Vecāku pedagoģija jeb bērnu audzināšanas pamatprincipi

Vasīlijs Suhomļinskis

Vasīlijs Suhomļinskis

Leģendārā padomju – austrumukraiņu pedagoga – praktiķa Vasīlija Suhomļinska (1918 -1970) pārdomas par bērnu audzināšanas pamatprincipiem un metodēm.

Pirmā saruna. Mātes un tēva pienākumiem cilvēku ir jāsāk gatavot jau kopš mazotnes.

Māte atved uz mūsu skolu savu meitu. Māte nav mainījusies kopš tā laika, kad 10 gadus atpakaļ paņēma no galda eksāmena biļeti un bez sagatavošanās nolika vēstures eksāmenu, lieliski atbildot uz visiem jautājumiem. Pēc tam bija tik pat lieliskas atbildes literatūrā, matemātikā, ķīmijā, fizikā. Viņa bija skolas lepnums. Ir pagājuši gadi. Tagad viņa ir māte, kura atveda savu meitu pierakstīties uz pirmskolas grupiņu. It kā uzminot manu vēlēšanos uzzināt par viņas turpmāko likteni ko vairāk, jaunā māte sāk stāstīt: „Iestājos institūtā, pabeidzu divus kursus. Sekmes bija ļoti labas. Bet lemts bija notikt citādi. Izgāju pie vīra. Vīram darbs bija saistīts ar dzīvesvietas maiņām, tāpēc institūtu nācās pamest. Ar vīru nodzīvoju pus gadu. Šķīrāmies. Kad pasaki par to kādam – līdzjūtīgs klusums vai arī sāk mierināt. Man nevajag ne līdzjūtības, ne mierinājuma. Man ir liels rūgtums uz tiem, kuri mūs jaunības gados audzināja.”

Sieviete nopūtās un apklusa. Es jutu, ka viņu satrauc tas pats, kas jau daudzus gadus satrauc mani, un pajautāju: „Par ko Jums ir rūgtums?”

„Mūs nemācīja dzīvot! Ar vīru mēs šķīrāmies ne jau tāpēc, ka būtu vīlušies viens otrā, un ne tāpēc, kā mēdz teikt, ka „nebijām saderīgu raksturu”. Nē, mēs vienkārši nemācējām dzīvot. Nemācējām būt par vīru un sievu. Ne viņš un ne es. Nemācējām mīlēt viens otru. Jā, cilvēcīga mīlestība prasa lielu māku. Mums vienkārši nebija priekšstata, kas tas ir vīra un sievas mīlestība, un neviens pat nemēģināja mums to paskaidrot. Mēs nemācējām cienīt viens otru.Mēs nemācējām sajust sev blakām cilvēku. Nemācējām piekāpties viens otram. Nemācējām pakļaut jūtas saprātam un nemācējām novērtēt dzīvi – ai, cik tas ir svarīgi, prast novērtēt dzīvi!”

Mums tad ar jauno māmiņu sanāca ilga saruna. Tā uz visiem laikiem ir palikusi manā atmiņā un sirdī. Un tagad, kad es sāku rakstīt „Vecāku pedagoģiju”, es sāku domāt, kur tad ir šīs grāmatas pirmā lappuse? Nelaime tāda, ka šādas pirmās lappuses nemaz nav. Mēs ceļam māju, bet pamatu tai mums nav. Un pareizi taču, skolā mēs nemācām pašu galveno  – nemācām dzīvot. Mēs mācām daudzko. Mūsu skolēni zin daudzas noderīgas un vajadzīgas (reizēm arī ne pārāk vajadzīgas) lietas: gan to kāda matērija ir Saules centrā, gan cik atomu ir starpzvaigžņu platības kubik centimetrā, gan to, kas bija rakstīts Hamurapi likumos, gan to, kas ir gravitācija, bet viņi neko nezin kā gatavoties ģimenes dzīvei, ko nozīmē būt par vīru un sievu, ko nozīmē būt par savu bērnu tēvu un māti. Mēs, vecāki un pedagogi, pat neaizdomājamies, ka vissvarīgākā dzīves gudrība, kas ir jāapgūst katram cilvēkam, ir cilvēciskās attiecības.

Mēs kaut kā aizmirstam, ka ne katra būtne, kura ir piedzimusi par cilvēku, arī ir cilvēks, par cilvēku viņš vēl ir jāpataisa. Katra cilvēciskā būtne, tiklīdz tā ir iemācījusies domāt un just, sāk tiekties pēc tās akas, ko sauc par laimi – cilvēcisko laimi. Katrs grib būt laimīgs, bet ne katrs piepūlas, lai padziļinātu šo savu laimes aku, atklājot tajā arvien jaunus avotiņus. Mācīt bērniem atklāt laimes avotiņus, kas ir saistīti ar citiem cilvēkiem, lūk kāda priekšmeta, diemžēl, nav skolu audzināšanas programā.

Uz pedagogu, kurš veiktu audzinošas pārrunas ar astotās un devītās klases skolēniem par tēmu „Vīra un sievas savstarpējās attiecības jaunā ģimenē”, lūkotos kā uz dīvaini. Bet, starp citu, runāt par to ar jaunatni ir daudz būtiskāk, nekā par Asīrijas ķēniņu kapenēm vai par Galaktikas centru.

Gan jau būsiet ievērojuši, ka tiklīdz stundās vecākajās klasēs runa sāk iet par mīlestību, laulību, bērnu piedzimšanu (literatūrā to nekādi nevar apiet – programma prasa), pusaudžu – jauniešu un meiteņu sejās parādās smaids un sākas sačukstēšanās…  Šajā parādībā es kā spogulī redzu vecākās paaudzes vieglprātīgo attieksmi pret cilvēka dzīvi, pret cilvēka nākotni. Es par ideālu uzskatu tādu stāvokli, kad tajos mirkļos, kad runa iet par mīlestību, laulību un bērniem, gan cilvēks, gan mūsu mazais cilvēciņš – bērns, gan pusaudzis sajustu to pašu, ko izglītots cilvēks sajūt aplūkojot tūkstošgadīgu mākslas pieminekli. Mums, vecākajai paaudzei, ir jāiemācās runāt ar bērniem un jauniešiem par Lielo un Skaisto – mīlestību, laulību, bērnu piedzimšanu, cilvēcisko uzticību līdz kapa malai, par nāvi un sirdsatmiņu. Tikmēr, kamēr mēs neiemācīsiemies par to runāt un domāt, tikmēr mēs neiemācīsim mūsu bērniem nodomu un jūtu tīrību un skaistumu. Savukārt šīs jomas nezināšana pārvēršas par mūsu bērnu asarām un bēdām.

Pēdējo 10 gadu laikā esmu izpētījis 200 jaunu ģimeņu šķiršanās iemeslus. 189 šķiršanās notika dēļ jaunlaulāto nespējas saprast vienam otru. Apprecoties junieši un meitenes neko nezin par to sarežģīto un smalko savstarpējo attiecību kultūru, kāda ir nepieciešama laulības dzīvei. Viņiem neviens nav teicis un viņi nezin, ka dzīvot laulībā, dzīvot no dienas dienā kopā vienā istabā visu dzīvi, nevis tikai reizi pa reizie tikties, ir milzīgs, ne ar ko nesalīdzināms darbs – garīgs darbs. Tam ir nepieciešama liela garīgā kultūra, garīga sagatavošana, gudrības skola.

Bet šīs skolas, lai cik dīvaini tas nebūtu, nav un tāpēc arī nav pirmās lappuses „Vecāku pedagoģijai”. Tāpēc bērnu piedzimšanai daži jaunie cilvēki tikumiskā ziņā ir sagatavoti līdzīgi kā lasīt nepartējs ir sagatavots filozofijas apgūšanai. Dzīves īstenības prasība ir, lai zēniem un meitenēm vecākajās klasēs būtu priekšmets par savstarpējo attiecību kultūru ģimenē, par laulību, par bērnu dzimšanu un audzināšanu. Un šīs stundas ir jāpasniedz garīgi bagātam un morāli tīram cilvēkam. Izmantojot pārliecinošus faktus, nākamajiem  tēviem un mātēm ir jāparāda tā patiesība, ka dzīvot laulībā nozīmē katru mirkli domās, sirdī, jūtās saskarties ar cilvēku – sākumā ar vīru/sievu, bet pēc atm arī ar bērniem. Tas ir ļoti sarežģīti un smalki pilnībā ar prātu un sirdi apgūt no pirmā acu uzmetiena it kā vienkāršas sadzīviskas lietas. Šo lietu iemācīšana no tēva, mātes un pedagoga prasa lielu gudrību. Ja mēs pa īstam sāksim atklāt zēniem un meitenēm dzīves grūtības, tas viņiem palīdzēs kļūt nobriedušiem un atbildīgiem, un tad nebūs vairs tās vieglprātības, kas joprojām ir sastopama daudzu jauniešu uzskatos un rīcībā.

Ja man kāds uzticētu šī svarīgā priekšmeta („Ģimene, laulība, mīlestība, bērni”) programmas sastādīšanu, es pirmajā vietā liktu jautājumu par cilvēcisko vēlmju kultūru. Jo, kas gan ir prasme dzīvot laulībā – prasme mīlēt cilvēciski, cienīt vienam otru, just sev blakām cilvēku? Tā, pirmkārt, ir prasme vadīt un ievirzīt savas vēlmes, prasme upurēt daļu savu vēlmju ģimenes, savu vecāku un bērnu labā, prasme ierobežot savas vēlmes. Pasaulē, kurā ir dots plašums cilvēcisko vēlmju uzplaukumam, laimīgs ir tikai tas, kurš ir savu vēlmju valdnieks – atcerieties to, mīļie vecāki, un mātes un māciet to saviem bērniem.

