Psihoterapeits pieļauj sievas sišanu kā ģimenes saglabāšanas metodi

Viesturs Rudzītis

Viesturs Rudzītis

Ārsts un psihoterapeits Viesturs Rudzītis novembra beigās savā interneta mājaslapā publicēja rakstu „Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?”, kurā pieļāva, ka sievietes sišanai ģimenes problēmu risināšanā var būt pozitīvas sekas un izteica šaubas vai maz fiziskai vardarbībai pret sievieti ir kāda alternatīva noteiktu ģimenes problēmu risināšanā. Raksts izsauca vētrainu reakciju Latvijas publiskajā vidē, Rudzītis tika pozicionēts kā vardarbības pret sievieti attaisnotājs un pat aicinātājs uz to, bet Latvijas Psihoterapeitu biedrība izslēdza Rudzīti no biedrības un anulēja viņa psihoterapeita sertifikātu.

Lai gan paša Rudzīša personība, ko var nosaukt par visai savdabīgu, un viņa iecienītie izteiksmes līdzekļi var būt neviennozīmīgi vērtējami, konkrētais raksts ir ievērības cienīgs, jo tajā no neierasta skatu punkta tiek skarti ļoti sāpīgu mūsdienu sabiedrības problēmu aspekti – dzimumu lomas ģimenē, sievietes nevēlēšanās būt par Sievieti, sievietes agresija pret vīrieti un vīriešu aizsargāšanās iespējas pret sieviešu agresiju.

Viesturs Rudzītis: Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību? (fragmenti)

Vienā dienā gadījās divas pretējas terapeitiskas pieredzes. Vispirms bija jākonsultē meitene, kas savā darba dzīvē ir advokāte un kuras viena no specializācijām ir aizstāvēt vardarbībā cietušas sievietes. Bet tad satikos ar vīrieti, kura stāsts man lika pajautāt – kā vispār var iztikt bez spēka pielietošanas pret sievieti, jeb precīzāk – dažām tās „atpakaļvelkošajām” lomām? Vai var to kaut kā aizvietot? (…)

Daba iekārtojusi tā, ka tiem jādod tālredzīgi rezultāti – bērnam gana daudz brīvības, lai viņš varētu attīstīties, bet viņa mātei – vīrs, kura ietvarā tai izkopt savu dziļo un nevaldāmo sievietes dvēseli un apzināt visas tās daudzās nu jau ietvara kopā turētās daļas, par kurām man še nākas rakstīt. (…)

Katrā sievietē ir daudzveidīgi iemesli, kādēļ viņai (ne)novērsties no bērna (vai kā cita, kas bērnu aizvieto) un (ne)pievērsties vīram. Vispirms jau elementārs matriarhāls reflekss, kas balstās miljongadīgā pārliecībā, ka bērns pieder tikai viņai un ka tas ir uz mūžu, atšķirībā no kāda vīrieša (viena no daudziem), kas sēž aiz muguras un vaid, ka viņam netiek pievērsts gana daudz uzmanības. Skaidrs, ka šis matriarhālais reflekss neveicina laulāto attiecības un divu varas centru ģimeni. Nereti matriarhālais reflekss izpaužas arī kā sievas seksuāls vēsums vai pat riebums pret vēl pirms bērna dzimšanas karsti ilgoto vīru.

Vīram pavērstā sievas mugura var nozīmēt arī tās poliandriskos refleksus, kuri nosaka, ka bioloģiski interesantāk un ģenētisko mainību veicinošāk ir, ja katrs bērns ir no sava vīra. Tātad – tiklīdz bērns izbarots ar krūti (vai jau daudz ātrāk), tā uzmirdz citu vīriešu pievilcīgums. Daudzu, tikai ne sava vīra. Bez tam sieviete var būt ieinteresēta izmantot savu talantu uz Mātes lomu, lai stimulētu Dēla lomu vīrā un līdz ar to – tā vīra atkarību un savu līdzatkarību. Rezultātā izveidojas monocentrisks ģimenes modelis ar Lielo Māti centrā un tēvu kā vienu no subordinētajiem, ieskaitot šī tēva bērnus. (…) Ir miljons arhetipiski sievišķu iemeslu, kādēļ tad, kad bērns jau paaudzies, sieva neraugās uz savu vīru.

