Par zinātnes būtību un zinātnes alternatīvām

00430_zinatne_un_patiesiba_originalZinātnes sistēmas funkcionēšanas pamats ir zinātniskā izziņa. Kādas ir zinātniskās izziņas īpatnības? Vai eksistē zinātniskās izziņas robežas? Kādas ir zinātniskās izziņas prasības? Ņemot vērā, ka pastāv arī dažādas zinātnes alternatīvas [ārpuszinātniskas un pseidozinātniskas mācības], atbildes uz minētajiem jautājumiem var palīdzēt orientēties mūsdienu garīgās kultūras pasaulē.

1.Zinātniskās izziņas būtība

Zinātniskās izziņas būtību pamatvilcienos nosaka tās īpatnības, noteiktas zinātniskās izziņas aksiomas un zinātniskās izziņas līmeņi. Zinātniskās izziņas īpatnības viegli saprast, ja to salīdzina ar ikdienišķo izziņu, kura īstenojas parastās darbības sfērās un cilvēku savstarpējā saskarsmē. Zinātniskajai un ikdienišķajai izziņai ir vairākas atšķirības.

1. Zinātniskās izziņas augstākā vērtība ir objektīva patiesība. Tēlaini izsakoties, zinātnieks ir patiesības kalps. Ikdienišķajā izziņā mums parasti pietiek ar informāciju neatkarīgi no tās patiesīguma. Dažreiz ikdienišķajā izziņā pilnīgi pieņemami izrādās arī maldi un sevis mānīšana, ja tas atbilst sociālās grupas vai atsevišķas personas interesēm — piemēram, kad patiesības atklāšana var būt saistīta ar nevēlamām praktiskajām sekām.

2. Zinātniskā izziņa virzīta uz parādības būtības atklāšanu. Ikdienišķajā izziņā cilvēks parasti aprobežojas ar parādības ārējo pusi, vadoties no veselā saprāta. Taču veselais saprāts var neatbilst lietas būtībai — piemēram, mums šķiet, ka Saule griežas ap Zemi, kaut gan īstenībā viss notiek gluži otrādi. Nereti ikdienišķās izziņas pieņēmumi balstās uz aizspriedumiem, nepamatotiem minējumiem un paviršiem vispārinājumiem. Piemēram, skaidrot Izraēlas 2006. gada iebrukumu Libānas teritorijā vienīgi saistībā ar divu kareivju nolaupīšanu būtu šā konflikta patieso cēloņu stipra vienkāršošana.

3. Zinātniskā izziņa ir mērķtiecīga darbība. Ikdienišķajai izziņai parasti ir situatīvs raksturs saistībā ar esošajiem vietas un laika apstākļiem. Zinātniskās izziņas mērķtiecīgums izpaužas vairākos aspektos — piemēram, saistībā ar precīzi noteiktu izpētes objektu un specifiskām izziņas metodēm (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 5.1. sadaļu).

4. Zinātniskā izziņa ir problēmiski ievirzīta darbība. Zinātniskā problēma ir pētnieciskās darbības un zinātnes attīstības galvenais virzītājspēks — kur nav problēmu, tur nevar būt ne runas par zinātni. Problēmas pareiza noteikšana un precīza formulēšana ir viena no svarīgākajām zinātniskās izziņas pakāpēm (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 4.3. sadaļu).

5. Zinātniskās izziņas subjekts ir radoši patstāvīga personība. Atšķirībā no ikdienišķās izziņas zinātniskajā izziņā nav pieņemts atsaukties uz baumām un tenkām, nav pieņemams arī zinātniskais konformisms (lat. «conformis» — līdzīgs) — piekrišana vairākuma viedoklim. Zinātniskajā izziņā pastāv vienīgi personiskais viedoklis un personiskā atbildība par zinātniskās izziņas rezultātiem. Tieši tāpēc neviena zinātniskā ideja nepastāv ārpus kritikas — ārpus tās var pastāvēt tikai nenoteikta doma vai domas trūkums. Atšķirība no parastiem strīdiem, kur uzvara ir svarīgāka par patiesību, zinātniskās diskusijās rodas patiesība. Bet konformisms, kurš ir pieņemams ikdienišķajā dzīvē, nav savienojams ar zinātniskās izziņas būtību.

Zinātniskās izziņas īpatnības ir saistītas arī ar zinātniskās izziņas aksiomām – noteiktiem pamatprincipiem, kurus bez speciāla pamatojuma pieņem par zinātniskās darbības izejas punktu.

Zinātniskās izziņas aksiomas: 1. Pastāv objektīva realitāte. 2. Objektīvā realitāte ir sistēmiski sakārtota. 3. Esamības sistēmiskums īstenojas pasaules būtiskajās sakarībās. 4. Būtisko sakarību tīkls veido pasaules attīstības objektīvo loģiku. 5. Pasaules attīstības objektīvā loģika ir izzināma.

Minētās aksiomas veido zinātniskās izziņas universālo pamatu jebkurā zinātnes nozarē vai apakšnozarē. Attiecībā uz pirmo aksiomu jāņem vērā, ka objektīvas realitātes jēdziens var kļūt par speciālo pārdomu priekšmetu filozofiski metodoloģiskā aspektā. Taču zinātniskās darbības robežās objektīvās realitātes eksistēšana nav problēma – tā ir zinātniskās izziņas aksioma. Teiktais pilnā mērā attiecas arī uz piekto aksiomu. Līdz ar to zinātniskā izziņa ir darbība, kas vērsta uz pasaules objektīvās loģikas atklāšanu. Tas nemaz nav tik vienkārši – izlauzties pie pasaules objektīvajām sakarībām, uztvert un saklausīt esamības būtību un tās apslēptās jēgas.

Zinātniskā izziņa ir noteiktas realitātes sfēras būtisko sakarību atklāšana noteiktā izpētes aspektā. Mūsdienu zinātnē atkarībā no izpētes aspekta viens un tas pats izziņas objekts var būt «sadalīts» starp vairākām zinātnes nozarēm. Piemēram, atoms noteiktā aspektā ir gan atomfizikas, gan ķīmijas izziņas objekts, molekula – ķīmijas un molekulārās fizikas objekts, dzīvība – bioloģijas, fizikas, ķīmijas un kibernētikas izziņas objekts. Dažām aktuālajām problēmām nepieciešama starpnozaru izpēte ar lietišķo un fundamentālo zinātņu integrāciju – piemēram, eitanāzijas (gr. «euthanasia» – viegla nāve) problēmā savstarpēji saistīti ir medicīniskais, tiesiskais un ētiskais aspekts.

Zinātniskā izziņa īstenojas divos līmeņos – empīriskā un teorētiskā. Šie izziņas līmeņi atšķiras pēc izziņas mērķiem, līdzekļiem un metodēm.

Empīriskās (gr. «empeiria» – pieredze) izziņas mērķis ir faktu informācija par noteiktas realitātes sfēras parādībām. Šādas informācijas ieguvei izmanto dažādus līdzekļus — zinātnisko aparatūru un citas speciālās ierīces. Izplatītākās empīriskās izziņas metodes ir zinātniskā novērošana un eksperiments.

Teorētiskās (gr. «theoria» — aplūkošana) izziņas mērķis ir faktu informācijas vispārināšana un izpratne. Atšķirībā no empīriskās izziņas šis izziņas līmenis neprasa speciālo aparatūru — teorētiskās izziņas vienīgais «līdzeklis» ir pētnieka analītiskais un radošais domāšanas spēks. Tāpēc teorētiskās izziņas metodes balstās uz loģiskās domāšanas formām — piemēram, dedukciju, indukciju un analoģiju.

Atšķirības starp zinātniskās izziņas līmeņiem ir visai būtiskas, taču reālajā izziņas procesā vienmēr īstenojas empīriskā un teorētiskā vienība. Starp zinātniskās izziņas līmeņiem pastāv tiešas un atgriezeniskas sakarības attiecība, kurā izpaužas empīriskā un teorētiskā savstarpējā determinācija.

Empīriskā izziņa ir teorētiskās izziņas faktu pamats. Tas nozīmē, ka teorētiskā izziņa parasti balstās uz empīriskās izziņas rezultātiem, jo iegūto faktu informāciju ir vajadzīgs zinātniski izskaidrot.

Teorētiskā izziņa ir empīriskās izziņas konceptuālais pamats. Tas nozīmē, ka teorētiskās izziņas rezultāti gan balstās uz faktiem, gan nosaka faktu interpretācijas pamatievirzi. Līdz ar to faktu noteikta izpratne vienmēr ir teorētiski noslogota.

Minētā teorētiskās izziņas funkcija lakoniski izteikta vārdos: «Teorija ir karavadonis, bet eksperiments — kareivji.» Tāpēc būtu kļūdaini uzskatīt, ka teorētiskās zināšanas tiek iegūtas ar faktu vienkāršu vispārinājumu. Franču matemātiķis Anrī Puankarē (1854—1912) ir rakstījis: «Bieži vien apgalvo, ka eksperimentālā darbībā nedrīkst vadīties no kādām noteiktām idejām. Taču tas nav iespējams.» Faktu informācija tikai vedina uz domām par būtisko un nepieciešamo esamības parādību sakarību. Taču šo domu galīgais pamatojums īstenojas teorētiskās izziņas līmenī, tās īpatnību izpēte ir nopietna zinātniskās izziņas metodoloģijas problēma.

Nereti teorētiskā izziņa apsteidz esošo empīrisko pamatu un pat paliek aiz jutekliskās uztveres robežām — matemātikā, atomu un molekulu fizikā. Piemēram, mikropasaules realitātes izpratne subatomu (elementārdaļiņu) līmenī ar empīriskās izziņas metodēm praktiski nav iespējama. Šādās situācijās zinātniskās izziņas līmeņu sakarības īstenojas netieši — ar citu zinātnes apakšnozaru starpposmiem.

Zinātniskās izziņas līmeņu mijiedarbības pavirša izpratne var radīt maldīgo priekšstatu par apburtā loka situāciju: faktu izskaidrošanai nepieciešams noteikts teorētiskais (konceptuālais) pamats, taču šis pamats var balstīties tikai uz noteiktiem empīriskās izziņas rezultātiem. Paradoksa atrisināšanai jāņem vērā, ka zinātniskā izziņa ir process — gan faktu interpretācija, gan teorijas pilnība nepaliek nemainīga. Ar teorijas pilnveidošanos var mainīties atsevišķu faktu interpretācija, bet empīriskās informācijas padziļināta izpratne koriģē teorijas saturu. Līdz ar to jautājums par to, kas ir primārs un kas – sekundārs, šajā ziņā būtu loģiski nekorekts: zinātniskā izziņa balstās uz faktiem un atgriežas pie faktiem. Zinātniskās izziņas procesā tā īstenojas empīriskā un teorētiskā vienība: teorētiskais bez empīriskā nav iespējams, bet empīriskais bez teorētiskā — nav vajadzīgs.

Jāņem vērā arī apstāklis, ka zinātniskās izziņas līmeņu atšķiršana nav pietiekams pamats zinātņu iedalījumam empīriskās un teorētiskās zinātnēs, kā tas nereti tiek darīts. Piemēram, tiek apgalvots, ka kriminoloģija ir empīriska zinātne. Būtībā jebkura zinātnes nozare vai apakšnozare ir empīriskā un teorētiskā vienība, kaut gan to samērs atsevišķās zinātnes jomās ir dažāds un var atšķirties visai būtiski. Piemēram, empīriskās informācijas īpatsvars matemātiskās zinātnēs ir minimāls, bet vēsturiskās zinātnēs informācija par faktiem un notikumiem veido šīs zinātnes nozares pamatsaturu. Atsevišķās nozares pastāv zinātnes virzieni ar krasi izteiktu empīrisko orientāciju — piemēram, empīriskā socioloģija. Taču jebkurā gadījumā empīriskai informācijai bez vispārinājuma un analīzes var būt tikai uzziņu informatīvā nozīme – pats par sevi empīriskais izziņas līmenis vēl neveido zinātni.

2. Zinātniskas izziņas robežas

Saistībā ar zinātniskās izziņas definīciju rodas jautājums par zinātnes robežām. Droši vien runāt par šādām robežām ir vērts trīs aspektos — saistībā ar objektīvās realitātes pasauli, vēsturiskā aspektā un saistībā ar zinātniskās izziņas mērķu un līdzekļu īpatnībām.

2.1. Absolūtā robeža. Zinātniskās izziņas absolūtā robeža ir objektīvās realitātes pasaule. Faktiski un loģiski objektīvā realitāte veido personības subjektīvās (psihiskās) realitātes pretstatu, bet šo pretstatu vienība aptver visu eksistējošo — cilvēku un tā apkārtējo pasauli. Bezgalīga un mūžīga objektīvā realitāte ir vienīgā un nekad īsti nesasniedzamā zinātniskās izziņas absolūtā robeža.

Pie līdzīga secinājuma nonākam, lietojot netiešo pierādījumu «izejot no pretējā». Pieņemsim, ka izziņas absolūtā robeža ir sasniedzama. Tas nozīmētu, ka pienāks laiks, kad cilvēka doma saplūdīs ar objektīvo realitāti. Taču šādā gadījumā tās jau nebūs divas dažādas realitātes sfēras, objektīvā un subjektīvā, tas būs viens un tas pats. Protams, minētā pieņēmuma īstenošana atrisinātu visas problēmas, jo notiktu ne tikai zinātniskās izziņas subjekta pašlikvidācija, bet arī atkristu vajadzība pēc paša cilvēka — Absolūtās esamības pasaulē viņam vienkārši nebūtu vietas.

Pats par sevi absolūtās robežas jēdziens var izraisīt neizpratni. Patiešām, ja jau runājam par kaut kā robežu, tad rodas jautājums: kas ir aiz robežas? Ja aiz tās nekā nav, tad tā nav īsta robeža – jebkura robeža taču nodala kaut ko no kaut kā cita. Taču, ja aiz robežas kaut kas ir, tā ir nevis absolūta, bet relatīva robeža. Kāpēc izveidojas loģiskā paradoksa situācija? Patiesībā robežas jēdziens ir spēkā tikai saistībā ar galīgām kopām, bet attiecībā uz bezgalīgām kopām par robežu var runāt vienīgi šā vārda pārnestā nozīmē. Būtībā absolūtās robežas jēdziens ir metafora (gr. «metaphora» — pārnešana) — izziņas paņēmiens, kad nezināmo skaidro salīdzinājumā ar kaut ko jau zināmu.

Absolūtas robežas būtība slēpjas bezgalības jēdzienā (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 6. nodaļu). Telpā un laikā ierobežotas — tātad galīgas — realitātes izpausmes principā ir izzināmas. Taču bezgalīga realitāte ir un mūžīgi paliks ārpus mūsu izziņas robežām — bezgalību nevar izprast ar kaut ko, kas pēc savas dabas ir galīgs. Tieši tāpēc cilvēka galīgā un relatīvā domāšana izrādās bezspēcīga pret Absolūtās esamības bezgalību un mūžību.

Līdz ar to zinātniskās izziņas absolūtā robeža būtībā ir tas, kas veido neizzināmā sfēru. Viduslaiku filozofijā šo robežu apzīmēja ar vārdkopu «ignoramus et ignorabimus» — nezinām un nezināsim. Tā nav kaut kā vienkārša nezināšana. Vācu filozofs un teologs Kūzas Nikolajs (1401-1461) izmantoja jēdzienu «docta ignorantia» («mācīta nezināšana»). Darbā «Par mācīto nezināšanu» viņš saistībā ar Dieva esamības problēmu dziļi un vispusīgi pamatoja ideju par bezgalīgās realitātes neizzināmību un neaptveramību.

Pēc trīssimt gadiem zinātniskās izziņas robežu problemātika rada atbalsi vācu filozofa Imanuela Kanta (1724—1804) darbā «Tīrā prāta kritika». Ar jēdziena «ding an sich» («lieta par sevi») pamatīgo analīzi viņš pārliecinoši pierādīja, ka mēģinājumi izprast izziņas absolūtās robežas ar racionāliem līdzekļiem ved cilvēka prātu neatrisināmu problēmu strupceļā. Runājot mūsdienu zinātnes valodā, tas nozīmē, ka dialogs ar objektīvo realitāti var īstenoties tikai netiešā ceļā. Šis ceļš ir radošas darbības process un tā rezultāti – vienīgais «tiltiņš», kas savieno cilvēku ar apkārtējo pasauli.

2.2. Vēsturiskās robežas. Zinātniskās izziņas vēsturiskās robežas izpaužas cilvēka darbības rezultātu pilnībā noteiktā laika posmā. Atšķirībā no nule izskatītās absolūtās robežas zinātniskās izziņas vēsturiskās robežas nepaliek nemainīgas – tās ir horizontam līdzīgas relatīvas robežas, ar kuru sasniegšanu atklājas tālākas, plašākas un dziļākas izziņas pakāpes. Cilvēka izziņas process ir bezgalīgs telpā un laikā, tāpēc zinātniskās izziņas vēsturisko ierobežotību arī var uzskatīt par mūžīgu — protams, cilvēces eksistēšanas robežās.

Tas nozīmē, ka izzinātās realitātes robežas nemitīgi paplašinās un izzinātā sfēra kļūst arvien lielāka. Tiesa gan, teiktais ir spēkā tikai samērojot ar to, kas jau ir zināms. Tāpēc, ņemot vērā neizzinātā sfēru, mūsu zinātniskais optimisms kļūst mazliet mērenāks – jebkura galīga realitātes izpausme salīdzinājumā ar pasaules bezgalību ir ļoti mazs lielums. Stingri ņemot, visas esošās galīgās zināšanas pat nav salīdzināmas ar neizzinātā bezgalību – ar to, kas vēl nav zināms un kas pagaidām ir mūsu izziņas «terra incognita» jeb pilnīgi nezināms.