Šķirties steidzas vispirmām kārtām egoisti un individuālisti – tie jaunie cilvēki, kuriem personīgās vēlmes ir augstāk par visu. Lai mūsu gudrību vācelē, mīļie vecāki, ko mēs nododam saviem bērniem , būtu pati svētākā lappuse: „Vēlmju harmonija jaunajā ģimenē.” Skaidrojot šo lappusi, mums ir jāanalizē viss, kas var notikt jaunā ģimenē; uz pamācošiem piemēriem ir jāparāda, kā rodas cilvēciskas vēlmes, kuras no tām drīkst apmierināt, kādos gadījumos un nosacījumos, un kādas vēlmes ir jāprot savaldīt; kā pakļaut savas vēlmes ģimenes kopējām interesēm. Es nepārspīlēšu, ja teikšu, ka jaunie cilvēki, kuri neprot būt par vīru un sievu, bieži vien ir tik pat bezpalīdzīgi kā nepieredzējuši bērni; viņiem jāpalīdz, diemžēl, līdzīgi kā bērniem; un lūk, liela nelaime notiek, kad šie pieaugušie bērni rada bērnus – nelaime gan sabiedrībai, gan bērniem, kurus ir radījuši tie, kuri pēc savas tikumīgās un garīgās attīstības paši vēl ir bērni.

Atklāšu mazu noslēpumu – kurss „Ģimene, laulība, mīlestība, bērni” tomēr ir. Mēs savā skolā jau vairākus gadus mācām zēniem un meitenēm kā morāli sagatavoties laulībai un dzīvot ģimenes dzīvi, kā izpaužas cilvēku savstarpējo attiecību kultūra un kā audzināt savus bērnus. Protams, pasnieg šo tik ļoti svarīgo priekšmetu apstākļos, kad tam mācību plānā nav atvēlēts laiks, nav viegli. Bet, lai kādas arī nebūtu grūtības, tās noteikti  ir jāpārvar, jo šis priekšmets ir ne mazāk svarīgs kā matemātika, fizika un ķīmija, un iespējams pat svarīgāks, jo ne katrs nākotnē kļūs par fiziķi vai matemātiķi, bet par vecākiem, vīriem/sievām kļūs visi.

Lūdzu nesaprotiet mani tā, ka es pazeminu matemātikas un citu neapšaubāmi vajadzīgu zinātņu nozīmi. Bez šo priekšmetu zināšanas nav pat iespējams ienākt zinātnes „uzgaidāmajā telpā”. Tomēr zināšanas par cilvēku ir svarīgākas. Un, ja arī ne šodien, tad rīt skolu mācību programmās priekšmets par cilvēku savstarpējām attiecībām būs pirmajā vietā, jo mēs dzīvojam cilvēcības laikmetā. Mīļie tēvi un mātes, audzināsim savos bērnos morālu gatavību kļūt par tēviem un mātēm!

Ko tas nozīmē – būt morāli gatavam kļūt par tēvu un māti? Cilvēka būtība visvairāk izpaužas pienākumā. Apstāklī, ka cilvēks uzliek sev atbildību par citu cilvēku. Pienākums, pienākums un vēlreiz pienākums – lūk, tā atmosfēra, kurā ir jāaudzina būtne, kas ir piedzimusi par cilvēku, lai tā būtu cienīga saukties par Cilvēku.

Otrā saruna. Par vecāku pilsonisko un morālo atbildību.

Mātes un tēva jūtas ir vārdos grūti nododamas. Tās var pilnībā apjaust tikai tas, kurš pats ir kļuvis par tēvu vai māti. Atceros satraucošu notikumu, kurš notika mūsu skolā. Jaunlaulātajiem – mūsu skolas skolotājai un skolotājam, ilgi nebija bērnu. Desmit gadus viņi veltīgi gaidīja vecāku prieku, pārstāja pat cerēt, ka tas pie viņiem iegriezīsies. Bet, lūk, jaunā sieviete kļuva grūta. Ar asarām acīs viņa par to pastāstīja skolotāju istabā, sākumā sievietēm, bet viņas pēc tam izstāstīja vīriešiem. Visi priecājās un apsveica. Bet, kad jaunais tēvs atveda sievu ar dēlu mājās, viņš laimīgs un satraukts ienāca ar bērnu rokās skolā. Gribēja kaut ko pastāstīt un sāka raudāt. Bet pēc tam, pārvarot satraukumu, teica: „Kopš mirkļa, kad dzirdēju viņa kliedzam, es sajutu sevi pavisam kā citu cilvēku. No manas sirds atdalījās maz kripat, bet sajūta ir tāda it kā tā būtu otra mana sirds, mana otra būtība.” Pēc tam viņš stāstīja, ka gan klasēs, gan stundās bērnus ieraudzīja pavisam citā gaismā. „Katra bērna sāpe kļuva par manis paša sāpi.”

Aizdomāsimies, tēvs un māte, par šiem vārdiem. Radot bērnu, mēs atdalām daļiņu no savas sirds. Nav cēlākas un augstākas misijas cilvēkam – radītājam kā tēva un mātes misija. Kopš brīža, kad daļiņa no tavas miesas sāka elpot un atvēra acis uz pasauli, Tu esi uzlicis sev milzīgu atbildību: katru mirkli, redzot savu bērnu, tu redzi sevi. Audzinot savu bērnu, tu audzini sevi, apstiprini savu cilvēcisko cieņu.

Ir desmitiem, simtiem profesiju, specialitāšu, darbu: vieni būvē dzelzceļus, citi būvē mājas, trešie audzē maizi, cetutrie ārstē cilvēkus, piektie šuj drēbes. Bet ir visuniversālākais, vissarežģītākais un viscēlākais darbs, kurš ir kopējs visiem, bet tajā pašā laikā savdabīgs un neatkārtojams katrā ģimenē – tas ir cilvēka radīšanas darbs.

Šo darbu no citiem atšķir tas, ka cilvēks tajā atrod ne ar ko nesalīdzināmu laimi. Turpinot cilvēka dzimumu, tēvs un māte bērnā atkārto paši sevi, un no tā, cik apzināts ir šis atkārtojums, ir atkarīga morālā atbildība par cilvēku, par viņa nākotni. Katrs šī darba mirklis, ko sauc par audzināšanu, ir nākotnes radīšana un ieskats nākotnē.

Audzināšanā organiski saplūst sabiedriskais un intīmais. Šajā saplūšanā manuprāt arī slēpjas cilvēciskās laimes harmonijas noslēpums. Ja jūs gribat atstāt pēc sevis kaut ko, nav obligāti būt izcilam rakstniekam vai zinātniekam, kosmiskā kuģa radītājam vai jauna periodiskās sistēmas elementa atklājējam. Jūs varat apliecināt sevi sabiedrībā, izaudzinot labus bērnus. Labus pilsoņus, labus strādniekus, labu dēlu, labu meitu, labus vecākus.

Cilvēka radīšana prasa visaugstākā mērā sasprindzināt visus jūsu garīgos spēkus. Tā ir gan dzīves gudrība, gan meistarība, gan māksla. Bērni ir ne tikai un ne tik lielā mērā laimes avots. Bērni ir laime, kas tiek radīta ar vecāku darbu. Atceries to gan tu, jaunekli, kurš ar drebošu sirdi gaida tikšanos ar mīļoto, gan tu jaunais tēvs, kuram šūpulī jau savu mūžīgo dziesmu dzied bērns, un arī tu nosirmojušais, ģimenes dzīves priekiem un satraukumiem izskolotais tēvs un savu mazbērnu vectēvs. Tēva un mātes laime nav debesu manna, tā neatnāk kā svētku viesis tiklīdz jūs esat kļuvuši par vīru un sievu. Šī laime ir grūta un ciešanu pilna, tā atnāk tikai pie tiem, kuri nebaidās no vienveidīga, daudzgadīga darba, upurējot sevi līdz spēku izsīkumam. Šī darba grūtība ir apstāklī, ka tas ir prāta un jūtu, gudrības un mīlestības apvienojums, kam nepieciešama prasme tvert ik mirkli, ar bažām skatoties nākotnē. Tur, kur ir zaudētas šīs mātes un tēva spējas, tur laime kļūst par iluzoru spoku.

Prātā nāk viens skumjš gadījums. Dzīvoja mūsu rajonā labsirdīgs cilvēks, cienījams un labs darbinieks – kombainieris. Par pašaizliedzīgu darbu viņam piešķīra ordeni. Viņa portrets bieži bija redzams avīzēs, bet vienreiz viņa ģīmetni izlika ceļa malā ar uzrakstu: „Lūk, no kā ir jāņem piemērs!” Bija Ivanam Filipovičam dēls – arī Ivans. Mīlēja tēvs ar māti savu vienīgo bērnu, bet šī mīlestība bija nesaprātīga: viņi apmierināja katru Ivasika iegribu. Pirka visu, ko bērns vēlējās. Dēls sajuta, ka „peldas” tēva slavas „staros”, viņam nebija nekādu grūtību un izauga viņš par slīmestu. Viss viņam nāca viegli, bet, jo vieglāk cilvēkam bērnībā un jaunībā tiek prieki un laime, jo mazāk patiesas laimes viņš izjūt pieaugušā dzīvē.

