Par Baltkrievijas ekonomiku: pārdomas pēc ceļojuma pa Baltkrieviju

Liela žurnālistu grupa pēc Baltkrievijas vēstnieka ielūguma 2007.gadā veica trīs dienu ceļojumu pa Baltkrieviju. Vairums braukušo jau publicēja savus iespaidus un visai sīki aprakstīja, ko tur redzēja: gan labos ceļus, gan tīros un sakoptos lauku ciematiņus, kurus valsts par budžeta līdzekļiem rekonstruē, līdz pat privātmāju žogiem un jumtiem. No horizonta līdz horizontam ir redzami ideāli apkoptie kolhozu lauki (kolhozi tagad tur saucas par ražošanas kooperatīviem), mūsdienīgas fermas tūkstošiem lopu ar lopbarības sagatavošanas kompleksiem, masveida “ražošanas” dārzi, kuri stiepjas gar ceļiem vairāku kilometru garumā. Baltkrievijā ir daudzi tūkstoši uzņēmumi, kuru analogi Latvijā bija, bet kuri tagad ir nomiruši un pārvērtušies par supermārketiem, jaunuzcelti dzīvojamie rajoni ar sešjoslu ielām, kas izslēdz “korķu” veidošanos šajos posmos. Baltkrievijā ir ļoti daudz kas, neatkārtošos šeit par to, ko jau uzrakstīja citi. Koncentrēšos uz galveno: kādēļ Baltkrievija un Latvija tik kardināli atšķiras un kādēļ Baltkrievija investoriem ir tik pievilcīga.

Kas patīk investoriem?

Ja mēs palasīsim Latvijas ekonomisko presi, tad uzzināsim, ka galvenais, kas patīk investoriem, ir ekonomiskā brīvība. Regulāri tiek publicēti dažādu valstu ekonomiskās brīvības reitingi, kas tiek noteikts, izmantojot dažādus rādītājus: cik dienu laikā var izveidot uzņēmumu un to likvidēt, cik tam ir nepieciešami dokumenti utt. Šie rādītāji, protams, bieži vien ir izšķiroši un Latvijai šāda tipa ekonomiskās brīvības ziņā ir “laba slava”. Lūk, pagāšnedēļ prese rakstīja kā divi bomži “menedžera” vadībā, kurš tiem nopirka jaunus uzvalkus un šlipses, “pilnīgi brīvi” “pievāca” vairākus miljonus vērtu apbūves zemesgabalu Kalnciema ielā, un nepieciešams tam bija tik vien kā bomžu pasu kserokopijas. Viņi paspēja speciāli šiem mērķiem reģistrēt uzņēmumu un pārreģistrēt Zemesgrāmatā uz to apbūves zemesgabalu. Neuzspēja tikai pārdot zemesgabalu kaut kādam ukrainim – iejaucās policija. Brīvības mazliet, mazliet pietrūka.

Patiesībā investorus piesaista nebūt ne brīvība (pasaciņas par brīvību kā investoru piesaistītāju nezinošam pūlim stāsta sorosītveidīgi darboņi), bet gan potenciālās peļņas līmenis un laika posms kādā to var iegūt. Pilnīgi skaidrs un konkrēts rādītājs. Un investorus nebiedē piārveidīgas mantras par “diktatoriem” un “cilvēktiesībām”, galvenais, lai tik būtu peļņa.

Kāpēc foreļu audzēšanas lielsaimniecība tika uzbūvēta Baltkrievijā, nevis Latvijā vai Krievijā?

Baltkrievijā mūs aizveda apskatīties pilnīgi svaigu investīciju piemēru – uz zivjaudzētavu netālu no Grodno, ko tur radīja viens krievu uzņēmējs. Skaista vieta: ne pārāk augsti kalniņi, upīte, ezeriņš, dīķi. Tas ir krievu-baltkrievu kopuzņēmums, kurš tikai uzsāk savu darbību. Kā tas radās? Pēc baltkrievu saprašanas – ļoti vienkārši: partneri iznomāja 26 hektārus meža, izdomāja, sarēķināja, uzcēla zivju audzētavu un sāka strādāt. 26 hektāri zemes 20 kilometrus no Grodno nav maza zemesplatība, pēc mūsu mērauklas tā ir “zelta ādere”, bet šo zemi tā vienkārši iznomāja investoriem tikai par 500 dolāriem. Un viss! Vēl tikai jāveic vienreizēja iemaksa un var sākt būvniecību. Visa zeme Baltkrievijā pieder valstij, tāpēc to nepārdod un spekulācija ar zemi nav iespējama. Ja veiksmīgi pabeigs būvniecību, tad iegūs zemes lietošanas tiesības uz neierobežotu laiku, kamēr vien eksistē uzņēmums. Pie tādām zemes izmaksām foreļu audzētava sanāk rentabla. Ne Latvijā, ne Krievijā nekas tāds nav iespējams, jo tur zemes cenas netālu no lielpilsētām ļauj tur celt tikai villas un kazino. Iespējams ko tādu Latvijā un Krievijā varētu uzcelt dziļos laukos, kur nav infrastruktūras un foreles nevienam nav vajadzīgas.

