no lidostas, Ārne bija mājās. Viņš galanti sasveicinājās ar Ginu un izskatījās mierīgs un nosvērts. Ārne teica, un Ēriks pārtulkoja: – Labi, ka Rita dabūja sev palīdzību. Viņa ir psihiski slima, tāpēc lai Gina viņu nomierina. (…)

Un tad atgadījās tas, ko mana mamma vēlāk savā vēstulē advokātam Egilam Voldam aprakstījusi šādi: “Vakarā meita mazgāja Lindu. Vannas istabā biju arī es. Ārne attaisīja vannas istabas durvis un dusmās pārvērstu seju lamājās, vicināja dūres un draudēja Ritai. Mana mazmeitiņa ļoti sabijās, raudāja.” Ārnes uzbrukums notika negaidīti un pilnīgi bez iemesla. Ārne kliedza, ka sitīšot mani tik stipri, ka skanēs. Mēs ar mammu bijām tā izbrīnījušās, ka tā arī palikām stāvot pavērtām mutēm, kad Ārne izskrēja ārā. (…)

Ārne turpināja uzvesties tā, it kā nekas nebūtu noticis. Pienāca Jāņi. Gosenā un visā Norvēģijā tie tiek svinēti, un te tos sauc par Santanu. Ēriks, Linda, Gina un es aizbraucām uz privāto kuģīšu piestātni, kur svētkus svinēja mūsu apkaimes cilvēki, daži mani paziņas un draugi. Bija sakrauts milzīgs ugunskurs. Aktīvisti pārdeva krējuma putru ar kafiju vai sīrupūdeni. Cilvēki sēdēja, stāvēja, sarunājās. Citi cepa līdzi atnestās desiņas. Santanā dziesmu nav, tāpēc neviens nedziedāja. (…)

Tagad viņš caurām dienām zvilnēja viesistabas klubkrēslā vienā nakts krekla un apakšbiksēs. Viņš bubināja vienu un to pašu: – Kāpēc es nevaru mainīt Lindai autiņus? Kāpēc es nevaru būt ar bērnu viens? (…)

Ārne nekad nespēlēja ar Lindu normālas spēles, nelasīja un nerunājās ar viņu. Vienīgā spēle, kuru Ārne gribēja spēlēt ar bērnu, bija Ride, vide, ranke, kuru spēlēt viņam bija aizliegts. (…)

Mēs svārstījāmies un nezinājām, ko nu darīt, kāds solis būtu pareizākais. Braukt uzreiz uz Latviju vai griezties Norvēģijas policijā? Vai mēs, būdami ārzemnieki, saņemsim palīdzību? Teorētiski, protams, mums ir tiesības to saņemt. Bet kā būs praktiski? Norvēģija bija sveša valsts. Mēs ar Ēriku jau zinājām, ka ārzemnieki šeit bija otrās šķiras cilvēki. (…)

Roalds uzskatīja, ka man kā ārzemniecei neesot vērts griezties Norvēģijas policijā. Viņš izstāstīja, ka pavisam nesen viņa miesīgā tante darbojusies dienestā, kas atņem ārzemniekiem bērnus un ievieto tos bērnu namos. Tobrīd man likās, ka tas izklausās mežonīgi un nereāli. Kāpēc lai man atņemtu bērnu, ja esmu laba un rūpīga māmiņa, kura savu bērnu aizsargā? Galu galā es taču it kā atrodos civilizētā valstī?! (…)

Tieši to pašu, ko teica Roalds, sacīja arī citi draugi un paziņas. Lindas krustmāte un mana draudzene Gunna-Kāri jautāja, vai man esot norvēģu pase. – Nē, esmu latviete, un man ir Latvijas pase! – Vai tu vari dabūt norvēģu? – Jā. Esmu Norvēģijā četrus gadus, esmu precējusies ar norvēģi, pēc likuma jau varu lūgt norvēģu pasi. Taču arī agrāk netaisījos kļūt p ar norvēģieti, kāpēc lai to darītu tagad, kad domāju braukt mājās, uz Latviju? (…) – To gan ne, nevienam to nesaki, tev atņems bērnus! – Kā, par ko? – Mums te bijuši vairāki gadījumi, kad bērnus atņēma, bet mātes ārzemnieces izraidīja no valsts. Te vienai krievietei nesen atņēma bērnus, bet pašu aizsūtīja uz Krieviju. Nabadzīte neko neizcīnīja! Tā ka skaties, nevienam nesaki, ka taisies prom, un labāk dabū norvēģu pasi! (…)

12.augustā es ar Lindu aizlidoju uz Tronheimu pie ārsta. Tur mums palīdzēja kāds Ārnes studiju laika paziņa, vārdā Trons, kurš bija ciemojies pie mums, tāpēc bijām pazīstami. Uzzinājis iemeslu, kāpēc esmu Tronheimā, viņš teica, ka viņam, par laimi, bijusi normāla bērnība. Bet draugi un paziņas tam neticot, jo viņu bērnība saistoties ar šausmām, tā esot arī viņa tagadējai sievai. (…)

Kā man paskaidroja ārsta asistents, ņemot vērā bēdīgi slavenās Bjungnas lietas pieredzi, kur par bērnudārza bērnu seksuālo izmantošanu tika apsūdzēti daudzi pazīstami vīri, toreiz ārsti, tādi kā medicīnas zinātņu kandidāts, speciālists bērnu slimībās, vadošais bērnu eksperts Ēriks Kreibergs Nurmans, pamatojoties uz līdzīgām izmaiņām bērnu dzimumorgānos, izdarīja slēdzienus, ka traumas radušās no seksuālas vardarbības. Bet Bjungnas lietā bērni zaudēja. (…)

Jautāju viņai, kas tā par tādu Bjungnas lietu un kāpēc tā ietekmējusi pat ārstu vēlākos slēdzienus. – Vienā bērnudārzā seksuāli tika izmantoti ļoti daudz bērnu. Tas notika pirms tavas atbraukšanas uz Gosenu. Pedofilu loks bija plašs, tur bija iesaistīti sabiedrībā pazīstami cilvēki. Neticami, bet bērni šajā lietā zaudēja, kaut arī tika iesaistīta prese un par šo lietu tika plaši runāts. Atceros, cik ļoti bija priecājies Ārne, ka Bjungnas lietā nenoticēja bērniem. Viņš teica, ka tādas lietas pierādīt nevarot un ka bērnu liecības nevarot ņemt vērā. Vienu brīdi likās, ka Ārne runā un domā tikai par Bjungnas lietu. Man jau toreiz radās aizdomas, ka arī Ārne varētu būt pedofils. Toreiz atcerējos gadījumu, kad pie Ārnes kādu vasaru viesojās draugu dēls. Ārne stāvēja aiz stūra un vēroja puisīti. Viņš izskatījās seksuāli uzbudināts. Asbjorns savukārt pastāstīja, ka zēnam no Igaunijas, kuru uzaicināja pēc Gosenas ROTARI kluba iniciatīvas, bijis paredzēts dzīvot katrā kluba biedra ģimenē aptuveni pa divām nedēļām. Bet Andruss palika Ārnes mājā un dzīvoja tur samērā izolēti visu gadu. Tagad Asbjornam likās diezgan aizdomīgas daudzas lietas, kuras agrāk bija palikušas bez izskaidrojuma. (…)

Kā viņa pati vēlāk paskaidroja, tobrīd, kad es viņu aicināju, viņa bijusi pārņemta pati ar savu traģēdiju. Viņas tēvs bija bērnībā Marianni seksuāli izmantojis. Par to Marianne izstāstīja tikai tagad, kad pašai jau bija apmēram 40 gadu. (…)

Kad Ārne atgriezās mājās, viņš uzreiz pamanīja, ka bildes ir noņemtas un bērnu mēbeles un mantas ir prom. Mēs sēdējām pie galda un ēdām pēdējās pusdienas šajā mājā. Saprazdams, ka mēs braucam prom, viņš ķērās pie zvanīšanas. Vispirms piezvanīja brāļiem un aicināja tos tūlīt pat atbraukt. Viņš teica, ka Rita ir sajukusi un steidzīgi jāievieto psihiatriskajā slimnīcā, un ka vēl viņa mājā atrodoties divas prostitūtas no Latvijas. Tas, cik mēs ar Ēriku sapratām, attiecās uz Inesi un viņas meitu. Tad viņš zvanīja uz psihiatrisko slimnīcu un teica to pašu, bet, cik varēja saprast, viņam ieteica vispirms zvanīt vietējiem ārstiem. Tad Ārne zvanīja uz Gosenas ambulanci, bet tad būtu jārunā ar manu ārstējošo ārstu Roaldu Burtni, kura tobrīd tur nebija. Ārne lika pasacīt dakterim, lai tas steidzīgi piezvana, tāpēc ka viņa sieva tūlīt pat jāievieto psihiatriskajā slimnīcā. Tad Ārne Smoge zvanīja uz policiju un lūdza arestēt psihiski slimo sievu. Cik sapratu, viņš runāja ar policistu Gunnaru Hegsetu. Es nezinu, ko policists teica Ārnem, bet viņš kļuva nervozs un komentēja dzirdēto: – Ak jūs jau zināt! Pēc sarunas ar policistu Ārne kļuva ļoti nemierīgs. Viņš lauzīja rokas un manāmi uztraukts nervozi staigāja no viena istabas kakta uz otru. Tādu es viņu nebiju redzējusi. Viņš bija nobijies un vairs nevienam nezvanīja. (…)

Biju ierakstījusi Roalda magnetofonā to, ko Ārne paskaidroja man par pirksta iespiešanu bērna vēderiņā (…)- Ak Dievs! Vai patiesi tu esi tik dumja, esi dumjāka par dirsu? Tev nu gan ir zems līmenis! No mūsu, norvēģu, kultūras viedokļa, Rita, nav nekā nenormāla tajā visā, ko es daru. (…)

Ārnes Smoges liecības turpinājumā policists Ods Jorgens Nilsens rakstīja: (…)Aizdomās turamais neuzskata sevi par vainīgu un noliedz, ka būtu seksuāli izmantojis paša bērnu, un izskaidro visu kā spēli no Ritas puses laulības šķiršanas procesā. Ja tas būs nepieciešams, aizdomās turamais lūdz iecelt advokāti Greti Melbiju Seteru par savu aizstāvi šajā lietā.” (…)

Krīzes centrs

1998. gada septembris-decembris. (…) Krīzes centrā dzīvoja kāda sieviete no Brazīlijas, vārdā Lilianna. Viņa izstāstīja, ka bijušais vīrs šķīries no viņas un atņēmis bērnus, ar kuriem nu aizliedzis satikties. No bēdām viņa gandrīz sajukusi prātā un atgriezusies Brazīlijā un tur ar Brazīlijas ārstu palīdzību atveseļojusies. Tagad viņa gribēja atkal cīnīties par saviem bērniem. Viņa teica, ka ārzemniekiem Norvēģijā neesot nekādu tiesību. Būtu viņa to zinājusi agrāk, nemūžam uz šo briesmoņu zemi nebūtu braukusi. Kādu dienu Lilianna paziņoja, ka ar pūlēm izkarojusi iespēju satikties ar dēliem. Tā bija vienīgā reize, kad viņas bijušais vīrs ar diviem Liliannai līdzīgiem brūnādainiem zēniem īsu brīdi bija ciemos pie bērnu mammas. Pēc šīs tikšanās Lilianna izskatījās ļoti bēdīga. – Man vairs neļaus tikties ar dēliem. Norvēģijā ārzemniecēm bērnus atņem. Man nav nekādu tiesību, – viņa teica. (…)

Kādu dienu, kad tikos ar savu kaimiņieni un draudzeni Kāri, viņa sāka runāt par Halgeiru, jaunu puisi, kura pašnāvība joprojām bija neatminēta mīkla daudziem. Atcerējos, ka 1994. gada ziemā Ārne bija zvanījis man uz Latviju un vairākas dienas runājis par sava radinieka un tuvākā kaimiņa pašnāvību. Tagad, zinot, ka līdzjūtība Ārnem nav pazīstama, likās aizdomīgi, kāpēc viņš tik daudz runāja par Halgeiru un tā nāvi. Ārne toreiz apgalvoja, ka Halgeirs izdarījis pašnāvību psihiskas slimības dēļ un viņa vecāki bijuši pie tā vainīgi, īpaši – tēvs, kurš, pēc Ārnes teiktā, bijis liels egoists. Atcerējos, ka Ārnes mājā bija ļoti daudz Halgeira fotogrāfiju. Pārsvarā tās bija fotografētas no mugurpuses, dažās Halgeirs bija izģērbies. Tās bija uzņemtas peldēšanās laikā, tāpēc neizraisīja manī nekādas īpašas aizdomas. Fotogrāfijās Halgeirs varēja būt 8-13 gadus vecs. Kāri, Gunhilde, Ūlovs Fredriks un daudzi citi Gosenas iedzīvotāji man pastāstīja par savām aizdomām attiecībā uz Ārni un Halgeiru. Daudzi bija ievērojuši, ka kaut kas nomāca šo jauno puisi. Tie, kuri strādāja kopā ar Halgeiru, bija pamanījuši, ka viņš sirgst ar tādām kā dvēseles sāpēm. Ja kāds Halgeira klātbūtnē ierunājās par Ārni, Halgeirs burtiski bēga prom. (…)

Bērnu aizstāve advokāte Grete Melbija Setere tagad cīnījās par pedofila Ārnes Smoges “interesēm”(…)

Otrdien, 6. oktobrī, pusdeviņos vakarā noskatījos televīzijas programmu Brenpunkt (“Degošais punkts”), kurā bija stāstīts par kādas seksuāli izmantotas meitenes Līsas likteni. Meitene no Tronheimas septiņus gadus bija cietusi no seksuālas vardarbības, kura sākās, kad viņai bija četri gadi. Kad Līsai bija 14 gadu, viņa liecināja tiesas priekšā par izpostīto bērnību. Līsai bija paveicies vairāk nekā lielākajai daļai seksuāli izmantoto norvēģu bērnu, kuriem policija un tieslietu sistēma netic, tāpēc varmākas netiek sodīti. Bieži vien pedofili turpina seksuāli izmantot bērnus, kuri lūguši palīdzību. Šīs problēmas Līsai nebija. Pedofils, kurš izmantoja viņu, bija jau pieķerts arī citu bērnu seksuālā izmantošanā. Raidījumā teica, ka, pēc statistikas datiem, katrs desmitais Norvēģijas bērns tiekot seksuāli izmantots. Bet tas nenozīmē, ka Norvēģijas bērni saņemtu palīdzību. Pēc gada, kad pedofils tika izlaists no cietuma, Līsa viņu bija satikusi. Un tikai tad viņai tika piedāvāta speciālistu palīdzība, kuru viņa ļoti bija gaidījusi. Tā sauktā “palīdzība” iedarbojās pretēji: 17 gadus vecā Līsa no Tronheimas 1997. gadā izdarīja pašnāvību. (…) Raidījumā tika sacīts: pārbaudes rezultāti liecinot, ka 8 procenti norvēģu bērnu vienu vai vairākas reizes mēģinājuši izdarīt pašnāvību. Un tas, kas noticis ar Līsu, notiekot ar daudziem norvēģu bērniem un pusaudžiem. (…)

Man pašai tobrīd Norvēģijas iekšlietu un tieslietu sistēma nebija skaidra. Tāpat arī tas, ka seksuāla vardarbība pret bērniem – ar retiem izņēmumiem – pieder pie nesodītiem noziegumiem. Es vēl nezināju, ka Norvēģija ir izteikti rasistiska valsts un man kā ārzemniecei nav nekādu izredžu, ka mana bērna varmāka varētu saņemt sodu. Tāpēc naivi domāju, ka veiksies labāk, ja atradīšu kompetentu advokātu, kurš panāks, ka policija izdara savu darbu un nodod lietu tiesai. Es pat nevarēju iedomāties, ka tik bīstams noziedznieks netiks apturēts, paliks nesodīts un dabūs Norvēģijas tiesas atļauju turpināt seksuāli izmantot bērnus! (…)

23. oktobrī Ārne Smoge uzrakstīja policijai iesniegumu, ka mēs esot viņam nozaguši universālo metra mēru, lodlampu, guļammaisu, dzimšanas dienu grāmatu un citas viņam piederošas lietas. Neticami, taču fakts, ka šo lietu policija izmeklēja ļoti pamatīgi un neatlaidīgi . (…) Neizpratnē biju ari es: seksuālā vardarbība pret manu bērnu policiju neinteresēja. Bet norvēģu noziedznieka bezkaunīgais iesniegums bija kļuvis par mūsu spīdzināšanas iemeslu. (…)

Sestdien, 1998.gada 7. novembri, vietējā avīze “Romsdals Budstikke” publicēja divas lappuses garu rakstu par Eukras vidusskolu. No attēla lūkojās cienījamais vidusskolas skolotājs Ārne Smoge, kurš bija apsēdies uz skolotāju galda, bet viņam apkārt stāvēja vidusskolēni.

Norvēģu centrālās avīzes, tādas kā “VG”, daudz raksta par seksuālo varmācību. 21. novembra “VG” bija publicēts viens no vairākiem rakstiem par kādu Bergenas pedofīlu, kurš par savas meitas seksuālo izmantošanu ticis notiesāts ar trim gadiem un trim mēnešiem cietumsoda. Vienlaikus viņš gaidīja vēl vienu tiesu par kādas sievietes izvarošanu. Bet tā vietā, lai sēdētu cietumā, pedofīls pusgadu nodzīvoja lielākoties mājās un pat sāka strādāt par nekustamā īpašuma pārvaldnieku pie Hurdalandas bagātākā cilvēka Helges Stokes vienā no lielākajām Bergenas firmām ar gada algu aptuveni 300 tūkstoši norvēģu kronu. Oficiāli skaitījās, ka šis pedofīls guļ Sannvīkenes psihiatriskās slimnīcas slēgtā nodaļā. Tur viņš pa reizei uzturējās un bija sadraudzējies ar nodaļas pacientēm -19 gadus vecu seksuāli izmantotu meiteni, kura traumu iespaidā sagrieza ar nazi sev rokas, un 22 gadus vecu meiteni, kuru ar īpašu cietsirdību bija seksuāli izmantojis viņas pašas tēvs. Abas meitenes pastāstīja 44 gadus vecajam pedofīlam par pārdzīvotajām mocībām. Tikai vēlāk viņas uzzināja, ka psihiatriskās slimnīcas slēgtās nodaļas draugs pats ir pedofīls.

Kad pedofīls tika izrakstīts no psihiatriskās slimnīcas, cietums piešķīra viņam “brīvo cietuma apmeklēšanu”. Tas nozīmēja, ka darbdienās pedofilam naktis bija jāpārguļ cietumā, bet brīvdienās viņš bija pilnīgi brīvs cilvēks. Pateicoties tik labiem cietuma apstākļiem, pedofīls varēja strādāt savā amatā arī turpmāk.

Pedofīlam piesprieda izmaksāt meitai atlīdzību 150 tūkstošu norvēģu kronu apmērā, bet meitas advokātam neizdevās iekasēt nevienu kronu. Meitai nācās apmaksāt 2500 norvēģu kronu lielus tiesas izdevumus. Seksuāli izmantotā meita teica avīzes korespondentam, ka gribētu saukt pie atbildības visu Norvēģijas tieslietu sistēmu un ka vairs neticot ne policijai, ne tiesai. Meitene atzinās, ka viņai katru dienu jācīnās par izdzīvošanu un viņas dzīve ir pilnīgi sabojāta. (…)

Ļoti daudzi paziņas un draugi teica, ka tā noticis tāpēc, ka esmu ārzemniece. Ja cietušais ir ārzemnieks, tad ir spēkā nerakstīts, bet Norvēģijā ievērots likums – norvēģis nav un nevar būt vainīgs tāpēc vien, ka viņš ir norvēģis. Ārzemnieks ir otrās šķiras cilvēks, tāpēc noziedznieks ir viņš un viņam nav un nevar būt nekādu tiesību. Citi apgalvoja, ka arī tiesas un policijas sistēmas darbinieku vidū netrūkstot Ārnes Smoges seksuālo interešu atbalstītāju, proti, pedofilu.

“Par pedofiliem nepiedzimst, par tiem kļūst,” man teica kāds Latvijas policists. Un tā ir taisnība. Ja bērns netiek paglābts no pedofila ietekmes, viņš var kļūt par dzērāju, prostitūtu, narkomānu, psihiski slimu cilvēku, viņš var saslimt ar AIDS vai venēriskajām slimībām, izdarīt pašnāvību, kā arī var pārņemt no varmākas tā noziedzīgo seksuālo orientāciju, arī pats kļūstot par pedofilu. Tāpēc ir svarīgi pedofilus apturēt, savlaicīgi izolējot viņus no bērniem.

Mūža ieslodzījums vai nāves sods, kā tas ir Ķīnā un ASV, ir visatbilstošākais šiem noziedzniekiem, kurus izārstēt nevar. Maksāt ar bērnu dzīvību par pedofīlu brīvību ir pārāk augsta cena, kuru neviena normāla tauta un valsts nedrīkst atļauties. Seksuāla varmācība nojauc bērna attīstības pamatus, maina izpratni par pieņemtajām uzvedības normām, morāli, maina attieksmi pret ārējo pasauli, kā arī domāšanu un jūtas. Seksuāla varmācība pret bērniem nav nekas cits kā terorisms pret nākotni. Tāpēc ir tik svarīgi glābt bērnu, kurš spēj atveseļoties, ja 1) bērnam tic; 2) bērns tiek izolēts no pedofīla un nekad vairs to neredzēs. Tas ir galvenais nosacījums, lai bērnu izglābtu; 3) pedofīls saņem sodu; 4) bērna dzīves apstākļi ir normāli. Ideāli, ja ap viņu ir mamma, vecmāmiņa, citi tuvi cilvēki, kuri atbalsta bērnu un nosoda varmāku; 5) viņu uzklausa un ciena. Jārespektē bērna vēlēšanās, nedrīkst neko darīt pret bērna gribu, pat sīkumus ne (piemēram, mikstūru, kura bērnam liekas rūgta un viņš negrib, nedrīkst uzspiest, bet jāizskaidro, ka bērna kaklā iekļuvušas sliktas baktērijas un vīrusi un tos var dabūt ārā ar mikstūras palīdzību; ja pierunāšana nelīdz, par mikstūru jāaizmirst un jāatrod citi ārstēšanas līdzekļi), bērnam jāatgūst māka būt arī noteicējam. Jāiemācās teikt “nē”, tāpēc ka visi šie dabiskie un svarīgie mehānismi ir vairāk vai mazāk iznīcināti; 6) cietušais bērns jālutina un jāslavē; katra pozitīva emocija ir nozīmīga.

Ir svarīgi atcerēties, ka seksuālas vardarbības upuri nevar sevi aizsargāt, šis svarīgais mehānisms ir nojaukts, tāpēc jāattīsta un jāatbalsta visi bērna aizstāvēšanās mēģinājumi, pirmām kārtām “sūdzēšanās”, lai ar laiku bērns atgūtu zaudētās īpašības.

Dzīvojot Norvēģijā, nācās secināt, ka mums ir pilnīgi cita domāšana, morāle un uzvedības normas nekā norvēģiem. Vienīgais cilvēks, kurš domāja līdzīgi mums un, pats galvenais, neuztiepa savu viedokli, bija Grī. Tieši tas pēdējais – uztiept savu viedokli un gribu: dari, kā es saku, es zinu, kā tev jādara, tu nedrīksti darīt citādi – ļoti daudziem norvēģiem robežojas ar gluži vai slimīgu tieksmi. Vieniem vairāk, citiem mazāk, vēl citiem tas pat līdzinājās mānijai. Mēs ar mammu nosaucām šo norvēģu rakstura īpašību par “norvēģu fenomenu”. Vēlāk es nospriedu, ka šis “norvēģu fenomens” acīmredzot ir bērnībā pārciestas psihiskas, fiziskas un seksuālas vardarbības sekas. Daudzi no šiem traumētajiem norvēģu bērniem savā pieauguša cilvēka dzīvē izvēlas profesijas, saistītas ar bērniem. Bieži vien viņi kļūst par bērnu aizsardzības organizācijas Barnevern darbiniekiem, psihologiem, sociologiem, bērnu ārstiem, bērnudārza darbiniekiem, skolotājiem un citiem speciālistiem, kuriem ir darbs ar bērniem. Viņu mērķis bieži vien ir visai cēls: “Mēs zinām, ko nozīmē bērnībā ciest, un mēs zinām, kā un kas jādara, lai bērnus glābtu.” Bet praksē – diemžēl – bērnībā cietušais cilvēks jo bieži nevar aizstāvēt pats sevi, nemaz nerunājot par citiem. Tā sauktā “palīdzība bērniem” Norvēģijā darbojas pedofilu labā. Tikko cietušais bērns izstāsta, ka ticis seksuāli mocīts, viņš ar tiesas lēmumu tiek sūtīts atpakaļ pie pedofīla. Tie nav atsevišķi gadījumi, tā ir sistēma, kura iespējama tāpēc, ka pedofīli ir korumpējuši “troļļu zemi” un ir labi organizēti. Bet gluži vārgi “bērnu palīgi un aizstāvji” pakļāvīgi atbalsta pedofiliem labvēlīgo sistēmu. Tāpēc apmēram 90 % smago sociālo problēmu Norvēģijā ir bērnībā pārciestas vardarbības sekas. 1990. gada 8. novembrī Norvēģijā ratificēja Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību konvenciju. Mēs esam liecinieki tam, ka bērnu un cilvēktiesības Norvēģijā tiek pārkāptas.