 Aizdomājaties par šo likumsakarību, mīļie vecāki. Skolotāji reizēm aicināja Ivanu Filipoviču uz skolu, bet viņam nekad nebija laika: te kolhoza vadības sanāksme, te izsaukums uz rajonu pieredzes apmaiņai, te uz blakus kolhozu jādodas pārbaudīt sociālistiskās sacensības rezultātus. Reiz notika nelaime: Ivans piekāva savu klasesbiedreni tik stipri, ka pat ārsts bija jāizsauc. Aizsūtīja pakaļ Ivanam Filipovičam: nāc, tēvs uz skolu, nelaime ar dēlu notikusi. „Kāda nelaime?”, tēvs satraukts jautā. Izstāstīja, kas par lietu. Tēvs atvieglojumā uzelpoja: „Es domāju, ka ar viņu pašu kāda nelaime notikusi… Nav laika man tagad uz skolu iet, jābrauc uz „trieciennieku” salidojumu.”

Vakarā Ivanu Filipoviču tomēr izdevās uzaicināt uz skpolu. Noklausījies audzinātāja satraukto stāstījumu, neteicis ne vārda, viņš atnāca mājās, piekāva dēlu un paskaidroja: „Lai uz skolu mani vairs nesauktu!” Nākamajā dienā Ivans jaunākais devās uz ceļmalu un ar dubļiem aizmālēja acis uz sava tēva portreta. Saprata Ivans Filipovičš, ka audzināšana ir smalka prāta un sirds lieta… saprata, bet par vēlu. Aizdomāsimies par šo dzīves piemēru. Tas ir pamācoša gan tiem, kam dēls ir vēl šūpulī, gan tiem, kuriem meita jau ir līgava.

Saņēmu es nesen vēstuli no viena laba strādnieka no Urāliem. „Apbalvoja mani ar ordeni, – raksta tēvs. – Visi apsveic, mājās prieks. Bet dēls, 12 gadīgs pusaudzis, piektklasnieks apsveica, aizbēgot no mājām… Tās dienas man kļuva par ļaunu murgu. Pārdomāju visu, kā dzīvoju, ko darīju. Un nonācu pie slēdziena: ne dēls ir vainīgs, bet es. Nezināju es ar ko viņš dzīvo. Bet tiklīdz skolā dēlam bija kāda neveiksme, tā iekaustīju viņu. Sāka neieredzēt mani dēls. Lūk, tā tagad stāvu kruscelēs: kam gan man tas ordenis, gods un biedru cieņa, ja nav paša galvenā…”

Aizdomājaties par šīm ar asinīm rakstītajām rindiņām. Lai cik arī atbildīgs, sarežģīts, radošs darbs jums arī nebūtu, ziniet, ka mājās jūs sagaida vēl atbildīgāks, vēl sarežģītāks un daudz smalkāks darbs – cilvēka audzināšana. Tas ir ne tikai pats svarīgākais, visvajadzīgākais un visneatliekamākais darbs priekš jums. Tas ir arī mūsu sociālistiskās sabiedrības augstākais princips: cilvēks ir vislielākā vērtība starp visām pasaules vērtībām. Katram no mums ir jāsaprot, cienījamie tēvs un māte, ka neaudzināts cilvēks, tikumiskais analfabēts, nemākulis līdzinās lidmašinai, kura lido ar bojātu dzinēju: ies bojā pati un atnesīs nelaimi daudziem citiem cilvēkiem.

Ja jūs aicina uz skolu, tad sarunājiet brīvu. Mūsu republikā [Ukrainas PSR] zinu vairāk kā desmit kolhozus, kuros tēvus, kam ir problēmas ģimenē ar bērnu audzināšanu, nepielaiž pie darba divas nedēļas. Gala beigās tikumiskie analfabēti un nemākuļi nodarīs sabiedrībai daudz lielāku ļaunumu, nekā, ja tēvs dabūs divu nedēļu atvaļinājunmu (uz sava rēķina, protams), lai pa īstam padomātu par bērnu audzināšanu un lai ieskatītos sev dvēselē.

Reiz pajautāju šāda kolhoza priekšsēdētājam: „Cik lieli ir zaudējumi no šādas prakses un vai tie attaisnojas?” Priekšsēdētājs atbildēja: „Tiešo zaudējumu nav – tēvs, kurš ir spiests nodarboties tikai ar audzināšanu, algu nesaņem. Netiešie zaudējumi ir kādi 100 rubļi [apm.500Eur] gadā uz visu kolhozu. Bet labāk lai sabiedrība zaudē simts rubļus, nekā sabiedrība zaudē kaut vai vienu cilvēku.”

Trešā saruna. Sevis paša tikumiskā stāvokļa apzināšanās.

Es lasīju, ka Maskavā ik mēnesi tiek svinētas vairāki tūkstoši kāzu. Tas ir brīnišķīgi. Gribētos, lai katrs jaunēklis, pirms stāties laulībā, pārbaudītu sevi vai viņš ir gatavs audzināt bērnus. „Bet, ja neesmu, – pajautās jaunēklis, nākamais tēvs, – tad ko, neprecēties?” Nē, šajā tik smalkajā cilvēciskās dzīves sfērā nevajag pielietot tik kategorisku pieeju. Cilvēka dzīvē milzīga nozīme ir pašaudzināšanai. Par pilnā mērā audzinātu cilvēku var uzskatīt to, kurš prot audzināt pats sevi.

Un, lūk, šis paša garīgās pasaules redzējums, ieskatīšanās savā dvēselē kļūst īpaši svarīga kopš tā brīža, kad tev jaunēkli, radās doma par precībām. Dzīve ar sievu lauilībā un bērnu audzināšana ir viena un tā paša zieda divas ziedlapiņas. Atceries, nākamais tēvs, atceries jaunais cilvēk, kuram sieva pēc vairākām dienām dosies uz dzmdību namu, – atceries, ka tēva prieku var salīdzināt ar dārznieka prieku, kurš gadiem sargā koku no aukstumiem un slimībām, lolo to, pa naktīm neguļ un beidzot ierauga sava darba augļus. Bērnu audzināšana ir īpašu spēku atdošana, garīgu spēku. Cilvēku mēs radām ar mīlestību – ar tēva mīlestību pret māti un mātes mīlestību pret tēvu, ar visdziļāko ticību cilvēka skaistumam un cieņai. Visbrīnišķīgākie bērni izaug tajās ģimenēs, kur māte un tēvs pa īstam mīl viens otru un līdz ar to mīl un ciena citus cilvēkus.

Es uzreiz redzu bērnu, kura vecāki dziļi, sirsnīgi, skaisti un uzticīgi mīl viens otru. Tādam bērnam dvēselē ir miers un labestība, noturīga dvēseliska veselība, patiesa ticība cilvēcības skaistumam, ticība audzinātāja vārdam, jūtīgums pret smalkiem cilvēku dvēseles ietekmēšanas paņēmieniem – labu vārdu un skaistumu.

Pārbaudi sevi, jaunēkli, ieskaties savā dvēselē: vai esi spējīgs tā mīlēt cilvēkus un atdot viņiem visus savus dvēseles spēkus? Bez šīs spējas visa vecāku pedagoģija pārvēršas par tukšu skaņu. Atceries, ka tu audzini bērnus vispirmām kārtām ar īstu mīlestību pret sievu. Bet pa īstam mīlēt nozīmē atdot un ielikt dvēseles spēkus otrā cilvēkā;  ieraudzīt otrā daļiņu no tevis ieliktā labā. Labs vīrs rada savai ģimenei laimi ar mīlestību, un šī mīlestība ir kā saules siltums un saules gaisma apkopota rozes ziedā, – šī mīlestība kļūst par tavu bērnu tikumisko skaistumu, tēvs.

Mīlēt sievu nozīmē viņu cienīt, sargāt, dievināt (jā, nebaidieties šī vārda), no visas sirds un ar prātu ticēt, ka viņa ir labākā no visām pasaules sievietēm, jo viņa ir tava sieva un tavu bērnu māte.

Varbūt, tēvs, tev liekas savādi šādi vārdi grāmatā, kuru autors ir nosaucis par „Vecāku pedagoģiju”? Varbūt tu domā, kāds gan tam ir sakars ar bērnu audzināšanu? Vistiešākais! Laulāto mīlestība, savstarpējā palīdzība un uzticība ir tās saknes no kuras „barojas” tēvišķā un mātišķā gudrība. Tāpēc pārbaudi sevi, nākamais tēvs, vai tev pietiks garīgo spēku šim nebūt ne vieglajam darbam – visu mūžu mīlēt savu sievu.

Kā pārbaudīt? Kā mīlēt? Ir tāda ļoti bīstama lieta kā dvēseles slinkums. Ieskaties sev dvēselē vai tajā nav kaut vai sēkliņa no šīs nelaimes. Ja ir, tad izmet to un neļauj uzdīkt šai nezālei. Dvēseles slinkums ir vienaldzība pret cilvēku. Tu ej pa lielpilsētas ielu, redzi starp daudzajiem ļaudīm cilvēku, kuram acīs ir apjukums un izmisums. Tavs skatiens paslīdēja gar šīm unikālajām acīm, bet neaiznesa līdz tavai dvēselei ne apjukumu, ne izmisumu, tu nepadomāji, ka tavā priekšā ir nelaime, iespējams pat veselas pasaules bojāeja, jo katra cilvēka dvēsele ir neatkārtojama pasaule. Ja tu nejūti šo unikālo pasauli otrā cilvēkā, tad tev ir šīs slimības – dvēseles slinkuma, pirmās pazīmes. Pārvari sevī šo slimību. Ieskaties visā, kas notiek tev apkārt. Iemācies redzēt un sajust cilvēku. Atceries, ka pats galvenais tavā apkārtējajā pasaulē ir cilvēks. Cilvēks visā savā sarežģītībā un daudzšķautnainībā, ar saviem priekiem un bēdām: ja nepārvarēsi sevī šo slimību jau iedīglī, tad nespēsi ieraudzīt un sajust savā sievā cilvēku, nespēsi viņu mīlēt, nespēsi radīt viņā skaistumu un augstsirdību un tādēļ arī nespēsi pareizi audzināt savus bērnus!