Ir daudz sieviešu, kuras tas uztrauc. Kuras par to bažījas, jūtas vainīgas, plosa sevi, meklē. Šāda sieviete šad tad atnāk pie manis. Nu un tad es viņu pacietīgi uzklausu un izstāstu to situāciju, kurā viņa iekļuvusi. Ir tādas, kam ar to pietiek, kam uzmirdz acis un kas aizskrien mājās pie vīriem un iemīl tos no jauna. Jo sāk atšķirt, kur ir viņu kā divu indivīdu attiecības un viņu bērnu intereses un kur – psihes arhetipiskā inerce.

Bet ir tādas sievietes, kas visu no manis noklausās, un saka – saprotu, bet mani tas neietekmē un man ne nieka nepalīdz. Es nespēju justies citādi un uzvesties citādi. Es nespēju pavērsties ar seju pret savu vīru. Nevaru sevi piespiest un punkts. Un vēl vairāk ir tādu sieviešu, kas līdz šādiem jautājumiem vispār neaizdomājas, viņas dara ko grib, dzīvo nost. Mīl, cieš, zaudē, uzvar, mirst, nenāk pie manis…

Tomēr. Ja sieva neskatās uz vīru, tad nostājas pret savām ilgtermiņa interesēm – viņa neiegūst robežas, kurās vīt savas personiskās garīgās mājas ligzdiņu. Un līdz ar neiegūtajām robežām – iespēju pasargāti doties dziļumā. Viņai liekas, ka ir ieguvusi brīvību, neviens viņu neierobežo. Bet viņa nespēj tik daudz brīvības paņemt, ja viņai pieder viss un nekas. Viņa no kaut kā (bieži vien īsti neapjausta) ir bēgusi, nonākusi kaut kādā „emancipētas” sievietes realitātē un viņai nav iespēju ieraudzīt, vai bija un vai ir kādas alternatīvas? Vai ir jājūtas laimīgai un kaut ko panākušai vai viņa tāda patiešām ir?

Kā uz faktu, ka sieva ne uz viņu lūkojas, reaģētu vidējais latviešu (krievu, vācu, ebreju …) vīrietis simts, divsimt vai trīssimt gadus atpakaļ? Vispirms, dažās no minētajām kultūrām tāda sievas uzvedība nemaz nebūtu iespējama. Bet, ja tomēr, tad sadotu sievai pa ausīm, vai pa muti, noslānītu, izvarotu, vismaz izlamātu, verbāli pazemotu. Ar vārdu sakot, vestu pie prāta, pats no tā ļoti ciezdams. Sūri grūti iemācītu, ka sievas īstā laime ir tikt vīra ierāmētai, par ko nevar būt šaubu arī mums, stiprinātiem ar Bībeles vārdiem par vīru kā sievas galvu. Un punkts. Sieva, beidzot nākusi pie prāta, vīru sagaidītu mājās ar siltām vakariņām, pasniegtu čības un palīdzētu novilkt mēteli no nogurušajiem pleciem.

Tagad tas vairs nav iespējams, sievietes ir daudz apdraudētākas no saviem matriarhālajiem un citiem refleksiem, lai tiktu glābtas un ārstētas tik primitīvos veidos. Mana sākumā minētā advokāte vāc kopā sieviešu stāstus un izveido baisu ainu par „vājā dzimuma” beztiesību mūsdienu ģimenē. Ne tikai fiziska vardarbība, kas diezgan viegli objektīvi konstatējama (miesas bojājumi, tiesu medicīniskā ekspertīze). Arī seksuāla – kas jau daudz knifelīgāka lieta. Un pat emocionāla, izrādās, vardarbība. Mobings. Un viss ar vēlmi pasniegt to ārpus subjektīvā traumas konstatēšanas. Pietiek ar to, ka viņš bļāva, nemaz īsti nevajag pierādīt, ka no tā cēlās kāds ļaunums vai trauma. Viss tādēļ, lai sanāktu, ka nahren vīrs un nahren Tēvs. (…)