Laikraksts “VG” 30. decembrī rakstīja par kādas divpadsmitgadīgas meitenes uzvaru Kristiansunnas tiesā. Pedofīls – par to, ka seksuāli izmantojis šo meiteni, pielietojot roku dzelžus un apsēju uz acīm, – tika sodīts ar pusotra gada cietumsodu. (…)

1999. gada janvāris-jūlijs. (…) Pirmdien, 1999. gada 18. janvārī, avīzē “VG” izlasīju par kādu sievieti no Šīenas, kuras meita dzemdējusi otro bērnu. Sieviete pēkšņi sapratusi, ka abu mazbērnu tēvs ir viņas bijušais vīrs un meitas tēvs, pie kura meita dzīvoja no 12 gadu vecuma, kad pāris izšķīrās. Bijušais vīrs nu draudēja nošaut bijušo sievu par to, ka tā atklājusi viņa attiecības ar meitu. Policija tēva mājā konfiscēja četrus šaujamieročus. No sākuma meita atteicās liecināt policijai un teica, ka seksuālās attiecības ar tēvu bijušas brīvprātīgas. Bet kādā no turpmākajiem avīzes numuriem lasīju, ka meita liecinājusi policijai un tēvam ticis piespriests viens gads cietumsoda. Meita pastāstīja, ka tēvs viņu izvarojis un seksuāli izmantojis no piecu gadu vecuma. Tas noticis, kad mammas nav bijis mājās. Kad meitenei palika 11 gadu, māte un tēvs izšķīrās. Mazais brālītis nu dzīvoja pie mammas, bet viņa – pie tēva, kurš turpinājis meiteni mocīt psihiski, fiziski un seksuāli. No 14 gadu vecuma tēvs piespiedis lietot pretapaugļošanās tabletes. Tomēr 19 gadu vecumā viņai iestājās grūtniecība. Tās trešajā mēnesī tika konstatēts, ka auglis ir nedzīvs. Pēc dažiem mēnešiem viņa atkal palika stāvoklī un 1995. gada maijā dzemdēja puisīti. Bet pēc trim gadiem viņai piedzima meitiņa. Tagad viņa atdeva abus bērnus – četrgadīgo puisīti un gadu veco meitenīti – bērnu aizsardzības organizācijai Barnevern un nekad viņus neredzēs. (…)

Otrdien, 16. februārī, avīze “VG” ar virsrakstu “Atvesti, lai izmantotu” sāka stāstu par to, kā pirms 14 gadiem norvēģu pedofīli atveda no Filipīnām sešus mazus zēnus, kuri tika seksuāli izmantoti Norvēģijā. 1989. gadā īru katoļu mācītājs Šajs Kallens, kurš cīnās pret pedofiliem Filipīnās, ar Interpola palīdzību uzņēma sakarus ar norvēģu kriminālpoliciju (Kripus) un informēja, ka pedofīlu tīkls pasūtījis sešus zēnus, kuri tagad aizvesti uz Norvēģiju. Toreiz uz šo informāciju neviens nereaģēja. Arī bērnu aizsardzības organizācija Barnevern no tā rajona, kur zēni dzīvoja, informēja policiju par seksuālo vardarbību pret zēniem. Bet arī šī informācija netika pārbaudīta. Kad 1998. gadā Šajs Kallens bija Norvēģijā, viņš tikās ar policijas izmeklētājiem un nodeva tiem pierādījumus pret norvēģu pedofīliem. Šos pierādījumus viņš bija vācis desmit gadus. Viena no metodēm, kuru izmantojis katoļu detektīvs, lai savāktu pierādījumus, ir slēptā kamera.

Un tikai tagad, 14 gadus pēc zēnu atvešanas uz Norvēģiju, policija sākusi pievērst uzmanību pedofīlu tīklam, kurā bija arī * skolas zobārsts. 54 gadus vecs. Precējies, ir bērni. 1982. gadā sodīts par seksuālo varmācību pret maziem zēniem; * skolas psihologs. 53 gadus vecs vīrietis no Ziemeļnorvēģijas. Psihologs par seksuālo varmācību pret maziem zēniem bijis vairākas reizes pakļauts izmeklēšanai. Arī tā sauktajā “profesora lietā”, kur kāds profesors kopā ar savu civilsievu tika notiesāts 1988. gadā par bērnu pornogrāfisku materiālu izplatīšanu. Pāris ar psihologu bija labi draugi. Psihologa mājās policija atrada daudz attēlu ar izģērbtiem maziem zēniem. To vidū bija arī tie, kuri tika speciāli atvesti uz Norvēģiju; * skolotājs no Oslo. 50 gadus vecs vīrietis. Precējies ar skolas zobārsta sievas māsu. Pakļauts izmeklēšanai par mazo zēnu seksuālo izmantošanu Norvēģijā un Filipīnās; * skolotājs no Hordalandes. 60 gadus vecs pamatskolas skolotājs. Viņš 1984. gadā tika izsūtīts no Filipīnām. Vīrietis tika turēts aizdomās un arestēts par mazu zēnu seksuālu izmantošanu. Sakarā ar šo starptautisko lietu Oslo Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzējs Kjells V. Andorsens teica, ka Norvēģija neizdod norvēģu pilsoņus sodīšanai ārzemēs.

Avīzes “VG” žurnālisti aizbrauca uz Filipīnu pilsētu Pagsanjanu, kura atrodas aptuveni 100 kilometru no Manilas un kur dzīvo daudz norvēģu pedofīlu upuru. Visas pasaules pedofīli bija braukuši uz turieni, lai pirktu mazo zēnu seksu. Upuri, ar kuriem tikās žurnālisti, apgalvoja, ka pirms dažiem gadiem Pagsanjana bijusi pedofīlu paradīze. 60 gadus vecais norvēģu skolotājs pēdējo 20 gadu laikā bieži uzturējies Pagsanjanas labākajā mājā, blakus pilsētas mēra mājai, un pilsētas vadītāji ir viņa labi draugi. Upuri pazina arī citus norvēģu pedofilus, kuri tagad iesaistīti izmeklēšanā, – gan skolotāju no Oslo, gan skolas zobārstu.

Pedofīls – pamatskolas skolotājs no Norvēģijas draudzējās ar pedofilu- biznesmeni no Šveices, kas Pagsanjanā bija uzbūvējis māju ar baseinu, kurā mazie filipīniešu zēni peldējās kaili kopā ar plikiem pedofīliem. Šveices un norvēģu pedofīliem bija liels skaits mazo zēnu. Viņi pat konkurēja un strīdējās savā starpā, kurš seksuāli izmantos vairāk mazo bērnu.

Tagad Filipīnās ir ieviests nāves sods pedofīliem. Piemēram, Filipīnu kongresmenim Romeo Jalosjosam par 11 gadus vecas meitenes izvarošanu piespriests mūža ieslodzījums. “Laipni lūdzam uz pilsētu, kas brīva no pedofīliem!” Šo plakātu uzlicis jaunais Pagsanjanas pilsētas mērs. Un tomēr pedofīli turpina braukt uz nabadzīgo Pagsanjanu. Arī norvēģu skolotājs no Hordalandes pirms diviem mēnešiem ziemas brīvdienās apmeklēja Pagsanjanu un atpūtās kopā ar maziem filipīniešu zēniem.

Pirms 14 gadiem no Pagsanjanas uz Norvēģiju seksuālai izmantošanai tika atvesti seši mazi zēni. Kaut gan norvēģu kriminālpolicijai (Kripus) par šo lietu tika ziņots pirms desmit gadiem un policijas rīcībā bija attēli, kuros redzamas mazo zēnu un pedofīlu seksuālās attiecības, tikai tagad policija ķērusies pie darba.

Arī avīze “Dagbladet” rakstīja par “pedofīlu lietu”, informējot, ka daudzi upuri ir liecinājuši par seksuālo vardarbību. Policijai ir daudz materiālu pret četriem arestētajiem pedofīliem, bet izmeklēšanas dokumentos, kuri ir policijas inspektores Jurides Kiles Bergas rīcībā, ir vēl daudzu citu pedofīlu vārdi. Starp tiem – trīs sabiedrībā pazīstamas personas un viens pazīstams biznesmenis, kuri visi bija “pedofīlu līgas” sastāvā un tiek turēti aizdomās par to pašu, par ko četri arestētie pedofīli: seksuāla vardarbība pret bērniem Norvēģijā vai Filipīnās. Bet sabiedrībā pazīstamu cilvēku pozīcija un vara ir ierobežojusi policijas darbību. Policija nedrīkstēja viņus arestēt un izvirzīt tiem apsūdzību, tāpēc arī nav varējusi viņus nopratināt. (…)

3. martā “Dagbladet” rakstīja par kādu 39 gadus vecu tēvu no Šīenas, kurš seksuāli izmantojis visas sešas savas meitas. Tā ir parasta parādība, ka pedofīls izmanto visus ģimenes bērnus. Turklāt par upuriem var kļūt gan meitenes, gan zēni.

Lasot norvēģu presē par seksuālo vardarbību, nācu pie secinājuma, ka viena no klasiskajām pedofilu aizstāvēšanās metodēm ir: “Es esmu impotents!” Piemēram, Frostatingā uz apsūdzēto sola sēdēja māte, patēvs un tēvocis. 51 gadu vecais patēvs, kurš bija seksuāli izmantojis savu pameitu no 12 līdz 15 gadu vecumam, apgalvoja, ka esot impotents. Viņa 54 gadus vecais brālis arī bija izmantojis šo meiteni. Bet viņas 38 gadus vecā māte gan zināja, gan redzēja seksuālo vardarbību pret meitu. Situācijas, kad māte nav spējīga aizstāvēt bērnu, ir raksturīgas sievietēm, kuras pašas bērnībā tikušas seksuāli izmantotas un nav bijušas aizsargātas no pedofīla, turklāt varmāka nav saņēmis sodu. Šo sieviešu morāle ir tik stipri degradējusies, ka viņas kļūst par vissmagāko noziegumu līdzdalībniecēm. (…)

Drīz vien apciemoju Ārnes mammu Astridu Gosenas veco ļaužu mājā . Nolēmu aprunāties ar veco sievieti, galu galā arī viņai bija tiesības zināt, kas notiek. Es parādīju viņai ārsta slēdzienu. Ārnes mamma izlasīja un sāka kliegt: – Tas ir mantojums, tas ir mūsu ģimenes mantojums, tas ir mūsu ģimenes mantojums!

Vecā Astrīda, kurai bija viņas vecumam reti gaiša galva, raudāja un kliedza. Es jautāju: – Kas bija tas, kurš seksuāli izmantoja jūsu dēlu Ārni? Bet vecā Astrīda pārprata jautājumu un atbildēja: – Ārne ir seksuāli izmantojis 11 gadus vecus zēnus. Bet kāpēc viņš sāka to darīt ar tik mazo Lindu? Atbilde bija tik šokējoša, ka es nespēju tai noticēt. Un pārjautāju, nu jau izmantojot viņas atbildi: – Kurus bērnus Ārne ir seksuāli izmantojis, un ko jūs teicāt par Lindu? Likās, vecā Astrida ir uztraukusies un runā tieši to, ko domā. Viņa atbildēja: – Es zinu un pati redzēju, ka Ārne seksuāli izmantoja 11 gadus vecus zēnus. Citus es neredzēju. Tā ir mūsu ģimenes tradīcija, bet kāpēc viņš to sāka darīt ar tik mazu bērnu kā Linda? Ārnem vajadzēja pagaidīt, Linda ir par mazu. Es un manas māsas arī tikām seksuāli izmantotas. Tā ir pieņemts mūsu ģimenē. Kāpēc Ārne tik agri sāka mācīt Lindu? (…)

Par pedofīliem nepiedzimst, par tiem kļūst. Tā nav iedzimta, bet iegūta kaite. Pedofīlu upuri no pilnīgi veselām ģimenēm var paši kļūt par pedofīliem, pederastiem vai lesbietēm. Protams, šis ļaunums ir apturams, ja noziegums tiek atklāts un bērns glābts no pedofīla. Pedofīlija nav dabas kļūda, bet ļauns cilvēku netikums, kurš tiek uzspiests nevainīgiem bērniem, iznīcinot to normālās attīstības pamatus, morāli un normas, kā arī attieksmi pret pasauli un cilvēkiem. Neapstrīdami ir tas, ka pedofīli ir pret nākotni vērsti teroristi, kuri iznīcina normālus cilvēkus, un, ja tos neaptur, tie var iznīcināt veselas tautas, īpaši – mazas, kuras nav gatavas cīņai ar pedofīliem. Jāatceras, ka efektīvi cīnīties pret pedofīliem iespējams, kamēr pārsvars ir normālo cilvēku pusē.

Daudzās Eiropas valstīs un Ziemeļvalstīs, kur pedofīlu ir daudz, tie ir apvienojušies, korumpējuši valsti un praktiski netiek sodīti. Tie nesodīti un brīvi iznīcina mazās dvēseles ne tikai savās valstīs, bet brauc uz citām zemēm, to skaitā – uz Latviju. Jārēķinās, ka pedofīls var iznīcināt ļoti daudz dvēseļu. Šis skaits nav ierobežots. Tāpēc ir prieks par Filipīnām, kuras noteikušas nāves sodu pedofīliem. Acīmredzot šajā valstī atradās cilvēki, kuri saprata, ka nabadzīga, taču psihiski vesela tauta var izdzīvot. Ekonomiskās problēmas veseli cilvēki agri vai vēlu ir spējīgi atrisināt. Bet, ja tauta ir nabadzīga un psihiski slima, tad šai tautai nav nākotnes. (…)

12. jūlijā avīze “Dagbladet” rakstīja par to, ka 62 gadus vecs zviedru pedofils bijis tikai desmit stundas uz brīvām kājām un tajā laikā paguvis izvarot sešgadīgu norvēģu zēnu. Maijā viņš ticis arestēts un sodīts ar diviem mēnešiem nebrīves par bērnu seksuālo izmantošanu Obi kempingā. Liktenīgajā dienā astoņos no rīta pedofīlu izlaida no ieslodzījuma. Viņš atgriezās Obi kempingā, kur sešos vakarā izdarīja jaunu noziegumu. Uzlicis parūku, pedofils noskatīja divus mazus norvēģu zēnus. Astoņgadīgajam izdevās aizbēgt, bet sešgadīgais tika izvarots, kamēr vecāki bija iegājuši veikalā iepirkties. Šis 62 gadus vecais pedofils neatzīstas un apgalvo, ka neko nezinot. Savā dzimtajā pilsētā Govlē viņš bijis apsūdzēts par divdesmit seksuālas varmācības gadījumiem pret bērniem. Bet sodīts tikai trīs reizes. Kriminālkomisārs Lase Hansons no Gēteborgas policijas stāstīja avīzes žurnālistiem, ka viņam zvanot saniknoti zviedri un sakot, ka noziedznieks jānošauj. Pats Hansons uzskatīja, ka pedofīli jāsoda ar mūža ieslodzījumu. Maksāt ar bērnu dzīvībām par pedofīlu brīvību ir pārāk augsta cena. Pēc policista domām, Zviedrija ir pārāk maiga pret pedofīliem. (…)

Moldē katru nedēļu Linda apmeklēja psiholoģi Mangnhillu Nēsi Skrēdi. To darījām tāpēc, lai palīdzētu Lindai ātrāk aizmirst traumas. Pēkšņi kādas nodarbības laikā Linda izskrēja no terapijas istabas. Bērnam sākās caureja. Linda izskatījās ļoti nobaidīta. Viņa paziņoja, ka Mangnhilla neko nesaprotot. Linda izstāstīja, ka daktere teikusi, ka Ārne lūgšot Lindai piedošanu. Bērnam krasi pasliktinājās psihiskā veselība, un viņa atteicās iet pie psiholoģes. Mangnhilla Nēse Skrēde man parādīja videoierakstu ar minēto epizodi. Tajā daktere saka – Ārnem vajadzētu lūgt Lindai piedošanu. – Kāpēc vajadzēja kaut ko tādu teikt? Linda ir stipri sabijusies, – es neapmierināti jautāju dakterei. Likās, ka Mangnhilla pati nav laimīga par šādu iznākumu. Viņa mēģināja man paskaidrot: – Tāda ir mūsu terapijas programma. Nākamajās stundās man pēc programmas jārunā ar Lindu par viņas piedošanu Ārnem. Tikai viens vienīgs neveiksmīgs teikums, ko bija pateikusi psiholoģe, izsauca Lindai tik intensīvas atmiņas. Viss, ko bijām sasnieguši, pazuda vienā mirklī. (…)

Pirms aizbraukšanas mūs gaidīja vēl kāda nelaime, kuru sagādāja Eukras medmāsa Judīte. Viņa kopā ar savu vīru atbalstīja Ārni Smogi. Judīte draudēja, ka panākšot, lai bērnus atdotu Ārnem Smogem. Neilgi pēc šiem draudiem policija bija saņēmusi sūdzību. Sākās nopietna izmeklēšana un manis tiranizēšana. (…) Anonīmās sūdzības saturs liecināja, ka tā nāk no Judītes, Ārnes Smoges vai no kāda, kurš viņiem palīdz. Tā balstījās uz absurdo klasisko pedofilu uzbrukšanas metodi: “Bērniem traumas ir “iemācītas”, nevis iegūtas no seksuālas vardarbības.” Baidīja tas, ka, lai man vai maniem bērniem nodarītu pāri, pietika ar anonīmu pedofila sūdzību. Mums paveicās, ka Eukras bērnu aizsardzības organizācijā Barnevern strādāja normāli cilvēki, citādi mums varēja klāties diezgan bēdīgi. Ar šādu sūdzību pilnīgi pietiek, lai ārzemniecei Norvēģijā atņemtu bērnus. Tāpēc es no visas sirds iesaku ārzemju cilvēkiem: nemēģiniet cīnīties Norvēģijā pret norvēģu pedofiliem, tas ir ļoti bīstami! Jūsu bērnu var jums atņemt un atdot pedofilam “tēvam”, kurš turpinās to seksuāli izmantot! (…)

Bija arī cita Ārnes nabadzības versija, kuru izteica kāds gudrs ārsts un eksperts Pols Hogards. Ārne, kurš pelnīja ļoti labi, tāpat kā daudzi Norvēģijas pedofili, tērēja daudz naudas, lai pirktu bērnu seksu. Tieši tāpēc pedofili bieži izvēlas lētāku variantu un apprecas ar ārzemju sievietēm, kurām jau ir bērni vai kuras var dzemdēt pedofilam bērnu tā seksuālai izmantošanai. Pedofili ļoti labi zina, ka Norvēģijā ārzemju sievietes ir beztiesīgas, tāpēc ir droši, ka netiks sodīti. Turklāt Norvēģijas valsts nodrošina pedofiliem tiesības uz cietušajiem bērniem. Tāpēc pedofils ar tiesas lēmumu, palīdzot policijai, var paņemt beztiesīgo bērnu sev arī pret mātes un bērna gribu, bet māte saņem sodu par norvēģu tiesas lēmuma nepildīšanu. (…)

Mēs nevarējām saprast, ka noziedznieks, kurš atņēmis Lindai bērnību, tiek cienīts Eukras sabiedrībā un nesodīts turpina strādāt par skolotāju. Turklāt bezkaunīgi pieprasot Lindu sev, lai varētu turpināt noziegumu. Mēs nevarējām saprast, kā Moldes tiesnesis Ragnars Sulli varēja atbalstīt šīs noziedznieka prasības. Protams, kas nav sodīts, nav noziedznieks. Bet tad jāsecina: tādi kā Ārne Smoge ir tipiski, godīgi un – galvenais – normāli Norvēģijas pilsoņi, kuri brīvi pārvietojas savā un citās valstīs. Tādi kā Ārne Smoge var precēties savā un citās pasaules valstīs, to skaitā Latvijā. Var “palīdzēt” trūcīgiem vai bērnu nama bērniņiem, piemēram, Latvijā. Un kā “kompetenti” pedagogi vai kādi citi speciālisti atbraukt uz Latviju, lai palīdzētu tai “izglītot bērniņus”. (…)

1999. gada augusts-decembris. (…) Ciemojoties pie mums, Ņina brīdināja uzmanīties no Barnevern – bērnu aizsardzības organizācijas, kur, pēc viņas teiktā, strādājot daudz cilvēku ar psihiskām problēmām. Ņina izstāstīja, kā daudzus gadus kāda Barnevern darbiniece postījusi viņas un bērnu dzīvi. Par iemeslu bijusi Ņinas asā reakcija uz Barnevern darbinieces aizrādījumu, ka Ņina kopā ar bērniem sēdējusi pie mājas pēc desmitiem vakarā. Barnevern darbiniece Ņinai atriebās. Izmantojot savu amatu, viņa uzrakstīja sūdzību, ka Ņina esot bezatbildīga māte.

“Protams, ja uz visādi pelēkās, varaskārās un psihiski neveselās darbinieces aizrādījumu es reaģētu pazemīgi, līdzīgi vergam, kuram nav nekādu tiesību, tad droši vien nekādu sankciju pret mani un maniem bērniem nebūtu. Pēc daudziem gadiem kādam Barnevern vadītājam gan nācās organizācijas vārdā atvainoties par man un maniem bērniem nodarītajām pilnīgi nepamatotajām pārestībām, taču tas, protams, mums neatdod notērēto laiku un veselību. Esmu piekususi no Norvēģijas attieksmes pret māti, bērniem, morāli un normām. Domāju, ka tev neizdosies izcīnīt taisnību, kura Norvēģijā ir pedofila Ārnes pusē. Tādi pie mums ir uz brīvām kājām. Tu tikai zaudēsi laiku un naudu, īrējot dzīvokļus. Mēs arī gribam braukt prom no Norvēģijas. Esam pieteikušies Amerikas vēstniecībā, lai dabūtu atļauju pastāvīgai dzīvei ASV,” teica Ņina. (…)

Avīze “VG” 1999. gada 7. augustā rakstā ar virsrakstu “Līdzīgs uzbrukums kā 1991. gadā” vēstīja, ka netālu no tās vietas, kur ceturtdien atrasta noslepkavota 12 gadus veca meitene, Vestfoldā pirms astoņiem gadiem automašīnā nežēlīgi tikusi izvarota sešgadīga meitene. Lieta netika atklāta. Avīzē rakstīja, ka šīm lietām ir daudz kopīga. Piemēram, līdz uzbrukumam abas meitenes braukušas ar riteni. Sešgadīgā meitene izdzīvoja, kaut arī ir traumēta uz mūžu. Raudoša un asiņojoša viņa bija lūgusies, lai laiž viņu pie mammas. Izvarotājs izmeta bērnu no automašīnas, kuru vēlāk atrada, bet pats “izgaisa”. Avīze rakstīja, ka divpadsmitgadīgās meitenes līķis ticis atrasts tikai dažus metrus no policista Kristopera Tanberga garāžas.

Kādā citā “VG” rakstā tika stāstīts par pedofilu ieslodzījuma vietu. Pēc attēla avīzē varēja redzēt, cik skaistā viesnīcas tipa mājā Sandakerā pedofīli pavada tā saukto ieslodzījuma laiku. Viens no ieslodzītajiem pedofīliem pat saņēma atļauju arī pa nakti uzņemt pie sevis ciemos kādu 11 gadus vecu meiteni. Tieslietu ministrija nezināja, cik reizes meitene pārnakšņojusi pie pedofīla un kas to bija atļāvis. Pašreizējais pedofīla advokāts Oskars Ihlebeks teica, ka šīs meitenes vecāki uzticoties 55 gadus vecajam vīrietim. Pedofīla bijušais advokāts Tūrs Erlings Stafs uzskatīja, ka šis skandāls parādot, kāda histērija sākas, kad kāds ieminas par bērniem un seksu. Stafs teica, ka viņa klientam neesot aizliegts tikties ar cilvēkiem un ka viņam patīkot būt kompānijā ar gados jaunākiem.

Avīze rakstīja, ka 55 gadus vecais pedofīls pagājušogad bijis notiesāts uz diviem gadiem cietumā. Viņš pirms tam strādājis par ārstu un bērnu aizsardzības organizācijas Barnevern pedagogu. Dažas no cietušo bērnu mātēm bijušas ārsta pacientes. Ārsts vispirms nodibinājis mīlestības attiecības ar mātēm, bet pēc tam seksuāli izmantojis viņu bērnus. Ārsts un pedagogs tika notiesāts par piecu bērnu seksuālo izmantošanu. Pēdējo upuri, kādu sešus gadus vecu meitenīti, ārsts un pedagogs zāļojis ar narkotiskām vielām un seksuāli izmantojis no 1994. gada rudens līdz 1997. gada jūnijam. Bet pirms tam ārsts un pedagogs nodibinājis attiecības ar kādu sievieti, kurai bijusi četrus gadus veca meitiņa. Šo bērnu pedofīls izmantojis no 1992. līdz 1994. gadam. Turklāt 55 gadus vecais pedofīls bija seksuāli izmantojis vēl arī savas meitas draugus: divas meitenes un vienu zēnu. Visi šie bērni bijuši jaunāki par astoņiem gadiem.

1999. gada 14. augustā avīzē “VG” bija kāds raksts par to, ka skolotājs nosacīti (bez brīvības atņemšanas) notiesāts par seksuālām attiecībām ar trijām skolniecēm. Skolotājam pašam ir bērns un civilsieva.

1999. gada 16. augustā avīzē “VG” bija stāstīts, ka policijas augstskolas konferences dalībnieki tikuši iepazīstināti ar Gunnara Tomasena pētījumiem. Pētījumu rezultāti rāda, ka tikai viens no 100 policijas darbiniekiem, par kuriem ir saņemtas sūdzības, tiek saukts pie atbildības, un tie parasti ir pārkāpumi uz ceļiem. Pārējie iesniegumi paliek bez ievērības. (…)

To, ka cietušā bērna liecības, kuras apstiprina mātes un speciālistu novērojumi, netiek sadzirdētas un ņemtas vērā, redzēju, arī lasot norvēģu presi. Tā, piemēram, avīze “Aftenposten” otrdien, 1999. gada 21. septembrī, rakstīja: “”Mēs esam pārliecināti, ka vienu dēlu un, iespējams, arī otru tēvs ir seksuāli izmantojis” – savā slēdzienā 1991. gada maijā rakstīja psihiatrs Terje Lunds un sociālais darbinieks Līvs Freilands. Vienlaikus Akeras slimnīcas galvenais ārsts Helge Mihalsens atrada fiziskas traumas, kuras liecināja to pašu. 1992. gada 4. martā pedofīls tika notiesāts uz 2 gadiem un 3 mēnešiem. Viņš nosēdēja 18 mēnešus cietumā par trīs gadus vecā dēla seksuālo izmantošanu. 1998. gada 10. martā Borgating tiesa pieprasīja jaunu pārbaudi. Māte jaunām pārbaudēm nepiekrita, jo tās ir traumējošas bērniem. 1999. gada 20. septembrī tiesnese Agnese Nigārda Hauga lika tiesas piesēdētājiem attaisnot 37 gadus veco pedofīlu, un tas tika izdarīts 90 minūšu laikā. Kā attaisnošanas iemeslu ņēma vērā kritiku, kuru izteica zviedru psiholoģe Lēna Helbluma Sjegrena, kura savu pateica arī Bjungnas lietā: – Mēs dzīvojam morāles panikas laikā, – uzskata Lēna Helbluma Sjegrena. Attaisnotā vīra advokāts Kristiāns Vīgs uzsvēra, ka viņa klients ticis notiesāts tāpēc, ka lieta izskatīta pirms Bjungnas lietas (kur cietušajiem bērniem neticēja).Tagad pedofīls ar tiesas atbalstu cer dabūt bērnus.”