Līdz ar to mēs dzīvojam uz izzinātā un neizzinātā robežas — izzinātā sfēra kļūst plašāka, taču līdz ar to palielinās arī robežas ar neizzināto. Šis apstāklis liek izdarīt vēl vienu paradoksālu secinājumu: jo vairāk es zinu, jo vairāk es nezinu. Kāpēc tā sanāk? Zināšanu esošā apjoma (A) palielināšana (B) reizē paplašina arī mūsu redzesloku — priekšstatu par neizzinātā sfēru. Un otrādi, ar redzesloka sašaurināšanos kļūst mazāka arī neizzinātā sfēra — zinu mazāk, taču arī nezinu mazāk. Ja pieņemsim, ka šāda sašaurināšanās īstenojas līdz galīgai robežai – ģeometriskajam punktam, kuram nav nevienas telpas dimensijas, – tad var uzskatīt, ka persona ar šādu «redzesloku» ir sasniegusi absolūto patiesību. Nezināt neko un zināt visu būtu viens un tas pats.

Zinātniskās izziņas vēsturiskās robežas lika saprast, ka neizzinātais un neizzināmais nav viens un tas pats. Neizzinātā sfēra liecina par zinātniskās izziņas pabeigtību vēsturiski ierobežotā laika posmā. Tāpēc mēģinājumi pārdabiski skaidrot dabiskas parādības liecināja un liecina vienīgi par zinātnes neatrisinātajām problēmām, nevis par to principiālu neaptveramību ar cilvēka izpratnes spējām. Piemēram, pagaidām bez pietiekama zinātniska skaidrojuma paliek Visuma izcelsmes problēma, dažu neidentificētu lidojošo objektu (NLO) daba, kā ari vairākas cilvēka psihiskās darbības parādības.

Ne jau katrs pat patiess atzinums uzreiz pamatojams — zinātnes un prakses vēsturiskās ierobežotības dēļ. Ir latīņu spārnotais teiciens «temporis filia veritas» («patiesība ir laika meita») — respektīvi, patiesība ar laiku nāk gaismā. Piemēram, 19. gadsimta tiesu ballistikas un tiesu medicīnas ierobežotās iespējas neļāva atklāt vairākus noziegumus, bet ar mūsdienu kriminālistiskās ekspertīzes iespējām tas vairs nerada problēmas.

Nav izslēgtas arī situācijas, ka šodien var rasties vajadzība pēc jauniem pierādījumiem tam, kas jau bija pierādīts vakar. Piemēram, nozieguma izmeklēšana pēc jaunatklātiem krimināllietas apstākļiem var likt revidēt pat jau pierādītu versiju.

2.3. Priekšmetiskā robeža. Zinātniskās izziņas priekšmetiskā robeža izpaužas zinātnes mērķu un līdzekļu īpatnībās. Šī robeža balstās uz savdabīgu «pienākumu dalīšanu» starp dažādām garīgās kultūras jomām — zinātni, reliģiju un mākslu. Turklāt pastāv zinātniskai izziņai nepakļautas cilvēka dzīves problēmas, kuru risināšana ar zinātnes līdzekļiem izrādās mazefektīva vai pat nemaz nav iespējama.

Zinātne nav visvarena, tāpēc ne jau katrai cilvēka rīcībai var atrast zinātnisko pamatojumu. Galvenokārt tas attiecas uz visu, kas notiek mūsu sirds dziļumos un skar vissmalkākās dvēseles stīgas. Piemēram, vienīgi ar zinātnes līdzekļiem diez vai iespējamas izsmeļošas atbildes uz jautājumiem par dzīves jēgu, laimi un mīlestību. Šādos gadījumos ne vienmēr ir iespējamas arī zinātniski precīzas definīcijas
atbilstoši loģikas prasībām.

Tāpēc situācijās, kuras pārsniedz zinātniskās izziņas kompetenci, tiek izmantotas ārpuszinātniskas izziņas formas un metodes. Piemēram, jēdzienam «mīlestība» diez vai kādreiz izdosies atrast viennozīmīgu būtisko pazīmju ekvivalentu – šajā ziņā tēlains apraksts ar daiļliteratūras līdzekļiem šķiet daudz efektīvāks. Lielisku mīlestības aprakstu atrodam arī Jaunajā Derībā: «Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas.. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.» (I.Kor. 13:4-7, 8, 13)

Līdz ar to saistībā ar izziņas robežām viss esošais dalāms trīs jomās: 1) izzinātais – tas, kas ir zināms; 2) neizzinātais – tas, kas pagaidām nav zināms; 3) neizzināmais – tas, kas paliek ārpus izzināmības robežas. Cilvēks nevar neko nezināt, taču viņam nav dots arī zināt visu – pretējā gadījumā mēs kļūtu līdzīgi Dievam. Zinātniskās izziņas reālā robeža atdala zinātnes pagātni no tās nākotnes – atdala izzinātā un neizzinātā sfēras. Bet zinātnes tagadni būtībā veido viens vienīgais uzdevums – saistīt zināmo ar nezināmo.

3.Zinātniskuma prasības

Uz iepriekšminētajām zinātniskās izziņas īpatnībām balstās zinātniskuma prasības, kuras izveidojās zinātnes attīstības gaitā. Zinātniskuma prasības ir kritēriji (gr. «kriterion» – mēraukla), kas ļauj pieskaitīt izziņas rezultātus pie zinātniskās izziņas sfēras. Būtībā tās ir zinātniskās izziņas normatīvās prasības, kuras nodala zinātni no citām garīgās kultūras jomām.

3.1. Racionāls pamatojums. Zinātniskās izziņas rezultātu racionāls pamatojums nozīmē, ka tie balstās uz saprātīgiem (lat. «ratio» – saprāts, prāts) argumentiem. Protams, zinātniskās izziņas process nav brīvs arī no psihiskās darbības emocionālās sfēras – piemēram, zinātniskās hipotēzes bieži vien balstās uz intuīciju un zinātnieka pārliecību par savu zinātnisko pieņēmumu patiesumu. Taču zinātniskās izziņas galīgajiem rezultātiem jābūt pamatotiem ar racionāliem līdzekļiem – tikai šādu pamatojumu var uzskatīt par pietiekamu.

Piemēram, grūti atzīt par racionāli pamatotiem akadēmiķa Andra Buiķa [partija “Vienotība”] apgalvojumus, ka Mēness ir citplanētiešu bāze un ka Zemes iekšienē eksistē vesela pasaule, kuru apdzīvo augsti attīstīta civilizācija (Buiķis A. Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam? Rīga, 2001, 90.-91. lpp.). Protams, ka šādi un līdzīgi visai eksotiski pieņēmumi ir pilnīgi iespējami, – taču tie jāvērtē nevis pēc zinātniskās izziņas, bet blakuszinātniskās fantastikas prasībām.

Racionāla pamatojuma prasībai neatbilst arī atsaukšanās uz ievērojamas personas autoritāti. Loģikā šādu paņēmienu dēvē par argumentu «ipse dixit» («viņš pats to teica»), ko plaši izmantoja jau Pitagora skolas mācekļi. Atsaukšanās uz autoritāti ir ļoti apšaubāms argumentācijas paņēmiens – tādējādi var parādīt vienīgi sava viedokļa līdzību ar ievērojama zinātnieka uzskatiem. Taču šāda atsaukšanās vēl neliecina par to, ka paša autora viedoklis atbilst patiesībai.

Minēsim kāda pamatojuma piemēru, kas var likties ļoti pārliecinošs: «Nobela prēmijas laureāti saka: mēs nonākam pie tā, ka Visuma likumos ir iekļauta iekšā inteliģenta būtne. To saka Nobela prēmijas laureāti 1999. gadā!» (Buiķis A. Vai mēs esam tie, kas patiesībā esam? Rīga, 2001, 119. lpp.). Neapspriežot problēmu pēc būtības, var droši apgalvot, ka minētais arguments pats par sevi neko nepierāda. Nobela prēmijas laureāti ir cilvēki, bet cilvēki var maldīties – it sevišķi jautājumos, kas tieši neietilpst viņu profesionālās darbības laukā. Piemēram, ja kāds zinātnieks spēlē klavieres, tad tas nemaz nenozīmē, ka visi viņa spriedumi mūzikas jomā ir pilnīgi pieņemami profesionālo pianistu aprindās.

3.2. Pārbaudāmība. Zinātniskās izziņas rezultātu pārbaudāmības prasība īstenojas ar empīrisko vai teorētisko pārbaudāmību. Teorētiskā pārbaudāmība izpaužas iegūto atziņu loģiskā secināšanā no esošajiem zinātnes atzinumiem. Empīriskās pārbaudāmības iespējas izpaužas verifikācijas un falsifikācijas principos.

Domas saturs ir verificējams (lat. «verus» — patiess, «facere» — taisīt), ja tas pieļauj empīriska pamatojuma iespēju. Domas saturs ir falsificējams (lat. «falsus» – aplams), ja tas pieļauj empīriska atspēkojuma iespēju. Verifikācijas un falsifikācijas nozīmes ir savstarpēji aizstājamas. Piemēram, kāda cilvēka vainas pierādījums ir loģiski ekvivalents šīs personas nevainīguma atspēkojumam, un otrādi — kāda indivīda vainas atspēkojums ir loģiski ekvivalents šīs personas nevainīguma pierādījumam.

Jāņem vērā, ka verifikācijas un falsifikācijas principi ir attiecināmi ne tikai uz reālo, bet arī iespējamo empīrisko pārbaudāmību. Piemēram, spriedums «eksistē citplanētu civilizācijas» nav ne verificējams, ne falsificējams mūsdienu zinātnes un prakses attīstības robežās, bet nākotnē tāds pamatojums principā nav izslēgts.

Domas saturs ir neatrisināms (N), ja tas nav verificējams (V) un nav falsificējams (F). Verifikācijas un falsifikācijas kritēriji dod iespēju atšķirt zinātņu un ārpuszinātņu problēmas. Zinātnes atzinumi pieļauj empīriska pamatojuma vai atspēkojuma iespējas — ārpuszinātniskās idejas un hipotēzes šādas iespējas izslēdz. Piemēram, apgalvojumiem «eksistē aizkāpa dzīve» un «es ticu reinkarnācijai» empīriskais pamatojums vai atspēkojums nav iespējams — tie ir reliģijas jautājumi, kas atrodas ārpus zinātnes jomas. Bet, ja kāds cilvēks nopietni apgalvo, ka tieši viņš šodien ar savu garīgo spēku izklīdinājis negaisa mākoņus, tad te atliek tikai noplātīt rokas un pateikties par izdarīto pakalpojumu.

Verifikācijas un falsifikācijas principi darbojas tikai reālās esamības pasaulē. Piemēram, pasaku realitāte nav falsificējama, jo tajā viss ir iespējams. Pasakās pieļaujami arī zinātnes likumu pārkāpumi – pasaku pasaule ir virtuāla realitāte ar saviem likumiem un noteikumiem (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 7.2. sadaļa).

3.3. Objektivitāte. Ārpuszinātniskās darbības sfērās nošķirt objektīvo no subjektīvā nav iespējams, jo te personiskais aspekts tieši vai netieši ietilpst arī darbības rezultātos. Piemēram, mākslas darbs ir gleznotāja, mūziķa vai rakstnieka tēlainās domāšanas rezultāts. Taču mākslas tēla būtību veido nevis pasaules objektīvās sakarības kā tādas, bet galvenokārt autora subjektīvā attieksme pret pasauli, sabiedrību un cilvēku attiecībām — tas ir noteikts pasaules redzējums atbilstoši personiskajam pasaules uzskatam, dzīves pieredzei un mākslinieciskajām vērtībām.

Atšķirībā no citām izziņas jomām zinātniskās izziņas rezultātiem jābūt maksimāli brīviem no zinātnieka politiskajām, ideoloģiskajām, reliģiskajām un citām vērtīborientācijām, kuras tieši nav saistītas ar pētāmā objekta dabu un būtību. Piemēram, sabiedriskās domas socioloģiskajās aptaujās faktus nedrīkst pielāgot vēlamiem vai «pasūtītiem» rezultātiem atbilstoši atsevišķu sociālo slāņu, grupu vai partiju interesēm. Gadījumā ja tas tiek darīts, socioloģija pamet zinātnes lauku un kļūst par politikas kalponi [praksē plaši izplatīta parādība]. Teiktais pilnīgi attiecināms arī uz vēstures modernizāciju — pagātnes novērtējumu, kurš balstās uz valdošās ideoloģijas principiem. Ja vēsturnieka darbības pamatmotivācija ir nevis objektīvā patiesība, bet centieni izdabāt šīs pasaules varenajiem, tad šāds «zinātnieks» būtībā nodarbojas nevis ar zinātni, bet ar blakuszinātnisko prostitūciju [arī plaši izplatīta parādība].

Prasība pēc zinātniskās izziņas rezultātu objektivitātes paredzēta arī Zinātniskās darbības likumā: viens no zinātnieka pienākumiem ir nodrošināt pētījumu objektivitāti (6.1. pants), zinātnieks atbild par savu zinātnisko pētījumu rezultātu objektivitāti (7.p. 1.d.).

Par zinātniskās izziņas subjektivitāti var runāt vienīgi saistībā ar zinātnieka ceļiem pie objektīvās patiesības. Tie patiešām ir ļoti «subjektīvi» tajā ziņā, ka jebkurš zinātnieks parasti ir kāda zinātniska virziena vai zinātniskās skolas piekritējs, tāpēc apzināti vai neapzināti viņš vadās pēc noteiktām zinātniskās izziņas paradigmām (gr. «paradeigma» – paraugs) – izpētes konceptuālajiem principiem un metodēm. Taču patiesības atklāšanā šāda subjektivitāte nemaz netraucē, gluži otrādi — efektīvas paradigmas ievirza un stimulē pētnieka radošo aktivitāti, nodrošinot izziņas rezultātu objektivitāti atbilstoši izvirzītajiem zinātniskās darbības mērķiem.

3.4. Pieejamība. Zinātniskās izziņas rezultātu pieejamība nozīmē, ka jebkura persona ar atbilstošu profesionālo sagatavotību var pārliecināties par noteikta pētījuma kvalitāti. Ja šāda pieejamība nevar tikt nodrošināta vai no tās izvairās, tad rodas pamatotas šaubas par pētījuma objektivitāti un zinātnisko kvalitāti.

Citiem vārdiem sakot, zinātniskās izziņas rezultātiem ir intersubjetīvs raksturs – tiem jābūt vispārnozīmīgiem un virspersoniskiem. Piemēram, vārdkopa «saskaņā ar saņemtajām ziņām» ir zinātniski tukša, ja autors nevar vai negrib atbildēt uz trim vienkāršiem jautājumiem: 1) par kādām ziņām ir runa? 2) kādā veidā tās iegūtas?
3) vai ir nodrošināta iegūto ziņu neatkarīga pārbaude? Lai izvairītos no šiem jautājumiem, dažreiz tiek izmantots viltīgi gudrs paņēmiens — aizbildināšanās ar iegūtās informācijas slepenību, kuras saturs, protams, nav izpaužams. Dažreiz šo argumentu pastiprina ar mājienu uz specdienestu pasūtījumu – piemēram, saistībā ar kādas anomālijas vai neidentificētu lidojošo objektu izpēti.

Pētījumu rezultāti, kuri patiešām nav domāti atklātai publicēšanai, līdz noteiktam laikam paliek ar slepenības zīmi — par ko nedrīkst runāt, par to nav jārunā. Šāda situācija ir paredzēta arī Zinātniskās darbības likuma 9. pantā: «Likuma noteiktajos gadījumos piekļūšanu informācijai, kas attiecas uz zinātniskajiem pētījumiem, var ierobežot.» Taču ziņot par pētījumu rezultātiem un reizē atteikties sniegt informāciju par to ieguves līdzekļiem — kā to saprast? Politiska konkurenta kompromitācijai šāds paņēmiens būtu visai efektīvs, taču ar zinātniskās darbības būtību «slepenības loģika» nav savienojama.

3.5. Sistēmiskums. Ja pasaulē valda noteikta kārtība, tad izteikt esamības sistēmisko sakārtotību var arī ar zinātnes līdzekļiem. Tāpēc zinātniskā izziņa pēc savas dabas nevar un nedrīkst būt nesistēmiska. Zinātniskās izziņas rezultātus veido loģiski sakārtota zināšanu sistēma, kura nepretrunīgi izskaidro noteiktas realitātes sfēras parādības.

Viens no svarīgākajiem zinātniskās izziņas sistēmiskuma aspektiem ir zinātniskās terminoloģijas noteiktība. Tas nozīmē, ka zinātniskiem terminiem jābūt definētiem atbilstoši loģikas prasībām — precīzi un nepārprotami. Attīstoties zinātniskajai izziņai, definīciju saturs var mainīties, tāpēc terminoloģijas precizēšana ir viens no
svarīgākajiem zinātnieku uzdevumiem.

Diemžēl arī zinātniskie darbinieki bieži vien pienācīgi nenovērtē pamatjēdzienu definīcijas. Definīciju trūkums vai nevīžība jēdzienu definēšanā liecina par domāšanas konceptuālo nenoteiktību vai par vienkāršu slinkumu – precīza definīcija prasa laiku. Terminoloģijas precizitāte ir zinātniskuma obligāta prasība, pretējā gadījumā domas, prātojumi un argumentācija kļūst nesistēmiska – neskaidra un nepamatota.

Nule izskatītās piecas zinātniskuma pamatprasības veido zinātniskās izziņas nepieciešamo pazīmju sistēmu. Tas nozīmē, ka kaut vai vienas šīs pazīmes trūkums izslēdz noteiktu mācību vai koncepciju no zinātniskās izziņas sfēras. Jāņem vērā arī tas, ka jebkura no minētajām prasībām atsevišķi vēl nav pietiekams zinātniskās izziņas kritērijs. Tikai šo kritēriju sistēmiskā vienība nosaka pētījuma rezultātu atbilstību zinātniskās darbības prasībām.

3.6. Zinātniskuma veidi. Vērtējot izziņas rezultātu atbilstību zinātniskuma prasībām, nedrīkst aizmirst arī par attīstības principu. Zinātnes vēsturē ir mainījušies gan zinātniskuma paraugi, gan priekšstati par zinātnes būtību un tās sociālajām funkcijām – piemēram, Jaunajos laikos par zinātniskuma ideālu tika atzīta matemātika un dabaszinātnes.