Ceturtā saruna. Kas jūs paaugstina bērnu acīs.

Ģimene mūsu sabiedrībā ir daudzšķautnainu cilvēcisko attiecību pamatšūniņa – saimniecisko, tikumisko, garīgi – psiholoģisko, estētisko.

Lūk, vienas ģimenes liktenis. Jauns agronoms un sovkoza  fermas strādniece uzsāka savu kopdzīvi gaiši un priecīgi. Jaunajai ģimenei palīdzēja uzcelt akmens māju. Piemājas dārziņā jaunais saimnieks iestādīja vīnogas, ierīkoja bišu dravu. Dabūja retas ābolu un bumbieru šķirnes. Nikolaja Petroviča māja kļuva par klusu nostūri. Tomēr grūta un drūma bija dzīve šajā mājā. Ar katru gadu arvien vairāk un vairāk saimnieku pārņēma mantrausības un iedzīvošanās kaislība. Viņš aplika apkārt dārzam lielu sētu. Kopš agra pavasara līdz vēlam rudenim viņš nakšņoja dārzā, lai neviens no dārza neko nepaņemtu – puķīti, ābolu vai vīnogu ķekaru. Visa dārza raža gāja uz tirgu. Marija, Nikolaja Petroviča sieva, prasīja atstāt vismaz kaut ko mājās, bet saimnieks bija nepielūdzams. Pie mājas viņš uzcēla akmens pagrabu, šķūni, uzstādīja elektrisku ierīci dārza laistīšanai. Dabūja retas tomātu šķirnes un sāka tās audzēt – arī pārdošanai. Dārza viducī parādījās siltumnīca – te tika audzēti ne tikai agrie tomāti, bet arī puķes – un arī priekš pārdošanas.

Nikolajam Petrovičam un Marijai bija vienīgā meita. Tēvs aizliedza viņai aicināt uz mājām draugus un klasesbiedrus. Pabeidza Oksana skolu, sāka strādāt eļļas rūpnīcā par laboranti. Iemīlēja meiteni jauns mehanizators. Vienu reizi, slepus no tēva atnāca puisis ar meiteni piesnigušajā dārzā, iegāja siltumnīcā un uzdāvināja viņam dažas puķes. Negaidīti atnāca tēvs, ieraudzījis meitu ar jauno cilvēku siltumnīcā, kļuva nikns, izrāva no rokām puķes… „Savu kāju vairs nesperšu šajā nolādētajā mājā, – teica Oksana. – Jūs, tēvs, centāties nogalināt manī visu cilvēcisko. Jūs sagandējāt man visu bērnību. Jums ir cieta dvēsele.„

Oksana aizgāja no vecākiem, bet pēc dažiem gadiem pie meitas aizgāja arī māte. Palika Nikolajs Petrovičš viens pats ar saviem „dārgumiem”. Lūk, tā laime kļūst par iluzoru un indējošu, ja tā tiek balstīta uz zemiskām vai maziskām kaislībām.

Labais tikai tad ir labs, kad tas ir priekš cilvēkiem, – lūk, kas ir jāatceras jums, mīļie vecāki, kad jūs iekārtojat savu ģimenes ligzdiņu. Visaugstākais mūsu [Padomju] sabiedrības princips: viss priekš cilvēka, viss cilvēka laimes vārdā, nav kaut kāda pāraugsta un  abstrakta prātula. Tas tāpat ir dziļi personisku un intīmu mūsu savsatarpējo attiecību princips ar tiem, ar kuriem mūs ir savedis kopā liktens, lai turpinātu cilvēka dzimumu, ar vecākiem un radiniekim.

Reiz atnāca pie manis mūsu skolnieka tēvs un žēlojas: „Ko lai iesāk ar dēlu – piektklasnieku? Kļūst nepaklausīgs, mānās, izvairās no darba. Lūk nesens gadījums: neaizgāja uz pionieru pasākumu stādīt kokus, teica, ka esot slims, bet pats tai pat laikā spēlēja futbolu.” Un visvairāk tēvu strauca, lūk, kas: dzīvo pusaudzis tikai priekš sevis, viņa sirds kļūst auksta, vienaldzīga, bet skatiens – neizprotams. Uzklausījis tēvu pajautāju:”Atļaujiet būt atklātam, kā tēvam ar tēvu?” „Jā, protams,” viņš piekrita.
 
„Tad pasakiet man, kādēļ Jūsu māte dzīvo mazā ūķī? Kāpēc Jūs viņu esat šķīris no ģimenes – no sevis un no mazdēla, kāpēc neaicinat pat pusdienās pie kopējā galda? Mātes ūķī ir viens logs un tas pats sasists, vai tiešām Jūs to neesat pamanījis? Un Jūs vēl gribat, lai Jūsu dēls būtu kolektīvists? Jūs viņam stāstāt cēlus vārdus par pienākumu pret kolektīvu [sabiedrību], par to, ka pionierim tuvu sirdij ir jābūt Dzimtenes interesēm? Atcerieties, ka vissmalkākā sakne, kura baro lielo Dzimtenes mīlestības koku, ir tas mirklis Jūsu dēla dzīvē, kad viņš atnes vecmāmiņai dārza ābolu un puķīti, noliek viņas priekšā svaiga ūdens glāzi un sakārto spilvenu zem viņas galvas.”

Paceliet sevi savu bērnu acīs, centieties, lai bērni redzētu jūsu dzīves augstāko jēgu, tādējādi jūs iesēsiet to sēklu, no kuras var izaugt cilvēciskā laime.

Uz ciemu atbrauca jauns skolotājs, kurš tikko bija pabeidzis universitāti. Gāja reiz lasīt lekciju uz lauksaimniecības fermu. Iepazinās ar meiteni – zilacaina, gaišmataina skaistule.Pastāstīja meitene par savu likteni: tēvs gāja bojā karā, māte ir smagi slima, viņai nācās pamest piekto klasi un iet strādāt uz fermu. Iemīlēja skolotājs meiteni. Piedāvāja kļūt par viņa sievu. Bet meitene kategoriski atteicās: „Jūs esat pabeidzis universitāti, bet es …” Bet neatkāpās jauneklis no skaistules un sava sapņa. Viņš trīs gadus mācīja meiteni. Garos ziemas vakarus viņi sēdēja pie mācību grāmatām. Meitene bija spējīga un uzcītīga: nokārtoja vidusskolas eksāmenu, iestājās medicīnas institūtā un tikai tad piekrita iziet pie vīra. Pabeidza institūtu, kļuva par ārstu. Dzīvo viņi laimīgi, audzina piecus bērnus.

Bērni viņiem ir ļoti labi – draudzīgi, sirsnīgi, jūtīgi pret mazākajām mātes un tēva dvēseles kustībām, labsirdīgi, paklausīgi, gādīgi un strādīgi. Galvenais, kas krīt acīs, skatoties uz šo laimīgo vecāku bērniem, – viņi apzināti tiecas nenodarīt pāri saviem vecākiem. Bērnu tieksme darīt savus vecākus laimīgus ir tas, ko tēvs ar māti ir ieguldījuši bērnos ar savām sirsnīgajām rūpēm vienam par otru, ar savu savstarpējo uzticību, smalko cilvēcisko smalkjūtību. Mēs, vecāki, audzinām savus bērnus pirmkārt ar savām savstarpējām attiecībām.

Piektā saruna. Sargiet bērna dvēselē ticību augstākajam, ideālajam, nezūdošajam.

Bērna priekšā atveras pasaule. Viņš iepazīst daudzas priekš sevis jaunas lietas, viss viņam ir jauns, viss viņu uztrauc: gan sauleszaķītis istabā, gan pasaka par Ivasiku – Telesiku, gan krāšns taurentiņš, gan mežs pie horizonta, gan baltais mākonītis debesīs, gan vectētiņa sirmā galva. Bet bērna priekšā atklājas arī kas cits: cilvēks. Pirmais ar ko sākas bērna iepazīšanās ar pasauli ir maigs mātes smaids, klusa šūpuļdziesma, mātes labsirdīgās acis un siltās rokas. Ja pasaule lūkotos bērna dvēselē tikai ar mātes maigajām acīm, ja viss, ko vēlāk savā dzīves ceļā sastaps bērns, būtu tik pat mīļš un maigs kā māte, tad pasaulē nebūtu  ne bēdu, ne noziegumu, ne traģēdiju. Es šeit domāju mūsu sociālistisko pasauli [Padomju Savienību], kurā nav sociālu iemeslu  bēdām, noziegumiem, traģēdijām.

Lūk, tā bērns sāk iepazīt cilvēku pasauli – no mātes un tēva, no tā, kā māte attiecas pret viņu, kā tēvs attiecas pret māti. No tā visa arī rodas pirmie bērna priekšstati un sapratne par labo un ļauno.

Labā ģimenē, kurā tēvs ar māti dzīvo saskaņā, kur ir saudzīga attieksme pret vārdu, domām un jūtām, pret tikko pamanāmu un garstāvokli raksturojošu skatienu, kur ir saskaņa, valda labais, svstrpējās palīdzības un atbalsta gars, garīga kopība un devība, uzticība un vecāku svstarpējā cieņa, tur bērna priekšā atveras viss tas uz kā balstās ticība cilvēciskajam skaistumam, bērna garīgais miers, līdzsvarotība un kategoriska nesamierināšanās ar visu amorālo un antisabiedrisko. Ja šī ticība ir sagrauta, tad bērna dvēselē ielauzīsies traģēdija un bēdas. Nav nekas bīstamāks ģimenei, skolai, sabiedrībai kā bērns, kurš cieš un ir nelaimīgs uz savas sagrautās ticības drupām.