Valsts īpašumtiesības uz zemi ir viens no galvenajiem faktoriem, kurš nodrošina Baltkrievijas ekonomikas efektivitāti. Ja gribi pelnīt ar zemi, tad tā ir jāapstrādā, nevis jāpārpārdod. Citas izejas nav! Gribi uzcelt rūpnīcu, uzrādi projektu un valsts iedalīs zemes gabalu uz visu tā darbības laiku, kaut vai beztermiņa. Un lēti! Tieši tāpat ar savu zemi rīkojas Ķīna. Vienkārši valsts ir ieinteresēta attīstīt savu ekonomiku, nevis veicināt spekulācijas ar nekustamiem īpašumiem un viņu peļņas burbuļu rašanos.

Lūk, tāda ir “dīvainā” baltkrievu valsts – “pēdējā Eiropas diktatūra”. Tāpēc arī Baltkrievijā nav problēmu ar jaunu dzīvojamo rajonu uzcelšanu un sešjoslu ceļu būvniecību tajos, un tur neceļ mājas pagalmos un bērnu laukumiņos kā Rīgā. Un bomži Baltkrievijā nevar tikai ar savas pases kserokopiju atņemt jums jūsu zemesgabalu, uz kura jūs grasījāties uzcelt māju. Bet pats galvenais, ko dod valsts īpašums uz zemi, ir investīciju efektivitāte reālajā ekonomikā. Latvijā, dēļ uzpūstajām nekustamo īpašumu cenām, pasīvu daļas vērtība uzņēmumu pamatkapitālā ir sasniegusi jau 50 – 70%. Tam pievienojiet vēl augstos nodokļus un izmaksas , kas uzņēmumiem pēc mūsu likumiem ir jāsamaksā, un jūs iegūsiet gandrīz 100% no visām investīcijām. Tāda ekonomika normāli (tas ir legāli) funkcionēt nespēj. Neviens normāls investors nenāks uz šejieni radīt te kādu uzņēmumu (arī ne hai-tek, kā pie mums mēdz sapņot), ja viņam savi līdzekļi vārda burtiskā nozīmē ir jāierok zemē un pēc tam ir jāmaksā par tiem milzīgi nodokļi.

Balkrievijas labklājības cēlonis: atteikšanās no “šoka terapijas”

Uzveikt inflāciju ir vienkārši, ja vien ir patiesa vēlēšanās. Baltkrievijā tā bija, bet Latvijā notika kaut kas pavisam cits. Balkrievijā, kopš neatkarības pirmsākumiem bija milzīga inflācija, tapat kā Latvijā – simtiem procentu gadā. 1993. – 1994. gadā Latvijā, pateicoties Latvijas Bankas prezidenta Eināra Repšes stingrai un “varonīgai” nostājai, tika ieviests stingrs un dārgs lats un Latvija īsā laika posmā uzvarēja inflāciju, bet līdz ar to gandrīz pilnībā iznīcināja savu nacionālo ražošanu. Latvijā tika realizēta “šoka terapiju”.

Vārdnīcā “šoka terapija” ir definēta sekojoši: “radikālu darbību komplekss, kuru mērķis ir ekonomikas atveseļošana, kas pārtraauc ierastos ekonomiskos sakarus un izjauc esošo ekonomisko lietu kārtību, un kam ir virkne negatīvu seku: cenu pieaugums, inflācija, bezdarba pieaugums u.c.”

Kāpēc ierasto ekonomisko sakaru pārtraaukšana, cenu pieaugums, bezdarbs un citi negatīvie faktori skaitās pozitīvi un tiek saukti par terapiju ir liels noslēpums. “Šoka terapijas” autors ir ASV izskolotais poļu ekonomists Lešeks Balcerovičs. Amerikā mācījās arī citi “šoka terapijas” autori un realizētāji no pēcpadomju telpas, bet daži amerikāaņu “skolotāji” pat brauca veikt “apmācības mājās” [uz vietas]. Mācīja tieši “šoka terapiju”. Kāpēc?