Ar vārdu sakot – ne tikai manai konsultējamajai advokātei, arī visām cīnītājām par sieviešu tiesībām, feministēm utt. derētu padomāt – kas tiek nodarīts pāri sievietēm, aizliedzot vardarbību pret sievietēm. Vai – kādēļ ir labi, ka sievietes iekausta un tamlīdzīgi, kamēr viņas iemācās sagaidīt vīru mājās ar siltām vakariņām, pasniedz tam čības un palīdz novilkt mēteli. Varētu to formulēt vēl citādāk – ar ko jāpiepilda tukšums, kas paralizē sievietes dzīvi pēc tam, kad tikusi aizliegta un kriminalizēta vardarbība pret sievietēm?

Jā – tas labs jautājums feministēm – ko liekat vietā? Kā panāksit, ka sieviete bez sišanas kļūst par priekšzīmīgu māti, sievu un Sievieti galu galā. Kā neitralizēsiet viņas Dzemdi un Dievieti, panākot, ka tās netraucē sievietes ceļā uz Sievieti? Ja feministes saka A, tad jāsaka arī B. Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?

Es, kā jau parasti, provocēju, paspilgtinu visu līdz tam, ka patiesības prožektori acīs cērt. Bet tie moka arī mani, jo man ir kaut kas jāatbild kādam citam savam klientam. Viņa pirmā sieva viņu bija krāpusi, tagad saprotams, ka tas viņu traumējis. Ļoti, bet pašam to nezinot. Viņš sāpes kaut kā neitralizējis, izstumjot, izbloķējot. Otrā sieva arī viņu krāpa – ar pieciem bērniem, kas abiem sadzimuši un kas sievai (matriarhāli) svarīgāki par laulāto attiecībām. Viņš par savām sāpēm neko nezināja, līdz parādījās mīļākā. Tā vietā, lai sistu sievu un vestu viņu pie prāta, viņš (neapzināti) izvēlējās maigāku, bet riskantāku ceļu. Jo mīļākā (viņas Dieviete) tak varētu būt gribējusi viņu pievākt sev.

Bija citādāk – sieva par mīļāko uzzināja un strauji sāka laboties. Vīrs saprata, ka mīļākā viņam bijusi vien kā instruments vardarbības pret sievu vietā, lai vestu sievu pie prāta. (…) Šis stāsts mums pastāsta, ka jā – vardarbību pret sievieti var nepielietot, var viņu krāpt, var pamanīties atļaut viņai par to uzzināt, nostādot kā trešo lieko nevis ģimenes, bet mīlas trīssturī. Iedvesmojoši – šajā stāstā viss beidzās labi – mīļākā izrādījās prasmīga un gudra hetēra, kurai prātā nenāca iedomāties, ka kaut teorētiski iespējams „atsist sev” piecu bērnu tēvu un justies par to laimīgai, cerot, ka tas vīrietis būs vairāk viņai, nevis saviem pie sievas palikušajiem bērniem. Sievai pietika prāta savas dvēseles sāpes konteinerēt, nākt pie prāta un beidzot atdoties vīram, visās atdošanās nozīmēs. Veiksmes stāsts!

Tomēr nav jau grūti saprast, ka šāds vardarbības aizvietošanas paņēmiens 90% gadījumu noies greizi. (…) Mīļākā ir riskants vardarbības pret sievu aizvietošanas variants.

Es te neapskatīšu citas idejas, kā sievu tomēr nesist, kā bez tāda instrumenta iztikt. (…) Tomēr uzsvēršu, ka jautājums ir ļoti aktuāls. Jo, kā jau rakstīju, ne jau visas sievietes pat pēc vizītes (-ēm) pie manis „nāk pie prāta” un „atgriežas” pie vīra. Ja tas nenotiek, tad esam atpakaļ matriarhātā, kas mums, savukārt, liecina par feminisma slēpto ideoloģiju. Kā lai vēl tās sievietes ierāmē, ja viņām pašām liekas, ka nevajag? Kādas vēl bez sievas sišanas izejas? [Raksta beigas.]