Gan šis raksts, gan cita informācija par seksuālo vardarbību pret bērniem Norvēģijā liecināja, ka neilgi pirms 1990. gada 8. novembra, kad norvēģu parlaments ratificēja ANO konvenciju par bērnu tiesībām, bija uzsākts darbs, lai gadu simtiem noklusētie noziegumi pret bērniem tiktu izbeigti. Daudzi no pedofīliem, tāpat kā minētais 37 gadus vecais varmāka, pamatojoties uz bērnu, māšu un speciālistu liecībām, tika notiesāti. Protams, sods 2 gadi un 3 mēneši (faktiski cietumā nosēdēts 1 gads un 6 mēneši) par tik smagu noziegumu neatbilst nodarītajām traumām, ar kurām bērnam jādzīvo visu mūžu. Īslaicīga brīvības atņemšana pedofilu neattur no noziedzīgās tieksmes dabūt bērnu, lai to seksuāli mocītu. Apturēt pedofīlus var, tikai pilnīgi izolējot tos no bērniem. Mūža ieslodzījums valstīs, kurās nav nāves soda, ir vienīgais soda mērs, kurš atbilst nozieguma smagumam. Upurēt bērnus pedofīlu brīvībai ir grēks, kurš kā smaga nasta būs jānes nākamajām paaudzēm un var novest līdz pilnīgai valsts degradācijai. Norvēģijas cīnītāji lietoja pārāk maigas metodes pret pedofīlu mafiju, tāpēc zaudēja (!!!). Uzsāktā cīņa tika apturēta ar Bjungnas lietas neveiksmi. Toreiz bērnudārza bērni izstāstīja, ka viņus seksuāli izmantojis liels skaits pedofilu.

Bjungn lietas bērnu liecības apstiprināja arī speciālisti, piemēram, valsts vadošais eksperts seksuālās vardarbības gadījumos pret bērniem Ēriks Kreibergs Nurmans. Bjungn lieta tika plaši pārrunāta plašsaziņas līdzekļos. Bet, kā šķita, neiespējamais kļuva par iespējamo – bērni un to atbalstītāji zaudēja. Bjungnas lieta kļuva par pagrieziena punktu Norvēģijas atgriešanai vecajās sliedēs, kad bērna traumas, asaras, bailes, liecības un lūgumi netika ņemti vērā.

Vēlāk avīzei “Dagbladet” bērnu ārsts un eksperts Ēriks Kreibergs Nurmans atzina, ka attieksme pret seksuāli izmantotiem bērniem pēc Bjungnas lietas ir pilnīgi mainījusies. Cietušajiem bērniem tā ir katastrofa, ka pretspēki uzvar. Speciālisti ir piekusuši un sašutuši par to, ka viņiem netic un viņu viedoklis netiek ņemts vērā, tāpēc daudzi ārsti izvairās no lietām, saistītām ar seksuālo vardarbību pret bērniem. Norvēģijas pedofilu mafija bija kļuvusi neuzvarama. Valsts sistēma ir kontrolēta, bloķēta un pakārtota pedofilu interesēm. To taustekļi ir visos sabiedrības slāņos, visietekmīgākajos valsts un politiskajos amatos. Tikai retos gadījumos pedofīli nokļūst uz apsūdzēto sola. Tā, piemēram, advokāte Anna Kristina Buhinena pastāstīja, ka kādas specializētās policijas daļas cīņai pret pedofīliem vadītājs pats bijis pedofīls. To atklājuši cietušo vecāki, kuri vardarbību nofilmēja. Par šo gadījumu rakstīja arī presē. (…)

Norvēģijā bērniņus pārbauda, sver un potē bērnu feldšeris vai medmāsa. Tāpēc uzņēmām sakarus ar Rikina ambulanci. Medmāsu, pie kuras mums bija jāiet, sauca Dagruna. Jau uzreiz man šķita, ka Dagruna ir “rasistiski” noskaņota pret mani un bērniem. Viņa tūlīt pat jautāja, kādā valodā es sarunājos ar bērniem. Kad atbildēju, ka latviešu, Dagruna izskatījās neapmierināta un nikna. – Kurš atbild par taviem bērniem no norvēģu puses? – viņa jautāja. – Kā, kas atbild? Es atbildu par saviem bērniem! Man palīdz mana mamma un vecākais dēls, – es atbildēju. – Un visi jūs runājat ar bērniem latviski? – Jā, protams, mēs esam latvieši. – Edvīnam un Lindai jābūt bērnudārzā un jāapgūst norvēģu kultūra. Bērni nedrīkst būt mājās ar latviešu vecmammu un mammu! Es tagad īpaši sekošu, lai taviem bērniem būtu sociāls kontakts ar norvēģiem. Viņi jāstimulē apgūt norvēģu vidi un tradīcijas! – nikni teica Dagruna.(…)

Norvēģu prese informēja arī par Eiropas Savienības valstu bērnu dzīvi. Tā laikraksts “Aftenposten” 1999. gada 22. septembrī rakstīja, ka Anglijā katru gadu 43 000 no vardarbības cietušo bērnu aizbēgot no mājām. Cietušie bērni visbiežāk kļūstot par bezpajumtniekiem. Lasot dažādus izdevumus, es redzēju, ka visbīstamākie Norvēģijas noziedznieki – pedofīli apdraud ne tikai savas karalistes, bet arī citu valstu nākotni. Norvēģu pedofīli nesodīti iznīcina bērnu dvēseles visās pasaules valstīs, jo īpaši tajās, kurās ir ekonomiskas problēmas, maz kontroles, zināšanu, kompetences un nav vai ir vāja likumdošana. Norvēģijas valsts ignorē un noklusē informāciju par savu pilsoņu noziegumiem ārzemēs vai pret ārzemniekiem, kurus pedofīli ar viltību ataicina uz Norvēģiju, lai iegūtu bērnus. Visklasiskākais veids, kā pedofili tiek pie bērniem: viņi apprecas ar ārzemnieci, kurai ir vai var būt bērni, vai arī adoptē bērnus no ārzemēm. Piemēram, veikalā, kur es reizēm piestrādāju, strādāja kāda sieviete, vārdā Ņina, kuras mamma 9 gadu vecumā bija adoptēta no Vācijas uz Norvēģiju. Adoptētāji bija pedofīli un seksuāli mocīja meiteni, līdz tai palika 16 gadu; tad viņa aizbēga no elles mājās, bet noziedznieki sodīti netika.

Avīze “Aftenposten” 1999. gada 23. septembrī ar virsrakstu “Policists: norvēģiem pieder bērnu bordelis” rakstīja par konferenci Larkollenā, kur policists Mortens Ānonsens pastāstīja, ka pēdējos gados atklājis norvēģu pedofīlu sabiedrību Āzijā. Neuzrādot, kas viņš ir, policists apmeklējis bārus un bordeļus, kur Rietumu vīrieši meklē bērnus-prostitūtas. – Es zinu, kuri bērnu bordeļi pieder norvēģiem, – teica Ānonsens konferencē.

Avīzei “Aftenposten” viņš sacīja, ka uzrakstījis atskaiti par savu darbu, taču neviena no instancēm šo lietu nav izmeklējusi. Šis kriminālpolicijas izmeklētājs ir specializējies cīņai ar seksuālo vardarbību pret bērniem. Mortens Ānonsens bija paņēmis atvaļinājumu policijā, lai veiktu organizācijas Barnevern uzdevumu. Lai apzinātu situāciju, viņš apmeklēja četras Āzijas valstis. Mortens Ānonsens izstāstīja par savu darbu Larkollenas konferences dalībniekiem: tiesnešiem, policistiem, cietuma darbiniekiem, prokuroriem. – Tas ir šausmīgākais, ko esmu piedzīvojis. Es raudāju un vēmu. Es pavadīju daudzas bezmiega naktis, kad asaras tek vienā laidā. Viņš neslēpa savu naidu pret varmākām. – Es sēdēju pretī pedofīlam, kurš skatījās man acīs un stāstīja sīkumos, ko viņš ir darījis ar kādu bērnu. Es biju spiests izdomāt kaut ko līdzīgu. Tas man maksāja veselību, bet, ak Dievs, cik informācijas es saņēmu! – teica policists. Viņš apgalvo, ka esot ļoti liela norvēģu “seksuālā kustība” uz valstīm, kur ir karš, nabadzība un maz kontroles. Pedofīli šādās valstīs īrējot mājas un nebaidoties tikt arestēti. Šajā konferencē par pētījumu rezultātiem stāstīja arī prokurore Ose Teksmu. Viņa informēja, ka seksuālā vardarbība pret bērniem Norvēģijā pieder pie lietām, kuras lielā vairumā tiek izbeigtas. Kā iemeslu viņa minēja apšaubāmas kvalitātes izmeklēšanu un kompetences trūkumu. – Arī ārsti pārāk maz zina par seksuālo vardarbību pret bērniem un baidās iet uz tiesu par ekspertiem, – teica prokurore Ose Teksmu. (…)

Norvēģijā ir tiesu lietas, kuras ieguvušas nosaukumu “mātes lietas”. Šajās lietās vecāki parasti ir šķirti. Bērni pastāvīgi dzīvo pie mātes, un seksuāla vardarbība notiek vai arī turpinās bērnu ciemošanās laikā pie tēva. Tā, piemēram, avīze “Dagbladet” 1999. gada 7. oktobrī aprakstīja konfliktu Agdera tiesā, kad piesēdētāji gribēja attaisnot 50 gadus vecu vīrieti, bet tiesneši tam nepiekrita. Tāpēc notikšot jauna tiesa. Šis vīrietis trīs gadus seksuāli izmantojis nu jau septiņus gadus veco meitu. Kad meitene kopā ar brāli bijusi ciemos pie tēva, brālis kļuvis par seksuālās vardarbības liecinieku.

1999. gada 14. oktobrī tā pati avīze “Dagbladet” vēstīja par norvēģu pedofilu, kurš māk mainīt izskatu un jau trīs reizes aizbēdzis no slēgtas psihiatriskās iestādes Dānijā. Kopenhāgenas policists Hanss Gravgārds informēja presi, ka norvēģis Jons Melis (43) apdraud mazu meiteņu dzīvību. Viņš atkārtoti notiesāts Dānijā. Pēdējo reizi par septiņus gadus vecas meitenes izvarošanu.

Avīze “VG” 1999. gada 19. oktobrī rakstīja: “Septiņgadīga meitene atstāta pie policijas ēkas. Tas notika piektdien, pēcpusdienā, pirms kantora slēgšanas; septiņgadīgā Tarhika no Šrilankas bija atstāta pie Oslo policijas ieejas durvīm. Viņa bija “475. bērns, kurš pēkšņi nez kā atradās Norvēģijā. Neviens nezina, kā bērni nonāk līdz Norvēģijai, bet lielākā to daļa nāk no tādām valstīm kā Irāka, Somālija, Dienvidslāvija, Šrilanka un Etiopija.” Tā pati “VG” 28. oktobrī stāstīja, ka Norvēģijas ziemeļu pilsētas Vadso meitenes, sākot no 12 gadiem, spēlē seksspēli. Jaunas meitenes brīvdienās sacenšas, kura pārgulēs ar lielāku skaitu vīriešu. Pirmdienā, satiekoties skolā, meitenes izvērtē paveikto un noskaidro, kurai ir bijis vairāk seksa partneru. “Uzvarētājas” tiek pie naudas, prēmijām un īpaša statusa savā sabiedrībā. Vadso medmāsa Marvela Jormonena grib pievērst šai problēmai uzmanību. (…)

Bet ar to mūsu nelaimes nebeidzās. Nākamā mūs gaidīja bērnudārzā. Lindas grupiņā strādāja kāda jauna, tumšādaina audzinātāja – praktikante, vārdā Anita, kura, būdama bērns, tikusi adoptēta uz Norvēģiju, liekas, no Indijas. Linda sūdzējās, ka Anita to kutinot un ka viņa no tās baidās. Es lūdzu Anitu neaiztikt Lindu. Bet bērns sūdzējās atkal. Tāpēc kādu dienu aizkavējos garderobē, lai dzirdētu, kas notiek grupas telpā. Kad izdzirdēju Lindas kliedzienu: “Nekutini, nekutini, nē, nē! ” – ieskrēju iekšā un ieraudzīju, ka Anita tur un kutina Lindu, kura, nokritusi uz grīdas, spārdās un raud. – Anita, kāpēc jūs kutināt bērnu? Kāpēc? – Kad es kutinu Lindu, viņa smejas, viņai patīk, bet pēc tam pati sūdzas, – teica Anita. Es nodomāju: “Idiote, spīdzina bērnu!” – un teicu: – Anita, es aizliedzu jums kutināt Lindu. Par to es sūdzēšos Birtai. Neaiztieciet manu bērnu vispār. – Labi, labi, – teica Anita. Pēcpusdienā, kad atnācu Lindai pakaļ, redzēju, ka Anita tur klēpī puisīti, kurš tausta viņas krūtis. Anita smējās un ik pa brīdim noskūpstīja zēnu uz mutes, turklāt nepārtraukti atkārtojot: “Netausti manus pupus, netausti manus pupus!” Kad mēs gājām prom, Anita piesauca Lindu un noskūpstīja viņu uz lūpām. Man tas bija negaidīti. Anitas uzvedība likās jocīga, bet neviens uz to nereaģēja .Otrā dienā es aizgāju pie bērnudārza vadītājas Birtas, izstāstīju par Anitas uzvedību un palūdzu aizliegt viņai aiztikt un kutināt bērnu. Pēc dažām dienām Linda atteicās iet uz bērnudārzu. Par iemeslu tam bija gan Anita, gan kāda meitene, vārdā Karoline, kura līda pie Lindas skūpstīties un apkampties. (…)

Piemēram, “VG” 1999. gada 12. novembrī rakstīja par psihiski slimu invalīdu, kuru seksuāli izmantoja 8 vai 9 vīrieši. Starp varmākām bija arī kāds 44 gadus vecs pedofils, kurš seksuāli mocīja invalīdu četrus gadus. Tagad pedofils ir sodīts ar diviem gadiem cietuma par invalīda un vēl četru zēnu seksuālo izmantošanu. Pārējie varmākas nav sodīti.

“VG” 1999. gada 18. novembris Varmāka sasēja septiņgadīgas meitenes rociņas 27 gadus vecs vīrietis seksuāli izmantoja četras meitenes vecumā no 5 līdz 7 gadiem. Lai seksuāli izmantotu 7 gadus veco meiteni, vīrietis sasēja viņas rociņas aizmugurē.

“Dagbladet”, 1999. gada 10. decembris Norvēģijas princese Marta Luīse, runājot par norvēģu sekstūristiem, kuri seksuāli izmanto bērnus Taizemē un citās valstīs, teica: – Tas ir šausmīgi, ka viņi tā dara. Bet, neraugoties uz manu reakciju, viņus arī grūti nosodīt. Daudzi no varmākām ir paši cietuši no varmācības. Tikai Dievs zina, ko viņi ir piedzīvojuši.

Princesei ir taisnība. Upuri, kuru morāle, normas un psihe ir sadragāta, var pieņemt varmākas seksuāli noziedzīgo orientāciju un pārvērsties par seksa monstriem, īpaši – zēni. Kaut ko drausmīgāku iedomāties nevar. Lai tas nenotiktu, pats galvenais – sodīt pedofilu, kurš iznīcina bērna dvēseli. Tas ir labs pamats, lai bērnam tiktu veidotas jaunas uzvedības normas, morāle un attieksme pret cilvēkiem. Bērnam jāzina, ka vainīgais ir sodīts ar sodu, kas līdzvērtīgs bērna asarām, sāpēm, bailēm un ciešanām. Tas dos bērnam apziņu, ka viņš ir aizsargāts un varmākas vara ir beigusies. Tieši sabiedrības negatīvā attieksme pret pedofiliem orientēs upuri uz normālu dzīvi. Bet, ja pedofilu neapturēs, viņš var cietušos bērnus pārvērst par sev līdzīgiem, un tas ir kas briesmīgāks par visām pasaules nelaimēm. Tāpēc svarīgi, ka norvēģu un citu valstu “sekstūristi”, kuri netiek sodīti savā zemē, būtu apturēti kā visbīstamākie teroristi pret nākotni un sodīti tajās valstīs, kur tie bezkaunīgi iznīcina neaizsargātus bērnus.

2000. gada janvāris-februāris. “VG”, 2000. gada 15. janvāris. Daudzu cilvēku pazušana Norvēģijā tagad varbūt tiks atklāta. Zviedru seksuālais maniaks, slepkava Tomass Kviks (49) grib atzīties jaunās slepkavībās Norvēģijā, kur Kviks uzturējās vairākas reizes laikā no 1972. līdz 1989. gadam. Pirms tam Kviks ir atzinies 30 slepkavībās, sešas no tām bijušas Norvēģijā: 1981. gadā viņš nosita jaunieti Trini Jenseni, tajā pašā gadā – mazo meitenīti Marianni Rugas Knudsenu, 1985. gadā – jaunieti Grī Sturviku, 1981. gadā – divus neidentificētus zēnus, kuri bija lūguši Norvēģijas pavalstniecību, 1988. gadā – mazo meitenīti Terēzi Johannesenu. Tomass Kviks ne tikai sadistiski noslepkavoja (piemēram, pēc paša Tomasa Kvika stāsta, Terēze Johannesena tikusi “sasmalcināta”), bet arī nežēlīgi izvaroja savus upurus. Tomass Kviks apgalvo, ka bērnībā cietis varmācību no savas mātes.

“Dagbladet”, 2000. gada 19. Janvāris Avīze rakstīja par to, ka 12 gadus veci zēni par naudu piesola seksu Oslo. Zēni vidēji sāk piedāvāt seksu no 12, bet meitenes – no 14 gadiem. Lielākā daļa no aptaujātajiem 148 pusaudžiem informēja, ka darījuši to vairāk nekā desmit reizes. Informācijas pamatā bija pētījums, kurš tika publicēts “Tidsskrift” un domāts norvēģu ārstiem.

“Dagbladet”, 2000. gada 19. Janvāris lesbiete Anne Holta piektdien apprecējās ar izdevniecības “Kappelan” redaktori lesbieti Tinu Kjaru. Seksuālo minoritāšu Norvēģija priecājas par Annes Holtas laulību. Viņi tic, ka bijusī tieslietu ministre – lesbiete un kriminālromānu rakstniece, kuras varones ir drosmīgas un gudras lesbietes, – ar savu piemēru iedvesmos daudzus. Viņas grāmata “Blind Gudinne” (“Aklā dieviete”) ir pārtulkota arī latviešu valodā.

“Dagbladet”, 2000. gada 20. Janvāris. Sieva izgatavoja sava 53 gadus vecā vīra pornofotogrāfijas. Vīrs to 200 kopijas salika uz skolas ceļa tā, lai mazas meitenes tās atrastu, un tad ķēra atradējas. Bildes tika noformētas mazos fotoalbumos ar vēstulēm atradējām, kurās viņš lūdza meiteņu adresi un telefona numuru. Par seksuālo vardarbību pret maziem bērniem vīrietis tika notiesāts ar 30 dienām cietumā.

“Dagbladet”, 2000. gada 28. Janvāris. Beļģijas mācītājs – pedofils 4. decembrī, kad cietušo ģimenes skatījās pa televīziju prinča Filipa un Matildes de Udekemas de Akozas kāzu ceremoniju Briselē, viņi ieraudzīja, ka mācītājs pedofils, it kā nekas nebūtu noticis, stāv un diriģē kori. Kaut gan mācītājs tika apsūdzēts par to, ka seksuāli izmantojis skautus vecumā no 10 līdz 13 gadiem, viņš bija palaists vaļā.

“Aftenposten”, 2000. gada 1. Februāris. Septiņus gadus veca meitene stāsta, ka mātes vīrs viņu katru dienu seksuāli izmantojis no pagājušā gada jūnija.

“Aftenposten”, 2000. gada 3. Februāris. “Pirms 10 gadiem Barnevern nozaga manu meitu,” saka Adele Johansena, kurai Barnevern, pārkāpjot mātes tiesības, atņēma jaundzimušo meitu tūlīt pēc dzemdībām. Bērnu atdeva audžuvecākiem. Mātei iznāca redzēt savu bērnu tikai divas stundas.

1996. gadā cilvēktiesību tiesa Strasbūrā savā slēdzienā stingri norāda un pastāv uz to, ka Norvēģijā pārkāptas cilvēktiesības, atņemot mātei bērnu. Sievietes advokāts Georgs Kvande ir sašutis, ka Norvēģija ignorē cilvēktiesību tiesu Strasbūrā un nepilda tās lēmumu. Tā vietā Norvēģijas bērnu lietu ministre, audžuvecāki un Barnevern aicinājusi advokātus cīņai pret māti.

‘”Dagbladet”, 2000. gada 14. Februāris. Septiņdesmitgadīgs vectētiņš kristietis daudzus gadus seksuāli izmantojis divas meitenes: savu mazmeitiņu un viņas māsīcu. Šīena un Poršgrunnas tiesa grasās vectētiņu sodīt ar 7 mēnešiem cietumsoda.

“Aftenposten”, 2000. gada 14. Februāris. Kā rāda aptauja, sabiedrības viedoklis nav mainījies par pazīstamo Norvēģijas politiķi Pēru Kristiānu Fosu, kurš Labējās partijas sapulcē paziņoja, ka esot homoseksuāls. Astoņi no desmit norvēģiem joprojām redz homoseksuālistu Pēru Kristiānu Fosu kā iespējamo valsts ministru. Foss ir Labējās partijas grupas parlamenta otrais cilvēks. Homoseksuālists Foss tikko tika ievēlēts arī par Oslo Labējās (Heire) partijas vadītāju.

“VG”, 2000. gada 19. Februāris. “Grupveida sekss, anālais sekss un homoseksuālisms pēdējos trijos gados kļuvis par parastu lietu pusaudžu vidū. Īpaši daudz jautājumu par seksu ar tā paša dzimuma partneriem – lesbiešu un pederastu seksu – pēdējo triju gadu laikā uzdod 13-16 gadus veci pusaudži,” teica Mete Hvalstads, SUSS (Seksualitātes un dzimumdzīves jautājumu centrs jauniešiem) vadītājs. Izdevuma “Vioggurta” (“Mēs un puikas”) redaktors Kjetils Johnsens, kurš publicē bērnu un pusaudžu stāstus, pastāstīja, ka 95 % vēstuļu, kuras sūta meitenes vecumā no 12 līdz 17 gadiem, ir seksuāli pārāk detalizētas, lai tās varētu publicēt. Kā piemēru viņš minēja kādas 15 gadus vecas meitenes un viņas skolotāja klasē pēc stundām notikušā dzimumakta aprakstu. Cita vēstules autore apraksta seksuālus piedzīvojumus ar pašas vecākiem. Vēl kāda meitene raksta par lesbiešu attiecībām ar draudzeni vasarnīcā.

“Aftenposten”, 2000. gada 22. Februāris. 1998. gadā seši bijušie Oslo, Volerengas skolēni (viens vīrietis un piecas sievietes), satikušies klases ballē, nolēma griezties policijā sakarā ar skolotāja seksuālo vardarbību skolas laikā. Bet krimināllietas noilgums (10 gadu) glāba 60 gadus veco skolotāju no soda. Kā izrādījās, jau 1985. gadā policija zinājusi par skolotāja seksuālo vardarbību pret daudziem skolas bērniem. Tas netraucējis skolotājam būt par treneri bērnu un pusaudžu sporta skolā (BUIS) un par jauniešu līderi tā sauktajā Jurdal projektā. Šo projektu finansēja valsts, un tas paredzēja ārzemju braucienus bērniem, bet pats pedofīls brauca par grupas vadītāju. Bērni ar grupas vadītāju – pedofīlu bija ASV, Francijā, Anglijā, Kanādā, Itālijā un citur. Viena no cietušajām sievietēm pastāstīja, ka bijusi tagad sešdesmitgadīgajam pedofīlam par seksuālu rotaļlietu. Viņa teica, ka skolotājs viņu seksuāli izmantojis no 1974. gada, kad viņai bija 9 gadi, līdz 1981. gadam, kad tai palika 17 gadu. Skolotāju apsūdzēja par to, ka viņš spiedis bērnus izģērbties un stāties seksuālās attiecībās citam ar citu. Viņš ņēmis bērnus uz savu garderobi, kur dušas telpā tos mazgājis un aizticis bērnu dzimumorgānus. Viņš spiedis mazas meitenes stāties seksuālās attiecībās ar zēniem, bet pats sēdējis un skatījies un pēc tam piedalījies dažāda veida seksuālās attiecībās ar kādu no bērniem. Seksuālā vardarbība pret skolēniem notika skolā, treniņos, skolotāja automašīnā, mājās un ārzemju braucienos. Bijušie skolēni teica, ka skolotājs terorizējis viņus gan psihiski, gan fiziski. Viņi stāstīja, ka vienu reizi skolotājs turējis skolnieku karājamies pa trešā stāva logu ar galvu uz leju. Skolotājs karinājis bērnus aiz apģērba uz pakaramiem garderobē. Pedofīlam vienmēr bijis līdzi smags atslēgu saišķis, ar kuru tas sitis un kuru metis pakaļ skolēniem. Ar skolēniem pedofīls mēdzis notīrīt tāfeli. Kādu zēnu viņš pacēlis un tik stipri sitis pret tāfeli, ka no zēna sejas plūdušas asinis, bet tāfele pārplīsusi. Bērnu un pusaudžu kontakttelefons (BUK) Oslo saņem daudz zvanu no bērniem, kas sastopas ar seksuālo vardarbību no skolotāju, treneru, mācītāju un citu amatpersonu, kuras strādā ar bērniem, puses. Oslo Sarkanā Krusta nodaļas vadītāja Anne Marija Tangena uzskata, ka norvēģi dzīvo neveselīgi seksuālā sabiedrībā. Pats 60 gadus vecais Volerengas skolotājs saka – tas viss esot tīrās muļķības.