Atceros grūto Nikolaja Prohorenko likteni. Tiklīdz dzirdu vārdus „bērnu bēdas”, tā redzu savā priekšā viņa tēlu. Ar sāpēm un žēlīgu lūgumu acīs viņš atnāca pie tēva, kurš bija pametis ģimeni, un jautā: „Tēti, kad Tu atnāksi pie manis? Es tik ļoti gribu, lai Tu atnāc…” Līdz 9 gadu vecumam Nikolajs redzēja tēva un mātes savstarpējās attiecībās tikai labo. Tēvs palīdzēja mātei viņas mājas darbos, vakarā sēdās pie galda un ar dēlu kopā zīmēja putnus, zvērus un kaut kādas fantastiskas būtnes… Viņš strādāja par šoferi, vasarā ņēma dēlu līdzi uz tuvākajiem izbraukumiem. Cik gan daudz prieka tas deva bērnam!

Un pēkšņi viss mainījās! Mamma un tētis kļuva kā svešinieki. Sēdās pie galda pusdienot un nolaida acis, lai neskatītos acīs viens otram. Pēc tam notika pats drausmīgākais: tēvs vairs nenāca uz mājām. Māte teica: „Tagad mēs dzīvosim bez tēva.” Tas satrieca un apdulināja bērnu. Grūti, ļoti grūti ir audzināt šādus bērnus skolā. Te taču ir jābūt ne tikai pedagogam, bet arī dvēseļu dziedniekam un glābējam. Ir jāziedo daudz dvēseles spēku bērnam, kurš ir zaudējis ticību augstākajam, ideālajam, nezūdošajam, lai viņš atkal noticētu cilvēkam un labajam.

Tas, kas notika Koļas Prohorenko ģimenē, nav nekāds izņēmuma gadījums. Vecāki, kuri nespēj vai neprot pacelties līdz cilvēcisko jūtu un cilvēciskā cēluma augstumiem, sēj nelaimi un ievāc ļaunuma pilnu ražu.

Gadās arī tā, ka bērna ticība labajam nesagrūst kā Koļam Prohorenko, bet bērns kļūst nepaklausīgs; līdz viņam, kā žēlojas tēvs, neaiziet labi vārdi. Tādos gadījumos, mīļie vecāki, paskatieties paši uz sevi. Kaut kur tad ir plaisa jūsu savstarpējās attiecībās –  sākumā maziņa, nemanāma. Tam var būt visdažādākie iemesli garīgi –psiholoģisku un morāli – estētisku traumu veidā, kas gūtas nebūt ne vieglajā ģimenes dzīves ceļā: gan vienaldzība, kad cilvēks neredz cilvēku, ar kuru ir savienojis savu dzīvi līdz mūža galam; gan slikti slēpta neapmierinātība vienam ar otru; gan arī tā garīgā nesaderība, kad cilvēki, kuri grasās kopā noiet visu dzīves gājumu, garīgi izsmeļ sevi dažu gadu laikā un apnīk viens otram.

Sargāt savu ģimenes ceļu no šādām traumām, prast radīt lielo, nenovērtējamo ģimenes dzīves bagātību – savstarpēju mīlestību, nozīmē, ka mājās ir vislabvēlīgākais mikroklimats bērnu audzināšanai.

Sestā saruna.

Protiet sargāt un cienīt, turēt godā un pilnveidot cilvēcisko mīlestību – vissmalkāko un viskaprīzāko, vismaigāko un visstiprāko, visgudrāko un viscēlāko cilvēka gara bagātību. Par šo bagātību ir sacerēts tūkstošiem poēmu un miljoniem dziesmu. Es gribu kopā ar jums, mīļās mātes un tēvi, aplūkot to mīlestības pusi, par kuru maz runā – mīlestību kā bērnu audzinātāju.

Kā spoža zvaigzne manās atmiņas debesīs vienmēr paliks atmiņas par Nikolaja Filipovča – laba ārsta un iejūtīga cilvēka – dzīvi. Četrdesmit divus gadus viņš strādāja palielā piedņepras ciemā. Sieva Marija dzemdēja viņam sešus bērnus – trīs dēlus un trīs meitas. Kad nereti pēc sarežģītas operācijas Nikolajs Filipovičš pārnācā mājās noguris un bezspēcīgs, Marija teica: „Atgulies, atpūties, nav vairāk spēkus prasoša darba kā Tavējais…” Bet viņš, smaidot, atbild: „Nē, pats grūtākais, spēkus visvairāk prasošais darbs ir būt par māti. Tas ir visgrūtākais, visnogurdinošākais un visgodājamākais. Es palīdzu cilvēkiem nelaimē, bet Tu radi cilvēces laimi, Tu radi cilvēci. „

Atceroties Nikolaja Filipoviča dzīvi, es domāju: šajā dzīvē izpaudās cilvēka gara bagātība – cilvēciskā mīlestība. Agra rītausma. Marija guļ, nogurusi no ikdienas rūpēm par bērniem, guļ arī dēli un meitas. Klusi pieceļas Nikolajs Filipovičš, lai neuzmodinātu sievu un bērnus. Iet uz dārzu, noplūc rozi, atnes uz guļamistabu, ieliek koka vāzē uz galdiņa pie sievas gultas. Šo vāzi Nikolajs Filipovičš pats uztaisīja pirmajā pēclaulību gadā, strādāja pie tās vairākus mēnešus… Marija gan guļ, gan neguļ, caur miegu dzird Nikolaja Filipoviča uzmanīgos soļus un no rozes asajām smaržām vairs nevar aizmigt, guļ laimīga ar aizvērtām acīm vēl pusstundu.

Tā notika katru rītu – gadiem un desmitgades. Uzcēla Nikolajs Filipovičš mazu siltumnīcu – speciāli ziediem; nāca uz siltumnīcu pēc ziediem arī ziemas salā, rudens slapdraņķī un agrā pavasarī, ņēma puķīti un nesa savai sievai. Izauga viens pēc otra bērni. Un izaugot, cēlās kopā ar tēvu rītausmā un vāzē bija jau ne vairs viena, bet divas, pēc tam trīs, vēl pēc tam četras, piecas, sešas, septiņas puķes…

Nomira Nikolajs Filipovičš. Izklīda pa dažādiem mūsu Dzimtenes nostūriem viņa dēli un meitas, bet māte Marija vēl šodien dzīvo palielajā piedņepras ciemā. Un, lai cik tālu arī nedzīvotu dēli un meitas, reizi gadā viņi atbrauc pie mātes uz viņas dzimšanas dienu; un tad atkal koka vāzē ir septiņas rozes – pa vienai no bērniem un viena no tēva – simboliski. Māte nevar iet dzīvot ne pie viena no bērniem, jo, ja kādam dos priekšroku, citi apvainosies.

Lūk, par ko es domāju, kad runa iet par to, kā audzināt bērnus. Cilvēka mīlestība ir varens audzināšanas spēks. Tas, kurš ar savu dzīvi palielina šo nenovērtējamo cilvēka gara bagātību, tas, audzinot sevi, audzina arī savus bērnus.Jo, kā rakstīja Ļevs Tolstojs, bērnu audzināšanas būtība ir sevis paša audzināšana. Sevis audzināšana ir milzīgs vecāku ietekmēšanas līdzeklis uz bērniem.

Lūk, kāpēc cienījamais tēvs un cienījamā māte, cienājamie jaunieši, kuri gatavojas pirmajam ģimenes dzīves pakāpienam, parunāsim tagad par mīlestību, kas ir saruna par vissvētāko un ietekmīgāko audzināšanas līdzekli. Par cilvēcisko mīlestību, kas ir ne tikai laime, ne tikai vistīrākais prieka un cilvēciska gandarījuma avots, bet kas ved cilvēku pie vispriecīgākā un patīkamākā, tai pat laikā arī pie visgrūtākā, vissarežģītākā un visatbildīgākā cilvēka pienākuma – pie laulības. Voltērs rakstīja, ka laulība un laulības saites ir vai nu vislielākais labums vai arī vislielākais ļaunums. Kad tas ir labums, tad laulība ir debesis (paradīze) zemes virsū… Ja jūs saprotat visu laulības savienības sarežģītību gan kā pilsoniska pienākuma, gan dvēseles un miesas pienākuma, saprāta un ideāla pienākuma, tad laulība, kļūstot par visa labā iemiesojumu, līdz ar to kļūs arī par labdabīgu darba lauku – liela un nenogurdināma darba, un šis darbs, mīļie vecāki, arī ir cilvēciska mīlestība.

Šī darba smalkajās niansēs arī ir visa bērnu audzināšanas gudrība. Cilvēciska mīlestība nav dabiskā tieksme un instinkts, lai gan pamatojas tā uz savstarpēju tieksmi pēc pretējā dzimuma un nav iedomājama bez instinktīvā pirmpamata. Bet jau pēc mēneša laulības dzīves laulātie viens otru būs izsmēluši, ja precēties lika tikai dabiskā tieksme, tikai instinkts, jo tā nav cilvēciska mīlestība. Cilvēciska mīlestība ir dvēseles un miesas, saprāta un ideālu, laimes un pienākumu savienība. Un caur to visu kā sarkans diedziņš ir  izausts darbs, darbs un vēlreiz darbs – nebeidzams un nenogurdinošs darbs, kurš rada cilvēciskā gara bagātību tevī pašā, tēvs un māte.