Mātes loma – sievietes misija, sūtība un eksistences jēga

Dzimumu lomas sabiedrībā un ģimenē problemātiku var apskatīt no diviem skatu punktiem: no sieviešu virsatbildības (par visu atbild un pie visa „vainīga” ir sieviete) un vīriešu virsatbildības skatu punkta. Neviens no šiem skatījumiem nav līdz galam korekts, jo abu dzimumu lomas ir visciešākā kārtā saistītas un viena dzimuma nepilnības nekavējoties rada ietekmi uz otru, tomēr katram no šiem skatījumiem ir „sava taisnība”. Tā kā mūslaiku pārlieku feminizētajā laikmetā vīrietis tiek noniecināts un pārsvarā dominē tikai pārspīlēts vīriešu virsatbildības skatījums komplektā ar nekritisku sievietes līdzatbildību un atbildību vispār, ir vērts paskatīties uz ģimenes un sabiedrības problēmām no sieviešu virsatbildības vai vismaz daudz lielākas līdzatbildības skatu punkta, lai gan ir jāatzīst arī sieviešu tik ļoti iecienītā „īsta vīrieša” argumenta vismaz daļēja pamatotība.

Vispirms par sievieti un tās lomu. Jebkura sieviete savā būtībā ir Māte. Patīk vai nepatīk, bet sievietes gan fizioloģiskā, gan sociālā, gan eksistenciālā būtība ir būt par Māti (nevis par „pelnītāju”, profesijas veicēju, karjeristi vai „dzīves baudītāju”). Mātē dzīvība rodas, Māte dzīvību rada, Māte pēc radīšanas jauno dzīvību izveido un aizsargā. Māte ir Dzīvības kalpone. Mātes loma ir viscienījamākā un vissvētākā un no tās izriet visas sievietes priekšrocības. Katra sieviete ir vai nu potenciālā, nākamā, esošā vai pieredzējusī Māte un kā tādai tai pēc noklusējuma pienākas vispārēja (vispirmām kārtām vīriešu) cieņa.

Bet būt par Māti nav viegli, tas ir ļoti smagi, tāpēc daba sievieti ir apveltījusi ar virkni īpašībām, kurās tās ir pārākas par vīriešiem – lielāks jūtīgums, intuīcija, lielāka adaptēšanās spēja, sīkstums, piesardzīgums, spēja vienlaicīgi veikt vairākas darbības, emocionalitāte, mātišķais egoisms u.c. Savukārt sociālā ziņā sievietes tiek īpaši aizsargātas, tai skaitā ar vistingrākajiem ierobežojumiem veikt darbības, kas var traucēt vai padarīt neiespējamu Mātes lomas veikšanu.

Tā kā par Māti būt ir grūti, eksistē gan dabīgi, gan sociāli mehānismi kā piespiest sievietes būt par Mātēm. Sociāli sieviete no vienas puses ir pacelta dievināšanas līmenī, bet no otras puses nav rupjāku un necienīgāku vārdu ar kādiem apzīmē kritušas sievietes, kuras negrib būt par Mātēm vai kuras traucē citām sievietēm veikt viņu Mātes lomu.

Tā kā cilvēki dzīvo sabiedrībā, viņiem savā starpā ir jāsadarbojas, bet, lai sadarbotos dažādiem sabiedrības elementiem ir jāspēj atteikties no savām egoistiskajām vēlmēm un interesēm kopības labā, kā arī jāspēj atrast kopīga valoda, ko var izdarīt tikai balstoties uz loģisku pieeju un domāšanu. Dēļ mātišķā instinkta sieviete mazākā mērā ir spējīga atteikties no savām egoistiskajām interesēm un dēļ savas emocionalitātes tā nav spējīga uz pietiekami pieņemamu un pastāvīgu loģisku spriestspēju (tā kā sievietēm emocijas dominē pār loģiku, emocionāli pārdzīvojumi ņem virsroku par veselā saprāta balsi). Arī tāpēc ir vajadzīgs vīrietis, kurš ir ģimenes galva, noteicējs savās mājās un sakaru uzturētājs ar sabiedrību, un arī tāpēc vīrietim ir jābūt iespējām likt sievietei sev paklausīt.