“Aftenposten”, 2000. gada 27. Februāris. Psihiatri Eivinds Balsnass un Kjels Standals uzskata, ka viņu kolēģi psihiatri Einars Kringlens un Pērs Hoglends ar savu nostāju atbalsta klasisko pedofīlu aizstāvēšanas argumentāciju, ar kādu pedofīli aizstāv savu seksuālo tieksmi uz bērniem, proti, apgalvojot, ka bērniem neesot kaitīgi piedalīties pieaugušo seksuālās aktivitātēs. Turklāt, ja bērna seksuālā izmantošana notiek rūpīgi un uzmanīgi, tad tas neesot kaitīgi. Pēc psihiatru Eivinda Balsnasa un Kjela Standala domām, viņu kolēģi Einars Kringlens un Pērs Hoglends atbalsta tos, kuri grib, lai seksuālā vardarbība pret bērniem tiktu noklusēta. Bērnu seksuālā izmantošana Norvēģijā ilgi tika uzskatīta par aizliegtu tēmu. Šī nostāja ir saglabājusies arī speciālistiem. Mūsu pieredze rāda, saka Eivinds Balsnass un Kjels Standals, ka terapeiti, kuriem pašu bērnības traumas nav izārstētas, ar grūtībām pieņem pacienta problēmas. Tas attiecas uz visiem speciālistiem, kuri strādā ar seksuāli izmantotiem bērniem.

Tajā pašā “Aftenposten” ir raksts par to, ka tagad organizēta palīdzība vīriešiem, kuri ir precējušies ar bērnībā seksuālo vardarbību cietušām sievietēm. Raksta varonim Martinām ir 36 gadi. Viņš mīl savu sievu, viņa mīl viņu. Viņi ir precēti gadu, bet starp viņiem nav tuvu attiecību, tik tālu viņi netiek. Martina sievu sauc Kāri, un viņa ir viena no daudziem incesta upuriem Norvēģijā. Kāri no 3 līdz 16 gadu vecumam fiziski un seksuāli nežēlīgi mocīja viņas vecāki un tēvocis. Kāri vēl aizvien cieš no smagām traumām. Martins pastāstīja, ka pazīstot sievas vecākus, kuri izskatoties tik jauki cilvēki, tāpēc sievas stāsts radīja šoku. Kāri tikai tagad ir sapratusi, ka pret viņu ir izdarīts noziegums. Martinām ir milzīgas dusmas uz cilvēkiem, kuri varēja seksuāli mocīt bērnu. Tagad Martinām un Kāri nav nekādu sakaru ar varmākām. Gan Kāri, gan Martins terapeitiski ārstējas, lai atrisinātu ģimenes problēmas, saistītas ar Kāri bērnības traumām. Vīrieši, kuri dzīvo ar bērnībā seksuāli izmantotām sievietēm, stāsta, ka tuvu attiecību bieži vien nav gadiem. Reizēm sievas atceras bērnības traumas pēc dzemdībām un tad runā par pārciestajām traumām katru dienu vairākas stundas.

“Dagbladet”, 2000. gada 28. Februāris. Māti soda par to, ka viņa aizstāv meitu. Elizabete (30) ir parādā norvēģu valstij 12 000 norvēģu kronu, turklāt par katru nākamo dienu viņai jāmaksā klāt 2000 norvēģu kronu, jo viņa nepilda tiesas lēmumu un nesūta pie sodītā varmākas savu meitu. Meita, ceļos krizdama, lūdzas nesūtīt to pie tēva un no bailēm atkal sākusi urinēt gultā. Tiesa uzskata, ka “tā ir mātes vaina, ka meitai ir psihiskas problēmas”. Eksperta viedokli, kurš atbalsta bērnu un māti, tiesa ignorē.

Lieta izbeigta

2000. gada marts-jūnijs. (…) Avīze “VG” marta sākumā rakstīja par kādas draudzes vadītāju un tā sievu, kuri uz četrām nedēļām tika apcietināti par seksuālu vardarbību pret savu meitu. Pāris neatzinās, un ģenerālprokurors krimināllietu izbeidza. Tomēr Buskerud vadītājs, pamatojoties uz ekspertu slēdzieniem par to, ka meita bērnībā cietusi seksuālu vardarbību no saviem vecākiem, kā arī uz pašas meitas liecībām, izmaksāja tai atlīdzību. Vecāki savukārt apgalvo, ka meitai atlīdzība izmaksāta nelikumīgi. Tāpēc viņi caur tiesu pieprasa valsts atlīdzību paši sev. Tie jau ir dabūjuši 40 000 norvēģu kronu. Tomēr tas ticīgo pāri neapmierina, un tagad viņi cīnās, lai dabūtu valsts atlīdzību daudzu simtu tūkstošu kronu apmērā. (…)

“Aftenposten”. 12 vīrieši seksuāli izmantoja kādu zēnu. Bet tikai divi no tiem uzreiz atzina savu vainu. Pārējie vīrieši – vecumā no 40 līdz 50 gadiem – neatzinās un teica, ka tas neesot iespējams viņu vecuma dēļ. Avīze “VG” bieži izmanto zviedru presē publicētus rakstus. Marta sākumā, atsaucoties uz zviedru “Aftonbladet”, avīze izstāstīja par gadījumu, kurš noticis pirms Ziemassvētkiem Skugosā, uz dienvidiem no Stokholmas. Kādas ģimenes locekļi tur vairākas stundas mēģinājuši izdzīt raganas no diviem neaizsargātiem bērniem, kuri septembrī bija atbraukuši uz Zviedriju pie saviem radiem no Kongo. Tas notika radu dzīvoklī. Bērnus vairākas stundas sita. Viens no radiniekiem ielēja viņiem acīs ūdeni, kam klāt bija piebērti pipari. Tad 11 gadus vecajai meitenei sasēja ar virvi rokas un kājas un viņu aizdedzināja. Vairākas stundas bērni tika sadistiski mocīti. 11 gadus vecā meitene pēc kakla aizspiešanas ar atvērtu Bībeli nomira, viņas 12 gadus vecais brālis izdzīvoja.

Avīzē “Dagbladet” izlasīju, ka ik nedēļu desmit norvēģu izdara pašnāvību. Viņu vidū ir daudz bērnu. Par pašnāvību norvēģu sabiedrībā nav pieņemts runāt, tāpēc Kāri Diregrova no Krīzes psiholoģijas centra kopā ar citiem speciālistiem un aktīvistiem mēģināja pievērst uzmanību šai problēmai. Tikai pēdējo 10 gadu laikā vien aptuveni 6000 norvēģu dzīvi beiguši pašnāvībā. Jāpiebilst, ka Norvēģijā dzīvo vairāk nekā 4 miljoni cilvēku. Oslo konferencē, kas bija veltīta psihiskās veselības problēmām, izskanēja informācija, ka katrs otrais Norvēģijas galvaspilsētas iedzīvotājs ir psihiski nevesels. To psihiskās ciešanas ir tik smagas, ka diagnosticētas kā psihiskas slimības. (…)

Mūsu advokāte Anna Kristina Buhinena nolēma, ka pienācis laiks Lindas lietai piesaistīt presi. Tāpēc viņa sazinājās ar avīzes “Dagbladet” žurnālistu Gunnaru Ringheimu, kurš uzrakstīja rakstu “Vai neskarts trīsgadīgs bērns var uzzīmēt kaut ko tādu?”, kas tika publicēts 1.aprīļa numurā. Zem avīzē publicētajiem Lindas zīmējumiem bija rakstīts: “Šos zīmējumus uzzīmēja trīs gadus veca meitene; viņas māte uzskata, ka tie parāda, ka meita cietusi seksuālu vardarbību no tēva. Māte nosūtījusi zīmējumus ģenerālprokuroram.” Rakstā bija teikts, ka policija katru gadu izmeklē 150 iesniegumus sakarā ar notikušu incestu. Taču tikai viens no sešiem vainīgajiem tiek sodīts. Lielākā daļa lietu tiek izbeigtas. Speciālisti uzskata, ka iemesls meklējams Bjungnas skandāla iznākumā. (Gadījums, kad bērnudārza bērnus bija seksuāli izmantojis vesels pedofilu “riņķis”, taču bērnu liecībām nenoticēja.) (…)

00418_Upura_zimejumi

Norvēģijas centrālā avīze “Aftenposten” rakstīja par to, ka dāņu pedofīli brauc pirkt bērnu seksu uz Austrumeiropu. Dāņu organizācija “Glābiet bērnus” ceļ trauksmi par organizētu pedofīlu ceļošanu uz Poliju, Rumāniju, Lietuvu, Igauniju un Latviju, kad lidmašīnas biļete, viesnīca un bērni pedofīlu seksuālai izmantošanai ir iekļauti iepriekš samaksātā cenā. Tā apgalvo organizācija “Glābiet bērnus”. Pēdējā laikā organizācija saņēmusi informāciju no dažādiem avotiem, kuriem ir tuvi sakari ar Dānijas pedofīlu sabiedrību. Pēc esošās informācijas, dāņu pedofīlu “riņķi” maksā 2000-3000 dāņu kronu par bērnu. – Mēs uzskatām, ka šī informācija ir patiesa, jo tā nāk no dažādiem, pilnīgi neatkarīgiem avotiem, – avīzei “Berlingske Tidene” saka Laue Trabergs Smits no dāņu “Glābiet bērnus”.(…)

Kādu dienu Rikinnā pie veikala satiku Karolines māti. – Kāpēc Linda vairs neiet bērnudārzā? – viņa jautāja. – Vai bērnudārza darbinieki jums nestāstīja par Karolines uzvedību? – Nē, neviens ar mani nav runājis. Ko tad Karoline ir izdarījusi? – Kā lai to pasaku. Ir notikušas dažas epizodes, kad jūsu meita uzspieda seksualizētas spēles manai meitai. – Jā, Karolinei patīk bučoties. Un, ja viņa nolēmusi kādu nobučot, tad viņa to arī izdara. – Mans pienākums ir jums pateikt par savām aizdomām. Iespējams, ka Karoline cieš no seksuālas vardarbības. – Muļķības. Mēs tikai mācām bērniem, ka tēvam ir citādi dzimumorgāni nekā mātei. Viņi taču redz mūs plikus un to, ka tēvam ir garš loceklis, bet mātei tāda nav. Mēs mācām un paskaidrojam meitām, ka dzimumorgāni mums ir atšķirīgi. Bet tas ir normāli! Esam viena ģimene un ejam kopā dušā. Vecākā meita reizēm izskrien no dušas, viņa vairs negrib mazgāties kopā ar mums. Bet visi bērni redz savus vecākus plikus. Norvēģijā tas ir pieņemts un ir normāli. Es pati strādāju Barnevern un tieši ar seksuāli izmantotiem bērniem, tāpēc zinu, kā tie uzvedas. Karoline nav seksuāli izmantota.(…)

12. aprīlis. “Dagbladet” rakstīja, ka kāds patēvs no Rumerikes ticis sodīts ar četriem gadiem nosacīti par seksuālo vardarbību pret pameitu. Vardarbība notika regulāri, ik nedēļu, no meitas 7 gadu vecuma līdz laikam, kad meitai palika 16 gadu. Cietusī tagad ir pieaugusi, bet ar gadiem vardarbības sekas mēdz pastiprināties. Psihologu slēdzienā teikts, ka pameita ir stipri traumēta. Tas izpaužas kā iekšējs nemiers un bailes, kuras ir tik lielas, ka tā guļ ar līdzās gultai noliktu nazi. Viņai grūti koncentrēties un sekot pašas domām. Ir arī uzmācīga tieksme uz pārspīlētu mazgāšanos, slikta ēstgriba un bezmiegs. (…)

14. aprīlis. “Dagbladet” informēja par kādu 47 gadus vecu vīrieti, kurš septiņas reizes tiesāts par atkailināšanos un dzimumsakariem ar mazgadīgajiem. Pirmo reizi tas bijis 1980. gadā. Šogad viņš uzaicināts par piesēdētāju Oslo tiesā. – Es labprāt piedalītos, ja nebūtu jāsēž cietumā, tāpēc ar smagu sirdi atsakos no tiesas piesēdētāja pienākumiem, -47 gadus vecais vīrietis teica laikraksta korespondentam.

18. aprīlis. “Dagbladet” rakstīja par to, ka ar bērnu pornofilmām uz Somijas-Krievijas robežas aizturēts 50 gadus vecs norvēģu šoferis. Filmas, kurās uzņemts sekss ar bērniem, tika konfiscētas. Vīrietis paskaidroja, ka filmas nopircis Sanktpēterburgā. Pēc neilgas pratināšanas vīrieti palaida vaļā.

26. aprīlis. “Dagbladet” izlasīju par 13 gadus vecu meiteni, kura 24. aprīlī tika brutāli izvarota. Vīrietis, kurš meiteni izvaroja, pēdējā mēneša laikā vairākkārt mēģinājis to darīt – gan uzbrucis, gan terorizējis. Par pirmajiem uzbrukumiem meitene liecinājusi policijai, kas ieteica viņai un viņas mātei, kura bijusi līdzi policijas iecirknī, iet mājās un dzīvot normālu dzīvi. Pēc nedēļas meitene tika brutāli izvarota. Šajā pašā “Dagbladet” numurā izlasīju par kādu meiteni, kura 15 gadus – no 9 līdz 24 gadiem – bijusi tēva seksuāla verdzene. – Pedofīls noslepkavoja bērna dvēseli un pilnīgi izkropļoja bērna dzīvi, – teica cietušās advokāte Gunhilla Ljaruma, kura ir sašutusi, ka par tik smagu noziegumu piespriesti tikai 3,5 gadi cietuma un 200 000 kronu soda naudas. Pedofīls, kurš tagad dzīvo Trumso, nav atzinies un visas apsūdzības noliedz. Meitene bija augusi Ziemeļnorvēģijā un kādu laiku arī Stavangerē. Slēdzienā tiesa raksta, ka seksuālā vardarbība pret cietušo bijusi ilgstoša, intensīva un intīmi pazemojoša. Pat tad, kad meitene spēlējusies ar draudzenēm, pedofīls viņai pavēlējis pārtraukt rotaļāšanos un iet uz savu istabu, lai bērnu seksuāli izmantotu. Viņa bijusi tēva seksuāla verdzene un pašas mājā dzīvojusi kā cietumā. Tiesas slēdzienā teikts, ka pedofīls turpinājis izmantot meiteni pat tad, kad tā gaidījusi bērnu. Pēdējā vardarbības reize notikusi ar izvarošanu. Pedofīls aizžņaudzis meitai kaklu un izvarojis viņu uz dīvāna. Tad meitai bija jau 24 gadi, bet pedofīlam -48 gadi. Šodien sieviete ir 32 gadus veca, viņa dzīvo Norvēģijas austrumos ar vīru un diviem bērniem. Lai izdzīvotu, viņa daudzus gadus lietojusi alkoholu, zāles un narkotikas. Bijusi ievietota psihiatriskajā slimnīcā un vairākkārt mēģinājusi izdarīt pašnāvību, pārgriežot vēnas; mēģinājusi slīcināties un pārdozēt narkotikas. – Neraugoties uz noziegumam neatbilstoši zemo sodu, cilvēki ticēja viņai, un viņa izdzīvoja, – saka advokāte Gunhilla Ljaruma.

27. aprīlis. “Dagbladet” izlasīju, ka kāds reliģiozs tēvs no Stokes Vestvoldas desmit gadus seksuāli izmantojis savas četras meitas, kuras bijušas tik ļoti iebiedētas, ka par notikušo spējušas izstāstīt tikai pēc daudziem gadiem. Pedofils, kuram tagad ir 50 gadu, neatzīstas seksuālā vardarbībā, tomēr piekrīt, ka darījis netiklības. Tiesai viņš atzinies, ka bērnībā pats ticis seksuāli izmantots. Tiesa viņam piesprieda 5 gadus cietumsoda un 3 gadus policijas uzraudzībā, kā arī – izmaksāt meitām atlīdzību 700 000 kronu apmērā. 3. maijs. Avīzei “Dagbladet” advokāte Ingera Līsa Setrere pastāstījusi, ka daudzus gadus kādas skolas vadība saņēma informāciju (gan rakstisku – vēstules, gan mutisku – vecāku sapulcēs) par to, ka fizkultūras skolotājs seksuāli izmanto skolēnus. Taču skolas vadība nevis aizsargāja bērnus, bet ticēja skolotāja apgalvojumiem, ka tas viss esot tīrās muļķības. Vienu no cietušajām meitenēm, kurai tagad ir 23 gadi, sauc Hēge. Viņas vecāki stāstīja, ka pagāja daudz gadu, līdz tie saprata, kas noticis. No mierīgas un labas skolnieces meita bija pārvērtusies par grūti audzināmu un sevī noslēgušos bērnu. Beigu beigās Hēge pārstāja ēst un viņai radās lielas psihiskas problēmas. – Tikai kad meitai bija jau 20 gadu, mums izdevās uzzināt, kas ar viņu noticis. Mēs nevaram sev piedot, ka neapjēdzām to agrāk, – saka Hēges tēvs. 1998. gada rudenī ģimene devās uz policiju, taču lieta tika izbeigta pedofīla nāves dēļ. Psihiatrs Finns Magnusens un klīniskais psihologs Knuts Renbeks savā slēdzienā raksta, ka nav pamata šaubīties par Hēges stāstu. Savukārt ārste Anne Luīse Kirkengene, kuras specialitāte ir seksuālas vardarbības radītās psihiskās traumas, izmeklēja Hēgi un konstatēja, ka no medicīniskā viedokļa Hēge pēc skolotāja seksuālās vardarbības, kura notika no Hēges 9 līdz 11 gadiem, ir simtprocentīga invalīde. (…)

22. maijs, “Dagbladet”. – Tie, kas jau cietuši no seksuālas vardarbības, vēlreiz cieš no nepareizas mediķu palīdzības, – saka Anne Luīse Kirkengene. Viņa veica pētījumu, kurā piedalījās 32 incesta upuri.

Norvēģijā un Zviedrijā mēneša laikā – no 19. maija līdz 16. jūnijam tika noslepkavoti 5 bērni: 19. maijā – Stīne Sofija Serstrenene (8 gadi) un Lēna Slegedala Paulsena (10 gadi) nežēlīgi nodurtas ar nazi Kristiansunnā, Norvēģijā; 27. maijā -10 gadus veca meitene atrasta nodurta teltī Orreforsā, Zviedrijā; 1. jūnijā – 6 gadus vecais Kims Ēriks Salmela Farstads nosists Smelā, Norvēģijā. Slepkavībā atzinās 23 gadus vecā kaimiņiene; 16. jūnijā -13 gadus veca meitene tika noslīcināta, viņas 11 gadus vecā māsa nežēlīgi sadurta ar nazi netālu no Bolnas, Zviedrijā. (…)

19. jūnijā “Dagbladet” izlasīju, ka pēc norvēģu mākslinieka Bjarnes Melgārda filmas “All Gym Queens Deserve to Die” demonstrēšanas zviedru televīzijā sabiedrības reakcija bijusi tik spēcīga, ka par Stokholmas Modernās mākslas muzeja direktoru, kurš prezentēja filmu, tika uzrakstīts iesniegums policijai sakarā ar bērnu pornogrāfijas materiālu demonstrējumu. Filmā parādās izģērbts mazs bērns, kuru tur viens vīrietis, bet tā rociņu saņēmis mutē un sūc otrs vīrietis. Bērna sejā var redzēt mokas un bailes. Norvēģijā šī filma tiek pastāvīgi demonstrēta Samtidskunstmuseet (Mūsdienu mākslas muzejā), bet nekādas īpašas reakcijas uz to nav bijis. Zviedru ziņojums norvēģu organizācijā Barnevern pagaidām nav izskatīts.

22. jūnijā “Dagbladet” rakstīja, ka Romsosas (Oslo rajons) bērnu vecāki pēc divu sešgadīgu meiteņu izvarošanas ir nobijušies par saviem bērniem. – Romsosā visi jūtas nedroši par saviem bērniem, – saka Šahīne Hasona, kura kopā ar draudzenēm spēļu laukumā pieskata bērnus. Viņa uzskata, ka vienīgais risinājums ir paaugstināt sodu par šādiem noziegumiem. (…)

Kā pazīt cietušos bērnus? Iespējamie psihiskie un sociālie simptomi

– Depresija – nomāktība. Raksturīgais izskats – nomākta cilvēka poza, dziļu skumju izteiksme sejā. Šāds garastāvoklis saistīts ar neizsakāmām skumjām, bēdām, nomāktību. Bērnam ir lēna domāšana, grūtības saprast garāku stāstījumu vai sarežģītāk formulētus jautājumus un uz tiem pareizi atbildēt. Sākas bezmiegs, zūd ēstgriba, parādās izteikti veģetatīvas dabas traucējumi (spiediena sajūta krūtīs, galvā, plecos, sāpes sirds apvidū…). Nepieciešama atpūta un miers, nedrīkst slimnieku, kā to reizēm nepareizi dara, apgrūtināt ar papildu slodzi (mudināt saņemties, iesaistīt kultūras pasākumos u. tml).
-Uzmācīgas bailes – fobijas: bailes pāriet platas ielas, bailes no slēgtām telpām, no braukšanas satiksmes līdzekļos, bailes no cilvēku drūzmas vai arī no vienatnes, bailes saslimt.
– Nespēja koncentrēties, mācīties, miega problēmas.
– Netikšana vaļā no kauna, vainas un glabājama noslēpuma izjūtas.
– Sliktas domas pašam par sevi.
– Regress bērna attīstībā.
– Atpalicība.
– Apātija (nejūtīgums, vienaldzība). Izpaužas pilnīga vienaldzība pret sevi un apkārtni.
– Psihozes, ko izraisa smagi psihiski pārdzīvojumi – psihotraumas.
– Atklātas vai slēptas dusmas.
– Izrāda zināšanas par seksuālo praksi, neatbilstošas bērna vecumam.
– Tā sauktā seksuālā uzvedība, izaicinoša vai noliedzoša.
– Izteikti nodarbojas ar masturbāciju vai ar saviem dzimumorgāniem.
– Problēmas ar dzimumidentitāti.
– Sarežģījumi saskarsmē ar citiem bērniem un pieaugušajiem. Konflikti. Nekritiska attieksme pret svešiem cilvēkiem.
– Nevēlēšanās doties uz baseinu, sporta nodarbībām, ārsta pārbaudi un citām vietām, kur jāizģērbjas.
– Bēgšana no mājām vai nevēlēšanās turp doties.
– Draudi izdarīt pašnāvību un pašnāvības mēģinājumi.
– Sevis traumēšana.
– Alkohola un narkotiku lietošana.
– Prostitūcija ļoti jaunu meiteņu un zēnu vidū.
– Kriminalitāte un sociālas problēmas. Seksuālas vardarbības “sociāla pāriešana” uz nākamajām paaudzēm notiek, ja vardarbības upuris laikā nav izglābts no pedofīla; tad pastāv iespēja, ka viņš var pārmantot varmākas noziedzīgo uzvedību. Simptomi atkarīgi no bērna vecuma. Pirmsskolas vecuma bērniem vistiešāk izpaužas dažādas fiziskas reakcijas, kuras saskatāmas gan rotaļās, gan zīmējumos, gan attieksmē pret citiem bērniem un pieaugušajiem cilvēkiem. Viņi var sākt kārtot savas dabiskās vajadzības biksēs vai gultā, runāt zīdaiņu valodā. Skolēniem ir grūtības ar mācībām un draugiem. Viņiem bieži vien ir psihosomatiskas problēmas: sāp galva, vēders, nav ēstgribas, nenāk miegs utt. Viņi vairs ārēji neizrāda seksualizētu uzvedību, kā to dara pirmsskolas vecuma bērni. Skolēni simptomus “paslēpj”, viņi ir pietiekami lieli, lai saprastu, ka tas, kas notiek, ir slēpjams. Jaunākā skolas vecuma bērniem ir visgrūtāk izstāstīt par seksuālo vardarbību. Pusaudži var izstāstīt par to, kas notiek, taču tikpat viegli no teiktā atteikties. Pusaudža vecumā bērni sāk protestēt pret seksuālo vardarbību. Viņi jo bieži dodas prom no mājām, lai izbeigtu seksuālās vardarbības radītās ciešanas. (…)

Ko doma pedofils?

Par seksuālo vardarbību pret bērniem viņš divas reizes sēdējis cietumā. 2000. gada 28. jūlijā laikrakstā “Dagbladet” noziedznieks apgalvo, ka pedofīlu sabiedrībā sekss starp bērniem un pieaugušajiem tiekot uzskatīts par vēlamu un pozitīvu arī bērniem. Pedofīlu vidū ir cilvēki no visiem sabiedrības slāņiem. Pedofīli nav spējīgi kontrolēt seksuālās vēlmes, tāpēc izdara vardarbību pret bērniem. Šķiet paradoksāli, ka sabiedrība ir atzinusi homofīlus par cilvēkiem ar citu seksuālu orientāciju, bet pedofīlus par tādiem neatzīst, kaut gan arī pedofili pavisam reti ir vientuļnieki. Pedofīliem lielākoties ir ārēji normāla seksuālā dzīve un ģimene. Visiem pedofīliem kopīgs ir tas, ka viņi bērnībā paši pieredzējuši seksuālu vardarbību. Maz ir tādu pedofīlu, kurus pieķer un soda. To, ko teica norvēģu pedofīls, varētu teikt arī Latvijas, Krievijas, Zviedrijas, Dānijas, Itālijas vai kādas citas valsts pedofīls. Šie noziedznieki domā un rīkojas vienādi, neraugoties uz atšķirīgu nacionālo piederību, viņi visi atstāj izkropļotas bērnu dvēseles, iznīcinot cilvēces nākotni.

Pedofīli visbiežāk seksuāli izmanto paši savus vai sev tuvus bērnus, piemēram, savu radinieku bērnus, taču ne tāpēc, ka to noteiktu ģimenes saites. Vienkārši – pedofīlam ir vieglāk piekļūt šiem bērniem. Tāpēc pedofīli pirmām kārtām ir bīstami saviem, radu, draugu un kaimiņu bērniem. Pedofīliem nav kavēkļu, kuri tos atturētu no vardarbības pret bērniem. Viņu morāle, normas, attieksme pret pasauli un cilvēku attiecībām ir pilnīgi citāda. Vienīgais, no kā viņi baidās, – tikt pieķerti un sodīti. Šīs bailes var pamudināt pedofīlu arī uz slepkavību.