Amerikāņu filozofs Pols Feierābends uzskata, ka zinātniskuma prasības ir relatīvas un tās pamato vienīgi zinātnieku konvencijas jeb savstarpējās vienošanās. Tam grūti piekrist, jo nerakstītas vienošanās par zinātniskuma kritērijiem nav pašu zinātnieku brīvas fantāzijas — šādas konvencijas balstījās un balstās uz zinātnes evolūcijas objektīvām likumsakarībām. Zinātniski metodoloģiska relatīvisma koncepcija būtībā atceļ zinātniskuma prasību objektivitāti un ļauj pasludināt par zinātnisku jebkuru ideju, hipotēzi vai mācību [pēc Feierābenda pieejas amerikāņi ar vienkāršu balsojumu, kurš tika speciāli sagatavots, lobējot politiski nepieciešamo lēmumu, izslēdza no psihisko slimību saraksta homoseksuālismu, kas kļuva par sākumu organizētai perversiju izplatīšanai un uztiepšanai visā pasaulē].

Zinātnes attīstības aspekts saistībā ar zinātniskuma prasībām jāievēro arī tāpēc, ka vairākām mūsdienu zinātnes nozarēm ir bagātīga priekšvēsture. Piemēram, ķīmiju līdz tās attīstības zinātniskajam periodam dēvēja par alķīmiju (prievārds «al» norāda uz tās izplatību arābu zemēs). Alķīmijas mācība, kura radās senajā Ēģiptē, balstījās uz divām svarīgām idejām — ar «filozofu akmeņa» palīdzību var pārvērst vienkāršos metālus par zeltu un ar «dzīvības eliksīra» atklāšanu var dod cilvēkiem mūžīgu jaunību. Kaut gan mūsdienu izpratnē šīs idejas pilnīgi neatbilst zinātniskuma prasībām, seno un viduslaiku alķīmiķu eksperimentālā darbība būtībā veidoja ķīmijas zinātniskos pamatus.

Zinātniskuma kritēriju problēmu nedrīkst jaukt ar jautājumu par zinātniskuma veidiem. Zinātniskuma prasību īstenošana var būt saistīta ar īpatnībām, kuras piemīt atsevišķai zinātnes nozarei vai kādai zinātņu grupai. Tas neatceļ zinātniskuma prasību vispārējo raksturu, taču zinātniskuma veids fizikā vai bioloģijā nevar neatšķirties no tā izpausmes formas sociālajās un humanitārajās zinātnēs.

Tāpēc atsevišķa zinātniskuma veida absolūtizācija un tā īpatnību izplatīšana uz zinātnisko izziņu kopumā diez vai būtu metodoloģiski konstruktīva. Piemēram, par zinātniskuma ideālu nereti uzskata matemātiku — atbilstoši tradīcijai, ko iedibinājis sengrieķu matemātiķis un filozofs Pitagors (ap 570—ap 500 p. m. ē.). Visai zīmīga šķiet arī vārda «matemātika» etimoloģija (gr. «mathema» — zinātne). Savā ziņā matemātika patiešām ir zinātniskuma paraugs, kura sasniegšana būtu vēlama arī citās zinātnes nozarēs. Taču zinātniskās izziņas realitāte ir tāda, ka matemātika bija un paliks zinātniskuma karaliene — tās ideālam pārējās zinātnes var tuvoties, taču pilnīgi atbilst «karalienes» prasībām būtībā nozīmētu zaudēt savas zinātniskās izziņas sfēras objektu.

Nav grūti saprast, ka zinātniskuma pārāk šaura izpratne izslēdz no zinātniskās izziņas jomas visas zinātņu nozares, izņemot matemātiku. Ja pretenzijas uz zinātniskuma ideālu nedaudz mīkstina, tad zinātnes sfēra paplašināsies ar dabaszinātnēm — zinātnes nozarēm, kuras balstās uz novērošanu un eksperimentu. Te jāņem vērā, ka latīņu valodas vārdam «scientia» (zinātne, zināšanas) vairākās valodās atbilst zinātnes jēdziens šā vārda plašākā nozīmē — piemēram, krievu valodā vārds «наука» , vācu valodā vārds «Wissenschaft». Taču angļu valodā ar vārdu «science» parasti ir domātas vienīgi dabaszinātnes, par ko liecina arī angļu un amerikāņu autoru teksti.

Dabaszinātņu un matemātikas īpašo statusu zinātniskās izziņas sistēmā parasti pamato ar augsto precizitātes pakāpi. Bet kas ir «precizitāte»? Krievu valodas vārdam «точный» (precīzs) latviešu valodā atkarībā no konteksta atbilst vairāki vārdi, piemēram: «precīzi svari» (точные весы), «precīzs laiks» (точное время), «smalkmehānika» (точная механика) . Vēl viena precizitātes nozīme ir saistīta ar tradicionālo zinātņu dalījumu eksaktajās zinātnēs (kr. «точные науки») un visās pārējās. Taču būtībā šāds dalījums ir ļoti nosacīts, jo jēdziena «precizitātes augstā pakāpe» saturs ir nenoteikts.

Piemēram, biologs droši apgalvos, ka, salīdzinot ar psiholoģiju, viņa zinātnes precizitātes pakāpe ir daudz augstāka. Ķīmiķis par bioloģiju pamatoti izteiksies, ka tā pagaidām ir neprecīza zinātne un ka nebūtu par ļaunu tās «ķimizācija», savukārt fiziķis var novēlēt ķīmijas «fizikalizāciju». Visbeidzot, matemātiķis ar vēl lielāku pārliecību paziņos, ka visas zinātnes, izņemot matemātiku, ir neprecīzas. Tātad izrādās, ka saistībā ar zinātniskuma prasībām precizitātes jēdziens ir relatīvs – jebkurai zinātnes nozarei ir sava precizitātes rakstura īpatnības.

4. Zinātnes alternatīvas

Zinātne nav vienīgā garīgās kultūras forma, tāpēc blakus zinātniskām mācībām pastāv arī to alternatīvas (lat. «alter» — cits). Bet kas ir mācība? Loģikas ziņā mācība ir konceptuālas sistēmas paveids.

Konceptuāla sistēma ir loģiski sakārtota atziņu kopa. Konceptuālas (lat. «conceptus» — doma) sistēmas jēdziens ir maksimāli universāls un aptver visu, kas atbilst minētajām pazīmēm. Piemēram, konceptuālās sistēmas ir ceļu satiksmes noteikumi, krimināllikums, kristīgā mācība, zinātniskā teorija.

Mācība ir konceptuāla sistēma garīgās kultūras jomā. Mācības jēdziens aptver visas garīgās kultūras formas — zinātni, reliģiju un mākslu. Atšķirībām atsevišķu mācību mērķos dotajā gadījumā nav nozīmes — mācība var būt virzīta gan uz īstenības izskaidrojumu (zinātniskā mācība), gan uz sociālas un personiskas jābūtības pamatojumu (politiskā ideoloģija, reliģijas mācība).

Noteiktas mācības saturs nosaka atbilstošu ideju un koncepciju pamatievirzi. Piemēram, pastāv zinātnes un reliģijas koncepcijas par cilvēka rašanos. Kosmoloģijā pastāv dažādas koncepcijas par Visuma rašanos, bioloģijā — par dzīvības rašanos, kriminoloģijā – par noziedzības cēloņiem.

4.1. Mācību veidi

Mūsdienu garīgās kultūras izpausmju dažādība rada mācību klasifikācijas problēmu. Vadoties pēc zinātniskuma prasībām, mūsdienu mācības dalāmas trīs grupās — zinātniskās, ārpuszinātniskās un pseidozinātniskās mācības.

4.1.1. Zinātniska mācība. Zinātniskās mācības ir empīriski vai loģiski pamatotas konceptuālas sistēmas. Šādas mācības atbilst zinātniskuma prasībām un pamatvilcienos sakrīt ar zinātniskās teorijas jēdzienu (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 4.4. sadaļu). Piemēram, zinātniskuma kritērijiem atbilst sengrieķu matemātiķa Eiklīda (365—300 p. m. ē.) ģeometrijas sistēma, angļu dabaspētnieka Čārlza Darvina (1809-1882) evolūcijas mācība, čehu dabaszinātnieka Johana Gregora Mendeļa (1822—1884) ģenētikas mācība, fiziķa Alberta Einšteina (1879—1955) relativitātes teorija. Zinātniskās teorijas jēdziens ir loģiski pakārtots plašākam mācības jēdzienam, bet mācība — konceptuālās sistēmas jēdzienam.

Dažas mācības tradicionāli pieskaita pie zinātniskajām teorijām, kaut gan īstenībā šādas mācības pilnīgi neatbilst visām zinātniskuma prasībām — it sevišķi tas raksturīgi mācībām bez pietiekama faktiskā pamatojuma. Piemēram, Zigmunda Freida (1856—1939) visai populārā psihoanalīzes mācība par neapzinātiem cilvēka psihes procesiem lielā mērā balstās uz pacienta sapņu un spontānu asociāciju analīzi un to turpmāko racionālo izskaidrojumu. Austriešu psihiatra un psihologa zinātniskais un vēsturiskais nopelns ir tas, ka viņš mēģināja izprast neapzināto sfēru nevis pēc sapņu grāmatām, bet gan izmantojot zinātniskās analīzes līdzekļus. Taču uzmanīga Freida darbu lasīšana atklāj, ka visai bieži viņš pielāgoja faktus (piemēram, sapņu analizē) savas mācības pamatatziņām — redzēja tikai to, ko gribēja redzēt. Tātad nebija īsti nodrošināta viena no zinātniskuma prasībām — pētīšanas rezultātu objektivitāte.

4.1.2. Ārpuszinātniska mācība. Ārpuszinātniskās mācības ir konceptuālas sistēmas, kas neprasa racionālo pamatojumu. Runa ir vispirms par šādu mācību pamatprincipiem — tie balstās nevis uz zinātniskās izziņas prasībām, bet uz ticību.

Piemēram, reliģijas mācības balstās uz noteiktiem dogmatiem (gr. «dogma» — uzskats) — aksiomām, ko baznīca atzinusi par neapšaubāmām dievišķās izcelsmes patiesībām. Tā viens no galvenajiem kristīgās mācības dogmatiem ir ceturtajā gadsimtā pasludinātais Svētās Trīsvienības princips — Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vienība. Katoļu baznīcā paliek spēkā 1870. gadā pasludinātais Romas pāvesta nemaldīguma (kr. «непогрешимость») princips «ex cathedra» — attiecībā uz visiem katoļu baznīcas galvas atzinumiem, kas ir saistīti ar ticības un morāles jautājumiem.

Teiktais nenozīmē, ka reliģijas mācības paliek bez jebkura pamatojuma — reliģijas garīgās vērtības sakņojas noteiktās kultūrvēsturiskās tradīcijās un cilvēces praktiskajā pieredzē. Reliģijas mācību ētiskā puse būtībā pilda arī visas zinātniskās teorijas funkcijas attiecībā uz cilvēka dzīves un darbības pamatievirzi.

Jāņem vērā arī tas, ka reliģijas mācību sistēmiskais izklāsts, skaidrojums un pamatojums ir teoloģijas (gr. «theos» — dievs, «logos» — mācība) priekšmets. Visās mūsdienu kristīgajās pamatkonfesijās, kā arī islamā, budismā un jūdaismā pastāv plaši izvērstas teoloģijas sistēmas ar vairākām apakšsistēmām. Piemēram, kristīgās teoloģijas tradicionālās apakšnozares ir fundamentālā, dogmatiskā, morālā un praktiskā teoloģija. Kaut gan reliģijas mācības īsti neatbilst zinātniskuma prasībām, nav arī loģisko šķēršļu Dieva esamības aksiomas pieņemšanai (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība”6.2. sadaļu). Tāpēc reliģijas mācību problemātikas izpēte teoloģijā ir pilnīgi iespējama ar racionāliem līdzekļiem. Šajā ziņā reliģija nav izņēmums — piemēram, māksla arī nav zinātne, taču mākslas teorija (estētika) ir viena no zinātnes nozarēm. Arī teoloģijas doktora (Dr. theol.) grāds ietilpst Latvijas Republikas zinātnisko grādu nomenklatūrā.

Viena no mūsdienu garīgās dzīves īpatnībām ir tā, ka daudzu cilvēku reliģiskās vajadzības īstenojas ārpus baznīcas. Runa ir par ārpuskonfesiju, nekanonisko ticību. Arī Latvijā nekanoniskās kustības pēdējo gadu laikā ir strauji izplatījušās un dažu aprindu vidū kļuvušas visai populāras – piemēram, «Prieka Vēsts» un «Jaunā Paaudze». «Pēdējās Derības» draudzes («Visariona baznīca») dibinātājs 1991. gadā pasludināja sevi par garīgo Skolotāju un Kristus otro reinkarnāciju.

Nekonfesionālās kustības parasti dēvē par netradicionālajām reliģijām, bet šādu kustību līderi un piekritēji paši tās sauc par jaunā laikmeta reliģijām. Vai «jaunas reliģijas» patiešām ir kas jauns? Atšķirībā no sistēmiski sakārtotajām tradicionālajām reliģijas mācībām šādas «mācības» neatbilst pat konceptuālās sistēmas prasībām. Tāpēc nopietni analizēt «jauno reliģiju» saturu nav vērts – to pamatus veido kompilatīvie aizguvumi no dažādām reliģijas mācībām un elementāras viengabalainības trūkums.

Parasti šādi aizguvumi saistīti ar pretenzijām uz kādas tradicionālās konfesijas mācības «radošo attīstību», bet galu galā notiek šis mācības pamatu izkropļošana. Teiktais visai raksturīgs pseidoevaņģēliskām «neokristīgajām» mācībām, kuru saturu veido galīgi brīva un maksimāli vienkāršota Bībeles tekstu interpretācija, piepinot klāt austrumu reliģiju, pagānisma un primitīvas maģijas elementus. Piemēram, šāda ir 1968. gadā ASV nodibinātā reliģiskā apvienība «Dieva bērni» («Mīlestības ģimene»), kuras līderis Deivids Bergs pasludināja sevi par Mozu.

Līdzīga ir 1954. gadā Dienvidkorejā nodibinātā «Apvienošanas baznīca» («Unifikācijas baznīca») ar pilnu nosaukumu «Svētā Gara asociācija vispasaules kristiešu apvienošanai». Saskaņā ar šīs mācības būtību Vecās Derības laikmetā «pirmajam Ādamam» neizdevās īstenot Dieva Valstību uz Zemes, neveiksme gaidīja arī «otro Ādamu» Jaunās Derības laikmetā – Jēzu Kristu. Tāpēc «Pēdējās Derības» laikmetā šī misija ir uzticēta «trešajam Ādamam» – jaunās baznīcas dibinātājam Mūnam, kurš aicināts īstenot mesijas funkcijas mūsdienu pasaulē un atbrīvot cilvēci no ļaunuma. Spriežot pēc mūnistu reklāmām, viņu «baznīca» darbojas gandrīz divsimt valstīs, bet 1996.gadā tās dibināšanas konference notika arī Latvijā.

Visai raksturīgi ir tas, ka daudzas «jaunās reliģijas» pretendē uz visu esošo pasaules un nacionālo reliģiju apvienošanas misiju. Protams, noteiktas lokālas funkcijas var veiksmīgi pildīt arī mākslīgs veidojums – piemēram, Morzes ābeces valoda. Taču reliģijas mācību veidošana un attīstība ir dabisks process – līdzīgi sarunvalodai tas sakņojas tautu mentalitātē un kultūrvēsturiskajās tradīcijās. Šis apstāklis izskaidro arī starptautiskajai saziņai domātās vienotās sarunvalodas esperanto neveiksmīgo likteni. Pasludināto «reliģijas esperanto » kosmopolītisko misiju gaida tāds pats liktenis. Vienu vienotu reliģiju visai pasaulei principā var ieviest nevis ar gara spēku, bet tikai ar karaspēku.

4.1.3. Pseidozinātniskā mācība. Pseidozinātniskās mācības balstās uz vāji pamatotiem pieņēmumiem, kas tiek uzdoti par droši ticamu patiesību. No vienas puses, šādas mācības neatbilst praktiski nevienai zinātniskuma prasībai, no otras – var radīt zinātniskas teorijas ilūziju. Daudzu pseidozinātnisko mācību vēsturiskais un konceptuālais pamats ir okultisms, misticisms un maģija.

Okultisms (lat. «occultus» – slepens, apslēpts) balstās uz pieņēmumu, ka pasaulē pastāv zinātniskai izziņai nepieejami pārdabiski spēki – tos spēj izprast un sev pakļaut tikai izredzētas, sevišķi uzticamas un psiholoģiski sagatavotas personas.

Misticisms (gr. «mystikos» – noslēpumains) ir ticība tam, ka pastāv tieša intuitīva cilvēku saskarsme ar pārdabiskiem spēkiem.

Maģija (gr. «mageia» – burvība) ir darbība ar mērķi izraisīt pārdabisku spēku ietekmi uz cilvēku un apkārtējo pasauli. Maģija ir viena no pirmatnējās reliģijas formām, uz kuru vēlāk balstījās māņticība («neīsta ticība») — īstas ticības pretstats. Arī mūsdienu maģija un māņticība izpaužas ticībā cilvēka iespējām tieši sasniegt vēlamo rezultātu ārpus mērķtiecīgas darbības.

Dažas pseidozinātniskās mācības izveidojās samērā nesen, taču lielākoties šādu mācību vēsturiskās saknes slēpjas sirmā senatnē. Līdzīgi «jaunajām reliģijām» vairākas pseidozinātniskās mācības būtībā neatbilst konceptuālas sistēmas prasībām.

Astroloģija (gr. «astron» — zvaigzne) ir mācība par reālo notikumu un cilvēka dzīves determināciju ar debess spīdekļu un planētu izvietojumu. Daži mūsdienu astrologi apgalvo, ka pēc zvaigznēm var veiksmīgi prognozēt pat lidmašīnu un kuģu «likteni» un tādējādi novērst katastrofas — līdzīgi cilvēkam arī tehnikai taču ir savas «dzimšanas dienas»!