Viss labais sievietei ir dēļ Mātes lomas un viss laibais sievietē nāk no tās, bet, ja sieviete negrib būt Māte (tātad arī negrib būt Sieviete) un metodiski nostiprina šo negribēšanu ar darbību, tad viņa sāk pārvērsties par mežonīgu fūriju. Sievietes ar apziņā amputētu vai izkropļotu Mātes lomu ne tikai nav pelnījušas vispārēju cieņu, bet ir nosodāmas un nicināmas. Šādas sievietes ir galēji nežēlīgas, bīstamas visiem un to savaldīšanai ir pieļaujami daudzi skarbi līdzekļi.

„Mūsdienīgo sieviešu” problēma

Sieviešu atbrīvošana no tradicionāliem „aizspriedumiem”, no ģimenes, no paklausības vīrietim ir viens no mūsdienu sociālo problēmu cēloņiem. No vienas puses sievietei tiek dota brīvība no viņu iepriekš ierobežojošajiem un aizsargājušajiem sociālajiem mehānismiem, bet no otras puses tiek apspiestas vīriešu iespējas savaldīt sievieti. Tā rezultātā sievietes, kuras negrib pildīt Mātes lomu, var tādas nebūt un viņām sociāli tiek atļauts pārvērsties mežonīgās fūrijās. No ķēdes norāvušās sievietes visa cita starpā sāk iznīcināt vīriešus un vīrišķību viņos.

Tā kā instinkti tomēr strādā, daudzām sievietēm vīrietis kaut kam tomēr vēl ir nepieciešams, bet viņas vairs negrib atzīt vīrieša varu pār sevi, tāpēc ieguvušas to, ko vēlas vai arī, ja vīrietis sāk neatbilst viņu sadomātajam un laikā mainīgajam ideālam, mūsdienu sievietes to uztver ļoti personīgi (emocionālas būtnes kā nekā) un sāk ar savām sievišķīgajām metodēm viņu „grauzt” („piļīt”), pakļaut („palikt zem tupeles”) un pat iznīcināt. Tā kā vairums vīriešu līdz galam neizprot sievietes domu gājienu un viņu metodes, viņi to priekšā ir bezspēcīgi. Tas daudzos vīriešos izraisa agresiju, ko viņi paši var pat nespēt izskaidrot, un ko nereti instinktīvi vērš pret tās vaininieci – sievieti. Bieži vien vīrieša vardarbība pret sievieti ir viņa reakcija uz daudz smalkāku sievietes agresiju pret vīrieti. Ne velti tautas gudrība vēsta, ka laulāto strīdos jaukties nedrīkst un ne velti ir daudzi gadījumi, kad vardarbībā cietušās sievas ne tikai piedod pāridarītājiem, bet pat mēdz aizstāvēt varmāku, ja kāds no malas tam ko pārmet.

Vienpusīga un bezkompromisa cīņa pret vīriešu vardarbību pret sievieti patiesībā ir cīņa pret vīrieti un vīrišķību, cīņa pret ģimeni un gala beigās arī cīņa pret pašu sievieti. Mūsdienās ir atbrīvotas sieviešu maziskās un egoistiskās dziņas un caur tām sievietes ir uzkūdītas vīriešiem, kuri jau labu laiku metodiski tiek iznīcināti, padarot tos par „apkastrētiem” mīkstčauļiem. Mūsdienu sievietes no vienas puses pamatoti vaimanā par „īstu vīriešu” trūkumu (tiesa gan „īstam vīrietim” vajag „īstu sievieti”), bet no otras puses pašas ņem aktīvu dalību viņu iznīcināšanā, nereti novedot tos līdz alkoholismam, aplaupot, diskreditējot, padarot par varmākām, kriminālnoziedzniekiem un izmetot uz ielas.