Pedofili visvairāk bīstami saviem, radu, draugu un kaimiņu bērniem

“Aftenposten”, 2000. gada 20. oktobris. Kāds 29 gadus vecs vīrietis no Spansdālena, kurš atrodas Trumsas rajonā, ir uzrakstījis iesniegumu policijai par to, ka cietis seksuālu vardarbību no 37 personām. Noziegumi sākās, kad zēnam bija 9 gadi, un turpinājās līdz 28 gadu vecumam. Sakarā ar šo iesniegumu policija ierosināja krimināllietas pret 5 personām. Viņi visi ir cietušā radinieki. Drīz vien visas šīs lietas tika izbeigtas. Gan cietušais, gan tā mocītāji dzīvo Spansdālenā.

Cietušais ar sava advokāta starpniecību protestēja pret lietas izbeigšanu. Prokuroram Lāšam Fausem bija jāizskata šī sūdzība triju mēnešu laikā, bet prokurors pārskatījās datumu, un, kad gatavojās izskatīt sūdzību, bija jau par vēlu. Ģenerālprokurors Tīrs Aksels Bušs teicis, ka šo prokurora kļūdu labot nevar, tāpēc sūdzība tika noraidīta. Prokurora pārskatīšanās un stingro “3 mēnešu” noteikumu dēļ cietušajam vairs nav nekādu iespēju lietu virzīt. Cietušā advokāte Selve Volda Bena nespēja noticēt, ka tā var būt, turklāt viņa baidās par sava klienta drošību. īpaši tāpēc, ka lieta ir tik nopietna.

Žurnāls “Norske Ukeblad”, 2000. gada 18. jūlijs. “Kaut arī man bija tikai 11 gadu, es sapratu, ka kaut kas nav normāli ar kaimiņu, kurš parasti sēdēja mūsu rotaļu laukumā. Skatiens, ar kādu viņš vēroja manu mazo brālīti un citus mazus zēnus, lika man nodrebēt. Toreiz nesapratu, bet tagad zinu, ka tas bija seksuāls uzbudinājums. Kaimiņš ievilināja manu mazo brālīti un viņa draugu pie sevis mājās, piesolot parādīt datorspēles. Zēni, neko nenolauzdami, priecīgi aizskrēja viņam līdzi. Es paliku rotaļu laukumā viens. Sapratu, ka tas ir slikti, taču neuzdrīkstējos par notikušo izstāstīt mājās. Kad pienāca vasara, kaimiņš apmeklēja to pašu pludmali, ko mēs. Un, kaut arī piesedzās ar dvieli, bija redzams, ka, lūkojoties uz mums, kaimiņš onanē.

Katru reizi viens vai vairāki mazi zēni no pludmales aizgāja kaimiņam līdzi uz mājām. Pagāja gads, līdz vecāki saprata, ka kaut kas nav labi. Manam mazajam brālītim sākās nakts murgi, viņš naktīs raudāja un kliedza. Kādu dienu, kad mēs ar mammu skatījāmies televīziju, brālītis sāka miegā kliegt, un es vairs nespēju slēpt domas par kaimiņu. Dzirdot manu stāstu, mamma sāka skaļi raudāt. Kā noskaidrojās, kaimiņš bija seksuāli izmantojis gan manu brālīti, gan viņa draugu. Vecāki griezās policijā, bet kaimiņš nekādu sodu nesaņēma. Pagājuši pieci gadi, kopš tas notika, bet brālītim, kurš tagad ir 12 gadus vecs, joprojām ir nakts murgi, viņš raud un kliedz. Visu laiku sev pārmetu, ka toreiz neizstāstīju vecākiem tūlīt pat. Kaimiņš pārcēlās dzīvot uz blakus rajonu. Tagad viņam pašam ir dēls. Baidos pat domāt, kas ar šo bērnu notiek. Bet visvairāk mani uztrauc: kas ir tie, kas atļauj tādiem cilvēkiem būt brīvībā un bendēt mazu bērnu dzīvi?”

“Dagbladet”, 2000. gada 12. augusts. Meiteni no 3 gadu vecuma līdz 13 gadiem seksuāli izmantoja vecāsmātes civilvīrs. Galu galā meitene griezās policijā. Bet vecāsmātes civilvīrs, kuram tagad ir jau 81 gads, pārcēlās uz Zviedriju. Ikreiz, kad jābūt tiesai, pedofīlam saasinās sirds slimība. Viņš neatzīst, ka būtu seksuāli izmantojis meiteni, kurai tagad jau ir 24 gadi. jaunā sieviete stāsta, ka esot grūti par šādu noziegumu stāstīt citiem. Tagad viņa jūt, ka tieslietu sistēma vēl pastiprina pārciesto vardarbību -tādējādi, ka divus gadus nevar piedabūt 81 gadu veco pedofīlu uz tiesas zāli.

“VG”, 2000. gada 29. augusts. 57 gadus vecs Bergenas iedzīvotājs, kad atradās uz apsūdzēto sola, paziņoja, ka draudzenes 4 gadus vecā meita, kuru viņš seksuāli izmantojis ilgāku laiku, pati esot viņu pavedusi. Pēc pedofīla apgalvojumiem, meitene uzvedusies tik provocējoši, ka viņš bijis spiests informēt meitenes māti, taču viņa to neesot uzņēmusi nopietni. Pedofīls tiesā paziņoja, ka viņam neesot nekādas seksuālas pieredzes un ar meitenes māti viņš draudzējies bez intīmām attiecībām.

“Aftenposten”, 2000. gada 14. septembris. 43 gadus vecs mācītājs no Voldas apsūdzēts sadistiskā seksuālā vardarbībā pret sievieti, kā arī seksuālā vardarbībā pret savām trim meitām, kuras viņš izmantojis kopš 4 gadu vecuma. Mācītāju, kurš savu vainu neatzīst, aizstāv pedofīlu “favorītadvokāts” Tūrs Erlings Stafs.

“Aftenposten”, 2000. gada 6. oktobris. Četrus gadus 60 gadus vecs vīrietis seksuāli izmantoja kaimiņu bērnu. Vardarbība sākās, kad meitenei bija 5 gadi. Noziegumu atklāja meitenes tēvs, vardarbības laikā iegājis kaimiņa mājā. Kaimiņš sevi par vainīgu neatzīst. Arī konkrētajā gadījumā, kad meitenes tēvs to pārsteidza nozieguma vietā, ne.

“Aftenposten”, 2000. gada 12. oktobris. “Tas ir mūsu mazais noslēpums,” teicis 49 gadus vecais tēvs savai 9 gadus vecajai meitai, kuru sešus gadus pēc kārtas katru vakaru izmantojis seksuāli. Kad meitene mēģināja pretoties, tēvs tai uzkliedza: “Turi muti, mauka!” Viņa slēpās vecākās māsas, kuru arī tēvs bija savā laikā seksuāli izmantojis, istabā. Meitene lūdzās mātes aizstāvību. Taču aizstāvības nebija, un tēvs ģimenes gultā vienlaikus darbojās ap dzimumorgāniem gan meitai, gan mātei. Meitai, kura tagad ir 19 gadus veca, ir nopietnas psihiskas problēmas. Viņa nevar draudzēties ar zēniem, pat ne paciest to tuvumu. Noziegums tika atklāts, kad meitenes draudzenei radās aizdomas un tā sacēla trauksmi.

“VG”, 2000. gada 14. oktobris. Kad maza meitene ciemojās pie sava 40 gadus vecā tēva, viņš aizveda meitu uz otrā stāva guļamistabu, sasēja tai rokas, aizbāza muti, izģērba un izvaroja to. Izvarošanas laikā pamāte pirmajā stāvā gulēja. Tēvs meitenei draudēja, ka, ja tā pretosies vai kādam izstāstīs, viņš nositīšot viņas māti un citus tuviniekus. Seksuālā vardarbība turpinājās no 1997. gada janvāra līdz 1998. gada vasarai. Meitenei sākās lielas psihiskas problēmas: depresija, bailes un domas par pašnāvību. Viņa vairs nevarēja apmeklēt skolu. Tēvs neatzīstas izdarītajos noziegumos un apgalvo, ka viss esot sadomāts un viņš ir bez vainas. Tiesa piesprieda pedofīlam piecus gadus nosacīti. Kā izrādās, viņš jau bijis tiesāts par kādas 12 gadus vecas meitenes seksuālu mocīšanu un fotografēšanu.

“Dagbladet”, 2000. gada 14. oktobris. Tonje Etesvola, kura tagad ir 26 gadus veca, pārcietusi smagu seksuālo vardarbību no sava tēva puses. Tā sākās, kad meitenei bija 3 gadi, un turpinājās līdz 12 gadu vecumam. Tonje uzskata, ka šādi cietušajiem pats galvenais ir, lai viņi tiktu respektēti. Tomēr pagāja ilgs laiks, līdz Tonje Etesvola pakāpeniski iemācījās respektēt pati sevi. Tagad viņa mēģina palīdzēt izvarotām meitenēm un sievietēm un darbojas organizācijā DlXl, kura apvieno izvarotās norvēģu meitenes un sievietes. Pēc organizācijas datiem, Norvēģijā katru gadu tiek izvarotas 9000 sievietes.

“Aftenposten”, 2000. gada 25. oktobris. Bērnu aizsardzības organizācija nolēma, ka bērniem būs labāk, ja tie – divas mazgadīgas meitenes – paliks tēva aprūpē, neraugoties uz to, ka 39 gadus vecais tēvs tiek saukts pie atbildības par seksuālu vardarbību pret 9 gadus veco pameitu.

“Aftenposten”, 2000. gada 2. novembris. Policija vairākas nedēļas zināja, ka par pedofīliju notiesāts un policijas uzraudzībā esošs 36 gadus vecs pedofīls dzīvo kopā ar divu mazu bērnu māti. Pedofīlam ar tiesas lēmumu bijis aizliegts kontakts ar mazgadīgiem bērniem. Bet policijas kontrole (Kif) sievieti nebrīdināja, ka viņas mīļākais ir bīstams bērniem. Tādējādi Kif pieļāva, ka pedofīls pārkāpj noteikumus, kuri bija jāievēro. – Šis vīrs ir kļūdījies, taču tas nenozīmē, ka viņš būtu jāsoda visa mūža garumā. Policija neko neuzsāks, pirms viņš nebūs izdarījis jaunu noziegumu, – teica Oslo policijas nodaļas priekšnieks Ūle Meselts Bakens. Par sava mīļākā pagātni sieviete uzzināja nejauši. Bērna skolotājs ieraudzīja viņas 6 gadus veco dēlu roku rokā ar vīrieti, kurā skolotājs sazīmēja 1994. gadā par smagiem noziegumiem tiesātu pedofīlu. Skola tūlīt pat sievieti informēja. Tikai tad viņa uzzināja, kādu cilvēku pieņēmusi ģimenē. Šis pedofīls 1994. gadā bijis notiesāts uz trim gadiem nosacīti un uz pieciem gadiem policijas kontrolē par 5 mazu zēnu cietsirdīgu seksuālo izmantošanu. Šie noziegumi bija ilguši astoņus gadus. Visos gadījumos pedofīla stratēģija bija vienāda: vispirms viņš nodibināja draudzīgas attiecības ar mazajiem bērniem un tad viņus seksuāli izmantoja. Seksuālā vardarbība, par kuru pedofīls tika sodīts, sākās 1986. gadā, brīdī, kad viņš sāka strādāt jaunā darbavietā. Par pirmo upuri kļuva šefa 10 gadus vecais dēls, kuru pedofīls uzaicināja pavizināties automašīnā. Viens no viņa izmantotajiem bērniem cieta vardarbību trīsarpus gadus, kāds cits – trīs gadus, divi zēni – divus gadus katrs, bet pēdējais -deviņus mēnešus.

“VG”, 2000. gada 3. novembris. Četri gadi cietuma ir par daudz, uzskata 52 gadus vecais Oslo pedofīls, kurš seksuāli izmantoja savu 4 gadus veco meitu un aplipināja to ar bīstamu venērisko slimību, kura, pēc ārstu domām, spēj sagraut bērna veselību. Pedofīls izmantoja arī meitas 5 gadus veco draudzeni. Viņš jau vairākas reizes ir pārsūdzējis tiesas lēmumu, pamatojoties uz to, ka par smago venērisko slimību neesot zinājis.

“Dagbladet” 2002. gada 22. novembris. Poļu pāris ar nūdistu žurnāla starpniecību nodibināja sakarus ar kādu norvēģi, kuram pārdeva savas 3 gadus vecās meitas pornogrāfiskās fotogrāfijas. Poļu policija uzsākusi pret vecākiem krimināllietu. Iesaistīts arī Interpols.

“Norsk Ukeblad”, 2000. gada oktobris. Bjoro Rojsets no Haraides salas 9 gadu vecumā zaudēja tēvu. Tuvs radinieks pieteicās palīdzēt Bjoro mammai Marijai Helēnai un uzaicināja zēnu pavadīt brīvlaiku savā mājā. Pēc ciemošanās Bjoro šķita stipri pārvērties. Marija Helēna domāja, ka par iemeslu ir tēva nāve. Kad Bjoro zīmēja, viņš izmantoja tikai melno krāsu. Zīmējumu saturā: nāve, ieroči, velns, slepkavība. Zēns turklāt bija kļuvis bailīgs. Viņš vairs nespēja būt viens. “Labais” radinieks biežāk un biežāk aicināja Bjoro pie sevis. Bjoro sāka runāt par pašnāvību. Kad radinieks uzzināja par Bjoro problēmām, viņš pārliecināja Mariju Helēnu sūtīt zēnu pie viņa vēl biežāk. “Labais” radinieks gribēja palīdzēt atrisināt Bjoro problēmas. “Es baidījos, ka mamma nomirs, ja uzzinās,” teica Bjoro. Tāpēc viņš neko nestāstīja pat psihologam, pie kura tika aizvests. Vardarbība tagad notika arī Bjoro mājās, kur radinieks bieži ciemojās. Kādu dienu, kad televīzijas raidījumā runāja par seksuālo vardarbību pret bērniem, Bjoro izgāja no mājas, bet pēc tam atgriezās sasvīdis un uztraucies. Viņš izskatījās tik jocīgi, ka mamma teicās nelaist viņu prom, līdz Bjoro nebūs izstāstījis, kas ar viņu notiek. No sākuma viņš bija spējīgs pateikt tikai, ka “labais radinieks” darot ar viņu tā, kā “teica pa televizoru”. Kļuva skaidras daudzas sakarības: melnie zīmējumi, dīvainie dzejoļi, kurus viņš rakstīja, uzvedība. Bjoro stāstam noticēja gan mamma, gan policija. Radinieks, kuram bija gandrīz 80 gadu, tika uz gadu cietumā. Bjoro mokās ar traumu sekām. Viņam ir grūti koncentrēties. Kaut arī Bjoro katru nedēļu iet pie psihologa un jūtas labāk, viņš tomēr neslēpj, ka seksuālās vardarbības radītās traumas viņu joprojām stipri moka. – Es esmu tik laimīgs, ka man noticēja. Ja ne, manis vairs nebūtu, -teica Bjoro.

“Norsk Ukeblad”, 2000. gada februāris. “Visvairāk es atceros viņa rokas, kuras bija gatavas grābstīties gar manu miesu ik brīdi, kad neviens neredz. Viņš bija mana tēva brālis – mans tēvocis, kurš dzīvoja kopā ar manu vectēvu un vecomāti viensētā netālu no mums. Visu manu bērnību mēs katru svētdienu braucām pie viņiem ciemos. Mājā, kurā viņi dzīvoja, tualete bija tumšā pagrabā. Tēvocis vienmēr stāvēja un gaidīja, kad nākšu ārā no tualetes. Tad vaidēdams aiztika ar rokām manus dzimumorgānus, laizīja tos un runāja visādas preteklības. Viņš nedraudēja, bet teica, ka nedrīkstu iet prom. Biju audzināta bez ierunām klausīt pieaugušos. Pēc tam tēvocis atpogāja bikses un onanēja manu acu priekšā, tad, neteicis ne vārda, aizgāja. Kad atgriezos, visa ģimene parasti sēdēja virtuvē. Tēvocis mani apkampa un jautāja, kur tad viņa labā meitene bijusi. Tā es sapratu, ka tas, kas notiek pagrabā, ir noslēpums. Kad biju 12 gadus veca, aptvēru, ka tas, ko dara ar mani tēvocis, ir nenormāli. Mēģināju izstāstīt mammai, bet viņa neticēja: “Nevar būt! Viņš ir tik labs!” Viss turpinājās, kā iepriekš, katru svētdienu. Lai izvairītos no tēvoča, izdomāju iet nokārtoties mežā, bet arī tur viņš man sekoja. Tas ilga līdz 15 gadu vecumam. Tad es atteicos braukt ciemos. Esmu pārliecināta, ka – vienalga, cik lielu palīdzību cietušais pēc tam saņem, – pārciestā sekas nepazūd. Pati šausmīgākā ir vainas izjūta, tā ir visiem upuriem. Daži, kuri bērnībā pārcietuši seksuālo vardarbību, stāsta, ka dzīvojot pilnīgi normālu dzīvi, taču es neticu. Mana dzīve nekad nevarēs būt pilnīgi normāla. Kad ģimenes ballēs satieku savu tēvoci, sastingstu kā nolēmēta. Viņš joprojām gar mani grābstās, kad neviens neredz, bet es nespēju neko izdarīt, lai viņu apturētu. Vienīgais, kas man palīdzējis, ir tas, ka nu esmu izstāstījusi visiem draugiem un paziņām par pārciesto vardarbību. Es stāstīšu visiem, izņemot ģimeni. To es nespēšu nekad. Runāt par to, kas notika, – tā man ir terapija. Pats galvenais, izrunāt to sāpīgo, ko esmu pārdzīvojusi. Iesaku visiem, kuri pārdzīvojuši vardarbību: runājiet, dabūjiet to no sevis ārā! Ja viss paliks iekšā, – nebūs vietas nekam citam.”

“Norsk Ukeblad”, 2000. gada 5. decembris. “Es viņu neieredzu. Tēvs ir sabojājis manu dzīvi. Kāpēc? Vai gribēja dusmas par savu sāpīgo bērnību izgāzt uz mani?” jautā 28 gadus vecā Mete, kura viena pati audzina savu astoņus gadus veco meitu Annu. Pirms pieciem gadiem viņa izšķīrās ar vīru, kuram arī ir traumēta dvēsele. Dzīvot kopā bija pārāk grūti. Ļoti ilgi Mete apmeklēja psihologu. Viņa iemācījās atvērt durvis uz pagātni un pieskarties izciestajām sāpēm. “Tēvs uzbruka mums, sita mammu. Kādu reizi viņš piesēja mammu pie krēsla, aizbāza viņai muti, bet mēs stāvējām un skatījāmies. Viņš teica, ka zem krēsla palicis bumbu, kura jebkuru mirkli sprāgšot. Tad izdzina mūs ārā. Man kājās bija koka kurpes. Tieši šīs kurpes pēc tam redzu savos murgos. Gribu aizbēgt, bet kurpju dēļ nevaru. Bērnībā bieži fantazēju, ka skrienu prom no mājām vai izdaru pašnāvību. Jo īpaši tajās reizēs, kad tēvs nāca pie manis un manām māsām naktī uz guļamistabu. Seksuālās vardarbības dēļ es gribēju pazust no šīs briesmīgās pasaules. Taču neuzdrošinājos. Tad izdomāju fantāziju pasauli, kurā mitinājos kopā ar lellēm. Es izdomāju sev citu “tēvu”. Tas bija mammas brālis, kurš bija labs. Dzīvoju fantāziju pasaulē un izstāstīju pagalma bērniem, ka tas tēvs, kurš dzīvo mūsu mājā, īstenībā ir tikai tēvocis. Kad tēvs uzzināja par šiem stāstiem, mājās bija liels tracis. Ārpus mājas tēvs bija jautrs, humora pilns cilvēks. Mājās – despots un briesmonis. Māte vienmēr teica mums, meitenēm, cik svarīgi esot piedot. Liekas, viņai pats galvenais bija uzturēt “fasādi”, jo dzīvojām mazā, biezi apdzīvotā vietā. Māte izšķīrās ar tēvu tikai tad, kad viņš tika pieķerts seksuālās attiecībās ar mātes labāko draudzeni. Viņi izšķīrās, kad biju 15 gadus veca. Runāt par pagātni ir gan sāpīgi, gan labi. Pirms kāda laika psihologs teica: “Ja es būtu tavs tēvs, – ko tu gribētu man teikt un ko izdarītu ar mani tagad un šeit?”

Bija spēcīga reakcija. Jutu, ka manī vārās naids. Viss mans ķermenis drebēja. Man vajadzēja stipri turēties pie galda, lai psihologam neuzbruktu. Tas bija spēcīgi. Pēkšņi biju saņēmusi atļauju neieredzēt. Pēc tam šausmīgi sāpēja galva, bet vēl vēlāk sajūta bija tāda, it kā kas smags būtu noņemts no maniem pleciem. Mans tēvs ļoti neieredzēja savu tēvu. Es neko nezinu par vectēvu, taču nekāds labais cilvēks viņš nebūs bijis. Tas mani baida. Naids, nežēlība, vardarbība pāriet no paaudzes uz paaudzi. Visvairāk mani baida: vai mans naids pāries no manis uz manu meitu? Pateicu psihologam, ka apskaužu meitu, jo viņai ir tik laba dzīve, ka par to gandrīz vai esmu spējīga viņu ienīst. Tas citiem katrā ziņā izklausās pilnīgi nenormāli, bet reizēm tādas jūtas parādās, neraugoties uz to, ka savu meitu mīlu vairāk par visu pasaulē. Psihologs mani nomierināja, teikdams, ka tik ilgi, kamēr es apzinos, kas tās par jūtām, tas nav tik bīstami.

Viena no manām māsām izdarīja pašnāvību pēc daudzu gadu narkotiku lietošanas un psihiskām problēmām. Māte bija iemācījusi viņu, ka nedrīkst neieredzēt, ka tas ir aizliegts. Tāpēc naidu māsa pagrieza pati pret sevi. Viņas aiziešana gandrīz vai izsita pamatu man zem kājām. Visu laiku bijām uzturējušas tuvas attiecības. Manai otrai māsai arī ir psihiskas dabas problēmas. Māsas uzvedībā pret pašas bērniem saskatu mūsu tēva atstātās pēdas. Man liekas, viņa pati to nesaprot. Un es neesmu tik stipra, lai viņai pateiktu. Esmu mēģinājusi runāt ar māti, taču nekas neiznāca. “Vai tu gribi, lai mani tagad moka sirdsapziņa?” viņa jautāja. Viņai tas bija par smagu. Kaut arī pirms septiņiem gadiem tēvs nomira ar vēzi, manas sāpes un traumas nepazūd. Neapciemoju tēvu slimības laikā un nekad neesmu bijusi pie viņa kapa. Katra diena man ir kā cīņa par izdzīvošanu.

“Norsk Ukeblad”, 1999. gada augusts. “Bērnībā nepazinu citas attiecības starp tēvu un meitu kā seksuālā vardarbība. Es neatceros, kad tas sākās, šķiet, tas tā bijis vienmēr. Kad biju pietiekami liela, lai saprastu, ka šādas attiecības nav normālas, nāca vainas izjūta. Kopā ar bailēm un kaunu tā iznīcināja manu dzīvi, kura bija tēva varā.” Kad Līva bija 13 gadus veca, viņa visu izstāstīja mātei, kura meitai ticēja. Lietu izmeklēja policija, un tēvam piesprieda 2 gadus cietumsoda. “Par labu uzvedību tēvu drīz vien izlaida. Viņš man piezvanīja, un es atkal darīju visu, ko viņš lika. 15 gadu vecumā paliku stāvoklī. Kad to pateicu, viņš piekāva mani līdz bezsamaņai un teica, ka nositīšot gan mani, gan bērnu. Es aizmuku uz Zviedriju, dabūju apkopējas darbu internātskolā un iespēju turpat dzīvot. Mēģināju izraisīt abortu, taču neizdevās. Sestajā mēnesī dzemdēju tēva bērnu, kurš bija invalīds. Jaundzimusī meitene nomira pēc 28 stundām… Man bija pilnīga apātija pret šo bērnu, es atteicos dot viņai pienu un negribēju ņemt rokās. Kad viņa nomira, jutu atvieglojumu. Tikai tagad, pēc 25 gadiem, esmu spējīga runāt par savu bērnu.” Pēdējos desmit gados Līva mēģinājusi 30 reizes izdarīt pašnāvību. Viņas rokas ir lielu rētu klātas. Viņas vīrs un dēls visu zina un mēģina viņai palīdzēt. “Pēc ilgu gadu ārstēšanās pie psihologa es tiku galā ar vainas izjūtu. Tagad tā atgriezusies kopā ar bailēm. Es dzīvoju tikai no zālēm. Manā 50 gadu jubilejā tēvs nomira, bet viņa vara pār mani būs mūžīga.”

“Norsk Ukeblad”, 2001. gada 14. augusts. “Viss notika pirms 12 gadiem. Toreiz biju 11 gadus veca. Mēs pārcēlāmies pie vectēva, mazā lauku ciematiņā ar 30 mājām. Tur visi bija savstarpēji pazīstami. Ciematā dzīvoja piecas meitenes, kuras bija apmēram manos gados. Mēs visas bijām draudzenes un turējāmies kopā. Kaimiņam, 70 gadus vecajam Nilsam, nomira sieva. Nolēmām kaimiņu apciemot. Viņš cienāja ar šokolādi un konfektēm, kuras varēja ēst, cik gribas. Mēs sākām bieži apciemot Nilsu, kuram mūždien bija šokolāde un konfektes. Viņš vienmēr gribēja sēdēt man ļoti tuvu blakus. Kādu reizi, kad nācu ārā no tualetes, Nilss pēkšņi iegrūda man kājstarpē savu roku. Es teicu: “Nē.” Nilss pārtrauca. Nākamreiz, kad atkal biju iznākusi no tualetes, Nilss stāvēja, nolaidis bikses, un onanēja. Viņš lūdza, vai es nevarētu to viņam izdarīt, bet es iebļāvos: “Nē,” – un aizskrēju mājās. Pārējās meitenes palika pie Nilsa. Es saaukstējos un saslimu. Kad pēc slimības kopā ar citām meitenēm aizgāju pie kaimiņa, redzēju, ka daudzkas ir mainījies. Nilss jautāja, ko meitenes gribot. Visas kā pēc komandas paplēta kājas, un Nilss ar saviem vecajiem pirkstiem varēja brīvi darboties. Kad pienāca mana kārta, es teicu: “Nē.” Draudzenes skatījās uz mani naidīgi. Tā pagāja vairāki mēneši. Par saldumiem meitenes ļāva Nilsam aiztikt savus dzimumorgānus. Kad tas notika, es sēdēju un skatījos. Es vairs saldumus nedabūju, jo neļāvu Nilsam sevi aiztikt. Kādu dienu aizkavējos mājās vēlu pusdienu dēļ. Kad aizgāju pie kaimiņa, ieraudzīju, ka 70 gadus vecais Nilss sēž uz dīvāna, bet divas manas draudzenes viņu onanē. Es pagriezos un aizbēgu uz mājām, kur izstāstīju mammai, ko ar meitenēm dara kaimiņš Nilss. Mamma bija manā pusē. Mans tēvs informēja Nilsa dēlu. Ciematā viss kļuva zināms. Draudzenes un Nilss bija ļoti naidīgi noskaņoti pret mani, tāpēc ka biju visu izjaukusi. Taču esmu pārliecināta, ka rīkojos pareizi.”