Jāņem vērā, ka astronomija (gr. «nomos» – likums) kā zinātnes nozare ir astroloģijas (lat. «logos» – mācība) «radiniece» tikai pēc mācību nosaukuma vienādā etimoloģiskā pamata. Abas mācības radās Ēģiptē un Babilonijā kā dažādas mācības ar atšķirīgām sociālajām funkcijām garīgās kultūras sistēmā. Patlaban astroloģisko prognožu statistiskā pārbaude liecina vienīgi par to, ka horoskopu pareģojumi piepildās ne biežāk par nejaušām sakritībām. Personām, kuras par to nav pārliecinātas, ir iespēja griezties pēc atbilstošiem pakalpojumiem speciālās iestādēs — piemēram, Rīgas astroloģiskajā salonā «Astroselena» (2007).

Numeroloģija (lat. «numerus» – skaitlis) ir mācība par skaitļu maģisko nozīmi cilvēka un sabiedrības dzīvē. Nereti pat izglītoti cilvēki visai nopietni runā par skaitļu ietekmi uz reālo notikumu gaitu – «nelaimīgais skaitlis 13», «Sātana skaitlis 666» – vai meklē likumsakarības starp burtu skaitu cilvēka vārdā un uzvārdā un viņa dzīves gaitu un likteni.

Līdzīgi astroloģijas mācībai numeroloģijas vēsturiskās saknes ir saistītas ar seno laiku garīgās kultūras attīstību. Aristotelis darbā «Metafizika» argumentēti apšaubīja «skaitļu teorijas» pamatotību, analizējot aplamus secinājumus, kad skaitļi tika pieņemti par patstāvīgām būtībām un lietu cēloņiem. Bet kāds mūsdienu autors visai nopietni apgalvo, ka skaitlis ir psihiskās enerģijas universālais pārnesējs: «Skaitļa ideālā puse atklājas ar informācijas būtību, cilvēka gribu, domu un psihisko enerģiju.»

Zīlēšana balstās uz pieņēmumu, ka ar noteiktu priekšmetu palīdzību var pareģot nākotni. Labi zināmi dažādi zīlēšanas veidi – ar kauliņu vai spoguli, kāršu likšana, pat zīlēšana kafijas biezumos. Viena no senākajām zīlēšanas mācībām ir hiromantija (gr. «cheir» – roka, «manteia» — pareģošana) zīlēšana pēc rokas līnijām.

Līdzīgi astroloģijai un numeroloģijai, zīlēšanas pareģojumi dažreiz piepildās sagadīšanās dēļ, kas, protams, neliecina par likumsakarību. Taču, spriežot pēc reklāmas, arī šai pakalpojumu sfērai ir pieprasījums — piemēram, Rīgā darbojas zīlēšanas salons «Zeme un likteņi» (2007) un citas iestādes ar līdzīgu ievirzi.

Ufoloģija (angl. UFO – unidentified flying object) balstās uz pieņēmumu par neidentificētu lidojošo objektu (NLO) saistību ar citplanētu civilizāciju eksistēšanu. Pati par sevi ideja par citplanētu civilizācijām nav jauna. Piemēram, darbā «Par bezgalību, Visumu un pasaulēm» itāliešu filozofs Džordāno Bruno (1548-1600) izvirzīja hipotēzi, ka pastāv neskaitāmas pasaules un ka tās ir apdzīvotas. Taču mūsdienu ufologi šo pieņēmumu pasludināja par pamatotu patiesību un izdarīja atbilstošus secinājumus.

Piemēram, tiek droši apgalvots, ka komētas esot «vēstules» no Visuma, ka jau ilgu laiku regulāri notiekot dažu «kontaktpersonu» dialogi ar citplanētiešicm, ka uz Zemes darbojoties diezgan agresīvas marsiešu civilizācijas «rezidenti». Jautājums Latvijas ufologu vadītājam: «Vai Jums ir informācija par cilvēku vardarbīgu aizvešanu uz citplanētu civilizācijām?» Atbilde: «Jā. Pastāv zemes sagrābšanas mēģinājumi.. Tiek mēģināts krustot citplanētu civilizācijas ar mūsu civilizācijas pārstāvjiem.»

Problēma ir tā, ka šādiem apgalvojumiem nav neviena zinātniski pamatota faktiska apstiprinājuma, bet «neapšaubāmi fakti» parasti balstās uz novērojumu nekorektu interpretāciju, baumām vai psihiski slimu cilvēku liecībām. Atliek vienīgi ticēt tam, ka ufologu pieņēmumi atbilst īstenībai. Taču zinātniskajā izziņā pat visdziļākā pārliecība pati par sevi nav arguments. Var piebilst, ka šveiciešu psihologs Karls Gustavs Jungs (1875—1961) aizraušanos ar ufoloģiju raksturoja kā vienu no kolektīvo halucināciju modifikācijām.

Parapsiholoģija (gr. «para» — blakus) ir mācība par neparastām psihiskām parādībām. Stingri ņemot, jebkura fundamentāla zinātnes nozare, arī psiholoģija, pētī kaut ko neparastu — parādības, kas sasniegtajā izziņas līmenī pagaidām paliek bez pietiekama zinātniskā izskaidrojuma. Tāpēc neizpratni rada jau šīs mācības nosaukums: tad jau līdztekus visām esošajām fundamentālajām zinātnes nozarēm pēc analoģijas būtu jāveido atbilstoši ekvivalenti – piemēram, paramatemātika, parafīzika vai parabioloģija.

Daži parapsihologi savu mācību dēvē arī par alternatīvo vai anormālo psiholoģiju. Mūsdienu parapsiholoģijai ir vairākas apakšnozares. Telepātija (gr. «tele» – tālu, «pathos» — sajūta) balstās uz pieņēmumu, ka ir iespējama domu pārraide un uztvere bez mums zināmo signālsistēmu palīdzības. Psihokinēze (gr. «kinesis» — kustība) balstās uz pieņēmumu, ka ir iespējama priekšmetu pārvietošana ar psihisko enerģiju. Gaišredzība balstās uz pieņēmumu, ka atsevišķām personām ir pieejama droši ticama informācija par nākotnes un pagātnes notikumiem.

Parapsiholoģijas parādības parasti saista ar cilvēka ekstrasensorām (lat. «sensus» – sajūta), super jūtīgām uztveres spējām. Spriežot pēc reklāmas sludinājumiem, pašlaik ar «ekstrasensoro diagnostiku» Latvijā nodarbojas simtiem cilvēku. Visai bieži personas, kuras dēvē sevi par ekstrasensiem, apelē pie noslēpumainām enerģijām un biolauka teorijas (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 11.4. sadaļu). Ar zinātnes līdzekļiem neviena no iepriekš minētajām ekstrasensorajām parādībām atbilstoši zinātniskās izziņas prasībām pagaidām neapstiprinās. Zīmīgi arī tas, ka zinātnisko institūciju paustajiem aicinājumiem sadarboties, lai kopīgiem spēkiem radītu skaidrību par neparastām psihiskām parādībām, ekstrasensi parasti lielu pretimnākšanu neizrāda.

Pirms dažiem gadiem amerikāņu iluzionists, televīzijas programmas vadītājs un zinātnes popularizētājs Džeims Rendijs piedāvāja izmaksāt miljons dolāru jebkuram, kas viņa klātbūtnē publiski nodemonstrēs kādu no parapsiholoģiskajām parādībām. Spriežot pēc žurnāla «Sceptical Inquirer» (ASV) raksta materiāliem, nevienam no pretendentiem neizdevās parādīt kādas īpašas ekstrasensorās spējas un prēmija palika neizmaksāta. Paši eksperimenta dalībnieki neveiksmes cēloņus skaidroja ar nelaimīgu dienu, nelabvēlīgiem laika apstākļiem vai neveiksmīgu planētu kombināciju.

Robežas starp minētajām pseidozinātniskajām mācībām ir nosacītas. Kādas grāmatas autors vienā personā ir astrologs, numerologs un ekstrasenss. Citas grāmatas autoru – astrologu, numerologu un hiromantu — izdevējs raksturo kā vienu no mūsdienu diženajiem praviešiem. Neskaitāmas skolas un asociācijas, saloni un kursi parasti piedāvā atbilstošu pakalpojumu kompleksu visdažādākās variācijās un kombinācijās. Piemēram, Latvijā darbojas Starptautiskā astropsiholoģijas un astromedicīnas skola. Salons «Astrīda» (2007) piedāvā visu veidu zīlēšanu, gaišredzību, darbu ar fotoattēlu, numeroloģiju, maģisko palīdzību un kodēšanu veiksmei.

4.2. Ezoterika

Atsevišķu mācību grupu veido ezoteriskās mācības, kas reizē ir gan ārpuszinātniskas, gan pseidozinātniskas. No vienas puses, šādas mācības pretendē uz «jauno reliģiju» statusu, no otras – plaši izmanto blakuszinātnisko terminoloģiju. Būtībā ezoterika veido arī mūsdienu pseidozinātnes konceptuālo pamatu. Piemēram, vārdkopa «ezoteriskā psiholoģija» dažādu kursu, semināru un grāmatu nosaukumos patlaban ir ierasta parādība. Šķiet zīmīgi arī tas, ka 1990. gadā dibinātā Latvijas Ufoloģijas un energoinformatīvās apmaiņas asociācija 2006. gadā mainījusi savu nosaukumu. Patlaban tā ir Latvijas parapsiholoģijas un ezoterikas asociācija, kura reklamē savu darbību ar daudzsološiem vārdiem: «Parapsiholoģija un ezoterika ir nākotnes zinātnes».

Saskaņā ar Reklāmas likuma 3. panta 1. daļu reklāmai jābūt patiesai un objektīvai. Vai minētais paziņojums atbilst likuma prasībām? Pirmkārt, ezoterika nav zinātne, otrkārt – tā ir nevis nākotnes, bet garīgās kultūras pagātnes parādība.

Ezoterisks (gr. «esoterikos» – iekšējs) nozīmē kaut ko slepenu, apslēptu – tādu, kas domāts vienīgi iesvētītiem. Ezoterika nav atsevišķa mācība – tā ir noteikto mācību kopīga konceptuāla ievirze. Ezoteriskā pretstats ir eksoterisks (gr. «exoterikos» – ārējs) – tāds, kas nav noslēpums un kas ir domāts visiem. Slepeno ezoterisko biedrību vēsture sākas senajos laikos, bet ezoterikas tiešo teorētisko pamatu veido gnostiķu un Kabalas mācības.

Gnostiķi (gr. «gnosis» – zināšana) ir reliģiski filozofiska virziena pārstāvji, kas kristīgo teoloģiju mēģināja savienot ar Seno Austrumu reliģijām.

Kabala (senebr. «gabbalah» – tradīcija) ir jūdaisma reliģiski mistiska mācība, kuras saturu veido Toras teksta burtiskais – nevis alegoriskais – skaidrojums. Atbilstoši Kabalas mācībai, jebkurš Toras vārds ir slepenu dievišķo spēku izpausme – Toras svētā valoda liecina par Visuma ideālo plānu, kas eksistējis pirms pasaules radīšanas.

Ezoterisko mācību galvenā īpatnība ir pretenzija uz augstāko – universālo un absolūto – patiesību. Nereti šīs mācības tiek pasludinātas kā zinātniskas un filozofiskas, taču ar obligātu piezīmi: savā pilnībā ezoterika stāv augstāk par «tradicionālo» zinātni, reliģiju un citām esošajām garīgās kultūras formām. Piemēram, šajā ziņā visai raksturīgs kādas grāmatas apakšvirsraksts «Ezoterisma Sintētiskās Filozofijas Absolūtie Pamati». Grāmatas ievaddaļā tiek apgalvots, ka ezoterisms ir Patiesības pilnība – tā ir Augstākā Absolūtā Mācība par Mūžīgo Patiesību. Zīmīgi arī tas, ka visi vārdi ir rakstīti ar lielo burtu.

Ezoterisko mācību variācijas ir ļoti daudzveidīgas. Mūsdienu pasaulē ietekmīgākās ezoteriskās mācības ir teozofija, antropozofija un scientoloģija.

4.2.1. Teozofija. Teozofija ir mācība par Dieva gudrības izpratni mistiskās intuīcijas ceļā. Pirmās teozofijas (gr.«theos» – dievs, «sophia» – gudrība) mācības radās viduslaikos, vēlāk vārda «teozofija» interpretācijas vairākkārt mainījās. Taču teozofijas mācību pamatievirze palika nemainīga: sasniegt visaptverošu garīgās kultūras sintēzi. Piemēram, šādu uzdevumu izvirzījis krievu filozofs Vladimirs Solovjovs (1853—1900). Atbilstoši viņa mācībai, Visvienīgā esošā — Dieva esamības sfēras — izpratne ir iespējama tikai ar teoloģijas, filozofijas un zinātnes vienotību: tās ir «integrētas zināšanas» jeb «patiesas filozofijas sistēma» — brīva teozofija.

Plašākam lasītāju lokam teozofijas mācība parasti asociējas ar krievu rakstnieces Helēnas Blavatskas (1831—1891) vārdu. Viņa 1875. gadā Ņujorkā nodibināja Teozofisko biedrību, kuras centrs vēlāk pārvietojās uz Indiju. Blavatskas mācības galvenās idejas izklāstītas viņas grāmatā «Slepenā Doktrīna», kuras pamatsaturu veido austrumu reliģijas un filozofijas mācību (hinduisms, budisms) kompilācija ar kristietības elementiem.

Visai raksturīga ir Teozofiskās biedrības efektīgā un daudzsološā devīze «Nav reliģijas augstāk par Patiesību». Droši vien ne visiem ir skaidra šīs formulas aizplīvurotā jēga: esošās reliģijas un zinātniskās mācības ir vēsturiski un teorētiski ierobežotas un nepilnīgas, izņemot teozofijas mācību — Patiesību, kas stāv pāri visiem kultūras sasniegumiem. Taču būtībā šī «patiesība» nav nekas cits kā vienkopus savākti daždažādi mistiski un fantastiski priekšstati par pasauli un cilvēku — neopagānisms ar antikristīgu ievirzi.

Mākslas inteliģences aprindās visai populāra ir vēl viena teozofijas mācība, kas netieši saistīta ar krievu gleznotāja un arheologa Nikolaja Rēriha (1874-1947) personu, bet tieši – ar viņa dzīvesbiedres Helēnas Rērihas (1879-1955) darbu «Dzīvā Ētika» («Agni Joga»). Mācības dubultnosaukums nav nejaušs, jo kristīgā terminoloģija (Svētais Gars) te brīnumainā kārtā apvienojas ar indiešu filozofijas un reliģijas motīviem (karma). Dzīvās Ētikas konceptuālo pamatu veido mazsaprotams jēdziens «Fohats» — autores atšifrējumā tas ir Augstākais Kosmiskais Gars jeb «kosmiskā elektrība», kas rada «dzīvības procesu pulsāciju». Ezoteriskā informācija par pasauli un tās nākotni droši glabājas noslēpumainajā un neredzamajā Šambalas zemē Himalaju kalnos, šīs ziņas ir piejamas ar «mahatmu vēstulēm» ļoti šauram personu lokam — tiem, kas tūkstošiem gadu sadarbojas ar «Gaismas Hierarhiem».

Zinātniski izglītotam lasītājam nav grūti saprast, ka šī pasakainā «kosmiskās realitātes filozofija» ir pseidozinātniska fantastika austrumu ornamentā. Taču dažiem lētticīgiem cilvēkiem tā var izlikties «ļoti zinātniska», mūsdienīga un pat ģeniāla.

Rērihu kustībai ir dziļas vēsturiskās saknes Latvijā: 1936. gadā par Latvijas Rēriha biedrības vadītāju kļuva dzejnieks un filozofs Rihards Rudzītis (1898-1960), bet ar Dzīvās Ētikas ideju popularizēšanu aktīvi nodarbojās biedrības loceklis Aleksandrs Klizovskis — grāmatu «Jauna laikmeta pasaules izpratnes pamati» autors. Atliek piebilst, ka Dzīvās Ētikas saturam ne tikai nav nekā kopīga ar zinātni — šīs mācības galvenās idejas ir tiešā pretrunā un nereti pat visai agresīvā opozīcijā kristīgās mācības pamatprincipiem.

4.2.2. Antropozofija. Antropozofija ir mācība par cilvēka garīgajiem spēkiem, kas atklājas ārpuszinātniskās izziņas ceļā. Vēsturiski antropozofijas (gr. «anthropos» – cilvēks) mācība izdalījās no teozofijas un pamatvilcienos balstās uz tās konceptuālajiem pamatiem.

Antropozofijas pamatlicējs ir vācu filozofs Rūdolfs Šteiners (1861—1925). Atbilstoši šīs mācības galvenajai aksiomai esamības augstākie spēki darbojas nevis jutekliski uztveramā realitātē, bet citās — pārfiziskās realitātes pasaulēs. Tāpēc augstākās patiesības cilvēkam atklājas ar «pārfiziskiem faktiem» pārjutekliskās izziņas sfērā – patiesība jāmeklē «dvēseles iekšējos ceļos». Dabiski, ka nerodas pat jautājums par šo faktu objektīva apstiprinājuma līdzekļiem: «Vienīgi pārjutekliskā pieredze izskaidro teozofījas faktus».

No teiktā loģiski izriet antropozofijas aicinājums sagraut «zinātnisko aizspriedumu» aklu pielūgšanu un atbrīvoties no tradicionāli zinātniskā domāšanas veida: «Mūsdienās teozofījas principu izpratnei nav lielāka šķēršļa kā doktora zinātniskais grāds.» Zinātne balstās uz «zemāko prātu», bet antropozofijas sistēma tiek uzbūvēta uz «cita pamata» un runā «citā valodā». Tāpēc antropozofijas mācība atklājas tikai nedaudzām, īpaši apdāvinātām un izredzētām personām.

Viens no ezoterisko mācību paradoksiem ir tas, ka negatīva un pat naidīga attieksme pret zinātni netraucē pasludināt ezoteriku par augstāko… zinātni. Piemēram, Šteiners apgalvo, ka īstais zinātniskums piemīt tieši antropozolijai – daudz augstākā pakāpē, nekā visai mūsdienu zinātnei. Vairākkārt tiek uzsvērts, ka antropozofijas saturu veido «garīgi zinātniskās domas» un «garīgi zinātniskā patiesība», antropozofija ir «garīga zinātne», kas pilda «garīgi zinātniskās kustības misiju».