Protams, problēma ir vairāk kā komplicēta, tā nav tikai sievietēs un vardarbība pret sievieti ģimenē ir negatīva un nosodāma parādība (jo īpaši, ja ģimenē ir bērni), tomēr šai parādībai, ir citas puses, kuras ir jāņem vērā. Tieši uz to arī Viesturs Rudzītis tā uzmanīgi vērsa publikas uzmanību. Kā redzams pēc reakcijas, tas bij tiešs trāpījums desmitniekā – visu vecumu aprobežotās Latvijas kargas ne pa jokam sašuta, bet vecenes no asociācijas viņu uzreiz no tās izmeta.

Viesturs Rudzītis: Turpinot meklēt nevardarbīgus risinājumus (fragmenti)

Tas, kas notika pēc iepriekšējā ieraksta publicēšanas sociālajos tīklos, bija ārprāts, līdzīgi kā spilgti tā uzplaiksnījumi visa šī gada garumā. Vismaz 90% no reakcijām – nevis racionālas, bet emocionālas. Turklāt starp emocijām dominēja tieši agresīvie toņi – policija, tiesībsargs, sankcijas! Arī daudz asiņaināki – piekaut, iedzīt naglu pierē… Un ārkārtīgi daudz virtuālajā telpā izkliegtu fantāziju, kas nemanāmi, anonīmi un kolektīvi pārvēršas par meliem. Viens spilgts piemērs – virsraksti portālos ar Rudzīti kā „sievu sitēju”. Tur ļoti bieži netika uzrādīti linki uz manu tekstu, tikai izrāvumi no konteksta, strīdīgi apgalvojumi un meli. (…)

Atgriežoties pie laulības – nepietiek, ka tā vienreiz jaunībā noslēgta un tās jēga neizprasta. Laulība ir jāatjauno katru dienu – ar cieņas apliecinājumiem vienam pret otru. Tādiem kā skūpsts, apskāviens un kompliments, nauda ģimenes tēriņiem sievai. Siltas vakariņas un pasniegtas čības vīram. Cieņu var apliecināt ar vārdiem, bet labāk tomēr ar darbiem. Kristus saviem mācekļiem mazgāja kājas – laikam taču arī tādēļ, ka uzskatīja darbus svarīgākus par vārdiem. Viņš bija tālu no domas, ka tādējādi pazemo pats sevi.

Ja mūsdienu ģimenē paceļas jautājumi – kāpēc man viņai jāpelna nauda? un kāpēc man viņam jāpasniedz čības?, tad laulības līgums tiek nopietni ielauzts. Vēl trakāk ir, ja viens kļūst otram par tiesnesi – tu tāda un tu – šitāds! Tā ir neuzticības izteikšana un mazā šķiršanās. Un tā ir sevis ievilināšana fantāzijā, ka problēmu var neizrunāt un nerisināt divatā. Ka eksistē spēka risinājumi vai kāds no ārienes varētu piespiest to otru darīt to, kas izdevīgs pirmajam. Bet ja tā, tad var teikt, ka monogāmas laulības ir neizprasta.

Laulībā galvenais ir saprast, ka visi sēž vienā laivā, no kuras nevar izlēkt. Atliek tikai sadarboties, lai sasniegtu kaut ko visiem vēlamu. Laiks, kad vēl bija iespējams izvēlēties – sēsties vai nesēsties tajā laivā, ir 1) pirms laulību ceremonijas; 2) pirms bērna ieņemšanas; 3) pirms kopīga īpašuma iegādes. Ja ir notikuši vismaz divi notikumi no šiem trim, atpakaļceļa vairs nav, var būt tikai ilūzija par to.