“Norsk Ukeblad”, 2001. gada 14. augusts. “Skola man kļuva par elli zemes virsū kādas meitenes Kāri dēļ. Viņa organizēja pārējos skolēnus, lai tie mani pazemotu. Kāri bija tieva, bezkaunīga un šmulīga. Mani apsaukāja, plūca aiz matiem un sita. Vienu reizi Kāri kopā ar savām draudzenēm aizgāja par tālu. Viņas nogāza mani zemē, sita un spārdīja. Tad Kāri saņēma mani aiz matiem un sita pret mūra sienu. Neraugoties uz sāpēm, ieraudzīju, ka Kāri draudzenes nobīstas un atkāpjas tālāk. Laikam saprata, ka viņu vadone aizgājusi pārāk tālu. Tika izsaukts ārsts, un viss kļuva zināms. Mani vecāki bija sašutuši. Viņi bija nojautuši par kādām problēmām skolā, bet nezināja, ka viss ir tik nopietni. Es baidījos no Kāri, tāpēc nestāstīju. Mani izņēma no skolas, un mēs pārcēlāmies uz citu dzīvesvietu. Tagad viss bija labi, taču es nevarēju aizmirst pazemojumus. Kāri man rādījās nakts murgos. Izaugusi liela, kļuvu par medmāsu. Radās draugi, taču jutos tik salauzta, ka draudzības pajuka. Tā bija Kāri vaina! Mans naids pret viņu pieauga ar katru stundu. Lai papildinātu izglītību, pārcēlos uz kādu mazu pilsētiņu, kur mani gaidīja nepatīkams pārsteigums. Šeit dzīvoja arī Kāri, viņa bija precējusies, un viņai bija divi mazi bērni. Turklāt viņa strādāja tajā pašā slimnīcā, kurā es. Kādu dienu Kāri kolēģe Borgnija teica, ka Kāri gribot ar mani runāt, bet nespējot… Izrādījās, Kāri bija seksuāli izmantojis viņas tēvs. Māte nevis palīdzēja meitai, bet lietoja alkoholu un tabletes. Neviens nerūpējās par Kāri, viņai bieži vien nebija ko ēst. No bailēm un sāpēm viņa bija kļuvusi nežēlīga.

Kāri acīmredzot būtu gājusi bojā, ja nebūtu satikusi cilvēku, ar kuru apprecējās. Viņš bija spējīgs aiz cietsirdīgās maskas ieraudzīt iebiedētu meiteni un ar pacietību atgriezt viņu normālā dzīvē. Kāri apmeklē psihologu un lieto nomierinošus līdzekļus. Kāri lūdza man piedošanu, un es piedevu.”

Seksuālā vardarbība var sākties gandrīz vai visu acu priekšā Pedofili izmanto visas iespējas un katru izdevīgu momentu. Reizēm seksuālā vardarbība sākas bērna ģimenes, citu pieaugušo vai bērnu acu priekšā. “VG”, 2000. gada 9. decembris. Sērtrendelāges piektās klases skolnieki (10-11 gadus veci zēni) nodibināja slepeno “Skolotāja pedofila klubu”. Starpbrīžos zēni stāstīja cits citam, kā skolotājs ņēmis tos klēpī un zem drēbēm taustījis viņu dzimumorgānus. Tas noticis turpat klasē, kā arī datoru istabā. Bērni bija skolotāju atmaskojuši un plānoja šo pedofīlu apturēt. Viss beidzās, kad viens no zēniem izstāstīja par skolotāju pedofilu vecākiem. Skola gatavojās organizēt sapulci ar uztrauktajiem vecākiem, bet viens vecāku pāris, negaidot sapulci, devās uz policiju, tāpēc sākās plaša izmeklēšana.

Prokuratūra ir pārliecināta, ka seksuālā vardarbība notikusi stundu laikā klasē. Tiesnesim zēni izstāstīja, ka skolotājs taustījis viņu dzimumorgānus un masturbējis. Skolotājs atzinās, ka turējis skolniekus klēpī, bet tam esot bijis cēls mērķis – nomierināt 10-11 gadus vecos zēnus. Skolotājs apgalvo, ka viņa ķermeņa kontakts ar skolniekiem bijis normāls un skolnieku dzimumorgānus viņš neesot aizticis. 44 gadus vecajam skolotājam pašam ir divi mazi dēli. Daudzi pedofīli gluži vai visu acu priekšā atļaujas taustīt bērnu dzimumorgānus un masturbēt galda aizsegā vai izmantojot mirkļus, kad citi izgājuši no istabas. Neviens pat neiedomājas, ka starp pedofilu un bērnu ir tikai viņiem diviem zināms kontakts. Protams, pats bīstamākais noziedznieks ir tas, kurš dzīvo ar bērnu vienā mājā.

Kā bērna tēvocī, vectētiņā vai tēvā sazīmēt pedofīlu? Ir tādi nodevīgi “simptomi”, kuri uzrāda pedofīlus un pēc kuriem tos var atpazīt. Piemēram, spēles ar bērniem. “Zirga braukšana”, ko ar Lindu spēlēja Ārne Smoge, ir viena no raksturīgām pedofīlu spēlēm. Tādas ir dažādas spēles gultā, uz dīvāna vai krēslā, kur pedofīlam ir tuvs ķermeņa kontakts ar bērnu. Parasti šīs spēles mēdz kļūt gandrīz par rituālu, par kaut ko tādu, kas atkārtojas atkal un atkal. To hipnotiski suģestējošā iedarbība mazina bērna pretestības spējas. Piemēram, kāds 54 gadus vecs pedofīls ciemojās pie savas māsas un viņas ģimenes. Tikko pārkāpis slieksni, šis vīrietis, kurš dzīvoja tālu no māsas un nebija redzējis viņu daudzus gadus, varētu teikt, sāka “darboties” ar ģimenes bērniem, kurus redzēja pirmo reizi. Viņš aktīvi mēģināja rast ar viņiem tuvu kontaktu. No malas var likties, ka šis cilvēks gluži vienkārši ļoti mīl bērnus un tam patīk spēlēties ar viņiem. Viņš ņēma bērnus klēpī un visādi spaidīja. Mācīja mazāko zēnu mest kūleņus un tad it kā pa jokam bakstīja ar pirkstu bērna dibentiņā, izdarot tādas kā urbšanas kustības, ko papildināja ar dūkšanu: “Bzz, bzz…” Viņš it kā cīnījās un spēlējās ar bērnu, kuru saspieda tā, ka tas nevarēja ne pakustēties. Blakus sēdošā bērna galvu ar varu ielika savā klēpī un pieturēja bērnu aiz drēbēm tā, lai viņš nevarētu piecelties. Gribēja ņemt bērnus sev līdzi. Asarām acīs raudzījās, kad viņam atņēma bērnu un neļāva vest automašīnā bez ģimenes uzraudzības. “Man ir tiesības ņemt bērnu, kuram esmu radinieks,” aizvainoti, gandrīz raudādams, teica pedofīls.

Viņš sāka spēlēt “rituāla” spēli ar mazāko ģimenes zēnu. Spēlē atkārtojās vārdi: “Gulēt, gulēt, jā, jā.” Tā izskatījās kā cīniņš starp pedofīlu un mazo zēnu, kurš mēģināja izrauties no vīrieša rokām. Zēns pretojās, bet pedofīls kā jokodamies lika to gulēt. Tas viss notika gultā, kur pedofīls it kā noguruma dēļ bija atgūlies. Spēle, varētu sacīt, notika visu acu priekšā. Bet tad, kad saimniece virtuvē gatavoja brālim ēdienu, viņš palika ar viņas mazdēlu vienatnē. Spēle turpinājās. Taču, kā vēlāk pastāstīja mazais zēns, ciemiņš beidzis spēlēt “Gulēt, gulēt…” un sācis aiztikt “krāniņu”. Bērns smalki izstāstīja, kā pedofīls caur biksīšu staru glaudījis un raustījis viņa “krāniņu”. Mazais zēns teicis “nē”, bet pedofīls stingri turējis viņu un teicis “jā, jā”.

Pieaugušo reakcija uz bērnu stāstiem

Lielākoties visiem, kuri nonākuši tādā situācijā, sāk darboties aizsardzības mehānismi, kuri pasargā no sāpīgām un nevēlamām domām. Cietušā bērna tuvinieki bieži vien nostājas pedofīla pusē un neapzināti kļūst par tā līdzdalībniekiem. Viņi domā: “Bērns taču vairs neko nesaka.”Bet bērni nesaka tiem, kuri negrib dzirdēt un ticēt. Bērns ar savu bēdu paliek viens, un tā ir katastrofa.

Bieži ir tā, ka, piemēram, māte tic un atbalsta bērnu, bet visa pārējā ģimene nostājas noziedznieka pusē. Mātei tā ir smaga nasta, taču bērna dēļ, nākotnes dēļ jāiztur. Tas atmaksājas, jo citādi bērna dzīve tiks izpostīta. Ja bērna vienīgā cerība – māte kļūs par nodevēju, tad traumas nekad nesāks dzīt, tās kļūs aizvien lielākas.

Gluži vai visi gadījumi, kur pedofīls ir radnieciskās attiecībās ar upuri, ir saistīti ar draugu un radu nodevību un ģimenes iziršanu. Bieži tas, kas atbalsta cietušo bērnu, paliek viens. Pedofīla pusē nostājas gan radi, gan draugi, gan kolēģi. Viņš taču ir tik labs, tāds cilvēks taču nebūtu varējis izdarīt ko tādu… Viņam taču ir ģimene! Viņš taču ir divu bērnu tēvs! Viņš taču ieņem tik augstu amatu! Cietušā tuvinieki domā, ka bērns varbūt fantazē, varbūt gluži vienkārši izdomā, ka pieaugušais radinieks viņu seksuāli izmanto. Tas, starp citu, ir pedofīlu galvenais arguments: “Bērns fantazē!” Gribu teikt, ka šādas lietas bērni nefantazē. Tas ir fakts, kuru apstrīd vienīgi paši pedofīli un nekompetenti cilvēki. Daudz biežāk bērni neizstāsta un noklusē par pedofīlu noziegumiem.

Par pedofīla vardarbību lielākoties ir spējīgi izstāstīt galēji izmisuši bērni, pavisam mazi bērni vai tie, kuri paši jūtas no pedofīla aizsargāti. Protams, tas nenozīmē, ka pieaugušais, kuram bērns izstāsta par savu nelaimi, vienmēr grib zināt un klausīties par to. Jāapzinās, ka par seksuālo vardarbību bērni nekad nemelo. Cietušā bērna stāstā vienmēr ir bērniem raksturīgas detaļas un jūtas. Piemēram, mazais zēns, ar kuru ciemiņš spēlēja “Gulēt, gulēt…” spēli, izstāstīja un ar savu rociņu vairākkārt parādīja, kā pedofīls caur īso bikšu staru piekļuva pie viņa dzimumorgāniem, kā raustīja un glāstīja tos. Rādīja, kā viņš mēģinājis izrauties un aizskriet, bet ciemiņš to turējis, turpinot glāstīt un raustīt “krāniņu”. Uz bērna “nē” ciemiņš teicis “jā, jā”.

Zēna stāsts ir patiess notikumu atspoguļojums ar emocijām un detaļām. Pedofīliem palīdz arī sociālais “tabu”. Sabiedrība negrib nedz zināt, nedz dzirdēt par bērnu nelaimēm. Cilvēki baidās un kaunas iesaistīties tik nepatīkamā lietā kā seksuāla vardarbība pret bērnu. Tāpēc viņi neapzināti var nostāties pedofīla pusē. Ja notiek tā, ka bērnam netic, tad bērns var nonākt vairāku noziedznieku rokās.

Pedofīli var seksuāli izmantot gan savus, gan citu cilvēku bērnus. Tie,kuri izmanto svešus bērnus, biežāk šādi traumē lielu skaitu bērnu. Bieži vien šo bērnu skaits ir ļoti liels, īpaši – pedofīla aktīvākajos mūža gados. Varmākas, kuri izmanto pašu bērnus, lielākoties iztiek ar mazāku skaitu bērnu, taču vardarbība pret viņiem parasti ir ilgstoša. Pieaugušie, kuri seksuāli izmanto bērnus, tikpat kā vienmēr ir guvuši seksuālas traumas bērnībā. Tas ierobežo viņu attīstības iespējas. Pedofīliem ir sarežģījumi cilvēku savstarpējo attiecību ziņā. Tas attiecas uz tādām jomām kā atkarība, tuvums, līdzjūtība, seksualitāte, vara, morāle, kontrole un agresivitāte. Viņus varētu raksturot kā neattīstītus jūtu ziņā. Cerēt uz pedofīla līdzjūtību vai kaunu ir bezcerīgi.

Seksuāli izmantojot bērnus, pedofīli it kā aizpilda kādu tukšumu sevī. Viņiem nav spējas izjust, ka bērni no viņu rīcības cieš. Ar seksuālo vardarbību pret bērniem daudzi pedofīli grib apmierināt vajadzību pēc mīlestības un izjust varu. Ir arī tādi, kuri seksuālajā vardarbībā saredz atriebību, sodu un taisnību. Vardarbība pret bērniem rosina pati sevi turpināt, lai aizpildītu šo tukšumu. Pedofīli parasti neatzīstas nodarītajā. Šiem noziedzniekiem ir ļoti spēcīgi psihiskās aizsardzības mehānismi.

Bērni kā seksa prece

Bieži vien pedofīli pērk bērnus. Daudziem noziedzniekiem tirdzniecība ar bērniem dod milzīgus ienākumus, tāpēc šīs tirdzniecības apjoms pieaug ar katru gadu. Ir vietas, kur bērnu var nopirkt par pusvelti un seksuāli izmantot bez jelkāda soda. Šīs vietas tādējādi kļuvušas par pedofīlu paradīzi, kur šie noziedznieki sastopami lielā skaitā.

“Dagbladet”, 2000. gada 23. oktobris. Kādu 11 gadus vecu Taizemes meiteni viņas radiniece pārdeva apmēram par 3 ASV dolāriem jeb 1 latu un 50 santīmiem kādam Francijas drošības aģentam, kurš piespieda meiteni uz orālo seksu.

“Sekstūristu” upuri tiek traumēti uz visu mūžu un beidz savu dzīvi kā narkomāni, psihiatrisko slimnīcu pacienti vai izdarot pašnāvību. Viņiem bieži uzspiež visperversākos seksa veidus. Daudzi saslimst ar AIDS vai venēriskajām slimībām. Piemēram, Sohonu no Kambodžas māsa pārdeva, kad viņai bija tikai 9 gadi. Tagad viņa ir 14 gadus veca, slima ar AIDS un gluži vai zaudējusi prātu. Viņa vairākus gadus dzīvoja kā ieslēgta kādā Pnompeņas bordelī, bet, kad saslima ar tuberkulozi, tika izmesta pie kādas slimnīcas durvīm. Pārdotie “seksa biznesa” bērni nesaprot, ka tā nav viņu vaina, viņu kļūda. Tāpēc vainas un kauna izjūtas dēļ upuri negrib liecināt par noziegumiem, kas izdarīti pret viņiem. Divdesmit piecas valstis, to vidū Norvēģija, Francija, Vācija un Amerikas Savienotās Valstis, ir pieņēmušas likumus, kuri tieslietu orgāniem dod iespēju sodīt pedofīlu, ja noziegums izdarīts citā valstī. Galvenā problēma, kāpēc tik maz pedofīlu stājas tiesas priekšā, ir tā, ka bērni neliecina un noklusē pret viņiem pastrādātos noziegumus, kā arī tas, ka vietējās varas iestādes bieži vien īpaši nesteidzas ar izmeklēšanu. Pēc kriminālpolicijas datiem, daudzi no norvēģu “sekstūristiem”, pret kuriem jau agrāk bijusi ierosināta izmeklēšana vai kuri tikuši tiesāti par seksuālo vardarbību pret bērniem Norvēģijā, brauc uz ārzemēm, lai nesodīti izmantotu bērnus tur. Populārākās norvēģu pedofīlu “ceļojumu” vietas ir Krievija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Čehija, Bosnija,Rumānija, Turcija, Tunisija, Šrilanka, Taizeme, Kambodža, Vjetnama, Laosa, Filipīnas, Nepāla, Indija, Brazīlija, Meksika, Kuba un vēl citas valstis. Tās ir valstis, kurās bērni ir sliktāk aizsargāti un to seksuālie pakalpojumi vieglāk pieejami nekā Norvēģijā, valstis, kurās reti kāds reaģē, kad pieaugušais ņem bērnu sev līdzi viesnīcas numurā. “Sekstūristi” baidās no venēriskajām slimībām un AIDS, tāpēc meklē aizvien mazākus bērnus, cerēdami, ka tie nav slimi.

Bērni, kurus izmanto “sekstūristi”, visbiežāk ir ielas bērni, vecākus zaudējuši bērni vai arī tādi, kuri ir nozagti vai pārdoti. Bieži viņi nonāk pieaugušo suteneru paspārnē, kuriem labi zināms, ka bērni ir ļoti pieprasīta prece seksa tirgū. Interpola eksperte Agnese Furnīrda Senmora stāsta, ka 98 % “sekstūristu” ir visu sociālo slāņu vīrieši. Pēc britu pētījumiem, 75 % “sekstūristu” ir precēti vīrieši, 65 % pieder pie vidusslāņa, 91 % no visiem “sekstūristiem” ir īpaši bīstami.

Pedofilu mafijas

“VG”, 2001. gada 18. janvāris. Zviedrijā un Anglijā atklāta, pēc policijas domām, lielākās ar bērnu pornogrāūjas materiālu izplatīšanu saistītās organizācijas darbība, kuras sazarojums aiziet uz Norvēģiju. Zviedrijā par šīs organizācijas vadītāju uzskatīta kāda 51 gadu veca sieviete, kura dzīvojusi mazā ciematiņā kopā ar vīru un bērniem. 63 zviedru pedofīli savstarpēji apmainījušies ar bērnu pornofilmām, kurās parādīta arī seksuāla vardarbība pret zīdaiņiem.

1994. gadā britu policija notvēra skotu mācītāju Džonu Stamfordu, kuru meklēja trijās valstīs. Mācītājs bija izveidojis veselu pedofīlu tīklu ar nosaukumu “Spartaks”. Tā klientiem bija iespēja izvēlēties bērnu seksam, uzrādīt vēlamo datumu un tikt nodrošinātiem ar pilnu “servisu”, kurā iekļauta lidmašīnas biļete, viesnīca un – pats galvenais – bērns. Daudzi tūristu biroji izmantoja šo tirgu, izveidojot pat speciālus reisus, paredzētus tieši “sekstūristiem”.

33 gadus vecs Austrijas mācītājs bija ne tikai mazo zēnu internātskolas pārzinis, bet arī viens no galvenajiem pedofīlu tīkla vadītājiem. Mācītāja mājā atrasti 100 000 pornogrāūski bērnu fotoattēli. Konfiscētajās videofilmās redzami sadomazohistiski izmantoti mazi zēni. Vairākās filmās dzirdama mācītāja balss, kad tas dod instrukcijas. Kādā filmā viņš pārņem iniciatīvu un turpina vardarbību pats. Visas šīs filmas uzņemtas ārzemēs. Pie mācītāja atrasts arhīvs ar bērnu pasūtītāju vārdiem un adresēm no visas pasaules.Pirms diviem gadiem Vīnes arhibīskaps atkāpās no amata, kad tika pieķerts vairākus gadus ilgušā seksuālā vardarbībā pret jauniešiem.

“Aftenposten”, 2000. gada 19. septembris. Pēc ilgstošas izmeklēšanas Neapoles policija arestēja deviņas personas: astoņus itāliešus un vienu krievu. Par ievestu pornofilmu glabāšanu un izplatīšanu vienlaikus tika izdarīta kratīšana 600 mājās. Neapoles policijai zināmas 1700 personas Itālijā, kuras pirkušas bērnu pornogrāfiskās filmas. Visa šī produkcija ražota Krievijā, tās lielākā daļa – Murmanskā, kur, pēc policijas rīcībā esošās informācijas, atrodas galvenā krievu pedofīlu mafijas organizācija. Krievijas mafija zog bērnus no parkiem un citām vietām, kur tie spēlējas, kā arī bērnunamu un ielas bērnus, lai kameras priekšā tos izvarotu un mocītu līdz nāvei. Bērnu pornofilmas cena atkarīga no tās satura. Filmas sadalītas kategorijās ar kodu nosaukumiem. Filmas ar kodu “Necros Pedo” bērni tika izvaroti un sadistiski nomocīti līdz nāvei.

Krievijas bērnu pornomafija produkcijas tirdzniecībai izmantoja galvenokārt internetu. Pasūtītie ar bērniem saistītie pornomateriāli tika pakās sūtīti ar parasto pastu. Neapoles policija infiltrēja savus cilvēkus Itālijas pedofīlu sabiedrībā un uzzināja par šiem sūtījumiem. Policisti tos atvēra, bet pēc tam, pārģērbušies par pastniekiem, izvadāja adresātiem. Visu filmēja ar slēptajām kamerām. Cik Eiropā bijis šīs produkcijas pircēju, pagaidām nav zināms. Dānijas policija noorganizēja akciju pret dāņu pedofīlu tīklu. Aizturēto vidū ir gan policists, gan policijas eksperts šādos jautājumos. Krievijā vairākus pedofīlus arestēja, taču pēc dažiem mēnešiem atbrīvoja, pamatojoties uz amnestiju. Krievijā seksuālā vardarbība pret bērniem netiek izmeklēta un sodīta. Valdība šai nopietnajai problēmai nav pievērsusies. Katru gadu Krievijā pazūd daudz bērnu, kurus neviens nemeklē. Vienīgi tad, ja pazudušais bērns ir no sabiedrībā pazīstamas ģimenes vai arī ir ārzemnieks, tas tiek meklēts un bērna fotogrāfija parādās presē. Par Itālijā plānoto operāciju norvēģu policija netika informēta. Pirms pāris gadiem Norvēģijas policija kopā ar vēl 14 valstīm piedalījās akcijā ar nosaukumu “Katedrāle”. Toreiz arī Norvēģijā tika aizturētas vairākas personas, tomēr tūlīt pat atbrīvotas.

Pedofilu tipu ir daudz

Ir četri vīriešu – pedofīlu tipi. Pirmā pedofīlu tipa izpausmes varētu nosaukt par “meklējošo mīlestību”. Pedofīls apmierina savas seksuālās vajadzības, izmantojot bērnu, par kuru, pēc paša domām, rūpējas. Tas nenozīmē, ka šim pedofilu tipam ir kādas robežas bērna seksuālā izmantošanā.

Pedofīlu otrais tips ir caurcaurēm seksualizēts. Šīs grupas pedofiliem tipiski, ka viņiem ir izteikta tendence seksualizēt gluži vai visas attiecības ar cilvēkiem. Viņiem mēdz būt seksualizēti komentāri par visparastākajām ikdienas lietām. Ar seksuālo vardarbību pret bērniem šis tips “pierāda” savas rūpes par bērnu.

Trešā tipa pedofīlu uzvedība ir agresīva, kontrolējoša un tirāniska. Šis tips izmanto seksuālo vardarbību pret bērniem, lai izbaudītu savu varu, iespēju kontrolēt, atriebību un sodu. Šie pedofīli parasti pakļauj bērnus gan seksuālai, gan fiziskai vardarbībai, kā arī baida viņus ar dažādiem draudiem. Visbiežāk vardarbība tiek izskaidrota kā bērna vai kāda cita sodīšana.

Ceturtais pedofīlu tips ir pats bīstamākais. Šī tipa pedofīli ir visnaidpilnākie un vardarbīgākie, tie seksuālo noziegumu pret bērnu izdara aklās dusmās, bieži vien – apdraudot bērna dzīvību. Tiešī šī tipa pedofīli visbiežāk noslepkavo seksuāli izmantoto bērnu. Kā pedofīlu ceturtā tipa piemēru var minēt kādu 36 gadus vecu norvēģu pedofīlu no Sandnes, kurš nežēlīgi izmantoja mazas meitenes un zēnus vecumā no diviem līdz septiņiem gadiem. Vienu no upuriem, septiņus gadus vecu zēnu, pedofīls bija nositis, pirms seksuāli viņu izmantojis. (…)

Jaunieši – pedofili

Arī jaunieši var seksuāli izmantot pusaudžus un bērnus. Parasti viņi ar nespēcīgākiem par sevi atkārto to, ko pārdzīvojuši paši.”Aftenposten”, 2000. gada 19. septembris; “Dagbladet”, 2000. gada 25. un 28. oktobris; “VG”, 2001. gada 4. janvāris. 2000. gada 19. maijā Kristiansunnā divi norvēģu jaunieši izdarīja noziegumu, par kuru ieinteresējās pat amerikāņu FIB. Līdzīgas slepkavības agrāk nav notikušas ne Eiropā, ne ASV. Abi noziedznieki bija izvarojuši divas mazas meitenes, bet pēc tam nodūruši viņas ar nazi. Viens no noziedzniekiem, 19 gadus vecais ļāns Helge Annešens, atzinās tūlīt pat, ka kopā ar draugu izdarījis šo briesmīgo noziegumu. Policija viņu atrada pēc bioloģiska rakstura pierādījumiem. Bet viņa draugs, 21 gadu vecais Vigo Kristiansens, neatzina savu vainu un apgalvoja, ka neko nezinot. Policijas rīcībā ir bioloģiski pierādījumi, kuri saista Vigo Kristiansenu ar noziegumu un notikuma vietu mežā, kur tika ievilinātas ar solījumu parādīt kaķīšus mazās meitenes Lēna Slēgedāle Paulsena (10) un Stīne Sofija Sērstrēnena (8), izvarotas un nežēlīgi nodurtas ar nazi.