Puisis ar meiteni kaisli mīl viens otru. Viņiem iesaka: ieskatieties labi viens otrā, iepazīstat labāk viens otru. Nē, mēs esam pārliecināti par mūsu mīlestību, tā ir mūžīga. Apprecējās, nodzīvoja dažus mēnešus kopā, viņa gaida bērniņu un, lūk, jaunajam vīram iekrita acīs cita meitene, viņš pēkšņi sajuta, ka nemīl sievu. Lūk, jums vēl viena šķiršanās, vēl viena sabiedriska traģēdija. Cilvēkam, kurš vēl nav piedzimis, tā ir nelaime visas dzīves garumā. Kāpēc tā notiek, ko darīt, lai tā nenotiktu, kā tāpēc ir jaaudzina jaunatne?

Jaunatne ir ne tikai jāaudzina, bet, pirmkārt, ir jāaudzinās pašiem. Mūsu piemēra jauniešiem nekādas mīlestības nemaz arī nebija. Bija tikai patērētāja vēlme pēc baudas, kas kļūdaini tika noturēta par mīlestību.Viņu laulībā nebija paša galvenā – nebeidzamā darba, kas pēc būtības ir savu gara spēku ieguldījums otrā cilvēkā, lai viņš kļūtu labāks – garīgi bagātāks, laimīgāks. Galvenais – laimīgāks. Kad jaunlaulātie savstarpēji rada laimi, kad ikdienas rūpēs ir šī vissmalkākā un visstiprākā cilvēciskā bagātība, tad savstarpējā mīlestība ir mūžīga, tad pēkšņi nevarēs izrādīties, ka viens it kā ir labāks par otru. Ja runa iet par laulību un mīlestību, tad vispār nevar veikt tādu salīdzināšanu – viens labāks, otrs sliktāks. Katrs cilvēks ir neatkārtojams, ar jauna cilvēka piedzimšanu piedzimst jauna pasaule, un, kad mātei piedzimst bērniņš, tad viņa, sieva un māte, kļūst tūkstošiem reižu neatkārtojamāka savā skaistumā, tomēr šo neatkārtojamību radām mēs, radām ar savu nenogurstošo darbu. Ir veca ukraiņu [austrumukraiņu] tautas gudrība labam vīram arī sieva ir laba, tava sieva ir kā aka, ieskaties tajā, kādu tu tur ieraudzīsi sevi, tāda arī ir tava sieva.

Visstiprākā un vissmalkākā cilvēciskā gara bagātība – mīlestība – uz bērnu iedarbojas kā mūzika, kā apburošs skaistums, kurš valdzina dvēseli. Šī bagātība nepārtraukti noskaņo jūtīgās bērna sirds stīgas – jūtīgumu uz vārdu, labo gribu, maigumu, sirsnīgumu. Tas, kura bērnība ir apgaismota ar mīlestības kā nonogurstoša, laimi radoša darba gaismu, atšķiras ar izteikti jūtīgumu pret tēva un mātes vārdu, viņu labo gribu, viņu pamācībām, padomiem un brīdinājumiem.

Nikolaja Filipoviča ģimenē bija tāds noteikums: kad ģimene beidza pusdienot, visi bērni (gadu starpība nebija nemaz tik liela – deviņi gadi) novāc galdu un mazgā traukus. Reiz ģimene pusdienoja dārzā zem bumbieres. Pati mazākā, sešgadīgā meitenīte aizmirsa par savu pienākumu. Māte pakratīja galvu un ķērās pie darba, kurš bija jādara meitiņai. Meitene sāka raudāt, viņai bija smagi sirdsapziņas pārmetumi…
 
Kā gan audzinot pašam sevi, audzināt bērnus? Ja no bagātās sinonīmu krātuves, ar ko mūsu valoda apzīmē cilvēcisko mīlestību, ir jāizvēlas tas, kurš vispilnīgāk raksturos mīlestības kā nenogurstoša darba būtību, tad tāds sinonīms būs pienākums. Cilvēciskās mīlestības audzinošais spēks ir cilvēka pienākumā pret cilvēku. Mīlēt nozīmē ar sirdi just vissmalkākās cilvēka garīgās nepieciešamības. Lūk, šī spēja sajust cilvēku ar sirdi arī tiek nodota no tēva un mātes bērnam bez jel kādiem vārdiem un paskaidrojumiem, tikai ar personisku piemēru.

Nikolajs Filipovičš nepieprasīja no bērniem, lai viņi celtos agri no rīta, kopā ar viņu un nestu mātes jeb, kā teica meitenes, agro puķīti. Viņš neieguldīja īpašu piepūli, lai bērni redzētu, kā viņš iet uz dārzu vai siltumnīcu un atnes puķi. Bērni gulēja un it kā caur sapņiem juta priekš kam un kādēļ tēvs to dara, kādas jūtas viņš tā pauž, ko tas dod mātei. Bērni mācījās uztvert vislielāko cilvēcisko tieksmi – tieksmi pēc laimes. Viņiem gribēsjās iet pretī šai tieksmei, un viņi gāja, darīja labu, deva mātei prieku.

Agrā puķīte mātei ir cilvēciskā gara bagātības skaistuma kalngals, ko radīja nenogurstošs Nikolaja Filipoviča darbs ģimenē. Un uz šo virsotni veda akmeņainas un ēnainas takas. Sešu bērnu audzināšana ir darbs, kurš prasa no mātes ļoti lielus fiziskus un garīgus spēkus. Uz katra soļa bērni redzēja, var pat teikt, ar sirdi sajuta tēva attieksmi pret nevieglo mātes darbu. Bērnus, tiklīdz viņi to spēja saprast ar prātu un sirdi, uztrauca ne tikai tas, ka tēvs uzņēmās uz sevis visu, ko varēja, lai atvieglotu mātes darbu. Viņus īpaši uztrauca tēva uzmanība, iejūtīgums, viņa dvēseles spēja sajust, ka mātei nav viegli un ka viņai ir jāpalīdz. Šīs spējas attīstība arī ir sevis audzināšana – tas vislabākais un visuzskatāmākais piemērs, par kura milzīgo lomu runāja  Tolstojs. Tur, kur jaunais tēvs savu mzo bērnu acu priekšā nenogurstoši attīsta sevī šo spēju, kur sievas rūpes un raizes kļūst arī par vīra rūpēm un raizēm, tur ģimene kļūst par emocionālās un tikumiskās audzināšanas skolu. It kā liekas, ka neviens jau speciāli nemāca bērnus: neesiet vienaldzīgi pret cilvēkiem, bet viņi ir jūtīgi, laipni, labsirdīgi, atsaucīgi. Šo labestību viņos attīsta tēva pašaudzināšana.

 Cilvēciskā mīlestība ir ne tikai nenovērtējama cilvēciskā gara bagātība. Tā ir arī nepārtraukti mainīga, izmaiņās esoša bagātība. Tas nav briljants, kura spožums nemainās desmitgadēm ilgi. Tas ir dārgakmens, kura krāsu spēle mainās ar katru gadu un pat mēnesi un pats interesantākais, ka par šīs krāsu spēles saimnieku kļūst tas, kuram pieder šis dārgakmens. Iemācieties būt par burvju mākslinieku no kura gudrības ir atkarīga dižā māksla saglabāt dārgakmeņa krāsu mainību visu dzīvi. No šīs mākslas ir atkarīgs jūsu mīlestības audzināšanas spēks, pat vairāk, no tā ir atkarīgs jūsu laulības cietoksnis  – dvēsels un miesas, saprāta un ideālā, laimes un pienākuma savienība.

Ja laulībai nav nekā cita uz kā turēties kā tikai uz ātri pārejošo pirmo mēnešu kaislību, tad jūsu mīlestības dārgakmens pārvēršas par izdegušu ogli. Bet debesu, paradīzes vietā jūsu māja pārvērtīsies par elli, un jūsu bērniem tas dos ciešanas, vienaldzību un neticību cilvēkam. Augsti tikumiskā laulībā pirmās kaislības uguns ir visdārgākās atmiņas uz visu dzīvi, kas it kā apgaismo nākamos dzīves mirkļus un kā atspulgs ir jaunā dzīve – savstarpējās laimes radīšana un bērnu audzināšana. Augsti tikumiskā daudzgadīgā laulībā uz katra soļa izpaužas cilvēka cilvēciska attieksme pret cilvēku un vispirmām kārtām vīra attieksme pret sievu. Cilvēciska attieksme pret sievu un māti ir attieksme pret dzīvības avotu, pret pašu dzīvi, jo sieviete, sieva, māte ir pirmkārt jaunas dzīvības radītāja. Kad šī doma, šis ideāls kā sarkans diegs caurauž visu ģimenes dzīvi, bērns mācās no vecāku piemēra – pirmkārt tēva – cienīt un sargāt dzīvību, attiekties pret to kā pret visdārgāko lietu pasaulē, ar ko nekas cits nav salīdzināms. Jāiemāca cienīt un sargāt dzīvību – tā ir galvenā tikumiskās uzvedības sakne, no kuras kā papildsaknītes barojas iejūtība, sirsnība un rūpes par cilvēku.

Es pazīstu vienu labu ģimeni: vīrs strādā traktoru brigādē, māte – slaucēja. Darbs mātei nav viegls. Dažas dienas nedēļā jāuzsāk darba diena fermā sešos no rīta. Lai pagatavotu brokastis, ir jāpieceļas četros. Vīrs neļauj sievai celties tik agri. Četros ceļas viņš, sagatavo brokastis un pusdienas, pavada sievu uz darbu, bet pēc tam bērnus uz skolu. Atgriežas vīrs no darba četros, bērni jau mājās, sievas vēl nav. Paēduši, vīrs ar bērniem sāk gatavot vakariņas. Tēva un bērnu kopējo darbu iedvesmo doma: mūsu mammai nav viegli, viņai šodien ir saspringta diena, pagatavosim garšīgas vakariņas, izdarīsim visu tā, lai, atgriezusies no darba, viņa varētu atpūsties. Darbs bērniem nav rotaļa, bet rūpes par visdārgāko cilvēku pasaulē – mammu. Par pašu dārgāko cilvēku pasaulē mamma kļūst pateicoties tam, ka no dienas dienā tiek pieliktas fiziskas un garīgas pūles, lai viņu iepriecinātu. Par dārgu cilvēku kļūst tas, kurā ir ielikti dvēseles spēki. Ja jūs, māte, gribat būt savam dēlam, savai meitai par visdārgāko cilvēku pasaule, iedvesmojiet viņus tiekties dot priekš jums prieku un laimi.
 