Tas nozīmē, ka dažreiz būs sajūta, ka esi „gultā ar ienaidnieku”. Tā notiek laulībā, medusmēnesis beidzas ātri! Bet arī ar ienaidnieku ir jāsadarbojas, ja esiet vienā laivā, citādi noslīksiet visi. Un – ja 25 gadus esiet sadarbojušies, ļoti bieži izrādās, ka esiet sadraudzējušies. Reizēm vajag tik daudz laika, lai iemācītos būt kopā viegli. Un lai iemācītos šo vieglumu pārvērst par vieglu dzīvošanu.(…)

Tikko teiktais par „dzīvi vienā laivā”, un dažreiz „gultā ar ienaidnieku” īpaši aktuāls ir atkal dēļ tās pašas Dievietes un arī Dzemdes. Abas ir arhetipiskas struktūras, kas veidojušās matriarhāta un grupu laulības apstākļos, kad kaut kas tāds kā stingras ģimenes robežas nebija vēl izdomāts. Tas bija pirms Mozus, jo tieši šis pravietis ar saviem vienkāršajiem, bet ģeniālajiem desmit baušļiem novilka robežu starp matriarhālo un patriarhālo. Starp grupu, poligāmo un sievietes un vīrieša monogāmo laulību, sākot būvēt to Eiropas jūdaiski – kristīgi – islamisko kultūras un valstiskuma ēku, kādu to redzam šodien.

Vīrietim, kas apprec sievieti, ir jārēķinās, ka viņa sievā periodiski uzziedēs no poligāmiskajām saknēm izplaukušie ziedi. Un tie vilinās sievu prom, varbūt līdzīgi kā Lata sievai liekot paskatīties atpakaļ uz it kā iznīcināto Sodomu. Šie ziedi var ieaicināt to poligāmijā, katru bērnu dzemdējot no cita vīrieša. Jeb uzskatāmi piedzīvojot senu pārliecību, ka vīrieši ir tikai tādi lieli bērni, kurus jāmāk neuzkrītoši vai uzkrītoši vadīt. Sodot par katru nepaklausību utt.

Bet Dieviete un Dzemde var arī vīru vilināt prom no monogāmiskā pavarda, dažreiz parādoties sievas „labākās draudzenes” izskatā. Ja to zinām, tad jaunā gaismā ieraugām „kopējās laivas” un „gan priekos, gan bēdās” principus. Un saprotam, ka gan sieva, gan vīrs ir jāatdala no Dievietes un Dzemdes, kas praktiski nozīmē to, ka sieva prasa vīram aizsardzību pret tām un vīrs atbild ar to pašu. Mēs abi pret Dievieti un Dzemdi – to nozīmē monogāma laulība. Vai – mēs abi uz nākotni un Attīstību, atdaloties no vēstures, Dievietes un Dzemdes. Vai apzinoties neapzināto, atdalot Gaismu no Tumsas utt. Abi kopā, vīrs un sieva, citādi nevar.(…)

Ja es atkal pajautāju šo pašu sāpīgo iepriekšēja bloga ieraksta jautājumu, nedaudz pārfrāzējot – kā citādi ietekmēt sievu, kura „dzer un maukojās” vai kā citādi neskatās uz vīru? Man ir gana daudz klientu, kuru jautājums ir burtiski tāds. Un ir arī tādi klienti, kas jautā – kā ietekmēt sievu, kura izvērsusi veselu karu, lai nedotu man iespēju audzināt mūsu kopējos bērnus? Protams, šeit ir simetriski sievu jautājumi – kā lai negāž ar pavārnīcu pa galvu vīram, kurš nospēlējis visu algu? (…)

Lai kā mēs arī neatbildētu uz jautājumu, ko likt vardarbības vietā mūsdienu kultūras situācijā, vissvarīgākais ir pats bieži vien pamatīgi nesaprastais laulības pamats, kuru augstāk pieminēju – „kopīgā laivā”, „priekos un bēdās”. Tiklīdz parādās doma par šķiršanos un iespēja to realizēt, tā „kopīgās laivas” princips tiek noārdīts. Un tas, ko 25 gadu laikā varētu atrisināt, paliks neatrisināts un pāries uz nākamo paaudzi kā viņu uzdevums. (…)