Nosacīti pieņemot, ka šāda augstākā zinātne patiešām izveidojas, paliek pēdējais jautājums – par slepenību. Pasludināt savu mācību par «slepenu» ir raksturīgi gandrīz visām ezoterikas izpausmēm, dažreiz šis vārds iekļauts arī darba nosaukumā – piemēram, iepriekšminētajā Blavatskas sacerējumā. Arī Šteiners vienu no saviem galvenajiem darbiem nosauca «Slepenā zinātne». Ņemot vērā zinātniskuma prasības, šādas vārdkopas jāatzīst par iekšēji pretrunīgām: no vienas puses, zinātniskas izziņas rezultāti nav slepena līguma saturs vai slepenpolicijas darbības shēma, no otras puses – noslēpumus labāk turēt slepenībā, nevis publicēt grāmatā miljoniem lielos metienos.

4.2.3. Scientoloģija. Scientoloģija ir mācība, kas pasludināta par mūsdienu laikmeta lietišķo reliģisko filozofiju. Mācības nosaukuma etimoloģiskās saknes ir latīņu valodā (lat. «scientia» – zināšanas, zinātne), taču oriģinālvaloda, kurā tika izklāstīti šīs mācības pamati, bija angļu valoda (angl.«scientology»). Publikācijās latviešu valodā šo terminu tulko trīs variantos: «scientoloģija», «saientoloģija» un «scientioloģija». Jāņem vērā, ka pēdējais variants, kas no pirmā atšķiras tikai ar vienu papildburtu, var radīt pārpratumus – zinātņu klasifikācijā ar scientioloģiju saprot zinātnes filozofiju jeb zinātniecību kā mūsdienu filozofijas apakšnozari.

Scientoloģijas pamatlicējs ir amerikāņu rakstnieks, mazpazīstamu fantastisko romānu autors Lafajets Ronalds Habards (1911-1986). Burtiskā tulkojumā scientoloģija ir «mācība par to, kā zināt». Mācības pamati izklāstīti tāda paša nosaukuma grāmatā, kuras kliedzošā reklāma un autora pašreklāma, kā liekas, stipri pārsniedz scientoloģijas reālo saturu.

Grāmatas pašā sākumā tiek paziņots, ka scientoloģija nav kāda pretencioza mācība — atšķirībā no citām humanitārām zinātnēm tā ir «ļoti precīza zinātne», kuras efektivitāte droši pamatota. Tiesa gan, jau pats par sevi šāds pašnovērtējums var radīt šaubas par autora vārdu un darbu vienību. Taču, ja šaubas nerodas, tad atliek pieņemt par patiesību, ka scientoloģija var palīdzēt visās dzīves jomās un tikt galā ar visām problēmām: «Scientoloģija uzlabo veselību, intelektu, spējas, uzvedību, meistarību un cilvēku ārieni».

Grāmatas teorētisko pamatu veido desmit scientoloģijas aksiomas, kuras lielākoties ir vai nu triviālas vai patvaļīgas vārdu konstrukcijas. Piemēram, atbilstoši 6. aksiomai «priekšmeti sastāv no sagrupētām daļiņām» — te nav ko iebilst, jo līdzīga tēze bija izteikta sengrieķu filozofijā pirms divarpus tūkstošiem gadu. Atbilstoši 10.aksiomai «Visuma augstākais mērķis ir rādīt sekas» — komentēt šo un līdzīgus atzinumus ir grūti, jo pieņēmums par Visuma mērķiem ir bezjēdzīgs gan zinātniskā, gan reliģiskā aspektā.

Daudz skaidrākas ir grāmatas beigas, kur īsti amerikāņu gaumē tiek formulētas dažas tēzes par scientoloģijas pasaulvēsturisko nozīmi: «Mēs sasniedzam savus mērķus»; «Scientoloģijas mācība pārsniedz visas citas mācības par cilvēku»; «Saule nekad nenoriet virs Scientoloģijas»; «Mūsu mērķi ir vienkārši, bet diženi».

Satura un formas ziņā minētās tēzes ir ļoti līdzīgas maģiskām formulām, taču tas izskaidrojams pavisam vienkārši — 1954. gadā Losandželosā tika izveidota pirmā Scientoloģijas baznīca. Tās dibinātājs skaidro, ka viņa Baznīca ir mūsdienu budisma variants un reizē — zinātniskas tehnoloģijas, kas nodrošina cilvēkiem gudrību, veselību un nemirstību. Tiesa gan, budisms šīs baznīcas mācībā šķiet visai dīvains — tiek atzīts gan Jēzus, gan Jahve, gan Sātans.

Scientoloģijas praktiskai pusei veltīta Habarda grāmata «Dianetika». Latviešu valodā grāmatas nosaukumu tulko ar garumzīmi (Dianētika) — tas asociējas ar ētiku, taču neatbilst lietas būtībai. Pēc paša autora skaidrojumiem, «dianētika» nozīmē «caur dvēseli» (gr.«dia» — caur, «nous» — dvēsele) — arī tas prasa precizējumu. Vārdam «dvēsele» sengrieķu kultūrā atbilst nevis «noema» (doma) vai «noesis» (domāšana), bet vārds «psyche». Piemēram, Aristoteļa traktāta nosaukumu «Peri psyches» parasti tulko «Par dvēseli» — atbilstoši mūsdienu valodas iespējām. Būtībā dvēseles jēdziens radās tikai viduslaikos (lat. «anima» — dvēsele), tāpēc «dianētika» burtiskā tulkojumā varētu nozīmēt «caur domāšanu».

Dianetiku reklamē kā garīgas dziedēšanas tehnoloģiju, grāmatai ir daudzsološs apakšvirsraksts «Modernā zinātne par garīgo veselību ». Tās konceptuālo pamatu veido trīs pamatatziņas: 1) cilvēka kļūdu un problēmu avots ir «reaktīvais prāts» — mūsu zemapziņas pasaule; 2) tajā uzkrājas «engrami» – negatīvas emocijas un cita negatīva pagātnes pieredze; 3) engrami izraisa neirozes, psihozes un citas organisma negatīvas reakcijas un slimības.

Loģiski rodas jautājums — kā atbrīvoties no «engramiem»? Ar speciālu aparātu «e-metru» («elektropsihometru») – tas fiksē cilvēku emocionālās reakcijas, pacientam atbildot uz «oditora» (vadītāja) jautājumiem. Šā aparāta nozīmi kultūras vēsturē Dianetikas pamatlicējs salīdzināja ar riteņa izgudrojumu. Pēc speciālistu atziņām, tas ir psihogalvanometrs — vienkārša ierīce ādas galvaniskās reakcijas mērīšanai.

Būtībā šāda «psihoterapijas» metodika nav nekas cits kā pseidozinātniska mistifikācija, bet teorijas ziņā – psihoanalīzes naiva imitācija. Atliek piebilst, ka Scientoloģijas baznīca bijusi iesaistīta tiesu procesos vairākās Eiropas valstīs gan par psihisko vardarbību pret savu draudžu locekļiem, gan par lielu naudas summu izkrāpšanu no ticīgajiem. Grieķijas tiesa 1997. gadā pieņēmusi lēmumu slēgt Scientoloģijas baznīcas darbību visā valsts teritorijā. Latvijā darbojas Humanitārais Centrs «Dianētika», kas ir reģistrēts kā sabiedriskā organizācija.

4.2.4. Nodomi un rezultāti. Ezoterikas tradīcijas turpinās arī mūsdienu literatūrā. Bieži vien tās ir grāmatas ar visu aptverošiem nosaukumiem — piemēram, Kosmofilozofija» («Kosmiskais pasaules uzskats»), «Planetārisma filozofija». Parasti šādu grāmatu autori apņemas atklāt visus pasaules noslēpumus, to skaitā Planetārās civilizācijas un planetārās apziņas problēmas.

Paliek spēkā ari ezoterikas vispārējā orientācija uz patiesības sasniegšanu mistiskās izziņas ceļā. Piemēram, rīdzinieks Aleksandrs Volkovs, spriežot pēc viņa grāmatu reklāmas, ir mūsdienu mistikas klasiķis, dziednieks, augstas klases ekstrasenss un gaišreģis. Pats autors stādās priekšā lasītājam kā ārsts psihoterapeits un filozofs mistiķis ar pārliecību, ka viņa grāmatu «mistiskās zināšanas» atver durvis uz informācijas vispārcilvēciskām krātuvēm.

Nav retums arī grāmatas ar visai mīklainiem nosaukumiem, turklāt bez informācijas par izdošanas vietu un gadu. Piemēram, kāda austriešu filozofa un sociologa grāmatas priekšvārdā tiek paziņots, ka tās autors ir jaunas zinātniskās (!) Integrālās Psihoanalīzes Skolas un Analītiskās Triloģijas Starptautiskās Sabiedrības dibinātājs. Pilnā saskaņā ar ezoterikas pamatievirzi Analītiskā Triloģija tiek pasludināta par zinātnes, filozofijas un teoloģijas «radošu apvienojumu», bet grāmatas autors — par «izcilu paradoksālu domātāju». Taču grāmatas pamatteksts liecina, ka minētais paradokss izpaužas galvenokārt visai skaidri izteiktā autora domas antiintelektuālā ievirzē. Piemēram, vairākkārt tiek uzsvērts, ka zināšanas balstās uz ilūziju, tāpēc mēģinājumi sasniegt patiesību ar intelektuāliem līdzekļiem ir bezcerīgi — vienīgais glābējs šajā ziņā ir intuīcija, kas nodrošina «tiešu kontaktu ar īstenību».

Analītiskās Triloģijas idejas rada atbalsi citās valstīs. Piemēram, spriežot pēc kāda Krievijas autora grāmatas nosaukuma «Unoloģija, jeb Vienotās zināšanas» un tās apakšvirsraksta, lasītājam tiek piedāvāta kārtējā universālo zināšanu sistēma vienas mācības ietvaros. Taču jāņem vērā, ka jebkura garīgās kultūras forma bija un paliek saistīta ar noteiktām īpatnībām satura, formas un valodas ziņā. Ezoteriskās mācībās šis īpatnības tiek ignorētas un sanāk, ka it kā labi nodomi dod bēdīgus rezultātus.

1. Satura ziņā ezoteriskās mācības ir pseidozinātniskā mistifikācija. Tāpēc vārdkopa «ezoteriskā zinātne» būtībā ir netieša pretruna — mūsdienu sabiedrībā ezoterika un zinātne ir divas nesavienojamas garīgās kultūras parādības. Cilvēka pasaules uzskats pamatvilcienos var balstīties uz vienu no trim garīgās kultūras formām — mitoloģiju, reliģiju vai zinātni. Ezoteriskās mācības ir bezcerīgs mēģinājums izveidot vēl vienu — Absolūtu pasaules uzskata variantu ar zinātnes un dažādu reliģisko mācību elementiem.

Kad saka — ezoteriskās mācībās tomēr «kaut kas ir», tam var tikai piekrist. Bet jāņem vērā arī tas, ka mūsdienu ezoterikas saturu veido eklektiskās kompilācijas garīgās kultūras jomā. Protams, nevienam nav liegts pasludināt šādus «kokteiļus» par Augstāko Garīgo Sintēzi. Taču no apstākļa, ka atsevišķi piens un benzīns ir derīgi, vēl neizriet, ka būtu derīgs ari to maisījums.

2. Formas ziņā ezoteriskās mācības ir blakuszinātniskā fantastika. Labi zināms, ka jebkurai garīgās kultūras jomai piemīt ari formas īpatnības — noteikta satura adekvātie izteiksmes līdzekļi. Piemēram, ja komponists vai gleznotājs skaidros sava darba saturu ar vārdiem, tad viņš faktiski pildīs mākslas zinātnieka nevis mākslinieka funkciju. No otras puses, zinātniskajā publikācijā diez vai ir pieņemami autora prātojumi saistībā ar viņa emocijām darba radīšanas procesā. Noteikts saturs prasa noteiktu formu (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 13.4. sadaļu). Līdz ar to jebkurš literārais darbs jāvērtē pēc noteikta žanra prasībām — piemēram, nedrīkst spriest par romāna kvalitāti pēc zinātniskās monogrāfijas kritērijiem vai Bībeles saturu vērtēt pēc daiļliteratūras prasībām. Jāievēro arī tas, ka literāro žanru robežas nav absolūtas – piemēram, zinātniskā fantastika ir daiļliteratūra ar populārzinātnisku ievirzi. Ezoteriskā literatūra ieņem atsevišķu vietu literāro žanru sarakstā — teozofija, antropozofija, scientoloģija un līdzīgas mācības ir blakuszinātniskā fantastika ar reliģijas elementiem. Tāpēc vērtēt ezoterisko literatūru pēc zinātniskās vai reliģiskās literatūras prasībām būtu tas pats, kas uz zvirbuļiem šaut ar lielgabalu.

Šā apstākļa neievērošana bieži vien rada neauglīgas diskusijas ap dažiem garīgās kultūras surogātiem. Piemēram, bēdīgi slavenā filma «Da Vinči kods», kuras pirmizrāde 2006. gadā izraisīja ažiotāžu ari Latvijas kinoteātros, tika uzņemta pēc tā paša nosaukuma Dena Brauna grāmatas motīviem. Grāmatas pamatsaturs ir aizgūts no citas grāmatas, kuras literārais žanrs ir Bībeles sižetu ezoteriskā interpretācija daiļliteratūras formā. Grāmatas vadošā ideja ir tā, ka Jēzus bijis precēts ar Mariju Magdalēnu, bet viņu pēcnācēji, simboliski nosaukti par «Svēto Asini», likuši pamatus ari patlaban esošai slepenai organizācijai — tā līdz zināmam laikam sargā kā savu acuraugu noslēpumus, kas «grauj kristīgās baznīcas autoritāti». Nopietni vērtēt līdzīgus sacerējumus pēc reliģiskās vai zinātniskās literatūras kritērijiem nav jēgas, kaut gan minēto grāmatu un filmas antikristīgā ievirze ir skaidri redzama.

Šādām visai eksotiskām hipotēzēm vispār nav nekāda sakara nedz ar vēsturisko zinātni, nedz ar reliģiju — zinātne prasa faktus, bet no kristīgās teoloģijas viedokļa minētās fantāzijas ir līdzīgas slimnieka murgiem. Paliek vienīgi daiļliteratūras forma, ko daži mūsdienu autori piepilda ar ezoterisku saturu, — piemēram, šādu paņēmienu visai veiksmīgi izmantojis dienvidamerikāņu rakstnieks Karloss Kastaņeda (1925-1998), kuru dēvē par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta mistifikatoriem.

3. Valodas ziņā ezoteriskās mācības ir terminoloģiska krustvārdu mīkla. Tās atminēšana ir diezgan nogurdinošs darbs, jo apjēgt ezoterisko tekstu saturu bez speciālām vārdnīcām nav iespējams. Tas nav nekāds brīnums, jo valodas īpatnības ir tieši saistītas ar atbilstošo mācību saturu un literārās formas savdabīgumu.

Valodas īpatnības piemīt jebkurai garīgās kultūras formai. Piemēram, zinātnes jomā pastāv matemātiķu profesionālā valoda un ķīmijas formulu valoda, mākslas jomā – daiļliteratūras, mūzikas un glezniecības valoda, reliģijas jomā – mācību dogmatu, simbolikas un kulta ceremoniju valoda. Nekas prātīgs neiznāks, ja matemātiķis izteiks savas domas reliģijas valodā, bet gleznotājs — zinātnes valodā. Nedrīkst bāzt vienā maisā zinātnes, mākslas un reliģijas valodu (terminoloģiju) — tā ir viena no profesionālās kompetences prasībām.

Pēc kāda ezoterisko tekstu krājuma zinātniskā redaktora atzinuma, bez speciāliem komentāriem publicēti materiāli gandrīz nav saprotami. Bieži vien bez komentāriem nevar iztikt arī zinātniskās publikācijās vai reliģiskās literatūras tekstos. Taču, ja vajadzība pēc speciālas terminoloģijas neizriet no problēmas satura, samākslota valoda liecina vai nu par autora nepietiekamo profesionālo kompetenci, vai par viņa apzinātām vai neapzinātām vēlmēm ar «speciālo» terminoloģiju kompensēt satura tukšumu un trivialitāti.

Teiktais pilnā mērā attiecas uz jebkuru ezoterisko mācību. Piemēram, krievu rakstnieka Daņiila Andrejeva (1906-1959) grāmatas «Pasaules Roze» konceptuālais pamats ir indoirāņu un skandināvu mitoloģija autora terminoloģijā, kuras atšifrējumu var atrast speciālā vārdnīcā grāmatas pielikumā. Par teksta lasāmību un saprotamību var spriest pēc grāmatas konceptuālajiem jēdzieniem — tie izteikti ar vārdiem, kas nav tulkojami nevienā pasaules valodā.

Atbilstoši autora terminoloģijai Visums sastāv no daudziem slāņiem, kuru kopums ir Bramfatūra. Tā kārtas caurstrāvo jebkuru planētu, bet mēs dzīvojam Zemes bramfatūras vidējā slāni ko sauc par Enrofu. Kosmiskajā telpā notiek nepārtraukta kauja starp Gaismas un Tumsas spēkiem (Uicraori), kurā apzināti vai neapzināti iesaistīti arī cilvēki ar savām domām, jūtām un rīcībām. Tas nozīmē, ka reālo vēsturi pārklāj Metavēsture (gr. «meta» — virs, pāri), kuras noslēpumi reizēm atklājas gaišreģiem. Tāpēc tas, ko mēs uztveram kā vēsturisko notikumu gaitu, būtībā ir viena no Labā un Ļaunā slepenās cīņas izpausmēm, kas notiek citās (ārpuszemes) pasaulēs.