Par “šoka terapijas” sekām nopietni nerunā. Bet tās sekas ir apstāklī, ka, kamēr nacionālā ekonomika atradās šoka stāvoklī, notika pilnīga “dzīves saimnieku” [ekonomikas pārvaldītāju] nomaiņa. Valstī ienāk ārzemnieki, pa niecīgām summām izpērk visas “ekonomiskās virsotnes” [militārās stratēģijas analoģija] un iznīcina visus savus iespējamos konkurentus. Valsts tiek pārpildīta ar importa precēm, no kā tā atbrīvoties vairs nespēj, bet jaunie saimnieki tikai ceļ arvien jaunus lielveikalus. To visu mēs novērojām un novērojam Latvijā, un labi redzam šādu darbību graujošos rezultātus un sekas.

Baltkrievija izvēlējās sev citu ceļu – daudzkārt veiksmīgāku un labklājību saglabājošāku un pavairojošāku. Inflācija ir pāalieku liels naudas daudzums pār pieejamo preču un pakalpojumu daudzumu, kas ir atkarīgs no darba ražīguma. Ir divi ceļi, lai tiktu galā ar inflāciju: 1. Atņemt tautai naudu (samazināt naudas daudzumu apgrozībā). 2. Attīstīt ražošanu (palielināt preču daudzumu). Pirmais ceļš ir mūsu – Latvijas ceļš, mēs pat tagad ar visādiem birokrātiskiem paņēmieniem cenšamies to realizēt. Tas ir kaut kas līdzīgs šoka terapijai. Baltkrievi pašos pamatos atteicās no “šoka terapijas” un tamlīdzīgām metodēm.

No ekonomikas viedokļa 1990-o gadu sākuma situācija ir viselementārākā pārprodukcijas krīze: PSRS “pārbūve” un sabrukums iznīcināja ekonomiskos sakarus un saražotās produkcijas noiets strauji samazinājās ar visām no tā izrietošajām sekām. Lai gan šī krīze savā būtībā bija elementāra, tomēr dziļa – līdzīga 1930-o gadu ASV “lielai depresijai”. Kā ar šāda veida krīzēm cīnīties bija zināms – ekssistēja laba ASV prezidenta Franklina Rūzvelta pieredze un pašpārliecinātā poļa Lešeka Baļceroviča receptes nebija nepieciešamas. Nopietniem cilvēkiem, protams [nevis muļķiem un nezinoša pūļa muļķošanai].

Lai pārvarētu krīzi, bija nepieciešams atrast rūpniecībai un lauksaimniecības uzņēmumiem jaunus tirgus [vai atjaunot iepriekšējos], modernizēt saskaņā ar jauno tirgu prasībām augsti tehnoloģisko ražošanu un saglabāt augstas kvalifikācijas darbaspēku. Tāpēc darbaspēkam ir jāmaksā labas algas, ir jāuztur invalīdi un pensionāri, jāmaksā bērnu pabalsti, ir jāuztur un jāattīsta veselības aizsardzība, izglītība un infrastruktūra, jāveic mājokļu celtniecība… Visu pat neuzskaitīsi. Vajadzēja vienkārši bez zaudējumiem uzturēt visu no PSRS mantotās valsts pārvaldes aparāta un struktūras darbaspēju, savādāk sabrukums, nelaimes, neveiksmes un zaudējumi.

Baltkrievija to visu izdarīja. Baltkrievi pat Nacionālo bibliotēku uzcēla. Tā izpildei tika mobilizēti visi valts resursi, viss, ko Baltkrievijas ekonomika nopelnīja. Bet tas neapstādināja jaunu māajokļu celtniecību, jaunu skolu, slimnīcu, bērnudārzu celtniecību [Latvijā skolas slēdz, Latvijas iedzīvotāji masveidā dodas ekonomisko bēgļu gaitās un Latvija izmirst]. Baltkrievijas valsts pārvaaldes struktūrā nekas neatmira. Baltkrievijā visam viss pietika. Izrādās pietiek, ja nezog [kā Latvijā].

Baltkrievijas ikgada rūpniecības līmenis bija 110-116%. Citas izejas Baltkrievijai nebija un nav – tikai ražošana. Zeme pieder valstij, bet importa preces tiek apliktas ar nodokli. Viss. Ja gribi nopelnīt, ir jāražo. Un līdz ar rūpniecības apjomu pieaugumu, Baltkrievijā sāka samazināties arī inflācija. Baltkrievijā inflācija samazinājās nevis dēļ kaut kādiem valdības birokrātiskiem “izgudrojumiem” [kā stulblatviešu un ļaunlatviešu pārvaldītajā Latvijā], bet gan dēļ tirgus piepildīšanas ar rūpniecības un lauksaimniecības precēm.