Avoti:
http://www.viestursrudzitis.lv/vai-ir-izgudrots-kas-labaks-par-vardarbibu/
http://www.viestursrudzitis.lv/turpinot-meklet-nevardarbigus-risinajumus/
http://www.slavenibas.lv/zinas/256/skandalozajam-sieviesu-sitejam-viesturam-rudzitim-atnem-psihoterapeita-sertifikatu/
http://www.delfi.lv/izklaide/divaina-pasaule/sensacijas/viesturs-rudzitis-ka-var-nelietot-speku-pret-sievieti.d?id=45292392
http://www.delfi.lv/news/national/politics/psihoterapeitu-biedriba-anule-rudzisa-sertifikatu.d?id=45299082
http://psihoterapija.lv/biedriba/lpb-valde-un-komisijas/lpb-valde/
http://psihoterapija.lv/biedriba/lpb-valde-un-komisijas/lpb-sertifikacijas-komisija-2/
http://psihoterapija.lv/par-publiskajiem-komentariem/

Informācijas aģentūra
/12.12.2014/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Medicīna, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Psihoterapeits pieļauj sievas sišanu kā ģimenes saglabāšanas metodi

  1. “Bet, ja tomēr, tad sadotu sievai pa ausīm, vai pa muti, noslānītu, izvarotu, vismaz izlamātu, verbāli pazemotu. Ar vārdu sakot, vestu pie prāta, pats no tā ļoti ciezdams. Sūri grūti iemācītu, ka sievas īstā laime ir tikt vīra ierāmētai, par ko nevar būt šaubu arī mums, stiprinātiem ar Bībeles vārdiem par vīru kā sievas galvu. Un punkts.
    ā – tas labs jautājums feministēm – ko liekat vietā? Kā panāksit, ka sieviete bez sišanas kļūst par priekšzīmīgu māti, sievu un Sievieti galu galā. Kā neitralizēsiet viņas Dzemdi un Dievieti, panākot, ka tās netraucē sievietes ceļā uz Sievieti? Ja feministes saka A, tad jāsaka arī B. Vai ir izgudrots kas labāks par vardarbību?
    Bija citādāk – sieva par mīļāko uzzināja un strauji sāka laboties. Vīrs saprata, ka mīļākā viņam bijusi vien kā instruments vardarbības pret sievu vietā, lai vestu sievu pie prāta. (…) Šis stāsts mums pastāsta, ka jā – vardarbību pret sievieti var nepielietot, var viņu krāpt, var pamanīties atļaut viņai par to uzzināt, nostādot kā trešo lieko nevis ģimenes, bet mīlas trīssturī. Iedvesmojoši – šajā stāstā viss beidzās labi – mīļākā izrādījās prasmīga un gudra hetēra, kurai prātā nenāca iedomāties, ka kaut teorētiski iespējams „atsist sev” piecu bērnu tēvu un justies par to laimīgai, cerot, ka tas vīrietis būs vairāk viņai, nevis saviem pie sievas palikušajiem bērniem. Sievai pietika prāta savas dvēseles sāpes konteinerēt, nākt pie prāta un beidzot atdoties vīram, visās atdošanās nozīmēs. Veiksmes stāsts!” Tiktāl citāti.

    Es domāju, ka uzrakstītais derīgs ļoti nevīrišķīģiem, vājiem un neizglītotiem vīriešiem. Vīrišķīgi cilvēki (vīrieši un sievietes) vispirms jūt atbildību par savu rīcību, par to, ko ir izdarījuši. Ja ir apprecējies, tad viņam (un viņai) ir parādījies pienākums pret otru un bērniem. Pret cilvēces progresu un attīstību. Un līdztiesība ir augstāks likums, kas stāv pāri sīkiem konfliktiem. Es domāju, ka mūsu sabiedrībā pietrūkst izglītība un vērtības.

    Neizglītotība jaunībā ir ģenētiskais un sociālais mantojums, bet neizglītotība vecumā ir kauns. I.V.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s