Pēc autora domām, šis cīņas galīgais iznākums ir «Pasaules Roze» — nākotnes Baznīca, kas jaunajā laikmetā apvienos visas gaišās ievirzes reliģijas. Atliek piebilst, ka no parastiem mītiem, leģendām un pasakām minētās grāmatas konceptuālā konstrukcija atšķiras vienīgi ar ezoterisko terminoloģiju. Pasaku pasaules eksistē (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 7.2. sadaļu), taču mūsdienu pieaugušie parasti atšķir iedomāto realitāti no reālās esamības.

Viegli iespaidojamam lasītājam terminoloģiskā mīklainība var radīt domas par autora sakaru ar Augstākiem noslēpumiem, šādu attieksmi aktīvi modina paši ezoteriskās literatūras autori. Piemēram, kāds spāņu ezoteriķis apgalvo: «Ezoteriskā filozofija arī ir zinātniska, līdzīgi ķīmijai, fizikai un matemātikai, taču tā nav pūļu zinātne, jo ezoteriskās zināšanas nav iespējams izteikt ar parastiem mācību līdzekļiem.» Par šādiem atzinumiem rodas jautājums: vai pārgudra valoda patiešām ir tas īstais un vienīgais ceļš, ar ko atklājas pasaules noslēpumi?

Jebkurā garīgās kultūras jomā manipulācija ar samākslotiem terminiem un vārdu spēles nav patiesības ceļš. Šajā ziņā ir vērts atcerēties krievu rakstnieka un domātāja Ļeva Tolstoja (1828—1910) teikto: «Aplama zinātne un aplamas reliģijas vienmēr izsaka savus dogmatus pārgudrā valodā, kura var likties kaut kas noslēpumains un svarīgs. Noslēpumainība nav gudrības pazīme. Patiesībā — jo gudrāks ir cilvēks, jo vienkāršāka ir valoda, kurā viņš izsaka savas domas.»

Ar mērķi radīt zinātniskuma un jaunuma ilūziju ezoteriskās literatūras autori aktīvi izmanto «oriģinālo» terminoloģiju. Kas radās gala rezultātā? Skaists, bet tukšs konfekšu papīriņš.

4.3. Pseidozinātnes loģika

Vai mūsdienu zinātnei ir iespējams konstruktīvs dialogs ar pseidozinātni un ezoteriku? Latvijas Zinātņu akadēmija 2003. gada februārī organizēja sēdi — diskusiju «Zinātnes robežas un patiesība». Sēdes koreferenti bija matemātiķis, astronoms, mācītājs un filozofs, turklāt viens no viņiem izrādījās dedzīgs ezoterikas piekritējs. Ne visai auglīgie diskusijas rezultāti parādīja, ka sasniegt saprašanos starp zinātnes un ezoterikas pārstāvjiem nemaz nav tik vienkārši.

Piesakot tiesības uz patiesu zinātniskumu, mūsdienu pseidozinātne izmanto dažus raksturīgus argumentācijas paņēmienus. Pievērsīsim uzmanību šis argumentācijas loģiskajai pusei.

4.3.1. Aplama dilemma. Pseidozinātnes idejas tieši vai netieši balstās uz konfrontāciju ar akadēmisko zinātni. Atbilstoši šādai loģikai akadēmiskai zinātnei stāv pretī alternatīva neakadēmiska zinātne. Bet kas ir neakadēmiska zinātne?

Mūsdienu sabiedrībā ar akadēmisko zinātni parasti tiek domāta tās esamība Zinātņu Akadēmijas sistēmā – zinātniskie pētījumi un to rezultāti, kas īstenojas noteiktu zinātnisko institūciju ietvaros. Šādā izpratnē neakadēmiskā zinātne ir tas, kas administratīvi organizatoriskā aspektā attīstās ārpus Zinātņu Akadēmijas sfēras – piemēram, augstskolu zinātne vai nozaru (lietišķā) zinātne. Protams, te nav runa par kādu alternatīvu zinātni, bet vienīgi par zinātnes eksistēšanas un attīstības formu.

Pseidozinātniskās idejas tiek pasludinātas par neakadēmiskās zinātnes patiesībām pavisam citā nozīmē. Runa ir par dilemmu «akadēmiskā vai neakadēmiskā zinātne» – atbilstoši šādam iedalījumam: ar akadēmisko zinātni ir domāta visa «oficiālā» zinātne neatkarīgi no tās institucionālās piederības. Kā jebkurā dilemmā saiklim «vai» dotajā gadījumā ir izslēdzoši sadalāma nozīme, līdz ar to akadēmiskā un neakadēmiskā zinātne izrādās divas nesavienojamas garīgās kultūras sfēras.

Pēc dažu mūsdienu zinātnieku pārliecības, «oficiāla» akadēmiskā zinātne ir autoritāra un dogmatiska, bet «alternatīva» neakadēmiskā zinātne – brīva un radoša. Ja tam piekrist, tad atliek secināt: akadēmiskā zinātne ir zinātnes attīstības kavēklis.

Patlaban vairākām zinātnes nozarēm ir «alternatīvi» pavadoņi – it sevišķi populāras ir alternatīvā fizika, bioloģija, psiholoģija, medicīna un vēsture. Daži alternatīvās zinātnes piekritēji strādā Zinātņu Akadēmijas sistēmā, bet pastāv arī vairākas alternatīvas Akadēmijas – piemēram, Alternatīvo zinātņu starptautiskā akadēmija (Krievijā), tās prezidente ir «alternatīvās medicīnas» superzvaigzne ekstrasense Džūna. Paliek jautājums par iepriekšminētās dilemmas saturu – vai tas atbilst īstenībai?

Ņemot vērā zinātniskās izziņas īpatnības, zinātnes dalījums «oficiālā» un «alternatīvā» izrādās aplama dilemma, bet «alternatīvā zinātne» ir tukšas klases jēdziens līdzīgi vārdkopai «kvadrāta garākā mala». Zinātnes alternatīva un alternatīvā zinātne nav viens un tas pats. Ja zinātnes alternatīvas reāli eksistē reliģijas un mākslas formā, tad alternatīvā zinātne ir mākslīgi veidots zinātnes pretstats. Būtībā «alternatīvā zinātne» ir nevis zinātne, bet tās alternatīva garīgās kultūras jomā, līdzīgi «jaunajām reliģijām».

Alternatīvo ideju konkurence ir parasta parādība zinātnes vēsturē, tas ir zinātnes attīstības virzītājspēks. Taču teiktais nenozīmē, ka alternatīvas idejas jāsadala starp «akadēmisko» un «alternatīvo» zinātni. Vēl vairāk, ja notiktu šādas «divvaldības» reāla īstenošana, tad zinātnes attīstībai varētu pārvilkt krustu.

Mūsdienu zinātnieks parasti ir speciālists noteiktā zinātnes apakšnozarē. Šaubu nav, ka jebkurā darbības sfērā atsevišķo speciālistu kvalifikācijas līmenis var atšķirties visai būtiski. Taču no tā, ka ir mazkompetenti ginekologi, neizriet, ka jāvēršas pie bērnu saņēmējas.

4.3.2. Jaunuma kritērijs. Viens no iecienītiem alternatīvās zinātnes argumentiem ir uzsvērt izvirzīto ideju savdabīgumu un netradicionālo raksturu. Neapšaubāmi, ka minētajām īpašībām ir liela nozīme zinātniskās izziņas procesa un rezultātu novērtējumā. Zinātnes attīstība balstās uz jaunu ideju izvirzīšanu un to turpmāko empīrisko vai loģisko pamatojumu. Taču pats par sevi jaunuma kritērijs neliecina par idejas patiesumu – visai oriģinālas un drosmīgas domas nereti izrādās aplamas.

Tāpēc idejas jaunums ir nepieciešams, bet nav pietiekams pamats secinājumam par tās patieso zinātnisko vērtīgumu. No tā, ka viss ģeniālais ir jauns, neizriet, ka jebkurš jaunums ir ģeniāls. Kaķi ir dzīvnieki, taču ne visi dzīvnieki ir kaķi.

Jaunuma kritērija absolutizācija var radīt ilūzijas par speciālo integrējošo mācību, kuras objekts ir neparastas un dīvainas parādības. Piemēram, daži ezoteriski orientētie zinātnieki piedāvā izveidot jaunu zinātnes nozari enioloģiju – mācību par enigmātiskām (gr.«ainigma» – mīkla), tātad mīklainām, dabas parādībām. Taču, no vienas puses, šādas parādības sen jau ir «sadalītas» starp atsevišķām zinātnes nozarēm. No otras puses, parādību mīklainība pati par sevi diez vai ir pietiekams nosacījums, lai veidotu speciālas zinātnes nozares objektīvo pētījuma pamatu.

Atliek piebilst, ka patiesības meklējumi nav vienīgais netradicionālo uzskatu iemesls. Zinātnē un citās garīgās kultūras jomās ideju un mācību netradicionālais raksturs nereti izskaidrojams vienīgi ar to autoru ambīcijām vai elementāru krāpniecību. Piemēram, šāda motivācija nemaz nav izslēgta dažiem mūsdienu skatuves māksliniekiem, kas sniedz klasikas «netradicionālu interpretāciju», vai «jauno reliģiju» dibinātājiem. Teiktais paliek spēkā arī saistībā ar ikdienas uzvedības motivāciju — dažas deviantas uzvedības formas nereti tiek dēvētas par atbrīvošanos no tradicionālās «novecojušās» kultūras vērtību sistēmas.

4.3.3. Maldīga analoģija. Loģikas ziņā analoģija ir slēdziena paveids, kurā pēc divu priekšmetu dažu pazīmju līdzības secina arī par citu pazīmju līdzību. Zinātnes un tehnikas vēsturē secinājumi pēc analoģijas nereti bija jaunu ideju avots. Piemēram, pēc ūdens viļņu analoģijas izskaidroja skaņas izplatīšanos, radiolokatora ideja radās pēc analoģijas ar sikspārni.

Taču jāņem vērā, ka secinājumam pēc analoģijas ir varbūtējs raksturs, — visprecīzākā analoģija pati par sevi nav pierādījums. Daži alternatīvās zinātnes pārstāvji nereti atsaucas uz zinātnes vēsturi, spriežot pēc analoģijas: 1) vērtīgas zinātniskās idejas bieži vien izraisa asu kritiku akadēmiskajās aprindās; 2) akadēmiskā zinātne noraida arī manas idejas; 3) tātad manām idejām ir liela zinātniskā nozīme.

Garīgās kultūras vēsturē patiešām nereti gadījās, ka izcilas zinātniskās idejas nerada atbalstu plašās zinātnieku aprindās. Piemēram, Nikolajs Lobačevskis (1792—1856) izveidoja loģiski nepretrunīgu jaunu ģeometrijas sistēmu, kuras pamatatzinumi nesaskanēja ar Eiklīda ģeometrijas postulātiem. Sākotnēji krievu matemātiķa idejas tika uzņemtas ar neizpratni un pat naidīgi – tikai 20. gadsimtā radās skaidrība, ka ar neeiklīda ģeometrijas sistēmu atklājas principiāli jauns posms matemātikas attīstībā. Līdzīgus piemērus var atcerēties no ģenētikas (mācība par iedzimtību un organismu mainību), kibernētikas (mācība par pašvadāmām sistēmām) un citu zinātnes nozaru attīstības vēstures.

Vai teiktais nozīmē, ka iepriekšminētās analoģijas secinājums arī atbilst īstenībai? Tas nav izslēgts, taču neizriet no premisām ar loģisko nepieciešamību. Būtībā te ir pārkāptas noteiktas loģiskās kārtulas, par ko nav grūti pārliecināties ar šāda slēdziena piemēru: Daži izcili zinātnieki slikti mācījās skolā. Kārlis slikti mācās skolā. -> Kārlis kļūst par izcilu zinātnieku

Tiem, kas atceras formālās loģikas pamatus, nav grūti pamanīt kļūdu: slēdziens atbilst siloģisma 2. figūrai, taču tā secinājums ir izdarīts, neievērojot figūras prasības. Netiešā veidā līdzīga kļūda slēpjas arī maldīgajā analoģijā ar neatzītām idejām. Tas, ka noteiktas idejas neguva atsaucību akadēmiskās zinātnes aprindās, pats par sevi nav arguments drošam secinājumam par šo ideju patieso zinātnisko nozīmību.

4.3.4. Tēzes apmaiņa. Viens no pierādījuma loģiskās uzbūves elementiem ir pierādāmā tēze — atzinums, kura patiesums tiek pamatots. Svarīgākā loģiskā prasība attiecībā uz pierādījuma tēzi ir tās noteiktība: pierādīšanas procesā tēzei jāpaliek nemainīgai. Minēto prasību pārkāpjot, rodas loģiskās kļūdas — tēzes daļēja vai pilnīga apmaiņa (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 19.3. sadaļu).

Tēzes pilnīgas apmaiņas kļūdu dažreiz dēvē par «loģisko diversiju», kas parasti ir saistīta ar oponenta, lasītāju vai klausītāju uzmanības novirzīšanu uz citu tēzi. Piemēram, diskusijā par kādas parādības eksistēšanu nedrīkst prasīt, lai oponents pierāda, ka šī parādība neeksistē. Šajā ziņā pretjautājums «vai jūs varat to atspēkot?» būtu loģiski nekorekts, jo doma par kaut kā eksistēšanu un doma par kaut kā neeksistēšanu ir divas dažādas pierādījuma tēzes.

Turklāt jāņem vērā, ka empīriski ir iespējams tikai noteiktas parādības eksistēšanas pamatojums, — pierādīt šādā ceļā kaut kā neeksistēsanu nav iespējams. Piemēram, nav iespējams empīriski pamatot, ka nelabais vai būtnes no citām planētām neeksistē. Nav vērts mēģināt pamatot kādu neparastu vai brīnumainu parādību neeksistēšanu — jāpierāda, ka tās eksistē.

Šajā sakarā nav grūti saredzēt analoģiju ar kādu jurisprudences prasību — par tēzes patiesuma pierādījumu atbildīgs tas, kas to izvirzījis. Viens no romiešu tiesību pamatprincipiem vēsta: «Pierādījuma smagums gulstas uz to, kas apgalvo, nevis uz to, kas noliedz.» Tas nozīmē, ka būtībā zinātnei nav jāatspēko ārpuszinātniskās un pseidozinātniskās hipotēzes — jaunu ideju autoram pašam jāpamato savas domas patiesums atbilstoši zinātniskās izziņas prasībām.

4.3.5. Argumentu pamatotība. Viena no pierādījuma loģiskajām prasībām nosaka, ka pierādījuma argumentiem jābūt pamatotiem. Tāpēc pierādījumā nedrīkst izmantot tādus argumentus, kas varbūt ir patiesi, bet nav pierādīti. Piemēram, atsaukšanās uz pieņēmumiem un nepamatotu informāciju zinātnē ir metodoloģiski aizliegts paņēmiens.

Šāds paņēmiens nereti tiek izmantots ezoteriskā literatūrā. Piemēram, droši un bez jebkāda pamatojuma tiek apgalvots, ka «laimīgā roka» piemīt 25% vīriešu un 75% sieviešu. Citā grāmatā runa ir par «trešo aci» — noslēpumaino informatīvo veidojumu starp acīm virsdegunes apvidū, ar kura starpniecību cilvēkam atklājas lietu un parādību būtība un aktualizējas «krāsu gaišredzības» spējas. Pēc autora domām, mūsdienu sabiedrībā «trešā acs» ir slēgta vai atrofējusies un ir pieejama vienīgi Tibetas lamām (budistu mūkiem) — tikai vienam no 10 000 parastiem cilvēkiem ar milzīgu piepūli šis orgāns var atdarīties.

Arī šai statistikai, kā arī idejai kopumā, var tikai ticēt vai neticēt, jo tās pierādījumam nav minēts neviens zinātniski pamatots arguments.

4.3.6. Aplis pierādījumā. Argumentu pamatotības prasība ir saistīta ar vēl vienu nosacījumu — argumentu pamatojumam nedrīkst izmantot pierādāmo tēzi. Tātad argumentiem jābūt loģiski neatkarīgiem no tēzes. Šo prasību neievērojot, rodas kļūda «aplis pierādījumā» («circulus in probando»): tēzi pamato ar tādiem argumentiem, kuri paši ir pamatojami ar pierādāmo tēzi.

Piemēram, kāds ufoloģijas entuziasts paziņo: «Atbilstoši Iekšlietu ministrijas datiem katru gadu Krievijā bez vēsts pazūd ap 100 tūkstoši cilvēku. Mēs konstatējam, ka ne mazāk par pieciem procentiem no šā skaita tiek aizvesti ar varu uz citplanētu civilizācijām». Tātad cilvēku pazušana bez vēsts (B) tiek pamatota ar citplanētu civilizāciju aktivitāti (A), bet par vienu no argumentiem šādu civilizāciju eksistēšanai (A) droši vien ir domāta cilvēku pazušana bez vēsts (B). Līdzīgs aplis pierādījumā veidojas, kad dažus neidentificētus lidojošus objektus izskaidro kā citplanētu civilizāciju kosmosa kuģus, bet ar šādu kuģu esamību savukārt pamato citplanētu civilizāciju eksistēšanu.

Būtībā aplis pierādījumā veidojas arī tad, ja kāda uzskata pamatojums balstās vienīgi uz to autoru domām, kam līdzīga konceptuālā orientācija. Piemēram, parapsihologi parasti atsaucas uz «alternatīvās» psiholoģijas grāmatām, ufologi un astrologi — uz ezoterisko literatūru. Šāda savstarpējas galvošanas situācija var apmierināt noteiktu autoru loku, taču diez vai tas atbilst zinātniskās izziņas objektivitātes prasībai.

4.3.7. Pārsteidzīga vispārināšana. Zinātnes sfēru veido atveidojamas parādības — tādas, kas regulāri atkārtojas neatkarīgās pārbaudēs. Dodot noteiktu atlaidi attiecībā uz eksperimenta precizitāti, akadēmiskā zinātne prasa, lai pozitīvi rezultāti atkārtojas ne mazāk kā 95% gadījumos.