Pēc meiteņu izvarošanas un noslepkavošanas Vigo Kristiansens bija mežā nofotografējies dažādās seksuālās pozās. Izmeklētāji bija pilnīgi pārliecināti, ka meiteņu izvarošana un noslepkavošana nav bijis draugu pirmais noziegums. Viņi nekļūdījās. Kāda meitene izstāstīja, ka no 7 gadu vecuma trīs gadus pēc kārtas Vigo Kristiansens viņu seksuāli izmantojis. Vigo Kristiansens meiteni izsekojis, un visas varmācības notikušas brīvā dabā. Neviens neko nebija pamanījis. Meitene klusēja, līdz ieraudzīja presē noziedznieka attēlu un vārdu. Vigo Kristiansens ir atzinies seksuālā vardarbībā pret šo meiteni, kā arī ka slepus izsekojis kādu jaunu sievieti. Pret Vigo Kristiansenu izvirzīta apsūdzība arī par seksuālu vardarbību pret kādu 5 gadus vecu zēnu. Taču to viņš noliedz. Viņa mājā atrastas 50 pornofilmas, daudzās no tām redzams sekss ar pusaudzēm.

Lielākā daļa pedofilu ir ģimenes cilvēki ar labu izglītību

Starptautiski pētījumi rāda, ka aptuveni 95 % varmāku pret meitenēm un aptuveni 85 % zēnu izmantotāju ir vīrieši. Jāpiebilst, ka pavisam maz ir tā saukto klasisko pedofilu, pārsvarā viņi ir precēti cilvēki un dzīvo “ģimenes dzīvi”. Turklāt lielākā daļa pedofilu ir gan labi izglītoti, gan sabiedrībā cienīti cilvēki. Piemēram, Lielbritānijas izmeklētāja Džūdija Harsa, kuras “kontā” ir 138 notverti pedofili, bija iedomājusies, ka caurmēra bērnu izvarotājs ir būtne ar triju klašu izglītību, mūždien ereģētu locekli, piesvīdušām padusēm un pār spalvainām krūtīm tekošām siekalām. Patiesībā izrādījās, ka tieksme uz bērniem pārsvarā ir bagātiem ļaudīm ar smalku izglītību: advokātiem, politiķiem, profesoriem, mūziķiem, skolotājiem. Piemēram, kāds no Džūdijas Harsas notvertajiem maniakiem bija 54 gadus vecs fizikas profesors no Glāzgovas. Seksuālai vardarbībai pakļauti var būt visu vecumu bērni – gan meitenes, gan zēni. Paši jaunākie upuri var būt tikai dažas nedēļas veci. Jo bieži bērnībā piedzīvota seksuāla vardarbība turpinās pieaugušā vecumā paša praktizētā vardarbībā.

Seksuālai vardarbībai bērns var būt pakļauts bērnunamā un citās oficiālās iestādēs

“Dagbladet”, 2000. gada 2. jūlijs, 4. augusts. Vairāki bērni, no kuriem mazākais bija četrus gadus vecs, tika seksuāli izmantoti kādā Sērtrendelāges psihiatriskajā iestādē. Arī varmākas bija tās pašas psihiatriskās iestādes pacienti. Medicīniskais personāls par vardarbību zināja, taču par notiekošo nelikās zinis.

“Boarum og Asker budstikke”, 2000. gada 2. oktobris. Kādam 12 gadus vecam zēnam bija problēmas skolā. Viņam tika izkārtota iespēja saņemt tradicionālo, Norvēģijā oficiālo palīdzību, kuru formulē kā saskarsmi ar pieaugušajiem. Katru ceturto brīvdienu zēns ciemojās kādā viņam iedalītā ģimenē. Pēc pāris normāli pavadītām brīvdienām pie viņa uz istabu sāka nākt kails saimnieks. 39 gadus vecais vīrietis zēna acu priekšā onanēja līdz orgasmam un piedāvāja arī zēnam pamēģināt to pašu. Taču zēns atteicās. Zēnam sākās nakts murgi, bet viņš kaunējās kādam par to stāstīt. Māte pēc viņa uzvedības saprata, ka kaut kas ir noticis, un zēns tika uzaicināts policijā uz pārrunām, kur visu izstāstīja.

39 gadus vecais “rezerves tēvs” vispirms savu vainu noliedza, taču, kad tika konfrontēts ar zēna liecību, raudādams atzinās. Taču pēc diviem mēnešiem viņš vēstulē policijai no savām liecībām atteicās. Viņš neieradās arī uz tiesu, tomēr tiesa notika. Kā vainu mīkstinošu apstākli tiesa ņēma vērā, ka vīrietis bērnībā pats pārcietis seksuālu vardarbību, kura nu izpaužas kā depresija un bailes. Tiesa piesprieda “rezerves tēvam” 90 dienas cietumsoda.

Pedofili bieži vien izvēlas profesiju vai nodarbošanos, kur viegli piekļūt bērniem

“Dagbladet”, 2000. gada 14. jūlijs. Kāds precēts skolotājs no Vestfollas sodīts ar 30 dienām cietuma par četru mazu meiteņu seksuālu izmantošanu. Vardarbība pret meitenītēm notika sporta sacensību laikā, kad bērni kopā ar skolotāju bija izbraukumā. Skolotājs pastrādātajā neatzīstas.

“Aftenposten”, 2000. gada 18. augusts. 31 gadu vecs pedofīls tiesā apgalvoja, ka neesot zinājis par to, ka nedrīkst seksuāli izmantot bērnus. Pedofīls ar savu upuri iepazinās skolas orķestrī. Trīs gadus viņš perversi izmantoja mazu zēnu. Pēc kāda laika to uzzināja citi, pedofīlam nācās no orķestra aiziet. Zēns tagad cieš no lielām fiziskas un psihiskas dabas problēmām.

“Dagbladet”, 2000. gada 3. oktobris. Francijas bīskaps Pjērs Pikāns noklusēja 54 gadus vecā pedofīla abata Renē Bisē noziegumus pret bērniem. Galu galā abats atzinās izvarošanā un seksuālā vardarbībā pret 13 bērniem.

Franču avīze “France Soir” rakstīja, ka laikā no 1987. līdz 1996. gadam abats bijis atbildīgs par bērniem vairākās Normandijas draudzēs. Nav skaidri zināms, cik bērnu Renē Bisē seksuāli izmantojis. Pirmais mēģinājums abatu apturēt tika izdarīts 1996. gadā, kad kāda māte izstāstīja kapelānam, ka abats izmantojis viņas dēlu. Kapelāns to darīja zināmu bīskapam. Beidzot Renē Bisē atzinās un tika aizsūtīts uz atpūtas namu. 1998. gadā Bisē saņēma jaunu draudzi, taču šoreiz atradās kāds drosmīgs jaunietis, kurš bija spējīgs runāt atklāti par Renē Bisē noziegumiem, un pedofīla darbību apturēja. Tā nav pirmā reize, kad Francijas Katoļu baznīcā tiek atklāta vardarbība pret bērniem.

“VG”, 2000. gada 6. decembris. Policija izmeklē iesniegumus par seksuālo vardarbību pret sešiem zēniem kādā no labākajām katoļu skolām, kurā mācās arī britu valsts ministra Tonija Blēra dēli. Skolnieki apgalvo, ka mācītājs un bijušais skolas vadītājs tos seksuāli izmantojuši. Viens no pedofīliem pirms diviem gadiem nomira no AIDS izraisītas slimības. Skolnieki baidās, ka arī viņi varētu būt inficēti.

“Aftenposten”, 2000. gada 12. decembris. Par kādu 40 gadus vecu treneri Mūdumas rajonā, kurš trenējis 12-16 gadus vecas meitenes, divas no viņām uzrakstījušas iesniegumu policijai sakarā ar seksuālu vardarbību. Izmeklējot lietu, policija konstatēja, ka seksuāla vardarbība notikusi vairākus gadus. Pats treneris noliedz, ka būtu darījis ko kriminālu. Anglijas policija atklājusi pedofīlu grupējumu, kurš bija iefiltrējies skautu kustībā. Policija domā, ka seksuāli izmantoti 300 mazu zēnu. Mazos zēnus pedofīli sauca par “cāļiem”. Skautu vadītājam Braienam Tērneram bija iesauka “cāļu speciālists”, jo viņš veiksmīgi pievilināja mazos skautus. Tagad viņš un vēl trīs skautu vadītāji tiek saukti pie kriminālatbildības.

“Norsk Ukeblad”, 1999. gada jūlijs. “Mans dēls, mana laime, ir acīmredzot traumēts uz mūžu. Mēs bieži domājam – tas nekad nenotiks ar MANU bērnu, tomēr tas notiek daudz biežāk, nekā mums šķiet. Šie varmākas ir visur, bet visvairāk tiem tīk profesijas, kas saistītas ar bērniem. Esmu dzirdējusi speciālistus sakām, ka slimu cilvēku ir daudz. Daudz vairāk, nekā to lasām presē. Tāpēc gribu aicināt visus vecākus uzmanīt bērnus, ja parādās līdzīgi simptomi kā manam dēlam. Es laikus nepamanīju, kas notiek ar manu bērnu, un tagad nevaru sev piedot. Esmu šokā. Esmu zaudējusi ticību likumam, tiesai, tieslietu sistēmai, policijai – vārdu sakot, visiem, kuriem vajadzētu uzticēties. Viņi aizsargā pedofīlu, nevis cietušo bērnu.”

Annešs ir jaunākais no Juhannas diviem dēliem. Vecākais dēls Steinars ir trīs gadus vecāks. “Steinaram patika iet skolā. Biju domājusi, ka arī Annešam patiks. Bet otrajā klasē viņš stipri pārvērtās. No priecīga un atklāta zēna viņš pārvērtās bailīgā bērnā, kurš katru dienu pārnāk no skolas raudādams. Domāju, varbūt viņam ir grūti saprasties ar citiem skolēniem un tas nokārtosies pats no sevis. Taču labāk nekļuva. Annešam parādījās fiziskas problēmas. Viņam niezēja dibens, un viņš sāka nokārtoties biksēs. Mēs aizgājām pie ārsta. Ārsts teica, ka niezi acīmredzot izraisa sēnīšu infekcija un tas neesot retums, ka pirmklasniekam reizēm notiek “nelaime” biksēs. Es noticēju, ka laikam jau tā ir. Brīnījos, ka tagad viņš vienmēr gribēja gulēt kopā ar mani vai Steinaru. Miegā viņš vaidēja un raudāja. Viņš varēja mazgāties un mazgāties.

Kādu dienu Steinars, pārnācis no skolas, izstāstīja, ka redzējis Annešu kopā ar skolotāju, kurš ievedis brāli istabā, kurā neviena cita nebijis. Steinars brīnījās, ko Annešs dara kopā ar skolotāju, kurš viņam neko nemāca, un pajautāja to brālim. Annešs kļuva balts kā krīts un lūdzās Steinaru nevienam nestāstīt, citādi mamma nomiršot, tā teicis skolotājs. Par laimi, Steinars bija liels diezgan, lai saprastu, ka tās ir muļķības. Nu man kļuva skaidrs viss. Tajā brīdī es būtu varējusi kādu nosist. Bet pēc tam nolēmu, ka piezvanīšu policijai, viņi lietu izmeklēs un varmāka saņems sodu. Taču policijā man radās iespaids, ka esmu viņus iztraucējusi no daudz svarīgākiem uzdevumiem. “Aizved bērnu pie psihologa un savāc pierādījumus,” šādu rīkojumu es saņēmu. Jutos kā apsmieta. Vai tad tas nav policijas uzdevums – izmeklēt notikušo? Un vai viņi tiešām domāja, ka man jāļauj vēlreiz izvarot Annešu, lai “savāktu pierādījumus”?

Protams, tūlīt pat izņēmu Annešu no skolas. Noalgoju advokātu, kurš iekustināja lietu, un Annešs tika uzaicināts sniegt liecību pie tiesneša. Viņš saņēmās runāt atklāti un izstāstīja par izvarošanu. Policija apskatīja skolas istabu, kurā tas bija noticis, un tad pierādījumu trūkuma dēļ lietu izbeidza. Esmu sūdzējusies visās iespējamās instancēs, sākot ar prokuroru… Visur atdūros kā pret sienu. Man radies iespaids, ka tas ir varmāka, kuru viņi aizstāv. Agrāk pret skolotāju jau bijusi ierosināta lieta par bērnu seksuālo izmantošanu Oslo skolā, bet arī tā lieta tika izbeigta. Tagad Annešs iet citā skolā. Taču Anneša mocītājs vēl joprojām strādā turpat! Ar brīvu iespēju izmantot citus bērnus. Visu instanču aizstāvēts. Viņa vajadzībām tieslietu sistēma darbojas nevainojami.”

Kompetences trūkums

“Aftenposten”, 2000. gada 21. septembris. – Kaut gan ir izpētīts, ka aptuveni 200 000 norvēģu bērnu cieš no seksuālas vardarbības, skolotājiem nav īstu zināšanu un izpratnes par to, – saka lektore Astrīda Hēgjelle. Daudzi cietušie vienkārši netiek pamanīti, daži no viņiem izdara pašnāvību.

Pedofili uzbrūk uz ielas

“Aftenposten”, 2000. gada 1. novembris. Policija meklē kādu 40 gadus vecu liela auguma gaišmatainu vīrieti, kurš ap sešiem vakarā Vestbī mēģināja nozagt 10 gadus vecu zēnu, taču zēns tik stipri iekoda vīram rokā, ka viņš no sāpēm uz mirkli atlaida zēnu, kurš uzreiz aizbēga.

“VG”, “Dagbladet”, 2001. gada 17. februāris. 8 gadus veca meitene pēc ciemošanās pie draudzenes brauca ar skrejriteni mājās, kad viņai uzbruka svešs vīrietis. Draudot nosist, vīrietis ievilka meiteni mežā, kur mēģināja izvarot. Meitenes māte, kura bija gājusi meitai pretī, ieraudzīja skrejriteni. Netālu no tā viņa pamanīja vīrieti mēģinām izvarot viņas meitu. Māte tik stipri iekliedzās, ka vīrieti aizbaidīja. Uzbrukums notika Gosenas dzīvojamā rajonā, ārpus Stavangeres centra.

Pedofilus vieno internets

“Dagbladet”, 2001. gada 17. februāris. “Meitene varētu būt 4 gadus veca. Viņas rociņas ir tievākas nekā pieaugušā vīrieša dzimumloceklis, kurš ir meitenē.” Tas ir norvēģu Barnevern adresēts ziņojums no cilvēka, kurš nejauši uzgāja internetā bērnu pornogrāfijas materiālus. 2000. gadā norvēģu Barnevern saņēma 7246 internetā ziņojumus, kur varēja atrast grupu diskusijas, sarunas, attēlus un videofilmas, kurās bērni tiek seksuāli mocīti. Norvēģu “Barnevern” 2000. gadā pārsūtīja vairāk nekā 6000 ziņojumu kriminālpolicijai. Katrā ziņojumā ir piecas līdz desmit adreses, pēc kurām atrodami tādi cilvēki, kas izmanto šo pornogrāfiju, kā arī piedalās grupu diskusijās un sarunās par seksu ar bērniem.

“Aftenposten”, 2000. gada 23. novembris. Pēc organizācijas “The Global March Against Child Labour” ziņām, daudzās valstīs strauji pieaug bērnu prostitūcija. Šajā nolūkā ļoti plaši tiek izmantots internets. Piemēram, no visām 3000 “pornogrāfiskajām vietām” internetā 40 procentos gadījumu var atrast pornogrāfiskus Japānas bērnu attēlus. Tā ir dramatiska tendence: bērni no nabadzīgajām valstīm plūst uz tām pasaules vietām un valstīm, kurās ir cilvēki, kas par naudu grib pirkt bērnu seksu. Piemēram, Taizemes seksa industrijas bērni nāk no valsts nabadzīgākajiem rajoniem, kā arī no trūcīgām kaimiņzemēm, tādām kā, piemēram, Birma un Vjetnama. Itālijas ielās reģistrēti 2500 bērni – prostitūtas. Lielākā daļa nāk no Albānijas.

Austrālijā reģistrēti 4000 bērnu, kuri nodarbojas ar prostitūciju, Indijā – 575 000 bērnu, Peru – 500 000, Turcijā – 30 000, Indonēzijā -42 000, Bangladešā – 29 000 bērnu. Daudzu Āfrikas valstu bērni tiek pārdoti kā seksa prece. Tā Johannesburgā 26 000 bērnu iesaistīti seksa tirdzniecībā. Kāds Nīderlandes pētījums, kuru veica organizācija “Terre des Hommes”, apgalvo, ka Nīderlandē katru gadu tiek ievesti bērni, kurus izmanto prostitūcijā vai arī šiem pašiem nolūkiem pārsūta tālāk uz citām Eiropas valstīm.

Dominikānas Republikā darbojas aptuveni 400 dažādu bandu, kuras vilto dokumentus un nodrošina transportu, lai kontrabandas ceļā ievestu dzīvo preci Eiropas “seksa biznesam”. Tie ir tikai daži skaitļi, kas parāda, ka bērni ir prece, kuru noziedznieki pārdod un pērk.

Kādu sodu saņem pedofils

“Aftenposten”, 2000. gada 29. septembris, 16. oktobris. Kāds 39 gadus vecs pedofils ir trīs reizes tiesāts par seksuālu vardarbību pret bērniem. Pēdējo reizi – par trīs zēnu seksuālu izmantošanu. Viņš saņēma tiesas praksē visstingrāko sodu: septiņus gadus cietumā un piecus gadus policijas uzraudzībā. Bet jau pēc pusotra gada Tieslietu departaments un cietums ieteica apcietināto palaist atvaļinājumā, kas arī tika izdarīts. Būdams atvaļinājumā, pedofils kopā ar savu sievu seksuāli izmantoja dēlu, kurš bija atbraucis uz galvaspilsētu Oslo pie saviem vecākiem.Pastāvīgi dēls dzīvo pie audžuvecākiem Trendelāgā.

Notiesāto pedofīlu skaits Norvēģijā un tiem piespriestais sods ir niecīgs salīdzinājumā ar pašu problēmu. Pēc statistikas biroja datiem, piemēram, 1998. gadā par seksuālo vardarbību pret bērniem tika notiesātas 54 personas. Divdesmit no tām palaistas brīvībā pēc 1 līdz 89 dienām, četras – pēc 3 līdz 5 mēnešiem, divpadsmit – pēc 6 līdz 11 mēnešiem, sešpadsmit – pēc 1 līdz 2 gadiem un divas – pēc 3 līdz 4 gadiem. Visa gada laikā par incestu sodītas tikai trīs personas ar 1 līdz 89 dienām vai 3 līdz 4 gadiem.

“VG”, 2000. gada 16. decembris. Kāds cietušais teica: “Mēs zinām, ko tas maksā sabiedrībai, un tomēr – pedofīli ļoti reti tiek sodīti. Pedofīli ir uz brīvām kājām, lai turpinātu iznīcināt dzīvību. Es pats tiku bērnībā seksuāli izmantots. Alkoholisms, domas par pašnāvību un kauns ir mana ikdiena. Vardarbības ainas nekad nepazudīs no manām atmiņām. Mans varmāka ir miris, bet manā galvā viņš būs mūžīgi dzīvs. Briesmīgākais ir tas, ka pedofīlija ir pārmantojama. Mans mocītājs pats tika bērnībā seksuāli izmantots. Manas lielākās bailes ir – nekļūt par varmāku pašam. Ja nozodz automašīnu, dabūsi sodu, bet, ja iznīcini bērna dvēseli, nekas nedraud. Vai tā ir mazāk vērtīga?”

“Aftenposten”, 2000. gada 5. oktobris. Kolumbijas kardināls Alfonso Lopess Truhiljo atkārto Vatikāna domu par to, ka pedofīlu izdarītie noziegumi jāatzīst par noziegumiem pret cilvēci.

Atklātība aizsargā bērnus

“Aftenposten”, 2000. gada 24. septembris. Psihologs Tūre Gunsteins Nilsens žurnālā “Psykisk Helse” izsakās, ka iedzīvotāji ir jāinformē par kaimiņos dzīvojošiem pedofīliem. Viņa praksē bijuši vairāk nekā 300 cietušo. Noziedznieki, kuri seksuāli izmantojuši viņa pacientus bērnībā, lielākoties palikuši nesodīti. Pārāk bieži par šādiem noziegumiem netiek uzrakstīts pat iesniegums policijai. Tas notiek tāpēc, ka pedofīls ir upura tēvs vai cits radinieks. Jo bieži bērnības traumas tiek noklusētas, tāpēc pacientiem, kuri slimo ar psihiskām slimībām, vajadzīga ilgstoša terapija, līdz viņi izstāsta par slimības cēloni – seksuālo vardarbību bērnībā. Lietās, kuras nonāk tiesā, bērna sacīts vārds ir pret pieaugušā teikto. Liecinieku seksuālai vardarbībai pret bērnu parasti nav. Tiesa vairāk tic pieaugušajam. Ārsts uzskata, ka ir ļoti labi, ja viņa pacienti izstāsta saviem draugiem, paziņām un varbūt arī potenciāliem upuriem par pedofīliem, kuri viņus seksuāli izmantojuši bērnībā.

“Dagbladet”, 2000. gada 9. oktobris. Bergenas pedofīls sūdzas policijai par to, ka viņa fotogrāfija, vārds un adrese izkarināta pa visu ciematu. Uz plakāta rakstīts, ka neviens no vecākiem nevar būt drošs par saviem bērniem, ja ciematā ir pedofīls. – Es atradīšu, kas to plakātu izkāra, – saka trīsreiz tiesātais pedofīls. Bērnu vecāki uzskata par ļoti labu, ka tāda informācija parādījusies, viņi cer, ka pedofīls aizbrauks prom.

“Dagbladet”, 2000. gada 8. augusts. Angļu avīze “News World” publicēja 49 pedofīlu vārdus un fotogrāfijas. Avīze raksta, ka valstī ir 110 000 pedofīlu un viņu vārdi un attēli tiks publicēti avīzē. Tikko noslepkavotās 8 gadus vecās Sāras Peinas vecāki britu televīzijā teica, ka viņi atbalsta “News World”. Viņi uzskata, ka ir svarīgi, lai vecāki zinātu, ka tuvumā dzīvo pedofīls, un varētu bērnus aizsargāt. Pēc policijas domām, Sāru Peinu, kura tika atrasta izģērbta un izvarota, noslepkavojis pedofīls. Seksuālā vardarbība pret bērniem ir viena no lielākajām problēmām arī Lielbritānijā. Bērnu aizsardzības organizācija NSPCC (National Society for the Prevention of Cruelty to Children) informē, ka par seksuālo vardarbību pret bērniem ir sodīti vairāk nekā 110 000 britu.

Potenciālie seksuālas vardarbības upuri

“VG”, 2000. gada 21. oktobris. Vairāk nekā 100 miljoni pasaules bērnu aug bez vecākiem. Par iemeslu ir nabadzība, karš, AIDS epidēmija, fiziska un seksuāla vardarbība mājās. Tieši šie bērni, kuriem nav vecāku atbalsta un aizsardzības, visbiežāk kļūst par seksuālas un fiziskas vardarbības upuriem gan uz ielas, gan bērnunamos. Bijušajās komunisma valstīs bērni ir tie, kas maksā augstu cenu ekonomiskās krīzes sakarā. Tieši šeit strauji pieaug ielas bērnu un bez vecākiem palikušo bērnu skaits. Krievija ir cietusi vissmagāk. Bērnu bezpajumtnieku daudzums strauji palielinās un ir skaitāms miljonos; bērni nav aizsargāti nedz no seksuālas, nedz no fiziskas vai psihiskas vardarbības.

Pedofilija daudz biežāk sastopama homoseksuālistu vidū

“Dagbladet”, 2000. gada 19. augusts. Piedzima tāds vai kļuva par tādu? “Politiski izdevīgi būtu norādīt uz kādu gēnu, bet to nevar pierādīt,” atbild Knuts Sverre Rēangs, homoseksuālistu organizācijas vadītājs, kad norvēģu homofilu avīze “Blikk” viņam jautā, kāpēc cilvēki kļūst par homoseksuālistiem. Tie, kuri pēta dzimumu, kultūru un seksualitāti, neuzskata, ka homoseksualitātes fenomens būtu izskaidrojams ar bioloģiskām novirzēm, – šāds viedoklis izskanēja Oslo Universitātes simpozijā “Sexuality 2000”. Pederastiem un lesbietēm vieglāk būtu pateikt – es piedzimu tāds, nevis – es kļuvu par tādu. Piemēram, meitenes, kuras bērnībā pārcietušas seksuālo vardarbību, bieži izvēlas lesbiešu dzīves stilu. Sekss ar vīriešiem viņām nav iedomājams.

“Aftenposten”, “Dagbladet”, “VG”, 2000. gada 2. oktobris. 52 gadus vecs pederasts Jens Torsteins Olsens, kurš ir precējies ar vienu no Oslo pilsētas Domes līderiem, pederastu Ērlingu Lāi, kā pirmais Norvēģijas vēsturē tika iecelts par Oslo Majūrštuas baznīcas mācītāju. Pāri atbalsta bīskaps Rosmarija Kons, kurš jau sen kļuvis par visu homoseksuālistu labāko draugu. Uz pirmo pederasta dievkalpojumu bija ieradušies daudz Norvēģijā pazīstamu cilvēku, kuri nemaz nav Majūrštuas draudzes locekļi. Apsveicēju vidū bija viens no Norvēģijas bagātākajiem cilvēkiem – RIMI veikalu īpašnieks Steins Ēriks Hāgens, slavenā aktrise Venke Fosa, teoloģijas profesors Berge Furre, pilsētas Domes vadītājs Fries Huitfelts, parlamenta tieslietu komitejas vadītāja Kristina Krona Devolda un daudzi citi, kuri kopā ar Jensa Tošteina Olsena laulāto partneri Erlingu Lāi piedalījās pirmajā pederasta vadītajā dievkalpojumā. Mācītāja laulātais partneris pederasts Ērlings Lāe uzskata, ka tas ir pats par sevi saprotams, ka pederastu un lesbiešu pāri varēs adoptēt bērnus, par ko viņš arī izteicies Bērnu un ģimenes departamenta izdevumā “Familia”.