Cilvēciskā skaistuma kroni – sievieti – bērna sirds iepazīst vissmalkākajos un visnemanāmākajos sīkumos. Katru reizi, kad mātei ir grūta, saspringta darba diena, tēvs, pagatavojot kopā ar bērniem vakariņas, paņem jaunu, tīru priekšautu un pakarina pie izlietnes. Māte šajā tīrajā priekšautā ir vislielākā strādniece, tā ir cieņa pret viņas darbu, pret cilvēcisko skaistumu un pret dzīvības avotu.
 
Tā arī ir audzināšana ar mīlestību, sevis audzināšana un bērnu audzināšana ar piemēru. Tikai tur, kur tēvs pats audzina sevi, rodas bērnu pašaudzināšana. Bez spoža tēva piemēra visas sarunas par bērnu pašaudzināšanu ir tukšas skaņas. Bez vecāku piemēra, bez vecāku mīlestības siltuma un gaismas, kas izpaužas savstarpējā cieņā un rūpēs, bērnu pašaudzināšana nav iedomājama. Bērnam gribas būt labam tikai tad, kad viņš redz ideālo un aizraujas ar to. Šajā ļoti smalkajā audzināšanas sfērā tikumiskie jēdzieni formējas tikai uz cēlu cilvēcisko jūtu pamata. Bet bērnu jūtas rodas no vecāku jūtām.

Lūk, ko pastāstīja mana audzēkne Vaļa Kobzara pirms svinīgā skolas beigšanas pasākuma par visdziļāko bērnības pārdzīvojumu: „Man bija septiņi gadi, kad mamma smagi saslima. Tēvs pa naktīm sēdēja pie slimnieces gultas. Atmiņā palikusi šāda aina. Pamostos rītausmā. Māte smagi elpo, bet tēvs ir noliecies pār viņu un skatās uz mammas seju, un acīs viņam ir tādas sāpes un tāda mīlestība, ka tai mirklī man atvērās vēl nezināma cilvēciskās dzīves lappuse – uzticība. Man šķiet, ka kopš tā brīža es pa īstam iemīlēju tēvu. Ir pagājuši desmit gadi. Tētis ar mammu dzīvo mierā un saticībā. Viņi man ir visdārgākie cilvēki pasaulē. Tēvu mīlu ar kaut kādu īpašu mīlestību. Nav bijis tāda gadījuma, kad es nepaklausītu viņa padomam vai samelotu. Vienmēr, kad skatos viņam acīs, redzu visuvarenās cilvēciskās mīlestības nedziestošo gaismu.”

Ieklausieties, tēvs un māte, šajos vārdos. Ko mēs atstājam savu bērnu sirdīs  – ar saviem darbiem un vārdiem, rīcību un jūtām? Ar ko mēs paliksim saviem bērniem atmiņā, kā pacelsim sevi viņu acīs? Ir tikai viens visuvarens garīgs spēks, ar kuru nekas nav salīdzināms, un kurš ir spējīgs atstāt dvēselēs mūsu tēlu kā īsta cilvēciska skaistuma tēlu. Šis spēks, kas ir vislielākā cilvēciskā gara bagātība,  ir mīlestība. Tāpēc radīsim šo bagātību ar savu dzīvi. Ja tas ir mūsu vecāku sirdīs, tad mums ir ar ko audzināt bērnus.

Septītā saruna. Ģimenes morālās vērtības.

Ģimenes dzīves ideālu ukraiņu tautas pedagoģijā labi izteica lieliskais ukraiņu dzejnieks I.Kotļarevskis: „Lai ir ģimenē prieks; Lai ir klusums un miers; Laimīgi ļaudis; Svētīta valsts …”  Kad aizdomājos par šo lielo un daudzšķautnaino terminu – saskaņa ģimenē, man uzreiz nāk prātā Alekseja Matvejeviča ģimene. Viņš ir mūsu kolhoznieks, visu cienījams cilvēks. Viņš ar sievu Mariju Mihailovnu kādreiz mācījās mūsu skolā, kurā tagad mācās viņu trīs meitas.
 
Mūs, skolotājus, parasti aizkustināja, ka šai ģimenē starp vecākiem un bērniem valdīja sirsnīgas, atklātas un tiešas attiecības. Tas prasa īpašu uzmanību no katra, kurš vēlas izprast vecāku pedagoģijas noslēpumus, kas ir smalka, sirsnīga iejūtība cilvēkam pret cilvēku.

Marijka atgriežas no skolas, nav vēl paspējusi atvērt durvis, kā pēc viņas acīm māte sajuta, ka skolā ne viss ir labi. „Pastāsti, meitiņ, kas Tev tur gadījās?” Meita stāsta, ka bija kontroldarbs algebrā, uzdevumi bija grūti un ka visdrīzāk pieļāvusi kļūdu aprēķinos…

Vecmāmiņa Marija sēž skumīga pie loga un nesaka ne vārda un pie viņas viens pēc otra pienāk satrauktie bērni un jautā: „Kas Jums sāp, vecmāmiņ, varbūt Jums kaut ko atnest?”

Atpūtušies pēc skolas Oļesja, Petrika un Marijka sēžas pildīt mājasdarbus. Visu izdara pašu spēkiem – tas ir kļuvis par vienu no ģimenes noteikumiem

Reiz, kad Oļesjai tiko palika četri gadi un no Alekseja Matvejeviča ģimenes uz skolu gāja tika divi bērni, skolas vecāku sapulcē tika runāts arī par smalko un maigo bērnu garīgās dzīves pusi šai ģimenē, par viņu augsto goda izjūtu, tieksmi visu izdarīt pašu spēkiem. „Pastāstiet, Marija Mihailovna, – klases audzinātājs uzrunāja māti, – lai visi vecāki paklausās, kā Jūs audzināt savus bērnus? Kā Jūs panācāt viņu dvēselēs tās nenovērtējamās īpašības, kas vairumam ģimeņu pagaidām  diemžēl neizdodas?” Māte iesmējās un atbildēja: „Mums ar vīru nav laika audzināt bērnus. Mēs katru dienu esam darbā: vīrs lauksaimniecības fermā, bet es laukā vai dārzā; vasarā, kur vajag, tur arī strādāju, bet ziemā kopā ar vīru fermā. Bet bērni paliek mājās ar vecmāmiņu. Mūsu ģimenē ir tāds likums: tiklīdz bērns nostājās uz savām kājām, tā tūlīt pat ir jāstrādā. Un ne tikai priekš sevis, bet arī priekš cilvēkiem. Bet par audzināšanu lai jums pastāsta tie, kuri nestrādā, sēž ar bērnu un vēl karo ar viņu par divniekiem, kā ne reizi vien esmu dzirdējusi…” Mums skolotājiem un vecākiem no teiktā uzreiz kļuva skaidrs: tas, ko māte apsauca par audzināšanas trūkumu, patiesībā arī ir visīstākā audzināšana.

Kā tad izpaužas tā audzināšana – kas ir tas nezūdošais likumus, par kuru runāja māte? Dziļā cēlsirdībā un cilvēcisko savstarpējo attiecību skaistumā. Ne vienu gadu vien mēs domājam par tiem garīgajiem spēkiem, kuri apvieno cilvēkus Alekseja Matvejeviča ģimenē, redzam šo spēku arvien jaunas un jaunas šķautnes arī citās ģimenēs – un mums kļūst acīmredzams: pats galvenais ir morālā bagātība, kam ir milzīgs audzinošais spēks, – savstarpējās rūpes, savstarpējā cieņa. Alekseja Matvejeviča ģimenē (līdzīgi kā citās brīnišķīgās ģimenēs) valda Cilvēka kults, pienākumu pret Cilvēku kults.

Audzināšanas varenais garīgais spēks ir apstāklī, ka bērni mācās skatīties uz pasauli vecāku acīm, mācās no tēva cienīt māti, vecmāti, sievieti, cilvēku. Sieviete, māte, vecmāte ģimenē var pat teikt ka kļūst par emocionālo, estētisko, tikumisko, garīgo ģimenes centru, par tās galvu. Tēvs pārnāca no darba un pirmais, ko viņš prasa bērniem, kas viņam noteikti ir jāzina, kā vecmātēm (viņa mātei un sievas mātei)  ar veselību. Lai cik viņš arī nebūtu aizņemts, lai kādas neatliekamas rūpes un raizes arī nebūtu – pirmās rūpes un pirmās raizes ir par vecmāmiņām. Meita Marija uz visu mūžu atcerējās dienu, kad tēvam palika trīsdesmit gadu. Bija jāatnāk viesiem, visi gatavojās ģimenes svētkiem, bet pēkšņi saslima vecmamma Marija – mammas mamma. „Ne par kādiem svētkiem nevar būt ne runas, „ – teica tēvs un aizveda vecmāti uz slimnīcu.

Kad Oļesjai palika 4 gadi, nomira mammas mamma. Tas notika maijā. Bērni iestādīja uz vecmātes kapa ziedus. Bet netālu no mājām iestādīja rožu krūmu un nosauca par vecmāmiņas Marijas rozēm. Katru gadu skaidrā maija dienā Marija, Petrika un Oļesja nes rozes uz vecmātes kapu. Šī diena ģimenē tā arī saucas – vecmāmiņas diena.