Tāpēc galīgais teorētiskais vispārinājums, ņemot vērā vienreizējus vai pat dažus novērošanas faktus vai eksperimenta rezultātus, būtu pārsteidzīgs. Loģikā to dēvē par pārsteidzīgas vispārināšanas kļūdu, kas ir saistīta ar cilvēka atmiņas selektīvo (izvēles) īpašību. Brīnumainu parādību, veiksmīgas pareģošanas vai pravietisko sapņu gadījumi lielākoties paliek atmiņā, bet tas, kas nav piepildījies, — tiek aizmirsts. Līdz ar to rodas iespaids, ka dīvaino parādību ir daudz vairāk, nekā tām vajadzētu būt sagadīšanos dēļ.

Pārsteidzīga vispārināšana ir visai raksturīga mācībām, kas balstās uz vāji pamatotiem konceptuālajiem pieņēmumiem. Piemēram, astroloģijā, numeroloģijā un parapsiholoģijā tiek ņemta vērā tikai «pozitīva» informācija, bet fakti, kas neapstiprina šo mācību saturu, parasti tiek noklusēti. Minētā paņēmiena būtību asprātīgi ilustrējis angļu filozofs Frānsiss Bēkons. Kāds ceļotājs apskatījis templī pakarinātu attēlu ar jūrasbraucējiem, kuri glābušies no kuģa bojāejas, dodot solījumu dieviem. Uz jautājumu, vai viņš tagad atzīst dievu varenību, šis cilvēks savukārt atjautājis: «Bet kur ir attēloti tie, kuri tomēr aizgāja bojā pēc dieviem dotā solījuma?»

4.4. Maldi vai krāpšana?

Mūsdienu kultūras sistēmā pseidozinātni un ezoteriku var kvalificēt kā savdabīgu kontrkultūras (angl. «counter-culture») izpausmi. Līdzīgas parādības pastāv arī citās sabiedriskās dzīves sfērās – piemēram, blakus «caurspīdīgai» ekonomikai funkcionē «ēnu ekonomika».

Garīgajā dzīvē kontrkultūra izpaužas alternatīvās kultūras formās reliģijas, mākslas un zinātnes jomā. Piemēram, šajā ziņā reliģijai stāv pretī «jaunās reliģijas», mākslas alternatīva ir šovbizness – izklaidējošas mākslas industrija. Atbilstošas alternatīvas nav grūti saredzēt arī zinātnes sfērā: astronomija — astroloģija, psiholoģija — parapsiholoģija, medicīna — dziedniecība, zinātniskā prognozēšana — gaišredzība.

Kontrkultūras formas ieņem vietu garīgās kultūras sistēmā un pilda noteiktas sociālās funkcijas. Kā saka, vienam patīk māte, otram meita. Dažiem patīk mūzikas māksla, citiem — Eirovīzijas dziesmu konkursi un izbraukuma balagāns «Jaunais vilnis». Daži uzticas zinātnei un reliģijai, citi – pseidozinātnes un ezoterikas mācībām. Taču,
ja saucam lietas īstajā vārdā, tad daždažādas kontrkultūras izpausmes nav nekas cits kā kultūras surogāts – tās nepilnīgs aizstājējs.

Pieprasījumu pēc ezoteriskām un citām pseidozinātniskām mācībām franču filozofs Emanuēls Munjē (1905-1950) raksturoja kā «kolektīvo neirozi» — nepiepildīto cerību un garīgā tukšuma sekas. Mūsdienu garīgās dzīves reālijām piemīt vēl viena īpatnība – pseidozinātniskās aktivitātes nereti robežojas ar gandrīz neslēptu krāpšanu.

Piemēram, kopš 2001. gada Rīgā darbojas Līderības akadēmija, kurā piedāvāts apgūt pieaugušo neformālas izglītības programmu – personības attīstības filozofijas treniņus trijos līmeņos. Programmas pasludinātais mērķis ir palīdzēt cilvēkiem «ātrāk sasniegt vairāk panākumu, vairāk veiksmes un kļūt aizvien vairāk apmierinātiem». Spriežot pēc mācību maksas, pats Akadēmijas dibinātājs un vadītājs minēto mērķi jau ir sasniedzis: pirmā līmeņa kursa apguve (4 dienas) maksā 165 latus, bet par nākamā līmeņa apguvi (6 dienas) būs jāšķiras no 280 latiem.

Tātad par desmit dienu mācībām jāsamaksā aptuveni tik pat, cik Latvijas augstskolās students maksā par vienu semestri. Droši vien tas liecina par ļoti augstu, pat izcilu programmas kvalitāti? Varbūt par to liecina arī kategoriskais aizliegums (ar speciāla dokumenta parakstīšanu) kursu dalībniekiem izpaust jebkādu informāciju par savu mācību saturu? Būtībā šāda prasība ir viena no raksturīgākajām sektas pazīmēm. Te rodas vēl viens jautājums: kāpēc izcilu zinātnieku darbi ir brīvi pieejami jebkuram lasītājam? Varbūt Līderības akadēmijas mācība ir vairāk nekā izcila — tā ir ģeniāla? Par to ir nopietnas šaubas, kaut gan studēt gribētāju netrūkst. Taču, pēc speciālistu atziņām, aiz pretenciozas reklāmas slēpjas viselementārākā manipulēšana ar cilvēku apziņu. Par «zinātniskās» meditācijas rezultātiem liecina arī tas, ka daži Akadēmijas absolventi kļūst par psihoterapeitu klientiem.

Spriežot pēc reklāmas paziņojumiem, ir personas, kas nodrošina «spēcīgu aizsardzību no ļaunuma», piedāvā «ārstēšanu pēc foto», apņemas «ļoti ātri atrisināt praktiski jebkuru problēmu». Vai šādu sludinājumu autori paši maldās vai apzināti maldina citus?

Te būtu vietā analoģija ar noziedzīgu nodarījumu, kas ir sodāms pēc Krimināllikuma 177. panta: «Krāpšana ir svešas mantas vai tiesību uz šādu mantu iegūšana, ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos vai ar viltu.» Atšķirībā no zādzības krāpšana nav mantas nolaupīšana (slepena vai atklāta), jo krāpšanas upuris labprātīgi kļūst par maldināšanas objektu. Līdzīga situācija ar maldināšanu ir pseidozinātnisko pakalpojumu sfērā — visai bieži šādi pakalpojumi izrādās krāpšana garīgajā sfērā.

Mūsdienās tas ir visai izdevīgs bizness, kas gandrīz izkrīt no tiesiskās regulēšanas sfēras. Varbūt šajā ziņā arī krāpniekam ir sava taisnība: ja ir cilvēki, kas vēlas tikt maldināti, tad kāpēc es nevaru būt tas, kas apņemas šādu vajadzību apmierināt? Tāpēc nav jābrīnās, ka ezoterikai, astroloģijai, parapsiholoģijai un līdzīgām mācībām ir pieprasījums, kas nodrošināts ar atbilstošu piedāvājumu.

4.4.1. Pieprasījums pēc brīnuma. Šādu mācību popularitāte mūsdienu sabiedrībā izskaidrojama ar vairākiem sociālajiem, sociāli psiholoģiskajiem un personiskajiem apstākļiem.

4.4.1.1. Neticība saviem spēkiem. Pasaulē ir diezgan daudz cilvēku, kas dažādu iemeslu dēļ nevar paši atrisināt savas problēmas vai negrib to darīt. Šādas situācijas sekas nereti ir uzticības pilna attieksme pret laimīgo apstākļu sagadīšanos vai laimīgo zvaigzni. Pašpaļāvības trūkums var radīt ilūzijas, ka sarežģītas zinātniskās, praktiskās un personiskās problēmas ir atrisināmas brīnumainā kārtā, — mēs vēlamies mūsu problēmu vienkāršu izskaidrojumu un vieglu risinājumu. Mēs labprāt ticam, ka veselības, saskarsmes (komunikācijas) un pašaktualizācijas problēmas var atrisināt cita persona vai kāds brīnumains līdzeklis.

Piemēram, lai «samazinātu vēderu», labprāt uzticamies «Herbalife» brīnumainajai efektivitātei, – tā vietā, lai vienkārši vairāk kustētos un mazāk ēstu. Sieviete ar ģimenes dzīves problēmām nevis paškritiski analizē situāciju, bet steidzas pie burves «apvārdot vīru, lai būtu uzticīgs». Mēs ļoti gribam atrisināt savas problēmas ātri un ar minimālu personiskās enerģijas patēriņu. Būtībā mēs esam ar mieru pat maksāt lielu naudu, lai mūsu problēmas atrisinātos brīnumainā kārtā. Mēs vēlamies brīnumu – un pieprasījums rada piedāvājumu ar astroloģijas, zīlēšanas un «baltās maģijas» saloniem.

4.4.1.2. Fundamentālas izglītības trūkums. Jāatzīst, ka mēs dzīvojam zinātniski mazizglītotā sabiedrībā. Pēc amerikāņu pētnieka datiem, par zinātniski izglītotiem var būt atzīti tikai 7% cilvēku no ASV pieaugušo iedzīvotāju skaita. Pēc Mičiganas universitātes pētījuma rezultātiem, zinātniskās izglītības līmenis nav pietiekams nevienā attīstītajā valstī, bet Latvijā šis līmenis ir viens no zemākajiem – tikai 2,2% no mūsu valsts iedzīvotājiem iespējams atzīt par zinātniski izglītotiem.

Patlaban pat cilvēkiem ar augstāko izglītību parasti ir tikai sistēmiski nesakārtotas «puszināšanas» dabaszinātņu, filozofijas un reliģijas jomā. Tādējādi domāšanas loģiskā un metodoloģiskā kultūra paliek dīgļa stāvoklī, bet zinātniskā argumentācija izrādās grūti pieejama vai vispār tiek ignorēta.

Pašreizējo situāciju ar fundamentālo izglītību Latvijas vispārējās un augstākās izglītības sistēmā šajā ziņā grūti atzīt par apmierinošu. Piemēram, mūsdienu vidusskolā astronomija vismaz pēdējo 15 gadu laikā vispār netiek mācīta, filozofija augstskolās labākajā gadījumā paliek pameitas lomā. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka tieši ufologu, astrologu un parapsihologu aktivitātes un plaši pieejamā literatūra rada atbalsi jaunās paaudzes vidū.

4.4.1.3. Garīgais infantilisms. Viena no personības infantilisma (lat. «infantilis» — bērnišķīgs) izpausmēm, kad pieaugušam cilvēkam paliek dažas bērnam raksturīgas psihiskās īpašības, ir dabisko parādību pasakains izskaidrojums. Piemēram, mūsdienās izglītots cilvēks diez vai piekritīs nelabā (kr. «нечистая сила» ) eksistēšanai. Taču prātojumi par «negatīvo enerģētiku», kas nāk no mitoloģijas tradīcijām (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 11.4. sadaļu), nereti tiek uztverti kā zinātniski pamatota patiesība.

Mitoloģija ir viena no senākajām kultūras formām, kas pildīja izziņas, sociālās integrācijas un psiholoģiskās kompensācijas funkcijas. Piemēram, mītiskas pasaules ainai pilnīgi atbilst apburšanas rituāli — garu izsaukšana ar burvju vārdiem un maģiskām formulām. Mūsdienu sabiedrībā mitoloģijas funkcijas stipri sašaurinās, tāpēc dabas un sociālās parādības patlaban daudz efektīvāk izskaidrot ar zinātniskās izziņas līdzekļiem. Mitoloģija paliek kultūras šūpulis — taču tas nenozīmē, ka mūsdienu cilvēkam jāpaliek kultūras bērnībā un jāvadās pēc pseidozinātniskās literatūras norādījumiem. Šajā ziņā orientācija uz garīgu infantilismu būtu mūsdienu kultūras attīstības strupceļš.

4.4.1.4. Tieksme pēc neparastā. Labi zināms, ka paaugstinātu uzmanību saista neparastas parādības un to netradicionālas interpretācijas. Tāpēc «garlaicīgajai» akadēmiskajai zinātnei nemaz nav vienkārši konkurēt ar pseidozinātniskām vai ārpuszinātniskām sensācijām un mistifikācijām. Jebkura neparasta parādība jau pati par sevi modina interesi — droši vien te slēpjas arī cilvēka dabiskā interese par visu pārdabisko.

Kā piemēru var minēt kaut populārās sērijas «Mvsteries of the Unknown» («Neatrisinātas mīklas») dažu grāmatu nosaukumus – «Psychic Voyages» («Dvēseles ceļojumi»), «Phantom Encounters» («Sastapšanās ar rēgiem»), «Hauntings» («Spoki»), «Transformations» («Vilkači»), «Witches and Witchcraft» («Raganas un buršana»). Līdzīgas grāmatas operatīvi tiek tulkotas svešvalodās, netrūkst arī oriģinālliteratūras piedāvājumu. Lai nu kā, šāda literatūra pilda arī sociāli derīgu funkciju — tiek apmierināta cilvēka neizskaužamā vajadzība pēc brīnuma un iesaistīšanās noslēpumā.

4.4.1.5. Reliģiskā indiference. Viens no pasaules kultūras tapšanas un attīstības stūrakmeņiem ir kristīgo vērtību sistēma. Taču, kā liecina speciālu pētījumu dati, mūsdienu kristīgās konfesijās īsti ticīgo cilvēku skaits parasti nepārsniedz 15 procentus — pārējie labākajā gadījumā pieskaitāmi pie «formāli ticīgajiem».

Minētā statistika vismaz daļēji izskaidro situāciju, ko daži pētnieki dēvē par «neredzamo reliģiozitāti» — ticību pseidozinātniskām un ezoteriskām mācībām. Šajā ziņā mūsu valsts nav izņēmums. Piemēram, pēc Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes pētījumu rezullatiem, Vidzemes, Latgales un Rīgas vidusskolās šādas «reliģiozitātes» piekritēji ir ne mazāk par 40% latviešu; Vidzemē 78% skolnieku tic astroloģijai, bet 92% izrāda interesi par burvestībām, spokiem un spiritismu.

Patiesībā mūsdienu rietumu civilizācijā valda reliģiskā indiference (lat. «indifferentia» — vienaldzība). Vai daudz ir cilvēku, kas vaļsirdīgi atzīst sevi par kristiešiem, šad tad ieskatās Bībelē? Taču tieši Svētie Raksti nepārprotami nosoda jebkuras māņticības izpausmes — to skaitā tādas, ko mūsdienu cilvēks nereti savā vientiesībā uzskata par savienojamām ar kristīgo mācību.

Piemēram, Vecajā Derībā atrodam vairākkārtējus kategoriskus aizliegumus vērsties pie pareģiem un zīlniekiem (3. Moz. 19:31, 20:27; Jes. 8:19), tiek nosodīti «burvības grēks» (1. Sam. 15:23) un «burvju māksla» (2. Ķēn. 17:17), kā arī vārdotāji, garu izsaucēji un mirušo izaicinātāji (5. Moz. 18:10-11). Nepārprotami negatīva attieksme pret māņticību izteikta arī Jaunajā Derībā. Piemēram, burvība tiek nosodīta apustuļa Pāvila vēstulē (Gal. 5:20) un Jāņa atklāsmes grāmatā (Jņ. atkl. 18:23), ar Pāvila vārdiem tiek noraidīta zīlēšana (Ap. d. 16:16-18).

Labi zināms, ka jebkuram cilvēkam ir apzināta vai neapzināta vajadzība pēc noteiktas garīgo vērtību sistēmas – noteikta pasaules uzskata. Ja šī vajadzība netiek apmierināta ar patiesām garīgām vērtībām, tad sāk darboties savdabīgs dvēseles kompensācijas mehānisms – paaugstinās interese par garīgās kultūras surogātiem, to skaitā tādiem, kam pseidokristīga un antikristīga ievirze.

4.4.1.6. Paaugstināta ietekmējamība. Jebkurā sabiedrībā ir diezgan daudz cilvēku, kas viegli padodas noteiktu emociju vai domu iedvešanai. Tāpēc pseidozinātnes un ezoterikas tiešais vai netiešais nodoms ir likt cerības uz lētticīgiem cilvēkiem. Piemēram, pie burvjiem un cita veida brīnumdariem parasti vēršas jaunas vai vidēja vecuma nemiera pilnas sievietes, kas viegli ļaujas hipnozei. Tāpēc daži pozitīvi ekstrasensu darbības rezultāti nereti balstās uz vienkāršu pašiedvesmu. Lielākoties ar pašiedvesmu izskaidrojami arī «aculiecinieku» stāsti par kontaktiem ar būtnēm no citām planētām. Bet kāds ezoteriska semināra dalībnieks nopietni stāstīja, ka atceras sevi mātes miesās.

Paaugstināta ietekmējamība visai bieži ir saistīta ar vāji attīstītu spēju patstāvīgi domāt – te pastāv tiešas un atgriezeniskas sakarības attiecība. Pamazām cilvēks atradinājās domāt, toties pierada ticēt visādām blēņām – piemēram, hiromantu un astrologu pasakām. Patstāvīgi domāt ir ne tikai grūti, dažreiz tas prasa lielu nervu sasprindzinājumu saistībā ar lēmuma pieņemšanu. Daudz vieglāk taču atbildību par savas darbības rezultātiem uzlikt objektīviem apstākļiem – kaut vai noteiktam zvaigžņu izvietojumam.

4.4.1.7. Reklāmas efekts. Kaut gan mūsdienu cilvēks daudzsološus paziņojumus uztver piesardzīgi, reklāmas efekts paliek spēkā. Ja ilgu laiku par kaut ko runā un raksta, tad šķiet mazticami, ka tie ir tikai meli un blēņas. Negribas ticēt, ka, līdzīgi šovbiznesa «zvaigznēm», mūsdienu populārie ekstrasensi, burvji un astrologi būtībā ir labi izreklamēti (kr. «раскрученные») projekti.

Lai paaugstinātu reklāmas efektivitāti, parasti izmanto dažus vienkāršus standarta paņēmienus. Piemēram, ja zīlēšana – tad «precīza», ja zīlniece – tad «jau vairākās paaudzēs», ja okultisms – tad «zinātniskais». Ezoterisko un pseidoreliģisko mācību nosaukumos nereti tiek lietots atslēgas vārdu efekts – Dievs («Teozofīja»), patiesība (Japānas sekta «Aum Shinrikyo» – «Augstākā Patiesība»), zinātne
(«Scientoloģija»),jauns («Jaunā Paaudze»).