“Dagbladet”, 2000. gada 28. oktobris. Jau tagad 20 000 Norvēģijas bērnu ir homofili vecāki. Skaitlis noskaidrots pēc pētījumiem, kurus veicis norvēģu institūts NOVA. Norvēģu televīzijas raidījumā “Brennpunkt” tika diskutēts par pederastu un lesbiešu iespēju adoptēt bērnus. Pēc autoru domām, viņu bērnu iespējamās nelaimes varētu salīdzināt ar pēckara bērnu likteņiem, kad tēvs bija vācu armijas zaldāts vai arī ar armiju saistīts cilvēks. Par to, kā šos bērnus spīdzināja, norvēģu sabiedrībā ir uzrakstītas vairākas grāmatas. Eisteina Eggena un Bergljotas Hobakas Hafas romāna “Skammen” (“Kauns”) dramatizējums tika iestudēts arī Nacionālajā teātrī. Norvēģu sabiedrība tik nežēlīgi mocīja šos nevainīgos bērnus, ka 150 000 no viņiem ir nopietnas psihiskas problēmas visu mūžu. Raidījuma autori jautā, vai tāds pats liktenis negaida arī lesbiešu un pederastu bērnus.

“Dagbladet”, 2000. gada 1. novembris. Televīzijas diskusija “Redaksjon 21” (“Redakcija 21”) turpināja šo tēmu, piedaloties Bērnu un ģimenes departamenta politiskajam padomniekam, kurš agrāk “strādājis un cīnījies” pederastu un lesbiešu labā, Kjellam Ērikam Eijem.

“Aftenposten”, 2000. gada 1. novembris. Bērnu un ģimenes departaments mainīja noteikumus par audžuvecākiem. Dokumentā teikts, ka, izvēloties vecākus, tiks ņemta vērā māka aprūpēt bērnu, nevis vecāku seksuālā orientācija. – Izmaiņas izdarītas saskaņā ar pašreizējās Norvēģijas ģimene paraugu. Mēs nevaram atteikties no resursiem, pamatojoties uz pārlieku tradicionālu uzskatu par to, kas ir laba ģimene, – teica bērnu un ģimenes ministre Karita Bekemellema Orheima.

“Dagbladet”, 2000. gada 19. augusts. Bērnu un ģimenes ministre Karita Bekemellema Orheima ir pazīstama kā “homoseksuālistu ministre”. Savukārt ASV psihologs Maikls Rouzs ir pārliecināts, ka homoseksuāli orientētu cilvēku vidū nosliece uz pedofīliju ir sastopama trīskārt biežāk nekā heteroseksuālu vidū.

“Dagbladet”, 2000. gada 19. oktobris. 2000. gadā par izciliem nopelniem pederastu un lesbiešu labā ar pirmās klases St. Olavs Orden (Sv. Ūlava ordeni) apbalvota 65 gadus vecā lesbiete Karena Kristina Frīele. Bīskaps Sigurds Osbergs no Tūnsbergas bija pirmais starp apsveicējiem. Autoritatīva aptauja rāda, ka lielākā daļa norvēģu uzskata par pilnīgi normālu, ja kāds atklāts homoseksuālists būtu premjerministrs, bīskaps, karalis vai karaliene.

Daži skaitļi par norvēģu bērnu mirstību, nabadzību un veselību

“Aftenposten”, 2000. gada 1. septembris. Norvēģijā daudz bērnu mirst pēkšņi, nezināmu iemeslu dēļ. Piemēram, 1997. gadā pirmajā dzīves gadā šādi nomira 251 bērns, no tiem 171 bērns – dzīves pirmajās četrās nedēļās.

“Dagbladet”, 2000. gada 18. septembris; “VG”, 2000. gada 2. oktobris. – 2000. gada rudenī vienā no pasaules bagātākajām valstīm-Norvēģijā bija 6000 bezpajumtnieku un 70 000 bērnu, kuri dzīvo zem nabadzības robežas, – tā sacīja Kristina Halvorsena (SV). Pēc organizācijas “Barnevern” datiem, nevienā no Ziemeļvalstīm nav tik daudz bērnu, kuri dzīvo zem nabadzības robežas, kā tas ir Norvēģijā.

“VG”, 2000. gada 19. oktobris. 28 499 norvēģu bērni gaida rindā uz ārsta palīdzību. Tie ir dati no norvēģu pacientu reģistra. Vairāk nekā 20 000 bērnu gaida ārsta palīdzību mazāk nekā sešus mēnešus, 3500 mazo pacientu – vairāk nekā gadu, 776 bērni to gaidījuši vairāk nekā divus gadus. Lielākā daļa bērnu – 26 000 – gaida uz parastajām slimnīcām, pārējie stāv psihiatriskās slimnīcas pacientu uzņemšanas rindā. (…)

Medicīnas darbiniekiem domātā izdevumā un 2000. gada 1. Septembra laikraksta “Dagbladet” numurā izlasīju, ka daudzi bērni savaino paši sevi. Vieni sagriež sevi ar nazi, citi dara sev tīšas sāpes ar dedzināšanu. Šādu bērnu kļūst aizvien vairāk – īpaši pēdējos divos trijos gados – un viņi ir aizvien jaunāki. Nodarot ārējas sāpes, bērni nomierina savas iekšējās, dvēseles sāpes. Psihiatriskās slimnīcas piedzīvo strauju šādu pacientu pieaugumu. Piemēram, Vestagderes centrālajā slimnīcā lielākā daļa pacientu pieder tieši pie šīs kategorijas – tā rakstīja “Dagens Medisin”.

2001. gada janvāris-februāris. Kādu dienu Ēriks izstāstīja, ka 1994. gadā, kad atbraucām uz Norvēģiju, Ārne Smoge mēģinājis viņu izvarot, bet viņš pārbijies un bļaudams aizbēdzis. Man tas bija vēl viens šoks. Ēriks bija kaunējies izstāstīt par Ārnes Smoges mēģinājumu. Viņš neiedomājās, ka Ārne Smoge varētu seksuāli izmantot pats savu meitu, līdz viņam radās aizdomas, un tad jau drīz vien viss kļuva zināms. Acīmredzot Ārnes Smoges plānotā manas mājas pārdošana Latvijā viņu atturēja no vēl citiem Ērika izvarošanas mēģinājumiem. Viņš baidījās, ka dēls, kurš ar mani sarunājās latviski, man visu izstāstīs.

Es pamanīju, ka Ēriks ir distancējies no Ārnes, bet toreiz vienkārši akceptēju to. Ļoti drīz pēc izvarošanas mēģinājuma Ēriks aizbrauca mācīties uz Erstas Tautas augstskolu, kur gadu dzīvoja skolas internātā. Pēc šī gada viņš izskatījās pavisam pieaudzis. Ērika izvarošana neizdevās, un Ārne Smoge kala citus plānus. Viņš bieži teica: “Ja mums nebūs sava bērna, adoptēsim vienu vai divus bērnus no kāda Latvijas bērnu nama. Tas ir ļoti apsveicami – palīdzēt Latvijas bāreņiem.”(…)

Avīze “VG” 2000. gada 7. un 8. decembrī, rakstot par Lindas lietu, secināja, ka nebija noticēts sešiem ekspertiem. Neraugoties uz to, ka ekspertu slēdzieni apstiprināja cits citu. Tā, piemēram, rajona galvenais ārsts rakstīja, ka izmeklējis bērnu un papildus pamatīgi izstudējis esošos ekspertu slēdzienus: “.. es jutos pilnīgi pārliecināts, ka tēvs Lindu seksuāli izmantojis. Neapstrīdams ir fakts, ka Lindai ir izmaiņas dzimumorgānos, kurus nevar raksturot kā normālus . . ” Tik un tā policija lietu izbeidza, uzskatot, ka tie nav pierādījumi tiesai. Arī sūdzība ģenerālprokuroram netika sadzirdēta. Pēc oficiālām ziņām, apkopotām slēdzienā “Seksuālā vardarbība pret sievietēm un bērniem” , rakstīts, ka atkārtota seksuāla vardarbība pret bērniem, jaunākiem par 10 gadiem, praktiski netiek sodīta. Piemēram, trijos Norvēģijas ziemeļu apgabalos 80 % šādu krimināllietu tiek izbeigtas, bieži vien tās nemaz neizmeklējot. (…)

2002. gada janvāris-decembris. Skolotājs Ārne Smoge ir saņēmis Norvēģijas policijas, prokuratūras un tiesas apstiprinājumu, ka ir godīgs Norvēģijas pilsonis, kurš var brīvi pārvietoties ne tikai Norvēģijā, bet arī visās citās pasaules valstīs. Un diez vai kāds aizdomāsies, ka aiz ārzemju “prinča” maskas aizslēpies integrēts pedofils, kuram galvā tikai viena doma: tikt pie “lētas” dzīvas seksa rotaļlietiņas, kuru turklāt var laist pedofilu tīkla apritē. (…)

Klīniskās psiholoģes un tiesu psiholoģijas ekspertes Ilzes Veitneres pēcvārds

Ritas Brokas grāmatā “Troļļu zemes “princis” ar dokumentālu precizitāti fiksētie notikumi uzrāda pārsteidzošu sakritību seksuālās vardarbības procesa attīstībā. Apbrīnojami vienādi darbojas pedofili Amerikā, Kanādā, Latvijā un Norvēģijā.

Ar spožām aktiera dotībām apveltīts pieaugušais panāk apkārtējo cilvēku uzticību, nodrošina sev neviena netraucētu pieeju mazajam bērnam (Ārne labprāt atlaida māti uz darbu, mācībām, pats pieteicās mazgāt, pārtīt bērnu). Precīzi izskaitļojot riska faktorus, pedofils uzbrūk ar pārmetumiem sievai, kaimiņiem, kuriem varētu rasties aizdomas (uzbrukums – labākā aizsardzība). Pamazām pedofils nonāk pat līdz acīmredzamu faktu noliegumam, apvainojot apkārtējos cilvēkus samaitātībā, sliktās domās utt. Kad vairs nav ko zaudēt, tad pedofils uzliesmo dusmās, kļūst agresīvs, neaprēķināms, sāk atklāti draudēt, šantažēt, nonāk pat līdz slepkavības mēģinājumam. Visbeidzot pedofils liek lietā savus ģimenes locekļus, savus domubiedrus, sabiedrībā ietekmīgus cilvēkus, kuri spēj ietekmēt pat tiesu varu (Norvēģijas tiesas attaisnojošais spriedums).

Notikumu scenārijs ir tipisks un precīzs. Var tikai apbrīnot, cik līdzīgas ir pavedinošās rotaļas ar bērna kratīšanu, kutināšanu, jādelēšanu, ar pieskārieniem bērna erogēnajām zonām. Apbrīnojami vienādi ir bērna gribas pakļaušanas paņēmieni, sava nodarījuma slēpšanas veidi, vainas un atbildības novirzīšana uz citiem, agresijas izpausmes un atriebības plānu realizācija. Šokējoša ir “populāro mītu” dzīvotspēja un izplatība, ar kuru palīdzību pedofili un to aizstāvji cenšas novelt vainu uz cietušajiem, attaisnot sevi, mazināt nodarījuma smagumu (“bērns visu izdomājis, izfantazējis”, “māte bērnu samācījusi”, “bērns pats pavedinoši izturējies”, “bērns pats gribējis, lai ar viņu tā dara”). Visu šo mītu atspēkojumi sen zināmi visā pasaulē un neprasa komentārus.

Nobeigumā gribu izteikt savas izjūtas, lasot R. Brokas dokumentālo vēstījumu. Jutos šokēta par to Norvēģiju, kuru ieraudzīju šajā grāmatā. Līdz šim Norvēģija man saistījās ar Grīgu, Ibsenu, Hamsunu, ar brīnišķīgiem ūdenskritumiem, monumentālām kalnu ainām, ar vīrišķīgiem vikingiem – jūrasbraucējiem, arī ar troļļiem.

Mani satrauca varmākas mātes teiktais: “Tā ir mūsu ģimenes tradīcija, bet kāpēc viņš to sāka darīt ar tik mazu bērnu kā Linda? Ārnem vajadzēja pagaidīt, Linda ir par mazu. Es un manas māsas arī tikām seksuāli izmantotas. Tā ir pieņemts mūsu ģimenē.”

Ka bērnu seksuālā izmantošana Norvēģijā, un ne tikai tur, tiek uztverta kā normāla un pieņemama parādība, to apstiprina arī vēl citi fakti šajā grāmatā, un tas liek justies apdraudētiem mums visiem. Ja valstī pedofilu ir daudz un viņi ieņem ietekmīgus amatus, apvienojas un korumpē varu, tad viņi paliek nesodīti. Visatļautības un nesodāmības izjūtas ir ārkārtīgi bīstamas īpašības cilvēkā.”

Avots:
http://gramataselektroniski.blog.com/2013/07/07/trollu-zemes-princis-rita-broka/

Informācijas aģentūra
/27.11.2014/

Šis ieraksts tika publicēts !!! PAR BĒRNIEM !!!, Homoseksuālisms, pedofīlija, Kat.: Politika, Reģ.: GEIropa, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

17 Responses to Par Norvēģijas pedofilijas tradīcijām (cietušas latvietes stāsts)

  1. Ja spriež netieši, pēc daudzām pazīmēm, rakstītais izskatās patiesi. Un traģiski. Interesanti, ka šajā gadījumā sabiedrības ārsti nespēj ieraudzīt masveida psihisku slimību, kas ved uz sabiedrības bojāeju. Sabiedrības kultūras pārstāvji arī. Kāpēc?
    1. Slimība ir pilnīgi atšķirīga no līdz šim zināmajām. Saslimušie nemirst dažu dienu vai nedēļu laikā, bet izplata infekciju, kas sakropļo apkārtējos cilvēkus, un paši paliek dzīvi. Tā ir ļoti specifiska sabiedrības indivīdu psihosomātiska slimība, kuras upuri ir nolemti izplatīt infekciju, paši ļoti mokās, maigi sakot, dzīvo nepilnīgu, sakropļotu dzīvi. Izskatās, ka notiekošais ir sabiedrības degradācijas pazīme. Vairāk vai mazāk masveidīga bojāeja gan nav gaidāma paredzamā nākotnē.
    2. Var būt, ka daži Norvēģijas ārsti (un inteliģences pārstāvji) slimību redz, bet viņi ir mazākumā. Un ne tikai. Viņi nav noteicošie. Lai slimība izplatītos, pietiek ar noteicošo mazākumu. Tā tas ir ar visām mūsdienu novirzēm.
    Kroplīgi, hipertrofēti, patoloģiski izkoptas seksa vajadzības veido totāli patoloģisku atkarību, kas pārspēj visus pārējos normālos stimulus. Pēc zināmās formulas – jo lielāka vajadzība, jo lielāka bauda par tās piepildīšanu. Jauna, lēndarbīga, bet smaga cilvēces slimība, mēris, kas var apdraudēt visas cilvēces izdzīvošanu. Šī slimība ir viens no daudzajiem faktoriem, kas apdraud cilvēces izdzīvošanu. Kuru problēmu kombinācijas ierosinās un izpildīs bojāeju, vairs nav svarīgi.
    Verners Heizenbergs rakstīja: People don’t change their minds. They die out.

  2. Rita Broka saka:

    Man, ka sis gramatas auterei, ka ari izdevniecibai Zvaigzne ABC neviens no http://gramataselektroniski.blog.2013/07/07 trollu – zemes – princis – rita – broka/, ka ari Jus https://infoagentura.wordpress.com/2014/11/27/par-norvegijas-pedofilijas-tradicijam-cietusas-latvietes-stasts/ – “Informacijas agentura” nav jautajis nedz atlauju publicet, nedz viedokli. Tapec uz Jusu manas gramatas interpritaciju/stampu “homoseksuālistiem – pedofiliem” – es reageju, jo neesmu to rakstijusi sava gramata “Trollu zemes princis”! Pedofili parasti dzivo “normalu” dzivi ar sievu “ka piesegu” un skaitas heteroseksualie. Bet, sodien daudzi pedofili izmanto ari jaunu “pieseg” shemu – viendzimuma laulibas, kuras dod iespeju iegut bernu. Tas tikai nozime to, ka pedofils ir pedofils vienalga aiz kadas “pieseg shemas” vins slepjas.

  3. aze saka:

    Stāsts ir vienkārši drausmīgs, bet arī tāda “var būt” realitāte. Man ir žēl visu bērnu, īpaši to, kuriem ir nācies ciest no pieaugušajiem. Kur nu vēl no saviem vecākiem!!! Bērni ir jāsargā vienmēr un visur!!!
    Psihiski slimi cilvēki, rasisti un varmākas ir visā pasaulē, arī Latvijā, taču pedofilus un homeseksuālļus, kā tie pareizi saucās, jaukt nevajadzētu.
    Norvēģijā esmu nodzīvojis 4 gadus un protu valodu, kā arī ieguvu tur izglītību. Taisnība ir, ka cittautiešiem, īpaši ES nepilsoņiem, ir grūti pierādīt savu taisnību, ja pretī nekrietns pilsonis, taču kopumā norvēģi nav tādi monstri un no viņiem baidīties nevajag. Daži varbūt aiz labklājības izvirtuši un ļaujas savām vājībām, bet kopumā ļoti humāna tauta. Paskatieties, cik tomēr cilvēcīgi viņi apgājās ar masu slepkavu Braivīku!
    Daudzās situācijās, vecākiem škiroties, bernus daudzu valstu varas iestādes neatņem cittautiešiem, bet gan “vienkārši” nedod bērnus, kuri ir Norvēģijas pilsoņi, prom uz svešām zemém, no kurām nāk prom ceļojošais vecāks. Loģiski, bet ne vienmēr taisnīgi un pareizi.
    Informācijas un viedokļu bagātajā laikmetā ir jāmāk šķirot un ieņemt nostāju, balstoties uz ētiku, veidot savu neatkarīgo viedokli un morāli.
    Barga noziedzības apkarošana nenes augļus. ASV ir bargākie sodi un visvairāk ieslodzīto, bet joprojaām viena no augstaākajaām noziedziībām. Jāuzņemās atbildība, netaisnība jānosoda, slimos (šajā gadījumā pedofīlus) jāārstē, minoritātes jārespekté un jāaizsargā.
    Ko mēs teiktu par rakstu, kurā latviešu vecāki tiktu atspoguļoti kā mežoņi, kuri traumē savus bērnus perot un lamājot? Jo tas joprojām notiek. Teiktu vienkārši, ka paši visu zinām vislabāk un neviens mūs nesaprot, neskatoties uz to, ka noziedzamies pret bērniem?

    • Silvija saka:

      Nu jā.pret Breiviku izturējās humāni. Kāds nieks-nošauti tikai daži desmiti bērnu! Kāds nieks-izvarot bērnus! Humānisms taču!!!!!Noziedzniekiem gods un slava mūžīgi mūžos! Par to pēršanu. Kas ir labak? Pērt vai sodīt izvarojot?

  4. Reinis saka:

    Raksta autoram acīm redzami ir spēcīga neizglītotības pakāpe attiecībā uz izpratni kas ir pedofils un kas ir homoseksuāls. Ir žēl ka iespējams labs raksts un laba ideja ir pasniegta samežğītā un maldinošā veidā

    • ivarsp saka:

      Autors saprot, ka ne visi homoseksuālisti ir pedofīli un iespējams ir arī pedofili nehomoseksuālisti, bet runājot par homoseksuālistu – pedofilu aprindām autors nekļūdās gan tāpēc, ka šīs parādības ir pietiekami cieši saistītas (abas ir psihiskas saslimšanas, kurām parasti ir arī dažādas citas izpausmes), gan tāpēc, ka ir acīmredzams, ka šiem personāžiem ir pietiekami liela teikšana un viņi nu jau ne tikai izpesta savus iekritušos biedrus no soda, bet apzināti un mērķtiecīgi maitā (pēc būtības iznīcina) visu sabiedrību. Homoseksuālisma normalizācija ir tikai viens solītis šai drausmīgajā procesā un gan uz šī piemēra, gan uz Norvēģijas piemēra vispār, gan uz visas Rietumeiropas piemēra mēs redzam kādas tam ir katastrofālas sekas.

      Zināt kad izdomāju publicēt šo materiālu? Pēc tam, kad pamanīju cik aktīvi homoseksuālistu – pedofilu aprindas strādā, lai diskreditētu Bergsetas stāstu. Palasiet tos komentārus pie šī raksta (https://infoagentura.wordpress.com/2013/04/02/norvegija-pedofilu-zeme/ ). Manuprāt katram normālam un spriestspējīgam cilvēkam ir skaidrs, ka pa lielam viņa runā taisnību un tikai kaut ko iespējams pārspīlē (kas nav brīnums pēc šādiem pārdzīvojumiem), kaut ko iespējams nezin vai kļūdās, bet pa lielam tā tas ir un tas ir šokējoši. Bet, ja pameklē internetā citus gadījumus, tad šaubas zūd. Bet nē, ir komentatori, kuri tēlo muļķīšus un dažādi mēģina apšaubīt materiālu. Vai tie ir muļķīši? Nē! Pēc izteiksmes līdzekļiem un pēc tā cik precīzi un pārdomāti tiek doti vārdiskie triecieni par stāsta vājākajām vietām, lai panāktu maksimālu efektu tā apšaubīšanai nezinātāju un šaubīgo acīs, ir skaidrs, ka viss ir labi pārdomāts. Un kā gan jūs domājat, kas tie ir par cilvēkiem? Vispirmāmkārtām visaugstākā mērā nelietīgi, jo viņi visu saprot, bet tāpat mēģina sēt šaubas cilvēkos. Un tālāk ja padomājam top skaidrs, ka šīs aprindas pilnīgi pamatoti var nosaukt par homoseksuālistu – pedofilu aprindām, pat, ja tur ne visi ir pedofili un iespējams ja ir arī kāds nehomoseksuālists. Un domājat tas nav organizēti? Ir. Par to var pārliecināties pavērojot kā viņi strādā pie šīs pašas tēmas un raksta citos resursos. Visbeidzot, pavērojiet kā tiek strādāts par citām tēmām. Šīs jau nav vienīgā, lai gan viņiem pati galvenā.

      Tad nu lūk, exspeciali priekš šiem trolīšiem arī bija doma uztaisīt šo rakstu, bet nesanāca – laikdarbietilpīgi. Tā nu atliku līdz … Rinkevičam, kas ir priekšvēstnesis kārtējā soļa speršanai šo nenormālību nostiprināšanai. Un ka šī nenormālība ir ne tikai homoseksuālisms, kas pats par sevi kategoriski nedrīkst tapt normalizēts, bet ka komplektā tam līdzi nāk arī pedofilija un daudz kas cits (ne uzreiz protams, pakāpeniski, kas tieši – lasiet de Sadu) un ka to veic nevis vienkārši „nabaga” „apspiestie” „citādie”, bet gan aprindas, kura kodola ārējo čaulu sastāda homoseksuālisti – pedofili, kuriem pilnīgi nekas nav svēts un kuri gan prot absolūti melot, gan arī ir spiesti to darīt, jo sastrādāts jau ir priekš vairākiem ešafotiem.

  5. Bībele Jēkaba vēstule 3.nod.1.p. “Netopiet,mani brāļi,daudzi par mācītājiem,zinādami,ka mēs nāksim grūtākā tiesā.. ” Šajā rakstā uzskaitītie nesludina Dieva Vārdu un nesniedz sakramentus,kā to dara celibātā dzīvojošie priesteri pedofili…

  6. Renars saka:

    sabruka viedoklis par Norvēģiju, kā jauku un godīgu zemi

  7. ivarsp saka:

    Lūk, svaigs raidījums par Norvēģijas necilvēcībām pret bērniem:

  8. Sprīdītis saka:

    Ladbien,
    Šis raksts mani ieinteresēja, gribēju uzzināt, kas Norvēģijā pa īstam notiek. Kaut gan esmu bijusi šajā valstī un tā mani apbūra ar savu dabu, simtprocentīgi noliegt rakstu, neveicot nekādus pētījumus nevarēju.Es ļoti vēlētos uzzināt, Jūsu viedokli par šiem rakstiem, jo tie, manuprāt, nav no tukša gaisa izdomāti. Paldies jau iepriekš.

    1) https://www.facebook.com/pages/Norway-Give-Us-Back-the-Children-You-Stole/365175896987341?fref=photo

    2) http://articles.mercola.com/sites/articles/archive/2011/02/05/legal-child-abduction.aspx

    3) http://www.dailymail.co.uk/news/article-2088337/Norwegian-authorities-away-children-Indian-couple-eating-hands.html

    4)Citāts: “We will never see our baby again: He further said: ‘’The day she was supposed to go home, they said she should stay for an extra month, that the baby appeared stressed. And he was just four months at the time. She agreed to stay for a month more. On Tuesday June 18, 2013 they came and told my fiancee that they were taking my son away from her and she would going home without the baby. They claimed that the baby was stressed and needed help.’’ – See more at: http://www.vanguardngr.com/2013/07/i-n-c-r-e-d-i-b-l-e-nigerian-child-abducted-by-norwegian-child-welfare/#sthash.tnmKfRDl.dpuf

    5)http://www.thehindubusinessline.com/opinion/a-childs-nightmare-called-norway/article2854163.ece

    6) linnearett.blogspot.com/2011/07/norways-child-protection-services.html

  9. :) saka:

    Latvijā noteikti nav diez ko labāk. Aizbāza muti Haizivij (Jānim Ādamsonam), bet atrast tad viņš atrada. Un runa tur gāja par veselu mafiju.

  10. Diferenciālis saka:

    Pilnīga Krievijas infokara propaganda!! Ziepēs šito kantori, par neostaļinismu u.c. (skat. statūtos) un autortiesību pārkāpšanu. Plus, autoriem derētu pamācīties valsts valodu.

  11. Jozefiina saka:

    Luuk, Arne Småge visaa savaa kraashnjumaa. Dziivs, sveiks un vesels kopaa ar paareejiem senioriem treneejas. http://www.rbnett.no/Aktiv/article9000687.ece

  12. Sintija saka:

    100% Linda ir dzimusi saules dvīņu zimē..? diemžēl šādas lietas notiek, visur, ne tikai Norvēģijā

  13. Atpakaļ ziņojums: Ar ko ir bīstama partnerattiecību legalizēšana ? - Mūsu bērni

  14. sandra saka:

    kastriravats vsex pedafilof ! na kastjor ih zzets !

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s