Varbūt kādam lasītājam var šķist: vai maz ir vērts runāt par ziediem uz kapa, rožu krūmu, kas ir veltīts mirušajam, par ģimenes dienu – vecmātes dienu. Jā, jo bez tā nav iedomājama īsta audzināšana, bez tā nav to garīgo spēku uz kuriem turas ģimene. Ir tāda veca franču paruna: mirušie atriebjas dzīvajiem par to, ka dzīvie ir aizmirsuši par mirušajiem.

Dzīve māca, ka atriebjas nežēlīgi: labā un dzīvei ideāli piemērotā zemē izaug velnarutks – cilvēki ar akmeņiem sirds vietā, bezdvēseliski, auksti aprēķinātāji. Mirušo atmiņas godināšana un cieņa pret tiem ir milzu kapitāls, kura procenti tiet dzīvajiem. Tās ir cilvēcības saknes.

Alekseja Matvejeviča ģimenē tēvs dara visu, lai bērni cienītu un godātu māti. Vasarā un agrā pavasarī darbs lauksaimniecības fermā ir vieglāks nekā cukurbiešu audzēšanas laukā, kur strādā māte. Un, lūk, saspringta un grūta drab laikā vasarā Aleksejs Matvejevičš strādā uz lauka, bet sieva – fermā. Bērni ir pieraduši, ka tēvs vienmēr uzņemas visgrūtākos darbus un mācās no viņa skatīties uz māti ar cēla un stipra vīrieša acīm.

Audzināšanas māksla tādās ģimenēs kā Alekseja Matvejeviča ģimene ir tieši tajā, ka morālā bagātība tiek radīta ar savstarpējām attiecībām, kurās cieši ir saistītas un pārklājas mīlestība,  labsirdība, pienākuma apziņa un darbs ar personisko piemēru. Alekseja Matvejeviča un Marijas Mihailovnas bērni ir strādīgi, atklāti un sirsnīgi tieši tādēļ, ka viņu pašu dārgāko cilvēku tēlos – tēvā un mātē – atklājas cēls cilvēka un pašiem sevis redzējums.

Nododot bērniem vissmalkākos cilvēciskā cēluma garīgās nianses, tēvs jau no mazotnes modināja viņos jūtīgu sirdsapziņu – spēju novērtēt un sargāt labo pašiem sevī un būt prasīgiem pret sevi.

Pāris vārdos izteikta vecāku pedagoģijas gudrība ir prasmē panākt bērnu prasīgumu pašiem pret sevi. Prasīgums pret sevi ir morāles likums paša sirdī, godīgums vienatnē ar sevi – vecākiem tas ir augstākais sapnis, ideāls. Un sasniegts tas tiek tad, kad mīlestība, labsirdība, maigums tiek apvienots ar stingru prasīgumu, pienākumu, nesamierināšanos ar ļaunumu, nepatiesību, meliem.

Pirms svinīgās uzņemšanas komjaunatnē Marija man pastāstīja: es neatceros no kāda vecuma sāku strādāt. Cik sevi atceros – vienmēr strādāju. Tas bija ļoti sen. Tad laikam man bija kādi gadi septiņi. Tēvs man pateica: iestādi šos trīs vīnogulājus. Tad es to pratu jau ļoti labi.Izraku bedri, ielēju tajā ūdeni un iestādīju. Bet saknes nesamērcēju mālainā šķidrumā kā tas ir jādara. Atceros tobrīd padomāju, saknes taču būs aizbērtas ar zemi un neviens neuzzinās samitrināju es tās vai nē. Iestādīju, aplēju. Tēvs vakarā prasa: „Saknes samitrināji mālainā šķidrumā?” Nekad dzīvē ne pirms, ne pēc tam es nemeloju, bet šoreiz sameloju.Viņš neteica ne vārda, tikai uzmanīgi ieskatījās man acīs. Skumji nopūtās, it kā kāds viņam būtu uzvēlis smagu nastu, atraka manus stādus, samērcēja mālainā šķidrumā… Bet es stāvēju un skatījos… Un seja man bija sarkana aiz kauna. Pabeidzis darbu tēvs teica: „Var daudzus apmānīt, bet sevi nekad neapmānīsi.”
 
Gadās, ka vecāki sūdzās: „Ko mums darīt ar dēlu? Nesaprot labus vārdus, nesaprot pa labam. Māci viņam – tas ir labi, bet tas slikti, šito drīkst, bet to nedrīkst, bet viņš to itkā nemaz nedzirdētu.” Vienaldzība pret vārdu audzināšanā ir liela nelaime. Zaudējuši cerības, ka var audzināt, izmantojot vārdus, vecāki liek lietā žagarus un siksnas… Kā nepieļaut šādu nelaimi? Kā panākt, lai vārdi audzinātu, lai uz bērna dvēseles vijoles būtu stīgas nevis resnas virves? Tāpēc agrā bērnībā cilvēkam ir jāiziet smalku, sirsnīgu cilvēcisko savstarpējo attiecību skolai. Šīs savstarpējās attiecības ir pati galvenā ģimenes tikumiskā bagātība.

/Brošūra „Vecāku pedagoģija” izdota 1978.gadā pēc autora nāves. Sarakstīta laika posmā no 1958. līdz 1970.gadam/
 
Vasīlija Suhomļinska (1918-1970) biogrāfija

Dzimis 1918.gadā Vasiļjevkas ciemā (pašreizējais Kirovogradas apgabals Ukrainā) nabadzīgā zemnieku ģimenē. Te pagāja viņa bērnība un jaunības gadi. Tēvs Aleksandrs Suhomļinskis līdz revolūcijai bija plotnieks, galdnieks un citu amatu pratējs – strādāja kā algots darbinieks zemniekiem. Padomju laikā kļuva par ciema pirmrindnieku, sabiedrisko aktīvistu, piedalījās patērētāju kooperatīvu un kolhozu vadībā, rakstīja avīzēm, vadīja amatniecības apmācības septiņgadīgo skolā. Māte Oksana Suhomļinska bija mājsaimniece, veica sīkus drēbniecības darbus, strādāja kolhozā. Ģimenē bez Vasīlija bija vēl trīs bērni – Ivans, Sergejs un Melānija. Visi bērni kļuva par lauku skolotājiem.

1933.gadā Vasīlijs devās mācīties uz Kremenčugu, pēc tam iestājās pedagoģijas institūtā; 17 gadu vecumā kļuva par skolotāju no sava ciema netālā skolā. 1938.gadā pabeidza Poltavas pedagoģisko institūtu. 1941.gadā brīvprātīgi aizgāja uz fronti. 1942.gadā tika smagi ievainots kaujās pie Maskavas un tikai brīnumainā kārtā palika dzīvs. Šāviņa atlūza palika viņa krūtīs visu mūžu. Pēc ārstēšanās gribēja atgriesties frontē, bet medicīnas komisija viņu neatzina pat par daļēji derīgu karadienestam. 1948.gadā kļuva par Pavliškas vidusskolas direktoru un palika tāds līdz mūža galam. 1955.gadā kļuva par pedagoģisko zinātņu kandidātu, 1958.gadā par nopelniem bagāto Ukrainas PSR skolotāju, bet 1968.gadā par PSRS Pedagoģijas zinātņu akadēmijas locekli. Suhomļinskis ir 30 brošūru un monogrāfiju, 500 rakstu, simtiem stāstu un pasaku autors.

Suhomļinskis radīja oriģinālu pedagoģisku sistēmu, kura balstās uz humānisma principiem  un bērna personības atzīšanu par augstāko vērtību, uz ko ir jābūt orientētiem visiem audzināšanas un izglītošanas procesiem, saliedēta pedagogu – domubiedru kolektīva un skolēnu radošajai darbībai. Suhomļinskis veidoja apmācības procesu kā iepriecinošu radošu darbu; lielu uzmanību pievērsa skolēnu pasaulskatam; nozīmīgi apmācības elementi bija skolotāja vārds, mākslinieciskais izklāsta veids, pasaku sacerēšana un mākslas darbu radīšana kopā ar bērniem. Suhomļinskis izstrādāja kompleksu estētisku programmu „audzināšana ar skaistumu”. Suhomļinska mūža grāmata – „Sirdi atdodu bērniem” (izdota arī latviski). Vēl pie ievērojamajiem darbiem minami „Etīde par komunistisko audzināšanu” (1967), “Pilsoņa veidošanās” (1971), ”100 padomi skolotājiem” (1984), “Kolektīva audzināšanas metodika” (1975), “Kā audzināt īstu cilvēku” (1990), “Vēstule dēlam” (1987), , “Par audzināšanu” (1981).

Avots:
http://nsportal.ru/node/21540/2011/10/sukhomlinskiy-va-roditelskaya-pedagogika
http://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%A1%D1%83%D1%85%D0%BE%D0%BC%D0%BB%D0%B8%D0%BD%D1%81%D0%BA%D0%B8%D0%B9,_%D0%92%D0%B0%D1%81%D0%B8%D0%BB%D0%B8%D0%B9_%D0%90%D0%BB%D0%B5%D0%BA%D1%81%D0%B0%D0%BD%D0%B4%D1%80%D0%BE%D0%B2%D0%B8%D1%87

Informācijas aģentūra
/18.12.2014/

Šis ieraksts tika publicēts !!! PAR BĒRNIEM !!!, Kat.: Izglītība, Reģ.: Krievija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Vecāku pedagoģija jeb bērnu audzināšanas pamatprincipi

  1. Atpakaļ ziņojums: Vecāku pedagoģija jeb bērnu audzināšanas pamatprincipi | Basic Rules of Life

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s