Dažreiz reklāmas mērķiem tiek izmantots viltīgi gudrs psiholoģiskais paņēmiens «no pretējā». Piemēram, kādas brīnumzāles reklāma paziņo: «Uzmanieties no viltojumiem!» Ar teikto liek saprast, ka tieši reklamētās zāles ir tās īstās, – taču loģiski šāds secinājums no minētā brīdinājuma, protams, neizriet. Daži ekstrasensi izsaka negatīvu attieksmi pret maģiju un burvību, taču arī tas pats par sevi vēl neliecina par parapsiholoģijas zinātniskumu.

4.4.2. Patiesība un cilvēktiesības. Pseidozinātniskās un ezoteriskās mācības ir konceptuālais pamats, uz kura balstās atbilstošu institūciju un atsevišķu personu praktiskā darbība. Šī darbība ir mūsdienu kultūras pasaules objektīvā realitāte, kuru var skatīt un vērtēt dažādos aspektos – saistībā ar personas brīvību un pamattiesībām mūsdienu sabiedrībā, tiesiskās regulēšanas kontekstā un metodoloģiskajā aspektā.

4.4.2.1. Cilvēktiesību aspekts. Viena no cilvēktiesībām demokrātiskajā sabiedrībā ir tiesības uz izglītību – iegūt zināšanas atbilstoši mūsdienu zinātniskās izziņas prasībām. Taču jebkurai pilngadīgai personai paliek arī tiesības uz zināšanu trūkumu. Tāpēc valsts nevar atņemt cilvēkam šīs visai savdabīgās tiesības – vēlēties būt apmuļķotam.

Piemēram, patlaban zinātniski attīstītajās valstīs aizvien populārāks kļūst visai dārgs medicīnisks (?) pakalpojums: nomiruša ķermeņa sasaldēšana ar turpmāku — pēc desmitiem vai pat simt gadu — atlaidināšanu un atdzīvināšanu. Kas to lai zina — varbūt daudzos gadījumos par piekrāpšanas upuriem kļūst personas, kuras neapzināti vēlas būt piemānītas?

Bet, ja tas tā ir, tad ir vērts atcerēties kādu sižetu no Jaunās Derības. Kā izturēties pret senās Jūdejas mācītājiem, kuri nepieņēma kristietības idejas? Uz šo jautājumu Jēzus atbildēja saviem mācekļiem ar analoģiju: «Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.» (Mt. 15:14) Citiem vārdiem sakot, garīgajā sfērā nevienu nevajag un nedrīkst piespiest rīkoties pretēji viņa gribai — ar varu mīļš nekļūsi. Sava garīgā izvēle cilvēkam jāizdara pašam.

4.4.2.2. Tiesiskās regulēšanas aspekts. Gandrīz visas cilvēka sociālās darbības sfēras ir saistītas ar noteiktiem tiesiskās reglamentācijas līdzekļiem. Šajā ziņā izņēmums nav iestādes un atsevišķas personas, kuru darbības konceptuālo pamatu veido pseidozinātniskās mācības.

Piemēram, visai populārā bioenerģētisko pakalpojumu sfēra (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 11.4. sadaļu) balstās uz parapsiholoģijas idejām un atbilstošām psihoterapijas metodikām. Problēma ir tā, ka visdažādākos psiholoģiskos treniņus (ang. «training») parasti piedāvā personas bez speciālas medicīniskās vai psiholoģiskās izglītības, — par kvalifikācijas līmeni šādos gadījumos visai bieži liecina vienīgi «starptautiski sertifikāti» un «pagalma akadēmiķu» nosaukumi. Turklāt piedāvāto metodiku būtība nereti ir vien manipulācija ar cilvēka apziņu un zemapziņu — piemēram, izmantojot transu tehnikas (fr. «transe») vai neirolingvistiskās programmēšanas metodikas. [Uz 2015.gadu problēma ir jau daudz nopietnāka – stipri apšaubāmas kvalitātes biznesorientētas “mācību” iestādes Latvijā ir “saštansējušas” lielu daudzumu “speciālistu”, kuriem diplomā ir rakstīts “psihologs”. Traģēdija ir apstāklī, ka šie cilvēki maz ko zin no psiholoģijas (pirmkārt tāpēc, ka viņiem to nemācīja), iedomājas, ka ir zinoši speciālisti (jo ir taču diploms) un tiecas strādāt pēc profesijas.]

Saistībā ar bioenerģētisko pakalpojumu sfēru dažreiz tiek konstatētas psihiskās vardarbības pazīmes, tomēr tiesiskās regulēšanas iespējas te ir visai ierobežotas. Teiktais pilnā mērā attiecas uz iepriekšminētajām «baznīcām» ar ezoterisko orientāciju, kā arī uz «jaunajām reliģijām» — patlaban no valsts puses praktiski nekontrolējamām sociāli destruktīvām reliģiskām apvienībām.

Atliek piebilst, ka tiesiskās regulēšanas aspekts skar arī izglītības sistēmas vadīšanu un organizāciju. Piemēram, diez vai būtu lietderīgi atļaut izmantot vidusskolās mācību līdzekļus, kuru autors izklāsta zinātniski apšaubāmas un nepārbaudītas hipotēzes bez atbilstošiem komentāriem. Gadās arī mācību grāmatas, kurās saskaņā ar «laikmeta prasībām» par filozofiju un ezoteriku tiek stāstīts kā par līdzvērtīgām garīgās kultūras parādībām, turklāt ar visai pozitīvu ezoterikas vērtējumu. Protams, jebkuram autoram ir tiesības uz savu vērtējumu, taču jāsaprot arī tas, ka grāmata un mācību grāmata nav viens un tas pats.

4.4.2.3. Metodoloģiskais aspekts. Zinātnieka ētikas kodeksa 7.1. pantā teikts: «Zinātniekiem jāvēršas pret pseidozinātniskām teorijām, kas cenšas piesegties ar zinātnisku frazeoloģiju.» Prasība ir aktuāla, taču paliek jautājums par tās īstenošanas līdzekļiem. Zinātnieku aprindās valda uzskats: ja zinātnes un pseidozinātnes saprašanās nav sasniedzama, tad nopietni apspriest šādas problēmas nav vērts. Var piekrist, ka zinātniskās diskusijas ar astrologiem un gaišreģiem, burvēm un ezoteriķiem patiešām būtu mazproduktīvas. Viens no konstruktīvas polemikas nosacījumiem ir vienprātība pamatpremisās — noteiktās sākotnējās idejās. Bez šādas vienprātības polemika parasti pārvēršas emocionālā strīdā vai savu uzskatu demonstrācijā auditorijas priekšā.

Viduslaikos minēto nosacījumu formulēja «cum principia negante non est disputandum» — nevajag polemizēt ar tādu, kas noliedz pamatus. Zinātnes attieksme pret pseidozinātni principā var balstīties uz trim metodoloģiskām stratēģijām.

Pirmais ceļš: pseidozinātnes ignorēšana. Diez vai šī stratēģija atzīstama par konstruktīvu — tāpat vien atkratīties no pseidozinātnes aktivitātēm. Vienkāršas noliegšanas ceļš dotajā gadījumā būtu izdevīgs vienīgi «alternatīvās» zinātnes pārstāvjiem. Tas būtu tas pats, kas sporta spēlē atdot iniciatīvu pretinieka rokās.

Otrais ceļš: pseidozinātnes darbības sfēras ierobežošana. Viena no šīs stratēģijas izpausmēm var īstenoties ar iepriekšminētajiem tiesiskās reglamentācijas līdzekļiem. Nav izslēgta arī pašu zinātnieku iniciatīva — speciālas zinātniskās institūcijas izveide.

Piemēram, pirms 30 gadiem ASV tika izveidota Komiteja, kuras uzdevums ir zinātniski pārbaudīt informāciju par paranormālo fenomenu. Ar minētās institūcijas (CSICOP) dibināšanu Rietumu pasaulē aktivizējās izcilo zinātnieku un zinātnes popularizētāju kustība pret visāda veida blakuszinātniskās krāpšanas izpausmēm.

Krievijas Zinātņu akadēmijas prezidijā 1998. gadā bija izveidota pseidozinātnes apkarošanas komisija, kuras pilnais nosaukums «Комиссия по борьбе с лженаукой фальсификацией научных исследовний» . Ņemot vērā fizikas sevišķo popularitāti pseidozinātnieku aprindās, puse no Komisijas divpadsmit locekļiem bija pārstāvēta ar fizikas nozares speciālistiem. Kopumā pozitīvi vērtējot minēto iniciatīvu, zināmas šaubas tomēr var radīt divi komisijas nosaukuma atslēgas vārdi.

Vārds «лженаука» krievu valodā asociējas ar meliem (kr. «ложь» ) , tātad ar kaut ko apzināti nepatiesu — bet maldīties var taču arī pilnīgi neapzināti. Vārds «борьба» («cīņa») dotajā kontekstā droši vien ir pieņemams krievu valodā, taču latviešu valodā ar šo vārdu parasti tiek domātas situācijas, kas izslēdz mierīgu līdzāspastāvēšanu («cīņa eksistences dēļ»), krasi izteiktas pretsabiedriskas sociālas parādības («cīņa pret noziedzību») vai sporta jomu («brīvā cīņa»). Tiesa gan, pirms divdesmit gadiem izdotās krievu-latviešu vārdnīcās var atrast skaidrojošu piemēru, kas liek saprast — cīnīties var ne tikai pret vai ar ko, bet arī par kaut ko («cīnīties par mieru»).

Katrā ziņā latviešu valodā minētajā kontekstā var iztikt bez vārda «cīņa» — līdzīgi prostitūcijas parādībai, runa taču ir par noteiktas darbības sfēras ierobežošanu nevis administratīvu aizliegšanu. Tāpēc cīnīties ar pseidozinātni un ezoteriku šā vārda tiešajā nozīmē diez vai ir vērts, būtībā tas arī nav iespējams. Droši vien dotajā gadījumā lietas būtību precīzāk izsaka vārds «apkarošana» («lauksaimniecības kaitēkļu apkarošana»). Līdz ar to atbilstošas komisijas nosaukums latviešu valodā varētu būt «pseidozinātnes apkarošanas komisija».

Protams, var rasties jautājums par šādas komisijas darbības efektivitāti. No vienas puses, tas ir labāk, nekā nekas. No otras puses, kā liecina prakse, līdzīgu komisiju un komiteju darbības efektivitāte varētu būt daudz augstāka. Zinātne un «alternatīvā» zinātne eksistē līdzīgi divām paralēlām pasaulēm — piemēram, pirms dažiem gadiem Sorbonnas universitātē (Parīze) tika aizstāvēta mūslaiku vēsturē pirmā disertācija astroloģijā, ļoti labvēlīga attieksme pret ekstrasensiem patlaban ir Krievijas dabaszinātņu akadēmijā.

Tāpēc pseidozinātnes darbības sfēras ierobežošana ar speciālo zinātnisko institūciju spēkiem šķiet ne visai auglīga un varbūt nav labākā stratēģija.

Trešais ceļš: zinātniskās izziņas attīstība un tās sasniegumu popularizēšana. Kārtējo reizi apliecināt noraidošu attieksmi pret kaut ko nav labākais uzvedības variants — kaut ko noraidot, reizē jāpamato sava taisnība. Droši vien šis princips ir spēkā jebkurā dzīves jomā un situācijā — politikā un ekonomikā, starptautiskajās attiecībās un personu saskarsmē, ideoloģijā un zinātniskajā darbībā.

Tāpēc pseidozinātnes apkarošanas efektīvākais ceļš ir alternatīvās zinātnes sensācijām pretim stādīt to pozitīvu noliegumu. Tas nozīmē, ka pieveikt zinātnisko diletantismu var vienīgi patiesas zinātnes laukā — zinātnisko ideju brīvas konkurences ceļā.

Šajos apstākļos liela nozīme pseidozinātnes apkarošanā ir zinātnes sasniegumu popularizēšanai sabiedrībā, par ko 2007. gada 15. martā tika runāts arī Latvijas Zinātņu akadēmijas speciālā sēdē. Diemžēl mūsdienu mediji (masu komunikāciju līdzekļi) parasti labprāt pārraida un publicē, turklāt bez iepriekšējas zinātniskās ekspertīzes, blakuszinātnisko šarlatānu fantāzijas, nevis mēģina organizēt nopietnas zinātniski populāras pārraides un publikācijas par aktuālām zinātniskās izziņas problēmām.

Mūsdienu gandrīz neierobežotās demokrātijas pasaulē brīvi runāt un rakstīt var gandrīz par visu. Taču pastāv arī klausītāju un lasītāju problēma — kā atšķirt kultūraugus no nezālēm? Ir vērts iedziļināties apustuļa Pāvila vārdos: «Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt» (1. Kor. 6:12). Citiem vārdiem, kā brīvas izvēles apstākļos izdarīt pareizo izvēli?

Droši vien te jābūt noteiktai izvēles orientācijai — piemēram, nevar taču izlasīt visas grāmatas, kas tiek izdotas. Kas ir jālasa, ko var nelasīt un kas nav jālasa? Atbildēt uz šo salikto jautājumu (trīs apakšjautājumi) nemaz nav tik viegli, jo galvenā atšķirība starp zinātni un pseidozinātni izpaužas nevis atbilstošas problemātikas priekšmetā, bet metodoloģijas plāksnē — ar kādām metodēm tiek pamatotas noteiktas idejas un hipotēzes.

Būtībā runa ir par divu metodoloģiju — zinātniskas un pseidozinātniskas — konkurenci. Tas nozīmē, ka viens no svarīgākajiem zinātnes uzvaras nosacījumiem šajā konkurencē ir arī zinātniskās izziņas metodoloģijas problēmu sistēmiskā izpēte. Diemžēl gandrīz visi Latvijas profesionālie filozofi patlaban atstājuši šo pētījumu sfēru, ko agrāk dēvēja par metafiziku jeb vispārīgo filozofiju (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 5.3. sadaļu). Tāpēc dabiski, ka zinātnes metodoloģijas problēmu lauku aizņēmušas ezoteriskās un citas pseidozinātniskās konceptuālās konstrukcijas. Tieši šajā apstāklī slēpjas filozofu mistiķu un zinātnieku mistiķu popularitāte — kaut gan jēdzienam «mistiskā zinātne» ir tikpat daudz jēgas kā vārdkopai «matemātiskā reliģija». Un daži kultūras vēsturē mazkompetenti lasītāji un klausītāji vaļsirdīgi uzņem ezoteriskās mācības par jauno vārdu filozofijā.

Kas attiecas uz ezoteriku, tad parasti tā piesaka savas tiesības arī uz mūsdienu reliģijas augstāko formu (sīkāk skat. “Zinātne un patiesība” 3.2. sadaļu) vai vismaz dēvē sevi par tās tuvāko sabiedroto. Piemēram, kādas grāmatas ievadā tiek paziņots, ka ezoteriskā un reliģiskā doma vienmēr gājusi kopā un ka ezoterikas vēsturiskās saknes jāmeklē arī budismā, kristietībā un islamā. Ezoterikas vēsturē nav gandrīz neviena autora, kurš tā vai citādi neizsaka savas «simpātijas» kristietībai. Angļu rakstniece un teozofijas mācības piekritēja Annija Bezanta (1847-1933) pat izveidoja «ezoteriskās kristietības» mācību.

Mūsdienu ezoteriķu koķetēšana ar kristietību dažreiz izskatās tik naiva, ka atliek vienīgi noplātīt rokas. Piemēram, uz jautājumu par attieksmi pret Bībeli Latvijas ufologu vadītājs atbildēja: «Tā ir mūsdienu civilizācijas programma.. Mēs uzskatām, ka 95% Bībeles satura jau īstenojās, bet 5% iekrita tieši mūsu laikos.. Turklāt patlaban eksistē arī jaunā Bībele, kas ir dekoncentrēta septiņās Zemes vietās un kuras daļas jāsaliek kopā.»

Patiesībā ezoterika, liela daļa pseidozinātnisko mācību un visas «jaunās reliģijas» kristietības skatījumā ir viltus mācības. Brīdinājumus par šādu mācību izplatītājiem var atrast vairākās Jaunās Derības vietās. Piemēram, par viltus praviešiem tiek runāts Mateja evaņģēlijā: «Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt» (Mt. 7:15-16). Un tālāk – par viltus kristiešiem: «..Uzstāsies viltus kristieši un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos» (Mt. 24:24). Brīdinājumu par viltus mācītājiem var atrast Pētera 2. vēstulē (2. Pēt. 2:1), par melu apustuļiem tiek runāts Pāvila 2. vēstulē korintiešiem (2. Kor. 11:13). Dedzīgu aicinājumu būt garīgi modriem atrodam Jāņa 1. vēstulē: «Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.» (1. Jņ. 4:1).

Ezoterisko un pseidozinātnisko mācību analīze ir pamats vispārējam secinājumam: minētās mācības ir vienlīdz nesavienojamas gan ar zinātni, gan ar kristietību. Tāpēc mūsu garīgās kultūras situācijā izrādās, ka zinātnei un baznīcai ir kopīgs idejiskais pretinieks – okultisms, maģija un misticisms, kas ir ezoterikas un pseidozinātnes konceptuālais pamats.

Ivans Vedins, filozofijas doktors, ilggadīgs Latvijas Policijas akadēmijas pasniedzējs, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis, vairāku Loģikas mācību grāmatu autors. Fragments no grāmatas “Zinātne un patiesība”.
/2008/

Informācijas aģentūra
/06.01.2015/

Šis ieraksts tika publicēts Kat.: Zinātne, Reg.: Latvija, Veids: Analīze, versija, viedoklis. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

One Response to Par zinātnes būtību un zinātnes alternatīvām

  1. Kristaps saka:

    Ezoterika un parapsiholoģija ir nākotnes zinātnes, patiesi.

    Paldies, Ivar, ka regulāri atjaunināt šo lapu.Viens no maniem labākajiem pagājušā gada interneta atradumiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s