Lūk, Baltkrievijas un Latvijas inflācijas rādītāji pa gadiem (procentos no iepriekšējā gada). Baltkrievija: 1995.g. – 344%; 1998.g. – 281,7%; 2000.g. – 207,5%; 2002.g. – 134,8%; 2004.g. – 114,4%; 2006.g. – 106,6%. Latvija: 1995.g. – 125%; 1998.g. – 104,7%; 2000.g. – 102,4%; 2002.g. – 102%; 2004.g. – 106,2%; 2006.g. – 107,1%.

No šiem cipariem ir redzams kādu grūtu ceļu ir nogājusi Baltkrievija un šodien ir skaidri redzams, ka šis ceļš bija pareizs – inflācija nepārtraaukti samazinājās. Un samazināsies arī turpmāk, jo Baltkrievijas rūpniecība joprojām turpina pieaugt par 16-20% gadā. Tas ir neizbēgami, jo ir radīti rūpniecībai, ražošanai un jebkādai konstruktīvai darbībai labvēlīgi apstākļi.

Bet mēs? Kādi apstākļi un kam ir radīti Latvijā? Un kurš šos apstākļus radīja un turpina uzturēt? Mēs veiksmīgi pārdzīvojām Eināra Repšes [Godmaņa, Gaiļa & co] “šoka terapiju” un sākām nodarboties ar spekulācijām [neko konstruktīvi neradošām pārpārdošanām], jo citas izejas mums nemaz nav [jo stulblatvieši un ļaunlatvieši vissu iznīcināja, atstājot Latviju bez nekā un šie maitas joprojām ir “savās vietās” un turpina ar to lepoties]. Rūpniecību nomērdējām, bet dzīvot no kaut kā taču vajag. Pašreiz inflācijas ziņā Latvija jau ir apsteigusi Baltkrieviju un mūsu inflācija turpina augt – uz 2007.gada beigām inflācija Latvijā prognozējas 115%, kas ir 2,5 reizes vairāk kā “atpalikušajā” un “diktatoriskajā” Baltkrievijā. Izrādās 1990-o gadu sākumā mēs velti cietām no “šoka terapijas”. Un izskatās Latvija ne no kā nav mācījusies un neko līdzīgu baltkrievu pieredzei mēs pat negrasāmies realizēt.

Baltkrievu efektivitāte

Balkrievijas rūpniecības efektivitāte 2007.gadā bija 12%. To agroražošanas kooperatīvu rentabilitāte, kurus mēs apmeklējām, bija 15-18%. Pie mums Latvijā tik lieliski ekonomiskās darbības rādītāji ir tikai bankām un mūsu monopolistiem: Lattelekom, Tele-2, LMT, Latvenergo. Savukārt vidējā Latvijas tautsaimniecības rentabilitāte pašreiz ir tikai 3,3%. Ar šādu rentabilitātes rādītāju Latvija ir pilnībā nekonkurētspējīga un investoriem rūpniecībā galīgi nepievilcīga.

Mūsu žurnālisti aktīvi izprašņāja Baltkrievijā jaunuzceltās fabrikas “Sojuz-kabel” direktoru (optisko kabeļu ražotne; vistīrākais “haiteks”), kādēļ šo rūpnīcu uzcēla Baltkrievijā, nevis Latvijā. Latvija taču ir Eiropas Savienībā, ar ko mūsu žurnālisti tik ļotri lepojas. Direktors atbildēja: te ir labāki nodokļi. Nu negrib investori “ierakt” savu naudu Latvijas zemē. Investoriem interesē peļņa, un peļņa 12% ir daudz interesantāka, nekā 3,3% + ekonomiskā brīvība krāpniekiem un afēristiem. Un kāpēc ir šie 12% arī ir skaidrs – nav jāmaksā drausmīgas summas un nodokļi par zemi.

Ernests Buivids
/207.gada oktobris/

Avots:
http://uploadingit.com/file/dq4wkwbsmukg3p4h/Buivids_Latvijas_cels.zip

[Vairāk par Baltkrievijas ekonomiku “moderno” ekonomisko žurnālu stilā var palasīt žurnālā “Belarus economy“: http://belarus-economy.by ]

Informācijas aģentūra
/06.01.2015/